STRAUTIŅŠ UZ JAPETA

I

Zvaigznes iešņāpa ekrānā baltus lokus. Strauji augošais smagums spieda Bregu arvien dziļāk sēdeklī. Acis aizmiglo jās, un samaņa draudēja zust, tomēr pilots sasprindzināja visus spēkus, lai neļautu plakstiem aizvērties. Vērot aparātu skalas bija viņa pienākums; ja nolaišanās automāts piepeši sabojātos, pilotam nekavējoties jāiedarbina manuālās vadības sistēma.

Turpat blakus Sīvers ar stingu skatienu urbās kuģa pakaļējā lokatora ekrānā un kustināja lūpas, skaitīdams vēl atlikušo metru simtus, kuriem, likās, nekad nebūs gala. Zvaigznes griezās lēnāk un lēnāk, līdz beidzot pavisam apstājās.

— Kurss un peilējums saskan, — teica Bregs.

— Saskan, — Sīvers mehāniski atkārtoja.

Japeta nelīdzenā virsma pamazām tuvojās kuģa pakaļgalam, un «Lādogas» sudraba nagla gatavojās tajā iecirsties ar savu nokaitēto smaili, tādējādi pabeidzot daudzas dienas ilgušo kritienu no miljardiem kilometru augstuma. Smagums pēkšņi izzuda. Sīvers jau gribēja atviegloti nopūsties, bet, ieraudzījis Brega sadrūmušo ģīmi, šo nodomu atmeta.

— Ek, nelaikā! — Bregs zibenīgi noliecās pār manuālās vadības pulti.

Smagums atkal sagrāba viņus savās ķetnās.

— Tūkstotis! — skaļi teica Bregs, sākdams atskaiti.

Viņš mazliet pagrozīja galvenā dzinēja regulatoru.

Smagums kļuva neciešams. Uz ekrāna iezīmējās melnas klintis, starp tām pavīdēja līdzens laukumiņš.

— Kā ar virzienu? — jautāja Bregs.

— Ejam precīzi, — atbildēja Sīvers.

— Kas tas tāds tur lejā?

— Izskatās pēc transportkuģa. Laik^n rūdas vedējs…

— Notupies gandrīz tieši uz radiobākas, — nikni norūca Bregs. — Nedaudz mainīšu kursu.

— Kārtībā, — sacīja Sīvers.

— Sešsimt, — Bregs skaitīja. — Trīssimt.

Sīvers brīdināja:

— Apkvēpināsi kaimiņu.

— Nē, — Bregs pakratīja galvu. — Simt septiņdesmit pieci, samazināšu lāpu, simt divdesmit pieci, simts, deviņdesmit.

— Lai gan, — piebilda Sīvers, — rauj viņu piķis, kvēpini vien! Galu galā — kas viņiem lika tā ieplesties?

Klinšu smailes jau slējās pāri kuģa priekšgalam.

— Draņķis, ne pavadonis, — sacīja Bregs, — un taisni tādam vajadzēja gadīties viņu trasē. Četrdesmit. Trīsdesmit pieci. Balstus!

— Dodu balstus! — Sīvers atsaucās.

Zaļās spuldzītes uzzibsnīja, tad sāka vienmērīgi spīdēt.

— Vienpadsmit, — kliedza Bregs. — Septiņi! Pieci!

Dzinējs dārdēja.

— Nulle! — Bregs gurdi sacīja. — Izslēdzu.

2

Bija iestājies klusums. Tikai retumis smalki iedžinkstē- jās atdziestošās raķešu sprauslas un ausīs maigi' burbuļoja pierimušais laiks. Sīvers atvēra acis. Kabīni kā parasti piepildīja izkliedēta, zaļgana gaisma, kas vismazāk kairina acis. Bregs izstaipījās un nožāvājās.

— Tu tomēr esi velna pulveris, — Sīvers teica. — Kam gan būtu varējis ienākt prātā, ka automāts sačākstēs pašā pēdējā brīdī?

— Es biju uzmanīgs, — atbildēja Bregs. — Jutu, ka tas var notikt jebkuru mirkli… Steigā mēs pārslogojām šo kasti kā vecu kamieli… Tagad nāksies mainīt…

— Es cerēju, ka tu man palīdzēsi.

— Lai notiek! Vispirms palīdzēšu tev, pēc tam ķeršos pie automāta. Laika, domājams, pietiks.

— Kā tev šķiet, kad viņi ieradīsies? — Sīvers jautāja.

— Pāris dieniņu mēs te nonīksim, varbūt arī mazāk…

— Tik vien? Pēc aprēķiniem iznāca kaut kas ap piecām

dienām. Es, redzi, gribēju drusku iepazīties ar apkārtni, iejusties…

— Šim nolūkam pietiks ar vienu dienu. Akmeņi, tikai akmeņi; vairāk nekā te nav. Drūma vietiņa. Cita lieta, ja viņi atgrieztos mēnesi vēlāk! Tad kuģa trasi šķērsotu Titāns. Tur nosēsties būtu bērnu spēle un vispār mēs varētu iebaudīt šādus tādus civilizācijas labumus.

— Nu jā! — teica Sīvers. — Un šajos labumos mēs būtu ietriekušies līdz ausīm… Saki paldies, ka Japeta masa nepārsniedz piecus kvintiljonus tonnu. Titāns ir reizes trīsdesmit masīvāks.

— Jūtu, — Bregs pasmaidīja, — ka lidojumam esi rūpīgi gatavojies. Taču pie Titāna mēs nebūtu tā aulekšojuši klāt. Šo planetoīdu es pazīstu kā savu kabatu. Tāpēc labāk nežilbini mani ar zināšanām. Un, starp citu, arī viņus, lūdzu, necenties apžilbināt.

— Viņus?! — Sīvers iesaucās. — Kas par stulbu iedomu! Ar varoņiem tikai piesardzīgi…

— Pareizi. — Bregs piekrītoši pamāja. — No manis nav ko kautrēties: ja cilvēks nodzīvojis līdz sirmiem matiem un tālāk par sakaru kuģi nav ticis, tad, protams, tas nav nekāds varonis…

— Negribēju tevi apvainot… — Sīvers nomurmināja.

— Lai nu paliek, — mierīgi teica Bregs. — Pats zinu, ka neesmu ne ģēnijs, ne varonis.

Viņi labu laiku klusēja, atpūzdamies un šad'tad uz- mezdami pa skatienam ārējo termometru skalām, kurām vajadzēja rādīt, kad apkārtējās klintis būs tik tālu atdzisušas, ka cilvēki varēs izkāpt no kuģa.

— Jā, varoņi, — Sīvers atkal ierunājās, — tas ir… — Viņš nobeidza ar plašu, nenoteiktu žestu.

— Nezinu, — iebilda Bregs. — Neesmu viņus redzējis tajos brīžos, kad viņi kļuva par varoņiem, bet, ja būtu redzējis, iespējams, arī pats būtu kļuvis par varoni.

— Kāda nozīme tam, vai esi viņus redzējis? — jautāja Sīvers. — Varoņi ir pēc būtības rekordisti! Kādreiz noskriet simt metrus deviņās sekundēs bija rekords, tad šīs sekundes kļuva par meistara normu, bet tagad rekordists būs tas, kas simt metrus noskries ne vairāk kā astoņās sekundēs. Te ir gluži tas pats. Lai lidotu Saules sistēmā, nav jābūt varonim. Mēs abi šeit kuģojam, un līdzīgi mums to dara daudzi — cik vien esmu redzējis un rādījis televīzijas skatītājiem. Bet viņi, atšķirībā no mums, pirmie izlauzās ārpus sistēmas robežām.

— Ne jau paši pirmie. — Bregs, šķiet, taisījās pasmaidīt, bet tad, acīm redzot, pārdomāja. -

— Paši pirmie neatgriezās, — Sīvers iebilda. — Tāpēc pirmie ir šie, un mēs viņus sagaidīsim gods godam, vari nešaubīties! Man ir nojauta, ka šoreiz laimēsies — reportāža būs augstā līmenī…

— Tā, — pēc brītiņa sacīja Bregs, — tagad varam kāpt laukā.

3

' Viņi nostiprināja sēdekļus, kā tas pieņemts pēc nolaišanās, un nesteidzīgi saposa kabīni, ar labpatiku izbaudīdami viegluma, gandrīz vai gaisīguma sajūtu, kāda pārņem cilvēkus uz planetoīda, kur gravitācija ir bezmaz tūkstošreiz vājāka nekā uz Zemes. Sīvers paņēma ceļa somu un lēni, ar plaukstām piegludinādams, salika tajā pidžamu, rītasvārkus un bārdas dzenamo. Bregs mēģināja ar kurpes purngalu izklaudzināt uz grīdas kaut ko līdzīgu melodijai.

— Pidžamas tur ir, — viņš teica.

— Tās mani nesajūsmina, — atbildēja Sīvers, aizvilk- dams somas rāvējslēdzi.

Lifts nolaida viņus uz kravas klāja, kas šķita piekrauts līdz malām, kaut gan Sīvera aparāti un kārbas ar medikamentiem un vitamīniem neaizņēma daudz vietas. Sīvers ilgi pārbaudīja aparatūru, tad, pārliecinājies, ka viss ir kārtībā, vienu kameru iedeva Bregam, bet otru paņēma pats.

Viņi iegāja slūžu priekštelpā. Palīdzēdami viens otram, uzvilka skafandrus un izmēģināja radiosakarus. Lūka atvērās lēni un negribīgi, it kā lidojuma laikā būtu atradinājusies no šīs darbības.

Dažas sekundes vēlāk kosmonautu zoles jau skāra Jāpēta melnos akmeņus. Skaņas atbalsojās skafandru iekšienē, tāpēc vīriem likās, ka viņi dzird ar kājām kā sienāži. Abi iededza ķiveru prožektorus. Bregs sāka metodiski klanīt galvu, tādējādi apgaismodams kaimiņu kuģi, kas laukumā bija ieņēmis labāko — centrālo vietu. Kuģis izskatījās kādas pusotras reizes īsāks par «Lādogu», bet krietni platāks. Nokvēpušais korpusa apvalks saplūda ar apkārtnes tumšo fonu; amortizatori — nevis teleskopiski kā «Lādogai», bet šarnīrveidīgi — bija izpletušies kā sānos iespiestas rokas un nemodināja sevišķu uzticību: daudzās vietās redzamie paresninājumi liecināja, ka tie ne vienu reizi vien ir metināti. Sīvers pakratīja galvu: skats bija bēdīgs.

— Jā, — viņš teica, — rūdas vedējs. No tiem, kurus sauc _«Ardievu, māmiņ!». Ko viņi dara šajos platuma grādos? A, laikam ved no tās puses transurānus uz pārējām Jupitera — Saturna grupas stacijām. Pareizi?

— Nu, nu, erudīt, klāj tik vaļā! — Bregs norūca.

— Tā ir kauna lieta, — Sīvers aizsvilās, — ka staciju enerģētika atkarīga no tādiem zārkiem… Starp citu — ko viņš te vispār dara? Raktuves taču atrodas Japeta pretējā puslodē.

— Droši vien tehniskā apkope… Rūdas vedējiem atļauts nolaisties stacijās, ja tie nevienu tur netraucē.

— Netraucē?! — Sīvers īgni iesaucās. — Baidos, ka «Zilajam Putnam» nebūs kur nosēsties.

— Ja vien tas vispār šeit iegriezīsies… Viņi Varēja mainīt maršrutu …

— Patiešām, — Sīvers domīgi sacīja, — viņiem šeit nebūs vietas. Viņu «Putns» noteikti ir kādas pāris reizes lielāks par mūsējo. Bet šis iepleties tā, ka viens pats aizņem vai visu laukumu…

Viņi vēlreiz atskatījās, ar ķiveru prožektoriem apgaismodami kuģa drukno korpusu. Pašā augšgalā pa tā iz- burbušajām bruņām rāpoja vabolei līdzīgs pulēšanas automāts, kas aiz sevis atstāja blāvi vizošu svītru. Tā, acīm redzot, bija skaistumkopšanas procedūra, par kuru rūdas vedēja komandai jau sen derēja padomāt.

— Ir gan agregātiņš, — Sīvers ņirgājās. — Nolaists līdz pēdējam. Bet šajā zonā, ja nemaldos, vajag būt inspektoram. Varu derēt, ka viņš tup uz Titāna un nekur tālāk savu degunu nebāž… Tāpēc jau viņi nolaidušies automātiskā stacijā, kur nav cilvēku un neviens viņiem nepiesiesies.

Viņš apklusa un, iedams Brega pēdās, apmeta līkumu klints bluķim, kura asās šķautnes varētu ieskrambāt skafandru.

— Vispār kosmodromu vajadzēja ierīkot tādā vietā, kur mazāk akmeņu.

— Akmeņi šeit parādījās tikai tad, kad ierīkoja kosmodromu, — Bregs paskaidroja. — Toreiz spridzināja klintis. Pēc tam ik nolaišanās un starts akmeņu skaitu pavairoja, klintis plaisā no dzinēju liesmām. Citās vietās uz Japeta akmeņu nemaz nav: nav taču ne atmosfēras, ne temperatūras svārstību…

— Tik un tā vajadzēja celt gludajā pusē.

— Fons, — Bregs iebilda. — Tur ir urāns un citas radioaktīvas vielas. Pat šis kuģītis te paaugstinājis fonu. Redzi? — Viņš parādīja Sīveram savu dozimetru.

— Kas tur par brīnumu, ja rūdas vedējs līdz malām piekrauts ar transurāniem? Bet tagad tu, liekas, mēģini žilbināt …

— Labi, labi, — Bregs norūca, — es vismaz neesmu to uzzinājis no grāmatām …

Viņi apstājās pie mazām, cieši aizvērtām durvīm, kas veda uz klintī izcirstajām stacijas telpām.

— Iešu, iekārtošos, — sacīja Sīvers, — bet tu tikmēr atnes pārējās mantas. — Un, pēc brīža attapies, piebilda: — Protams, ja tas tevi neapgrūtinātu.

— Nē, — Bregs atbildēja, — kāds gan te var būt apgrūtinājums.

4

Paprāvā istaba — stacijas kopkajīte bija vāji apgaismota, tās kakti tāpēc šķita iecirsti dziļi klintī. Automāti, kā parasti, taupīja strāvu. Sīvers sameklēja slēdžus, ar saimnieka žestu iededza lielos gaismekļus un palūkojās apkārt.

Trīs vīri no rūdas vedēja sēdēja gara galda galā. Viņu priekšā stāvēja alumīnija kausi ar salmiņiem. Primitīvie trauki Sīveru gandrīz aizkustināja — it kā viņš būtu nokļuvis muzejā vai senlietu veikalā. Pie letes automātiskais bārmens dūkdams un šķindēdams kūla kādu maisījumu. Sīvers paskatījās uz vīriem pie galda un iekšēji pasmīnēja: grūti būtu iedomāties cilvēkus, kas vairāk atbilstu savam kuģim. Visi trīs bija apģērbti kā pagadās, no kārtīgiem formas tērpiem nebija ne vēsts. Viens gulēja, nolicis galvu uz dūrēm, divi pusbalsī sarunājās.

— Tas riekstkodis tupēja nevis tur, bet kilometru tālāk, — sacīja trešais no Sīvera, — un droši vien pamanīja uzliesmojumu. Tā ka jebkurā gadījumā būtu bijis vakars…

— Viņi pa-ārslogojās un šļūca uz vēdera, — sirdīgi iebilda otrais, — cita izskaidrojuma nav.

Spilgtajā gaismā viņš piemiedza acis, tad pagriezās un vērīgi palūkojās uz ienācēju. Sīvers viņam pamirkšķināja un ar galvas mājienu norādīja uz guļošo.

— Gatavs?

— Ne-ē, — uzrunātais lēni, it kā domīgi atbildēja. — Vienkārši noguris.

Vārdi, nākdami pār viņa lūpām, jocīgi stiepās garumā, un Sīvers tikko noturējās, lai neiespurgtos.

— Jū-ūs no tālienes? (

— Jā, no Zemes, — Sīvers nevērīgi izmeta. — Nupat nolaidāmies.

— Vai sen aizlidojāt?

— Pirms trim nedēļām.

— Nu, kas tur jauns uz Zemes?

— Viss kārtībā, — teica Sīvers. — Kā jau uz Zemes. Pats pēdējais jaunums: «Zilais Putns» atgriežas.

Stostiķis piekrītoši pamāja.

— Viņus uzskatīja par bojā gājušiem, — Sīvers paskaidroja, — bet viņi atgriežas! «Zilais Putns»! Zvaigžņu kūģis, kas devies uz Ligantu, atcerieties to dīvaino debess ķermeni — vai nu pundurzvaigzni, vai milzu planētu, ko graviastronomi atklājuši pusceļā uz Centaura Alfas sistēmu! — Viņš pacēla balsi, sašutis par vienaldzību, ar kādu tika uzņemts šis jaunums. — Pirmais kuģis, kas bija aizlidojis uz turieni, pazuda. Visi domāja, ka arī «Putns» …

— Tā-ātad par agru, — stostiķis teica. — Par agru domāja … Vai šo Ligantu viņi atrada?

— Liecies mierā, — norūca trešais.

— Laikam taču! — Sīvers īgni atcirta. — Un, jādomā, arī aplidoja ne vienu reizi vien. Aplidoja tik ilgi, kamēr visu izpētīja. Vai gan citādi viņi būtu aizkavējušies par veselu gadu?

— Ta-as jau sk-aidrs, — stostiķis sacīja. — Tikai no orbītas neko daudz nevar saskatīt. It īpaši ca-aur infra- vizoriem. Viņiem būtu vajadzējis nolaisties.

— Liecies miera, — trešais norūca vēlreiz.

— Tieši tāpēc pirmais kuģis arī neatgriezās, — Sīvers pamācoši iebilda, — ka tā apkalpe sadomāja tur nosēsties. Par šo lēmumu viņi informēja Zemi ar sakaru raķetes palīdzību. Vairāk diemžēl nekas nav zināms. Kā redzat, «Zilais Putns» tur nosēsties nekādi nevarēja.

— Va-ai tad «Putns» neziņoja Zemei par ekspedīcijas rezultātiem?

— No pirmajiem ziņojumiem izdevās atšifrēt labi ja trīsdesmit procentus teksta. Drausmīgi traucējumi, — paskaidroja Sīvers. — Lai panāktu puslīdz ciešamu raidījuma kvalitāti, būtu vajadzīgs tāds kuģis kā manējais. Tas ir lidojošs pastiprinātājs, kurā knapi pietiek vietas diviem cilvēkiem; viss pārējais — elektronika un enerģētika. «Putnam» tādu ierīču nav. Tomēr pēdējā laikā viņi droši vien vēl kaut ko raidīja …

— Dro-oši vien, — stostiķis piekrita un, turēdams salmiņu pirkstos, sāka lēnītēm tukšot kausu.

— Pagaidām izdevies tikai saprast, ka viņi atgriežas. Kaut kādā sakarā bija runa par trim cilvēkiem, šie trīs, — Sīvers pazemināja balsi, — jādomā, gājuši bojā. Pavisam viņu bija vienpadsmit.

Stostiķis pacēla acis uz Sīveru, bet trešais aizsteidzās viņam priekšā.

— Liecies mierā, — viņš atkal sacīja.

— Es jau ne-ko, — stostiķis nomurmināja. — Man ja-au arī tā likās. Tas nemaz nav slikti. Lielākā daļa tomēr nokļūs mājās…

— Pareizi, — Sīvers palocīja galvu. — Trīs varoņi gājuši bojā, bet pārējie astoņi atgriežas, un jūs paši sapratīsiet — Zeme gatavojas sagaidīt viņus, kā nākas. Būtībā sagaidīšana sāksies šeit. Tāpēc es arī esmu atlidojis.

— Labi izdomāts, — teica trešais. — Bet kas vēl atlidoja? Vai daudzi?

— Es un pilots, ar to, cerams, pietiks… Bet nu pāriesim pie lietas. Ja nemaldos, tā ir jūsu mašīna? — Viņš izstiepa roku kaut kur sānis.

— Tā-ā izskatās, — teica stostiķis.

— Nopietns remonts?

— N-nē, nekā sevišķa.

— Tātad drīz lidosiet projām.

Tas skanēja drīzāk kā apgalvojums, nevis kā jautājums.

— Gribējām kādu diennakti atpūsties, — trešais sacīja.

Sīvers vēlīgi pasmaidīja, ar plašu vezienu atbīdīja krēslu un apsēdās galda pretējā galā.

— Diennakti, — viņš jautri teica. — Bet ja nu drusku mazāk?

— Ma-azāk? — jautāja stostiķis, izlaizdams no pirkstiem salmiņu.

— Teiksim, divpadsmit stundas. Pulēšanai pietiks, bet pa jūsu kravas telpām inspektors neložņās, — viņš pamirkšķināja un iesmējās, likdams noprast, ka transport- nieku mazās viltības viņam ir zināmas un ka principā viņš pret tām neiebilst.

Pēc brīža atskanēja jautājums:

— Mēs tra-aucējam?

Sīvera smaids kļuva vēl platāks.

— Tā iznāk. «Zilais Putns» nolaidīsies uz pāris dieniņām, lai pirms iebraukšanas gala stacijā šeit mazliet uzspodrinātos un sapostos. Saprotiet taču! Atgriežas varoņi, kas ilgus gadus nav bijuši dzimtajā pusē…

— Nu jā, — teica trešais, — un mēs tātad traucējam.

— Nē, nē, vecie zēni, lūdzu nepārprotiet, — Sīvers centās ievērot visas diplomātiskā takta prasības. — Savā nozarē arī jūs droši vien esat varoņi. Un tomēr zināma starpība ir. Viņi pirmie izlauzās ārpus Saules sistēmas robežām! Bet jūs te esat tā iepletušies, ka «Putnam» nebūs kur nosēsties. Vai jums maz ir priekšstats, kas tas par milzeni? Bez tam, neņemiet ļaunā, es teikšu atklāti — ieraudzījuši tādu zārku, viņi tūlīt nodomās: «Re, kā pateicīgā cilvēce mūs sagaida — ar sarūsējušu dzelzs lādi un komandu, kurai pat nav formas tērpu.» Starp citu, esmu atlidojis tāpēc, lai no šejienes organizētu tiešu pārraidi. Reportāžu. Un šai svinīgajā reportāžā jūs, patiesību sakot, neiederaties… Tāpēc vēlreiz lūdzu jūs — neņemiet ļaunā! Bet saprotiet — katram jādara savs darbs, un nevajag citiem radīt liekus sarežģījumus…

Divi uzmanīgi klausījās, viens, paslēpis seju plaukstās, joprojām gulēja. Pēc brītiņa trešais sacīja:

— Tātad liels kuģis?

— Vai jūs nekad to neesat redzējuši? — Sīvers jautāja.

— Un jūs?

— Kad viņi startēja, es vēl mācījos… Bet man ir fotogrāfija no mūsu arhīva. Diemžēl rakurss nav visai izdevīgs. — Viņš izvilka no kabatas fotogrāfiju un nolika to uz galda.

Stostiķis apskatīja attēlņ, teica:

Jā… — Un atdeva kartiņu trešajam.

Arī tas apskatīja attēlu un nomurmināja: — Jā…

— Un vēl, — Sīvers turpināja, — viņu apkalpē astoņi vīri. Bet šeit ir tikai desmit istabas. Astoņi no «Zilā Putna», es un mans pilots …

— Kā sauc jūsu pilotu?

— Bregs, — sacīja Sīvers. — Tāds pavecāks vīrs.

— Pa-azīsti?

— Nē, — trešais atbildēja. — Varbūt kādreiz ir dzirdēts. Neatceros. Tātad jūs esat divi? Bet kur tuvinieki un draugi?

— Es taču pirmīt jums paskaidroju: īstā sagaidīšana notiks uz Zemes. Tur būs visi. Mans uzdevums — tikai pārraidīt reportāžu.

— Tādā gadījumā, — skatīdamies uz stostiķi, teica .trešais, — varbūt tiešām pasteigsimies?

— Tu vie-ienmēr steidzies… — stostiķis pa pusei pārmetoši ieminējās.

— Nu, kā tad būs? — Sīvers jautāja.

— Labi, — trešais sacīja. — Mēģināsim iekļauties jūsu termiņos. Ja jau tā sagadījies …

— Pareizi, vecie zēni, — teica Sīvers. — Vēl pagūsiet izgulēties. Lai gan, es skatos, jūsu kolēģis arī te veltīgi nezaudē laiku. — Viņš pamāja ar galvu uz gulētāja pusi. — Starp citu, kā viņu sauc?

Jautājums nebija uzdots nejauši: cilvēkus, kas paši neuzskata par vajadzīgu stādīties priekšā, pēc vārda parasti netaujāja, bet gulētājs stādīties priekšā, saprotams, nevarēja, tāpēc pieklājība neliedza apjautāties.

— Viņu? Krajs, — mirkli pavilcinājies, atbildēja trešais. Viņš tagad runāja ļoti klusi, lai gulētājs, izdzirdis savu vārdu, nepamostos, kā tas mēdz notikt ar cilvēkiem, kas pieraduši pie pēkšņas modināšanas.

— Krajs, — Sīvers domīgi atkārtoja; nēr tāda nebija «Zilā Putna» apkalpē. — Nu tad norunāts?

— Traucēt mēs negribam, — teica trešais un, uzskatīdams, ka saruna ir galā, palūkojās pulkstenī, acīm redzot, lai noteiktu brīdi, kad būs notecējušas viņiem atvēlētās divpadsmit stundas. — Jā, lai nepiemirstos, — viņš pievērsās stostiķim, izvilka no kabatas kārbiņu ar tabletēm, iedeva vienu biedram un otru viebdamies norija pats.

— Sporamīns? — jautāja Sīvers.

— Antirads, — trešais negribīgi atbildēja. — Mašīna mazliet izstaro.

Sīvers saprotoši palocīja galvu un tūdaļ pat atcerējās, ka «Lādogas» tilpnēs ir medikamentu kārbas, tai skaitā viena ar antiradu. Dažas sekundes viņš svārstījās.

— Vai jums antirada ir daudz?

— Jums vajag?

— Vispār fons te tiešām paaugstināts …

Trešais klusēdams pasniedza Sīveram tableti. Sīvers to norija, ar atvieglojumu konstatēdams, ka «Zilā Putna» ļaudis savas zāles tagad saņems līdz pēdējai tabletei.

— Piesardzīgais vienmēr paliks sveiks, — sacīja trešais.

Viņš piecēlās dīvaini palēninātā tempā un smagnējiem soļiem, it kā nestu uz pleciem veselu planētu, piegāja pie sienas, uz kuras bija uzgleznota diezgan šabloniska Zemes ainava. Plastmasas grīda, saskaroties ar sienu, veidoja nelielu reni, kurai laikam vajadzēja iezīmēt uz sienas gleznotā strautiņa turpinājumu. «Strautiņš uz Japeta,» nodomāja Sīvers, «ir gan ideja! Aiz šīs sienas droši vien atrodas vannas istaba. Bet varbūt vannas nav, ir tikai duša…» Vīrs no rūdas vedēja ar pirkstu iebakstīja ainavā.

— Tā nekas, — viņš teica un paskatījās uz Sīveru, it kā gaidīdams apstiprinājumu.

Ainava bija šķebinoša, bet Sīvers neiebilda: viņš priecājās, ka saruna noritējusi bez sarežģījumiem; tērēt laiku šo «ormaņu» estētisko koncepciju iztirzāšanai viņam nebija ne mazākās vēlēšanās. Trešais iesmējās, un viņa lūpu kakti aizvilkās gandrīz līdz pašām ausīm, bet vērīgajā skatienā iedzirkstījās jautrība. Sīvers to pamanīja un brīnījās: vēl nupat šie cilvēki viņam likās vienādi neizteiksmīgi — laikam taču noskrandušajām drēbēm viņš bija veltījis vairāk uzmanības nekā sejām… Izdarījis šo secinājumu, Sīvers sajuta kaut ko līdzīgu pašpārmetumam, bet šajā mirklī zvans iedžinkstējās, signalizēdams, ka stacijā kāds ir ienācis. Tas varēja būt tikai Bregs ar kamerām, tāpēc Sīvers piecēlās un izgāja gaitenī sagaidīt pilotu.

5

Bregs jau bija paguvis ienest kameras un tagad, pacēlis ķiveres sejsegu, atvilka elpu. Sīvers apskatīja kameras, tad pamāja pilotam.

— Noģērbies, paēdīsim vakariņas!

— Nē, — teica Bregs. — Vispirms sameklēšu visas automātam nepieciešamās detaļas …

— Tev taisnība, — Sīvers piekrita. — Tiklīdz būsi galā, joz tūlīt šurp.

— Saprotams, — Bregs pamāja ar galvu. — Kas tie par puišiem?

Sīvers paraustīja plecus.

— Nekā interesanta. Nepazīstami…

— Tātad varoņu tur nav? — Bregs pasmīnēja.

Sīvers sarauca pieri.

— Pagaidām ne. Bet vispār tu veltīgi smejies. Arī man tāda doma bija iešāvusies prātā… Nē, tie ir vienkārši kosmosa darbarūķi. Par to nav ne mazāko šaubu. Vajag taču būt kaut kam tādam, kas ļauj varoņus atšķirt no citiem mirstīgajiem!…

— Teorija, — teica Bregs. — Joprojām žilbini?

— Nekā tamlīdzīga, — sacīja Sīvers, — es balstos uz loģiku! Viņu kuģis ir tipisks rūdas vedējs. «Zilais Putns» daudz garāks. Turklāt ar fotonu vilkmi. Tas atzīmēts visās rokasgrāmatās. Bet šis? Šim pat reflektora nav. *

Viņš pavadīja Bregu un atgriezās kopkajītē. Divi vīri no rūdas vedēja atkal sēdēja pie galda, trešais gulēdams skaļi krāca. Sīvers pasūtīja vakariņas, paņēma šķīvjus un apsēdās.

— Kur jūs esat tā nodzinuši savu mašīnu? — viņš jautāja.

— Vai tad var manīt, ko? — stostiķis, vairs pat nestiepdams vārdus, painteresējās.

— Liecies taču reiz mierā, — lielmutis viņu aprāja.

Stostiķis piecēlās. To viņš izdarīja tik strauji, ka krēsls

atsprāga pret sienu un kausi uz galda nodžinkstēja; viņš paskatījās uz lielmuti, iepleta rokas un mulsi iesmējās. Izrādījās, ka stostiķis ir negaidīti liela auguma garkājis. Piegājis pie automātiskā bārmeņa, viņš ietecināja maisījumu glāzēs, nolika tās uz galda un viegli pieskārās gulētāja plecam.

— No-ogulēsi pasaules galu!

— Lai guļ, — teica lielmutis. — Viņš savu tiesu jau dabūjis. Gan paspēs.

— Lai… — stostiķis piekrita un, kājās stāvēdams, iestrēba dažus malkus.

Sīvers saviebās. Tikai tagad viņš ievēroja, ka r bikses garkājim ir par īsām, bet viņa augumam smieklīgi mazās jakas kabatai atplīsis rāvējslēdzis. Sīvers necieta nevīžību. Stostiķis laikam sajuta nosodošo skatienu, jo tūdaļ pievērsās Sīveram un, tikko manāmi pasmaidījis, teica:

— Nav pēc fo-ormas, jā? Nekas, mēs vēl paspēsim pārģērbties.

Sīvers paraustīja plecus. Stostiķis nolika pustukšo glāzi, piegāja pie sienas, kur bija uzgleznota ainava, sāka taustīties gar slēdžu pogām un beidzot nedroši nospieda vienu no tām. Renē, klusi čalodams, ieplūda ūdens. Slēptais gaismas avots piešķīra strūkliņai siltu, zeltainu mirdzumu. Stostiķis apsēdās uz grīdas un noāva kājas. Lai apvaldītu smieklus, Sīvers sāka enerģiski kustināt žokļus. Stostiķis iemērca basās pēdas ūdenī.

— U… uff, labi, — viņš svētlaimīgi noelsās.

— Ūdens, — nomurmināja lielmutis, lēni tukšodams ' kausu.

Stostiķis pielēca kājās, atstādams uz grīdas slapjo pēdu nospiedumus, pieskrēja pie galda un paķēra kausu. Tad — apsēdies un atkal iemērcis kājas ūdenī — pacēla to pie lūpām.

— Nu ir pavisam cita lieta!

Sīvers atbīdīja šķīvi.

— Tā kā būtu laiks, — viņš domīgi teica.

Ielaidis šķīvi mazgātuves spraugā, viņš sāka metodiski virzīties gar kopkajītes sienām, lai sameklētu kādu

kontakta ligzdu. Atradis to, Sīvers izņēma no somas volt- metru un izmērīja spriegumu.

— Atkal jaunums, — viņš nomurmināja.

— Vai strāvas nav? — lielmutis līdzjūtīgi apvaicājās.

— Te ir divdesmit voltu, bet man vajag divsimt.

— Automātiskajās stacijās ir tikai zemsprieguma tīkli.

— Redzu, — norūca Sīvers. Brītiņu viņš stāvēja, kaut ko apdomādams, tad sacīja: — Neko darīt, vajadzēs jaudas kabeli vilkt no kuģa. Labi, ka mums vēl ir laika rezerve.

— Ju-ums tā liekas? — stostiķis neatskatīdamies jautāja.

— Viņi ieradīsies pēc divdesmit četrām stundām, ne ātrāk.

— Vai viņi paši jums to pa-aziņoja? /

— Liecies mierā! — lielmutis sāka dusmoties.

— Sistēmas robežās, — Sīvers lektora balsī sacīja, — viņi būs spiesti samazināt ātrumu: brīvā ūdeņraža koncentrācija te ir daudz augstāka nekā starpzvaigžņu telpā.

— Ze-elta vārdi, — stostiķis piekrita.

Sīvers piegāja pie galda, paņēma kameru un sāka meklēt izdevīgāko pozīciju.

— Raidījums būs uz goda! — viņš teica. — Kaut ko tādu Zeme līdz šim nav redzējusi.

— Vai mēs vēl netraucējam? — jautāja lielmutis. Varēja manīt, ka viņam grūti atkauties no miega.

— Vēl ne, — Sīvers atbildēja. — Gaismas par maz. Ieslēdziet, lūdzu, sienu apgaismojumu. Tā. Liekas, derēs. Vai jūs nevarētu nostāties šeit? Es izmēģināšu kameru.

— Kino? — lielmutis nedroši jautāja.

— Televīzija. Papozējiet mazliet! Iedomājieties, ka esat «Zilā Putna» komandieris.

— Grūti gan, — lielmutis pasmaidīja un atkal uzmeta Sīveram mulsinoši vērīgu skatienu.

— Nemaz, — Sīvers īgni atcirta. — Tas ir ļoti viegli. Septiņarpus gadus jūs esat bijuši lidojumā. Tagad atgriežaties. Vareni vīri lieliskā, visus šķēršļus pārvarējušā kuģī…

— Papozē, va-arenais vīrs! — stostiķis iesaucas. — Ko tu lauzies?

Sīvers bargi paskatījās uz ņirdzēju.

— Jūs labāk neironizējiet,' — viņš ieteica. — Tātad

pārvarētas daudzas grūtības, veikti diži varoņdarbi, un tagad, kad jums viss kārtībā…

— Sta-arta dzinēji nav kārtībā, — stostiķis, joprojām neatskatīdamies, iebilda. — I-izkliede liela.

— Ne jau par jums ir runa… Kaut gan — pieņemsim, ka starta dzinēji tiešām nebija gluži kārtībā — tā ir pat interesantāk. Redzat, fantāzija jums darbojas… Bet jūs, protams, tos salabojāt. Izplatījumā paveikts vēl viens varoņdarbs. Runājiet par to! Man jāredz, kā tas izskatīsies. Kameras novietošanai jāizvēlas labākie punkti. Tātad — jūs esat kapteinis …

Lielmutis pakratīja galvu.

— Baidos, ka neiznāks.

— Kla-ausies, — stostiķis sacīja un šoreiz atskatījās.

— Pamēģini iedomāties, ka esi otrais pilots.

— Vai otrais pilots, — piekrita Sīvers. — Vienalga.

— Nē, nē, — lielmutis skumji pakratīja galvu. — Es labāk nerunāšu.

Sīvers nopūtās.

— M-jā, — viņš izteiksmīgi novilka, tomēr savaldījās.

— Šie vīri, šķiet, ir pelnījuši, lai viņu labā jūs mazliet papūlētos.

— Vareni vīri, — nomurmināja stostiķis. — Kas ve-ei- kuši varoņdarbus. Leģenda…

Sīvers neiecietīgi paskatījās uz viņu.

— Tie ir fakti, — viņš teica.

— Plus i-izdoma, — sacīja stostiķis, kustinādams kājas ūdenī. — Plus izdoma. Viss tiek ņemts iekavās un kāpināts kvadrātā. Rodas leģenda. Mirstot kāds ir kaut ko teicis. Bet kā viņš varēja teikt, ja…

— Es palūgšu, — Sīvers noskaldīja, — neņirgāties par bojā gājušo piemiņu!

Gulētājs iztrūcies pacēla galvu.

— Kas noticis? — viņš jautāja.

— Nekas, — atsaucās lielmutis. — Guli, atpūties! Viss kārtībā…

— Ahā… — Pamodinātais izstiepa roku, taustīdamies gar krēsla malu. — Kur mēs pašlaik atrodamies?

— Stacijā… Atceries? Še, ņem!

Lielmutis ielika viņam rokā glāzi.

— Iedzer.

— Te ir skaisti?

— Ska-aisti, — stostiķis pie strauta atsaucās.

— A, — pamodinātais nopriecājās. — Tu arī esi te.

Viņš pagrieza galvu pret Sīveru, un Sīvers saprata, ka

šis cilvēks vēl nav īsti pamodies: plaksti bija cieši jo cieši sakļauti, it kā viņš baidītos, ka visniecīgākais gaismas stariņš varētu izspraukties tiem cauri un iekļūt acīs. Ar tukšo glāzi izstieptajā rokā cilvēks mēģināja sataustīt galdu, un, redzēdams, cik šī kustība ierasta, Sīvers pēkšņi apjauta, ka zem plakstiem acu vispār nav, ir tikai tukši dobumi, ko daba radījusi, lai tajos būtu acis, bet acu nebija — un plaksti tāpēc sakrunkojušies un sarukuši. Sī- veram neviļus izlauzās:

— O!…

— Te ir vēl kāds? — jautāja aklais.

— No Zemes, — lielmutis atbildēja.

— Aha, — nomurmināja aklais, — nu jā, stacija. Lieliski.

— Guli vien.

— Pa-agaidi, — iebilda stostiķis, — pēc desmit stundām mums jāstartē. Citādi mēs šeit traucēsim.

— Kā tā?

— Te gaida varoņus, varenus vīrus. Būs svinīga ceremonija. Tieša pārraide uz Zemi. Atlidojuši divi: reportieris un pilots.

— Neērti, — aklais lēni teica.

— Ka-apteinis turēs runu, — stostiķis sacīja. — Vari iedomāties?

— Nevaru gan, — aklais pēc brītiņa atbildēja. Tad papurināja galvu un izstaipījās. — Tagad esmu izgulējies! — viņš priecīgi paziņoja.

— Trešā un ce-eturtā magnētiskā lēca nekam neder, — stostiķis norūca.

— Iztiksim bez starta dzinējiem, — noteica aklais. — Atgrūdīsimies ar galveno — un punkts. Šeit tas nav bīstami.

— Te-ev taisnība, — stostiķis piekrita.

— Tad jau laikam būs jāceļas… — lielmutis ierosināja.

— Kad jau, tad jau, — stostiķis sacīja un sāka aut kājas.

— Noslaukies, — teica lielmutis. — Še!

Viņš pasvieda garajam saņurcītu kabatas lakatu.

— Vai zemieši mums nepalīdzēs? — aklais jautāja, pavērsis seju uz Sīvera pusi.

— Mums kosmodromā vēl jāuzstāda lielās kameras, — Sīvers, gandrīz vai juzdamies vainīgs, atbildēja, — un prožektori. Citādi nevarēsim parādīt, kā viņi nolaižas. Bet mēs esam tikai divi.

— Žēl, ka neatvedāt tuviniekus, — aklais nopūtās.

— Posāmies lielā steigā. Bet viņiem, paši saprotat, nav pastāvīgās medicīniskās vīzas uz kosmosu. Un galu galā pēc visa pārciestā arī veselība nav nekāda spožā.

— Ska-aidrs, — sacīja stostiķis. — Ejam.

— Pagaidi, — lielmutis pamāja uz Sīvera pusi, — varbūt viņi mums no šejienes palīdzēs uzņemt sakarus…

— Iztiksim paši, — teica aklais. — Mūsu raidstacijas jaudas šeit pietiks.

— Nē, — Sīvers iejaucās, — ja, nekaitējot saviem plāniem, varam būt jums kaut kā noderīgi, tad, protams…

— Pa-aldies, — sacīja stostiķis. — Nevajag.

Viņi izgāja, turēdami plaukstas uz aklā pleciem un virzīdami viņu. Bija dzirdams, kā ģērbtuvē vīri atver skapīšus un velk mugurā skafandrus; derdzīgi šņirkstēja glumais plastika audums, un šķindēja metāls.

— Jūs savainoja raktuvēs? — attapies Sīvers nokliedza viņiem pakaļ. Bet visi trīs jau bija uzlikuši galvā ķiveres un nekc> nedzirdēja.

Tad Sīvers piegāja pie bārmeņa un ielēja sev kausu. Tas bija augļu sulu kokteilis, izgatavots pēc standartre- ceptes, .un ne visai garšīgs. Sīvers paraustīja plecus un arī aizgāja ģērbties.

6

Bregs atvēra remonta lūku un izgrūda kabeļa rituli. Lēni atritinādami to, abi aizsoļoja uz stacijas pusi. Melnā, gludā čūska izlocījās starp akmens šķēpelēm. Bregs saliecies vilka kabeļa galu, Sīvers savukārt cēla rituli, lai atvieglinātu pilota darbu. Nelielā, bet spilgtā Saturna pelēcīgajā gaismā kabelis meta ēnu, un šī ēna, lodādama pa akmeņiem, likās esam dzīva būtne. Mazliet iesāņus no pirmās uz akmeņiem gūlās otra — bālāka ēna. To radīja «Lādogas» sudrabotais korpuss, kas atspoguļoja Saturna starus.

Beidzot kabelis bija aizvilkts līdz stacijas ieejai. «Grūtākais ir aiz muguras,» nosprieda Sīvers, taču Bregs pakratīja galvu: kabeli vēl vajadzēja ievadīt stacijas telpās, pārvarot hermētiskās durvis un neļaujot izplūst gaisam, kura krājumi te'bija visai ierobežoti. Nācās vēlreiz doties uz kuģi pēc instrumentiem.

… Labu laiku viņi ņēmās vaiga sviedros, pūlēdamies izcirst šauru kanālu zem stacijas ārējām durvīm. Elektro- erozijas urbis šķieda zilu dzirksteļu spietus, transformators bija nokaitēts līdz pēdējai iespējai, bet sīkstais iezis padevās ļoti lēni.

— Tā mēs ķēpāsimies līdz rītam, — Sīvers kurnēja. — Vai tiešām nav iespējams izdomāt kaut ko jēdzīgāku?

— Te derētu gluži parasts elektromehānisks rīks. Ar spirālveida urbi.

— Kāpēc tad nepaņēmi?

— Paņēmu. Bet tik liela diametra mums diemžēl nav. «Lādogas» instrumentu komplekts paredzēts tikai iekšējiem darbiem.

— Bēdīgi, — sacīja Sīvers.

Bregs pielika plaukstu pie transformatora, lai sadzirdētu tā dūkoņu, un nevilcinādamies izslēdza strāvu.

— Ko darīsim? — jautāja Sīvers.

— Pagaidi, — ieminējās Bregs. — Vajag aprunāties ar vīriem no rūdas vedēja. Tieši viņiem tāds urbis varētu būt.

— Gaiša doma, — piekrita Sīvers. — Varbūt aizstaigāsi līdz viņu strūgai?

— Labāk aizej pats. Neesmu ar viņiem pazīstams.

Sīvers krekstēdams atlieca muguru.

— Vecums lauž kaulus, — viņš teica. — Dod kādu pa- raudziņu!

Parakņājies instrumentu somā, Bregs izvilka mazu spi- rālurbi un pasniedza Sīveram. Sažņaudzis urbi plaukstā, Sīvers devās uz rūdas vedēju.

Saturns jau bija gandrīz zenītā. Klinšu šķautnes salti spīguļoja tā staros. Apmetis līkumu prāvam akmens bluķim, Sīvers ieraudzīja veco kuģi vai, pareizāk, kuģa augšdaļu, kas šķita karājamies tukšumā, nebalstoties ne uz kā. Pirmajā mirklī šis skats viņu samulsināja, tad Sīvers iesmējās. Viss bija savā vietā. Čaklais automāts pulētājs, pārvietodamies pa spirāli, jau bija paspējis apstrādāt pusi korpusa; attīrītais un nopulētais apšuvums tagad zilgani mirgoja, atspoguļojot gaismu, bet lejasdaļas grumbuļainā, viscaur nokvēpusi virsma uzsūca gaismu un pilnīgi saplūda ar apkārtnes tumšo fonu. Tuvumā kuģa virsma tomēr kļuva redzama un skatiens varēja aptvert visu korpusu, ērmoti neveiklu, mazliet līdzīgu veco laiku koniskam artilērijas šāviņam. Amortizatori, skaitā seši, kā celtņu strēles rēgojās pār apkārtējiem akmeņiem.

Pienācis pavisam tuvu, Sīvers apstājās un palūkojās uz dozimetru; kuģis, kaut arī mēreni, tomēr izstaroja. Tad Sīvers piegāja kuģim cieši klāt. Pabeidzis kārtējo vītni, automātiskais pulētājs atkal iznira no tumsas; tagad automāts kustējās ātrāk, un tas Sīveram patika.

Lūka atradās negaidīti augstu — nevis kuģa apakšējā, visplatākajā daļā, bet gan vidū — krietni virs tās vietas, pie kuras bija piestiprināti amortizatoru augšējie gali. Uz lūku veda neparasti masīvas, no caurulēm pavirši sa- metinātas kāpnes. Sīvera acis ziņkārīgi meklēja kuģa nosaukumu — tam vajadzēja būt iekaltam virs lūkas, bet šo korpusa daļu vēl klāja uzdegums, un saskatīt neko neizdevās. Uzkāpis augšā, Sīvers ar urbi pieklauvēja pie lūkas, bet porainā garoza, kurā bija pārvērtusies apšuvuma virskārta, noslāpēja skaņu. Klusībā brīnīdamies, kā šis pārkausēšanai sen nobriedušais grausts iemanās tikt garām kosmoflotes modrā kontroles dienesta patruļām, Sīvers ar dažiem slīdošiem sitieniem atskaldīja garozu un pieklauvēja vēlreiz.

Gaidīt vajadzēja ilgi; cilvēki, domājams, atradās tālu, turklāt zināms laiks bija nepieciešams, lai kāds no viņiem pagūtu uzvilkt skafandru. Beidzot lūka lēni atvērās; uz šīs vecās mašīnas — kuģim noteikti bija vairāk nekā desmit gadu, lai gan kosmosa mašīnu mūžs lielāko tiesu nav garāks par suņa mūžu — lūka nevērās vis uz leju, veidojot platformu, un arī nepašķīrās uz abām pusēm, bet gan, šarnīrsviru vilkta, atvirzījās uz iekšu. Kādreiz šādas konstrukcijas lietoja, un, ja parakņātos atmiņā, droši vien izdotos atcerēties, kad īsti un kādos kuģos. Bet Sīveram šobrīd nebija ne vaļas, ne patikas kavēties atmiņās; viņam bija konkrēts, pie tam ļoti svarīgs uzdevums, un mākslu koncentrēties Sīvers bija apguvis jau sen.

Uz ievilktā vāka fona parādījās cilvēks skafandrā; spriežot pēc garā auguma, tas bija stostiķis. Izstiepis uz priekšu kreisās rokas saliekto delnu, viņš ar labās rādītājpirkstu paklaudzināja pa lodziņā redzamo pulksteni un draudīgi pavicināja pirkstu, acīm redzot, likdams noprast, ka viņiem atvēlētais laiks nav beidzies. Sīvers nožēloja, ka nebija agrāk painteresējies, kāda diapazona viļņus rūdas vedēji izmanto sakaru uzturēšanai skafandros. Mirkli padomājis, viņš arī parādīja savu pulksteni un dažas reizes novēcināja tam pāri plaukstu, it kā teikdams, ka laikam patlaban nav nekādas nozīmes un viņa nācienam ir pavisam cits iemesls. Pēc tam pastiepa stosti- ķim mazo urbi un ar diviem pirkstiem apzīmēja vajadzīgo diametru, likdams saprast, ka tas varētu būt lielāks par pieciem milimetriem. Garais brītiņu vilcinājās, tad, droši vien uzminējis reportiera vajadzību, paņēma urbi un ar žestu aicināja Sīveru ienākt tamburā. Sīvers jau gribēja pārkāpt slieksni, bet, palūkojies uz savu dozimetru, no šī nodoma atteicās: kuģī fonam noteikti jābūt augstākam nekā ārpusē, un jau šeit tas bija pietiekams, lai ar to vajadzētu rēķināties. Sīvers noraidoši pamāja ar roku. Garais saprata, tūdaļ atkāpās, un lūkas vāks atkal pavirzījās uz priekšu, noslēdzot ieeju kuģī.

Minūtes piecpadsmit nācās pagaidīt: Sīvers šo laiku pavadīja lejā, netālu no kuģa — tur kā nekā fons bija vājāks.

Beidzot lūka no jauna atvērās. Gārais iznāca uz sliekšņa, pagaidīja, kamēr Sīvers uzkāpj augšā, pasniedza reportierim mazo urbi un vēl vienu — tieši tādu, kāds bija vajadzīgs. Pateicības žestā Sīvers piespieda rokas pie krūtīm, bet garais atbildes vietā paklanījās. Mazā spuldzīte, kas bija iedegusies, tiklīdz atvērās lūka, apgaismoja slieksni un trapa augšējo pakāpienu; vārs gaismas stariņš krita arī uz vecmodīgo, gandrīz lodveida ķiveri un ļāva saburtot pusizdzisušu vārdu, no kura bija saglabājies tikai balsiens «Sau…». Sīvers zināja, ka zem viņa ķiveres prožektora ar zelta krāsu uzsmidzināts kuģa nosaukums «Lādoga». Acīm redzot, rūdas vedēju dēvēja par «Sauli» vai tamlīdzīgi. Labi vēl, ka ne par «Galaktiku» — vecos laikos pat sīkiem kuģīšiem mēdza dot dižus, skanīgus vārdus. Sīvers pacēla roku atvadu sveicienam un devās prom, bet garais no sliekšņa vēl labu bridi lūkojas viņam pakaļ.

Kaut gan urbis bija manāmi notrulināts, darbs tagad veicās ātrāk. Pēc stundas kanāls zem stacijas durvīm bija izurbts, kabelis ievilkts un Bregs to noblīvēja ar vakuumā ātri sacietējošu masu. Sīvers atviegloti uzelpoja.

— Esam nopelnījuši pa kokteilim, — viņš iesaucās.

— Neatteikšos, — piekrita Bregs.

— Atnes. Vispār mums, liekas, nāksies mobilizēt «Lādogas» resursus: astronauti diezin vai gribēs dzesēt slāpes ar tādu suslu, kādu dzēruši tie trīs no «Saules». " v

— Kāpēc no «Šaules»?

— Tā laikam sauc viņu kasti. — Sīvers iesmējās un sāka pārcilāt kabeļa neskaitāmās dzīslas.

Viņš pieslēdza telekameru tālvades pulti, tad monitoru, pašas kameras un jau ķērās pie «Lādogas» raidstacijas tālvades pults, kad beidzot Bregs atnesa glāzes ar dzesēto sulu maisījumu.

— Vai bārmens bija sabojājies? — jautāja Sīvers, ņemdams glāzi.

— Nē, — Bregs sacīja. — Es ilgi lauzīju galvu, bet šo nosaukumu nevaru atcerēties. «Saule» — nē, tādu noteikti nekur neesmu sastapis.

— Un tomēr «Saule». Tā tur bija rakstīts. Dziestoša saule. Vai vēl labāk: Saules aptumsums. Korpuss tā apsvilināts, ka baidījos uzsist pa bortu — likās, urbis tam varētu izskriet cauri. Tiesa, tur, kur bija strādājis pulētājs, metāls atkal sācis spīdēt. Tāpēc šoreiz viņi, acīm redzot, vēl aizvilksies sveikā līdz Titānam, bet nākošajā reisā, varu derēt, inspektors viņus nelaidīs. — Sīvers apskatīja radiostacijas fidera dakšu. — Mazliet izļodzījusies. Tūlīt nostiprināšu, bet tu tikmēr atpūties, jo vajadzēs vēl uzstādīt kameras ārpusē. Vai arī labāk uzstādi kameras un pēc tam atpūties, — Sīvers veicīgi rīkojās ar skrūvgriezi. — Kameras uzstādīt tu taču proti?

— Ne jau pirmo gadu lidoju ar telereportieriem, — atrūca Bregs un kārtējo reizi devās uzvilkt skafandru.

Sīvers palīdzēja viņam apģērbties un atkal ķērās pie darba. Bregs paņēma divas kameras un nozuda tamburā.

Sīvers izolēja salaiduma vietu un vēroja, kā mīkstā lenta salīp, veidojot cietu apvalku. Tad ieslēdza radiostacijas tālvades pulti un kā pēdējo pievienoja monitoru strāvai un antenas kabelim. «Nu viss ir kārtībā,» viņš nopriecājās, saberzēja rokas un iedarbināja monitoru. Bregs tikmēr bija paspējis uzstādīt kameras un tagad, noņēmis ķiveri, atgriezās ģērbtuvē.

— Tā, nu varam atpūsties, — teica Sīvers.

— Ja neesmu vajadzīgs, labāk iešu samontēt jauno automātu.

— Pagaidi, — Sīvers iebilda, — tūlīt sarīkosim ģenerālmēģinājumu, tajd varēsi iet. Iedzer vēl kādu kokteili un atnes arī man pie reizes.

Viņš iedarbināja «Lādogas» radiostaciju. Telpu piepildīja vienmuļš troksnis. Bija ieslēgts diapazons, kurā raidīja «Zilais Putns».

— Tūdaļ pārbaudi beigšu un izsaukšu Zemi. Paziņosim, ka viss ir kārtībā, — Sīvers teica un paskatījās uz indikatora bultiņu, kura viegli svārstījās. Pēkšņi viņš nodrebēja: caur traucējumu sprakšķiem izlauzās vārds. Balss bija skaļa, taču stipri aizsmakusi un ļoti neskaidra.

— Attālums… — Sīvers pačukstēja.

Vēlreiz atskanēja skaļa čērkstoņa, bet Sīvers jau bija ieslēdzis noskaņošanās automātiku. «… Nolaidīsimies,» sēcošā balsī teica skaļrunis. «Apstiprinājumu negaidu, seanss pēc divām stundām, sveicam jūs, Zeme, mīļie, stop.» Čērkstoņa spēji pieauga, tad noplaka.

Bregs pieskrēja, izšļakstīdams no glāzēm dzērienu. Sīvers sajūsmā paskatījās uz viņu un klusi sacīja:

— Tie ir viņi.

— Liekas, ļoti tuvu.

— Pēc divām stundām droši vien būs klāt! Re, kā steidzas! Nākamo sakaru seansu viņi grib rīkot šeit. Bet mēs to izdarīsim viņu vietā! — Sīvers nepacietīgi samīņājās, it kā grasītos tūlīt kaut kur skriet. — Bet rūdas vedējs vēl ir te? Nu gan viņiem būtu laiks aizvākties.

Sīvers ieslēdza monitoru un pagrieza kameras rūdas vedēja virzienā. Kuģa apvalks tagad bija tīrā, lūka aizvērta. Augšā lēni rotēja paraboliskais antenas režģis. Pēkšņi iedegās un atkal nodzisa navigācijas ugunis, tad iedegās vēlreiz un vairs netika nodzēstas.

— Skaties, — sacīja Sīvers, — rūdas vedējs, liekas, startē. Arī viņi, acīm redzot, uztvēruši raidījumu. Tātad steidzināt nevajadzēs. — Viņš pat sāka just kaut ko līdzīgu simpātijām pret šiem vīriem, kas visu bija tik labi sapratuši. — Izsaucu Zemi!

Viņš noliecās pār pulti, taču Bregs viņu atturēja:

— Pagaidi. Starta laikā traucējumi būs tādi, ka mūs tik un tā nedzirdēs.

— Re, vēl tīri smuks kuģītis, ja kārtīgi noberž! — iesaucās Sīvers. — Vai zini, kļūst gandrīz žēl, ka tam vairs nav lemts lidot.

— Par to mēs nevaram spriest.

— Esmu pārliecināts, ka savu laiku tas sen jau nokalpojis.

— Tūlīt paskatīsimies, — sacīja Bregs.

Viņš piegāja pie bibliotēkas skapīša, kas viesmīlīgi atvēra durvis, un, parakņājies starp Saltikova un Stendāla sējumiem, atrada Kosmiskā reģistra rokasgrāmatu. Izšķirstījis to, Bregs paraustīja plecus un teica:

— Tāda nosaukuma tomēr nav. Neviena, kurā būtu minēta Saule. Kaut gan, pagaidi… — viņš atkal sāka pētīt rokasgrāmatu.

Sīvers apsēdās ērtāk un sāka pārbīdīt pulti, cenzdamies to novietot pēc iespējas parocīgi.

— Vēl vajadzētu pārbaudīt apgaismojumu, — viņš nomurmināja un pagrieza slēdzi. «Lādogas» spēcīgie prožektori izvirda gaismas straumes.

Mazliet padomājis, Sīvers ieslēdza arī galveno prožektoru, kura grozāmā aploce bija piestiprināta kuģa priekšgalā. Tai pašā mirklī rūdas vedēja apvalks uzliesmoja, it kā luminiscējošā šķidrumā iemērkts.

— Paskat, — sacīja Sīvers, — tieši tas, kas vajadzīgs! Bet, pag, ko tad viņi? Skaties!…

Bregs paskatījās uz monitora ekrānu un ieraudzīja, ka rūdas vedējs signalizē ar navigācijas ugunīm.

— Pateicos, — viņš skaļi nolasīja.

Sīvers pasmīnēja:

— Acīm redzot, domā, ka šī iluminācija rīkota viņiem par godu.

Ugunis vēl arvien mirkšķināja.

— Laimīgu palikšanu, — izlasīja Bregs un piebilda: — Klausies, viņi tiešām startē! Laika vēl atliku likām, bet viņi startē!

N Jo labāk, — teica Sīvers.

— Tu atdevi instrumentu?

— Nē, aizmirsu.

— Slikti, — sacīja Bregs. — Tā neklājas.

Viņš steidzīgi sameklēja somā urbi, nokasīja no tā sabiezējušo, ar putekļiem sajaukto eļļu, tad strupi nolamājās. Sīvers neizpratnē iepleta acis. Sekundi vēlāk viņš panāca Bregu ģērbtuvē. Pilots izmisīgi centās atraut no spailēm skafandru. _

— Izsauc viņus! Atri! — Bregs rēca.

Sīvers paraustīja plecus.

— Viņi jau ievilkuši antenu.

Tomēr ari viņš steigšus ielīda Brega pasniegtajā skafandrā. Pilots aiz nepacietības dīdījās kā rikšotājs hipodromā. No stacijas abi izskrēja tajā brīdī, kad kuģis ar navigācijas ugunīm signālizēja: «Uzmanību… Uzmanību … Uzmanību!…» Bregs spēji apstājās, ķerdamies pie klints bluķiem, lai noturētos kājās.

— Skaties! — viņš neskanīgi teica.

Amortizatoru saliektie posmi sāka lēnām iztaisnoties, it kā no dziļa pietupiena kuģis gribētu izslieties pilnā augumā un līdzīgi balerīnai pacelties pirkstgalos. Gludi nošķeltais korpuss cēlās arvien augstāk, bet ne viss — pati platākā daļa joprojām palika no kosmodroma virsmas atrauto amortizatoru papēžu līmenī; šīs konstrukcijas, acīm redzot, bija nesaraujami saistītas, bet viss korpuss tikmēr cēlās augstāk un augstāk… Bregs nometās ceļos un sāka apskatīt kuģi no apakšas. Drīz vien rūdas vedēja priekšgals jau bija aizsniedzis «Lādogas» virsotni un pacēlies vēl krietni augstāk.

Bregs, liekas, bija ieraudzījis to, ko gribēja, jo strauji pielēca kājās un parāva Sīveru aiz pleca.

— Nekavējoties atpakaļ! — viņš kliedza. — Uz staciju! Ātrāk!

Sīvers iebilda:

— Labāk paskatīsimies no šejienes, es nekad neesmu redzējis…

— Un arī neredzēsi, kretīn! — Bregs rēca, stumdams Sīveru uz durvīm.

Stacijā viņi, nenovilkuši skafandrus, tūlīt metās pie monitora. Kuģis tagad stāvēja nekustīgi. Bregs noliecās pār pulti un sāka drudžaini grozīt vadības kloķus. Drīz ārējo kameru objektīvi bija notēmēti tā, lai kuģi varētu redzēt tuvplānā no apakšas.

Sīvers paskatījās uz ekrānu, uz Bregu, atkal uz ekrānu; objektīvi it kā pievilka klāt kuģa lejasdaļu un ielūkojās tajā slīpi uz augšu, un Sīveram likās, ka viņš ieraudzījis ezeru ar smagu, mierīgu ūdeni, kura virsma slēpj bezdibeņa dzīles.

— Saprati? — iekliedzās Bregs.

Sīvers nepaspēja atbildēt. Klintis nodrebēja. Sīvers pieķērās pie galda. Planēta sašūpojās. Miljoni violetu bultu ietriecās klintīs. Pašķīda akmens šķēpeles. Sīvers īdēdams purināja galvu. Kuģis, iztaisnojies un stalts, lēnām cēlās augšup Japeta melnajās debesīs. Violetā gaisma dzisa, izplēnēja, kļuva vāra un spokaina, bet «Lādogas» vīri skaidri iztēlojās, kāds gamma kvantu viesulis tagad plosās aiz stacijas sienām.

— Manas kameras! — iebrēcās Sīvers. — Velns parāvis!

Viņš strauji nospieda vairākus slēdžus. Pirmā kamera bija kļuvusi akla, pāri tai joprojām gāzās šķembu lietus. Sīvers atkal ieslēdza otro. Kuģis bija jau augstu, tas zaigoja kā maza, bet tuva planēta^

— Skaisti, — Sīvers drūmi norūca. — Nav vārdam vietas. Viss bija labi, tikai beigās ņēma un sasita kameru.

— Ko tu iesāktu tagad ar kameru?

Sīvers pašķielēja uz pilotu.

— Kas varēja paredzēt, ka rūdas vedējam ir fotonu vilkme?

— Kāpēc rūdas vedējam? — īgni jautāja Bregs. — Kas tev teica, ka tas ir rūdas vedējs?

Dažas sekundes viņi klusēja, skatīdamies viens otram acīs.

— Ek, liecies mierā! — Sīvers sacīja. — Tas nevar būt.

— Še, — teica Bregs.

Viņš pagrūda resno urbi, un tas dārdēdams aizripoja pa galdu.

Sīvers paņēma urbi un izlasīja tajā iekalto uzrakstu «Zilais Putns». Un nākošajā rindā — «Saules sistēma».

— Tādi bija pirmie starpzvaigžņu kuģi, — teica Bregs. — Nolaidušies tie sabīdījās, pie tam korpuss gandrīz uzgūlās spogulim. Ja uz planētas ir blīva atmosfēra un viesuļvētras, nav iespējams citādi noturēties. Vajadzēja rēķināties ar to, ka tādas planētas būs. Cilvēki lepojās, ka pirmoreiz izlauzušies ārpus Saules sistēmas robežām. Uzraksts zem kuģa nosaukuma ir šī lepnuma izpausme. Tas, saprotams, nebija domāts tiem, kurus astronauti būtu varējuši satikt, svešas civilizācijas pārstāvji uzrakstu tik uji tā diez vai spētu atšifrēt. Tas bija rakstīts sev. Tiem, kas aizlidoja, un tiem, kas palika. Saules sistēma! Cik gan mīļākas kļūst pašu mājas, kad uz tām skatās no malas!

— Aha, — neizteiksmīgi piekrita Sīvers.

Viņš sēdēja pie galda un lūkojās sienā, kur bija uzgleznota Zemes ainava. Ūdens vēl arvien burbuļoja renē — Japeta vienīgajā strautā. Sīvers piecēlās un aizvēra krānu.

Bregs izslēdza kameras, tad sāka atvienot kabeli.

— Pagaidi, — sacīja Sīvers.

Bregs paraustīja plecus.

— Kāda jēga gaidīt? Vairāk nekā nebūs. — Viņš uzmauca kabelim izolācijas uzgali un to rūpīgi pieskrūvēja.

— Nu jā, — Sīvers atkārtoja. — Vairāk nekā nebūs.

— Ko darīsim ar kabeli? — jautāja Bregs.

— Atstāsim, — Sīvers sacīja. — Gan kādam noderēs… Tikai ne man… Bet kāpēc viņi neteica? Man neienāca prātā… Tas ir, nākt jau nāca, es tikai neapjēdzu. Tiešām, esmu muļķis!

Bregs sacīja:

— Droši vien. Bet nekas, tu vēl esi jauns un šie nav pēdējie varoņi ne uz Zemes, ne kosmosā.

— Nerunāsim par to, — Sīvers lūdza.

— Labi, es klusēju…

Viņi izgāja no stacijas un aizvilkās atpakaļ uz savu kuģi. Sīvers jautāja:

— Un tomēr — kāpēc? …

Bregs atbildēja:

— Droši vien viņiem derdzās leģendas. Viņi gribēja izgulēties vai pasēdēt, iemērkuši kājas ūdenī. Viņu kuģī taču nav strauta.

Nostiprinājuši kravu, abi uzkāpa augšā un novilka skafandrus.

— Jā, — sacīja Sīvers. — Uz Japeta viņi atrada strautu. Bet ainava bija draņķīga.

— Tas viņiem nebija svarīgi, — iebilda Bregs. — Viņiem bija vajadzīga Zeme. Bet tagad pievērsīsimies darba terapijai: apmaini šos automāta blokus.

— Labs ir, — Sīvers steidzīgi piekrita, izņēma blokus un sāka to vietā iemontēt jaunus. Nometis uz grīdas kārtējo nosvilināto detaļu, viņš pēkšņi iesaucās: — Nē, tas nevar būt! Tie nebija viņi. Tur nebija cilvēka ar uzvārdu Krajs. Noteikti nebija! Vari pārbaudīt rokasgrāmatā! — No atvilktnes, kurā glabājās instrukcijas un tehniskās pases, viņš izvilka biezu sējumu un pasniedza Bregam. — Še, skaties!

— Kāpēc? — Bregs atbildēja. — Es arī tāpat tev ticu.

— Nav, — sacīja Sīvers. — Saproti, nav!

— Bet pameklē šo uzvārdu citā vietā, — Bregs domīgi ierunājās. — Pārbaudi, vai tāds nav bijis «Lidojošās Zivs» apkalpē.

— «Lidojošās Zivs»?

— Jā, tās pašas, kura neatgriezās.

Paraustījis plecus, Sīvers atšķīra grāmatu. Viņš atrada nodaļu par «Lidojošo Zivi», izlasīja to un ilgi klusēja.

— Kas viņš tur bija? — Bregs pēc brīža jautāja.

— Stūrmanis, — Sīvers, tikko kustinādams lūpas, atbildēja.

Abi atkal klusēja.

— Viņi nolaidās, — teica Bregs. — Nolaidās, lai glābtu Krāju, vienīgo, kas bija palicis dzīvs. Tā tam arī jābūt.

— Nolaidās uz Liganta un … atkal startēja?!

— Tā iznāk, — sacīja Bregs. — Ne uzreiz, protams… — Viņš noliecās, paņēma nākošo bloku un sāka to iztīt no iesaiņojuma.

— Tātad dzīvi ir palikuši tikai trīs, izglābto ieskaitot? Un viņi spēja vadīt kuģi?

— Jā, — atbildēja Bregs. — Gulēt viņiem nebija laika.

— Bet, bet, — Sīvers sarauca pieri, — atgriezties taču vajadzēja astoņiem!

Bregs skumji paskatījās uz Sīveru.

— Mēs esam optimisti, — viņš teica. — Un, dzirdot skaitli «trīs», labprāt pieņemam, ka trīs ir gājuši bojā un

3i

ka atgriezīsies astoņi. Taču reizem iznāk otrādi. — Viņš paņēma no Sīvera bloku un to rūpīgi nostiprināja.

— Pēc tavām domām — labāk būt pesimistam? — Sīvers aizvainots jautāja.

— Nē. Tikai optimismam šai gadījumā ir cits pamats: trīs cilvēki atgriezušies no turienes, no kurienes saskaņā ar visiem likumiem atgriezties nevarēja neviens! — Bregs pieskrūvēja automāta paneli, novāca instrumentus un teica: — Varam lidot.

— Krajs ir akls, — Sīvers teica, — viņš nekad vairs neredzēs zvaigznes. Es domāju, ka redzi viņš zaudējis raktuvēs.

— Nē. — Bregs pakratīja galvu. — Raktuvju tuvumā piloti nekad neatstāj kuģus. Tur cilvēku vispār nav, tikai automāti.

Sīvers piemiedza acis.

— Klausies, — viņš jautāja, — ja tu būtu visu laiku bijis kopā ar mani,vai tu būtu uzminējis, kas viņi tādi ir?

Bregs brīdi vilcinājās:

— Domāju, jā. Manās acīs katrs pilots ir varonis. Pat tāds, kas nav bijis uz Liganta, bet tikai vedis rūdu no Ja- peta uz Titānu. Arī sistēmā daudz kas var atgadīties…

Sīvers nolieca galvu.

— Ko man sacīs uz Zemes? — viņš murmināja. — Mani tagad nekur vairs nesūtīs.

— Kāpēc ne? — Bregs mierināja. — Gan jau sūtīs… pēc kāda laika. Bet viņi — viņi gan nekad vairs neatgriezīsies Saules sistēmā un nenolaidīsies uz Japeta. Tā notiek tikai reizi mūžā, un mūsu lidojums droši vien būtu varējis beigties citādi. — Viņš vairākas reizes iededzināja un nodzēsa navigācijas ugunis, signalizēdams «Uzmanību!», kaut gan lejā nepalika neviena, kam šis brīdinājums būtu vajadzīgs.

— Es gribēju… — Sīvers izmisis ierunājās.

— Ko tu man skaidro! — Bregs viņu pārtrauca.

Tad pilots uzlika roku uz startera, un tūdaļ automātiski ieslēdzās drošības sistēma.

— Darbojas, — Sīvers vāji pasmaidīja.

— Tagad darbosies ilgi, — Bregs atbildēja. — Vēro ekrānus…


Загрузка...