EKSTRAKLASES PILOTS

I

— Tā, nu, liekas, būtu viss, — sacīja Govors.

— Tik tiešām — viss, — Serjogins piekrita.

— Un tomēr… vēl viens jautājums: vai pilotu jūs man sameklējāt?

Serjogins mirkli svārstījās, tad pamāja ar galvu; Govors šo pauzīti neatstāja bez ievērības.

— Jūs kaut kas mulsina?

— Laikam gan, — Serjogins atzinās. Viņš izstiepa apakšlūpu, nolieca galvu un atkārtoja: — Laikam gan.

— Goda vārds, es jūs nesaprotu! Vai tiešām vairs nevar atrast kārtīgu pilotu? Kādēļ tad jūs ieteicāt Morgunu atlaist uz zvaigznēm? Pēc viņa man vajadzīgs ļoti labs pilots. Ar citu es lidot nevarēšu. Jūs to zināt.

— Spriežot pēc apbalvojumiem, viņš ir lielisks pilots, — Serjogins teica.

— Tādā gadījumā…

Serjogins skeptiski pašūpoja galvu.

— Pieredzes viņam, acīm redzot, pietiek. Bet viņā ir kaut kas tāds…

— Lai ir! Sliktāk, ja cilvēkam nav nekā… Vai esat iepazinies ar dokumentiem? Kaut gan… no Rezerves man kuru katru vis nesūtītu. Tur mani pazīst.

— Dokumentu pagaidām nav. Viņš apgalvo, ka Rezerve tos patlaban kārtojot. Bet pēc izskata puisim nav nekādas vainas.

— Kura klase? — Govors painteresējās.

— Ekstraklase.

— Jūs jokojat?!

— Nenāk ne prātā. Viņam ir ekstraklase. Esmu pārliecināts, ka viņš nemelo.

— Hm, — Govors norūca. — Ne jau katru dienu ek- straklases piloti ir ar mieru vadīt mazā rādiusa kuģus.

— Jā, ne katru dienu. Precīzāk: tas būs pirmais gadījums kosmonautikas vēsturē.

— Jums taisnība. Te kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt vecums? Kā viņu sauc?

— Rogovs.

— Rogovs, Rogovs… Kaut kur esmu dzirdējis… Lūdzu, atgādiniet.

— Kādreiz jūs izraudzījāties pilotu ar tādu uzvārdu. Bet viņš pārdomāja un aizgāja uz zvaigžņu reisiem. Viņam bija pirmā klase.

— Tātad, dabūjis ekstraklasi, viņš tagad nolēmis pieņemt mūsu priekšlikumu? Savādi.

— Nē, nē, — Serjogins pacietīgi skaidroja. — Jūs droši vien esat aizmirsis: tas bija sen. Rogovu vecuma dēļ norakstīja pirms diviem gadiem.

— Kāpēc tad jūs viņu atvedāt?

— Tas nav viņš. Drīzāk viņa dēls. Viņam varētu būt četrdesmit, augstākais četrdesmit pieci…

Govors apsēdās uz galda malas un sakrustoja rokas uz krūtīm.

— Kas tad jūs mulsina? Es jūs pazīstu, Serjogin, veltīgi jūs nekad nešaubīsities …

Serjogins paraustīja plecus.

— Nekā konkrēta, noteikta… Bet, kad lūkojos viņam acīs, man liekas — viņš ir daudz vecāks par mums visiem.

— Varbūt nogurums, — Govors ieminējās. — Jā, droši vien… Sistēmā viņš grib atpūsties. Bet vai jūs viņu brīdinājāt, ka darbs šeit ir ļoti spraigs? Dažkārt viena vienīga cilvēka dēļ kuģis jātrenc gandrīz vai uz Saules sistēmas otru galu. Neko darīt, tāda ir kosmiskā gerontoloģija. — Noslīdējis no galda, Govors salika rokas aiz muguras un lepni izrieza krūtis. — Ja kaut kur, teiksim, uz Encelādas cilvēkam izdodas nodzīvot līdz simt četrdesmit, simt piecdesmit gadiem, mēs esam spiesti izložņāt visu planetoīdu, lai beigu beigās pārliecinātos, ka nekādu specifisku apstākļu, kas veicina ilgu mūžu, tur nav, bet cilvēkam vienkārši ir laba iedzimtība. Atcerieties, cik daudz mums nācās pasvīst Karseladzes dēļ?

— Atceros.

— Tātad tomēr atceraties!.. Starp citu, kur ir šis pilots? Nākamnedēļ es gribu sūtīt grupu uz Titānu. Šai ekspedīcijā piedalīšos pats. Nav izslēgts, ka tur būs kaut kas interesants. Bet kur tad viņš ir? Ekstraklases pilotam nedrīkst likt tik ilgi gaidīt!

— Pilots ir tepat blakus.

— Nu jā, tā jau es domāju! Un tikai tagad jūs mani visužēlīgi informējat, bet pilots tikmēr kaujas ar garlaicību, gaidīdams pieņemamajā istabā. Jeb jūs varbūt uzskatāt, ka viņu var interesēt televīzijas programma? Nē, patiešām, ja jūs neprastu tik lieliski komplektēt darba grupas, es bez vārda runas… Nez ko gan šis pilots tagad par mani domās? Viņš būs pārliecināts, ka institūta direktors ir vecs muļķis, kas nepavisam nerūpējas par cilvēkiem, lai gan tieši viņam vajadzētu… Starp citu, es neesmu pārliecināts, ka jūs pats spriežat citādi.

Serjogins noliedzoši pakratīja galvu.

— Tad ejam pie viņa!

— Es tikai gribu jūs brīdināt…

— Neko nevēlos dzirdēt, — Govors atcirta. — Galu galā — vai man ir tiesības parunāt ar viņu?

Straujiem soļiem, kas nepavisam neatbilda direktora vecumam, Govors šķērsoja kabinetu un raušus atrāva durvis uz blakus telpu.

2

Sirmgalvis piecēlās un devās Govoram pretim. Viņa garo, kaulaino seju klāja sausa āda ar sīkām, sarkanām dzīsliņām. Vecis centās izslieties pilnā augumā, taču gadu nasta bija pārāk smaga un viņš, joprojām sakumpis, nedroši spēra dažus soļus uz priekšu.

— Es atnācu, Govor, — viņš teica drebošā balsī, juzdams, ka radīt labvēlīgu iespaidu nav izdevies. — Es atnācu. Kādreiz tu apsolīji manā labā izdarīt visu, ko vien palūgšu. Tad lūk, es gribu, lai tu ņemtu mani par pilotu.

— Nu, nu, — Govors nomurmināja, īgni uzsizdams sev pa gurniem. — Nu, nu, tikai tā man vēl trūka.

— Esmu tikai nedaudz vecāks par tevi, Govor, — sirmgalvis turpināja. — Un lidoju tīri pieklājīgi, vai ne? Nē, tu pasaki bez aplinkiem: vai es lidoju slikti? Atceries! Citi to droši vien ir aizmirsuši, tie mani neņems. Bet tu taču nebūsi aizmirsis! Un tu mani ņemsi, Govor. — Viņš runāja arvien ātrāk, cenzdamies nepieļaut iebildumus.

— Pašreiz tev nav pilota. Es to uzzināju. Lūk, mana apliecība … — Ar stīviem, mezglainiem pirkstiem vecis rakņājās kabatā. — Tiesa, tajā ir šis nolāpītais zīmogs, bet tu to izdzēsīsi! Vai ne, Govor!

Govors nopūtās un īgni pašķielēja uz Serjoginu. Tad viņš piegāja pie sirmgalvja, atbīdīja viņa dokumentus un apkampa veco vīru.

— Sēdies, — viņš teica. — Sēdies, un parunāsimies vēlreiz. Kaut gan laika man ir maz, velnišķīgi maz.

— Pazīstu tevi. — Sirmgalvis sīki ieķiķinājās. — Ja dzird pieminam velnu, tas nozīmē, ka Govors nav tālu jāmeklē. Bet tu, kā redzu, arī sāc nosirmot, — viņš ne bez gandarījuma atzīmēja.

— Tas ir dabisks process, — Govors neapmierināts norūca. — Labāk parunāsim par lietu. Tātad tu, vecais nemiera putns, joprojām gribi lidot? Lai gan pats skaidri zini, ka nelidosi. Visas komisijas, sākot ar psihologiem …

— Un tomēr es lūdzu: ņem manus dokumentus…

— Tik un tā neviens tevi nelaidīs izplatījumā.

— Ja gribēsi, laidīs! No tevis visi baidās: un ja nu tiešām tu atradīsi paņēmienu, kā padarīt cilvēkus nemirstīgus? Tad katram gribēsies nokļūt tuvāk rindas sākumam … Nē, ja teiksi, ka gribi lidot ar mani un tikai ar mani, neviens neiedrošināsies tev runāt pretim.

— Mani pat neuzklausīs. — Govors, šķiet, nebija par to sevišķi pārliecināts.

— Bet tu taču mani uzklausi! — Sirmgalvis atkal ieķiķinājās. — Jā, dārgais, arī tev gadi nepaiet secen. Agrāk tu ne mirkli nebūtu klausījies. Būtu pavēlējis, lai mani nogādā mājās, un punkts.

— Nu, nu, veco zēn, vai tad tev mājās ir slikti? Tu esi nolidojis tik daudz, ka pietiktu diviem mūžiem. Tikai desmit gadus tu dzīvo uz Zemes. Un kas vainas? Paradīze, ne dzīve! Pelnīta atpūta. Es tiešām esmu gatavs tavā labā izdarīt visu, bet tikai atmosfēras robežās. Aiz tām tevi nelaidīs pat kā pasažieri!

— Tevi taču laiž!

— Es esmu stiprāks. Un, starp citu, arī es tagad lidoju kapsulā, kas pasargā organismu no pārslodzes. Bet pilotam jāvada kuģis…

— Ne jau tev, Govor, vajadzētu man atgādināt tādas ābeces patiesības… Es gribu lidot! Un šodien es nebūtu vārgāks par tevi, ja toreiz pie Oberona nebūtu dabūjis milzīgo izstarojuma devu. Bet vai tad es esmu vainīgs, ka tiku apstarots, lidodams tavā, Govor, uzdevumā?

— Kaut arī es būtu bijis vainīgs, tik un tā… — Govors atmeta ar roku. — Saki man kā cilvēks: ko tu īsti gribi vai arī… paliec sveiks! Galu galā esmu aizņemts ar nopietnu darbu: cenšos pagarināt cilvēku mūžu. Arī tavu! Un laika man ir ļoti maz.

— Nu jā, — sirmgalvis nomurmināja. — Tev maz laika… Bet kur ir tava nemirstība? Tu nevari iedomāties, kā man tā noderētu: es kļūtu jauns un varētu atkal sēsties pie vadības pults…

Govors skumji pakratīja galvu.

— Arī tad tu to nevarētu. Kļūt nemirstīgam vēl nenozīmē atgūt jaunību.

Sirmgalvis pamirkšķināja, un viņa lūpas ietrīcējās.

— Tātad… lai mani ilgāk baro ar karotīti? Nē, tā es neesmu radis dzīvot… Saki — vai tev nekad nav nācies nožēlot, ka neesi gājis bojā agrāk — spēka gados? Bet es … es sapņoju par nāvi orbītā!

— Ā, tu gribi nomirt orbītā un pamest mani likteņa varā?! Paldies! Vārdu sakot, lasies pie velna! — Govors piecēlās. — Kad arī es nevarēšu vairs strādāt, tu izklāstīsi man savus uzskatus par nemirstību. Tikai ievēro: nemirstīgie nebūs tādi kā tu un pat ne tādi kā es. Viņi būs mūžam jauni, saproti? Nu, dabiski, ar gadiem viņi kļūs gudrāki. Pagaidām tas diemžēl ne visiem izdodas. Serjogin, nogādājiet viņu mājās. Ej, veco zēn, ej — kādreiz vakarā es tevi noteikti apciemošu.

— Labi. — Sirmgalvis šķita samierinājies ar savu likteni. — Tu, Govor, kā redzams, neesi brīnumdaris. Bet es no tevis gaidīju brīnumu.

— Uz kurieni jūs aizvest? — Serjogins vaicāja. — Es tūlīt visu nokārtošu.

— Pēc iespējas tālāk. Tas ir jūsu pašu interesēs. Jo, kamēr mani neaizvedīs ārpus atmosfēras, jums nebūs viegli no manis atkratīties. Es nākšu atkal. Tātad — uz drīzu redzēšanos, Govor! Kosmodromā…

Pēdējos vārdus viņš teica jau durvīs.

— Nu, — Govors norūca, — ja mani nekavētu laba audzināšana, es tagad gāztu jums ar pirmo priekšmetu, kas pagadītos pie rokas. Bet, ja jūs strādātu pie Gerta, tad, varu derēt, viņš jūs fiziski iznicinātu šai pašā mirklī.

— Es nezināju…

— Vajadzēja zināt.

— Bez tam — man viņa žēl.

— Neko teikt, labs attaisnojums! Kam gan viņa nav žēl?! — GovOrs brīdi stāvēja, cieši sakniebis lūpas un skaļi šņākdams. — Pēdējā laikā viņam nervi vairs netur. Drūms atgādinājums visiem večiem, Serjogin, un it īpaši tiem, kas dabūjuši prāvākas radiācijas devas… Lai gan… Patiesību sakot, es pats esmu vainīgs. Nevajadzēja pie viņa iet…

— Bet jūs taču pie viņa negājāt, — Serjogins iebilda.

— Pie kā tad?

— Pie pilota, protams.

— A… — Govors pavīpsnāja. — Es jau pirmīt teicu, ka jūs vienmēr visu atceraties. Kur ir šis pilots? Es, cerams, neesmu viņu nobiedējis?

— Esmu šeit, — balss 'no istabas kakta atsaucās.

— Lieliski. Tātad jūs neesat nobijies? Lūdzu, nāciet līdzi. Parunāsimies kabinetā. Jūs arī, Serjogin. Jā… piedodiet, kāds bija jūsu uzvārds?

— Rogovs.

— Rogovs, Rogovs… Nu jā, Rogovs. Jums vajadzēs mūs, večus, atvainot. Mani un to, kuru es, prasti runājot, izdzinu. Arī viņš kādreiz bija pilots. Un turklāt itin pieklājīgs. Viņam pat bija otrā klase. Bet… Tempora mu- tantur… Jā, veči dažkārt ir neciešami. Tas jums jāievēro, ja gribat strādāt kopā ar mani. Un ne tikai tāpēc, ka es… Lūdzu, sēdieties! Kaut ko tonizējošu? Kā vēlaties… Es gan izdzeršu. Serjogin, jums, cerams, īpaša uzaicinājuma nevajag? Tātad, jā, ne tikai tāpēc, ka esmu vecs. — Govors ērtāk iekārtojās krēslā, pagrozīja pirkstos glāzīti un ielūkojās tajā kā okulārā. — Mani trūkumi nepārsniedz šai vecuma kategorijai parasto līmeni. Bet mums ir jāstrādā galvenokārt ar večiem. Ar tiem, kas dzīvo visilgāk. Mēs nodarbojamies ar gerontoloģiju, — varbūt esat dzirdējis par tādu zinātni? Mūsu institūts risina šīs problēmas kosmosā; jūs taču zināt, ikvienā — gan lielā, gan mazā — kosmosa nostūrī ir savi īpatnēji apstākļi, kādu citur nav. Un mēs cenšamies noskaidrot, vai šie apstākļi dažādās kombinācijās varētu paildzināt cilvēka mūžu un varbūt pat… Vārdu sakot, mēs meklējam cilvēkus, kuru pieredze nepārprotami liecina, ka tajā vai citā vietā pastāv mums vajadzīgie apstākļi. Ja tādus cilvēkus atradīsim.. — Viņš nolika glāzi uz galda, un Serjogins atviegloti nopūtās. — Vārdu sakot, mums ļoti bieži jālido. Ilgi dzīvojošo cilvēku uzskaite pat Saules sistēmā vēl ir visai nepilnīga. Tātad esmu jūs brīdinājis… Jūs tas nebiedē, ka būs jālido bieži?

— Nē, — sacīja Rogovs.

— Lieliski. Jums arī nav iemesla baidīties: jūsu izskats to pierāda. «Sigma-super» klases kuģi jums, protams, ir zināmi?

— Jā, — Rogovs piekrita un pēc brītiņa piebilda:

— Vairāk gan teorētiski, taču nupat esmu mēnesi praktizējies Kosmiskajā rezervē. Šie kuģi parādīj as, kad es biju pārtraucis lidot.

— Vai ilgi neesat lidojis?

— Diezgan ilgi.

— Ilgi, Serjogin, vai dzirdat? Hm… Sakiet, Rogov, — kādās trasēs jūs lidojāt?

— Starpzvaigžņu.

— Daudz? — Serjogins jautāja.

— Pagaidiet, Serjogin, tagad runāju es! Saprotams, ka daudz! Citādi viņš nebūtu ekstraklases pilots. Vai zināt, Rogov, es tomēr nesaprotu, kā jūs varēja norīkot tik necilā darbā. Ekstraklases pilotu skaits, šķiet, nav pārāk liels?

— To ir apmēram divdesmit.

— Un visi viņi lido hipertelpā, — Serjogins piezīmēja.

— Kā jums ar darba iemaņām trijās dimensijās?

— Es gandrīz visu laiku esmu strādājis trīsdimensiju izplatījumā.

— Ļoti labi, — Govors secināja. — Izsmeļoša atbilde. Vai jūs vēl kaut ko gribat jautāt, Serjogin?

— Jā. Cik ilgi jūs neesat lidojis? Precīzi.

— Pagaidiet, Serjogin. Ko jums dos skaitļi? Nu, pieņemsim, ka viņš nav lidojis piecus gadus. Iegūtie refleksi taču neizzūd… Bet kāpēc jūs neesat lidojis? Tas ir svarīgāk.

— Apprecējos, — Rogovs atbildēja. — Dzīvoju uz Zemes. Atpūtos, var teikt.

— Saprotu. Cilvēkam nepieciešama pārmaiņa … Tagad ģimenes dzīve jums, acīm redzot, apnikusi un jūs nolēmāt …

— Nē. Nevarētu teikt, ka apnikusi…

Kaut kas Rogova balsi lika sarunas biedriem vērīgāk palūkoties uz viņu. Nē, viss bija kārtībā. Stalts, plecīgs vīrs — ne vecāks par četrdesmit gadiem, ar gludu seju un atlētiski veiklām kustībām. Un tomēr kaut kas viņa balsī… Vai tā nebija rūgta pārākuma apziņa?

— Hm… Bet kāpēc tad jūs, augstā stilā runājot, nolēmāt vēlreiz atstāt cilvēces šūpuli?

Rogovs paraustīja plecus.

— Saprotu. Jums nav viegli atbildēt. Savā ziņā tas pat ir labi: jūsu vēlēšanās tātad ir dabiska, organiska …

— Vai bērnu jums daudz? — Serjogins painteresējās. — Un vai sievai nav iebildumu?

— Bērni izauguši. Sieva nomira.

— Piedodiet, — Serjogins saminstinājās.

— Nē, atļausiet! — Govors sašuta. — Ko nozīmē — piedodiet? Un kā tas jāsaprot — sieva nomira? Mums ir gandrīz simtprocentīga normālā mūža garantija. Katrs cilvēks tagad nodzīvo līdz savai bioloģiskajai vecuma robežai, bet jūs sakāt — nomira!.

— Acīm redzot, — Rogovs paskaidroja, — viņa bija sasniegusi bioloģisko robežu.

— Kādā vecumā, ja nav noslēpums?

— Kāds gan te varētu būt noslēpums? — Rogovs pabrīnījās. — Viņai bija simt divi gadi.

Pat allaž savaldīgais Serjogins nespēja apspiest smiekliņu, tiesa, viņš steigšus ieklepojās, mēģinādams to slēpt. Toties Govors pat nepasmaidīja.

— Jūs mani pārsteidzat, — viņš iesaucās. — Simt divi gadi? Piedodiet, bet cik tad jums gadu?

— Divi simti divdesmit septiņi, — Rogovs mierīgi atbildēja.

— Nē taču, — Govors saviebās. — Mūs neinteresē re- latīvistiskie gadi, kas pagājuši uz Zemes, kamēr jūs lidojāt gandrīz ar gaismas ātrumu. Mēs gribam zināt jūsu reālo, fizisko vecumu, saprotat? Gadus, kurus jūs esat nodzīvojis! Vai tas jums ir skaidrs?

— Kāpēc ne, — Rogovs teica. — Pilnīgi skaidrs.

— Tātad…

— Man ir divi simti divdesmit septiņi gadi. Skaitot arī relatīvistiskos — krietni pāri par trim simtiem.

Govors satvēra glāzīti un ar blīkšķi nolika to uz galda.

— Paklausieties, Serjogin, — viņš dusmīgi sacīja. — Ko jūs man esat atsūtījis? Es lūdzu pilotu, bet mūsu draugs Rogovs, liekas, ir mistifikators. Divi simti divdesmit septiņi gadi? Kāpēc ne vairāk?

— Divi simti divdesmit septiņi. — Rogovs paraustīja plecus. Viņš, acīm redzot, pat nebija apvainojies.

— Kaut kas nedzirdēts! Bet vai jūs, Rogov, saprotat, ka šajā jautājumā mēs esam speciālisti. Vecums, tā teikt, ir mūsu profesija un ja jums tiešām būtu… Nu, protams, ne jau divi simti divdesmit septiņi, bet kaut vai pusotra simta … Ievērojot jūsu izskatu un veselības stāvokli, mēs jūs tagad pētītu kā visretāko dārgumu, kā bioloģisku uni- kumu. Bet kāpēc mēs līdz šim nekā neesam dzirdējuši par jums? Ko?

— Nezinu, — teica Rogovs. — Es nekad nebiju domājis, ka par mani kāds varētu īpaši interesēties.

— Bet, piedodiet, jūs taču nedzīvojat tukšumā! Cilvēki …

— Gluži otrādi, savas dzīves lielāko daļu esmu pavadījis tukšumā…

— Jā, protams, un tomēr …

— Atļausiet man, — Serjogins iejaucās. — Es nedomāju, ka viņš mūs gribētu apcelt. Un tomēr tas skan neticami. Tā kā, cerams, Rogovs neapvainosies, ja mēs…

— Protams, lūdzu, — Rogovs tūdaļ piekrita.

— Sakiet — kurā gadā jūs esat dzimis?

— Tūkstoš deviņi simti septiņdesmit piektajā.

— Ārprāts! — Govors nenocietās. — Pie labākās gribas es nevaru …

— Vienu mirklīti. Kad jūs sākāt lidot?

— Kosmiskās navigācijas sākumā. Vispirms Mēness trasēs.

— Un pēc tam?

— Piedalījos planētu apgūšanā. Saules sistēmas perifērijā, vēlāk arī citās sistēmās… Tas viss ierakstīts manā personāllietā.

— Jā, — Govors teica. — Tās bija relativistiskas ekspedīcijas. Par hipertelpu toreiz vēl nekā nezināja. Bet tādā gadījumā mēs varam ļoti vienkārši… Serjogin, lūdzu, sazinieties ar Zvaigžņu hroniku.

4

Nesteidzīgi šķērsojis kabinetu, Serjogins piegāja pie sienas, kur augstprātīga un smagnēja pacēlās informatora pults. Nospiedis vairākas pogas, viņš izvēlējās attiecīgu ciparu kombināciju. Mirkli vēlāk iezaigojās ekrāns, kas bija nedaudz izstiepts no augšas uz leju, acīm redzot, lai saglabātu tradicionālās grāmatu lappuses proporcijas. Uz ekrāna iedegās vēsturiskā sacerējuma nosaukums, kuru Govors iepriekš bija minējis, un tad cita pēc citas parādījās teksta lappuses …

— Ātrāk, Serjogin, — Govors nepacietīgi mudināja. — Rogov, kur īsti mums jāmeklē?

— Četrpadsmitajā, deviņpadsmitajā…

— Četrpadsmitā ekspedīcija, Serjogin! Ko jūs tur snaužat?

Lappuse sastinga uz ekrāna. Ieskatījies tajā, Serjogins skaļi nolasīja:

— Līderis «Ulugbeks», sekotājs — «Anaksagors». Kurā bijāt jūs?

— «Ulugbeks» neatgriezās, — Rogovs klusi teica.

— «Anaksagors». Vienu mirklīti… Tā. Šefpilots — Makmanuss. Piloti: Monmoransī — oho! — un Rogovs! Jā, Rogovs.

— Hm, — Govors norūca. — Pirms cik gadiem tas bija? Jā… apbrīnojami. Paskatieties, Serjogin, tur jābūt apkalpes locekļu fotogrāfijām. Jūs, cerams, neņemsiet mums to ļaunā? Saprotiet: tādi fakti ir jāpārbauda. Te diemžēl nedrīkst ticēt uz vārda…

— Lūdzu, lūdzu. — Rogovs tikko manāmi pasmaidīja.

— Lūk, Rogovs, — Serjogins iesaucās un pirmo reizi ar neslēptu interesi palūkojās uz pilotu. — Skatieties!

Govors piesteidzās pie informatora pults un dažas reizes, — salīdzinādams oriģinālu ar attēlu, pagrieza galvu.

— Jā, — viņš sacīja. — Apbrīnojami. Neapšaubāma līdzība. Tiesa, šajā fotogrāfijā jūs izskatāties nedaudz jaunāks.

— Es toreiz arī biju jaunāks.

— Kā tad. Par divsimt gadiem, vai ne? Serjogin, lūdzu, sameklējiet nākamo ekspedīciju!

— Te līdzība ar oriģinālu ir gandrīz pilnīga, — Govors konstatēja. — Nu, Serjogin, uzskatīsim faktu par pierādītu? Lai gan es paredzu, ka mūsu kolēģi prasīs neskaitāmus citus pierādījumus. Varbūt paskatīsimies vēl?

— Es domāju, — Serjogins teica, — ka to mēs paspēsim ari vēlāk. Mani interesē kas cits: cik gadus jūs vairs nelidojat?

— Septiņdesmit, — Rogovs pēc brītiņa sacīja un mierīgi palūkojās uz Serjoginu. — Jūs baidāties, ka tas nelabvēlīgi ietekmēs… Atklāti sakot, arī es kādu laiku no tā baidījos. Bet, acīm redzot, refleksi neizzūd… Katrā ziņā Rezervē es izturēju visus pārbaudījumus. Man pat atstāja ekstraklasi.

— Tad nē jau, par to mēs nešaubāmies, — Govors iejaucās. — Runa ir par ko citu. Mēs nesaprotam, kā jūs varējāt tik ilgi dzīvot uz Zemes un nenokļūt mūsu kolēģu kartotēkā! Kaut gan varbūt planetārā kartotēka ir vēl nepilnīgāka par mūsējo — uz Zemes taču ir tik daudz ļaužu…

— Nezinu. — Rogovs atkal paraustīja plecus. — Es par to neesmu domājis. Es dzīvoju. Septiņdesmit gadi — tie pagāja kaut kā nemanot…

Nemanot. Septiņdesmit gadi! Te gribot negribot kļūsi skaudīgs, vai ne, Serjogin? Cilvēks dzīvoja un viss… Starp citu — vai pirmās klases pilots Rogovs nav jūsu radinieks?

— Dēls.

— Skaidrs. Bet pagaidiet, Rogov. Kur ir jūsu draugi?

— Draugi, — Rogovs lēni atkārtoja, it kā apdomādams šo vārdu. — Man viņu bija daudz.

— Tie, ar kuriem jūs lidojāt.

— Ar kuriem lidoju… Nu, Makmanuss un Mons — tas būtu viens. Viņi ir miruši.

— Vai sen?

— Droši vien. Precīzi to vairs neatceros. Tad Vihodils un citi, Grīners, Holiss, Semjorkins…

— Un šie?

— Ari miruši.

— Tā, tā, — teica Govors. Iestājās klusums, kurā tikko dzirdami dūca kristalofons, kas pierakstīja sarunu. — Nu, bet ko vēl jūs atceraties no saviem draugiem?

— Tas būtu garš uzskaitījums, — Rogovs teica.

— Jā, tik daudzu gadu laikā… Un visi viņi sen miruši?

— Gandrīz visi. — Rogovs pamāja ar galvu. — Atskaitot Tiškeviču un Cini.

— Kāpēc — atskaitot?

— Arī viņi dzīvoja loti ilgi.

— Cik īsti? — Govors saberzēja plaukstas.

— Tiškevičs aizgāja bojā nesen. Viņš strādāja Dienvidu termocentrālē. Tur notika avārija …

— Atceros šo gadījumu. Tātad viņš gājis bojā? Un cik viņam bija gadu?

— Ja nemaldos, viņš bija trīs vai četrus gadus jaunāks par mani. Nē, liekas, trīs…

— Satriecoši. Nu, ko teiksit, Serjogin? — Govors soļoja pa kabinetu, vicinādams dūres. — Tātad arī viņam bija pāri par diviem simtiem, un viņš gāja bojā tikai pirms dažiem gadiem! Bet mēs jožam pa visu Saules sistēmu… Nu, un otrs — kā viņu sauca?

— Cinis? Viņš gāja bojā agrāk. Izplatījumā. Viņam toreiz bija simt sešdesmit vai mazliet vairāk… Tas bija sen. Mēs toreiz vēl slēpām savu vecumu. Baidījāmies, ka nenoraksta…

— Jā, — Govors kaismīgi iesaucās. — Tā tu, cilvēk, i nepamanīsi, kā sajuksi prātā! Gāja bojā… Vai jūs to aptverat, Serjogin, neviens no viņiem nav nomiris dabiskā nāvē! Abi gājuši bojā …

— Kas te ko neaptvert, — Serjogins atteica. — Viņiem neviens nepievērsa uzmanību. Nēpievērsa tāpēc, ka viņi — kaut vai, piemēram, Rogovs. — izskatās kā vīri pašos spēka gados. Cita lieta, ja viņiem būtu krunkas un sirmd bārda…

— Tas ir skaidrs. Bet viņi paši — kā viņi to varēja nesaprast?

249

— Protams, — Rogovs lēni teica. — Mēs sapratām, ka tas ir neparasti. Taču viņpus atmosfēras mums nācās pieredzēt tik daudz neparasta, ka atstāstīt visu nav iespējams pat divsimt gados… Bet lidot ļoti gribējās. Un tad kļuva tā kā neērti…

17 — V. Mihailovs

— Nu jā, — Serjogins ieminējās. — Viņš taču apprecējās.

— Nieki, — Govors iesaucās. — Es jums teikšu, kas par lietu. Viņi visi ir māņticīgi, Serjogin. Un baidījās, teiksim, ka viņus kāds nenoskauž…

Rogovs pasmaidīja.

— Un jums … nav apnicis dzīvot?

— Nē, — teica Rogovs. — Man gribas vēl palidot. Varbūt vienīgi ne tik tālu. Tuvējās orbītās. Galu galā — katram, jādomā, gribas gulēt savas planētas smiltājā.

— Savas planētas… — Govors nomurmināja.

Sabāzis rokas kabatās, viņš vēlreiz šķērsoja kabinetu

pa diagonāli. Viņa elkoņi jocīgi kulstījās gar sāniem. Vienu brīdi viņš stāvēja kaktā, noliecis galvu, tad strauji pagriezās un enerģiski devās atpakaļ.

— Gulēt savas planētas smiltājā, — Govors skaļi no- skandēja, izrāva rokas no kabatām un negaidīti sparīgi nolaida tās uz pilota pleciem. — To nu gan jums nevaru solīt! — Viņš uzpūta delnai, kas bija atsitusies tikpat kā pret granītu. — Mūsu planētas smiltāju, es domāju…

Rogovs pašķielēja uz viņu.

— Šaubāties, vai izturēšu reisā?

— O, nē! Tikai liekas, ka gulēt smiltājā jums vispār nav lemts.

— 2ēl. — Rogovs nopūtās. — Kur tad, pēc jūsu domām, mani glabās?

— Nekur. Jūs dzīvosiet. Vienkārši — dzīvosiet. Tāpēc ka viss, ko jūs šeit stāstījāt, izklausās… Pēc kā tas izklausās, Serjogin?

— Pēc elementāras nemirstības, — Serjogins kā allaž īsi un lietišķi rezumēja.

— Jā, — svinīgi apstiprināja Govors. — Tieši tā es domāju.

5

Govora skatienā staroja tāds uzvaras prieks, it kā viņš pats un nevis cits būtu ieguvis nemirstību.

— Kā redzu, jūs, Rogov, šī ziņa sevišķi nesaviļņo? Nekas. Gan jau ar laiku… Bet pagaidām turpināsim. Atbildiet: kur jūs esat to noķēris?… Nu, vārdu sakot, kad pirmo reizi jutāt, ka vairs nekļūstat vecāks?

Rogovs pašūpoja galvu.

— Nezinu. Atklāti sakot, es arī tagad nekā nejūtu.

— Absolūti nekā?

— Jūtu, ka viss ir kārtībā.

— Hm, brīnišķīgi… Pamēģināsim no cita gala. Tie divi draugi, kas gājuši bojā, — kur jūs kopā ar viņiem lidojāt?

— Tas bija daudzpakāpju reiss. Mēs tuvojāmies trim zvaigznēm. Planētas varu uzskaitīt…

— Paspēsit. Vai jūs kaut kur nolaidāties un izkāpāt?

— Pats par sevi saprotams.

— Un tikāt apstaroti?

Rogovs paraustīja plecus.

— Tur bija viss kas.

— Vai ir saglabājušies ekspedīcijas pārskati, žurnāli, dienasgrāmatas?

— Šaubos. Mūs pēc tam izglāba. Apbrīnojamā kārtā. Jo kuģis bija gājis bojā… Starp citu — šajā reisā mums nācās pabūt ne vienā vien āķīgā situācijā. Trase ļoti sarežģīta … Labi vien ir, ka šādus attālumus tagad pārvar hipertelpā.

— Bet jūs pats neesat mēģinājis?

— Nē. Es droši vien esmu pārāk konservatīvs, — Rogovs atzinās. — Man tāda kuģošana nepatīk. Es mīlu trīsdimensiju izplatījumu. Hipertelpa manai uztverei ir pārāk sarežģīta.

— Mēs novirzāmies no temata, — Govors viņu pārtrauca. — Tātad — kur īsti tas bijis, jūs nevarat pateikt?

Rogovs pakratīja galvu.

— Tādā gadījumā vajadzēs atkārtot reisu, — teica Serjogins. — Rogov, vai jūs būtu ar mieru? Bez jums rekonstruēt visas detaļas nebūs iespējams.

Rogovs padomāja.

— Ja tas tiešām ir vajadzīgs, es laikam būšu ar mieru, — viņš sacīja.

— Labi, labi, — Govors atkal pārtrauca viņu. — Par to runāsim vēlāk. Jūs taču saprotat, Serjogin: izredžu uz sekmēm tādai ekspedīcijai ir ne vairāk kā viens pret simts tūkstošiem. Varu derēt, ka viņi tur apstaroti. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka tas noticis nevis pamat- trasē, bet gan kādā līkumā, kuru pats Rogovs sen aizmirsis. Visticamāk, ka tas pat nebija viens noteikts

starojums, bet gan vesels starojumu komplekss. Un šis komplekss iedarbojās tā … Nē, nē, ekspedīcija pēc tam. Vispirms mums jānoskaidro, kādas pārmaiņas konstatējamas Rogova organismā, un šajā nolūkā viņš ir jāizpēta. Pamatīgi, fundamentāli jāizpēta. Tikai tad mums kļūs skaidrs, ko īsti vajag meklēt. Rekonstruēt visus apstākļus, protams, nebūs viegli. Bet tas, tā teikt, ir jau tīri tehnisks uzdevums. Toties izmeklēt Rogovu — mūsu pirmais un neatliekamais pienākums. Ko jūs par to domājat, Rogov?

— Bet lidojumi?

— Būs arī lidojumi. Vēlāk. Nesaprotu, kas jūs par cilvēku: jums teica, ka esat nemirstīgs, bet jūs pat ņepabrī- nījāties par to!

Rogovs pasmaidīja.

— Nav viegli pārkāpt dabas likumus, — viņš teica. — Un man nekad nepatika izlēkt. Tāpēc kaut kā negribas ticēt.

— Nekas, gan jau ticēsit, pārliecināsities, — Govors sacīja. — Bet interesanti — ko jūs darīsiet ar savu nemirstību?

— Pagaidām lidošu, — Rogovs nesvārstīdamies atbildēja. — Bet vispār man tagad droši vien pietiks laika pārdomāt visu redzēto?

— Domājiet vien! Mēs tūlīt iekārtosim jūs kādā mājīgā vietiņā. Tur jums būs radīti visi apstākļi. Klusums, miers, ērtības… Jūs, Rogov, teikšu bez pārspīlējuma, tagad esat visvērtīgākais cilvēks pasaulē. Jūs pat nevarat iedomāties, kāda jums vērtība …

— Atklāti sakot, — Rogovs teica, — es jūtos mazliet kā izmēģinājuma trusītis …

— Dažreiz mēs visi nokļūstam tādā situācijā, — Govors mierināja. — Nebaidieties, jums nenāksies ilgi gaidīt, jūs nepaspēsit pat garlaikoties! — Viņš draudzīgi uzlika pilotam roku uz pleca un turpināja: — Ejiet! Serjogins jūs pavadīs. Gatavojieties. Mēs jūs izmeklēsim bez žēlastības, un tas ir nogurdinošs process. Trusīša maize ir rūgta, ļoti rūgta, mans draugs.

— Nu jā, es saprotu…

Rogova balsī nejuta entuziasmu. Govors aizdomīgi palūkojās uz viņu.

— Es ceru, ka nedarīsiet muļķības? Nu, sacīsim, neaizbēgsiet? Kaut gan… nieki! Pilotiem ir augsti attīstīta atbildības sajūta, citādi viņi nevarētu vadīt kuģus… Tātad — kas īsti jums nepatīk?

— Viss kārtībā, — Rogovs, mazliet minstinādamies, atbildēja. — Ja nu vienīgi… Es taču visu laiku biju izmēģinājumu poligonā. Treniņi, pārbaudes … Pilsētā ierados tikai nupat. Nepaspēju pat apskatīt kosmodromu. Tur droši vien daudz kas mainījies …

— Nu, tas ir dabiski. Pat es manu pārmaiņas, kaut gan esmu daudz jaunāks… Tātad jūs gribat pastaigāties. Serjogin, kā jūs domājat?

— Labāk pēc tam.

— Bez šaubām. Varbūt jūs, Rogov, būtu ar mieru mazliet pagaidīt?

— Kā pavēlēsit, — Rogovs teica.

— Tad jau brīnišķīgi, — Govors dažus mirkļus vērīgi pētīja pilotu. — Kaut gan — zināt ko? Ejiet! Pastaigājieties pāris stundiņu. Tagad ir pusdeviņi? Nu, teiksim, līdz vienpadsmitiem. Tikai uzvedieties, kā nākas! — Viņš pievērsās Serjoginam un, nekautrēdamies pilota, paskaidroja: — Staigādams pa pilsētu, viņš nomierināsies. Bet, ja visu šo laiku pavadīs gaidās, sāks nervozēt… Mēs tikmēr pa- gūsim sagatavoties summārajai analīzei. — Un, pievērsies atkal Rogovam, nobeidza: — Tikai;neaizkavējieties!

Rogovs pamāja ar galvu.

— Es laikam aizbraukšu tikai uz kosmodromu, — viņš teica. — Gribas paskatīties uz kuģiem.

— Lai notiek, ja jau jums tā patīk. Tātad vienpadsmitos šeit — institūtā!

Rogovs pamāja vēlreiz. Viņš piegāja pie durvīm. Tās noklikšķēja un ieslīdēja sienā. Rogovs izdarīja strauju kustību, atliekdamies kā bokseris, kas izvairās no pretinieka sitiena. Mirkli pamīņājies uz vietas, viņš apņēmīgi spēra soli uz priekšu un izgāja gaitenī. Durvis klusi saslēdzās.

6

Domīgi nolūkojies uz pilota stalto augumu, Govors pašūpoja galvu un, tikko durvis bija aizvērušās, teica:

— Līdz pat vecumam mūsos tomēr saglabājas daudz bērnišķīga. Vai zināt, Serjogin, man ļoti gribētos viņu panākt. Es jūtos kā bērns, kas baidās izlaist no rokām jaunu rotaļlietu… Smieklīgi! — Viņš uz brīdi apklusa. — Bet mūsu pilots, šķiet, ir sācis saprast… Vai redzējāt, cik piesardzīgi viņš izgāja ārā? Jā, nemirstība nav joks…

— Ekstraklases pilots, — Serjogins teica. — Ko gan tas nozīmē? Šādos apstākļos it nekā! Te ir jābūt ekstraklases cilvēkam.

— Nebūt nē. Ekstraklase ir kaut kas ārkārtējs. Turpretim nemirstība — es domāju bioloģisko nemirstību — nevar būt ārkārtēja parādība. Tai jāpieder vai nu visiem, vai arī nevienam. Tāpat kā cilvēkus masveidīgi potē pret bakām, viņi jāpotē arī pret nāvi. Pretējā gadījumā nemirstība tūdaļ pārvērtīsies par balvu. Bet tas nedrīkst notikt.

— Tāpēc ka balvu ne vienmēr saņem tas, kas to visvairāk pelnījis?

— Nē, arī tas nav galvenais. Ir taču cita nemirstība — cilvēku atmiņā. Un to lielāko tiesu iegūst pelnīti. Bet, lūk, cilvēks nodzīvojis pāri par diviem simtiem gadu — un kas viņu pazīst? Pat mēs, speciālisti, ar viņu iepazināmies nejauši.

— Man liekas, jūs sākat nožēlot…

— Nožēlot? Nē. Es tikai baidos. Iedomājieties miljardus, desmitiem miljardu cilvēku, visu milzīgo cilvēci, kas līdzīgi Rogovam baidās iziet pa durvīm! — Viņš paraustīja plecus un iepleta rokas, it kā attēlodams cilvēku apjukumu.

— Vai tad agrāk jūs neparedzējāt šādu iespēju?

— Paredzēju! — Govors atgaiņājās. — Protams, paredzēju. Bet toreiz bija citādi. Es strādāju: manā priekšā bija dižena zinātniska problēma, patiesi gigantisks uzdevums. Taču, atklāti sakot, es nedomāju, ka to izdosies atrisināt tik drīz. Tās ir dažādas lietas: risināt abstraktu problēmu vai pēkšņi sadurties ar nepieciešamību praktiski pielietot kādu atrisinājumu^

— Nekas! — Serjogins iesaucās. — Vēl nav par vēlu! Vēl ir iespējams neko nedarīt.

Govors palūkojās uz viņu tā, it kā Serjogins būtu jucis.

— Labs ir, — viņš pēc brītiņa sacīja. — Sapulciniet līdzstrādniekus. Sagatavojiet visu aparatūru. Darba būs ļoti daudz. O, beidzot mums būs īsts darbs!

— Pagaidiet! Bet kā tad paliek ar jūsu šaubām…

— Mjā, — Govors nopūtās. — Cerēsim, ka tās ir tikai manā organismā notiekošo sklerotisko procesu rezultāts. Veca muļķa bailes. Gribas ticēt, ka nemirstība tomēr būs solis uz labāku nākotni.

7

Pie lifta durvīm Rogovs apstājās. Mirkli vēlāk tās dūkdamas atvērās un kabīnē iedegās gaisma. Rogovs joprojām stāvēja nekustīgi, ar pirkstiem aptvēris zodu. Aiz muguras kāds pieklājīgi ieklepojās. Rogovs steidzīgi paspēra soli sānis. Cilvēks pagāja viņam garām, iekāpa kabīnē un no turienes uzmeta pilotam jautājošu skatienu. Pievēris acis, Rogovs lēni pakratīja galvu. Durvis aizvērās. Pilota lūpas savilkās mulsā smaidā.

Ātrgaitas lifts varēja norauties no trosēm un iegāzties šahtā. Avārijas bremzes varēja neiedarboties. Kritiens no tāda augstuma nozīmēja drošu nāvi.

Bet nāve pēkšņi bija kļuvusi biedinoša: tā taču vairs nebija neizbēgama!

Rogovs nokāpa pa trepēm. Tā bija lēnāk, toties drošāk.

Brīdi pilots pastāvēja pie izejas, neuzdrošinādamies doties tālāk. Kādreiz viņš bija dzirdējis, ka uz ielas cilvēkam kaut kas uzkritis uz galvas un cilvēks nomiris.

Ja labi padomā, iet ārā diezin vai būtu prātīgi. Vajadzētu atgriezties pie Govora un iekārtoties kādā no institūta palātām, kur viņam būs garantēta maksimāla drošība …

Rogovs pagriezās, bet šajā mirklī atcerējās, ka augšā atkal jābrauc ar liftu. Nē, uz ielas, šķiet, tomēr bija drošāk.

Viņš piesardzīgi tuvojās durvīm, pa kurām ļaudis nāca un gāja. Viņi nebaidījās. Viņi zināja, ka no nāves tie neizbēgs. Un šī doma bija tik ļoti ierasta, ka viņi to pat neapzinājās. Jā, cilvēki pastāvīgi riskē tāpēc, ka viņu dzīve ir īsa.

Un viņiem nekas negāžas virsū. Varbūt tomēr riskēt? Riskēt viņam taču nācies tik bieži…

Rogovs sasprindzināja visu savu gribas spēku. Spert pirmo soli bija briesmīgi grūti. Starta pārslodzes viņš sav

Atcerējies pārslodzes, viņš sajuta, ka viscaur pārklājas ar aukstiem sviedriem.

Lidojumi! Tur briesmas uzglūnēja cilvēkam no pirmās līdz pēdējai sekundei…

Rogovs saprata, ka lidot viņš nemūžam vairs neuzdrošināsies.

Bet vai tad lidot vispār ir obligāti?

Nē, viņam, protams, neļaus lidot. Viņu izmeklēs, pētīs. Ilgi, pamatīgi, vairākus gadus …

Bet šie gadi paies. Galu galā viss būs izpētīts, zināms, skaidrs. Ko tad?

Ko viņš darīs šajā briesmu virpulī, kuru sauc par dzīvi? Ko darīs desmitiem, simtiem, varbūt pat tūkstošiem gadu?

Pilots juta, ka viņa rokas sāk pretīgi trīcēt.

Dzīve izrādījās viens vienīgs šausmu kamols. Bet vēl pavisam nesen tā likās tik jauka!

Rogovam šķita, ka viņš pamazām zaudē prātu.

2ēl, ka nemirstība nespēj cilvēku pasargāt no jebkuras nāves. Tiškevičs un Cinis — abi aizgāja bojā, kaut gan nebija ne par matu sliktāki.

2ēl.

Tomēr pārkāpt slieksni vajadzēs. To Rogovs saprata, tiklīdz bija atcerējies Tiškeviču un Cini.

Iznāk, ka viņš grib slēpties aiz viņu mugurām. Bet kaut to tādu viņš nekad nebija darījis. Nebija slēpies divi simti divdesmit septiņus gadus. Un tas nav maz.

Turklāt bērni. Arī viņi neapšaubāmi iegūs to pašu nemirstību. Un tad arī viņi tikpat nedroši mīņāsies uz sliekšņa? Ko gan viņš teiktu, ieraudzījis kādu no viņiem tādā stāvoklī?

Laikam to pašu, ko viņi, ja ieraudzītu savu tēvu tagad …

Nākamo soli Rogovs spēra gandrīz tikpat viegli kā agrāk, kad vēl neapzinājās savu atšķirību no pārējiem cilvēkiem.

Pilots gāja pa ietvi. Triju soļu atstatumā no viņa stāvēja mašīna. To varēja paņemt. Mašīnu vadīja automāts, braukšanas drošība tātad bija pilnīgi garantēta.

Rogovs palūkojās uz mašīnu un pasmīnēja. Viņš pat sāka svilpot caur zobiem. Šo dziesmiņu savā laikā bija iecienījis Tiškevičs. Rogovs sen bija to aizmirsis, bet tagad melodija pēkšņi uzpeldēja atmiņā. Tāpat kā Tiškevičs ar viņa retajiem, gaišajiem matiem un mazliet izspīlētajiem vaigu kauliem.

Rogovs atcerējās, kurā pusē ir kosmodroms, un svilpodams aizsoļoja tai virzienā.

Viņš atkal jutās normāli. Apmātība bija zudusi. Pa ielām gāja cilvēki. Un viņš devās tiem līdzi — tāds pats kā visi. Viņš ne ar ko vairs neatšķīrās no citiem. Varbūt atskaitot vienīgi to, ka cilvēki gāja klusēdami, turpretī viņš svilpoja vecu, vecu dziesmiņu.

8

Pulksten deviņos rajona energocentrāle mainīja jaudu sadali patērētājiem, jo pirmo reizi, kopš pastāvēja Kosmiskās gerontoloģijas institūts, tas bija pieprasījis pilnu jaudas limitu. Institūtā ieslēdza vissarežģītākos aparātu kompleksus, kas nepieciešami, lai vispusīgi izmeklētu cilvēka organismu līdz pat molekulāram un submolekulāram līmenim.

Tā bija pirmā aparātu pārbaude tukšgaitā. Otro izdarīja pulksten desmitos. Pēc tam aparātus izslēdza, bet neviens līdzstrādnieks neatstāja savu darba vietu. Pētījumiem vajadzēja sākties tieši divpadsmitos. Tādu uzdevumu institūtam vēl nekad nebija nācies risināt, tāpēc visi šeit jutās pacilāti un saviļņoti kā lielu svētku priekšvakarā.

Govors nesteidzīgi staigāja pa centrālās laboratorijas matēti balto grīdu. Laiku pa laikam viņš sažņaudza un vicināja dūres, it kā gatavodamies kāpt ringā. Laboratorijas vidū uz augsta postamenta pacēlās cilindriska kamera. Tieši divpadsmitos tajā ienāks Rogovs. Viņu nosēdinās krēslā un aplipinās ar simtiem mikroskopisku adapteru. Sāksies pirmais medicīniski fizioloģisko izmeklējumu cikls. Ja pilota organismā slimīgas anomālijas netiks konstatētas un mediķi necels iebildumus, varēs pāriet pie otrā un vēlāk — pie pārējiem cikliem.

Slimīgu noviržu organismā nebūs, par to Govors nešaubījās: pilotu medicīniskās pārbaučles komisijas savu darbu veic pietiekami rūpīgi, un Rogovam kā nekā bija atļauts doties kosmosā. Bet, tāpat kā pirms jebkura eksperimenta, institūta vadītājs uztraucās. Viņš turpināja riņķot ap postamentu, ik pa brīdim uzmezdams greizus skatienus līdzstrādniekiem, kas bija gatavi saņemt cilvēku, padarīt to par pētījumu objektu, veikt visas nepieciešamās procedūras un novietot viņu kamerā, lai pēc tam atgrieztos savās vietās un, neatraujot skatienus no aparātiem, gaidītu jauno, kas jāatklāj un kas noteikti tiks atklāts pētījumu gaitā, ja ne šodien, tad rīt vai pēc mēneša, bet noteikti tiks atklāts! Un tagad Govors centās uzminēt, kurš no līdzstrādniekiem pirmais pamanīs kaut ko būtisku, kaut arī viņš zināja, ka uzminēt to nav iespējams un ka jebkurš no viņa ļaudīm ir tādas veiksmes cienīgs, Govors tomēr piegāja te pie viena, te pie otra un ielūkojās katram acīs, lai pēc brīža, kaut ko murminādams, dotos tālāk.

Līdzstrādnieki centās vismaz ārēji saglabāt mieru. Laiku pa laikam viņi pameta skatienus uz lielā pulksteņa mirgojošo ciparnīcu un tad — katram gadījumam — uz savu rokas pulksteni, kas nez kādēļ cilvēkos vienmēr izraisa lielāku uzticību. Taču visu pulksteņu rādītāji sinhroni tuvojās diviem vieniniekiem, tad aizslīdēja tiem garām un aizvien ātrāk sāka steigties pretim skaitlim divpadsmit. Laboratorijā valdīja klusums, un tāpēc varēja skaidri dzirdēt mašīnas riteņu švīkoņu pie institūta parādes ieejas. Visas sejas vienā mirklī pievērsās durvīm, bet tas vēl nebija Rogovs, tas bija tikai Serjogins, kas aizbrauca Ro- govam pakaļ. Un atkal zālē iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi Govora soļu troksnis.

— Nu jau būtu laiks viņam ierasties, — beidzot nenocietās diagnostu grupas vecākais operators.

— Vecs cilvēks, — kāds viņu mierināja. — Var arī nokavēt.

— Stāsta, ka viņš nemaz neizskatoties pēc veča.

— Bet patiesībā viņš taču ir vecs. Ar viņu droši vien grūti sarunāties …

— Nemaz nav grūti, — Govors norūca. — Ar jums dažkārt ir grūtāk.

Viņš strauji nocēla telefona klausuli. Institūtu izsauca energocentrāle.

— Vai jūs ņemsiet visu jaudu, kā paredzēts, divpadsmitos nulle nulle?

— Ņemsim, — Govors atcirta un paskatījās pulkstenī. Laika bija atlicis pavisam maz.

— Nekas, — viņš sacīja. — Uz kosmodromu aizbrauca Serjogins. Viņš atvedīs Rogovu. Kaut arī piecas minūtes vēlāk. Tam nav nozīmes. Tieši divpadsmitos ieslēdziet aparatūru! Lai iesildās …

Nepabeidzis teikumu, Govors atkal sāka sojot pa labo- ratoriju. Taču šoreiz — nespēdams vairs ne uz mirkli atraut acis no pulksteņa ciparnīcas. Līdz divpadsmitiem bija palikušas divas minūtes.

Pusminūte.

Nulle.

Govors pamaja ar galvu. Noklikšķēja slēdži. Garie, caurspīdīgie cilindri pielija ar violetu gaismu. Smalka, sīcoša dūkoņa piepildīja milzīgo zāli.

9

Šī diena kosmodromā bija sevišķi jauka. Pret zenītu vērstās kuģu smailes šķita vieglas, gandrīz gaistošas rīta saules staros.

Nē, mānīt sevi, protams, nebija nozīmes: te atradās tikai vāji mazo orbītu kuģīši. Nelielas starpplanētu jahtas un tenderi ar jonu dzinējiem, ko nevarēja pat salīdzināt ar starpsistēmu relatīvistiskajām barkām un Tālā kosmosa izlūku hipertelpas kliperiem.

Bet lai nu kā — tie bija kuģi, un Rogovs, tos aplūkodams, juta, kā izšķīst, izgaro un galīgi izzūd pazemojošās bailes, kuras vēl nesen bija viņu turējušas savā varā. Sirdī ieplūda dīvains, sen neizjusts miers, un Rogovs zināja, ka miera avots ir kuģi. Uz Zemes viss kas varēja atgadīties, bet kuģi bija droši; šī pārliecība, kopš seniem laikiem iesakņojusies viņa apziņā, palīdzēja atgūt dvēseles līdzsvaru.

Jā, pēc septiņdesmit gadu pārtraukuma vajadzēja atsākt tieši ar tādām mašīnām. Bet īstie, lielie kuģi nekur nepaliks. Viņam tagad ir taču tik daudz, tik neaptverami daudz laika.

Viņš pasmaidīja. Nemirstība! Izrādās, tā nav peļama! Tāpēc ka Visums ir bezgalīgs. Un neierobežots dzīves ilgums cilvēkam vajadzīgs, lai aplidotu pasauli neatskatoties un neskumstot — ar stingru pārliecību, ka atgriezies viņš vēl sastaps dzīvus sava laikabiedrus. Jā, nemirstība tiešām ir nepieciešama astronautiem!

Nē, viņš tomēr lidos! Nekādu palātu! 2ēl, protams, ka nav iespējams startēt tūlīt. Zināms laiks paies, kamēr viņu pamatīgi izmeklēs. Neko darīt, nemirstība ir vajadzīga ne tikai viņam, bet arī viņa laikabiedriem. Un bērniem. Un mazbērniem. Visiem. Bērniem — vai nav savādi — viņa bērniem jau tuvojas vecums. Pārdzīvot viņus? Pati doma par to liekas nepanesama …

Un žēl, ka gājuši bojā draugi. Viņi būtu varējuši komplektēt apkalpi. Pirmo nemirstīgo apkalpi! Cik daudz tuvākas tad kjūtu zvaigznes…

Atjēdzies viņš uzmeta skatienu pulkstenim. Tas rādīja divpadsmito stundu. Institūtā viņu gaida. Kavēties ilgāk vairs nedrīkst… Galu galā bez precizitātes nav pilota. Bet kuģi — uz tiem var skatīties bezgalīgi. Nu, teiksim, vēl piecas minūtes …

Labi, ka nemirstību iegūs visi. Nē, viņš, protams, arī agrāk šo to nojauta. Tikai baidījās lietas saukt īstajā vārdā. Nedomāja, ka zinātnieki jau risina tādas problēmas. Tāpēc arī šķita, ka nav jēgas plātīties ar savu izņēmuma stāvokli. Kas zina, ja Tiškevičs un Cinis būtu mirstīgi, varbūt viņi tik muļķīgi nebūtu gājuši bojā!

Laiks atgriezties. Tiešām laiks!

Viņš vēlreiz palūkojās uz kosmodroma lauku. Blakus kvadrātā startam gatavojās kāds kuģītis. Neliela jahta, kuras garums nepārsniedza simt metrus un darbības rādiuss diez vai sniedzās tālāk par asteroīdu joslu. Starts — tā ir krāšņa aina, kurā nekad neapnīk skatīties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka savu startu neviens pilots nav redzējis.

Rogovs piegāja gandrīz pie pašas aizlieguma joslas. Kuģi ar jonu dzinējiem startējot parasti izmantoja ķīmiskās raķetes. Atomārās tie iedarbināja tikai aiz atmosfēras robežām. Katrs kuģītis bija novietots virs šahtas, kurā starta brīdī iešaujas raķešu liesmas. Tāpēc kuģiem varēja pieiet samērā tuvu. Arī tagad aizliegtā apļa malā drūzmējās cilvēki. Viens no tiem šķita Rogovam pazīstams. Lai gan iespējams, ka Rogovs kļūdījās.

Degvielu iepildīšanas šļūtenes jau bija aizvāktas. Amortizatori, uz kuriem balstījās kuģis, atbrīvoti no oranžajiem aizturķīļiem. Kuģis bija gatavs startam, un Rogovs neviļus apskauda vīru, kas pilota kabīnē tūdaļ nospiedīs sarkano pogu «Starts».

Kāds uzlika Rogovam roku uz pleca. Viņš atskatījās. Aiz viņa stāvēja Serjogins. Viņi uzsmaidīja viens otram kā veci draugi, un Rogovs teica: «Tūlīt! Tūlīt pēc starta…» Pēc tam viņš atkal pievērsās kuģim. Vērot bija loti ērti, jo no apļa malas Rogovu atdalīja labi ja desmit metru.

Iekaucās sirēna. Pēc tam dobji iedārdējās raķešu dzinēji. Sekundi vēlāk tie kauca jau pilnā spēkā. Taču liesmas neredzēja; tās šāvās lejup — slēgtajā šahtā.

Bronzas bultai līdzīgais kuģa korpuss pēkšņi ietrīcējās un lēni, loti lēni sāka slīdēt augšup. Kaukšana pastiprinājās. Raķešu sprauslas tuvojās kosmodroma virsmai. Tūlīt, tūlīt tās parādīsies virs zemes.

Šajā mirklī aizlieguma joslā ieskrēja cilvēks.

Viņš kaut ko kliedza, taču sadzirdēt neko nevarēja. Mute mēmi virinājās kaulainajā, zilgani pietvīkušajā sejā. Svelmaina gaisa brāzma plivināja sirmgalvja plānos matus.

Cilvēks pagriezās un metās tieši uz šahtu. Pēkšņi Rogovs atcerējās, kur bija šo cilvēku redzējis, un vienlaikus arī saprata, ko sirmgalvis kliedz: viņš negrib un nevar mirt savā gultā! Cilvēks nekā nezināja par nemirstību. Un tikai četri soji viņu šķīra no šahtas.

Rogovs pirmais ielēca aizliegtajā aplī. Reakcija viņam bija tikpat zibenīga kā tajos gados, kad viņš vēl lidoja. Ne velti Rogovs bija ekstraklases pilots! Turklāt viņš arī labāk par citiem zināja, ka izslēgt raķešu dzinējus šobrīd nav iespējams.

Jau nākamajā mirklī Rogovs atradās blakus pašnāvniekam. Sitienā viņš ieguldīja visu spēku. Sirmgalvis bija vājš un loti viegls. Kā spalviņa viņš aizlidoja līdz aizliegtā apļa robežai, kur viņu nekavējoties satvēra vairākas rokas.

Rogovs ieraudzīja Serjogina seju. Tā bija sastingusi šausmās. Neaprakstāmās šausmās. Rogovs saprata, ka raķešu sprauslas iznāk no šahtas. Nobīties viņš vairs nepaspēja.

10

— Ko jūs gribat izpētīt? — Serjogins vaicāja. — Tur taču nepalika pat pogas …

Aparātu dūkoņa lēni pierima: Govors bija devis zīmi tos izslēgt.

Ietrinkšķējās tālrunis; runāja atkal no energocentrāles.

— Nē, enerģija vairs nav vajadzīga, — Govors sacīja. — Jā, mēs esam beiguši.

Viņš pievērsās līdzstrādniekiem.

— Es teicu skaidri: mēs esam beiguši!

— Epilogs pasakai par nemirstību, — diagnostu vecākais operators nomurmināja.

— Manai noteikti, — Govors norūca.

— Viņš bija kārtīgs puisis, — Serjogins teica. — Posts un nelaime. Jā, un vispār… Veltīgi cilvēks aizgāja bojā.

— Ko, vispār? — Govors nikni jautāja. — Gājis bojā cilvēks. Bet ne cerība uz nemirstību: mēs tagad zinām, ka tā ir iespējama, un zinām pat, kur aptuveni to meklēt. Iespējams, ka es to neatradīšu, iespējams pat, ka to neatradīs arī Gerts — lai…

Noliecis galvu, viņš vēroja, kā nodziest gaisma un tukšojas zāle.

— Bet man liekas, — Serjogins ieminējās, — jūs savā ziņā esat apmierināts, ka džinu no pudeles nāksies izlaist citam.

— Serjogin! — Govors skumji teica. — Jūs šodien visu laiku it kā tīšām bakstāt ar pirkstu debesīs …

— Kā tā?

— Jūs sacījāt, ka Rogovs veltīgi gājis bojā. Tas nav pareizi. Viņš ir palīdzējis mums izdarīt svarīgu secinājumu.

— Kādu īsti?

— Ļoti vienkāršu, Serjogin. Iegaumējiet: arī kļuvuši" nemirstīgi, cilvēki nebaidīsies atvērt durvis!


Загрузка...