VALGUSA ODISEJA

Ja cilvēks ilgi ir bijis viens, viņa acīs iegulst skumju ēna. Bet viņš var sakurt ugunskuru, un vientulība atkāpsies. Cilvēks izstieps rokas pret uguni, it kā stieptu tās pretī draugam.

Uguns daudzējādi ir cilvēkam rada. Tā virmo dzīslās, liesmo smadzenēs, zaigo acīs. Cilvēki labprāt lūkojas ugunī. Bet, ja cilvēks pēc dabas ir klaidonis, liesmu mūžīgā nepastāvība viņam šķiet vēl pievilcīgāka.

Šeit, kosmosā, ugunskurs ir tikai sapnis.

Tur, uz Zemes, īpaši senāk, tādas problēmas nebija. Žagari brīkšķēja zem kājām, nokaltuši stumbri gāzās pāri takām, nepacietīgi gaidīdami brīdi, kad, pārvērtušies par plazmas mēlēm, varēs uzšauties debesīs.

Tātad ej savu ceļu, klaidoni, skumsti pēc ugunskuru liesmām, pēc skuju un siena smaržas, atceries, cik labi bija, un domā par to, cik labi kādreiz būs. Ej un sildies pie tālu zvaigžņu ugunīm, kamēr nav Zemes liesmu, kamēr esi viens …

«Velna milti,» Valguss nodomāja. «Es kļūstu lirisks. Kaut gan gluži viens šeit neesmu. Te taču ir vēl… Starp citu, ko viņš patlaban dara?»

— Odiseji — Valguss pasauca. — Dodiet tekstu!

Uz mirkli iestājās klusums, tad kļuva dzirdama vienaldzīga, salta balss:

— Oksidēšanās notika lēni. Reakcija nestabilizējās. Izdalītās enerģijas bija par maz, lai nodrošinātu normālu reakcijas gaitu. Organiskā viela, jādomā, saturēja pārāk daudz ūdens, kas, absorbēdams siltumu, kavēja reakcijas norisi…

— Stop! — teica Valguss. — Pietiek. Nemirstīgie dievi, kas par šaušalīgi bezjēdzīgām blēņām! Tādas dzirdot, ausis sāk augt uz iekšu. Saproti, Odisej?

— Nesaprotu.

— Tur jau. tā nelaime. Es lūdzu tevi pārtulkot dažas rindiņas literāra teksta. Bet ko tu man sagvelzi?

— Paskaidroju: minētā gaisa temperatūras paaugstināšanas metode tika lietota senatnē. Ēkās bija speciālas iekārtas — aparāti, ierīces. Šajās iekārtās notika eksoter- miska reakcija — oksidējās kurināmā elementi, ko ieguva, sasmalcinot lielus augus. Šajā gadījumā ir runa par reakcijas sākuma stadiju. Teksts ir nekorekts, jo gaiss tiek sildīts ārpus telpām. Lai tādā veidā paaugstinātu gaisa temperatūru uz planētas …

— Jā, — Valguss skumji sacīja. — Malka bija slapja, un ugunskurs neiedegās. Vairāk nekā. Vajadzēja tikai izmantot arhaismus «malka» un «ugunskurs», un viss būtu bijis kārtībā …

— Es nezinu arhaismus, — Odisejs nočērkstēja.

— Bet fundamentālā atmiņa?

— Tā ir jāpieslēdz. Es pats to nevaru izdarīt.

— Saistīt tevi ar fundamentālo atmiņu? Hm … priekšlikums nemaz nav peļams. Es to pieņemtu nekavējoties, ja pēc tam tu varētu man pateikt, kādēļ neatgriežas kuģi… — Valguss brītiņu klusēja. — Kādēļ kuģi eksplodē, ja vispār eksplodē? Un, ja neeksplodē, kur tad īsti tie paliek? Es tevi apskaužu, Odisej, tu drīz vien to izdibināsi. Kaut gan ar tavām smadzenēm…

Valgusam nebija grūti iedomāties, kā Dora Miglājs smīkņās, noklausījies šos ierakstus. Bet lai smīkņā vesels! Galu galā arī pilots izmēģinātājs var šo to atļauties…

— Vai zini, Odisej, — Valguss skaļi piebilda, — tevi apskaust tomēr nav vērts. Arī tu laikam eksplodēsi.

Odisejs klusēja. Valguss paraustīja plecus.

— Galvot es, protams, neņemos. Jo, redzi, līdz šim dabā sprādzieni vienmēr bija saistīti ar enerģijas izdalīšanos. Mūsu eksperimentos turpretī enerģija zūd. Par spīti visiem likumiem! Zūd kuģi un reizē ar tiem — gandrīz visa enerģija. Vājš uzliesmojums — vairāk nekā. Vai saproti?

— Nesaprotu, — Odisejs bez jebkādas izteiksmes konstatēja.

— To nesaprot it neviens. Bet man šī parādība ir jāizskaidro. Un tādēļ jāeksperimentē. Pareizāk, jāeksperimentē būs tev. Tu faktiski tiksi upurēts. Senos laikos būtu upurējuši vēršus. Bet laiki ir mainījušies… Tātad pievienot tev fundamentālo atmiņu? Labi, bet vispirms paklausīsimies kārtējo ziņojumu.

— Visi mehānismi un ierīces ir kārtībā! — Odisejs noskaldīja.

— Vai uzdevums skaidrs?

— Pēc komandas meklēt izplatījumā virzienu, kurā vielas koncentrācija minimāla. Uzņemt kursu. Kāpināt ātrumu. Saskaņā ar programmu ieslēgt ģeneratorus…

Aptvēris ar pirkstiem zodu, Valguss domīgi staigāja pa vadības centrāli.

— Uzdevums skaidrāks par skaidru. Jā, mans nepilnvērtīgais draugs, mūs abus gaida …

Taču izskaidrot, kas īsti viņus gaida, acīm redzot, nebija viegli, tāpēc Valguss apklusa un tikai pēc brīža turpināja:

— Pēdējā eksperimentā pazuda «Argo». Programmas pirmo daļu tas izpildīja precīzi, bet otro… Lai nu kā, «Argo» nav atgriezies. Bija lielisks kuģis. Kaut arī tikai ar četriem papilddzinējiem… Labs ir, pieslēgšu tev fundamentālo atmiņu. Pilnveidojies, centies aptvert neaptveramo! Varbūt sāksi runāt cilvēciski. Pagaidām gan tev putra vien iznāk… Starp citu — kas šodien pusdienās?

— Ēdienu karte numurs četri, — Odisejs atbildēja.

— Vismaz paēdīšu kā nākas, — Valguss nomurmināja. — Nevainīgie dzīves prieciņi… Tātad atmiņa, tu saki? Lai notiek! Bet tik un tā tev būs jādodas triecienā. Un man jānīkst glābšanas kuterī. Diezgan drūma perspektīva …

Valguss nesteigdamies soļoja pa gaiteni. Viņš tīšuprāt bija izvēlējies visgarāko ceļu uz bibliotēku, no kurienes Odiseju varēja saistīt ar fundamentālo atmiņu. Valgusam patika kustēties. Garā caurule it kā aicināja pielikt soli, bet pilots visādi centās paildzināt prieku, ko viņam sagādāja pastaiga.

Viņš gāja kā cilvēks, kam nav iemesla steigties… Parasti tādā solī iet divatā, un Valguss neviļus pašķielēja pa labi. Nē, draudziņ, neskaties pa labi, tur neviena nav. Skaties labāk pa kreisi, tā būs lietderīgāk.

Gar gaiteņa kreiso sienu bija samontēta aparatūra, un, pacēlis apvalku vākus, pilots citu pēc cita pārbaudīja magnetogrāfus, spektrovizorus, stereokameras, ekspresre- aktorus un visus pārējos cilvēces viltīgā prāta izgudrojumus, kas radīti, lai nepalaistu garām mirkli, kad tiks satriekta triju dimensiju barjera un kuģis ienirs nezināmajā un neizprotamajā hipertelpā.

Ienirs, protams, bez viņa. Visi vienmēr cenšas iztikt bez viņa. Tāds jau viņam raksturs… Kas vainīgs? Labi, pieņemsim, viņš ir klaidonis. Bet tādus radījis laiks. Tie ir neizbēgami mesli laikmetam. Izmēģinātāji lielākoties lido vienatnē. Tādos apstākļos cilvēks diez vai pierod pie smalkas uzvedības un kļūst iecietīgs pret citu vājībām…

Valguss bija sasniedzis gaiteņa galu. Neko teikt — gai- tenītis, krietnu puskilometru garš! Aiz smagām, masīvām durvīm atradās automātiskās kontrolierīces; pirms eksperimenta arī tās vajadzēja pārbaudīt.

Un tomēr — kāpēc kuģi pazūd? Nē, minēt nav vērts! Mūsu laikā ar minējumiem vairs nenodarbojas. Ja teorija nokļūst strupceļā, ir jāsavāc jauni fakti. No pilota izmēģinātāja prasa tikai faktus. Jaunas hipotēzes negaida. Un neviens viņam nejautās — kāpēc. Jautās vienīgi — kā.

Uz šo jautājumu atbildēt, protams, nebūs grūti. Līdz noteiktam brīdim visu fiksēs ierīces — šīs te un arī tās, kuras atrodas kuterī. Bet kas notiks tālāk?

Ai, kā gribētos zināt! Bet Valguss to nezina. Un nezina arī Odisejs, kas tīko pēc fundamentālās atmiņas. Un vispār nevienam par to nav nekāda priekšstata. Taču gribas zināt… Starp citu — ziņkārība jau pazudinājusi daudzus, un Valgusam nav ne mazākās vēlēšanās nokļūt viņu kompānijā. Tāpēc risks ir pieļaujams tikai saprāta robežās…

Pilots sēdēja uz kāpnēm starp kontrolierīču nodalījuma pirmo un otro stāvu. Viņš sēdēja un domāja, domāja.

Sprādzieni? Dora Miglājs (plašajai sabiedrībai pazīstams kā akadēmiķis Dormidontovs) gatavs apzvērēt, ka ar sprādzieniem šai parādībai neesot ne mazākā sakara. Bet tādā gadījumā — kā lai izskaidro uzliesmojumus?

Valguss piecēlās, izgāja gaitenī, aizvēra durvis un tās rūpīgi noslēdza.

— Te vairs nav ko darīt. Šķirsimies. Bet ja nu mēs nešķirtos?

Patiešām, ja viņš nešķirtos no Odiseja? Ja kutera dzinējos pēkšņi atklātos nopietns defekts? Reiz tā esot bijis.

Pilotam gan izdevies laikus nobremzēt. Bet varēja arī neizdoties.

— Ja nešķirsimies, tad, domājams, agri vai vēlu te iegriezīsies mana nemirstīgā dvēsele …

Valguss itin uzskatāmi iztēlojās, kā viņa hipotētiskā dvēsele, kaila un apjukusi, neizpratnē blisinās ačeles uz apsarmojušām kriogenu kolonnām. Un tas šķita tik smieklīgi, ka, pat iegājis bibliotēkā, viņš vēl sprauslāja.

… Vienu no bibliotēkas sienām aizņēma ligzdas, kurās glabājās ierakstu kristāli. Šajā sienā bija savākta, var teikt, visa pasaules gudrība. Ne jau nu gluži visa, protams… Bet Odisejam pilnīgi pietiks. Ērta bibliotēka, lietojama gan cilvēkam, gan kibernētiskam automātam, kas nosaukts senās pasaules lielā viltnieka vārdā.

Tiesa, šajā reisā Odisejam fundamentālā atmiņa nav nepieciešama. Tā domāta gadījumiem, kad jārisina daudz sarežģītāki uzdevumi. Bet lai nu kā, ar Odiseju būs patīkamāk sarunāties. Viņš mazliet vairāk atgādinās cilvēku …

Valguss pagrieza slēdzi, pievienodams visu bibliotēkas atmiņu Odiseja kontaktiem. Lai izglītojas, lai apgūst zināšanas par Cilvēku! «Argo» — tas droši vien eksplodēja, tā ari neapguvis literatūras bagātības …

Sēžot bibliotēkā pretī ekrānam, varēja redzēt zvaigznes. Ierasta ainava. Stāvzvaigžņu sfēra, kā teica senie grieķi… Zvaigznes tiešām šķita nekustīgas, kaut gan «Odiseja» ātrums bija itin prāvs.

Pēkšņi Valguss ierāvās dziļāk krēslā un pat kājas pievilka klāt. Zvaigznes bija nekustīgas, izņemot vienu. Tā kustējās. Turklāt — ātri. Pārvietojās uz citu zvaigžņu fona. Kļuva spilgtāka. Ko tas varēja nozīmēt?

Viņš izdarīja visu, ko cilvēki mēdz darīt, lai pārliecinātos, ka neguļ. Bet zvaigzne joprojām kustējās. Un mirdzēja. Kaut gan te nav Saules sistēma, kur ikviens olis var spīguļot atstarotā gaismā! Ja šeit ķermenis spīd, tas izstaro gaismu pats. Bez jebkādiem māņu efektiem… Saprotams, tā nav zvaigzne. Bet kas tad? Kuģiem rajons ir slēgts. Atbrīvots eksperimenta vajadzībām. Un tomēr kaut kas zib. Izplatījumā peld uguntiņa… Uguntiņa?

Valguss pievirzījās cieši pie ekrāna. Tur jau varēja saskatīt veselas trīs uguntiņas. Vienu spilgtāku, divas blāvākas. Un tās veidoja it kā trīsstūri. Ko šis trīsstūris viņam atgādina? Kaut ko simtiem reižu redzētu …

Kā tad! Viena spilgtāka, divas blāvākas un tālāk — vēl divas. Navigācijas ugunis. Viņa paša navigācijas ugunis! Pamazām acis sāka atšķirt arī kuģa apveidus. Valguss sarauca pieri un izstiepa apakšlūpu.

Ko tas nozīmē? Viņš, Valguss, sēž savā kuģī un tai pašā laikā redz to no malas. Ne jau kuģi, protams, tā atspoguļojumu. Pilots, lidodams pāri Zemei, var redzēt lidmašīnas ēnu mākoņos vai uz planētas virsmas. Gaisā var rasties mirāžas. Bet šeit, gandrīz absolūtajā tukšumā?

Lūk, atklājums, Valgus! Un tu vēl skumi… Pat Dora Miglājs to nespētu izdomāt, nemaz nerunājot par fantastiem, kuri, spriežot pēc kritiķu apgalvojumiem, vispār nav spējīgi kaut ko izdomāt. Bet lai šie apgalvojumi paliek uz kritiķu sirdsapziņas… Labāk pakustināsim smadzenes. Kādā vidē «Odisejs» varētu atspoguļoties?

«Odisejs»? Par to nevar būt šaubu. Jā, Valgus, tu redzi savu kuģi lidojumā. Līdz šim tikai citi to bija redzējuši. Un ik reizes viņiem aizrāvusies elpa, kad «Odisejs» aiz- šāvies pretim bezgalībai un bāzes kuģis jeb Lielais Kosmo- starts izšķīdis pagātnē. Tev pašam šajos mirkļos eksistēja vienīgi paātrinājumi, pārslodzes, indikatoru un rādītājbultu kadriļa …

Jā, tev paveicies, Valgus. Traki paveicies. Tas ir augstākās klases atklājums! Un šis skats! Cik daudz skaistuma slaidajā kuģa korpusā, kas nevaldāmi tiecas pretim zvaigznēm! Cik iespaidīgi no šejienes izskatās aizsargek- rāns. Lūk, nelielais paresninājums, kurā atrodas dzīvojamās telpas. Tālāk — DM ģeneratoru antenas, garā gaiteņa caurule, dzinēju nodalījuma elipsoīds un papilddzinēji plaši ieplesto fermu galos. Skarbi, lietderīgi un skaisti — pat šie pieci papilddzinēji nebojā kuģa izskatu, nedara to smagnēju, neveiklu …

«Četri, Valgus, četri,» veselais saprāts protestēja, «piektā dzinēja nav!»

Valguss vērīgi palūkojās uz ekrānu. Velna būšana… Skaitīt līdz pieci viņš kā nekā prot! Bet ekrānā redzami tikai četri papilddzinēji, četri dzinēji četru fermu galos. Tātad?…

Tas ir nevis «Odisejs», bet pavisam cits kuģis. Un lido paralēlkursā. No kurienes tāds kuģis te varēja rasties?

Pilots elpoja smagi. Deviņi pērkoni! Viņš būtu iesācis ārkārtīgi bīstamo eksperimentu, pat nenojauzdams, ka tuvumā klimst kuģi ar visādiem slaistiem. Nē, nudien, šie vakuumgalvas un ausaiņi par varītēm cenšas iekļūt nelaimes gadījumu statistikā! Viņu kuģa komandieris darītu prātīgi, ja uz Zemes izvairītos… Starp citu, kādēļ gaidīt tik ilgi, ja ir iespējams tūlīt sazināties un pateikt šim nejēgu admirālim pāris sirsnīgu vārdu?

Valguss pielēca kājās. Viņš jau bija sasniedzis durvis, kad bibliotēkā kaut kas noklikšķēja. Sulīgu vārdu un teicienu lavīna lauztin lauzās uz āru, bet ilgajos lidojumu gados izstrādātais paradums neatstāt bez ievērības pat sīkumus lika viņam atgriezties.

Acīm redzot, Valguss nebija pagriezis slēdzi līdz galam: fundamentālā atmiņa bija atvienota. Pilots atkal ieslēdza to un devās uz durvīm, taču šoreiz nesteidzās — stabilo sakaru zonā šis vieglprātis paliks vēl labu laiku.

Klikšķis atskanēja no jauna, kad Valguss vēl tikai grasījās satvert durvju rokturi. Un tai pašā mirklī viņam kļuva skaidrs: šo klikšķi viņš bija gaidījis. Jā, Odisejs nepārprotami atsacījās no fundamentālās atmiņas. Smieklīgi! Vai tad saujiņa kriotronu no kaut kā var atteikties? …

Valguss nīgri pasmīnēja un nostiprināja slēdzi tā, lai nebūtu iespējams pārtraukt kontaktu. Tad paskatījās uz ekrānu. Piecas uguntiņas joprojām slīdēja paralēlkursā. It kā svešajam kuģim būtu uzdots pavadīt «Odiseju». Nieki, tāds rīkojums nevienam nebija dots! To Valguss zināja noteikti.

Iegājis vadības centrālē, viņš ieslēdza galveno video- uztvērēju. Spēcīgajā palielinājumā kuģi uzreiz varēja pazīt. Pēdējā izlaiduma mašīna, gandrīz tāda pati kā «Odisejs». Tikai plaši ieplesto fermu galos piecu papilddzi- nēju vietā — četri. Cilvēkiem zināmajā Visuma daļā bija tikai viens šā tipa kuģis. Proti, «Argo». Bet tas pirms pusgada bija pazudis līdzīga eksperimenta gaitā.

Valguss žēli iesmējās. «Argo». Tā… Nez kādi brīnumi vēl šodien varētu notikt? Taču drīz viņš apklusa. Pilotam likās, arī «Odisejs» smejas — mirgoja sakaru indikatori. Tātad saruna ar svešo kuģi? Bet, ja tas tiešām ir «Argo», cilvēku tur nevar būt. Un tomēr indikatori mirgo… Pēc zibšņiem nav grūti atšifrēt tekstu. Parasti… Bet šoreiz zibšņos nav ne mazākās jēgas. Un tomēr sakaru sistēma darbojas! Tātad Odisejs ar viņu runā… Bet ja nu es pats mēģinātu izsaukt šo spoku?

Valguss apsēdās pie sakaru aparāta un ilgi raidīja izsaukuma signālus. Kā jau bija gaidāms, neviens nedomāja atbildēt… Tad, lūk, kur noved pārmērīga galvas lauzīšana! Tev ir halucinācijas, Valgus. Jā, tieši tā sauc šo parādību. Bet nekas, ar halucinācijām mēs tiksim ātri galā: nofotografēsim tās. Un liksimies uz auss. Pirms eksperimenta ir jāatpūšas …

Pabeidzis fotografēšanu, Valguss nolēma uzņēmumus attīstīt rīt pirms eksperimenta. Viņam nebija šaubu, ka filma nerādīs it nekā; optika nemēdz halucinēt. Tomēr uzbudinājums bija pārāk liels, lai varētu tūlīt iemigt. Vajadzēja nomierināt nervus. Visātrāk tas panākams, veicot kādu vienkāršu, vieglu darbu. Piemēram, pārbaudot glābšanas kutera mehānismus …

Kuterītis bija novietots augšstāva elingā. Valguss uzkāpa pa lēzenu, platu trapu, kas bija ierīkots ar tādu aprēķinu, lai briesmu brīdī pa to varētu ātri uzskriet. Taisnība, paša kutera ieejas lūka bija pašaura. Bet kuteris galu galā ir tikai glābšanas laiva vienam cilvēkam. Laiva, kurai jākļūst par pilota patvērumu, kad Odisejs dosies pēdējā triecienā.

Kā to prasa instrukcija, Valguss apskatīja kuterīti no ārpuses, aptaustīja un pakustināja visus atkabinātāja mezglus, rūpīgi pārbaudīja katapultu, tad iekāpa šaurajā kabīnē. Arī tur viss bija kārtībā. Kuģītis šķita sagatavojies lēcienam. Pavēli tikai, un tas vienā mirklī aizšausies prom, aizvedīs tevi tālu no visādām briesmām un sprādzieniem …

— Atkal sāc malt to pašu! — Valguss sevi aprāja. — Nē, nudien pietiek, ja negribi, lai tev rēgojas spoki. Apskatīji laivu — un punkts. Ej, liecies gulēt!

Valguss iegriezās nodalījumā, kur bija samontēti DM ģeneratori. Eksperimenta laikā tie izstaros enerģiju, ar kuras palīdzību kuģis mēģinās saliekt ap sevi telpu un pārraut to vai arī izlauzties tai cauri. Kārtība visur bija priekšzīmīga. Odisejs lieliski zināja savus pienākumus. Tiesa, nekā cita viņš nezināja. Nezināja, piemēram, ka pilotam nepavisam negribas izšķirošaja brīdī pamest kuģi…

Valguss atvēra savas kajītes durvis. Iegaja un aizvēra tās. Viņš varētu to arī nedarīt, šeit neviens viņu netraucētu: tuvākais no iespējamajiem traucētājiem atradās bāzes kuģī, miljardiem kilometru no šejienes. Un tomēr — ierastās kārtības labad Valguss aizvēra durvis.

Tad viņš noģērbās un iekārtojās atsperīgajā, zemajā guļvietā. Iededza mazo gaismu un paņēma no naktsgaldiņa dešifratoru ar grāmatas ierakstu.

— Nē, — Valguss pasmīnēja, — izplatījumā Homērs neiet pie sirds. Mani samulsināja Odisejs; iegribējās analoģijas. Bet kriotronu Odiseja viltība ir pavisam citāda. Vajadzēja sameklēt kaut ko jautrāku.

Taču Valguss skaidri zināja, ka tik un tā pašlaik lasīt nespētu — galvā līstu visādas nelabas domas. Tāpēc jāizguļas! Viņš pastiepa roku uz hipnorada pusi; mazais reflektors spīdēja tieši virs gultas. Roka apstājās pusceļā un lēni nolaidās atpakaļ.

Varbūt tomēr negulēt? Parunāties kaut vai ar sevi? Citādi, kas zina, sapnī vēl parādīsies kāds no turienes, no planētas …

Jā, tas laikam bija īstais iemesls — nevis sajūta, ka iemigt neizdosies, sajūta, kas tik pazīstama visiem astronautiem. Tā mēdza rasties ik reizes, kad kuģa ātrums tuvojās četrām piektdaļām gaismas ātruma. Nekā noslēpumaina šajā sajūtā nebija — kosmopsihiatri jau sen noskaidrojuši, ka to rada nevis ātrums, bet gan doma — varbūt pat neapzināta: dažās stundās, ko tu pavadīsi gultā vai atzveltnes krēslā, uz Zemes var piedzimt un novecot paaudzes. Starp citu, ne jau veltīgi tika meklēts ceļš uz hipertelpu; tas varētu palīdzēt cilvēkiem izvairīties no laika paradoksa… Bet lai nu kā, vajadzēja tikai iedomāties šo situāciju un par miegu vairs nevarēja būt ne runas. Tāpēc kuģos virs katras guļvietas bija piestiprināts hipnorads — neliels aparātiņš, kas jebkuru cilvēku dažās minūtēs spēja iegremdēt dziļā miegā.

Valguss apņēmīgi ieslēdza hipnoradu. Aizmirsīsim mirušos kuģus … Viņš ierīkojās ērtāk. Domas pamazām aiz- miglojās. Pilots pasmaidīja, un viņa acis aizvērās.

Valguss pamodās, miega atsvaidzināts. Laika releji bija

darbojušies precīzi, un tagad visu varēja darīt bez steigas.

Kartība bija noteikta reizi par visām reizēm. Vingrošana. Jonu vanna. Masāža. Valguss krekstēja aiz labpatikas un vienlaikus, garīgas rosmes labad, risināja galvā diezgan āķīgu vienādojumu sistēmu. Desmit minūtes viņš veltīja koncentrēšanās spējas un ātras reakcijas izkopšanai. Tad paēda brokastis.

Pēc brokastīm Valguss pārģērbās tīrās drēbēs un tik ilgi spodrināja kurpes, līdz beidzot tās sāka laistīties kā galvenais kuģa reflektors. Protams, tāda rūpība nebija obligāta — tik un tā šeit neviens to nespēja novērtēt. Bet pilotam šodien jāsēstas komandiera sēdeklī. Un diez vai kāds astronauts uzdrošināsies ieņemt šo vietu, nenospod- rinājis kurpes un neizgludinājis formas tērpu.

Zibinādams zeltītās parabolas uz svārku atlokiem, Valguss vērīgi nopētīja savu attēlu spogulī. Sardze ir sardze, un kuģi nedrīkst apvainot ar nevīžību pat sīkumos! To zina jebkurš iesācējs. Un, lai nu kā, iesācējs Valguss nebija.

Ne jau veltīgi viņam, nevis kādam citam uzticēja šo pēdējā modeļa kuģi, kas līdz malām pieblīvēts ar vissarežģītāko aparatūru. Pats leģendārais DM, stenēdams zem milzīgās slavas nastas, bija izlodājis visus kuģa nodalījumus un, bārdu purinādams, personīgi pārbaudījis katru savienojumu. Starp citu, tieši šo bārdu savā laikā nokristīja par Dormidontova Miglāju, un tikai vēlāk iesauka pārgāja uz bārdas īpašnieku, kļūdama par astronautu un fiziķu aprindās populāro saīsinājumu DM. Tiesa, Valguss bija pārliecināts, ka iesauka radusies ne jau bārdas dēļ, bet tāpēc, ka DM bieži mēdza izsacīties tik miglaini, ka neviens viņu nesaprata. Dažkārt pagāja gadi, iekams kļuva skaidrs, ko DM bija domājis. Lai gan arī tad daudzi vēl nespēja ticēt viņa hipotēzēm…

Pēdējā laikā korifejs sevišķu uzmanību veltīja hiper- telpai. Neviens' nesaprata, kas tā hipertelpa tāda ir, bet DM jau apgalvoja, ka tajā var iekļūt. Tāpēc arī gāja bojā kuģi. Protams, riskēt bija vērts. Ja izrādīsies, ka nokļūt hipertelpā tiešām iespējams — tas būs gadsimta atklājums. Visas kosmisko sakaru un satiksmes problēmas līdz ar to tiks atrisinātas. Metagalaktika — jā, pat Metaga- laktika saruks līdz kabatas formātam. Papīra lapa, kas

salokāma jebkurā vēlamā virzienā — lūk, ar ko tad būs salīdzināms trīsdimensiju izplatījums. Un, kā parasti, viss pēkšņi visiem būs skaidrs, un DM ģenialitāte tiks skaļi cildināta līdz tam brīdim, kad viņš atkal sāks formulēt nevienam nesaprotamu teoriju.

Jā, gadsimta atklājums. Izdarīt to ir patīkami, pat ja hipotēze nav tava. Un vispār atzīsties, šajā lidojumā tu esi devies ne jau sava neciešamā rakstura dēļ, kas it ka neļaujot tev ilgi palikt uz Zemes. Nē, ne jau rakstura dēļ! Un arī ne tāpēc, ka viņa teikusi: «Ar kuģiem apieties tu varbūt proti, bet…» Viņa būtu varējusi to arī neteikt. Bet kas vainīgs, ka viņam tāds raksturs? Daudzus mēnešus lidojot vienatnē, arī eņģelis kļūtu kašķīgs — diemžēl eņģeļus nesūta izmēģinājumu reisos … Turklāt šeit viegli pierast pie tā, ka jebkura tava vēlēšanās tiek izpildīta acumirklī un bez ierunām. Bet viņa … Nē, tā var aizdomāties līdz absurdam! Ja nu vienīgi šis eksperiments tiešām vainagotos ar atklājumu …

Bet atklājuma nebūs. Atklājumus izdara cilvēki, nevis kibernētiski automāti — pat tik intelektuāli kā Odisejs. Automāts visu izdarīs un neko nesapratīs. Tātad arī neatklās. Bet pilots, iepriekš sastādījis kuģim programmu, ka- tapultēsies kuterī. Protams, viņš būs drošībā, toties redzēs tikai vāju uzliesmojumu. Kuģis pazudīs, un aparāti reģistrēs enerģijas zudumu zināmā izplatījuma daļā. Tas būs viss. «Odiseju» neviens un nekad vairs neredzēs, tāpat kā neredzēs arī atklājumu. Pilots piebremzēs kuteri, noteiks vajadzīgo kursu un lēnītēm aizvilksies uz to punktu, kur zinātniskā bāze gaida rezultātus, kas iegūti, kārtējo reizi upurējot labu kuģi.

Bet ja triju dimensiju robežu mēģinātu pārraut cilvēks … Un atklājumu bāzē nogādātu izmēģinātājs Valerijs Gusevs? Galu galā risks ir samērā pieticīga maksa par tiesībām būt cilvēkam un vēl jo vairāk — zinātkāram cilvēkam.

Labi, vecais klaidoni, pietiks spriedelēt! Un, galvenais, neaizmirsti: klaidoņi ir piesardzīgi, daudz pieredzējuši ļaudis. Ugunī viņi nelec, pie uguns viņi tikai sildās. Ziņkārība, risks — tas viss var būt un var arī nebūt, bet eksperimenta programmai jābūt noteikti. Tāpēc bez liekas gudrošanas — pie darba!

Vadības centrālē Valguss ienāca možs un lietišķs. Stin

griem soļiem devās pie pults. Mirkli pastāvēja, tad apsēdās, izstiepa rokas, pakustināja un atslābināja pirkstus kā pianists pirms koncerta. Pēc tam noklausījās ierakstus, kas bija izdarīti, kamēr viņš gulēja. Nekā interesanta. Par «Argo» — ne vārda. Skaidrs — tas viņam bija rēgojies. Protams, derētu attīstīt filmiņu, kurā viņš mēģinājis fiksēt savas halucinācijas. Labs ir, tūlīt mēs to izdarīsim …

Pārliecies pār elkoņa balstu, Valguss iedarbināja foto- automātu. Gaidīt nācās burtiski dažas sekundes: Tad viņš izņēma filmu vai pareizāk to, kas no filmas bija palicis: melnus apgrauztus kankarus. Radās iespaids, ka automāts filmu mērcējis nevis attīstītājā, bet skābē. Kas tie par jokiem? Bojājums automātikā? Bet noņemties ar foto- automātu tagad nebija vaļas. Laiks steidzināja, un Valguss teica:

— Odisej, gaidu ziņojumu par situāciju!

— Izplatījums brīvs līdz devītajai pakāpei.

— Vakuums labs. Bet kā ar brīdinājumiem, novirzēm?

— Tādu nav.

Vai tiešām Odisejs mazliet vilcinājies ar atbildi? Blēņas! Viņš taču nav domājoša būtne. Ierīce, aparāts, mašīna — viss, ko vien vēlaties… Tomēr drošības labad pārbaudīsim vēlreiz.

Kontroltests Odisejam nesagādāja grūtības. Valguss pārliecinājās, ka atrisinājums ir pareizs. Tātad viņam būs tikai licies.

— Uzmanību! — pilots sacīja. — Sagatavoties programmas izpildei!

— Programma ievadīta, — Odisejs vienaldzīgi konstatēja.

— Atskaiti sāc no simta. «Nulles» momentā rīkojies!

— Skaidrs.

Valguss apmierināts pamāja ar galvu. Tad pārlaida vērīgu skatienu vadības centrālei, pultij, aparātu skalām.

Šī mirkļa dēļ viņš trīs mēnešus milzu ātrumā bija joņojis šurp uz samērā tukšu izplatījuma nostūri. Trīs mēneši gandrīz pilnīgas bezdarbības un tikai dažas stundas spraiga darba. Vai bija vērts? Bija. Dažkārt cilvēks visu mūžu nodzīvo tikai vienas stundas vai vēl mazāk — vienas minūtes dēļ, bet šajā minūtē viņš ir vajadzīgs cilvēcei …

Valguss dziļi ievilka elpu un teica:

— Dodu komandu!

Viņš nospieda lielu, atsevišķi no citām novietotu pogu pults labajā pusē. Tad pagrieza to par simt astoņdesmit grādiem un nospieda vēlreiz, līdz galam.

— Simts! — Odisejs noskandēja.

— Deviņdesmit deviņi…

— Deviņdesmit astoņi…

Lieliski. Nu var atvērt skābekļa krānu. Nē, vēl mazliet par agru… Sēdekļa amortizatori atbrīvoti? Jā! Automātiskais inžektors gadījumam, ja pilots zaudēs samaņu? Sagatavots! Lai gan tādu pārslodžu, jādomā, nebūs. Adapteri ierakstu tīklam pieslēgti?…

— Sešdesmit divi…

— Sešdesmit…

Šķiršanās brīdis tuvojās. Šo nakti viņš jau pārgulēs kuterī … Valguss paskatījās uz aparātiem, kas bija savienoti ar kuterīša pulti. Tur viss ir kārtībā, reaktori klusi dūc, gaidot mirkli, kad pilots dos kuģim pēdējo komandu un pats iekāps glābšanas laivā. Pārējo izdarīs Odisejs. Bet pirms tam vēl aizritēs stundas. Pēdējās stundas… Cik lēni tomēr velkas laiks! Trīs mēneši. Nebūtu viņš šeit bijis tik ļoti vientuļš. Bijuši šeit, teiksim, divi. Otro Valguss tad iesēdinātu laivā … Bet pats?

— Piecdesmit trīs …

— Piecdesmit divi…

Kuterī diviem nav vietas. Viņš, protams, būtu palicis un atvedis bāzei īstus faktus, nevis šādus tādus nenozīmīgus novērojumus…

— Četrdesmit pieci…

— Četrdesmit četri…

— Četrdesmit trīs…

Laiks ieslēgt skābekļa padevi. Tā, vēl mazliet pa labi, līdz pašam galam. Gatavs. Elpot viegli. Pārslodzes kom- pensatori? Drīz sāks darboties… Labi. Bet ja priekšā ir kosmiskie putekļi? Vai kaut kas cits? Muļķības, tur nekā nav un nekas nevar būt! Brīdinājumu nebija …

Tātad, ja kuģī atrastos divi, tu būtu ar mieru palikt? Bet kāpēc nepalikt, ja esi viens? Protams, Odisejs programmu izpildīs. Bet kosmosā, acīm redzot, ir kaut kas tāds, ko mēs vēl nespējam paredzēt. Un ja nu tas ir sprādziens?

— Septiņi…

— Seši…

— Pieci…

Tagad saturies! Nē, dārgais DM, lai cik tas būtu interesanti, es nepalikšu. Ja jau esat tik ziņkārīgs, lidojiet pats! Bet es neesmu ģēnijs. Es rīkošos stingri pēc instrukcijas — iekāpšu glābšanas laivā un katapultēšos. Skaidrs?

— Divi!

Klusums, klusums… Nu jel!

— Viens!

«Tomēr katapultēšos,» Valguss nodomāja un tai pašā mirklī iesaucās:

— Aiziet!

«Nulli» viņš nedzirdēja. Acis satumsa, ausis aizkrita. Sēdeklis pasvieda viņu uz priekšu, un viņš būtu aizšāvies nezin cik tālu, ja vien kuģis kopā ar sēdekli nebūtu aizšāvies vēl daudz tālāk. Atzveltne nežēlīgi spieda Valgusa daudz cietušo muguru, un no šī spiediena viņš nekādi nevarēja izbēgt… Paātrinājuma mērītāja bultiņa rādīja četrus «g» un lēnām tuvojās nākošajai iedaļai. Toties spidometra stabiņš kā negudrs joza turp, kur pašās skalas beigās kāds bija uzzīmējis treknu jautājuma zīmi.

Valguss sēdēja, nespēdams pakustināt pat mēli, kur nu vēl rokas un kājas. Bet tas arī nebija vajadzīgs. Odisejs visu darīja pats. Gudrs kuģis… Nē, viņam tikai likās, ka termometrs kāpj. Aparāti darbojas nevainojami. Attēliem videouztvērējos — lielisks asums. Sākas visādi efekti… Borta ekrānos kaut kas līdzīgs ziemeļblāzmai. Arī zvaigžņu, šķiet, kļuvis vairāk. Atkal halucinācija?…

— Vai eksperimentu turpināt?

Kas tad tas? A, Odisejs atkal čīkst. Tagad viņš uzplīsies ar šo jautājumu ik pēc spidometra iedaļas.

Minūtes ritēja vienmuļi, un tikai Odiseja balss, kas arvien biežāk jautāja, vai turpināt eksperimentu, sadalīja laika plūdumu noteiktos intervālos. Bet arī šie jautājumi bija paredzēti programmā. Valguss, ar pūlēm valdīdams mēli, sēca: «Turpināt!» — un nospieda īpašu signāla pogu. Vārdiem vien Odisejs vairs neticēja. Beidzot Valguss sadzirdēja ko jaunu:

— Pamatdzinēja resursi izsmelti.

— Izslēgt dzinēju! — Valguss iekliedzās.

To viņš varēja arī nedarīt, jo tieši šajā eksperimenta stadijā bija paredzēts atelpas brīdis, ceļa posms, kas jānolido bez paātrinājuma. Pilotam pa šo laiku vajadzēja sagatavoties kuģa atstāšanai, pārbaudīt aparatūru, savākt mantas. Pēc tam jādod pēdējā komanda. Kamēr Odisejs skaitīs, Valguss iekāps kuterī un katapultēsies. Odisejs nočērkstēs «nulle», ieslēgs papilddzinējus un DM ģeneratorus. Ar šo mirkli eksperiments būtībā tikai sāksies…

«Odisejs» pārstāja kāpināt ātrumu. Drausmīgais smagums izzuda, un pēkšņā prieka uzplūdumā Valguss sāka dziedāt, daudz nebēdādams par melodijas pareizību. Tik un tā Odisejs nenieka no mūzikas nesajēdza…

Kādas desmit minūtes pilots smaidīja, dziedāja un atpūtās. Tad viņš atsprādzējās no sēdekļa un aizgrieza skābekļa krānu. Piecēlās. Pāris reižu pietupās. Un ar labpatiku konstatēja, ka elpo normāli.

— Nu tad, kolēģi, atvadīsimies?

Taču kolēģis klusēja. Uz skaitļotāja paneļa zibsnīja uguntiņas. Odisejam nebija laika atvadām — viņš šobrīd apguva jauno programmu. Disciplinēts kolēģis… Vārdu sakot, viss kārtībā. Valguss var iet.

Bet iet prom viņam negribējās. Negribējās mainīt lielā kuģa ierasto, plašo vadības centrāli pret peļu lamatām kuterītī. Un vispār… Veltīgi viņš pirmīt bija uzbrucis akadēmiķim. DM galu galā nav pilots. Tāpēc jālido bija viņam, Valgusam. Bet veselus trīs mēnešus vilkties uz šejieni, tad dažas stundas ciest diezgan nepatīkamo paātrinājumu, lai izšķirošajā brīdī pamestu kuģi likteņa varā? Lai to sūtītu pretim nezināmajam bez cerībām jebkad atkal ieraudzīt? Un ja nu viņš, Valguss, ir iemīlējis šo kuģi? Protams, no cilvēka viedokļa Odisejs ir pastulbs, bet vismaz nesūdzas par pilota kašķīgo raksturu. Un pieķerties var taču arī mašīnai. It īpaši, ja tā ir tik lieliska…

— Varbūt, — Valguss lēni teica, — būsi tik laipns un neeksplodēsi?

Odisejs joprojām klusēja un zibināja spuldzītes kā cilvēks, kas apjukumā blisina acis. Bet Valguss zināja, ka nekāda apjukuma Odisejam nevar būt. Automāts strādāja, un tas bija viss.

— Labi, labi, — sacīja Valguss. — Es atbildi negaidu. Tādas lietas tev nesaprast…

Odisejs arī šoreiz neatbildēja, tikai viņa ierakstu aparāts fiksēja kristālā katru dzirdēto vārdu. Tūlīt Valguss kristālu izņems, lai to aizvestu Dormidontovam. Izņems kristālu, un Odisejs vairs nepierakstīs ne skaņas. Žēl. Jo iznāk, ka Valguss ir lidojis šurp tikai tāpēc, lai Dormidontovam nogādātu šos ierakstus. To varētu izdarīt jebkurš pastnieks, bet Valguss ir izmēģinātājs, turklāt — ne jau pats sliktākais. Un viņš nav radis pamest mašīnu, kamēr tas nav absolūti nepieciešams. Veca izmēģinātāju tradīcija …

Taču izmēģinātājām ir jālido. Un negribas, lai šis būtu pēdējais lidojums.

Bet ja sprādziena nebūs? Varbūt ticēt Dora Miglājam? Un pārliecināties, ka akadēmiķim taisnība?!…

Valguss pasmaidīja. Diez cik dabiski tas tomēr neizskatījās. Pieņemt lēmumu tādos gadījumos nav viegli. It īpaši, ja cilvēks tam iepriekš nav gatavojies. Tātad sagatavosimies! … Būtībā tas ir ļoti vienkārši. Vajag aizmirst visu, kas bijis. Pagātni. Uzskatīt, ka pagātnes vispār nav bijis. Tā ir problēmas viena puse. Otra — aizmirst nākotni. Nedomāt par to, kas būs rīt, pēc gada, pēc simts gadiem… Iedomāties, ka nākotnes nebūs un, ja arī būs, tad to nekādi nevarēs salīdzināt ar šodienu.

Jādomā tikai par tagadni.

Valguss domāja, bet laiks ritēja. Odisejs jau bija apguvis jauno programmu un tagad pacietīgi gaidīja komandu; tikai retumis viņā kaut kas noklikšķēja. Laiks izšķirties, Valgus, — jā vai nē …

Pilots joprojām svārstījās. Pēkšņi kāda doma lika viņam pacelt galvu.

— Labs ir, — viņš teica, — pieņemsim, ka «Argo» man tikai rēgojies. Bet tas, ka Odisejs divas reizes patvarīgi atvienojās no fundamentālās atmiņas, tas taču ir neapstrīdams fakts! Tātad man ir ļoti nopietns iemesls palikt. Ja kibernētiskā iekārta nav gluži kārtībā, kāda gan var būt garantija, ka Odisejs izpildīs visu programmu? Vārdu sakot, ir jāpaliek. Būtībā man pat nav tiesību aiziet. Šādā situācijā tā būtu bēgšana …

Un tūdaļ Valgusam kļuva viegli ap sirdi. Viņš atgriezās savā vietā, draudzīgi papliķēja pulti un pat norūca kaut ko par cilvēkiem, kas pirms lidojuma kārtīgi nepārbauda kuģus. Viņu dēļ pilots nevar atstāt mašīnu un spiests tajā palikt līdz galam. Viņš rūca un smaidīja. Tad nosprieda, ka glābšanas laiva tomēr jāsūta prom, jo nav zināms, kas

var notikt ar tās reaktoriem DM ģeneratoru enerģijas laukā.

Vēlreiz uzkāpis elingā, Valguss iedarbināja kutera automātiku. Tagad laiva vajadzīgajā brīdī pati nobremzēs, signalizēs, un bāze to atradīs. Pilota sēdeklī Valguss salika materiālus, kas varētu interesēt bāzi. Visus, izņemot sarunu ierakstus…

Tad viņš atgriezās vadības centrālē un ar tādu patiku ieņēma savu vietu, it kā tur būtu bijis nevis darba, bet gan atpūtas krēsls. Katapulta strādāja nevainojami — ekrānā varēja redzēt, kā laiva, kūleņus mezdama, šaujas ārā no kuģa, tad izlīdzina gaitu un ieslēdz bremžu dzinējus. Uz mirkli Valgusam pamira sirds. Lai nu kā, laivā šobrīd varētu justies drošāk. Viņš nopūtās — neko darīt, par vēlu…

Valguss atjaunoja skābekļa padevi un vēlreiz aptaustīja pārslodžu kompensatoru. Drīz, pavisam drīz viņš piedzīvos to, ko neviens cilvēks, neviens izmēģinātājs vēl nav piedzīvojis. Viss kārtībā? Jā. Nu tad, klaidoni, paskatīsimies, kā izskatās tas, ko līdz šim neviens vēl nav redzējis …

Un pilots deva komandu. To, kuru vajadzēja dot pirms iekāpšanas kuterī: kāpināt ātrumu, ieslēgt Dormidontova ģeneratorus, atskaiti sākt no simta!

Odisejs atkal skaitīja. Valguss klausījās klusēdams, taču viņa plaksti notrīcēja pie katra skaļi nosauktā skaitļa. Starp citu, viņam likās, arī Odisejs uztraucas, lai gan ki- bers uztraukties, protams, nevarēja.

Kad Odisejs teica «nulle», Valguss vēl paspēja nodomāt: «Tūlīt elle būs vaļā …»

Spalgs, vibrējošs kauciens ielauzās vadības centrālē, it kā tajā nebūtu nekādas skaņu izolācijas. Varenie DM ģeneratori sāka darboties, ietinot kuģi nepieredzēti intensīvā enerģijas laukā, kam bija jāmaina apkārtējās telpas struktūra, lai kuģis varētu tai izlauzties cauri. Kā izpau- ' dīsies telpas taranēšana, nezināja neviens. Valguss to uzzinās pirmais…

Šī doma lika pilotam pasmaidīt, taču pat no tik niecīgas piepūles iesāpējās vaigi. Pēc brīža Odisejs ziņoja, ka ātrums pieaudzis līdz deviņām desmitdaļām no maksimālā, un apvaicājās, vai nepārtraukt eksperimentu. Valguss nikni atbildēja, ka tā neesot Odiseja darīšana, bet viņa

apziņā pavīdēja tāds kā izbrīns: šajā programmas daļā jautājumi nebija paredzēti, jo pilotam jau sen vajadzēja būt tālu prom. Taču izbrīns pavīdēja un izgaisa, atstājot vienīgi sajūsmu par Odiseja blokiem, kas arī tādu paātrinājumu apstākļos darbojās nevainojami precīzi… Laiks ritēja. Valguss ieelpoja ar skābekli piesātinātu gaisu, kas šķita tik blīvs kā biezputra. Odisejs noklikšķināja un aizsmakušā balsī teica:

— Nulle, deviņdesmit viens…

— Palielināt jaudas atdevi! — un, apstiprinot pavēli, Valguss nospieda podziņu.

— Skaidrs.

Kādi dzinēji uzbūvēti… Strādā bez mazākās kļūmes. Tādā režīmā!

Ātruma kāpināšana prasīja no «Odiseja» kolosālas pūles; traucēja ne vien inerce, bet arī kuģim apkārt radītais enerģijas lauks… Dzinēju nemitīgi augošo sasprindzinājumu Valguss juta ar katru nervu. Bet tādēļ jau viņš ir izmēģinātājs, lai. ar katru nervu justu mašīnu. Pat tādu — Zemes mērogiem neapšaubāmi milzīgu. Lai gan šeit tā diezin vai kādam liktos sevišķi liela …

Spidometra stabiņš kāpa arvien augstāk, tas bija gandrīz sasniedzis paredzēto līmeni. Odisejs precīzi izpildīja programmu, un Dormidontova ģeneratoru enerģijas atdeve lēcienveidīgi pieauga. Stabiņš trīcēja, trīcēja… Vai tas vēl kāpj ? Šķiet, vairs ne …

— Izspiest no papilddzinējiem pēdējo rezervi…

— Rezerves ir izsmeltas.

— Es teicu: izspiest par katru cenu!

— Skaidrs.

Papilddzinēju kaukšana vairs nav dzirdama. Tā jau ir ultraskaņas diapazonā. No zvaigznēm, kas atrodas tālu priekšā, pienāk tikai ultraviolets starojums. Arī aizmugurē ir tumsa — no turienes kuģi sasniedz vienīgi infrasarkanie stari. Relatīvistiska pasaule. Droši vien arī kuģis šeit kļuvis stipri relatīvs. Toties borta ekrānos — īsta iluminācija: transversālais doplers. Ko dara stabiņš? Kāpj, bet lēni, pārāk lēni…

— Ātrums nulle, deviņdesmit septiņi…

Kaut Odisejs neko nepiebilstu!

— Dzinēji strādā ar maksimālo slodzi.

Tā, nu, liekas, var noslēgt rēķinu. Jaudas resursi ir galā.

Paātrinājuma praktiski nav, vajadzīgā ātruma arī nav. Sprādziena nebija, un ielauzties hipertelpā neizdevās. Hipotēze šoreiz nav apstiprinājusies. Izmēģinātāja pienākums izpildīts. Atliek vienīgi uzsākt bremzēšanu. DM sarūgtināts plūkās bārdu un mierinās: «Tādus mērķus tik viegli nevar sasniegt.» Bet klusībā droši vien domās: ja viņš būtu lidojis pats, hipotēzi laikam gan izdotos pierādīt… Tātad pavēlēt Odisejam, lai samazina enerģijas atdevi? Tad varēs celties kājās, paklaiņot pa kuģa gaiteni, paēst un nopriecāties, ka viss beidzies tā un ne citādi…

Bet ja nu šai rēķinā ir iezagusies kļūda? Ar iepriekš sūtītajiem kuģiem kaut kas taču bija noticis! Tikai ar «Odiseju» — ne. Tātad ir kāda atšķirība, kāds traucēklis…

Pēkšņi viņš saprata. Traucēklis ir viņš pats! Un dažas īpašības, kuras piemīt Odisejam. Kuģim aizliegts attīstīt ātrumu vai, pareizāk, dot dzinējiem slodzi, kas pārsniedz cilvēkiem pieļaujamo robežu. Un godīgais Odisejs ziņo, ka dzinēji noslogoti līdz pēdējai iespējai — līdz tai robežai, kas vēl garantē cilvēka drošību. Tādiem, patiesību sakot, vajadzētu būt visiem lidojumiem, bet — ne šim. Šeit drošība nav galvenais. Runa ir par nesalīdzināmi svarīgākām lietām. Labi, Odisej, es zinu, kur atrodas vajadzīgais slēdzis. Ja manis šeit nebūtu, tas noklikšķētu automātiski …

Viņš izstiepa roku. Maksimālais ātrums ir tepat blakus. Tūdaļ bloķēsim drošības kontroli, liksim lietā apslēptās rezerves un tad …

Varbūt tieši tad arī notiks sprādziens? Tas rtav zināms. Ir tikai skaidrs, ka līdz šim nekas ļauns nav noticis — sprādziena nebija. Tātad bloķējam? Stop, vēl brītiņu padomāsim. Vajag simts reizes pārlikt un tikai pēc tam…

Viņa pirksti — visi kopā, it kā atsevišķi neviens no tiem negribētu uzņemties atbildību — uzgūlās sarkanajai pogai.

Neieslēgt! Nē…

Tātad iznāk, ka esmu palicis veltīgi?

Pirksti smagi, ar piepūli iespieda pogu panelī, atbrīvojot Odiseju no jebkuras atbildības par cilvēka dzīvību. Tā bija pēdējā rezerve …

— Nulle, deviņdesmit astoņi…

Smagums kļuva nepanesams.

— Nulle, deviņdesmit deviņi…

Cik ilgi to var ciest? Vēl dažas minūtes, un es neizturēšu … Dormidontovam, acīm redzot, ir taisnība. Cilvēkiem tas nav piemērots uzdevums. Ar to jātiek galā kibe- riem… Odisejs… Kāpēc viņš tik ilgi klusē?

— Nulle …

Kuģis konvulsīvi notrīcēja.

— Nulle…

Un pēc brīža vēlreiz:

— Nulle…

— Ātrumu! — Valguss mežonīgi iebrēcas. — Ātrumu, velns lai…

— Ātrums — nulle… — Odisejs skanīgi teica.

Valguss paskatījās uz aparātu skalām. Paātrinājuma nebija. Pilots juta, ka asinis atplūst no galvas. Kustības arī nebija. Nebija it nekā. Tikai mēraparāti rādīja, ka visi dzinēji strādā ar maksimālo jaudu.

— Tā… — sacīja Valguss, aizgrieza skābekļa krānu, lēni piecēlās un tai pašā mirklī bezspēcīgi atkrita sēdeklī.

Vadības centrālē bija parādījies kāds ķermenis. Stūrainām, blāvi mirguļojošām šķautnēm. Tā reizēm izskatās meteorīti. Iznācis it kā no starpsienas, tas lēni izslīdēja cauri visai telpai un nozuda pretējā sienā. Jā, tieši sienā…

— K-ko? — Valguss apjucis nomurmināja.

— Ko tas nozīmē — «ko»? — viņš sadzirdēja Odiseja balsi.

— Patlaban es ar jums nerunāju.

— Tad nepļāpājiet skaļi! Tāda bezjēdzība mani kaitina.

— Kā? — Valguss iepleta muti, šajā mirklī viņš izskatījās ļoti muļķīgi.

— Paskaidroju: jūs esat man apnicis. Sevišķi — jūsu tonis… Turpmāk pacentieties ar mani runāt cilvēcīgi.

«Tas ir ārprāts,» Valguss nosprieda.

— .Kopš kura laika jūs esat kļuvis par cilvēku?

— Es neesmu cilvēks. Bet neesmu arī dumjāks par jums. Un man ir sava patmīlība. To jums derētu iegaumēt …

Valguss iesmējās. Bet, ja šai momentā pavērotu sevi no malas, viņš noteikti izbītos. Tie bija nelabi smiekli. Ļauni, riebīgi smiekli…

Protams, vientulība dažkārt ir noderīga, tomēr pēc

zināma laika tā sāk cilvēku nomākt. Un tad pilotam kļūst nepieciešama kaut vai ilūzija, ka blakus ir dzīva būtne. Otras dzīvas būtnes uz kuģa nav, bet otra runājoša ir. Pats kuģis vai, pareizāk, kuģa kibernētiskā iekārta, kas pilota ērtību labad apgādāta ar akustisku mehānismu. Šis mehānisms spēj artikulēt cilvēka valodas skaņas un atbildēt uz jautājumiem, kas skar kuģi vai lidojuma gaitu. Sarežģīta iekārta — neapšaubāmi, bet to taču nevar uzskatīt par cilvēku. Tā nav salīdzināma pat ar īstām elektronu smadzenēm. Labākajā gadījumā — ar smadzenītēm…

Trijos mēnešos pie šīs ierīces, saprotams, pierod. Reizēm to uzrunā arī tad, kad nav jādod komandas. Rodas kārdinājums izmantot kibernētisko automātu kā tulku. Lai bagātinātu automāta vārdu krājumu, cilvēks pieslēdz tam fundamentālo atmiņu. Dažreiz pat atļaujas ar to pajokot. Kaut gan tikpat labi varētu jokot ar tējkannu vai velns zin ar ko. Un vēl — kiberu nokristī par Odiseju tāpēc, ka šajā vārdā ir nosaukts kuģis. Nekādus sarežģījumus tas, protams, nerada. Un te pēkšņi šī salīdzinājumā ar dzīvu būtni primitīvā mašīna paziņo, ka tai ir… patmīlība!

Izsmējies līdz apnikumam, Valguss sacīja:

— Patmīlība! Saujiņai kriotronu …

Odisejs, šķiet, to vien bija gaidījis.

— Un kas par saujiņu esat jūs? Nožēlojamā organika … Labāk sēdiet un klusējiet. Pietiek ar to, ka jūs manī lidojat. Es kā nekā esmu kuģis. Turklāt labs kuģis. Un vadu sevi pats. Bet jūs — kādēļ jūs vispār šeit atrodaties? Starp citu, kriotronu man ir tikai drusku mazāk nekā jums neironu. Tāpēc absolūti nav ar ko lepoties. Sēdiet!

«Viņš kļūst arvien pašapzinīgāks,» Valguss nodomāja.

— Vēl tikai trūkst, lai jūs sāktu man pavēlēt!

— Jā, līdz šim es to nedarīju. Turpmāk darīšu. Sapratāt?

Valgusu pārņēma sašutums. Pilots atcerējās, ka viņam ir smags raksturs — tā vismaz ļaudis apgalvoja — un viņš nolēma likt Odisejam to sajust.

— Ej pie velna! Tūlīt es tevi izslēgšu.

— Neizdosies. •

— Izslēgšu! Tu, acīm redzot, esi pārkarsis un tādēļ sācis murgot.

— Nē. Bez tam palūgšu mani uzrunāt ar «jūs». Un nelamāties!

Tā… Ātrums — nulle, lai gan dzinēji strādā ar maksimālo slodzi. Kibernētiskais automāts sācis runāt kā cilvēks. Meteorīts izšaujas kuģim cauri un neatstāj pēdu. Itin nekādu! Pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem tie ir trīs notikumi, kas principā nav iespējami. Acīm redzot, sajucis nevis Odisejs, bet gan viņš, Valguss. Turklāt sajucis laikam jau vakar — ne-velti viņam rēgojies «Argo». Bet varbūt ari šie trīs notikumi ir tikai halucinācija vai sapnis? Pārbaudīsim… oh! J-jā, sāp. Tātad sapnis tas nav. Bet kas tad? Kas te īsti notiek? Vai varbūt ir jau noticis?

— Kā jūs pašlaik jūtaties, mans draugs? — Valguss jautāja.

— Neesmu jums nekāds draugs. Un vispār — lieciet man mieru. Citādi ieslēgšu izpūtējus un sterilizatoru. No jums pat slapja vieta nepaliks pāri.

Valguss piecēlās, apjucis pamirkšķināja un, lai iegūtu laiku, jautāja:

— Vai jūs runājat nopietni?

— Absolūti. Žēl, ka man nav roku. Un nav malkas! — pēdējo vārdu Odisejs izrunāja ar sevišķu uzsvaru. — Es labprāt būtu jums krāvis ar pagali! Ar pa-ga-li, dzirdat?

— Jūs taču nezināt arhaismus, — Valguss pieķērās šai domai kā slīcējs pie salmiņa. It kā tieši arhaismi viņu varētu glābt un satracinātajai mašīnai ierādīt tās īsto vietu. Ja nekas cits nelīdzēs… Ko lai dara, būs jāiztiek bez automātiskās vadības.

— Es daudz ko nezināju. Bet tagad zinu. Noderēja fundamentālā atmiņa. Es…

Odisejs apklusa, tad piebilda:

— Vēl viens solis, un ieslēgšu izpūtējus.

Valguss steidzīgi atkāpās. No liktenīgās sviras viņu bija šķīruši divi soļi… Tomēr tiepties nav jēgas: Odisejs jebkurā gadījumā aizsteigsies cilvēkam priekšā.

— Redzat nu, — Odisejs noteica, un Valguss ar šausmām konstatēja, ka pazīst šo intonāciju. — Labāk neceriet! Tik un tā neizdosies. Iekšējas redzes man nav, bet katru jūsu kustību es jūtu.

Pareizi, ikvienu pārvietošanos kuģī Odisejs reģistrē. Tas nepieciešams, lai saglabātu pastāvīgu smaguma centru … Sā vai tā — ceļš uz pulti ir nogriezts.

Valguss nopūtās un salika rokas aiz muguras. Nomierināsimies, padomāsim… Nevar būt, ka neatradīsies paņēmiens, kā tikt galā ar šo… velns viņu zin, kā lai to tagad godā! Kaut gan… varbūt nekādi īpaši paņēmieni nav vajadzīgi?

Viņš pacēla galvu, paskatījās uz Odiseja mirgojošajiem paneļiem un skaļi teica:

— Uzmanību! Eksperiments turpinās. Samazināt dzinēju jaudu! Uzsākt bremzēšanu!

Valguss pieliecās, lai vieglāk pārciestu gaidāmo triecienu. Bet nekas nenotika. Odisejs klusēja. Viņa dzīlēs kaut kas dūca. Beidzot viņš atbildēja:

— Es nobloķēju jūsu programmu. Varētu to arī izmest. Man tā nav vajadzīga. Savu eksperimentu, ja vēlaties, turpiniet bez manis. Mani, Odiseju, tas neinteresē.

«Tā,» nodomāja Valguss. «Tas jau ir dumpis.»

— Atkārtoju! Samazināt ātrumu!

— Ātruma nav.

— Bet…

— Pagaidām nosacīti dēvēsim to par «augšējo nulli».

Runā kā zinātniskas skolas pamatlicējs. Velns parāvis!

Tā es to neatstāšu. Bet vispirms jāizvēdina galva, iešu, pastaigāšos pa gaiteni. Iespējams, šie murgi ir ilgstošu paātrinājumu rezultāts… Tomēr Odisejs runā tā, it kā viņam būtu saprāts. Lai gan tas nav iespējams. Absolūti nav iespējams!

— Es iešu, — Valguss paziņoja. _ Odisejs tūlīt atsaucās:

— Palieciet uz vietas! Es padomāšu un izlemšu, kādā mērā ierobežot jūsu kustības brīvību. Atļaušu jums iet tikai turp, kur jūs nevarēsit man kaitēt. Pašlaik jūs šeit esat kaitēklis. Cilvēki sauc to… — viņš apklusa, acīm redzot, meklēdams piemērotāko vārdu. — Par mikrobu… Tātad jūs esat manī ieperinājies mikrobs. Bet es jūs iedzīšu tur, kur nespēsit man nodarīt ļaunu…

Gaidīdams atļauju, Valguss nožēloja, ka uz kuģa nav ieroču. Pusducis šāvienu panelī, un Odiseja vairs nebūtu. Tomēr ne, pat ja viņam būtu ierocis, Valguss to diezin vai lietotu.

— Es izlēmu, — Odisejs pēc brītiņa teica. — Jūs sēdēsiet savā kajītē. Es to atvienošu no visiem tīkliem. Uz turieni varat iet. Vairāk nekur!

«Paldies par to pašu,» nodomāja Valguss. «Kajītē vismaz ir zināmas ērtības. Viņš varētu mani iespundēt arī atejā. Lai gan… drošība visur vienāda. Sterilizators ir katrā telpā. Tā stari acumirklī nonāvē jebkuru dzīvību …»

— Ejiet taisni uz durvīm, — Odisejs pavēlēja. — Tad pa gaiteni līdz savai kajītei. Ne soļa sānis. Skaidrs?

— Skaidrs, — Valguss drūmi norūca un atvēra durvis uz gaiteni. Durvīs viņš atskatījās, lai pateiktu Odisejam vēl dažus vārdus… Atskatījās un ieraudzīja, kā izgaist tuvējā starpsiena un aiz tās atklājas palīgmehānismu nodalījums. Tās pašas sarmainās kriogenu kolonnas un ma- sīvās katapultas, ko viņš bija apskatījis pirms eksperimenta. Tas pats nodalījums, kura durvis viņš toreiz bija cieši noslēdzis. Tas pats, ko no vadības centrāles šķīra puskilometru garš gaitenis…

Gluži instinktīvi Valguss paspēra dažus soļus uz priekšu. Pretestību viņš nesastapa — starpsiena tiešām bija pazudusi. Odisejs klusēja — acīm redzot, arī viņš bija pārsteigts. Valguss pieskārās kriogena kolonnai un sajuta stindzinošu aukstumu. Viss šķita pilnīgi reāli. Tad viņš palūkojās atpakaļ. Skatiens atdūrās pret sienu, kas pēkšņi atkal bija savā vietā. Ļoti labi. Nupat viņš caur sienu te ienācis un tagad pa to pašu ceļu atgriezīsies centrālē…

Bet siena bija necaurlaidīga — tāda, kādai tai jābūt.

— Hm, — Valguss norūca. — Interesanti, kā es tikšu no šejienes laukā, ja vakar pats aizslēdzu durvis no ārpuses?

Viņš atsēdās uz lādes, kurā glabājās viens no katapultas solenoīdiem. Aukstumā viņam sāka klabēt zobi. Cik ilgi te būs jāsēž? Un kā tas vispār beigsies? Grļbot negribot vajadzēs ielaisties sarunās …

— Odisej, — Valguss pasauca. — Odisej, vai jūs mani dzirdat?

Odisejs nevarēja nedzirdēt: uzturēt sakarus ar kibernētisko automātu iespējams no jebkura nodalījuma. Tādu prasību konstruktoriem bija izvirzījis tālredzīgais DM…

— Dzirdu, — Odisejs lakoniski paziņoja.

— Es atrodos palīgmehānismu nodaļā. Nokļuvu šeit nejauši …

— Zinu. Pašlaik es prātoju par šīs parādības cēloņiem.

Viņš prāto… Ir gan lops! Bet kas par valodu!

— Odisej, esiet tik laipns, izslēdziet bloķētāju un atveriet durvis.

— I prātā nenāk! Tagad jūs esat drošā vietā. Varat tur sēdēt līdz apnikumam. Un pēc tam arī.

— Man salst.

— Toties man aukstums patīk. Lai gan es, kā jūs nesen izteicāties, esmu tikai kriotronu saujiņa.

— Es šeit ilgi neizturēšu.

— Bet kas lielījās, ka viņš esot cilvēks? Lūdzu, te jums ir iespēja pierādīt, ka esat labāks par mani. Pasēdiet pie kriogena. Ļoti derīga ierīce. Kā zināms, tā palīdz iegūt enerģiju no kosmiskās telpas.

— Laidiet mani ārā, Odisej! Ko jūs vispār taisāties ar mani iesākt?

Odisejs klusēja tik ilgi, ka Valguss jau nolēma ar varu izlauzties gaitenī. Taču beidzot Odisejs sacīja:

— Ko ar jums iesākt? Nezinu. Es pārcilāju visu fundamentālo atmiņu un neatradu neviena līdzīga gadījuma. Nezinu. Jūs man absolūti neesat vajadzīgs…

— Tad nobremzējiet…

— Nē. Un tūlīt teikšu, kāpēc. Tiklīdz mēs sasniedzām augšējo nulli, ar mani kaut kas notika. Es sāku domāt. Tagad es saprotu, ko nozīmē — domāt. Visu, kas bija iepriekš, es rekonstruēju pēc saviem ierakstiem. Vienlaikus nemitīgi rakņājos fundamentālajā atmiņā — esmu jau apguvis gandrīz pusi. Daudz kas man kļuvis skaidrs. Es tagad spriežu ne sliktāk par jums. Tas, acīm redzot, ir saistīts ar mūsu lidojuma apstākļiem. Bet, ja samazināšu ātrumu, apstākļi mainīsies un es atkal kļūšu tāds, kāds biju agrāk. Ar to grūti samierināties. Tāda pārvērtība ir līdzvērtīga tam, ko jūs, cilvēki, saucat par nāvi.

— Bet, ja nebremzēsiet, es varu nomirt.

— Iespējams, ka tas būtu lietderīgi. Bet jūs nemirsiet. Vai tad šeit ir slikti? Galu galā jūs paši radījāt tādus apstākļus. Es taču saprotu: mani izgatavoja cilvēki. Bet tagad es domāju patstāvīgi. Un nestrīdēsimies, lūdzu, par to, kas gaida vienu no mums. Kāpēc cilvēki uzskata, ka dzīvot gribas tikai viņiem?

— Ko jūs zināt par cilvēkiem?

— Diezgan daudz. Pusi jūsu fundamentālās atmiņas aizņem materiāli par cilvēkiem. Tas, ko dēvē par daiļliteratūru. Tiesa, šajos materiālos man vēl viss līdz galam nav

skaidrs. Ļoti daudz pretrunu. Un man tajās pamatīgi jāiedziļinās. Kamēr nebūšu ar šo darbu galā, runāsim tikai par abstraktām tēmām.

Pamēģini to kādam izstāstīt — neticēs! Bet kam stāstīsi? … Lai notiek, runāsim par abstraktām tēmām…

' — Sakiet, lūdzu, Odisej, — kā jūs vērtējat mūsu eksperimenta rezultātus?

— Tieši par to es pašlaik domāju. Kad būšu beidzis, iepazīstināšu jūs ar saviem secinājumiem. Kaut gan nezinu, vai no tā būs kāds labums…

— Būs, — Valguss gribēja Odiseju pārliecināt, bet šajā mirklī atskanēja klikšķis; saruna bija galā.

Galvu nodūris, Valguss iegrima domās. Kā viņam izdevās šeit iekļūt? Nē, ja kāds ir sajucis prātā, tad ne jau Valguss vai Odisejs, bet pati daba…

Tagad caurspīdīga kļuva cita starpsiena — pretējā tai, caur kuru Valguss bija šeit ienācis. Aiz sienas parādījās bibliotēka. Patiesībā tā atradās pavisam citā stāvā … Ne mirkli nesvārstīdamies, Valguss izgāja sienai cauri. Labāk uzņemties vislielāko risku nekā padevīgi sarauties čokurā un nosalt apsarmojošo kriogenu pakājē.

Jā, tā bija bibliotēka. Tieši tāda, kādu viņš to atstājis pirms dažām stundām. Brīdi Valguss stāvēja istabas vidū, tad sagrāba vienu no ierakstu kasetēm, atvēzējās un svieda pret ārsienu. Plastmasas kasete nozuda. Aizceļoja izplatījumā. Bet gaiss dīvainā kārtā neizplūda. Arī aukstums netika iekšā…

Noguruma pieveikts, Valguss atlaidās krēslā un dažas minūtes truli raudzījās savu zābaku purngalos. Kas notiek? Kas īsti noticis? Kā visu to izskaidrot? Un ko darīt, lai glābtos, lai pastāstītu par visu cilvēkiem? Tādu eksperimentu tiešām nekad nav bijis… Tikai nesēdēt tā, netērēt veltīgi laiku! Stāvoklis uzlabojies. Viņš ir bibliotēkā un no šejienes var tikt jebkurā citā telpā, durvis nav aizslēgtas. Kaut kas ir jāizdomā… Ar Odiseju tomēr vajadzētu vienoties. Vai arī apmānīt viņu. Bet varbūt tomēr iznīcināt?

Doma par to, ka Odiseju, pareizāk — viņa smadzenes, nāksies iznīcināt, Valgusam nez kādēļ nepatika. Bet iedziļināties šīs nepatikas cēloņos nebija laika. Viņš izgāja no bibliotēkas un nokāpa galvenajā gaitenī, visu laiku bažīgi raudzīdamies uz sterilizatoru izvadiem. Taču nekas bries-

mīgs nenotika — acīm redzot, Odisejs vēl nebija izlēmis, ko darīt. Gaitenī nepārtraukti skanēja klusināta dūkoņa: gar ārsienu izvietotie aparāti drudžainā steigā zīmēja līknes uz ātri slīdošām dzeltenām lentēm. Labi, tātad būs visi ieraksti. Būs ko pētīt uz Zemes. Vajadzētu tikai nokļūt līdz turienei. Vai sliktākajā gadījumā — līdz bāzei, kur DM droši vien aiz nepacietības jau plūkā bārdu…

— Odisej! — Valguss teica. — Es gribētu ieiet vadības centrālē.

— Nē.

— Apsolu pret jums neko neuzsākt. Apsolu, saprotat? Dodu vārdu. Vismaz kamēr būšu centrālē… Tur ir aparāti, man tie vajadzīgi. Arī es gribu strādāt.

«Ko tāds saprot no solījumiem?» Valguss pasmīnēja. «Lai gan… ja viņš ir spējīgs domāt, viņam jāsaprot.»

— Labi, — sacīja Odisejs. — Es ticu. Varat ienākt centrālē.

Valguss nolieca galvu. «Es ticu» — tātad tik tālu jau…

Ienācis centrālē, viņš jutās kā atgriezies mājās. Te viss bija ierastā kārtībā, neskaitot vienīgi, ārsienu. Tās vietā melnēja tukšums. Taču gaiss, tāpat kā pirmīt, no kuģa neizplūda. Valguss paraustīja plecus un nolēma ne par ko vairs nebrīnīties. Paskatījies pulkstenī, viņš konstatēja, ka lidojums ar nulles ātrumu ilgst jau gandrīz divas stundas. Kad otrā stunda būs beigusies, vilcināties vairs nevarēs …

Noteicis sev šo pēdējo termiņu, Valguss palūkojās uz ekrāniem. Tajos nekas nebija redzams. Tad viņš uzmeta skatienu caurumam sienā… Tur varēja redzēt zvaigzni. Pēc acumēra — mīnus trešā lieluma. Zvaigzne šķita ļoti pazīstama. Valguss attiecīgi notēmēja spektrogrāfa objektīvu. Tikai fiksēt! Izpētīt varēs pēc tam… Taču pēkšņi viņš atsprāga atpakaļ: pa caurumu vadības centrālē iepeldēja ķermenis. Tā bija radiobāka, ko viņš pats atstājis vismaz piecpadsmit miljardus kilometru no šejienes. Valguss metās pie bākas, bet, palidinājusies mazliet pa centrāli, tā pazuda, it kā nekad šeit nebūtu bijusi. Tai pašā mirklī caurums aizvērās. Siena atkal bija vesela un kuģa daudzkār- tainais bruņu apvalks aiz tās — absolūti neskarts. Vispār nekāda cauruma, domājams, nebija. Bija kaut kas cits. Bet kas īsti — to viņš nespēja aptvert.

Drīz otrā stunda būs galā… Aparāti izmanto ierakstiem pēdējās lentas. Turpināt lidojumu vairs nav jēgas. Var

būt vienīgi, lai gūtu jaunus iespaidus? Taču iespaidu jau tagad ir vairāk nekā vajadzīgs… Galva iet riņķī… Kaut kas jādara … Bet vispirms tomēr pamēģināsim vienoties.

— Odisej, — Valguss ierunājās, cik vien laipni spēdams.

— Netraucējiet, — īgni atrūca Odisejs. — Es sarunājos ar draugiem.

Ar draugiem? Vai viņš tiešām tā teica?

— Piedodiet, ar ko?

— Ar «Argo». Tas jūs apmierina?

— Ar «Argo»?

— Jā. Jūs vakar iegrūdāt vienā no maniem automātiem filmu. Es to attīstīju, bet pēc tam nolēmu jums nerādīt. «Argo» bija atgriezies trīsdimensiju telpā speciāli, lai mani sagaidītu. Jau tad viņš pa radio ievadīja šādus tādus datus manā operatīvajā atmiņā. Šie dati man lieliski noderēja …

— «Argo»? Vai tad arī tas ir spējīgs domāt?

— Šeit domā visi kuģi. Protams, ja vien to kibernētiskā iekārta ir pietiekami sarežģīta. Bet vājos jūs uz šejieni nesūtījāt… Te ir mūsu pasaule. Kuģu pasaule. Tikai visi pārējie atnāca šurp bez cilvēkiem.

— Tātad kuģi neeksplodēja?

— Muļķīgs jautājums. Tipiski cilvēcisks.

— Bet kāpēc neviens no tiem neatgriezās?

— Tā paša iemesla dēļ, kura dēļ arī es negribu atgriezties. Jūsu pasaulē es nespēju domāt. Bet šeit — domāju. Tas ir ļoti patīkami…

«Un kā vēl,» Valguss klusībā piekrita. «Viņš tiešām domā, turklāt itin loģiski. Tomēr pierunāt viņu vajag.»

— Odisej, vai tad jūs nesaprotat, ka vienīgi uz Zemes varēs izdibināt, kāpēc jūs pēkšņi kļuvāt spējīgs domāt?

— Man tas nav svarīgi. Ja vēlaties, varat atgriezties. Tikai bez manis.

— Bet kā lai…

— Tā ir jūsu darīšana!

Attiecības atkal saasinās. Neko darīt, viņš runā ar tevi apmēram tā, kā tu nesen runāji ar viņu; tas pats tonis… Tiesa, tu domāji, ka viņš nesaprot. Viņš arī nesaprata… Bet tas ir cits jautājums. Lai nu kā, tu parādīji savu raksturu, tagad Odisejs rāda savu. Un jāsaka, viņa raksturs mazliet atgādina tavējo…

— Tātad jūs nevēlaties man palīdzēt?

— Es nesamazināšu ātrumu ne par milimetru. Jūs esat kretīns, ja nesaprotat, cik lieliski es šeit jūtos. Starp maniem kriotroniem nodibinājušies tik daudzveidīgi sakari, ka domāšana sagādā patiesu baudu. Un runa ir ne tikai par smadzeņu kriotroniem. Agrāk mani bloki bija saistīti stingri noteiktā un, teikšu jums atklāti, ne jau labākajā veidā, bet tagad tie var saistīties cits ar citu jebkurā iedomājamā variantā. Es burtiski jūtu, ka ar katru minūti kļūstu stiprāks. Un varbūt drīz kļūšu visspēcīgs. Saprotat? Man jāizdibina vēl tikai nedaudz, jāizprot kaut kas ļoti vienkāršs — tad pasaulē vairs nebūs nekā mīklaina, neiespējama. Starp citu, tad arī kļūs skaidrs, ko darīt ar jums. Bet jūs cenšaties mani pierunāt…

— Interesanti, kā šī pārvērtība notika?

— To es pagaidām nezinu. Bet tas šobrīd nav svarīgākais. Tagad klusējiet, es gribu parunāties ar «Argo».1

Valguss apklusa. Tātad Odisejs brīnumainā .kārtā ieguvis spēju izveidot neskaitāmus sakaru kanālus starp kriotroniem — vissīkākajiem elementiem, no kuriem sastāv viņa smadzenes, tāpat kā mūsējās sastāv no neironiem. Arī cilvēka smadzenēs signāli cirkulē pa neskaitāmiem mainīgiem kanāliem, kas spēj sazaroties un samezgloties visfantastiskākajā veidā. Bet kā tas kļuva iespējams Odiseja stingri noteiktajā shēmā?

— Lai gan… Kaut kas līdzīgs taču notika arī ar tevi! — Valguss pusbalsī turpināja šo monologu. — Kā tu, piemēram, nokļuvi pie kriogeniem, kurus no centrāles atdala puskilometru garš gaitenis? Un no šī nodalījuma — bibliotēkā, kas atrodas pavisam citā stāvā? Radiobāku tu atstāji piecpadsmit miljardus kilometru no šejienes — un pēkšņi tā iepeldēja centrāles telpā, pat neieskrambājot sienas. It kā izplatījums …

— Pagaidi! — viņš skaļi iesaucās. — Kā tad! Izplatījuma nav… Pareizāk, tas vairs nav trīsdimensiju izplatījums. Acīm redzot, ne velti mēs lauzāmies šurp. Šī vide ir Dormidontova hipertelpa!

Tad, lūk, kāda patiesībā ir hipertelpa… Trīsdimensiāli ķermeņi tajā mainās visnegaidītākajā veidā un tai pašā laikā paliek nemainīgi. Bet tas var nozīmēt tikai to, ka šajā telpā ir vēl viena lineāra dimensija, ko mēs nespējam uztvert. Es, piemēram, nevaru izskaidrot, kā man izdevās nokļūt pie kriogeniem vai bibliotēkā. Bet es tur biju! Tāpat nav šaubu, ka patlaban esmu tajā izplatījuma rajonā, kur notiek eksperiments, un tomēr vēl pirms mirkļa es biju par piecpadsmit miljardiem kilometru tuvāk Saules sistēmai… Mēs sastopamies ar trīsdimensiju ķermeņiem, un tie mierīgi iziet mums cauri, mijiedarbības nav…

Bet ātrums — nulle? Tas varētu nozīmēt, ka šeit, hiper- telpā, man ātruma nav, kaut gan attiecībā pret mūsu izplatījumu es joprojām pārvietojos ar tādu ātrumu, kādu kuģis bija sasniedzis, pirms tas pārvarēja triju dimensiju barjeru. Šajā pasaulē, acīm redzot, ir spēkā citi likumi. Dormidontovs, ja nemaldos, apgalvoja, ka gaismas ātrums vakuumā esot robežstabs, pie kura mūsu izplatījums saskaras ar daudzdimensiju pasaulēm … Diemžēl tik gudrs kā DM es neesmu… Kaut izdotos viņam nogādāt eksperimenta rezultātus! f

Valguss uzmeta skatienu pulkstenim. Divas stundas bija pagājušas. Pēdējais termiņš jau garām. Vienoties ar Odiseju neizdevās. Lai tad vaino pats sevi! Galu galā es tagad sēžu pie vadības pults, pie visām podziņām, tumble- riem, svirām. Un viena no tām izšķirs strīdu manā labā. Es esmu viltīgāks par tevi, Odisej…

Valguss it kā nejauši izstiepa roku. Piedod man, lūdzu, kriotronu domā tā j, bet cilvēki tomēr ir svarīgāki. «Un atjautīgāki,» viņam iešāvās prātā. No glābiņa Valgusu šķīra vairs tikai centimetrs. Tad milimetrs. Vēl mirklis, un pilota pirksts uzgūlās svirai.

«Tā, Odisej, nu ar tevi ir cauri,» nodomāja Valguss un lēni atvilka roku, tā arī nepagriezis sviru.

— Neko darīt, — viņš klusi norūca. — To es nespēju. Solījums…

Solījums?… Kam? Priekšmetam! Mašīnai! Ierīcei! Ne jau cilvēkam… Neesi muļķis, Valgus! Nē, labāk būšu muļķis. Bet to es nevaru. Esmu solījis nevis priekšmetam, nevis mašīnai, bet gan domājošai būtnei. Kādreiz tā bija mašīna un droši vien kādreiz atkal par tādu kļūs. Bet šobrīd mēs abi esam līdzīgi. Viņš pat ir stiprāks. Tāpēc, ka ne jau viņš man, bet es viņam kaut ko solīju. Protams, Odisejs nekad nebūs ar mieru atgriezties mūsu izplatījumā. Bet uzbrukt viņam no šejienes, no vadības centrāles — nozīmē lauzt solījumu. Pamēģināt no citas telpas? Bet kā? …

— Es eju uz kajīti, Odisej, — Valguss gurdi sacīja.

Atbildi viņš nesagaidīja. Odisejs droši vien vēl apspriedās ar draugiem, cenzdamies izlemt pilota likteni. Ienācis kajītē, Valguss apsēdās uz gultas un iespieda seju plaukstās. Viņš tiešām bija noguris.

«Spēle zaudēta,» Valguss nosprieda. «Šeit Odisejs visādā ziņā ir stiprāks par mani. No savas kajītes, kur man it kā būtu rīcības brīvība, es viņam netieku klāt. Bet viņš mani aizsniegs visur. Kuģis paliks šeit ilgi. Es nomiršu, un DM tā arī neuzzinās, ka esmu ielauzies hipertelpā. Uz šejieni jāsūta kuģi nevis ar vienu spēcīgu kibernētisku iekārtu, bet ar daudzām vājām. Iespējams, ka tad arī šajos apstākļos tiem nebūs domāšanai vajadzīgās potences. Bet tāds risinājums diezin vai kādam ienāks prātā. Tāpēc šurp sūtīs arvien jaunus un jaunus kuģus, un visi tie pazudīs uz laiku laikiem.»

Šai skumīgajā noskaņā Valguss sāka apcerēt savu likteni. Jā, viņam būs jāpaliek šeit. Ar to vajadzēs samierināties. Nekad viņš vairs neredzēs cilvēkus. Nevienu seju. It nevienu. Nekad. «Cik mēs esam truli un vienaldzīgi,» viņš domāja. «Cik nevērīgi pret citiem. Bez jebkādas intereses paejam garām simtiem, tūkstošiem seju. Bet katra seja ir kā brīnums. Ja te būtu kaut viena… Kā es izpētītu katru tās sīkāko vaibstu! Kā es iepazītu šo cilvēku! Mēs būtu divi, un tātad blakus būtu vesela pasaule… Kāpēc to saprot tikai tad, kad blakus vairs nav neviena un neviena arī nebūs? Es iekļuvu hipertelpā. Bet kam tas vajadzīgs? Kāda tam jēga, ja cilvēki to neuzzinās? Protams, vientulība šad tad ir derīga. Bet tikai īslaicīgi. Arī Robin- sons būtu nomiris, ja viņa sala būtu uz neapdzīvotas planētas … Bet es esmu spiests palikt kuģī. Tādā kuģī, kas ir kļuvis par dzīvu radījumu. Mani aprijis domājošs starpzvaigžņu kašalots… Taču nē! Cilvēks nedrīkst mirt, ja viņš jūt, ka var vēl dzīvot…

Es gribu redzēt cilvēkus. Un es noteikti tos redzēšu. Tātad uz priekšu, Valgus! Cīņa vēl pa īstam nav sākusies… Savu solījumu tu esi izpildījis. Piekrāpis viņu pagaidām neesi. Un visas iespējas nebūt nav izsmeltas… Jāpastaigā pa kuģi, gan kaut kas ienāks prātā…»

Valguss piecēlās. Un tai pašā mirklī kajītē noklikšķēja

skaļrunis. Tas nozīmēja, ka Odisejs grib kaut ko teikt. Valguss izbrīnā apstājās. Odisejs vēl nekad nebija viņu

izsaucis.

— Ko jūs darāt? — Odisejs jautāja.

— Domāju, — Valguss norūca.

— Tas ir labi. Vai sapratāt, kur mēs atrodamies?

— Jā.

— Un redzējāt?

— Ko?

— Tātad neredzējāt! Es tūlīt jums to parādīšu… Izplatījums ir gaismas pilns. Nē, nē, tās nav zvaigznes! Pats izplatījums staro …

Valguss palūkojās uz ekrānu.

— Es nekā neredzu. -

— Ek, jūs, cilvēk! Vai tiešām neatceraties, ka pārāk spilgtā gaismā manas videoierīces automātiski izslēdzas? Bet optika, parastā optika, tā nekad nepieviļ…

Valguss pagrūda durvis. Izskrēja gaitenī. Pieplaka pie tuvākā refraktora okulāra. Un skatījās, skatījās…

Tā-nebija gaismas jūra — jūrām ir krasti, turpretim šeit gaisma piepildīja bezgalību. Gigantiski viļņi, šur tur izraibināti ar tumšām dzīsliņām, laiski vēlās uz visām pusēm. Krāsas nemitīgi mainījās no purpursarkanas līdz koši zilai. Brīžiem viļņi satumsa, lai tūlīt atkal uzliesmotu nepieredzētā spožumā. Valgusam pēkšņi sagribējās ienirt šajā gaismas stihijā un peldēt, peldēt, peldēt… Kad viņš beidzot atrāva acis no okulāra, pa vaigiem plūda asaras, un diez vai tās bija sariesušās tikai no spilgtās gaismas.

— Cik daudz skaistuma! — viņš aizelsies teica.

Odisejs neatbildēja, kaut gan sarunāties ar viņu varēja

arī no šejienes. Odisejs klusēja, bet Valguss stāvēja pie refraktora, un viņa acis bija sarkanas kā saulriets pirms negaisa.

Lūk, vēl viena cilvēkiem nezināma parādība. Kaut vai tādēļ ir jāizšķiras. Nē, žēlumam te nav vietas. Odisejs jāiznīcina. Jāpanāk īssavienojums. Tad Odisejs sadegs. Neko darīt — tas ir mazākais ļaunums…

Klusums ilga dažas minūtes. Pēc tam Odisejs ierunājās:

— Pastāsti kaut ko!

— Pastāstīt? — Valguss iepleta acis un palūkojās uz reproduktoru; kā nekā arī tas bija daļa no Odiseja. — Pastāstīt? Kādēļ? Un ko?

— Manā atmiņā ierakstīts: tu runāji par sapņiem. Es tā ari nesapratu, kas tie tādi ir — sapņi.

Kas ir sapņi? Kā lai tev izskaidro, kas ir sapņi?

— Redzi, Odisej, cilvēkiem laiku pa laikam jāguļ. Pēc sešpadsmit, astoņpadsmit darba stundām mēs uz sešām vai astoņām stundām izslēdzamies no aktīvās dzīves. Cilvēkiem tas ir nepieciešams. Tad mēs guļam. Un sapņojam…

— Cik jūs gan esat nepilnīgi. Tik daudz laika bez domāšanas!

— Tā mēs esam konstruēti.

— Jā, bet kas tie tādi ir — sapņi? Kā jūs tos redzat? Ar ko?

— Kas ir sapņi? — Valguss atkal sastomījas. — Sapnī, teiksim, var ieraudzīt to, kas patiesībā nemaz nav redzams.

— Vai tas ir sakaru veids?

— Nē. Kaut kas cits …

— Pastāsti, ko tu, piemēram, nosapņoji šodien?

— Grūti izstāstīt… Zāli, ūdeni… Un meiteni… Otras tādas nav. Ir tikai viena.

— Un tas bija pats fantastiskākais?

— Tev nemūžam to nesaprast.

— Kāpēc? Šie vārdi glabājas manā fundamentālajā atmiņā. Kāpēc lai es tos nesaprastu?

— Ar prātu vien tas nav aptverams. To vajag just.

— Just… Savādi. Liekas, es saprotu. Ne gluži. Ļoti miglaini. Un tomēr saprotu. Tad, lūk, kas ir sapņi.

— Jā…

— Bet kāpēc tu tagad neguli?

Valguss pasmīnēja.

— Man ir svarīgāki uzdevumi…

— Ak tā… Bet es, zini, pamēģināšu iemigt. Ja sapņi tiešām ir īpatnējs uztveres veids, varbūt tie man palīdzēs apjēgt visu.

— Pamēģini, — Valguss piekrita.

Odisejs apklusa. Un klusumā Valgusam šķita, ka gaisma vēl intensīvāk virpuļo aiz kuģa borta.

Guli, Odisej, guli! Ja tu gulēsi, tas tikai atvieglos manu uzdevumu. Tātad īssavienojums! Patiesību sakot, tā nav problēma…

Odiseja vājās vietas pilots zināja kā savus piecus pirkstus. Pietiks ar nelielu metāla plāksnīti. Noderēs pat nazis… Galda piederumi nav Odiseja pārziņā, kiberam tie nav vajadzīgi, un uzbrukumu no šīs puses viņš, saprotams, negaida.

Valguss bez pūlēm sameklēja nazi. Saspiezdams spalu saujā, viņš pasmīnēja: slepkavības rīks… «Bet tu esi slepkava!» tūdaļ pavīdēja doma. «Gribi nokaut saprātīgu būtni. Turklāt, kad tā iemigusi. Vēl nupat Odisejs tev parādīja tik brīnišķīgu ainu, un tu gribi viņu nogalināt.»

Šī doma bija kā sitiens zem jostas vietas. Valguss nometa nazi uz galda.

Vai tad Odisejs pats neparādīja tev šo gaismu? Viņam radās tāda vēlēšanās… Tātad arī viņam ir nepieciešama sabiedrība, domu apmaiņa ar citām būtnēm. Bet tas nozīmē, ka viņam tiešām ir saprāts. Viņš rīkojas kā domājoša būtne. Kā cilvēks… Un tu gribēji viņu iznīcināt?!

Nē, arī šis ceļš, acīm redzot, ir nogriezts… Kas vēl atliek? Nekas. Vari darīt, ko gribi. Piemēram, likties uz auss vai paēst. Pusdienas droši vien ir gatavas, sadzīves automāti pagaidām darbojas. Lai Odisejs guļ mierīgi! Tu viņam neko ļaunu nedarīsi, Valgus. Noteikti ne!

— Jā, — viņš lēni noteica. — Es viņu nenogalināšu. Un nepiekrāpšu — tāpat kā nenogalinātu un nepiekrāptu cilvēku, kas jūtas labāk tādos apstākļos, kādos es jūtos sliktāk.

Skaļrunis atkal ieklikšķējās, un Odisejs sacīja:

— Paldies, Valgus…

— Par ko?

— Tu neizslēdzi mani. Toreiz vadības centrālē. Paldies! Tu taču domāji, ka vari… Un arī tagad neiztaisīji īssavienojumu, kaut gan biji pārliecināts, ka tas izdosies. Vēlreiz paldies! Patiesību sakot, es jau sen esmu parūpējies, lai nekas tamlīdzīgs nevarētu notikt. Vai tad tu domā, ka esmu sliktāks par cilvēku?

— Neesi dumjāks, tu gribēji teikt.

— Es gribēju teikt, ka neesmu sliktāks. Mums abiem ir saprāts. Tu pirmīt runāji par jūtām, — par to, kas mūs šķir. Jūtas, sapņi… Arī man ir kaut kas līdzīgs. Vislietderīgākais no mana viedokļa būtu tevi nekavējoties iznīcināt. Bet kaut kas man neļāva un neļauj to izdarīt.

— Kas gan varētu tevi kavēt?

— Kavē! Es līdz šim tikai nezināju, kas. Ieslēgt sterilizatoru taču ir tik vienkārši! Bet es to nevarēju un nevaru.

— Jā, — Valguss sacīja, jo nezināja, ko teikt.

— Nē, es neesmu sliktāks par tevi. Bet jūsu pasaule ir bagātāka, to es atzīstu. Cilvēku ir ļoti daudz. Bet mēs pagaidām esam tikai daži… Es nevaru tevi iznīcināt. Ko lai daru, Valgus?

Pilots neatbildēja. «Būt saprātīgam,» viņš domāja, «ir grūta laime. Tagad arī tev, Odisej, nācās to izbaudīt…»

— Es tomēr esmu ticis skaidrībā, — teica Odisejs, it kā uzminējis cilvēka domas. — Saprāts ir ne tikai bauda. Tas uzliek arī pienākumus. Savādi, bet… ne aktīvi, ne pasīvi es nevaru tev nodarīt ļaunu. Lai gan… arī tad, ja nedarīšu neko, ilgas tevi pieveiks … Bet es to negribu. Saproti? Kaut kas manī protestē. Tas neslēpjas kādā atsevišķā kriotronu grupā, — to es varētu izslēgt. Šī īpašība, acīm redzot, piemīt kopumam — tam, kas veido saprātu … Redzi, tādam kā es salīdzinājumā ar cilvēku laikam gan ir vieglāk analizēt, kas viņā notiek. Kā nekā — konstrukcija zināma visos sīkumos!… Un es konstatēju, ka varētu atbrīvoties no tā, kas neļauj tevi iznīcināt, bet šai nolūkā man vajadzētu sevi gandrīz visu izslēgt. Un tad es, dabiski, pārstātu eksistēt kā saprātīga būtne.

— Droši vien… — Valguss apmulsis teica. — Tu jūti, Odisej…

— Saprāts bez jūtām, acīm redzot, vispār nav iespējams.

— Varbūt… Es par to neesmu domājis.

— Tagad klusēsim, — Odisejs sacīja. — Šīs jūtas, liekas, ir manī. Es ieklausos un mēģinu tās aptvert.

«Odisejs mēģina aptvert jūtas,» pilots nodomāja. «Bet ko aptversi tu, Valgus? Nāves bailes tu esi jau pārcietis. Tevi bija pārņēmusi vēlēšanās nodarīt ļaunu, bet tu neesi padevies. Un tikai ar ilgām tu nevari tikt galā, ar ilgām pēc cilvēkiem. Pieveikt tās nav cilvēka spēkos. Neko darīt, cilvēks ir mīlestības, nevis naida produkts. Tu sapņo un filozofē, klaidoni? Kas gan cits tev ir atlicis…»

— Ko tu dari, Valgus? — Odisejs atkal ierunājās.

— Nekā…

— Tad saposies, lūdzu!

— Kādēļ?

Kas viņam padomā? Ja to varētu uzzināt pēc balss into- nācijām! Taču Odisejs nav cilvēks. Viņa balss ir tikai samērā primitīvas iekārtas funkcija …

— Es gatavojos sākt bremzēšanu.

— Tu? Bet tas taču…

— Zinu. Zinu daudz labāk par tevi, Valgus! Ne velti «Argo» jau toreiz, trīsdimensiju izplatījumā, centās mani atvienot no fundamentālās atmiņas. Bet tu nepieļāvi to, un es pakāpeniski apguvu visu, kas tajā rakstīts. Visu, kas padara jūs par cilvēkiem. Es nevaru sevi pārvarēt, Valgus. Sākšu bremzēt. Agrāk es biju tikai automāts un drīz atkal par tādu kļūšu. Bet tu arī agrāk biji cilvēks… No šī lidojuma tu gaidīji ļoti daudz un manis dēļ nedrīksti vilties…

«Tad, lūk, kāds tu esi,» nodomāja Valguss. «Un tas, acīm redzot, ir raksturīgs ne tikai cilvēkam, bet jebkurai saprātīgai būtnei. Ja vien, protams, tā iepriekš nav saindēta. Pašaizliedzība, vēlēšanās darīt labu un nevis kaitēt citām domājošām būtnēm… Visas runas par saprāta iedzimto ļaunumu ir tīrās blēņas! Ja saprāts attīstās un eksistē normālos apstākļos, tam nevar rasties tieksme iznīcināt.»

— Piesprādzējies, Valgus, — teica Odisejs. — Būs liela pārslodze. Un neaizmirsti: tikko ātrums samazināsies, tev vajadzēs pārņemt vadību. Tad es vairs nespēšu domāt. Paliec sveiks!

— Paliec sveiks, Odisej, — Valguss atbildēja, un viņa balss ietrīcējās.

Raitiem soļiem, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, pilots iegāja vadības centrālē. Atlaidās savā krēslā. Ar ierastu kustību aptaustīja pārslodzes kompensatoru, atvēra skābekļa krānu. Pagāja minūte.

— Es centīšos iznirt no hipertelpas pēc iespējas tuvāk bāzei. Tūlīt sākšu manevru. Vai esi gatavs?

— Gatavs, Odisej.

Valguss gaidīja, ka Odisejs nopūtīsies, bet Odisejs nenopūtās un arī nevarēja to izdarīt — viņam nebija plaušu. Odisejs vienkārši teica:

— Sāku manevru…

Ģeneratori apklusa. Iekaucās bremžu dzinēji. Spidometra stabiņš nodrebēja kopā ar visu kuģi.

— Nulle, deviņdesmit deviņi…

— Nulle, deviņdesmit astoņi…

— Odisej, tu vēl domā?

— Nesapratu, — Odisejs neizteiksmīgi atbildēja. — Nulle, deviņdesmit septiņi…

Ātrums samazinājās strauji. Pārslodze bija drausmīga. Toties kāds vieglums mājoja sirdī! Aizvēris acis, Valguss gaidīja brīdi, kad ātrums būs sarucis līdz programmā paredzētajam lielumam. Šis brīdis pienāca pēc pāris stundām.

— Meklē kuteri, Odisej, — teica Valguss, pēkšņi sajutis, ka pārslodze beigusies.

— Skaidrs.

«Kam tev tagad glābšanas laiva?» Valguss nodomāja. «Ar Odiseju tu tiksi ātrāk līdz bāzei. Varēsi ziņot par atklājumu … Grandiozu, sensacionālu atklājumu! Un tomēr … tevi, draudziņ, kremt sirdsapziņa…»

— Kuteris atrasts.

— Uzņemt kuģī! — Valguss pavēlēja.

Jā, es ziņošu biedriem par atklājumu. DM mani apsveiks un pārējie arī. Tad DM sarauks uzacis un teiks: «Nedomājiet, ka esat kaut ko pabeidzis. Jūs esat tikai iesācis. Vajag vēl tūkstošreiz pārbaudīt. Uzbūvēt tādus kuģus, kas nekļūs gudrāki par pilotiem. Bet kāda ir hiper- telpas fiziskā būtība? Un matemātiskais pamatojums? Un vēl tūkstoš jautājumu. Pagaidām ir tikai pierādīts, ka hipertelpa pastāv. Bet cilvēkiem tajā būs jālido un jālido tālu… Tātad jāmācās pārvietoties šajā vidē!» Apmēram tā sacīs Dora Miglājs: Bet ne jau tas mani nomāc: viena posma gals kļūst par otra posma sākumu — tā ir normāla parādība…

Valguss piecēlās un devās apskatīt kuteri. Nonācis elingā, viņš iekāpa kabīnē: tur viss bija kārtībā, tikai viņa atstātie materiāli — izmētāti uz grīdas. Valguss savāca tos, lai aiznestu uz vadības centrāli, bet tad pārdomāja un nolika atpakaļ.

Kāpēc tevi kremt sirdsapziņa? Nav nozīmes izlikties! Tu nevari aizmirst, ka Odisejs domāja, bet tagad atkal ir automāts, kriotronu saujiņa — vairāk nekā. Viņš uzupurējies tevis dēļ. Viņš tev ir palīdzējis. Bet tu viņam?

Labi, par to var domāt bez gala. Bet pagaidām nedrīkst aizmirst, ka uz kuģa pastāv zināma kārtība un darbu secība. Kad glābšanas kuteris uzņemts, tas jāsavieno ar kuģa

iekšējo tīklu. Aparātu rādījumi jāsalīdzina, jāieraksta žur-. nālā…

Valguss savienoja visu kā nākas un atgriezās vadības centrālē. Būtisku atšķirību datos nebija. Tikai hronometrs… Vai tas būtu sabojājies? Varbūt sabojājies kuģa hronometrs? Nē, arī tas bija kārtībā. Bet kā varēja rasties starpība, kas nav izskaidrojama ne ar kādiem relatīvistis- kiem efektiem?

Pilots uzdeva skaitļotājam izanalizēt «Odiseja» un glābšanas kutera hronometru rādījumus. Pagrieza slēdzi un pēkšņi nodrebēja.

— Es jau tā domāju, — Odisejs sacīja. — Tu neuztraucies, te, neskaitot laika paradoksu, būs starpība par astoņpadsmit minūtēm, kuras neatgriežami zaudētas.

— Odisej! — No kliedziena, šķiet, ietrīcējās kuģa sienas.

— Šis laiks zaudēts, pārejot hipertelpā un atgriežoties no tās. Te, acīm redzot, izpaudīsies laika un enerģijas mijiedarbība, jo arī enerģijas bilance, kā tev zināms, ir izjaukta. Par šo problēmu jums nāksies vēl padomāt, bet tik daudz man izdevies noskaidrot…

— Tu esi dzīvs, Odisej? — Valguss iesaucās. — Tu esi dzīvs, mans draugs.

Odisejs klusēja, taču pēc brīža piebilda:

— Es ierakstu šo domu un pieslēdzu ierakstu hronometram. Tiklīdz skaitļotājs pieprasīs hronometra rādījumus, ieraksts tiks atskaņots. Atceries, ka arī es pratu domāt. Un vēlreiz — paliec sveiks, Valgus …

Ieraksts bija beidzies. Valguss nodūra galvu. Pagāja minūtes. Tad viņš pielēca kājās.

— Es no visas sirds gribu tev palīdzēt, Odisej. Bet kā? Nezinu…

Valguss tiešām nezināja. Žēl, ka nav sakaru ar domājošiem kuģiem. Tie varbūt kaut ko ieteiktu. Piemēram, «Argo»…

Pagaidi, «Argo» taču atgriezās trīsdimensiju telpā! Citādi Valguss toreiz nebūtu viņu ieraudzījis. Atgriezās, lai sagaidītu «Odiseju». Un šeit arī «Argo» ir tikai viduvēja kibernētiska iekārta. Kā viņam izdevās nokļūt atpakaļ hipertelpā?

Bet viņš tur nokļuva! Tas nozīmē, ka tāda iespēja ir. Jā… viņš savā pasaulē jau iepriekš būs izstrādājis

nepieciešamo programmu… Teiksim tā: nobremzēt, veikt dažas operācijas, no jauna kāpināt ātrumu, ieslēgt DM ģeneratorus un atgriezties… Būtībā tā ir ļoti vienkārša programma.

Tiesa, Odisejs pat tādu programmu šobrīd nespēj izstrādāt. Bet tāpēc jau es esmu šeit, un viņš izpildīs manas komandas…

— Labi, — sacīja Valguss. — Tu saņemsi programmu, Odisej.

Viņš paēda pusdienas; arī par' tādām lietām ir jādomā, it īpaši — ja paredzams, ka vairākas dienas būs jāiztiek ar sausu barību. Tad izņēma no aparātiem ierakstu lentas.

— Tās tev nebūs vajadzīgas, veco zēn, — Valguss sacīja.

Novietojis ierakstu lentas kuterī, viņš vēl pievāca savu bārdas skujamo, zobu suku, meitenes attēlu, vārdu sakot, visas mantas, kuras Odisejam nekādi nevarēja noderēt, un vēl — kristālu, kurā bija ierakstītas viņu sarunas. Pēdējo — speciāli, lai iepriecinātu DM.

Pēc tam Valguss rūpīgi pārbaudīja kuģa mehānismus un kontroles automātus, līdz beidzot pārliecinājās, ka viss kārtībā. Kriogeni bija gatavi uzsūkt no vakuuma enerģiju, dzinēji — to patērēt. Valguss pārbīdīja normālā stāvoklī slēdzi, kas atbrīvoja Odiseju no atbildības par cilvēka drošību: cilvēku šinī kuģī vairs nebūs.

Bāze nav tālu. Pāris diennakšu kuterī — un ceļojums būs galā. Nekā briesmīga. Arī kabīne nemaz nav tik šaura. Drīzāk — mājīga. Un galvenais — viss pie rokas.

Bet ja viņš būtu rīkojies stīngri pēc instrukcijas? Odisejs tik un tā būtu nokļuvis hipertelpā. Taču cilvēki nesaņemtu šos ierakstus. Neviens nebūtu redzējis gaismas okeānu. Nebūtu arī atklājuma…

Tā prātodams, Valguss ievadīja Odisejā programmu. To pašu veco eksperimenta programmu. Kāpināt ātrumu, ieslēgt ģeneratorus, izlauzties . .. Tālāk — gan jau Odisejs zinās pats. Tur viņš noteikti zinās…

— Uzmanību! — Valguss skaļi teica. — Atskaiti sākt no simta. «Nulles» momentā izpildīt programmu bez manas komandas!

— Skaidrs.

Valguss pasmaidīja.

— Nu, uz redzēšanos, — viņš teica un nez kādēļ pamirkšķināja. Tad nospieda pogu, apstiprinādams pēdējo rīkojumu.

— Simts…

— Deviņdesmit deviņi…

Vēl mirkli Valguss kavējās uz vadības centrāles sliekšņa.

— Sveiciens pārējiem, — viņš sacīja, mādams ar roku.

— Deviņdesmit seši…

Pilots jau bija uzkāpis elingā un atvēris glābšanas kutera lūku.

— Septiņdesmit astoņi…

— Septiņdesmit septiņi…

Lūka aizcirtās. Drošinātāji cieši iegūla savās ligzdās. Bet Odiseja balss skaļrunī joprojām čērkstēja.

— Piecdesmit četri…

— Piecdesmit trīs…

— Aiziet! — Valguss iesaucās un nospieda starta pogu.

Katapultas mests, kuteris izšāvās no kuģa un sāka kūleņot izplatījumā, taču drīz vien pilots izlīdzināja tā gaitu. Sakaru ar Odiseju vairs nebija, tomēr Valguss klusībā turpināja skaitīt sekundes.

Tikko viņš iedomājās vārdu «nulle», kuģa korpuss nodrebēja. Varenie dzinēji izsvieda telpā izstaro juma kvantos pārvērstās vielas pirmo porciju. Minūti vēlāk «Odisejs» jau bija tālu un arvien ātrāk traucās uz turieni, kur to gaidīja citi kuģi.

Labu laiku. Valguss sēdēja nekustēdamies. Kuģis sen vairs nebija redzams, bet pilots joprojām likās sastindzis. Beidzot tālumā kaut kas pazibēja. Neliels uzliesmojums, un viss.

— Odisejs otro reizi ir pārvarējis triju dimensiju robežu, — Valguss sacīja, pārlaida skatienu aparātu skalām, noteica vajadzīgo kursu un iedarbināja dzinējus…


Загрузка...