CUN A CUNS

Cun A Cuna ārienē nebija nekā uzkrītoša. Kā lielākā tiesa ķīniešu, viņš bija pamaza auguma, šauriem pleciem un kalsns. Jebkurš tūrists, nejauši uzmetis viņam ska­tienu Honolulu ielās, nospriestu, ka tas ir labsirdīgs mazs ķīnietis, plaukstošas veļas mazgātavas vai drēbnieka darb­nīcas īpašnieks. Kas attiecas uz labsirdību un plaukšanu, tad vērtējums būtu pareizs, kaut gan pārāk zems, tāpēc ka A Cuna labsirdība līdzinājās viņa bagātībai, bet ne­viens nezināja ne desmito daļu viņa bagātības. Visi zi­nāja, ka viņš ir traki bagats, bet šajā gadījumā «traki» bija tikai nezināmā simbols.

A Cunam bija skadras, melnas, spožas ačeles, tik ma­zas, ka izskatījās pēc izurbtiem caurumiņiem. Bet tās stāvēja tālu viena no otras un slēpās zem pieres, kas nepārprotami bija domātāja piere. A Cunam bija risinā­mas savas problēmas, un ar tām viņš bija nodarbojies visu mūžu. Nevar teikt, ka problēmas sagādātu viņam raizes, īstenībā viņš bija filozofs, un, būdams tiklab kūlijs, kā mul­timiljonārs un daudzu cilvēku likteņa lēmējs, viņš tomēr saglabāja dvēseles līdzsvaru. Viņš vienmēr bija garīgi ļoti nosvērts, un šo nosvērtību netraucēja nedz veiksmes, nedz neveiksmes. Viņš pieņēma visu — ir uzrauga sitie­nus cukurniedru plantācijā, ir cukura cenu krišanos, kad šīs plantācijas piederēja viņam pašam. Tā, stāvēdams uz savas apmierinātības nesatricināmās klints, viņš risināja problēmas, ar kurām reti kāds saduras, vismazāk jau nu gan ķīniešu zemnieks.

A Cuns tieši bija ķīniešu zemnieks, kas dzimis, lai dienu no dienas strādātu laukos kā dzīvnieks, bet ar lik­teņa gādību aizbēgtu no šiem laukiem kā pasaku princis. A Cuns neatcerējās savu tēvu, mazu fermeri, kas dzīvoja netālu no Kantonas, neatcerējās arī māti, kas nomira, kad viņam bija seši gadi. Toties viņš atcerējās savu cie­nījamo tēvoci A Kou, kam bija vergojis no sešu gadu vecuma līdz divdesmit četru gadu vecumam. Tad viņš arī aizbēga, noslēdzis līgumu, lai trīs gadus strādātu par kūliju Havaju salu cukurniedru plantācijās par piecdes­mit centiem dienā.

A Cuns bija vērīgs. Viņš pamanīja tādus sīkumus, kā­dus nesaskatīja neviens no tūkstoš cilvēkiem. Trīs gadus viņš strādāja laukos un, kad termiņš gāja uz beigām, zināja par cukurniedru audzēšanu vairāk nekā uzraugi un pat virsuzraugs, kas būtu pārsteigts, cik daudz mazais, izmērējušais kūlijs zina par cukura pārstrādi fabrikā. A Cuns iepazinās ne tikai ar cukura apstrādi. Viņš cen­tās arī izdibināt, kā cilvēki kļūst par cukura fabriku un plantāciju īpašniekiem. Pie viena secinājuma viņš nonāca agri, proti, cilvēki nekļūst bagāti, strādājot paši savām rokām. To viņš zināja, jo pats bija nostrādājis kādus div­desmit gadus. Cilvēki, kas iedzīvojās bagātībā, rauša šo bagātību ar citu rokām. Bagātākais bija tas, kura labā sviedrus lēja visvairāk viņa tautasbrāļu.

Lūk, tāpēc, kad līguma termiņš bija beidzies, A Cuns ieguldīja savus ietaupījumus nelielā importa firmā kopā ar otru ķīnieti A Jungu. Vēlāk firma pārvērtās par prāvu uzņēmumu «A Cuns un A Jungs», kas tirgojās ar visu, sākot ar Indijas zīdu un žeņšeņu un beidzot ar gvano salam un darbaspēka vervētāju kuģiem. Tai pašā laikā A Cuns salīga darbā par pavāru. Viņš bija labs pavārs un pēc trim gadiem saņēma vairāk nekā citi Honolulu pavāri. Viņa karjera bija nodrošināta, un Dentins, viņa saimnieks, pateica, ka A Cuns ir muļķis, atmezdams ar roku šim amatam. Bet A Cuns labāk zināja, kas viņam izdevīgi, tāpēc saimnieks nosauca viņu par galīgu ģeķi un piemeta viņam pa virsu algai piecdesmit dolārus.

Firma- «A Cuns un A Jungs» plauka. A Cunam vairs nevajadzēja strādāt par pavāru. Tas Havaju salām bija uzplaukuma laiks. Vērsās plašumā cukurniedru stādīšana, un trūka darbaspēka. A Cuns paģida iespēju tikt uz zaļa zara un sāka nodarboties ar strādnieku importu. Viņš at­veda uz Havaju salām tūkstošiem Kantonas kūliju un pamazām kļuva aizvien bagātāks. Viņš sāka ieguldīt naudu dažādos pasākumos. A Cuna melnās, spožās ače­les saskatīja izdevību tur, kur citiem jau rādījās bankrots. Viņš par smiekla naudu nopirka zivju dīķi, kas vēlāk deva viņam piecsimt procentus peļņas un tādējādi pavēra ceļu Honolulu zivju tirgus monopolizācijai. Viņš neteica pub­licēšanai domātas runas, viņš nenodarbojas ar politiku un nepiedalījās revolūcijās, bet notikumu pravietošanā bija tālredzīgāks par ļaudīm, kas šos notikumus gatavoja. Gara acīm viņš skatīja Honolulu kā modernu, ar elektrību apgaismotu pilsētu, lai gan tolaik tā bija izsvaidīta, ne­kārtīga un smiltīm pienesta apdzīvota vieta uz neaug­līga augstas koraļļu klints rifa. A Cuns sāka iepirkt zemi. Viņš pirka to no tirgotājiem, kam bija vajadzīga skaidra nauda, no trūcīgiem iezemiešiem, no vieglprātīgiem tir­gotāju dēliņiem, no atraitnēm, bāreņiem un spitālīgajiem, kas devās uz Molokai. Un iznāca tā, ka pēc vairākiem gadiem viņa nopirktie zemes gabali bija vajadzīgi nolik­tavām, kantoriem vai viesnīcām. Viņš tos iznomāja, pār­deva, pirka un no jauna pārdeva.

Gadījās' arī citi darījumi. Viņš uzticēja savu naudu dezertējušajam kapteinim Parkinsonam, uz kuru neviens nepaļāvās. Un Parkinsons devās noslēpumainā ceļojumā ar mazo «Veģu». A Cuns rūpējās par Parkinsonu līdz viņa nāvei, bet pēc daudziem gadiem Honolulu pārsteidza vēsts, ka gvario salas — Dreika un Ekorna — pārdotas Britu fosfāta trestam par trīsceturtdaļmiljonu. Kad pienāca ka­raļa Kalakaua valdīšanas ziedu laiki, A Cuns samaksāja trīssimt tūkstošus dolāru par tiesībām tirgoties ar opiju. Lai gan šis monopols izmaksāja trešdaļu miljona, tas to­mēr bija izdevīgs ieguldījums, jo dividendes deva iespēju nopirkt Kalalau plantāciju, kas savukārt septiņpadsmit ga­dos ienesa viņam trīsdesmit procentus un visbeidzot tika pārdota par pusotra miljona.

Ilgi pirms tam, Kamehamehu dinastijas laikā, A Cuns kalpoja savai dzimtenei kā Ķīnas konsuls: šis stāvoklis nebija neizdevīgs. Kamehameha IV laikā viņš mainīja pa­valstniecību un kļuva Honolulu salu pilsonis, lai appre­cētu Stellu Elendeilu, kas bija šā tumšādainā karaļa pa­valstniece, kaut gan viņas dzīslās ritēja vairāk anglo­sakšu nekā polinēziešu'asiņu. īstenībā viņā bija sajauktas visdažādākās asinis, dažas pat attiecībā viens pret astoņi un viens pret sešpadsmit. Viena sešpadsmitā daļa viņā bija vecvecmāmiņas Paahao-Paahao princeses asiņu — vecvecmāmiņa bija cēlusies no valdnieku dzimtas. Stellas Elendeilas vecvectēvs, kāds kapteinis Blants, angļu dēku meklētājs, bija kalpojis Kamehameham I un iemantojis virsaiša godu. Viņas vectēvs bija bijis kāda Ņūbedfordas vaļu medību kuģa kapteinis, bet tēvā itāliešu un portu­gāļu asinis bija sajaukušās ar viņa paša angļu asinīm. A Cuna laulātā draudzene, juridiski būdama Havaju salu pavalstniece, drīzāk piederēja pie vienas no šīm trijām tautībām.

Un šajā asiņu maisījumā A Cuns ieplūdināja mongoļu asinis. Tādējādi viņa bērni no misis A Cunas bija par vienu trīsdesmit otro daļu polinēzieši, par vienu sešpa­dsmito daļu — itālieši, par vienu sešpadsmito daļu — portugāļi, par pusi — ķīnieši un par vienpadsmit trīs­desmit otrajām daļām angļi un amerikāņi. Varēja gadī­ties, ka A Cuns būtu atturējies no laulībām, ja būtu pa­redzējis, cik apbrīnojama ģimene radīsies no šīs savie­nības. Tā bija apbrīnojama daudzējādā ziņā. Vispirms jau sava kupluma dēļ. Tajā bija piecpadsmit dēli un mei­tas, lielākoties meitas. Vispirms bija nākuši pasaulē dēli, trīs dēli, pēc tam negrozāmā secībā ducis meitu. Asiņu sa­jaukums bija lielisks. Tas izrādījās ne tikai auglīgs: A Cuna pēcnācēji visi kā viens bija veseli un bez jebkā­das vainas. Taču visapbrīnojamākais bija šīs ģimenes lo­cekļu skaistums. Visas meitenes bija ēteriski liegi daiļas. Māmiņas A Cunas pilnmiesīgās līnijas it kā bija izlīdzi­nājušas kalsnā tētiņa A Cuna stūrainību, tā ka meitas bija šmaugas un lokanas, bet ne šķeistīgas, apaļīgas, bet ne tuklas. Katrā sejas vaibstā kaut kas neskaidri atgādi­nāja Āziju, bet visās sejās varēja samanīt Vecās un Jaunās Anglijas un Dienvideiropas iezīmes. Neviens vērotājs, ja viņam iepriekš nepateiktu, pat neiedomātos, ka bērnu dzīs­lās plūst ķīniešu biezo asiņu straume, turpretī ikviens vērotājs, uzzinājis to, uzreiz saskatītu ķīniskas iezīmes.

A Cuna meitu skaistumā bija kaut kas jauns, līdz šim neredzēts. Viņas bija brīnum līdzīgas cita citai, un tomēr katras skaistums bija krasi atšķirīgs. Meitenes nebija iespējams sajaukt citu ar citu. Un tomēr zilacainā un gaišmatainā Moda ikvienam atgādināja Henrietu, olīv- krāsas bruneti ar lielām, tumšām, gaidošām acīm un zil- ganmelniem matiem. Līdzība, kas samierināja visas atšķi­rības, bija A Cuna ieguldījums. Viņš bija devis pamatu, uz kura savu zīmogu bija atstājušas visas rases. Viņš bija devis ķīniešu skeletu, kura smalkie kauli bija apaudzēti ar vārajiem un maigajiem sakšu, latīņu un polinēziešu miesas audiem.

Misis A Cunai bija pašai savi uzskati, ar kuriem A Cuns rēķinājās tik ilgi, kamēr tie nebija nonākuši pretrunā ar viņa filozofisko mieru. Viņa bija radusi dzīvot kā eiro- piete. Ļoti labi. A Cuns uzdāvināja sievai prāvu savrup­māju. Vēlāk, kad dēli un meitas bija paaugušies un varēja dot tēvam padomu, viņš uzbūvēja plašu bungalo, tikpat vienkāršu, cik lielisku. Bez tam ar laiku Tantala kalnā pacēlās māja, kur ģimene varēja paglābties, kad no dien­vidiem pūta slikts vējš. Vaikiki piekrastē viņš uzbūvēja villu, turklāt uz tik veiksmīgi izraudzīta zemes gabala, ka vēlāk, kad Savienoto Valstu valdība nolēma te uzcelt cietoksni, A Cuns saņēma milzīgu atkāpšanās naudu. Vi­sās mājās bija biljards, smēķēšanas un viesu istabas, tāpēc ka A Cuna apbrīnojamajiem pēcnācējiem patika dzī­vot plaši. Iekārta bija ekstravaganti vienkārša. Karalis­kās summas netika tērētas, lai izrādītu savu turību, bet tāpēc, ka A Cuna bērniem piemita izsmalcināta gaume.

Izglītībai A Cuns naudu nežēloja. «Ar izdevumiem ne­rēķinieties,» viņš savā laikā bija teicis Parkinsonam, kad šis nevīžīgais jūrnieks pat nebija domājis sagatavot «Veģu» jūras braucienam. «Jūs vadat šoneri, es maksāju, cik vajag.» Tāpat viņš izturējās pret dēlu un meitu audzi­nāšanu. Viņiem bija jāiegūst izglītība, nevis jādomā par izdevumiem. Ilarolds, vecākais dēls, bija mācījies Har- vardā un Oksfordā, Alberts un Čārlzs — Jēlā, meitas, sākot ar visvecāko, Milsa privātskolā Kalifornijā, pēc tam pārgājušas uz Vasaru, Velsleju vai Brainmauru. Dažas bija izteikušas vēlēšanos pabeigt izglītību Eiropā. Un A Cuna dēli un meitas atgriezās no visām pasaules ma­lām, lai dotu padomus, kā izrotājamas tēva necilās, bet lieliskās rezidences. Pats A Cuns deva priekšroku juteklī­gajai Austrumu greznībai, taču, filozofs būdams, labi sa­prata, ka viņa bērnu gaume atbilst Rietumu standartiem.

Protams, viņa bērni nebija pazīstami ar A Cuna vārdu. Kā viņš no kūlija bija kļuvis par multimiljonāru, tāpat bija evolucionējis viņa vārds. Māmiņa A Cuna bija rak­stījusi savu vārdu «A'Cuna», bet viņas gudrākās atvases bija atmetušas apostrofu un rakstīja «Ačuna». A Cuns neiebilda. Sā vārda pareizrakstība nepagalam netraucēja viņa labsajūtu un filozofisko mieru. Turklāt viņš nebija lepns. Bet, kad bērni pacēlās iestīvinātu kreklu, cietu ap­kaklīšu un svārku augstumos, A Cuna labsajūta un miers bija traucēti. Viņš negribēja par to ne dzirdēt. Viņam labāk patika brīvie ķīniešu tērpi, un bērniem nedz ar glaimiem, nedz ar draudiem neizdevās grozīt viņa prātu.

Bērni izmēģināja abas metodes, taču otrā izrādījās sevišķi neveiksmīga. Ne velti viņi bija dzīvojuši Amerikā. Tur viņi bija uzzinājuši, kāds spēks ir organizēto strādnieku boikotam, un tagad ar A Cunas māmiņas svētību un at­balstu boikotēja savu tēvu A Cunu viņa paša mājā. Bet A Cuns, kas maz ko sajēdza no Rietumu kultūras, bija ļoti kompetents Rietumu strādnieku kustības jautājumos. Pats būdams bagāts darba devējs, viņš zināja, kā cīnīties pret strādnieku taktiku. Viņš nekavējoties pasludināja sa­viem dumpīgajiem pēcnācējiem un maldu piemeklētajai laulātajai draudzenei lokautu. A Cuns atlaida daudzos kalpus, aizslēdza zirgu staļļus un mājas un pārcēlās uz dzīvi Havaju salu Karaliskajā viesnīcā, kuras galvenais akcionārs viņš bija. No sliedēm izsistā ģimene viesojās pie draugiem, bet A Cuns pa to laiku vienā mierā kārtoja savus daudzos darījumus, kūpināja garo pīpi ar mazo sud­raba galviņu un prātoja par saviem apbrīnas vērtajiem pēcnācējiem.

Šī problēma netraucēja A Cuna mieru. Viņš filozofiski sprieda, ka atrisinās problēmu, līdzko tā būs nobriedusi. Pa to laiku A Cuns iedvesa bērniem pārliecību, ka viņš ir un paliek A Cuna dinastijas absolūts diktators, lai cik iecietīgs būtu. Ģimene kādu nedēļu izturēja, tad atgriezās bungalo kopa ar A Cunu un daudzajiem kalpiem. Un kopš tā laika neviens neiebilda, kad A Cuns ieradās savā grez­najā viesistabā zilā zida tērpā, mīkstās čībās un melnā zīda banītē ar sarkanu podziņu virsū vai arī kūpināja savu slaido pīpi ar sudraba galviņu plašajā verandā vai smēķēšanas istabā, kur virsnieki un civilpersonas smēķēja papirosus un cigārus.

A Cuns ieņēma īpašu stāvokli Honolulu. Kaut gan viņš nerādījās sabiedrībā, tomēr visur viņu gaidīja. Viņš ap­meklēja tikai ķīniešu tirgotājus, turpretī uzņēma daudzus un savā mājā vienmēr jutās kā saimnieks un sēdēja galda •galā. Viņš, ķīniešu zemnieks, bija pārāks par visu šo salu pašiem kulturālākajiem un izsmalcinātākajiem ļau­dīm. Šajās salās neviens nebija tik lepns, lai uzskatītu par pazemojošu pārkāpt viņa mājas slieksni un baudīt viņa viesmīlību. Pirmkārt, tāpēc, ka A Cuna namā viss atbilda nevainojamas gaumes prasībām. Otrkārt, pats A Cuns bija ietekmīga persona. Un, visbeidzot, A Cuns bija tikumības paraugs un godīgs komersants. Lai gan vei­kala darījumos salinieki bija godīgāki par kontinenta iedzīvotājiem, A Cuns aizēnoja visus Honolulu komer­santus, būdams nelokāmi taisnprātīgs pat sīkumos. Mēdza teikt, ka A Cuna vārds ir viņa paraksta vērts. Viņš vien­mēr jutās saistīts arī bez paraksta un nekad nelauza vārdu. Divdesmit gadus pēc Hočkisa — Hočkisa un Mor- tersona firmas vadītāja nāves vecos papīros atrada ierak­stu par trīsdesmit tūkstošu dolāru lielu aizdevumu A Cu­nam. To viņš bija saņēmis, būdams Kamehamehas II slepenpadomnieks. Tā laika trakajā steigā, dzenoties pēc naudas, A Cunam šis darījums bija izgājis no prāta. Ne­bija nekāda paraksta, neviens viņam neko arī neprasīja, un tomēr A Cuns pilnīgi norēķinājās ar Hočkisa firmu, samaksādams sarežģītos procentus, kas bija krietni lie­lāki par pamatkapitālu. Tāpat bija, kad viņš mutiski gal­voja par nelaimīgā Kakiku kanāla būvi, lai gan pat vis­lielākie pesimisti uzskatīja, ka nav vajadzīgi nekādi gal­vojumi. «Džentlmeņi, aci nepamirkšķinādams, viņš pa­rakstīja čeku par divsimt tūkstošiem,» paziņoja izjukušā pasākuma sekretārs, kas bez jebkādām izredzēm bija sū­tīts uzzināt A Cuna nodomus. Var minēt daudz līdzīgu piemēru, kas liecina par viņa vārda stingrību, turklāt: diez vai salās atrastos kāds godājams cilvēks, kam A Cuns nebūtu sniedzis finansiālu palīdzību.

Lūk, kāpēc visa Honolulu uzmanīgi vēroja, kā viņa apbrīnojamās ģimenes attiecības pārvēršas par sarežģītu problēmu, un slepeni juta līdzi viņam, jo neviens nespēja iedomāties, kā viņš tiks ar to galā. Bet A Cuns izprata problēmu daudz skaidrāk nekā šie vērotāji. Viņš vienī­gais zināja, cik tālu atsvešinājies no ģimenes. Pat viņa ģimene to nenojauta. A Cuns zināja, ka viņam nav vie­tas starp šīm apbrīnojamām atvasēm, un, domājot par tuvojošos vecumu, nojauta, ka aizvien vairāk atsvešinā­sies no bērniem. A Cuns nesaprata savus bērnus. Viņi sprieda par lietām, kas tēvu neinteresēja un par kurām viņš neko nezināja. Rietumu kultūra bija pagājusi viņam garām. Viņš bija caur un cauri aziāts, citiem vārdiem sakot, pagāns. Kristietību viņš uzskatīja par nejēdzību. Tomēr viņš būtu ar mieru nelikties zinis par visu to kā par kaut ko svešu, ja vien spētu izprast pašus bērnus. Kad Moda, piemēram, pateica, ka saimniecības izdevu­miem vajadzīgi trīsdesmit tūkstoši mēnesī, viņš to sa­prata, gluži tāpat kā saprata Alberta lūgumu iedot piecus tūkstošus, lai varētu nopirkt divmastu jahtu «Mjuriela» un kļūt par Havaju salu jahtkluba biedru. Taču sarežģī­tākas vēlmes un domu gājieni mulsināja A Cunu. Drīz vien viņš saprata, ka visu viņa dēlu un meitu garīgā dzīve ir slepens labirints, kuru viņam nekad nav lemts izstaigāt. Mūždien viņš atdūrās pret sienu, kas šķīra Austrumus no Rietumiem. Bērnu dvēseles nebija viņam pieejamas, un pēc tā A Cuns secināja, ka viņa dvēsele nav pieejama bērniem.

Turklāt, gadiem ritot, viņu aizvien vairāk vilka atpakaļ pie viņa paša rases. Asās ķīniešu kvartāla smakas vi­ņam likās visjaukākās smaržas. Iedams pa ielu, viņš ar baudu vilka tās nāsis, jo šīs smaržas atgādināja Kan- tonas šaurās, līkumotās ieliņas ar to drūzmu un kustību. Viņš nožēloja, ka, izdabādams Stellai Elendeilai, pirms kāzām bija nogriezis savu bizi, un nopietni domāja, vai nenoskūt galvvirsu un neizaudzēt jaunu bizi. Ēdieni, ku­rus viņam cepa un vārīja ļoti dārgais pavārs, tā nekairi­nāja garšas sajūtu kā dīvainās ēdmaņas, ko gatavoja piesmakušajā restorānā ķīniešu kvartālā. Daudz labāk viņam patika pusstundiņu pasmēķēt un patērzēt ar diviem trijiem draugiem ķīniešiem nekā vadīt bagātīgās un iz­smalcinātās pusdienas, ar kurām bija slavens viņa bun­galo, kur pie gara galda sēdēja izmeklēta amerikāņu un eiropiešu sabiedrība un sievietēm bija dotas tādas pašas tiesības kā vīriešiem. Klusinātajā gaismā uz sieviešu bal­tajiem kakliem un rokam laistijas dārgakmeņi, vīrieši bija ģērbušies smokingos; visi pļāpāja par tādiem notikumiem un smējās par tādiem jokiem, kas nedz interesēja, nedz uzjautrināja, kaut arī tie viņam nebija tik nesaprotami kā grieķu valoda.

Taču ne tikai A Cuna atsvešinātība un vēlēšanās at­griezties pie iemīļotajiem ķīniešu ēdieniem radīja pro­blēmu. Klāt nāca arī viņa bagātība. Viņš bija lolojis ce­rību uz mierīgām vecumdienām. Viņš bija sūri grūti strā­dājis un kā atlīdzību gaidījis mieru un atpūtu. Tomēr viņš apzinājās, ka ar viņa milzīgo bagātību uz mieru un at­pūtu nav ko cerēt. Jau bija vērojamas šādas tādas draud- pilnas pazīmes. Kaut ko tamlīdzīgu viņš jau bija piere­dzējis. Viņa kādreizējam saimniekam Dentinam bērni ar tiesas palīdzību bija izrāvuši no rokām īpašumu pārval­dīšanas grožus, un tiesa bija iecēlusi viņam aizbildņus. A Cuns zināja, turklāt gaužām labi zināja: bijis Dentins trūcīgs, tiesa būtu atzinusi, ka viņš pats ir spējīgs no­kārtot savas lietas. Bet vecajam Dentinam bija tikai trīs bērni un pusmiljons, turpretī viņam, A Cunam, piecpa­dsmit bērnu, bet, cik daudz miljonu, — to zināja viņš vie­nīgais.

— Mūsu meitenes ir skaistas, — kādu vakaru viņš teica sievai. —• Jaunu vīriešu ir daudz. Māja allaž ir pilna ar viņiem. Mani rēķini par cigāriem ir ļoti lieli. Kā­lab viņas neprecas?

Ačunas māmiņa paraustīja plecus un gaidīja.

— Sievietes paliek sievietes, bet vīrieši paliek vīrieši. Dīvaini, kālab viņas neprecas. Varbūt jaunekļiem nepatīk mūsu meitas ..,

— Ak, patikt jau patīk, — atbildēja Ačunas māmiņa, — bet viņi nevar aizmirst, ka tu esi meiteņu tēvs.

— Tu taču aizmirsi, kas ir mans tēvs, — nopietni teica A Cuns. — Tu tikai lūdzi, lai nogriežu savu bizi.

— Jaunie cilvēki, jādomā, ir prasīgāki, nekā biju es.

— Kas ir vislielākais pasaulē? — A Cuns negaidot jautāja.

Ačunas māmiņa brīdi padomāja un atbildēja:

— Dievs.

A Cuns pamāja ar galvu.

— Dievi ir dažādi. Ir papīra, ir koka, ir bronzas dievi. Man viens mazs dieviņš kantorī noder par presi. Muzejā ir daudz dievu no koraļļiem un lavas.

— Bet ir tikai viens dievs, — viņa stingri paziņoja, kareivīgi izriezdama kuplās krūtis.

A Cuns nomanīja briesmas un izvairījās.

— Kas tādā gadījumā ir stiprāks par dievu? — viņš vaicāja. —- Varu tev atbildēt — nauda. Man savā laikā bijusi darīšana ar ebrejiem un kristīgajiem, ar muhame­dāņiem un budistiem, un maziem, melniem cilvēciņiem no Zālamana salām un Jaungvinejas, kuri savus dievus nēsāja līdzi, ietinuši tos sviestpapīrā. Viņiem, šiem cil­vēkiem, ir dažādi dievi, bet viņi visi pielūdz naudu. Pie mums nāk kapteinis Higinsons. Šķiet, viņam patīk Hen- rieta.

— Kapteinis viņu nemūžam neprecēs, —• iebilda Ačunas māmiņa. — Vēl dzīvs būdams, viņš kļūs par admirāli…

— Par kontradmirāli, — A Cuns pārtrauca. — Jā, es zinu. Tā viņi visi aiziet pensijā.

— Viņa ģimene Savienotajās Valstīs ieņem augstu stā­vokli. Viņiem nepatiks, ja viņš precēs… ja viņš neprecēs amerikānieti.

A Cuns izkratīja pelnus no pīpes, domīgi piebāza sud­raba galviņu ar tabaku, aizsmēķēja un tikai tad sāka runāt:

— Henrieta ir vecākā meita. Kāzu dienā es viņai došu trīssimt tūkstošus dolāru. Uz šī āķa uzķersies kā kapteinis Higinsons, tā visa viņa augstdzimusī ģimene. Vajag tikai bilst viņam kādu vārdu. To es uzticu tev.

A Cuns sēdēja un smēķēja, un sprogotajās dūmu vijās viņam rādījās kāda seja un augums — Toi Sueja, kal­pone viņa tēvoča mājā kādā Kantonas provinces ciemā. Darba viņai vienmēr bija vairāk nekā saprašanas, un par šo darbu viņa saņēma vienu dolāru gadā. Dūmu vijās A Cuns ieraudzīja arī pats sevi, jaunekli, kas astoņpa­dsmit gadus bija strādājis tēvoča tīrumā par vēl mazāku atalgojumu. Un tagad viņš, A Cuns, zemnieks, deva sa­vai meitai pūrā trīssimt tūkstošus tāda darba gadu. Bet viņa bija tikai viena no divpadsmit meitām. Šī doma viņu nesajūsmināja. A Cunam iešāvās prātā, ka viņš dzīvo jokainā, dīvainā pasaulē, un viņš skaļi iesmējās, nobiedēdams māmiņu Ačunu, kas bija ļāvusies sapņiem, kuri — viņš to zināja — slēpās sievas dvēseles vistum­šākajās dzīlēs, kur viņam ne reizi nebija izdevies ielū­koties.

Bet A Cuna vārdi, pat čukstus izteikti, sasniedza mērķi, un kapteinis Higinsons, aizmirsis kontradmirāļa godu un savu ievērojamo ģimeni, apņēma par sievu trīssimt tūk­stošus dolāru un smalku, izglītotu meiteni, kura bija par vienu trīsdesmit otro daļu polinēziete, par vienu sešpa­dsmito — itāliete, par vienu sešpadsmito — portugāliete, par vienpadsmit trīsdesmit otrajām — angliete un ame­rikāniete un pa pusei ķīniete.

A Cuna devība iedarbojās. Viņa meitas pēkšņi kļuva par piemērotām un vēlamām līgavām. Pēc Henrietas nāca Klāra, bet, kad Teritorijas sekretārs formāli bildināja viņu, A Cuns darīja zināmu, ka viņam vēl jāpagaida sava kārta, tāpēc ka Moda ir vecākā un viņai jāiziet pie vīra vispirms. Tā bija gudra politika. Visa ģimene bija ārkār­tīgi ieinteresēta, lai Moda izietu pie vīra, un pēc trijiem mēnešiem viņa arī apprecējās ar Nedu Hamfriju, Savie­noto Valstu pilnvaroto imigrācijas lietās. Jaunais pāris nebija apmierināts, jo saņēma pūrā tikai divsimt tūksto­šus. A Cuns paskaidroja, ka viņa sākotnējās devības no­lūks bijis lauzt ledu un ka turpmāk viņa meitām neatliks nekas cits kā kļūt vēl lētākām.

Modai sekoja Klāra, un pēc tam divus gadus bungalo tika svinētas kāzas pēc kāzām. A Cuns pa to laiku nesē­dēja, rokas klēpī salicis. Viņš izņēma no apgrozības iegul­dījumus, pārdeva savas pajas daudzos uzņēmumos un pamazām, lai tirgū nesāktu kristies cenas, pārdeva savus milzīgos nekustamos īpašumus. Beigās A Cuns pasteidzi­nāja cenu krišanos un pārdeva ar zaudējumiem sev. Tā steigties viņu mudināja pie apvāršņa saskatāmie negaisa mākoņi. Kad pie vīra bija izgājusi Ljūsila, nesaskaņu un nenovīdības atbalsis jau nonāca līdz viņa ausīm. Atmo­sfēru sabiezināja projekti un pretprojekti, kuru nolūks bija izpelnīties viņa labvēlību vai noskaņot pret vienu vai otru znotu vai pret visiem znotiem, izņemot vienu. Tas viss ne­nāca par labu mieram un atpūtai, ko viņš bija iecerējis baudīt vecumdienās.

A Cuns steidzināja darījumus. Viņš jau ilgu laiku sa­rakstījās ar galvenajām bankām Šanhajā un Makao. Vai­rākus gadus katrs tvaikonis bija vedis kāda Cun A Cuna čekus par noguldījumiem šajās Tālo Austrumu bankās. Tagad tika parakstīti čeki par lielākām summām. Divas viņa jaunākās meitas vēl nebija apprecējušās. A Cuns ne­gaidīja, bet noguldīja Havaju salu bankā pa simts tūk­stošiem uz katras meitas vārda, lai līdz kāzu dienai augtu procenti. Alberts pārņēma firmas «A Cuns un A Jungs» vadību, Harolds, vecākais dēls, atzina par labāku paņemt ceturtdaļmiljona un pārcelties uz dzīvi Anglijā. Čārlzs, jaunākais dēls, dabūja simts tūkstošus un aizbildni un aiz­brauca uz Kīleju, lai pabeigtu izglītību. Ačunas māmiņa dabūja bungalo, māju Tantala kalnā un jaunu piejūras villu valdībai pārdotās vietā. Bez tam Ačunas māmiņa saņēma naudā pusmiljona droši ieguldītu dolāru.

Tagad A Cuns bija gatavs ķerties pie paša galvenā. Kādā jaukā rītā, kad visa ģimene sēdēja pie brokastu galda, — A Cuns bija parūpējies, lai visi znoti un meitas būtu klāt, — viņš paziņoja, ka atgriežas savu 9enču dzim­tenē. īsā, labi pārdomātā runā viņš paskaidroja, ka ir ba­gātīgi nodrošinājis savu ģimeni, bet pēc tam izklāstīja dažadas pamācības, kas, viņaprāt, palīdzēšot jaunajiem dzīvot mierā un saskaņā. Bez tam A Cuns deva lietišķus padomus saviem znotiem, pacildināja gausīgas dzīves un drošu ieguldījumu labumus un dalījās ar viņiem savās enciklopēdiskajās zināšanās par stāvokli Havaju salu rūpniecībā un tirdzniecībā. Tad viņš pasauca pajūgu un raudošās Ačunas māmiņas pavadībā brauca uz Klusā okeāna tvaikoni, atstādams panikas pārņemtās meitas un znotus bungalo. Sadusmotais kapteinis Higinsons gribēja viņu aizturēt. Meitām lija baltas asaras. Viens no vīriem, bijušais federālais tiesnesis, šaubījās, vai A Cuns ir pie pilna prāta, un aizsteidzās pie attiecīgiem speciālistiem, lai pārliecinātos par to. Atgriezies viņš pavēstīja, ka iepriekšējā dienā A Cuns pieprasījis, lai viņu pārbauda komisija, un lieliski izturējis šo pārbaudi. Viņiem neatlika nekas cits kā iet uz piestātni un atvadīties no sīkā vecīša, kurš, stāvēdams uz pastaigas klāja, meta viņiem ar roku, kamēr milzīgais tvaikonis, pagriezies ar priekšgalu pret jūru, gāja cauri koraļļu rifiem.

Taču sīkais vecītis nebrauca uz Kantonu. Viņš pārāk labi pazina savu dzimteni un mandarīnu jūgu, lai dotos uz turieni ar atlikušo solīdo īpašumu. Viņš devās uz Makao. A Cuns ilgi bija turējis savās rokās karaļa varai līdzīgu varu un bija radis pavēlēt kā karalis. Kad viņš, ieradies Makao, iegāja vislielākās eiropiešu viesnīcas kan­torī pierakstīties, klerks viņam deguna galā aizcirta ciet grāmatu. Ķīniešiem te bija aizliegts ienākt. A Cuns ataici­nāja pārvaldnieku, kas izturējās pret viņu tikpat augst­prātīgi. Viņš aizbrauca, bet pēc divām stundām atkal bija klāt. Viņš pasauca klerku un pārvaldnieku, samaksāja viņiem algu par mēnesi un atlaida abus. Viņš pats kļuva par viesnīcas īpašnieku un mēnešiem ilgi dzīvoja labākajās istabās, kamēr viņam uzbūvēja greznu piepilsētas pili. Pa to laiku viņš ar savu parasto izveicību paaugstināja lielās viesnīcas ienesīgumu no trijiem līdz trīsdesmit pro­centiem.

Nedienas, no kurām A Cuns bija bēdzis, ilgi nelika sevi gaidīt. Daži znoti nesekmīgi ieguldīja kapitālus, citi šķie- dās ar A Cuna meitu pūra naudu. Kad A Cuns bija pro­jām, viņi meta acis uz Ačunas māmiņu un viņas pus­miljonu, un tas znotos nebūt nemodināja labākās jūtas citam pret citu. Advokāti tūka, pūlēdamies izskaidrot piln­varu jēgu. Prasības un pretprasības pārplūdināja Havaju salu tiesas. Arī policijas iecirkņiem vajadzēja iejaukties. Notika niknas sadursmes, kuru dalībnieki dabūja dzir­dēt nepatīkamus vārdus un izjust vēl nepatīkamākus si­tienus. Gadījās arī tā, ka tika mesti puķpodi, lai padarītu spārnotos vārdus vēl iespaidīgākus. No tiesas uz tiesu ceļoja sūdzības par apmelošanu, un visa Honolulu ar sa­traukumu sekoja liecinieku liecībām.

Savā pilī, visas dārgās Austrumu greznības ieskauts, A Cuns rāmi kūpina pīpi un ieklausās pāri jūrai sadzir­damajā kņadā. Ar katru pasta tvaikoni no Makao uz Ho­nolulu ceļo nevainojamā angļu valodā sacerēta un ar amerikāņu mašīnu pārrakstīta vēstule, kurā A Cuns dod savai ģimenei ieteikumus un norādījumus, kā dzīvot mierā un saskaņā. Viņš pats stāv tālu no visa tā un jūtas ap­mierināts. Viņš ir ieguvis mieru un atpūtu. Reizēm viņš klusībā nosmejas, saberzē rokas un viņa šķībās ačeles iedzirkstas, iedomājoties, cik jocīga ir šī pasaule. No vi­sas dzīves un filozofijas A Cunam palikusi viena vienīga atziņa — šī pasaule ir gaužām jocīga.

Загрузка...