DZIĻAIS MĪNUSS

I

'Koļins lēni pagrieza atslēgu, pievēra acis un atlaidās sēdeklī, tomēr sirds, kas pēkšņā dusmu uzplūdumā bija sākusi sisties kā negudra, nekādi negribēja rimties. Tad Koļins izkāpa 110 hronokāra, apsēdās uz zemes un, piespiedis muguru pie araukārijas stumbra, drūmi pavērās lejup. Kreisā zābaka purngals bija apskrambāts, un Koļins tālab kļuva vēl niknāks. Bet viņš joprojām sēdēja nekustīgi, tikai pirksti bezmērķīgi grozīja retaimera atslēgu un lūpas brīžiem pavērās, neizdvešot ne skaņas.

Toties visapkārt skaņu bija, cik uziet. Tālumā — dārdoši rēcieni un pērkonīgi dobji būkšķi. Virs galvas vējš svilpodams un švīkstēdams iecirtās tulpju koku, magno- liju un citu augu sienā — tikpat zaļoksnējā un pārpilnā mežonīga dzīvības spēka kā viss šajā apvidū. Citu augu — tas, protams, ir pārāk nenoteikts apzīmējums, taču Koļins nebija botāniķis un, kā ikviens īsts hronofiziķis, zinātnē visu mūžu palika uzticīgs pirmajai mīlestībai… Arī tepat, koku biezoknī, dzirdēja krakšķus un kurkstēšanu, bet šīs skaņas nevarēja pat salīdzināt ar rēcieniem tālumā…

Pēkšņi Koļins saausījās. Kreisajā pusē aiz meža kāds smagi elsa un tusnīja. Tur caur biezokni droši vien lauzās gadrozauri jeb, kā būtu sacījis Jurka, «ar krietnu dzīvsvaru un ne visai pievilcīgu ārieni apveltīti rāpuļi». Spriežot pēc trokšņa intensitātes, tie paies garām drošā atstatumā. Bez tam šeit, mezozojā, vienkārši nebija iespējams pievērst uzmanību katram reptilim. Citādi, kā mēdza teikt tas pats Jurka, to vien vajadzētu darīt, un tad īstam darbam laika, saprotams, neatliktu.

«Pie rāpuļiem Jurku!» Koļins nodomāja. «Bet kur viņš tik ilgi kavējas?»

Ahā, no labās puses kļuva dzirdams kaut kas līdzīgs melodijai. Tā jau bija informācija. Tiesa, nosaukt šīs skaņas par melodiju varēja tikai ar lielu piespiešanos. Ar milzīgu. Atradies muzikants! Koļins piecēlās, sažņaudza dūres un nolieca galvu. Viņa lūpas savilkās smīnā, kas nevēstīja nekā laba.

Pēc brīža mežmalā parādījās arī pats dziesminieks. Līdz augšai piebāzta soma pārmesta pāri plecam. Pirksti trinkšķina iedomātas stīgas. Balss — pretīga. Un tomēr reptiļu balsīm līdzināties tā nespēj, lai gan, liekas, tieši no šiem «mīļajiem» radījumiem puisis aizguvis savu dziedāšanas māku…

Ieraudzījis Koļinu, Juris apstājās un grasījās mesties atpakaļ, taču jau pēc mirkļa saprata, ka aizbēgt šādos apstākļos neizdosies. Tāpēc viņš turpināja ceļu, kaut arī ievērojami lēnāk nekā pirmīt. Zeņķis nepārprotami pūlējās tēlot bezrūpību. Viņš pat atsāka vokālos vingrinājumus.

— Visapkārt, — Juris dziedāja, — stalti koki, lai gan iespējams, ka tie nemaz nav koki. Un augšā liela, dzeltena saule. Cik šeit tveicīgs! Bet tur stāv Koļins, lielais hronofiziķis. Viņš rauc uzacis. Viņš ir dusmīgs. Ko viņš pateiks man? Ko izdarīs? …

— Tūlīt to uzzināsi, — Koļins caur zobiem norūca. — Taču vispirms, lielais māksliniek, pasaki, kas nosvilināja mūsu hronokāra restu?

— Kas nosvilināja restu? — Juris apstājās desmit soļus no Koļina, vairs neizrādīdams ne mazāko vēlēšanos tuvoties viņam. — Kā lai es to zinu? … Varbūt Līna… Vai Ņina… Vai Zoja… Ei, nenāc klāt! — Pēdējos vārdus solists nobēra zibens ātrumā.

Koļins saviebās.

— Labāk neuzvelsim vainu citiem. Vienmēr ir lietderīgāk atzīties pašam.

— Ko lai dara, — Juris žēlabaini iebilda, — ja es tiešām nezinu, kas sadedzināja restu? — Viņš cik spēdams iepleta zilās acis, un tagad ne vien tās, bet pat vasaras raibumi, kas klāja puiša seju kā zvaigznes skaidras, naksnīgas debesis, — šķita protestējam pret tik drausmīgu, nepelnītu apvainojumu. — Vai tad es neprotu vadīt hro- nokāru?! Un, ja protu, tad taču ir skaidrs, ka es nevarēju to izdarīt! Loģiski? Kā tu domā? …

Koļins nepakustējās, tomēr viņa izskats joprojām nevēstīja nekā laba. Juris nopūtās.

— Protams, esmu gatavs tev palīdzēt, augsti godātais vadītāj. Ja vēlies, pašrocīgi apmainīšu restu. Lai notiek! Man vienmēr ir nācies labot to, ko citi salauž. Tāds ir mans liktenis… — Jaunekļa seja izstaroja cildenu mieru un pašaizliedzību, it īpaši, kad viņš piebilda: — Toties traukus manā vietā lai nomazgā Vans Sajezi.

Vieglprātība plus vīrišķības trūkums… Ir gan raksturs! Koļins nopūtās. Cik labi būtu ekspedīcijā, ja nevajadzētu visu laiku noņemties ar šo puisi, kas spēja kuram katram samaitāt garastāvokli…

— Būt tev par priekšnieku ir ļoti apšaubāms prieks, — viņš sacīja, bargi uzlūkodams jaunekli. — Starp citu — es pacentīšos šo faktu atspoguļot arī ekspedīcijas darba pārskatā.

— Es taču jau eju, — Juris steidzīgi nomurmināja. — Kur glabājas mūsu rezerves resti?

— Tas ir jāzina katram ekspedīcijas dalībniekam! — Koļins, ar pūlēm valdīdamies, paskaidroja. — Jāzina tā, lai — naktī pamodināts, ne mirkli nedomādams — varētu atbildēt: «Rezerves resti glabājas kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi.» Cilvēks, kas to nezina, nevar piedalīties ekspedīcijā uz Zemes pagātni. Saprati?

— Protams, kā tad! — Juris izmeta un, trīs reizes pa- lēcies uz vienas kājas, aizjoza pie hronokāra.

Koļins pašūpoja galvu, pagriezās un lēni aizsoļoja uz otro pozīciju, kur no rīta vēl bija stāvējis Sizova hrono- kārs. Tur viņš apsēdās uz nogāzta stumbra un iegrima domās.

Kad darbi veicās, varēja atļaut sev tādu atelpas brīdi: pasēdēt tāpat vien un vērot, kā līdzīgi strautiņam klusi burbuļo plūstošais laiks. Šeit, dziļajā mīnusā, tālajā, neiedomājami tālajā Zemes pagātnē tas bija jūtams skaidrāk nekā jebkur. Sirds neviļus sažņaudzās, domājot par daudzajiem gadu miljoniem, kas ekspedīciju šķīra ņo priekpilnās tagadnes. Tur — īstā dzīve… Bet neko darīt, astronauta vieta ir kosmosā, hronofiziķa vieta — mī- nuslaikā.

Precīzāk — vienā no laika šahtām, kur, pateicoties mazākam vides blīvumam, ielauzties pagātnē ir vieglāk nekā citur. Un šahtā numurs divi, mezozoja līmenī, patlaban arī atradās šī ekspedīcijas grupa.

Tai vajadzēja noskaidrot, kāpēc radiācijas līmenis uz mūsu planētas šajā laikmetā atkal krasi mainījies, un uzzināt, vai tieši šī iemesla dēļ toreiz izmiruši gigantiskie rāpuļi. Salīdzinot vairāku — gan tuvākā, gan arī vēl tālākā pagātnē strādājošo — grupu iegūtos datus, varētu noteikt, kā radiācijas lēcieni ietekmē evolūcijas procesu, un — pats galvenais*— izdibināt, kas īsti izraisa tādus lēcienus: pārnovu uzliesmojumi vai citi — pagaidām nezināmi faktori.

Tāpēc ekspedīcijā piedalījās zoologi un botāniķi, radio- fiziķis un astronoms, un, saprotams, hronofiziķi. Un arī Jurka, kas patiesībā vēl nebija zinātnieks, bet ļoti gribēja par tādu kļūt.

Tomēr diezin vai tas viņam izdosies. Kaut gan puisim, liekas, ir tieksme uz zooloģiju, taču tieksmes vien nepietiek, vajadzīgs raksturs. Un tā viņam nav. Turklāt Juris nesaprot, ka zinātne ir nopietns darbs, nevis jautra rotaļa …

Labi, ka tādu puišu ekspedīcijā nav vairāk. Gan tajā grupā, kas, pārvietodamās hronokārā par miljoniem gadu turp un atpakaļ, pētī silūra trilobītu uzplaukumu un bojā eju, gan abās grupās, kuras atrodas samērā tuvākā pagātnē, strādā tikai nopietni ļaudis.

Sevišķi grūti ir pēdējām: katrā — pa vienam cilvēkam. Petjka un Ters. Abi vientuļi. Tik vientuļi, cik vien cilvēks var būt, ja no otra to šķir gadu miljoni…

Kaut gan, patiesību sakot, mēs visi šeit esam vientuļi. Ja atgadītos kas nopietns, mums nelīdzētu ne pagātne, ne arī nākotne… Hm… Vai puisis tiešām jau paspējis apmainīt restu? Tik ātri?

Juris palēkdamies skrēja šurp. Viņa lūpas rotāja uzvarētāja smaids. — Tātad apmainījis, — nodomāja Koļins. — Viss kārtībā. Labi, ka Sizovs aizbraucis. Citādi viņš noteikti nebūtu nocieties, neizmetis sarkastisku piezīmi par dažu mīnushronistu sagatavošanas kvalitāti. Taču Sizovs droši vien jau tuvojas tagadnei. Izdarīs profilaktisko remontu un atvedīs enerģiju …

Koļins aizspieda ausis. Nē, šoreiz tas nebija tirano- zaurs, bet gan Juris, kas lika izskanēt apdullinošam kaujas saucienam.

— Pietiek, — Koļins īgni norūca. — Man jau skaidrs…

— Diez vai. — Juris pavīpsnāja. — Varbūt augsti godātais priekšnieks man paskaidros, uz kāda pamata viņš piedalās ekspedīcijā?

Koļins sarauca uzacis. Atkal šie muļķīgie joki…

— Tam, kas nezina, kur glabājas rezerves resti, taču nav tiesību piedalīties ekspedīcijā, vai ne?

— Nu, un?

— Augsti godātais vadītājs to, acīm redzot, nezina. Kravas tilpnes augšējā sekcijā pa kreisi restu nav. Tur vispār nekā nav. Sekcija ir tukša. Rests glabājās citā sekcijā, virs durvīm. Un, ja vien man nebūtu tāda pēdu dzinēja talanta, priekšniecībai nāktos krietni pasvīst…

— Pagaidi ar savu tarkšķēšanu, — Koļins viņu nepacietīgi pārtrauca. — Par kādu sekciju tu fantazē? Virs durvīm restu nekad nav bijis. Sainis glabājas tur, kur es teicu.

— Var jau būt. Tikai saiņa tur nav. Un nav arī citur. Es atradu vienu vienīgu restu. Tur, kur es teicu.

Koļins piecēlās un rūpīgi nopurināja bikses.

— Tūlīt es tev parādīšu …

Platiem soļiem viņš devās pie hronokāra, jau iepriekš iztēlodamies, kā tūlīt no skapīša izvilks plakano saini, kas drošības dēļ pārklāts ar melnu, valkanu masu, pabāzīs šim pienapuikam restu zem deguna un sacīs… un sacīs… un…

Viņa rokas iztaustīja sekciju: sākumā lēni un mierīgi, tad ātrāk un beidzot pavisam ātri, ar trīcošiem pirkstiem. Iebāzt skapītī vienlaikus galvu un rokas nevarēja, tāpēc Koļins izvandīja sekciju, pagriezis seju sānis un savilcis to sasprindzinātā grimasē. Pēc brīža viņš atliecās, izbrīnā paskatījās uz plaukstām un teica:

— Nekā nesaprotu …

Juris smīkņāja. Koļins tikmēr sāka pārmeklēt nākošo sekciju. Uz grīdas tika izlidināti aizsargtērpi un veļa, tad — konservi, trauki un citi virtuves piederumi. Kravas tilpnē sekciju bija daudz, un Koļina seja kļuva aizvien drūmāka. Beidzot bija iztukšots arī pēdējais skapītis. Uz grīdas pacēlās kārbu, burku, drēbju, kasētu, rezerves bateriju, pannu un tamlīdzīgu priekšmetu piramīda. Restu tajā nebija.

— Novāc! — Koļins spēji pagriezās, ar plecu ietriecās atvērtajās durvīs un izlēca no hronokāra.

Juris neriskēja iebilst, jo zināja, kad ar Koļinu nedrīkst jokot. Neapmierināti nomurminājis kaut ko, viņš pievērsās mantu kaudzei. Koļins paspēra dažus soļus un, berzēdams pieri, apstājās. No tādiem notikumiem kuram katram varēja noreibt galva.

Restu nav. Nav visa saiņa — piecu jaunu, pārbaudītu, absolūti drošu detaļu. To vietā Jurka atradis vienu vienīgu'. Un ne jau tur, kur tai vajadzēja būt. No kurienes tā šeit radusies? Un kur pazudušas pārējās?

Koļins ilgi piepūlēja atmiņu. Beidzot atcerējās. Šis rests sekcijā virs durvīm palicis vēl no pagājušās — septītās kompleksās ekspedīcijas, kas pirmā bija tikusi līdz mezozoja ērai. Tā bija veca, jau nolietota detaļa. Tiesa, pagaidām vēl derīga. Tomēr neviens nezināja, cik ilgi tā spēs izturēt slodzi un kad īsti sadegs. Tas varēja notikt jebkurā brīdī.

Laime, ka pašlaik viņu grupai nav jāpārvietojas. Citādi … Un arī tas vēl nebūtu ļaunākais. Nesalīdzināmi bēdīgāk, ka — nevis kaut kur, bet mīnushronistu ekspedīcijā — ne no šā, ne no tā pazudis vesels restu sainis. Vienīgais hronokārā. Tā ir nekārtība. Nepiedodama bezatbildība, kas var apdraudēt ekspedīcijas zinātniskās programmas izpildi — un labi, ja to vien.

Protams, nav šaubu, ka arī restu sainis pazudis ne jau bez šī slīmesta ziņas.

Bet varbūt viņš ir neobjektīvs un jauneklim piesienas? … Nē. Ekspedīcijai no puiša nav tikpat kā nekāda labuma. Jaunais cilvēks meklē izklaidēšanos. Ņemas ar reptiļiem. Šaudās apkārt. Patvarīgi izmanto hronokāru, kas ir stingri aizliegts. Un nosvilina restu. Labi, ka mašīnā ir automāti, kas tādos gadījumos nekavējoties izrauj hronokāru no infralaika. Citādi…

Viņam, redzat, patīk uzskatīt sevi par zinātnieku. Kaut gan vispirms vajadzētu patikt kārtībai. Normālai secībai. Tikai tā ir iespējams sekmīgi strādāt. Tikai tā ekspedīcija veiks savu uzdevumu. Un kas gan šobrīd var būt svarīgāks par to?

Tātad restus vajadzēs izlūgties no Sizova. Un vēlreiz pārdzīvot šo nepatīkamo atgadījumu. Turklāt — tajā laikā, kad būtu jāanalizē iegūtie rezultāti, tie jāsistematizē un jāiezīmē jauni pētījumu virzieni… Un viss tikai tāpēc, ka šis nevarīgais zaļknābis ņēmis un nosvilinājis restu! Tādu, kas var sadegt, šķiet, tikai tad, kad hronokārs jau pārvērties lūžņu kaudzē. Bet nav iespējams paredzēt, ko ar labu mašīnu spēj izdarīt cilvēks, kas neprot to vadīt.

Koļins nopūtās. No turienes, kur uz zemiem ritentiņiem stāvēja hronokārs — puscaurspīdīgs elipsoīds ar nedaudz paplašinātu kravas nodalījumu, — atskanēja ritmiska klaudzēšana un metāla džinkstoņa. Tur Juris patlaban mainīja restus. Ir nepieciešams īpašs talants, lai šo detaļu nosvilinātu tik pamatīgi, nodomāja Koļins. Tajā saglabājušās labi ja pusotra desmita veselu šūniņu.

Taču pietiek. Pārāk daudz pārdzīvojumu! Laiks padomāt par kaut ko citu. Piemēram, par likumsakarību, kas nosaka radiācijas līmeņa maiņu uz mūsu planētas. Tādu likumsakarību, liekas, varētu saskatīt, ja apkopotu pēdējos datus. Šeit, mezozojā, paveikts tikpat kā viss. Bet, lūk, silūrā… tur vēl gaidāmi atklājumi. Ek, ja Arves grupai izdotos piekļūt pēc iespējas tuvāk brīdim, kad mainās radiācijas līmenis, un novērot, kā šī pārmaiņa notiek, lēcienveidīgi vai pakāpeniski, un kādas parādības, kosmiskas vai vietēja rakstura, to pavada… Tiesa, grupas dalībnieki ir brīdināti, lai veltīgi neriskē. Bet, ja nu viņiem izdodas iegūt pārliecinošus datus… tad, iespējams, ka mēs šeit, dziļajā mīnusā, netērējam enerģiju veltīgi…

Starp citu, enerģiju atvedīs Sizovs.

Koļins noskurinājās. Domas par Sizovu neviļus atgādināja viņam notikušo, un viņš stingri nolēma: turpmāk ekspedīcija iztiks bez Jurkas pakalpojumiem. Kam vajadzīgi tādi praktikanti? Lai vingrinās mājās! Ar kaķiem. Vest viņu pie dinozauriem ir pārāk dārgs prieks.

Nosvilināt detaļu, to viņš prot, bet iemontēt citu, acīm redzot, neprot. Tik ilgi ķēpājas …

Taču Juris, slaucīdams kabatas lakatā rokas, jau nāca šurp.

— Kārtībā, — viņš paziņoja. — Varam atkal hronēties, kurp vien pavēlēsit, augsti godātais priekšniek.

— Hm… — norūca Koļins. — Bet tagad saki, kur palicis restu sainis!

— Man liekas, — Juris domīgi teica, — ka to aizvedis līdzi Sizovs.

— Beidz melst niekus! — Koļins viņu neiecietīgi pārtrauca. — Sizovs neņems restus no cita hronokāra. Viņam ir sava rezerve.

— Es taču neapgalvoju, ka viņš tos paņēmis. Viņš saini aizvedis tāpēc, ka tas atradies viņa kravas tilpnē.

— Hm … Bet kā šis sainis tur nokļuva?

— Es to ieliku…

Koļins dziļi ievilka elpu.

— Tātad tu? Vienkārši ņēmi un ieliki?

— Nu jā. Man vajadzēja, atbrīvot kādu sekciju. Izdevās savākt ļoti interesantu kolekciju, un tā katrā ziņā ir jānogādā … Bet to es izdarīšu pats. Mūsu paleozoologi…

Koļinu smacēja niknums, tomēr viņš vēlreiz savaldījās.

— Ak kolekcija… Vai tad tu nezināji, ka Sizovs uz trim dienām atgriežas tagadnē?

— Protams, nezināju… Kā es to būtu varējis zināt?

— Mēs runājām par to vakar pirms vakariņām.

— Es vakar aizkavējos, — Juris teica. — Vai tad tu neatceries? Novēroju trahodontus, bija ļoti interesanti…

Aizkavējās… Koļins rūgti pasmīnēja. Jaunais cilvēks mazliet aizkavējās. Un ar to viss sākās… Ek, tūlīt neno- cietīšos…

Viņš atvēra muti, mirkli nogaidīja, tad nedabiski mierīgi jautāja:

— Kāpēc tu liki man pārmeklēt visu kravas tilpni?

— Gribējās drusku pajokot, lūdzu, neapvainojies, — Juris samierinoši teica. — Tu tik nopietni skaidroji, ka tam, kas nezina, kur atrodas resti, nav tiesību piedalīties ekspedīcijā. Bet, izrādījās, ka nezini tu. Es jau zināju…

— Tu… Tu esi kaitīgs zinātnei! — Koļins caur zobiem izgrūda un pagrieza Jurim muguru.

Puisis apmulsa.

— Kāpēc tu apvainojies? Es taču piedalos ekspedīcijā pirmo reizi. Gan vēl iemācīšos… — Viņš pamirkšķināja Koļinam. — Ja gribi, pamēģināšu uzzināt, kas nosvilināja mūsu restu…

— Vari nepūlēties, — Koļins ledaini atcirta. — Aizvedīšu tevi uz vistuvāko pagātni, tieši astoņpadsmit stundas un trīsdesmit divas minūtes atpakaļ. Redzēsi…

— Vai tad tu pats redzēji?

— Redzēju.

Juris mulsi iesmējās.

— Labi… Tātad tu zini… Man vajadzēja nokļūt tūkstoš gadus uz priekšu, paskatīties, kā attīstās kāda rāpuļa,tālie pēcteči, kuru evolūcija ļoti raksturīga augsta radiācijas līmeņa periodam… Goda vārds, vadības pultij es vairs nepieskaršos. Restu nosvilināju gluži nejauši: pastiprināju tempa ritmu un vienlaikus iedarbināju bremzes. Gribējās sasniegt vajadzīgo laika posmu pēc iespējas precīzāk. Lauka spriegums pieauga tā, ka pat bākas iekaucās!..

Ekspedīcijas priekšnieka pacietības mērs bija pilns. Muldoņa — viņam pat bākas kauc! Koļins sažņaudza dūres. ^

— Lasies! — viņš uzkliedza tik nikni, ka Jura sejā pavīdēja neviltotu baiļu izteiksme. Zeņķis nedroši paspēra dažus soļus atpakaļ. Koļins ierāva plaušās gaisu, bet nepaspēja piebilst ne vārda.

Pērkondimdošs rēciens pēkšņi pāršķēla klusumu. Skaņa bija neparasti stipra un pretīga, taču Juri tā, liekas, pat iepriecināja.

— Reksītis, — viņš teica. — Tiranozauriņš, mīlīgs radījums. Mazulītis, kā redzi, nav apmierināts. Grib aizlikt par mani kādu vārdu. Kad Reksītis ir apmierināts, viņš dara tā…

Juris diezgan veiksmīgi atdarināja skaņas, kas pauda briesmoņa labo omu.

— Tas — tev par prieku. Lai nedusmotos uz mani. Nu, vai arvien vēl dusmojies?

Viņi stāvēja viens otram pretim. Koļina krūtis strauji cilājās. Taču, iekams viņš paspēja kaut ko teikt, gaiss uzvirmoja un viņiem blakus pēkšņi parādījās masīvs stāvs metāliski spožā tērpā ar hronolangu kupriem uz muguras un krūtīm. Juris, acis iepletis, aplūkoja šo figūru, kas šķita radusies no nekā. Tikmēr cilvēks atbrīvojās no ķiveres, abi tūdaļ pazina Arves vīrišķīgos vaibstus un plato, iesirmiem pavedieniem caurausto bārdu. Ar gurdenu kustību zinātnieks noslaucīja aprasojušo pieri.

— Arve! — iešaucās Koļins. — Kaut kas atgadījies?

— Mēs precīzi sasniedzām to mirkli, kad radiācijas līmenis mainījās, — Arve monotoni sacīja. — Lēciens, Koļin! Nekādas pakāpenības: tas notika lēcienveidīgi.

— Tā, — Koļins sacīja. — Tā!.. Vai saprati? — viņš uzkliedza Jurim un tūlīt atkal pievērsās Arvem. — Nu, stāsti taču… Kā ir ar cēloņiem? Vai noskaidrojāt?

— Kosmiski faktori, — Arve atbildēja. — Domājams, pārnova.

— Vai jūs to redzējāt?

— Redzējām. Bet…

— Nu?

— Iespaids tāds, it kā pārnova būtu radusies tukšā vietā. Agrāk tur neizdevās novērot pat visvājāko zvaigznīti.

— Ē, laikam nebūsiet pamanījuši. — Koļins atmeta ar roku. — Kur materiāli?

— Svarīgākie man ir līdzi. Lūk, piezīmes… — Arve izvilka no iekšējās kabatas lapiņu žūksni. — Astronomiskos datus mēs vēl neesam apkopojuši.

— Labs ir. Galvenais skaidrs. Tā bija pārnova… Lieliski, ka tūlīt atvedi materiālus. Kaut gan tik garā ceļā ar hronolangu… Nevajadzēja riskēt! Kāpēc neizmantoji savu hronokāru?

— Nevarēju, — Arve sacīja. — Hronokārs pagalam. Un arī visa saimniecība. Radiācijas lēciena brīdī enerģētiskie ekrāni neizturēja… Bet cilvēki veseli.

Koļina seja, šķiet, pārakmeņojās. Priecīgais smaids tajā sastinga kā lava pēc vulkāna izvirduma.

— Palikuši akumulatori, — Arve lietišķi konstatēja. — To pietiks apmēram divpadsmit stundām. Mēs pārāk cieši tuvojāmies mirklim, kad notika radiācijas lēciens… Starp citu, es nedomāju, ka zvaigznīti mēs nebūtu pamanījuši. Tās vienkārši nebija.

— Nieki… — Koļinu pašreiz nodarbināja daudz nopietnākas problēmas. — Mums jāizlemj, ko tagad darīt…

— Atvediet enerģiju, — Arve sacīja. — Mēs paši to nespēsim; darba pilnas rokas. Divpadsmit stundās jūs noteikti pagūsiet… Es tā arī teikšu savējiem.

Koļins gribēja Arvi aizturēt. Bet, kamēr viņš cēla roku, sirmais zinātnieks jau bija uzlicis ķiveri un gaiss atkal uzvirmoja tai vietā, kur Arve tikko bija stāvējis.

— Pulcēšanās signālu… nekavējoties! — Koļins, gandrīz nekustinādams lūpas, norūca.

Tā ir nolāpīta situācija. Mēs ceļojam svešā pagātnē, bet neko būtisku mainīt tur nevaram. Vēl jo mazāk mēs to varam savā pagātnē. Pārāk niecīga spiedienu starpība … Notikumus aptverošais laiks ir tik blīvs, ka tajā var ielauzties, vienīgi izmantojot gigantisku spiediena starpību. Par pašu notikumu ietekmēšanu nav ko sapņot — tā prasītu tādus enerģijas daudzumus, kas nekad nav bijuši un diezin vai jebkad būs cilvēces rīcībā. Tādēļ ari nevar atgriezties un brīdināt draugus, lai tie nelīstu peklē. Tāpat diemžēl nav iespējams sasiet rokas un kājas šim slīmestam, lai…

Koļins pietupās un ar pirkstiem aizspieda ausis. Pulcēšanās signāls! Pat tiranozauru rēcieni, salīdzinot ar to, izklausījās kā liriska vakara dziesma …

Pirmās no biezokņa iznāca meitenes — notašķītiem apģērbiem, saskrāpētām rokām un jautrām sejām. Apkrāvies ar dažādiem instrumentiem, viņām sekoja Vans Sajezi.

— Visi sanākuši? — Koļins pārlaida klātesošajiem ašu skatienu. — Nu tad klausieties! Pirmo reizi, kopš piedalāmies ekspedīcijās, esam nokļuvuši tādā situācijā… Tā ir… ļoti nepatīkama… jā, ļoti nepatīkama apstākļu sagadīšanās. Arve, Homfelds un Džordans silūrcT guvuši lielus panākumus. Te ir ziņojums… — Viņš uzlika roku kabatai, it kā gribēdams ar šo žestu apliecināt savu vārdu patiesīgumu. — Bet… grupu piemeklējusi nelaime. Tā zaudējusi hronokāru un enerģijas rezerves. Aizsargek- rāni darbosies vēl divpadsmit stundas… Sizovs, kā jūs zināt, atgriezīsies tikai pēc trim diennaktīm. Grupai draud dehronizācija.

— Šausmas, — klusi iesaucās Zoja. Ņina aizvēra acis. Līna sēdēja kā pārakmeņota: Arvem draud bojā eja…

— Mums jāatrod iespēja palīdzēt…

— Tu taču zini, — ierunājās Vans Sajezi, — mēs neesam hronofiziķi. Tiesa, ikviens no mums prot vadīt hronokāru. Bet kurp? Patlaban tu esi šeit vienīgais speciālists …

— Tūlīt paskaidrošu. Būtībā tas ir uzdevums no elementārās laika teorijas mācību grāmatas. Mērķis: glābt ekspedīcijas rezultātus un, protams, ari tās dalībniekus. Līdzekļi: šeit, mezozojā, esošie enerģijas krājumi un mūsu hronokārs. No trim ekspedīcijas mašīnām var rēķināties tikai ar šo.

— Cik ilgam laikam pietiks enerģijas, ievērojot, ka grupas skaitliskais sastāvs palielināsies? — jautāja Ņina.

— Vienu mirklīti. — Vans izņēma no kabatas zīmuli un ar tā neaso galu sāka kaut ko švīkāt smiltīs. — Vispār enerģijas mums pietiks — tas ir precīzi izrēķināts — divām diennaktīm. Divām diennaktīm, — Vans atkārtoja, — bez jebkāda pārpalikuma.

Ņina nopūtās.

— Bet Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm…

— Tātad šī izeja neder.

— Derētu, ja Sizovs atgrieztos agrāk, — Koļins iebilda. — Bet, tā kā mūsu aprēķinos ietilpst vārdiņš «ja», nedrīkst aizmirst otru iespēju. Proti, Sizovs var atgriezties arī vēlāk.

Visi klusēja, domādami par to, kas tad notiks. Cilvēki dziļajā mīnusā ilgi un satraukti vēros aparātus, kuri rādīs, ka enerģijas krājumi arvien vairāk sarūk… Ar katru minūti mazināsies viņu cerības uz glābiņu. Fiziski viņi beigs eksistēt vienā mirklī, bet pirms tam, neatkarīgi no savas gribas, būs jau tūkstoškārt miruši lēnā, mokpilnā nāvē…

— Vai tad ir arī cita izeja? — Vans Sajezi jautāja.

— Nē, — atbildēja Koļins. — Citas izejas nav. Bet tas vēl nav viss. Enerģija, kā jūs zināt, ir šeit. Arves grupa — silūrā.

— Atvedīsim viņus šurp. Ar hronokāru izdarīt to nebūs grūti.

— Būs gan … Mūsu mašīna nav kārtībā.

Koļins gribēja nosaukt vainīgo, taču nez kādēļ pēkšņi apklusa un tikai pēc brīža turpināja:

— Mums ir nedrošs rests. Protams, varētu pamēģināt … Bet tas saistīts ar lielu risku. Varam palikt pusceļā …

— Hm, — Vans Sajezi joprojām šķita nesatricināmi mierīgs. — Tādā gadījumā …

— Ja arī mēs viņus atvestu, — lēni sacīja Ņina, — būtībā nekas nemainītos. Sizovs taču nezina …

— Un tomēr, — Koļins iebilda. — Sizovs varētu paspēt. Trīs diennaktis viņam atvēlētas ar tādu aprēķinu, lai pusi laika veltītu mašīnas apskatei un profilaktiskam remontam. Ceļš turp un atpakaļ, ieskaitot kravas uzņemšanu, ilgst ne vairāk kā pusotras diennaktis. Tātad ja Sizovs zinātu …

— Tas jau ir otrais «ja», — Vans Sajezi piezīmēja. — Un uz diviem «ja» diezin vai vērts balstīt nopietnus secinājumus.

— Citas izejas mums diemžēl nav. Ar maksimāli atvieglinātu hronokāru jāmēģina atgriezties tagadnē. Enerģijas konteinerus Sizovs tikmēr būs jau iekrāvis un varēs tūlīt steigties atpakaļ. Tad viņš noteikti paspēs.

Ņina neticīgi pagrozīja galvu.

— Un ja nu rests sadeg ceļā uz tagadni?

— Tāda iespēja, protams, nav izslēgta. Tomēr risks ir ievērojami mazāks: iedziļinoties pagātnē, laika spiediens ceļas, turpretim tagadnes virzienā tas pakāpeniski krīt. Vārdu sakot, resta slodze būs mazāka un izredžu sasniegt mērķi — vairāk.

— Šā vai tā simtprocentīgas garantijas nav…

Iestājās nomācošs klusums. Vienas un tās pašas domas, acīm redzot, nodarbināja visus. Patiešām — laikmets, kad jebkura ekspedīcija bija saistīta ar dēkām un piedzīvojumiem, jau sen beidzies. Tagad ekspedīcijas plāno tik pārdomāti un rūpīgi, ka nekas briesmīgs, citiem vārdiem — neparedzēts, atgadīties nevar. Katastrofu romantikas vietā sen stājusies pētījumu, atklājumu romantika. Tomēr šoreiz viss ir citādi… Apdraudēti ne vien ekspedīcijas rezultāti, bet arī tās dalībnieki. Ja Sizovs laikā nepaspēs atgriezties, aizies bojā gan cilvēki, gan aparāti. Viss — līdz pat pēdējai papīra lapiņai… Jo šeit, dziļajā mīnusā, mēs varam atrasties tikai enerģētisku vairogu aizsegā. Cilvēks spēj dzīvot vienīgi savā laikā un tāpēc ir spiests ņemt to līdzi tāpat kā ūdenslīdējs skābekli.

Grūti, velnišķīgi grūti… It kā tu būtu ieniris pārāk dziļi un tagad uzpeldēdams justu, ka nupat, nupat vairs neizturēsi, atvērsi muti un — līdz gaisam vēl tālu! — ierausi plaušās ūdeni…

Koļins sabozās. Drūma perspektīva… Bet pietiks! Neviens nenoslīks, ja par agru neatvērs muti.

— Jā, — Koļins teica. — Mums draud bojā eja. Bet jācenšas izglābties pašiem un saglabāt ekspedīcijas rezultātus. Šobrīd mēs vairs neesam uz atklājuma sliekšņa, atklājums patiesībā jau izdarīts… Arves grupu iespējams nogādāt šurp arī bez hronokāra. Mums ir pieci individuālie hronolangi. Ja pārāk nesteigsimies, tie šādu attālumu spēs veikt. Atvediet novērojumu pierakstus. Aparātus un visu pārējo dehronizējiet uz vietas… Pēc atgriešanās vajadzēs gaidīt. Bet Sizovu, es domāju, brīdināt tomēr var.

— Gadījumā, — piebilda Vans, — ja mašīnu vadīs mī- nushronists ar vislielāko pieredzi. Kurš no mums tas būtu?

Visi klusēja. Beidzot Koļins teica:

— Es.

Nē, neviens viņu neapvainos, ka viņš pametis biedrus visgrūtākajā, traģiskākajā brīdī, lai pats izglābtos par katru cenu. Bet varbūt tomēr?

— Cilvēkiem pieņemts ticēt, — Vans viņu mierināja. — Kaut gan… dažkārt apstākļu sagadīšanās šķiet tik pārliecinoša…

— It īpaši tāpēc, — piebilda Līna, — ka… zināmos apstākļos neviens no mums nevarēs tavā labā aizlikt ne vārda. Nē, es negribētu būt tavā vietā, nabaga Koļin…

— Jā, — klusi sacīja Ņina. — Viņam būs visgrūtāk. Bet Koļins labāk par citiem vada hronokāru. Un, hronējo- ties ar tik nedrošu restu, no vadītāja prasmes atkarīgs ļoti daudz …

— Tātad, — Vans secināja, — tu vadīsi mašīnu?

— Jā.

— Tad uzskatīsim, ka jautājums izlemts. Protams, ja mums būtu plašākas zināšanas, mēs tev neļautu riskēt. Daudzu paaudžu uzkrātā pieredze… ja šobrīd tā būtu mūsu rīcībā, mēs, iespējams, atrastu labāku atrisinājumu …

— Nē, — sacīja Koļins. — Senču pieredze nevar mums līdzēt. Viņiem nebija tādu mašīnu. Viņi tās pat nespēja iedomāties. Ja mūsu senči nokļūtu līdzīgā situācijā, viņi noteikti apmulstu un nezinātu ko iesākt. Nevajag pārmērīgi idealizēt viņus… Nē, uz pagātni mums nav ko cerēt. Arī uz nākotni paļauties nevar. Vistuvāk tai atrodas Juris… — Koļins centās izrunāt šos vārdus bez nicinājuma. — Bet es nedomāju, ka viņš spētu mums palīdzēt. Nē, mēs esam šeit vieni simtiem miljonu gadu attālumā no saviem laikabiedriem. Paļauties varam tikai uz sevi. Un tomēr es domāju — mūsu lēmums ir pareizs… Saprotams, — viņš pēc brītiņa piebilda, — ja kādam ienāks prātā labāks atrisinājums, mēs to nekavējoties pieņemsim. Varat domāt vēl piecpadsmit minūtes, kamēr sagatavošu hronokāru…

Koļins pagriezās un strauji devās pie mašīnas. Acu priekšā viņam arvien vēl rēgojās Jura seja — tāda, kāda tā bijusi tajā mirklī, kad puisis pirmo reizi visā pilnībā aptvēra, cik traģiski nelabojamas ir viņa rīcības sekas. Jā, ekspedīcijas priekšnieks nodomāja, sirdsapziņa šim puisim ir — to nevar apstrīdēt. Tikai kāds tagad labums no viņa sirdsapziņas?

Koļins pārbaudīja, kā iemontēts rests, un drīz vien atzina, ka tas izdarīts nevainojami. Tad, jau otru reizi šai dienā, sāka izkraut mantas, lai atvieglinātu mašīnu. Pārējie ekspedīcijas dalībnieki joprojām sēdēja ciešā lokā tur, kur viņš tos bija atstājis. Laiku pa laikam Koļins saklausīja apslāpētas nopūtas. Tikai nopūtas un neviena vārda. Beidzot Vans Sajezi tikpat mierīgi kā vienmēr jautāja:

— Kas sadedzinājis restu?

— Es, — atbildēja Juris, un viņa balss notrīcēja.

Līna skumji nolieca galvu.

— Nabadziņš … Varu iedomāties, cik tev grūti…

— Puisis iekļuvis nelaimē, — Vans domīgi teica. — Saprotams, viņam tagad nav viegli.

— Vajadzētu viņam palīdzēt, — sacīja Ņina. — Tas taču ir neiespējami — dzīvot ar tādu smagumu sirdī.

— Jādomā ātrāk, — nobēra Zoja. — Varbūt paspēsim kaut ko izgudrot…

Koļins piespiedās ar pieri pie hronokāra sienas. Par ko viņi domā?! Vēlākais pēc pāris dienām šiem cilvēkiem jāiet bojā, jāpazūd bez pēdām, un neviens pat nezinās, kurā gadu tūkstotī meklēt viņu atliekas. Bet tas viņus, šķiet, nemaz neuztrauc. Visas domas, visus garīgos spēkus viņi sasprindzina, lai puisim, kas patiesībā ir viņu nelaimes vaininieks, pēdējās dienas un stundas nebūtu jāpavada arvien smagāku pašpārmetumu mokās…

Labi. Zeņķi vajadzēs paņemt līdzi. Lai ekspedīcijā viņa vairs nebūtu. Lai viņš nevarētu atkārtot tādus jokus… Bet no vainas apziņas, no tās Jurka tik viegli netiks vaļā.

Un ari ne tik ātri. Nevērību pret biedru likteni — egoisma visļaunāko formu — nedrīkst piedot…

Ar niknumu Koļins izsvieda no kravas tilpnes visu lieko. Viņš atvēra sekciju, kurā parasti glabājās resti. Kas tad tas? Vēl nesen šī sekcija bija tukša! Bet tagad — pilna kaulu, stereofilmu, preparātu… A, Jurkas kolekcija! Skaidrs.

Pie joda šos krāmus! Kaut arī zinātne puisim nav vienaldzīga, tas nespēj attaisnot…

Viņa domas atkal pārtrauca Vana balss. Koļins atskatījās. Tur biedru lokā, galvu iespīlējis starp asajiem, stūrainajiem ceļiem, sēdēja visu nelaimju vaininieks. Vans Sajezi bija uzlicis viņam plaukstu uz pakauša un it kā mierinādams runāja.

— Nezinu, man nav nevienas prātīgas idejas. 2ēl, ka infralaikā nav sakaru un mēs nevaram ne brīdināt, ne arī lūgt palīdzību …

— Kaut tikai rests izturētu, — Ņina murmināja. — Bet vispār mīnuslaiks, protams, ir mīnuslaiks. Vieglprātību tas necieš. To tu, Juri, neaizmirsti.

— Nekas, gan būs labi. — Vans pasmaidīja. — Mūs izglābs asinskārais Mercs.

— Kā tā? — Līna neizpratnē iepleta acis.

— Reiz viņš apsolīja ielauzties pluslaikā speciāli tāpēc, lai tur palīksmotu uz mana kapa. Es toreiz pašos pamatos biju sagrāvis viņa teoriju par sugu migrāciju vēlajā pleistocēnā. Un Mērcu jūs taču pazīstat. Viņš vienmēr precīzi izpilda savus solījumus. Bet, ja dehronizēsi- mies, kapu nebūs, un tātad Mērcam nebūs kur līksmot…

Vans Sajezi iesmējās. Smējās arī citi, bet viņu smiekli neskanēja diez cik jautri. Garantija likās ne visai droša. Bet, tā kā citas nebija, nācās samierināties ar to pašu…

— Atlikušas vairs tikai dažas minūtes, — sacīja Zoja. — Vai tiešām mēs nekā neizdomāsim?

Juris pacēla galvu. Viņa acis bija sarkanas. Kādu brīdi viņš minstinājās, tad nedroši teica:

— Ja Sizovs pa ceļam apstājies augšējās grupās, viņš restus varēja atstāt tur. Lai aizvestu līdzi šo grupu konteinerus, noteikti jāatver kravas tilpne …

Šī doma Koļinam likās ievērības cienīga. Viņš izlīda no hronokāra un nesteigdamies, it kā nekas nebūtu noticis, atgriezās pie ekspedīcijas dalībnieku pulciņa. Ja zeņķim taisnība, uzdevums kļūst stipri vienkāršāks. Katrā ziņā tā ir daudz reālāka garantija nekā Mērca izslavētā precizitāte. Starp citu, Vans bija to mazliet pārspīlējis…

— Vai izlēmāt?

— Jā. Citas izejas nav, — sacīja Vans.

— Nu tad — ceļā!

— Pagaidi vienu mirklīti. Puisim vajadzētu palīdzēt. Gaidīt divas diennaktis viņam nebūs pa spēkam. Sirdsapziņas pārmetumi nobeigs viņu daudz ātrāk.

Visi tam piekrita. Jā, sirdsapziņas pārmetumi ir nopietna lieta…

— Es ņemšu viņu līdzi, — Koļins teica. — Puisis taču izdarīja to netīšām… (Juris paskatījās uz Koļinu, un viņa acis izstaroja tādu pateicību, ka ekspedīcijas priekšnieks pat mazliet nobijās.) Ceļā viss kas var atgadīties, man būs palīgs…

— Tad jau viss ir kartībā, — Vans piebilda. — Šajās dienās Juris spēs puslīdz normāli dzīvot tikai tad, ja aktīvi piedalīsies biedru glābšanā. Un arī tev līdzbraucējs neapšaubāmi noderēs …

— Protams, — viņu atbalstīja Ņina. — Diennakts fiziskā laika nav joks. Ar visiem tonizējošiem līdzekļiem vari neizturēt. Divatā tomēr vieglāk. Varēsi kaut dažas stundas atpūsties. Viņš tikmēr padežurēs pie pults.

— Zinām, kā viņš to dara, — Koļins nenocietās. — Pārāk daudz restu jāved līdzi, lai atļautos tādu izpriecu…

Viņš atkal pārtvēra Jura skatienu — šoreiz puisis viņā vērās caur asarām. Tai pašā mirklī Koļins saprata, ka šos vārdus nevajadzēja teikt. Vienu reizi viss jau bija izrunāts, bet divas reizes par vienu nodarījumu, kā zināms, nesoda. Tātad šajā gadījumā Koļins pats, šķiet, pelnījis sodu. Bet galu galā — vairāk nekā diennakti ciest šo zeņķi sev blakus, vai tas vien jau nav pietiekams sods?

Lai notiek, domāja Koļins, pacietīšu! Toties puisis — protams, ja vien viņš no šīs ķibeles izkulsies sveikā — pa īstam sapratīs, ko nozīmē kļūt par mīnushronistu. Un tad viņš, protams, atteiksies no savas ieceres.

Koļins palūkojās pulkstenī.

— Laiks! — viņš sacīja un pamāja Jurim. — Ejam!

Puisis pielēca kājās.

— Visu uzmanību enerģijai! — Koļins atvadīdamies teica. — Katram gadījumam pārbaudiet bāku. Varbūt pēkšņi šahtā parādās vēl kāda ekspedīcija… Ja jūs aizvedīs, atstājiet vimpeli. Trim diennaktīm pietiks ar vienu bateriju. Lai mēs zinātu, ka viss kārtībā… — Viņš apklusa, jo likās, ka pateikts viss. — Jā, pirms aiziešanas nevajadzīgās mantas dehronizējiet. Nav vērts velti tērēt enerģiju…

Tagad, liekas, tiešām viss. Un tomēr dīvainā kārtā viņam bija tāda sajūta, it kā saruna nebūtu pabeigta. Ļaudis klusēja, šķiet, kaut ko gaidīdami. Koļins tikko dzirdami piebilda:

— Nu tad, draugi, palieciet sveiki. Gadījumā, ja…

Lūpas notrīsēja visiem vienlaicīgi. Ņina strauji satvēra

Jura plecus, apkampa, noskūpstīja un novērsās…

Koļins aizcirta hronokāra durtiņas un pa mašīntelpas eju izspraucās līdz savam sēdeklim mašīnas priekšgalā. Juris ieņēma vietu viņam aiz muguras. Koļins pamanīja, ka puisis jautājoši uzlūko viņu.

— Labs ir, — ekspedīcijas priekšnieks norūca. — Sēdi šeit, man blakus. Ja izkulsimies, es ar tevi parunāšu, kā nākas. Bet pagaidām visas sarunas par šo tematu atceltas…

Tieši tā arī vajadzēja teikt. Tātad viņš vēl ir spējīgs savaldīties? Spējīgs vadīt ekspedīcijas…

— Novēro barohronus! — Koļins pavēlēja, lai tūlīt dotu puisim noteiktu uzdevumu. — Ja spiediena rādītājs sasniegs sarkano svītru, brīdini nekavējoties. Infralaiks necieš jokus. Un neaizmirsti: mums ir līdzi svarīgākie ekspedīcijas darba rezultāti. Lai notiek kas notikdams, tie nedrīkst pazust. Tātad dehronizēties mums vēl par agru…

Koļins uzsmaidīja biedriem, kas bija sadrūzmējušies viņpus hronokāra caurspīdīgā kupola. Viņam atbildēja ar neparasti sirsnīgiem skatieniem… Un ne jau tāpēc, ka viņa uzdevums būtu grūtāks vai bīstamāks: gluži otrādi, izredžu aiziet bojā palicējiem bija pat vairāk… Tātad sentimenti? Diez vai…

Un pēkšņi viņš saprata. Iemesls bija ļoti vienkāršs: viņš aizved līdzi šo jaunekli. Aizved, lai izolētu, bet viņi iedomājušies, ka ekspedīcijas priekšnieks to mēģina glābt…

«Nu vai zināt!» Koļins sakoda zobus. «To es tiešām nebiju … Kaut gan…»

Un ar strauju kustību viņš ieslēdza retaimeru.

Pakāpeniskas pārejas nebija. Palicējiem hronokārs piepeši pārstāja eksistēt, tāpat kā Jurim un Koļinam pārstāja eksistēt palicēji līdz ar zemi un debesīm.

Pulksteņi hronokārā joprojām tikšķēja, bet to rādītāju stāvoklim nebija parastās nozīmes… Koļins pasmīnēja. Jā, vēsturiskā laika vairs nav. Neviens nevar pateikt, kurā gadā mēs šobrīd atrodamies, kuru dienas vai nakts, ziemas vai vasaras stundu rāda mūsu pulksteņi. Taču fiziskais laiks turpina savu gaitu. Izvairīties no tā nav iespējams, un paies vēl ne mazums stundu, iekams sasniegsim eocēnu. Tur mūs droši vien gaida Sizova atstātais restu sainis. Varu iedomāties, kā viņš lamājās, kad atrada to savā mašīnā… Visi zina, cik grūti Sizovam dažkārt pievaldīt mēli. Bet galu galā tas nav pats ļaunākais.

Lēni, ievērodams reizi par visām reizēm noteikto kārtību, Koļins aplūkoja mēraparātus un nolasīja to rādījumus. Brīžiem, kad bultiņas tiecās palēkties dažādos virzienos, viņš viegli pagrieza limbus. Rādītāji tūdaļ atgriezās normālā stāvoklī un turpināja saskanīgi vibrēt. Pavirši raugoties, hronokāra vadīšana neprasīja īpašu māku. Taču prasmīgam vadītājam vajadzēja nekļūdīgi novērtēt daudzo agregātu darbu un izšķirties par vislietderīgāko rīcību kaut vai pussekundi agrāk, nekā mēraparāti deva attiecīgu signālu.

Sēdēt, vērot aparātu skalas un retumis pagrozīt limbus — vairāk te, šķiet, nebija ko darīt. Bīties šķēršļu tā kā nebūtu pamata, jo mašīna pārvietojās nevis telpā, bet laikā vai, pareizāk, infralaikā, kur vispār nekas neeksistē un tātad arī uzdurties nekam nevar. Vienīgā realitāte šeit bija laika blīvums, kura uztveršanai cilvēkam nav piemērota maņu orgāna…

Un tomēr nesalīdzināmi drošāk būtu braukt pa šauru līkloču taku gar bezdibeņa malu. Tiesa, virzienā no pagātnes uz tagadni laika blīvums, par laimi, samazinās, bet tas notiek nevienmērīgi — blīvums lēcienveidīgi pieaug tur, kur laiks ir sevišķi bagāts ar notikumiem. No otras puses, pašiem notikumiem vieglāk risināties tur, kur laika blīvums un spiediens kļūst mazāki, un tas, starp citu, ir viens no iemesliem, kādēļ progress visās dzīves jomās aizvien vairāk paātrinās. Laika blīvums pakāpeniski

samazinās, jo laiks eksistē telpā, tāpat kā telpa laikā, un laiks paplašinās telpā, tāpat kā telpa paplašinās laikā. Paplašinās nemitīgi — mūsu acu priekšā. To mēs jau zinām, hronogācijas laikmetā to nevar nezināt, kaut arī šīs parādības fiziskā būtība vēl ne tuvu nav izprasta…

Koļins pašķielēja uz barohronu, tad uz Juri, kas nenovērsa acis no aparāta skalas. Bultiņa vēl nebija sasniegusi sarkano svītru. Tātad — vēl var dzīvot. Un, liekas, pat nedaudz kāpināt tempu.

Kāpināt tempu? Nē! To nu gan viņš nedarīs. Ja ātrums palielināsies, pieaugs arī infralaika, šīs dīvainās vides, pretestība. Tad pietiks nelielas blīvuma svārstības, lai… Nē; tempu viņš nekāpinās.

Līdz pieturai eocēnā vairs nebija tālu. Varēja mazliet atpūsties. Tas bija pat nepieciešams, jo, tuvojoties tagadnei, tempu vajadzēs palēnināt un hronokāra vadīšana prasīs vislielāko uzmanību. Bet pagaidām aparātus var pavērot arī Juris. Protams, tikai pavērot, neko neaizskarot rokām…

Koļins tā arī pateica. Juris nopūtās.

Miegs drīz vien pievārēja ekspedīcijas priekšnieku. Bet viņš pamodās īstajā brīdī: Juris jau cēla roku, lai paraustītu viņu aiz pleca. Tikko bija uztverts eocēna bākas signāls. Šis ceļojuma posms tātad tuvojās noslēgumam. «Mans restu sainis,» Koļins priecīgi satraukts domāja, «tūdaļ likšu to atnest…»

Sārtā migla izzuda tikpat pēkšņi kā bija radusies, un hronokārs atkal nokļuva vēsturiskajā laikā. Koļins izslēdza retaimeru. Ar patiku izstaipījās. Tad ielīda retaimera telpā un aptaustīja restu. Tas bija sakarsis, bet ne tik stipri, lai izraisītu nopietnas bažas. Neticami! Cik liela var būt detaļu izturības rezerve… Koļins atvēra mašīnas durvis un nostājās uz terciārās zemes.

Bija agrs rīts. Saule, tikko pacēlusies virs apvāršņa, izšķērdīgi kaisīja oranžo staru zeltu. Petjka, acīm redzot, vēl gulēja, viņa kailās pēdas rēgojās ārā no telts.

Izkāpis no hronokāra, arī Juris paraudzījās apkārt un, tā kā piemērotas rīkstītes nekur tuvumā nemanīja, bez jebkādiem palīglīdzekļiem sāka kutināt guļošā pēdas. Pēc brīža tās sakustējās un pazuda, toties telts otrā galā parādījās izspūrusi galva.

— Fenakodiņi? — Juris līdzjūtīgi apjautājās.

— Ahā! — Petjka saldi nožāvājās. — Viņi ir briesmīgi intelektuāli. Un pamatīgi progresējuši pēdējos divdesmit tūkstoš gados. Esmu tos novērojis, var teikt, dienu no dienas. Vai ir kas jauns?

— Ir. — Juris pamāja ar galvu. — Bet vispirms pasaki — kur tev glabājas resti?

— Kādi resti?

— Mosties! — Juris sirdīgi iesaucās. — Mūsu resti. Tie, kurus šeit atstāja Sizovs.

— Viņš neko neatstāja. — Petjka vēlreiz nožāvājās un aizvēra acis. — Viņš steidzās. Es iekrāvu konteinerus, un viņš devās tālāk. Atgriezīsies pēc pāris dienām vai mazliet vēlāk. Bet kāda velna pēc jums pēkšņi ievajadzējies restu?

Ko]ins palūkojās uz Juri, viņa skatiens šaustīja puisi kā ar pletni. Juris nodūra galvu. Koļins gribēja kaut ko pateikt, bet tad pārdomāja.

— Labs ir, — viņš tikai izspieda caur zobiem. — Pārbaudiet baterijas!

Kamēr puiši stenēdami cilāja pēdējo konteineru, ekspedīcijas priekšnieks atlaidās zemē. Labais noskaņojums bija vējā. Vispār tas, protams, bija muļķīgi — noticēt uz ātru roku safantazētajai hipotēzei, ka Sizovs atradīs restu saini un atstās to Petjkam. Naivi, protams. Taču panākt Sizovu vajadzēja šā vai tā. Tāpēc pagaidām nav ko sērot. Cita lieta, ja Sizovu panākt neizdosies…

— Nu, vai esat jau galā?

— Esam. — Petjkas balsī, tā vismaz likās Koļinam, ieskanējās bailes. Puisis pienāca viņam cieši klāt. — Klausies, Jurka man visu pateica. Iepriecinoša maz?

— Maz, — Koļins atbildēja.

— Bet varbūt jūs viņu panāksiet…

— Kad pūcei aste ziedēs.

— Nē taču… Sizovam vēl jāpaņem divi konteineri miocēna grupā. Tur viņš noteikti uzdursies jūsu restiem.

— Skaidrs, — sacīja Koļins, raukdams pieri. Vēl vienu ceļa posmu viņi varbūt nobrauks bez piedzīvojumiem, un tad, ja Sizovs ielūkosies kravas tilpnē …

— Tu tiešām tā domā? — ekspedīcijas priekšnieks bargi noprasīja. — Vai tikai gribi mierināt?

— Goda vārds!

— Nu tad braucam! Paēdīsim ceļā …

— Aiziet! — Petjka uzmundrinoši iesaucās. — Laidiet pilnā sparā! Gaidīšu nepacietīgi!..

— Bet tu neguli, — Koļins attrauca. — Strādā! No dziļā mīnusa dati jau saņemti, tagad viss atkarīgs no jums. Nu, vēlu veiksmi!

— Laimīgi! — Petjka pamāja ar roku.

Un atkal viņus apņēma sārtā migla. Koļins vairs nedomāja par miegu — tagad restu vajadzēja uzraudzīt sevišķi rūpīgi, ne mirkli nenovēršot acis no barohroniem. Laika spiediena mērītāja bultiņas, kuras agrāk šķita gandrīz nekustīgas, nepārtraukti lēkāja, atzīmējot blīvuma svārstības. No šīm svārstībām varēja gaidīt visnepatīkamākos pārsteigumus.

Hronometrs nesteidzīgi skaitīja fiziskā laika sekundes, minūtes, stundas. Koļins sēdēja, un viņam likās — ar katru mirkli viņš aizvien vairāk sastingst, pārvērzdamies par smagu, inertu ķermeni, kuru nekas nespēs izkustināt no vietas pat galējās nepieciešamības gadījumā. Te izpaudās pretešķība starp nervu sasprindzinājumu un muskuļu piespiesto nekustību, kuriem tagad nebija nekāda darba, nekādas iespējas izlādēties, līdz ar to samazinot nervu potenciālu. (Kaut ko līdzīgu viduslaikos droši vien pārdzīvoja uz nāvi notiesātais, kad viņa galva jau atradās uz bluķa un bendes cirvis bija pacelts, bet vēl nekrita, kaut arī varēja nokrist jebkurā mirklī…) Koļins nosprieda, ka būtībā rokas viņam ir saistītas — tāpat kā notiesātajam, kuru viņš nupat iedomājies.

Arī Jurim, protams, nav diez cik labi ap dūšu. Bet nekas, lai zeņķis pilnā mērā izjūt, ko nozīmē vieglprātības vai muļķības sekas! Taču drīz Koļinam kļuva jaunekļa žēl, un viņš nolēma dot tam iespēju mazliet izlocīt kājas.

— Aizej, pārbaudi restu, vai nav sakarsis pārāk nevienmērīgi … — Koļins sacīja, kaut gan temperatūras rādītājs atradās viņa acu priekšā.

Juris atgriezās ātri. Viņa lūpas bija cieši sakniebtas.

— Tā jau es domāju, — Koļins nomurmināja. — Viena puse restam bija stiprāk nolietota.

— Jāmēģina atdzesēt, — Juris ieminējās.

— Tas nav paredzēts. Bez speciālas iekārtas…

— Iztiksim. Es paņemšu šķidrā skābekļa balonu un pēc vajadzības uzpūtīšu strūklu …

— Doma nav peļama, — Koļins atbildēja. — Bet kā to realizēt? Vietas tur ir tik maz, ka pat kārtīgi stāvēt nav piespējams; jāsaliecas trijos līkumos… Ilgi tu neizturēsi.

— Izturēšu, — Juris sacīja.

— Tad ej.

Redzi nu, beigu beigās puisis vēl noderēja. Viņa ideja tiešām nav peļama. Katrā ziņā tā liecina, ka šādas tādas dotības puisim ir …

Hronokārā pulksteņi turpināja skaitīt sekundes. Saliecies trijos līkumos un vēl tajā pekles sutoņā… Katra minūte tur liksies kā stunda… Varbūt tomēr nedaudz kāpināt tempu? Ietaupīt kaut vienu minūti?

Ekspedīcijas priekšnieks pakratīja galvu: protams, labi jau būtu, bet izjaukt ritmu, kurā rests pašreiz darbojas, nedrīkst. Ritma maiņa var kļūt viņiem liktenīga. «Turies, puisi, vēl mazliet jāpaciešas,» Koļins domās uzmundrināja Juri.

Nākamo grupu viņi sasniedza tai pašā ritmā. Kad hronokārs atkal iznira laikā — vēsturiskajā laikā ar visām tā realitātēm un problēmām, Koļins labu brīdi nespēja atraut acis no mēraparātiem. Sasniedzām… Tomēr sasniedzām! Viņš uzmeta skatienu puisim, kas, tikko vilkdams kājas, spraucās pa šauro eju. Jā, viegli viņam tur nebija…

Rādītāju bultiņas lēni, it kā negribot atgriezās nulles stāvoklī. Bet, ja temps būtu kāpināts, vai arī tad viņi sēdētu šeit un vērotu, kā rādītāji pamazām atgriežas savās vietās?

īsu brītiņu atpūties sēdeklī, Juris piecēlās un izkāpa no mašīnas. Piecēlās un izkāpa! Bet tad… Iespējams, ka tad vairs nebūtu kam izkāpt un arī no kā izkāpt… Nebūtu ne hronokāra, ne rādītāju, ne arī cerību tiem, kas aizvien biežāk raugās uz savu enerģētisko vairogu indikatoriem …

Koļins nopūtās. Juris nesteidzās viņu iepriecināt. Tātad … restu nav arī šeit.

Neveikli cilādams notirpušās kājas, Koļins izrāpās no hronokāra. Viņam pretim nāca Juris un Ters Akopjans. Abiem sejas bija nopietnas.

— Arī šeit nekas nav atstāts, — Juris tikko dzirdami sacīja.

— Tas, vai zini, ir ļoti slikti, ka infralaikā nav nodibināti sakari, — Ters ierunājās. — Ļoti neērti, vai zini.

Būtu jūs man paziņojuši, es būtu paņēmis restus un jums ne par ko nevajadzētu raizēties.

— Neko teikt, raizēties! — Koļins iesaucās. — Runa ir par cilvēku dzīvībām…

Ters pamāja ar galvu.

— Zinu. Bet ko lai dara? Ja vaimanas spētu līdzēt, tad arī tagadnē būtu dzirdams, kā es šeit vaimanāju. Taču patlaban vaimanāt, šķiet, nav nozīmes. Es labāk paņemšu savas baterijas un, cik vien varēšu, aizvedīšu biedriem.

— Neaizmirsti, tavs hronolangs der tikai vidējam līmenim.

— It kā es to nezinātu, — Ters atcirta. — Galu galā viss mezozojs ietilpst vidējā līmenī.

— Labi. Bet šo risku tu uzņemsies tikai tad, ja mēs Sizovu nepanāksim, — Koļins sacīja. — Laika aprēķins tev ir zināms…

Jā, var gadīties, ka panākt Sizovu neizdosies. Tas ir pat ļoti iespējams. Patiesību sakot, šī iespēja ož pēc nekrologa. Taču nojauta paliek nojauta: labi tas nebeigsies. Šoreiz nolietotais rests slodzi neizturēs. Žēl — vairāk nekā divas trešdaļas ceļa ir jau aiz muguras.

Toties pēdējā trešdaļa ar uzviju atsver divas pirmās…

— "Braucam! — Koļins uzsita Jurim uz pleca. — Gan jau izkulsimies. Viss būs kārtībā …

Juris pamāja ar galvu, bet viņa lūpas nesavilkās smaidā, kas neapšaubāmi būtu noticis, ja vien tas būtu agrākais Juris… Acīm redzot, puisis saprot stāvokļa nopietnību, tāpēc mierināt viņu ar tukšiem vārdiem nav jēgas. Vārdi tik un tā viņu nepārliecinās. Te vajadzīgs kas cits. Bet nekā cita nav …

Baidīdamies, ka rests nosvils jau starta momentā, Koļins ieslēdza retaimeru uzmanīgāk nekā jebkad. Viņš lēni kāpināja tempu līdz parastajai robežai un tūdaļ pa- centās aizmirst, ka vispār pastāv tāds tempa regulētājs. Ritma maiņas vairs nebūs līdz galam. Lai kāds šis gals arī būtu.

Skatiens ierastā secībā slīdēja pa mēraparātu skalām. Pulksteņa rādītāji neiedomājami gausi vilkās pāri ciparnīcai … Barohrona bultiņas lēkāja uz visām pusēm. Bet rests turējās. Arī Juris turējās ellišķīgi karstajā retai- mera telpā. Kaut nu abi divi izturētu…

Pirmais padevās rests. Tas notika apmēram pēc trim stundām. Atskanēja viegls sprakšķis, kas tūdaļ atkārtojās. Koļins sāka steidzīgi grozīt limbus.

— Sadegušas divas šūniņas!.. — Juris iesaucās.

Koļins joprojām ierastā secībā pārlūkoja mēraparātus,

vienlaikus ieklausīdamies tikko dzirdamajā retaimera dūkoņā. Tagad tā bija kļuvusi skaļāka, kaut gan tikai trenēta auss varēja saklausīt starpību. Divas šūniņas, protams, nav daudz… Simt astoņpadsmit vēl bija veselas. Bet ne jau velti mēdz teikt, ka grūts esot vienīgi sākums. Atlikušās šūniņas tagad tiks noslogotas vēl vairāk, bet tas nozīmē…

Sprakšķis. Mēraparātu bultiņas sašūpojās uz dažādām pusēm. Kompensators sīkdams pārdalīja slodzi starp resta šūniņām. Koļins aiz muguras sadzirdēja elsas. Mirkli vēlāk Juris atlaidās blakus sēdeklī. Tātad tomēr neizturēja …

— Skābeklis izbeidzies. — Juris nopūtas. — Nav ar ko dzesēt…

Viņi saskatījās, neteikdami ne vārda. Un par ko gan viņi būtu varējuši runāt; nožēlot grēkus pirms nāves sen vairs nebija pieņemts…

Atkal sprakšķis. Ceturtais.

Koļins palūkojās pulkstenī. Vēl ne mazums laika… Vēsturiska, kas jāpārvar, un fiziska, kurā jānoturas. Viņi nenoturēsies. Jebkurš sprakšķis var kļūt par pēdējo, jo nav izslēgts, ka palikušās šūnas sadegs visas reizē. Nē, tik stipri pārslogot tās tomēr nedrīkst!

Viņš pastiepa roku pret tempa regulatoru, kuru nesen bija grasījies aizmirst uz visiem laikiem. Ātrums nedaudz samazinājās. Dūkšana pierima. Bet tā, protams, nebija panaceja. Samazināt tempu bezgalīgi nevar: ja viņi arī sasniegs mērķi, būs jau par vēlu. Un vispār, tā ir nūja ar diviem galiem: jo lēnāks temps, jo vairāk laika viņi pavadīs ceļā un jo ilgāk tiks noslogots rests. Nē, tempu viņš vairs nesamazinās.

Sprakšķis, sprakšķis, sprakšķis. Trīs reizes no vietas. Arī tempa palēnināšana nelīdz. Acīm redzot, šūnas jau sāk deģenerēties. Uzskatīsim vismaz, ka noskaidrota resta izturības robeža. Arī tas nav peļami…

Koļins pašķielēja uz Juri. Nevarīgi nolaidis rokas, atliecis galvu un aizvēris acis, puisis smagi elpoja. Tā tikai trūka^..

— Kas tev noticis?

— Slikti…

Jura balss bija tikko dzirdama. Saprotams — visu laiku tupēt pie retaimera tajā elles karstumā… un tad vēl nervu sasprindzinājums …

— Varbūt tev kaut ko iedot?

— Nē… Koļin, es neizturēšu…

— Blēņas.

— Neizturēšu … Dažas minūtes pagulēt zālē…

Zāle. Kur lai to rauj?…

— Pacieties!.. Vai tiešām nevari?

— Nē … Trūkst elpas…

Tiešām, gaiss nebija pārāk svaigs, un arī temperatūra … Drīz pleistocēns, pēdējā atļautā pietura. Tur patlaban neviena nav, bet viss kā parasti gatavs hronoga- toru uzņemšanai. Starp citu, varēs atdzesēt restu, apskatīt mašīnu. Pieturu vairs nebūs līdz pašai tagadnei: drīz sāksies apdzīvotais laiks, kurā aizliegts apstāties un sagatavotu laukumu, dabiski, nevar būt…

Vēl divi sprakšķi. Koļins neviļus nodrebēja, kaut arī bija stingri apņēmies neizrādīt savas emocijas. Juris atvēra muti, bet Koļins aizsteidzās viņam priekšā.

— Vai dzirdi? — viņš iesaucās. — Tā ir stāvvietas bāka.

Signāliekārta zvanīja aizvien niknāk.

— Ieslēdzu pārejas automātu …

Vēsturiskā laika skaitītāja cipari pārstāja lēkāt kā negudri. Sārtā migla sablīvējās. Tā tas vienmēr bija pirms izniršanas no infralaika. Hronatori ritmiski tikšķēja, mēraparātu zilganā gaismā vizēja spožais tempa regulatora rokturis. Tomēr atelpa, kaut arī neliela. Lai puisis paguļ zālē, atpūšas. Pie reizes atdzisīs arī rests …

Pāreja uz vēsturisko laiku notika vienā mirklī. Vakara krēslā Koļins ieraudzīja telti — ne gluži tādu kā viņu ekspedīcijā, bet arī labu, modernu telti. Tā bija hronokāru stāvvieta pleistocēnā, pēdējā pirms institūta startu zāles, kura Koļinam tagad šķita tik neaizsniedzama kā nekad.

Viņš palīdzēja Jurim izkāpt no mašīnas un nogulties zālē blakus teltij.

— Atpūties. Atvelc elpu. Es tikmēr pārbaudīšu restu.

— Ja izdotos kaut nedaudz atvieglot mašīnu… — Juris nomurmināja.

— Ja izdotos … Guli un nedomā!

Koļins ielīda retaimera telpā un, cenzdamies iespīlēt tajā savu augumu, vēlreiz nosprieda, ka tādos apstākļos kuram katram būtu kļuvis nelabi… Minūtes piecas vai desmit viņš notupēja tur, nekā nedarīdams, tikai vērodams restu vai, pareizāk, to, kas no resta bija palicis pāri. Galu galā viss atkarīgs no viedokļa. Vadoties no vispār pieņemtajiem noteikumiem, ar šādu restu hronēties, protams, nevar. Bet ievērojot konkrēto situāciju …

Izņēmis no kravas tilpnes defektoskopu, Koļins rūpīgi pieslēdza to pie.resta. Tad, nenovērsdams acis no ekrāna, sāka lēni pārvietot aparātu. Viendabīgajā masā brīžiem iezīmējās gaišākas dzīsliņas. Monolīta vairs nebija. Vai tas nozīmē, ka šūnas jau ir tuvu sabrukumam?

Koļins lika lietā mimtesteru. Tā bija gara, apnicīga procedūra — pieslēgties katrai šūniņai un pārbaudīt to ar standartspriegumu. Beidzot arī šī procedūra bija galā. Katra šūniņa atsevišķi pārbaudi izturēja. Diemžēl… hro- nējoties spriegums, jādomā, ievērojami pārsniegs standartu …

Bet varbūt spriegums nemaz nebūs tik augsts? Vai tad nav iespējams, ka viņi šeit sastapušies ar krasu blīvuma svārstību? Detalizētas hronokartes taču vēl nepastāv! Un nav izslēgts, ka tieši šis periods bijis sevišķi bagāts ar notikumiem. Bet tādā gadījumā blīvuma svārstības nākamajā ceļaposmā var samazināties un viņi, par spīti varbūtības teorijai, savu mērķi tomēr sasniegs… Tātad cerības, kaut arī nelielas, vēl ir. Tāpēc — uz priekšu! — Juri! — Koļins sauca. — Juri, kur tu esi? — Un, juzdams, ka viņu atkal pārņem dusmas, norūca: — Cūcība! …

Viņš apmeta vairākus lokus ap hronokāru. īsā, atsperīgā zāle nesaglabāja nekādas pēdas. Koļins pasauca vēl dažas reizes — atbildes nebija. Tikai tuvējā ozolu birzs neskaidri atbalsoja viņa saucienu.

Koļins ielūkojās kabīnē. Varbūt puisis iemidzis sēdeklī? Laika atlika maz, kavēties nedrīkstēja… Taču kabīne bija tukša. Šajā brīdī dienas gaismu, kas ieplūda caur sitala kupolu, aizēnoja garām slīdoši mākoņi. Kabīnē iestājās mijkrēslis, automātiski iedegās plafoni, un to spīdumā Koļins uz vadītāja sēdekļa ieraudzīja papīra lapiņu.

Sparīgi uzšņāpti burti aulekšoja iešķībi augšup. «Piedod man, tā bija maza viltība. Jūtos labi, bet mašīna pārslogota. Palīdzēt tev nekādi nevaru. Gaidīšu šeit, paņēmu vienu bateriju. Steidzies. Vēlu sekmes!»

Paraksta nebija, bet kāda tam nozīme? Ar vienu bateriju pietiks diennaktij. Un ja nu iznāk aizkavēties? Velna zeņķis! Es aizvedu viņu no turienes — bet ne jau tādēļ, lai pamestu ceļā …

Koļins kliedza līdz aizsmakumam. Gan pavēlēja, gan lūdza. Juris nerādījās, kaut arī droši vien bija paslēpies tepat tuvumā — nekur tālu aiziet viņš nevarēja… Taču meklēt puisi šādos apstākļos būtu bezcerīgi. Sapratis to, Koļins izmeta zālē vēl vienu bateriju. Pēdējo no savas rezerves. Protams, arī tā negarantēja glābiņu. Bet vai tad kādam no viņiem glābiņš ir garantēts? Un tomēr ekspedīcijas rezultāti — tās darba pārskats — ir jāizglābj, jāsaglabā par katru cenu. Pat tad, ja nepaliks dzīvs neviens no ekspedīcijas dalībniekiem. Juri ieskaitot.

Nē, uz priekšu! Tikai uz priekšu! Dzejnieks laikam būtu teicis: «Pūtiet taures, fanfaras skaniet!» Un fanfaras skanēja. Vismaz Koļina sirdī…

4

Rests sadega, kad laika blīvums gandrīz vairs neatšķīrās no tagadējā. Koļins tikko paspēja ieslēgt automātu un iznirt no infralaika.

Pāreja šoreiz nebija gluda. Kaut kas nočerkstēja. Hronokārs dabūja pamatīgu triecienu. Pēc tam viss apklusa. Caur kupolu kabīnē iespiedās tumsa. Acīm redzot, bija nakts. Oda pēc apsvilinātas plastmasas. Tātad rests tomēr sadedzis. Šūniņu vaina. Neizturēja. Lai gan trūka pavisam maz. 2ēl… Interesanti, kas tas par laikmetu? Pēc skaitītājiem to nevarēs noteikt — pārāk niecīga līmeņu starpība. Katrā ziņā tas ir apdzīvots laiks. Laiks, kurā dzīvo cilvēki.

Bojājumi… Nez cik lieli tie varētu būt? Hronogācijā bīstamākais ir pārejas moments. Infralaikā briesmas nedraud: telpā, ko aizņem hronokārs, var atrasties jebkuri priekšmeti — mašīna ar tiem nesaskarsies. Cita lieta, kad hronokārs iznirst no infralaika: mašīna pēkšņi it kā rodas izplatījumā, un, ja attiecīgajā mirklī tai pašā vietā atrodas kāds priekšmets, saskare var būt visai nepatīkama.

Lai nu kā, šī saskare ir jau notikusi. Tagad jāpadomā par turpmāko…

Cik stipri cietusi mašīna? Vai rests ir pilnīgi bezcerīgs? To visu varētu nekavējoties noteikt. Vajadzīga tikai gaisma. Bet aiz hronokāra kupola — nakts. Ieslēgt gaismu ir bīstami. Jau tā pārkāpts noteikums, kas aizliedz mīnushronistam parādīties cilvēku apdzīvotajā laikā. Kad resta sprakšķi pēkšņi saplūda griezīgā tarkšķoņā — šūniņas pārsprāga un nosvila cita pēc citas, Koļins nepaspēja pat iedomāties, ka pārkāpj šo noteikumu. Viņš ieslēdza automātu tīri reflektoriski, bez saprāta līdzdalības. Toties jo vairāk vajadzēja domāt tagad. Pievērst sev cilvēku uzmanību? Pēc pilsētas te gan neizskatās. Šķiet, visapkārt ir mežs. Tik un tā cilvēki var būt tuvumā. Viņu ieraudzīs — un kas tad notiks?

Tas atkarīgs no tā, kādā laikmetā viņš ir nokļuvis. Mī- nushronistu mēraukla te diemžēl nav lietojama. Kas gan ir viens vai divi gadsimti jebkurā ģeoloģiskā ērā? Tik sīkas laika vienības kā gadsimts tur neviens neskaita un īpaši neatzīmē. Bet te — gadsimts, pat gadu desmits un reizēm viens vienīgs gads var izšķirt visu.

Klusums. Tas nozīmē, ka patlaban šeit nav kara. Vai tiešām? Acīm redzot, jā. Pirmajā brīdī liekas dīvaini: pagātnē cilvēki vienmēr karoja. Tiesa, ne visi kari bija pasaules mēroga. Atsevišķās vietās cilvēki šad tad nekaroja. Iespējams, ka arī šī ir viena no tādām vietām. Tas, protams, būtu labi. Bet vai tad karš ir pats briesmīgākais?

Nē, ne vienmēr… Arī nebūdams vēsturnieks, Koļins daudz ko atcerējās no vēstures grāmatām. Viņš, piemēram, spilgti iztēlojās, kā rītausmā — bet, ja hronokārā iedegs gaismu, varbūt, jau tagad, naktī — te saskries pūlis. Kā šis pūlis nemitīgi augs un, pārvarot dabiskās bailes, aizvien vairāk tuvosies mašīnai, līdz beidzot pirmais fanātiķa mestais akmens atsitīsies pret sitala kupolu… Protams, īsā laikā hronokāram neizdosies nodarīt kaut cik ievērojamus bojājumus, jo tādus izturīgus materiālus kā sitalus, metaloplastus un bezdislokāciju metālus senči vēl nepazina. Taču šo izturību viņi, bez šaubām, mēģinās izskaidrot ar nešķīstā iejaukšanos. Un tad visapkārt hronokāram sakraus sārtu… Vai arī atvedīs lielgabalus, ja tādi jau izgudroti. Bet hronokārs diemžēl ir tikai hronokārs un nevis bruņots zvaigžņu kuģis vai kosmisko izlūku apvidus mašīna, kurā droši var doties pretim pat meteorītu krusai.

Jā, tas būs varens sārts! Un galu galā — kāda starpība, vai tevi sadedzina kā velna kalpu vai saplosa gabalos kā spiegu? Drūmi laiki… Un tomēr — cilvēki cienī savus senčus. Varbūt tāpēc, ka viņi arī tik drausmīgos apstākļos prata iet uz priekšu? Tiesa, toreiz tādu bija niecīgs mazākums.

Cik labi būtu, ja avāriju gadījumos viņi nevarētu ar mums saskarties. Diemžēl senči to var: šis laiks pieder viņiem un viss, kas tajā notiek, pakļauts viņu ietekmei, kaut arī ne vienmēr viņu saprātam.

Bet pietiek! Jāmēģina ievirzīt domas lietišķā gultnē. Tas ir grūti, jo domas šaudās juceklīgi uz visām pusēm un, lai tās iegrožotu, nepieciešams liels gribasspēks.

Koļins, sakodis zobus, koncentrējās. Tad lēni un metodiski nolasīja mēraparātu rādījumus tādā secībā, kādā bija radis to darīt. Kad šis būtībā neitrālais darbs bija izpildījis savu psiholoģiskās bremzes funkciju, Koļins sāka justies daudz labāk. Nu viņš bija gatavs konkrēti un lietišķi spriest.

Vispirms vajadzēja atbildēt uz jautājumu: kur viņš atrodas? Kādā laikmetā? Desmit, simt vai tūkstoš gadus pirms mūsu dienām? Bet kā lai to uzzina? Instrukciju, kas būtu piemērotas šai situācijai, nav. Toties pastāv noteikums: cilvēku apdzīvotajā laikā apstāties aizliegts. Un vēl viens noteikums: ja tāda apstāšanās tomēr kļuvusi neizbēgama …

Bet par to vēlāk. Metodes, kā orientēties samērā nesenā pagātnē, vēl nav izstrādātas. Tātad tās ir jāizstrādā! It īpaši tāpēc, ka citas izejas nav.

Var rīkoties tā: izkāpt no hronokāra, sameklēt ēkas, mašīnas, apstrādātus laukus, vārdu sakot, kaut kādas civilizācijas pazīmes. Ja izdotos, piemēram, atrast satiksmes līdzekli, kas kustas bez dzīva vilcējspēka, tas nozīmētu, ka viņš nokļuvis tā laikmeta otrajā gadu tūkstotī, kuru pagātnē dēvēja par «mūsu ēru». Patiesībā — šī gadu tūkstoša otrajā pusē vai, vēl precīzāk, pēdējā ceturksnī. Celtnes no betona nozīmētu apmēram to pašu. Taču tādas celtnes būvēja arī trešā gadu tūkstoša sākumā. 2ēl, ka viņš nav vēsturnieks. 2ēl. Bet kas gan normālos apstākļos varētu iedomāties, ka pienāks brīdis, kad cilvēku dzīvība būs atkarīga no tā, cik labi vai slikti Koļins zina vēsturi?

Var satikt cilvēku un pacensties noteikt laikmetu pēc viņa apģērba. Bet te kaut ko sajaukt ir vēl vieglāk. Novilkt laika robežu starp vīriešiem, kas valkā bikses, un tādiem, kas bikses nevalkā, protams, nebūtu grūti. Bet noteikt gadsimtu, kur nu vēl gadu desmitu pēc tā, cik šauras vai platas bikses ir modē, nespeciālistam absolūti nav iespējams. It sevišķi tāpēc, ka modes mainījušās simtiem reižu… Turklāt būtu visai aizdomīgi, naktī satiekot cilvēku, pēkšņi interesēties par apģērba detaļu proporcijām. Cilvēks, dabiski, nospriedīs, ka tevi vilina viņa bikses, un droši vien sacels traci. Neko muļķīgāku izdomāt laikam nevarētu. Bet arī gaidīt nedrīkst, jo pastāv otrais noteikums — «ja apstāšanās tomēr kļuvusi neizbēgama …».

Koļins vēlreiz atgaiņāja nepatīkamo domu. Atgriezties pie tās nekad nebūs par vēlu. Pagaidām ir tikai skaidrs, ka orientēties pēc konkrētiem materiālās kultūras paraugiem šajā gadījumā nav lietderīgi.

Bet ir arī cita iespēja, vismaz tikpat droša un nesalīdzināmi ērtāka. To izmantojot, pat nav jāatstāj hronokārs. Pietiek sēdēt un klausīties.

Pēdējiem gadsimtiem raksturīga attīstīta sakaru tehnika. Tās principi gan vairākkārt mainījušies, bet arī šīs pārmaiņas var noderēt orientācijai. Ja izdotos pieslēgties sakaru tīklam, tad, iespējams, pat laimētos precīzi noteikt gadu. Ja turpretim sakaru nebūs …

Koļins satvēra vadības pultī iemontētā mimlauka uztvērēja slēdzi. Tūdaļ viņš iedarbinās uztvērēju. Un pēkšņi no skaļruņa atskanēs balss. Normāla, cilvēciska balss!

Ar piesardzīgu kustību Koļins ieslēdza aparātu. Varētu domāt, ka visniecīgākais satricinājums ir spējīgs to sabojāt. Patiesībā uztvērējam diezin vai spētu kaitēt pat āmura sitiens. Un tomēr Koļins centās pieskarties tam pēc iespējas maigāk.

Tikko skalas panelī iedegās gaisma, noskaņošanas automāti sāka lēni pārvietot rādītāja bultiņu. Tā bez kavēkļiem nokļuva līdz skalas galam. Skaņu nebija, atskaitot gandrīz nedzirdamu švīkoņu, tā dēvēto fonu. Automāts ieslēdza dažādus diapazonus citu pēc cita, un ik reizes rādītājs, nekur neaizķerdamies, pārslīdēja pāri visai skalai. Uztvērējs joprojām klusēja …

Bet tad piepeši skaļrunī kaut kas iedžinkstējās. Bultiņa pasvārstījās pa labi, pa kreisi un beidzot sastinga. Uztvērējs vienmērīgi dūca. Raidījums? Vai tiešām raidījums mimlaukā?

Koļins pievēra acis. Viņš centās nedomāt, tikai klausīties. Dūkoņa. Nepārtraukta, vienmērīga dūkoņa. Nekādas modulācijas. Nē, tas nevar būt raidījums. Iegaumēsim šo vietu…

Viņš pagrozīja noskaņojuma regulatoru. Diapazonu pārslēgs noklikšķēja vēl vairākas reizes. Nekā! Tad Koļins atkal noskaņojās uz vienmuļo dūkoņu. Tās pavadījumā domas, šķiet, raisījās vieglāk.

Jā, pēc šīs dūkoņas jau var orientēties. Mimlauku cilvēce, acīm redzot, vēl nepazīst. Tas atklāts pirms septiņdesmit pieciem gadiem, skaitot no viņa tagadnes. Un tomēr … dūkoņa pierāda, ka Zemes virsū pastāv vismaz viena iekārta, kuras darbība rada mimlauku. Cilvēki to vēl nezina, tāpat kā savā laikā nezināja, ka zibens rada varenu elektromagnētisko lauku. Kas tā varētu būt par iekārtu? Katrā ziņā šī iekārta liecina par samērā augstu tehnikas līmeni… Ja vēl izdotos noskaidrot, ka šī laikmeta sakaru tehnikā izmanto elektromagnētisko lauku, varētu puslīdz droši pateikt: tas ir divdesmitais gadsimts. Bet šai nolūkā vajadzīgs radiouztvērējs. Un kurš gan vedīs līdzi tādu retumu, kas nav atrodams pat visos muzejos?

Protams, hronokara uztvērējam varētu piemontet pa- pildbloku, kas ļauj uztvert arī radioviļņus. Principā to varētu. Nepieciešamas tikai detaļas, instrumenti un laiks. Šādas tādas detaļas droši vien izdosies sameklēt. Ar instrumentiem būs grūtāk. Bet kur rast laiku?

Labi Lai paliek papildbloks. Vispirms jātiek skaidrībā par citām lietām. Kaut kāds orientieris galu galā atrasts: hronokārs izniris vēsturiskajā laikā ne tālāk par trīssimt un ne tuvāk par septiņdesmit pieciem gadiem no tagadnes. Starp šiem līmeņiem lielas atšķirības nav. Vismaz vienā ziņā — salabot hronokāru un turpināt ceļu diezin vai izdosies, jo ne pirms trīssimt, ne arī pirms septiņdesmit pieciem gadiem cilvēce par hronogāciju vēl nekā nezināja. Taisnība, pirms septiņdesmit pieciem gadiem izcilākie zinātnieki jau sāka pētīt šo problēmu. Bet līdz konkrētām detaļām, līdz gatavam restam vēl bija ļoti tālu.

Tātad vēlreiz jāsasprindzina griba un jāmaina domu virziens. Par orientēšanos jāaizmirst. Tagad jāapsver visas iespējas, visas izredzes, visi par un pret.

Iespējas? Pat teorētiski to bija pārāk maz.

Izlabot retaimeru? Bez jauna resta tas diemžēl nav izdarāms.

Uzstādīt bāku? To varētu, ja vien viņam tāda būtu. Taču visas bākas atstātas ekspedīcijā …

Viņa paša resursi līdz ar to, šķiet, ir izsmelti. Sakaru hronogācijā, kā zināms, nav. Tie vēl nav izgudroti. Hro- nolangs? Jā, tas kā vienmēr guļ savā vietā. Bet arī to nevar izmantot. Šis aparāts ir pārāk kompakts, lai kalpotu par universālu pārvietošanās līdzekli. Kad laika blīvums kļūst mazāks par noteiktu lielumu, citiem vārdiem, aiz zonas, kuru apkalpo pleistocēna stacija, tas vairs nespēj darboties. Tieši tādēļ šī stacija arī ierīkota, lai hro- nolangisti tur varētu sagaidīt mašīnas.

Kādas vēl iespējas atlikušas? Gaidīt palīdzību? Uz kādu palīdzību viņš var cerēt?

Patiesību sakot, ne uz kādu. No Koļina laikabiedriem neviens nezina, kur viņš atrodas, un, dabiski, nemeklēs viņu tik tuvā pagātnē. Bet cilvēki, kas dzīvo šajā laikmetā, kaut arī gribētu, viņam nespēj līdzēt.

Varbūt cerēt uz brīnumu? Nē! Šajā sakarā der atcerēties, ko teicis viens no cienījamākajiem senčiem: «Hipotēzes es neizgudroju.» Vismaz, ja ir runa par brīnumiem. Tātad…

Tātad otrais noteikums skan: «Ja apstāšanās… tomēr kļuvusi neizbēgama, mīnushronista pienākums — veikt visu nepieciešamo, ieskaitot pašus galējos pasākumus, lai cilvēki viņu nepamanītu un neatminētu viņa ierašanās noslēpumu.»

Lūk, tā! īsi un skaidri.

Koļins atlaidās krēslā un sāka klusi svilpot. Ne jau rek- viēmu, protams, tomēr par jautru šo melodiju diezin vai varēja saukt. Galējie pasākumi. Tas nozīmē — pazust. Dehronizēties kopā ar mašīnu un visu, kas tajā atrodas. Iet bojā. Starp citu, izdarīt to nav grūti. Jāatvieno drošinātāji, jāaizver acis un jāizslēdz ekrāni.

Protams, acis var ari neaizvērt. Tas nav obligāti.

Viņš pasmīnēja. Pat ļoti naivs cilvēks tomēr neuzskatītu šo smīnu par labsirdīgu.

Dehronizēties… Aiziet bojā … Kāda velna pēc?!

Mēs esam nepietiekami mācījušies vēsturi, viņš pikti nodomāja. Mēs nezinām detaļas. Bet galveno mēs taču atceramies! Mēs atceramies, kā ļaudis mira. Gan tad, kad viņi devās nāvē paši, gan arī tad, kad viņus dzina nāvē citi.

Kad cilvēki paši gāja nāvē, viņi to darīja kaut kāda mērķa dēļ. Pieņemsim, ka man tagad sacītu: Koļin, mirsti, un tavi biedri dziļajā mīnusā visi tiks izglābti. Es nesvārstīdamies dotos nāvē. Neteiksim, ka ar smaidu uz lūpām, un tomēr — es ietu.

Bet patlaban — ko man saka? Mirsti, Koļin, lai nesatrauktu ļaudis, kas dzīvojuši, velns zina, pirms cik gadu desmitiem vai gadu simtiem, lai nemudinātu viņus mazliet intensīvāk pakustināt savas smadzenes …

Labi, pieņemsim, ka nevis «dzīvojuši», bet «dzīvo». Kā nekā — esmu ieradies pie viņiem un nevis viņi pie manis. Tātad dzīvo. Un kas no tā izriet?

No kā gan mēs baidāmies? Ka, ieradušies pie viņiem, kavēsim vai paātrināsim vēstures gaitu? Ka izjauksim cēloņu un seku dabiskos sakarus? Nieki! Mana parādīšanās šeit nav nekas vairāk kā nejaušība. Bet nejaušības nespēj būtiski ietekmēt vēstures gaitu. Vēsture ir kā pulkstenis, kas pasargāts no jebkādiem satricinājumiem. Tik niecīgu grūdienu kā mana ierašanās otrā gadu tūkstoša priekšpēdējā vai pēdējā gadsimtā vēsture droši vien pat nejutīs. Un, ja arī vēstures plūsma nedaudz izkāps no krastiem, tā ļoti ātri atgriezīsies savā gultnē.

Kādēļ tad mirt?

Koļins vaicājoši palūkojās uz barohronu skalām, uz vēsturiskā laika skaitītāju, uz mimlauka uztvērēju un atkārtoja šo jautājumu.

Aparāti klusēja. Tie nebaidījās nāves. Tiem bija vienalga. Un tomēr šis klusums bija svētīgs. Ja tobrīd kāds būtu mēģinājis Koļinam iebilst, viņš sadusmotos un pa- censtos atrast vēl diezin kādus argumentus. Bet klusēšana ir piekrišanas zīme. Un, kad cilvēkam piekrīt, viņš parasti nomierinās, līdz ar to atgūdams spēju loģiski spriest.

Vēsture atgriezīsies savā gultnē? Pieņemsim, ka tev ir

zināms pamats tā domāt, jo šajā laikmetā tu esi ieradies no nākotnes un vari apliecināt: tur viss ir kārtībā. Bet…

Tu esi peldējis pa upi uz augšu un tagad gribi aizdam- bēt izteku. Tu saki: «Tāpēc upe nebeigs pastāvēt. Es to zinu. Esmu atpeldējis no lejteces.» Bet, ja izteku aiz- dambēs, vai lejtece pastāvēs ari tad, kad tu atgriezīsies? Pastāvēs. Upe aizskalo dambjus un parasti atgriežas savā gultnē. Taču tas nemēdz notikt bez plūdiem, bez postījumiem un upuriem. Un kam tādi vajadzīgi?

Protams, tu neko neiznīcināsi un nevienam nenodarīsi pāri, kaut arī tas nespētu būtiski ietekmēt vēstures gaitu. Daba visur gādā par milzīgām rezervēm. Tā ir kā zivs, kas producē miljoniem ikru. Un, ja daļa no tiem iet bojā, tam nav lielas nozīmes. Taču cilvēks nav daba, lai gan vienā otrā ziņā mēģina ar to sacensties. Cilvēks apveltīts ar saprātu, kura dabai nav. Un vēl — dabai nav jāsteidzas. Tā var simtiem tūkstošiem un pat miljoniem gadu attīstīties kādā noteiktā virzienā, pēc tam pārliecināties, ka tas ir strupceļš, un pēkšņi izdarīt pagriezienu par deviņdesmit grādiem. Turklāt daba vienlaikus attīstās daudzos virzienos, gan jau kāds no tiem būs pareizais. Cilvēks tā rīkoties nedrīkst. Viņam nav tik daudz laika.

Ja es šeit satikšu cilvēkus un viņi sāks mani iztaujāt — bet tā tas noteikti būs! — atliks vienīgi teikt viņiem patiesību. Un tad noskaidrosies, ka tas, ko cilvēki dara šodien, nemaz nebūs vajadzīgs rīt. Bet katram taču gribas darīt to, kas noderēs nākotnē. Un nevienam negribas noņemties ar lietām, kas visā drīzumā vairs nebūs vajadzīgas.

Tomēr citādi diemžel nevar. Jo pat tas, kas no nākotnes viedokļa ir aplams un lieks, no šāsdienas viedokļa var būt pareizs un nepieciešams. Iedomājies, piemēram, ka akmenslaikmeta cilvēkiem tu parādi tērauda asmeni. Meistaram, kas cītīgi slīpē krama cirvi, droši vien nolaidīsies rokas… Bet, ja viņš pametīs savu darbu, cilvēki nekad neiemācīsies izgatavot tērauda asmeņus.

Tāpēc tikties ar cilvēkiem nedrīkst. Mūsu dienās uz Zemes valda miers, bet tas nenozīmē, ka senčiem priekšlaikus jāatsakās no ieročiem.

Jā, otrais noteikums ir taisnīgs. Man jāiet bojā. Un maniem biedriem arī. Neko darīt, Koļin. Jāpieliek punkts …

Kad?

Tūlīt, kamēr vēl ir tumšs, kamēr tevi neviens nav pamanījis.

Labi.

Labi, lai notiek! Es to izdarīšu. Bet man vajag mazliet laika, lai sagatavotos. Kā nekā cilvēks mirst tikai vienu reizi…

Koļins atslābināja muskuļus. Jānomierinās. Un šis tas vēl jāpārdomā.

Cilvēkam, kas gatavojas nāvei, neatliek nekas cits kā vien domāt par dzīvi. Par nodzīvoto dzīvi. Tādos brīžos cilvēks redz sevi it kā no malas — bez atlaidēm, kuras parasti piešķir, analizējot un vērtējot savus darbus. Kad tu saproti, ka gals ir tuvu, kļūst skaidrs: taisnoties nav nekādas jēgas. Tik un tā neko vairs nevarēsi pateikt. Nevarēsi iebilst, nevarēsi pierādīt. Tavā vietā to darīs fakti. Tavus vārdus cilvēki droši vien aizmirsīs. Paliks darbi. Tikai darbi. Un pat tad, ja tev izdotos savirknēt skaistus, pārliecinošus vārdus un atstāt tos memuāru vai jebkurā citā veidā, tas neko daudz nelīdzēs. Jo fakti ir stiprāki. Fakti — tā ir realitāte. Turpretim vārdi — tikai signālu sistēma, turklāt vēl otrā …

Bet ko tad īsti teiks fakti?

Liekas, dzīve nodzīvota, kā nākas. Ļaudis tev neko nevarēs pārmest. Tu esi dzīvojis tā, kā to prasīja laiks. Godīgi kalpojis izraudzītajam mērķim.

Bet, ja šādas domas nāk' prātā, kaut kas laikam tomēr nav kārtībā. Sirdsapziņa …

Un atkal Koļinam nācās gremdēties pagātnē. Šoreiz — nevis planētas, bet gan paša personiskajā pagātnē.

Apstākļi šādām pārdomām bija labvēlīgi. Visapkārt valdīja klusums. Tikko dzirdami dūca enerģētiskie ekrāni, pasargādami vismaz pagaidām mašīnu un tās vadītāju no dehronizācijas.

Nē, nekā sevišķi peļama, liekas, nebija. Cilvēkam pieļaujamo maldu robežu viņš nekur nav pārkāpis. Izņemot pēdējo ekspedīciju. Tā neapšaubāmi bija kļūda. Liela. Milzīga. Ja šīs kļūdas nebūtu bijis, viņa biedriem nebūtu jāiet bojā un bojā neietu arī ekspedīcijas darba rezultāti. Rezultāti, kurus tik ļoti gaidīja… Tu esi vainīgs, Koļin!

«Bet kāpēc tad es?» Koļins sirdīgi protestēja pret šādu secinājumu. Kas nosvilināja restu? Juris! Kas ielika re

zerves saini Sizova hronokārā? Arī Juris! Silūrā aizgāja bojā Arves hronokārs? Vai tad es viņiem nepiekodināju, lai veltīgi neriskē! Varēja taču iznirt dažus gadu tūkstošus vēlāk un tikpat labi visu noskaidrot…

Koļins dusmās piecirta kāju. Nē, viņš nav vainīgs! Tas nu ir skaidrs. Pat skaidrāks par skaidru. Un tomēr…

Un tomēr atvadīties no dzīves vajadzēja ar mierīgu sirdsapziņu. Bet par kādu mieru te varēja runāt?

Cita lieta, ja zinātu, ka biedri tiks glābti…

Bet kāpēc lai viņus neizglābtu?

Šī doma Koļinam iepatikās.

Jā. Kāpēc lai viņus neizglābtu? Viņš līdz šim pieņēma, ka Sizovs atgriezīsies pēc trim diennaktīm. Bet kas gan nepazīst Sizovu! Šis vīrs nav no tiem, kas izšķiež kaut minūti. Jau tagad viņš droši vien steidzas atpakaļ. Nevis droši vien, bet noteikti! Tikai nelabojams skeptiķis varētu domāt, ka Sizovs atpūtīsies institūtā pusotras diennaktis, kad ekspedīcijas dalībniekiem ir tik daudz darba … Iespējams pat, ka atceļā viņš nokļuvis jau līdz Teram… Vārdu sakot, nav pamata šaubīties: ekspedīciju izglābs. Izglābs arī bez Koļina. Atjaunot materiālus tādā gadījumā nebūs grūti…

Pēkšņi Koļins sajuta dīvainu atvieglojumu. Vairs nevajadzēja pierādīt, ka viņam ir tiesības mirt. Un arī nāve nelikās vairs tik briesmīga. Savādi. Kas gan būtu domājis, ka galu galā tas ir tik vienkārši?

Bija vēl tumšs. Un tomēr tuvojās rīts. Drīz ausīs gaisma. Bet viņš nekavēsies. Viņš paspēs laikā.

— Palieciet sveiki, draugi, — Koļins klusi sacīja. — Jūs noteikti izglābs un ekspedīcijas materiālus arī.

Tad, izstiepis roku, viņš atvienoja galvenā slēdža bloķētā ju. Viņa pirksti vairs netrīcēja. Viss bija galā.

Tagad pietika nospiest slēdzi, lai enerģētiskie ekrāni pārstātu darboties. Tai pašā mirklī svešais laiks sagraus hronokāru līdz ar visu, kas taja atrodas. Iznīcinās bez pēdām. Koļins pats to vairs neredzēs. Bet vērotājs no malas ieraudzīs tikai nelielu sprādzienu. Sprādzienu, kura vietā nepaliks it nekas, atskaitot varbūt apsvilinātu zemi vai koka stumbru.

Jā, starp citu, viņam jāizpilda vēl pēdējais pienākums. Jāpārliecinās, ka tuvumā nav cilvēku. Kaut gan tik vēlā nakts stundā te, protams, neviena nebūs. Bet… ja nu

nejauši kāds tomēr gadltos? Cilvēks no sprādziena varētu ciest…

Koļins palūkojās apkārt. Caurspīdīgo kupolu no visām pusēm ietina tumsa. Redzēt nekā nevarēja. Arī dzirdēt — ne.

Un tomēr — vai tev, Koļin, neliekas, ka vienā vietā šī tumsa kļuvusi it kā blīvāka, necaurredzamāka?

Koļins līdz pēdējai iespējai sasprindzināja redzi. Un tad… Tad viņš ieraudzīja, kā no tumsas pret sitala kupolu izstiepjas roka. Nē, tas nevarēja būt optisks māns! Viņš aizvien skaidrāk saskatīja piecus pirkstus. Tie bija dīvaini saliekti, it kā mēģinātu ko satvert. Beidzot roka pieskārās sitala virsmai. Pieci pirksti spokaini baloja uz naksnīgi melnā fona. Roka atrāvās, vēlreiz tuvojās, un tai pašā mirklī atskanēja klauvējiens.

5

Koļina sirds dauzījās tā, it kā gribētu dažās minūtēs izsmelt visam mūžam uzkrāto enerģiju.

Tātad tomēr cilvēks!

Ko darīt? Sēdēt klusu, neatbildēt? No ārpuses cilvēks tik un tā neko neredzēs: hronokārā izslēgts pat skalu apgaismojums.

Atsaukties? Izkāpt? Steigties pretī nezināmajam?

Bet vai nav vienalga? Viņš taču ir jau samierinājies ar nāvi. Kas gan vēl briesmīgāks viņam varētu draudēt?

Koļins piecēlās un nospieda durvju rokturi.

Gaisma tikko bija sākusi aust. Rīta migla likās blīva kā vate. Kaut kur tuvumā brīkšķēja zari. Koļins ieklausījās šai troksnī un nevilcinādamies devās uz priekšu.

Pa ceļam Koļins uzmeta skatienu hronokāram. Tā bija tīri profesionāla ziņkāre: kā viņš varējis iznirt no infralaika tik biezā mežā? Kreisais hronators sadragāts, tempa antenas spirāle deformēta, mašīnas korpuss ieliekts. Bet tā nebija lielākā nelaime …

Mirkli vēlāk viņš ieraudzīja senci.

Tas bija apstājies un vērīgi uzlūkoja Koļinu. Spožajā aizsargtērpā iespīlētais augums ar plato individuālā ekrāna loku virs galvas viņam droši vien šķita ļoti dīvains.

Bet kāds izskatījās viņš pats?

Biezas drēbes, acīm redzot, bez iekšējas apsildes. Vai pēc tām nevar noteikt laikmetu? Nē, diemžēl nevar. Zābaki līdz gurniem. Tādus valkāja kopš senseniem laikiem un iespējams, ka šur tur valkā vēl tagad. Aiz muguras — ierocis. Liekas, pneimatisks …

— Piedodiet, es laikam jūs uzmodināju, — cilvēks pasmaidīja.

«Tā ļaudis smaida arī mūsu dienās,» Koļins skumji nodomāja. Pag, bet ko tad īsti viņš teica? Vārdu skanējums šķita visai neparasts, taču saknes neapšaubāmi bija pazīstamas.

Uzbrukt sencis, acīm redzot, netaisījās. Jo labāk. Atliek parūpēties par to, lai viņam nerastos aizdomas.

— Tātad jūs vēl gulējāt? — cilvēks turpināja. — Es, zināt, esmu apmeties tepat netālu. Ievajadzējās sērkociņu, un pēkšņi izrādās, ka esmu tos vai nu pazaudējis, vai arī atstājis mājās …

Koļins no kabatas izvilka bateriju un nospieda kontaktu. Starp elektrodiem uzliesmoja plazmas vainadziņš.

— Interesantas šķiltavas, — cilvēks sacīja, piesmēķēdams un ar patiku ievilkdams plaušās dūmus. — Ārzemnieks, vai?

— Kā, lūdzu?

— Nu, tūrists, ceļotājs?

— Apmēram tā …

— Hm… — Cilvēks nez kādēļ palūkojās uz augšu. — Interesanta mašīna. Tādas neesmu redzējis. Vai pats esat no tālienes?

— Jā.

— Mašīna kārtībā?

— Domāju gan, — Koļins lakoniski atbildēja.

— Ja ko vajadzēs, būšu tepat netālu. Pasauciet…

— Labi.

Svešinieks nozuda krūmu biezoknī. Pavadījis viņu ar skatienu, Koļins enerģiski pagriezās.

Tas nu būtu darīts. Šis cilvēks viņu vairs netraucēs. Var turpināt. Vai pareizāk — beigt.

Koļins paspēra soli uz priekšu, tad pēkšņi apstājās.

Pagaidi! Tu esi atklāts. Bet nekas briesmīgs nav noticis. Šis puisis, acīm redzot, tevi uzskata par savu laikabiedru.

Tātad nav nozīmes steigties.

Bojā eja tik un tā ir nenovēršama: ja ekrānus tagad arī neizslēgs, baterijas pēc dažām stundām pašas būs izlādējušās. Tāpēc dehronizācija netiek atcelta, bet tikai atlikta.

Jā, atlikta. Toties viņam pietiks laika padomāt par ekspedīcijas rezultātiem un to saglabāšanas iespējām.

Protams, arī bez viņa palīdzības ekspedīcijas dalībnieki šo to atjaunos. Diemžēl tikai — šo to. Aparātu ieraksti atrodas hronokārā, un bez tiem pierādīt kaut ko būs ļoti grūti.

Tatad vispirms janodrošina ierakstu saglabāšana.

Vajadzētu rūpīgi apskatīt mašīnu. Varbūt hronokāru izdosies ievadīt iniralaikā bez braucēja un tādējādi vismaz materiālus nogādāt institūtā. Viņš pats tikpat labi var dehronizēties arī bez hronokāra. Pietiek atvienot individuālo ekrānu…

Apskati Koļins sāka ar hronokāra korpusu. Bojājumi bija lieli. Bet, ja krietni papūlētos, mašīnu varētu izlabot.

Un tagad … Tagad pāriesim pie galvenā!

Retaimera nodaļā gaiss joprojām bija karsts un smacīgs. Koļins aptaustīja restu. Tas vēl nebija atdzisis. No visvieglākā pieskāriena šūniņas sabira putekļos.

Punkts.

Tai pašā mirklī Koļins sadzirdēja, ka ārpusē kāds ieklepojas. Viņš piecēlās un izkāpa no hronokāra, cenzdamies piešķirt sejai pēc iespējas vienaldzīgāku izteiksmi.

— Tas atkal esmu es, — sencis sacīja. — Redzat…

Viņa valoda dīvaini palēninājās, acis raudzījās stingi

vienā virzienā. Koļins izsekoja šim skatienam, un pēkšņi šermuļi pārskrēja viņam pār muguru.

Cauri hronokāra spožajai titāna apmalei bija izaudzis zāles stiebriņš!

Kad hronokārs iznira no infralaika, automātiskais koordinators, domājams, nebija reaģējis precīzi, tāpēc apmale nevis pielieca stiebriņu pie zemes, bet gan ietvēra to sevī. Vārgais stiebriņš bija izurbies cauri metālam kā dimanta grieznis …

Koļins juta, ka pietvīkst. Sencis joprojām raudzījās uz zāles stiebriņu. Tūlīt viņš jautās. To nedrīkst pieļaut! Par katru cenu viņam jāaizsteidzas priekšā …

— Kas jūs tāds esat? — Koļins vaicāja. — Vai strādājat šeit?

— Nē. Es braucu šurp atpūsties.

— Bet ko jūs darāt tad, kad neatpūšaties?

Senča skatienā, šķiet, pavīdēja aizdomas.

— Strādāju…

— Kādā zinātnes jomā?

Jautājums Koļinam likās gluži dabisks, jo viņa laikā jebkurš cilvēks darbojās vienā vai otrā zinātnes nozarē. Taču sencim šis jautājums nepārprotami nepatika.

— Pasta kastītē, — viņš beidzot atbildēja.

Koļins nesaprata, ko tas nozīmē, bet katram gadījumam nolēma iztaujāšanu neturpināt. 'Acīm redzot, šajā laikmetā nebija pieņemts runāt par tādām lietām… Nedrīkst sevi atmaskot. Jābūt piesardzīgākam!

— Jā! — Koļins atkal ierunājās. — Šeit jūs atpūšaties… (Ja šis cilvēks te nebūtu gadījies, iespējams, ka nebūtu arī tādas laika blīvuma svārstības, rests izturētu vēl kādu brīdi un viņš tagad jau sēdētu sava institūta startu zālē.) Arī mūsu ļaudis, atgriezušies no ekspedīcijām, labprāt atpūšas mežā. Starp citu, vai neesat kaut ko dzirdējis par pēdējo zvaigžņu ekspedīciju?

Koļins nogaidoši palūkojās uz pagātnes cilvēku. Tas atbildēja ar tikpat vērīgu, pētījošu skatienu. «Vai tiešām,» nodomāja Koļins, «esmu nokļuvis laikmetā, kad kosmisku ekspedīciju vēl nebija?…»

Cilvēks paspēra dažus soļus Koļinam pretim, un hrono- fiziķis intuitīvi sajuta, ka tūlīt kaut kam jānotiek.

— Vai zināt, — sencis skarbi teica. — Jūs man neiestāstīsiet, ka ar šo mašīnu esat iebraucis biezoknī, kurā pat kājām ir grūti pārvietoties …

— Esmu atlidojis. — Koļins centās nezaudēt aukstasinību. — Jūs droši vien vēl neesat dzirdējis, ka izgudrotas mašīnas, kas spēj pārvietoties pa gaisu. Kā putni. Dažas no tām ir spārnotas, bet šī — bez spārniem.

— Hm… — Sencis tikko manāmi pasmīnēja. — Jūsu mašīna tiešām atgādinātu helikopteru… ja tai būtu dzenskrūve. Bet varbūt jums ir reaktīvs dzinējs? Kaut gan, atklāti sakot, es par to šaubos: reaktīvs dzinējs nolaišanās vietā būtu apsvilinājis kokus un zemi. Turklāt, kā jums izdevās nolaisties cauri tik biezai lapotnei, nenolaužot nevienu zariņu?

Sencis jautājoši palūkojās uz augšu, tad atkal pievērsās Koļinam.

«Ir gan negals ar šo erudītu,» Koļins nodomāja.

«Grozies, kā gribi — viņš galu galā tomēr piespiedīs tevi pie sienas. Varbūt labāk atzīties, izstāstīt visu, kā bijis?

Bet noteikumi?

Kāda nozīme noteikumiem, ja tik un tā nav kur sprukt? Bez tam šis cilvēks, liekas, nav no tiem, kas, padzirdējis kaut ko neparastu, tūdaļ kritīs histērijā. Nē, tāds viņš noteikti nav!»

— Labāk izstāstiet patiesību, — sencis teica. -*- Citādi es te noņēmos ar visādiem minējumiem, un tie iznāk cits par citu fantastiskāki. Bet balstīt secinājumus uz fantāzijām man kā zinātniekam neklājas.

— Neko darīt, — Koļins nopūtās un dziļi ievilka elpu.

6

— Jūtos vainīgs, — noklausījies Koļina paskaidrojumus, vīrs skumji pašūpoja galvu. — Ja es šeit nebūtu apmeties, jums droši vien izdotos pabeigt savu ceļojumu…

— Iespējams, — Koļins piekrita. — Bet tāds jau ir mūsu liktenis: dažkārt paklupt tur, kur bija apmetušies senči. Neskumstiet, tā nav jūsu vaina.

— Atzīšos, tikko dzirdētais mani ļoti pārsteidza, taču… vēsturē ir zināmi notikumi, kas likušies vēl daudz neticamāki… Ļoti gribētos jums palīdzēt. Varbūt padomāsim kopīgi… Vai jūs neparādītu man sadegušo detaļu?

«Protams, tās ir muļķības,» Koļins nodomāja, tomēr rūpīgi atvienoja restu, iznesa to no mašīnas un nolika zemē.

— Redzat, — viņš sacīja. — Gandrīz viss sadedzis. Palikušas tikai atsevišķas šūniņas. Viena, divas, trīs… septiņpadsmit.

Sencis, kaut ko pārdomādams, klusēja.

— Vai tādu nederīgu detaļu jums vairāk nav? — viņš beidzot jautāja.

Koļins izbrīnījās.

— Viena ir. Bet tur veselu šūniņu palicis vēl mazāk…

— Un ja nu mēs pamēģinātu tās pārvietot?

— Šurp?

— Kā tad! Izremontēt…

Remontēt? No diviem sadegušiem restiem izgatavot

vienu derīgu? Acīm redzot, šie senči nav izlutināti ar tehniku… Lai nu kā, ideja ir neapšaubāmi asprātīga. Diemžēl tai nav praktiskas vērtības.

Bet kāpēc gan nepamēģināt? Ekspedīcijas materiāli taču vēl nav izglābti.

— Man tas nebūtu ienācis prātā, — sacīja Koļins. — Ar vārdu «remonts» mēs apzīmējam pavisam ko citu…

Ja jau maskēšanās nav līdzējusi, ja sencis zina, kas viņš tāds un no kurienes, jāturas līdz galam. Senčiem jābūt labās domās par saviem pēctečiem. Kā nekā viņš šeit atrodas ārkārtējā stāvoklī. Gandrīz vai pravieša lomā. Protams, viņam jācenšas būt vienkāršam, sirsnīgam. Līdz šim tas visumā, šķiet, ir izdevies. Katrā ziņā aiziet vajadzēs cēli un mierīgi, lai sencis nenojaustu, ka īstenībā tā ir pašnāvība. Kāda velna pēc viņam atklāt, ka arī tālā nākotnē cilvēki nebūs pasargāti no katastrofām?

Atnesis no mašīnas otru restu un instrumentus, Koļins palūkojās pulkstenī. Laiks neapturami steidzās uz priekšu, viņa rīcībā bija vairs tikai nedaudzas stundas. Bet, ja pagātnē nav nekā tāda, kas varētu noslogot sirdsapziņu, cilvēkam nav jābaidās arī no nākotnes. Lai kāda tā būtu…

Koļina sarunu biedrs tikmēr bija uzrotījis piedurknes: to droši vien prasīja kaut kāds ar darbu saistīts rituāls.

Pēc tam Koļins nemanot aizmirsa pulksteni. No viena resta viņš saudzīgi izcēla šūniņu pēc šūniņas un iemontēja tās otrajā. Sadegušo šūnu pelni bira zemē, taču, nesasnie- guši to, uzdzirkstīja un pazuda. «Mana likteņa modelis,» Koļins rūgti nodomāja.

Pēc stundas rests atkal bija ielikts vietā. Tas izskatītos pavisam labi, ja vien simt divdesmit šūniņu vietā tajā nebūtu tikai trīsdesmit.

Sencis, raukdams uzacis, kratīja galvu. Arī viņš laikam šaubījās, vai Koļinam izdosies sveikā aizkļūt līdz savam laikmetam.

Nē, ekspedīcijas rezultātus uzticēt mašīnai tomēr nedrīkst! Pat maksimāli atslogota, bez vadītāja, tā noturēsies infralaikā ne ilgāk par pusstundu …

Koļins lēni savāca instrumentus un novietoja tos kravas tilpnē. Pēc tam rūpīgi, pat pārlieku rūpīgi pārbaudīja, cik blīvi noslēgtas durtiņas. Vai tiešām ekspedīcijas rezultātiem jāiet bojā?

Jā. Tāds, acīm redzot, ir liktenis …

— Pateicos jums, — Koļins uzrunāja senci. — Varbūt uz atvadām pasēdēsim vēl brītiņu kopā?

— Labprāt, — sencis atbildēja. — Ja vēlaties, iekuršu ugunskuru.

— Ugunskuru? Tas būtu jauki…

Sensena uguns — visparastākā atklātā liesma, ko izšķīla Koļina baterija, aptvēra žagarus, un tie sprakšķēdami aizdegās.

— Varbūt tēju? Vai kaut ko stiprāku? — sencis pēc brītiņa jautāja.

Stiprāku? Ak tā … Nē, nu vairs nav vērts. Kaut gan piedāvājums, bez šaubām, nāca no sirds… Un vispār — šis sencis ir lāga vīrs. Tādam grūtā brīdī var uzticēties.

Uzticēties … Hm… Varbūt uzticēt viņam ekspedīcijas materiālus? Rīkoties nevis tā, kā bija domāts, bet otrādi? Atstāt šeit visus ierakstus līdz ar aizsargekrānu un dažām baterijām, bet pašam iekāpt mašīnā un dehroni- zēties?

Tev, Koļin, enerģija tik un tā vairs nebūs vajadzīga, bet ekspedīcijas dokumentus ar to varēs saglabāt vēl vismaz piecas dienas. Un, ja tevi meklēs — noteikti meklēs! — iespējams, ka atradīs arī šos dokumentus.

Maz gan ticams. Un tomēr, ja viņš paņems tos līdzi, izredžu nebūs nekādu…

— Dažu, tā teikt, tīri tehnisku iemeslu dēļ, — Koļins sacīja, — man šis tas jāatstāj. Var gadīties, ka pēc zināma laika te parādās… mūsējie. Tad vajadzēs viņiem atdot nelielu sainīti.

Sencis vērīgi palūkojās uz Koļinu.

— Vārdu sakot, es gribēju palūgt: vai jūs nebūtu ar mieru vēl kādu laiciņu palikt šeit… tuvumā … Viņi var ierasties šodien, rīt, vēlākais pēc piecām dienām. Ja arī tad mani biedri neieradīsies, notiks neliels sprādziens un sainītis pazudīs.

— Labs ir, dodiet šurp. Es te pabūšu kādu nedēļu. Gaidīšu.

— Paldies.

Koļins iznesa no mašīnas sainīti.

— Tas būtu viss.

— Varbūt vēl brītiņu uzkavēsities?

— Nē, — Koļins teica. — Pietiek.

Sencis novērsās. Acīm redzot, arī viņš ne visai paļāvās uz tikko saremontēto restu.

— Nu tad, laimīgu ceļu…

Klusums bija neparasti dziļš. Vienīgi ugunskurs sprēgāja. Un vēl… mežā ieskanējās tādi kā brikšķi. Pamazām … Jā, nepārprotami — pamazām brīkšķi kļuva skaļāki.

Pārsteigts un norūpējies Koļins paveras apkart. Saja mirklī no biezokņa iznāca trešais.

Cilvēks tuvojās viņiem brīvi un nesteidzīgi. Rokā viņš turēja sārtu ogu čemuru, bet ogas viņu patlaban, šķiet, nemaz neinteresēja. Viņa acis raudzījās uz vīriem pie ugunskura, un vērīgajā skatienā no bailēm nebija ne vēsts.

«Vēl viens sencis,» nodomāja Koļins. «Un nekādas līdzības ar pirmo. Atšķirība izpaužas ne tikai apģērbā. Tā ir daudz dziļāka, būtiskāka. Varbūt viņš nokļuvis šķiru sabiedrībā un jaunpienācējs pieder pie kādas privileģētas grupas? Aristokrāts, kā mēdza teikt senatnē…»

Tikmēr trešais bija pienācis klāt. Sveicinādams viņš nolieca galvu, apsēdās zemē pie ugunskura un ar sensenu žestu izstiepa rokas pret liesmām. Pirmais sencis pieliecās un — varbūt Koļinam tikai tā likās — mazliet nervozēdams, iemeta žagarus ugunī. Visi trīs joprojām klusēja.

«Laikam apdomā jautājumus,» Koļins nosprieda. «Tūlīt viņš mani uzrunās. Bet es negribu atbildēt. Kamēr manu noslēpumu zināja viens, vēl varēja cerēt, ka citi to neuzzinās. Ja turpretim uzzinās divi, baumas ātri izplatīsies pa visu zemi… Nē, es neatbildēšu!»

Bet pirmais sencis? Vai viņš klusēs? Pie viņa, kaut arī īslaicīgi, glabāsies konteiners ar ekspedīcijas materiāliem …

Tomēr ne! Sakarīgi pastāstīt viņš neko nevarēs. Bez tam stipri jāšaubās, vai viņš sapratis visu… līdz galam.

Acīm redzot, tikai Koļins pats spēj apmierināt jaunpie- nācēja ziņkāri. Tāpēc jāpazūd. Un — jo ātrāk, jo labāk.

Bet ko iesākt ar šiem diviem? No sprādziena cilvēki nedrīkst ciest. Kā aizvilināt viņus projām?

Lūk, tā. Koļins ātri izšķīrās. Aiziešu pēc iespējas tālāk un no biezokņa saukšu palīgā. Vai tad maz kas var

gadīties? Teiksim, esmu paklupis, izmežģījis vai pat pārlauzis kāju…

Viņi noteikti metīsies palīgā.

Noteikti?

Nē, nevar būt, ka tādā situācijā viņi paliktu vienaldzīgi …

Pirmais sencis — par to nav šaubu. Bet otrais?

Koļins pašķielēja uz pienācēju. Tas joprojām sēdēja, izstiepis rokas pret ugunskuru, uti raudzījās liesmās. Bija pagājušas tikai dažas sekundes.

Otrais? Nē, arī viņš nevilcināsies!

Tātad abi metīsies biezoknī. Meklēs tur cietušo. Bet tas tikmēr skriešus atgriezīsies pie hronokāra …

Viņi būs pietiekami tālu. Abi. Un varbūt pat nemanīs uzliesmojumu.

Bet, kad vairs nebūs ne manis, ne arī mašīnas, lai sencis mēģina saviem laikabiedriem ieskaidrot, kas šeit noticis. Tik un tā viņam neticēs! Ne jau viens vien pasaku sacerētājs dzīvo uz mūsu planētas …

Pagāja vēl dažas sekundes.

Baidīdamies, ka palicēji viņu sauks atpakaļ, Koļins strauji piecēlās un, ierāvis galvu plecos, steigšus devās prom no ugunskura.

Neviens viņu nesauca.

Priežu jaunaudzē Koļins atskatījās. Pienācēja acīs, kas, šķiet, sekoja katram viņa solim, vīdēja tikko jaušams smaids. Pirmais sencis joprojām sēdēja nekustīgi, dziļā neizpratnē vērdamies te uz Koļinu, te uz vīru, kas bija atlaidies viņam blakus.

Ar rokām sargādams seju, Koļins lauzās arvien dziļāk biezoknī. Taču negaidot pēc dažiem desmitiem soļu priežu jaunaudze izbeidzās. Skatienam atklājās paprāva nora. «Lūk, kur man vajadzēja iznirt,» Koļins nodomāja, «te hronokārs nebūtu cietis.» Bet šo domu viņš tūdaļ aizmirsa, jo noras vidū ieraudzīja neparastu veidojumu.

Tā neapšaubāmi bija otrā senča mašīna. Jā, mašīna un nevis apģērbs, ko nepārtraukti ietekmē mode. Beidzot viņš iegūs precīzu priekšstatu par šo laikmetu! Atliek tikai izpētīt, kas tā par mašīnu un kādi ir tās darbības principi …

Koļins paspēra dažus soļus uz priekšu, un pēkšņi viņu pārņēma dīvaina sajūta: pie šī mehānisma gribējās pielavīties zagšus, uz pirkstgaliem, it kā tas būtu nevis sen novecojušas tehnikas paraugs, bet gan kāds no terciārā laikmeta alu plēsoņām.

Hronofiziķis apstājās divu metru attālumā no mašīnas, tad apgāja tai apkārt, cenzdamies atrast ieeju vai vismaz izdibināt, kā pārvietojas šis neredzētais aparāts.

Ieejas nebija. Nebija arī riteņu, dzenskrūvju, reaktīvo dzinēju. Nebija ne logu, ne durvju. Itin nekā. Varbūt tā nemaz nav mašīna? Varbūt blāvi pelēkais kupols ir kaut kāds miteklis vai noliktava un par mašīnu Koļins to noturējis tikai tāpēc, ka gribēja ieraudzīt mašīnu? Iespējams. Ļoti iespējams. Atklāti sakot, viņš pat nešaubītos par to, ja vien… ja vien neizprotamā ierīce stāvētu uz zemes.

Bet uz zemes tā nestāvēja. Vismaz šķietami. Lai iegūtu pilnīgu skaidrību, Koļins nometās uz ceļiem. Jā, kupols neapšaubāmi karājās gaisā! Zem tā auga zāle. Pa zāles stiebriņu rāpoja melna vabole. Sasniegusi stiebra galu, tā lēni iepleta spārnus, izlidoja no kupola apakšas un pazuda mežā.

Koļins piecēlās, apņēmīgi pārvarēja divus metrus, kas šķīra viņu no mašīnas, pieskārās blāvajai virsmai un tūdaļ pat atrāva plaukstu. Kupols likās dzīvs. Siltā virsma — Koļins būtu ar mieru to apzvērēt! — notrīcēja, atbildot uz plaukstas pieskārienu. Ko tas varētu nozīmēt?

Viņš nepaspēja formulēt jautājumu līdz galam, jo pēkšņi kupols viņa priekšā pašķīrās. Nevis atvērās, bet tieši pašķīrās, it kā aicinādams iekāpt. Koļins paspēra soli uz priekšu. Atjaunodams līdzsvaru, kupols tikko manāmi sašūpojās. Atvere, pa kuru Koļins bija iekāpis, aizvilkās ciet, un mirkli vēlāk vairs nevarēja pateikt, kurā vietā tā nupat atradusies.

Koļins vērīgi palūkojās apkārt. Kupols izrādījās krietni plašāks, nekā bija licies no ārpuses. Telpas centrālo daļu aizņēma masīvs, apaļš postaments, ap kuru bija izvietoti vairāki sēdekļi. Tas viss stipri atgādinātu galdu un krēslus, ja vien nebūtu zaigojošo apļu, elipšu un taisnstūru, kuros Koļins drīzāk nojauta nekā pazina aparātu skalas.

Tātad tomēr mašīna! Apaļajā postamentā laikam iebūvēts dzinējs. Bet kā var vadīt mašīnu, ja visi sēdekļi pavērsti ar atzveltnēm pret kupola sienu? Tādā pozā Koļins neriskētu braukt pa visplatāko šoseju, kur nu vēl pa mežu. Jā, senči reizēm likās neizprotami…

Kaut gan — vai nav vienalga, kā sēdēt, ja kupols tik un tā ir necaurspīdīgs? Lai galīgi pārliecinātos par to, Koļins vēlreiz uzmeta skatienu kupola sienām un tai pašā mirklī… aiz pārsteiguma atsēdās.

Kupols kusa. Sienas izzuda, un Koļina acīm atkal pavērās meža ieskautā nora. Saule jau bija pakāpusies pāri priežu galiem; tās stari netraucēti iekļuva kupola iekšienē. Pēkšņi ainava sašūpojās un izplūda. Mežs šķita pienācis tik tuvu, it kā to aplūkotu caur binokli. Tad koki izliecās un pazuda. Koļins ieraudzīja hronokāru un divus vīrus pie ugunskura …

Jo tālāk, jo sliktāk. Lai kā hronofiziķis piepūlēja atmiņu, viņš nespēja atcerēties, kādā laikmetā cilvēki izgatavojuši tādas mašīnas. Gluži nezināms pavērsiens tehnikā. Nevienas pazīstamas ierīces, neviena redzēta aparāta! Kaut vai šī caurspīdīgā plāksne — stikla taisnstūris bez jebkādām palīgierīcēm. Vai tas būtu ekrāns? Koļins pabāza roku zem stikla un ieraudzīja savus pirkstus. Nesaprotami, kam tāds ekrāns vajadzīgs. Bet kas notiek ar kupolu? Pagaidām nekādu pārmaiņu. Joprojām redzams ugunskurs. A, kupols liekas saistīts ar šo ierīci, tikko manāmām svītrām pārkrustotā lodziņā parādās un nozūd kaut kādi cipari. Vieni izplūst un to vietā stājas citi. Arī otrs aparāts blakus pirmajam atdzīvojies.

Ja nu viņš pamēģinātu …

Nē, tas ir pārāk riskanti.

Un tomēr … kāpēc ne? Lai cik neparasta šī mašīna būtu, nedrīkst aizmirst, ka tā ir pagātnes tehnika. Gan jau Koļins pratīs to savaldīt. Galu galā mehānismi nav cilvēki, tie vienmēr darbojas loģiski…

Tātad pamēģināsim!

… Vienā no aparātu skalām iedegās zilgana gaisma. Tas bija viss. Koļinam likās — nekas cits kupolā nav mainījies. Mašīna pat nesakustējās, aiz caurspīdīgās sienas joprojām varēja redzēt ugunskuru. Visapkārt valdīja klusums …

Nē, klusums vairs nebija pilnīgs. Aiz muguras kaut kas viegli švīkstēja. Koļins atskatījās. Tur nebija neviena. Bet… Kas tad tas? Rāmī ietvertajā stikla plāksnē pavīdēja attēli; izplūduši un neskaidri tie pamazām kļuva aizvien asāki. Tātad tomēr ekrāns! Tūlīt ieraudzīsim senču dzīves ainas, un tad daudz kas noskaidrosies.

Noskaidrosies? Koļins iesvilpās. Tas… Tas…

Tas bija viņš pats. Taisnība, ne gluži tāds, kādu bija pieradis sevi redzēt spogulī, bet visi spoguļi taču vairāk vai mazāk izkropļo attēlu. Jā, tas noteikti bija viņš!

Tālumā pletās mežs. Meža malā stāvēja hronokāri. Trīs hronokāri, ap kuriem rosījās ļaudis.

— Nevar būt! — Koļins neticīgi kratīja galvu.

Tas bija mezozoja ēras mežs, tas pats, kurā ekspedīcija sadalījās pa grupām. Visi trīs ekspedīcijas hronokāri. Un arī cilvēki visi. Vai tiešām viņi jau ir izglābti?

Blēņas! Uzspridzinātu hronokāru neviens nespēj glābt! Un arī viņa tur pašlaik nav…

Koļins instinktīvi aptaustīja ausis, pieskārās galvai, krūtīm, jā, viņš neapšaubāmi atrodas šeit, nevis tur. Tātad, acīm redzot, pārraide no pagātnes. Ir gan senči, neko teikt… It īpaši — pirmais. Izlikās tik smalki… Nu pagaidi, putniņ, gan es tev… Bet vēsture? Vai tiešām tā mūs krāpj?

— Stop, stop!.. — viņš sev pavēlēja.

Raidījums tomēr jānoskatās līdz galam. Lūk, patlaban Koļins uzrunā Arvi. Pareizi, tā bija pēdējā saruna, pirms Arves grupa devās dziļāk mīnusā. Bet… nē, tā viņš nav runājis!..

Arve toreiz ieminējās par pieļaujamo risku, un Koļins teica, ka pārmērīgi riskēt nevajag. Pēc tam Arve, kā zināms, riskēja, un rezultātā notika katastrofa. Bet šis aparāts visu sagroza. Taisnība, viņi stāvēja tieši tā, kā tas redzams uz ekrāna. Bet vai tad Koļinam bija tāda sejas izteiksme? Viņa sejā taču nepārprotami lasāms: kas baidās riska, tam dziļajā mīnusā nav īstā vieta… Tādam labāk tupēt kabinetā un nodarboties ar teoriju. Protams, Koļins toreiz sevi no malas neredzēja, bet vai tas varētu būt, ka viņa sejā iezīmējās tik nepārprotama, apvainojoši nicīga izteiksme? Mjā, pēc tādas sarunas kurš katrs skrietu ar galvu sienā! Ne jau vārdi šādā reizē ir galvenais …

Bet nē! Aparāts melo. Viņš nevarēja tā runāt.

Un ja nu tomēr? — pavīdēja doma.

Un atkal viņš ieraudzīja sevi, šoreiz kopā ar Juri. Žēl, ka nav skaņas, acīm redzot, to ieslēdz atsevišķi. Taču arī bez skaņas Koļins saprata: puisis lūdz atļauju izmantot hronokāru. Uz šo lūgumu Koļins toreiz bija delikāti atbildējis, ka cilvēkam ar tādu pieredzi, kāda ir Jurim, nav ieteicams tuvoties hronokāram, ja tajā neatrodas kāds 110 vecākajiem ekspedīcijas dalībniekiem. Pareizi, tieši tā viņš bija atbildējis. Bet šī sejas izteiksme … Un poza! Tad lūk, kā tas izskatījās no malas! Nav brīnums, ka puika pēc tam ielīda mašīnā. Citādi rīkoties viņš nemaz nevarēja.

Bet kas izprovocēja viņu uz šādu rīcību? Ja Koļins būtu sacījis to pašu, tikai citā tonī… Ja nebūtu izturējies tik nicinoši, liekot noprast, ka puisis šeit ir absolūti lieks, kas zina, varbūt nekas tamlīdzīgs arī nebūtu noticis?

Jurka nebūtu nosvilinājis restu. Arve ar savu hronokāru nebūtu ietriecies pašā radiācijas peklē. Viss būtu bijis kārtībā, un viņš pats tagad netupētu aizliegtā laikmetā, gatavodamies neizbēgamai nāvei. Lūk, kas būtu bijis, ja…

Ne, tie ir murgi. Pagatnes primitīva tehnika izkropļo notikušo, piedēvē viņam to, ko viņš patiesībā nemaz nav darījis. Te viss parādīts aplam.

«Liecies mierā!» Koļins pats sevi norāja. «Viss ir pareizi. Vainīgs esi tu un neviens cits. Viscaur vainīgs. No sākuma līdz galam. Un \sisa tava taisnošanās ir meli.

Tev uzticēja vadīt ekspedīciju… Tā droši vien bija kļūda, jo, iekams doties dziļajā mīnusā, vajadzēja izprast to mīnusu un plusu, to pagātni un nākotni, kas vienmēr ir kopā ar mums.»

Lūk, piemēram, dzīvo sirmgalvji, un viņos ir mūsu pagātne, jo viņi dzīvoja arī tad, kad mēs vēl nebijām piedzimuši. Bet viņos ir arī nākotne, jo kādreiz mēs sasniegsim viņu vecumu un zināmā mērā pārņemsim viņu domāšanas un darbības veidu. Tai pašā laikā mums līdzās dzīvo jaunieši. Arī viņos ir nākotne, jo viņi turpinās mūsu darbu, kad mēs to vairs nespēsim. Tāpat viņos ir pagātne, jo kādreiz mēs raudzījāmies pasaulē tādām acīm, kādām šodien lūkojas viņi.

Jā, tas viss ir mums blakus… Cik daudz gan varētu iemācīties no Arves, cik daudz nojaust, rūpīgi analizējot Jurkas rīcību. Bet tu, vai esi ieklausījies, vai esi mēģinām, jis ielūkoties cilvēku sirdīs, izprast viņu domas? Nē, tu neesi to darījis. Un te nu ir tava akluma sekas!

Tikai tagad pa īstam kļūst skaidrs, cik ļoti nepieciešams tev, Koļin, dehronizēties. Jo nekad, pat gadījumā, ja izdotos glābt visu ekspedīciju, nekad tu vairs nevarēsi skatīties cilvēkiem acīs.Tātad — nav ko kavēties. Uz pēdējo startu! Vai dzirdi? Ātrāk krūmos! Sauc palīgā! Un pēc iespējas dabiskāk …

Bet ir nu gan senči! Pārmācīja tevi kā bērnu. Uz šī ekrāna parādīja, ko īsti tu esi vērts …

Hronofiziķis lēni pašūpoja galvu.

Kā senči varēja pārraidīt kaut ko no dziļā mīnusa? To taču neprot pat Koļina laikabiedri! Bet kāpēc senči? Varbūt…

Koļins vēlreiz pārlaida skatienu kupola iekārtai. Jā, tā neapšaubāmi bija viņam sveša tehnika.

Protams, trešais nav nekāds sencis. Kā tas nebija viņam ienācis prātā jau agrāk! Trešais ieradies no'pluslaika. No nākotnes. Un, liekas, no pietiekami tālas. Tātad…

Tātad no viņa ir atkarīgs glābiņš. Viņš var izglābt gan tevi, gan pārējos ekspedīcijas dalībniekus. Vai citādi viņš maz būtu ieradies?

Koļins strauji piecēlās. Ugunskurs, kas šķita esam tepat, aiz caurspīdīgā kupola, piepeši palēcās atpakaļ, un to aizsedza priežu siena. Šajā mirklī Koļinam šķita, ka trešais paskatījies uz viņu (Redzēt caur biezokni? Neticami! Lai gan … Kas zina, ko šie pēcteči spēj…) un viņa acīs pazibējusi ugunskura liesmu atblāzma. Bet kupola sienas jau bija kļuvušas necaurspīdīgas un, tāpat kā pirmīt, pašķīrās Koļina priekšā.

Asie zari šaustīja seju, tomēr Koļins stūrgalvīgi lauzās uz priekšu. No biezokņa hronofiziķis izjoņoja tikpat strauji, kā hronokārs iznirst no infralaika. Gaisa strāvas sašūpo- tās liesmas draudzīgi pamāja viņam un atkal šāvās augšup pret debesīm.

Koļins apstājās iepretim trešajam un paskatījās viņam acīs. Tās tiešām dzirkstīja ugunīgā spožumā, bet tā nebija ugunskura liesmu atblāzma… Divi cilvēki uzlūkoja viens otru, un Koļins juta, ka vētra viņa dvēselē pierimst.

— Esmu sapratis, kas jūs esat, — viņš lēni teica.

— Tas nav galvenais. Daudz svarīgāk jums bija saprast, kas esat jūs pats.

— Es biju jūsu mašīnā.

— Zinu. — Trešais pasmaidīja, bet šis smaids nebija

aizvainojošs. — Tā tam arī vajadzēja būt. Tagad jūs par sevi zināt daudz vairāk. Un nu, var teikt, esam satikušies pa īstam. Sēstieties pie uguns. Kas var būt jaukāks par tādu tikšanos?

— Vai jūs esat nācis mums palīdzēt?

— Vispār pēctečiem savi senči nav jāglābj, — trešais domīgi ierunājās. — Drīzāk otrādi! Katrā ziņā līdz šim vienmēr tā ir bijis…

— Tātad — nē, — Koļins nopūtās. — Žēl. Es labprāt aprunātos ar jums. Bet… man vairs nav laika.

— Kur jūs steidzaties?

— Jādodas ceļā. — Koļins pamāja uz hronokāra pusi.

— Mēs te saremontējām mašīnu, — sencis paskaidroja un pēc brītiņa piebilda: — Cerams, izturēs.

— Bet jūs, — trešais atkal pievērsās Koļinam, — jūs taču zināt, ka hronokārs neizturēs!

— Jā, zinu, — hronofiziķis atcirta. — Bet pastāv noteikumi. Un … kas gan cits man vēl atliek?

— Pasēdēt kopā ar mums un aprunāties.

— To mēs varētu arī mašīnā…

— Dodoties glābt jūsu ekspedīciju? Bet es jau teicu… Arī mums ir savi noteikumi, un darīt to, ko jūs piedāvājat, man nav tiesību.

— Ekspedīciju, — Koļins salti piezīmēja, — izglābs arī bez jums. Es gribēju lūgt ko citu. Nogādājiet ekspedīcijas materiālus mūsu laikmetā.

Trešais skumji pakratīja galvu.

— Negribat? Tad nogādājiet tos kaut vai mūsējiem, dziļajā mīnusā.

— Diemžēl arī to es nevaru. Bet sakiet — no kurienes jums tāda pārliecība, ka jūsu draugi tiks glābti?

— Viņus izglābs Sizovs. Jā, vai pie reizes nevarētu paskatīties, kur viņš patlaban atrodas? Tad es daudz mierīgāk …

Koļins apklusa, jo sarunu biedra sejas izteiksme bija nepārprotama.

— Jūs pareizi sapratāt, — trešais sacīja. — Sizovs nepaspēs.

— Nepaspēs? Nepaspēs… — Koļins nomurmināja. — Tātad… Es pat nevaru mierīgi aiziet? Ko tad es varu? Cilvēki… ekspedīcijas rezultāti iet bojā … Bet jūs te

mierīgi sēžat! Jums neesot tiesību? Labi, man tādas ir! Es paņemšu jūsu mašīnu …

— Jums neizdosies to izmantot. Mūsu principi ir pārāk atšķirīgi: jūs laužaties laikam cauri, mēs turpretim laiku saskaldām… Meklēt glābiņu šajā virzienā būtu veltīgi.

— Kāpēc jūs tā domājat? Pie jums tādi negadījumi taču…

— Negadījumi notiek visur, kur cilvēki meklē jaunas, dziļākas atziņas. Gan jūsu, gan mūsu laikā, bet mūsu senču laikā tie notika vēl daudz biežāk.

Sencis klusēdams palocīja galvu.

— Aizvediet kaut vai ekspedīcijas materiālus, — Koļins vēlreiz pamēģināja pierunāt trešo. — Vai tiešām mūsu darbs nevienam nākotnē nebūs vajadzīgs?

— Tas atkarīgs tikai no jums.

— Nesaprotu.

— Tad klausieties, ko es jums teikšu. Šorīt, pirms devos šurp, es iegriezos mūsu institūtā …

— Hronofizikas?

— Nē, enerģētikas. Esmu enerģētiķis.

— Pla-nē-tas ener-ģē-ti-kas in-sti-tūts… — sapņaini no- skandēja sencis.

— Planētas? Nē… Planētas enerģētika ir pārāk nenozīmīgs temats, lai ar to nodarbotos vesels institūts. Runa ir par enerģētiku Galaktikas mērogā. Par enerģijas resursiem, ko izmanto visas cilvēku apdzīvotās planētas… Vārdu sakot, institūtā es satiku vienu no saviem draugiem, un tas mani brīdināja, lai pārāk ilgi neaizkavējos mīnusā. Šodien paredzēts nobeigt visus priekšdarbus kādam izcili svarīgam eksperimentam. Ja šis eksperiments būs sekmīgs, mūsu enerģijas resursi neizmērojami pieaugs.

— Vai jūsu eksperiments saistīts ar kodoltermiskām reakcijām? — jautāja sencis.

— Šī problēma atrisināta jau mūsu laikā, — sacīja Koļins un, pievērsies trešajam, turpināja: — Jūsu uzmanības centrā droši vien ir gamma enerģētika, tas ir, enerģijas ieguve vielas un antivielas anihilācijas rezultātā?

— Arī šis uzdevums jau atrisināts, — trešais atbildēja. — Bet mums diemžēl ir pārāk maz antivielas. Tajos Galaktikas apvidos, no kuriem antivielu būtu izdevīgi transportēt, tās praktiski nav. Un mēs nolēmām to izgatavot paši. Jūs zināt, ka divu pietiekami augstas enerģijas

daļiņu sadursme spēj radīt pasaules. Un, ja šīs daļiņas ir ar mīnuszīmi, ja tās ir antidaļiņas …

— Skaidrs. Bet lai tādas daļiņas paātrinātu …

— Vajadzīga gigantiska enerģija. Pareizi. Un tieši šo problēmu mums ilgi neizdevās atrisināt.

Reiz, klaiņodams pa mežu, domās atkal pārcilāju daždažādus variantus. Un pēkšņi — vēlā vakarā pie ugunskura atcerējos ziņojumu par kādu senu ekspedīciju, kuras dalībniekiem dziļajā mīnusā izdevies novērot pārno- vas uzliesmojumu samērā netālu no Saules sistēmas. Un pats galvenais — tādā debess apvidū, kur pirms tam neviena zvaigzne nebija manīta.

— Novērotāji būs kļūdījušies, — Koļins sacīja.

— Un ja nu ne? Ja zvaigznes tur tiešām nebija? Ja šis sprādziens ir tikai divu ar kolosālu enerģiju apveltītu daļiņu sadursmes rezultāts? Šādu sprādzienu diezin vai bija iespējams atšķirt no pārnovas uzliesmojuma, it īpaši toreizējā zināšanu līmenī… Kas varēja daļiņām piešķirt nepieciešamo enerģiju? Acīm redzot, tikai paātrinājums kosmiskajos spēku laukos! Tā arī radās mūsu eksperimenta iecere. Protams, vajadzēja vēl izpētīt šo lauku konfigurāciju Metagalaktikā. Bet tas jau bija tīri tehnisks uzdevums. Kā redzat, ārkārtīgi sarežģīto problēmu negaidīti palīdzēja atrisināt sena ekspedīcija mīnuslaikā. Ekspedīcija, kas, no mūsdienu viedokļa raugoties, bija ļoti vāja un nepietiekami apbruņota.

— Bet tā taču …

— Nē, es nezinu, vai tā bija jūsu ekspedīcija. Tikpat labi šī ekspedīcija varēja notikt arī gadsimtu vēlāk. Turklāt tas, ko jūs esat atklājuši, cilvēkiem vēl nav zināms. Un tomēr, kā redzat, tādi dati mums ir…

— Mani nevajag pārliecināt, ka ekspedīcijas materiāli jāsaglabā. Es pats neko citu nevēlos… Bet kā? Sakiet — kā to izdarīt?!

— Varbūt vēlreiz pārdomāt visu, kā nākas?

— Tie ir tukši vārdi. Lūdzu, atbildiet konkrēti: vai jūs esat ar mieru mums palīdzēt?

— Es jau sacīju jums …

— Tad palieciet sveiki.

Koļins pagriezās, lai dotos projām. Taču trešais viņam uzlika roku uz pleca. Un tikai tagad hronofiziķis ievēroja, cik stalts un muskuļots ir šis nākotnes cilvēks.

— Mīļais draugs, — trešais pārmetoši ierunājās. — Vai tiešām jūs domājat, ka es mierīgi tērzētu ar jums… ja viss būtu atstāts likteņa varā? Mēs esam vienas ķēdes posmi un nevēlamies, lai kāds no tiem būtu vājš. Lai gan parasti jūs nespējat konstatēt mūsu klātbūtni, mēs vienmēr esam kopā ar jums. Un tomēr izdarīt kaut ko jūsu vietā es nevaru…

— Mēs šeit esam jau izdarījuši visu, kas bija mūsu spēkos…

— Jā, — sacīja trešais. — No mūsu kopējā senča viedokļa tas, bez šaubām, tā ir. Viņš patiešām neko citu nevarēja jums piedāvāt.

— Bet arī es…

— Nupat es ļāvu jums nojaust, kāda perspektīva var būt jūsu atklājumam, ja tas kļūs zināms. Vai arī tagad jūs neesat izdarījis visvienkāršāko secinājumu?

— Proti?

— Viss, ko mēs darām šodien, kalpo nākotnei…

— Zinu.

— Tāpēc izeja no jūsu grūtībām ir jāmeklē nevis pagātnes, bet gan nākotnes ceļos!

— Nākotnes ceļos… Hm… Ja varētu Sizovam paziņot, ka steidzami jāatgriežas… Ja infralaikā būtu iespējami sakari…

— Redzat, jūs jau sākat domāt nākotnes kategorijās! Ja sakari būtu… Izgudrojiet tos, un tie būs!

— Jūs jokojat!

— It nemaz. Vēl jo vairāk tāpēc, ka būtībā sakari ir jau izgudroti. Jūs brīžiem atrodaties dziļajā mīnusā ne vien fiziski, bet arī garīgi nespējat izrauties ārpus tā laika attieksmju, aizspriedumu un zināšanu ietvariem. Pamēģiniet mazliet citādi paskatīties kaut vai uz to, kas noticis ar jums vakar un šodien… Pat uz vistraģiskākajiem notikumiem.

— Vistraģiskākais bija tas, ka sadedzis rests. Puisis to nosvilināja…

— Kādā veidā?

— Viņš pastiprināja tempa ritmu un vienlaikus aiz pārskatīšanās spēji bremzēja. Es to skaidri atceros, jo biju klāt. Tiesa, no ārpuses. Puisis centās man iegalvot, ka, figurāli izsakoties, pat bākas iekaukušās …

— Figurāli? Un ja nu tas nebija pateikts figurāli?

— Bākas taču atrodas infralaikā… Vai tiešām jūs gribat teikt…

— Ka arī jūsu institūtā novietota bāka? Un attālums līdz šai bākai ir pavisam niecīgs …

— Tā ir izeja! — Koļins iesaucās. — Es nevaru pārvietot savu hronokāru laikā, bet uz vietas ierosināt un bremzēt retaimeru es varu! Šim nolūkam atlikušo šūnu pilnīgi pietiks …

Viņš metās pie hronokāra, bet pusceļā pēkšņi apstājās.

— Diemžēl es biedriem tik un tā neko nevarēšu paziņot. Mums nav aparātu, ar kuriem būtu iespējams šādā ceļā pārraidīt runu. Lai tos izgatavotu, vajadzīgas detaļas un laiks …

Uz mirkli iestājās klusums. Tad vīrs, kas līdz šim bija nekustīgi sēdējis pie ugunskura, pacēla galvu.

— Izrādās, arī senči reizēm var noderēt, — viņš smaidīdams sacīja. — Tas laiks, kad cilvēka balsi nebija iespējams raidīt tālumā, mums ir samērā nesena pagātne.

— Nu un?

— Mēs nepratām pārraidīt balsi, tomēr sazināties varējām. Un es nešaubos, ka arī jūsu biedri atcerēsies, kā tas tika darīts, kad uztvers ziņojumu, kas šifrēts punktu un svītru veidā.

— Pag, pag … — Koļins pačukstēja. — Vai to nesauc par Morzes ābeci?

— Jā. — Trešais pamāja ar galvu. — Tagad jūsu kārta palīdzēt…

— Esmu gatavs. — Sencis izvilka no kabatas pildspalvu un piezīmju grāmatiņu. — Diktējiet!

— Tikai, lūdzu, ņemiet vērā, — trešais piemetināja, — ka bremzēt vajadzēs daudzkārt. Tāpēc esiet uzmanīgs, nenosviliniet šūniņas pārāk ātri…

— Kādreiz, — Koļins sacīja, — institūtā mani uzskatīja par labāko mīnushronistu. Bet nu pasteigsimies. Laika tiešām nav daudz.

7

Pārraidījis ziņojumu, viņš atgriezās pie ugunskura. Tagad rests bija sadedzis galīgi. Vārs, zilgans mākonītis izlidoja no retaimera telpas un lēni izkūpēja gaisā.

— Tā, — ierunājās trešais, — jūs pats esat izglābies un izglābis savu ekspedīciju. Izglābies tāpēc, ka atradāt pareizo domas pavedienu. Un tas parasti jāmeklē nākotnes, nevis pagātnes cejos. Par šo tematu varētu runāt daudz, bet mums jāšķiras. Mani draugi jau steidzas. Visiem gribas piedalīties lielajā eksperimentā. Un visiem tur pietiks darba, ja vien nenokavēsim startu.

— Viņi steidzas? — jautāja sencis. — Vai nevarētu paskatīties uz viņiem? Kaut mirkli…

— Vispār tas nav pieņemts… Bet mūsu tikšanās ir tik neparasta…

Trešais apklusa. Viņa sejā atspoguļojās milzīga gribas piepūle. Koļins un sencis neatraudamies sekoja tālās nākotnes cilvēka skatienam, kas pamazām aizslīdēja noras virzienā. Tur pēkšņa vēja brāzma šķita saviļņojusi gaisu, un tas ievirmojās kā pusdienas tveicē. Vēl mirkli nekas nebija redzams. Bet tad …

Tad aiz koku galotnēm pavīdēja sarežģītu, reizēm pat nenosakāmu formu ķermeņi. Tie parādījās un tūdaļ izzuda no redzes lauka. Bet aizgājušo vietā nāca klāt arvien jauni un jauni. Aizritēja minūte, divas, trīs, bet dīvaino, daudzveidīgo formu plūsma neapsīka i.Koļins stāvēja, balstīdamies uz senča pleca, un, neraugoties uz visu savu aukstasinību, juta, ka sirds atkal sāk dauzīties kā negudra.

Gluži negaidīti mašīnu straume izbeidzās.

— Man jāiet, — trešais sacīja. — Palieciet sveiki! Neko darīt: dažādas paaudzes laikā eksistē katra par sevi. Un tomēr… — Viņš atvadīdamies pamāja abiem ar roku. — Ikvienu paaudzi ar visām citām saista gan senči, gan pēcteči. Senči — atmiņās, bet pēcteči — sapņos. Un bez atmiņām, tāpat kā bez sapņiem, cilvēki taču nevar dzīvot.


Загрузка...