Sākotne

Šķita, ka melnam paklājam, kas nosēts ar neskaitāmiem vizuļiem, kāds uztriepis zili baltu pilienu. Sekunžu rādītājs joņoja pa ciparnīcu, it kā cenzdamies pats sevi noķert; baltais piliens pamazām izplūda, aizņemdams arvien lielāku daļu no redzes lauka, un tad zili baltajā plankumā sāka iezīmēties zaļganbrūni toņi. Taču visapkārt joprojām valdīja klusums; izplatījums bija tukšs, un cilvēki to nespēja aptvert. Tad viņi novērsās no aparātu skalām un ekrāniem un neizpratnē uzlūkoja cits citu. Tā visi palaida garām mirkli, kad piliens sacietēja un pārvērtās lodē, ko izraibināja jūras un mākoņi, un varenas kalnu grēdas, kuras vietām šķīra zaļus mežu masīvus. Tāda pārvērtība notiek ik reizes, kad kosmosa kuģis no spīdekļa puses tuvojas planētai, kas bagātīgi apveltīta ar mežiem un ūdeņiem.

Attālums saruka, un — jo mazāks tas kļuva, jo lielāks vērtās cilvēku izbrīns. Bet izbrīns nevar augt bezgalīgi, agri vai vēlu iestājas brīdis, kad tas pārvēršas vai nu priekā, vai bēdās. Un tad kuģa komandieris, cilvēks ar mērķtiecīgu, nesalaužamu gribu, raukdams uzacis, sacīja:

— Tā nav Sākotne.

Visi neviļus sakustējās, taču neviens viņam neiebilda. Tikai galvenais stūrmanis, nespēdams vairs panest neizteiktā pārmetuma slogu, ieminējās:

— Kurss nosprausts pareizi.

To viņš sacīja tā, kā mēdz runāt par neapstrīdamu faktu, tā, it kā būtu atgādinājis: «ekspedīcija ilgst jau gandrīz četrus gadus», «šī planēta ir pirmsākums visam, kas sasniegts daudzu jo daudzu spīdekļu sistēmās» — vai citu vispār zināmu patiesību. Taču trijos viņa teiktajos vārdos bez šī fakta bija ietverta vēl kāda doma, un visi nekļūdīgi to uzminēja:

«Tā ir Sākotne. Un, ja Galaktikā būtu miljons reižu vairāk planētu, arī tad tā būtu Sākotne un nekas cits.»

Komandieris pat nemēģināja atspēkot stūrmaņa domu, debates šajā situācijā bija liekas. Viņš tikai palūkojās uz aparātiem, kuru uzdevums — atklāt izplatījumā mākslīgus debess ķermeņus, kas precīzāk nekā jebkura grāmata ļauj spriest par attiecīgās civilizācijas līmeni. Komandieris palūkojās uz šiem aparātiem, zinādams, ka klātesošo acis paklausīgi sekos viņa skatienam un ieraudzīs to pašu, ko redzēja viņš. Tā arī notika; cilvēki ieraudzīja, ka apa-' rāti snauž bezdarbībā, neatraduši nekā tāda, kas būtu spējīgs saistīt to allaž modro uzmanību. Tad komandiera skatiens pievērsās ierīcēm, kuras spēja atšifrēt visas valodas, kādas vien tiek lietotas Galaktikā. Ekspedīcijas dalībnieki pārliecinājās, ka arī šie jutīgie instrumenti nav uztvēruši nenieka. Komandieris vēlreiz pievērsās ekrānam, kurā bija redzama planēta. Nesteidzīgi, it kā gozēdamās zeltainos saules staros, tā rotēja ap savu asi un ļāva apskatīt sevi kā zīdainis, kas nepazīst kauna un ko neaptverami laika bezdibeņi šķir no brieduma gadiem. Apkalpes locekļi atkārtoja viņa kustību un ieraudzīja kalnus un mežus, rāmi plūstošas upes un žilbinošas jūras, vietām apaļīgus mākoņu spilvenus — un vairāk nekā. Nekā tāda, kas liecinātu par saprātīgu būtņu esamību …

Stūrmanis paraustīja plecus zem plānā virsvalka un, vairīdamies no biedru skatieniem, instinktīvi spēra soli uz priekšu. Šis solis viņu tuvināja ekrānam, kura blāvajā diskā planēta steidzās parādīt, ka tai nav nekādu noslēpumu. Nebija noslēpumu, nebija ceļu un pilsētu, tikai sili šalca, vēdinot vieglu vējiņu pāri saulainām norām; ne ar ko citu planēta nespēja iepriecināt savus ciemiņus. Tas bija nepanesami, zemapziņa lika stūrmanim atbalstīties ar roku pret ekrāna paneli un pieliekties cieši klāt sasilušajam stiklam. Otru roku viņš pacēla, it kā lūgdams žēlastību, bet visi saprata, ka stūrmanis tikai lūdz biedrus klusēt. Un cilvēki, kas jau labu laiku nebija pārmijuši ne vārda, aizturēja elpu; uz īsu mirkli viņos atdzima cerība, ka tas, kurš stāv tuvāk ekrānam, redzēs vairāk nekā pārējie un tātad varbūt saskatīs kaut ko jaunu. Patiesībā stūrmanis neredzēja un arī nevarēja redzēt nekā tāda, ko citi nebūtu pamanījuši. Tomēr klusuma brīdis viņam

bija ļoti noderīgs. Tas deva iespēju koncentrēties, pārvarēt šaubas, atgūt ticību.

— Nu, stūrman? — viņš mirkli vēlāk izdzirda komandiera balsi. Šī uzruna viņu nepārsteidza, jo arī viņš zināja, ka tādās situācijās nedrīkst pārāk ilgi klusēt. Un vēl mazāk pieļaujams, lai kāds redzētu un saprastu to, ko visas apkalpes klātbūtnē neredz un nesaprot komandieris. — Pēc civilizācijas neizskatās, ko?

Ar virsvalka piedurkni stūrmanis noslaucīja ekrāna aizsargstiklu, it kā putekļi, kuru te, kuģī, protams, nevarēja būt, traucētu saskatīt pašu galveno. Un atkal ļaudis kuģa vadības telpā noliecās uz priekšu, taču šajā kustībā vairs nebija tās ticības, kāda šķita modusies viņos pirms dažām minūtēm.

— Nekā! — Šo smago, liktenīgo vārdu bija izmetis komandieris, un tas dobji atbalsojās no kuģa sienām.

— Nekā, — stūrmanis atsaucās pēc ilgas, sasprindzinātas pauzes. — Nekādu pēdu: ne signālu, ne bāku, ne kuģu … arī pilsētu neredz.

Viņš brīdi klusēja, un pēkšņi viņa balss atguva parasto skanīgumu.

— Bet vai tad es solīju bākas un kuģus? Ko mēs vispār zinām par viņiem? Tā ir Sākotne. Tas ir viss, ko es varu teikt.

Komandieris pašūpoja galvu.

— Nē, — viņš iebilda, pagaidām neļaudams pilnā spēkā izskanēt nosodījumam. — Vai tad tu, navigator, neredzi? Tā nav Sākotne, tā ir cita — mežonīga planēta.

Stūrmanis sarāvās, it kā dabūjis triecienu mugurā. Un tad viens no kuģa galvenajiem speciālistiem, enerģētiķis Alsters, teica:

— Mēs lidojām uz šejieni, cerēdami te uzņemt degvielas atceļam. Mums palikusi tikai neaizskaramā rezer-ve, lidot tālāk mēs nevaram. Taču ekrānā skaidri redzams, ka uz planētas ir attīstīta augu valsts — tātad netrūkst ne organisko vielu, ne ūdens. Ar to pilnīgi pietiek, lai varētu sintezēt protīdu. Pavēli nosēsties, komandier.

— Jā, — komandieris skumji piekrita. — Sagādāsim degvielas un atgriezīsimies civilizētajās pasaulēs.

Dažas lakoniskas komandas, un zvaigžņu barka, nosvē- rusies uz sāniem, metās lejup.

Tā bija plaša nora, apaugusi ar biezu, sulīgu zāli, kas šķita īpaši radīta, lai pa to staigātu basām kājām, laiski atgultos un paslēptu tajā seju vai arī šaubu un pārdomu brīžos košļātu maigos stiebriņus. Viss klajums bija sētin nosēts ar kumelītēm, tālāk sārtoja āboliņš, un tam pāri, neievērojot spurainās ziedkopas, nesteidzīgi un cienīgi lidoja bites, kuru vienīgā atšķirība no mūsējām laikam gan bija tā, ka šīs bites nedzīvoja uz Zemes. Siltas vasaras smaržas piesātināja gaisu, un, kad sacēlās vējiņš, tas no tālienes atnesa priežu sveķaino aromātu; mežs ielenca klajumu no visām pusēm, tomēr nora nelikās koku iežņaugta, šaura un saspiesta.

Te, acīm redzot, varēja justies gluži kā mājās: atlaisties atsperīgajā zālē, atpogāt apkakli, palikt plaukstas zem pakauša un lūkoties debesīs. Bet cilvēki bija piesardzīgi. Mīksti nosēdinājuši kuģi pašā klajuma centrā, viņi vēl ilgi neuzdrošinājās izkāpt uz vilinošās zemes. Labu brīdi viņi tikai vēroja apkārtni pa šaurajiem kuģa iluminatoriem, lai pārliecinātos, ka viņiem šeit neuzglūnēs briesmas jau ar pašiem pirmajiem soļiem. Ķīmiķi vienlaikus ņēma gaisa paraugus un analizēja tos, lai uzzinātu, 'vai planētas atmosfēra ir derīga elpošanai. Elpot, izrādās, varēja, arī dzīvībai bīstamu baktēriju gaisā neatrada, un vispār šķita, ka cilvēkiem te nekas nedraud. Klajumā nemanīja nevienas dzīvas radības, atskaitot bites un nelielu zvēriņu, kas palēkdamies šķērsoja noru, nepievēršot zvaigžņu kuģim ne mazāko uzmanību. Un tad cilvēki beidzot atvēra lūku.

Komandieris, smagi cilādams kājas, pirmais nokāpa lejā. Viņam sekoja pārējie. Dažus soļus no kuģa viņi apstājās kā apslēptas mantas meklētāji, kas vaiga sviedros rakuši zemi un pēdīgi, izrakuši naudas lādi, vecu, apsūbējušu zelta monētu vietā pārsteigti ierauga nemākulīgi apdedzinātas māla lauskas. Ar masīvā zābaka purngalu komandieris uzurdīja smalkos pelnus, kuros šeit bija pārvērtusies zāle. Viņš ilgi aplūkoja pelnus, ko vējš pamazām izkaisīja pa visu klajumu. Taču komandiera domas kavējās citur. Viņš pacēla acis, un viņa skatiens tūdaļ atdūrās pret stūrmani. Tas bez vārda runas saprata komandieri un pienāca klāt.

— Mums jāatrod ūdens un piemērotā vietā jāsamontē sintezatori, — komandieris sacīja. — To vajadzēs darīt cilvēkiem. Risks ir neizbēgams: mēs neesam gatavojušies lidojumam uz mežonīgu planētu, mums nav līdzi smago ieroču, kuģa tilpnes ir piekrautas ar mūsu kultūrai raksturīgo priekšmetu paraugiem. Mēs varam izsūtīt tikai viegli bruņotus izlūkus. Tas nav bīstami uz augsti civilizētas planētas… Tiesa, ir arī cita izeja: var izkraut un samontēt smagās mašīnas, padarot tās vismaz par aizsardzības ieročiem. Bet šeit, kur nav kosmodroma un nepieciešamo mehānismu, mēs ar tādu darbu tiktu galā ne ātrāk kā trijās dienās. Laiks ir dārgs: kuģis bez degvielas nav nekāds kuģis. Taču cilvēki ir dārgāki par laiku. Tāpēc jautāju vēlreiz: kur mēs atrodamies? Tagad, kad esi redzējis apkārtni, pasaki mums savas domas, stūrman! Es gribu pārliecināties, ka mums ir tiesības aizkavēties trīs dienas, un, tikai pārliecinājies par to, es pieņemšu lēmumu.

Stūrmanis pamirkšķināja, tomēr izturēja komandiera skatienu.

— Nav noticis nekas tāds, — viņš teica, — kas varētu piespiest mani vairs neticēt sev, mūsu aparātiem un formulām. Citiem vārdiem — tā ir Sākotne. Sākotne, un nekas cits!

Komandieris sarauca uzacis, un viņa vaibstos skaidri iezīmējās vilšanās; tā vien likās — viņš bija gaidījis citu atbildi.

— Ja tā ir Sākotne, — komandieris, nepaceldams balsi, iebilda, — daudzu lielisku civilizāciju pirmavots, tad šis avots izsīcis, bet tā nemēdz būt. Vēsture nav jūra ar paisumiem un bēgumiem. Vēsture ir upe, un upes atpakaļ netek. Lai arī ne vienmēr taisni, lai līkločiem, tās allaž plūst uz priekšu. Tikai uz priekšu! Tāds ir vēstures likums…

It kā taisnodamies stūrmanis iepleta rokas, bet neteica nekā.

— Padomā pats! — komandieris turpināja. — Kā šis avots būtu varējis izsīkt? Protams, varētu pieņemt, ka tik augsti attīstītas pasaules iemītniekiem apnicis dzīvot sava spīdekļa tuvumā un viņi ar paceltām zinību burām devušies bezgalīgajā Visuma okeānā meklēt citu, pievilcīgāku sauli…

Visi palūkojās augšup, kur aiz atmosfēras vairoga joprojām spilgts un draudīgs liesmoja spīdekļa kvēlošais disks. Patiesi — varbūt šī zvaigzne gatavojas kļūt par novu un tāpēc ļaudis ir pasteigušies to atstāt? Un šī planēta, ap kuru, mezdams loku pēc loka, bija riņķojis viņu kuģis un uz kuras tas galu galā bija nosēdies, — varbūt cilvēki to atveduši no tālienes un nolikuši savas dzimtās planētas vietā, lai neizjauktu sistēmas dabisko līdzsvaru?

— Bet, ja cilvēki būtu atstājuši šo sistēmu ar visu planētu vai bez tās, — komandieris šķetināja savu domu tālāk, — viņi noteikti būtu parūpējušies par visiem redzamu brīdinājumu, lai atlidojušie ciemiņi spētu izvairīties no briesmām un zinātu, kur meklēt Sākotni. Tātad nekas tamlīdzīgs nav noticis. Kādas vēl ir iespējas… Protams, ikviena civilizācija, pat visaugstākā, zināmos apstākļos var sasirgt un aiziet bojā. Un tad cilvēku dzīves un darbības vietas ātri aizaug ar biezu, sulīgu zāli, bet saglabājas pilsētu drupas, ceļu paliekas, mašīnu skeleti, paaugstināts radiācijas līmenis… Nelaime vienmēr atstāj pēdas. Vismaz kapus. Bet šeit? Rāms un bezrūpīgs miers…

Stūrmanis nepiekāpīgi klusēja, bet kuģa dozimetrists, kura pienākums bija noteikt radiācijas līmeni, piekrītoši pamāja ar galvu.

— Radiācija ir normas robežās, — viņš iesaucās un kā pierādījumu pasvārstīja rokā dozimetru.

— Turklāt cilvēcei, kas sasniegusi tādu attīstības pakāpi, — komandieris nobeidza, — praktiski vairs nekas nevar draudēt. Tu maldies, stūrman. Atzīsti — tā ir cita planēta. Ja jau es esmu ar mieru zaudēt šīs trīs dienas, vai maz vērts tik ļoti tām pieķerties?

Stūrmanis nopūtās. Viņš zināja: komandieris uzdod viņam šo jautājumu ne jau tāpēc, ka tik augstu vērtē viņa domas, kaut gan arī tam, protams, bija sava nozīme. Komandierim, kura vara lidojuma laikā ir neierobežota, uz planētas jārēķinās ar ekspedīcijas zinātnisko vadītāju, un šajā gadījumā tas bija galvenais stūrmanis. Viņš labprāt atzītu savu kļūdu, lai darītu galu sasprindzinājumam. Taču, nesaskatīdams savos secinājumos nekā kļūdaina, viņš to nespēja. Un tāpēc sacīja:

— Esmu kļūdījies? Ja tā būtu, es bez liekas kautrības atzītos. Bet redzi, komandier, ja te ir kļūda, tad kļūdījies neesmu es viens. Tad kļūdījušies arī Keplers un Ņūtons, un Einšteins — un visa astronomija pārvērtusies par zīlēšanu kafijas biezumos. Ja tam piekriti, es ar mierīgu sirdi atzīšu, ka esmu kļūdījies, ka mani aprēķini ir nepareizi un vēl vairāk — ka visi dabas likumi, uz kuriem balstās mūsu zināšanas, mūsu tehnika, šeit, acīm redzot, nav spēkā. Man šīs trīs dienas nav vajadzīgas, mēs varam gaidīt arī nedēļu — tas jāizlemj tev, bet manu atzīšanos tu vari dabūt tikai par tādu maksu!… Domās esmu jau simtkārt izstaigājis visu aprēķinu ceļu, pārbaudījis katru programmas lentas centimetru, ielūkojies katrā skaitļošanas mašīnas blokā, pārcilājis atmiņā katru lidojuma dienu — un nekur neatradu nekā tāda, kas varētu izraisīt kaut niecīgas aizdomas par pieļautu kļūdu. Nē, komandier, kuģis ir nokļuvis tur, kur tam vajadzēja nokļūt, lieki neiztērējis ne gramu degvielas, ne vata enerģijas, ne minūtes laika. Tu neesi apmierināts, es to redzu. Bet nekā cita diemžēl tev nevaru teikt.

— Ko nozīmē «neesmu apmierināts»? — komandieris iebilda. Kā jebkurš stipras gribas cilvēks viņš bija apveltīts ar lepnumu, kas dažkārt neļāva izpausties viņa gribasspēkam, un arī tagad viņam likās aizvainojoši vienam pašam uzņemties atbildību par tik piesardzīgu lēmumu.

— Runa šoreiz ir nevis par mani, bet par civilizāciju, kurai pēc tavas pārliecības šeit jābūt! Tādas civilizācijas nav… Tu, stūrman, strīdies nevis ar mani, bet ar faktiem.

— Nē, par faktiem es neko neesmu teicis. Faktu vienkārši nav. Tu jautā: kur ir civilizācijas pēdas? Es varu atbildēt: pēdas atstāj aizgājēji, bet tu taču pats sacīji, ka tāda civilizācija nevar iet bojā. Mēs labi zinām, kādas ir pagātnes civilizācijas, — bet ko gan mēs zinām par nākotnes civilizācijām?

— Gandrīz visu, — komandieris pārliecināti atbildēja.

— Ja arī mēs neko citu nezinātu, mūsu ceļā bija Gigants, un ar to vien pilnīgi pietiek.

Komandieris apklusa un domīgi pavērās apkārt. Klusums modināja atmiņas; viens vienīgs vārdiņš «Gigants» uzbūra ekspedīcijas dalībnieku iztēlē pēdējo planētu, kuru viņi bija apmeklējuši un no kuras bija startējuši stingrā pārliecībā, ka, nolaižoties nākamo reizi, viņu kuģis jau atdursies pret Sākotnes kosmodroma cieto, līdzeno virsmu.

Gigants!… Vēl tālu no neredzamās līnijas, ko dēvē par sistēmas ārējo robežu, viņi sadzirdēja tā balsis un ieraudzīja viesmīlīgās bāku ugunis. Izplatījums dziedāja, runāja, čukstēja, žilbinādams kosmonautus ar apdzīvotu planētu, planetoīdu un mākslīgo pavadoņu ugunīm. Kuģu trases krustojās, savijās, saplūda un atkal šķīrās kā pavedieni, kas izsvaidīti tūkstoš virzienos. Te dzīvoja Cilvēks. Un viss te liecināja par viņa roku un prāta vareno spēku.

Aizsargjoslu enerģētiskie vairogi laiku pa laikam apturēja Zemes kuģi, pazīdami tajā svešinieku, pēc tam ļāva tam turpināt ceļu. Kuģi cits pēc cita tuvojās viesim, sveica un ilgstoši pavadīja to. Jo tuvāk sistēmas galvenajai planētai, jo biezāk apdzīvots šķita izplatījums. Un tad Gigants bija klāt.

Vispirms planēta — satraucoša un gaidīta — aizjoņoja viņiem garām, pēc tam kuģis to panāca. Cilvēka pārveidotā debesu ķermeņa virsma spīguļoja un laistījās. Dzidras, zilganas jūras vēla rāmus viļņus pret akmenī kaltiem krastiem. Upes atdzima neskaitāmos filtros un zem caurspīdīgiem kupoliem plūda tām norādītajos virzienos. Pilsētas izauga no zemes kā dīvaini, zaroti koki, kuru saknes iesniedzās planētas visdziļākajās dzīlēs, un vēl citas pilsētas brīvi lidinājās gaisā. Tās zaigoja nevis ugunsgrēku, bet gan diženu domu un darbu mirgā; visdīvaināko mašīnu un mehānismu leģioni, šķiet, tikai gaidīja signālu, lai, atbrīvojot uzkrāto enerģiju, izpildītu savu pavēlnieku gribu.

Kuģis nolaidās; neaptverams, skanīgām plātnēm noklāts lauks pletās visapkārt. Tā bija līksma, dzīvi apliecinoša pasaule, kurā kuģi vienmēr notēmēti pret zenītu. Planētas virsma tikko manāmi vibrēja, atbalsodama dzīlēs apslēpto enerģētisko centrāļu vareno pulsu. Visur bija cilvēki, un viņu kustībās varēja nojaust neredzēti spraigu dzīves ritmu. Acīm redzot, ne velti šai planētai bija piešķirts Giganta vārds. Viss te likās kā brīnums, kā pasaka, kas pēkšņi kļuvusi par īstenību. Tā bija Zemes nākotne, par kuru domājot gribējās dzīvot mūžīgi.

«Kāpēc mēs tur neuzkavējāmies ilgāk?» domāja apkalpes ļaudis, stāvēdami pirmatnēji neskartajā zālē. «Mēs steidzāmies. Mēs pavaicājām, kā izskatās Sākotne un kas jauns par šo planētu dzirdams. Taču Giganta iedzīvotāji mums neatbildēja, kaut gan elektroniskie tulki jautājumu bija precīzi pārtulkojuši. Pēc tam laipnie saimnieki paskaidroja, ka viņu ekspedīcija, kas devusies uz Sākotni pirms dažiem gadiem, neesot atgriezusies: droši vien izplatījumā to piemeklējusi kāda nelaime. Gigants jau gatavojās sūtīt uz turieni jaunus kuģus, bet tieši tajā brīdī ieradāmies mēs. Tagad viņi gaidīs mūsu atgriešanos… Giganta virsma joprojām tikko jūtami vibrēja, debesīs pāri kosmodromam nebija neviena mākonīša, kad mēs, vēl neattapušies no redzētā, devāmies atpakaļ uz savu kuģi. Mums novēlēja daudz veiksmīgu atklājumu. Bet mēs?! Ko mēs esam atklājuši?»

— Un tomēr, — stūrmanis pārtrauca ieilgušo klusumu, — kamēr izlūki meklēs ūdeni sintezatoriem, atļauj palūkoties, vai tuvumā nav kādu civilizācijas pazīmju. Sākotnei pirmās pazīmes rādiuss nevar būt liels.

Komandieris, tāpat kā jebkurš kosmonauts, labi zināja, ko nozīmē pirmās pazīmes rādiuss: uz civilizētas planētas, dzīvei derīgā apvidū, no jebkura punkta jānoiet tikai samērā neliels attālums, lai pamanītu cilvēka darbības pēdas, un — jo augstāka civilizācija, jo šis attālums mazāks.

— Ko domā speciālisti? — komandieris vaicāja.

— Stūrmaņa viedoklis man šķiet saprātīgs, — ar pūlēm atkratījies no valdzinošajām atmiņām, teica Alsters. — Tomēr degviela jāsagādā pēc iespējas drīzāk: ja reaktori apstāsies, visas mūsu aizsargierīces būs bezspēcīgas.

Un puse speciālistu palocīja galvu par zīmi, ka piekrīt viņam.

— Esmu vienis prātis ar komandieri, — lakoniski paziņoja galvenais mehāniķis Stens, un visi pārējie viņam piebalsoja.

— Labi, — komandieris secināja. — Bet vai tu pats, stūrman, būsi ar mieru vadīt brīvprātīgo grupu, ko varēs apgādāt diemžēl tikai ar vieglajiem ieročiem?

— Jā, — navigators, ne mirkli nesvārstīdamies, atbildēja.

— Tad gatavojies!

Sagatavošanās neprasīja daudz laika. Visas operācijas, kas saistītas ar nolaišanos uz svešas planētas un apvidus izlūkošanu, apkalpe bija apguvusi tādā mērā, ka veica tās gandrīz automātiski, pateicoties atmiņai, kura mīt muskuļos un nevis smadzenēs. Tā cilvēks iet — nedomādams par to, kas jādara, lai cilātu kājas. Pagāja tikai dažas minūtes, un brīvprātīgie pilnā ietērpā, apbruņojušies ar nepieciešamo iekārtu un ieročiem, jau bija sapulcējušies kuģa priekšā. Stūrmanis ziņoja komandierim, ka grupa gatava doties ceļā.

Komandieris pārlaida skatienu nelielajai ierindai — desmit vīriem, kas likās sīki un nevarīgi salīdzinājumā ar kuģa milzīgo metāla masīvu. «Desmit vīri,» viņš nodomāja. «Tātad kuģī paliks tikai sešpadsmit…» Un stingrā, skanīgā balsī teica:

— Jūsu uzdevums izlūkot apvidu desmit līdz divpadsmit kilometru rādiusā. Meklējiet pēdas, pazīmes … Bet vispirms — ūdeni! Saule jau sāk slīdēt lejup, diennakts ilgums te izskaitļots — tieši divdesmit viena stunda. Ņemiet vērā: rītausmā jums ir jāatgriežas! Termiņš — četri nulle nulle.

Brīdi viņš klusēja, it kā gribēdams, bet neuzdrošinādamies kaut ko teikt, tomēr pēdīgi piebilda:

■— Un vēl… Panāc šurp, stūrman!

Komandieris mazliet attālinājās no ierindas, un stūrmanis viņam sekoja. Apstājies komandieris ar roku atbalstījās pret kuģa amortizatora grumbuļaino metālu un klusā balsī — nepavisam ne tādā, kādā mēdza dot pavēles — teica:

— Paklau, stūrman… Visi zina — un es varbūt labāk par citiem — ka tu esi pats spējīgākais no zvaigžņu flotes navigatoriem. Un, ja vienreiz būsi kļūdījies, tas nekādā ziņā neaptraipīs tavu godu. Arī labākajam šāvējam kādreiz jānogurst; nav iespējams visu mūžu dienu no dienas trāpīt mērķi precīzi centrā… Neviens neskatīsies uz tevi greizi, nevienam nenāks ne prātā tev kaut ko pārmest. Ja šī planēta ir Sākotne, tas nozīmē katastrofu. Tas nozīmē, ka tiks sagrauts cilvēces sapnis par pilnību, ko tā kādreiz varētu sasniegt. Tieši tādēļ mūs taču sūtīja šurp — lai mēs kaut ar vienu aci palūkotos uz šo pasakaino pilnību un laimi. Bet ko mēs no šejienes atvedīsim? Bezgalības vietā nulli? Tā ir slikta matemātika, draugs. Es neattīstīšu savu domu tālāk, tu esi jau sapratis, par ko runāju. Vai nebūtu labāk, ja mēs abi atzītu, ka Sākotni neesam atraduši?

— Tu sakj — abi?

— Jā. Es saku — abi. Es nebaidos pārmetumu. Daudz bīstamāka ir vilšanās. Lai mani uzskata par sliktu, nekam nederīgu komandieri. Lai nospriež: nē, viņam nedrīkstēja uzticēt šīs ekspedīcijas vadību. Lai notiek pats ļaunākais, ko vien varu iedomāties — esmu gatavs maksāt šo cenu par cilVēces ticību rītdienai… Un, lai to saglabātu, mums nebūs jānoliedz dabas likumi. Redzi, draugs, man nav vajadzīgs grēkāzis, es pats esmu ar mieru uzņemties vainu, kaut gan — liekot roku uz sirds — nekādu vainu te nesaskatu. Tāpēc lūdzu tev tikai vienu: uzņemies arī tu daļu vainas, atzīsti, ka esi kļūdījies. Kļūdījies, sekodams man. Tu taču zini, ko Zemei maksāja mūsu ekspedīcija. Paies daudzi gadi, iekams to varēs atkārtot. Nāks jaunas paaudzes … Un cilvēki nezaudēs ticību nākotnei, viņus nenomāks traģiskas nojautas. Redzi, stūrman, kāda atbildība gulstas uz mūsu pleciem! Tad arī nesīsim abi šo smagumu, turēsimies, kā vīriem klājas. Mēs esam stipri, kosmoss mūs norūdījis. Mums abiem tas būs pa spēkam. Nu, dod roku, stūrman, un lai neviens cits nenojauš patiesību!

Komandieris izstiepa roku. Stūrmanis to satvēra plaukstās, taču ne jau tā, kā to dara, lai apliecinātu piekrišanu vai vienprātību, viņš satvēra izstiepto roku kā trauslu priekšmetu un skumji pašūpoja galvu.

— Tu teici: lai neviens cits nenojauš patiesību. Bet ari mēs to nezinām. Tavi vārdi varbūt ir saprātīgi, bet kāpēc tu domā, ka tieši tagad vilšanās būs visgrūtāk panesama? Tāpēc ka nākotnes vaibsti, acīm redzot, nav tādi, kādus mēs gaidījām? Bet, jo vairāk laika paies, jo tuvāka kļūs šī nākotne, jo skaidrāk būs redzams, ka tā neatbilst mūsu priekšstatiem. Es neticu civilizācijas bojā ejai; šis tukšums mani nebiedē — gan pienāks laiks, un viss noskaidrosies. Mani satrauc kas cits: arī tu tātad esi pārliecināts, ka šī ir Sākotne, mūsu tālās nākotnes iemiesojums; tev tikai liekas, ka civilizācija uz šīs planētas gājusi bojā, ka cilvēci gaida tukšums un iznīcība, un šis apstāklis tevi biedē. Bet tieši tas ir pats ļaunākais!… Jo, redzi, kosmonauti var būt piesardzīgi, taču bīties viņi nedrīkst. Vai nav tā?

— Nē, — strupi sacīja komandieris. — Nē, tev nav taisnība. Es neesmu nobijies. Šī planēta nav Sākotne. Un tu pats to pierādīsi! Ja jūs neatradīsiet nekādu kultūras pazīmju, tas var nozīmēt tikai vienu: proti, ka šeit kultūras nav un nekad nav bijis.

— Redzēsim, — uzmetis skatienu pulkstenim, stūrmanis teica. — Laiks doties ceļā.

— Labi, — komandieris atļāva. — Tas pagaidām būtu viss.

Grupa pagriezās un kolonnā pa vienam aizsoļoja izraudzītajā virzienā. Vēl brītiņu pelnos palika aizgājēju pēdas, pēc tam vējš tās nolīdzināja, bet tālāk, aiz kuģa dzinēju izdedzinātā apļa, zāle bija tik atsperīga, ka atliecās pat vēl agrāk; zālei īsa atmiņa. Pārvērtušies palicēju acīs vispirms par pusaudžiem, tad par bērniem (it kā viņi būtu devušies nevis mežā, bet gan pagātnē) un pēdīgi par pundurīšiem (it kā viņi būtu devušies nevis mežā un nevis pagātnē, bet gan pasakā), desmit vīru stāvi drīz nozuda koku ēnā.

Taču kuģa ļaudis to vairs neredzēja: komandieris neļāva apkalpei gremdēties atvadu skumjās. Tiklīdz stūrmaņa grupa bija šķērsojusi izdedzinātā apļa robežu, komandieris, it kā galīgi uzticēdams šo cilvēku likteni navigatora sirdsapziņai, strauji novērsās un pacēla acis pret debesīm. Tur pletās neaptveramā zilgme, ko vēl nesen bija pāršķēlis viņu kuģis. Taču debesis aiz kuģa bija atkal saslēgušās, un tagad vairs nevarēja saskatīt vietu, kurā zvaigžņu barka bija ielauzusies planētas atmosfērā. Bet komandieris arī nemeklēja kuģa pēdas debesīs. Viņš lūkojās saulē, vara krāsas saulē, no kuras strāvoja siltums un gaisma, un pat reibinošs aromāts; patiesībā šo aromātu, protams, izdvesa ziedi, kuri palīdzēja savam spīdeklim piepildīt pasauli. Apsvilinātā zāle turpretim izplatīja deguma smaku, un šī trauksmainā, nelabu vēstošā dvinga uz mirkli nomāca visus, modinot sirdīs smagas nojautas un jūtas, kas bija rada kaunam, jo cilvēki bija sadedzinājuši kaut ko dzīvu — zāli, lai gan ikviens saprata — citādi nosēsties viņiem nebūtu iespējams.

— Uzmanību! — komandieris sacīja. — Ar šo brīdi visiem ievērot otro gatavības pakāpi. Nekavējoties sagatavot startam jonu raķetes: lai seko vienībai stingri pēc kursa un neatpaliek ne soli. Izkraut un pārbaudīt helikopteru ar enerģētisko ekrānu.

Komandieris nebūt netaisījās pamest izlūkus likteņa ziņā. Viņš bija apņēmies vajadzības gadījumā palīdzēt grupai ar visiem līdzekļiem, kādi vien atradās viņa rīcībā.

— Sakarus ar izlūkiem dublēt, novērot, vai netiek izšautas signālraķetes. Uzsākt sintezatora izkraušanu, Darbu tiešo vadību uzņemsies dienestu priekšnieki. ..

Cilvēkus izrīkoja ātri un lietišķi. Visi atgriezās kuģī un, nezaudēdami laiku, ķērās pie darba. Ievilkuši sevi eļļaini spīdīgos palēninātāju sfieņus, apklusa, iesnaudās mazie reaktori. Svarīgākos aparātus apsedza pārvalki. Augšup vērstajā kuģa priekšgalā kā dīvains zieds uzplauka lokatora rotējošā antena. No korpusa izvirzījās aizsarglauka radiatori, kuru izstarotā enerģija spēja apturēt katru, kas neaicināts gribētu tuvoties kuģim. Hermētiski aizvērās nodalījumi, kas tika izmantoti, vienīgi lidojot izplatījumā. Divi jonu izlūki — nelielas, koniskas raķetes, kuras kata- pulta uzsvieda augstu gaisā — ieslēdza beztrokšņa dzinējus un, paklausot stūres automātiem, aizšāvās turp, kur mežā bija nozudusi stūrmaņa grupa. No kravas lūkas kosmonauti pa trapu nolaida zemē mazu helikopteru, ieslēdza dzinēju un — pārliecinājušies, ka mašīna ir pilnā kārtībā un var startēt jebkurā brīdī — atkal izslēdza to. Sardzes vīri ieņēma savus posteņus, bet sakarnieki, kas uztvēra izlūku grupas raidītos signālus, jau gatavojās maiņai: cilvēkam ir grūti ilgāku laiku koncentrēt uzmanību vienā, turklāt samērā vienmuļā operācijā, tādēļ sakarniekiem bija jāmainās biežāk nekā citiem.

Apkalpes dzīve pamazām ievirzījās parastajās sliedēs, kā tas mēdza notikt allaž pēc nosēšanās uz svešas planētas. Pagāja stunda un vēl viena; komandieris jau pa divi lāgi bija apmeklējis katru posteni un kuģa nodalījumu un nebija pamanījis nekā tāda, kas prasītu viņa iejaukšanos. Tad viņš vēlreiz nokāpa zemē, izgāja ārpus kuģa dzinēju izdedzinātā loka, apsēdās zālē un, atspiedis zodu pret ceļiem, ļāvās domu un asociāciju plūdumam. Šīs domas gan šķita visai tālas no tā, kas notika šeit, — par to liecināja komandiera plaukstas, kuras lēni, gandrīz neapzināti glaudīja zāli; tā maiguma vai dziļu pārdomu brīžos vīrieši dažkārt glāsta mīļotās sievietes matus. Komandieris pat bija sācis svilpot, kad pēkšņi zālei uzgulusies ēna lika viņam pacelt galvu un apklust takts vidū.

Enu meta izlūkraķete, kas, tikko pazibējusi gaisā, ar strupo konusu aizsedza sauli un tagad, strauji zaudēdama augstumu, veica nosēšanās manevru. Dažas sekundes kapteinis, muti iepletis, vēroja raķetes lidojumu, tad pielēca kājās. Ļaudis kuģa tuvumā — ārējā komanda — sarosījās, gatavodamies pieņemt aparātu. Nedaudz tālāk zālē pavīdēja otra ēna; otrā izlūkraķete saskaņā ar programmu sekoja pirmajai paralēlā kursā ar pusminūtes atstarpi. Ari tās automāti tikpat nevainojami veica nosēšanās manevru. Vēl nesaprazdams, kas īsti noticis, taču nojauzdams, ka priecāties nebūs iemesla, komandieris skriešus metās atpakaļ uz kuģi.

Tur mehāniķis Seņins un otrais stūrmanis Verners jau bija paspējuši no izlūkraķetēm izņemt mnemokristālus ar novērojumu ierakstiem. Pirmo no tiem Verners tūdaļ ievietoja dešifratorā. Iedegās zaļā actiņa. Atskanēja komandas, kurām paklausot izlūkraķetes pirms nedaudz vairāk nekā divām stundām bija pacēlušās gaisā. Vienlaikus uz dešifratora ekrāna parādījās videoieraksts. Vispirms kļuva redzams klajums un tajā — zvaigžņu kuģis. No augšas tas atgādināja aci, kas vērīgi raugās debesīs. Kad raķetes nedaudz attālinājās, varēja manīt, ka šī acs — tās redzoklis bija vizuālās novērošanas kupols — vainago sešu gigantisku kolonnu veidotu konstrukciju, kas pareizā sešstūra formā aptvēra septīto — vismasīvāko, bet lejā katra kolonna beidzās ar milzīgu balsta amortizatoru …

lzlūkraķešu negaidītā atgriešanās varēja nozīmēt, ka stūrmaņa grupa uzņēmusi ar tām sakarus un nosūtījusi abas raķetes atpakaļ, bet tā mēdza rīkoties tikai gadījumā, ja sabojājusies raidstacija — un arī tad jebkura ziņojuma nogādāšanai būtu pieticis ar vienu raķeti. Otra iespēja bija tāda, ka izlūkraķetes pazaudējušas novērošanas objektu un atgriezušās pašas. Šis variants arī bija paredzēts programmā, bet tas būtībā nozīmēja trauksmes signālu. Un komandieris nosprieda, ka otrā iespēja laikam gan ir reālāka.

Viņam bija taisnība. Uz ekrāna varēja skaidri saskatīt, ka mežs kļūst aizvien biezāks, spraugas starp koku lapotnēm kļūst aizvien šaurākas un pēdīgi izzūd pavisam.

Vizuālā saskare ar grupu bija zaudēta. Atlika pārbaudīt lokatoru ierakstus. Taču, pārslēdzis dešifratoru uz lokāci- jas režīmu, komandieris ieraudzīja, ka ekrānu sedz sīkas, baltas pārsliņas, kas pamazām saplūst necaurredzamā pien- baltā plēvē, aiz kuras vairs nevar atšķirt ne atsevišķus objektus, ne arī visu grupu. Nezaudēdams ne mirkli, komandieris pavēlēja iedarbināt helikopteru. Mašīna ar dzenskrūvi sakūla gaisu, viegli notrīcēja un atrāvās no zemes, tad brītiņu pasvārstījās, it kā izvēlēdamās virzienu, un beidzot, strauji uzņemot ātrumu, aizlidoja turp, no kurienes tikko bija atgriezušās raķetes. Ar skatienu pavadījis lidaparātu, komandieris steigšus devās uz trapu.

Sakaru kabīnē viņu sagaidīja klusums — nevis rāms un mierīgs, bet gan drūms, nelaimi vēstījošs. Klusēja sakarnieki, mēmi bija viņu ieslēgtie uztvērēji. Bez trokšņa griezās automātiskā izsaukuma ripulis. Vērīgāk ielūkojies, komandieris pamanīja, ka skaļuma regulatori stāv pretī nulles iedaļai. Ar strauju kustību viņš pagrieza vienu no tiem. Tarkšķi un kaucieni tūdaļ piepildīja kabīni. Indikatori sāka haotiski mirkšķināt. Planētas atmosfērā, acīm redzot, plosījās kaut kas līdzīgs magnētiskajai vētrai; mazās rācijas izstaroto viļņu kūli tādos apstākļos varēja uztvert augstākais puskilometra attālumā. Pārvarēt traucējumu jūkli spētu vienīgi lielais kuģa lokators, kas bija paredzēts darbam izplatījumā.

Pagāja dažas minūtes, iekams lokatora antenu izdevās noliekt vajadzīgajā leņķī. Pēc tam kuģa centrālajā vadības telpā blāvi iezaigojās ekrāns. Uz traucējumu fona varēja skaidri saskatīt baltu plankumiņu. Tas bija spilgts un nekustīgs. Un tieši šī nekustība lika visiem saraukt uzacis.

— Deviņarpus kilometru, — komandieris, apslāpēdams bažas un satraukumu, skaļi sacīja. — Tie ir viņi. Neviens cits tas nevar būt. Apstājušies, lai atpūstos? Savādi… Uz ekrāna redzams tikai viens objekts! Tātad attālums starp cilvēkiem nepārsniedz divus metrus: ja distance būtu lielāka, figūras uz ekrāna nesaplūstu vienā plankumā. Bet pēc noteikumiem izlūki atpūtas brīžos nedrīkst novietoties tuvāk par trim metriem cits no cita. Nedomāju, ka stūrmanis to būtu aizmirsis… Turklāt viņi nekustas.

— Nekustas, — nomurmināja radists Mozels un piebilda šķietami bez jebkāda sakara ar iepriekš teikto:

— Mūsu iekārtas būtu uztvērušas pat atsevišķa šāviena skaņu. Taču mēs neko nedzirdējām.

— Kad saņemts pēdējais ziņojums? — komandieris jautāja Mozelam. — Kad sākušies traucējumi?

— Pirms pusstundas. Viņi paziņoja, ka joprojām iet pa mežu un ka, spriežot pēc visām pazīmēm, ūdens nevar būt tālu. Nekādas cilvēku pēdas neesot manītas. Nekā aizdomīga. Pašsajūta bijusi teicama.

— Hm… — komandieris centās runāt pēc iespējas nepiespiesti. — Acīm redzot, magnētiskā vētra… Kā? — Viņš pagriezās pret vadības telpā ienākušo Verneru.

— Jūs jau atpakaļ?

— Jā. Nupat atgriezāmies. Iespējams, ka no helikoptera mēs viņus redzējām. Bet pārliecināti neesam. Redzamība caur lapotni — gandrīz nulle. Nekādus signālus uztvert neizdevās.

-— Mēģinājāt viņus izsaukt?

— Jā. Bez rezultātiem.

— Labs ir, — komandieris sacīja balsī, kurā līdzās bažām skanēja arī možums; viņš atkal bija savā stihijā — apstākļos, kur jāpieņem zibenīgi lēmumi un tikpat zibenīgi jārīkojas. — Visiem apkalpes locekļiem sagatavoties! Vienību es vadīšu pats. Šeit kuģī par vecāko paliks Stens, galvenais mehāniķis, kopā ar diviem sakarniekiem. Dodamies ceļā pēc piecām minūtēm!

Ļaudis sapulcējās norā pie kuģa pakājes. Pāri kaklam visiem bija apmestas siksnas un to galos krūšu augstuma iekārti droši un spēcīgi ieroči. Vīru muguras šķita kuprainas no uzkabinātajām somām, kurās saskaņā ar noteikumiem bija iekrauta trīskārša pārtikas deva. Pie jostām piestiprināti, sānos šūpojās aparātu un instrumentu futrāļi. Kājās visiem bija gari stulmu zābaki, kas izturējuši pārbaudi pat reptiļu paradīzes Lernejas staignajos purvos. Komandieris vērīgi nopētīja ļaudis, tad kolonna dev.is ceļā; gājienu noslēdza trīs vareni roboti, kas bija īpaši apmācīti un varēja noderēt jebkurā neparedzētā situācijā.

Cilvēki soļoja smagnēji, viņu rokas ciešā tvērienā turēja ieročus. Ne jau pirmo reizi viņiem nācās soļot pa mežonīgu, neizpētītu planētu un ne vienu reizi vien bija gadījies, ka no biezokņiem pretī lidoja bultas un šķēpi, un šķautnaini akmeņi; baismi nezvēri, atņirguši ilkņus, metās virsū pētniekiem, un lunkani plēsoņas uzglūnēja viņiem koku zaros. Tāpēc cilvēki gāja piesardzīgi, nevis gāja, bet virzījās — un nevis skatījās, bet gan vēroja apkārtni. Atpakaļ raudzījās vienīgi roboti, kuriem acis bija iemontētas arī pakausī, ja vien šo korpusa daļu tā varētu saukt.

Taču pagaidām aizmugurē bija tikai kuģis un arī priekšā nekas neparasts nerādījās. Tikai mežmala pamazām tuvojās un koku šalkoņa kļuva tāda kā sērīgāka. Zābaku radzes plosīja augsni, un zāle it kā protestēdama sa- kļāvās ap gājēju stulmiem. Tā izpaudās dabas pretestība iebrucējiem: nekādas citas pretestības — vismaz pagaidām — nemanīja. Gaisā smalki sīca knišļi, kas griezās gluži kā dejotāji nebeidzamos karnevāla virpuļos. Un, lai gan šie radījumi cilvēkiem neuzbruka, izlūki tomēr iz- smidzināja zināmu daudzumu tādas vielas, no kuras sīcošie lidoņi pārstāj dzīvot.

— Savādi, viņi nemaz nekož, — Alsters nomurmināja.

— Vēl nepazīst cilvēkus, — komandieris atsaucās, it kā juzdamies vainīgs, ka knišļu mākonis nevienam nebija nodarījis nekā ļauna. — Bet, ja mēs viņiem iegaršotos, tad gan nebūtu glābiņa …

Tikmēr kolonna bija sasniegusi klajuma robežu. Te zāle slīga mežmalas ēnā, un vīri, mirkli paminstinājušies, cits pēc cita uzkāpa tai; blakus parādījās pirmie koku stumbri un pēc brītiņa palika jau aiz muguras. Kolonna iegāja mežā un arvien vairāk iedziļinājās tajā, tikai nedaudz palēninādama soli, lai izlaipotu starp vareno sakņu grubuļainajām stiegrām.

Pamazām ļaudis pārņēma izbrīns. Te auga priedes, staltas un tīras — ar zeltaini lāsmojošu mizu. Biologs tūdaļ pazina tās, jo arī Zemes rezervātos tādas šur tur vēl varēja sastapt. Te bija arī citi koki — krietni zemāki, ar dīvaini ornamentētām lapām, kas mazliet atgādināja cilvēka plaukstu, un vēl citi, kuru iegareno lapu malas šķita

veidojam gandrīz precīzu sinusoīdu. Šie pēdējie bija krietni resnāki, zaraināki un kuplāki. Biologs un botāniķis, tos aplūkodami, kaut ko murmināja, it kā ekstāzē skaitītu buramos vārdus. Šad tad ceļā gadījās koki, kuru lokanajos zaros karājās apaļi, spoži augļi, mazliet līdzīgi tiem, ko uz Zemes radīja īpašos sintezatoros visizsmalcinātāko gardēžu iepriecināšanai. Te šie augļi nobrieda dabiski — kokos, bet daži jau bija paspējuši nokrist un gulēja zemē, kārdinādami cilvēkus ar savu aromātu un izskatu.

Vīri soļoja joprojām drūmi un sabozušies, jo atcerējās, ka tepat netālu viņu biedri, spriežot pēc visām pazīmēm, atrodas briesmās. Koki pamazām ielenca kolonnu arvien ciešākā lokā, bet roboti precīzi noteica drošības pakāpi un gudro mašīnu uzvedībā līdz šim nekas nebija mainījies: roboti neizjūt dabu un, saprotams, nemīl to, taču no dabas arī nebaidās, jo mašīnas, atšķirībā no cilvēkiem, nav saglabājušas neapzinātas atmiņas par tiem laikiem, kad koki uz Zemes auga tikpat brīvi un netraucēti un cilvēki stundām un pat dienām ilgi varēja staigāt pa mežu, neredzēdami tam galu. Arī šeit biezoknim neredzēja ne gala, ne malas: zem kājām švīkstēja skujas, un augļu spīdīgā miziņa atspoguļoja saules starus, kas lika vīriem jocīgi viebties. Zemie krūmi bija nosēti ar sulīgām melnām ogām, vietumis zaļoja papardēm līdzīgi augi; šķita, ka cilvēkiem nekad neapniks iet pa mežu.

Komandieris uzmeta skatienu elektroniskajam kursa meklētājam, kas bija piesprādzēts viņam uz krūtīm, un nogriezās nedaudz sāņus; saules stari, lauzdami ceļu caur biezajām koku lapotnēm, bija sākuši sildīt viņa labo vaigu. Bet arī tad nekas nemainījās — skujas, sūnas un koki. Ne cilvēki, ne aparāti joprojām nemanīja briesmu pazīmju. Tāpēc, jo tālāk viņi gāja, jo mazāk saprata, kas īsti būtu varējis notikt ar tiem desmit vīriem, kuri bija devušies ceļā divarpus stundas agrāk.

Pēkšņi visi nodrebēja: augsta, vibrējoša skaņa bija ielauzusies meža klusumā. Likās — nezināma būtne ar akustisku signālu brīdina savējos par ienaidnieka tuvošanos. Kolonna acumirklī saspurojās, izsliedama uz visām pusēm tērauda stobrus: viens pa kreisi, viens pa labi, komandieris pavērsa izstarotāja stobru uz priekšu, bet pēdējais robots kolonnas aizmugurē pagrieza sava daudzstāvu ķermeņa vidējo, bruņoto posmu atpakaļ. Tikai zoologs Simons svārstījās — stobrs viņa rokās sakustējās kaut kā nedroši, negribīgi, bez pārliecības. Signāls atkārtojās, tagad tas skanēja ilgāk un to varēja labāk sadzirdēt. Viens vai varbūt divi uztvērēji skaļi translēja šifrētu tekstu: vispirms bieži un regulāri atkārtots dzidrs «tī-tī-tī» pāršalca mežu, un tūdaļ, it kā atbildot pirmajam, sekoja otrs signāls, nedaudz lēnāks un zemāks — «tiū-tiū-tiū». Pēc tam uztvērēja noskaņojums mainījās un kļuva dzirdamas stipras, vijīgas skaņas — līdzīgas tām, kādas rodas, mainoties svārstību kontūru kapacitātei, tikai daudz tīrākas, melodiskākas un bez jebkādiem virstoņiem. Radists Mozels uzmauca galvā austiņas un sāka noskaņot pārnēsājamo rāciju, visi pārējie sasprindzināti centās ielūkoties lapotņu apēnotā biezokņa pakrēslī. Un tikai zoologs Simons, kuram nojauta bija likusi pacelt galvu, kāda nokaltuša koka galotnē ieraudzīja šo skaņu avotu.

— Tas ir putns, — viņš sacīja, atraudams rokas no ieroča, un ļaužu sejās ievilkās smaids. Bet putns tikmēr svilpoja vēl un vēl, un pēkšņi, it kā būtu pārrauts aizsprosts, mežā iečivinājās, ievīterojās, iepogojās, iedūdojās visa putnu valstība, un kāds dzenim līdzīgs cekulainis ar knābi sāka rībināt pa skanīgu stumbru. Līdz šim pie- klususī dzīvība, it kā pārliecinājusies, ka briesmas tai nedraud, piepeši sarosījās un atmeta jebkuru piesardzību. Vāverīte noskrēja lejā pa stumbru, apstājās nedaudz augstāk par cilvēka augumu un pamirkšķināja, it kā gaidīdama kaut ko. Neviens, saprotams, nešāva; zvēriņš veikli aizslīdēja atpakaļ un mirkli vēlāk pazuda koka zaros.

Šajā brīdī robots iedūcās dobji un brīdinoši. Tērauds atkal pazibēja cilvēku rokās un vērsās pret visām debess pusēm, gatavs iznīcināt bez žēlastības. Izrādījās, ka trauksmes iemesls ir prāvs brūngans un ļoti pinkains zvērs ar nelielu kupri pie skausta; zvalstīdamies viņš tuvojās, uzmeta ļaudīm paviršu skatienu, ievilka nāsīs gaisu, bet, liekas, nolēma, ka nav vērts te ķēpāties, un aizčāpoja, ik pa brīdim noliekdamies un plūkdams sulīgās, melnās ogas. Komandieris ar strauju delnas triecienu laikā paspēja noliekt zemē stobru, ko bija sažņauguši M'bano pirksti: viņš labi pazina savus vīrus. Zoologs Simons nomurmināja: «Ursus…» — Lācis, — Seņins pārtulkoja un, sakrustojis rokas uz krūtīm, sekoja pārējiem.

Nesteidzīgi soļodams, botāniķis Kapļins skaļi prātoja par to, ka normālā mežā priežu un augļu koku kopīga eksistence diezin vai būtu iespējama. Patiesi, vai šī planēta ir tik mežonīga, kā liekas? Komandieris, to dzirdēdams, paraustīja plecus.

— Es pieļāvu, — viņš sacīja, — ka cilvēki te ir sastopami. Akmens laikmets vai kaut kas tamlīdzīgs… Bet zvēri, kas no mums nebaidās, uzskatāmi pierāda, ka šeit cilvēku nav. Augļi? Ir visādas iespējas… Droši vien planētai piemīt zināmas īpatnības. Diezin vai būtu pareizi attiecināt Zemes likumus uz tik tālu un svešu pasauli. Ko šai sakarā domā biologs?

Nesaņēmis atbildi, komandieris atskatījās un sarauca pieri, jo laikam gan bija cerējis ieraudzīt gluži ko citu.

Kolonna, kurā ik cilvēks vēl nesen šķita vienotas ķēdes loceklis, kas nesaraujami saistīts ar visiem pārējiem, tagad bija zaudējusi savu parasto izskatu. Neviens nepamanīja, kā tas bija sācies. Varbūt kāds, sajaucis soli, vairs necentās pielāgoties kopīgajam ritmam, varbūt kādam bija apnicis turēt bargo ieroci rokās, un, satvēris stobru, viņš atmeta to aiz muguras. Varbūt tas bija noticis citādi — piemēram, kāds atstāja ierindu, lai paceltu viņam iepatikušos čiekuru vai zariņu — lai nu kā, kolonna šobrīd vairs neeksistēja. Tā bija izjukusi, izšķīdusi apmēram tā, kā šķīdinātājā izšķīst kristāls. Cilvēki gāja pa vienam un grupās; apkakles bija atpogātas, izstarotāji pārmesti aiz muguras un tādēļ šķita zaudējuši kaujiniecisko izskatu, kas, ja arī neiedveš bailes pretiniekam, katrā ziņā stiprina ieroču nesēja pašpaļāvība. Cilvēki gāja, brīvi un dziļi elpodami, daži pusbalsī sarunājās, citi klusēja, bet vienu otru vispār vairs nevarēja saskatīt aiz koku stumbriem. Tikai roboti vēl turējās ierindā, apzīmēdami vietu, kur būtu vajadzējis atrasties kolonnas galam; tie vienlaikus cilāja savas ziloņu kājas — kreiso, labo —, un komandiera skatiens it kā atpūzdamies mirkli pakavējās pie tiem.

— Stāt! — viņš nokomandēja. — Sakārtoties un ieņemt savas vietas! Vai mēs šeit esam pastaigā? Mūsu biedriem

draud briesmas! Nevienam bez atļaujas neatstāt ierindul Soļos marš!

Viņš pielika soli. Bet sev par izbrīnu jau pēc brītiņa konstatēja, ka arī pats vairs neielūkojas tik sasprindzināti biezokņa pakrēslī. Apvidū, kur mīt neiebaidīti zvēri, grūti gaidīt uzbrukumu no slēpņa. Un cilvēka nervus nevar sasprindzināt bez gala. Agri vai vēlu sasprindzinājumam vai nu jāizlādējas šaujot, vai arī jāatslābst; un šaut te nebija ne iemesla, ne arī vajadzības.

Komandieris pavērās pulkstenī un vēlreiz atskatījās — it kā vērtēdams noietā ceļa garumu, kaut gan maršruta izejas punkts vairs nebija redzams un mežs jau sen bija aizsedzis viņu kuģi. Saule laidās arvien zemāk. Koku lapotnes lēni šūpojās — augšā droši vien pūta vējš, bet šeit, lejā, dzirdēja tikai klusinātu šalkoņu, kas iežūžināja tā, ka gribējās aizvērt acis. Un tiešām — kāds nožāvājās, paguris no uztraukuma, no smaržām un nerimtīgajām putnu dziesmām. Tas bija Mozels, kas nemitīgi raidīja ēterā izsaukumus, ne uz mirkli neatraudamies no radio austiņām.

Tātad arī viņu sāk pieveikt gurdenums… Komandieris nopūtās. Šajā brīdī viņu panāca Alsters, enerģētiķis un mūzikas mīļotājs, kas pats nekomponēja, šķiet, tikai aiz pārlieku dziļas cieņas pret skaņu pasauli. Viņš gāja, ritmiski šūpodams galvu, un, ievērojis komandiera jautājošo skatienu, paskaidroja:

— Šajā mežā ir sava melodija. Ļoti savdabīga, bet cik brīnišķīgs ritms!

Komandieris novērsās neiebilzdams un arī nepiekriz- dams. Viņam bija lieliska muzikāla dzirde; pēc skaņas viņš ar milzīgu precizitāti varēja noteikt, kādā režīmā darbojas dzinēji, kā tiem trūkst un kā ir par daudz, bet zvaigžņu kuģa motors ir visai skaļš instruments, un seši «gamma» motori, ar ko apgādāta ikviena zvaigžņu barka, dzied tik vareni, ka uz šīs melodijas fona nekāda cita mūzika nav dzirdama. Aizraušanās ar mūziku prasa ļoti daudz laika, bet daudz brīva laika ir tikai diletantiem, — tā domāja komandieris, un, iespējams, viņam lielā mērā bija taisnība. Vēlreiz palūkojies uz kursa meklētāju, viņš nokomandēja: — Platāku soli! — jo manīja — cilvēki noguruši — un gribēja pēc iespējas ātrāk nokļūt tajā vietā, kur izlūkus piemeklējusi nelaime. Tikai tur pāries nogurums, kuram vēl varētu ļauties mājās, bet nekādā gadījumā — svešas pasaules džungļos.

Putni joprojām trallināja. Sausās skujas švīkstēja rāmi un draudzīgi. Gaiss bija nekustīgs, bet tajā, likās, strāvoja kaut kas tāds, kas satrauca stiprāk — lai arī citādi — nekā visbrāzmainākais viesulis. Pēkšņi daudzbalsīgajā putnu korī ieplūda jauna skaņa. Un komandieris saprata, ka tas tiešām ir neparasts putns, ja spēj izdziedāt visiem pazīstamu Zemes dziesmiņu …

— Bemolu, mehāniķi, bemolu! — viebdamies iesaucās Alsters.

Komandieris palūkojās uz Seņinu; sviru un pārnesumu pazinēja lūpas bija savilkušās, viņa krūtis cilājās reti un vienmērīgi. Pirmo reizi mūžā komandieris dzirdēja Seņinu svilpojam; tikai sevišķas, gluži neparastas domas varēja noskaņot mehāniķi tik nebēdnīgi…

Bet jau nākošajā mirklī starp kokiem pavīdēja metāliski spoža lente, kas mirgodama atspoguļoja saules starus. Komandieris pirmais saprata, kas noticis. Viņš atskatījās un klusi pavēlēja:

— Sagatavot ieročus kaujai! Drīz būsim notikuma vietā. Tas ir ūdens.

Tas tiešām bija ūdens, nevis caurulēs ietverts kā uz Zemes, bet ūdens, kas plūda_ dabiskā gultnē, sava smaguma un nevis sūkņu dzīts. Ūdens, ko negaidīja turbīnu zobainie žokļi. Mežonīgas planētas ūdens.

— Uzmanību! — komandieris skaļi pačukstēja; jo tuvāk viņi nāca vietai, kur pagaidām nezināmais un neizskaidrojamais tomēr bija noticis, jo vairāk sašķobījās viņa pārliecība, ka planēta ir neapdzīvota. — Tepat netālu tam jābūt… Es ievēroju, ka lokators rāda ūdeni viņiem cieši blakus. Mozel, vai kaut ko dzirdat?

Mozels noliedzoši pakratīja galvu.

— Katrs otrais — aiz manis pa labi! Virzīties ķēdē redzamības robežās. Sakari — ar zīmēm, balsī — tikai ārkārtējos gadījumos. Alster, pārējos vedīsi tu — pa kreisi, lejup gar strautu. Rezerves rācija?

— Te! — atsaucas matematiķis Solncevs, kas pārgājienā bija uzņēmies otrā radista pienākumus.

— Briesmu gadījumā ieslēgt trauksmes sirēnu! Ja atradīsim biedrus — signāls «Visi šurp!».

— Skaidrs, — klusi atbildēja Alsters, un komandierim nez kāpēc likās, ka šī atbilde skan mazliet vieglprātīgi. Viņš vērīgi palūkojās uz enerģētiķi; nē, mūzikas mīļotājs joprojām bija nopietns. Tad komandieris devās uz priekšu, atstājot strautiņu pa kreisi. Nākošais, Mozels, sāka attālināties no viņa un, pagājis kādu duci soļu, arī nogriezās paralēli strautam, pārējie atkārtoja to pašu manevru un drīz vien pazuda biezoknī.

Pirmās divas trīs minūtes sasprindzinājums likās neciešams. Taču laiks ritēja un nekas nenotika. Nemanīja ne katastrofas, ne sadursmes pēdu, nebija nekā tāda, kas apstiprinātu nelaimes nojautas. Komandiera skatiens ik pa brīdim slīdēja no strauta uz priekšu un pa labi, līdz viņa redzes lokā nokļuva Mozels, kas nepārtraukti un gluži automātiski darbināja izsaukuma ierīci uz rācijas paneļa. Pēc tam komandiera skatiens klīda atpakaļ, reizēm mirkli uzkavēdamies, kamēr smadzenes novērtēja redzēto un secināja, ka briesmas nedraud ne no vecā celma, ne arī no kuplā, ogām nosētā krūma. Iedams krūmam garām, komandieris gluži instinktīvi izstiepa roku — ogas pašas salīda saujā, un viņš jau pacēla to pie mutes, taču tūdaļ attapās, nometa ogas zemē, nopurināja sārtajā sulā samērcētos pirkstus un pašķielēja uz Mozelu, kas būtu varējis pamanīt gandrīz notikušo pārkāpumu. Komandierim likās, ka radista žokļi lēni kustas, bet viņš nosprieda, ka šoreiz būs labāk, ja paliks nenoskaidrots, vai Mozels ir pārkāpis noteikumus un iebāzis mutē ko tādu, kas iepriekš nav rūpīgi izanalizēts un pārbaudīts portatīvajā laboratorijā, kuru uz muguras stiepa organoķīmiķis Maņifiks — ķēdē sestais vīrs. Komandierim tikai iešāvās prātā, ka šī planēta dara cilvēkus slābanus un, tā kā šāda ietekme ar laiku pastiprinās, viltus Sākotni vajadzētu atstāt pēc iespējas drīzāk. Viss nepieciešamais protīda sintēzei tāpēc jāsagatavo nekavējoties, tiklīdz būs atrasti izlūki — nenogaidot, kamēr piegādās aparatūru. Tā domādams, viņš paskatījās uz strautiņu, jo apvidus, kuru ķēde nupat bija sasniegusi, šķita piemērots sintezatoru uzstādīšanai. Koki šeit nedaudz atkāpās no krasta, atbrīvodami mazu laukumiņu, taču sākumam ar to pašu pietiktu …

Komandieris apstājās pēkšņi. Vienu mirkli viņš likās kā pārakmeņots, tad pacēla roku un iesaucās: — Visi šurp!

Tie bija izlūku kombinezoni. Dažas minūtes vēlāk tos ieraudzīja visi. Kombinezoni bija nolikti zemē ciešā lokā un izskatījās tik neparasti, ka pirmajā brīdī vīri, saskrējuši atraduma vietā, nosprieda, ka tie ir nevis kombinezoni, bet gan cilvēki kombinezonos, kas nogūlušies tik neērtās pozās, ka neredz ne roku, ne seju. Taču, pienākuši tuvāk, pētnieki pārliecinājās par savu kļūdu: zemē bija nolikti tikai biezie trīskārtainās sintētikas virsvalki, katram blakus stāvēja pāris smago zābaku un mugursoma, vēl vairāk — pret vienu no mugursomām bija atbalstīta pārnēsājamā rācija, jā, kārtīgi nolikta un nevis nomesta, kā pagadās, turklāt vēl izslēgta un rūpīgi apsegta ar pārvalku. Pirmajā brīdī cilvēki neizpratnē raustīja plecus. Pēc tam, pildot komandiera pavēli, izklīda un, skaļi ūjinādami, pārmeklēja tuvāko apkārtni. Neviens neatsaucās, neviens neiznāca no meža, un kļuva skaidrs, ka meklēt vajadzēs pamatīgi.

Veikli un rūpīgi, kā pieredzējuši pēdu dzinēji, vīri apskatīja kombinezonus un pārējās mantas, cenzdamies kaut ko secināt jau no paša šo mantu izvietojuma. Taču apskates gaitā viņu izbrīns vēl vairāk pieauga: virsvalki gulēja tā, it kā tie būtu mierīgi novilkti, nevis steigā norauti un nomesti; zābaki stāvēja kārtīgi salikti kopā. Cilvēki sāka cilāt virsvalkus un apskatīt tos no visām pusēm; uz drēbēm nebija samanāmas ne mazākās vardarbības pēdas, toties jau zem paša pirmā virsvalka vīri pārsteigti ieraudzīja izstarotāju — tīru, nelietotu un pat ar neizslēgtu drošinātāju. Cits ierocis karājās turpat netālu uz zara. Pārējie, tāpat kā pirmais, bija nolikti zem drēbēm un rūpīgi apsegti, it kā īpašnieki būtu gribējuši tos pasargāt no iespējamā negaisa. Ļaudis sapulcējās aplī, un labu laiku neviens neuzdrošinājās pārtraukt klusumu.

— Tā, — beidzot sacīja komandieris, juzdams, ka

neviens nesāks runāt pirms viņa. — Neizskatās, ka te būtu notikusi ciņa. — Viņš vēlreiz palūkojās apkārt, meklēdams kaut mazākās vardarbības pēdas: skuju slānī dziļi iemītu papēžu nospiedumus, nolauztus zarus, asins lāses. Nekā tāda nebija, un komandieris sastomījās, nezinādams, ko teikt tālāk. Patiesi, kas gan te būtu varējis notikt? Ar zvēriem tam, acīm redzot, nebija nekāda sakara. Iedzimtie? Līdz šim nav izdevies atrast ne mazāko pazīmju, kas liecinātu pār viņu esamību uz planētas. Un, kaut arī viņi būtu tuvumā paslēpušies, ko gan tādi puspliki mežoņi var padarīt kosmiskā laikmeta cilvēkiem? Uzbrukt no slēpņa? Bet pieveikt desmit bruņotus izlūkus, kas tērpti necauršaujamos virsvalkos un apgādāti ar sakaru līdzekļiem, nav pa spēkam pat būtnēm, kuru civilizācija tikusi krietni tālāk par loku, bultu un šķēpu līmeni. Pieņemsim tomēr, ka izlūkus iznīcināja visus uzreiz. Pieņemsim — to izdarīja tik ātri, ka radists pat nepaspēja pārraidīt trauksmes signālu. Var jau būt, ka tas izdarīts nevis ar bultām, bet ar vālēm, rungām vai akmeņiem, kas triekti pret deniņiem. Pieņemsim, ka neviena asins lāse šādos apstākļos nav nolijuši ne uz kombinezoniem, ne arī zemē. Galu galā pat to var pieļaut: slepkavība ne vienmēr ir saistīta ar asins izliešanu. Bet, ja mežoņi kaut kur aizstiepuši ķermeņus, kāpēc viņi tiem iepriekš novilkuši kombinezonus? Un, ja novilkuši, tad kāpēc kārtīgi salikuši un apklājuši ieročus? Kāpēc nav paņēmuši līdzi somas?

— Apskatīsim somas, — komandieris pēc brītiņa ierosināja.

Izrādījās, ka dažās somās ir viss, kam tur vajadzēja būt, citās trūkst dažu trauku un pārtikas produktu. Toties blašķes ar dzeramo bija pazudušas visas, izņemot divas tukšas, kuras gulēja mugursomām blakus.

— Šī ir Korbuta blašķe, — Seņins teica, — pārgājienos viņu vienmēr moka slāpes. Bet šī — Seredas, viņš bieži skalo rīkli.

Komandieris paraustīja plecus. Šie divi, acīm redzot, paspējuši iztukšot savas blašķes pirms neparedzētā notikuma, pārējie — ne. Bet tas neko neizskaidroja. Izveidot kaut cik jēdzīgu hipotēzi bija grūti…

— Varbūt, — ierunājās Verners, — mežoņi viņiem nav uzbrukuši ar rungām? Ja pieļauj, ka šīs planētas iedzimtie apveltīti ar … telepātiskām vai… sacīsim … hipnotiskām spējām, izskaidrojums būtu vienkāršs: viņi hipnotizējuši mūsu biedrus, bet tie paklausīgi izģērbušies un gājuši līdzi…

Nepabeidzis teikumu, Verners apklusa, jo arī viņam šķita neticami, ka desmit izlūki, kas pieraduši pie milzīgām fizisko un psihisko treniņu slodzēm, kas norūdījušies daudzās kosmiskās ekspedīcijās, ka tādi desmit vīri būtu varējuši doties gūstā vai nāvē, pat nemēģinādami pretoties vai ziņot par savu nelaimi.

— Daiļliteratūra… — drūmi iesaucās komandieris,

— ar to varēsiet nodarboties brīvajā laikā. — Viņa tonis bija aizskarošs, taču Verners nejutās apvainots, viņš saprata, cik nelāgi ir ap dūšu kapteinim, kas zaudējis desmit cilvēkus ar ekspedīcijas galveno stūrmani priekšgalā un turklāt absolūti nezina, ko šādā situācijā iesākt. Tiesa, komandieris pats tūdaļ noprata, ka ir bijis pārlieku skarbs.

— Piedodiet, stūrman, — viņš sacīja. — Alster, vai neesat ievērojis kaut ko… neparastu, aizdomīgu?

— Visneparastākais ir pati planēta, — Alsters nomurmināja. — Te cilvēks, šķiet, var pārtikt no gaisa vien. Es, piemēram, nemaz neesmu izsalcis… Bet priedes ducina kaut ko līdzīgu Baha fūgām… Nē, komandier, — viņš nobeidza skaļi un oficiāli. — Nekā. Idillisks mežs. Daudz visādu dzīvu radījūmu. Bet neviens i nedomā mums uzbrukt.

— Pēdas?

— Absolūti nekādu.

Komandieris vēl brītiņu klusēja, ļaudams lēmumam galīgi nobriest un ietērpties vārdos. Tad viņš pacēla galvu.

— Mums patlaban ir divi uzdevumi, — viņš teica mierīgi, it kā klāstīdams kārtējā treniņa lidojuma noteikumus.

— Atrast biedrus. Par katru cenu! — Komandiera balss tikai īsu mirkli pārsniedza normālā skaļuma robežu.

— Šo uzdevumu risinās visi, atskaitot Alsteru un Seņinu. Viņu uzdevums — veikt priekšdarbus degvielas sintezēšanai. Šo strautu mēs nosusināsim, bet nebēdājiet — tas nevienam nav vajadzīgs. Ieprogrammē robotus, Seņin, lai izrok baseinu un izveido dambi: pamatu no koka, pildījumu no kausēta silikāta. — Viņš ar papēdi piemina smiltis, un dobumiņā tūdaļ sasūcās ūdens. — Visus šos augus, — komandieris izstiepa roku, — nāksies nocirst.

Organisko vielu vajadzēs daudz. Toties mums būs pro- tīds. Sāciet! Pārējiem — stāties!

Viņš apklusa, taču neviens nekustējās. Ļaudis raudzījās mēmi uz strautiņu — šauru, seklu, caurspīdīgu, ar baltiem, smilšainiem krastiem un gliemežvākiem nosētu dibenu. Komandieris palūkojās uz saviem ceļabiedriem un nedomāja, ka viņu lūpas atgādina gliemežvākus — tikpat bikli un nedroši tās šobrīd vērās. Bet kāda gan var būt svārstīšanās, kad biedriem draud briesmas? Komandieris gribēja izkliegt savu sašutumu un pēkšņi juta, ka nespēj to.

Viņš saprata, ka cilvēki ir noguruši. Ne tikai tāpēc, ka nācies noiet prāvu ceļu pirmatnējā un neierasti tveicīgā mežā, kur smaržoja daba un putnu balsis iespiedās apziņā. Un arī ne tāpēc, ka visa šī diena prasījusi no cilvēkiem lielu sasprindzinājumu. Nē, galvenais iemesls, acīm redzot, bija cits. Te, uz šīs planētas, šajā mežā, šajā gaisā šķita izkliedēts kaut kas tāds, kas spieda cilvēkus aizmirsties, atvilkt elpu, atslābināt muskuļus… Pēkšņi komandieris apzinājās, ka vairs nespēj paspert ne soli. Un, lai gan viņš nešaubīgi ticēja, ka, tāpat kā visi, būtu atradis sevī jaunus spēkus, ja komanda būtu atskanējusi vēlreiz, tomēr komandu neatkārtoja. Meklēt pazudušos ciešā ierindā nebija jēgas, tātad drīz viņa ļaudis izklīdīs pa vienam, un vienatnē katram būs daudz grūtāk nekā biedru pulkā. Vajadzēs sakopot visus spēkus …

— Atpūta. Vienu stundu! — viņš pavēlēja.

Mugursomas, blašķes un futrāļi mīksti nobūkšķēja zālē vai smiltīs. Simons apsēdies pārcēla pāri kaklam izstaro- tāja siksnu, ieslēdza drošinātāju un aizsvieda ieroci kā lieku, nepatīkamu nastu. Komandieris gribēja izteikt biologam piezīmi, bet tas pats dīvainais gurdenums neļāva viņam atvērt muti. Noskatījies, kā Seņins pārprogrammē robotus, lai tie darbotos apsardzes režīmā, viņš atlaidās zemē, pievēra acis un ieklausījās strauta melodiskajā čalā. Cilvēki kā nu kurš — dažs guļus, cits sēdus, atbalstīdamies pret koka stumbru — elpoja aromātisko gaisu, kas dīvainā kārtā mudināja uz atklātību un mierīgu domu plūdumu. Iespējams, ka te smaržoja saules izkausētie, lāsmainā bronzā pārvērstie sveķi, bet šo aromātu, protams, nepazīst tur, kur nav saglabājušies priežu sili.

Ļaudis sēdēja un gulēja, viņu elpa kļuva aizvien retāka, un rāms klusums it kā ieplūda muskuļos. Seņins pēkšņi piecēlās, bet tikai tādēļ, lai atrautu daudzos kombinezona slēdzējus, novilktu zābakus un izkāptu laukā no trīs- kārtainā virsvalka. Palicis vieglās mājas drēbēs kā savā inženiera kabīnē, mehāniķis nogūlās zālē un atbalstīja galvu plaukstās. Strautiņš čaloja, dažkārt uz brītiņu pie- klusdams. Un tad, likās, pat varēja dzirdēt, kā skraidelē lielās dzintarkrāsas skudras un mārītes, uzrāpušās stiebriņa galotnē, iepleš trauslos spārnu vāciņus. Mehāniķi pārņēma dīvaina sajūta: šķita, viņš lido — viegli kā putns un nevis smagnēji kā cilvēku radīta mašīna.

— 2ēl, ka nav cilvēku, — viņš nomurmināja.

— Par cilvēkiem negalvoju, bet zivis te ir, — atsaucās Simons. Un patiešām — draiskas un nebēdnīgas, visās varavīksnes krāsās zaigojošas zivis rotaļājās niecīgā dziļumā un, acīm redzot, jutās šeit tikpat labi kā okeānā. Simons gandrīz nepārtraukti čukstēja zivju latīniskos nosaukumus, kuri tik ilgi bez vajadzības bija glabājušies viņa atmiņā. Pēdīgi viņš pat bija zaudējis cerības, ka tie jebkad vēl noderēs.

— Cilvēku nav, — kā pa miegam piebalsoja komandieris. Viņam nebija vajadzīgas zivis, toties bija nepieciešams saprast, kāpēc šeit nav neviena, ja neizskaidrojamā kārtā pazudis vesels desmits, un kāpēc par spīti tam visi šeit jūtas tik labi un mierīgi. Viņš nesteidzīgi domāja, bet tikmēr kāds no apkalpes locekļiem, jau izlīdis no zābakiem un virsvalka, iekāpa strautā un piemiedza acis no negaidītās labsajūtas, pēc tam noliecās un, pat nepadomājis par analīzēm, ar delnām pasmēla ūdeni un sāka to dzert. Pilieni sūcās starp pirkstiem un krita lejup, un katra piliena plīkšķiens atgādināja tālumā skanošu stikla zvaniņu. Tas bija savādi — dzert ūdeni nevis no krāna, nevis no balona vai blašķes, bet vienkārši tāpat, no plaukstām — dzīvu, pirmatnēju ūdeni, saldu un, liekas, pat smaržīgu. Dvēseles dziļumos komandieris apskauda dzērēju, taču nogurums neļāva pašam celties kājās un sekot biedra priekšzīmei, turklāt arī domās viss nebūt vēl nebija skaidrs. Un viņš atkal aizvēra acis, lai varētu labāk koncentrēties.

— Tu neguli, komandier? — ne visai skali jautāja Al- sters.

— Droši vien ne… — komandieris nomurmināja. — Nezinu, vai tas rādās man sapnī, vai es par to tikai domāju …

— Kas tad īsti?

— Omulīga, neparasti mājīga ir šī pirmatnība. Ne uz vienas planētas es nebūtu atļāvies gulšņāt zālītē… būtu baidījies. Bet šeit — nebaidos. Ne par sevi, ne par pazudušajiem… ne par vienu. Bet civilizācijas šeit nav. Ja te būtu bijuši cilvēki, viņi nekad negribētu no šejienes aiziet.

— Elizejas lauki, — Alsters lēni teica. — Taču aiziešana no planētas laikam gan ir neizbēgama katrai civilizācijai. Planētas resursi agri vai vēlu tiek izsmelti, tie nav bezgalīgi. Bet cilvēcei nepieciešams aizvien vairāk visādu izejvielu. Piegādāt tās no citurienes nav lietderīgi, tas ir skaidrs. Atliek tikai pamest izrakņāto, sakaltušo, izspiesto planētu un meklēt jaunu, vēl neizmantotu, kur varētu saimniekot piesardzīgāk. Man uz Giganta stāstīja, ka tāda iespēja tur tiekot apspriesta jau visai nopietni.

— Līdumu sistēma, — komandieris nožāvājās. — Kādreiz tāda pastāvēja, toreiz pasaule šķita neiedomājami liela. Bet šī planēta neizskatās pēc izspiesta citrona, tā ir pirmatnēji svaiga. Neviens vēl nav sācis to civilizēt… Jeb tu varbūt domā citādi?

— Redzi, manuprāt, attīstība ar Gigantu nebeidzas. Tur, bez šaubām, savā ziņā ir sasniegta pilnība. Bet…

— Liecies mierā, — norūca komandieris. Viņam gribējās kaut mirkli ne par ko nedomāt, bet tāpat vien lūkoties augšup, kamēr acis aizvērsies pašas. Tomēr pēc Alstera atgādinājuma domās negribot uzpeldēja nesen redzētās ainas. Un tad viņš mēģināja atcerēties visu iespējami precīzāk, atjaunot atmiņā katru detaļu.

Jā, viņi bija nolaidušies uz Giganta un spēruši pirmos soļus uz kosmodroma cietā, dunošā seguma. Plātnes piegūla cieši cita citai, tās bija savienotas tik blīvi, ka šuves tikko izdevās saskatīt, un dabiski, nekādi dīgļi vai asni, kas nejauši būtu nokļuvuši starp plātnēm — ja vien, protams, zem tām bija augsne un nevis kaut kādas mākslīgas būves, kas ar trīsdesmit, trīssimt vai trīstūkstoš stāviem sniedzās planētas dzīlēs —, nevarēja tur izspraukties cauri. Soļot pa Gigantu bija viegli, daudz vieglāk nekā pa šo planētu: ne sūnas, ne kritalas, ne priežu skujas nekavēja gājēju, un arī gaiss nebija tik blīvs — tas likās retināts, gandrīz sterils. Tikai dažkārt uzplūda smaržu vilnis, oda pēc sintētikas un pārkarsēta metāla. Giganta ļaudis, acīm redzot, pie tā bija pieraduši un nemanīja šīs smaržas, un arī Zemes cilvēkus tās sevišķi nepārsteidza.

Ekspedīcijas dalībnieki šaubījās vienīgi par to, vai pilsētu teritorijā ir lietderīgi iekārtot kosmodromus. Saimnieki jautājumu uzklausīja ar vieglu smaidu, pēc tam paskaidroja, ka uz Giganta nav atsevišķu pilsētu un vēl kaut kā cita, ka tas viss ir vienāds un vienmērīgi apbūvēts kopš tā laika, kad pārtikas produktus sāka sintezēt rūpnīcās un nevis audzēt laukos. Par šo atbildi neviens nebrīnījās, jo arī uz Zemes vairs nebija aiz kalniem tā diena, kad pilsētas, nemitīgi izplezdamās, beidzot saplūdīs vienā, visu planētu aptverošā megapolisā …

Kājām iet pa Gigantu nenācās ilgi. Kādā no daudzajām transporta stāvvietām ciemiņus gaidīja plakanas lēcvei- dīgas mašīnas. Cilvēki šajās mašīnās aizjoņoja pāri bezgalīgajiem, sintētikas klātajiem plašumiem, kuros nebija ceļu, jo viss, kas atradās starp diviem apdzīvotā izplatījuma stāviem — virs zemes un gaisā, — bija viens vienīgs ceļš. Mašīnas lidoja gandrīz bez trokšņa, bet visapkārt to bija milzīgi daudz: tās pārvietojās šķietami haotiski — tā, ka varēja tikai pabrīnīties, kā šie aparāti nesaduras, šķērsodami cits cita trasi. Zemā, tikko dzirdamā dūkoņa, ko radīja pēc nepazīstama principa būvētie dzinēji, saplūda vienmērīgā, gandrīz nemanāmā dunā. Un tomēr, — ja šī duna pēkšņi izbeigtos, klusums iedžinkstē- tos ausīs kā trauksmes zvans …

Mašīnas joņoja; pret debesīm saslietas arhitektoniskas konstrukcijas, kas nepieradušai acij atgādināja maniaka murgus vai bērna fantāzijas veidojumus, bet kuras droši vien bija ērtas un lietderīgas, strauji slīdēja novērotājiem garām. Laiku pa laikam ceļā gadījās milzīgi obeliski, tie allaž stāvēja grupās, ar savām virsotnēm balstīdami plakanus diskus, kuru apmēri pārsniedza vidēja lieluma pilsētas laukumu. Vienā vietā no īsas, resnas caurules debesīs triecās brūngans fontāns: strūkla, nesašķīzdama šļakatās, uzšāvās apmēram septiņdesmit metru augstumā un tur neizprotamā kārtā pazuda. Citā vietā mašīna, kurā lidoja komandieris, pēkšņi palēnināja gaitu, apstājās, un tūdaļ planētas virsma zem viņiem sāka celties augšup, izslie- damās vertikāli kā paceļams tilts; kas notika otrā pusē, nebija redzams, taču drīz visai apkārtnei pārvēlās vibrācijas vilnis, gaiss kļuva purpursārts un no apakšas izlidoja milzīgs vārpstveida kuģis, tas kaukdams ieurbās atmosfērā un pazuda, atstādams gaisā pēdas, kurās vēl labu brītiņu uzliesmoja un dzisa spilgtas dzirkstis. Tikai tad, kad dzirkstis bija galīgi nodzisušās, virsma, kas viņiem aizšķērsoja ceļu, atkal nolaidās un mašīna varēja lidot tālāk. Zemes cilvēkiem paskaidroja, ka tas bijis kārtējais kuģis ar emigrantiem, kuri devušies uz vienu no šīs sistēmas planētām; uz paša Giganta brīvas apdzīvojamās platības sen vairs nebija. Laipnie gidi runāja par to itin mierīgi kā par ierastu, visiem zināmu parādību. Un viesi piekrita viņiem, domādami, ka tā tam droši vien arī jābūt.

Un atkal garām slīdēja vertikālas, slīpas un gaisā brīvi peldošas konstrukcijas. Nekas netraucēja tās saskatīt, nekas neaizēnoja tās, jo, cik tālu vien sniedzās skatiens, uz zemes nekas neauga un arī zemes kā tādas nebija, bija tikai ēku milzeņi — simtiem stāvu, kas cēlās augšup un grima planētas dzīlēs, apstiprinādami ciemiņu pirmos iespaidus. Tagad viņi vēl un vēlreiz pārliecinājās, ka šie iespaidi bijuši pareizi; īsajos mirkļos, kad mašīna lidoja virs platām šahtām, kurās bija tikpat gaišs kā planētas virspusē, no tām kā lava no vulkāna izšāvās daždažādu mašīnu plūsma, un visās tajās arī atradās cilvēki. Cilvēku apkārt bija ļoti daudz, atskaitot varbūt nelielu platību, kurai pāri augstu debesīs lidinājās dīvains aparāts; no apakšas pret to nepārtraukti raidīja zibšņus, bet tas, necenzdamies izvairīties no zibeņiem, joprojām lidinājās tai pašā vietā.

Jā, cilvēku bija daudz; viņi gāja, brauca, lidoja, un rūpes par savu darbu, par ritma saglabāšanu, izsenis iesakņojies, vairs neapzināts izbrīns par sarežģīto un straujo dzīvi, — tas viss atspoguļojās viņu sejās. Pamazām arī Zemes pārstāvjiem sāka likties, ka viņu mašīnas kustas pārāk lēni, un viņi lūdza paātrināt to gaitu. Tad celtņu silueti pakāpeniski izplūda un dūkoņa pārvērtās šņākoņā. Taču gaiss joprojām oda pēc civilizācijas, un diezin vai - tādā gaisā labprāt dziedātu putni pat tad, ja apbrīnojamā kārtā viņi būtu tur saglabājušies ārpus rezervātu caurspīdīgajiem kupoliem.

Tā bija civilizācija — augsta, skaidra un neapstrīdama. Giganta iedzīvotāju skaits nemitīgi auga, pat cilvēkiem jau nācās emigrēt, bet koki bija sen nozuduši, jo cīņā ar cilvēku tiem nav lemts uzvarēt. Kad iesāk cirst, apstāties ir ļoti grūti — delnas alkst cirvja. Jā, tur bija civilizācija, turpretim šeit — mežs, putnu dziesmas un neskartas dabas aromāts. Vai patiešām cilvēki nekad nepratīs sadzīvot ar kokiem? Vai arī tas ir atavisms — un kokiem neizbēgami jāpazūd nedaudz vēlāk par elkiem, kurus cilvēki savā laikā pielūguši?

… Miegs lavījās arvien tuvāk, un tā siltā dvaša jau bija jūtama līdzās — dīvains miegs uz svešas, neizprotamas planētas, viltus Sākotnes. Komandieris vēl gribēja līdz galam izdomāt kādu domu — vai nu par elkiem, vai par pazudušajiem izlūkiem —, taču laika vairs nepietika; meža elpas iežūžināts, viņš aizmiga un pats sāka elpot vienā taktī ar to.

Saule bija tieši vajadzīgajā augstumā, kad komandieris pamodās. Sapnī viņš bija redzējis neizprotamas kustības un dzirdējis skaņas, kas atgādināja ieroču šķindu. Bet ne jau šīs vīzijas viņu pamodināja, to darīja smaržas; ievilcis dziļāk elpu, viņš pēkšņi vairs nesaoda ierasto kuģa aromātu un nodomāja, ka atrodas svešā mājā, kur pirms tam nejauši ieklīdis. Komandieris steigšus piecēlās, reizē ar miegu bija zudis arī miers, un tagad viņam likās, ka tas bijis noziegums tik ilgi atpūsties un gulšņāt, kamēr viņa biedri kaut kur atradās briesmās un nevarīgais kuģis gaidīja degvielu.

Ar katru mirkli komandiera vainas apziņa pieauga, un viņš sāka šausmināties par savu pasivitāti, kas nebija piedodama ne vien pieredzējušam kapteinim, bet pat zaļknābim iesācējam no kosmodroma starta komandas… Sataustījis mugursomu, komandieris nobraucīja seju ar odekolonā samitrinātu plaukstu, tagad viņš bija pamodies galīgi un juta, ka ir gatavs izpirkt savu vainu kuģa, apkalpes, Zemes un Visuma priekšā. Nedrīkst, nedrīkst uzticēties mieram, smaržām un meža dižajai vienkāršībai! Lai gan — kamēr viņš gulēja, nekas ļauns, šķiet, nebija noticis: roboti vienā mirklī būtu sacēluši trauksmi, ja te būtu parādījies kāds svešinieks, taču bija zaudēts laiks — neapšaubāmi vērtīgākais no visa, kas šobrīd bija ekspedīcijas rīcībā.

Komandiera skatiens tūdaļ pievērsās robotiem. Viņi stāvēja trīsstūrī, kura vidū atradās cilvēki, stāvēja aukstasinīgi, nesamulsināmi, modri, gatavi cīņai un darbam. Komandieris piegāja pie robotiem un citu pēc cita pārprogrammēja tos. Noklikšķēja releji, iedūcās pārslēdzēji; roboti gāzelēdamies iekāpa strautā un apstājās, novērtēdami situāciju. Viens no viņiem tā arī palika ūdenī, divi citi piegāja pie kokiem un roku galos izvirzīja zāģus. Tad abi izvēlējās pirmo priedi, ko varēja nogāzt, neriskējot skart cilvēkus; tos sargāt jebkuros apstākļos bija robotu pirmais un galvenais pienākums.

Zāģi iekaucās, dzeltenīgas skaidas uzvirpuļoja gaisā un lēni nolaidās zālē. Arvien stiprāk sāka smaržot svaigā koksne. Robots upītē, ritmiski saliekdamies un atliekdamies, smēla no dibena smiltis un izmeta krastā; kaudze auga, ūdens kļuva duļķains, un robota platās pēdas tajā vairs nebija redzamas. Smiltis šķīda, it kā sacenzdamās ar zāģu skaidām. Dažkārt kā atsperīgas metāla lentes gaisā uzvijās zivis, tās nebija pratušas izvairīties no smeltņiem, kuri, tāpat kā daudzi citi rīki, ietilpa robota instrumentu komplektā. Zivis krita zemē un vēl brītiņu zaigoja kā sudrabainas liesmas, līdz beidzot nodzisa. Koks ietrīcējās, un roboti ātri ierāva sevī zāģus. Viņu signālierīces un analizatori nekļūdīgi aprēķināja, kad un uz kurieni jāatkāpjas, lai tos neķertu krītošais stumbrs. Mirkli vēlāk, iečīkstējusies pirmsnāves agonijā, priede nogāzās, lauzdama savus un kaimiņu zarus; roboti piegāja pie otras, un arī tā iekliedzās no negaidītām, nekad neizjustām sāpēm, ku

ras atnesa rūdītie zāģa zobi. Zobi, kas spēja pieveikt pat granītu.

Komandieris apmierināti pamāja ar galvu, redzēdams, ka darbs labi sokas un vēl pirms aparātu atvešanas būs sagādāts pietiekami daudz izejvielu protīda sintēzei. Vienlaikus viņš juta, ka neapmierinātību ar sevi pamazām aizstāj niknums pret tiem, kas joprojām gulšņāja, kaut gan jau sen būtu vajadzējis meklēt izlūkus, doties pēc aparatūras, uzraudzīt robotus…

Ar dažiem soliem komandieris pārvarēja atstatumu, kas viņu šķīra no gulētājiem, un, paraudzījies viņos, nosprieda, ka lielāku nekārtību nav redzējis savā mūžā. Viņš sāka skaitīt cilvēkus, kas gulēja cieši cits citam blakus, jo nogurums bija viņu gandrīz vai pašu pirmo nogāzis zemē un viņš nebija paspējis parūpēties par kārtību. Taču viņam izdevās saskaitīt tikko pusi no tā cilvēku daudzuma, kuram šeit vajadzēja būt. Neticēdams pats sev, viņš pārskaitīja apkalpes locekļus vēl un vēlreiz. Viss bija pareizi. Un tomēr puse cilvēku bija pazudusi. Varbūt viņi aizgājuši meklēt biedrus? Komandieris pagriezās un sāka skaitīt virsvalkus, zābakus, somas un ieročus. Visas mantas bija uz vietas. Nebija tikai cilvēku.

Aiz apjukuma komandierim sāka trīcēt pirksti. Viņa smadzenes sasprindzināti meklēja izskaidrojumu. Zāģi gavilēdami iekaucās trešo reizi, bet tad pēkšņi apklusa viens un'tūdaļ pat — arī otrs, it kā abi vienlaikus būtu sabojājušies. Zibenīgi pieliecies, komandieris satvēra pirmo izstarotā ju, kas pagadījās pie rokas, izslēdza drošinātāju un pieplaka mīkstajai zemei, turklāt kritienā izmanījās pagriezties tā, lai roboti tūdaļ nokļūtu viņa redzes lokā. Kā tad! Kāds cilvēks grābstījās gar robotiem un tagad, pienācis pie pēdējā, izslēdza arī to. Robots tūdaļ izkāpa no ūdens un sastinga, ne par ko nebrīnīdamies un neprotestēdams. Komandieris lēni pacēla izstarotā ja stobru un drīz vien saskatīja cilvēku tēmēklī. Viņa mugura, ko sedza tikai viegls kombinezons, kādu valkāja zem necauršau- jamā — trīskārtainā, bija skaidri redzama pašā tēmēkļa centrā.

— Ei! — komandieris iesaucās un turpināja, ar pūlēm izrunādams vārdus: — Ko tas nozīmē?

Cilvēks atskatījās. Tas bija galvenais stūrmanis! Koman-

dieris aiz pārsteiguma izlaida ieroci 110 rokām. Stūrmanis mierīgi palūkojās uz komandieri.

— Nevajag, — viņš sacīja un atmeta ar roku. Tas bija teikts tik vienaldzīgi, ka kļuva pilnīgi skaidrs — šī vīra domas nodarbina pavisam kas cits.

— Nevajag? Šeit es izlemju, ko vajag un ko nevajag. Atjēdzies, stūrman! No kurienes tu atnāci? Kur ir tavi cilvēki?

— Meklē pazīmes, — stūrmanis laiski atbildēja. — Kaut kur mežā, — viņš pastiepa rokas dažādos virzienos, it kā vēlēdamies apkampt visu šo mežu un cilvēkus, kas tajā atradās. — Kādēļ jūs ieradāties? Mūsu termiņš vēl nav notecējis, mums ir tiesības meklēt līdz rītausmai, un vēl pat nav vakars…

— Stūrman, — teica komandieris, manīdams, ka viņa pirksti atkal sāk trīcēt. — Jūs pēkšņi pazudāt! Un mums nav degvielas! Kā mēs aizlidosim no šejienes?

— Uz kurieni? — jautāja stūrmanis. — Un kāpēc mums vispār jālido?

— Tu esi jucis! Šis gaiss droši vien tā iedarbojas uz tevi… Tu esi zaudējis realitātes izjūtu! — Sašutuma un dusmu vilnis bija uzbangojis tik augstu, ka nekāds spēks to vairs nespēja apturēt, un komandieris izkratīja visu, kas bija sakrājies viņam uz sirds. — Nepietiek ar to, ka tu iegāzi ekspedīciju, atvezdams kuģi ne tur, kur vajadzēja, tu vēl iedrošinies man runāt pretim un turklāt runāt muļķības! Bet nu pietiek! Izskaidrošanos beigsim vēlāk, pagaidām es tevi atbrīvoju no galvenā stūrmaņa pienākumiem. Atceļā ekspedīciju vadīs Verners. Kur ir Verners?

Komandieris palūkojās apkārt, bet Verneru nekur nemanīja, lai gan vēl nesen viņš bija tepat, starp guļošajiem; komandieris to būtu varējis apzvērēt. Solncevs — matemātiķis, kas bija gulējis viņam blakus — nupat piecēlies, tīksmi staipījās, un pat komandiera uzsauciens nelika viņam tūdaļ ieņemt piedienīgāku stāju.

— Solncev, kur ir Verners?

— Nezinu, komandier, — mehāniķis atbildēja nevērīgi, it kā jautājis viņam būtu kāds svešinieks un runa būtu par kaut ko pavisam nenozīmīgu. Vairs nepievērsdams komandierim uzmanību, viņš piegāja pie Alstera.

— Es redzēju sapnī ļoti interesantu risinājumu. Atceries vienādojumu sistēmu, kuru mums nekādi neizdevās atrisināt uz Zemes?

Lēni cilādami basās kājas, abi iekāpa strautā un padzērās ūdeni. Pēc tam Alsters sacīja:

— Iesim. Uztaisīsim sev makšķeres. Saulrietā vajadzētu ķerties zivīm.

— Un iekursim ugunskuru, — piebilda Solncevs. — Nekad nebiju domājis, ka piedzīvošu ko tamlīdzīgu.

— Jā. Paņem traukus.

— SolncevI — pietvīkdams pasauca komandieris. — Aisteri

— Jā, jā, — Alsters atsaucās, izvilkdams no mugursomas traukus. — Mēs aizejam. Paliec sveiks, komandier!

— Jūs esat jucis, Alster! — komandieris iekliedzās, nezinādams, ko šajā mirklī vēl varētu teikt un ko — darīt.

— Tiešām? — Alsters brīnījās. — Manuprāt, nē. Es vienkārši izjūtu tādu harmoniju ar apkārtni, par kādu man līdz šim bija tikai neskaidra nojauta. — Viņš piespiedās ar vaigu pie kārtainās, grubuļainās koka mizas. — Cik tā ir silta … Vai tu esi gatavs, Tenzor?

— Eju, Megavat! — Solncevs atsaucās.

Komandieris juta, ka asinis viņam ietriecas deniņos. Noliecies, viņš atkal satvēra izstarotāju un pacēla to, gatavs raidīt nāvējošo staru… Stūrmanis mierīgi un mazliet ironiski uzlūkoja viņu, un komandieris manīja, ka asinis 110 deniņiem atplūst vaigos.

— Ņemiet vismaz ieročus līdzi! — viņš uzkliedza abiem. Taču vīri atmeta ar roku un aizgāja. Komandieris pavērās apkārt. Pa šo laiku vēl daži, neteikuši ne vārda un neizlūgušies atļauju, bija paspējuši nozust. Stūrmanis stāvēja blakām un smaidīja, taču ne ļaunprātīgi, bet kaut kā īpaši, rāmi un līdzjūtīgi — tā, kā nekad nebija uzsmaidījis pat saviem integratoriem. Komandieris mulsi vaicāja:

— Ko tas nozīmē, stūrman? Uz kurieni viņi dodas? Kādā nolūkā? …

— Kādā nolūkā?… — Stūrmanis joprojām smaidīja. — Meklēt laimi.

— Laimi? — komandieris nomurmināja. Viņš visu mūžu bija meklējis planētas un civilizācijas un bija tādas atradis, un atvedis ziņas par tām, — vai tad tā nebija laime? Ko gan vēl vajadzēja šiem cilvēkiem?

Tā ir tepat, blakus, — pārliecināti sacīja stūrmanis.

— Mums tikai nepieciešams vēl kaut ko saprast… Atceros, es tieši par to domāju, kad mani izbiedēja tavi roboti. Viņu kaukšana ir atbaidoša. Negāz kokus, komandier, šī smirdošā protīda dēļ. Un neduļķo strautā ūdeni, pažēlo zivis…

— Labi, pietiek! — komandieris skarbi noteica un, šķiet, tikai ar pūlēm pievaldīja rokas. — Pietiek! Tu patiešām esi sajucis! — Šie vārdi likās izsmeļošs izskaidrojums visam, kas bija noticis, un viņš atkārtoja ar vēl lielāku pārliecību: — Jūs visi esat jukuši! Apdullināti! Bet es neļaušu tev un arī… — Uzmetis skatienu pārējiem, viņš ievēroja, ka palikuši vairs tikai seši: vēl viens bija paspējis aiziet, bet šie, acīm redzot, svārstījās vai arī vēl nebija īsti pamodušies, taču jebkurā mirklī varēja atmest visam ar roku un nozust mežā, lai tur meklētu laimi, it

* kā līdz šim viņiem tās būtu trūcis. — Neļaušu! — skaļi sacīja komandieris, saprazdams, ka jārīkojas tūlīt, nekavējoties, nezaudējot ne mirkli, kamēr viņš tiešām vēl nav palicis gluži viens.

Tad, atzīmējis kuģa indeksu, viņš tuvināja acīm kursa meklētāju. Bultiņa pagriezās ar smaili pret strautu. Komandieris sapurināja aparātiņu; bultiņa negribīgi sakustējās un tagad rādīja upītes lejasteces virzienā. Komandieris sakoda zobus. Kursa meklētājs bija sabojājies vai arī visapkārt plosījās tāda magnētiskā vētra, ka precīzais aparāts streikoja, kaut gan savā darbībā tas balstījās ne tikai uz elektromagnētiskajiem spēkiem.

— Stūrman, tu aizvedīsi mūs atpakaļ uz kuģi?

— Nezinu … Tas šobrīd ir vajadzīgs?

— Nu, vai zini! — komandieris ierēcās. — Radist!

— Es! — tūdaļ atsaucās Mozels.

— Pamēģini uzņemt sakarus ar kuģi, Neviens cits tādā vētrā to nespēs… Pārējiem savākt ieročus un uzkabi!

Mozels ilgi centās izlauzties caur sadumpojušos ēteru, beidzot viņš ziņoja:

— Sakari ir. Bet dzirdamība …

— Pārraidi: diviem izbraukt apvidus mašīnā, noskaņot kursa meklētāju uz mums un, nezaudējot ne mirkli, doties šurp. Iekraut un atvest sintezatoru.

— Uz kuģa paliks tikai viens cilvēks, komandier, — pusbalsī, bet ļoti noteikti iebilda Mozels. — Vai tas nebūs pārāk liels risks?

— Par kādu risku tu runā? Planēta taču nav apdzīvota, - un es saprotu — kāpēc. Cilvēki šeit nespēj dzīvot: viņi

zaudē prātu un aiziet bojā. Tāds liktenis droši vien piemeklējis arī Giganta ekspedīciju. Mēs, pateicoties laimīgai nejaušībai, acīm redzot, esam mazāk uzņēmīgi pret indi, ar kuru piesūcināts šis gaiss. Un mēs darīsim zināmu visiem, ka tā ir nevis Sākotne, bet gan planēta slazds, kas bargi soda cilvēkus par lētticību… Mozel, lai tie, kas vadīs mašīnu, uzvelk skābekļa maskas. Un arī jūs visi nekavējoties uzvelciet tās!

Kaut arī bez sajūsmas, cilvēki tomēr izpildīja šo pavēli. Līdz ar to viņi pārgāja uz autonomu elpošanu, un nekādas gaisā izplatītas indes viņiem vairs nevarēja būt bīstamas. Tikai stūrmanis stāvēja nekustēdamies, it kā pavēli nebūtu dzirdējis. Kapteinis piegāja pie viņa, izņēma no mugursomas masku un iespieda viņam rokā. Stūrmanis nesažņaudza pirkstus, un plakanais skābekļa sintezators, kas jau sen bija aizstājis smagos, neērtos balonus, džinkstēdams nokrita zemē. Komandieris ievilka plaušās gaisu, lai pateiktu stūrmanim visu, kas tādās reizēs sakāms, taču navigators noliedzoši ļpapurinā ja galvu.

— Nepūlies… Masku es nevilkšu. Jūtos lieliski arī bez tās, un man nav ne mazāko iebildumu pret šo gaisu. Nebaidies, es neaiziešu… Vismaz, kamēr tu nebūsi nomierinājies. Bet tev nav taisnība…

Komandieris atmeta ar roku un pievērsās Mozelam.

— Vai apvidus mašīna ir jau izbraukusi?

— Viņi saprata mus, bet paši runa blēņas… — Mo- zela balss, maskas apslāpēta, likās dobja un nez kādēļ trīcēja. — Kaut ko par torņiem, kuri krīt no debesīm..

— Ko? Dod šurp! — Komandieris gandrīz raušus izrāva rāciju un pielika iegareno cilindru ar antenas radziņu pie mutes. — Ei, jūs uz kuģa! Vai arī jūs esat jukuši?

— Torņi, komandier, — tikko dzirdami skanēja atbilde.

— Un Brods saka… — Ko saka Brods, viņš tā arī neuzzināja: galvenā mehāniķa balss pazuda traucējumu griezīgi haotiskajā jūklī. Komandieris lēni nolaida roku, kurā bija sažņaugta rācija. — Nolādēts! — viņš murmināja.

— Kādi torņi? Kas tur noticis? Vai jūs kaut ko saprotat?

Pagaidām neviens to neapgalvoja.

— Katrā ziņā viņi būs šeit pēc pusstundas, — koman- • dieris apmierināts konstatēja. — Un vēl pēc pusstundas

mēs atgriezīsimies kuģī. Stūrman, vai vari salasīt savējos?

— Nē. Mēs norunājām satikties rītausmā. Gan jau^kāds atradīs pierādījumus…

— Pierādījumus? Vai tad kādam vēl jāpierāda, ka planēta ir neapdzīvota? — komandieris eksplodēja.

— Lūk, tur viņi, liekas, nāk! — Mozels, izstiepis roku, iesaucās.

— Kur?*

— Tur… Nē, mazliet vairāk pa kreisi!

— Tie nav viņi, — brīdinoši iesaucās stūrmanis.

Tai pašā mirklī visi nometās zemē un sāka skatīties Mo- zela norādītajā virzienā.

Viņu bija apmēram desmit, precīzāk saskaitīt izlūki nepaspēja. Un to arī būtu bijis grūti izdarīt, jo cilvēki brīžam pavīdēja starp kokiem, brīžam atkal pazuda aiz tiem. Visi viņi bija slaidi, garām kājām un tumšu ādu, taču no tālienes nevarēja noteikt, vai šī ādas krāsa ir iedzimta vai arī radusies sauļošanās rezultātā.

Svešie tuvojās ātri un bez mazākā trokšņa. Neviens zariņš neiebrīkšķējās zem viņu kājām, neviena skaņa nepie- jaucās tām meža balsīm, pie kurām pētnieki dažu stundu laikā jau bija paguvuši pierast. Pelēkas un brūnganas zvērādas bija apmestas ap šīs planētas saimnieku pleciem un sedza ķermeni līdz pat ceļiem, nekavēdamas viņu kustības. Kuģa ļaudīm likās, ka vienam zvērāda pat ir zila. Iespējams, ka tas bija virsaitis, bet varbūt šī āda nemaz nebija zila un mijkrēslī tāda tikai likās: saule taču bija jau paslēpusies aiz kokiem un pamazām sabiezēja krēsla.

Izlūki aizturēja elpu un neviļus sniedzās pēc ieročiem. Svešinieki bija apbruņoti. Viņi turēja rokās kātus, kuriem bija uzmaukti rupji apdarināti akmens cirvji. Daži vicinjja vāles, no kurām varētu pasargāt varbūt vienīgi vakuuma skafandrs, kas spēj izturēt pat vidējās enerģijas mikrome- teorītu triecienus. Divi vai trīs vēl bija apbruņoti ar šķēpiem — garām, tievām nūjām ar apdedzinātiem galiem.

Sadursmes gadījumā šis arsenāls, protams, nevarētu sacensties ar tiem Zemes konstruktoru izdomas šedevriem, kuri tagad mierīgi gulēja zālē. Taču karā arī uzvarētājs nes upurus — un komandieris nebūt negribēja zaudēt kaut vienu no nedaudzajiem, kas vēl bija palikuši kopā ar viņu.

Tāpēc viņš ar žestu pavēlēja visiem ciest klusu un pat nemēģināt aizsniegt ieročus: kas zina, cik attīstīta dzirde ir cilvēkiem, kuru dzīvībai jābūt atkarīgai galvenokārt no redzes un dzirdes asuma.

Un astoņi vīri gulēja zālē mēmi kā akmeņi līdz tam brīdim, kad biezoknī bija nozudis viss bars (ģints vai ģimene — cilvēki to nespēja noteikt). Tikai pēc laba laiciņa vīri atviegloti nopūtās, bet pirms tam ikviens dabūja just, kā aiz neciešama sasprindzinājuma sviedru lāses izspiežas viņam uz pieres. Visgrūtākais tomēr bija nodurt acis un neskatīties uz iedzimtajiem, lai tie nesajustu svešo skatienu, pretējā gadījumā grupu noteikti pamanītu un tad nevar zināt, ar kādiem sarežģījumiem tas viss beigtos.

Atvilcis elpu, komandieris noslaucīja pieri.

— Tā nav halucinācija, — viņš tikko dzirdami izdvesa.

— Dzīvi cilvēki. Mežoņi.

— Augšējais paleolīts, — Maņifiks ieminējās.

— Iespējams, arī vidējais, — M bano nepiekrita. — Cirvji ….

Bet kapteinis, pacēlis roku, lika izbeigt diskusiju.

— Tūlīt izsauciet kuģi, Mozel, — viņš pusbalsī pavēlēja.

— Es ceru, ka viņi vēl nav paspējuši izbraukt. Situācija mainās. Pat apvidus mašīnā divi vien būs neaizsargāti. Ja kaut kas atgadīsies un sintezators ies bojā …

Viņš nepabeidza iesākto domu, jo nevajadzēja daudz fantāzijas, lai iztēlotos ekspedīcijas likteni bez sintezatora, bez degvielām, bez iespējas aizlidot.

Mozels ilgi grozīja noskaņojuma limbus, tad palūkojās uz komandieri.

— Sakaru nav.

— Atkal magnētiskā vētra?

— Jā, bet tagad kuģa raidstacijas ēterā vispār nav.

— Un bāka?

Mozels uzmeta skatienu indikatoram.

— Nē, atfiltrēt traucējumus nav iespējams. Ari bāku nedzird.

— Sakaru nav, — komandieris drūmi konstatēja. — Vai ceļā būtu devušies visi trīs?

— Šaubos, — stūrmanis sacīja. — Viņi taču nav iesācēji. Un likums ir zināms: pēdējais kuģi neatstāj! Drīzāk viņš tur mirs.

— Jā, — komandieris pamāja ar galvu. — Tu teici — mirs?

Viņš uz mirkli apklusa, tad strauji piecēlās un nokomandēja:

— Ejam! Apvidus mašīnai pretim. Tā mums nebūs pirmā reize bez kursa un pelenga… Gan jau tiksim galā! Neko lieku neņemsim līdzi, tikai ieročus un uzkabi. Pārējo atstāsim robotu apsardzībā.

Un, it kā atbildēdams uz apkalpes locekļu mēmo jautājumu, viņš piemetināja:

— Degviela un kuģis ir svarīgāki. Jā, es saprotu — iedzimtie medī un nav izslēgts, ka mūsu biedrus. .. Tomēr ekspedīcija nedrīkst pazust bez pēdām! Kaut vai dažiem ir jāatgriežas. Bet, ja mūsējie šeit parādīsies, viņi atradīs ieročus un robotus. Ne ar ko citu mēs ščbrīd palīdzēt viņiem nevaram.

— Es varu palikt, — stūrmanis piedāvāja.

— Nē, tu būsi vajadzīgs uz kuģa.

Stūrmanis norūca kaut ko nesaprotamu un, piegājis pie robotiem, sāka klikšķināt slēdžus. Nesamulsināmie palīgi ātri savāca ieročus, somas, zābakus, virsvalkus un visas mantas sakrāva vienā vietā. Kad tie bija šo darbu beiguši, stūrmanis ieslēdza apsardzības programmu. Pārējie tikmēr jau bija paspējuši ielīst kombinezonos, uzkabināt mugursomu, paņemt ieročus un nostāties kolonnā pa vie- nam.

Stūrmanis pacēla virsvalku, pasvārstīja to rokā, tad enerģiski nometa robotu apsargātajā mantu kaudzē. Turpat viņš aizlidināja arī ieroci.

— Tevi, acīm redzot, nekas nespēj pārliecināt, — komandieris teica.

— Es ticu veselajam saprātam, — stūrmanis atbildēja.

Paraustījis plecus, komandieris pavēlēja:

— Soļos marši

Krēsla mežā sabiezēja arvien vairāk. Pamazām sāka rosīties naktsputni. Roboti, kas bija palikuši klajumiņā pie strauta, it kā atvadīdamies pašūpoja savas antenas; iespējams, ka viņi juta svešinieku tuvumu, taču nekustējās no vietas — gatavi gaidīt šeit kaut vai tūkstoš gadu, kamēr metāls un plastmasa aiz vecuma sabirs pīšļos.

Skujas un kritalas brīkšķēja zem kājām. Pa kreisi un pa labi noslēpumaini čabēja krūmi. Brīžiem pavisam tuvu iekliedzās kāds naktsputns vai zvēriņš — kas to lai zina — un cilvēki katru reizi instinktīvi atlēca sāņus, vienlaikus ciešāk satverdami ieročus. Tikai stūrmanis gāja kā pastaigā — it kā viņiem šeit nekas nedraudētu un nebūtu no kā baidīties.

No zemes cēlās siltas, vasarīgas smaržas. Debesīs iedegās milzums zvaigžņu, ko nespēja aizsegt pat blīvās koku lapotnes. Kaut kur neaptveramā tālē mirgoja arī Saule un no šejienes neredzamā mazā planēta Zeme. Tiesa, abas atradās debesjuma pretējā pusē — tur, kur tagad zaigoja šīs planētas liesmainais spīdeklis. Un Zeme arī nevarēja saviem dēliem nekādi palīdzēt; taču tādēļ vien, ka tās šobrīd nebija debesīs, viņiem kjuva vēl skumjāk, un viņi vēl sāpīgāk izjuta savu vientulību.

Cilvēki centās nesacelt troksni, bet viņu zābaki bija pārāk smagi, un tāpēc varēja nešaubīties, ka mežoņi daudzu kilometru attālumā dzird viņu soļus un varbūt jau sākuši viņus ielenkt. Komandieris nemitīgi kāpināja gājiena tempu, lai ātrāk sasniegtu kuģi, pārliecinātos, ka tas ir sveiks un vesels, un līdz ar to noveltu kaut daļu tā smaguma, kas aizvien smeldzīgāk nospieda viņa sirdi. Kolonna virzījās uz priekšu, vadoties gandrīz tikai no intuīcijas, jo Saule jau bija norietējusi un zvaigžņu izvietojums šīs planētas debesīs cilvēkiem bija svešs, bet tādā magnētiskā vētrā, kad nedarbojas pat kuģa lielā bāka, nekādi portatīvi aparāti viņiem, protams, nevarēja līdzēt.

201

Mežs pamazām kļuva biezāks. Tiesa, iespējams, ka to padarīja biezāku tumsa — nepazīstams apvidus tumsā vienmēr liekas mazliet draudošs, un te šādu iespaidu vēl pastiprināja attiecīgs noskaņojums. Lai nu kā, koki sablīvējās arvien ciešāk, un liānām līdzīgi staipekņi, kas nemaz neiederējās tādā mežā, ik pa brīdim apvija gājēju

plecus. Ari krūmi šķita izstiepušies garāki, un ikvienā no tiem varēja slēpties nezināmas, cilvēkiem naidīgas būtnes.

Šaubu pārņemts, komandieris uz mirkli apstājās un gluži instinktīvi uzlika roku uz izstarotāja spala. Šis pieskāriens daudzkārt pārbaudītajam ierocim it kā ieplūdi- nāja viņā jaunu možumu. Viņš apņēmīgi devās uz priekšu, un pārējie — dažs labs droši vien klusībā nopūzdamies — viņam sekoja.

Pārvietoties mežā kļuva aizvien grūtāk, un cilvēki sāka jau nožēlot, ka atstājuši robotus pie strauta: tie varētu izcirst biezoknī ceļu, un arī tad troksnis diezin vai būtu daudz lielāks. Turklāt troksnis savā ziņā pat bija noderīgs: ja šajā biezoknī mita plēsoņas, tas varēja zvērus aizbaidīt. Vismaz no šī viedokļa vienības drošība patlaban šķita garantēta.

Iegrimis šādās pārdomās, komandieris vēl vairāk paātrināja gaitu un atrāvās no saviem ceļabiedriem.

Turpmākie notikumi parādīja, ka viņam to nevajadzēja darīt.

No biezokņa izšāvās kaut kas tumšs, uzklupa komandierim, notrieca viņu no kājām un piespieda pie zemes.

Tas norisinājās tik zibenīgi, ka pirmajā mirklī cilvēki pat nesaprata, kas īsti noticis.

Brīkšķi un elsas skanēja no zemes. Komandieris un uzbrucējs bija saķērušies, viens — cenzdamies piekļūt tuvāk, otrs — turēt pretinieku iespējami lielākā attālumā. Nagi skrapstēdami slīdēja pa virsvalka sintētisko audumu. Komandieris paspēja tikai iesaukties: «Nenāciet tuvāk!» — pēc tam cīnījās klusēdams.

Pat atguvuši visā pilnībā paškontroli, cilvēki uzreiz neapjēdza, kā te varētu līdzēt. Divi ķermeņi, savijušies kamolā, vārtījās pa zemi, lauzdami un nomīdīdami tuvējos krūmus. Acis nepaguva saskatīt, kurš no viņiem attiecīgajā brīdī atrodas virspusē.

Šaut nebija iespējams, jo līdz ar daudzām priekšrocībām viņu ieročiem piemita arī būtisks trūkums: izstarotāji nebija tik selektīvi kā veco laiku automāti. Un šajā gadījumā nedrīkstēja izmantot pat ieroču laides; sitieni varēja trāpīt komandieri.

Cilvēki izrāva nažus. Tie šobrīd likās visvairāk piemēroti. Kā nekā — pārdurt komandiera virsvalku nebija

iespējams, toties zvēra āda diezin vai spēja to pasargāt no dūriena.

Sažņaudzis rokā naža spalu, M'bano kā uzvilkta atspere tuvojās melnajam kamolam. Viņš centās notvert visizdevīgāko momentu triecienam.

Pēkšņi kamols pašāvās sāņus, atsizdamies viņam tieši pret kājām. Fiziķis, kas to nebija gaidījis, zaudēja līdzsvaru un pakrita. Aizsmacis sauciens izlauzās no sešām rīklēm un saplūda ar komandiera vaidu; zvēram droši vien bija izdevies satvert žokļos viņa roku. Pārkost piedurkni tas, protams, nespēja, bet sašķaidīt kaulu varēja, arī nepārkožot virsvalku.

Nākamajā mirklī Maņifiks palēcās uz priekšu, lai paveiktu to, kas nebija izdevies tumšādainajam fiziķim. Taču kāds satvēra viņu aiz pleca un spēcīgi parāva atpakaļ. Vienlaikus garām pazibēja gaišs siluets un noliecās pāri trim ķermeņiem, kas bija savijušies kamolā.

Pienācējs izstiepa rokas. Tajās nebija ieroču. Plānā virsvalka piedurknes bija uzrotītas virs elkoņiem. Stūrmanis — kā tad! Viņš vienīgais bija devies gājienā neapbruņots un bez smagā kombinezona. Jebkura nagainās ķetnas kustība varēja pārplēst vieglo audumu, ādu un muskuļus. Pat daudzko pieredzējušie pētnieki sastinga šausmās.

Bet notika citādi. Sataustījis zvēra kažoku, stūrmanis tam iecirta pliķi. Gluži vienkārši iecirta pliķi, it kā tas būtu mājas kaķis un nevis tā bīstamais, asinskārīgais radinieks.

Varēja gaidīt, ka ekspedīcijas galvenā stūrmaņa un zinātniskā vadītāja vieta tūdaļ kļūs vakanta. Zvērs griezīgi iešņācās, bet visiem par lielu pārsteigumu jau nākamajā mirklī aizlēca sāņus un apstājās dažu metru attālumā.

Komandieris, balstīdamies uz ceļa, steigšus norāva drošinātāju, taču stūrmanis laikā izsita viņam stobru no rokām. Milzu tīģeris, nodūris galvu, vēl brītiņu kavējās, ļaunais spīdums viņa zaļajās acīs pamazām nodzisa, zvērs lēni pagriezās un negribīgi aizvilkās prom.

Tikai tagad komandieris sajuta, ka viņu krata drebuļi.

— Mjā, — viņš, pievērsies stūrmanim, norūca. — Tu neesi pie pilna prāta, nudien! — Tomēr viņa balss skanēja diezgan vārgi; acīm redzot, izpaudās satricinājuma sekas. — Mirt sagribējās, vai?

— Nebūt nē, — stūrmanis teica. — Es tikai nolēmu pārbaudīt dažas hipotēzes. Vai tevi pamatīgi…

— Nē, liekas, ne sevišķi… Bet tu…

— Esmu pietiekami veikls, un bez čaulas ir ērtāk. Es arī nedomāju, ka… Starp citu, tas apstiprinājās. Kaut gan risks, protams, bija.

— Kas apstiprinājās? Par kādām hipotēzēm tu runā?

— Tās apspriest vēl nav pienācis laiks. Mums pēc iespējas ātrāk jāizkļūst no šī biezokņa.

It kā apstiprinot stūrmaņa domas, aizvainotais plēsoņa ierēcās kaut kur blakus. Un viņam — gan tuvu, gan tālu — atsaucās tāds ciltsbrāļu daudzums, ka pret navigatora priekšlikumu neviens neiebilda.

— Pasteigsimies! — komandieris teica. Neveikli piecēlies, viņš ar pūlēm apspieda vaidu un, to maskēdams, ieklepojās. — Infrasarkanās acenes viņš man norāva. Vai neviens tās neredz? Nu, lai paliek. Aizdod savējās, ķīmiķi! …

No biezokņa viņi izlauzās, turēdamies cieši cits aiz cita. Vienīgi stūrmanis, mazliet atpalicis, soļoja savā nodabā. Patiesību sakot, viņam vajadzēja atmest ar roku — cilvēks ērmojas kā tāds plānprātiņš, tēlodams kosmiskā laikmeta svēto Augustīnu. Komandieris sakoda zobus, cenzdamies neklibot.

Nonākuši klajākā vietā, cilvēki atvilka elpu. Mozels vēlreiz pamēģināja uztvert pelengu un atkal bez rezultāta. Tad kolonna devās gar biezokni, atstājot to pa kreisi. Pēc minūtēm piecpadsmit viņiem sāka likties, ka mežs kļūst retāks. Komandieris, kaut arī klibodams, pielika soli. Un pēkšņi apstājās.

Priekšā kaut kas iemirgojās. Vīri brītiņu mīņājās neziņā, bet gaišais plankums tikmēr auga lielāks. Drīz gaisā kļuva jūtama dūmu smaka.

— Ugunskurs, — komandieris klusi teica. — Redzat? Tas ir ugunskurs …

Tas bija ugunskurs. Visi to redzēja, un tagad vairs nevarēja būt runas par to, ka pirmītējie mežoņi ir viņu pārkairinātās fantāzijas auglis.

Ugunskurs iedegās aizvien spožāk. Liesmu mēles šaudījās augšup. Tiesa — ne tik augstu, lai apdraudētu kokus vai cilvēkus. Un tomēr tas bija ugunskurs, īsts ugunskurs — tāds, kādi neatminami senos laikos dega arī uz Zemes, dega tajos laikos, kad vēl bija no kā tos kurt.

Komandieris lēni atkāpās, paslēpdamies aiz resna stumbra.

— Doties atpakaļ nav nekādas jēgas, — viņš teica cik vien iespējams klusinātā balsī. — Mēģināsim šo ugunskuru apiet.

Viņi nogriezās sāņus un turpināja ceļu, izmantojot kokus kā aizsegu. Tiesa gan, bija maz ticams, ka melnīgsnējie radījumi, kas pulcējās pie ugunskura, no turienes varētu kaut ko saskatīt mežmalas tumsā.

— Vēl viens, — komandieris pēc brīža sacīja, un varēja nojaust, ka viņš sasniedzis to robežu, aiz kuras mulsums pāraug dusmās.

Priekšā iedegās vēl viens ugunskurs.

Un vēl viens iedegās labajā pusē — un tālāk pa labi vēl viens, un arī pa kreisi, cik tālu vien sniedzās skatiens, liesmoja ugunskuri.

Radās iespaids, ka planētas puskailie iemītnieki ciemiņus ielenkuši ar ugunskuriem tāpat, kā senos laikos ar karodziņiem ielenca vilkus, lai tiem neļautu izlauzties no masta.

Bet vilkus lenca cilvēki, tātad — neapšaubāmi augstāk organizētas būtnes. Vai tiešām šie mežoņi, apbruņoti ar akmens cirvjiem un koka šķēpiem, uzskata, ka astronauti ļaus sevi medīt līdzīgi četrkājainajiem?

Tādas domas virmoja komandiera galvā, kad viņš atskatījās un arī aizmugurē ieraudzīja degošu ugunskuru. Un pēkšņi viņam iešāvās prātā jauna doma, daudz skaudrāka par visām iepriekšējām. Komandieris pievērsās stūrmanim.

— Vai tikai viņi negatavojas mūs sadedzināt? Pietiek uzmest ugunskuriem dažus žagaru klēpjus, un liesmas aizsniegs kokus, tie iedegsies, un mēs būsim uguns lokā.

Viņš satvēra ciešāk ieroci, taču pēc brītiņa tikpat apņēmīgi pārmeta to aiz muguras.

— Varbūt mēģināsim izlauzties?

— Man liekas — tur, pie ugunskuriem, ļaudis atpūšas, — stūrmanis atbildēja. — Un viņiem nav ne jausmas par mūsu eksistenci. Šaubos, vai esam ielenkti. Varbūt pēc vecuvecā ieraduma mēs vienkārši uzskatām sevi par pasaules centru?

— Te nav ne ciemata, ne vispār kādas pastāvīgas apmetnes, — domīgi ierunājās Maņifiks. — Neredz ne telšu, ne būdu… Viņi, šķiet, atnākuši uz zināmu laiku. Atnākuši, lai kaut ko izdarītu.

— Primitīvu cilvēku sabiedrība dzīvo pēc primitīviem likumiem, — sarunā iejaucās M'bano, — un nav grūti uzminēt, kādā nolūkā viņi 'ir ieradušies. Ugunskuri te izveido milzīgu apli, kura iekšpusē esam mēs, taču bez mums šajā aplī ir arī biezoknis, no kura tikko iznācām. Biezoknis pilns ar plēsoņām; par to mēs nupat pārliecinājāmies. Un šie plēsoņas, domājams, sagādā iedzimtajiem ne mazums nepatikšanu, tāpēc cilts vai pat vairākas ciltis šonakt aplenkušas midzeņus un sakūrušas ugunskurus, lai neļautu zvēriem aizbēgt, bet rītausmā uzsāks medības …

— Paļausimies uz šo medību eksperta slēdzienu, — stūrmanis sacīja. — Katrā ziņā par ieroču lietošanu, manuprāt, vēl ir pāragri runāt.

— Viņi var neiemigt visu nakti, — komandieris iebilda, — bet mums nav laika gaidīt, cilvēki ar sintezatoru meklē mūs, bet var^ uzdurties medniekiem… Priekšā mežs, kā par spīti, kļūst aizvien retāks… Paklausieties, vai jums neliekas, ka labajā pusē ugunskuri nav izvietoti tik blīvi? Rāpus tur varbūt izdosies no ielenkuma izkļūt. Citas izejas mums, acīm redzot, nav . ..

Kosmonauti zināmā mērā bija jau pielāgojušies mežam. Tagad viņi vairs nesacēla tikpat kā nekādu troksni. Prasme, kas bija iegūta, izlūkojot mežonīgas planētas, lika sevi manīt un automātiski vadīja visas viņu kustības.

Kolonna virzījās tieši pretim punktam vidū starp diviem samērā attāliem ugunskuriem.

Komandieris juta, ka viņam kļūst aizvien grūtāk iet: zvērs tomēr bija viņu pamatīgi samīcījis. Ja melnajā tukšumā starp ugunskuriem, kas ar katru soli pletās platāks, pēkšņi uzvīsies vēl kāda liesma, atliks tikai vest cilvēkus triecienā. Atkāpties būs par vēlu.

Līdz šim komandieris centās darīt visu, lai izvairītos no saskares ar iedzimtajiem, jo šādi kontakti ekspedīcijām bija stingri noliegti. Svešu, nesalīdzināmi augstāk attīstītu būtņu parādīšanās vienmēr traumē planētas iedzīvotāju psihi un nostiprina reliģijas saknes. Bet tās stiprināt nav ieteicams pat tad, kad cilvēki atrodas uz viszemākās attīstības pakāpes. Taču visi šie spriedelējumi zaudēs jebkuru nozīmi, ja pēkšņi iedegsies vēl viens ugunskurs un nāksies laist darbā ieročus… Viens vienīgs ugunskurs varēja izšķirt visu…

Bet ugunskurs neiedegās.

Tas neiedegās, kad cilvēki jau bija sasnieguši vietu, kur vajadzēja gulties. Tas neiedegās arī tad, kad cilvēki rāpus devās tālāk.

Komandieris līda pirmais, pārvarēdams sāpes kājā un jautādams sev, cik ilgi vēl varēs tās paciest. Veicis pusi ceja līdz iedomātajai taisnei starp diviem ugunskuriem, viņš beidzot noticēja, ka izkļūt nemanītiem no ielenkuma viņiem tomēr izdosies. Sāpes kājā tūdaļ pierima.

Šis apstāklis viņu uzmundrināja tādā mērā, ka, balstīdamies uz elkoņiem, viņš mazliet pacēla galvu. Komandieris gribēja rūpīgāk aplūkot vīrus pie ugunskuriem un pārliecināties, ka to vidū nav piekautu un sasietu, varbūt pat upurēšanai sagatavotu kuģa apkalpes locekļu. Ja tur būtu kaut viens no viņiem, uzbrukt vajadzētu nekavējoties.

Kādu brīdi komandieris vēroja ugunskuru kreisajā pusē. Pēc tam, pārvietojis ķermeņa smagumu uz otru elkoni, pagriezās pa labi.

Ne te, ne tur neredzēja nevienu, atskaitot mežoņus. Viņu sejas vaibstus un vispār sīkākas detaļas nevarēja saskatīt, taču visi viņi bija tērpti zvērādās, un gūstekņiem diezin vai apmainītu drēbes pat tad, ja tās būtu saplēstas vai norautas. Turklāt — tā vismaz komandierim likās — iedzimtie bija krietnu galvas tiesu garāki par Zemes cilvēkiem.

Kāds uzspieda roku uz viņa kājas, tas bija stūrmanis, kas vēlējās uzzināt, kāpēc kolonna kavējas. Pieplacis atkal pie zemes, komandieris devās tālāk. Rāpot trīskārtai- najā kombinezonā nebija viegli, turklāt kreisajā rokā vajadzēja turēt ieroci, lai jebkurā mirklī, tikko radīsies nepieciešamība, to varētu laist darbā. Un vēl ieroci vajadzēja maskēt ar augšdelma ārējo virsmu, citādi nejaušs ugunskura uzliesmojums varēja atspoguļoties metālā un izraisīt kāda mednieka ziņkāri.

Izšķirošais moments pamazām tuvojās. Pirms visspilgtāk apgaismotā iecirkņa, kur attālums starp ugunskuriem saruka līdz minimumam, komandieris apstājās atkal un šoreiz uz ilgāku laiku.

Viņš — daudzos jo daudzos lidojuma gados pieradis pie vienmērīgās gaismas kuģa vadības telpā — nekad tā nebija alcis tumsas kā tagad. Un vienlaikus nekad no tumsas tā nebija baidījies.

Tagad viņš bija ieņēmis ļoti neizdevīgu pozīciju: atrazdamies tur, kur apgaismojums samērā spilgts, viņš sliktāk redzēja to, kas notiek tumsas aizsegā. Komandieris nespēja atkratīties no sajūtas, ka viņu var saskatīt tikpat labi, kā viņš pats skata tos, kas sēž ap ugunskuriem. Un vēl viņam šķita, ka arī priekšā — necaurredzamajā tumsā paslēpies kāds, kas uzmanīgi novēro viņus. Vēro cilvēkus, kuri rāpo pa zemi kā vaboles pa stikla trauciņa dibenu.

Nepaceldams galvu, komandieris uzlika infrasarkanās acenes. Bet pat ar šī aparāta palīdzību neizdevās saskatīt neko citu kā vien kokus — tikko izšķiramus uz dienā sasilušās un tagad siltumu izstarojošās augsnes fona. Lielu siltasiņu dzīvnieku tuvumā, acīm redzot, nebija. Tad komandieris no virsvalka kabatas izvilka uni- fona klausules, aizvēra acis un sasprindzināja dzirdi.

Sākumā naksnīgais mežs, uztverts caur akustiskajām lēcām, apdullināja viņu ar neskaitāmu, parasti nedzirdamu klaudzienu, čīkstienu, svilpienu, krācienu, šņācienu un brīkšķu haosu. Pagāja ne mazāk kā divas minūtes, kamēr komandieris pieradināja sevi nepievērst uzmanību šīm skaņām, kuras viņam nebija vajadzīgas. Viņš cerēja saklausīt citas, bet tādu diemžēl nebija. Atlika vienīgi turpināt ceļu.

Ar ierastu kustību viņš izvirzīja uz priekšu labo roku un kreiso kāju un pēkšņi šajā stāvoklī sastinga. Kaut kas ieskanējās klausulēs un kā elektriska strāva pātagoja nervus. Skaņa bija tik pazīstama, ka pirmajā mirklī komandieris nolēma: viņš ir kļuvis par dzirdes halucinācijas upuri.

Tālumā rūca motors, rūca klusināti kā lieljaudas dzinējs, kas darbojas ar maziem apgriezieniem.

Rūkšana lēni pieņēmās spēkā. Pārāk lēni, lai varētu domāt, ka apvidus mašīna — uz šīs planētas tikai tai varēja būt motors — virzās grupai tieši pretim. Acīm redzot, mašīna brauca pa mežu perpendikulāri viņu kustības virzienam. Ja ļautu tai pabraukt garām, panākt to nebūtu viegli.

Komandieris pacēla galvu, ar acīm sameklēja Mozelu un pamāja, dodams zīmi, lai radists pierāpo klāt.

— Pamēģini izsaukt apvidus mašīnu. Tai jābūt tepat netālu. Unifonā dzirdams motora troksnis.

Mozela sejā, kas, laužoties caur biezokni, bija pamatīgi saskrambāta, ievilkās smaids. Viņš ātri noskaņoja rāciju uz vajadzīgo frekvenci un sāka raidīt izsaukuma signālus. Kāds pieskārās komandiera elkonim, un atskatījies viņš ieraudzīja stūrmaņa ziņkārīgās acis. Prieka uzplūdā komandieris viņam sazvērnieciski pamirkšķināja un tai pašā mirklī juta, ka sāpes kājā ir pazudušas, it kā to nekad nebūtu bijis. Mozels turpināja zondēt ēteru, bet smaids viņa lūpās lēni izdzisa. Atbildes nebija, ēters klusēja.

— Tātad neklausās, — komandieris nomurmināja un pēkšņi sajuta divkāršu nogurumu. Viņš pašķielēja uz stūrmani, un tikko dzimusī apvainojuma sajūta vēl vairāk pastiprinājās: līzdams bez ieroča un smagā kombinezona, navigators, dabiski, bija noguris mazāk par citiem un tagad nezināja, kur likt savu enerģiju. Bet ja nu vajadzēs uzsākt kauju?… Ar gribas piepūli komandieris apspieda īgnumu.

Viņš atkal uzbīdīja uz ausīm unifona klausules un, lēni grozīdams galvu, pamēģināja noteikt, kādā virzienā pārvietojas skaņu avots. — Lūk! — Viņš izstiepa roku uz priekšu un pa labi. — Viņi dodas uz turieni. Acīm redzot, mēs esam novirzījušies pa kreisi. Ejam!

— Tu esi noguris, — viņam pačukstēja stūrmanis. — Dod šurp, es nesīšu tavu izstarotāju …

— Vajadzēja paņemt savu!

— Man nevajag, es taču šeit ne no kā nebaidos. Atļauj, tālāk es iešu pirmais.

— Nē.

Komandieris neko vairāk neteica, un stūrmanis arī nemēģināja atjaunot sarunu. Viņš vienkārši turējās komandierim blakus, atpalikdams no tā labi ja pusmetru.

Drīz viņi sasniedza ugunskuru līniju. Tagad visi centās piespiesties pie zemes pēc iespējas ciešāk; komandieris šajā brīdī nožēloja, ka cilvēks nevar pārvērsties par kurmi vai slieku. Dažas sekundes likās nebeidzamas kā pati mūžība. Un tomēr viņi tika cauri!

Pēc tumsas, kas priekšā pamazām sāka bālēt, komandieris noprata, ka visbīstamākā, visgaišākā vieta jau palikusi aiz muguras. Neviens no iedzimtajiem, kas sildījās ugunskuru tuvumā, tā arī nebija pamanījis nogurušos un sapīkušos vīrus, kuri aizlīda viņiem garām. No ienaidnieka tumsa beidzot atkal bija pārvērtusies par draugu un aizstāvi.

Pavirzījies vēl kādus pussimt metrus uz priekšu, komandieris ar labpatiku piecēlās, nokratīja no virsvalka skujas, lapas un daždažādus kukaiņus, kas rāpojot bija pie tā pielipuši. Stūrmanis nostājās viņam blakus, un komandieris, lūkodamies uz viņu, nespēja apslēpt smaidu: gaišais, plānais tērps tagad vairs nelikās gaišs, un arī par tērpu to varēja saukt tikai nosacīti. «Jebkurš pārkāpums, acīm redzot, jau slēpj sevī soda dīgļus,» viņš nodomāja, gaidīdams pienākam pārējos.

— Mašīna pārvietojas diezgan ātri, — komandieris teica. — Iespējams, ka viņi ir tālāk, nekā es biju domājis. Motoru tik tikko var sadzirdēt. Ejam!

Atri, gandrīz skriešus visi septiņi sekoja komandierim. Nogurums šķita zudis, it kā to būtu aizslaucījusi cerība drīz satikt draugus un sekmīgi pabeigt ieilgušo ekskursiju. Cilvēki gāja, nevairīdamies trokšņu, jo tagad nebaidījās pievērst sev dzīvās radības uzmanību. Komandieris atgādināja, ka jāievēro piesardzība.

Bija aizritējušas kādas desmit minūtes un noiets vismaz kilometrs. Motora rūkšana kļuva nedaudz skaļāka. Tiesa, bez unifona to dzirdēt vēl nevarēja, taču lūstošo zaru krakšķēšanu jau dzirdēja visi.

— Laužas uz priekšu, — komandieris apmierināti teica. — Steidzas. Lūk, priekšā ir prāvāks klajums. Tur mēs viņus satiksim. Kas noticis?

Pēdējie vārdi bija domāti stūrmanim, kas satvēra komandieri pie rokas.

— Nekas… Bet varbūt labāk, lai viņi parādās pirmie?

— Kāpēc? — komandieris dusmīgi vaicāja.

— Tāpēc, ka tā nav mūsu mašīna.

— Tu domā?

— Noņem austiņas. Motoru nedzird, kaut gan būtu jau laiks … Skaties! Tur viņi nāk!

Komandieris paskatījās stūrmaņa norādītajā virzienā.

Sākumā viņam šķita, ka stūrmanis kļūdījies. Virkne dīvainu, cekulainu putnu šķērsoja klajumu, kurā komandieris bija cerējis sastapt apvidus mašīnu.

Bet jau nākamajā mirklī komandieris saprata, ka tie ir cilvēki. Cekuli uz viņu galvām bija tikai krāšņas, no spalvām veidotas rotas. Caur infrasarkanajām brillēm varēja skaidri redzēt bruņas, kas sedza šo cilvēku krūtis un plecus, no šaurām metāla plāksnītēm izgatavotās jostas, apaļos metāla vairogus un īsos zobenus. Komandierim šķita, ka viņš saskatījis pat kāda zobena rokturi, ko apvija metāliska spirāle un vainagoja galva ar naidā atņirgtiem zobiem. Neslēpdams izbrīnu, komandieris iesaucās:

— Antīkie kājnieki?

— Ne tikai, — nomurmināja stūrmanis.

Aiz kājniekiem parādījās kara rati — īsta kvadriga ar četrzirgu aizjūgu, tam sekoja otri, trešie… Klajuma galā droši vien bija izcirtums, citādi četrjūgs te nemūžam nebūtu varējis izbraukt. Pēc kara ratiem atkal nāca cilvēki, šoreiz — smagi bruņoti. Procesiju noslēdza mūļu pajūgi ar masīvām, tauvu apvītānv'konstrukcijām, kas atgādināja katapultas vai cietokšņa sienu graujamās mašīnas.

Komandieris norūpējies šūpoja galvu, citi, raustīdami plecus, saskatījās. Tikai stūrmanis palika mierīgs, it kā jau sen būtu zinājis, ka tieši uz šīs planētas un tieši šonakt sastaps armiju, kas līdzīga Maķedonijas Aleksandra falangai vai senās Romas leģioniem… Kad šīs armijas arjergards bija nozudis tumsā, komandieris uzmeta skatienu pulkstenim. Viņi bija zaudējuši vismaz divdesmit minūtes.

— Tas nozīmē, — teica komandieris, — ka mūsu mašīna jau agrāk pabraukuši šeit garām. Steigsimies! Motors tikko dzirdams. Esiet uzmanīgi, skatieties zemē! Kaut kur tuvumā jābūt pēdām.

Vēl dažas minūtes pagāja dziļā klusumā. Tagad trokšņot neviens vairs neuzdrošinājās: nupat redzētais karaspēks, iespējams, nebija vienīgais šajā apvidū. Un vispār — par šīs armijas parādīšanos derēja padomāt. Taču cilvēkiem nebija laika. Tikai Mozels norūca:

— Kā viņi šeit izbraukuši ar zirgiem, to es nesaprotu. Bet varbūt viņiem ir starpgalaktiskas, ekstraklases važoņi? …

Vairāk neviens vārds netika teikts līdz tam brīdim, kad komandieris pēkšņi iesaucās:

— Lūk, te ir pēdas! Tagad — pa labi!

Rievotas kāpurķēžu pēdas, izlocīdamās starp kokiem, veda cilvēkus tālāk. Komandieris atkal un atkal vērīgi ieklausījās. Kaut kur tālumā klusi rūca motors. Mozels, kam bija profesionāli asa dzirde, šo rūkšanu jau saklausīja bez unifona palīdzības.

Visi astoņi bija kā spārnos. Pat ar svaigiem spēkiem viņi diezin vai būtu varējuši paiet ātrāk. Zari šaustīja vīru sejas. Meža balsis izbailēs pamira, kad viņi joņoja garām. Cilvēki juta: ja tuvāko minūšu laikā nepanāks mašīnu, nevis nogurums, bet gan vilšanās viņus galīgi pieveiks.

Un tomēr neviens no viņiem nekrita panikā, kad motors pēkšņi it kā nobijies iebūkšķējās un apklusa. Samul- suši visi astoņi apstājās, taču komandieris viņus uzmundrināja:

— Beidzot pieturēja! Nu, gatavojieties! Tūlīt varēsiet apkampt biedrus …

Viņi noskrēja vēl kādu puskilometru, rūpēdamies tikai par to, lai neuzdrāztos virsū kokiem. Pēc tam komandieris palēnināja soli; mašīnai vajadzēja atrasties tepat blakus, pavisam tuvu. Viņš paskatījās zemē, lai pēc kāpurķēžu pēdām noteiktu mašīnas atrašanās vietu. Taču pēdu nebija.

Neticēdams sev, komandieris pavērās apkārt. Infrasarkanajās acenēs zemi redzēja it kā ietītu dziļā krēslā, tomēr katru puslīdz nozīmīgu detaļu varēja labi atšķirt. Katru — izņemot pazudušās pēdas.

— Atpakaļ! — viņš pavēlēja. — Meklēt, kur pēdas nogriežas!

Izvērsusies ķēdē, vīri pagriezās par simt astoņdesmit grādiem. Pirmais pēdas ieraudzīja M'bano.

— Nesaprotu, — viņš apjucis murmināja.

Visi sadrūzmējās ap viņu un dažas sekundes stāvēja nekustīgi, uzkrādami spēkus, lai pārciestu kārtējo likteņa triecienu. Viņi skatījās zemē, un neviens neuzdrošinājās pacelt acis, it kā viņiem būtu bijis nepatīkami uzlūkot citam citu.

Pēdas šeit nenogriezās. Tās vienkārši izbeidzās, pārtrūka, lai vairs nekur neparādītos. Treknā, ar trūdzemi bagātā augsne gan pa labi, gan pa kreisi bija tikpat mīksta un skuju kārta uz tās tikpat bieza kā kilometru iepriekš. Mašīna nekādi nevarēja no šejienes aizbraukt, neatstājot pēdu. Un tomēr tas, acīm redzot, bija noticis.

Apvidus mašīna bija pazudusi. Neizskaidrojamā kārtā pazudusi kopā ar cilvēkiem un ar sintezatoru. Tas bija skaidrs. Tikai tas. Bet ar to pašu pilnīgi pietika.

— Nolādētā planēta! — Maņifiks nenocietās. Taču neviens uz to nereaģēja.

Vienīgi komandieris neskanīgi teica:

— Mums ir pēdas, tās aizvedīs mūs līdz kuģim.

— Paklausies … — ierunājās stūrmanis.

— Nē, — kapteinis strupi atbildēja. — Nevēlos! Mums jāiet uz kuģi. Tur ir mūsu mājas.

Viņš devās ceļā pirmais, klibodams stiprāk nekā jebkad šajā vakarā. Pārējie sekoja viņam bēru procesijas klusumā.

Pēdas veda uz to pašu biezokni, kura malā viņi bija satikuši senlaiku kājniekus. Biezoknis tuvojās lēni, bet — jo vairāk attālums saruka, jo mazāk kosmonautiem gribējās ienirt necaurredzamās tumsas valstībā.

Koku lapotnes jau aizsedza gandrīz pusi debesjuma. Zvaigznes pazuda cita pēc citas. Vīri nopūtās.

— Mašīna te izbrauca, — komandieris, viņus uzmundrinādams, teica. — Tātad arī jums jātiek cauri. Turieties!

Viņš to sacīja, it kā nojauzdams, ka ceļiniekiem vēl būs vajadzīgs mierinājums. Un tā arī notika.

Uz gaidīto izcirtumu pēdas tomēr neveda. Tās aprāvās pēkšņi — tāpat kā ceļa otrajā galā. Pēdas nāca ne no kurienes un ne uz kurieni neveda. Tas šķita iracionāli, un, ja arī pasauli, kurā kosmonauti bija nokļuvuši, nevarēja uzskatīt par apburtu, tad katrā ziņā daudz no tā netrūka.

Komandieris pat nemēģināja meklēt pārtrūkušās sliedes turpinājumu. Viņš atlaidās zemē un sāka berzt sāpošo celi.

— Atpūtīsimies, — viņš teica. — Spriežot pēc visām pazīmēm, pusstunda šur vai tur mūs neglābs un nepazudinās. Atpūtināsim kājas un pakustināsim smadzenes. — Ievērojis, ka stūrmanis, kas apsēdies viņam pretim, salīgi nodrebina plecus, komandieris labsirdīgi pasmējās. — Redzi nu, navigator, siltām drēbēm tomēr ir savas priekšrocības! Bet nekas, tūlīt sasildīsimies. Kas gan tā par atpūtu, ja nav siltuma?

— Jā, — stūrmanis piekrita. — Mani taisni pārņem skaudība, iedomājoties, ka mūsu izlūki tagad kaut kur sildās pie ugunskura.

Viņš pietupās un sāka gramstīties apkārt, lasīdams žagarus, sausas lapas un citu kurināmo, kāda šeit bija papilnam. Taču komandieris viņu atturēja.

— Nevajag! Sakurt ugunskuru būtu pārāk liels risks. Kas var galvot, ka tepat līdzās — biezoknī mums nav nevēlamu kaimiņu? Mozel, tev mugursomā droši vien atradīsies kaut kas noderīgs …

Mozels pamāja ar galvu un tūdaļ izvilka no mugursomas mazu krāsniņu ar infrasarkanu sildķermeni, kas bija domāts ēdiena gatavošanai pārgājienos. Šo krāsniņu viņš pievienoja akumulatoram, ko nesa līdzi elektroniķis Ker- stens. — Sildies, — Mozels teica stūrmanim un pats pastiepa rokas pretī siltumam, kuram trūka tikai liesmas, lai radītu īstu mājīgumu. Stūrmanis pasmīnēja, un nebija saprotams, vai viņa smīns pauž tikai nožēlu vai arī izsmieklu, jo tiešām — kāda jēga sildīties pie neredzamas uguns, kad visapkārt, cik uziet, materiāla īstam, gaišam, jautri sprēgājošam ugunskuram … Komandieris nosodoši ieklepojās.

— Tev nav taisnība, stūrman! Mēs nedrīkstam sevi atklāt. Ne ar skaņām, ne ar gaismu. — Viņš centās runāt mierīgi, lai gan apspiest sāpes kļuva arvien grūtāk un spēki nepārprotami izsīka. — Kāpēc tu esi tik ļoti pārliecināts, ka te valda miers un labklājība?

— Nezinu, — stūrmanis domīgi novilka. — Nezinu… Bet man ir tāda sajūta. Mēs, stūrmaņi, esam pieraduši uzticēties nojautai, vadīties no intuīcijas vismaz tajās reizēs, kad citi kursa noteikšanas līdzekļi vairs neder. Arī tagad… Un ne tikai tagad — no paša sākuma…

— Stop! — komandieris iesaucās un satvēra stūrmani aiz rokas. Šajā nolūkā vajadzēja noliekties mazliet uz priekšu, un, nejauši aizķēris nokaitēto krāsniņu, viņš apdedzināja plaukstu. — Vai zini, stūrman, — komandieris turpināja, berzēdams sūrstošo vietu, — labāk atliksim spriedelēšanu par Sākotni līdz tam brīdim, kad būsim atgriezušies uz kuģa. Neteoretizēsim! Novērtēsim vienīgi faktus un netaisīsim nekādus vispārinājumus. Manuprāt, mēs esam nokļuvuši uz gluži normālas planētas, kas dzīvo apmēram mūsu ēras priekšvakara ritmā. Atēnas, Sparta — katram no mums par šīm valstīm saglabājies kaut kāds priekšstats. Bez tam šeit ir arī cilvēki, kas dzīvo pēc akmens laikmeta — mezolīta vai neolīta — likumiem. Atceries, mums jau vairākkārt nācās sastapties ar tādām kultūrām.

— Bet pēdas? — jautāja stūrmanis un iekārtojās ērtāk, jo paredzēja ilgstošu strīdu.

— Nogaidīsim rītu. Apskatīsim pēdas rūpīgāk un tad sāksim izvirzīt hipotēzes… Pagaidām ir skaidrs tikai tas, ka šeit līdzās pastāv dažādi civilizācijas līmeņi. Rītausmā, domājams, sāksies kauja — bronzas zobeni pret akmens cirvjiem, un, raugoties no šī viedokļa, mūsu pozīcija nav visai spoža. Vai tev ir nojauta, kurā pusē meklējams kuģis? Kādā virzienā mums labāk iet? Padomā par to, navigator!

Stūrmanis gandrīz nemanāmi pavīpsnāja.

— Lai domātu, man diemžēl ir nepieciešama hipotēze …

Komandieris vai nu ievaidējās, vai īsi nosmējās, to nevarēja lāgā izšķirt.

— Eh, stūrman… Jebkurai pacietībai ir robežas. Bet lai notiek! Apcerēsim šo problēmu vēlreiz. Klausies. Kad mēs atlidojām, varēja pieļaut domu, ka tā ir Sākotne — bijusī Sākotne — planēta, ko cilvēki pametuši, vai arī planēta, kura pēc pārciestās katastrofas jau paspējusi daļēji — vismaz tās flora un fauna — atspirgt. Es toreiz uzskatīju par nevēlamu ziņot Zemei, ka Sākotnes civilizācija nav saglabājusies līdz mūsu dienām, bet, lai nu kā, tāda hipotēze toreiz varēja pastāvēt. Taču pēc zināma laika mēs pārliecinājāmies, ka uz šīs planētas dzīvo cilvēki. Akmens laikmets. Arī to, raugoties no tava viedokļa, vēl varētu izskaidrot, ja pieņemtu, ka visi cilvēki katastrofā nav gājuši bojā, toties pakāpeniski zaudējuši visus civilizācijas atribūtus un beidzot pārvērtušies par mežoņiem. Bet tagad, stūrman, es kategoriski saku tev: nē! Civilizācija regresēdama nevarēja aizkavēties antīkajā attīstības stadijā un, ja tā atkal sākusi attīstīties, nekādā gadījumā vēl nevarēja to sasniegt. Piekriti?

— Loģiski.

— Pieņemt tavu hipotēzi nozīmē atzīt, ka dižā Sākotnes civilizācija ir gājusi bojā. Bet mēs taču bijām kopā uz Giganta, kas attīstības ziņā no Sākotnes atpaliek tikai par vienu pakāpi. Vai kaut kas tur liecināja par katastrofas briesmām? Vai tur bija kaut viens vienīgs cēlonis, kas varētu izraisīt tādas sekas? Antagonisms, naids, apslēptas pretrunas sabiedrības attīstībā? Nekā tāda nebija, stūrman! Un tas arī nav brīnums: pat uz Zemes sabiedrībai nekas tamlīdzīgs sen vairs nedraud. Bet starp mums un Gigantu ir taču prāva distance — vai nav taisnība?

— Es laikam piekristu tev, — stūrmanis, brītiņu klusējis, atbildēja, — ja kaut ar vienu vārdu būtu ieminējies par šīs civilizācijas bojā eju. Bet nekā tamlīdzīga es taču neesmu teicis!

— Vēl jo labāk! Ja civilizācija nav gājusi bojā un tomēr tās nav, izskaidrojums var būt tikai viens: tās nekad nav bijis, un šī planēta nav un nevar būt Sākotne!

— Nepiekrītu. Kāpēc civilizācijas liktenis obligāti ir jāsaista ar katastrofām un bojā eju?… Protams, es nedomāju, ka cilvēce kādreiz beigs eksistēt idilliskā mierā — nevis trūkuma, bet gan pārpilnības dēļ. Atceries šo teoriju?

— To — par negausību?

— Var jau teikt arī tā. Lai gan patiesībā runa ir par zināšanu pārpilnību… Sabiedrība attīstīdamās sekmīgi pārvar visas zemūdens klintis, izvairās no kodolkara, rada augstu dzīves līmeni, uztic materiālo vērtību ražošanu mašīnām un beidzot gūst iespēju visu savu enerģiju

veltīt aizvien dziļākai, vispusīgākai pasaules izzināšanai …

— Pagaidām teorija konstatē tikai faktus, — komandieris sacīja, — uz Zemes tas viss jau ir noticis, bet mēs joprojām esam sveiki un veseli. — Viņš salieca roku, demonstrēdams savus bicepsus.

Stūrmanis piekrītoši palocīja galvu.

— Tu esi atlēts, tas visiem ir zināms. Taču paklausies tālāk. Šīs teorijas piekritēji apgalvo: nelaime ir tā, ka attīstības tempi arvien vairāk paātrinās, bet zinātnes nemitīgi diferencējas. Ja divu zinātņu saskares punktā rodas jauna nozare, arī tā nekļūst par apvienotāju, bet gluži otrādi — pati sāk arvien vairāk padziļināties un attālināties no kaimiņiem. No apļa centra var novilkt, cik vien vēlies, radiālu līniju, un, jo tālāk, jo vairāk tās attālināsies cita no citas. Tā ir vienkārša ģeometrija.

— Nu un?

— Tālāk notikumi attīstās tā: pasaules izzināšana kļūst par dzīves galveno saturu. Sabiedrības mehānisms šķiet nevainojami noregulēts, ekonomika īpašu uzmanību vairs neprasa, tā darbojas kā labs automāts, kam nav vajadzīga pat eļļošana. Tādējādi ikvienam rodas iespēja darīt tikai to, kas atbilst viņa interesēm. Bet cilvēku intereses ir ļoti dažādas; un zinātnei jāatdod visi spēki, protams, ja ar to grib nopietni nodarboties. Taču nenopietni ar zinātni mūsu laikā neviens vairs nenodarbojas. Un, lūk — tā vismaz apgalvo šīs teorijas piekritēji — var gadīties, ka, zinātnēm aizvien vairāk diferencējoties, pienāks brīdis, kad cilvēki pārstās saprast cits citu. Vienlaikus tomēr nav jāaizmirst, ka cilvēks ir sabiedrisks radījums, ārpus sabiedrības, bez tās viņš nevar dzīvot. Bet sabiedrība beigs eksistēt tajā momentā, kad zudīs sakari un savstarpēja saprašanās…

— Pietiek, — komandieris teica. — Viss ir skaidrs. Šī teorija man aktīvi nepatīk, es tai neticu.

— Arī es neticu. Ne jau tāpēc, ka kaut kas tamlīdzīgs nevarētu notikt, bet divu citu iemeslu dēļ. Pirmkārt, bez zinātnes cilvēkiem ir arī māksla, un tā vienmēr apvieno, uzsver to, kas visiem ir kopīgs. Un, otrkārt, cilvēkiem pietiek saprāta, lai savlaicīgi pamanītu briestošās pretrunas un izdarītu nepieciešamos pārkārtojumus …

— Pagaidi, — komandieris iebilda un pārlaida pētošu

skatienu vīriem, kas sēdēja ciešā lokā ap krāsniņas infrasarkano sildķermeni. — Pagaidi. Mēs taču nupat vienojāmies, ka sabiedrībā, kura sasniegusi pietiekoši augstu, nu, sacīsim — Giganta attīstības līmeni — nekādu pretrunu nav! Tātad nav arī vajadzības izdarīt kaut kādus pārkārtojumus!

— Sabiedrībā pretrunu nav, — stūrmanis domīgi sacīja. — Vai pareizāk — nav politisku un sociālu pretrunu. Bet vispār… Tev, komandier, ir laba atmiņa, tu droši vien vēl nebūsi aizmirsis… Kad mēs uz Giganta gribējām paņemt kaut kādus nieciņus, suvenīrus piemiņai no šīs brīnišķīgās planētas, lai pārvestu mājās ne tikai skaņu un videoierakstus… Starp citu, manā kajītē viens tāds suvenīrs ir vēl tagad … Mums, protams, atļāva izvēlēties, bet mēs toreiz ievērojām ļoti dīvainu faktu: Giganta iedzīvotāji, saņemdami viņiem vajadzīgās mantas, ik reizi uzrāda kaut kādus žetonus. Mēs painteresējāmies, ko tas nozīmē, un atceries, ko mums paskaidroja.

Komandieris, protams, atcerējās, taču neteica ne vārda.

— Mums paskaidroja, — turpināja stūrmanis, — ka uz dižās planētas gan metālus, gan plastmasas skaita gramos, jo viss, ko uz vietas varēja iegūt un izmantot, jau sen iegūts un izmantots, arī visi vietējie izejvielu avoti jau sen izsmelti. Tikai muzejā mēs redzējām dažus kubikcentimetrus naftas — brīnišķīga, eļļaina šķidruma, ko glabāja īpašā superizturīgā tvertnē, un tā droši vien bija šīs planētas pēdējā nafta… Viņi tūkstošiem reižu pārkausē metālus un atjauno plastmasas, taču zudumi ir nenovēršami. Lai neizjauktu materiālu bilanci, šos zudumus kompensē, ievedot metālus un citas izejvielas no kosmosa. Bet tas ir ļoti dārgs prieks pat tik varenai civilizācijai. Turklāt kosmiskajiem reisiem ir jāpatērē degviela, un tā vairs nav atjaunojama. Protams, viņi var sintezēt metālus un citus elementus reaktoros, bet tādām kodolreakcijām nepieciešams tik milzīgs enerģijas daudzums, ka pat Gigantam ar to nopietni jārēķinās. Man liekas, komandier, ka Gigants ir sasniedzis tādu attīstības līmeni, kad visas sabiedrības pūles tiek veltītas nevis civilizācijas attīstībai, bet tās saglabāšanai; tur katru zudušo metāla gramu cenšas aizstāt tikai ar vienu un nevis ar diviem jauniegūta metāla gramiem. Tā ir apstāšanās, komandier, bet jebkura apstāšanās ir regresa un bojā ejas sākums. Lūk, pret

runa, kas radusies bez jebkāda antagonisma sabiedrībā! Un tas nozīmē, ka šajā sabiedrībā ir nepieciešamas — ja arī ne sociālas, tad vismaz tehniskas — bet katrā ziņā dziļas revolucionāras pārmaiņas. Sākotne ir vecāka par Gigantu, un es nemaz nebrīnītos, ja šīs planētas ļaudis būtu iemācījušies iztikt bez visa tā, kā Gigantam tik ļoti trūkst.

— Nu, nu! — iesaucās komandieris, un viņa balsī ieskanējās sarkastiski toņi. — Tu gribi teikt, ka cilvēki, visaugstākās civilizācijas pārstāvji, šādos apstākļos iznīcina savas mašīnas un pārkaļ tās par zobeniem, izmet lūžņos motorus un sēstas kara ratos, lai sāktu slepkavot citus cilvēkus — tos, kam dažādu iemeslu dēļ ticis mazāk vai arī nemaz nav ticis metālu un kas bijuši spiesti pāriet tieši uz akmens cirvjiem. Tāda, pēc tavām domām, ir šī tehniskā revolūcija?

— Vai tad es to esmu teicis?

— Nē, tieši tā tu neesi to formulējis. Taču, sekojot tavai domu gaitai, ir jāatzīst, ka Gigants kādreiz sasniegs Sākotnes līmeni, un Sākotni patlaban pārstāv tikai mežoņi un ar bronzas zobeniem bruņoti karavīri!

— Nekā tamlīdzīga, — stūrmanis atgaiņājās. — Par šo planētu mēs vēl zinām ļoti maz. Un civilizācija, starp citu, ir ne tikai prasme iegūt, bet arī prasme atteikties. Vispirms — ētiskajā plāksnē, pēc tam — nenovēršami — arī materiālajā. Prasme atrast daždažādās jomās aizstājējus, kuru bezgalīgajā pasaulē ir neskaitāmi daudz. Par visu to mēs pagaidām nekā nezinām. Varbūt nafta nav tik nepieciešama, kā mums liekas? Varbūt visu, ko vien cilvēks-vēlas, var radīt no vakuuma un, kad vairs nav vajadzības, uz turieni aizraidīt atpakaļ? Mums tā ir pārāk tāla nākotne… Visu, ko esam šeit redzējuši, mēs pagaidām nevaram sasaistīt vienotā ķēdē, nevaram iekļaut nekādā koncepcijā. Tāpēc varbūt…

Komandieris nopūtās, juzdams, ka strīds stipri ieilgst. Un, it kā piebalsojot šai nopūtai, pēkšņi iežvadzējās metāls.

— Klusāk! — viņš bargi brīdināja. — Te nav konferenču zāle!

Vīri pārmetoši uzlūkoja cits citu. Taču neviens neno- dūra galvu, atzīstot sevi par vainīgu. Tad Mozels pačukstēja:

— Tas nav šeit, pie mums…

Un tūdaļ, apstiprinot viņa vārdus, metāls iežvadzējās vēlreiz. Visi sastinga; žvadzoņa kļuva skaļāka, un tai pievienojās arvien jaunas skaņas. Brīkšķēja zari, kāds pa laikam iesprauslojās un krāca. Beidzot tumša nenosakāmas formas masa izvirzījās no biezokņa un paprāvā attālumā plūda garām kosmonautiem. Dīvainā priekšmeta kontūras bija ļoti sarežģītas: katrā ziņā tas neizskatījās ne pēc mašīnas, ne pēc cilvēka, ne arī pēc dzīvnieka. Metāla žvadzoņa, kas skanēja dažādās toņkārtās, tagad bija dzirdama ļoti labi, un tomēr biezokņa melnais fons joprojām neļāva noteikt, kas īsti tur kustas.

Kapteinis nervozi rakņājās pa kombinezona kabatām, meklēdams infrasarkanās acenes. Tumšais rēgs jau bija pavirzījies dažus metrus uz priekšu, kad no biezokņa iznira otrs, pēc tam — trešais un ceturtais… Ritmiski šūpodamies, it kā sakalti vienā ķēdē, šie radījumi gāja savu ceļu. Cilvēki tikai grozīja galvas, pavadīdami tos ar skatieniem un atkal pievērsdamies mežam, lai nepalaistu garām brīdi, kad no turienes iznāks kārtējais fantoms. Minūtes ritēja lēni, taču beidzot mīklainās būtnes bija pavirzījušās tik tālu uz priekšu, ka tās varēja labāk saredzēt.

Nākamajā mirklī apslāpēts pārsteiguma sauciens izlauzās no kosmonautu mutes.

Smagā kavalērija! Bruņinieki pilnā kaujas apbruņojumā. Galvas ķiverēs ar paceltiem sejsegiem, krūtis bruņās, arī gurni, kājas un rokas — viss iekalts metālā. Pie jātnieku sāniem ovāli vairogi un gari šķēpi, to strupie gali iespiesti kāpšļos, un smailes kā kuģu masti pacēlās pāri kolonnai. Arī varenie zirgi bija tēraudā iekalti un apsegti ar greznām segām, kas sniedzās gandrīz līdz zemei. Smagi cilādami kājas, šie dzīvnieki reizēm klanīja galvas, un tad visapkārt skanēja laužņu džinkstoņa, bez tam bruņinieku garie zobeni trinās gar kāpšļiem, bet tērauda elkoņi — gar sānu bruņām. Tas arī izraisīja metālisko žvadzoņu, ko pirmīt bija sadzirdējuši kuģa ļaudis.

Aizturējuši elpu, kosmonauti palaida garām šo nez no kurienes uzradušos kolonnu. Taču pēc brītiņa no biezokņa iznāca otra kolonna un sāka izvērsties pa kreisi, bet mazliet tālāk parādījās trešā, kura sāka izvērsties pa labi. Radās iespaids, ka bruņinieki gatavojas kaujai. Komandieris pavēlēja visiem būt gatavībā, lai gan bruņinieki manevrēja, pagriezuši kosmonautiem muguru, un tātad, acīm redzot, negatavojās tiem uzbrukt. Uzmanīgi vērodams šos manevrus, komandieris pačukstēja stūrmanim:

— Tikai tā mums vēl trūka… Es pat nevarēšu atkāpties, kāja nepavisam vairs negrib klausīt. Ja kaut kas atgadīsies, būs jāšauj…

— Karš… — Mozels nomurmināja. — Bet karā ir jārīkojas tā, kā tas karā pieņemts, vai ne, komandier? Mēs izvairāmies no cilvēkiem un saceram visādas hipotēzes; vai nebūtu labāk kādu sagūstīt un tad no gūstekņa uzzināt visu, kas mūs interesē?

— Noteikumi, Mozel, — komandieris gandrīz vai ar nožēlu pačukstēja.

— Arī karam ir savi noteikumi, un tie, manuprāt, atceļ visus pārējos.

— Tev taisnība, — komandieris teica, ar skatienu pavadīdams bruņinieku kolonnas. — Šo ir par daudz. Bet droši vien parādīsies arī citi…

— Es esmu pret, — stūrmanis noteikti iebilda.

— Tu esi viens. Bet pārējiem… sagatavoties!

Lai gan vienība bija pilnā kaujas gatavībā, cilvēka parādīšanās kosmonautus pārsteidza, viņi pat nodrebēja — tik pēkšņi tas bija iznācis no biezokņa.

Visi ieroči acumirklī vērsās pret nācēju, tomēr trīsošie stobru gali skaidri liecināja par vīru satraukumu. Komandieris tikko dzirdami pačukstēja, lai pagaidām nešauj. Viņš bija sapratis, ka cilvēks ir pamanījis viņus, bet nav nobijies, un tātad nekas ļauns tam nevarēja būt padomā. Cilvēks tuvojās bez jebkādas piesardzības, stampādams pa kritalām un saceldams ellišķīgu troksni. Un, tiklīdz stūrmanim iešāvās prātā, ka iedzimtais diez vai būtu tā rīkojies, nācējs teica:

— Komandier, vai jūs esat šeit? Komandier…

No visa, kas šajā mirklī būtu varējis notikt, tas bija pats negaidītākais: no necaurredzamā biezokņa iznirusī tumšā figūra, un piepeši — kuģa galvenā mehāniķa Stena bezgala pazīstamā balss! Tā cilvēka balss, kuru viņi domās jau bija apbedījuši kopā ar biedriem un apvidus mašīnu …

Dažas sekundes neviens nespēja parunāt: negaidītā laimes un drošības sajūta bija aizžņaugusi visiem rīkli.

— Lūk, to es saprotu! — beidzot skaļi iesaucās Mozels, un tad, it kā būtu sagruvis neredzams aizsprosts, visi ierunājās reizē un katrs centās piekļūt tuvāk Stenam, apkampt viņu, pateikt kādu sirsnīgu vārdu … Mehāniķis, mazliet izbrīnījies, mulsi smaidīja un raustīja plecus. Pagāja dažas minūtes, iekams komandierim izdevās savus ceļabiedrus kaut cik nomierināt.

— Lieliski! — komandieris sacīja, it kā rezumēdams kopējo sajūsmu. — Bet kur palikusi apvidus mašīna?

— Puskilometru no šejienes, — Stens atbildēja. — Vajadzēja atstāt, jo izlauzties caur biezokni mašīna nevarēja. Atradām jūs ar smaržu detektora palīdzību. Bet jūs nu gan līkumojāt… Vienā vietā nācās pagaidīt. Gribu jūs brīdināt: te ir cilvēki…

— Mēs baidījāmies, ka jums uzbruks. Mežoņi vai bruņinieki … Viņi jūs nepamanīja?

— Pabrauca garām. Bet pag — par kādiem mežoņiem jūs te runājat? Mums garām pabrauca kaujas raķetes…

— Iesim, — komandieris atmeta ar roku. — Dodiet kādu stingrāku zaru, es mēģināšu atbalstīties. Gribas ātrāk ieraudzīt mašīnu un pārliecināties, ka šajā pasaulē mašīnas vispār eksistē. Vai sintezators ir kārtībā?… Nē, Sten, jūs kaut ko jaucat: nevis raķetes, bet katapultas…

— Nejaucu, komandier. Tās noteikti bija raķetes! Atcerieties lekciju kursu par senajām civilizācijām? Tieši tādas tur bija aprakstītas: pārvietojamas platformas uz gaisa spilvena… Protams, sīkāk apskatīt tās mēs nepaguvām — ieslēgt prožektorus neuzdrošinājāmies, bet caur infrasarkanajām acenēm bija skaidri redzams …

— Pie joda! — paspruka komandierim negaidīti skarbi. Stūrmanis iesmējās un tūdaļ apklusa, viņa smiekli atbalsojās mežā, un kaut kur zaros paslēpies putns mēdīdamies tos atdarināja. — Klusu, navigator! — komandieris norūca. — Smieties nav iemesla. Ja tīģeris jūs nesaplosīja, kad sagrābāt viņu ar kailām rokām, tas vēl nenozīmē, ka varat… Labāk pieliksim soli. Vai līdz mašīnai tālu?

— Nē, esam jau tikpat kā klāt, — Stens mierinoši atbildēja. — Bet torņi — atceraties, mēs par tiem ziņojām — mums, jādomā, tomēr būs rēgojušies. Vēlāk speciāli aizbraucām uz vietu, kur tie krita zemē, taču nekādu pēdu tur nebija.

— Tā jau es domāju, — kapteinis daudz miermīlīgākā tonī sacīja., ^

— Bet izskatījās tik pārliecinoši… Torņi lidoja un nolaidās, pēc tam pazuda un atkal parādījās tai pašā vietā — taču jau nedaudz pārveidoti…

— Šajā vidē, - komandieris paskaidroja, — acīm redzot, viegli rodas halucinācijas.

— Kuģī, — stūrmanis pasmīnēja, — mēs droši vien nospriedīsim, ka arī cilvēki mums tikai rēgojušies. Gan kājnieki, gan bruņinieki…

Komandieris gribēja viņam iebilst, bet šajā mirklī Stens, kas bija uzņēmies ceļveža pienākumus, apstājās un teica:

— Klāt esam.

No krūmos paslēptās mašīnas atdalījās tumša figūra un devās pretim vienībai. Pienācējs sirsnīgi sasveicinājās ar visiem, viens pats naksnīgajā mežā viņš diez vai bija juties sevišķi omulīgi. Komandieris kaut ko nomurmināja par liekiem sentimentiem un laika trūkumu, un visi steigšus sakāpa mašīnā. Sāpes kājā atkal šķita norimušās, un komandieris jau bija uzlicis to uz mašīnas kāpšļa, kad pēkšņi sastinga.

— Kas tad tas?

Kā tāla eksplozija niežu pāršalca kliedzienu vilnis. Tūkstošbalsīgais koris bija tik varens, ka balsis skaidri dzirdēja arī šeit; nevarēja tikai saprast, kā šajās balsīs ir vairāk — nāves baiļu vai uzvaras gaviļu. Dažas sekundes vēlāk kliedzieni atkārtojās. Komandieris nopūtās.

— Sadursme, šķiet, ir sākusies. Tūdaļ plūdīs asinis… Mēs gan nedrīkstam iejaukties. 2ēl… Lūk, stūrman, tava Sākotne — sarkanas, ļoti sarkanas upes sākotne… Braucam, mehāniķi!

Stens mazliet pievilka sviras. Klusi sakustējās gumijotās kāpurķēdes, un atdzisušais mežs uz infrasarkanā ekrāna ataino jās kā caur aizsvīdušu stiklu. Stens bija iemanījies veikli manevrēt starp kokiem, tomēr nepārtrauktā līkumošana jūtami samazināja ātrumu. Komandieris nepacietīgi grozījās savā sēdeklī. Taču pamazām mežs kļuva retāks, un viņš atviegloti uzelpoja.

— Apvidus liekas tāds kā pazīstams. Sten, vai mūsu nora vēl tālu?

Sasprindzināti raudzīdamies ekrānā, mehāniķis tikai pakratīja galvu. Naksnīgās kaujas lauks palika arvien tālāk aizmugurē, trokšņi pamazām apklusa un vairs neat- balsojās mežā. Pēc pārciestā uzbudinājuma cilvēku nervi sāka nomierināties un atslābt; viens otrs pat aizsnaudās, klusībā sapņodams par ierasto kajīti, ērto koju un rāmo kosmosa mieru. Taču piepeši snaudēju pieres atsitās pret viņu ceļgaliem. Arī pārējie sasvērās strauji uz priekšu. Stens bija nobremzējis, un visi izjuta dīvainu kustību. Iespaids bija tāds, it kā mašīna pārvietotos nevis pa sauszemi, bet gan peldētu okeānā un liels, lēzens vilnis būtu pacēlis viņus un atkal nolaidis lejā; pēc tam drebuļi, līdzīgi ņirbu viļņiem, pārskrēja zemes virsai — koku galotnes iešalcās — tad viss atkal norima, un apkārtnē no jauna iestājās klusums. Dzīvā radība notikušajam, šķiet, nebija pievērsusi ne mazāko uzmanību: putni necēlās gaisā, un zvēri nemeklēja glābiņu bēgšanā. Komandieris sarauca pieri.

— Zemestrīce? Apvidus neizskatās seismiski aktīvs… Bet kas to lai zina, uz šīs planētas laikam viss ir iespējams …

— Atceries Gigantu? — stūrmanis nomurmināja. — Kaut kas līdzīgs tur notika katru reizi, kad ieslēdza rezerves centrāles…

— Nekāda salīdzinājuma! — iebilda Stens. — Tur satricinājums bija tikko jūtams par spīti visai viņu enerģētikas jaudai.

— Jaudu samērs… — stūrmanis noburkšķēja, veltīgi cenzdamies iebāzt rokas sadriskātajās piedurknēs.

Komandieris palūkojās augšup. Debesjums atradās savā vietā, starp koku galotnēm redzamie melnā samta ielāpi bija nobārstīti ar zvaigznēm, kuru vienmērīgais spīdums allaž iedvesa cilvēkiem uzticību. Pēkšņi debesīs pāri mežam pavīdēja kāds siluets: parasts daudzstāvu nams tur nez kādēļ lidoja horizontāli. Tam pa pēdām absolūtā klusumā aizjoņoja vakuuma dirižablis, kas šķita pārnests uz šejieni tieši no Zemes, kur šajā laikmetā to bija ļoti daudz. Ieraudzījis gaisā debesskrāpi, komandieris neviļus ierāva galvu plecos. Viņam likās, ka nupat, nupat milzīgā masa gāzīsies lejā un apraks gan mašīnu, gan cilvēkus zem savām drupām… Taču nekas nenotika, drīz debesis attīrījās, gaiss palika nekustīgs un no augšas nedzirdēja ne

skaņas. Komandieris pašķielēja uz vīriem. Viņi bija mierīgi. Mozels zondēja ēteru un, par spīti traucējumiem, vēl cerēja nodibināt sakarus ar kuģi. Stens, piešķiebis galvu, ieklausījās tukšgaitā strādājošā motora dūkoņā. Komandieris izberzēja acis un teica:

— Braucam, nav ko kavēties!

Un atkal miglainie, izplūdušie koku apveidi sakustējās. Uz ekrāna skaidri redzams — tikai dažus soļus no mašīnas priekšgala — ceļu šķērsoja kāds zvēriņš, ne lielāks par kaķi. Varbūt tas arī bija kaķis.

— Neievērojāt, kāds viņam kažoks? — Maņifiks jautāja.

— Manuprat, gaiši zils, — stūrmanis pavīpsnāja.

— Mani tas interesē tīri teorētiski, — ķīmiķis apvainojies teica, tad palūkojās pār mašīnas bortu un piebilda: — Sten, vai tu visu laiku brauc pa savām vecajām pēdām?

— Nē. Jūs meklējot, mēs par daudz līkumojām. Tagad es braucu pēc kursa rādītāja.

— Tātad tās nav mūsu pēdas?

Patiesi — priekšā bija redzama kāpurķēžu sliede. Stūrmanis aplūkoja to vērīgāk.

— Vai tev neliekas, ka šīs pēdas ir platākas?

— Arī es tā skatos, — teica komandieris. — Vai tikai tās nebūs mūs šonakt maldinājušas?

Stens pabrauca mazliet tālāk — līdz vietai, kur kāpurķēžu pēdas bija sevišķi skaidri redzamas. Apvidus mašīna uzbrauca uz pēdām un, paklausot komandiera žestam, apstājās. Cilvēki izkāpa.

— Jā, — izdarījis dažus mērījumus, komandieris atzina. — Viņu kāpurķēdes ir par diviem centimetriem platākas, un atstatums starp tām — lielāks. Arī kāpurķēžu forma viņiem cita.

— Viņiem? — jautāja Mozels. — Ko tas nozīmē?

— Nezinu, — komandieris dusmīgi atcirta. — Vai eks- preslaboratorija mums ir līdzi?

— Vienu acumirkli! — Maņifiks atsaucās.

Analīze neprasīja daudz laika. Pēc brītiņa Maņifiks atrāvās no masspektrogrāfa okulāra, izberzēja acis un teica:

— Tērauds un tērauda sakausējumi. Samērā primitīva tehnika, mašīna bijusi smaga. Svars? Hm… pēdu dziļums … atbalsta platība, — viņš ātri aplēsa un tad paziņoja: — Aptuveni rēķinot, mašīna svērusi vismaz trīsdesmit tonnas. Mēģināsim spriest pēc analoģijas! Kādas cilvēku konstruētas kāpurķēžu mašīnas ir bijušas tik

smagas?

Komandieris kaut ko pārlika prātā, taču fiziķis bija ātrāks.

— Tanks! — viņš iesaucās. — Kaujas mašīna ar spēcīgu motoru. Atceraties šonakt dzirdētās skaņas?

— Tanks? — komandieris lāgā negribēja ticēt. — Vai tiešām? Bet kur šis tanks tādā gadījumā palicis?

Savu domu viņš nepaguva izteikt līdz galam, jo zvaigznes nodzisa, un tas bija šaušalīgi.

Uz planētām, kas atrodas lodveida kopās vai Galaktikas centrā, zvaigznes naktī spīd nesalīdzināmi spilgtāk nekā uz Zemes, un par šo planētu naksnīgajām debesīm neapšaubāmi varētu uzrakstīt daudz labākus dzejoļus nekā tos, kuri līdz šim sacerēti uz Zemes, kaut gan — kas to lai zina — tādi dzejoļi varbūt jau sen ir uzrakstīti… Bet nu zvaigžņu gaisma, zilgana un mirgojoša, kas tikko vēl bija plūdusi no visām debess pusēm, pēkšņi nodzisa. Kapteinis pacēla galvu, un visi pārējie atkārtoja viņa kustību.

Pirmajā mirklī likās — spīdekļus aizsedzis tumšs negaisa mākonis. Pēc tam viņi saprata, ka mākonis tas tomēr nav, lai gan izskatījās tikpat liels un gaismu necaurlaidīgs.

Viņi lūkojās, pamiruši aiz šausmām, dažs — atvēris muti, cits neviļus, it kā atgaiņādamies pacēlis roku… Pār cilvēku galvām vairāku simtu metru augstumā aizslīdēja viduslaiku pilsētas mūri — masīvi, roboti, ar torņiem, šaujamlūkām un vārtiem. Mūriem sekoja nami ar šauriem logiem un smailiem jumtiem, kuros blāvi atvizēja svins. Gaiss oda pēc ozona un viegli sprakšķēja. Maņi- fika garajos matos, kas bija sacēlušies stāvus, iezibējās zilganas dzirkstis …

Sienas slīdēja pār viņu galvām līgodamās un šķobīdamās, it kā tiešām būtu celtas no ūdens tvaikiem, lidojumā tās nemitīgi mainīja formu, veidojot asus stūrus un izliekumus. Radās iespaids, ka tās visu laiku meklē izdevīgāko konfigurāciju — tādu, kas neļautu iespējamam pretiniekam ne no vienas puses brīvi tuvoties cietoksnim; arī ēkas un augstie, masīvie torņi ar lūkām un galerijām nemitīgi pārvietojās, un šīs kustības pavadīja dobja rūkoņa, kas izklausījās pēc tālumā grandoša pērkona.

Tas viss stipri atgādināja tuvojošos negaisu, tikai neviens līdz šim nebija redzējis tādu negaisu un tādus mākoņus, par kuriem nevarētu teikt, ka tie atgādina viduslaiku pili, bet gan būtu jāsaka, ka tie ir tāda pils, ko nezināms spēks pacēlis gaisā; tāpat kā par lidojošu cilvēku nevar teikt, ka viņš atgādina cilvēku, jo cilvēks viņš taču ir!

Tas ilga dažas sekundes. Pēc tam debesis atkal noskaidrojās un zvaigznes spīdēja tāpat kā agrāk.

— Vai bākas signālu joprojām nav? — komandieris, iekāpis mašīnā, jautāja.

— Nē, — radists bažīgi atbildēja.

— Labi. Nezaudēsim laiku. Braucam, Sten! — komandieris pavēlēja un, pievērsies pārējiem, piebilda: — Kas palika uz kuģa? Brods? Vajadzēs sodīt! Radio nedarbojas, un arī optisko bāku viņš nez kādēļ izslēdzis…

— Varbūt to pagaidām aizsedz koki… — Mozels nomurmināja.

— Koku vairs nav, — strupi iesaucās Stens, pēc pēdējā pagrieziena izbraukdams klajumā. Nākamajā mirklī viņa rokas bezspēcīgi atlaida vadības sviras. Kāds pārsteigti ievaidējās, cits smagi nopūtās. Vairāk apvidus mašīnā nedzirdēja ne skaņas.

— Ir gan meistari! Tpū! — Komandieris nospļāvās pāri bortam. — Uz kurieni tu mūs atvedi, Sten?

Komandiera izbrīns bija saprotams: klajums tiešām atgādināja to, kurā vakar bija nolaidies viņu kuģis. Tāpat šalca koki, tāpat viļņojās zāle, tikai, kuģa nebija.

— Es orientējos pēc aparātiem, — Stens mulsi taisnojās. — Nekā nesaprotu! Nomaldīties mēs nevarējām. Redzi, arī tālāk zāle ir nomīdīta. Mēs te esam braukuši..,

— Braukuši un aizbraukuši garām! — komandieris iesaucās, un šajā saucienā izskanēja viss viņa uzbudinājums. — Laižam tālāk! Kuģis taču nav adata, pazust tas nevar…

Viņš atslīga sēdeklī, Stens pārāk strauji bija uzņēmis ātrumu. Visi piepūlēja redzi, cenzdamies ausmas mijkrēslī saskatīt zvaigžņu barkas ierasto siluetu, kas bija kļuvis par viņu pasaules neatņemamu sastāvdaļu, un tomēr nespēdami to ieraudzīt. Viņi sēdēja mašīnā, apvaldīdami instinktīvo tieksmi izlēkt ārā, kaut kur aizskriet un meklēt…

Pārāk grūti ir aprakt cerības, kas nesen šķita staltas un nesagraujamas, bet nu pēkšņi bija sabrukušas kā kāršu namiņš, tāpēc sirds dziļumos viņi vēl cerēja. Vilšanās būtu bijusi pārāk smaga, pārāk satriecoša. Patiesi, vai maz bija vērts tik daudz pūlēties, lai nokļūtu uz planētas, kuras debesīs Galaktikas centru var redzēt no iekšienes, planētas, kur saprāts, dzimis pirms daudziem miljoniem gadu, attīstījies tajā virzienā, ko Zemes cilvēki ilgu laiku uzskatīja tikai par savu, un tad ne acij, ne ausij neuztveramu svārstību veidā, nesdams vērtīgu informāciju, pamazām izplatījies pa zvaigžņu ceļiem. Vai bija vērts mācīties mīlēt visu dzīvo un zvaigznes, būvēt kuģus un iziet plašajā kosmosā, lai beidzot nokļūtu šinī klajumā un pārliecinātos, ka cilvēki nezina un vismaz pagaidām nespēj aptvert likumus, kuri te valda? …

Šādu domu mēmajā pavadījumā apvidus mašīna, braukdama pa savu veco sliedi, sasniedza klajuma vidu. Kuģa nebija. Nebija itin nekā: ne gabaliņa metāla, ne plastmasas drumslas. Rītausmas vāra jā gaismā iezīmējās tikai milzīgs aplis, kurā caur pelniem jau sāka spraukties asni, jo laikam taču nav lielākas laimes kā atdzimt arvien no jauna, dzīt zaļas atvases un ar sarkanām asinīm piepildīt dzīslas. .. Šaubīties vairs nevarēja: vieta bija tā pati, un turpat netālu redzēja arī kuģa milzīgo amortizatoru pēdas. Pēdas bija saglabājušās, nebija tikai kuģa, nebija ne mazākā norādījuma, kur tas būtu varējis palikt un kur to vajadzētu meklēt.

— Jā, — noburkšķēja Maņifiks. — Tagad man ir skaidrs, kādēļ naktī tika sarīkota šī parāde. Mēs esam iekrituši skudru pūznī, un šīs dažādo periodu skudras vienkārši ņēma un izjauca mūsu kuģi un izvazāja to pa kripatiņai. Arī mūs tās mēģināja noķert, bet neizdevās. Toties tagad …

Neviens neiebilda; absurds likās ticamāks nekā visi pārējie pieņēmumi… Komandieris dažus mirkļus klusēdams uzlūkoja Maņifiku, pēc tam paskatījās uz pelnu apli. Visstiprākās, izturīgākās konstrukcijas dažkārt neiztur pārslodzi. Un tāds liktenis piemeklēja arī komandieri.

It kā zaudējis iekšējo asi, kas saturēja kopā viņa domas un darbus, komandieris pēkšņi nometās zemē un paslēpa galvu pelnos — tā cilvēki sirmā senatnē mēdza pieplakt pie savu pavardu krāsmatām… Negaidīti, bezjēdzīgi un neizskaidrojami viņš bija zaudējis to, kas veidoja viņa dzīves pamatu. Un ne tikai viņa, bet arī visu pārējo apkalpes locekļu dzīves pamatu, jo katra atsevišķa cilvēka nāve vēl nenozīmēja kuģa bojā eju, bet kuģa bojā eja nozīmēja katra apkalpes locekļa nāvi.

Taču pat nāves stundā, kad, liekas, visi kļūst vienlīdzīgi, komandierim bija daudz grūtāk nekā pārējiem, jo katrs no viņiem ies bojā tikai vienu reizi, bet komandieris mirs tik daudz reižu, cik kuģa apkalpē cilvēku, un vēl vienu — pēdējo reizi — pats. Par to, ka viņš neatstās biedrus pirmais, neviens nešaubījās. Komandieris nebija no tiem cilvēkiem, kas izvairās pildīt savu pienākumu gan sīkumos (kas ir samērā viegli), gan arī dzīves izšķirošajos brīžos (kas ir nesalīdzināmi grūtāk).

Tāpēc visi klusēja, bet viņš gulēja, lūkodamies zemē, it kā gribētu izdibināt, vai kuģis tai nav izkritis cauri, un viņa ķermenis paretam krampjaini noraustījās. Taču pagāja dažas minūtes, un komandieris pēkšņi apsēdās, tad pielēca kājās, spēji sakārtoja kombinezonu un, raudzīdamies pāri cilvēku galvām, sacīja:

— Tā.

Līdz ar to viņš it kā pavilka svītru zem rēķina, aplēsdams zaudējumus un atzīdams situācijas realitāti. Tagad atlika tikai spert nākošo soli — to, par kuru nu jau vairākas minūtes domāja pārējie kosmonauti. Viņu smadzenes darbojās ar skaitļošanas mašīnas ātrumu, analizējot un atmetot citu pēc cita dažādus variantus un neatrodot neviena, kas atbilstu elementārās loģikas vai minimāla veselā saprāta prasībām.

Sākot ar šo brīdi, viņu tālākā rīcība bija atkarīga no atbildes uz jautājumu, kas īsti noticis ar kuģi, taču ne Maņifika, ne arī kāda cita hipotēze nedeva uz šo jautājumu kaut cik pieņemamu atbildi. Ja pēkšņi būtu pazudusi saule, to izskaidrot būtu vieglāk. Varētu atsaukties uz vēl neizpētītiem dabas likumiem, kas zināmos apstākļos ietekmē zvaigznēs notiekošos procesu. Bet kuģi — tie taču radīti saskaņā ar likumiem, kuri sīki izpētīti un kuros nav it nekā pārdabiska; un tomēr pārdabiskais bija noticis — kuģa vairs nebija. ,

Visi klusēja, viens nervozi berzēja pieri, otrs staigāja gar izdedzinātā apļa malu, it kā cerēdams atrast svaigas amortizatoru pēdas; ja kuģim apnicis stāvēt uz vietas un tas devies pastaigā, tad amortizatoriem kaut kur taču vajadzēja atstāt jaunus iespiedumus… Attieksme pret kuģi kā pret dzīvu būtni bija tā iesakņojusies kosmonautos, ka viņi, liekas, būtu ar mieru apsvērt pat tādu iespēju. Komandieris uzmeta skatienu stūrmanim, ap kura lūpām — tā vismaz šķita — lidinājās viegls smaids. Komandieris sažņaudza dūres.

— Tu, kas šeit uzjautrinies, ko tu mums tagad ieteiksi? Ja jau tev klausa plēsoņas …

Stūrmanis paraustīja plecus.

— Ar plēsoņām tam nav nekāda sakara: jūs odāt pēc sintētikas, es turpretim — pēc cilvēka, un cilvēkiem viņi šeit, acīm redzot, neuzbrūk.

— Varbūt tev to paskaidroja šīs planētas iemītnieki?

— Es ar viņiem neesmu runājis. BeJ tagad mums, liekas, ir tāda iespēja. Paskaties, tur zem kokiem kāds sēž…

Visi pagriezās un ieraudzīja, ka mežmalā pāris simtu metru no viņiem tiešām sēž cilvēks.

Viņš sēdēja, balstīdams elkoņus uz ceļiem un ar delnām aptvēris noliekto galvu. Kosmonauti lēnām, gandrīz zagšus, tuvojās viņam un, aizturējuši elpu, apstājās dažu soļu atstatumā. Cilvēks viņus nepamanīja, jo, vērodams zāles stiebriņus, kas viegli šūpojās rīta vējā, acīm redzot, bija iegrimis pārdomās. Visi lūkojās uz šo cilvēku, nepievērsdami uzmanību ne viņa gludajai ādai, zem kuras vijās muskuļu pauguri, ne arī slaidajam muguras liekumam; viņi aplūkoja roku pirkstus un galvu, ko šie pirksti bija aptvēruši. Stūrmanis pat piebikstīja komandierim.

— Vai redzi…

Arī komandieris skatījās uz garajiem, slaidajiem pirkstiem, kas turēja galvu nevis kā bumbu vai upura trauku, bet gan kā vissmalkākajiem darbiem radītu dimanta instrumentu.

— Skaista roka. Nu un tad?

— Vai ievēroji… — stūrmanis jautāja, taču apklusa, teikumu nepabeidzis, jo cilvēks pēkšņi bija sakustējies. Viņš dziļi ievilka elpu, nolaida vienu roku zemē un atkal sastinga.

— Skaists mežonis… — komandieris nomurmināja. — Bet ko viņš varēs mums paskaidrot?

Cilvēks zem koka atkal nopūtās, un šoreiz viņa kustībās bija jaušams tāds kā īgnums. Viņš mazliet pagrieza galvu un vaicāja:

— Ko tad īsti man vajadzētu jums paskaidrot?

Komandieris pietvīka tā, ka likās — kuru katru mirkli viņu ķers trieka. Mozels teica: «Piedodiet!» — un iebāza pirkstu mutē. Pārējie neteica nekā, tikai izvalbīja acis un mēmā neizpratnē blenza cits uz citu. Bet cilvēks tikmēr piecēlās — slaids un vingrs kā meža dievs, un visi negribot paspēra soli atpakaļ, jo viņš bija vismaz galvas tiesu garāks par jebkuru no kosmonautiem un arī viņa muskuļi iedvesa cieņu.

— Atvainojiet, — cilvēks sacīja, — es biju aizdomājies. Gaidīju jūs. Paskaidrot — jūs sakāt? Tas prasa laiku. Turklāt jāšaubās, vai jūs tagad būsiet spējīgi manus paskaidrojumus saprast.

— Kur kuģis? — komandiera balss bija aizsmakusi no dusmām.

Cilvēks palūkojās uz turieni, kur agrāk bija stāvējis kosmonautu kuģis, tad uzmeta skatienu komandierim.

— Netālu, — viņš sacīja. — Iesim!

Taču, iekams viņi devās ceļā, stūrmanis vēl paspēja jautāt:

— Kur jūs iemācījāties Zemes valodu?

— Šeit. Es taču redzu jūs, — cilvēks izbrīnījies teica un apklusa, laikam uzskatīdams šo paskaidrojumu par izsmeļošu. Tad viņš aizsoļoja, ar izteiksmīgu žestu aicinādams viņam sekot. Cilvēks pārvietojās mežā tik viegli un eleganti kā savā viesistabā, neviena sviedru pilīte neizspiedās uz viņa brūni nosauļotās ādas. Stūrmanis ar pūlēm kaut cik turējās līdzi, viņš nenesa ieročus un bija brīvs no smagā virsvalka; visi pārējie elsdami un svīzdami joza teciņiem vien, lai neatpaliktu.

Beidzot mežs bija atdzīvojies pavisam! Stūrmanis noskurinājās, juzdams, ka pat viņa vieglais apģērbs jau izmircis sviedros. Agrāk mežam kaut kā trūka, tāpat kā gleznai dažkārt trūkst viena vienīga otas triepiena, lai tā kļūtu par mākslas darbu. Tagad mežs šo trūkstošo detaļu bija ieguvis, un tūdaļ kļuva skaidrs, ka bez cilvēkiem tas nevar dzīvot; tikai akla ticība saviem aizspriedumiem nebija ļāvusi kosmonautiem to saprast daudz agrāk. Taču sākumā viņi bija, tā teikt, noskaņoti uz citu vilni, vajadzēja vispirms saelpoties brīnumdzidro, smaržīgo gaisu un saklausīties putnu dziesmas, lai noprastu, ka viss šis neaprakstāmais skaistums ir nepieciešams tieši cilvēkiem, un tad daļa no viņiem bija devusies biezoknī… Nez kādēļ uz Giganta nevienam nebija ienācis prātā, ka tur varētu palikt un klaiņot, arvien vairāk iedziļinoties grandiozās, gudrās un izsmalcinātās tehnikas pasaulē… «Izsmalcinātās?» stūrmanis pats sevi domās pārtrauca. «Vai tas nenozīmē, ka tehnika attīstīdamās galu galā kļūst neredzama un tajās vietās, ko tā aizņēma, atrazdamās dinozauru līmenī, tagad šalc meži un brīvi lidinās vējš? Arī klimats šeit, protams, tiek regulēts, lai gan nekur neredz ierīču, kas to dara…» Stūrmanis pakratīja galvu — tas izklausījās pārāk negaidīti, lai gan tieši kaut ko tādu, šķiet, vajadzēja gaidīt —, un palūkojās uz blakus ejošo.

— Jums taisnība, — iedzimtais viņam uzsmaidīja. — Secinājums par mūsu enerģētikas varenību un citas domas, kas radušās jums un jūsu biedriem, ir ņemtas no gaisa nevis pārnestā, bet gan tiešā nozīmē, jo visa apkārtne jums tās aktīvi iedveš.

— Bet jūsu mežoņi, bruņinieki?… Mēs nekādi nevaram iztulkot viņu parādīšanos …

— Tā ir rotaļa. Pagājušā nakts bija rotaļu nakts. Ne jau jūsu dēļ, protams. Mēs laiku pa laikam atceramies noieto ceļu. To nedrīkst aizmirst.

Giganta ģeniālie celtnieki, kas mūžīgā steigā joņo starp grūti aprakstāmām un vēl grūtāk izprotamām konstrukcijām, un šis cilvēks, kas, elpodams ar visu ķermeni, ātri un tomēr savā ziņā nesteidzīgi soļo starp šalcošo koku

stumbriem, — kas ir labāks? Stūrmanis juta, ka viņu pārņem simpātijas pret šo vēl neiepazīto cilvēci, kas šķita tik mierīga, saprātīga un varena. Viņi neaizmirst, viņi atceras … Bet tā atceras tikai tad, kad vairs nebaidās no kaut kā līdzīga. Kad augošais vairs nebīstas cirvja… Stūrmanis ar skatienu noglāstīja kokus un pacēla acis pret sauli. Tad, strauji pagriezis galvu, vērīgi palūkojās uz ceļa biedru. Taču uzdot kārtējo jautājumu vairs nepaspēja — daudzbalsīgais sajūsmas apliecinājums tik un tā būtu apslāpējis viņa vārdus. Cilvēku skatieniem bija pavēries zāļains klajums, un pirmais, ko viņi ieraudzīja, bija zvaigžņu barka šī klajuma vidū.

It kā nebūtu bijis smago kombinezonu, ieroču, noguruma un izmisuma, ļaudis, cits citu apsteigdami, vicinādami rokas un skaļi klaigādami, metās uz priekšu. Tikai stūrmanis neskrēja, nekliedza un nevicināja rokas. Viņš joprojām ritmiski soļoja blakus cilvēkam, kas nopietnā labvēlībā noraudzījās uz kosmonautiem, kuri jau bija sasnieguši kuģi un, pie tā piespiedušies, glāstīja amortizatoru raupjo metālu, bet komandieris, iekāpis ārējā liftā, kaut ko kliedza Stenam par prasmi orientēties un atšķirt vienu klajumu no otra, lai arī tie būtu diez cik līdzīgi…

Drīz vien kosmonauti cits pēc cita pazuda kuģa lūkā — laimīgi, it kā tiem būtu draudējis uzbrukums un viņi patvērušies savā cietoksnī, it kā pietiktu ar dažām kustībām, lai jebkurā brīdī iedarbinātu dzinējus un dotos atceļā uz mājām. Bet degvielu barkas tilpnēs nebija! Tiesa, stūrmanis par to sevišķi neraizējās. Kad viņi bija palikuši divatā, stūrmanis atkal pievērsās ceļa biedram.

— Divi apstākļi mani mulsina, — viņš lēni teica. — Es nedomāju, ka jūs tik bieži varētu apciemot tādi kuģi kā mūsējais. Otrkārt, esmu stūrmanis, tāpēc orientēties apvidū kaut cik protu. Un es neticu, ka šajā mežā varētu atrast vairākas noras ar mūsu kuģim līdzīgām zvaigžņu barkām…

Cilvēks paraustīja plecus.

— Lai priekšmetu izpētītu, neizjaucot tā struktūru, tas dažkārt jāpārceļ citā dimensijā.

— Bet kuģi no Giganta? — stūrmanis ne bez aizdomām vaicāja. — Vai to jums neizdevās nogādāt atpakaļ mūsu izplatījumā?

— Tur situācijā bija cita. Kuģa apkalpe vienkārši

nolēma palikt šeit. Mēs daudzējādā ziņā esam loti tuvi, un šis lēmums neizraisīja nekādus konfliktus.

Stūrmanis pamāja ar galvu. Nekaitīgie knišļi joprojām virpuļoja gaisā. Smaržoja ziedi. Klajumam pārskrēja viegla ēna: kupls, it kā speciāli sakults gubu mākonis aizpeldēja debesīs. Stūrmanis palūkojās uz to un dziļi ievilka elpu.

— Tātad jūs domājat, ka mūsējie …

Šajā mirklī no tuvējiem krūmiem izlidoja bulta un aizšāvās viņiem garām. Tai, acīm redzot, pietrūka spēka, lai kaut cik dziļi ieurbtos augsnē, tādēļ, noturējusies dažas sekundes slīpi, tā beidzot plakaniski nokrita zemē. Stūrmanis pašķielēja uz sarunu biedru, tas joprojām smaidīja. Pārgalvīgas svilpšanas pavadīta, no krūmiem izlidoja otra bulta. Tā bija tēmēta tieši zenītā un uzšāvās stāvus debesīs, kur jau bija uzlēkusi saule. Bulta nokrita, stūrmanis piegāja tai klāt, izrāva no zemes un pavicināja gaisā.

— Hallo, Alster! — viņš laiski teica. — Nāciet ārā! Pietiks blēņoties.

Krūmi klusēja. Neviens neatsaucās. Tad stūrmanis pavīpsnāja.

— Man žēl, Alster, — viņš teica. — Negribas bojāt jums garastāvokli… Bet ar tādu bultu, kaut arī jūs ļoti centāties, to drāzdams, die"z vai var aizšaut pat zvirbuli. Kā mednieks jūs, mīļais draugs, esat lemts bada nāvei…

Krūmi iečabējās, kāds nopūtās, un Alsters, vieglās drēbēs un basām kājām, rokās turēdams no šmauga zariņa izgatavotu loku, pirmais iznāca klajumā. Pārējie, priecādamies par joku un smaidīdami, kaut arī tas līdz galam nebija izdevies, sekoja viņam.

— Nu… — stūrmanis iesāka. Bet Alsters vairs neskatījās uz viņu. Viņa skatiens bija piekalts kuģim. Tur kosmonauti ar kapteini priekšgalā bija izniruši no lūkas un lēkšus skrēja pa trapu lejā. Stūrmanis pašķielēja uz planētas iedzīvotāju, tas joprojām smaidīja.

Komandieris aizelsies apstājās dažus soļus no iedzimtā un iepleta rokas, it kā gribētu šo cilvēku apkampt. Tad viņa rokas lēnām nolaidās. Viņš bija ieraudzījis Alsteru un citus pazudušos apkalpes locekļus. Kapteinis nodūra acis, un tā bija droša pazīme, ka viņš ir uztraukts, saniknots, bargs.

— Ekspedīcijas pārskatā viss tiks atzīmēts. Kur ieroči? Un uzkabe? Kā jūs izskatāties?

Runādams viņš ar acīm skaitīja atnācējus un pārskaitīja tos divkārt, jo palicēji jau bija sajaukušies ar viņiem un kuģa apkalpe atkal bija vienota. Jā, apkalpe bija pilnā sastāvā. Un — jo stingrāk kapteinis par to pārliecinājās, jo skaļāka kļuva viņa balss un jo skarbākas intonācijas. Taču Alsters nez kādēļ neap juka.

— Izlūku grupa savu uzdevumu izpildījusi, — viņš, skatīdamies komandierim taisni acīs, atbildēja, — un atgriezusies noteiktajā laikā. Varbūt mums nevajadzēja jūs toreiz atstāt mežā pie strauta, taču pēkšņi mēs visi sapratām, ka mūsu draugi ir jāmeklē zem atklātām debesīm, siltā mežā — tur, kur ūdens plūst dzidri un dabiski… Mūs sūtīja, lai mēs atrastu civilizācijas pazīmes, un vai tā nav visjaukākā pazīme — ja cilvēkam šādā civilizācijā gribas dzīvot.

Stūrmanis piekrītoši pamāja ar galvu. Un, kad viņš trešo reizi paslepus uzlūkoja šīs planētas iedzīvotāju, viņa acīs pavīdēja nevis bažas, bet lepnums. Palūkojies uz svešinieku, arī kapteinis nolēma, ka prātīgāk būs sarunu neturpināt.

— Starp citu, — Alsters piebilda, — ieročus un uzkabi mēs paņēmām līdzi. — Un, it kā apstiprinot viņa vārdus, no krūmiem izrausās ar mantām un ieročiem apkrautie roboti.

— Kāpēc tad jūs nepalikāt? — komandieris tomēr nenocietās. — Ja jau jums tik ļoti te iepaticies?

Alsters nopūtās.

— Mēs sapratām, ka palikt nevaram, — viņa vietā atbildēja Solncevs. — Mūsu rokas vēl alkst pēc svirām un pogām, bet šeit tādu nav…

— To mēs esam jau dzirdējuši, — kapteinis nomurmināja. — Tas jau ir bijis. Atpakaļ pie dabas, lūk, kā to sauc! ,

Cilvēks no Sākotnes pakratīja galvu.

— Ne gluži tā, — viņš teica. — Pie dabas — jā. Bet ne atpakaļ. Uz priekšu pie dabas — lūk, kā tas skan!

Alsters uzmeta viņam pateicības pilnu skatienu.

— Katrā ziņā, — enerģētiķis sacīja, — ja man būtu jāveido nākotne pēc sava projekta, es radītu tādu planētu, kur nav vajadzīgas daudzas no tām lietām, pēc kurām

mēs tiecamies. Ne jau veltīgi, komandier, mēs šeit jutāmies kā mājās, un tikai tagad, kad esam atkal satikušies, es saprotu, ka tās ir svešas mājas.

— Jā, mājas, — kapteinis atsaucās, un viņa balsī izskanēja dziļš saviļņojums. — Tilpnes ir pilnas, saproti? Ar protīdu! Varam startēt kaut vai tūlīt! Es sākumā nodomāju, ka tā ir halucinācija. Nācās iztaisīt analīzi… Brīnums, saproti? Brīnums!

Stūrmanis smaidīdams palūkojās uz svešinieku, it kā aicinādams to izteikties.

— Mums bija zināmas grūtības, — iedzimtais teica. — Taču galu galā mēs atcerējāmies, kā to dara. No vakuuma var iegūt visu, ko vien jūs vēlaties — gan protīdu, gan tankus; tikai jāzina formulas.

Komandieris klusēja, acīm redzot, meklēdams piemērotus pateicības vārdus. Tos neatradis, viņš sacīja:

— Bet ja jums viss ir formulās un planēta nav reāli aizsargāta … Pieņemsim, ka mūsu vietā būtu nolaidies kāds cits ar nodomu …

Nepabeidzis teikumu, viņš1 atkāpās pāris soļu un instinktīvi satvēra svešinieka roku. Arī stūrmanis un pārējie apkalpes locekļi sastinga šausmās.

Zvaigžņu kuģis — daudzu simtu metru garš milzenis, kura masa pārsniedza miljonu tonnu un kurā nebija neviena cilvēka — lēni cēlās augšup; pati atmosfēra to, šķiet, taisījās izstumt kā ķermenis skabargu … Kuģis pacēlās augstu, lai gan dzinēji klusēja, apmeta vairākus kūleņus, pēc tam ievilka debesīs slaidu loku un lēni nolaidās zemē. Tas izskatījās tā, it kā neredzams milzis būtu saudzīgi aptvēris to ar plaukstām un nolicis vietā kā trauslu vāzi. Kuģis atkal stāvēja noras vidū, un brīdi visapkārt valdīja klusums, taču pēkšņi šai klusumā ielauzās skanīgi smiekli…

— Bērni, — cilvēks no Sākotnes atvainodamies sacīja. ; — Lūdzu, nebīstieties, tie ir bērni. Un piedodiet: viņi vēl nezina, kur likt savu enerģijas pārpalikumu. Jūsu kuģis viņiem droši vien šķita interesanta rotaļlieta. Bērni… — Viņš pievērsās komandierim. — Jūs kaut ko teicāt par aizsardzību?

— Vai tiešām? — komandieris vaicāja.

— Sākotne… — stūrmanis sapņaini ierunājās. — Planēta, kur šalc meži un kur atrisinātas visas problēmas.

— Kaut tā būtu! — svešinieks nopūtās, un viņa sejā atgriezās sasprindzināti domīgā izteiksme, kādu kosmonauti bija redzējuši pirmīt mežmalā. — Jums mēs liekamies virsotne, patiesībā arī mēs esam vēl tikai ceļa sākumā. Un arī mums viss ir nākotnē. Bet nākotne vienmēr saviļņo.

— Vai par to jūs domājāt arī tur — mežmalā?

— Atklāti sakot, nē. Es domāju par kaut ko citu. Bet jums tagad derētu pabūt vieniem. Tāpēc palieciet sveiki. Uz redzēšanos!

Viņš pamāja ar roku, pagriezās un vingri aizsoļoja, savā valodā saukdams bērnus. Kaut kur mežā vēl labu laiku dzirdēja viņu smieklus un tālumā dziestošās balsis.