Džeks Londons VIENAS DIENAS PATVĒRUMS

Tā bija vistrakākā, visbriesmīgākā skriešanās, kādu jebkad esmu redzējis. Pa ledu joņoja tūkstoš suņu aizjūgu. Garaiņu dūmakā suņi nemaz nebija saredzami. Trīs vīri tajā naktī nosala un vismaz ducis citu sabeidza plaušas uz visiem laikiem. Bet vai es pats savām acīm netiku redzējis āliņģa dibenu? Tas bija dzeltens kā sinepes — viss vienā zeltā. Tādēļ jau es arī saspraudu mietiņus Jukonā un uzrakstīju pieteikumu. Tādēļ arī izcēlās neprātīgā skriešanās. Un beigu beigās tur nebija nekā. Kad es jums skaidri saku — NEKĀ. Un tā es vēl šobaltdien neprotu to izskaidrot.

No Snrtlja stāsta

Ar dūraini rokā Džons Mesners valdīja dīseli, turēdams nartas ceļa sliedē. Ar otru dūraiņoto roku viņš berzēja vaigus un degunu. Viņš tos berza ik pa mazam brītiņam. Patiesību sakot, viņš to darīja gandrīz nepārtraukti un lāgiem, kad tie kļuva pavisam nejūtīgi, berza sevišķi nikni. Pieri nosedza kažokādas cepures nags, ausis bija drošībā zem ausu aizsegiem. Zodu sargāja bieza bārda, kas zeltaini brūna spīdēja cauri sarmas kārtai.

Viņam aiz muguras slīdēja smagi piekrautas Jukonas nartas, bet pa priekšu tecēja piecu suņu aizjūgs. Grožu virve, aiz kuras tie vilka nartas, berzās Mesneram gar lielu. Kad suņi griezās ceļa līkumā, viņš ikreiz pārkāpa virvei pāri. Līkumu ceļā bija daudz, un viņam bieži vajadzēja kāpt pāri virvei. Reizēm viņš sapinās un bezmaz paklupa, neveiklās kustības liecināja, cik viņš pārguris; kamanas dažu labu reizi uztriecās viņam uz papēžiem.

Nokļuvis taisnā ceļa gabalā, kur nartas brītiņu varēja slīdēt nevadītas, viņš palaida vaļā dīseli un dauzīja labo roku pret cieto koku. Nebija viegli atjaunot rokā asinsriti. Taču, pat dauzīdams vienu roku pret dīseli, viņš ar otru visu laiku berza degunu un vaigus.

— Braukšanai tomēr pārāk auksts, — viņš sacīja. Viņš runāja skaļā balsī, kā mēdz darīt cilvēki, kas pieraduši pie vientulības. — Tikai muļķis dodas ceļā tādā salā. Ja pašlaik nav pilni astoņdesmit grādi zem nulles, tad septiņdesmit deviņi droši.

Viņš izvilka pulksteni, paskatījās un tad ar pūlēm iebāza to atpakaļ biezā vilnas kamzoļa kabatā. Pēc tam pārlaida skatienu debess plašumam un pakavējās pie gaišās svēd- ras dienvidu malā.

— Pulkstenis rāda divpadsmit, — viņš nomurmināja, — debesis skaidras, bet saule nerādās.

Minūtes desmit viņš nosoļoja klusēdams, tad, it kā pirmītējo valodu nepārtraucis, piebilda:

— Kūņojamies tikpat kā uz vietas vien, braukšanai tiešām pārāk auksts.

Piepeši viņš uzkliedza suņiem: — ITo-o! — un apstājās. Šķiet, viņu bija pārņēmušas paniskas bailes labās rokas dēļ, un viņš turpināja to mežonīgi dauzīt pret dīseli.

— Ak jūs, nabaga velni, — viņš uzrunāja suņus, kas smagi bija atkrituši uz ledus atpūsties. Balss viņam aiz- rāvas no piepūles, ar kādu viņš sita notirpušo plaukstu pret dīseli. — Ko jūs esat ļauna nodarījuši, ka vajadzēja atnākt divkājainiem, iejūgt jūs kamanās, apspiest visus iedzimtos instinktus un padarīt jūs par jūga lopiem?

Viņš berza degunu mežonīgi, bez apdoma, lai tikai piespiestu asinis riņķot, tad paskubināja suņus ķerties atkal pie darba. Viņi brauca pa lielu, aizsalušu upi. Aiz muguras tā jūdzēm tālu aizlocījās līkumu līkumos un pazuda pirmatnējas, fantastiskas kalnu blīvas sniegotajā klusumā. Priekšā upe sazarojās daudzās pietekās, izveidodama salas, kuru svaru nesa uz savām krūtīm. Salas grima baltā klusumā. To netraucēja ne kukaiņu sanēšana, ne dzīvnieku balsis. Saltajā gaisā nelidinājās neviens putns. Nekur neskanēja cilvēku valodas, nekur neredzēja cilvēku roku darbu. Pasaule gulēja, tā šķita aizmigusi nāves miegā.

Vispārējā, gurda vienmuļība pārmāca arī Mesneru. Sals stindzināja prātu. Ar nodurtu galvu viņš kumuroja uz priekšu, automātiski berzēdams degunu un vaigus un taisnajos ceļa posmos dauzīdams labo roku pret dīseli.

Suņi turpretī bija vērīgi, piepeši apstajās, pagrieza galvas un uzlūkoja saimnieku gudrām, jautājošām acīm.

Skropstas un purni suņiem bija apsarmojuši, un nogurums kopā ar sarmas sirmumu piešķīra tiem vecu kaulu- kambaru izskatu.

Ceļinieks jau gribēja viņus mudināt uz iešanu, bet tad daudzmaz atjēdzās un palūkojās apkārt. Suņi bija apstājušies pie āliņģa, nevis pie plaisas ledū, bet pie īsta āliņģa, ko cilvēka rokas ar sūriem, grūtiem pūliņiem bija izcirtu- šas trīsarpus pēdu biezajā ledū. No jauna pārvilkusies krietna ledus kārta liecināja, ka āliņģis jau labu laiku nav lietots. Mesners pārlaida skatienu tuvākajai apkārtnei. Suņi jau rādīja viņam ceļu, pastiepuši purnus uz to pusi, kur no kamanu ceļa nogriezās taka, kas vijās augšup salas krasta kraujā.

— Labi jau, labi, jūs nomocītie nabagi, — viņš sacīja. — Aiziešu apskatīties. Man pašam ne mazāk kā jums gribas atpūsties.

Viņš uzrāpās krastā un pazuda. Suņi pat nesagūla, bet, kājās stāvēdami, modri gaidīja viņu atgriežamies. Atnācis atpakaļ, viņš apmeta sev ap pleciem nartu priekšgalā piesieto virvi. Tad pagrieza suņus pa labi un dzina skriešus kraujā. Nebija viegli uzvilkt kamanas stāvajā krastā, bet suņi šķita pilnīgi aizmirsuši nogurumu, kad, sniegā pie zemes pieplakuši, nepacietīgi un priecīgi smilkstēdami, ar pēdējiem spēkiem rausās augšup. Ja kads no priekšējiem paslīdēja, aizmugurē ejošie koda tam pakaļkajās. Saimnieks kliedzot mudināja un draudēja, pats ar visu auguma svaru uzguldams virvei.

Suņi strauji uzrāva nartas krastā, tūliņ pagriezās pa kreisi un pieskrēja pie guļbaļķu būdas. Tā bija neliela, neapdzīvota būda ar vienu pašu astoņas pēdas platu un desmit pēdas garu telpu. Mesners izjūdza suņus, izkravāja kamanas un ievācās būdā. Pēdējais ceļa gājējs, kas te mitinājies, bija atstājis sagatavotas malkas krājumu. Mesners uzstādīja savu vieglo, saliekamo dzelzs krāsniņu un iekūra uguni. Viņš iebāza cepeškrāsnī suņu barībai piecus saulē kaltētus laša gabalus, lai atkūst, un no āliņģa piesmēla kafijkannu un kastroli.

Gaidīdams ūdeni uzvārāmies, viņš nolieca seju pār krāsniņu. Elpas valgums bija sarasojis bārdā un sasalis biezā ledus pikā, kas tagad sāka atkust. Izkusušais ledus lāsēm vien krita uz krāsniņas un tvaikoja. Viņš ar pirkstiem lupināja ārā no bārdas mazus ledus gabaliņus, kas tinkšķēdami bira uz klona.

Pēkšņas suņu rejas nespēja viņu atraut no iesāktā darba. Bet tad viņš izdzirda svešu suņu ņurdoņu un spalgos rējienus, un arī cilvēku balsis. Pie durvīm kāds pieklauvēja.

— Nāciet iekšā! — Mesners uzsauca neskaidrā balsī, jo patlaban sūca nost no augšlūpas tur piesalušu ledus gabaliņu.

Durvis atvērās, un viņš cauri garaiņu mākonim ieraudzīja uz sliekšņa parādāmies vīrieti un sievieti.

— Nāciet iekšā! — viņš atkārtoja kā pavēli. — Un veriet durvis ciet!

Biezajos garaiņos viņš nekādā skaidrībā par atnācējiem netika. Sievietei pār seju bija uzmaukts deguna un vaigu sildītājs un galva tā novīstīta, ka varēja redzēt tikai melnu acu pāri. Arī vīrietim bija tumšas acis un gludi skūta seja, kurā kuploja vienīgi ūsas, tā piesarmojušas, ka pilnīgi aizsedza muti.

— Mēs tikai gribējām uzzināt, vai tuvumā nav vēl kāda būda, — vīrietis sacīja, pārlaizdams skatienu telpai, kurā nebija gandrīz nekādu mēbeļu. — Domājām, ka šī būda ir neapdzīvota.

— Tā nav mana būda, — Mesners atbildēja, — es pats to uzgāju tikai pirms īsa brītiņa. Nāciet vien iekšā un apmetieties šepat! Vietas ir daudz, un jums nevajadzēs savas krāsns. Pietiks visiem.

Izdzirdusi Mesnera balsi, sieviete uzmeta viņam ašu, ziņkārīgu skatienu.

— Novelc virsdrēbes, — vīrietis viņu mudināja, — es iziešu izkravāties un atnesīšu ūdeni, lai drīzāk tiekam pie ēšanas.

Mesners paņēma atsilušo lasi un izgāja ārā pabarot suņus. Viņam vajadzēja tos aizsargāt pret svešo suņu varzu, un, kad viņš atgriezās būdā, otrais vīrietis jau bija izkravājis kamanas un atnesis ūdeni. Mesnera kafijkanna burbuļoja. Viņš iebēra tur kafiju un pielēja puskrūzītes auksta ūdens nostādināšanai. Atkausēdams cepeškrāsniņā dažus skābmīklas sausiņus, viņš vienlaikus uzsildīja kastrolī pupas, ko bija novārījis iepriekšēja vakarā un visu rītu vedis sasalušas līdzi kamanās.

Novācis savus traukus no krāsniņas, lai ļautu ari atnācējiem vārīt ēdienu, Mesners ierīkojās pie pārtikas lādes ēst, apsēdies uz gultas drānu rituļa. Ēzdams viņš sāka ar svešo vīru runāt par ceļu un suņiem, kamēr tas, galvu pār krāsniņu noliecis, kausēja ledu no ūsām. Būdā bija divas guļvietas, un svešinieks, atkausējis lāstekas, uzsvieda uz vienas lāviņas drēbju rituli.

— Mēs gulēsim te, — viņš sacīja, — ja vien jūs neesat šo gultu izraudzījis sev. Jūs atnācāt pirmais, jums, protams, pieder izvēle.

— Vienalga, — Mesners atteica, — viena gulta ir tikpat laba kā otra.

Viņš ieklāja savas drēbes otrā guļvietā un atsēdās uz gultas malas. Galvgalī zem segām svešais palika mazu ārsta instrumentu somiņu spilvena vietā.

— Jūs esat ārsts? — Mesners apvaicājās.

— Jā, — otrais atbildēja, — bet varat ticēt, ka neesmu ieradies Klondaikā praktizēt.

Sieviete noņēmās ap pavardu, bet vīrietis grieza speķa šķēles un piemeta malku. Būdā valdīja puskrēsla, jo gaisma spiedās iekšā tikai pa mazu lodziņu, kuram priekšā bija aizstiepts cūku taukiem piesūcināts papīrs, tādēļ Džons Mesners lāgā nevarēja saredzēt, kā sieviete izskatās. Viņš arī to sevišķi netīkoja. Sieviete viņu, šķiet, neinteresēja. Turpretī tā ik pa brīdim ziņkārīgi palūkojās uz tumšo kaktu, kur sēdēja viņš.

— Kas šī par varenu dzīvi! — ārsts jūsmīgi iesaucās, uz mirkli pārtraukdams trīt nazi gar krāsniņas dūmvadu. — Man patīk šāda cīņa, kad viss jāiegūst ar paša rokām, patīk pirmatnība, īstenības sajūta.

— Temperatūra neapšaubāmi neļauj aizmirst īstenību, — Mesners smiedamies atteica.

— Vai jūs maz zināt, cik stipri ārā salst? — ārsts apvaicājās.

Mesners papurināja galvu.

— Es jums varu to pateikt. Septiņdesmit četri grādi zem nulles — to rādīja spirta termometrs pie kamanām.

— Tas nozīmē simt sešus grādus zem sasaluma punkta — pārāk auksts braukšanai, vai ne?

— Praktiski tā ir pašnāvība, — ārsts sacīja. — Cilvēks iztērē milzīgu enerģijas daudzumu. Smagi elpojot, viņš ierauj plaušās salu tīrā veidā. Plaušas stipri atdziest, apsalst audu apmales. Cilvēku sāk mocīt sauss, rejošs kass, kopā ar krēpām viņš izspļauj atmirušos audus un nākamajā vasarā nomirst ar plaušu karsoni, pats nesaprazdams, kur tas uzradies. Domāju palikt šajā būdā kaut vai veselu nedēju, līdz termometrs pacelsies vismaz līdz mīnus piecdesmit grādiem.

Paklau, Tes, — viņš nākamajā mirklī sacīja, — vai kafija beidzot nebūs gatava?

Izdzirdis nosaucam sievietes vārdu, Džons Mesners piepeši saausījās. Viņš uzmeta tai īsu skatienu, bet pār viņa seju pārlaidās dīvaina ēna — pēkšņi atdzīvojušos sen pārciestu sāpju rēgainais atspulgs. Taču jau nākamajā mirklī viņš ar stipru gribasspēku piespieda rēgu pazust. Seja kļuva tikpat vienaldzīga kā pirmāk, bet pats viņš bija kļuvis tramīgs un dusmojās, ka vara gaisma neļauj labāk saskatīt sievietes seju.

Viņas pirmā neapzinātā kustība bija nolikt kafijkannu atpakaļ uz krāsniņas. Tikai tad viņa paskatījās uz Mes- neru. Bet viņš jau bija atguvies. Un viņa redzēja vienīgi svešu vīrieti sēžam uz gultas malas un uzmanīgi pētījam savu mokasīnu purngalus. Bet, tiklīdz sieviete atkal sāka rīkoties pie uguns, viņš no jauna pameta īsu skatu uz tās pusi, un ta, ātri atskatīdamās, šo mirkli uztvēra. Mesners ļāva acīm aizslīdēt tālāk pie ārsta, bet lupās viņam iezīmējas viegla vīpsnā par to, cik veikli sieviete bija viņu pieķērusi.

Viņa izvilka no pārtikas lādes sveci un to aizdedzināja. Ar vienu skatu gaismas apspīdētajā sejā Mesneram pietika. Šaurajā būdā pat lielākais atstatums bija tikai daži soļi, un jau nākamajā mirklī sieviete atradās viņam blakus. Tišām tā turēja sveci pavisam tuvu pie Mesnera sejas un raudzījās viņā izbailēs ieplestām acīm, kas viņu bija atpazinušas. Viņš atbildēja skatienam ar rāmu smaidu.

— Ko tu meklē, Tes? — ārsts jautāja.

— Matadatas, — viņa atteica un pagriezusies sāka rakņāties pa gultā iemesto drēbju nastu.

Galdu viņi uzklāja uz savas pārtikas lādes un ēda, sēdēdami uz Mesnera lādes ar seju pret viņu. Viņš bija atlaidies gultā atpūsties un gulēja uz sāniem, roku zem galvas palicis. Mazajā telpa radās iespaids, ka viņi visi sēž pie viena galda.

— No kuras puses jūs esat? — Mesners jautāja.

— No Sanfrancisko, — ārsts atbildēja, — bet nu jau divus gadus esmu šeit.

— Arī es esmu no Kalifornijas, — paziņoja Mesners.

Sieviete lūdzoši viņā paraudzījās, bet viņš smaidīdams turpināja:

— No Berklijas, zināt.

Otrais tūliņ izrādīja interesi.

— No universitātes?

— Jā, astoņdesmit sestā gada izlaidums.

— Es domāju, ka esat profesors, — ārsts paskaidroja, — jums tāds izskats.

— Cik žēl! — Mesners viņam uzsmaidīja. — Man gan labāk patīk, ja mani notur par zeltraci vai suņu dzinēju.

— Manuprāt, viņš izskatās tikpat līdzīgs profesoram, cik tu ārstam, — sarunā iejaucās sieviete.

— Pateicos, — atsaucās Mesners. Tad, pagriezies pret viņas ceļa biedru, sacīja: — Starp citu, dakter, kā jūs sauc, ja drīkstu vaicāt?

— Heitorns, bet jums vajadzēs man ticēt uz vārda. No vizītkartēm atteicos reizē ar civilizāciju.

— Un jūs esat misis Heitorna, — Mesners ar pieklājīgu galvas mājienu piebilda.

Viņa palūkojās uz Mesneru ar skatu, kurā niknums ņēma virsroku pār lūgumu.

Heitorns savukārt gribēja pavaicāt sarunu biedra uzvārdu. Viņš jau pavēra muti jautājumam, kad Mesners viņu pārtrauca:

— Man nupat nāk prātā, dakter, ka jūs varbūt varēsiet apmierināt manu ziņkāri. Berklijā profesoru aprindās pirms gadiem diviem vai trim tenkoja par kādu skandalozu notikumu. Viena angļu valodas profesora sieva… hm, lūdzu, piedodiet, misis Heitorna … aizbēga ar kādu ārstu no Sanfrancisko, ja atmiņa mani neviļ, tikai nevaru pašreiz atcerēties viņa uzvārdu. Vai jums šis gadījums zināms?

Heitorns pamāja.

— Kā nu ne, toreiz tas sacēla diezgan lielu troksni. Viņu sauca Grehems Vombls. Ārsts ar spožu praksi. Es viņu mazliet pazinu.

— Paskat, un man visu laiku gribējās uzzināt, kas ar viņiem notika vēlāk. Vai esat ko dzirdējis? Viņi taču pazuda, kā ūdenī iekrituši.

— Viņš labi pratis noslēpt pēdas, — Heitorns teica un nokāsējās. — Paklīda baumas, ka viņi ar preču šoneri braukuši uz Dienvidjūras salām un taifūna laikā pa ceļam gājuši bojā vai kaut kas tamlīdzīgs.

— To man nebija gadījies dzirdēt, — Mesners sacīja. — Vai arī jūs atceraties šo notikumu, misis Heitorna?

— Atceros to ļoti labi, — viņa atbildēja, un apvaldītā balss bija apbrīnojamā pretstata ar niknumu seja, kuru viņa novērsa, lai Heitorns to neredzētu.

Ārsts jau atkal vēra muti, lai pavaicātu AAesnera uzvārdu, kad tas ierunājās:

— Šis doktors Vombls — esmu dzirdējis, ka viņš bijis ļoti izskatīgs un ka viņam… hm … bijuši, ta teikt, lieli panākumi pie dāmām.

— Var jau būt, bet ar šo dēku viņš sevi pazudināja, — Heitorns drūmi nomurdēja.

— Un tas sievišķis, kā esmu dzirdējis, esot bijis traki negants. Berklijā runāja, ka vīram dzīve ar viņu neesot bijusi nekāda paradīze.

— Tā nu gan man pirmā dzirdēšana, — Heitorns atteica. — Sanfrancisko runāja tieši pretējo.

— Tur viņu laikam uzskatīja par mocekli, ko? Par laulības krustā piesistu nabaga sievieti?

Ārsts pamāja. Mesnera pelēkas acis pauda tikai vieglu ziņkāri.

— Tā jau domāju — katrai medaļai ir divas puses. Dzīvodams Berklijā, iepazinu tikai vienu pusi. Liekas, viņa daudz laika pavadīja Sanfrancisko.

— Lūdzu, ielej man kafiju, — Heitorns teica.

Sieviete piepildīja krūzīti un jautri iesmējās.

— Jūs abi tenkojat ka divas čaukstenes, — viņa pārmeta vīriešiem.

— Tas taču ir ļoti interesanti, — Mesners, viņai uzsmaidīdams, atbildēja un atkal pievērsās ārstam: — Vīram, šķiet, Sanfrancisko bijusi tīra mežoņa reputācija?

— Gluži pretēji — stīvs morālists, — Heitorns pārsteidzoši dedzīgi attrauca, — pedantisks zinātnieks, sausiņš, kam dzīslās nav ne pilicniņa karstu asiņu.

— Vai jūs viņu pazināt?

— Neesmu pat redzējis. Man nebija paziņu universitātes aprindās.

— Atkal tikai medaļas viena puse, — AAesners teica, it kā būtu apņēmies šo jautājumu objektīvi un pamatīgi iztirzāt. — Tiesa, nebija jau viņš nekāds skaistulis — es domāju, pēc izskata, bet vārgulis gan ari ne. Viņš kopā ar studentiem nodevas sportam. Bez tam viņam bija zināmās dotības. Viņš pat uzrakstīja lugu, kas turienes sabiedrībā guva visai spožus panākumus. Dzirdēju arī, ka viņš ticis izvirzīts angļu valodas fakultātes dekāna amatam, bet tad atgadījās šis notikums, viņš pameta universitāti un aizbrauca. Jādomā, skandāls izpostīja viņa karjeru. Lai nu bija kā būdams, mūsu aprindās runāja, ka viņš no tā trieciena diezin vai atspirgšot. Domā, ka viņš sievu esot ļoti mīlējis.

Heitorns, iztukšojis kafijas krūzi, kaut ko vienaldzīgi nopurpināja un aizkūpināja pīpi.

— Laime, ka viņiem nebija bērnu, — Mesners turpināja.

Bet Heitorns, uzmetis skatienu krāsniņai, paņēma cepuri un dūraiņus.

— Iziešu un ienesīšu vēl kādu klēpi malkas, — viņš sacīja, — pēc tam varēšu novilkt mokasīnus un iekārtoties mājīgāk.

Durvis noklaudzēja viņam aiz muguras. Labu brīdi būdā valdīja klusums. Mesners palika, kā bijis, gultā guļam. Sieviete apsēdās uz pārtikas lādes viņam pretī.

— Ko tu domā darīt? — viņa beidzot strupi noprasīja.

Mesners paraudzījās uz viņu laiskā neziņā.

— Ko man, pēc tavām domām, vajadzētu darīt? Ceru, ka negaidi nekā dramatiska. Tu pati redzi, ka esmu braucienā nomocījies un stīvs, un te gultā ir tik labi.

Viņa mēmā niknumā sāka kodīt lūpu.

— Bet… — viņa kaisli iesāka, tad, rokas sažņaugusi, aprāvās.

— Ceru, tu nevēlies, lai es nogalinu misteru … hm … Heitornu, — viņš mīlīgi, gandrīz lūdzošā balsī sacīja. — Tas būtu šausmīgi un, tici man, pilnīgi nevajadzīgi.

— Bet kaut kas tev ir jādara! — viņa iesaucās.

— Tieši otrādi, man vispareizākais šķiet nedarīt nekā.

— Tu domā palikt šeit?

Viņš pamāja.

Viņa pārlaida izmisušu skatienu būdai, paskatījās uz savīstīto drēbju rituli otrā gultā.

— Drīz būs vakars. Tu nevari palikt šeit! Nevari! Saproti jel, ka nevari!

— Varu gan. Atļauj atgādināt, ka es būdu atradu pirmais un ka jūs esat mani viesi.

Viņas skatiens vēlreiz pārslīdēja visam, kas atradās būdā, līdz, šausmās sastindzis, atkal apstājās pie otras guļvietas.

— Tad mums jāiet projām, — viņa apņēmīgi paziņoja.

— Tas nav iespējams. Tev ir sauss, rejošs kass — tieši tāds, kādu misters … hm … Heitorns tik profesionāli aprakstīja. Tev jau tagad ir mazliet apsaldētas plaušas. Un viņš taču ir ārsts, viņam tas vislabāk zināms. Viņš to nekādā ziņā nepieļaus.

— Bet ko tad tu domā darīt? — viņa vēlreiz jautāja, un balsī bija jūtams saspringums, kas vēstīja tuvojošos dusmu izvirdumu.

Mesners palūkojās viņā gandriz vai tēvišķīgi, ar dziļu līdzjūtību un pacietību, ar kādu bija nolēmis pārciest gaidāmo vētru.

— Mīļo Terēz, es tev jau sacīju, ka nezinu. Tiešām neesmu par to padomājis.

— O! Tu mani padarīsi traku! — Viņa pietraucās kājās un bezspēcīgā niknumā žņaudzīja rokas. — Agrāk tu nekad tāds nebiji.

— Jā, biju allaž pati pazemība un maigums, — viņš piekrita. — Varbūt tieši tādēļ tu mani pameti?

— Tu esi pilnīgi pārvērties, esi kļuvis tik drausmīgi mierīgs. Man bail no tevis. Jutu, ka visu laiku esi perinājis kādu drausmīgu plānu. Bet dari ko darīdams, tikai nepārsteidzies! Neaizraujies …

— Es vispār vairs neaizraujos, — Mesners viņu pārtrauca, — kopš tu no manis aizgāji.

— Tu esi apbrīnojami labojies, — viņa atcirta.

Mesners piekrizdams pasmaidīja.

— Kamēr es sagudrošu, kas man darāms, pateikšu, kas jādara tev, — pasaki misteram … hm … Heitornam, kas es esmu. Tas, iespējams, padarīs mūsu uzturēšanos šai būdā — kā to lai saka — nepiespiestāku.

— Kāpēc tu man sekoji uz šo briesmīgo zemi? — viņa negaidot jautāja.

— Tikai nedomā, ka es atbraucu šurp, lai meklētu tevi, Terēz! Nepriecē savu iedomību ar šādiem maldiem! Mūsu sastapšanās ir vistīrākā nejaušība. No universitātes es aizgāju, un kaut kur taču man vajadzēja palikt. Godīgi sakot, uz Klondaiku atbraucu tieši tādēļ, ka šeit nemūžam necerēju tevi sastapt.

Nograbēja durvju rokturis, durvis atvērās, un ienāca Heitorns ar malkas klēpi. Rokturim iegraboties, Terēze sāka vākt nost traukus. Heitorns izgāja otrreiz pēc malkas.

— Kādēļ tu tnūs neiepazīstināji? — Mesners jautāja.

— Es viņam pateikšu, — viņa atbildēja un, galvu atmetusi, piebilda: — Nedomā, ka man bail!

— Nekad neesmu manījis, ka tev no kaut kā būtu bijis stipri bail.

— Un nav ari bail atzīties, — viņa sacīja, un tiklab seja, kā balss atmaiga.

— Bīstos tikai, ka tu atzīšanos pārvērtīsi par maskētu izspiešanu, par apzinātu pašlabuma meklēšanu un sevis slavināšanu.

— Neskaiti kā no grāmatas, — viņa niķīgi attrauca, taču balsī jautās aizvien lielāks maigums, — man nekad nav patikušas gudras diskusijas. Starp citu, es pat nebaidos lūgt tev piedošanu.

— Man nav ko piedot, Terēz. īstenībā man pat jāsaka tev paldies. Sākumā es, protams, cietu; bet tad manī it kā atmodās pavasaris un es atskārtu, ka esmu laimīgs, ļoti laimīgs. Tas bija brīnumains atklājums.

— Bet ja nu es atgrieztos pie tevis? — viņa jautāja.

— Tas (Mesners, viltīgi pavīpsnādams, paraudzījās viņā) radītu drausmīgu sajukumu.

— Esmu tava sieva. Tu taču neesi no manis šķiries.

— Jā, — viņš domīgi novilka, — esmu izturējies pārāk nevērīgi. Tiklīdz atgriezīšos, tūliņ to nokārtošu.

Viņa piegāja Mesneram klāt un uzlika roku viņam uz pleca.

— Vai tu manis vairs negribi, Džon? — Klusā balss bija maiga un pieskāriens liegs ka glāsts. — Ja nu es tev teiktu, ka esmu kļūdījusies? Ja teiktu, ka esmu ļoti nelaimīga? Un es tiešām esmu nelaimīga. Un tiešām esmu kļūdījusies.

Mesneru sāka mākt bailes. Viņš juta, ka vieglais pieskāriens viņam laupa spēkus. Viņš zaudēja varu par situāciju, brīnišķīgais miers un savaldība zustin zuda. Sieviete raudzījās uz viņu valgām acīm, un viņā viss sāka kust un irt. Viņam piepeši likās, ka viņš atrodas bezdibeņa malā un nespēj pretoties viņas varai.

— Es gribu atgriezties pie tevis, Džon. Gribu atgriezties tagad.. tūliņ.

Ka lietuvēna mocīts, Mesners centās atbrīvoties no viņas rokas. Klausoties viņas balsī, viņam ausīs, liegi guldzot, ieskanējās Lorelejas dziesma. Šķita, kaut kur tāluma kāds spēlē klavieres un pazīstamā melodija spiedin spiežas ausis.

Piepeši viņš pietrūkās kājās, atgrūda Terēzes rokas, kas tiecās viņu apskaut, un sāka atmuguriski kāpties uz durvju pusi. Viņš bija līdz nāvei iztrūcies.

— Es izdarīšu kaut ko neprātīgu! — viņš iekliedzās.

— Es taču tevi jau brīdināju neaizraujies! — Viņa zobgalīgi iesmējās un sāka mazgāt traukus. — Nevienam tu neesi vajadzīgs. Es ar tevi tikai paspēlējos. Esmu laimīga ar viņu.

Bet Mesners tam neticēja. Viņš atcerējās, cik veikli Terēze prot mainīt taktiku. To viņa darīja arī tagad. Tā bija maskēta izspiešana. Viņa nebija laimīga ar to otru. Bija atklājusi savu kļūdu. To iedomājoties, viņa patmīlība jutās gandarīta. Viņa vēlējās atgriezties, bet viņš to nevēlējās ne par kādu maksu. Viņa pirksti neapzināti sataustīja durvju rokturi.

— Neskrien nu tūliņ projām! — viņa iesmējās. — Es tev nekodīšu.

— Es nekur neskrienu, — viņš bērnišķīgā spītā attrauca, — ienesīšu tikai ūdeni.

Viņš savāca tukšos spaiņus un atgrūda durvis vaļā. Tad paraudzījās atpakaļ.

— Neaizmirsti, ka tev jāpasaka misteram … hm … Heitornam, kas es esmu!

Mesners pārsita ledus kārtu, kas pa īso laiciņu jau bija aizvilkusi āliņģi ciet, un piesmēla spaiņus. Tomēr viņš tūlīt atpakaļ uz būdu negāja. Nolicis spaiņus uz takas, viņš ātriem soļiem staigaja šurp un turp, lai paglābtos no sala, kas dzeldinaja miesu ka uguns. Barda no elpas vien nosarmoja balta, pirms sarauktā piere iz- gludinājās un sejā parādījās stingra apņēmība. Viņš bija izlēmis, ko darīt, un nosalušajās lūpās un vaigos, par to domājot, iegūla smīns. Pār spaiņiem jau bija pār- vilkusies plāna ledus kārtiņa, kad viņš tos pacēla un devas atpakaļ uz būdu.

Iegājis viņš sastapa ārstu stāvam pie krāsns un gaidām, jūtami samulsušu un neveiklu. Mesners nolika spaiņus zemē.

— Priecājos ar jums iepazīties, Grehem Vombl, — viņš konvencionāli sacīja ka pēc iepazistinašanas labakajā sabiedrībā.

Tomēr roku viņš nesniedza. Vombls neveikli samīņājās,

juzdams pret Mesneru naidu, kādu cilvēks dažkārt jūt pret to, kam nodarījis jaunu.

— Ak tad jūs tas bijāt, — Mesners sacīja, tēlodams izbrīnu. — Labi, labi. Es tiešām priecājos ar jums iepazīties. Man … hm … Joti gribējās zināt, ko Terēze jūsos saskatījusi, kur, ja drīkstu tā izteikties, slēpjas jūsu pievilcība. Labi, labi.

Un viņš ar skatienu nomēroja ārstu no galvas līdz kājām, it kā tas būtu pērkams zirgs.

— Varu iedomāties, ko jūs pret mani jūtat, — Vombls iesāka.

— Nav ko pieminēt, — Mesners ar pārspīlētu sirsnību balsī un manierē viņu pārtrauca. — To vairs nav vērts pieminēt. Man drīzāk kārojas zināt, kā jums viņa patīk. Piepildīja jūsu cerības? Kā viņa uzvedas? Dzīve jums droši vien kopš tā laika bijusi nebeidzams, laimīgs sapnis?

— Nerunā muļķības! — Terēze viņu pārtrauca.

— Kāds jau esmu, tāds esmu, — Mesners žēlabaini noteica.

— Būtu saprātīgāk, ja jūs izturētos lietišķi un praktiski, — Vombls asi noskaldīja. — Mēs gribam zināt, ko jūs esat nolēmis darīt.

Mesners nevarīgi noplātīja rokas.

— Patiesi nezinu. Šī ir viena no tām neiespējamajām situācijām, no kurām grūti atrast izeju.

— Trijatā mēs šonakt nevaram šajā būdā palikt.

Mesners pamāja.

— Kādam jāiet projām.

— Jums taisnība, — Mesners piekrita. — Ja trim cilvēkiem nav iespējams vienā laikā uzturēties vienā un tai pašā telpā, tad kādam tā jāatstāj.

— Un šis kāds esat jūs, — Vombls drūmi paziņoja. — Līdz tuvākajai nometnei ir desmit jūdžu, to jūs vēl gluži labi varat paspēt.

— Tā ir pirmā kļūda jūsu aprēķinā, — Mesners protestēja. — Kādēļ gan tieši man būtu jāiet projām? Es taču pirmais atradu šo būdu.

— Tesa nevar nekur iet, — Vombls paskaidroja, — viņai jau tagad ir apsaldētas plaušas.

— Es jums piekrītu. Viņa tiešām nevar riskēt doties desmit jūdžu garā ceļā. Viņai katrā ziņā jāpaliek.

— Tātad notiks, kā es sacīju, — Vombls ar uzsvaru noteica.

Mesners nokremšļojās.

— Bet jūsu plaušas taču ir kārtībā, man šķiet.

— Protams, bet kāda tam nozīme?

Mesners vēlreiz nokremšļojās un sacīja lēnām, it kā apsvērdams katru vārdu:

— Nu, varētu teikt, nekādas sevišķās, es tikai gribēju piebilst, ka saskaņā ar jūsu paša izteiktajām domām nav nekādu šķēršļu, lai no šejienes aizietu jūs un nobrauktu salā tās desmit jūdzes. Jums tas ir pa spēkam.

Vombls uzmeta ātru, aizdomīgu skatu Terēzei un uztvēra viņas acīs priecīgu pārsteigumu.

— Ko tu teiksi? — viņš tai jautāja.

Viņa vilcinājās, un Vombla seja dusmās pietvīka. Viņš pagriezās pret Mesneru.

— Pietiek! Jūs nevarat šeit palikt!

— Varu gan.

— Es to nepieļaušu, — Vombls teica, izriezdams plecus. — Noteikumus diktēju es.

— Es tomēr nekur neiešu, — Mesners nepiekāpās.

— Es jūs izmetīšu ārā.

— Bet es atgriezīšos.

Vombls uz mirkli apklusa, lai apvaldītu balsi un dusmas. Tad lēnām klusā, saspringtā balsī teica:

— Paklausieties, Mesner, ja jūs neiesiet prom ar labu, es jūs piekaušu. Te nav Kalifornija. Es jus samalšu miltos.

Mesners paraustīja plecus.

— Ja jūs to izdarīsiet, es sasaukšu zeltraču sapulci un noskatīšos, kā jūs pakar tuvākajā kokā. Kā jūs pats teicāt — te nav Kalifornija. Zeltrači ir vienkārši ļaudis, un pietiks, ja parādīšu viņiem kautiņā dabūtos zilumus, pastāstīšu patiesību par jums un pieprasīšu atpakaļ savu sievu.

Sieviete gribēja kaut ko sacīt, bet Vombls viņai nikni uzkliedza:

— Stāvi jel tu klusu!

Tas izskanēja krasā pretstatā ar Mesnera pieklājīgo piebildi:

— Lūdzu, nepārtrauc mās, Terēz!

Aiz dusmām un ar varu apspiestā satraukuma viņai

uznaca sauss, rejošs klepus, un piesarkusi, roku pie krūtīm piespiedusi, viņa gaidīja, līdz lēkme pāries.

Vombls, vērodams klepu, drūmi raudzījās uz Terēzi.

— Kaut kas jādara, — viņš sacīja, — viņas plaušas tādu piepūli nespēj izturēt. Viņa nevar braukt tālāk, pirms laiks nekļūs siltāks. Un es ir nedomāju no viņas atteikties.

Mesners paminstinājās, noklepojās, vēlreiz paminstinā- jās un tad sacīja:

— Man vajadzīga nauda.

Vombla sejā iegūla nicinājums. Beidzot otrs parādīja savu niecību, noslīdēja nesalīdzināmi zemāk par viņu.

— Jums ir pieklājīgs zelta smilšu maišelis, — Mesners turpināja, — ievēroju to, kad kravājāt mantas ārā no kamanām.

— Cik jūs gribat? — Vombls jautāja, necenzdamies slēpt nicinājumu ne balsī, ne sejā.

— Es aptuveni novērtēju maišeli un nospriedu … hm… ka tur varētu būt mārciņas divdesmit. Ko jūs teiktu par četriem tūkstošiem?

— Paklausieties, tas ir viss, kas man pieder! — Vombls iesaucās.

— Bet jums paliek viņa, — Mesners mierinot aizrādīja. — Tik daudz taču viņa būs vērts. Padomājiet, no kā es atsakos. Man šķiet, tā ir mērena cena.

— Lai notiek! — Vombls metās pāri būdāi pie zelta smilšu inaišeļa. — Jo ātrāk tieku no jums vaļā, jo labāk … jūs sīkais tārps.

— Nu rāmāk, rāmāk, — Mesners pavīpsnādams sacīja. — Vai no ētikas viedokļa kukuļa devējs nav tikpat nicināms kā ņēmējs? Zagtas mantas pircējs taču ir vērts to pašu, ko zaglis, vai ne? Jums nav nekāda pamata šai nelielajā darījumā justies morāli pārākam.

— Ejiet ratā ar savu ētiku! — Vombls uzkliedza. — Labāk nāciet šurp un skatieties uz svariem! Ka es jūs nepiekrāpju!

Sieviete, atspiedusies pret gultu, bezspēka dusmās vēroja, kā viņu izsver dzeltenās smiltīs un tīrradņos ar svariņiem, kas bija uzstādīti uz pārtikas lādes. Svariņi bija mazi, svēršana ieilga, un Mesners rūpīgi pārbaudīja katru svērumu.

— Liels sudraba piejaukums, — viņš piezīmēja, siedams ciet zelta maisiņu. — Šķiet, ka nemaz nedabūšu pilnus sešpadsmit dolārus par unci. Jūs tomēr esat mani mazliet apšmaucis, Vombl.

Viņš mīlīgi uzlūkoja un pasvārstīja maišeli, ar šādai vērtībai pienācīgo cieņu iznesa to ārā un ieguldīja kamanās. Atgriezies viņš savāca savus kastroļus un pannas, sasaiņoja pārtikas lādi un saritināja gultas drānas. Kad kamanas bija nosietas un smilkstošie suņi iejūgti, viņš vēlreiz iegāja būdā, lai paņemtu dūraiņus.

— Ardievu, Tes, — viņš sacīja, stāvēdams atvērtajās durvīs.

Viņa pagriezās pret Mesneru, mēģinādama kaut ko izteikt, bet pārvarīgais niknums, kas viņa plosījās, aiz- slāpēja balsi.

— Ardievu, Tes, — viņš maigi atkārtoja.

— Zvērs! — viņa ar mokām izgrūda.

Tad viņa pagriezās, piestreipuļoja pie gultas, iekrita tajā uz mutes un elsoja:

— Zvēri! Ak jūs, zvēri!

Džons Mesners klusi aizvēra durvis sev aiz muguras un, samudinājis suņus, ar lielu atvieglojumu sejā vēlreiz paraudzījās atpakaļ uz būdu. Krastmala pie āliņģa viņš apturēja kamanas. Izvilcis no vezuma zelta maišeli, viņš to aiznesa līdz āliņģim. Tam jau atkal bija pārvil- kusies ledus plēve. To viņš pārsita ar dūri. Tad ar zobiem atknibināja maišeļa mezglu un sagāza visu saturu ūdenī. Upe tajā vietā bija sekla, un pāris pēdu dziļumā vakara dziesnā upes dibens ievizējās palsa dzeltenuma. Noskatījies uz to, Mesners iespļava āliņģi.

Viņš sāka trenkt suņus uz priekšu pa Jukonas kamanu ceļu. Suņi, neganti smilkstēdami, negribēja skriet. Turēdams ar labo roku dīseli un ar kreiso berzēdams vaigus un degunu, viņš tenterēja uz priekšu, klupdams pār virvi, kad suņi griezās līkumā.

— Uz priekšu, nabaga klibiķi! — viņš uzsauca. — Nu, uz priekšu, uz priekšu!

Загрузка...