Atkritējs

ATKRITĒJS

Mostos, laiks uz darbu steigt.

Dievs, ļauj visu godam veikt,

Bet, ja lemts man mirt tūlīt,

Ļauj līdz galam padarīt.

Āmen

— Džonij, ja tu necelsies augšā, es tev nedošu ēst!

Zēnam no šiem draudiem nebija ne silts, ne auksts. Viņš ietiepīgi negribēja mosties, nevēlēdamies šķirties no aiz­mirstības, ko dāvā miegs, tāpat kā sapņotājs nevēlas šķir­ties no sava sapņa. Zēna pirksti gļēvi savilkās dūrēs, un viņš sitot nevarīgi mētāja pa gaisu rokas. Šie sitieni bija domāti mātei, bet viņa ar ierastu veiklumu izvairījās no tiem un spēcīgi sapurināja guļavu aiz pleca.

— Es tev!

No miega dzīlēm izlauzās apslāpēts kliedziens, kas strauji pārauga sirdi plosošās vaimanās, tad pieklusa un pārgāja neskaidrā smilkstoņā. Tas bija zvēra kliedziens, bezgalīgs sašutuma un sāpju pilns mocītas dvēseles klie­dziens.

Bet māte nepievērsa tam nekādu uzmanību. Viņa, šī sieviete ar skumjajām acīm un nogurušo seju, bija jau apradusi ar šo ikdienas pienākumu. Viņa sagrāba segu un mēģināja novilkt to nost, bet zēns, mitējies vicināt dūres, izmisīgi ieķērās segā. Sarāvies kamolā gultas kāj­galī, viņš nelaida to vaļā. Tad māte mēģināja novilkt uz grīdas palagus. Zēns spurojās pretī. Viņa saņēmās. Pār­svars bija mātes pusē, un palags slīdēja lejup kopā ar gulētāju, kas instinktīvi turējās pie tā, lai izsargātos no aukstuma.

Kad zēns jau karājās pār gultas malu, šķita, ka viņš nokritīs uz grīdas ar galvu pa priekšu. Bet tad viņā sāka mosties apziņa. Viņš izstiepās un brīdi bīstami sašūpojās. Pēc tam viņš nolaida uz grīdas kājas. Māte acumirklī sagrāba viņu aiz pleciem un sapurināja. Zēns atkal sāka vicināt dūres, šoreiz sizdams stiprāk un trāpīgāk. Viņš atvēra acis. Māte palaida mazo vaļā. Viņš bija pamodies.

— Labi, — viņš nomurmināja.

Māte paķēra lampu un izsteidzās laukā, atstādama viņu tumsā.

— Gan tev atvilks no algas! — viņa vēl piedraudēja.

Tumsa zēnu netraucēja. Apģērbies viņš izgaja virtuvē.

Zēna gaita nepavisam neatbilda viņa tievajam un trausla­jam augumam. Viņa kājas cilājās smagi, un tas likās dīvaini, jo kājas bija tievas kā maikstes. Zēns pievilka pie galda izsēdētu krēslu.

— Džonij! — māte strupi uzsauca.

Viņš spēji piecēlās un, ne vārda nebildis, gāja pie iz­lietnes. Tā bija taukaina un netīra. No cauruma kāpa ne­labs smārds. Viņš to nemanīja. Tas, ka izlietne smako, viņam likās tikpat dabiski kā tas, ka ziepes ir aplipušas ar netīrumiem un slikti puto. Viņš arī sevišķi nepūlējās, lai tās putotu. Dažas riekšavas auksta ūdens no krāna, un ar to mazgāšanās bija galā. Zobus viņš netīrīja. Viņš pat nebija redzējis zobu suku un nezināja, ka pasaulē ir cil­vēki, kas spējīgi nodarboties ar tādu muļķību kā zobu tīrīšana.

— Kaut reizi dienā varēji nomazgāties bez atgādinā­šanas, — māte viņam pārmeta.

Pieturēdama ieplīsušo kafijkannas vāciņu, viņa ielēja divas tases kafijas. Zēns neko neatbildēja, jo par to viņi strīdējās mūžudien un vienīgi šajā ziņā māte bija cieta kā krams. Nomazgāties «kaut reizi dienā» vajadzēja obli­gāti. Viņš noslaucījās savazātā, netīrā un saplēstā dvielī, kas atstāja uz sejas plūksnas.

— Ja mēs nedzīvotu tik tālu, — māte ierunājās, kad Džonijs bija apsēdies. — Es daru, ko vien varu. Pats zini. Par dolāru zemāka īres maksa arī ir ietaupījums, turklāt te mums ir ērtāk. Tu pats zini.

Zēns tikpat kā neklausījās. Tas viss jau bija dzirdēts diezin cik reižu. Mātes domāšanas loks bija šaurs, un viņa pastāvīgi atkārtoja, cik grūti dzīvot tik tālu no fabrikas.

— Bet par dolāru var nopirkt vairāk ēdamā, — Džonijs pamācoši noteica. — Es labāk pastaigājos, toties pielieku pilnāku vēderu.

Viņš skubīgi ēda maizi, uzdzerdams virsū pussakošļā- tajiem kumosiem kafiju. Karstais, duļķainais šķidrums tikai vārda pēc bija kafija. Džonijs gan uzskatīja to pa« kafiju, turklāt par lielisku. Tā bija viena no nedaudzajām ilūzijām, kas viņam vēl bija saglabājušās. Savā mūžā viņš vēl ne reizi nebija dzēris īstu kafiju.

Kā piedevu pie maizes viņš vēl dabūja gabaliņu aukstas cūkgaļas. Māte ielēja viņam otru tasi kafijas. Apēdis maizi, viņš gaidīja, vai nedabūs vēl. Māte uztvēra zēna jautājošo skatienu.

— Neesi nu tik rijīgs, Džonij, — viņa sacīja. — Savu daļu tu saņēmi. Brāļi un māsas ir mazāki par tevi.

Viņš palaida pārmetumu gar ausīm. Viņš vispār nebija no runātnīgajiem. Bet viņa izsalkušais skatiens vairs ne­lūdza papilddevu. Zēns prata negausties, un šī pacietība bija tikpat briesmīga kā skola, kur viņam tā bija iemācīta. Viņš izdzēra pēdējo kafijas malku, ar delnu noslaucīja muti un piecēlās.

— Pagaidi, — steigšus ierunājās māte. — Vēl vienu mazu šķēlīti var nogriezt, pavisam plānu.

Tā bija roku veiklība, nekas vairāk. Izlikdamās, ka griež viņam no klaipa šķēli, māte ielika maizi kastē, bet zēnam pastūma vienu no savām divām šķēlēm. Viņa do­māja, ka ir apmānījusi dēlu, taču Džonijs bija pamanījis viņas viltību. Un tomēr viņš bez sirdsapziņas pārmetu­miem paņēma maizi. Viņš uzskatīja, ka māte, slimīga bū­dama, tik un tā daudz neapēdīs.

Māte, redzēdama, ka zēns zelē sausu maizi, noliecās pār galdu un ielēja savu kafiju viņa tasē.

— Šorīt man no tās metas nelabi ap dūšu, — viņa pa­skaidroja.

Atskanēja attāls garš un griezīgs svilpiens, un abi pie­lēca kājās. Māte paskatījās uz skārda modinātājpulksteni, kas stāvēja uz plaukta. Tas rādīja pussešus. Strādnieki pašlaik tikai modās no miega. Viņa uzmeta uz pleciem šalli un uzlika galvā vecu, apdilušu, saņurcītu cepuri.

— Nu mums jāskrien, — viņa teica, nogriezdama degli un nopūzdama uguni.

Viņi taustīdamies izgāja no istabas un nogāja lejā pa kāpnēm. Laiks bija skaidrs un auksts, un, saltā gaisa ap­ņemts, Džonijs nodrebinājās. Zvaigznes vēl nebija sākušas bālēt, un pilsēta grima tumsā. Džonijs un viņa māte gāja šļūcošiem soļiem. Nepietika spēka atraut kājas no zemes.

Kad viņi klusēdami bija gājuši piecpadsmit minūtes, māte pagriezās pa labi.

— Tikai nenokavē, — jau nozudusi tumsā, viņa vēl pē­dējo reizi piekodināja.

Džonijs neatbildēja, iedams tālāk savu ceļu. Fabrikas kvartālā visur jau vērās vaļā māju durvis, un drīz viņš ieplūda tumsā ņudzošajā pūlī. Kad viņš iegāja pa fabri­kas vārtiem, atskanēja otrs svilpiens. Viņš paskatījas uz austrumiem. Virs lauzītās jumtu līnijas sāka svīst bālgana gaismiņa. Tā arī bija visa dienas gaisma, ko viņš dabūja redzēt; viņš pagrieza tai muguru un pievienojas savas maiņas jaudīm.

Zēns ieņēma vietu vienā no daudzajām garajām mašīnu rindām. Viņa priekšā virs kastes, kas bija pilna ar mazām spolītēm, ātri griezās lielas spoles. Uz tām viņš uztina džutas pavedienu no mazajām spolītēm. Darbs nebija sa­režģīts. Bija vajadzīgs tikai ātrums. Pavediens no maza­jām spolītēm tinās nost tik strauji un lielo spoļu bija tik daudz, ka slaistīties neatlika laika.

Džonijs strādāja automātiski. Kad mazā spolīte bija gandrīz tukša, viņš ar kreiso roku kā ar bremzi apstādi­nāja lielo spoli un vienlaikus ar īkšķi un rādītājpirkstu saķēra pavediena brīvo galu. Ar labo roku viņš tai pašā laikā saķēra jaunas mazās spolītes pavediena brīvo galu. Sīs operācijas ar abām rokām tika veiktas vienlaikus un ātri. Tad zēns ar zibenīgu kustību sasēja audēju mezglu un palaida vaļā spoli. Siet audēju mezglus bija_ viegli. Viņš reiz palielījās, ka varētu to izdarīt miegā. Īstenībā tā arī bija, jo viņš vienā naktī nostrādāja veselus gadsim­tus, siedams bezgalīgas audēju mezglu virtenes.

Daži zēni vairījās no darba, neapmainīdami spolītes, kad tās bija tukšas, un ļaudami mašīnai iet tukšgaitā. Meistars raudzījās, lai tas nenotiktu. Reiz viņš pieķēra Džonija kaimiņu un sadeva tam pa ausīm.

— Paskaties uz Džoniju! Kāpēc tu nestrādā tā kā viņš? — meistars bargi noprasīja.

Džonija spoles griezās, ka zibēja vien, taču viņu ne­iepriecināja šī netiešā uzslava. Kādreiz … bet tas bija sen, ļoti sen. Zēna sejā nepakustējās ne muskulītis, dzirdot, ka viņu min par paraugu. Viņš strādāja nevainojami. Viņš to zināja. Viņam to teica bieži jo bieži. Pie uzslavām bija pierasts, un tās Džonijam vairs neko nenozīmēja. No pa- raugstrādnieka viņš bija kļuvis par paraugmašīnu. Ja darbs neveicās, tad gluži tāpat, kā bija ar mašīnu, vainīgs bija slikts materiāls. Kļūdīties viņam bija tikpat neiespē­jami, kā precīzi noregulētai naglu štancei cirst neprecīzas naglas.

Un nebija arī nekāds brīnums. Nebija tādas dienas, kad viņš nebūtu dzīvojis ciešā saskarē ar mašīnām. Mašīnas, var teikt, bija ieaugušas zēnā, un katrā ziņā viņš bija uz­audzis starp tām. Pirms divpadsmit gadiem šīs pašas fabrikas austuvē bija izcēlies neliels satraukums. Džonija mātei kļuva slikti. Viņu noguldīja uz grīdas starp dārdo­šajām mašīnām. Pasauca divas pavecākas audējas. Viņām palīdzēja meistars. Pēc dažām minūtēm austuvē jau bija par vienu dvēseli vairāk. Tas bija Džonijs, kurš nāca pa­saulē, stellēm klabot un rībot, un vispirms ieelpoja silto, mitro gaisu, kas bija pilns ar kokvilnas putekļiem. Jau pir­majā sava mūža dienā viņš klepoja, lai atbrīvotu plaušas no putekļiem, un šā paša iemesla dēļ viņš klepoja vēl šobaltdien.

Džonijam blakus strādājošais zēns elsoja un šņaukājās. Viņa sejā bija lasāms naids pret meistaru, kas iztālēm joprojām bargi skatījās uz viņu, bet vis^s spoles tagad griezās pilnas. Zēns izkliedza briesmīgus lāstus viņa priekšā virpuļojošajām spolēm, taču skaņa netika tālāk par piecām sešām pēdām, jo mašīnu dārdoņa apturēja un savaldīja to kā siena.

Džonijs tam visam nepievērsa uzmanību. Viņš pret lie­tām izturējās vienaldzīgi. Turklāt atkārtojoties viss apnīk, bet tamlīdzīgus notikumus viņš bija pieredzējis daudz­kārt. Runāt pretī meistaram viņam likās tikpat bezjēdzīgi, kā pretoties mašīnai. Mašīnas bija ierīkotas tā, lai dar­botos tā un ne citādi un veiktu zināmu darbu. Tāpat bija ar meistaru.

Bet pulksten vienpadsmitos cehā izcēlās satraukums. Neizprotamā kārtā tas acumirkli izplatījās pa visu fabriku. Vienkājainais puišelis, kas strādāja Džonijam otrā pusē, ātri aizkluburēja līdz tukšai vagonetei un iespruka tajā ar visu kruķi. Jauna cilvēka pavadībā šurp nāca fabrikas pārvaldnieks. Svešais bija labi ģērbies, viņam bija mu­gurā iestīvināts krekls — džentlmenis saskaņā ar cilvēku klasifikāciju, ko bija izstrādājis Džonijs, turklāt vēl in­spektors.

Iedams cauri ceham, viņš vērīgi noskatījās uz zēniem. Reižu reizumis viņš apstājās un uzdeva jautājumus. Vi­ņam bija jākliedz pilnā rīklē, un šādos brīžos viņa seja bija jokaini saviebta no piepūles. Inspektors tūlīt pama­nīja tukšo mašīnu blakus Džonijam, bet neko neteica. Pievērsis uzmanību arī Džonijam, viņš spēji apstājās. Satvēris aiz rokas, viņš pavilka Džoniju kādu soli nost no mašīnas, bet tad, izbrīnā iesaucies, palaida vaļā.

— Diezgan vājš, — satraukti iesmiedamies, teica pār­valdnieks.

— Kauli un āda! — atbildēja inspektors. — Paskatie­ties uz viņa kājām! Sim puikam ir rahīts — sākumasta- dijā, bet ir. Ja viņu nenobeigs epilepsija, tad tikai tapec, ka pirmā viņu pasteigsies nobeigt tuberkuloze.

Džonijs dzirdēja, bet nesaprata. Turklāt viņu neintere­sēja gaidāmās kaites. Inspektora personā viņam draudēja daudz tuvāka un briesmīgāka slimība.

— Nu, manu zēn, saki taisnību, — teica, pareizak sa­kot, nokliedza inspektors, pieliekdamies Džonijam pie pašas auss. — Cik tev gadu?

— Četrpadsmit, — Džonijs atmeloja un atmeloja pilnā rīklē. Viņš atmeloja tik skaļi, ka viņam sākās sauss, krek- stošs klepus, kas izsvieda no zēna plaušām visu rīta cē­lienu krājušos putekļus.

— Pēc izskata ne mazāk par sešpadsmit, — teica pār­valdnieks.

— Vai par sešdesmit! — atcirta inspektors.

— Viņš vienmēr ir bijis tāds.

— Kopš kura laika? — ātri jautāja inspektors.

— Jau gadiem ilgi. Un kā nekļūst, tā nekļūst vecāks.

— Jaunāks, es teiktu. Viņš, jādomā, ir strādājis te vi­sus šos gadus?

— Ar pārtraukumiem, bet_tas bija pirms jaunā likuma stāšanās spēkā, — pasteidzās piebilst pārvaldnieks.

— Šī mašīna stāv dīkā? — inspektors jautāja, rādīdams uz neaizņemto vietu blakus Džonijam, kur neprātīgā āt­rumā griezās pusnotītas spoles.

— Tā rādās. — Pārvaldnieks ar zīmi piesauca klāt meistaru un iekliedza viņam kaut ko ausī, norādīdams uz mašīnu. — Mašīna stāv dīkā, — viņš ziņoja inspektoram.

Viņi devās tālāk, bet Džonijs atgriezās savā vietā, prie­cādamies, ka slimība pagājusi secen. Bet vienkājainajam zēnam tā neveicās. Acīgais inspektors ieraudzīja viņu un izvilka no vagonetes. Zēnam drebēja lūpas un acīs bija tāds izmisums, it kā viņu būtu piemeklējis smags, nela­bojams posts. Meistars bija pārsteigts, it kā redzētu šo zēnu pirmo reizi mūžā, bet pārvaldnieka seja pauda iz­brīnu un nepatiku.

— Es viņu pazīstu, — ierunājās inspektors. — Viņam ir divpadsmit gadu. Šā gada laikā viņš pēc mana rīko­juma ir atlaists no trim fabrikām. Šī būs ceturtā.

Viņš pagriezās pret vienkājaino zēnu.

— Tu man apsolīji, devi goda vārdu, ka iesi skolā.

Zēns sāka gauži raudāt.

— Lūdzu, inspektora kungs, mums jau nomira divi mazie, un mēs esam šausmīgi nabadzīgi.

— Bet kāpēc tu tā klepo? —inspektors noprasīja, it kā apvainodams mazo kādā noziegumā.

Un vienkājainais zēns kā taisnodamies atbildēja:

— Tas nekas. Es pagājušajā nedēļā saaukstējos, inspek­tora kungs, tas ir viss.

Beidzās ar to, ka vienkājainais zēns izgāja no ceha kopā ar inspektoru, kuram noraizējies un apjucis sekoja pārvaldnieks. Pēc tam viss atkal iegriezās vecajās sliedēs. Beidzot garais rīts un vēl garākā diena bija galā un svilpe pavēstīja darba beigas. Bija jau tumšs, kad Džonijs izgāja pa fabrikas vārtiem. Saule pa to laiku bija uzrā­pušies pa debesu zelta kāpnēm, applūdinājusi pasauli ar savu laipnīgo siltumu, nokāpusi lejā un pazudusi rietu­mos aiz lauzītās jumtu līnijas.

Vakariņas bija visas ģimenes maltīte — vienīgā reize dienā, kad Džonijs sadūrās ar jaunākajiem brāļiem un māsām. Tā patiešām bija sadursme, jo viņš bija ļoti vecs, toties viņi nožēlojami jauni. Viņu kaitināja brāļu un māsu pārmērīgā un apbrīnojamā jaunība. Viņš nesaprata to. Viņa paša bērnība bija pārāk tālu aiz muguras. Džonijs līdzinājās ātri sakaitināmam vecim, kuram uzdzen dusmas jauno nebēdnība, kas viņam liekas tīrās blēņas. Pikti no­liecies pār šķīvi, zēns mierināja sevi ar domu, ka arī vi­ņiem drīz būs jāiet darbā. Tas viņus apslīpēs, padarīs no­svērtus un cienīgus kā viņš pats. Tā nu tas bija, ka Džonijs, tāpat kā visi mirstīgie, mēroja visu ar savu olekti.

Pie vakariņu galda māte visvisādos veidos, bezgalīgi atkārtodamās, skaidroja, ka viņa cenšoties darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, tā ka, trūcīgajai maltītei beidzoties, Džonijs atvieglots atbīdīja krēslu un piecēlās. Brīdi gud­rojis, vai likties gultā vai iet ārā, viņš beidzot izgāja pa durvīm. Tālu zēns negāja. Viņš apsēdās uz lieveņa, ceļus pierāvis klāt, šauros plecus nolaidis, elkoņus atspiedis pret ceļiem, bet zodu atbalstījis plaukstās.

Viņš sēdēja un ne par ko nedomāja. Viņš atpūtās. Viņa apziņa snauda. Brāļi un māsas arī iznāca ārā un kopā ar citiem bērniem uzsāka trokšņainu rotaļu. Elektriskā la­terna uz stūra apgaismoja mazos draiskuļus. Viņi zināja, ka Džonijs ir pūcīgs un ātri sadusmojams, taču piedzīvo­jumu kāre urdīt urdīja viņus paķircināt lielo brāli. Viņi sadevās rokās un, ar kājām sizdami takti, dziedāja muļ­ķīgas un aizvainojošas rīmes. Sākumā Džonijs apveltīja viņus ar lamu vārdiem, kurus bija iemācījies no dažādiem meistariem. Redzēdams, ka tas nelīdz, un atcerējies, ka viņš taču ir cienījamākos gados, zēns apklusa un sēdēja kā mēms.

Barvedis bija viņa brālis Vilijs, kuram nesen kā bija palikuši desmit gadi, ģimenē otrais pēc viņa. Džonijs ne­juta pret viņu sevišķu maigumu. Viņa dzīvi agri bija sabojājusi pastāvīgā piekāpšanās Vilijām un atteikšanās no kaut kā Vilija labā. Viņš uzskatīja, ka Vilijs ir viņam liels parādnieks un nepateicīgs radījums. Tais tālajos lai­kos, kad Džonijs pats varēja rotaļāties, krietnu daļu bēr­nības viņam bija laupījusi nepieciešamība rūpēties par Viliju. Toreiz Vilijs bija zīdainis, bet māte, tāpat kā tagad, strādāja fabrikā. Džonijam vajadzēja būt gan tēva, gan mātes vieta.

Likās, ka Džonija piekāpšanās un atteikšanās ir nākusi Vilijām par labu. Viņš bija braši noaudzis diezgan ple­cīgs zēns, augumā tikpat liels kā vecākais brālis un pat druknāks par viņu. Šķita, ka tas, kā pietrūkst viena brāļa miesai, ir pilnā mērā atdots otram. Garīgā ziņā bija tā­pat. Pārliecīgā darbā Džonijs bija nomākts, gurdens, apā­tisks, turpretī jaunākais brālis nezināja, kur likt savu enerģiju.

Izsmējīgā dziesmiņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Vilijs lēkaļādams pieliecās brālim tuvāk un parādīja mēli. Džonijs pašāva uz priekšu kreiso roku, sagrāba draišķi aiz kakla un ar kaulaino dūri iebelza viņam pa degunu. Dūre bija aizkustinoši kaulaina, bet par to, ka sitiens bijis sāpīgs, liecināja tam sekojošais izmisuma brēciens. Pārējie bērni izbailēs iespiedzās, bet Džonija māsa Dženija iespruka mājā.

Džonijs atgrūda Viliju, no visa spēka iespēra viņam pa lieliem, tad sagrāba brāli un ar seju bauzēja pret zemi. Viņš nelaida brāli vaļā, iekams nebija viņu krietni apvār­tījis netīrumos. Tad kā nevarīgu pārmetumu un dusmu viesulis piesteidzās māte.

— Kāpēc viņš neliek mani mierā? — Džonijs jautāja, atbildot uz viņas pārmetumiem. — Vai tad neredz, ka esmu noguris?

— Es esmu tikpat liels kā tu, — Vilijs kliedza, locīda­mies mātes rokās, asarām ritot pār netīro un asinīs no­brāzto seju. — Es jau esmu tikpat liels kā tu un izaugšu vēl lielāks. Tad es tev sadošu, gan redzēsi!

— Būtu labāk gājis strādāt, ja jau esi tik liels, — at­cirta Džonijs. — Tur ir tā nelaime. Tev jāiet strādāt! Lai mamma iekārto tevi darbā!

— Viņš ir par mazu, — aizstāvēja māte. — Tāds knē­velis vien vēl ir.

— Es biju mazāks, kad sāku strādāt.

Džonijs jau vēra muti, lai iebilstu pret viņam nodarīto netaisnību, bet apdomājās. Viņš pagriezās un iegāja mājā, lai liktos gulēt. Viņa istabas durvis bija vajā, lai no vir­tuves nāktu siltums. Pustumsā ģērbdamies nost, Džonijs dzirdēja, ka māte sarunājas ar ienākušo kaimiņieni. Māte raudāja, un viņās vārdi jaucās ar nožēlojamiem šņukstiem.

— Es nesaprotu, kas notiek ar Džoniju, — viņš dzirdēja māti sūdzamies. — Tāds viņš nekad nav bijis. Viņš bija pacietīgs kā mazs eņģelītis. Viņš arī tagad ir labs puika,— māte steigšus piemetināja. — Darbā vienmēr ir bijis uzcī­tīgs, tikai par agru sāka strādāt. Bet tā nav mana vaina. Es taču gribu, lai būtu labāk.

Virtuvē atkal bija dzirdama čukstēšana, un Džonijs, vēr­dams ciet acis, nomurmināja:

— Kā tad, darbā vienmēr esmu bijis uzcītīgs.

Otrā rītā māte viņu rautin izrāva no miega skavām. Tad nāca trūcīgās brokastis, nogurdinošā iešana pa tumsu un bālais rīta svīdums pār māju jumtiem, kad viņš pa­grieza tam muguru un iegāja pa fabrikas vārtiem. Vēl viena diena no daudzām dienām, un visas bija vienādas.

Un tomēr Džonija dzīvē bija arī dažādība — kad viņu pārcēla citā darbā vai arī kad viņš saslima. Sešu gadu vecumā viņš auklēja Viliju un citus mazākos bērnus. Sep­tiņu gadu vecumā jau gāja uz fabriku tīt spoles. Astoņu gadu vecumā viņš dabūja darbu citā fabrikā. Jaunais darbs bija apbrīnojami vienkāršs. Viņam vajadzēja tikai sēdēt ar nūjiņu rokā un virzīt garām plūstošo auduma straumi. Šī straume plūda laukā no mašīnas rīkles, aizslī­dēja pāri karstam veltnim un aizgāja kaut kur tālāk. Bet Džonijs visu laiku sēdēja vienā vietā, kur neredzēja dienas gaismu, toties virs galvas žilbinošu gaismu izstaroja gā­zes deglis, un pats kļuva par mehānisma sastāvdaļu.

Par spīti mitrajam karstumam, Džonijs šajā darbā jutās laimīgs, jo viņš vēl bija jauns un atradās sapņu un ilūziju varā. Vērodams, kā garām nepārtraukti plūst kūpošais audums, viņš ļāvās brīnišķiem sapņiem. Taču darbs nepra­sīja ne kustības, ne prāta piepūli, un zēns sapņoja arvien mazāk un mazāk, bet viņa prāts tapa kūtrs un miegains. Tomēr viņš pelnīja divus dolārus nedēļā, un divi dolāri tieši bija robeža starp badu un hronisku pusbadu.

Bet, kļuvis deviņus gadus vecs, viņš zaudēja šo darbu. Vainīgas bija masalas. Izveseļojies viņš sameklēja darbu stikla fabrikā. Tur maksāja vairāk un darbs prasīja iz­maņu. Tas bija gabaldarbs, un, jo nadzīgāks Džonijs bija, jo vairāk nopelnīja. Tas bija pamudinājums, un tā ietekmē viņš kļuva par lielisku strādnieku.

Darbs nebija sarežģīts — vajadzēja siet stikla aizbāž­ņus pie mazam pudelītēm. Pie jostas Džonijam karājās auklu saišķis. Pudeles viņš iespieda starp ceļgaliem, lai varētu rīkoties ar abām rokām. Tā sēžot ar uzkumpušu muguru, viņa šaurie pleci kļuva vēl šaurāki, bet krūšukur- vis bija saspiests desmit stundas dienā. Tas kaitēja plau­šām, toties zēns apsēja trīssimt duču pudeļu dienā.

Pārvaldnieks ļoti lepojās ar Džoniju un veda apmeklē­tājus skatīties uz viņu. Desmit stundās caur viņa rokām izgāja trīssimt duču pudeļu. Tas nozīmēja, ka viņš ir sa­sniedzis mašīnas pilnību. Visas liekās kustības bija no­vērstas. Katrs zēna sauseno roku vēziens, katra tievo pirkstu muskuļu kustība bija ātra un precīza. Darbs pra­sīja milzu sasprindzinājumu, un iznākums bija tāds, ka Džonijs kļuva nervozs. Naktīs miegā viņš raustījās, bet dienā nevarēja ne atslābināt muskuļus, ne atpūsties. Viņš netika vaļā no sasprindzinājuma, un viņa muskuļi bez rimas raustījās. Seja viņam kļuva dzeltenīga, klepus stip­rāks. Visbeidzot Džonijs saslima ar plaušu karsoni un zaudēja darbu stikla fabrikā.

Tagad viņš bija atgriezies džutas fabrikā, kur kādreiz bija sācis savas darba gaitas pie virpuļojošajām spolēm. Te viņš varēja cerēt uz paaugstinājumu. Džonijs bija labs strādnieks. Ar laiku viņu pārcels uz cietes cehu, bet vēl vēlāk — uz austuvi. Tālāk neatlika nekas cits kā palieli­nāt ražīgumu.

Tagad mašīnas strādāja ātrāk nekā toreiz, kad Džonijs iestājās darbā, bet viņa prāts — lēnāk. Viņš vairs nesap­ņoja, kaul gan tais gados ar prieku bija ļāvies sapņiem. Viņš pat bija iemīlējies. Tas notika tolaik, kad viņam lika vadīt audumu pār karsto veltni: zēns ieskatījās pārvald­nieka meitā. Viņa bija krietni vecāka par Džoniju, jau pie­augusi meitene, un viņš redzēja to iztālēm tikai kādas piecas sešas reizes. Taču tam nebija nozīmes. Uz garām plūstošā auduma viņš zīmēja gaišas nākotnes ainas: pa­veica brīnumus savā darbā, izgudroja nepārspējamas ma­šīnas, izsitās līdz fabrikas direktora postenim un beigu beigās apkampa savu iecerēto un tikli noskūpstīja viņu uz pieres.

Bet tas viss piederēja tālai pagātnei, kad viņš vēl ne­bija tik vecs un viņam pietika spēka mīlēt. Turklāt mei­tene bija apprecējusies un aizbraukusi prom, bet Džonija prāts nomierinājies. Tomēr tas bija bijis brīnum skaists laiks, un zēns bieži atcerējās to, kā citi vīrieši un sievietes atceras laikus, kad viņi ticējuši laumām. Džonijs nekad nebija ticējis laumām un Ziemsvētku vecītim, bet viņš bija vientiesīgi ticējis laimīgas nākotnes ainām, kuras viņa iztēle bija uzbūrusi uz kūpošā auduma.

Džonijs ļoti agri bija kļuvis pieaudzis cilvēks. Septiņu gadu vecumā, kad viņš saņēma savu pirmo algu, sākās viņa jaunība. Viņā pamodās zināma neatkarības sajūta, un attiecības starp dēlu un māti kļuva citādas. Pats pel­nīdams sev maizi, iztikdams no sava darba, viņš it kā nostājās līdzās mātei. Pieaudzis, īsti pieaudzis viņš kļuva vienpadsmit gadu vecumā, pēc tam, kad sešus mēnešus bija nostrādājis nakts maiņā. Neviens bērns, kas strādā nakts maiņā, nevar palikt bērns.

Viņa dzīvē bija vairāki svarīgi notikumi. Reiz māte nopirka nedaudz žāvētu Kalifornijas plūmju. Divas reizes viņa pagatavoja olu krēmu. Tie bija notikumi. Atceroties tos, zēnam kļuva silti ap sirdi. Tajā pašā laikā māte stās­tīja viņam par kādu burvīgu ēdienu, ko viņa kādreiz pa­gatavošot, to saucot par «peldošajām salām», un tas esot «garšīgāks par olu krēmu». Gadiem ilgi zēns gaidīja to dienu, kad viņš apsēdīsies pie galda un ēdīs «peldošās salas», līdz beidzot arī šī cerība tika nodota aizmirstībai kā nepiepildāma.

Reiz viņš atrada uz ielas divdesmit piecu centu monētu. Arī tas bija liels, turklāt traģisks notikums viņa dzīvē. Zēns zināja, kas viņam jādara, jau tad, kad ieraudzīja sudraba naudas gabalu, kad vēl nebija to pacēlis. Mājā, kā parasti, nebija ko ēst, un viņam jāpārnes atradums mājā, kā katru sestdienas vakaru pārnes algu. Kā šajā gadījumā pareizi rīkoties, Džonijam bija skaidrāks par skaidru, taču viņš nekad līdz šim nebija izdevis naudu, un viņu mocīja saldumu bads. Viņš bez sāta ēstu konfek­tes, ko līdz šim viņam bija laimējies nobaudīt vienīgi svētku dienās.

Džonijs nemēģināja sevi apmānīt. Viņš zināja, ka tas ir grēks, un, atļaudamies par piecpadsmit centiem uzdzīvot, grēkoja apzināti. Desmit centus zēns pataupīja vēl vienai orģijai, bet, tā kā viņš nebija radis glabāt naudu, tad pazaudēja to. Tas notika tieši tad, kad viņu sevišķi grauza sirdsapziņas pārmetumi, un Džonijs uzskatīja, ka tas ir dieva pirksts. Baiļu pārņemts, viņš juta biedigas un sa- bargotas dievības tuvumu. Dievs bija redzējis, un dievs nekavējoties bija sodījis viņu, liegdams viņam pat līdz galam izbaudīt grēka saldumu.

Domās Džonijs vienmēr atgriezās pie šā notikuma kā pie sava vienīgā nozieguma, un šis atmiņas ikreiz no jauna uzurdīja viņa sirdsapziņas pārmetumus. Tas bija viņa vie­nīgais slēpjamais negods. Un tomēr apstākļi sagadījās tā, ka viņš atskatījās pagātnē un juta sirdsapziņas pārmetu­mus. Džonijs bija neapmierināts ar to, kā izlietojis šo atrasto naudu. Viņš būtu varējis par to nopirkt vairāk, un, ja toreiz būtu zinājis, cik ātri dievs atmaksā, viņš būtu to apsteidzis, iztērējot visu naudas gabalu vienā rāvienā. Domās viņš tūkstoškārt izdeva šo naudu un katru reizi aizvien izdevīgāk.

Viņam bija vēl kādas atmiņas, tālas un neskaidras, bet tās zēna dvēselē uz mūžu mūžiem ar savām nežēlīgajām kājām bija iemīdījis viņa tēvs. Tas bija drīzāk murgs nekā atmiņas par kādu patiesu notikumu, kaut kas līdzīgs tai atavistiskajai atmiņai, kas cilvēkam miegā rada sajūtu, ka viņš krīt, un kas atvedināma uz tiem laikiem, kad viņa senči dzīvoja kokos.

Šīs atmiņas nekad nenāca pie Džonija gaišā dienā, kad viņš bija nomodā. Tās atnāca naktī, kad zēna apziņa, grimdama miegā, dzisa. Tās pastāvīgi lika viņam nobīlī pamosties, un pirmajā briesmīgajā mirklī Džonijam šķita, ka viņš guļ kājgalī šķērsām pāri gultai. Gultā viņš re­dzēja tēva un mātes izplūdušos apveidus. Viņš nevarēja atcerēties, kāds izskatījies tēvs. Viņam prātā bija palicis tikai tas, ka tēvam bija smagas un nežēlīgas kājas.

Agrākās atmiņas Džonijam vēl bija saglabājušās, tur­pretī vēlākās izgaisušas. Visas dienas bija vienādas. Va­kardiena vai pagājušais gads līdzinājās tūkstoš gadiem vai arī minūtei. Nekad nekas nenotika. Nebija notikumu, kas iezīmētu laika ritumu. Laiks negāja. Laiks stāvēja uz vietas. Kustējās tikai nenogurdināmās mašīnas, un arī tās nekur negāja, kaut gan griezās aizvien ātrāk.

Četrpadsmit gadu vecumā Džonijs pārgāja strādāt uz cietes cehu. Tas bija milzu notikums. Beidzot bija gadījies kaut kas tāds, ko viņš neaizmirsīs vienā naktī un pat ne vienā nedēļā. Bija iestājies jauns laikmets. Tā bija tāda kā mašīnu olimpiāde, laika skaitīšanas sākums. «Kad es sāku strādāt cietes cehā» vai «pēc tam kad es biju sācis», vai «kamēr nebiju sācis strādāt cietes cehā» — šos vārdus viņš bieži mēdza lietot.

Savu sešpadsmito dzimšanas dienu Džonijs atzīmēja, pārejot uz austuvi pie stellēm. Te atkal darbojās ieintere­sētība:, jo tas bija gabaldarbs. Un zēns apliecināja savu pārākumu, tāpēc ka fabrika bija pārkausējusi viņa miesu ideālā mašīnā. Pēc trim mēnešiem viņš jau apkalpoja di­vas stelles, bet pēc tam — trīs un četras.

Nostrādājis pie stellēm divus gadus, Džonijs deva vai­rāk jardu auduma nekā jebkurš cits audējs un divtik vairāk nekā daudzi no mazāk izveicīgajiem strādniekiem Tagad, kad viņš ķērās pie darba ar pilnu sparu, mājās sāka iet labāk. Un tomēr ar viņa algu, kas bija kļuvusi lielāka, nepietika, lai apmierinātu ģimenes vajadzības. Bērni auga. Viņi vairāk ēda. Viņi gāja skolā, bet mācību grāmatas maksā naudu. Un nez kāpēc, jo ātrāk Džonijs strādāja, jo ātrāk kāpa cenas. Pat īres maksa kļuva lie­lāka, lai gan jau tā nolaistā māja tagad pavisam bruka kopā.

Džonijs bija pastiepies garāks un tāpēc izskatījās vēl kārnāks. Viņš bija kļuvis arī nervozāks, līdz ar to sirdīgāks un vieglāk uzbudināms. Bērni ne reizi vien bija guvuši rūgtu mācību, ka jāturas tālāk no viņa. Māte cie­nīja viņu kā ģimenes uzturētāju, taču šai cieņai bija pie­jauktas klāt bailes.

Džonija dzīvē nebija nekādu prieku. Dienas viņš nere­dzēja. Naktis pagāja nemierīgā aizmirstībā. Pārējā laikā viņš strādāja un viņa apziņa bija mašīnas apziņa. Ārpus tā viņa smadzenēs bija tukšums. Zēns netiecās ne pēc kā­diem ideāliem, viņam bija tikai viena ilūzija — proti, ka viņš dzer brīnum gardu kafiju. Viņš bija darba lops. Zē­nam nebija nekādas gara dzīves, un tomēr kaut kur dziļi zemapziņā, viņam pašam neapjaušot, nogūlās un uzkrājās katra darba stunda, katra roku kustība, katra muskuļu sa­raušanās un brieda notikums, kas pārsteidza viņu un visu viņa mazo pasaulīti.

Reiz vēlā pavasarī Džonijs pārnāca no darba neparasti noguris. Pie galda valdīja pacilāts noskaņojums, bet viņš to nemanīja. Viņš ēda drūmā klusumā, notiesādams visu, kas bija nolikts priekšā. Bērni dvesa «ai» un «vai» un čāpstināja lūpas. Taču vecākais brālis sēdēja kā kurls.

— Vai tu maz zini, ko ēd? — māte beidzot neizturēja un iejautājās.

Džonijs izklaidīgi paskatījās šķīvī, pēc tam uz māti.

— «Peldošo salu», — viņa svinīgi pavēstīja.

— A-ā, — Džonijs novilka.

— «Peldošo salu»! — korī skaļi piebalsoja bērni.

— A-ā, — Džonijs atkārtoja un pēc diviem trim kumo­siem piebilda: — Es šodien neesmu sevišķi izsalcis.

Viņš nolika karoti, atbīdīja krēslu un gurdi piecēlās.

— Es labāk atlaidīšos gultā.

Iedams pāri virtuvei, Džonijs šļūca smagāk nekā pa­rasti. Noģērbšanās prasīja titānisku piepūli, tā likās galīgi nevajadzīga, un zēns, nevarīgi šņukstēdams, ielīda gultā, nenovilcis otru zābaku. Viņš juta, ka galvā kaut kas milst un plešas, un domas no tā kļuva miglainas un gaisīgi vieglas. Likās, ka tievie pirksti ir tikpat resni kā plauk­stas pamatne, turpretī pirkstu gali — svešādi tāli un viegli kā viņa domas. Neizturami sāpēja krusti. Sāpēja visi kauli. Sāpēja viss. Bet smadzenēs sāka klabēt, kaukt, rībēt un dunēt miljons steļļu. Viss izplatījums bija pilns ar zibošām atspolēm. Tās juceklīgi šaudījās šurp un turp starp zvaigznēm. Džonijs strādāja pie tūkstoš stellēm, un tās darbojās arvien ātrāk un ātrāk, bet viņa smadzenes arvien ātrāk un ātrāk tinās vaļā un pārvērtās par pave­dienu, ko vilka tūkstotis zibošu atspoļu.

Otrā rītā Džonijs neaizgāja uz fabriku. Viņš bija pārāk aizņemts darbā pie stellēm, kas klaudzēja viņa galvā. Māte aizgāja uz fabriku, bet vispirms aizsūtīja pēc ārsta. Viņš atzina, ka tā ir smaga gripas forma. Dženija apte­cēja brāli un izpildīja ārsta norādījumus.

Slimība noritēja smagi, un tikai pēc nedēļas Džonijs jaudāja apģērbties un nedrošām kājām pasteberēt pa istabu. «Vēl nedēļa,» sacīja ārsts, «un viņš varēs atkal iet darbā.» Austuves meistars apmeklēja Džoniju svētdienā, pirmajā dienā, kad zēns sāka atspirgt. Meistars teica mā­tei, ka Džonijs esot labākais audējs cehā. Vieta viņam tikšot saglabāta. Pēc nedēļas tai pirmdienā viņš varot nākt atpakaļ darbā.

— Kāpēc tu nesaki paldies, Džonij? — noraizējusies jautāja māte. — Viņam bija tik slikti, ka viņš vēl nav lāgā atguvies, — māte kā atvainodamās paskaidroja cie­miņam.

Džonijs sēdēja sakucis un stīvi blenza grīdā. Tā viņš sēdēja vēl ilgi pēc meistara aiziešanas. Ārā bija silts, un pēcpusdienā zēns izgāja pasēdēt uz lieveņa. Dažbrīd viņa lūpas kustējās. Šķita, ka viņš nodevies bezgalīgiem ap­rēķiniem.

Nākamajā dienā, kad gaiss bija sasilis, Džonijs atkal apsēdās uz lieveņa. Šoreiz viņš bija paņēmis līdzi zīmuli un papīru, lai darbotos tālāk ar saviem aprēķiniem, un viņš saspringti un pārsteidzoši centīgi kaut ko lēsa.

— Kas nāk pēc miljoniem? — Džonijs jautāja pusdien­laikā, kad Vilijs pārnāca no skolas. — Un kā tos skaita?

Šajā pašā pēcpusdienā aprēķini bija pabeigti. Katru dienu Džonijs iznāca uz lieveņa — tagad jau bez papīra un zīmuļa. Viņš neatņemdamies skatījās uz vientuļo koku, kas auga otrpus ielas. Viņš lūkojās uz to stundām, ar se­višķu interesi tādās reizēs, kad vējš šūpoja zarus un pli­vināja lapas. Visu šo nedēļu Džonijs it kā bija aizņemts ilgā sarunā pats ar sevi. Svētdien, sēdēdams uz lieveņa, viņš vairākas reizes skaļi iesmējās, varen pārsteigdams māti, kas jau nez kuro gadu nebija dzirdējusi dēlu sme­jamies.

Otrā rītā, kad vēl nebija sākusi svīst gaisma, viņa pie­gāja pie gultas, lai uzmodinātu Džoniju. Visu nedēļu pārpilnam izgulējies, zēns pamodās viegli. Viņš neķepu- rojās pretī un neturēja ciet segu, kad māte vilka to nost. Viņš mierīgi gulēja un mierīgi teica:

— Tam nav nozīmes, māmiņ.

— Tu nokavēsi, — viņa sacīja, domādama, ka dēls vēl nav atmodies.

— Es esmu atmodies, māmiņ, bet tam tik un tā nav nozīmes. Labāk ej viena. Es necelšos augšā.

— Tu taču zaudēsi darbu! — iesaucās māte.

— Es necelšos augšā, — Džonijs atkārtoja dīvainā, bez­kaislīgā balsī.

šajā rītā māte pati neaizgāja uz darbu. Šī bija ļaunākā no visām viņai pazīstamajām slimībām. Drudzi un mur­gus viņa varēja saprast, bet tā bija vājprātība. Viņa ap­sedza dēlu un aizsūtīja Dženiju pēc ārsta.

Kad ārsts ieradās, Džonijs mierīgi gulēja un tikpat mierīgi pamodās un ļāva pārbaudīt pulsu.

— Viņam nekas nekait, — sacīja ārsts. — Stipri novā­jējis, tas ir viss. Kauli un āda.

— Tāds viņš ir bijis vienmēr, — teica māte.

— Ej prom, māmiņ, un ļauj man izgulēties!

Džonijs runāja rāmi un mierīgi, tikpat mierīgi pagrie­zās uz sāniem un aizmiga.

Pulksten desmitos zēns pamodās un pats apģērbās. Viņš izgāja virtuvē. Māte izbijusies paskatījās uz viņu.

— Es aizeju, māmiņ, — Džonijs paziņoja. — Es gri­bēju tikai pateikt ardievas.

Māte aizklāja seju ar priekšautu, apsēdās un ļāva vaļu asarām. Zēns pacietīgi gaidīja.

— Te nu bija! — viņa elsodama teica. — Uz kurieni tu iesi? — viņa jautāja, nolaizdama priekšautu un uzlūko­dama dēlu ar izbiedētām acīm, kurās nebija pat ziņkā­rības.

— Nezinu… uz kaut kurieni.

Džonija iztēlē žilbinoši spožs izauga koks otrpus ielas. Koks bija iespiedies viņa atmiņā, un viņš to redzēja, kad vien vēlējas.

— Bet kā tad būs ar darbu? — trīcošā balsī jautāja

māte.

— Es vairs nestrādāšu.

— Mans dievs, Džonij! — viņa ievaimanājās. — Ko tu runa!

Tas mātei izklausījās pēc zaimiem. Viņa bija satriekta no šiem dēla vārdiem tāpat, kā jebkura māte jūtas sa­triekta, dzirdot, ka viņas bērns pulgo dievu.

— Kas tevi īsti apsēdis? — viņa vaicāja, vāji mēģinā­dama parādīt bardzību.

— Skaitļi, — viņš atteica. — Skaitļi, nekas vairāk. Es šajā nedēļā esmu daudz rēķinājis, un tas man ir tīrais brīnums.

— Nesaprotu, kam tas vajadzīgs, — māte sacīja un sāka šņukstēt.

Džonijs pacietīgi smaidīja, un māte bija kā no māko­ņiem nokritusi, ka dēla neiecietība izgaisusi bez pēdām.

— Es tev paskaidrošu, — viņš sacīja. — Es esmu traki noguris. No kā? No kustībām. Esmu kustējies jau kopš pašas dzimšanas. Esmu noguris no kustēšanās, un man pietiek. Atceries, kad es strādāju stikla fabrikā? Es apsēju trīssimt duču dienā. Es aprēķināju, ka tolaik, apstrādājot katru pudeli, esmu izdarījis desmit dažādas kustības. Tas ir trīsdesmit seši tūkstoši kustību dienā. Desmit dienās iznāks trīssimt sešdesmit tūkstoši kustību. Vienā mēnesī — miljons astoņdesmit tūkstoši. Atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, — viņš teica augstsirdīgi kā devīgs filantrops, — atmetam nost astoņdesmit tūkstošus, pāri paliek mil­jons kustību mēnesī, divpadsmit miljoni gadā. Pie stellēm es izdarīju divreiz vairāk kustību. Iznāk divdesmit pieci miljoni kustību gadā, un man šķiet, ka es tādā garā kus­tos jau miljons gadu.

Sajā nedēļā es nekustējos nemaz. Nevienas kustības vai­rākas stundas pēc kārtas. Zini, bija tik labi sēdēt, stun­dām ilgi sēdēt un neko nedarīt. Es nekad neesmu juties laimīgs. Man nekad nav bijis brīva laika. Es nepārtraukti esmu kustējies. Bet tā jau cilvēks nevar būt laimīgs. Es nekad vairs to nedarīšu. Sēdēšu un sēdēšu, atpūtīšos un atpūtīšos… un pēc tam atkal atpūtišos.

— Bet kas būs ar Viliju un pārējiem bērniem? — izmi­susi jautāja māte.

— Protams, ar Viliju un pārējiem bērniem… — Džo­nijs atkārtoja.

Tomēr viņa balsī nebija rūgtuma. Viņš sen zināja, cik godkārīgus sapņus māte lolo attiecībā uz jaunāko dēlu, bet tas viņu vairs neaizvainoja. Pašlaik viņam viss bija vienalga. Pat tas.

— Es zinu, māmiņ, ko tu biji paredzējusi darīt ar Vi­liju — izskolot viņu, lai no viņa iznāktu grāmatvedis. Bet veltīgi, es metu mieru. Viņam būs jāiet strādāt.

— Un es tevi tā audzināju, — žēlabainā balsī gaudās māte, grasīdamās aizklāt, bet neaizklādama seju ar priekš­autu.

— Tu mani neesi audzinājusi, — dēls laipni un sku­mīgi iebilda. — Es pats sevi izaudzināju, māmiņ, un es izaudzināju Viliju. Viņš ir lielāks, druknāks un garāks par mani. Mazs būdams, es, jādomā, neesmu pieēdis pilnu vēderu. Kad viņš paaugās, es strādāju un pelnīju maizi arī viņam. Bet tagad ar to ir cauri. Vilijs var iet strādāt tāpat kā es, ja ne, lai iet ellē, man viens pīpis. Es esmu noguris. Es aizeju. Vai tu nepateiksi man ardievas?

Māte neatbildēja. Ieslēpusi galvu priekšautā, viņa rau­dāja. Brīdi Džonijs pastāvēja durvīs.

— Es taču darīju visu to labāko, — viņa šņukstēdama taisnojās.

Džonijs izgāja no mājas un devās prom pa ielu. Vārs smaids apgaismoja zēna seju, kad viņš ieraudzīja vien­tuļo koku.

— Es vairs nedarīšu neko, — viņš teica pats sev, pus­balsī dungodams.

Viņš domīgi palūkojās debesī, bet žilbinoši spožā saule piespieda viņu samiegt acis.

Džonijam bija veicams tāls ceļš, un viņš soļoja nesteig­damies. Viņš gāja garām džutas fabrikai. Līdz viņa ausīm atlidoja apslāpēta austuves dunoņa, un viņš pasmaidīja. Tas bija mīlīgs, rāms smaids. Džonijs neienīda nevienu, pat dārdošās, kaucošās mašīnas ne. Viņā nebija rūgtuma, nebija nekā cita kā tikai nepārvaramas miera alkas.

Jo tālāk zēns gāja, jo retāk ceļā gadījās mājas un fab­rikas. Beidzot pilsēta palika aiz muguras — un viņš so­ļoja pa ēnainu aleju gar dzelzceļa stigu. Viņš negāja kā cilvēks. Viņš arī neizskatījās pēc cilvēka. Tā bija cilvēka parodija. Tas bija sakropļots, panīcis, nožēlojams radī­jums, kas tur kumpājās kā slims pērtiķis, rokas ļengani nokāris, uz priekšu sameties, ar šaurām krūtīm, ērmots un drausms.

Viņš pagāja garām mazai stacijai un atlaidās zālē zem koka. Viņš nogulēja tur visu pēcpusdienu. Reizēm viņš snauda, un muskuļi raustījās miegā. Pamodies viņš gu­lēja nekustēdamies, vēroja putnus vai arī cauri koka zariem virs galvas lūkojās debesīs. Vienu vai divas reizes viņš skaļi iesmējās, taču bez jebkāda redzama iemesla.

Kad krēsla bija sabiezējusi par nakts tumsu, stacijā dārdēdams apstājās preču vilciens. Kamēr lokomotīve pār- stūma vagonus uz blakus sliedēm, Džonijs pielavījās klāt vilcienam. Viņš atvilka vaļā tukša preču vagona durvis un neveikli, ar grūtībām ierāpās tajā. Tad viņš aizvēra dur­vis. Lokomotīve nosvilpās. Džonijs gulēja tumsā un smai­dīja.