Ardievu, Džek!

ARDIEVU, DžEK!

Havaju salas ir viena ērmīga vieta. Sociālā ziņā te viss ir, es teiktu, ačgārni. Ne tāpēc, ka te kaut kas būtu ne­pieklājīgs. Nē, drīzāk te viss ir pārāk pieklājīgs un to­mēr — ar kājām gaisā. Visprivileģētākie te ir misionāri. Ir diezgan pārsteidzoši uzzināt, ka Havaju salās nepazīs­tams misionārs, kas ilgojas pēc mocībām, sēž naudīga aristokrāta galda galā. Un tomēr tas tā ir. Pazemīgie angļi, kas parādījās te deviņpadsmitā gadsimta trīsdes­mitajos gados, ieradās ostā, lai mācītu kanakiem patieso reliģiju un vienīgā īstā un nenoliedzamā dieva pielūg­šanu. Reliģijas izplatīšanā un vietējo iedzīvotāju civilizē- šanā viņi guva tādus panākumus, ka otrajā vai trešajā paaudzē kanaki izmira. Tie bija dieva vārda sējuma augli, bet misionāru (viņu dēlu un mazdēlu) sējumu auglis bija viņu īpašumā pārgājušās salas — zeme, ostas, pilsē­tas un cukurniedru plantācijas. Misionāri, kas bija iera­dušies sniegt gara barību, palika, lai mielotos ar pagānu kārumiem.

Bet neba par šo Havaju salu dīvainību es domāju, sāk­dams savu stāstu. Nevar taču runāt par stāvokli Havaju salās, nepieminot misionārus. Nu, kaut vai Dželai Kers- deilu, par kuru es gribēju stāstīt. No vecāsmātes puses viņš cēlies no misionāru dzimtas. Viņa vecaistēvs Bendže- mins Kersdeils, jenkiju tirgotājs, savā laikā ticis pie mil­jona, pārdodot lētu viskiju un džinu. Lūk, vēl viena dī­vainība! Vecie misionāri un vecie tirgotāji bija nāvīgi ienaidnieki, viņiem bija pilnīgi pretējas intereses, bet viņu bērni salaba — saprecējās un pārdalīja salas savā starpā.

Dzīve Havaju salās ir dziesma. Lūk, ko par to saka Stodards:

Kā notis mūžs te dienas kopā sies man.

Te katra sala — strofa, visas — dziesma.

Un viņam ir taisnība. Cilvēka miesa te ir zeltaina. Ieze­miešu sievietes ir saulē ienākušās Junonas, iezemiešu vī­rieši — bronzēti Apolloni. Viņi dzied un dej, zaļumu vi­jām krāšņoti un puķēm vainagoti. Bet ārpus stingrās mi­sionāru sabiedrības baltie vīrieši ļaujas klimata un saules iedarbībai un, lai cik aizņemti būtu, dzied, dejo un nēsā aiz ausīm un matos puķes. Tāds bija arī Džeks Kersdeils. Viņš bija viens no nevaļīgākajiem cilvēkiem, kādus es jebkad esmu saticis, — multimiljonārs, cukura karalis, kafijas plantāciju īpašnieks, kaučuka ieguves pionieris, lopkopis un atbalstīja trīs no katriem četriem jauniem pa­sākumiem salās. Viņš bija sabiedrisks cilvēks, klubu biedrs, jahtas īpašnieks, vecpuisis un turklāt viens no tiem skais­tajiem vīriešiem, kurus tā dievina neizprecināto meitu māmiņas. Starp citu, viņš bija beidzis Jēlas universitāti — un galva viņam bija tā piebāzta ar visnepieciešamākajiem statistikas un zinātnes datiem par Havaju salām kā ne­vienam no man pazīstamajiem saliniekiem. Darba viņam bija vairāk nekā saprašanas, bet viņš dziedāja, dejoja un rotāja matus ar puķēm ne sliktāk par jebkuru dīk­dieni.

Viņš bija drosmīgs un divus lāgus cīnījies divkaujā — abus lāgus politisku apsvērumu dēļ —, vēl būdams pavi­sam zaļš jauneklītis, kas pirmo reizi izgājis politikas arēnā. Pēdējā revolūcijā, kad gāza iezemiešu dinastiju, viņam neapšaubāmi bija uzslavas cienīga un drosmīga loma, bet tolaik viņam nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem. To, ka viņš nebija gļēvulis, es uzsveru, lai jūs va­rētu novērtēt tālākos notikumus. Esmu redzējis viņu Ha- leakalas rančo iejājam četrus gadus vecu ērzeli, ko divus gadus nebija varējuši pielauzt fon Tempska labākie kov­boji. Un man jāpastāsta vēl viens gadījums. Tas notika Konā jeb, pareizāk sakot, virs Konas, tāpēc ka vietējie iedzīvotāji nevēlas dzīvot zemāk kā tūkstoš pēdu augstumā. Mēs visi sēdējām uz doktora Gudhjū bungalo terases. Es sarunājos ar Dotiju Fērčaildu, kad milzīgs simtkājis — tas bija septiņas collas garš, mēs vēlāk izmērījām — no spārēm iekrita tieši viņai frizūrā. Mani šis preteklis, jāatzīstas, paralizēja. Es nespēju pakustēties. Manas smadzenes atteicās darboties. Divas pēdas no manis viņas matos lo­cījās riebīgs indīgs kukainis. Kuru katru brīdi tas varēja nokrist uz viņas kailajiem pleciem — mēs tikko bijām piecēlušies no pusdienu galda.

— Kas tas ir? — viņa jautāja, celdama roku.

— Neaiztiecietl — es uzsaucu. — Neaiztieciet!

— Bet kas tas tāds ir? — viņa nerimās, mana baismu pilnā skatiena un drebošo lūpu sabiedēta.

Mans kliedziens piesaistīja Kersdeila uzmanību. Viņš nevērīgi paskatījās uz mūsu pusi un saprata visu. Viņš bez skubas pienāca mums klāt.

— Lūdzu, nekustieties, Dotij, — viņš mierīgi sacīja.

Viņš ne mirkli nešaubījās, bet arī nesteidzās un tāpēc

nekļūdījās.

— Atļaujiet, — viņš teica.

Ar vienu roku viņš paņēma viņas šalli un cieši aptina to viņai ap pleciem, lai simtkājis neaizkristu aiz ņiebura. Otru — labo roku viņš ielaida viņai matos, satvēra atbai­došo dergli, cik tuvu pie skausta vien varēja, un, saspie­dis to starp īkšķi un rādītājpirkstu, izvilka no matiem. Tas bija visbriesmīgākais un visvaronīgākais skats, kādu tikai var iedomāties. Man pa muguru sāka skraidīt skudriņas. Septiņas collas garais kukainis, kājas tirinādams, locījās, raustījās un sitās pret roku, vijās ap pirkstiem un, mē­ģinādams tikt vaļā, skrāpēja ar nagiem ādu. Tas div­reiz iekoda viņam — es to redzēju —, lai gan viņš, no­mezdams pretekli uz grantētā celiņa un nomīdāms, ap­galvoja dāmām, ka tas neesot nodarījis viņam neko ļaunu. Bet pēc piecām minūtēm es sastapu viņu operāciju zālē, kur doktors Gudhjū ar griezieniem paplašināja viņam brū­ces un šļircinaja kālija permanganātu. Otrā rītā Kers­deila roka bija resna kā muca, un pampums turējās trīs nedēļas.

Tam visam nav nekāda sakara ar manu stāstu, bet es nevarēju neatgādināt notikumu ar simtkāji, lai pierādītu, ka Džeks Kersdeils nebija nekāds gļēvulis. Toreiz viņš parādīja tādu drosmi, kādu man vēl nekad nebija gadījies redzēt. Viņš ne aci nepamirkšķināja. No viņa lūpām ne­nozuda smaids. Un viņš ielaida īkšķi un rādītājpirkstu Dotijas Fērčaildas matos tik jautri, it kā tā būtu kaste ar sālītām mandelēm. Taču šo pašu cilvēku man bija lemts redzēt tūkstoškārt briesmīgāku baiļu varā, nekā pārdzīvoju es, redzēdams, kā preteklis lokās Dotijas Fēr­čaildas matos, šūpodamies virs viņas acīm un krūtīm.

_Es interesējos par spitālību, un šajā jautājumā, tāpat ka visos citos jautājumos, kas attiecās uz salu, Kersdei- lam bija enciklopēdiskas zināšanas. Taisnību sakot, spi­tālība bija viens no viņa jājamzirdziņiem. Viņš dedzīgi aizstāvēja Molokai koloniju, uz kurieni sūtīja spitālīgos no

visām salām. Demagogu uzkurināti, iedzimtie spriedelēja un uztraucās par cietsirdību Molokai salā, kur vīrieši un sievietes, atrauti no draugiem un ģimenes, bija spiesti dzīvot ieslodzījumā līdz savai nāves stundai. Te nebija iespējama nedz sprieduma atcelšana, nedz mīkstināšana. «Atmet cerību!» bija rakstīts uz Molokai vārtiem.

— Ticiet man, viņi tur jūtas laimīgi, — palika pie sava Kersdeils. — Un viņiem ir daudz labāk nekā viņu drau­giem un radiniekiem, kuri ir veseli un dzīvo ārpusē. Mo­lokai šausmas ir blēņas. Es varu parādīt jums jebkuru slimnīcu vai jebkuru nabadzīgo kvartālu jebkurā no pa­saules lielajām pilsētām, un jūs ieraudzīsiet kaut ko tūkstoškārt briesmīgāku. Dzīvie miroņi! Radījumi, kas kādreiz bijuši cilvēki! Pasaciņas! Jums vajadzētu redzēt, kā šie dzīvie miroņi piedalās zirgu skriešanās sacensībās ceturtajā jūlijā! Dažiem no viņiem ir laivas. Viens iegā­dājies motorlaivu. Viņiem nav ko darīt, un viņi jautri pavada laiku. Ēdiens, pajumte, apģērbs, ārstēšana — tas viss ir viņu rīcībā. Viņi ir šīs zemes aizbilstamie. Klimats tur ir daudz labāks nekā Ilonolulu, un ainava tur ir lie­liska. Man pašam nebūtu nekādu iebildumu pavadīt tur atlikušās mūža dienas. Tā ir jauka vietiņa.

Tā Kersdeils sprieda par laimīgajiem spitālīgajiem. Viņš nebaidījās no lepras un piemetināja, ka viņam, tāpat kā jebkuram citam baltajam, tikpat kā neesot iespējams ap- lipt ar šo slimību, kaut gan vēlāk viņš atzinās, ka viens no viņa skolas biedriem, Alfrēds Stārters, inficējies, aiz­braucis uz Molokai un tur nomiris.

— Zināt, vecos laikos, — Kersdeils paskaidroja, — dro­šas spitālības pazīmes nebija zināmas. Pietika ar kaut ko neparastu vai nenormālu, lai nosūtītu cilvēku uz Mo­lokai. Iznākums bija tāds, ka uz turieni nosūtīja desmi­tiem cilvēku, kas bija tikpat spitālīgi kā jūs vai es. Ta­gad tādas kļūdas neatkārtojas. Veselības departamenta pārbaudes ir nekļūdīgas. Interesanti, ka, līdzko ārsti bija iemācījušies noteikt šo slimību, viņi nekavējoties devās uz Molokai, izmeklēja slimniekus un atklāja, ka daudzi nemaz nav spitālīgi. Viņus tūlīt izsūtīja no Molokai. Vai viņi bija laimīgi, ka var braukt projām? Viņi vaimanāja skaļāk nekā tad, kad vajadzēja braukt no Honolulu uz Molokai. Daži atteicās braukt, un tos vajadzēja aizvest ar varu. Viens pat apprecējās ar spitālīgu sievieti, kam sli­mība bija pēdējā stadijā, un vēlāk rakstīja patētiskas vēstules Veselības departamentam, protestējot pret viņa iz­dzīšanu, jo, lūk, neviens nepratīšot kopt viņa nabaga veco sievu tā kā viņš.

— Kāds tad ir šis nekļūdīgais slimības noteikšanas paņēmiens? — es apvaicājos.

— Bakterioloģiskā izmeklēšana. No tās nekur nevar izsprukt. Ārsts Hervijs — viņš, jūs jau zināt, ir mūsu eksperts — pirmais lietoja šo metodi. Viņš ir burvis. Viņš zina par spitālību vairāk nekā jebkurš cits visā pasaulē, un, ja vispār kāds spitālības ārstēšanas līdzeklis tiks at­klāts, tad atklājējs būs viņš. Pati izmeklēšana ir ļoti vien­kārša. Izdevās izolēt un izpētīt bacillus leprae. Tagad to pazīst uzreiz. Viņi tikai paņem no aizdomās turētā gaba­liņu ādas, lai to bakterioloģiski izmeklētu. Cilvēks bez re­dzamām spitālības pazīmēm var būt pilns ar spitālības baciļiem.

— Tātad tiklab jūs kā es, paši nezinot, — es piezīmēju,

— varam būt pilni ar tiem.

Kersdeils paraustīja plecus un iesmējās.

— Kas to lai zina? Inkubācijas periods ilgst septiņus gadus. Ja jūs šaubāties, aizejiet pie ārsta Hervija. Viņš izkniebs jums gabaliņu ādas un vienā mirklī pateiks, vai esat slims vai neesat.

Vēlāk viņš iepazīstināja mani ar Herviju, kas sadeva man Veselības departamenta atskaites un brošūras par minēto slimību un aizveda mani uz Kalihi pieņemšanas punktu Honolulu, kur aizdomīgos pārbaudīja, bet patie­šām slimos paturēja līdz nosūtīšanai uz Molokai. Tādas nosūtīšanas notika reizi mēnesī, kad spitālīgie, pateikuši pēdējās ardievas, sakāpa mazajā tvaikonītī «Noeau» un brauca uz koloniju.

Kādu pēcpusdienu klubā, kur es rakstīju vēstules, iegrie­zās Džeks Kersdeils.

— Tieši jūs man esat vajadzīgs, — viņš mani uzrunāja.

— Es parādīšu jums traģēdijas visbēdīgāko pusi — spi­tālīgo vaimanas pirms izbraukšanas uz Molokai. «Noeau» viņus uzņems pēc dažām minūtēm. Bet es jūs brīdinu, neļaujiet vaļu jūtām. Lai cik neviltotas ir šīs bēdas, pēc gada viņi vaimanātu vēl briesmīgāk, ja Veselības depar­taments mēģinātu aizvest viņus prom no Molokai. Mēs vēl pagūsim iedzert viskiju ar sodu. Mani gaida pajūgs. Nepaies ne piecas minūtes, kad mēs jau būsim piestātnē.

Un mēs braucām uz piestātni. Ap četrdesmit nelaimīgo, nošķirti no pārējiem, tupēja starp savām mašām, segām un dažādām mantām. «Noeau» bija tikko piestājis pie lihtera, kas to šķīra no piestātnes. Misters Makvejs, ko­lonijas priekšnieks, uzraudzīja iekāpšanu. Mani iepazīs­tināja ar viņu, kā arī ar doktoru Džordžu — vienu no Veselības departamenta ārstiem, ar kuru es jau biju ticies Kalihi. Spitālīgie bija pagalam nobēdājušies. Lielākajai tiesai sejas bija atbaidošas — pārāk briesmīgas, lai es tās aprakstītu. Taču šur tur manīja diezgan pievilcīgus cilvēkus bez redzamām spitālības pazīmēm. Es ievēroju kādu balto meitenīti, kurai nebija vairāk par divpadsmit gadiem, ar zilām acīm un zeltainiem matiem. Vienu vaigu tomēr bija skārusi spitālība. Atbildot uz manu piezīmi, cik vientuļa viņa jutīsies starp melnādainajiem slimnie­kiem, Džordžs sacīja:

— Diezin vai. Šī ir laimīga diena viņas mūžā. Viņa ir no Kauai. Viņas tēvs ir lops. Tagad, dabūjusi šo kaiti, viņa brauc pie mātes uz koloniju. Māti aizsūtīja uz turieni pirms trim gadiem — ļoti smags gadījums.

— Ne vienmēr var spriest pēc ārienes, — paskaidroja misters Makvejs. — Vai redzat to dūšīgo, zaļoksno puisi? Izskatās kā pati veselība, bet es nejauši uzzināju, ka viņam čūla izēdusies cauri pēdai un otra tāda pati ir uz pleca. Ir arī vēl citi. Vai redzat meiteni, kas smēķē papi­rosu? Paskatieties uz viņas roku! Pirksti viņai ir savilkti. Tie kļuvuši nedzīvi. Slimība skar nervus. Jūs varat no­griezt meitenei pirkstus ar trulu nazi vai saberzt ar mus­katriekstu rīvi, un viņa itin neko nejutīs.

— Nu, bet tai skaistajai sievietei, — es nerimos, — gan nevar būt šī kaite. Viņa ir tik jauka un apburoša.

— Bēdīgs gadījums, — pār plecu izmeta misters Mak­vejs, jau griezdamies, lai ietu ar Kersdeilu pastaigāties pa piestātni.

Tā bija skaista sieviete — tīrasiņu polinēziete. Kaut gan manas zināšanas par šo rasi un tās tipiem bija nie­cīgas, es nevarēju nesecināt, ka viņa cēlusies no senas virsaišu cilts. Viņai nebija vairāk par divdesmit trijiem vai divdesmit četriem gadiem. Viņas auguma līnijas un samēri bija nevainojami, un viņā tikai mazliet bija iezī­mējies šīs rases sievietēm raksturīgais apaļīgums.

— Tas bija trieciens mums visiem, — doktors Džordžs pats ierunājās. — Viņa labprātīgi paziņoja par savu sli-

mlbu. Nevienam tas nebija ne prātā nācis. Taču viņa kaut kā bija saķērusi šo kaiti. Mēs visi bijām satriekti, ticiet man. Panācām to, ka avīzēs šī ziņa neparādījās. Neviens, izņemot mūs un viņas ģimeni, nezina, kas ar viņu no­ticis. Lai kam jūs Honolulu pajautāsiet, katrs jums pa­teiks, ka viņa laikam aizbraukusi uz Eiropu. Paklausot viņas lūgumam, mēs vairījāmies to izpaust. Nabaga mei­tene, cik viņa ir lepnai

— Bet kas viņa ir? — es jautāju. — Spriežot pēc tā, ko jūs par viņu stāstāt, viņai ir jābūt kaut kam.

— Vai esat dzirdējis par Lusiju Mokunui? — viņš at­jautāja.

— Lusiju Mokunui? — es atkārtoju, cenzdamies atce­rēties, tad papurināju galvu. — Tā kā būtu dzirdējis šo vārdu, bet nevaru atcerēties.

— Neesat dzirdējis par Lusiju Mokunui? Par Havaju lakstīgalu? Piedodiet, jūs taču esat malahini\ kā lai jūs to zinātu! Redzat, Lusija Mokunui bija Honolulu, nē, visu Havaju salu mīlule.

— Jūs sakāt «bija»? — es pārtraucu.

— Tieši tā. Tagad ar viņu ir cauri. — Viņš līdzjūtīgi paraustīja plecus. — Divpadsmit haoles, piedodiet, baltie bija iemīlējušies viņā. Sīkos pielūdzējus es neskaitu klāt. Minētie divpadsmit bija haoles ar stāvokli un teikšanu. Ja vien gribējusi, viņa būtu apprecējusies ar augstākā tiesneša dēlu. Jūs sakāt, ka viņa ir skaista? Bet jums vajadzētu dzirdēt, kā viņa dzied! Labākā iezemiešu dzie­dātāja Havaju salās. Rīkle viņai ir no tīra sudraba un saules stariem. Mēs viņu dievinājām. Vispirms viņa ap­braukāja Ameriku ar havajiešu karalisko orķestri. Pēc tam divas, reizes brauca viena pati — koncertēja.

— A! — es iesaucos. — Tagad atceros. Pirms diviem gadiem dzirdēju viņu Bostonā. Tad tā ir viņa! Tagad es viņu pazīstu.

Mani nomāca skumju smagums. Dzīve labākajā gadī- umā bija bezjēdzīga. Pagājuši tikai divi gadi, un šī lie- iskā būtne, kas stāvējusi panākumu virsotnē, tagad at­rodas spitālīgo barā un gaida, kad viņu sūtīs uz Molokai. Man ienāca prātā Henlija rindas:

Vecs klaidonis ļauj skatīt savas čūlas;

Man dzīve liekas misēklis un kauns.

1 Iebraucējs.

Es nodrebēju, iedomājoties pats savu nākotni. Ja tik briesmīgs liktenis piemeklējis Lusiju Mokunui, kālab tas nevar piemeklēt mani vai kādu citu? Es labi zināju, ka dzīvē mums ik uz soja uzglūn nāve, bet… dzīvot starp dzīviem miroņiem, mirt un nebūt mirušam, būt vienam no tiem nožēlojamajiem radījumiem, kas kādreiz bijuši vīrieši un sievietes, kuras reiz bijušas līdzīgas Lusijai Mokunui, visu Polinēzijas burvību iemiesojumam, māk­sliniecei un vīriešu valdzinātājai… Es laikam nespēju noslēpt satraukumu, tāpēc Džordžs steidza mani pārlieci­nāt, ka spitālīgie kolonijā jūtoties ļoti laimīgi.

Tas viss bija neiedomājami briesmīgi. Es nespēju ska­tīties uz viņu. Netālu no mums aiz novilktas virves, ko apsargāja policists, stāvēja spitālīgo radi un draugi. Vi­ņiem neļāva nākt tuvāk. Nebija nedz pēdējo apkampienu, nedz atvadu skūpstu. Viņi sasaucās, izkliegdami pēdējos uzdevumus, pēdējos mīlas vārdus, pēdējos atkārtotos rīko­jumus. Aiz virves stāvošie šausmīgā sasprindzinājumā skatījās. Pēdējo reizi viņi lūkojās savu mīļoto sejās, tā­pēc ka tie bija dzīvi miroņi, kurus ar bēru kuģi veda uz Molokai kapsētu.

Džordžs deva rīkojumu, nelaimīgie radījumi ar mokām pietrausās kājās un, savu nastu smaguma liekti, sāka streipuļot pāri lihterim uz tvaikoni. Tas bija bēru gā­jiens. Aiz virves palikušie sāka vaimanāt. Asinis stinga dzīslās, sirds plīsa pušu. Es vēl nekad nebiju dzirdējis tādas vaimanas un, cerams, nekad arī nedzirdēšu. Kers­deils un Makvejs joprojām stāvēja piestātnes otrā galā, nopietni sarunādamies — par politiku, protams, tāpēc ka abi bija pagalam aizrāvušies ar šo spēli. Kad Lusija Mo­kunui gāja man garām, es zagšus paskatījos uz viņu. Lusija bija skaista. Viņa bija skaista pat mūsu izpratnē — viens no retajiem ziediem, kas izplaukst reizi simts ga­dos. Un tieši viņai bija lemta Molokai. Viņa kā karaliene aizgāja pa lihteri taisni uz kuģa pakaļgalu un nokāpa uz atklātā klāja, kur pie reliņa saspiedušies spitālīgie, asa­ras liedami, raudzījās uz krastā palikušajiem tuvinie­kiem.

Atdeva galus, un «Noeau» sāka attālināties no piestāt­nes. Vaimanas kļuva skaļākas. Cik daudz bēdu un izmi­suma! Es vēl nebiju paguvis sev nosolīties, ka savu mūžu vairs nebūšu liecinieks «Noeau» atiešanai, kad atgriezās Makvejs un Kersdeils. Kersdeilam mirdzēja acis, bet viņa lūpas nespēja valdīt jautru smaidu. Acīmredzot saruna par politiku bija sagādājusi viņam prieku. Virve tika atāķēta nost, un raudošie radinieki drūzmējās piestātnē, kur stāvējām mēs.

— Tā ir viņas māte, — čukstēja ārsts Džordžs, rādī­dams uz sirmgalvi, kas stāvēja man blakus un, šurpu turpu līgodamās, asaru aptumšotām acīm skatījās uz tvai­koni. Es pamanīju, ka Lusija Mokunui arī raud. Pēkšņi viņa mitējās raudāt un palūkojās uz Kersdeilu. Tad viņa izstiepa rokas, kā to tik apburoši bija darījusi Olga Ne- zersola, apskaudama publiku, un uzsauca:

— Ardievu, Džek! Ardievu!

Viņš izdzirdēja kliedzienu un atskatījās. Es nekad ne­biju redzējis tādu baiļu pārņemtu cilvēku. Viņš sagrīļo­jās, nobālēja līdz matu saknēm, it kā iekšēji sašļuka un saguma. Viņš strauji pacēla rokas un izdvesa: «Mans dievs, mans dievs!» — tad ar milzīgu piepūli savaldījās un uzsauca:

— Ardievu, Lusija! Ardievu!

Kersdeils stāvēja piestātnē un māja viņai ar rokām, līdz beidzot «Noeau» bija krietni tālu no krasta un at­sevišķas pie reliņa sadrūzmējušos aizbraucēju sejas vairs nevarēja saskatīt.

— Es domāju, ka jūs zināt, — teica Makvejs, kas ziņ­kāri bija vērojis viņu. — Lai nu kam, bet jums vaja­dzēja zināt. Es domāju, ka tieši tāpēc jūs esat atnācis uz šejieni.

— Tagad zinu, — ļoti nopietni atbildēja Kersdeils.

— Kur ir pajūgs?

Viņš ātri, gandrīz skriešus devās pie pajūga. Man arī vajadzēja gandrīz vai skriet, lai tiktu viņam līdzi.

— Brauciet pie ārsta Hervija, — viņš sacīja kučierim.

— Un cik ātri vien varat.

Elsdams un pūzdams viņš atlaidās sēdeklī. Viņš kļuva arvien bālāks. Lūpas viņam bija cieši sakniebtas, uz pie­res un augšlūpas parādījās sviedru lāses. Likās, ka viņš cieš briesmīgas mokas.

— Dieva dēj, Mārtiņ, paskubini zirgus! — Kersdeils piepeši uzsauca. — Uzdod viņiem ar pātagu! Vai dzirdi? Uzdod zirgiem ar pātagu!

— Viņi sāks auļot, ser, — kučieris iebilda.

— Lai auļo, — atbildēja Kersdeils, — Es jums labi samaksāšu un nokārtošu visu ar policiju. Uzdod viņiem! Nu, tā, tā! Ātrāk, ātrāk!

— Man taču nenāca ne prātā… — Kersdeils murmi­nāja, atkal atslīgdams sēdeklī un drebošām rokām no- rausdams sviedrus.

Pagriezienos pajūgs tā lēkāja, svaidījās un gāzelējās, ka sarunāties nebija iespējams. Un nebija jau arī par ko runāt. Bet es dzirdēju viņu nepārtraukti čukstam:

— Man taču nenāca ne prātā, man nenāca prātā…