DŪRES

Uz jahtas «Samosets» cītīgi posās ziemassvētku svinē­šanai. Tā kā mēnešiem ilgi jahta nebija iegriezusies ne­vienā civilizētā ostā, pārtikas krājumos vairs tikpat kā ne­bija nekādu gardumu, un tomēr Minijai Dankanei bija izdevies sagatavot kopkajītei un komandai īstas dzīres.

— Paskaties, Boid, — viņa teica vīram, — te ir ēdien­karte. Kopkajītei svaigas makreles iezemiešu gaumē, bru­ņurupuču zupa, omlete ā la Samoseta …

— Pie velna! No kurienes tad tas? — Boids Dankans pārtrauca viņu.

— Ja gribi zināt, es atradu aiz skapja aizkritušu bun­džu ar sēnēm un paciņu olu pulvera, un tur ir vēl daudz citu labu lietu. Bet nepārtrauc mani. Vārīts jamss, cepts taro, bumbieru kompots.., redzi nu, tu man visu sajauci. Vēl es atradu pusmārciņu garšīgās žāvētās tinteszivs. Būs arī ceptas pupas meksikāņu gaumē, ja man izdosies iestāstīt Toijamai, kā tās gatavo, bez tam vēl cepta pa- paija Marķīza salu medū un, visbeidzot, apbrīnojamā kūka, kuras pagatavošanas noslēpumu Toijama atsakās izpaust.

— Nezinu, vai ir iespējams sabrūvēt punšu vai kokteili no vietējā ruma? — grūtsirdīgi nomurmināja Dankans.

— Ak, es pavisam aizmirsu! Nāc līdzi!

Sieva paņēma vīru pie rokas un pa zemām durtiņām ieveda savā mazajā luksuskajītē. Nelaizdama vaļā roku, viņa pavandījās pa cepuru kasti un izcēla no tās šampa­nieša pudeli.

— Tagad uz pusdiengalda nekā netrūks! — iesaucās Dankans.

— Pagaidi.

Sieva atkal pavandījās, un viņas pūliņus atlīdzināja viskija pudele ar sudrabotu galviņu. Viņa pacēla to pret iluminatoru, un varēja redzēt, ka pudelē vēl ir kāda ce­turtā daļa dzēriena.

— Es jau ilgi glabāju to, — viņa paskaidroja. — Te pietiks tev un kapteinim Detrnaram.

— Divas reizes ko pielikt pie mutes, — nosūkstījās Dankans.

— Būtu bijis vairāk, bet es iedevu Lorenco, kad viņš bija slims.

— Varēji dot rumu, — jokojot norūca Dankans.

— Tik pretīgu dziru slimam cilvēkam! Neesi nu badīgs, Boid! Un es priecājos, ka nav vairāk viskija, — kapteiņa Detmara dēļ. Iedzēris viņš vienmēr kļūst ātri aizkaiti­nāms. Bet matrožiem būs cepumi ar sodu, saldie pīrā­dziņi, stiklenes…

— Barojošas pusdienas, man jāsaka.

— Paliec klusu! Rīsi ar gaļu, jamss, taro, protams, arī makreles, liels pīrāgs, ko cep Toijama, sivēns …

— Man tomēr jāsaka… — mēģināja iebilst Dankans.

— Nekas, Boid. Pēc trijām dienām mēs būsim Atu-Atu. Turklāt tas ir mans sivēns. Tas vecais virsaitis — nu, kā viņu sauca? — uzdāvināja sivēnu tieši man. Tu pats taču redzēji. Un bez tam vēl divas bundžas ar liellopu gaļu. Tādas ir viņu pusdienas. Bet tagad par dāvanām. Vai pa­gaidīsim līdz rītam vai izdalīsim tās šovakar?

— Protams, ziemassvētku vakarā, — vīrs izlēma. — Sa­sauksim visus matrožus, kad nositīs astoņas glases. Es palaidīšu apkārt rumu, bet tu izdalīsi dāvanas. Iesim uz klāju. Te var nosmakt. Cerams, ka Lorenco ir salabojis dinamo. Ja naktī nedarbosies ventilatori, apakšā nebūs iespējams gulēt. '

Viņš pagāja garām nelielajai kopkajītei, uzkāpa augšā pa stāvo trapu un izgāja uz klāja. Saule rietēja, un viss vēstīja skaidru tropu nakti. Pacēlis fokburu un grotburu, «Samosets» ar četru mezglu ātrumu laiski slīdēja pa gludo jūras virsmu. No mašīntelpas durvīm nāca vesera klaudzieni. Viņi gāja uz pakaļgalu, kur kapteinis Det- mars, uzlicis kāju uz reliņiem, eļļoja lagu. Pie stūres stā­vēja garš iezemietis, ģērbies baltā kreklā, ar koši sar­kanu gurnu apsēju.

Boids Dankans bija savdabis. Tā vismaz domāja viņa draugi. Būdams bagāts cilvēks, viņš varēja dzīvot cepuri kuldams, taču labprātāk viņš braukāja pa pasauli, izvēlē­damies dīvainus un neērtus ceļošanas veidus. Starp citu, viņam radās savs viedokfis ,?ar koraļļu rifiem, kurš krasi atšķīrās no Darvina uzskata šajā jautājumā. Viņš izklās­tīja to vairākos rakstos un vienā grāmatā un atkal ķērās pie sava hobija — ceļoja pa dienvidu jūrām ar nelielu trīsdesmit tonnu jahtu un pētīja rifu veidojumus.

Viņa sievu Miniju Dankani arī uzskatīja par savdabi, tāpēc ka viņa ar prieku piedalījās vīra klaiņojumos. Se­šos piedzīvojumiem bagātos laulības gados viņa kopā ar vīru bija uzkāpusi Cimboraso, ziemā ar suņu pajūgu no­braukusi trīstūkstoš jūdžu Aļaskā, aizjājusi no Kanādas līdz Meksikai, ar desmit tonnu jollu burājusi pa Vidus­jūru un ar kanu laivu cauri visai Eiropai no Vācijas aiz­braukusi līdz Melnajai jūrai. Tas bija lielisks klaidoņu pāris: viņš garš un plecīgs, viņa — simt piecdesmit mār­ciņu sīkstuma un izturības, sīciņa brunete un laimīga sie­viete, uz kuru bija prieks skatīties.

Agrāk «Samosets» bija tirdzniecības šoneris; Dankans nopirka to Sanfrancisko un pārbūvēja. Iekštelpas pārtai­sīja pilnīgi, tā ka tilpnes pārvērtās par kopkajīti un ka­jītēm, tuvāk pakaļgalam uzstādīja mašīnas, dinamo, sal­dētavu un akumulatorus, bet pašā pakaļgalā — benzīna tvertnes. Protams, arī komanda bija maza. Boids, Minija un kapteinis Detmars bija vienīgie baltie uz kuģa, kaut gan par balto sevi uzskatīja arī mazais, ar eļļu notraipī­tais mašīnists Lorenco, jauktenis no Portugāles. Par koku pieņēma japāni, bet par boju — ķīnieti. Sākumā komanda sastāvēja no četriem baltajiem matrožiem, bet viņus citu pēc cita savaldzināja palmu apēnotās Dienvidu jūras sa­las — un viņus aizstāja ar saliniekiem. Tā viens no tumš­ādainajiem matrožiem nāca no Lieldienu salām, otrs —• no Karolīnām, trešais no Paumotu, bet ceturtais bija milzis no Samoa. Jūrā Boids Dankans, kurš pats pieprata kuģošanu, stāvēja sardzē kopā ar kapteini Detmaru, un viņi abi stājās pie stūres vai arī noteica kuģa atrašanās vietu. Grūtā brīdī pie stūres rata ķērās arī Minija, un tieši šajos gadījumos uz viņu varēja paļauties drošāk nekā uz iezemiešiem.

Kad nosita astoņas glases, visa komanda sapulcējās jahtas pakaļgalā, un tad parādījās Boids Dankans ar tumšu pudeli un kausu. Viņš pats ielēja katram pa pus- kausam ruma. Viņi izdzēra savas porcijas, visādi vaibstī- damies un skaļi čāpstinādami aiz sajūsmas, kaut gan rums bija netīrīts un apsvilināja pat viņu rīkles. Nobau­dīja visi, tikai ne Lī Gūms, rf^dzērājs bojs. Šī ceremonija beidzās, un matroži gaidīja nākamo — dāvanu dalīšanu.

Lai gan šie polinēziešu tipa pārstāvji bija milzu auguma un spēcīgiem muskuļiem, viņi kā bērni smējās par sīku­miem, viņu tumšās acis laternu gaismā staroja aiz nepa­cietības, bet lielie augumi šūpojās vienā ritmā ar kuģi.

Izsaukusi katru pēc vārda, Minija pasniedza dāvanas, ikreiz piebilzdama kaut ko jocīgu, kas vēl vairāk uzjaut­rināja apdāvinātos. Tur bija lēti pulksteņi, kabatas naži, makšķerāķu paciņas, presētā tabaka, sērkociņi un vi­siem — raibi kokvilnas drānas gabali gurnu apsējiem. To, ka viņi iemīlējuši Boidu Dankanu, liecināja dārdošie smiekli, ar kuriem komanda atsaucās uz katru vismazāko viņa joku.

Bālais kapteinis Detmars, kas smaidīja tikai tad, kad saimnieks nejauši paskatījās uz viņu, stāvēja, atspiedies pret stūres ratu, un vēroja notiekošo. Divas reizes viņš nokāpa lejā savā kajītē un palika tur ne ilgāk par minūti. Vēlāk, kad Lorenco, Lī Gūms un Toijama saņēma savas dāvanas kopkajītē, viņš atkal divas reizes nozuda savā kajītē. Kapteiņa Detmara dvēselē snaudošais velns savai atmodai bija izvēlējies tieši šos vispārējas jautrības brī­žus. Varbūt vainīgs bija ne tikai velns, tāpēc ka kapteinis Detmars, kas nedēļām bija slepus glabājis veselu kvartu viskija, bija izvēlējies tieši ziemassvētku vakaru, lai no­baudītu to.

Vēl nebija vēls — tikko bija nositušas divas glases —, kad Dankans un viņa sieva stāvēja pie trapa vēja pusē un sprieda, vai varēs šonakt gulēt uz klāja. Mazs, tumšs mākonītis, kas lēni savilkās pie apvāršņa, solīja lietus gāzi, un tieši tad, kad viņi runāja par to, kapteinis Det­mars, nākdams no pakaļgala, uzmeta abiem aizdomu pilnu skatienu. Kapteinis apstājās, un viņa seja kramp­jaini raustījās. Tad viņš ierunājās:

— Jūs runājat par mani.

Viņa balss bija aizsmakusi un drebēja satraukumā. Mi­nija Dankana notrīcēja, tad palūkojās uz vīra stingo seju, visu saprata un neko neteica.

— Es saku, ka jūs runājat par mani, — kapteinis Det­mars atkārtoja — šoreiz gandrīz kliegšus.

Viņš negrīļojās, par reibumu liecināja tikai sejas kram­pjainā raustīšanās.

— Minij, tu labāk ej lejā, — maigi sacīja Dankans. — Pasaki Lī Gūmam, ka mēs gulēsim kajītē. Ilgi nebūs jāgaida, kad šī gāzma iziftēTtfes visu cauri un cauri.

Sieva saprata viņa mājienu un gāja prom, aizkavēda­mās vienīgi tik ilgi, lai satraukta paskatītos uz vīriešu drūmajām sejām.

Dankans pakšķināja cigāru un nogaidīja, kamēr izdzir­dēja atvērtajā lūkā sievas un boja balsi.

— Nu? — Dankans klusi, bet skarbi jautāja.

— Es teicu, ka jūs runājat par mani. Es to atkārtoju vēlreiz. Es taču neesmu akls! Diendienā es redzu, ka jūs runājat par mani. Kāpēc jūs nesakāt to man acīs? Es zinu, ko jūs domājat. Un es zinu, ka esat nolēmuši atlaist mani Atu-Atu.

— Zēl gan, ka jums galvā tāds juceklis, — mierīgi at­bildēja Dankans.

Taču kapteinis Detmars bija noskaņots kareivīgi.

— Jūs zināt, ka gatavojaties atlaist mani. Jūs uzskatāt, ka esat pārāk labi, lai saietos ar tādiem kā es, — jūs un jūsu sieva.

— Esiet tik laipns un nepieminiet viņu, — brīdināja Dankans. — Ko jums vajag?

— Man vajag zināt, ko jūs esat nolēmis darīt.

— Pēc šīs sarunas atlaist jūs Atu-Atu.

— To jūs gribējāt no paša sākuma.

— Gluži otrādi. Jūsu, pašreizējā izturēšanās spiež mani to darīt.

— Nestāstiet man niekus!

— Es nevaru paturēt kapteini, kurš sauc mani par meli.

Kapteinis Detmars uz brīdi apjuka. Sejas musku]i un

lūpas raustījās, bet viņš nespēja izteikt ne vārda. Dan­kans vēlreiz aukstasinīgi ievilka dūmu no cigāra un tad paskatījās uz tūkstošo lietus mākoni.

— Lī Gūms Taiti bija pēc pasta, — kapteinis Detmars iesāka. — Drīz vien pēc tam mēs pacēlām enkuru. Jūs iz­lasījāt vēstules tikai jūrā, bet tad jau bija par vēlu. Tad, lūk, kāpēc jūs mani neatlaidāt Taiti. O, es visu saprotu! Kad Lī Gūms uzkāpa uz klāja, es redzēju garu aploksni. Uz stūra bija Kalifornijas gubernatora zīmogs, katrs va­rēja redzēt. Jūs rīkojāties man aiz muguras. Kaut kāds klaidonis Honolulu papūta jums, un jūs uzrakstījāt gu­bernatoram, lai pārbauda, cii* viņa vārdos taisnības. Un Lī Gūms atnesa jums viņa atbildi. Kāpēc jūs neatnācāt aprunāties ar mani kā vīrietis ar vīrieti? Nē, jūs rīkojā­ties aizmuguriski, zinot, ka šī vieta man ir vienīgā iespēja tikt atkal uz kājām. Un, līdzKO jūs izlasījāt gubernatora

vēstuli, jūs nolēmāt tikt vaļā no manis. Tas man bija skaidrs pēc jūsu sejas visus šos mēnešus. Visu laiku jūs abi bijāt ellīgi laipni, bet paši slapstījāties pa kaktiem, runādami par mani un par to lietu Frisko.

— Jūs beidzāt? —jautāja Dankans klusā un saspringtā balsi. — Itin visu pateicāt?

Kapteinis Detmars neatbildēja.

— Tad es pateikšu jums kaut ko. Tieši tās lietas dēļ es neatlaidu jūs Taiti. Iemeslu atlaišanai bija diezin cik. Es spriedu tā: ja kādam ir jādod iespēja kļūt atkal par cilvēku, tad tieši jums. Ja nebūtu bijis tā netīrā gadījuma, es būtu iedevis jums vilka pasi, tiklīdz uzzināju, ka jūs apzogat mani.

Kapteinis Detmars izskatījās pārsteigts, gribēja pār­traukt Dankanu, bet apdomājās.

— Klāja nodrīvēšana, bronzas stūres ķēdes, motora kapitālremonts, jauns spinakera klīverbomis, jauni laiv- celtņi un glābšanas laivas labošana … Jūs parakstījāt kuģu būvētavas rēķinu par četriem tūkstošiem simt div­desmit diviem frankiem. Pēc pastāvošajām cenām rēķi­nam nevajadzēja ne par santīmu pārsniegt divarpus tūk­stošus franku.

— Ja jūs ticat tām sauszemes haizivīm, nevis man ,..— aizsmakušā balsī iesāka Detmars.

— Neapgrūtiniet vairs sevi ar melošanu, — saltā balsī turpināja Dankans. — Es pats to pārbaudīju. Es aizvedu Flobenu pie paša gubernatora, un vecais blēdis atzinās, ka pierakstījis klāt pie rēķina tūkstoš seši simti franku. Viņš teica, ka jūs esot viņu piespiedis. Tūkstoš divi simti saņēmāt jūs, bet viņam tika četri simti un darbs. Nepār­trauciet! Man lejā ir viņa rakstiska liecība. Toreiz es būtu sūtījis jūs uz krastu, ja nebūtu bijis jūsu apšaubāmās pa­gātnes. Jums vajadzēja vai nu izmantot šo vienīgo iespēju, vai iet taisnā ceļā uz elli. Es devu jums šo iespēju. Nu, ko jūs teiksiet par to?

— Ko sacīja gubernators? — kapteinis Detmars nikni jautāja.

— Kāds gubernators?

— Kalifornijas. Vai viņš meloja jums tāpat kā visi pārējie?

— Es jums pateikšu. Viņš sacīja, ka jūs esot bijis no­tiesāts uz netiešu pierādījumu pamata, ka cilpas vietā jums piespriests mūža ieslodzījums, ka jūs visu laiku esot pastāvējis uz savu nevainību, ka jūs esot Morilendas Det- maru dzimtas kauna traips, laidis darbā visus līdzekjus, lai jūs apžēlotu, ka cietumā jūsu uzvedība esot bijusi priekšzīmīga, ka viņš bijis prokurors tajā laikā, kad jūs notiesāts, ka pēc tam, kad jūs esot nosēdējis cietumā sep­tiņus gadus, viņš piekāpies jūsu ģimenes locekļu lūgu­mam un apžēlojis jūs un ka viņš pats šauboties, vai jūs esot nogalinājis Maksvīniju.

Iestājās klusums. Dankans atkal pētīja augošo mākoni, bet kapteiņa Detmara seja raustījās vēl stiprāk.

— Zināt, gubernators kļūdījās, — viņš paziņoja, ap­rauti iesmiedamies. — Es nogalināju Maksvīniju. Es to­nakt piedzirdīju sardzesvīru un līdz nāvei piesitu Maksvī­niju viņa paša kojā. Es lietoju to pašu dzelzs tapu, kuru pieminēja liecībās. Viņš nedabūja ne iepīkstēties. Es pār­vērtu viņu receklī. Vai gribat zināt sīkāk?

Dankans paskatījās uz kapteini ziņkāri, kā skatās uz briesmoni, bet neatbildēja.

— Es nebaidos teikt to jums, — kapteinis Detmars tur­pināja. — Liecinieku te nav. Turklāt tagad es esmu brīvs cilvēks. Esmu apžēlots, un, dieva vārds, viņi nekad vairs neiedabūs mani atpakaļ tajā caurumā. Ar pirmo sitienu es sadragāju Maksvīnijam žokli. Viņš gulēja uz muguras un bija aizmidzis. Viņš teica: «Ak dievs, Džiin! Ak dievs!» Jokaini bija redzēt, kā kratās viņa salauztais žoklis, to sakot. Tad es sašķaidīju viņam … Nu, vai gribat zināt vēl sīkāk?

— Tas ir viss, kas jums sakāms? — atvaicāja Dankans.

— Vai tad nepietiek?

— Pilnīgi pietiek.

— Ko jūs esat nolēmis darīt?

— Izlikt jūs malā Atu-Atu.

— Bet pagaidām?

— Pagaidām … — Dankans apklusa. Vēja brāzma sa­jauca viņam matus. Zvaigznes virs galvas pazuda, un pa­virši stūrētais «Samosets» novirzījās no kursa par četriem rumbiem. — Pagaidām noraujiet failes. Turiet stingri stūri. Es pasaukšu matrožus.

Pēc brīža uznāca brāziens. Kapteinis Detmars, aizskrē­jis uz pakaļgalu, norāva no tapām grotburas falles un no­svieda tās uz klāja. Trīs iezemieši izskrēja no kubrika, divi no viņiem pieskrēja pie fallēm, bet trešais pa to laiku drīvēja mašīntelpas lūku un vēra ciet iluminatorus. Lejā Lī Gūms un Toijama drīvēja kajītes lūkas un piegrieza ciešāk trices. Dankans aizdrīvēja kopkajītes lūku un pa­lika augšā, kamēr pirmās lietus lāses sāka šaustīt seju, bet «Samosets» pa to laiku rāvieniem traucās uz priekšu, vispirms pagriezdamies pa labi, tad pa kreisi, kad brāz­mas ietriecās izplestajās burās.

Visi gaidīja. Bet nolaist buras vairs nebija nekādas vajadzības. Vējš pierima, un pār jahtu gāzās tropu lietus. Tagad, kad briesmas bija pāri un kanaki sāka stiprināt falles atkal pie tapām, Boids Dankans nokāpa kajītē.

— Viss kārtībā, — viņš jautri paziņoja sievai. — Tāda pūsmiņa vien bija.

— Bet kapteinis Detmars? — viņa jautāja.

— Piedzēries, tas ir viss. Atu-Atu es tikšu vaļā no viņa.

Bet pirms likšanās kojā Dankans zem pidžamas, tieši

uz kailas miesas, apņēmās jostu ar smagu revolveri.

Viņš aizmiga gandrīz vienā rāvienā, jo prata momentā atbrīvoties no dienas raizēm. Viņš darīja visu no sirds, kā dara mežoņi, bet, tiklīdz tas viss bija padarīts, atpūtās ar dvēseli un miesu. Tā nu viņš gulēja, bet lietus uz klāja joprojām gāzās kā ar spaiņiem, un jahta nira un valstījās brāzmas saceltajos viļņos.

Dankanu pamodināja elpas trūkums un smaguma sa­jūta. Ventilatori bija apstājušies, un gaiss bija karsts un piedudzis. Domās lamādams Lorenco un akumulatorus, viņš izdzirdēja sievu sarosāmies aiz starpsienas un ieejam kopkajītē. «Acīmredzot grib ieelpot svaigu gaisu,» viņš nodomāja un nosprieda, ka nenāktu par ļaunu rīkoties tā­pat. Uzvilcis rītakurpes un pasitis padusē spilvenu un segu, viņš sekoja sievai. Dankans jau kāpa augšā pa trapu, kad kajītē sāka sist pulkstenis, un viņš apstājās, lai ieklausītos. Bija divi naktī. Augšā, berzēdamās gar mastu, čīkstēja gafele. «Samosets» un tā buras vieglajā pūsmā dobji būkšķēja.

Tikko Dankans spēra kāju uz slapjā klāja, viņš izdzir­dēja sievas kliedzienu. Tas bija izbaiļu kliedziens, un tūlīt aiz borta kaut kas noplunkšķēja. Dankans ar vienu lēcienu bija uz klāja un metās uz pakaļgalu. Balsenajā zvaigžņu gaismā viņš saskatīja sievas galvu un plecus, kuri nozuda rāmajā ķīļūdenī.

— Kas noticis? — jautāja kapteinis Detmars, kas stā­vēja pie stūres.

— Misis Dankana, — atbildēja Dankans, noraudams no āķa glābšanas riņķi un pārmezdams to pār bortu. — Stūri pa labi un iegriezieties vējā! — viņš pavēlēja.

Un tad Boids Dankans izdarīja kļūdu. Viņš pārlēca pār bortu.

Uzpeldējis viņš ieraudzīja glābšanas riņķa zilo uguntiņu, kas bija iedegusies automātiski, tikko riņķis atsitās pret ūdeni. Viņš piepeldēja pie tā un redzēja, ka Minija sa­sniegusi riņķi pirmā.

— Labrīt! — viņš uzsauca. — Mēģini atvēsināties?

— Ak, Boid! — tas bija viss, ko Minija atbildēja, un viņas slapjā roka pieskārās vīram pie pleca.

Zilā spuldzīte, vai nu izdegusi, vai no trieciena sabojā­jusies, nomirgoja un nodzisa. Kad līgans vilnis pacēla vi­ņus uz savas muguras, Dankans pagriezās un ieraudzīja tuinsā neskaidri blāvojošo «Samosetu». Jahtas ugunis ne­bija redzamas, toties varēja dzirdēt satrauktu troksni. Kapteinis Detmars pārkliedza visus pārējos.

— Viņš velk garumā laiku, man jāsaka, — norūca Dankans. — Kāpēc viņš nepagriežas? Nu beidzot!

Viņi dzirdēja, ka čīkst bloki, nolaižot buru.

— Tā bija grotbura, —„nomurmināja Dankans. — Viņš pagriezis stūri pa kreisi, kaut gan es liku pa labi.

Atkal un atkal vilnis pacēla viņus, līdz beidzot viņi ieraudzīja tālumā «Samoseta» labā borta zaļo uguntiņu. Taču jahta nevis palika nekustīga, kā tas būtu, ja tā nāktu uz viņu pusi, bet sāka virzīties pāri viņu redzeslaukam.

Dankans izlamājās.

— Ko tas lempis vilcinās? Viņam taču ir kompass, un viņš zina, kur mēs atrodamies.

Bet zaļā uguntiņa, vienīgais, ko viņi varēja saskatīt un arī tikai tad, kad bija pacēlušies uz viļņa, aizvien vairāk attālinājās uz vēja pusi un kļuva aizvien nespodrāka. Dan­kans vairākkārt skaļi iekliedzās, bet starplaikos viņi ik reizi tikko varēja sadzirdēt kapteini Detmaru dodam pa­vēles.

— Kā lai viņš dzird mani tādā jarā? — žēlojās Dan­kans.

— Tāpēc jau viņš kliedz, lai komanda nedzirdētu tevi, — atbildēja Minija.

Miers, ar kādu viņa to pateica, darīja Dankanu uz­manīgu.

— Ko tu gribi ar to sacīt?

— To, ka viņš nemaz nemēģina mūs glābt, — viņa atbildēja tajā pašā lēnīgajā tonī. — Viņš iegrūda mani jūrā.

— Vai tu nekļūdies?

— Kā es varu kļūdīties! Es piegāju pie borta paskatī­ties, vai vēl nebūs lietus. Viņš acīmredzot bija atstājis stūri un piezadzies man klāt no aizmugures. Es ar vienu roku turējos pie reliņiem. Viņš atrāva manu roku nost un pārgrūda mani pār malu. Zēl, ka tu nezināji to, citādi tu būtu palicis uz jahtas.

Dankans novaidējās, bet vairākas minūtes neteica ne vārda. Zaļā uguntiņa mainīja virzienu.

— Jahta apmetuši pusloku, — viņš paziņoja. — Tev taisnība. Viņš tīšām tuvojas mums no vēja puses. Tā viņi nekad nedzirdēs mani. Bet pamēģināsim vēlreiz.

Viņš ilgi kliedza, apklusdams uz minūti. Zaļā uguntiņa pazuda, tās vietā parādījās sarkanā. Tas liecināja, ka jahta atkal pagriezusies atpakaļ.

— Minij, — Dankans beidzot ierunājās, — man ir sā­pīgi tev to teikt, bet tu esi apprecējusies ar muļķi. Tikai muļķis varēja pārlēkt pār bortu.

— Vai ir kādas izredzes, ka mūs izglābs … kāds cits kuģis, es gribēju teikt? — jautāja Minija.

— Viens pret desmit tūkstošiem vai, pareizāk, desmit miljardiem. Te nav neviena pasažieru vai tirdzniecības kuģu ceļa. Arī vaļu mednieki nevandās apkārt pa dien­vidu jūrām. Var gadīties vienīgi kāds tirdzniecības šone­ris no Tutuvangas. Bet diemžēl šajā salā tas piestāj tikai reizi gadā. Mums ir viena iespēja no miljona.

— Un mēs cīnīsimies par šo iespēju! — viņa apņēmīgi paziņoja.

— Tu esi brīnišķīga! — Viņš piespieda lūpas pie sievas rokas. — Un krustmāte Elizabete nudien brīnījās, ko es esot atradis tevī. Protams, mēs cīnīsimies par šo iespēju. Un mēs arī uzvarēsim. Citādi nemaz nevar būt. Sāksim.

Viņš atāķēja no jostas smago revolveri un ļāva tam nogrimt. Jostu gan yiņš paturēja.

— Tagad lien iekšā riņķī un pagūli. Panirsti zem tā.

Viņa paklausīgi ienira un atkal parādījās iekšpus riņķa.

Dankans palīdzēja viņai savilkt siksnas un tad pats, ap­licis revolvera jostu sev zem padusēm, no ārpuses pie­sprādzējās pie glābšanas riņķa.

— Rīt mēs noturēsimies visu dienu, — viņš sacīja, — Paldies dievam, ka ūdens ir silts. Pirmās divdesmit četras stundas mums nebūs tik traki. Un, ja līdz tumsai mūs neatradīs, mēs itin viegli noturēsimies vēl vienu dienu, tas ir viss.

Kādu pusstundu viņi klusēja. Nolaidis galvu uz rokas, ar kuru turējās pie glābšanas riņķa, Dankans, liekas, gu­lēja.

— Boid? — klusi uzsauca Minija.

— Es domāju, ka tu guli, — viņš norūca.

— Boid, ja mēs neizķepurosimies …

— Beidz! — viņš rupji aprāva. — Skaidrs, ka izķepu­rosimies. Par to nav nekādu šaubu. Kaut kur okeānā ir kuģis, kas nāk taisni uz mūsu pusi. Pagaidi, gan tu re­dzēsi. Tomēr žēl, ka man galvā nav ierīkota raidstacija. Ja tu neguli, es pagulēšu.

Šoreiz viņam neizdevās aizmigt. Apmēram pēc stundas viņš izdzirdēja Miniju sakustamies un saprata, ka sieva ir nomodā.

— Zini, par ko es domāju? — viņa jautāja.

— Nē. Par ko?

— Ka man jānovēl tev priecīgi ziemassvētki.

— Ak tu velns, galīgi bija izgājis no prāta! Protams, šodien taču ir ziemassvētki. Mēs vēl daudzreiz svinēsim tos. Bet zini, par ko domāju es? Kas tā par cūcību, ka mēs esam atstāti bez ziemassvētku pusdienām! Pagaidi, lai es tieku klāt Detmaram. Tad es atspēlēšos viņam. Bet ne jau ar dzelzs tapu. Tikai ar plikām dūrēm.

Kaut gan Boids Dankans jokoja, viņš gandrīz ne uz ko necerēja. Viņš labi saprata, ko nozīmē izredzes viens pret miljonu, un skaidri apzinājās, ka viņa un sievas stundas ir skaitītas un ka tās būs visbriesmīgāko ciešanu stundas.

Pie tīrajām debesīm parādījās saule. Nekas nebija re­dzams. «Samosets» bija nozudis aiz apvāršņa. Kad saule kāpa augstāk, Dankans pārplēsa pidžamas bikses un sa­meistaroja kaut ko līdzīgu diviem turbāniem. Odenī sa­mērcēti, tie sargāja galvas no svelmainajiem stariem.

— Tikko es iedomājos tās pusdienas, man patiešām iekšā vārās, — žēlojās Dankans, pamanījis, ka sievas seja nomācas. — Un es gribu, lai tu būtu klāt, kad es kārtošu rēķinus ar Detmaru. Es vienmēr esmu bijis pret to, ka sie­vietes redz asiņainus skatus, bet šoreiz ir citādi. Es viņu kārtīgi piekaušu.

— Cerams, ka neapdauzīšu dūres pret viņu, — Dan­kans pēc brīža piebilda.

Pienāca un pagāja dienas vidus, bet viņi joprojām pel­dēja vieni paši jūras vidū. Rimstoša pasāta vieglā dvesma atvēsināja viņus, un viņi vienmērīgi šūpojās lē­zenajos viļņos. Reiz, pamanījis cilvēkus, ap viņiem pus­stundu majestātiski lidoja albatross. Kādu citu reizi dažu jardu atstatumā garām aizpeldēja milzīga, pēdas divdes­mit gara rāja.

Saulei rietot, Minija sāka murgot, klusiņām un žēla­baini kā bērns. To redzot un dzirdot, Dankana sejā parā­dījās izmisums, un viņš klusībā apsvēra, kā saīsināt tu­vojošās agonijas stundas. Viņš domāja tieši par to, kad, pacēlies uz lielāka viļņa, pārlaida acis jūrai un ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika viņam iekliegties.

— Minij! — Sieva neatbildēja, un Dankans vēlreiz iekliedza viņai tieši ausī, cik skaļi vien varēja. Viņa pus- nemaņā atvēra acis. Dankans pliķēja viņai pa rokām tik ilgi, kamēr sāpes lika viņai atgūties.

— Redzi, kur mūsu glābiņš! — kliedza Dankans. — Tvaikonis — un nāk taisni uz mūsu pusi! Velns parā­vis, tas taču ir kreiseris! Zinu — «Annapoliss», kas ved astronomus atpakaļ no Tutuvangas.

Savienoto Valstu konsuls Lingfords bija nervozs vecs vīrs, un, divus gadus nostrādājis Atu-Atu, viņš nebija dzirdējis tādu neticamu gadījumu, kādu viņam izstāstīja Boids Dankans. Dankanu kopā ar sievu te bija izsēdinājis «Annapoliss», kas tūlīt pat bija ar savu astronomu kravu devies tālāk uz Fidži.

— Tas ir bijis aukstasinīgs, pārdomāts slepkavības mē­ģinājums, — teica konsuls Lingfords. — Viņam neizbēgt no likuma. Es īsti nezinu, ko darīt ar šo kapteini Detmaru, bet, ja viņš ieradīsies Atu-Atu, varat būt drošs — ar viņu nodarbosies, ar viņu … ē… nodarbosies. Es pa to laiku palasīšu likumus. Bet vai tagad jūs ar savu laulāto drau­dzeni nepaliktu uz brokastīm?

Dankans jau gribēja pieņemt uzaicinājumu, kad Minija, kas bija skatījusies pa logu uz ostu, pēkšņi paliecās uz priekšu un pieskārās vīram pie rokas. Viņš arī paska­tījās uz to pusi un ieraudzīja «Samosetu», kas, nolaidis karogu pusmastā, apgriezās un izmeta enkuru labi ja simt jardu no viņiem.

— Tā ir mana jahta, — Dankans sacīja konsulam» — Un motorlaiva blakām, un kapteinis Detmars iekāpj tajā. Ja nemaldos, tad viņš dodas uz šejieni, lai paziņotu par mūsu bojāeju.

Motorlaiva atdūrās baltajās smiltīs, un, atstājis Lorenco rīkojamies ap motoru, kapteinis Detmars pārnāca pāri liedagam un pa celiņu tuvojās konsulātam.

— Lai viņš izstāsta, — sacīja Dankans. — Mēs ieiesim otrā istabā un paklausīsimies.

Un Dankans ar sievu pa pusatvērtajām durvīm noklau­sījās, kā kapteinis Detmars raudulīgā balsī apraksta savu saimnieku bojāeju.

— Es tūlīt pagriezos atpakaļ uz to pašu vietu, — viņš nobeidza. — Viņi nekur nebija redzami. Es saucu, saucu, bet neviens neatsaucās. Es grozījos tur veselas divas stundas, tad apstājos, lai sagaidītu rītu, un cauru dienu braukāju šurpu turpu ar diviem novērotājiem mastos. Tas ir šausmīgi. Esmu satriekts līdz sirds dziļumiem. Misters Dankans bija lielisks cilvēks, un es nekad …

Taču viņam neizdevās nobeigt teikumu, tāpēc ka šajā mirklī lieliskais cilvēks nostājās viņam iepretī, bet Mi­nija palika stāvam durvīs. Kapteiņa Detmara bālā seja kļuva vēl bālāka.

— Es darīju visu, lai atrastu jūs, ser, — viņš iesāka.

Boida Dankana atbilde bija ietverta dūrēs, divās dūrēs,

kas no labās un kreisās puses zvēla kapteinim Detmaram pa seju. Kapteinis pastreipuļoja atpakaļ, tomēr noturējās uz kājām un, rokas svaidīdams, drāzās virsū savam saim­niekam, bet dabūja sitienu tieši starp acīm. Šoreiz kap­teinis nokrita, aizraudams līdzi rakstāmmašīnu.

— Tas nav pieļaujams! — protestēja konsuls Ling­fords. — Es jūs lūdzu, es lūdzu — nedariet to!

— Es samaksāšu par sabojātajām mēbelēm, — atbil­dēja Dankans, ar dūrēm apstrādādams Detmara acis un degunu.

Konsuls Lingfords satraukumā lēkāja apkārt viņiem kā slapja vista, kamēr viņa kabineta iekārta pārvērtās postažā. Viņš pat satvēra Dankanu aiz rokas, bet tika atgrūsts un, palicis bez elpas, aiztenterēja līdz istabas viņam galam. Tad konsuls lūdzās Miniju:

— Misis Dankana, vai jūs, lūdzu, nevarētu savaldīt savu vīru?

Taču viņa, bāla un dreboša, apņēmīgi papurināja galvu un platām acīm skatījās, kā vīrs izrēķinās ar kapteini Detmaru.

— Tas ir kaut kas nedzirdēts! — kliedza konsuls Ling­fords, vairīdamies no abiem pretiniekiem. — Tā ir valdī­bas, Savienoto Valstu valdības apvainošana. Brīdinu jūs, ka tas nepaliks bez sekām. Lūdzu, izbeidziet, mister Dan- kan! Jūs nogalināsiet šo cilvēku. Es lūdzu jūs! Es lūdzu, lūdzu …

Šajā mirklī sašķīda augsta vāze ar sārtām puķēm un konsuls palika bez valodas.

Tad pienāca brīdis, kad kapteinis Detmars vairs neva­rēja piecelties. Viņš jaudāja uzslieties tikai četrrāpus, bet, tālāk neticis, sabruka. Dankans iespēra vaidošajam kap­teinim ar kāju.

— Viņam nekas nekait, — paziņoja Dankans. — Es viņu piekāvu tāpat, kā viņš piekāvis daudzus matrožus.

— Augstais dievs, ser! — iesaucās konsuls Lingfords, šausmās skatīdamies uz cilvēku, kuru bija ielūdzis pus­dienās.

Dankans nevilšus iesmējās, tad savaldījās.

— Atvainojos, mister Lingford, no visas sirds atvaino­jos. Baidos, vai neesmu mazliet par daudz aizrāvies.

Konsuls Lingfords smagi dvesa un plātīja rokas.

— Mazliet, ser? Mazliet? — viņš ar mokām izdvesa,

— Boid! — klusi uzsauca Minija.

Viņš pagriezās un paskatījās uz sievu.

— Tu esi brīnišķīgs, — viņa sacīja.

— Tā, mister Lingford, es esmu nokārtojis rēķinus ar viņu, — teica Dankans. — To, kas palicis pāri, es nododu jums un likumam.

— To? — jautāja baismu pārņemtais konsuls.

— Lūk, to, — atbildēja Boids Dankans, ar nožēlu ska­tīdamies uz savām sadauzītajām dūrēm.


Загрузка...