A Kima asaras

A KIMA ASARAS

Honolulu ķiniešu kvartālā troksnis un kliedzieni nebija nekas sevišķs. Tie, kas sadzirdēja šo troksni, tikai pa­raustīja plecus un iecietīgi pasmaidīja par tādu sabied­riskā miera traucējumu kā par parastu parādību.

— Kas tur notiek? — Cin Mo jautāja sievai. Smags pleirīts viņu saistīja pie gultas, bet sieva pašlaik gāja ga­rām logam un ieklausīdamās apstājās.

— Tas ir tikai A Kims, -— sieva atbildēja. —- Māte viņu atkal sit.

Kliedzieni atskanēja no dārza, kas atradās pie dzīvoja­mām telpām aiz veikala, virs kura durvīm bija krāšņa iz­kārtne: «A Kims un kompānija. Universālveikals». Šis div­desmit pēdu platais dārzs bija vesela miniatūra saimnie­cība un tik veikli iekārtots, ka pievīla skatu, radot bezgalīga plašuma iespaidu. Šeit bija pundurozolu un egļu audzes — tās bija simtgadīgas, bet tikai divi līdz trīs pē­das augstas. Tās tika ievestas ar vislielāko uzmanību un par ļoti augstu cenu., Niecīgs tiltiņš liecās pār tikpat nie­cīgu upīti, bet tā pa kritumiem plūda lejup no miniatūra ezeriņa, kas mudžēja, pilns ar spurainām, spilgti oranžām zivīm, kas šais ūdeņos un šai peizāžā izskatījās kā val­zivis. Uz ezeriņu no abām pusēm raudzījās vieglu daudz­stāvu celtņu logi. Dārza vidū uz šauras, ar granti nokai­sītas taciņas A Kims vaimanādams saņēma sitienus.

A Kims vairs nebija ķīniešu pusaudzis tai maigajā ve­cumā, kad bez pēriena neiztikt. Universālveikals «A Kims un Co» piederēja viņam, un viņš bija nodibinājis šo vei­kalu ar kapitālu, kas izaudzis no vienkārša kūli ja ietau­pījumiem un vēlāk noapaļojās līdz četrzīmju skaitlim bankas tekošajā rēķinā, kā arī no solīda kredīta.

Pussimt va-saru un ziemu jau bija aizritējušas pār A Kirna galvu un savā plūdumā padarījušas viņu tuklu un tauku. Maza auguma un pilnīgs — viņš atgādināja arbūza sēkliņu. Seja viņam bija apaļa kā mēness, Viņa zīda tērps bija pati cienība, bet melnā cepurīte ar sarkano pogu vidū_— šai brīdī tā gan vārtījās zemē — bija tāda, kādu valkāja turīgi un veiksmīgi tirgotāji — viņa tautieši.

Bet šai mirklī cienības viņa izskatā bija vismazāk. Sa­liecies trijos līkumos, viņš locījās un liecās zem bambusa nūjas sitienu krusas. Kad sitieni trāpīja pa pirkstiem un elkoņiem, ar kuriem A Kims centās aizsargāt seju un galvu, viņa ķermenis sāka krampjaini un nevaldāmi raus­tīties. Kaimiņi pa logiem rāmā labpatikā vēroja šo skatu.

Bet tā, kas ilggadīgā praksē iemanījusies tik veikli ci­lāt nūju! Septiņdesmit četrus gadus veca un nemaz neiz­skatījās jaunāka par saviem gadiem. Viņas tievās kājas bija ietērptas stīva, spīdīga melna auduma biksēs. Plā­nie, sirmie mati, gludi sasukāti, atsedza zemu pieri. Uz­acu viņai nemaz nebija, tās jau sen izkritušas. Kniep­adatas galviņas lieluma acis šķita melnākas par melnu. Viņa bija šausmīgi bāla — kā līķis. Platajās piedurknēs bija redzamas viņas izdilušās rokas, pa kurām musku|u vietā zem dzeltenās, pergamentam līdzīgās ādas stiepās mezglainas dzīslas. Nefrīta sprādzes uz šās mūmijas ro­kām pie katra atvēziena klaudzēdamas lēkāja uz augšu un leju.

— Ak! — viņa spalgi klaigāja, ritmiski akcentēdama katru trešo sitienu. — Es aizliedzu tev sarunāties ar Li Faa. Šodien tu apstājies ar viņu uz ielas. Apmēram pirms stundas. Jūs sarunājāties trīsdesmit minūtes. Pēc kā tas izskatās?

— Pie visa vainīgs trīskārt nolādētais telefons, — A Kims nomurmināja, bet viņa apturēja nūju gaisā, cenz­damās uztvert, ko viņš saka. — Jums to pavēstīja misis Cang Ljusi. Zinu, ka tā bija viņa. Es redzēju, ka viņa mani redz. Es likšu aizvākt telefonu. Tas ir velna izgud­rojums.

— To ir izgudrojuši visi velni kopā, — misis Tai Fu piekrita, ērtāk satverdama nūju. — Telefons tomēr paliks. Man patīk parunāties pa telefonu ar misis Cang Ljusi.

— Viņai ir acis kā desmittūkstoš kaķiem, — A Kims ievaidējās, saliekdamies zem nūjas, kas trāpīja viņam pa pirkstiem, — bet mēle kā desmittūkstoš krupjiem, — viņš piebilda, gaidīdams nākamo sitienu.

— Tā ir neķītra un ļauna neliete, — misis Tai Fu teica.

— Misis Cang Ljusi vienmēr ir tāda bijusi, — A Kims apliecināja, kā pieklājas paklausīgam dēlam.

— Es runāju par Li Faa, — māte atcirta, ar nūju pa­stiprinādama savu uzskatu, — Kā zini, viņa tikai pa pu­sei ķīniete. Viņas māte ir nekaunīga kanakiete. Viņa valkā svārkus tāpat kā tās izlaidīgās haole… un arī korseti, es pati savām acīm redzēju. Jājautā, kur ir viņas bērni. Bet viņa taču apglabājusi divus vīrus!

— Viens noslīka, bet otru saspēra zirgs, — A Kims paskaidroja.

— Padzīvo ar viņu gadu, cildenā tēva necienīgais dēls, un tu būsi priecīgs, ja varēsi noslīkt vai tevi sa­spers zirgs!

Apslāpēti smiekli logos bija attiecīgs novērtējums viņas atjautai.

— Jūs pati esat apglabājusi divus vīrus, cienītā mā­muliņa, — A Kims uzdrošinājās iebilst.

— Man bija prāta diezgan neiziet pie trešā. Bez tam abi mani laulātie draugi cienīgi nomira savā gultā. Tos nespārdīja zirgi, un tie neslīka jūrā. Bet kāda tur daļa mūsu kaimiņiem? Kāpēc tev tiem jādara zināms, ka man bijuši divi vīri, desmit vīri vai arī neviens? Tu apkaunoji mani visu kaimiņu priekšā, un par to es tevi tagad gan pa krietnam samizošu.

A Kims izturēja veselu sitienu krusu, kas nobira pār viņu, un, kad misis Tai Fu aizelsusies pierima, viņš ieru­nājās:

— Cienījamo' māmuliņ, es vienmēr esmu atgādinājis un lūdzis sist mani mājā, kur cieši aiztaisīti logi un dur­vis, nevis uz ielas vai dārzā aiz mājas.

— Tu esi nosaucis šo pretīgo Li Faa par Sudraboto Mēness Ziedu, — misis Tai Fu atbildēja tīri sievišķīgā neloģismā, pārtraukdama sava dēla tirādi.

— To jums pateica misis Cang Ljusi, — viņš tiepās.

— Man to pateica pa telefonu, — viņa izvairīgi atbil­dēja. — Es nevaru pazīt visas balsis, kas ar mani runā pa šo velna cauruli.

Lai cik dīvaini, bet A Kims nebūt nemēģināja aizbēgt no mātes, ko viņš būtu varējis viegli izdarīt. Bet viņa at­rada arvien jaunus un jaunus iemeslus nākošajiem si­tieniem.

— Ko! Stūrgalvīgais cilvēk! Kāpēc tu neraudi? Iz­dzimums, tu apkauno savus senčus! Ne reizi neesmu varējusi tevi piespiest raudāt. Jau no mazotnes nevarēju. Atbildi man! Kāpēc tu neraudi?

Nogurusi, aizelsusies aiz piepūles, viņa nolaida nūju un sāka trīcēt kā nervu lēkmē.

— Nezinu. Laikam jau tāds esmu radīts, — A Kims atbildēja, norūpējies uzlūkodams māti. — Es tūliņ atne­sīšu jums krēslu, jūs apsēdīsities, atpūtīsities, un jutīsi­ties labāk.

Bet viņa, nikni iesmējusies, novērsās un sāka vecīgā gaitā tipināt uz māju. A Kims pa to laiku uzlika galvā cepuri, sakārtoja saburzīto apģērbu, paberzēja sadauzītās vietas un padevīgām acīm noskatījās mātei pakaļ. Viņš pat smaidīja, tā ka varēja domāt, ka sitieni sagādājuši viņam zināmu baudu.

Tā A Kimu sita jau bērnībā, kad viņš vēl dzīvoja aug­stajā krastā pie Janczi upes vienpadsmitā krituma. Te bija dzimis viņa tēvs un tepat kopš jaunības dienām strādājis par upes kūliju. Kad viņš nomira, A Kims jau bija pieau­dzis un nodarbojās ar to pašu cienījamo profesiju. Vēl senākos laikos nekā tie, par kuriem saglabājušās ziņas ģimeņu hronikās, visi viņa cilts vīrieši bija bijuši kūliji pie Janczi upes. Mūsu ēras laikā viņa tiešie senči bija no­darbojušies ar to pašu. Pie ieejas grīvā viņi sagaidīja džonkas, kas līdzinājās viena otrai kā ūdens lāses, pie­sēja katrai pusjūdzi garu virvi, un atkarībā no džonkas apjoma tajā iejūdzās no simta līdz divi simti cilvēku — liels divkājains spēks — un vilka džonku pa ūdeni uz iz­eju no grīvas, saliekdamies tā, ka to rokas skāra zemi, bet sejas bija tikai pēdu no tās.

Acīmredzot visos pagājušos gadsimtos maksa par šo darbu bija palikusi nemainīga. Viņa tēvs, viņa tēvatēvs un viņš pats, A Kims, dabūja vienādu atalgojumu — četrpadsmito daļu centa par džonku, kā viņš aprēķināja vēlāk, kad bija jau Havajā. Izdevīgā vasaras laikā, kad ūdeņi bija mierīgi, džonku daudz un diena bija sešpa­dsmit stundu gara, par šo sešpadsmit stundu ilgo varo­nīgo darbu A Kims nopelnīja mazliet vairāk nekā centu. Bet pa visu gadu Janczi upes kūliji nevarēja nopelnīt vairāk par pusotra dolāra. Ļaudis prata dzīvot un dzī> voja no šiem ienākumiem. Bija kalpones, kuras gadā no­pelnīja dolāru. Ti Vi tīklu audēji gadā nopelnīja no viena līdz diviem dolāriem. Viņi no šās naudas dzīvoja, parei­zāk sakot, nenomira. Janczi upes kālijiem bija vēl viena piepeļņa, kas darīja šo profesiju cienījamu, bet upes kū­liju cehu pārvērta par slēgtu korporāciju, kur dēls darbu mantoja no tēva, tā bija kaut kas līdzīgs strādnieku savie­nībai. No katrām piecām džonkām viena, dodamās pāri krācēm, dabūja bojājumus. No katrām desmit džonkām viena neglābjami aizgāja bojā. Janczi upes kūliji zināja straumes dīvainības un kaprīzes un izvilka, izsmēla, iz­ķēra ar sietiem upes slapjo ražu. Šā ceha ļaudis radīja skaudību citos — mazāk veiksmīgos kūlijos, jo viņi va­rēja atļauties dzert grauzdētu tēju un katru dienu ēst ce­turtās šķiras rīsus.

A Kims arī bija apmierināts un lepns ar savu darbu, līdz kādā neizdevīgā un pavasara slapjdraņķa dienā izvilka no ūdens slīkstošu Kantonas jūrnieku. Lūk, šis ceļinieks, sasildījies pie viņa uguns, bija tas, kas pirmais pateica viņam burvju vārdu — Havaja. Jūrnieks piebilda, ka pats viņš nekad neesot bijis šai strādnieku paradīzē, bet dau­dzi ķīnieši aizbraukuši uz turieni no Kantonas, un viņš bija dzirdējis stāstām par to vēstulēm piederīgiem. Ha­vajā nepazīstot ne aukstumu, nedz badu. Cūkas, ar kuru barošanu tur neviens nenodarbojas, kļūstot taukas no ba­gātīgajiem ēdienu pārpalikumiem, kas atliekot cilvēkiem. No Havajas kūlija ēdienu atliekām varētu pārtikt kanto- niešu un jancziešu ģimene. Un alga! Desmit zelta dolāru vai divdesmit koloniju^dolāru katru mēnesi — lūk, ko salī­dzis ķīniešu kūlijs saņem no baltajiem velniem — cukura karaļiem. Gada laikā kūliji nopelna milzīgu summu — divi simti četrdesmit koloniju dolāru —, tas ir simt reižu vairāk, nekā saņem desmit reižu smagāk strādājošais kūlijs pie Janczi vienpadsmitās krāces. īsi sakot, Ha­vajas kūlijs dzīvo simtreiz labāk, bet, ja ar viņa darbu ir apmierināti, tad arī tūkstošreiz labāk. Pie tam tur ir brī­nišķīgs klimats.

oDivdesmit četru gadu vecumā, par spīti mātes lūgu­miem un sitieniem, A Kims izstājās no senās un cienīja­mās upes kūliju vienpadsmitās krāces korporācijas, iekār­toja māti par kalponi kūliju arteļa vadītāja mājā, kur vi­ņai vajadzēja dabūt dolāru gadā, kā arī drēbes, ne lētā­kas;; par trīsdesmit centiem, un devās lejup pa Janczi uz Lielo jūru. A Kimam nācās piedzīvot daudz dēku, strādāt grūtu darbu un klaiņāt, līdz viņš kā matrozis uz jūras džonkas sasniedza Kantonu. Divdesmit sešu gadu vecuma viņš pārdeva piecus gadus savas dzīves un darba Ha­vajas cukura karaļiem un kopā ar astoņi simti citiem sa­līgtiem kūlijiem ieradās Havajā uz smirdoša tvaikoņa, kas bija izsvītrots no Loida sabiedrības sarakstiem un ko vadīja pustraks kapteinis un piedzēruši virsnieki.

A Kima — upes kūlija stāvoklis dzimtenē bija cienī­jams. Havajā, pelnīdams simtreiz vairāk, viņš atklāja, ka uz viņu skatās kā uz zemāko no zemākajiem, jo kas var būt zemāks par kūliju, kurš strādā plantācijā. Bet kūliji, kuru senči jau pirms mūsu ēras vilka džonkas pār Janczi upes vienpadsmito krāci, nemainīgi manto sava rakstura galveno iezīmi, un šī iezīme ir — pacietība. A Kimam tiešām piemita pacietība. Pēc piecu gadu verga darba A Kimam, tādam pašam kalsnējam kā agrāk, teko­šajā rēķinā bija jau gandrīz tūkstoš dolāru.

Ar šo naudu viņš būtu varējis atgriezties atpakaļ pie Janczi upes un dzīvot tur līdz mūža galam kā bagāts cil­vēks. Viņš būtu ietaupījis vēl lielāku summu, ja nejauši nebūtu mēreni aizrāvies ar če fa un fan tan spēli un ve­selu gadu nostrādājis pastāvīgā opija skurbumā cukur­niedru plantācijās, kas čumēja no simtkājiem un skorpio­niem. Tas, ka viņš nenostrādāja visus piecus gadus, ap­reibinādamies ar opiju, izskaidrojams vienīgi ar to, ka šis paradums bija dārgs. A Kims nepazina morāliska rakstura šaubas. Opijs vienkārši prasīja pārāk daudz līdzekļu.

Bet A Kims neatgriezās Ķīnā. Viņš vēroja Havajas saimniecisko dzīvi, un viņu pārņēma traka godkāre. Cenz­damies pilnīgi apgūt tirdzniecību un angļu valodu, viņš sešus mēnešus kalpoja par pārdevēju veikalā pie plantā­cijas. Pusgada beigās viņš zināja par šo veikalu vairāk nekā jebkurš plantācijas pārvaldnieks par jebkuru tam pakļautu uzņēmumu. Pirms viņš atstāja šo vietu, viņš jau pelnīja četrdesmit zelta dolāru vai astoņdesmit kolo­niju dolāru mēnesī un sāka pieņemties resnumā. Viņa iz­turēšanās pret parastajiem kūlijiem kļuva neslēpti augst­prātīga. Šefs piedāvāja viņam paaugstinājumu — seš­desmit zelta dolāru. Gadā tas iztaisītu fantastisku summu — tūkstoš četri simti četrdesmit koloniju dolāru, tas ir, septiņi simti reižu vairāk, nekā viņš nopelnītu gadā kā divkājainais zirgs pie Janczi upes*

A Kims nenoslēdza līgumu, bet aizbrauca uz Honolulu un sāka visu no gala lielā Fonga un Cou Fonga universāl­veikalā par piecpadsmit dolāriem mēnesī. Viņš nostrā­dāja pusotra gada un, kad viņš kļuva trīsdesmit trīs gadu vecs, aizgāja no turienes, lai gan pelnīja septiņdesmit piecus dolārus mēnesī. Tad viņš izlika virs veikala fasā­des pats savu izkārtni: «A Kims un Co. Universālvei­kals». Viņš tagad ēda labāk — un viņa pilnīgajā stāvā jau sāka iezīmēties kaut kas no nākamo gadu arbūza apa­ļuma.

Ar katru gadu A Kims kļuva turīgāks, un, kad viņam palika trīsdesmit seši gadi, cerības, ko radīja viņa stāvs, jau bija tuvu piepildījumam, pats viņš bija cēlā un va­renā Hai Guin Tonga, kā arī ķīniešu tirgotāju apvienības loceklis un jau bija pieradis pacienāt viesus ar pusdie­nām, kas izmaksāja vairāk, nekā viņš būtu varējis nopel­nīt trīsdesmit gados, strādādams par upes kūliju pie vien­padsmitās krāces. Viņam trūka divu lietu: sievas un mā­tes, kas viņu dauzītu kā senāk.

Trīsdesmit septiņu gadu vecumā A Kims pārbaudīja savu noguldījumu bankā. Viņam piederēja trīstūkstoš zelta dolāru. Par divtūkstoš pieciem simtiem skaidrā un ar nelielas obligācijas palīdzību viņš varētu nopirkt trīs­stāvu namu un zemes gabalu pie tā. Bet tad sievas pir­kumam atliktu tikai pieci simti dolāru. Fu Li-Pu kungam bija izdodama meita ar ļoti mazām kājiņām; tēvs bija ga­tavs atvest to no Ķīnas un pārdot A Kimam par astoņi simti zelta dolāriem, pieskaitot ceļa izdevumus. Bez tam Fu Li-Pu bija ar mieru ņemt pieci simti skaidrā, bet pā­rējo kā sešprocentīgu vekseli.

A Kims, trīsdesmit septiņus gadus vecs, nobarojies un neprecējies, tiešām ļoti gribēja sev sievu un bez vārda ru­nas — sievu ar mazām kājiņām; viņš bija dzimis un uz­audzis Ķīnā, un mūžsenais priekšstats par sievieti ar mazām kājiņām bija dziļi iespiedies viņa sirdī. Bet vai­rāk, daudz vairāk nekā sievu ar mazām kājiņām viņam gribējās turēt pie sevis savu māti un atkal izjust tās si­tienu saldumu. Tāpēc viņš nepieņēma Fu Li-Pu visai iz­devīgos noteikumus, bet ar daudz mazākiem izdevumiem atveda savu māti, un no kūli ja kalpones, kas pelnīja gadā vienu dolāru un drēbes trīsdesmit centu vērtībā, viņš padarīja to par saimnieci trīsstāvu veikalā, kur bija di­vas kalpones, trīs pārdevēji un durvju sargs, nemaz nerunājot par preču bagāto sortimentu plauktos desmit­tūkstoš dolāru vērtībā, jo te bija viss, sākot ar vislētāko audeklu un beidzot ar dārgiem zīdiem, kas bija izšūti ar roku. Jāatzīmē, ka pat tajos laikos A Kima veikals jau ap­kalpoja amerikāņu tūristus.

Trīspadsmit gadu A Kims nodzīvoja kopā ar savu māti diezgan laimīgi, sistemātiski izbaudīdams kāvienu aiz jeb­kura iemesla — gan taisnīga, gan netaisnīga, īsta vai iedomāta. Bet, kad šie trīspadsmit gadi bija tā nodzīvoti, viņš stiprāk nekā jebkad ar sirdi un prātu izjuta ilgas pēc sievas un sevišķi pēc dēla, kas dzīvos pēc viņa un turpi­nās «A Kims un Co» dinastiju, — sapnis, kas satrauc vī­riešus kopš tiem senajiem laikiem, kad tie sāka piesavinā­ties sev medību tiesības, monopolizēt smilšu sēres zivju zvejai un uzbrukt svešiem ciemiem, piespiežot turienes iedzīvotājus ķerties pie šķēpiem. Šis sapnis raksturīgs kā karaļiem un miljonāriem, tā ķīniešu tirgotājiem Ho­nolulu, lai gan tie visi slavē dievu par to, ka tas viņus gan radījis pēc savas līdzības, bet tie nelīdzinās viens otram.

Sievietes ideāls, par ko A Kims jūsmoja piecdesmit gadu vecumā, vairs nebija tāds, kāds tas viņam bija trīs­desmit septiņu gadu vecumā. Tagad viņš vairs nevēlējās sievu ar mazām kājiņām, bet brīvu, stingri soļojošu sie­vieti normālām kājām, kas viņam nezin kāpēc dienu un nakšu sapņos rādījās Li Faa — Sudrabotā Mēness Zieda izskatā. Kas par to, ka viņas māte ir bijusi kanakiete un viņa ir divkārša atraitne, kas par to, ka viņa valkā balto velnu tērpu, korseti un kurpes ar augstiem papēžiem! Viņš tvīka pēc tās. Šķita, ka pats liktenis bija nolēmis viņiem kļūt par cilts vecākiem tam zarojumam, kas daudzas pa­audzes valdīs un vadīs firmu «A Kims un Co. Universāl­veikals»,

— Es negribu, ka mana vedekla nav tirasiņu pakēr—* māte bieži vien teica A Kimam. (Havajiešu valodā ķīnie­šus sauc «pakē».) — Manai vedeklai jābūt tīrasinīgai, kāds esi tu, mans dēls, kāda esmu es, tava māte. Un vi­ņai jāvatkā bikses, mans dēls, tāpat kā visas sievietes mūsu ģimenē tās līdz šim valkājušas. Sieviete balto velnu svārkos un korsetē nekad pienācīgi necienīs mūsu sen­čus. Korsetes un cienība pret senčiem nesaskan viens ar otru. Tāpat ir ar šo nekautrīgo Li Faa. Viņa ir nekau­nīga, neatkarīga un nekad neklausīs ne vīru, nedz vīra­māti. Sī nekauņa iedomājas sevi par dzīvības pirmavotu un ciltsmāti: tā neatzīst senčus, kas dzīvojuši pirms viņas. Viņa ņirgājas par mūsu ziedokļiem, lūgsnām un mājas dieviem, kā to no drošiem avotiem dabūju zināt…

— No misis Cang Ljusi, — A Kims ievaidējās.

— Ne tikai no misis Cang Ljusi, ak, mans dēls! Es vi­sus izjautāju. Mazākais, desmit cilvēku dzirdējuši, ka viņa nosauc mūsu svētnīcas par pērtiķu būdām. To tiešām teikusi tā, kas ēd jēlas zivis, jēlus gliemežus un ceptus suņus. Mūsu svētnīcas — pērtiķu būdas! Viņai tomēr ne­būtu nekas pretim apprecēt tevi, pērtiķi, jo tavs veikals ir īsta pils, bet bagātība padarījusi tevi par lielu cilvēku. Viņa apkaunos mani un tavu tēvu, kas jau sen dus cienī­jamā nāves miegā.

Šis jautājums vairs netika apspriests. A Kims zināja, ka vispār viņa mātei ir taisnība. Ne velti Li Faa pirms četrdesmit gadiem bija radījis tēvs ķīnietis, kas bija atme­tis visas tradīcijas, un māte saliniece, kuras senči bija pār­kāpuši tabu, atmetuši paši savus polinēziešu dievus un sākuši mazdūšīgi uzklausīt kristīgo misionāru sludinā­šanu par tālu un neredzamu dievu. Li Faa, būdama izglī­tota sieviete un prazdama lasīt angliski, havajiski un mazliet ķīniski, izlikās, ka nekam netic, lai gan sirds dzi­ļumos baidījās no Havajas burvjiem, kas ar saviem lās­tiem varēja aizdzīt nelaimi vai — gluži otrādi — atsaukt cilvēkam nāvi.-A'Kims ļoti labi saprata, ka Li Faa nekad neienāks viņa mājā, lai izrādītu cieņu tā mātei un būtu tās verdzene, kā tas kopš mūžseniem laikiem bijis ķīniešu ģimenēs. Li Faa no ķīniešu viedokļa bija moderna sie­viete, feministe; viņa jāja uz zirga, nekautrīgā tērpā pa­staigājās pa Vaikiki pludmali un svētkos ne vienreiz vien dejoja ar visnecienīgākajiem cilvēkiem, kas pie tam bija tenkotāji.

JBats A Kims, veselu paaudzi jaunāks par savu māti, arĻ,bija saindēts ar laikmetības indi. Pastāvēja vecā kār­tība, ciktāl sirds slēptākajos stūrīšos viņš juta, ka viņu, A Kimu, skar pagātnes apputējusī roka. Bet viņš apdro­šināja savu dzīvību un visu īpašumu, vāca naudu par labu vietējiem ķīniešu revolucionāriem, kas bija apņēmušies Debesu impēriju pārvērst republikā, ziedoja ķīniešu beis- bolistu pulciņam, kas šai amerikāņu spēlē bija uzvarējuši pašus amerikāņus, sprieda par teozofiju ar japāņu bu­distu un zīda tirgotāju Katso Suguri, pārmeta policijai kukuļņemšanu, deva savu daļu naudas un atbalsta anck- sētās Havajas demokrātiskajai politikai un gribēja pirkt auto. A Kims nekad neuzdrošinājās atklāt pats sev savu dvēseli un noskaidrot, ar ko viņš paceļas pāri vecajam. Viņa māte piederēja senatnei, bet viņš taču māti cienīja un bija laimīgs zem viņas bambusa nūjas. Li Faa, Sudra­botais Mēness Zieds, piederēja jaunajam laikam, un viņš nekad nevarēja būt pilnīgi laimīgs bez tās.

Tāpēc ka viņš mīlēja Li Faa. Veiklais tirgotājs, uzkrā­jis pusgadsimta pieredzi, ar mēnesim līdzīgu seju un apaļš kā arbūza sēkliņa, kļuva dzejnieks, sapņodams par Li Faa. Viņš izdomāja tai veselas uzrunu poēmas, viņš pārvērta sievieti ziedā, filozofiskās skaistuma un pilnī­bas abstrakcijās. Viņam, tikai viņam vienīgajam no vi­siem pasaules vīriešiem tā bija Plūmes Zieds, Sievišķīgais Klusums, Rāmuma Zieds, Mēness Lilija, Pilnīgais Miers. Čukstēdams šos saldos mīlas vārdus, viņš dzirdēja tajos strautu čalas, sudrabotu zvaniņu skaņu, juta oleandru un jasmīnu smaržu. Li Faa bija viņa poēma par sievieti, viņa dzejiskā jūsma, triju dimensiju gars, liktenis un laime, kas viņam bija nolemta, pirms dievi radīja pirmo vīrieti un sievieti, — bet dievu untums bija radīt visus vīriešus un visas sievietes priekiem un bēdām.

Reiz māte ielika viņam rokā tušu, otiņu un nolika uz galda rakstāmo tāfeli.

— Uzzīmē, — viņa sacīja, — hieroglifu «precēties».

Viņš, daudz nebrīnīdamies, paklausīja un ar viņa tau­tai raksturīgo māksliniecisko veiklību uzzīmēja simbolisko hieroglifu.

— Izlasi to! — viņa pavēlēja.

A Kims ziņkārē paskatījās uz māti, vēlēdamies tai izdabāt, bet tai pašā laikā nesaprazdams tās nodomu.

— No kā tas sastādīts? — Viņa neatlaidīgi pētīja. — Ko nozīmē trīs sastāvdaļas, kuras kopā izveido: precē­ties, laulība, vīra un sievas savienošana? Uzzīmē. Uzzīmē katru no tām atsevišķi, nesaistīti, lai mēs saprastu, cik saprātīgi senie gudrajie veidoja hieroglifu «precēties».

A Kims paklausīja un zīmēdams ieraudzīja, ka viņa otiņa bija izveidojusi trīs zīmes — rokas, auss un sievie­tes zīmi.

— Nosauc tās! — māte lika, un viņš nosauca»

— Pareizi, — viņa sacīja. — Tas ir ļoti zīmīgi! Tāda īr laulības būtība. Tāda kādreiz ir bijusi laulība, un tāda tā vienmēr būs manā mājā. Vīrieša roka ņem sievieti aiz auss un ieved viņu savā mājā, kurā tai jābūt paklausīgai viņam un viņa r mātei. Tā arī mani ņēma aiz auss tavs sen un cienījamā nāvē mirušais tēvs. Esmu apskatījusi tavu roku. Tā nelīdzinās viņa rokai. Esmu noskatījusies uz Li Faa ausi. Tev nekad neizdosies vest viņu aiz auss. Viņai nav tādu ausu. Es vēl dzīvošu ilgi un līdz pašai nā­vei būšu saimniece sava dēla mājā, kā to nosaka senas paražas.

— Bet viņa taču ir mana cienītā māte, — A Kims pa­skaidroja Li Faa.

Viņš bija apmulsis, jo Li Faa, pārliecinājusies, ka misis Tai Fu aizgājusi uz ķīniešu eskulapa templi, lai ziedotu žāvētu pīli un aizlūgtu par savu veselību, kas kļuva ar­vien vārgāka, izmantoja gadījumu un apciemoja A Kimu viņa veikalā.

Li Faa, salikusi savas nekautrīgās, nenokrāsotās lūpas kā pusatvērtu rožu pumpuru, atbildēja:

— Ķīnā tas tā vēl varētu būt. Es nepazīstu Ķīnu. Bet šeit ir Havaju salas, un Havajā ārzemnieki maina savas paražas.

— Bet viņa tomēr ir mana māte, — A Kims iebilda,

māte, kas devusi m^n dzīvību neatkarīgi no tā, kur at­rodos — Ķīnā vai Havajā, o, Sudrabotais Mēness Zieds, ko gribu saukt par savu sievu.

— Man ir bijuši divi vīri, — Li Faa mierīgi teica, — viens pakē, otrs portugālis. Es daudz ko iemācījos no abiem. Bez tam esmu izglītota sieviete. Esmu mācījusies koledžā un spēlējusi klavieres publikas priekšā. Bet no saviem vīriem es iemācījos daudz ko vairāk. Es sapratu, ka ķīnieši ir vislabākie vīri. Es nekad neprecēšu nevienu citu kā tikai ķīnieti. Bet tam nenāksies mani ņemt aiz auss.

— No kā jūs visu to dabūjat zināt? — A Kims aizdomu pilns viņu pārtrauca.

— No misis Cang Ljusi, — skanēja atbilde. — Misis Cang Ljusi atstāsta man visu, ko tai saka jūsu māte, bet tā daudz ko sarunā. Tāpēc es atļaujos jūs brīdināt, ka mana auss nav tam piemērota.

— To pašu man teica mana cienītā māmiņa, — A Kims

ievaidējās.

— To jūsu cienītā māmiņa teica misis Cang Ljusi, bet misis Cang Ljusi man, — Li Faa mierīgi papildināja. — Bet tagad es jums saku, o, mans nākamais trešais lau­lātais draugs, ka vēl nav dzimis cilvēks, kas vestu mani aiz auss. Havajā tas nav pieņemts. Es iešu līdzi savam vīram tikai roku rokā, plecu pie pleca, soli solī, kā saka haole. Mans vīrs portugālis domāja citādi. Viņš mēģi­nāja mani sist. Es trīs reizes nogādāju viņu policijā, un viņš katrreiz izcieta sodu koraļļu salās. Beidzās ar to, ka viņš noslīka.

— Mana māte ir bijusi man māte piecdesmit gadu ilgi, — A Kims sadūšojies iebilda.

— Un piecdesmit gadu ilgi viņa ir jūs situsi. — Li Faa iesmējās. — Kā mans tēvs vienmēr smējās par Jap Ten- Sinu! Jap Ten-Šins, tāpat kā jūs, bija dzimis Ķīnā un atve­dis no turienes ķīniešu paražas. Bet tēvs sāka sist viņu vēl stiprāk, kad misionāri pievērsa Jap Ten-Sinu kristī­gajai ticībai. Tikko viņš gribēja doties uz misijas sapulci, tēvs viņu sita. Un misionārs pārmeta Jap Ten-Šinam, ka tas ļauj sevi sist. Bet mans tēvs tikai smējās, jo viņš bija brīvdomātājs un atteicās no savām paražām ātrāk nekā vairums citu ārzemnieku. Visa nelaime bija tā, ka Jap Ten-Šinam bija mīloša sirds. Viņš mīlēja savu cienīto tēvu. Viņš mīlēja kristīgo misionāru mīlestības dievu. To­mēr beidzot manī viņš atrada vislielāko mīlu, tas ir, mīlu pret sievieti. Ar mani viņš aizmirsa savu mīlestību pret tēvu un mīlestību pret mīlestības pārpilno Kristu.

Viņš solīja manam tēvam par mani seši simti dolāru. Tā nebija liela summa, jo manas kājas nebija padarītas mazas. Bet es esmu pa pusei kanakiete. Es paziņoju, ka neesmu verdzene un nepieļaušu, ka mani pārdod vīrietim. Mana skolotāja koledžā bija vecmeita, haole, viņa arvien sacīja, ka sievietes mīla nav samaksājama, ka to nevar pārdot par naudu. Varbūt tāpēc viņa arī palika vecmeita. Viņa bija neglīta un neatrada sev vīru. Mana māte apgal­voja, ka kanakiešu paradums nav pārdot meitas. Kanaki tās atdod par mīlu, un viņa bija ar mieru ievērot Jap Ten- Šina lūgumu, ja tas sarīko daudz lielu un greznu dziru. Mans tēvs, kā jau teicu, bija liberāls cilvēks. Viņš prasīja, vai gribu Jap Ten-Šinu par viru. Es atbildēju: jā; un pati pēc savas gribas aizgāju pie viņa. Tas bija viņš, ko no­spēra zirgs, bet līdz tam viņš bija lielisks vīrs.

Kas attiecas uz jums, A Kim, tad es jūs vienmēr mīlēšu un cienīšu, un kādā jaukā dienā, kad jums vairs nevaja­dzēs ņemt mani aiz auss, es apprecēšu jūs, ieradīšos šeit un uz visiem laikiem palikšu kopā ar jums, bet jūs kļūsit vislaimīgākais pakē visā Havajā, jo man jau ir bijuši divi vīri, esmu mācījusies koledžā un esmu ļoti labi apguvusi mākslu darīt vīrus laimīgus. Bet tas būs tad, kad jūsu māte jūs vairs nesitīs. Misis Cang Ljusi apgalvo, ka viņa sit jūs ļoti stipri.

— Jā, — A Kims apliecināja. — Paskatieties! — Viņš atmeta plato piedurkni, atsegdams līdz elkonim gludās, apaļās rokas. Tās bija pārklātas zilumiem, kas liecināja par bieži saņemtiem un spēcīgiem sitieniem. — Bet viņa ne reizi nav mani piespiedusi raudāt, — A Kims pastei­dzās piebilst. — Ne reizi, pat tad ne, kad es vēl biju mazs zens.

— To pašu saka arī misis Cang Ljusi, — Li Faa teica. —- Viņa stāsta, ka jūsu cienītā māmiņa viņai bieži žēloju­sies, ka tai ne reizi neesot izdevies piespiest jūs raudāt.

Pārdevēja brīdinošais svilpiens atskanēja par vēlu. Tai Fu, ienākusi pa otru pusi, nostājās viņiem iepretī dzīvokļa durvīs. A Kims vēl nekad nebija redzējis mātei tik bargas acis. Nepiegriezdama vērību Li Faa, viņa sāka kliegt:

— Nu tagad tu man dancosi! Es tevi tā sitīšu, līdz asa­ras pašas no sevis tev līs no acīm.

— Tad iesim kādā tālākā istabā, cienīto māmuliņ, — A Kims ieteica. — Aiztaisīsim logus un durvis, un tur jūs varēsit mani sist.

— Nē! Es tevi sitīšu tepat, visas pasaules priekšā un šīs nekaunīgās sievietes priekšā, kas gatavojas ņemt tevi aiz auss un tādus zaimus sauc par laulību. Palieciet, ne­kauņa!

~ Es jau tāpat biju nodomājusi palikt, — Li Faa at­bildēja, pārlaidusi pārdevējiem iznīcinošu skatu. — Un re­dzēsim, kas, nerunājot par policiju, uzdrošināsies aizdzīt mani no šejienes.

— Jūs nekad nebūsit mana vedekla, — Tai Fu atcirta.

Li Faa apstiprinot pamāja ar galvu un piebilda:

— Bet tomēr jūsu dēls būs mans trešais vīrs.

— Jūs gribat teikt: kad es nomiršu, — sirmgalve iespie­dzās.

— Saule uzlec katru ritu, — Li Faa divdomīgi sacīja. — Esmu to novērojusi visu mūžu.

— Jums ir četrdesmit gadu, un jūs valkājat korseti.

— Bet es vēl nekrāsoju matus, tas nāks vēlāk, — Li Faa nesatricināmā mierā atbildēja. — Kas attiecas uz manu vecumu, jums taisnība. Kamehamehas dienā man būs četrdesmit viens gads. Četrdesmit gadus esmu redzējusi, kā uzlec saule. Mans tēvs nomira sirms. Pirms nāves viņš man teica, ka neredz nekādas starpības saules lēktā tagad un toreiz, kad bija vēl zēns. Zeme ir apaļa. Konfūcijs to nezināja, bet jūs to varat atrast katrā ģeogrāfijas mācī­bas grāmatā. Zeme ir apaļa. Tā loku pēc loka griežas ap savu asi. Gadalaiki un dzīve griežas kopā ar to. Tas, kas ir tagad, jau ir bijis agrāk. Tas, kas bijis, būs atkal. Vien­mēr par jaunu atgriežas labības un mango ražas novāk­šanas laiks, bet vīrieši un sievietes atdzimst savos bēr­nos. Sarkankrūtīši vij ligzdas, bet slokas pavasaros atlido no ziemeļiem. Katram pavasarim seko atkal cits pavasa­ris. Kokospalmas sniecas augšup, nes augļus un aiziet bojā. Bet to nekļūst m^zāk. Tie nav tikai mani vārdi. Daudz ko esmu dzirdējusi no sava tēva. Ķerieties pie darba, cienītā misis Tai Fu, un padauziet savu dēiu un manu nākamo trešo vīru! Bet es pasmiešos. Brīdinu jūs: es smiešos.

A Kims nolaidās uz ceļiem, lai mātei būtu ērtāk. Viņa apbēra to ar sitienu krusu, bet Li Faa smaidīja, iespur­dzās un beidzot sāka skaļi smieties.

— Stiprāk, stiprāk, cienītā misis Tai Fu! — viņa uz­mudināja sirmgalvi starp divām smieklu lēkmēm.

Misis Tai Fu centās visiem spēkiem, bet spēku nebija daudz, un pēkšņi viņa pamanīja kaut ko tādu, ka aiz brī­numiem nūja izkrita viņai no rokām. A Kims raudāja. Pa viņa vaigiem plūda lielas asaras. Li Faa bija pār­steigta, tāpat arī pārdevēji, kas noskatījās. Visvairāk, pa­tiesību sakot, bija pārsteigts pats A Kims, bet nekādi nevarēja savaldīties, un, lai gan sitieni bija aprimuši, viņš vēl arvien raudāja.

— Kāpēc jūs raudājāt? — Li Faa viņam pēc tam bieži jautāja. — Tas bija tik muļķīgi.,. Viņa nevarēja sagā­dāt jums nekādas sāpes»

— Pagaidiet, līdz apprecēsimies, — A Kims vien­mēr atbildēja. — Un tad, o, Mēness Lilija, es jums to pa­teikšu.

Reiz pēc diviem gadiem A Kims, ar saviem apmēriem vairāk nekā jebkad līdzinādamies arbūza sēkliņai, pār­nāca mājās no ķīniešu tirdzniecības asociācijas un atrada savu māti gultā mirušu. Viņas piere izskatījās vēl zemāka un atpakaļ atsukātie mati vēl gludāki. Bet viņas grumbai­najā sejā bija sastindzis sauss smaids. Dievi bija bijuši labvēlīgi. Viņa bija aizmigusi bez ciešanām.

A Kims pieprasīja pa tālruni vispirms Li Faa numuru, bet viņš neatrada Li Faa ātrāk, pirms nebija piezvanījis misis Cang Ljusi. Paziņojis jauno vēsti, viņš nolika kāzu dienu pēc desmitreiz īsāka laika, nekā to prasa senas ķīniešu paražas. Bet, ja ķīniešu laulību ceremonijā pare­dzēts kaut kas līdzīgs līgavas māsai, tad tieši šo lomu kāzās izpildīja misis Cang Ljusi.

— Kāpēc, — Li Faa jautāja A Kimam, kad kāzu naktī viņi bija palikuši vieni, — kāpēc jūs sākāt raudāt toreiz, kad māte jūs veikalā sita? Tas bija tik muļķīgi. Viņa pat nesagādāja jums sāpes.

— Tāpēc jau arī es raudāju, — A Kims atbildēja.

Li Faa nesapratnē paskatījās uz viņu.

— Es raudāju, — viņš paskaidroja, — tāpēc, ka pie­peši sapratu, ka mana piāte tuvojas galam. Viņas sitieni bija viegli, es tos nejutu. Un es raudāju, saprazdams, ka viņai vairs nav spēka sagādāt man sāpes. Lūk, kāpēc es raudāju, mans Rāmuma Zieds, mans Pilnīgais Miers, Tas bija vienīgais iemesls, kāpēc es raudāju.