Alotzija Penkberna lepnība

ALOTZIJA PENKBERNA LEPNĪBA

Deivids Grifs vienmēr nojauta, kur ož pēc piedzīvo­juma, tāpēc vienmēr bija gatavs, ka aiz tuvākās kokos- palmas kuru katru brīdi var parādīties kaut kas negai­dīts, un tomēr, uzlūkojot Aloīziju Penkbērnu, viņam ne­bija ne mazākās nojausmas. Tas notika uz mazā tvaiko- nīša «Berta». Ļaudams, lai viņa šoneris seko, Grīfs no­lēma veikt ar tvaikoni īsu pārbraucienu no Raiateas līdz Papeetei. Viņš pirmo reizi ieraudzīja Aloīziju Penkbērnu, kad šis jau mazliet ieskurbušais džentlmenis klusēdams dzēra kokteili mazā starpklāju bufetītē blakus frizētavai. Un, kad Grīfs pēc pusstundas iznāca no frizētavas, Alo- īzijs Penkbērns vēl joprojām nīka bufetē un dzēra savā nodabā.

Nav labi, ka cilvēks dzer vienatnē, un Grifs ātri, bet vērīgi apskatīja Penkbērnu. Viņš ieraudzīja gadus trīs­desmit vecu labi noaugušu, kārtīgi ģērbušos cilvēku ar simpātiskiem vaibstiem, vārdu sakot, saskaņā ar vispār­pieņemto apzīmējumu — džentlmeni. Taču dažos netiešoš norādījumos uz nolaidību, rokas drebēšanā, kāri pielejot glāzi, un nervozajā acu mirkšķināšanā Grīfs saskatīja nepārprotamas hroniska alkoholisma pazīmes.

Pēc pusdienām viņš atkal satika Penkbērnu — šoreiz uz klāja. Jaunais cilvēks, turēdamies pie reliņa un dzē­rāja asaras liedams, skatījās uz neskaidrajām vīrieša un sievietes aprisēm cieši kopā sabīdītos klāja krēslos. Grīfs ievēroja, ka vīrietis apņēmis sievieti ap vidu. Aloīzijs Penkbērns skatījās uz viņiem un raudāja.

— Nav par ko skundēt, — līdzjūtīgi teica Grīfs.

Penkbērns palūkojās uz viņu un aiz žēluma pret sevi

sāka raudāt vēl gaužāk.

— Tas ir smagi, — viņš šņukstēja. — Smagi, smagi! Tas ir mans pārvaldnieks. Es dodu viņam darbu. Es mak­sāju viņam labu algu. Un tā viņš šo algu nopelna.

— Ja tā, kāpēc tad jūs nedarāt tam galu? — Grifs ierosināja.

— Nevaru. Viņa atņems man viskiju. Viņa taču ir mana kopēja.

— Izmetiet viņu pa durvīm un dzeriet vesels!

— Nevaru. Pie viņas ir visa mana nauda. Ja es to iz­darīšu, viņš nedos man ne sešus pensus, par ko nopirkt dzeramo.

Tādas nelaimes iespēja izraisīja jaunus asaru plūdus. Grifa ziņkāre bija uzkurināta. Nekas tamlīdzīgs viņam ne prātā nebija ienācis.

— Viņi nolīgti, lai rūpētos par mani, — Penkbērns raudādams sāka stāstīt, — lai atturētu mani no dzeršanas. Un ko viņi dara? Ar naudu aizbāzuši visiem uz kuģa mutes un ļauj man nodzerties kaut līdz nāvei. Tas nav pareizi, kad es jums saku, tas nav pareizi. Viņus tieši tāpēc sūtīja kopā ar mani, lai neļautu man dzert, bet viņi ļauj 'man pietempties kā cūkai, lai tikai es liktu viņus mierā. Ja žēlojos, viņi piedraud, ka nedos man vairs ne glāzītes. Ko es, nabadziņš, lai iesāku? Manā nāvē vainīgi būs viņi, tas ir viss. Iesim lejā un iedzersim!

Viņš palaida, vaļā reliņu un būtu nokritis, ja Grīfs ne­būtu saķēris viņu aiz rokas. Likās, ka viņš pārvēršas, saņemas, viņa zods kareivīgi izvirzījās uz priekšu un acīs iezibējās skarbas uguntiņas.

— Es neļaušu sevi nogalināt. Un gan viņi to nožēlos. Es piedāvāju viņiem piecdesmit tūkstošus — protams, vē­lāk. Viņi smējās. Viņi nezina. Bet es zinu. — Viņš pa- taustījās pa žaketes kabatu un izvilka no tās kādu priekš­metu, kas pazibsnīja pustumsā. — Viņi nezina, kas tā par mantu. Es gan zinu! — Piepeši viņš aizdomīgi pa­skatījās uz Grifu. — Nu, ko jūs sapratāt no visa teiktā? Ko jūs sapratāt?

Deivids Grīfs acumirklī iztēlojās, kā galīgi nodzēries deģenerāts ar vara kāsi atņem dzīvību diviem jauniem mīlošiem cilvēkiem, tāpēc ka tas, ko viņš turēja rokā, acīmredzot bija vecmodīgs kuģa kāsis.

— Mana māte domā, ka esmu devies uz šejieni, lai izārstētos no dzeršanas. Viņa nekā nezina. Es piekuku­ļoju ārstu, lai viņš paraksta man ceļojumu. Kad nonāk­sim Papeetē, mans pārvaldnieks nofraktēs šoneri — un mēs brauksim prom. Bet viņi neko nenojauš. Viņi doma, ka esmu žūpa. Bet es zinu. Es vienīgais zinu. Ar labu nakti, ser! Es eju gulēt, ja vien … varbūt… jūs nāksiet man līdzi iedzert pirms gulētiešanas. Zināt, pēdējo mal­ciņu.

Nākamajā nedēļā Grifam Papeetē iznāca vairākas dī­vainas tikšanās ar Aloīziju Penkbērnu. Šo cilvēku gan satika visi salas nelielās galvaspilsētas iedzīvotāji, tāpēc ka gadiem ilgi nedz piekraste, nedz Lavīnas viesnīca ne­bija pieredzējusi tādus skandālus. Reiz dienas vidū Alo- īzijs Penkbērns kailu galvu, vienās peldbiksēs aizskrēja pa galveno ielu no viesnīcas līdz pašai jūrai. Viņš izaici­nāja «Bertas» kurinātāju uz četrus raundus garu boksa maču, bet jau otrajā raundā tika notriekts zemē. Viņš kā prātu zaudējis mēģināja noslīcināties divas pēdas dziļā peļķē, dzērumā veiksmīgi ielēca ūdenī no krastmalā pie- tauvotās «Maripozas» piecdesmit pēdu augstā masta un nofraktēja kuteri «Toero» par summu, kas pārsniedza tā vērtību, un Penkbernu izglāba tikai pārvaldnieks, atteik­damies maksāt. Viņš nopirka tirgū no akla spitālīgā mai­zes koka augļus, banānus un kartupeļus un pārdeva tos talak par tik zemu cenu, ka tika izsaukti žandarmi, lai izklīdinātu iezemiešus, kas bija saskrējuši uz lēto izpār­došanu. Šo iemeslu dēļ žandarmi trīs reizes apcietināja viņu par nesavaldību un viņa pārvaldnieks trīs reizes pārtrauca mīlināšanos, lai samaksātu trūcīgās koloniālās varas iestādes uzliktos «naudas sodus.

Pēc tam «Maripoza» devās uz Sanfrancisko, un tās kāzu apartamentos atradās divi jaunlaulātie — pārvaldnieks un Aloīzija kopēja. Pirms aizbraukšanas pārvaldnieks bija parūpējies, lai Aloīzijs saņemtu astoņas piecu mārciņu naudas zīmes, paredzot, ka pēc dažām dienām Aloīzijs būs satriekts un nebūs tālu no dzēruma trakuma. Lavīna, ku­ras labo sirdi pazina pat Klusā okeāna blēži un dīkdieņi, paņēma viņu savā apgādībā un, kad Aloīzijs bija atgu­vies, rūpējās, lai viņam pat nerastos doma, ka nav vairs nedz pārvaldnieka, nedz naudas, ar ko maksāt par uz­turu.

Kādu vakaru dažas dienas pēc šā notikuma Deivids Grīfs dīkojās zem «Kitiveikas» pakaļējā klāja nojumes un laiski skatīja cauri Papeetes avīzes trūcīgās slejas. Pēk­šņi viņš piecēlās sēdus un jau gribēja izberzēt acis. Tas likās neticami, un tomēr tā bija īstenība. Vecā dienvidjūru romantika vēl nebija mirusi. Viņš lasīja:

«Vēlas mainīt pusi no paslēptiem dārgumiem, kuru vēr­tība ir pieci miljoni franku, pret braucienu uz vienu no nezināmajām Klusā okeāna salām un izdevību atvest at­pakaļ guvumu. Jautāt pēc Follija Lavīnas viesnīcā.»

Grīfs paskatījās pulkstenī. Vēl bija agrs — tikai astoņi.

— Mister Karlsen! — viņš pakliedza uz to pusi, kur gailēja pīpes uguntiņa. — Sagatavojiet vaļu medību laivu! Es braucu uz krastu.

Priekšgalā atskanēja kapteiņa palīga norvēģa aizsma­kusi balss, un pusducis staltu puišu no Rapas salas pār­trauca dziedāšanu un nolaida ūdenī laivu.

— Man jāsatiek Follijs, misters Follijs, jādomā, — Dei­vids Grīfs teica Lavīnai.

Kad sieviete pagrieza galvu un vietējā valodā izkliedza kādu pavēli, ko vajadzēja dzirdēt cauri divām istabām saredzamajā virtuvē, Grīfs pēc viņas acīm noprata, ka viesnīcas saimniece ir ieinteresēta. Pēc dažām minūtēm basām kājām ienāca iezemiešu meitene un papurināja galvu.

Lavīnas vilšanās bija acīm redzama.

— Jūs atrodaties uz «Kitiveikas», vai ne? — viņa jau­tāja. — Es pateikšu viņam, ka jūs viņu meklējat.

— Tātad tas ir vīrietis? — Grifs vaicāja.

Lavīna pamāja ar galvu.

— Ceru, ka jūs varēsiet darīt kaut ko viņa labā, kap- teni Grīf. Esmu tikai lādzīga sieva, nekā vairāk nezinu, bet viņš rādās esam patīkams cilvēks. Var jau būt, ka viņš saka taisnību, es nezinu. Bet jūs tiksiet pie skaid­rības. Jūs neesat tāds jēradvēsele kā es. Vai pagatavot jums kokteili?

Atgriezies uz šonera, Deivids Grīfs snauda klāja krēslā zem trīs mēnešus veca žurnāla, kad viņu uzmodināja aiz borta dzirdamas elsas un sprauslāšana. Viņš atvēra acis. Uz čīliešu kreisera, kas stāvēja ceturtdaļjūdzi no šonera, nosita astoņas glases. Tas nozīmēja, ka ir pusnakts. Atkal bija dzirdams, ka aiz borta ķepurojas un šļakstinās. Gri­fam likās, ka tā ir tāda kā amfībija, kā cilvēks, kas dzie­došā balsī sūdz bēdas pats sev, bet varbūt arī visai pa­saulei.

Ar vienu lēcienu Deivids Grīfs bija pie zemā reliņa. Tajā vietā, no kurienes nāca žēlabainās skaņas, ūdens vir­sma viļņojās un fosforescēja. Noliecies viņš saķēra zem padusēm kādu cilvēku un ar lielu piepūli uzvilka uz klāja kailo Aloīziju Penkbērnu.

— Man nebija ne graša, — viņš sūkstījās. — Es aiz­gāju papeldēties un nevarēju atrast jūsu trapu. Ļoti ne­laimīgi … Piedodiet. Ja jums ir dvielis, ko apņemt ap vidu, un kāds stiprāks malks, es atgūšos. Es esmu misters Follijs, bet jūs, cik noprotu, kapteinis Grīfs, kurš mani bija meklējis, kad nebiju mājā. Nē, piedzēries es neesmu. Nosalis arī ne. Es nedrebinos no aukstuma. Lavīna man šodien atvēlēja tikai divas glāzītes. Mani pārņēma šaus­mas, tas ir viss, un, kad es nevarēju atrast jūsu trapu, man sāka rādīties visādi māži. Ja jūs novestu mani lejā kajītē, es būtu ļoti pateicīgs. Jūs vienīgais atsaucāties uz manu sludinājumu.

2ēl bija skatīties, kā viņš drebēja, lai gan nakts bija silta, un kajītē Grīfs vēl nebija sameklējis dvieli, kad Penkbērnam jau bija rokā pusglāze viskija.

— Tagad speriet vaļā! — Grīfs teica, kad viņa viesis bija uzvilcis kreklu un audekla bikses. — Ko nozīmē jūsu sludinājums? Es klausos.

Penkbērns paskatījās uz pudeli, bet Grīfs papurināja galvu.

— Lai nu tā būtu, kapteini, kaut gan pie visa tā, kas palicis pāri no mana goda, galvoju, ka neesmu dzēris … itin nemaz. Un ticiet man — viss, ko es jums stāstīšu, būs svēta patiesība, un es stāstīšu īsi, jo redzu, ka esat lietišķs un enerģisks cilvēks. Jūsu smadzenes arī droši vien ir kārtībā. Jums alkohols nekad nav bijis miljoniem tārpu, kas grauž katru šūniņu. Jūs savu mūžu neesat bijis ellē. Es patlaban tur esmu. Es degu. Tagad klau­sieties!

Mana māte vēl ir dzīva. Viņa ir angliete. Es piedzimu Austrālijā. Izglītību ieguvu Ņujorkā un Jēlā. Esmu hu­manitāro zinātņu maģistrs, filozofijas doktors un … ne­kam nederīgs cilvēks. Turklāt esmu alkoholiķis. Kādreiz biju atlēts. Varēju nopeldēt zem ūdens simt desmit pēdu. Uzstādīju vairākus amatieru rekordus. Es peldēju kā zivs. Esmu nopeldējis trīsdesmit jūdžu pa nemierīgu jūru. Man pieder vēl viens rekords. Esmu iznīcinājis vairāk viskija nekā jebkurš cits cilvēks manos gados. Esmu spējīgs no­zagt jums sešus pensus, lai tikai varētu nopirkt dzeramo. Un beidzot es jums pateikšu taisnību.

Mans tēvs bija amerikānis no Annapolisas. Pilsoņu kara laikā viņš bija jūrskolas kadets, sešdesmit sestajā gadā leitnants uz «Sivanī». Kapteinis bija Pols Sērlijs. Sešdesmit sestajā gadā «Sivanī» krāva iekšā ogles kādā no Klusā okeāna salām. Kā sauca salu, to es nedrīkstu teikt. Toreiz sala vēl neatradās protektorātā, un, kā sauc protektorātu, to es arī neteikšu. Krastā aiz kroga letes mans tēvs ieraudzīja trīs vara kāšus — kuģa kāšus.

Deivids Grīfs rāmi pasmaidīja.

— Bet tagad es varu jums pateikt, kā sauca šo ogļu staciju un kads protektorāts tur vēlāk tika nodibināts, — viņš sacīja.

— Un par trim kāšiem jūs arī zināt? — tikpat rāmi jau­tāja Penkbērns. — Turpiniet, tāpēc ka tagad šie kāši ir manās rokās.

— Protams. Tie atradās aiz letes vācieša Oskara krogā Pīnū-Pīnī. Uz turieni tos no sava šonera aiznesa Džonijs Bleks tai pašā naktī, kad viņš nomira. Viņš tikko bija atgriezies no tāla brauciena. Viņš bija bijis Rietumos, zvejojis trepangus un tirgojies ar sandalkoku. Visa pie­kraste zin-a šo notikumu.

Penkbērns pakratīja galvu.

— Turpiniet, — viņš mudināja.

— Tas notika, saprotams, vēl pirms manis, — Grīfs paskaidroja. — Es stāstu tikai to, ko esmu dzirdējis. Drīz, dodamies uz mājām, ieradās ekvadoriešu kreiseris — ari no Rietumiem. Tā virsnieki pazina kāšus. Džonijs Bleks jau bija miris. Viņi sagrāba tā palīgu un kuģa žurnālu. Kreiseris devās atpakaļ uz Rietumiem. Pēc sešiem mē­nešiem atceļā uz mājām tas iegriezās Pīnū-Pīnī. Tas bija cietis neveiksmi, bet stāsts par bagātībām gāja no mutes mutē.

— Kad revolucionāri uzbruka Gvajakilai, — stāstīja tā­lāk Penkbērns, — Federācijas virsnieki, nosprieduši, ka aizstāvēt pilsētu ir bezcerīgi, sagrāba valsts naudas kasi, apmēram miljonu dolāru angļu metāla naudā, un ielādēja to amerikāņu šonerī «Flirts». Viņi gatavojās atdot galus rītausmā, bet kapteinis amerikānis izdomāja doties jūrā pusnaktī. Turpinietl

— Tas ir vecs stāsts, — savu spriedumu izteica Grifs. — Ostā nebija neviena cita kuģa. Federācijas vadoņiem nebija izdevies aizbēgt. Viņi atspiedās ar muguru pret sienu un aizstāvēja pilsētu. Rohass Salseds forsētā pār­gājienā ieradās no Kvito un izbeidza aplenkumu. Revolū­cija bija sakauta, un kādam sagrabējušam tvaikonim, kas ari bija visa Ekvadoras flote, lika dzīties pakaļ «Flirtam». Tas noķēra «Flirtu» starp Banka salām un Jaunhebridu salām. «Flirts» dreifēja un bija pacēlis nelaimes signālu. Kapteinis iepriekšējā dienā bija nomiris — ar drudzi.

— Bet palīgs? — izaicinoši iejautājās Penkbērns.

— Palīgu pirms nedēļas bija nogalinājuši iedzimtie vienā no Banka salām, uz kuru viņš bija aizbraucis ar laivu pēc dzeramā ūdens. Nebija vairs neviena, kas spētu vadīt kuģi. Matrožus sāka spīdzināt. Starptautiskās tiesī­bas netika ņemtas vērā. Viņi būtu atzinušies, bet nekā nezināja. Viņi izstāstīja par trim kāšiem piekrastes ko­kos, bet, kur šī sala atrodas, — to viņi nevarēja pateikt. Kaut kur rietumos, tālu rietumos — tas bija viss, ko viņi zināja. Tālāk šo notikumu atstāsta divos variantos. Pēc pirmā varianta iznāk, ka viņi miruši spīdzināšanas laikā, pēc otra — ka dzīvi palikušie pakārti pie rājām. Lai nu būtu kā būdams, bet ekvadoriešu kreiseris atgriezās mājā bez apslēptajām bagātībām. Džonijs Bleks aizveda trīs kāšus uz Pīnū-Pīnī un atstāja tos vācietim Oskaram, bet, kur un kā viņš bija kāšus atradis, to viņš nekad nestās­tīja.

Penkbērns nenovērsaf acu no viskija pudeles.

— Kaut vai divus malkus! — viņš izdvesa.

Grīfs padomāja un mazliet ielēja. Penkbērna acis iezi­bējās, un viņš atkal atdzīvojās.

— Bet tagad es papildināšu jūsu stāstu, — viņš sa­cīja. — Džonijs Bleks tomēr pastāstīja. Pastāstīja ma­nam tēvam. Atrakstīja viņam no Levukas, iekams atgrie­zās Pīnū-Pīnī nomirt. Tēvs kādu nakti bija izglābis vi­ņam dzīvību vienā no Valparaiso netiklības perēkļiem. Kāds ķīniešu pērļu tirgotājs no Tērsdejas salas, meklē­dams noieta vietas uz ziemeļiem no Jaungvinejas, bija iemainījis šos trīs kāšus no kāda melnā. Džonijs Bleks nopirka tos uz svara. Viņam ar kāšiem nesaistījās nekā­das cerības, tāpat kā ķīnietim, bet atpakaļceļā viņš jūras bruņurupuča dēļ aizkavējās tajā pašā piekrastē, kur, kā jūs teicāt, nogalināts «Flirta» kapteiņa palīgs. Taču viņš nebija nogalināts. Banka salas iedzīvotāji turēja viņu kā cietumnieku, un viņš mira no žokļa kaula nekrozes, kas bija cēlusies no cīņas laikā piekrastē iegūta bultas ievai­nojuma. Pirms miršanas viņš izstāstīja par apslēptajām bagātībām Džonijam Blekam. Tas savukārt atrakstīja no Levukas manam tēvam. Viņa dienas jau bija skaitītas — vēzis. Mans tēvs pēc desmit gadiem, būdams «Perija» kapteinis, nopirka šos kāšus no vācieša Oskara. Un no sava tēva saskaņā ar viņa gribu un testamentu es šos kāšus saņēmu līdz ar attiecīgiem paskaidrojumiem. Es zinu salu, zinu, kādos platuma un garuma grādos atrodas krasts, kur šie trīs kāši tika iedzīti kokos. Patlaban kāši ir pie Lavīnas. Platuma un garuma grādi ir man galvā. Nu, ko jūs par to domājat?

— Šaubos, — bez kavēšanās savas domas pateica Grīfs. — Kāpēc jūsu tēvs pats nebrauca uz turieni un nepaņēma mantu?

— Tēvam nebija vajadzības. Viņa tēvocis nomira un atstāja viņam mantojumu. Viņš aizgāja no flotes, sasē­jās Bostonā ar kādu slimnieku kopēju, un mana māte izšķīrās ar viņu. Māte arī saņēma mantojumu —• apmē­ram trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu ienākumu gadā — un aizbrauca uz Jaunzēlandi. Es dzīvoju gan pie viena, gan pie otra, gan Savienotajās Valstīs, gan Jaunzēlandē, līdz pērn nomira tēvs. Tagad esmu pilnīgi mātes ziņā. Tēvs atstāja man savu naudu, kādus pāris miljonus, bet, zinādama manu vājību uz alkoholu, māte pielika man klāt aizbildņus. Naudas man ir gana, bet es nevaru dabūt ne pensu vairāk par to, ko man iedod. Bet vecais, padzirdē­jis par manu dzeršanas kaislību, novēlēja man trīs kāšus un ziņas, kas attiecas uz tiem. To viņš izdarīja ar savu advokātu starpniecību — bez mātes ziņas. Tā esot vis­labākā dzīvības apdrošināšana, un, ja man pietiekot gri­basspēka dabūt rokā mantu, tad es līdz pašai nāves stundai varot skalot zobus ar degvīnu. Manu aizbildņu rokās ir miljoni, manai mātei ir kaudzēm naudas, kura būs mana, ja viņa nokļūs krematorijā pirms manis, un vēl viens miljons gaida izrokams, bet pagaidām es diede- leju no Lavīnas divām glāzēm dienā. Vai nav ellīgs stā­voklis? īpaši, ja padomā, kā man slāpst.

— Kur atrodas šī sala?

— Tālu no šejienes.

— Nosauciet to!

— Ne par kādu naudu, kapteini Grīf. Jūs ar to viegli nopelnīsiet pusmiljona. Jūs brauksiet saskaņā ar maniem norādījumiem, un, kad mēs būsim ceļā, atklātā jūrā, es nosaukšu jums salu, bet ne ātrāk.

Grīfs paraustīja plecus, likdams saprast, ka saruna bei­gusies.

— Es iedošu jums vēl vienu glāzi un aizsutīšu jūs ar laivu uz krastu, — viņš teica.

Penkbērns apjuka. Minūtes piecas viņš svārstījās, tad aplaizīja lūpas un padevās.

— Ja jūs apsolāt braukt, es jums tūlīt pateikšu, kā sauc salu.

— Protams, braukšu. Tāpēc jau ari jautāju. Nosauciet salu!

Penkbērns paskatījās uz pudeli.

— Es iedzeršu glāzi, kapteini.

— Nē, nedzersiet! Šī porcija bija paredzēta jums, ja jūs būtu devies uz krastu. Ja gribat nosaukt man salu, jums jābūt skaidrā prātā.

— Frensisa sala, ja jūs to vēlaties. Bugenvils nosauca to par Bārbera salu.

— Tā ir visvientuļākā sala Mazajā Koraļļu jūrā, — teica Grīfs. — Es to zinu. Atrodas starp Jauno Īriju un Jaungvineju. Draņķīgs caurums tagad, bet nebija slikta tais laikos, kad tur iedzina «Flirta» kāšus un pērļu tirgo­tājs iemainīja tos. Pirms diviem gadiem tur apkāva visu tvaikoņa «Kastors» komandu, kas vervēja strādniekus plantācijām Upolu. Es' labi pazinu tvaikoņa kapteini. Vā­cieši aizsūtīja kreiseri, apšaudīja džungļus, nodedzināja vairākus ciemus, nomiedza divus tās melnos un veselu lērumu cūku, un … un tas bija viss. Melnie tur allaž ir bijuši neuzticami, bet pilnīgi neuzticami viņi kļuva pirms četrdesmit gadiem. Tai laikā viņi apkāva vaļu medību kuģa komandu. Pagaidiet, es paskatīšos, kā to sauca.

Grīfs piegāja pie grāmatu plaukta, izņēma biezo «Ro­kasgrāmatu kuģošanai pa Dienvidu Kluso okeānu» un pašķirstīja to.

— Jā, te tā ir Frensisa jeb Bārbera sala, — viņš ātri lasīja. — Iezemieši kareivīgi un nodevīgi… melanē- zieši… cilvēkēdāji. Vaļu medību kuģis «Western» iznīci­nāts … Sēkļi… zemesragi… enkurvietas … Aha, Red- skara, Ovena līcis, Likikili līcis … tas jau ir vairāk pie­mērots: paprāvs padziļinājums, mangrovju purvi, laba de­viņas asis dziļa enkurvieta tur, kur balts klints izcilnis pavērsts pret dienvidrietumiem rietumu virzienā. — Grīfs pagriezās. — Tā ir jūsu piekraste, Penkbērn, varu ap­zvērēt.

— Tātad jūs brauksiet? — Penkbērns satraukts jau­tāja.

Grīfs pamāja ar galvu.

— Izklausās ticami. Ja runa būtu par simts miljoniem vai tamlīdzīgu traku summu, es neliktos par to ne zinis. Mēs izbrauksim rīt, bet ar vienu noteikumu: jums bez ierunām jāklausa manām pavēlēm.

Ciemiņš svinīgi un līksmi pamāja ar galvu.

— Un tas nozīmē nedzert.

— Tas ir ļoti grūti, — Penkbērns nogaudās.

— Tādi ir mani noteikumi. Ar manām medicīniskajām zināšanām pietiek, lai es varētu teikt, ka no tā jums ne­kāds ļaunums neradīsies. Un jums būs jāstrādā — smagi, kā matrozim. Jūs regulāri stāvēsiet sardzē un tā tālāk, lai gan ēdīsiet un gulēsiet kopā ar mums kuģa pakaļgalā.

— Lai notiek! — Penkbērns sniedza roku, tādējādi ap­stiprinot savu piekrišanu. — Kaut tikai tas mani neno­vestu kapā, — viņš piemetināja.

Deivids Grīfs devīgi ielēja viskiju un pasniedza vi­ņam glāzi.

— Iedzeriet pēdējo reizi! Te būs.

Penkbērna roka apstājās pusceļā. Piepešā apņēmībā viņš sadurstījās, iztaisnoja muguru un pacēla galvu.

— Es laikam tomēr nedzeršu, — viņš iesāka, tad, gļēvi psdodamies plosošai kārībai, steigšus pasniedzās pēc glā­zes, it kā baidītos, ka viņam to neatņem.

No Papeetes Sabiedrības salu grupā līdz Mazajai Ko­raļļu jūrai — no simt piecdesmitā rietumu garuma grāda līdz simt piecdesmitajam austrumu garuma grādam — ir garš ceļš: pat ja brauktu tikpat taisni, kā lido vārnas, tas līdzinātos braucienam pāri Atlantijas okeānam. Bet «Ki- tiveika» negāja tikpat taisni, kā lido vārnas. Deivida Grifa neskaitāmie pasākumi daudz reižu lika mainīt kuģa kursu. Viņš apstājās pie neapdzīvotās Rozes salas, lai paskatītos, vai nav iespējams to kolonizēt un ierīkot tajā kokospalmu plantācijas. Pēc tam viņš apliecināja cieņu Tui Manua Austrumu Samoa un sāka intrigas, lai iegūtu tirdzniecī­bas monopoltiesības trijās šā vārgulīgā valdnieka salās. No Apijas viņš aizveda vairākus tirdzniecības aģentus un preces uz Džilberta salām. Viņš iegriezās arī Ontongdža- vas atolā, apskatīja savas plantācijas Izabellas salā un nopirka vairākus zemes gabalus no Malaitas ziemeļrie­tumu piekrastes virsaišiem. Un tā, līkumu līkumiem brau­kādams, viņš iztaisīja no Aloīzija Penkbērna cilvēku.

Sis slāpju mocītais vīrs, lai gan viņš dzīvoja kuģa pa­kaļgalā, bija spiests veikt vienkārša matroža pienākumus. Un viņš ne tikai stāvēja pie stūres un sardzē, ne tikai no­ņēmās ar burām un takelāžu: viņam vēla virsū pašus netīrākos un grūtākos darbus. Šūpodamies augšā, viņš skrāpēja un mazgāja mastus. Tīrot klāju ar pumeku un dzēstajiem kaļķiem, viņam sāpēja mugura un piebrieda mīkstie, ļenganie muskuļi. Kad «Kitiveika» bija izmetusi enkuru un iezemiešu matroži ieniruši tīrīja kuģa zem­ūdens daļas vara apšuvumu ar kokosriekstu mizām, Penk­bērnu sūtīja šajā darbā tikpat bieži kā jebkuru citu mat­rozi.

— Paskatieties uz sevi, — teica Grīfs. — Kopš jūs esat uz kuģa, jūs esat kļuvis divreiz stiprāks. Jūs neesat dzēris ne lāsīti, neesat arī nomiris, un inde ir pilnīgi pa­zudusi no jūsu organisma. Tas viss ir no darba. Tas ir labāks par auklēm un pārvaldniekiem. Ja jums slāpst, lieciet pie mutes, lūk, šo.

Ar dažiem veikliem sava smagā naža cirtieniem Grīfs izgrieza grubuļaina kokosrieksta čaumalā trīsstūrainu cau­rumu. Vēsais, pienainais un dzirkstīgais šķidrums cau­ruma malās pārklājās putām. Noliecies Penkbērns ar lū­pām pieplaka pie dabas dotā kausa, atgāza atpakaļ galvu un palika tādā stāvoklī, līdz čaumala bija tukša. Katru dienu viņš iztukšoja daudzus kokosriekstus. Melnādainais pavārs, gadus sešdesmit vecs vīrs no Jaunhebridu salām, un viņa vienpadsmit gadus vecais palīgs no Larka salas gādāja, lai Penkbērnam neizsīktu kokosriekstu krājumi.

Penkbērns nesūrojās par smago darbu. Viņš metās dar­bam virsū, nekad nevairījās no tā un vienmēr pasteidzās izpildīt pavēles ātrāk par iezemiešu matrožiem. Un Penk­bērns patiešām varonīgi izturēja ciešanas visu to laiku, kamēr alkohols izzuda no viņa organisma. Tomēr pat tad, kad caur porām bija izdalījies pēdējais indes piliens, uz­mācīgā vēlēšanās iedzert palika viņa smadzenēs. Tā bija, kad viņš, devis godavārdu, izkāpa malā Apijā un darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu visus krogu krājumus. Divos naktī Deivids Grīfs atrada Penkbērnu pie «Tivoli», no ku­rienes viņu par nekārtību celšanu bija izlingojis Cārlijs Robertss. Aloīzijs kā vecos laikos sūdzēja zvaigznēm sa­vas bēdas un neparasti ritmiski meta koraļju atskambas Cārlija Robertsa logos.

Deivids Grīfs aizveda Penkbērnu, bet no rīta ņēma viņu priekšā. Tas notika uz «Kitiveikas» klāja un nebūt neat­gādināja bērnudārza audzināšanas paņēmienus. Grīfs gluži vienkārši sadeva Aloīzijam ar dūrēm, iekaustīja viņu tik pamatīgi, kā vēl neviens nebija iepēris.

— Jūsu dvēseles glābšanai, Penkbērn, — viņš izteik­smīgi piebilda pie katra sitiena. — Jūsu māmuļas labā. Jūsu pēcnācēju labā. Pasaules, visuma un visas cilvēces labā. Un tagad, lai iedzītu šo mācību jums galvā, mēs sāksim visu no jauna. Tas jūsu dvēseles glābšanai, tas jūsu māmuļas labā, tas jūsu nedzimušo bērnu labā, viņu mātes labā, kuru jūs kādreiz mīlēsiet šo bērnu dēļ, un mīlestības labā, ja vien man izdosies atdot jums vīrišķību un jums būs šī mīlestība. Tagad iedzeriet savas zāles. Es vēl neesmu ticis galā ar jums. Es tikai sāku. Ir vēl daudz citu iemeslu, kurus es tūlīt paskaidrošu.

Melnīgsnējie matroži, melnādainie stjuarti un pavārs skatījās un smīkņāja. Viņiem nebija lemts izprast baltā cilvēka noslēpumaino rīcību. Palīgs Karlsens cietsirdīgi piekrita sava darba devēja ārstniecības metodei, bet kravas uzraugs Olbraits pa to laiku virpināja ūsas un smīnēja. Viņi bija jūras vīri. Viņu dzīve bija skarba, un alkoho­lisms, ar ko viņi sadūrās tiklab sevī, kā citos cilvēkos, bija problēma, kuru viņi bija raduši risināt vēl nevienā mācību iestādē nepētītiem paņēmieniem.

— Junga! Spaini auksta ūdens un dvieli! — Grīfs pa­vēlēja, kad bija beidzis. — Divus spaiņus un divus dvie­ļus, — viņš piemetināja, paskatījies uz savām rokām. — Esat gan jūs labais, —viņš uzrunāja Penkbērnu. — Jūs esat visu sabojājis. Es biju pilnīgi izdzinis no jums laukā indi, bet nu jūs atkal ožat pēc tās. Mums viss būs jāsāk no gala. Mister Olbrait, jūs zināt to veco ķēžu kaudzi krastā pie pašas piestātnes. Sameklējiet īpašnieku, no­pērciet ķēdes un atvediet uz kuģi! Tur jābūt kādām simt piecdesmit asīm. Penkbērn! Rīt no rīta jūs sāksiet tīrīt nost no ķēdēm rūsu. Kad būsiet to izdarījis, apstrādāsiet ķēdes ar smilšpapīru. Pēc tam jūs tās nokrāsosiet. Un jūs nedarīsiet neko citu, iekams ķēde nebūs kā jauna.

Aloīzijs Penkbērns pašūpoja galvu.

— Es atsakos. Lai Frensisa sala iet ellē ar visu manu mantu! Man ir līdz kaklam jūsu vergturība. Esiet tik laipns un tūlīt izsēdiniet mani krastā! Es esmu baltais cilvēks. Jūs nedrīkstat tā apieties ar mani!

— Mister Karlsen, pielūkojiet, lai misters Penkbērns paliktu uz kuģa!

— Es jūs par to piekaušu! — Aloīzijs iekliedzās. — Jūs nedrīkstat mani aizturēt!

— Varu sadot jums vēlreiz, — sacīja Grīfs. — Un pa­klausieties, ko es teikšu, jūs, iereibušais kucēn! Es jūs slānīšu tik ilgi, kamēr manas dūres spēs izturēt vai ka­mēr jūs pats sāksiet lūgties, lai Jauj jums dauzīt nost no ķēdes rūsu. Esmu ķēries pie jums un iztaisīšu no jums cilvēku, kaut arī man vajadzētu jūs nosist. Bet tagad ejiet lejā un pārģērbieties! Un pēcpusdienā ķerieties pie āmura! Mister Olbrait, steigšus vediet šurp uz kuģi ķēdi! Mister Karlsen, aizsūtiet pēc tās laivu! Un neizlaidiet no acīm Penkbērnu! Ja viņš sāk zvāļoties vai drebēt, iedodiet viņam vienu malku, bet nelielu. Pēc pagājušās nakts viņš bez tā neiztiks.

Pārējā laikā, kamēr

— Dodiet šurp vēl netīrāku darbu, — viņš teica Grifam. — Ja jūs liksiet, es apstrādāšu arī citas ķēdes. Varat ne­raizēties par mani. Es vairs neņemšu mutē ne pili. Tagad es trenēšos. Sizdams mani, jūs izdzināt man lepnību, bet atļaujiet man pateikt, ka tas ir tikai pagaidu pārsvars. Treniņš! Es trenēšos tik ilgi, kamēr būšu visādā ziņā tik­pat stiprs un tīrs kā šī ķēde. Un vienā jaukā dienā kaut kur un kaut kā es noslānīšu jūs tāpat, kā jūs noslānījāt mani. Es sazvetēšu jums ģīmi tā, ka jūsu pašu melnie jūs vairs nepazīs.

Grīfs staroja.

— Tagad jūs runājat kā vīrietis! — viņš iesaucās. — Jūs man varat sadot, vienīgi kļuvis par īstu vīrieti. Un tad varbūt…

Viņš apklusa, cerēdams, ka otrs sapratīs viņa domu. Aloīzijs kļuva domīgs, un pēkšņi viņam iemirdzējās acis.

— Un jūs domājat, ka tad es to vairs negribēšu?

Grīfs pamāja ar galvu.

— Tas jau ir tas lāsts! — Aloīzijs gaudās. — Es labi zinu, ka negribēšu. Redzu un saprotu. Tomēr es turpināšu tādā pašā garā un savedīšu sevi kārtībā.

Siltais sārtums Grifa sejā likās kļūstam vēl siltāks. Viņš izstiepa roku.

— Penkbērn, tieši par to es jūs mīlu.

Aloīzijs saņēma viņa roku un skumji pašūpoja galvu.

— Grīf, — viņš drūmi sacīja, — jūs izdzināt man lep­nību, un es baidos, ka uz ilgu laiku.

Kādā tveicīgā tropu dienā, kad nostāja pēdējās dien­vidaustrumu pasāta brāzmas un tuvojās musonu sezona, «Kitiveika» gāja gar Frensisa salas mežaino krastu. Grifs ar kompasu un tālskati noteica Redskāra vulkānu, pagāja garām Ovena līcim un, norimstot pēdējai brāzmai, bija pie ieejas Likikili līcī. Divas laivas paņēma «Kitiveiku» tauvā, un, Karlsena vadīts, kuģis lēni iegāja dziļā un šaurā krasta ielocē. Sēkļu nebija. Mangroves auga pašā ūdensmalā, bet aiz tām kā siena slējās džungļi un vietu­mis rēgojās pa robotai klinšu smailei. Jūdzi no ieejas, kad dienvidrietumos rietumu virzienā parādījās balts stāvā krasta izcilnis, lote apstiprināja, ka «Rokasgrāmatai» bi­jusi taisnība, un enkurs dārdēdams iegrima deviņu asu dziļumā.

Dienas atlikušo daļu un nākamo dienu līdz dienas vi­dum visi palika uz «Kitiveikas» un gaidīja. Neredzēja nevienas kanoe. Nebija nekādu pazīmju, ka uz salas būtu cilvēki. Ja laiku pa laikam ūdenī nenoplunkšķētu kāda zivs vai neieķērktos kakadu, varētu domāt, ka sala ir iz­mirusi. Tikai vienu reizi augstu pāri mastiem uz džungļu pusi aizspurdza milzīgs tauriņš ar divpadsmit collu lielu spārnu atpletumu.

— Nav nekādas jēgas sūtīt laivu drošā navē, — teica Grīfs.

Penkbērns izturējās pret to neticīgi un gribēja doties uz krastu viens pats peldus, ja viņam neļaus braukt ar mazo laiviņu.

— Viņi nav aizmirsuši vācu kreiseri, — paskaidroja Grīfs. — Un es varu saderēt, ka džungļi čum un mudž no cilvēkiem. Kā jūs domājat, mister Karlsen?

Salu piedzīvojumu veterāns bija pilnīgi vienis prātis ar viņu.

Otrā dienā vēlu pēcpusdienā Grifs pavēlēja nolaist ūdenī laivu. Viņš apsēdās priekšgalā ar papirosu mutē, turē­dams rokā dinamīta ķermeni ar īsu degli, jo gribēja sa­zvejot zivis. Uz airsoliem gulēja seši vinčestri. Olbraits, kas apsēdās pie stūres, bija nolicis pa tvērienam mau­zeri. Viņi īrās gar zaļo augu sienu. Lāgiem viņi mitējās airēt, lai ieklausītos dziļajā klusumā.

— Lieku divas sterliņu mārciņas pret vienu, ka krūmi mudž no viņiem, — nočukstēja Olbraits.

Penkbērns vēl bridi paklausījās un tad piekrita derī­bām. Pēc piecām minūtēm viņi pamanīja kefaļu baru. Tumšādainie airētāji iegūla airos. Grifs ar papirosu aiz- liesmoja degli un aizsvieda dinamītu. Deglis bija tik īss, ka ķermenis eksplodēja līdzko bija iekritis ūdenī. Tajā pašā mirklī piekraste atdzīvojās. Atskanēja mežonīgi kau­cieni, un starp kokiem kā pērtiķi sāka lēkāt melni, kaili stāvi.

Visas šautenes laivā bija gatavībā. Kādu laiku nogai­dīja. Apmēram simts melnādaino, no kuriem daži bija bruņojušies ar vecmodīgajiem snaideriem, bet lielākā daļa ar kaujas cirvjiem, ugunī ārdētiem šķēpiem un bultām ar zivs kaula uzgaļiem, pulciņos sakāpa uz koku saknēm pie paša ūdens. Netika bilsts ne vārds. Katra puse vēroja pretinieku pāri divdesmit pēdu platai ūdens joslai. Vecs vienacains, rugājiem noaudzis melnādainais, piespiedis šauteni pie gurna, pavērsa to pret Olbraitu, kurš savukārt pagrieza pret melnādaino mauzeri. Sī aina ilga vairākas minūtes. Nogalinātās zivis uzpeldēja augšā vai arī pa pusei apdullinātas svaidījās skaidrajā dzelmenī.

— Nu labi, puiši, — mierīgi teica Grīfs. — Lieciet šau­tenes nost un ūdenī iekšā! Mister Olbrait, aizmetiet tabaku tam vienacainajam tēviņam!

Kamēr salinieki nira pakaļ zivīm, Olbraits aizlaida uz krastu tabakas paku. Vienacis pameta ar galvu un sa­vilka seju tādā kā laipnības grimasē. Šautenes tika no­laistas, stopu stiegras atsprindzinātas un bultas iebāztas atpakaļ makos.

— Viņi zina, kas ir tabaka, — sacīja Grīfs, kad matroži bija ierāpušies atpakaļ laivā. — Viņi mūs apmeklēs. At­taisiet tabakas kasti, mister Olbrait, un dabūjiet apmai­ņai pāris nažu. Lūk, kur kanoe!

Vecais vienacis, kā jau virsaitim un vadonim pieklājas, atīras viens pats, riskēdams ar dzīvību cilts labā. Karl- sens, noliecies pār rcliņu, lai palīdzētu viesim uzrausties uz klāja, pagrieza galvu un izmeta:

— Viņi ir izrakuši naudu, mister Grīf! Vecais ubags no vienas vietas apkāries ar to.

Vienacis steberēja pa klāju smīnēdams, velti pūlēdamies noslēpt bailes. Viena kāja viņam bija sakropļota, un uz tās bija collu dziļa drausmīga rēta, kas stiepās pār gūžu līdz celim. Viņam mugurā nebija neviena apģērba ga­bala, pat ne apsēja, bet degunā viņam bija izdurti apmē­ram divpadsmit caurumi, un tajos bija iebāztas kaula adatas, tā ka deguns izskatījās pēc sabozušās dzeloņcūkas. Ap kaklu un uz netīrajam krūtīm karājās zelta soverēni. Ausīs šūpojās sudraba puskronas, bet no skrimšļa, kas atdalīja nāsis, nokarājās liels angļu penijs, apsūbējis un zaļš, taču katrā ziņā īsts.

— Pagaidiet, Grīf, — teica Penkbērns ar lieliski no­tēlotu bezrūpību. — Jūs sakāt, ka viņi pazīst tikai krelles un tabaku. Ļoti labi. Paklausieties, ko es teikšu! Viņi ir atraduši noslēpto mantu, un mums būs tā jāiemaina. Sa- sauciet kopā komandu un iestāstiet matrožiem, ka viņiem jāizliekas, it kā viņi interesētos tikai par penijiem. Sapro­tat? Pret zelta naudu lai izturas nievājoši, pret sudrabu mazliet iecietīgāk. Uzmanība jāpievērš tikai penijiem.

Penkbērns tūliņ sāka maiņu. Par peniju, kas rēgojās vienacim zem deguna, viņš deva desmit paciņas tabakas. Tā kā katra paciņa maksāja Deividam Grifam centu, maiņa kļuva acīm redzami neizdevīga. Bet par puskronu Penkbērns deva tikai vienu paciņu. Soverēnu virteni viņš nemaz negribēja ņemt. Jo noteiktāk viņš tos atraidīja, jo uzstājīgāks kļuva vienacis. Beidzot Penkbērns aizkaitināts un sadusmots piekāpās un iedeva vecajam divas paciņas par virteni, kurā bija desmit soverēnu.

— Noņemu jūsu priekšā cepuri, — Grīfs teica Penk- bērnam pie vakariņu galda. — Stāvoklis ir skaidrs. Jūs esat apgriezis lietu vērtību kājām gaisā. Viņi tagad domā, ka penijs ir nenovērtējams dārgums, bet soverēni nemaksā neko. Iznākums būs tāds, ka viņi negribēs tik lēti laist ārā no rokām penijus un spiedīs, lai mēs ņemam soverē- nus. Penkbērn, es dzeru uz jūsu veselību! Junga, vēl vienu tasi tējas misteram Penkbērnam!

Iestājās īsta zelta nedēļa. No rītausmas līdz tumsai laivu flotile stāvēja divsimt pēdu attālumā no kuģa. Tā bija robežlīnija. To apsargāja ar šautenēm bruņojušies matroži. Vienlaikus tuvoties kuģim drīkstēja tikai viena kanoe, un vienlaikus tikai viens melnādainais drīkstēja kāpt pār bortu. Te zem nojumes četri baltie, ik pēc stun­das nomainīdami cits citu, nodarbojās ar mijībām. Mai­nīja tādā pašā attiecībā, kā sākumā bija mainījis Penk­bērns ar vienaci. Par pieciem soverēniem deva vienu pa­ciņu tabakas, par simt soverēniem — divdesmit paciņas. Tādējādi cilvēkēdājs, viltīgi blenzdams uz ļaudīm, izlika uz galda tūkstoš dolāru zeltā un varen apmierināts pār­rāpās atpakaļ pār bortu ar tabaku, kuras vērtība bija četrdesmit centu.

— Kaut tikai mums pietiktu tabakas, — šaubīdamies nomurmināja Karlsens, kad bija atlauzta otra kaste.

Olbraits iesmējās.

— Mums apakšā ir piecdesmit kastes, — viņš sacīja, — un es tā lēšu, ka par trijām kastēm mēs dabūsim simts tūkstošu dolāru. Aprakti bija tikai miljons dolāru, tā ka visu aprakto mantu par trīsdesmit kastēm vajadzētu dabūt. Protams, atlikums aizies par sudrabu un peni­jiem.

Peniji un šiliņi gadījas ļoti reti, lai gan Penkberns pa­stāvīgi jautāja pēc tiem. Likās, ka viņu interesē tikai pe­niji, un Penkbērnam pat alkatīgi iedegās acis, kad viņam kādu atnesa. Notika tā, kā viņš bija paredzējis: mežoņi secināja, ka no zelta kā jau no mazvērtīgākā ir jātiek vaļā vispirms. Peniju, kas bija piecdesmit reizes vērtīgāks par soverēnu, vajadzēja glabāt kā dārgumu. Sirmbārdainie veči savos džungļu midzeņos droši vien lika galvas kopā un gudroja, kā pacelt peniju cenu, kad viņi būs tikuši vaļā no nevērtīgā zelta. Kazi, varbūt jocīgais baltais cilvēks dod pat divdesmit paciņas par dārgo vara naudas ga­balu …

Nedēļas beigās maiņa vairs negāja tik raiti. Zelts gadī­jās pavisam reti. Kaut kur aizķērušos peniju nelabprāt atdeva par desmit paciņām, toties sudrabu atnesa par vairākiem tūkstošiem dolāru.

Astotās dienas rītā vispār nenotika nekāda maiņa. Sirmbārži bija rūpīgi izstrādājuši savu plānu un prasīja par peniju divdesmit paciņas. Vienacis pasludināja jau­nos maiņas noteikumus. Baltie, stāvēdami bariņā un pus­balsī sarunādamies, izlikās tos ļoti nopietni apspriežam. Ja vienacis būtu pratis angliski, viņam viss būtu kļuvis skaidrs.

— Mēs esam dabūjuši drusku vairāk par astoņsimt tūk­stošiem, ja neskaita sudrabu, — teica Grīfs. — Un tas apmēram ir viss, kas viņiem ir. Atlikušie divsimt tūkstoši varbūt ir nonākuši citu cilšu rokās. Atbrauksim atkal pēc trijiem mēnešiem, un šie piekrastes iedzīvotāji būs iemai­nījuši naudu atpakaļ. Turklāt ap to laiku viņiem jau būs izbeigusies tabaka.

— Būtu grēks uzpirkt penijus, — zobojās Olbraits. — Es, prātīgs tirgonis būdams, nevaru to paciest.

— Ceļas krasta vējš, — sacīja Grīfs, palūkodamies uz Penkbērnu. — Ko jūs teiksiet?

Penkbērns piekrītoši pamāja ar galvu.

— Ļoti labi. — Pagriezis vaigu pret vēju, Grifs pār­liecinājās, ka vējš ir nevienmērīgs un vājš. — Mister Karlsen, nolaidiet motorlaivu, lai tā ņem mūs tauvā! Uz šo vēju nevar paļauties.

Viņš izņēma no kastes sešsimt vai septiņsimt paciņu tabakas, ielika tās vienacim rokā un palīdzēja apjukuša­jam mežonim tikt pāri bortam. Kad bija pacelta fokbura, no nekustīgi stāvošo laivu rindas atskanēja drausmu klie­dzieni. Bet, kad bija pacelts enkurs un «Kitiveika» sakus­tējās, vienacis, nelikdamies ne zinis par šauteņu stobriem, kas bija pagriezti pret viņu, sāka airēt nopakaļ kuģim un, izmisīgi žestikulēdams, rādīja, ka viņa cilts ir ar mieru atdot peniju par desmit paciņām.

— Junga! Dzeramo riekstu! — uzsauca Penkbērns.

— Mēs dodamies uz Sidneju, — teica Grifs. — Un ko pēc tam?

— Kopā ar jums es braukšu atpakaļ pēc tiem divsimt tūkstošiem, — atbildēja Penkbērns. — Līdz tam laikam es uzbūvēšu šoneri braukāšanai starp salām. Bez tam es saukšu pie atbildības savus aizbildņus, lai paskaidro, kā­pēc viņi neatdod man tēva naudu. Kāda iemesla dēļ? Es pierādīšu, ka viņiem jāatdod nauda man.

Penkbērns lepni sasprindzināja muskuļus zem plānajām krekla piedurknēm, sagrāba abus melnos pavārus un pa­cēla viņus virs galvas kā divas hanteles.

— Aiziet uz klīverbomja takelāžu! — no pakaļgala nokomandēja Karlsens, kad bija pacelta grotbura.

Penkbērns nolaida abus pavārus uz klāja un metās uz priekšu, divos lēcienos aizdrāzdamies garām kādam meln­ādainam matrozim.