Džeks Londons Baltais klusums

— Karmena neizturēs ilgāk par pāris dienām.

Meisons izspļāva ledus gabaliņu un ar žēlumu paska­tījās uz nelaimīgo dzīvnieku, tad pacēla suņa ķepu pie mutes un turpināja izkošļāt ledu, kas lieliem gabaliem bija iesalis pirkststarpās.

— Cik vien man nācies sastapt suņus ar uzkrītošiem vārdiem, tie neviens nekam nav derējuši, — viņš teica, pabeidzis savu darbu, un atstūma suni. — Viņi nīkuļo un beidzot izlaiž garu no tādas atbildības. Vai esi redzējis, ka sunim, ko sauc vienkārši par Kašjaru, Sivašu vai Has- kiju, notiek kaut kas slikts? Nē, ser! Paskaties uz Sukumu, tas …

Hop! Izkāmējušais suns salēcās, baltie zobi gandrīz iecirtās Meisonam kaklā.

— Kas tad tev ienāca prātā?

Veikls sitiens ar pātagas kātu pa ausi nogāza suni sniegā, suns viegli trīcēja, no ilkņiem pilēja dzeltenas slienas.

— Es saku, paskaties uz Sukumu: Sukums nepalaidī- sies. Deru, ka uz nedēļas beigām viņš apēdīs Karmenu.

— Bet es deru, — sacīja Meilmuts Kids, apgrozīdams sasalušo maizi, ko atkausēja pie ugunskura, — ka mēs apēdīsim Sukumu, pirms nokļūsim galā. Ko tu par to saki, Rute?

Indiāniete iemeta ledus gabaliņu kafijā, lai nosēstos biezumi, novērsa skatienu no Meilmuta Kida un palūko­jās uz savu vīru, tad uz suņiem, bet neko neatbildēja. Tik acīm redzamai patiesībai nevajadzēja apstiprinājuma. Viņiem neatlika nekas cits, jo priekšā bija vēl divi simti jūdžu pa neiebrauktu ceļu, pašiem pārtikas pietiks tikai sešām dienām, bet suņiem nekā vairs nebija ko dot. Abi vīrieši un sieviete apsēdās pie ugunskura un sāka ēst nabadzīgo maltīti. Tā kā šī bija pusdienas atpūta, suņi gulēja iejūgā un skaudīgi vēroja katru kumosu, ko norija cilvēki.

— Sākot ar rītdienu, nekādu pusdienas pārtraukumu! — sacīja Meilmuts Kids. — Un pastāvīgi uzmanīt suņus! Viņi kļūst nevaldāmi. Tā vien skaties, pie izdevības var uzbrukt arī cilvēkam.

— Bet es kādreiz biju metodistu draudzes galva un mācīju svētdienas skolā.

Nez kāpēc, to paziņojis, Meisons sāka sapņaini vērot savus kūpošos mokasīnus, bet Rute izjauca šīs pārdomas, ieliedama viņam krūzi kafijas.

— Paldies dievam, ka mums ir tējas krājumi. Esmu redzējis, kā Tenesijā aug tējas krūmi. Ko gan tagad ne­atdotu par karstu maisa plācenīti! Neraizējies, Rute, drīz tev vairs nevajadzēs badoties, nevajadzēs arī valkāt mo­kasīnus.

Pie šiem vārdiem sievietes seja noskaidrojās un viņas acīs iemirdzējās dziļa mīlestība uz savu balto saim­nieku — pirmo balto cilvēku, ko viņa bija satikusi, un pirmo vīrieti, kas neuzskatīja sievieti tikai par kustoni un jūga lopu.

— Jā, Rute, — viņas vīrs turpināja tai dīvainajā va­lodā, kādā viņi sapratās, — pacieties, līdz izskalojam zeltu, un tad tiksim prom no šejienes. Iesēdīsimies baltā cilvēka laivā un brauksim uz Sāļajiem Ūdeņiem. Jā, slikts ūdens, vētrains ūdens — veseliem kalniem mutuļo visu laiku augšup un lejup. Un cik tā daudz, cik ilgi pa to jābrauc! Brauc desmit miegu, divdesmit miegu, četrdes­mit miegu. — Uzskatāmības labad viņš noskaitīja dienu daudzumu uz pirkstiem. — Un visu laiku ūdens, slikts ūdens. Tad nokļūstam lielā ciemā, daudz cilvēku, gluži kā moskīti vasarā. Vigvami, lūk, tādi — desmit divdesmit priežu augstumā!… Eh!

Viņš apklusa, uzmeta Meilmutam Kidam lūdzošu ska­tienu un tad sāka ar zīmēm centīgi rādīt, cik tas būs augstu, ja saliks vienu uz otras divdesmit priežu. Meil­muts Kids zobgalīgi pasmaidīja, bet Rutei acis iepletās aiz brīnumiem un laimes; viņa domāja, ka vīrs joko, un tāda laipnība iepriecināja nabaga sievietes sirdi.

— Un tad iesēdīsimies kastē un — puff! — uzlidosim gaisā. — Lai parādītu, kā tas būs, Meisons pasvieda gaisā savu tukšo krūzīti un, to veikli atkal notvēris, iesaucās: — Bet tad, paff, esam atkal zemē. Ai, lielie burvji! Tu aizbrauc uz Jukonas fortu, bet es uz ArKtikas sitiju, — divdesmit piecus miegus. Gara aukla no viena gala līdz otram. Es paņemu auklu pie viena gala un saku: «Hallo, Rute! Kā klājas?» Bet tu atbildi: «Vai tas tu, mī|o vīriņ?» Es saku: «Jā.» Bet tu stāsti: «Nevar izcept labu maizi, nav vairs sodas.» Tad es saku: «Paskaties pieliekamajā, zem miltiem. Sveika!» Tu ieej pieliekamajā un ņem sodu, cik vien vajag. Taču visu laiku tu esi Jukonas fortā, bet es — Arktikas sitijā. Skat, kādi burvji!

Rute tik vientiesīgi smaidīja par šo brīnišķīgo pasaku, ka abi vīrieši sāka locīties aiz smiekliem. Troksnis, ko plēšoties sacēla suņi, pārtrauca stāstus par tālās zemes brīnumiem, un, kamēr suņus izšķīra, sieviete jau bija pa­guvusi sasiet nartas, un viss bija gatavs, lai dotos ceļā.

— Uz priekšu! Badmiras! Hei! Uz priekšu!

Meisons veikli noplīkšķināja pātagu, un, kad suņi, klusu smilkstēdami, savilka siksnas, viņš iekustināja nartas ar nūju. Rute sekoja viņam ar otru aizjūgu, bet Meilmuts Kids, kas viņai palīdzēja izkustēties, noslēdza gājienu. Lai gan viņš bija spēcīgs, pat rupjš cilvēks un ar vienu triecienu varēja nogāzt vērsi, viņš nespēja sist nelaimī­gos suņus un visādi tiem izdabāja, ko dzinēji dara reti. Reizēm Meilmuts Kids gandrīz vai raudāja, tos žēlodams.

— Nu, uz priekšu, klibiķi! — viņš norūca, vairākkārt veltīgi nopūlējies izkustināt no vietas smagās nartas. Bei­dzot viņa pacietība atalgojās, un, aiz sāpēm smilkstēdami, suņi metās panākt savus biedrus.

Sarunas apklusa. Grūtais ceļš neatļauj tādu greznību. Brauciens Ziemeļos ir visnogurdinošākais darbs. Laimīgs tas, kas, nomācot sevī vēlēšanos runāt, spēj izturēt dienu tādā ceļā un pie tam vēl pa iebrauktām sliedēm.

Bet nav grūtāka darba kā iebraukt ceļu. Platās, pītās slēpes uz katra soļa iestieg, un kājas iegrimst sniegā līdz pat ceļiem. Tad uzmanīgi jāizceļ kāja, jo novirzīšanās par vismazāko collas daļiņu no taisnā stāvokļa draud ar nelaimi. Slēpe jāizceļ virs sniega. Un tad — soli uz priekšu. Arī otra kāja jāpaceļ vismaz pusjardu uz augšu. Kas to dara pirmo reizi, tas pēc simt jardiem pakritīs aiz noguruma pat tad, ja viņam viss izies labi un viņš neaizķers vienu slēpi ar otru un neizstiepsies visā ga­rumā, uzticēdamies nodevīgajam sniegam. I\am visas die­nas laikā izdodas ne reizi nepakļūt suņiem zem kājām, tas ar tīru sirdsapziņu un vislielāko lepnumu var ielīst guļamajā maisā; bet to, kurš 'pa Lielo Ceļu noiet divdes­mit miegu, var apskaust pat dievi.

Diena tuvojās vakaram, un, godbijīgi vērodami Balto Klusumu, ceļotāji soli pa solim virzījās uz priekšu. Dabai ir daudz līdzekļu, kā pārliecināt cilvēku par viņa niecī­gumu: mūžīgā paisumu un bēgumu maiņa, vētras nik­nums, zemestrīču šausmas, debesu artilērijas ilgie dārdi. Bet visbaigākā, vismokošākā ir — Baltā Klusuma pil­nīgā vienaldzība. Nekādas kustības, debess skaidra kā nospodrināts varš, mazākais čuksts liekas svētuma zai­mošana, cilvēks kļūst bikls un baidās pats no savas balss skaņas. Jebkuru dzīvo radījumu, kas kustas pa izmiru­šās pasaules spokainajiem tuksnešiem, šausmina viņa paša pārdrošība, jo viņš saprot, ka šeit viņa dzīvībai nav lie­lākas vērtības kā tārpa dzīvībai. Pašas no sevis rodas dī­vainas domas, Visuma noslēpums meklē savu izpausmi. Un cilvēku pārņem bailes no nāves, no dieva, no visas pasaules, bet bailes rada cerību uz atdzimšanu un dzīvību un ilgas pēc nemirstības — saistītās matērijas veltīgo tieksmi. Un tad cilvēks paliek vienatnē ar dievu.

Tātad diena tuvojās vakaram. Upe meta lielu līkumu, un, lai saīsinātu ceļu, Meisons ar savu aizjūgu devās pāri šaurajai zemes strēmelei. Bet suņi netika augšā stā­vajā krastā. Nartas slīdēja lejup, lai gan Rute un Meil- muts Kids tās stūma no muguras. Vēl viens kopīgs mē­ģinājums. Nelaimīgie, aiz bada novārgušie dzīvnieki sa­kopoja pēdējos spēkus. Augstāk, arvien augstāk — nartas jau sasniedza kraujas malu; bet priekšējais suns pavilka aizjūgu pa labi, un nartas uzbrauca uz Meisona slēpēm. Sekas bija bēdīgas. Meisonu nogāza zemē. Viens no su­ņiem, siksnās sapinies, pakrita, un nartas sāka slīdēt pa nogāzi uz leju, raujot līdzi arī suņus.

Hop! Pātaga tā vien svilpoja pa gaisu, un visvairāk dabūja pakritušais suns.

— Rimsties, Meison, — iejaucās Meilmuts Kids, — viņa, nelaimīgā, jau tā beidzas nost. Pagaidi, mēs tūliņ iejūg­sim manējos.

Meisons nogaidīja, līdz viņš beidza runāt, atvēzējās — un garā pātaga atkal apvijās ap vainīgā suņa ķermeni. Karmena — tā bija viņa — žēli iesmilkstējās, saguma sniegā un tad apvēlās uz sāniem.

Mirklis bija traģisks. Bēdīgs notikums ceļā — mirst suns, ķildojas divi draugi. Rute norūpējusies raudzījās no viena uz otru. Bet Meilmuts Kids savaldījās, kaut arī viņa acīs bija jaušams pārmetums, un, noliecies pie suņa, pārgrieza siksnas. Neviens neteica ne vārda. Suņus sa­jūdza pa pāriem, šķērsli pārvarēja. Nartas atkal devās ceļā. Karmena ar pēdējiem spēkiem vilkās nopakaļ. Ka­mēr vien suns var paiet, to nenonāvē, tam vēl paliek iespēja glābt dzīvību — aizvilkties līdz apmetnes vietai, bet tur cilvēki varbūt nošaus briedi.

Meisons, jau nožēlodams savu rīcību, bet būdams pā­rāk stūrgalvīgs, lai to atzītu, gāja pajūgiem pa priekšu un nenojauta tuvās briesmas. Viņi šķērsoja ar biezu mežu noaugušu ieplaku. Apmēram piecdesmit pēdu no ceļa auga milzu priede. Paaudzēm ilgi tā bija te stāvējusi, un pa­audzēm ilgi liktenis tai bija gatavojis tādu galu — tai un varbūt pie viena arī Meisonam.

Viņš noliecās, lai sasietu vaļīgu kļuvušo mokasīna sik­snu. Nartas apstājās, un suņi klusēdami apgūlās sniegā. Klusums bija pārdabisks; sarmas klātajiem kokiem ne­pakustējās ne zars; aukstums un klusums bija sasaldē­juši dabas sirdi un sastindzinājuši tās trīsošās lūpas. Gaisā atskanēja nopūta — viņi to nevis izdzirda, bet drī­zāk sajuta kā kustības vēstnesi šai nekustīgajā pasaulē. Un, lūk, milzīgais koks, salīcis zem gadu nastas un sniega smaguma, nospēlēja savu pēdējo lomu dzīves traģēdijā. Meisons izdzirda brīdinošo krakšķi, gribēja atlēkt sāņus, bet nepaguva ne atliekties, kad koks viņu nogāza, uzkrī­tot uz muguras.

Pēkšņas briesmas, ātra nāve — cik bieži Meilmutam Kidam bija nācies sastapties kā ar vienu, tā otru! Prie­des skujas vēl trīcēja, bet viņš jau deva rīkojumu un metās palīgā. Arī indiāniete nenokrita bez samaņas un nesāka liet nevajadzīgas asaras, kā to būtu darījušas daudzas viņas baltās māsas. Pēc Meilmuta Kida pirmā vārda viņa ar visu savu smagumu uzgūlās par sviru pie­lāgotajai nūjai, lai atvieglotu spiedienu, un klausījās vīra vaidos, kamēr Meilmuts Kids sāka cirst koku. Tērauds līksmi skanēja, grauzdamies sasalušajā stumbrā, un katru cirtienu pavadīja Meilmuta Kida smagais, skaļais sēciens.

Beidzot Kids noguldīja uz sniega nožēlojamu radījumu, kas vēl nesen bija bijis cilvēks. Bet briesmīgākas par viņa biedra mokām bija mēmās sāpes sievietes sejā un viņas skatiens, kurā savienojās cerība un izmisums. Runāts tika maz. Ziemeļu iedzīvotāji agri iepazīst vārdu veltīgurnu un darbu nenovērtējamo nozīmi. Kur temperatūra ir seš­desmit pieci grādi zem nulles, cilvēks nevar ilgi gulēt sniegā un nenosalt. Nartām nogrieza siksnas, nelaimīgo Meisonu ietina ādās un uzlika uz sakrautiem zariem. Vi­ņam priekšā sakūra ugunskuru, malkai izlietojot to pašu koku, kas bija atnesis nelaimi. Meisonam aiz muguras un daļēji viņam pāri iztaisīja no teltenes gabala primi­tīvu nojumi, kas aizturēja siltumu un atsvieda to lejup,— līdzeklis, ko pazīst katrs, kas fiziku mācījies no dabas.

Cilvēki, kas ne reizi vien bijuši tuvu nāvei, saprot tās saucienu. Meisons bija briesmīgi sakropļots. Tas kļuva skaidrs, pat uzmetot paviršu skatienu. Lauzta labā roka, kāja un mugura; kājas paralizētas; droši vien bija sa­triekti arī iekšējie orgāni. Tikai vaidi, retumis atskanot, liecināja, ka viņš vēl dzīvs.

Nekādu cerību, nekādas iespējas palīdzēt. Lēnām ar­vien tuvāk zagās nežēlīgā nakts. Rute to sagaidīja ar stoisku izmisumu, kas raksturīgs viņas rasei. Meilmuta Kida bronzas sejā radās klāt vēl dažas rievas. Vismazāk cieta Meisons, jo viņš klejoja pa Austrumu Tenesiju pa Lielajiem Miglainajiem Kalniem un atkal pārdzīvoja savu bērnību. Un visaizkustinošākais bija sen aizmirstais dien­vidu dialekta melodiskums, kad viņš murgoja par peldē­šanos ezeros, par jenotu medībām un arbūzu zagšanu.

Rutei tas viss bija ķīniešu ābece, bet Kids saprata Mei­sonu un izjuta katru vārdu tā, kā var izjust tikai cilvēks, kas ilgus gadus izticis bez visa, ko sauc par civilizāciju.

Sakropļotais no rīta atguva samaņu, un Meilmuts Kids noliecās pie viņa, cenzdamies uztvert viņa čukstus.

— Vai atceries, kā mēs pulcējāmies Tananā? Kad sāks iet ledus, būs pagājuši jau četri gadi. Toreiz es viņu vēl tā nemīlēju. Viņa bija glīta, tāpēc arī laikam aizrāvos. Bet zini, es viņai pieķēros arvien vairāk. Viņa bija man laba sieva, vienmēr atbalstīja grūtā brīdī. Un, kas attie­cas uz tirgošanos, tu zini, ka neviens netiek viņai līdzi. Vai atceries, kā viņa pārpeldēja Briežuragu Krāces un palīdzēja mums abiem tikt lejā no klints, pie tam ūdeni visu laiku kapāja ložu krusa?… Un badošanās Nuklu- kaietā? … Un kā viņa skrēja pa peldošiem ledus gaba­liem, lai mums jo ātrāk atnestu ziņas… Jā, Rute bija man laba sieva, labāka nekā tā otra. Vai tu nezināji, ka esmu bijis precējies? Vai netiku tev stāstījis? Jā, reiz mēģināju kļūt precēts vīrs — mājās, Savienotajās Valstīs.

Tāpēc arī te nokļuvu. Mēs kopa uzaugām. Aizbraucu, lai dotu viņai ieganstu šķirties. Viņa dabūja šķiršanos.

Bet Rutei gar to nav nekādas daļas. Es gribēju te iz­beigt visu un nākošajā gadā aizbraukt — kopā ar viņu. Bet tagad vairs nav vērts par to runāt. Nesūti Ruti at­pakaļ pie viņas cilts, Kid. Sievietei ir ārkārtīgi grūti at­griezties atpakaļ. Iedomājies tikai: gandrīz četrus gadus ēst mūsu bekonu un pupas, maizi un žāvētus augļus un pēc tam atkal tikai zivis un brieža gaļu. Apgūt mūsu pa­ražas, saprast, ka tās labākas, un tad atkal atgriezties pie vecā! Viņai būs grūti. Parūpējies par viņu, Kid . .. Kāpēc gan ne? … Kaut arī tu vienmēr esi vairījies no sie­vietēm … Es tā arī nedabūju zināt, kas tevi atvedis šai malā. Esi labs pret viņu un, tiklīdz vari, aizsūti uz Sa­vienotajām Valstīm. Bet, ja viņa ilgosies pēc dzimtenes, palīdzi viņai atgriezties.

Bērns — tas vēl vairāk mūs satuvināja, Kid. Mana viskarstākā vēlēšanās, lai tas būtu zēns. Iedomājies tikai, Kid! Miesa no manas miesas. Viņu nedrīkst te atstāt. Bet, ja tā ir meitene, — vēl jo mazāk. Pārdod manas ādas: par tām var dabūt apmēram piecus tūkstošus, un tikpat daudz rrian vēl pienākas no sabiedrības. Nokārto manas lietas kopā ar savējām. Domāju, ka mūsu rūdas atradne sevi attaisnos. Dod viņam labu izglītību, bet, galvenais, Kid, lai viņš neatgrieztos šeit. Te nav vietas baltajam cilvēkam.

Ar mani ir beigas, Kid. Labākā gadījumā — trīs vai četri miegi. Jums jāiet tālāk. Jums vajag iet tālāk! Ne­aizmirsti, ka tā ir mana sieva un ka tas ir mans dēls … Ak dievs! Ceru, ka tas būs zēns! Nepalieciet pie manis. Es pavēlu jums iet projām. Paklausi mirēju!

— Dod man trīs dienas! — Meihnuts Kids lūdza. — Tev kļūs labāk, viss var mainīties.

— Nē.

— Tikai trīs dienas.

— Jums jābrauc tālāk.

— Divas dienas.

— Tā ir mana sieva un mans dēls, Kid. Nelūdz mani.

— Vienu dienu.

— Nē, nē! Es pavēlu!

— Tikai vienu dienu! Mēs kaut kā iztiksim ar pārtiku, un varbūt es nošaušu briedi.

— Nē! … Nu labi: vienu dienu un ne minūti ilgāk. Un vēl, Kid, — neliec man nomirt vienam. Tikai šāvienu, tikai reizi nospiest gaili. Tu saproti. Neaizmitsti to! Neaiz­mirsti! Miesa no manas miesas, bet es viņu neredzēšu!

Atsūti pie manis Ruti. Es gribu atvadīties no viņas un teikt, lai domā par dēlu un negaida, kamēr nomiršu. Citādi viņa var vēl atsacīties tev doties līdzi. Sveiks, draugs, sveiks!

« Kid! Pagaidi, — jārok augstāk par to vietu, kur iesākām. Es tur ik reizes izskaloju ap četrdesmit centu. Un vēl kaut kas, Kid!

Viņš noliecās zemāk, uztverdams pēdējos, tikko dzirda­mos vārdus — mirēja atzīšanos, nesaudzējot savu lepnumu.

— Piedod man — tu zini, par ko, — par Karmenu.

Atstājis klusu raudošo sievieti pie vīra, Meilmuts Kids

uzvilka kažoku, piestiprināja slēpes, paķēra šauteni un nozuda mežā. Viņš nebija iesācējs cīņā pret bargajiem Ziemeļiem, bet viņam nekad vēl nebija nācies veikt tik grūtu uzdevumu. Abstrakti runājot, tā bija vienkārša arit­mētika — iespēja glābt trīs dzīvības vai arī ļaut tām iet bojā tās vienas dēļ, kam bojā eja jau nolemta. Taču Meilmuts Kids vilcinājās. Piecos gados, ceļojot plecu pie pleca pa upēm un trasēm, dzīvojot apmetnēs un atradņu vietās, tiekoties ar nāvi kā medībās, tā badojoties un arī plūdu laikā, bija nostiprinājušās viņa un Meisona drau­dzības saites. Sīs saites bija tik stipras, ka viņš bieži vien juta vieglu greizsirdību uz Ruti no pirmās dienas, kad sieviete nostājās starp viņiem. Bet tagad šīs saites jāsarauj pašam ar savu roku.

Viņš lūgtin lūdzās, kaut patrāpītos briedis, viens vie­nīgs briedis, bet šķita, ka visi meža zvēri pametuši šo malu, un nakts pārsteidza pārgurušo cilvēku, kad tas grie­zās atpakaļ tukšām rokām un smagu sirdi. Suņu saceltā kņada un Rutes spalgais kliedziens lika viņam paātrināt soļus.

Atsteidzies nometnē, Meilmuts Kids ieraudzīja, ka sie­viete, kaucošo suņu bara ielenkta, atgaiņājas ar cirvi. Suņi bija pārkāpuši savu saimnieku dzelzs likumu un metušies uz pārtikas krājumu. Kids pievienojās Rutei, darbodamies ar šautenes laidi, un dabiskās izlases mūž­senā traģēdija norisinājās visā savā pirmatnējā nežēlī- gumā. Šautene un cirvis vienmērīgi cēlās un krita, trāpot un arī netrāpot mērķi; lokanie ķermeņi šaudījās šurp un turp — mežonīgi spīdošas acis, no slienām slapji ilkņi. Cilvēks un zvērs izmisumā cīnījās par savu kundzību. Tad sadauzītie suņi aizlīda tālāk no ugunskura, laizīdami vātis un žēli kaukdami pret zvaigznēm.

Viss žāvēto zivju krājums bija iznīcināts, un tālāka­jam — vairāk nekā divi simti jūdžu garajam ceļam pali­kušas tikai apmēram piecas mārciņas miltu. Rute atgriezās pie vīra, bet Meilmuts Kids nodīrāja un sacirta gabalos viena suņa vēl silto ķermeni, kam galva bija sašķaidīta ar cirvi. Katru gabalu viņš noslēpa drošā vietā, bet ādu un iekšas aizmeta nosistā suņa nesenajiem biedriem.

Rīts atnesa jaunas rūpes. Suņi sāka plēsties savā starpā. Viss bars uzbruka Karmenai, kurā vēl sīksti tu­rējās dzīvība. Pātagas cirtieni bira kā krusa. Suņi smilk­stēja un picplaka sniegam, taču izklīda tikai tad, kad no Karmenas nebija vairs palicis ne kauliņa, ne ādas, ne vilnas, itin nekā.

Meilmuts Kids ķērās pie darba, klausīdamies Meisona murgos, kurš atkal bija Tenesijā, ielaidās plašās pārrunās un sīvi strīdējās ar jaunības draugiem.

Izmantodams tuvējās priedes, Meilmuts Kids strādāja ātri, bet Rute vēroja, ka viņš ierīko kaut ko līdzīgu slēp­tuvei, kur mednieki glabā krājumus, lai pasargātu tos no meža dzīvniekiem un suņiem. Viņš nolieca divu priedīšu galotnes vienotrai pretī gandrīz līdz zemei un piesēja ar briežādas siksnām. Tad, ar pātagas sitieniem piespiedis suņus nomierināties, iejūdza tos divās nartās un sakrāva tajās visu, atstājot tikai ādas, kurās bija satīts Meisons. Meilmuts Kids savīkstīja un sasēja viņu vēl ciešāk, bet siksnu galus piestiprināja pie priežu virsotnēm. Mednieku naža grieziens atbrīvos priedes, tās izsliesies un pacels ķermeni augstu gaisā.

Rute bija uzklausījusi vīra pēdējo gribu un padevās bez ierunām. Nabadzīte jau agri bija mācījusies paklau­sīt. Vēl bērns būdama, viņa līdz ar visām savas cilts sie­vietēm bija klausījusi visas radības kungam, jo sievietei neklājās runāt pretī viņam. Kids nemēģināja novērst sāpju uzliesmojumu, kad Rute noskūpstīja vīru, — viņas pašas cilts ļaudis nepazīst tāda paraduma, — tad Kids aizveda viņu pie priekšējām nartām un palīdzēja piestiprināt slē­pes. Kā akla viņa neapzināti paņēma nūju un pātagu un, uzmundrinādama suņus, devās ceļā. Pēc tam Kids atgrie­zās pie Meisona, kas bija iegrimis bezsamaņā, un ilgi pēc tam, kad Rute vairs nebija saredzama, sēdēja pie ugunskura, gaidīdams drauga nāvi un lūgdams, lai tā pienāktu ātrāk.

Nav viegli palikt vienam ar rūgtām domām Baltajā Klusumā. Mijkrēšļa klusums ir līdzcietīgs, tas it kā aiz­sargā cilvēku, ietinot savā segā un izrādot līdzjūtību. Bet Baltā Klusuma dzidrā spodrība un saltums, kas valda zem tērauda debesīm, ir nežēlīgi.

Pagāja stunda, divas stundas, — Meisons vēl nemira. Pusdienā saule, neparādīdamās pie debess malas, meta sniegā slīpu sarkanu staru atspulgu. Bet drīz pazuda arī tie. Meilmuts Kids piecēlās un piespieda sevi pieiet tuvāk biedram. Viņš apskatījās visapkārt. Baltais Klusums it kā ņirgājās par viņu, un viņu pārņēma bailes. Atska­nēja spalgs šāviens. Meisons uzlidoja augšā savā gaisa kapā, bet Meilmuts Kids, uzcirtis suņiem ar pātagu, aiz- traucās pa sniegaino līdzenumu.


Загрузка...