Deguns imperatoram

DEGUNS IMPERATORAM

Korejas pastāvēšanas rītausmā, kad šajā valstī valdošā miera un klusuma dēļ tā bija taisnīgi pelnījusi savu seno nosaukumu Cosena dzīvoja kāds valstsvīrs, vārdā ī Cin Ho. Viņš bija spējīgs cilvēks un — kas to lai zina? — varbūt tikpat gudrs kā aizjūras valstsvīri. Bet pretēji sa­viem brāļiem no citām zemēm I Cin Ho sēdēja cietumā. Ne tāpēc, ka viņš būtu aiz neuzmanības piesavinājies sa­biedrības naudu, bet gan tāpēc, ka viņš aiz neuzmanības bija piesavinājies pārāk daudz naudas. Negausība nāk par ļaunu pat kukuļņemšanā, un I Cin Ho negausība bija novedusi aiz restēm.

Viņš bija parādā valstij desmit tūkstošus saišķu monētu un tagad sēdēja cietumā, gaidīdams nāves sodu. Sajā situācijā bija viena priekšrocība — viņam bija atliku likām laika pārdomām. Un viņš kaut ko arī izdomāja. Tad viņš pasauca cietumsargu.

— Cienījamais no cienījamākajiem, — I Cin Ho iesāka, — tu redzi savā priekšā nelaimīgāko no nelaimīgākajiem. Taču es būtu laimīgs, ja tu atļautu man šonakt aiziet no šejienes uz vienu pavisam īsu stundu. Un arī tu būtu laimīgs, jo es parūpētos, lai tevi paaugstina amatā, un galu galā tu kļūtu par visas Čosenas cietumu pārraugu.

— Ko, ko? — jautāja cietumsargs. — Kādus niekus tu te gvelz? Tu gaidi, kad tev nocirtīs galvu, un es lai at­laižu tevi uz vienu īsu stundu! Un tu lūdz mani, cilvēku, kam ir veca godājama māte, nerunājot nemaz par sievu un vairākiem mazgadīgiem bērniem! Esi nu gan tu gata­vais nekrietnelis!

— No šīs Svētās pilsētas līdz visām astoņām piekras­tēm nav vietas, kur es varētu paslēpties, — atbildēja I Cin Ho. — Esmu gudrs cilvēks; bet kam man cietumā gudrība? Ja es būtu brīvībā, tad gan mācētu sadabūt

1 Čosena — Rīta miera zeme (korej. v.), viens no Korejas nosau­kumiem.

naudu, lai atdotu parādu valstij. Man ir zināms deguns, kas izpestīs mani no nelaimes.

— Deguns?! — izsaucās cietumsargs.

— Deguns, — apstiprināja ī Cin Ho. — Neparasts de­guns, ja tā var izteikties, ārkārtīgi neparasts deguns.

Cietumsargs pacēla rokas pret debesīm.

— Esi nu gan tu jokupēteris! — viņš smiedamies sacīja. — Un kad tā padomā, ka šitai gudrajai galvai ir jānoripo no bluķa!

To pateicis, viņš pagriezās un izgāja laukā. Bet beigu beigās, būdams žēlsirdīgs un lādzīgs cilvēks, viņš naktī atļāva T Cin Ho aiziet.

I Cin Ho devās pie valdnieka un, sastapis viņu vienu, tūlīt uzmodināja no miega.

— Lai es neesmu valdnieks, ja tas nav I Cin Ho! — valdnieks iesaucās. — Ko tu te dari? Tev taču jāsēž cietumā un jāgaida, kad tev cirtīs nost galvu.

— Es lūdzu jūsu augstību uzklausīt mani, — teica ī Cin Ho, attupdamies pie gultas un aizdedzinādams pie ogļu krāsniņas pīpi. — No miroņa nav nekāda labuma. Un tas ir tiesa, ka no manis, kas jau tikpat kā miris, nav labuma ne valdībai, ne jūsu augstībai, ne arī man pašam. Bet, ja jūsu augstība, kā saka, dotu man brīvību…

— Tas nav icspējamsl — iekliedzās valdnieks. — Tev piespriests nāves sods.

— Jūsu augstība labi zina, ka valdība man piedos, ja varēšu atdot valsts kasei desmit tūkstošus saišķu mo­nētu, — I Cin Ho turpināja. — Tātad, kā jau teicu, ja jūsu augstība atlaistu mani uz dažām dienām brīvībā, es, apķērīgs cilvēks būdams, atdotu valstij atpakaļ naudu un varētu izdarīt pakalpojumu jūsu augstībai. Es varētu izdarīt ļoti lielu pakalpojumu jūsu augstībai.

— Vai tev jau ir plāns, kā dabūt šo naudu? — jautāja valdnieks.

— Ir, — atbildēja ī Cin Ho.

— Tad atnāc rītnakt pie manis ar savu plānu. Bet ta­gad es gribu gulēt, — sacīja valdnieks, atsākdams krāk­šanu tajā vietā, kur to bija pārtraucis.

Nākamajā naktī, atkal izlūdzies cietumsargam, ī Cin Ho parādījās pie valdnieka gultas.

— Tas esi tu, T Cin Ho? — jautaja valdnieks. — Vai atnesi savu plānu?

— Jā, jūsu augstība, — atbildēja ī Cin Ho. — Plans ir te.

— Runā! — pavēlēja valdnieks.

— Plāns ir te,. — atkārtoja I Cin Ho, — manās rokās.

Valdnieks piecēlās sēdus un atvēra acis. T Cin Ho

sniedza viņam papīra lapu. Valdnieks pielika to tuvāk gaismai.

— Kaut kāds deguns un nekā cita, — viņš sacīja.

— Maķenīt uzrauts, jūsu augstība, — paskaidroja ī Cin Ho.

— Jā, maķenīt uzrauts, kā tu saki, — piekrita valdnieks.

— Turklāt tas ir ārkārtīgi gaļīgs deguns, īpaši galā, — turpināja ī Cin Ho. — Jūsu augstība var staigāt krus^ tām šķērsām un bez sava gala, bet tādu degunu neatradīs.

— Neparasts deguns, — atzina valdnieks.

— Un uz tā ir kārpa, — sacīja I Cin Ho.

— Gaužām neparasts deguns, — teica valdnieks. — Es neko tamlīdzīgu neesmu redzējis. Bet ko tu darīsi ar šo degunu, I Cin Ho?

— Es sameklēšu to, lai atdotu valstij naudu, — sacīja T Cin Ho. — Es sameklēšu to, lai pateiktos jūsu augstī­bai un lai glābtu pats savu nekam nederīgo galvu. Tālab es lūdzu jūsu augstību apzīmogot šo zīmējumu.

Valdnieks iesmējās, uzspieda valsts zīmogu, un I Cin Ho aizgāja. Mēnesi un vienu dienu viņš gāja pa Imperatora ceļu, kas ved uz Austrumu jūras piekrasti, un kādu nakti, iegājis bagātā pilsētā, skaļi pieklaudzināja pie liela nama vārtiem.

— Man vajadzīgs pats mājas saimnieks! — viņš bargi uzkliedza pārbiedētajiem kalpiem. — Es nāku šurp impe­ratora uzdevumā.

Viņu tūlīt ieveda namā, kur viņa priekšā, acis berzē­dams, nostājās pamodinātais saimnieks.

— Tu esi Pak Cun Cans, šīs pilsētas galva? — jautāja I Cin Ho balsī, kas nevēstīja nekā laba. — Esmu ieradies imperatora uzdevumā.

Pak Cun Canu sāka kratīt drebuļi. Viņš labi zināja, ka imperatora uzdevums nozīmē nelaimi. Viņam sāka trīcēt ceļi, un viņš tikko nenokrita uz grīdas.

— Ir jau vēls, — viņš drebošā balsī ierunājās. — Vai nebūtu labāk …

— Imperatora uzdevums ir jāizpilda bez kavēšanās! — nodārdināja T Cin Ho. — Noiesim kādā klusākā vietā, bet žigli! Man ar tevi kaut kas svarīgs apspriežams. Tas at­tiecas uz pašu imperatoru, — viņš piebilda tik bargi, ka sudraba pīpe izkrita no Pak Čun Cana slābajiem pirkstiem un noklinkstēja uz grīdas. — Tad zini, — sāka I Cin Ho, kad viņi bija palikuši divatā, — mūsu imperatoram pie­metusies indeve, briesmīga indeve. Tā kā galma dziednie­kam neizdevās viņu izārstēt, tad viņam nocirta galvu. No visām astoņām provincēm sabrauca dziednieki, lai palī­dzētu imperatoram atveseļoties. Viņi ilgi apspriedās un nolēma, ka vienīgās zāles, kas var glābt imperatoru no šīs indeves, ir deguns, neparasts deguns, ļoti īpatnējs de­guns.

Tad mani ataicināja pie sevis pats viņa augstība prem­jerministrs. Viņš iedeva man papīra lapu. Šī lapa, uz kuras astoņu provinču dziednieki bija uzzīmējuši šo ļoti īpatnējo degunu, bija apstiprināta ar valsts zīmogu.

«Ej,» sacīja viņa augstība premjerministrs, «meklē rokā šo degunu, jo imperatora stāvoklis ir ļoti nopietns! Un, lai kur tu atrastu cilvēku ar tādu degunu sejā, tūdaļ griez to degunu nost un, ko kājas nes, steidz uz pili, jo impe­ratoram jātop veselam. Ej un nenāc atpakaļ, kamēr tavi meklējumi nav vainagojušies panākumiem!»

Un tā es devos ceļā, — teica I Cin Ho. — Esmu iz­vandījis mūsu valsts visattālākos nostūrus, esmu izstai­gājis astoņus lielos ceļus, pārmeklējis astoņas provinces un izbraukājis jūras, kas apskalo astoņas piekrastes. Un tagad es esmu te.

I Cin Ho ar plašu žestu izvilka aiz jostas aizbāzto papīru un, pēc ilgas čaukstināšanas atritinājis to vaļā, piebāza Pak Cun Canam pie sejas. Uz papīra lapas bija uzzīmēts deguns.

Pak Cun Cans skatījās uz to ar izvalbītām acīm.

— Man nekad nav gadījies redzēt tādu degunu, — viņš iesāka.

— Uz tā ir kārpa, — sacīja I Cin Ho.

— Man nekad nav gadījies… — atkal iesāka Pak Cun Cans.

— Atved šurp savu tēvu! — I Cin Ho viņu bargi pār­trauca.

— Mans vecais un augsti godājamais tētiņš guļ, — Pan Cun Cans atbildēja.

— Kālab tu izliecies? — jautāja ī Cin Ho. — Tu labi zini, ka tas ir tava tēva deguns. Atved tēvu šurp, lai varu nogriezt degunu un iet projām. Pasteidzies, citādi nosūdzēšu tevi.

— Esi žēlīgs! — Pak Cun Cans ievaimanājās, nokriz- dams uz ceļiem. — Tas nav iespējams! Tas nav iespējams! Negriez manam tēvam nost degunu! Viņš nevarēs aiziet kapā bez deguna. Ļaudis viņu izsmies un aprunās, un visas viņa dienas un naktis būs ciešanu pilnas. Ak, ap­domājies jel! Ziņo, ka, apkārt braukādams, tu neesi re­dzējis tādu degunu. Tev taču arī ir tēvs!

Pak Cun Cans apskāva I Cin Ho ceļus, un viņa asaras bira uz atnācēja sandalēm.

— Mana sirds atmaigst, redzot tavas asaras, — teica I Cin Ho. — Arī es izjūtu dēla godbijību un cieņu pret tēvu. Bet… — Viņš apklusa un tad, it kā skaļi domā­dams, piemetināja: — Tā ir manas galvas cena.

— Cik tad maksā tava galva? — smalkā, klusā balsī vaicāja Pak Cun Cans.

— Tā nav'nekāda ievērojamā galva, — atteica I Cin Ho. — Aplam neievērojama galva, bet tāda nu reiz ir mana muļķība, un es uzskatu, ka mana galva ir vismaz desmit tūkstošus monētu saišķu vērta.

— Lai būtu tā, — sacīja Pak Cun Cans, pieceldamies kājās.

— Man būs vajadzīgi zirgi, lai aizvestu naudu, — teica I Cin Ho, — un vīri, kas to apsargātu, jo man taču būs jābrauc pāri kalniem. Visa zeme mud no laupītājiem.

— Visa zeme mud no laupītājiem, — skumīgi piekrita Pak Cun Cans. — Bet lai notiek pēc tava prāta, ja jau mana vecā un augsti godājamā tētiņa deguns paliek tam paredzētajā vietā.

— Nestāsti par šo gadījumu nevienam, — I Cin Ho piekodināja, — citādi kāds imperatoram vēl uzticīgāks kalps nekā es tiks atsūtīts uz šejieni, lai nogriež tavam tēvam degunu.

Un tā I Cin Ho ar pacilātu sirdi un bezbēdīgu dziesmu devās ceļā pāri kalniem, ieklausīdamies, kā šķind ar naudu apkrauto poniju zvaniņi.

Nekas liels vairs nav piebilstams. I Cin Ho dzīve ar katru gadu gāja uz augšu. Ar viņa palīdzību cietumsargs lika visu Cosenas cietumu pārrauga amatā; valdnieks galu galā aizbrauca uz Svēto pilsētu un kļuva par imperatora premjerministru, bet I Cin Ho kļuva par imperatora pu­deles brāli un sēdēja ar viņu pie viena galda līdz savas jautrās, pārtikušās dzīves beigām. Turpretī Pak Čun Canu pārņēma melanholija, un ikreiz, uzlūkojot savu veco un augsti godājamo tētiņu, viņš skumji pašūpoja galvu un viņa acīs iemirdzējās asaras.