Desmit mazi nēģerēni

Pirmā nodaļa

Pirmās klases smēķētājvagona stūrī misters Vorgreivs, kurš nesen bija atvaļināts no tiesneša amata, cigāru kūpinādams, ieinteresēti pētīja "The Times " politikas jaunumu nodaļu.

Viņš nolika avīzi un pavērās logā — viņi tobrīd brauca cauri Somersetai. Viņš palūkojās pulkstenī — ceļā bija jāpavada vēl divas stundas.

Aizvien no jauna viņš pārcilāja prātā visu, ko rakstīja avīzēs par Nēģeru salu. Sākumā salu ieguvis amerikāņu miljonārs, kas bijis ķerts uz burāšanu, — viņš šajā salā, netālu no Devonas krastiem, uzcēlis greznu, labiekārtotu māju. Bet diemžēl trešā un pēdējā amerikāņu miljonāra dzīvesbiedre bijusi slikta burātāja, un tāpēc viņš bijis spiests šķirties kā no mājas, tā arī no salas, abas pārdodot. Laikrakstos parādījušies dažnedažādi izteiksmīgi sludinājumi par salas pārdošanu. Pēc tam sekojis pirmais paziņojums , ka salu nopircis kāds misters Ouens. Un tad tikusi iedarbināta tenkotāju fantāzija. īstenībā Nēģeru salu esot nopirkusi Holivudas kinozvaigzne mis Gabriela Tērla! Viņa gribot tur pavadīt dažus mēnešus, izvairoties no reportieriem un kņadas! "Busy Bee" delikāti norādīja, ka salā būšot vasaras rezidence karaliskajai ģimenei?! Līdz "Mr. Merryweather" nonāca valodas, ka salu medusmēnesim nopircis lords L. jaunākais, — viņš beidzot kļuvis par Kupidona upuri. "Jonas " turpretī ziņoja: salu ieguvusi Admiralitāte ļoti slepenu eksperimentu veikšanai!

Patiesi, Nēģeru sala — tas tik bija jaunums!

Tiesnesis misters Vorgreivs izvilka no kabatas vēstuli. Rokraksts bija nesalasāms, taču šur tur starp rindām pavīdēja skaidri uzrakstīti vārdi: "Dārgais Lorens… tik daudzus gadus par Jums neko neesmu dzirdējusi… noteikti atbrauciet uz Nēģeru salu… brīnišķīga vieta… tik daudz pārrunājama… senās dienas… saskarsme ar dabu… sildīties saulītē… 12.40 no Padingtonas stacijas… sagaidīšu Jūs Oukbridžā… — un rakstītājas visai izteiksmīgais paraksts — allaž Jūsu Konstance Kalmingtona. "

Tiesnesis misters Vorgreivs domās pārcēlās pagātnē, cenzdamies atcerēties, kad pēdējo reizi redzējis lēdiju Konstanci Kalmingtonu. Priekš gadiem septiņiem, ja ne astoņiem. Tad viņa aizbrauca uz Itāliju — sildīties saulītē, priecāties par dabu un contadini. Viņš bija dzirdējis, ka vēlāk viņa pārceļojusi uz Sīriju, kur cerēja sildīties vēl karstākā saulē un dzīvot saskaņā ar turienes dabu un beduīniem.

"Konstance Kalmingtona," viņš nodomāja, "ir īstā persona, kas varētu nopirkt salu un noslēgties noslēpumā!" Palocījis galvu, tā laipni apliecinot piekrišanu savai loģikai, misters tiesnesis Vorgreivs atļāvās nokārt galvu uz krūtīm…

Viņš aizmiga…

Vera Kleitorna brauca trešās klases vagonā kopā ar pieciem citiem pasažieriem, atbalstījusies pret sēdekļa atzveltni un aizvērusi acis. Cik šodien vilcienā karsts! Būtu tik jauki izkāpt pie jūras! Tā patiešām ir veiksme — dabūt tādu darbu. Kad salīgsti darbā uz vasaras brīvdienu laiku, mūžīgi nākas noņemties ar veselu baru bērnu — brīvdienu laikā iekārtoties par sekretāri ir daudz grūtāk. Pat aģentūras neko daudz nespēj palīdzēt.

Un pēkšņi bija pienākusi vēstule .

Augšā bija norādīta adrese — "Nēģeru sala, Stiklhevena, Devona. "

Nēģeru sala! Nez kāpēc pēdējā laikā avīzes par to vien raksta! Izplatījušās visdažādākās baumas un valodas. Taisnības tur laikam ļoti maz. Taču māju noteikti cēlis miljonārs un, kā runāja, tur valdot neiedomājama greznība.

Vera Kleitorna, pamatīgi nogurusi pēc nesen nobeigtā saspringtā semestra skolā, domāja: "Vingrošanas skolotājas vieta kādā trešās šķiras skolā — diezkas nav… Ja vien izdotos dabūt darbu kādā pieklājīgā skolā…" Te sirds viņai sažņaudzās pēkšņā saltumā, un viņa iedomājās:

"Bet man jājūtas laimīgai par to, ka man pagadījusies šī vieta. Cilvēkiem taču nepatīk tāda pagātne — izmeklēšana pie Koronera¹, pat ja beigu beigās koroners mani būtu pilnīgi attaisnojis!"

Viņš pat bija izteicis apbrīnu par viņas vīrišķību un gara stiprumu — viņa atminējās. Izmeklēšana nebūtu varējusi ievirzīties veiksmīgāk. Un pati misis Hamiltone bija tik laba pret viņu — pati laipnība — vienīgi Hugo — bet viņa nevēlējās domāt par Hugo!

Pēkšņi, par spīti karstumam, viņa nodrebēja un nodomāja, kaut nebūtu devusies pie jūras. Acu priekšā gluži skaidri atdzīvojās pieredzētā aina. Sirila galva, peldot uz klints pusi, — te iznirdama, te ienirdama… iznirdama un ienirdama — iznirdama un ienirdama… Bet viņa pati peld viņam pakaļ, viegli šķeldama viļņus, rokas mētādama, skaidri zinot, pārāk labi zinot, ka nepaspēs laikā…

Jūra — siltie, zilgie dziļumi — rīta stundas, kas pavadītas, guļot karstās smiltīs, — Hugo — Hugo, kurš teica, ka viņu mīlot…

Viņa nedrīkst domāt par Hugo…

Viņa atvēra acis un, pieri raukdama, uzlūkoja pretimsēdētāju. Garš vīrietis brūni iedegušu seju, gaišām, visai tuvu esošām acīm un cietu grumbu ap nekaunīgo muti.

Viņa nodomāja: "Varu saderēt, viņš ir daudz ceļojis pa interesantām pasaules malām un daudz ko interesantu pieredzējis…"

Filipam Lombardam pietika ar vienu šaudīgo acu skatienu, lai iegūtu priekšstatu par pretimsēdošo meiteni.

"Ļoti pievilcīga, bet viņā neapšaubāmi ir kaut kas skolmeistarisks… Aukstasinīga," viņš iedomājās, "un laikam spēj panākt savu kā mīlestībā, tā arī dzīves cīņā. Ar viņu būtu patīkami palakstoties…"

Viņš sadrūma. Nē, nē, tagad tam nav laika. Tagad jākārto darīšanas. Jākoncentrējas darbam.

"Interesanti, kas par darbu mani gaida?" viņš minēja. "Tas mazais žīdiņš bija tik sasodīti noslēpumains."

— Pieņemiet piedāvājumu — vai noraidiet, kaptein Lombard. Viņš bija domīgi ieteicies:

— Simt ginejas, ko?

To viņš teica tik vienaldzīgi, it kā simt ginejas viņam nenozīmētu neko. Simt ginejas, kad viņam nebija naudas pat vienkāršākajai maltītei! Tomēr viņš iedomājās, ka mazo žīdiņu diezvai būtu izdevies piemānīt — tā, sasodīts, bija viņu raksturīgākā īpašība, ka attiecībā uz naudu viņus nevarēja apšmaukt — par naudu viņi zināja visu.

— Un neko vairāk jūs man nevarat pateikt? — viņš noprasīja tajā pašā vienaldzīgajā tonī.

Misters Aizeks Moriss visnotaļ noliedzoši pašūpoja plikpauraino galvu.

—Nē, kaptein Lombard, te man jāpieliek punkts. Manam klientam ir zināma jūsu reputācija, ka jūs bīstamos pasākumos esat neaizvietojams cilvēks. Man uzdeva nodot jums simt ginejas — par tām jums jātiek līdz Stiklhevenai Devonā. Tuvākā stacija ir Oukbridža, tur jūs sagaidīs un ar motorlaivu nogādās Nēģeru salā, kur jūs nonāksiet mana klienta rīcībā.

Lombards īsi noprasīja:

— Vai uz ilgu laiku?

— Ilgākais — uz nedēļu.

Glaudīdams mazās Osiņas, kapteinis Lombards sacīja:

— Jūs taču saprotat, ka es nevaru uzņemties neko nelikumīgu? Izteicis šo teikumu, viņš ar varen asu skatu nomērīja savu sarunu biedru. Biezajās, semītiskajās mistera Morisa lūpās parādījās tikko manāms smaids, kad viņš nosvērti atbildēja:

— Ja jums piedāvās ko nelikumīgu, tad jūs, protams, ar pilnām tiesībām varat atteikties.

Sasodītais mazais nekauņa — viņš smaidīja! Itin kā labi zinātu, ka pagātnē Lombards nemaz tā nepielūkoja, lai viņa rīcība atbilstu sine qua non…

Arī pats Lombards pasmīnēja.

Pie Jupitera, reizi vai divas viņš ļāvies straumei! Taču allaž laimīgi ticis no visa tā ārā! Nav daudz tādu šķēršļu, kuri liktu viņam apstāties, tiešām gan…

Nē, nav daudz kā tāda, kas spētu viņu baidīt. Viņš iedomājās, ka Nēģeru salā viņam gan garlaicīgi nebūs…

Nesmēķētāju vagonā mis Emīlija Brenta sēdēja, taisni izslējusies, — kā paradusi. Viņai bija sešdesmit pieci gadi, un viņa neatzina šolaiku brīvos tikumus. Viņas tēvs, vecās skolas pulkvedis, stājai pievērsis sevišķu vērību. Jaunā paaudze bija bezkaunīga un izlaidusies — gan pēc izturēšanas veida, gan visādi citādi…

Ietinusies savas taisnības un nelokāmu principu aurā, mis Brenta sēdēja pārpildītajā trešās klases vagonā un pārcieta gan tveici, gan neērtības. Šodien visi ceļ brēku par katru mazāko nieku! Zobus rauj, tikai iepriekš saņēmuši injekcijas, —ja nevar gulēt, tad dzer miegazāles, — visi grib mīkstus krēslus un spilvenus, bet meitenes velk mugurā diezinko, nevalkā korsetes un vasarā puskailas gulšņā pludmalēs.

Mis Brentas lūpas sakniebās ciešāk. Ar savu piemēru viņa gribēja parādīt, kā jāuzvedas zināmas kārtas cilvēkam.

Viņai atausa atmiņā pagājušās vasaras brīvdienu laiks. Šogad laikam viss būs pavisam savādāk. Nēģeru sala…

Domās viņa no jauna pārlasīja vēstuli, kuru jau tik daudzas reizes bija lasījusi:

Kas tas par vārdu? Paraksts bija grūti izlasāms. Emīlija Brenta pikti nosprieda: "Tagad visi parakstās tik pavirši, gluži vai nesalasāmi."

Viņa pārlūkoja prātā visus tos cilvēkus, ar kuriem bija tikusies Belhevenā. Viņa bija tur pavadījusi divas vasaras pēc kārtas. Tur dzīvoja tā simpātiskā, padzīvojusī dāma — mis — mis — kāds gan bija viņas vārds? Viņas tēvs esot kanoniķis. Un vēl tur uzturējās misis Oltina — Ormena — nē, tā bija Olivera! Jā — Olivera.

Nēģeru sala! Avīzēs daudz rakstīja par Nēģeru salu — tur bija kaut kas par kinozvaigzni — vai varbūt par amerikāņu miljonāru?

Protams, bieži tādas salas tika pārdotas gaužām lēti — ne jau katrs vēlējās pirkt salu. Viņi visi domāja, ka tas izklausās ļoti romantiski, bet tad, kad pārvācās tur dzīvot, atklājās tik daudzas neērtības, ka bija lielākais prieks, ja izdevās to pārdot.

Emīlija Brenta nodomāja: "Lai kā arī tas būtu, vismaz atpūta par brīvu man ir nodrošināta."

Viņas līdzekļi ir tik ierobežoti un dividendes tik bieži netiek izmaksātas, tas noteikti jāņem vērā. Ja tikai viņa spētu kaut ko vairāk atcerēties par šo misis vai varbūt mis Oliveru!

Ģenerālis Makarturs skatījās laukā pa vagona logu. Vilciens iebrauca Ekseterā — tur vajadzēja pārsēsties. Šie dzelzceļa atzarojumi ar bruņurupuču ātrumiem ikvienu var izvest no pacietības. Šī vieta — Nēģeru sala — taču ir ar roku aizsniedzama, ja brauktu taisni.

Viņš tā arī nesaprata, kas tas tāds par Ouenu — acīmredzot kāds Legarda un Džonija Daijera draugs.

"Atbrauks pāris veci armijas laika draugi… gribētos parunāties par vecajiem laikiem."

Labi, viņš ar prieku parunāsies par vecajiem laikiem. Pēdējā laikā viņam radās nojauta, ka vecie biedri no viņa vairījās. Viss to sasodīto baumu dēļ. Dievs Tēvs, kopš tā laika taču pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi! Droši vien Armitidžs būs izpļāpājies, viņš nolēma. Sasodītais, bezkaunīgais kucēns! Bet ko tad viņi varēja zināt? Labi, nav jēgas par to domāt! Reizēm tas tikai rādās — rādās, ka te viens, te otrs draugs viņā pētoši noraugās.

Šī Nēģeru sala — būs interesanti paskatīties, kāda tā ir. Par to dzird tik daudz baumu. Varētu domāt, — runas par to, ka salu nopirkusi Admiralitāte, Kara ministrija vai Gaisa spēki, nav nemaz tik tālu no patiesības.

Māju uz salas uzbūvēja jaunais Elmers Robsons — amerikāņu miljonārs. Runāja, ka viņš ieguldījis tajā milzumdaudz naudas. Greznībai tur patiesi jābūt karaliskai…

Eksetera! Vēl veselu stundu jāgaida! Bet viņš negrib gaidīt. Viņam gribas nokļūt salā…

Doktors Armstrongs savā morisā brauca caur Solsberi līdzenumu. Viņš bija ļoti noguris… panākumiem ir arī otra puse. Bija laiki, kad viņš sēdēja savā greznajā Hārlejstrītas kabinetā, tērpies nevainojamā uzvalkā, starp visgreznākajām mēbelēm, vislaikmetīgākās aparatūras vidū — un gaidīja, gaidīja caurām dienām, nenojaušot, kas sagaida nākotnē, — panākumi vai izgāšanās.

Jā, viņam veicās! Viņam bija panākumi! Laime un prasme, protams. Viņš labi prata savu darbu — taču ar to vēl nepietika. Bija vajadzīga veiksme. Un viņam veicās! Precīza diagnoze, pāris pateicīgas sievieškārtas pacientes, kurām bija nauda un stāvoklis sabiedrībā, — un tad jau par viņu sāka runāt: "Jums jāpavaicā Armstrongam, lai arī viņš ir jauns — bet jau tik zinošs; Pema taču gadiem apmeklēja ārstus — pie kā tikai viņa nav ārstējusies — bet Armstrongs jau pirmajā reizē saprata, kas viņai par vainu!" Viņš kļuva plaši pazīstams.

Tagad doktors Armstrongs bija vīrā. Viņa dienas bija sadalītas pa minūtēm. Viņam bija maz laika atpūtai. Tādēļ viņš tā priecājās šajā augusta rītā, atstādams Londonu un aizbraukdams uz dažām dienām, lai apmeklētu kādu salu netālu no Devonas krastiem. Protams, tā nelikās atpūta vārda pilnā nozīmē. Vēstule bija rakstīta, lietojot tik aizplīvurotus izteicienus, toties vēstulei pievienotais čeks bija skaidrāks par skaidru. Nedzirdēti augsts honorārs. Šiem Oueniem noteikti naudas netrūkst. Tikai viņus piemeklējušas nelielas grūtības. Jādomā, ka vīru dara nemierīgu sievas veselība un viņš vēlas to pārbaudīt, nesatraucot viņu. Bet viņa neko negrib dzirdēt par iešanu pie ārsta. Viņas nervi…

Nervi! Doktora uzacis parāvās uz augšu. Šīs sievietes un viņu nervi! Jā gan, viņam tie ienes daudz. Puse sieviešu, kuras pie viņa nāk, vispār nav slimas, gluži vienkārši garlaikojas, bet viņām nedrīkst ne ieminēties par kaut ko tādu! Galu galā — kādu kaiti jau allaž var atrast.

"Jums (sekoja kāds pagarāks zinātnisks termins) ir nedaudz novirze no normas, nekā nopietna, tomēr vajadzētu paārstēties. Ārstēšanās kurss visvienkāršākais."

Jā gan, medicīnā taču visbiežāk ārstē ar ticību. Viņam ir labas manieres, viņš prot iekarot uzticību, pārliecināt un iedvest cerību.

Par laimi, pēc tā gadījuma (tas notika pirms desmit, nē, pirms piecpadsmit gadiem) viņam izdevās saņemties. Viņš gluži brīnumainā kārtā izķepurojās. Jā, tad viņš bija galīgi sašļucis. Taču šoks piespieda viņu sakopot spēkus. Toreiz viņš atmeta arī dzeršanu. Pie Jupitera, tik tiešām tas bija brīnums, kaut gan…

Apdullinoši tūtinot, garām vismaz ar astoņdesmit jūdžu ātrumu stundā aizbrāzās milzīgs SuperSports Dalmain. Doktors Armstrongs tik tikko neiebrauca stabā. Droši vien kāds no jaunajiem neprāšiem, kuri dauzās apkārt pa ceļiem visā valstī. Viņš tos nevarēja ciest. Arī šoreiz — viņš nobraucis kā pa naža asmeni. Sasodītais jaunais karstgalvis!

Tonijs Mārstons, trakā ātrumā drāzdamies cauri Merai, domāja: "Kur var rasties tik daudz autiņu, kas dauzās apkārt pa ceļiem? Vienmēr kaut kas traucē. Un vēl brauc pa pašu ceļa vidu! Braukt pa Anglijas ceļiem — tas ir galīgi bezcerīgi… nevis tā kā Francijā, kur tiešām var parādīt klasi…

Apstāties te iedzert kaut ko vai braukt tālāk? Laika diezgan. Atlicis nobraukt tikai kādas simt jūdzes. Viņš iedzertu džinu un ingveralu. Neganti karsta diena!

Uz šīs salas droši vien varēs labi pavadīt laiku — ja tikai laiks būtu labs. Interesanti, kas tie Oueni tādi ir? Bagāti iznireļi, citādi nebūs. Sarkanmatis allaž prata uzostīt tādus ļautiņus. Viņam, protams, nācās tos meklēt — nabaga zēnam, kuram pašam naudas nebija…

Jādomā, ka ar dzērieniem viņi neskoposies. Lai gan ar šiem iznireļiem, kuri tikuši pie naudas, bet nav dzimuši bagāti, neko nevar zināt. Žēl, izrādās, ka valodas par to, ka Nēģeru salu nopirkusi Gabriela Tērla, bijušas nepatiesas. Viņam nekas nebūtu pretī pabūt kopā ar kinozvaigzni.

Taču, jādomā, kaut kādas meitenes tur tomēr būs…

Izgājis no viesnīcas, viņš izstaipījās, nožāvājās, pavērās augšup skaidrajās, zilajās debesīs un ierāpās savā Dalmeinā.

Vairākas jaunas sievietes viņu sajūsmā nopētīja: viņa sešas pēdas garo, labi veidoto augumu, sprogainos matus, starojošās zilās acis iedegušajā sejā.

Viņš nospieda pedāli, motors ierēcās, un auto ienira šaurajā ieliņā. Večuki un izsūtāmie puikas pajuka uz visām pusēm. Bērneļi apbrīnā nolūkojās pakaļ aiztraucošajai mašīnai.

Entonijs Mārstons turpināja savu triumfa ceļu.

Misters Blors brauca ar lēno vilcienu, no Plimutas. Kupejā bija vēl tikai viens pasažieris — padzīvojis jūrnieks aizmiglotām acīm. Šobrīd viņš bija aizsnaudies.

Misters Blors rūpīgi kaut ko pierakstīja bloknotā.

— Viņu ir diezgan daudz, — viņš murmināja. — Emīlija Brenta, Vera Kleitorna, doktors Armstrongs, vecais tiesnesis Vorgreivs, Entonijs Mārstons, Filips Lombards, ģenerālis Makarturs — Svētā Miķeļa un Jura ordeņu kavalieris, un divi kalpotāji — misis un misters Rodžersi.

Viņš aizvēra bloknotu un iebāza to atpakaļ kabatā. Pēc tam nopētīja jūrnieku, kurš snauduļoja stūrī.

— Būs ierāvis kādu glāzīti par daudz, — misters Blors konstatēja. Viņš no jauna visu metodiski un pamatīgi pārcilāja prātā.

— Darbiņš it kā nebūtu sarežģīts, — viņš nosprieda, — domāju, ka nekādas kļūmes nebūs. Ceru, ka izskatos atbilstoši.

Viņš piecēlās un vērīgi aplūkoja sevi spogulī. Tur atspoguļojās cilvēks ar militāru stāju un Ūsiņam. Seja nav īpaši izteiksmīga. Pelēkās acis ir diezgan tuvu viena otrai.

— Izskatos pēc majora, — noteica misters Blors. — Nē, es aizmirsu. Tur taču būs tas vecais ģenerālis. Viņš mani ātri atmaskos.

— Dienvidāfrika, — turpināja misters Blors, — tā man būs īstā vieta! Neviens no šiem ļaudīm nebūs bijis Dienvidāfrikā, bet es nupat izlasīju tūrisma firmas reklāmas prospektu un varēšu tīri labi pārstāstīt.

Par laimi, kolonisti nodarbojas ar visu ko. Kā darījumu cilvēks no Dienvidāfrikas misters Blors varētu droši iziet sabiedrībā, vismaz viņš tā jutās.

Nēģeru sala. Viņš atcerējās Nēģeru salu, jo bija tur bijis vēl zēna gados…

Smirdīga klints, kuru apsēdušas kaijas, — kādu jūdzi no krasta. Sala bija dabūjusi tādu vārdu tādēļ, ka līdzinājās cilvēka galvai — ar biezām negroīda lūpām.

Cik jocīga ideja — uzbūvēt tur māju! Sliktā laikā tur ir vienkārši šausmīgi! Taču miljonāri ir untumu pilni!

Vecais vīrs kaktā bija pamodies un sacīja:

— Jūrā nekad neko nevar zināt — itin neko! Misters Blors viņam piebalsoja:

— Tas tiesa. Neko nevar zināt.

Vecis pāris reižu nožagojās un teica kā sūdzēdamies:

— Būs vētra. Misters Blors iebilda:

— Nē, nē, draudziņ, ir tik jauka diena. Vecais dusmīgi noteica:

— Drīz būs vētra. Es to saožu.

— Varbūt jums taisnība, — miermīlīgi piekrita misters Blors. Vilciens apstājās stacijā, vecais zvāļodamies piecēlās.

— Man šite jāizkāpj, — viņš teica un parāva durvis, taču netika ar tām galā. Misters Blors viņam palīdzēja.

Vecais vīrs apstājās durvīs. Viņš svinīgi pacēla roku un samirkšķināja blāvās acis.

— Piesargies un lūdz Dievu! — viņš sacīja. — Lūdz un sargies! Tiesas diena tuvojas.

Viņš izzvāļojās pa durvīm uz perona. Līgodamies pagriezās, palūkojās uz misteru Bloru un ļoti svinīgi noteica:

— Es to saku jums, jaunais cilvēk. Tiesas diena ir tuvu. Atgriezdamies savā sēdvietā, misters Blors nodomāja: "Viņam

tiesas diena droši vien pienāks drīzāk nekā man!" Taču izrādījās, ka misters Blors ir maldījies…

Otrā nodaļa

Pie Oukbridžas stacijas neizpratnē pulcējās bariņš pasažieru. Aiz viņiem stāvēja nesēji ar ceļasomām. Viens no nesējiem uzsauca:

— Džim!

No kāda taksometra izkāpa šoferis.

— Vai jūs netaisāties uz Nēģeru salu? — viņš pavaicāja ar tikko manāmu Devonas akcentu. Tūlīt atsaucās četras balsis, un tūlīt pēc tam pārsteigtie pasažieri izbrīnīti saskatījās.

Šoferis sacīja, pievērsies tiesnesim Vbrgreivam kā vecākajam no viņiem:

— Te ir divi taksometri, ser. Vienam no tiem jāgaida lēnais vilciens no Ekseteras, tas pienāks pēc piecām minūtēm — ar to atbrauks kāds džentlmenis. Varbūt kādam nojums nebūtu iebildumu viņu pagaidīt? Tad būtu iespējams braukt daudz ērtāk.

Vera Kleitorna, iedomādamās savus sekretāres pienākumus, tūlīt atbildēja.

— Es pagaidīšu, — viņa sacīja. — Kā būtu, ja jūs jau dotos ceļā? — Viņa uzlūkoja pārējos trīs, un viņas skatiens un balss tonis bija visnotaļ autoritatīvs. Tā viņa droši vien būtu sadalījusi klases meitenes tenisa laukumā.

Mis Brenta kokaini atsaucās: — Pateicos, — palocīja galvu un iekāpa vienā no taksometriem, kura durvis šoferis bija atstājis vaļā. Tiesnesis Vorgreivs sekoja viņai. Kapteinis Lombards sacīja:

— Es pagaidīšu kopā ar mis…

— Kleitorna, — sacīja Vera.

— Mani sauc Lombards. Filips Lombards.

Nesēji iekrāva taksometrā bagāžu. Tur iekšā tiesnesis, kā jau pieredzējis likumu sargs, apdomīgi sacīja:

— Cik jauks laiks.

— Jā, patiesi, — atsaucās mis Brenta.

"Ļoti cienījams vecs džentlmenis," viņa nodomāja. "Piejūras pansionātos tādus parasti sastapt nav iespējams. Acīmredzot misteram un misis Oliveriem ir labi sakari…"

Misters Vorgreivs pavaicāja:

— Vai jūs labi pazīstat šīs vietas?

— Esmu bijusi Kornvolā un Torkē, bet šajā Devonas daļā esmu pirmoreiz.

Tiesnesis sacīja:

— Arī es nemaz nepazīstu šīs vietas. Taksometrs sāka braukt.

Otrās mašīnas šoferis sacīja:

— Varbūt vēlaties sēdēt un gaidīt iekšā? Vera apņēmīgi atbildēja:

— Nebūt ne.

Kapteinis Lombards pasmaidīja. Viņš ierunājās:

— Tur tā saules apspīdētā siena liekas visai pievilcīga. Ja nu vienīgi jums labāk patiktu ieiet stacijā?

— Nē, patiešām ne. Pēc tveicīgā vilciena ir tik jauki ārā.

Viņš atbildēja:

— Jā, ceļot vilcienos šajā gadalaikā ir visnotaļ apgrūtinoši.

Vera pieklājīgi turpināja:

— Jācer, ka tas nemainīsies — laiks, es domāju. Mūsu Anglijas vasaras ir tik nepastāvīgas.

Nebūt ne visai oriģināli Lombards pavaicāja:

— Vai jūs labi pazīstat šīs vietas?

— Nē, es nekad agrāk te neesmu bijusi. — Un viņa ātri piebilda, nodomājusi tūlīt nostiprināt savas pozīcijas: — Es pat vēl neesmu redzējusi savu darba devēju.

— Jūsu darba devēju?

— Jā, es esmu misis Ouenas sekretāre.

— Ak tā, saprotu. — Viņa tonis tikko manāmi mainījās — viņš tagad runāja mazliet pārliecinātāk un brīvāk. Un pajautāja: — Vai tas jums nešķiet ļoti neparasti?

Vera iesmējās.

— Ak nē, es tā nedomāju. Viņas sekretāre esot pēkšņi saslimusi, viņa sūtījusi telegrammu uz aģentūru ar lūgumu atsūtīt kādu vietā, un viņi atsūtīja mani.

— Tad tā tas ir. Bet iedomājieties —ja nu jums tas darbs nebūs pa prātam?

Vera atkal iesmējās.

— Ak, tas taču tikai uz laiku — uz brīvdienu laiku. Pastāvīgi es strādāju meiteņu skolā. īstenībā man ļoti gribas apskatīt Nēģeru salu. Par to tik daudz rakstīts avīzēs. Vai tur tiešām ir tik skaisti?

Lombards atbildēja:

— Nezinu. Es arī nekad neesmu to redzējis.

— Ak, patiesi? Tie Oueni, kā šķiet, ir no tās kā apmāti. Kādi viņi ir? Pastāstiet, lūdzu.

Lombards nodomāja: "Tik neērta situācija — diezin vai viņa domā, ka esmu šos cilvēkus redzējis?" Un viņš ātri piemetināja:

— Pa jūsu roku rāpo lapsene. Nē, nekustieties! —Viņš pavicināja ar roku. — Tā. Tā ir projām!

— Ak, es jums pateicos. Šovasar ir tik daudz lapseņu.

— Jā, es domāju, pie visa vainīgs karstums. Vai jūs gadījumā nezināt, kas tas par cilvēku, ko mēs te gaidām?

— Nav ne jausmas.

Bija dzirdama skaļa, aizvien pieaugoša vilciena dunoņa. Lombards sacīja:

— Tūlīt tas vilciens būs klāt.

Pie izejas uz perona parādījās pavecāks gara auguma vīrs ar militāru stāju. Sirmie mati bija īsi apgriezti un gluži baltās ūsiņas kārtīgi apcirptas.

Nesējs, nedaudz salīcis, nesa smagu ādas ceļasomu un norādīja uz Veru un Lombardu.

Vera panācās uz priekšu un lietišķi ierunājās. Viņa sacīja:

— Es esmu misis Ouenas sekretāre. Tur gaida auto. — Un vēl piemetināja: — Tas ir misters Lombards.

Bālzilās acis, kas arī vecumā bija asas jo asas, vērīgi nopētīja Lombardu. Un vienā mirklī tajās varēja lasīt slēdzienu — ja vien kāds spētu to izlasīt:

"Skaists puisis. Tikai viņā ir kaut kas aizdomīgs…"

Visi trīs iekāpa gaidošajā taksometrā. Viņi brauca pa miegainajām Oukbridžas ieliņām, pēc tam vēl kādu jūdzi pa Plimutas šoseju. Tur auto ienira lauku ceļu labirintā — tie bija šauri, stāvi, ar zāli apauguši.

Ģenerālis Makarturs sacīja:

— Es nemaz nepazīstu šo Devonas nostūri. Manas iemīļotās vietas ir austrumu Devonā, uz pašas Dorsetas robežas.

Vera ieteicās:

— Te tiešām ir ļoti skaisti. Uzkalni, sarkana augsne, viss tik zaļojošs un sulīgs.

Filips Lombards kritiski noteica:

— Te ir tāda noslēgtība… Man patīk plašāki līdzenumi. Tur var redzēt, kas nāk, — neviens nevar piezagties nemanot…

Ģenerālis Makarturs atbildēja ar jautājumu:

— Man šķiet, jūs esat redzējis pasauli?

Lombards tikai nenoteikti paraustīja plecus.

— Šur tur esmu pabijis, ser.

Klusībā viņš nodomāja: "Tūlīt viņš pajautās, vai esmu piedalījies karā. Šie vecie karotāji vienmēr tā dara."

Taču ģenerālis Makarturs karu nemaz nepieminēja.

Pārvarējuši stāvu pakalnu, viņi pa līkumotu lauku ceļu zigzagiem vien nobrauca līdz Stiklhevenai — piekrastes ciematiņam ar dažām mājiņām un vairākām zvejnieku laivām liedagā.

Rietošās saules gaismā viņi varēja pirmoreiz uzmest skatienu Nēģeru salai, kura rēgojās ārā no jūras dienvidpusē.

Vera pārsteigta sacīja:

— Bet tā taču ir tālu no krasta.

Viņa bija šo salu iedomājusies pavisam citādi — tuvu krastam, ar skaistu, baltu māju kraujā. Taču tur nekādas ēkas nebija saskatāmas, tikai stāva klints slējās laukā no jūras, nedaudz atgādinādama nēģergalvu. Tajā bija kaut kas biedējošs. Vera tikko manāmi notrīsēja.

Pie viesnīcas "Septiņas zvaigznes" gaidīja trīs cilvēki. Tur bija vecā tiesneša sagumušais stāvs, taisni izslējusies mis Brenta un vēl trešais — parupjš liela auguma vīrs, kas panācās pretī un sacīja:

— Mēs nolēmām, ka labāk būs jūs pagaidīt. Labāk braukt visiem reizē. Iepazīsimies. Mani sauc Deiviss. Esmu dzimis Natālā, Dienvidāfrikā, ha, hā!

Viņš smējās aizgūtnēm.

Tiesnesis Vorgreivs svešo uzlūkoja ar manāmu neuzticību. Viņš izskatījās tā, it kā tūlīt pat gribētu dot pavēli atbrīvot tiesas zāli. Mis Emīlija Brenta acīm redzami netika gudra, kā izturēties pret šo vīru no kolonijas.

— Vai nevēlaties ko iedzert, pirms kāpjam uz klāja? — misters Deiviss viesmīlīgi piedāvāja.

Tā kā neviens nepieņēma viņa priekšlikumu, misters Deiviss pagriezās un pacēla pirkstu.

— Tādā gadījumā nekavēsimies. Mūsu laipnie saimnieki mūs nepacietīgi gaida, — viņš noteica.

Varbūt viņš bija ievērojis, ka viesu sejās pēkšņi pavīd neizpratne. It kā saimnieku pieminēšana būtu viesus paralizējusi.

Paklausot Deivisa pavēlošā pirksta mājienam, pie viņiem pienāca cilvēks, kurš bija stāvējis, atbalstījies pret sienu. Zvalstīgā gaita liecināja, ka viņš ir jūrnieks. Seja likās vējos ārdēta, bet tumšās acis šķita tādas kā izvairīgas. Viņš runāja ar tikko manāmu Devonas akcentu.

— Lēdijas un džentlmeņi, vai esat gatavi doties uz salu? Laiva mūs gaida. Vēl divi džentlmeņi atbrauks ar auto, bet misters Ouens pavēlēja viņus negaidīt, jo nav skaidri zināms, kad viņi ieradīsies.

Cilvēku grupiņa sakustējās. Jūrnieks veda viņus pa nelielo akmens molu. Turpat bija piesieta motorlaiva. Emīlija Brenta ieteicās:

— Cik maza laiva!

Taču laivas īpašnieks mierinoši noteica:

— Šitā ir varen laba laiva, mem. Jūs varat ar to aizbraukt līdz Plimutai tik ātri, ka ne aci nepaspēsiet pamirkšķināt.

Tiesnesis Vorgreivs bargi ierunājās:

— Mūsu ir pārāk daudz.

— Tā spēj uzņemt divtik cilvēku, ser.

Filips Lombards iebilda — brīvi un nepiespiesti:

— Tad viss ir kārtībā. Brīnišķīgs laiks, nekādas viļņošanās.

Mis Brenta visai šaubīgi ļāva sevi iesēdināt laivā. Pārējie sekoja viņai. Nekāda brālīgā jušana pagaidām šos cilvēkus nesaistīja. It kā ikviens par kaut ko turētu aizdomās pārējos ceļabiedrus.

Viņi jau bija gatavi doties ceļā, kad jūrnieks sastinga, turēdams rokā enkuru.

Pa stāvo celiņu, kas veda lejup no pakalna, ciematā iebrauca auto. Tam bija brīnum spēcīgs motors, mašīna bija tik skaista, ka atgādināja kādu pārdabisku būtni. Pie stūres sēdēja jauneklis, viņa matus raustīja vējš. Vakara gaismā viņš izskatījās nevis kā cilvēks, bet kā jauns pagānu dievs no ziemeļnieku sāgām.

Viņš patūtināja, autotaures skaņas atbalsojās piekrastes klintīs.

Tas bija fantastisks brīdis. Entonijs Mārstons nepavisam nelikās mirstīgs cilvēks, bet daudz kas vairāk. Vēlāk daudzi no klātesošajiem atminējās šo brīdi.

Freds Narakots sēdēja pie motorlaivas stūres un domāja, ka tas viss ir ļoti dīvaini. Šie ļaudis nebūt neatbilda viņa priekšstatam par to, kādiem jābūt mistera Ouena viesiem. Viņš bija gaidījis, ka tie būs daudz smalkāki. Izrotājušās dāmas un džentlmeņi jahtu braucēji, itin visi bagāti un cienījama izskata.

Nebūt ne tādi kā mistera Elmera Robsona viesībās. Freda Narakota lūpās parādījās tikko manāms smaids, atminoties miljonāra viesus.Tās gan bija viesības, ja jums tīk tās tā nosaukt, — cik dzērienu tur tika iztempts!

Šis misters Ouens, jādomā, ir pavisam cita kaluma džentlmenis. "Jocīgi," sprieda Freds, "ka es savām acīm nekad neesmu redzējis ne šo misteru Ouenu, ne viņa kundzi. Nekad vēl neesmu pie viņiem bijis." Visu nokārtojis un samaksājis tas misters Moriss. Visi rīkojumi bija ļoti skaidri, naudu izmaksāja tūlīt, un tomēr tas bija dīvaini. Kā liecināja avīžraksti, ar šo misteru Ouenu saistījās kāds noslēpums. Misters Narakots bija ar tiem vienisprātis.

Varbūt īstenībā salu tiešām bija nopirkusi mis Gabriela Tērla. Taču šī ideja pagaisa, kad viņš bija tuvāk nopētījis pasažierus. Tie gan nav īstie — neviens no viņiem neliekas piemērots viesis kinozvaigznei.

Viņš vienaldzīgi noskatīja ceļabiedrus.

Viena vecmeita — gaužām saskābusi — tādas viņš labi pazina. Varēja derēt, tā ir indīgāka par indīgu. Vecais džentlmenis ar militāro stāju — tiešām, armijnieks no galvas līdz kājām. Piemīlīga jauna lēdija — taču ļoti parasta, nebūt ne izsmalcināta — viņā nav nekā no Holivudas smalkuma.

Tas jautrais, ākstīgais zellis — viņš noteikti nav nekāds džentlmenis. Pensionēts tirgonis — tas gan drīzāk, — Freds Narakots nodomāja. Toties otrs džentlmenis — izdilušais, redzami izsalkušais ar šaudīgajām acīm — tas gan ir dīvains. Pilnīgi iespējams, tam gan varēja būt kāds sakars ar kino.

Nē, no visiem pasažieriem der tikai viens. Džentlmenis, kurš atbrauca pēdējais, ar savu auto (un kādu auto! Tāds auto Stiklhevenā nekad vēl nav redzēts. Tāds noteikti maksā ne vienu vien simtu mārciņu — kā jau šādas mašīnas maksā). Viņš ir īstais vīrs. Dzimis bagātnieks, acīm redzami. Ja visi viesi būtu tādi kā viņš… tad varētu saprast.

Dīvaini gan — ja sāka par to domāt— viss likās gaužām savādi — ļoti, ļoti savādi…

Laiva, saviļņodama ūdeni, apbrauca apkārt klintij. Tagad beidzot viņi ieraudzīja māju. Salas dienvidpuse bija visai atšķirīga. Tā slīpi nolaidās līdz jūrai. Māja atradās dienvidu nogāzē — zema, kvadrātveidīga, moderna, ar lieliem, ieapaļiem logiem, kuri ļāva ieplūst gaismai.

Skaista māja — tā atbilda iedomātajam!

Freds Narakots izslēdza motoru, un laiva ieslīdēja dabas izveidotā līcītī starp klintīm.

Filips Lombards skarbi noteica:

— Kad pūš dienvidaustrenis, tad te droši vien grūti piestāt.

Freds Narakots mīlīgi atbildēja:

— Kad pūš dienvidaustrenis, pie Nēģeru salas vispār nevar piebraukt. Reizēm tai nav sakāri ar sauszemi nedēļu vai pat ilgāk.

Vera Kleitorna nodomāja: "Arī ar produktu piegādi droši vien ir grūtības. Tādi ir salu dzīves trūkumi. Tādas saimnieciskas nekārtības ir grūti paciešamas."

Motorlaiva atsitās pret klinti. Freds Narakots izlēca no tās, un viņi kopā ar Lombardu palīdzēja izkāpt arī citiem. Narakots piesēja laivu pie klintī iekalta gredzena. Pēc tam viņš vedināja pārējos kāpt augšup pa klintī iecirstiem pakāpieniem.

Ģenerālis Makarturs noteica:

— Hē! Cik jauks skats!

Taču viņš jutās nelāgi. Sasodīti savāda vieta.

Kad atbraucēji bija uzkāpuši pa kāpieniem un iznākuši uz terases tur augšā, viņu garastāvoklis uzlabojās. Pavērtajās mājas durvīs viņus sagaidīja korekts pārvaldnieks, viņa svinīgais izskats atstāja uz viesiem nomierinošu iespaidu. Bez tam arī pati māja bija ļoti pievilcīga, bet skats no terases tiešām brīnišķīgs…

Pārvaldnieks panācās pretī— viņš mazliet kliboja. Tas bija labi noaudzis gara auguma vīrs, sirms un ļoti respektabls. Viņš sacīja:

— Ienāciet šeit, lūdzami.

Plašajā vestibilā stāvēja dzērienu pudeles. Veselām rindām. Entonijs Mārstons, tās ieraudzījis, mazliet atplauka. Viņš jau bija nodomājis, ka šī izrāde liekas pārlieku nelādzīga. Neviena, kas būtu viņa gaumē! Ko tas vecais āpsis domāja, sūtīdams viņu šurp kopā ar tādiem tipiem? Tomēr — vismaz dzērieni šeit ir. Un pietiekami daudz ledus.

Ko tas pārvaldniekzellis tur sacīja?

Misters Ouens diemžēl neesot klāt, atbraukšot tikai rīt. Viņam pavēlēts izpildīt visas viesu vēlmes — varbūt viņi gribot apskatīt savas istabas?… Vakariņas pasniegšot astoņos…

Vera sekoja misis Rodžersai uz augšstāvu. Šī sieviete atvēra durvis uz istabu gaiteņa galā, un Vera iegāja jaukā guļamistabā ar lielu logu, kas vērās uz jūru, — otrs logs vērās uz austrumpusi. Viņa pat skaļi iesaucās aiz prieka.

Misis Rodžersa sacīja:

— Ceru, ka šeit ir viss, ko jūs vēlaties, mis?

Vera palūkojās apkārt. Viņas ceļasoma bija atnesta un vēl nebija izsaiņota. Vienā pusē bija pavērtas durvis uz gaišzili flīzētu vannasistabu. Viņa steigšus sacīja:

— Jā, te ir viss, man šķiet.

— Jūs taču piezvanīsiet, ja jums kaut ko ievajadzēsies, mis? Misis Rodžersas balss bija neizteiksmīga, monotona. Vera ziņkāri pavērās viņā. Nevis cilvēks, bet bāls bezasiņu spoks! Pēc izskata ļoti godājama sieviete atpakaļ atsukātiem matiem un melnā tērpā. Dīvaini gaišās acis visu laiku nemierīgi šaudījās apkārt. Vera nodomāja:

"Šķiet, viņa baidās pati no savas ēnas." Jā — tā ir gan — viņa baidās! Viņa izskatās tā, it kā būtu pārbijušies līdz nāvei… Verai pār muguru pārskrēja sīki drebuļi. No kā gan šī sieviete baidās?

Viņa laipni sacīja:

— Esmu misis Ouenas jaunā sekretāre. Domāju, ka jūs to jau zināt.

Misis Rodžersa atbildēja:

— Nē, mis, es neko nezinu. Saņēmu tikai to lēdiju un džentlmeņu sarakstu, kuri ieradīsies, un norādījumus, kuru kurā istabā ievietot.

Vera noprasīja:

— Tātad misis Ouena par mani neko nav minējusi? Misis Rodžersas skropstas noplīvēja vien.

— Es vēl nemaz neesmu redzējusi misis Ouenu — vēl ne. Mēs te ieradāmies tikai pirms divām dienām.

"Cik dīvaini cilvēki ir tie Oueni," Vera nodomāja. Taču skaļi noprasīja:

— Vai te ir vēl kādi kalpotāji?

— Tikai mēs ar Rodžersu, mis.

Vera sarauca uzacis. Mājās bija pavisam astoņi cilvēki — kopā ar saimnieku un saimnieci sanāks desmit — un tikai viens precēts pāris, lai visus apkalpotu.

Misis Rodžersa sacīja:

— Esmu laba virēja, un Rodžerss prot visus mājas darbus. Taču es, protams, nezināju, ka te būs tik milzīgas viesības.

Vera pavaicāja: — Bet vai jūs tiksiet galā?

— Ak jā, mis, es tikšu galā. Ja jau te bieži paredzētas tik lielas viesības, tad misis Ouena droši vien aicinās vēl kādu man palīgā.

Vera piekrita: — Arī es tā domāju.

Misis Rodžersa pagriezās, lai ietu. Viņas kājas skāra zemi pilnīgi bez trokšņa. Un viņa pagaisa no istabas gluži kā ēna.

Vera piegāja pie loga un apsēdās. Viņu bija pārņēmis nenoteikts nemiers. Itin viss — nez kāpēc — likās tik savādi. Ouenu prombūtne, bālā un rēgainā misis Rodžersa. Un šie viesi! Jā, arī viesi bija gaužām savādi. Reti nesaderīgi cilvēki.

Vera iedomājās:

"Es vēlētos, kaut būtu šos Ouenus redzējusi… Gribētos zināt, kādi viņi ir."

Viņa piecēlās un, neatrodot sev vietu, sāka staigāt pa istabu.

Tā bija lieliska guļamistaba, iekārtota modernā stilā. Uz spožās parketa grīdas gaiši paklāji, sienas neuzkrītošās krāsās, liels spogulis ar gaismām visgarām. Uz kamīna nebija rotājumu, tikai liels balta marmora gabals, kurā izcirsts lācis — moderna skulptūra ar pulksteni. Virs tā — spožā hromētā rāmī — karājās pergamenta gabals ar dzejoli.

Viņa nostājās pretī kamīnam un izlasīja to. Tas bija vecs bērnu skaitāmpantiņš, kurn viņa atcerējās vēl no bērnības.

Vera pasmaidīja. Protams! Šī taču ir Nēģeru sala!

Viņa atkal piegāja pie loga un apsēdās, lūkodamās ārā uz jūru. Cik plaša likās šī jūra! Zemi no šejienes nevarēja redzēt — tikai bezgalīgi, zilgi ūdeņi, viegli viļņodami vakara saulē.

Jūra… šodien tik mierpilna — reizumis nežēlīga… Jūra spēj ieraut cilvēku savās dzīlēs. Noslīkt… atrasts noslīcis… noslīkt jūrā… noslīkt… noslīkt… noslīkt…

Nē, viņa nesāks pārcilāt atmiņas… nesāks par to domāt! Tas viss ir pagātnē…

Viņš iedomājās: "Es atstāju savu pagājušo dzīvi pagātnē."

Un, uzsmaidīdams sev pašam, viņš ņēmās kalt plānus, fantastiskus nākotnes plānus. Arī kāpdams augšup pa klintī iecirstajām kāpnēm, viņš joprojām smaidīja.

Terasē guļamkrēslā zvilnēja vecāks džentlmenis, viņa izskats doktoram Armstrongam kaut ko atgādināja. Kur viņš redzējis šo krupja ģīmi, šo bruņurupuča kaklu, šo sagumušo skaustu —jā, un šīs blāvās, bet caururbjošās ačeles? Ak, protams, tas ir vecais Vorgreivs. Reiz viņš bija izsaukts kā liecinieks kādā viņa iztiesātā prāvā. Viņš allaž izskatījās pa pusei aizsnaudies, taču viņa prāts vienmēr bija asāks par asu — kad bija runa par tieslietām. Viņam bija liela vara pār piesēdētājiem — stāstīja, ka viņš spējot tos noskaņot, kā vien vēloties, jebkurā dienas laikā. Viņš neticamā kārtā bija dabūjis gatavus vairākus spriedumus, kad tie sprieda tā, kā neviens negaidīja. "Āķīgs tiesnesis" — par viņu mēdza teikt.

Cik dīvaini — satikt viņu šeit… gluži citā pasaulē.

Doktors Armstrongs ieradās Nēģeru salā, saulei rietot, kad tā nogrima jūrā. Pa ceļam viņš aprunājās ar laivinieku — vietējo iedzīvotāju. Viņam ļoti gribējās kaut ko uzzināt par šiem ļaudīm, kuriem piederēja Nēģeru sala, taču šis Narakots likās neko daudz nezinām vai varbūt vairījās stāstīt.

Tā doktoram Armstrongam nācās tērzēt tikai par laika apstākļiem un zvejošanu šajos ūdeņos.

Viņš bija ļoti noguris pēc ilgās braukšanas ar auto. Viņam smeldza acu āboli. Braucot uz vakariem, visu dienu bija jābrauc pret sauli.

Jā, viņš bija ļoti noguris. Jūra un pilnīgs miers — tieši tas, kas vajadzīgs. Viņam, protams, gribētos ilgākas brīvdienas. Taču viņš tādas nevarēja atļauties. Protams, finansiāli viņš to varētu, taču nedrīkstēja uz ilgāku laiku atstāt savus pacientus. Tā varēja ātri pazaudēt klientūru. Nē — tagad, kad viņam bija panākumi, vajadzēja kalt dzelzi, kamēr tā karsta.

Viņš domāja:

"Un tomēr, kaut vai šovakar aizmirsīšu par atgriešanos — it kā man vairs nebūtu daļas par Londonu un Hārlejstrītu, un visu pārējo."

Pašā šajā vārdā — sala — bija kāds maģisks pievilkšanas spēks. Te zuda sakari ar pārējo pasauli — sala bija kā patstāvīga pasaule. Pasaule, no kuras varēja arī nemūžam vairs neatgriezties.

Tiesnesis misters Vorgreivs klusībā domāja:

"Armstrongs? Atceros, kā viņš liecināja tiesā. Ļoti korekti un piesardzīgi. Visi dakteri ir sasodīti lempji. Un tie, kas ir no Hārlejstrītas, — vislielākie." Viņš savā prātā ar ļaunu prieku pārcilāja nesenu sarunu ar kādu smalku personu no šīs pašas ielas.

Skaļi viņš norūca:

— Dzērieni ir vestibilā. Doktors Armstrongs noteica:

— Man būtu jāiet sasveicināties ar saimnieku un saimnieci. Tiesnesis misters Vorgreivs aizvēra acis, vēl vairāk atgādinādams reptili, un sacīja:

— To jūs nevarēsiet izdarīt.

Doktors Armstrongs izskatījās pārsteigts.

— Kāpēc ne? Tiesnesis atbildēja:

— Ne saimnieka, ne saimnieces šeit nav. Ļoti savāds stāvoklis. Es te neko nesaprotu.

Doktors Armstrongs kādu minūti izbrīnīti lūkojās viņā. Kad viņam jau sāka likties, ka vecais džentlmenis aizsnaudies, Vorgreivs pēkšņi sacīja:

— Vai jūs pazīstat Konstanci Kalmingtonu?

— Hm — nē, diemžēl ne.

— Tas nav svarīgi, — sacīja tiesnesis. — Ļoti neizprotama sieviete, un arī viņas rokrakstu praktiski nav iespējams izlasīt. Es jau sāku domāt, vai neesmu atbraucis uz nepareizu vietu.

Doktors Armstrongs nogrozīja galvu un iegāja mājā.

Misters Vorgreivs vēl kādu laiku domāja par Konstanci Kalmingtonu. Viņai nevar uzticēties — kā visām sievietēm.

Viņam ienāca prātā tās divas sievietes šajā mājā, ar kurām kopā viņš bija atbraucis, — vecmeita ar sakniebtajām lūpām un jaunā meitene. Meitene viņam nepatika — aukstasiņu gaisagrābsle. Nē, bija pavisam trīs sievietes, ja vēl pieskaitītu klāt misis Rodžersu. Dīvains radījums, izskatās pārbiedēts līdz nāvei. Cienījams kalpotāju pāris, kas prot savu darbu.

Tobrīd terasē iznāca Rodžerss, un tiesnesis pajautāja:

— Vai jūs nezināt — te tiek gaidīta arī lēdija Konstance Kalmingtona?

Rodžerss izbrīnīti blenza viņā.

— Nē, ser, man par to nekas nav zināms.

Tiesnesis sarauca uzacis. Taču viņš tikai kaut ko norūca. Viņš domāja:

"Ne velti šo vietu sauc — Nēģeru sala, vai ne? Te tiešām ir tumšs kā nēģera vēderā."

Entonijs Mārstons mazgājās vannā. Viņš tīksminājās karstajā ūdenī. Locekļi smeldza pēc ilgā brauciena. Domu viņa galvā nebija daudz. Entonijs bija jūtu — un darbības cilvēks.

Viņš domāja: "Cerams, ka es kaut kā izkulšos," un pēc tam izbeidza jebkādu prātošanu.

Karsts, tvaikojošs ūdens — notirpušie locekļi — vēl jānodzen bārda — kokteilis — vakariņas.

Un pēc tam —?

Neviens nebija pret viņu izturējies pārāk sirsnīgi… Cik jocīgi viņi blenza cits citā — it kā zinātu… Tomēr, kas viņam tas viss. Viņš savu garām nepalaidīs.

Viņš palūkojās augšup, kur virs kamīna karājās ierāmētais dzejolītis.

Tā nekas savārstījums!

Viņš iedomājās: "Atceros, ka biju šeit, būdams bērns. Nekad nenāca prātā, ka man nāksies darīt savu darbiņu te, mājā uz salas. Varbūt tas labi, ka neviens neko par savu nākotni nezina."

Ģenerālis Makarturs gremdējās drūmās domās.

Velns lai parauj, visa šī lieta ir tik savāda! Tas nepavisam nav tas, ko viņš gaidījis…

Ja rastos kaut mazākā iespēja, viņš atrastu kādu aizbildinājumu un brauktu projām… lai izkultos no visas šīs putras…

Taču motorlaiva bija aizbraukusi atpakaļ uz cietzemi.

Viņam nācās palikt.

Šis zellis Lombards ir viens aizdomīgs tips. Tāds kā blēdis. Viņš varētu zvērēt, ka tas patiešām ir blēdis.

Kad nodārdēja gongs, Filips Lombards iznāca no savas istabas un devās uz kāpnēm. Viņš kustējās viegli un klusi kā pantera. Vispār visa viņa izturēšanās ar kaut ko atgādināja panteru. Plēsīgs zvērs — kuru patīkami uzlūkot.

Viņš savā nodabā pasmaidīja.

Tā tik būs nedēļa, ko?

Viņš gatavojās to izbaudīt pārpilnam.

Misters Blors sēja kaklasaiti. Viņš šajā jomā nebija diezkāds speciālists.

Vai viņš izskatījās pieklājīgi? Likās, ka jā.

Emīlija Brenta, sagatavojusies doties pusdienās un tērpusies melnā zīdā, savā guļamistabā lasīja Bībeli.

Viņas lūpas kustējās līdzi, veidojot vārdus:

"Pagānu tautas ir nogrimušas bedrē, ko pašas rakušas; tīklā, ko viņas izlikušas, sapinusies viņu pašu kāja.

Tas Kungs ir parādījis Sevi, Viņš turējis tiesu, un bezdievīgais ir sapinies savu roku darbā.

Lai bezdievīgos aizrauj pazeme, lai nogrimst tajā visas tautas, kas Dievu aizmirsušas! "

Viņa saknieba lūpas. Un aizvēra Bībeli.

Piecēlusies piesprauda pie apkakles saktiņu ar dūmakainu kristālu un kāpa lejā uz vakariņām.

Trešā nodaļa

Vakariņas tuvojās nobeigumam.

Ēdieni bija teicami, vīni lieliski. Rodžerss apkalpoja nevainojami.

Visi bija labā garastāvoklī. Viņi bija sākuši runāties — brīvāk un atraisītāk.

Tiesnesis Vorgreivs, atmaidzis labā portvīna iespaidā, jokoja viņam piemītošajā sarkastiskajā manierē, doktors Armstrongs un Tonijs Mārstons klausījās. Mis Brenta runājās ar ģenerāli Makarturu, viņiem bija atradušies kopīgi paziņas. Vera Kleitorna lietišķi izvaicāja misteru Deivisu par Dienvidāfriku. Misters Deiviss stāstīja gluži aizrautīgi. Lombards ieklausījās sarunā. Reizi vai divas viņš ātri pacēla acis, un tās tūlīt samiedzās. Palaikam viņš pavērās apkārt galdam, pētīdams pārējos.

Entonijs Mārstons pēkšņi sacīja:

— Tādas jaukas figūriņas, vai ne?

Apaļā galda vidū uz riņķveidīga stikla paliktņa stāvēja vairākas mazas porcelāna figūriņas.

— Nēģerēni, — sacīja Tonijs. — Nēģeru sala. Tā tik ir ideja! Vera paliecās uz priekšu.

— Interesanti. Cik viņu tur ir? Desmit? Tad Vera iesaucās:

— Cik jocīgi! Es domāju — tie ir tie paši desmit mazie nēģerēni no bērnu dzejolīša. Manā guļamistabā tas dzejolītis ierāmēts karājas virs kamīna.

Lombards piebilda:

— Arī manā istabā.

— Un arī manā.

— Un manā.

Šim kopkorim pievienojās it visi. Vera noprasīja:

— Cik aizraujoša ideja — vai jums tā neliekas?

Misters Vorgreivs norūca: — Drīzāk gan bērnišķība, — un ielēja sev portvīnu.

Emīlija Brenta uzlūkoja Veru Kleitornu. Vera Kleitorna uzlūkoja mis Brentu. Un abas piecēlās.

Viesistabā stiklotās durvis uz terasi bija pavērtas un ļāva saklausīt jūras krākšanu, viļņiem sitoties pret klintīm. Emīlija Brenta ierunājās:

— Cik tīkamas skaņas.

Vera skarbi iesaucās: — Bet es tās ienīstu. Mis Brenta pārsteigumā viņu nopētīja. Vera pietvīka. Jau savaldīgāk viņa sacīja:

— Nedomāju vis, ka vētras laikā šeit ir diezko patīkami. Emīlija Brenta piekrita.

— Nav šaubu, ka ziemā šo māju slēdz, — viņa noteica. — Nekādā veidā nebūtu iespējams pierunāt kalpotājus ziemā te palikt. Vera nomurmināja:

— Droši vien te vispār ir grūti atrast kalpotājus. Emīlija Brenta sacīja:

— Ar šiem diviem misis Oliverai ir paveicies. Tā sieviete ir ļoti laba virēja.

Vera nodomāja: "Cik jocīgi, ka padzīvojuši cilvēki vienmēr putro uzvārdus." Viņa bilda:

— Jā, es domāju, tai misis Ouenai patiešām ļoti paveicies.

Emīlija Brenta bija izņēmusi no somas nelielu izšuvumu. Tagad viņa klusēja, vērdama diegu adatā. Pēc tam skarbi iebildās:

— Ouenai? Vai jūs teicāt — Ouenai?

— Jā.

Emīlija Brenta bargi noskaldīja:

— Nekad mūžā neesmu satikusi nevienu Ouenu. Vera pabrīnījās.

— Taču…

Viņa nepabeidza teikumu. Durvis atvērās, un ienāca vīrieši, kuri piebiedrojās viņām. Vīriešiem sekoja Rodžerss, nesdams paplāti ar kafijas traukiem.

Tiesnesis apsēdās līdzās mis Brentai. Armstrongs tuvojās Verai. Tonijs Mārstons apstājās pie atvērtajām durvīm uz terasi. Blors vientiesīgā pārsteigumā pētīja vara statueti, laikam brīnīdamies, kā šo asstūru veidojumu varētu pieņemt par sievietes augumu. Ģenerālis Makarturs stāvēja, ar muguru atbalstījies pret kamīna malu. Viņš glaudīja mazās ūsiņas. Tā bija sasodīti garda maltīte. Viņa garastāvoklis uzlabojās. Lombards šķirstīja "Punch" lappuses, atradis to avīžu kaudzītē uz galdiņa pie sienas.

Rodžerss apstaigāja viesus ar kafijas paplāti. Kafija bija laba —īsti melna un ļoti karsta.

Visi jutās varen labi paēduši. Viņi bija mierā gan ar sevi, gan ar dzīvi. Pulkstenis rādīja divdesmit minūtes pāri deviņiem. Bija iestājies klusums — mierīga, apmierinājuma pilna klusēšana.

Un šajā klusumā ielauzās Balss. Bez kāda brīdinājuma — necilvēcīga un sirdi plosoša…

"Lēdijas un džentlmeņi! Lūdzu apklustiet!"

Visi salēcās, lūkojās apkārt— saskatījās, pētīja sienas. Kas bija runātājs?

Balss turpināja — skaļi un skaidri:

"Jūs tiekat apsūdzēti tālākminētajos noziegumos:

Edvard Džordž Armstrong, jūs esat atbildīgs par Luīzes Mērijas Klejas nāvi 1925. gada 14. martā.

Emīlija Kerolaina Brenta, jūs esat vainojama Beatrises Teilores nāvē 1931. gada 5. novembrī.

Viljam Henrij Blor, jūs iedzināt nāvē Džeimsu Stīvenu Lendoru — 1928. gada 10. oktobrī.

Vera Elizabete Kleitorna, jūs 1935. gada 11. augustā nogalējāt Sirilu Ogilviju Hamiltonu.

Filip Lombard, jūs 1932. gada februārī nolēmāt nāvei divdesmit vienu cilvēku — kādas austrumafrikāņu cilts piederīgos.

Džon Gordon Makartur, jūs 1917. gada 14. janvāri apzināti sūtījāt nāvē Artūru Ričmondu, jūsu sievas mīļāko.

Entonij Džeims Mārston, jūs pagājušā gada 14. novembrī nogalinājāt Džonu un Lūsiju Kombus.

Tomas Rodžers un Etele Rodžersa, jūs 1929. gada 6. maijā noslepkavojāt Dženiferu Breidiju.

Lorens Džon Vorgreiv, jūs esat vainojams Edvarda Sitona nāvē, kura iestājās 1930. gada 10. jūnijā.

Apsūdzētie, ko jūs varat sacīt, lai attaisnotos?

Balss bija apklususi.

Iestājās baiļu pilns klusumbrīdis, pēc tam atskanēja pamatīgs troksnis. Rodžerss bija izmetis no rokām paplāti ar kafijas traukiem!

Topašbrīd kaut kur dzirdēja kliedzienu un kritiena troksni.

Pirmais sakustējās Lombards. Viņš metās pie durvīm un tās atvēra. Tur ārā kā bezveidīga masa uz grīdas gulēja misis Rodžersa.

Lombards iesaucās:

— Mārston!

Entonijs steidzās viņam palīgā. Par abiem viņi pacēla sievieti un ienesa viesistabā.

Doktors Armstrongs ātri metās klāt. Viņš palīdzēja noguldīt sievieti uz dīvāna un noliecās pār viņu. Ārsts tūlīt sacīja:

— Nekā briesmīga. Viņa tikai zaudējusi samaņu. Pēc minūtes atjēgsies.

Lombards izrīkoja Rodžersu:

— Atnesiet brendiju!

Rodžerss nobālušu seju, rokām drebot, nomurmināja: — Jā, ser, — un ātri izslīdēja no istabas. Vera iekliedzās:

— Kas tur runāja? Kur viņš ir? Tas izklausījās — izklausījās… Ģenerālis Makarturs iejaucās:

— Kas šeit notiek? Kas tas par nelāgu joku?

Viņa rokas trīcēja. Pleci salīka. Pēkšņi viņš izskatījās par desmit gadiem vecāks.

Blors slaucīja seju kabatlakatā.

Tikai tiesnesis misters Vorgreivs un mis Brenta palika nekustīgi. Emīlija Brenta sēdēja taisni, augstu galvu pacēlusi. Abos viņas vaigos kvēloja sarkani plankumi. Tiesnesis sēdēja savā parastajā pozā— galvu plecos ierāvis. Ar vienu roku viņš knibināja ausi. Vienīgi viņa acis kustējās — tās šaudījās apkārt pa istabu — šurpu turpu — ieinteresētas, gudras un satrauktas.

Un atkal pirmais rīkojās Lombards. Armstrongs darbojās ar paģībušo sievieti, un Lombards sajutās brīvāk, ņemdams iniciatīvu savā ziņā.

Viņš sacīja:

— Tā balss? Izklausījās, ka tā skanēja istabā. Vera iesaucās:

— Bet kas tas bija? Kurš tas bija? Neviens no mums tas nevarēja būt. Tāpat kā tiesnesis, Lombards ar acīm lēnām pārlūkoja istabu. Brīdi tās pakavējās pie atvērtajām durvīm, pēc tam viņš noteikti papurināja galvu. Pēkšņi viņa acis iedegās. Viņš ātri metās uz priekšu — tur aiz kamīna bija durvis, kuras veda blakusistabā.

Ar ātru kustību viņš satvēra rokturi un atrāva durvis. Viņam tūlīt pat izlauzās apmierinājuma sauciens.

Viņš iesaucās:

— Tā, te tas ir!

Pārējie drūzmēdamies steidzās turp. Tikai mis Brenta viena pati palika sēžam, taisni izslējusies krēslā.

Otrā istabā pie sienas bija piebīdīts galdiņš. Uz galdiņa atradās gramofons — vecmodīgs aparāts ar lielu tauri. Taure bija vērsta pret sienu — un Lombards, pavirzījis to nostāk, ieraudzīja trīs mazus caurumiņus sienā — tie droši vien izurbti ar urbi.

Uzvilcis gramofonu, viņš novietoja adatu atpakaļ uz plates — un visi atkal izdzirda: "Jūs tiekat apsūdzēti tālākminētajos noziegumos…"

Vera iekliedzās:

— Izslēdziet! Izslēdziet! Tas ir drausmīgi! Lombards paklausīja.

Doktors Armstrongs, atviegloti nopūties, sacīja:

— Es domāju, ka tas ir muļķīgs un bezsirdīgs joks. Klusā, skaidrā balstiņā misters Vorgreivs nomurmināja:

— Tātad jūs domājat, ka tas ir joks, ko?

Doktors izbrīnījies palūkojās viņā.

— Kas gan vēl tas varētu būt?

Tiesneša roka pacēlās, lai viegli paberzētu augšlūpu. Viņš noteica:

— Šobrīd es vēl neesmu gatavs atbildēt. Entonijs Mārstons iejaucās:

— Paklausieties, jūs esat kaut ko aizmirsuši. Kāds velns uzvilka to gramofonu un uzlika plati?

Vorgreivs nomurmināja:

— Jā, es domāju, par to vajadzētu apvaicāties.

Viņš devās atpakaļ uz viesistabu. Pārējie viņam sekoja.

Rodžerss tobrīd parādījās durvīs ar brendija glāzi rokā. Mis Brenta noliecās pie vaidošās misis Rodžersas.

Rodžerss veikli ieslīdēja starp abām sievietēm.

— Atļaujiet, kundze, es ar viņu parunāšu. Etel… Etel… viss kārtībā. Viss kārtībā, vai dzirdi? Saņemies taču!

Misis Rodžersa elpoja, aši vilkdama dvašu. Viņas acis — izvelbtas pārbiedēta cilvēka acis, šaudījās apkārt, lūkodamās klātesošo sejās. Rodžersa tonī bija saklausāms brīdinājums.

— Saņemies taču, Etel!

Doktors Armstrongs mierinoši ierunājās:

— Jums tūlīt būs labāk, misis Rodžersa. Tas bija tikai nelāgs joks.

Viņa sacīja: — Vai es noģību, ser?

— Jā.

— Tur vainīga balss — tā briesmīgā balss —, varētu domāt, ka tā lasīja spriedumu…

Viņas seja atkal metās zaļgana, plaksti trīsēja. Doktors Armstrongs skarbi noprasīja:

— Kur tad ir brendijs?

Rodžerss bija to nolicis uz mazā galdiņa. Kāds pasniedza to ārstam, un viņš ar glāzi rokā noliecās pie elsojošās sievietes.

— Iedzeriet, misis Rodžersa.

Viņa dzēra, nedaudz čamstinādama un aizrīdāmās. Stiprais dzēriens viņai nāca par labu. Viņas sejā atgriezās krāsa. Viņa ierunājās:

— Tagad man jau ir daudz labāk. Tas viss — bija tik negaidīti, ka man sagriezās galva.

Rodžerss ātri iejaucās:

— Un kā vēl. Arī es pārbijos. Pat paplāte izkrita no rokām. Nežēlīgi meli, tā gan! Es gribētu zināt…

Te viņu pārtrauca. Tas bija klepus — sauss kāss, taču efektīvs — tas uzreiz lika viņam apklust. Viņš uzlūkoja tiesnesi Vorgreivu — un tiesnesis ieklepojās atkal. Pēc tam ierunājās:

— Kurš uzvilka gramofonu un uzlika plati? Vai tas bijāt jūs, Rodžers?

Rodžers iesaucās:

— Es nezināju, kas tā par plati! Dieva dēļ, es nezināju, kas tur ir, ser! Ja es būtu zinājis, nemūžam nebūtu to darījis.

Tiesnesis sausi noteica:

— Iespējams, ka tā ir patiesība. Taču domāju, ka būs labāk, ja paskaidrosiet, Rodžers.

Pārvaldnieks noslaucīja seju kabatlakatā. Viņš nopietni sacīja:

— Es tikai izpildīju norādījumus, ser, tas ir viss.

— Kas deva šos norādījumus?

— Misters Ouens. Tiesnesis Vorgreivs noprasīja:

— Noskaidrosim visu pie reizes. Kādi tad īsti bija šie mistera Ouena norādījumi?

Rodžerss paskaidroja:

— Man pavēlēja uzlikt plati un uzvilkt gramofonu. Man bija jāpaņem plate no atvilktnes, bet manai sievai bija dots rīkojums uzvilkt gramofonu tajā brīdī, kad ienesīšu viesistabā kafijas paplāti.

Tiesnesis nomurmināja:

— Visaugstākajā mērā savādi. Rodžerss iesaucās:

— Tā ir patiesība, ser! Es zvēru pie Dieva, ka tā ir patiesība! Es nezināju, kas tā ir par plati. Tai pat bija uzlīme ar nosaukumu — es nodomāju, ka tur ir mūzika.

Vorgreivs uzlūkoja Lombardu.

— Vai tur ir arī nosaukums?

Lombards pamāja. Pēkšņi viņš pasmīnēja, parādīdams savus baltos zobus. Viņš noteica:

— Viss pareizi, ser. Tur ir nosaukums — "Gulbja dziesma… "

Ģenerālis Makarturs pēkšņi neizturēja. Viņš uzkliedza:

— Nedzirdēta bezkaunība —neiedomājama bezkaunība! Mētāties ar šitādiem apvainojumiem! Mums kaut kas jāuzsāk. Tas Ouens, lai kas viņš tāds būtu…

Emīlija Brenta viņu pārtrauca. Viņa skarbi noteica:

— Lūk, lūk — kas viņš tāds ir?

Sarunā iejaucās tiesnesis. Viņš runāja savā varas apziņā, kuru bija ieguvis tiesā pavadītajos gados. Viņš sacīja:

— Tieši tā — mums jārīkojas ļoti piesardzīgi. Vispirms es saku, ka jums jāapgulda gultā jūsu sieva, Rodžers! Pēc tam nāciet atpakaļ.

— Jā, ser.

Doktors Armstrongs iemnājās:

— Es sniegšu jums palīdzīgu roku, Rodžers.

Abu vīriešu balstīta, misis Rodžersa izsteberēja no istabas. Kad viņi bija izgājuši, Tonijs Mārstons teica:

— Nezinu, kā jūs, ser, bet es labprāt kaut ko iedzertu. Lombards piekrita:

— Lai notiek! Tonijs sacīja:

— Iešu un kaut ko palūkošu. Viņš izgāja no istabas.

Pēc dažām sekundēm viņš atgriezās.

— Es tos atradu uz paplātes, tieši pie durvīm, sagatavotus ienešanai. Viņš uzmanīgi novietoja savu dzērienu nastu uz galda. Kāds brītiņš pagāja, ielejot dzērienus glāzēs. Ģenerālis Makarturs un tiesnesis dzēra neatšķaidītu viskiju. Itin visi gribēja kādu uzmundrinājumu. Vienīgi Emīlija Brenta palūdza tikai glāzi ūdens. Doktors Armstrongs atgriezās istabā.

— Ar viņu viss ir kārtībā, — ārsts sacīja. — Iedevu viņai iedzert miegazāles. Kas tas — dzērieni? Es laikam sekošu jūsu piemēram.

Vairāki vīri atkal piepildīja savas glāzes. Pēc brītiņa ieradās arī Rodžerss.

Tiesnesis Vorgreivs uzņēmās veikt izmeklēšanu. Pēc īsa mirkļa istaba pārvērtās improvizētā tiesas zālē. Tiesnesis sacīja:

— Tagad, Rodžers, mums jātiek pie skaidrības. Kas ir šis misters Ouens?

Rodžers apjucis blenza viņā.

— Viņam pieder šī sala, ser.

— Šis fakts man ir zināms. Es gribēju, lai jūs man pastāstāt, kas jums pašam par šo cilvēku zināms.

Rodžerss pašūpoja galvu.

— To es nevaru pateikt, ser. Redziet, es nekad neesmu ar viņu ticies.

Istabā izcēlās neliela rosība. Ģenerālis Makarturs noprasīja:

— Jūs nekad neesat viņu redzējis? Kā jūs to domājat?

— Mēs ar sievu šeit esam tikai vienu nedēļu, ser. Mūs nolīga ar aģentūras starpniecību. Tā bija aģentūra "Regīna", Plimutā.

Blors pamāja.

— Veca un iecienīta firma, — viņš apstiprināja. Vorgreivs sacīja:

— Vai jūs saglabājāt vēstuli?

— Vēstuli, kurā bija rakstīts, ka esam salīgti? Nē, ser. Es to neesmu saglabājis.

— Turpiniet savu stāstu! Jūs, kā jūs sakāt, salīga, atsūtot vēstuli.

— Jā, ser. Mums bija jāierodas noteiktā dienā. Tā mēs arī darījām. Te viss bija pilnīgā kārtībā. Lieli pārtikas krājumi, un viss tik ļoti jauki. Tikai vajadzēja noslaucīt putekļus, un tamlīdzīgi.

— Un tālāk?

— Nekas, ser. Mēs saņēmām rīkojumus — atkal rakstiski — sagatavot istabas viesu uzņemšanai, un pēc tam — vakar pēc pusdienas es saņēmu vēl vienu vēstuli no mistera Ouena. Tajā bija ziņots, ka viņi ar misis Ouenu aizkavēšoties un mums pienākoties uzņemt viesus pēc iespējas labāk, un vēl tur bija rīkojumi par maltīti un kafiju, un par plati, kura jānospēlē uz gramofona.

Tiesnesis skarbi noprasīja:

— Vai vismaz šo vēstuli esat saglabājis?

— Jā, ser, tā ir šeit.

Viņš izvilka vēstuli no kabatas. Tiesnesis to paņēma.

— Hm… — viņš novilka. — Viesnīcas "Riča" vēstuļpapīrs, un rakstīta uz mašīnas.

Blors ātri metās viņam klāt.

Viņš iesaucās: —Atļaujiet, lūdzu, man apskatīt! Izrāvis to no tiesneša rokām, viņš pārskrēja tai ar acīm. Un nomurmināja:

— Kroņa mašīna. Gluži jauna — nekādu defektu. Vēstuļpapīrs — visparastākais, tādu lieto daudzi. Tas jums neko nepavēstīs. Uz tās varētu būt pirkstu nospiedumi, bet es arī par to šaubos.

Vorgreivs ļoti uzmanīgi palūkojās viņā.

Entonijs Mārstons stāvēja blakus Bloram, skatīdamies viņam pār plecu. Viņš ierunājās:

— Ir gan reizēm jocīgi kristītie vārdi, ko? Alekss Normens Ouens. Mēli var izmežģīt.

Vecais tiesnesis gandrīz vai palēcās un noteica:

— Esmu jums ļoti pateicīgs, mister Mārston. Jūs pievērsāt manu uzmanību interesantai un rosinošai detaļai.

Viņš paraudzījās apkārt uz pārējiem viesiem un, izstiepis kaklu uz priekšu kā nokaitināts bruņurupucis, teica:

— Manuprāt, pienācis laiks apmainīties ar informāciju. Es domāju, būtu labi, ja ikviens pastāstītu visu to, kas viņam zināms par šīs mājas saimniekiem. — Viņš mirkli paklusēja un pēc tam turpināja: — Mēs visi esam viņu viesi. Jādomā, būtu derīgi, ja katrs paskaidrotu, kā šeit nonācis.

Brīdi valdīja klusums, pēc tam Emīlija Brenta noteikti ierunājās.

— Tas viss ir ļoti aizdomīgi, — viņa teica. — Es saņēmu vēstuli, kurai bija pavisam nesalasāms paraksts. Likās, ka tā ir no kādas sievietes, ar kuru iepazinos vienvasar pirms diviem vai trim gadiem kūrortā. Viņas uzvārds bija vai nu Ogdena vai Olivera. Es pazīstu gan misis Oliveru, gan mis Ogdenu. Un esmu pilnīgi pārliecināta, ka man nav ne draugu, ne paziņu, kuru uzvārds būtu Oueni.

Tiesnesis Vorgreivs sacīja:

— Vai jums vēl ir tā vēstule , mis Brenta?

— Jā, es jums to sameklēšu.

Viņa izgāja un pēc minūtes atkal atgriezās ar vēstuli. Tiesnesis to izlasīja. Viņš noteica:

— Es sāku saprast… Mis Kleitorna?

Vera paskaidroja, kādos apstākļos dabūjusi sekretāres vietu. Tiesnesis turpināja:

— Mārston? Entonijs atbildēja:

— Saņēmu telegrammu. No drauga. Rudā Berklija. Tobrīd jutos diezgan izbrīnījies, jo agrāk domāju, ka vecais zēns devies uz Norvēģiju. Viņš lūdza mani atbraukt uz šejieni.

Vorgreivs atkal pamāja. Viņš sacīja:

— Doktor Armstrong?

— Mani ataicināja, lai veicu savu profesionālo pienākumu.

— Skaidrs. Bet jūs agrāk šo ģimeni nepazināt?

— Nē. Vēstulē bija minēts tikai mans kolēģis. Tiesnesis turpināja:

— Lielākai ticamībai, protams… jā, un šis kolēģis, jādomā, tobrīd . atradās kaut kur tālu?

— Jā… hm… jā.

Lombards, kas visu laiku bija skatījies uz Bloru, pēkšņi ieteicās:

— Paklausieties, es nupat kaut ko iedomājos… Tiesnesis pacēla roku.

— Vienu mirkli…

— Bet es…

— Mums nepieciešams ieviest zināmu kārtību, mister Lombard. Mēs šobrīd izmeklējam cēloņus, kuri mūs šonakt atveduši šurp. Ģenerāli Makartur?

Glaudīdams ūsiņas, ģenerālis nomurmināja:

— Saņēmu vēstuli… no tā zeļļa Ouena — viņš minēja vecus armijas draugus, kurus es it kā šeit sastapšu, teicās ceram, ka neņemšu ļaunā tik bezceremoniālu ielūgumu. Baidos, ka vēstuli es neesmu saglabājis.

Vorgreivs noprasīja:

— Mister Lombard?

Lombarda smadzenes spraigi darbojās. Vai viņš varēja stāstīt visu atklāti vai ne? Viņš bija izlēmis,

— Viss tas pats, — viņš sacīja. — Ielūgums , kurā minēti kopēji draugi, — man likās, ka viss kārtībā. Vēstuli es saplēsu.

Misters Vorgreivs pievērsās misteram Bloram. Viņa rādītājpirksts knibināja virslūpu un balss likās bīstami pieklājīga. Viņš teica:

— Mēs nupat piedzīvojām visai nepatīkamus mirkļus. Šī šķietami bezķermeniskā balss mūs visus uzrunāja vārdā — un apsūdzēja noteiktos noziegumos. Ar apsūdzībām mēs nodarbosimies vēlāk. Šobrīd mani interesē kas cits. Starp nosauktajiem vārdiem bija kāds Viljama Henrija Blora vārds. Deivisa vārds minēts netika. Ko jūs par to teiksiet, mister Deivis?

Blors drūmi noteica:

— Kā rādās, jāliek kārtis galdā. Domāju, ka labāk atzīties — mans uzvārds nav Deiviss.

— Jūs esat Viljams Henrijs Blors?

— Tā ir.

— Es vēl kaut ko piebildīšu klāt, — sacīja Lombards. — Tā, ka jūs šeit atrodaties ar svešu vārdu, mister Blor, ir tikai puse patiesības, — piedevām vēl pamanīju, ka jūs esat pirmklasīgs melis. Jūs teicāt, ka esat atbraucis no Natālas Dienvidāfrikā. Es pazīstu Dienvidāfriku un Natālu un esmu gatavs apzvērēt, ka jūs nemūžam neesat Dienvidāfrikā savu kāju spēris!

Visu acis pievērsās Bloram. Dusmpilnas, aizdomīgas acis. Entonijs Mārstons pagājās uz viņa pusi. Viņa rokas bija sažņaugušās dūrēs.

— Kā tad ir, nelieti, — viņš noprasīja, — ko tu vari paskaidrot? Blors atmeta galvu un izrieza stūraino žokli.

— Džentlmeņi, jūs esat mani nepareizi sapratuši, — viņš sacīja. — Man ir personības apliecība, jūs varat to apskatīt. Esmu bijušais kriminālmeklēšanas nodaļas darbinieks. Es Plimutā vadu detektīvaģentūru. Šeit es esmu darbā.

Tiesnesis Vorgreivs pavaicāja:

— Kas jūs uzaicināja?

— Tas pats Ouens. Vēstulei bija pievienots čeks par glītu summiņu — izdevumiem — un rīkojumi, norādot, ko viņš no manis vēlas. Man bija jāierodas mājas viesībās kā viesim. Tur bija minēti jūsu vārdi. Man uzdots jūs visus izsekot.

— Neminot nekādu iemeslu? Blors ar rūgtumu paskaidroja:

— Misis Ouenas dārgakmeņi! Misis Ouena, lai Dievs man piedod! Es vairs neticu, ka tāda persona vispār pastāv.

Tiesneša rādītājpirksts atkal slīdēja pār viņa lūpu — šoreiz atzinīgi.

— Domāju, ka jūsu apsvēmmi atbilst patiesībai, — viņš teica.

— Alekss Normens Ouens! Mis Brentas vēstulē, kur paraksts ir līdzīgs ķeksim, kristītie vārdi ir skaidri salasāmi —Ana Nensija —, arī šajā gadījumā, kā redzat, tie paši iniciāļi. Alekss Normens Ouens — Ana Nensija Ouena — abās reizēs A. N. Oueni. īstenībā —ja tā padomā — ANONĪMI!

Vera iesaucās:

— Bet tas taču ir fantastiski — kaut kas traks!

Tiesnesis laipni pamāja.

Viņš noteica:

— Ak, jā. Es nemaz nešaubos, ka mūs šurp ataicinājis vājprātīgais — iespējams, ka bīstams maniaks.

Ceturtā nodaļa

Uz mirkli iestājās klusums. Šausmu un apjukuma pilns klusums. Tad tiesneša smalkā, skaidrā balss atkal atsāka:

— Tagad pāriesim pie nākamās izmeklēšanas stadijas. Visupirms tomēr es vēlētos pievienot lietai arī savu liecību.

Viņš izvilka no kabatas vēstuli un nometa to uz galda.

— Vēstule rakstīta manas senas paziņas — lēdijas Konstances Kalmingtonas vārdā. Neesmu redzējis viņu daudzus gadus. Viņa aizbrauca uz Austrumiem. Vēstule ir uzrakstīta gluži viņas stilā — aušīga un aizplīvurota —, viņa rakstītu tieši tā, aicinot mani atbraukt šurp, par saimniekiem pievienodama tikai dažus neskaidrus izteicienus. Jūs jau redzat — tas pats paņēmiens. Es minu to tikai tāpēc, ka tas sakrīt ar pārējo liecībām — un no tā var ko interesantu secināt. Lai kas tas būtu par cilvēku, kurš mūs ar viltu šurp atvilinājis, šis cilvēks mūs pazīst — vai ir ievācis informāciju par katru no mums. Viņš — lai kas viņš būtu — zina par manu draudzību ar lēdiju Konstanci un pazīst viņas epistulāro stilu. Viņš pazīst doktora Armstronga kolēģus un viņu pašreizējās atrašanās vietas. Viņš zina Mārstona drauga iesauku un sūta tādu telegrammu, kādu sūtītu šis draugs. Viņš ļoti labi zina, kur pirms pāris gadiem bijusi mis Brenta — un kādus ļaudis viņa tur satikusi. Viņš zina visu par ģenerāļa Makartura vecajiem karabiedriem.

Viņš apklusa. Pēc tam turpināja:

— Jūs jau redzat — viņš zina daudz. Un atkarībā no savām zināšanām par mums ir mūs apsūdzējis.

Tūdaļ sacēlās troksnis. Ģenerālis Makarturs kliedza:

— Melkulība! Nelietīgs apmelojums! Arī Vera kliedza:

— Tas ir neģēlīgi! — Viņa bija sākusi elsot. — Nekrietni!

Rodžerss aizsmacis noteica:

— Meli — sasodīti meli… mēs nemūžam — neviens no mums…

Entonijs Mārstons norūca:

Nav ne jausmas, ko īsti šis plānprātīgais domājis!

Tiesneša Vorgreiva paceltā roka lika visiem apklust.

Viņš sacīja, rūpīgi izvēlēdamies vārdus:

— Es gribētu paziņot sekojošo. Mūsu nezināmais draugs apvaino mani kāda Edvarda Sitona slepkavībā. Es ļoti labi šo Sitonu atceros. Viņš stājās tiesas priekšā 1930. gada jūnijā. Viņu apsūdzēja padzīvojušas sievietes slepkavībā. Viņam bija ļoti veikls aizstāvis, un viņš atstāja labu iespaidu uz zvērinātiem, kad deva liecību. Un tomēr — liecības pilnīgi apstiprināja viņa vainu. Es uzrakstīju slēdzienu, balstoties uz liecībām un faktiem, un zvērinātie izlēma, ka viņš ir vainīgs. Pasludinot nāves spriedumu, es rīkojos saskaņā ar tiesas lēmumu. Aizstāvība lēmumu pārsūdzēja, norādot, ka zvērinātie tikuši iespaidoti. Apelācija tika noraidīta, un pasludināto spriedumu izpildīja. Vispirms es vēlos pasacīt, ka mana sirdsapziņa šajā gadījumā ir pilnīgi tīra. Es tikai izpildīju savu pienākumu, neko vairāk. Pasludināju spriedumu cilvēkam, kas neapšaubāmi bija vainīgs.

Armstrongs tagad atcerējās. Sitona lieta! Šis spriedums radīja lielu pārsteigumu. Viņš tiesas procesa laikā bija restorānā saticis advokātu K. Č. Metjūsu, un Metjūss bija pašpārliecināts. "Nav šaubu, ka spriedums būs attaisnojošs," viņš teica. Un pēc tam Armstrongs bija dzirdējis runājam, ka tiesnesis bijis naidīgi noskaņots. Un noskaņojis arī zvērinātos atzīt apsūdzētā vainu. Viss noticis pilnīgi likumīgi. Vecais Vorgreivs pārzināja likumus. Izskatījās tā, ka viņam bijuši ar šo puisi kādi personīgi rēķini.

Šīs atmiņas bija sarosījušās doktora prātos. Vēl nepaspējis apjēgt, cik netaktiski izklausās šāds jautājums, viņš piepeši noprasīja:

— Vai jūs pazināt šo Sitonu? Es domāju — pirms notikušās prāvas.

Krunkaino plakstu pusaizsegtās reptiļa acis sastapās ar viņējām.

Skaidrā un saltā balsī tiesnesis noteica:

— Pirms šīs prāvas es neko par šo Sitonu nezināju.

Armstongs sacīja pats sev:

"Šis cilvēks melo — es zinu, ka viņš melo."

Vera Kleitorna drebošā balsī ierunājās. Viņa sacīja:

— Es gribētu jums pastāstīt. Par to zēnu — Sirilu Hamiltonu. Es biju viņa guvernante. Viņam bija aizliegts peldēt tālu jūrā. Viendien, kad biju novērsusies, viņš aizmuka. Es peldēju viņam pakaļ… Taču nespēju piesteigties laikā… Tas bija briesmīgi… Tomēr tā nebija mana vaina. Koroners mani attaisnoja. Un viņa māte izturējās tik laipni.

Un, ja pat viņa man neko nepārmeta, tad kāpēc — kāpēc jārunā tik briesmīgas lietas? Tas nav taisnīgi — nav taisnīgi…

Viņa saguma, sākdama rūgti raudāt.

Ģenerālis Makarturs paplikšķināja viņai pa plecu.

Viņš sacīja:

— Pietiek, pietiek, dārgumiņ. Protams, ka tā nav patiesība. Tas zellis ir traks. Traks! Viņam galvā kaut kas sagājis greizi! Vai maz kas tādam trakajam var ienākt prātā.

Viņš stāvēja taisni, plecus izslējis. Un turpināja:

— Vislabāk ir šādos gadījumos neko neatbildēt. Tomēr — jūtu, ka man jāpasaka — viņa teiktajā par jauno Ričmondu nav ne vārda patiesības. Ričmonds bija virsnieks manā pulkā. Es sūtīju viņu izlūkot. Viņš krita. Karā tādi gadījumi notiek ik uz soļa. Jāteic, ka visvairāk mani apbēdina mēģinājums mest ēnu uz manu sievu. Viņa bija vislabākā sieviete pasaulē. Visnotaļ — paraugsieva!

Ģenerālis Makarturs apsēdās. Viņš ar drebošu roku plūkāja ūsas. Šī runa viņu acīm redzami bija pamatīgi nogurdinājusi.

Ierunājās Lombards. Viņa acīs varēja samanīt jautrību. Viņš sacīja:

— Par tiem iedzimtajiem… Mārstons iejaucās:

— Kas tad tur bija?

Filips Lombards pavīpsnāja:

— Viss teiktais ir patiesība! Es viņus pametu! Likteņa varā, pašu ziņā. Mēs apmaldījāmies džungļos. Tad mēs ar dažiem biedriem laidāmies lapās, paķerot līdzi atlikušo pārtiku.

Ģenerālis Makarturs bargi noprasīja:

— Jūs pamētāt savus cilvēkus — pamētāt viņus bada nāvei? Lombards atbildēja:

— Protams, tā droši vien nebija baltā sahiba cienīga rīcība. Bet pašsaglabāšanās taču ir cilvēka visupirmais pienākums. Un iedzimtie par nāvi neuztraucas, jūs taču zināt. Tā viņiem nenozīmē gluži to pašu, ko mums, eiropiešiem.

Vera pacēla acis, noņemdama rokas no sejas.

— Jūs viņus atstājāt — nomirt? Lombards apstiprināja:

— Es atstāju viņus nomirt.

Un izsmejoši lūkojās viņas šausmu pilnajās acīs. Entonijs Mārstons lēni ierunājās, viņa balss skanēja domīgi:

— Es visu laiku domāju — kas tie tādi — Džons un Lūsija Kombi. Tie būs tie bērneļi, kurus es sabraucu netālu no Kembridžas. Zvērīgi nelaimējās.

Misters Vorgreivs ironiski noprasīja:

— Viņiem vai jums? Entonijs noteica:

— Taisnību sakot, es domāju, ka man, bet jums, protams, sava taisnība, ser, — arī viņiem velnišķīgi nelaimējās. Skaidrs, ka tas bija vistīrākais nelaimes gadījums. Viņi no kādas mājas izskrēja uz ielas. Man uz gadu atņēma braukšanas tiesības. Zvērīgas nepatikšanas.

Doktors Armstrongs aizsvilies iesaucās:

— Nav pieļaujami braukt ar tādu ātrumu — tas ir nepieļaujami! Tādi jauni cilvēki kā jūs ir sabiedrībai bīstami.

Entonijs paraustīja plecus. Viņš noteica:

— Ātrums ir ieviesies uz palikšanu. Protams, Anglijas ceļi ir briesmīgā stāvoklī. Pa tiem nemaz nav iespējams braukt, kā nākas.

Viņš pavērās apkārt, meklēdams savu glāzi, paņēma to no galda un devās pie dzērienu galdiņa, kur ielēja sev vēl viskiju ar sodu. Lūkodamies pāri plecam, noteica:

— Šā vai tā, manas vainas tur nebija. Tas bija nelaimes gadījums!

Pārvaldnieks Rodžerss aplaizīja kalstošās lūpas un lauzīja rokas. Viņš ierunājās — klusi un padevīgi.

— Ar jūsu atļauju, kungi, es arī gribētu bilst kādu vārdu. Lombards noteica:

— Klājiet tik vaļā, Rodžers!

Rodžerss noklepojās un vēlreiz aplaizīja sausās lūpas.

— Te tika runāts par mani un misis Rodžersu, ser. Un par mis Breidiju. Tajā visā nav ne vārda patiesības, ser. Mana sieva un es — mēs bijām kopā ar mis Breidiju līdz pat viņas nāvei. Viņai allaž bija vārga veselība, ser, jau tolaik, kad mēs iestājāmies darbā pie viņas. Tanī naktī bija vētra, ser, — naktī, kad viņai palika slikti. Telefons nedarbojās. Mēs nevarējām izsaukt pie viņas ārstu. Es devos viņam pakaļ, ser, gāju kājām. Taču viņš ieradās pārāk vēlu. Mēs tikām darījuši viņas labā visu iespējamo, ser. Mēs bijām viņai ļoti pieķērušies. To jums pasacīs jebkurš. Nekad neviens ne vārdiņa neteiks pret mums. Ne vārdiņa.

Lombards domīgi uzlūkoja vīra saviebto seju, sausās lūpas, baiļu pilnās acis. Atcerējās, kā viņam bija izkritusi no rokām paplāte ar kafijas traukiem. Un, neko neteikdams, nodomāja: "Diezko ticami tas neizklausās, vai ne?"

Ierunājās Blors — savā bezkaunīgi laipnajā ierēdņa tonī. Viņš noprasīja:

— Jūs taču kaut ko ieguvāt viņas nāves gadījumā, vai ne? Ko?

— Mis Breidija atstāja mums mazu mantojumu pateicībā par uzticīgo kalpošanu, — piecēlies stīvi sacīja Rodžerss. — Un kāpēc lai viņa tā nedarītu, es gribētu zināt?

Lombards sacīja:

— Un kā ir ar jums, mister Blor?

— Kas — ar mani?

— Jūsu vārds arī minēts sarakstā. Blors piesarka purpursārts.

— Lendora lieta, jūs domājat? Tā bija bankas aplaupīšana — Londonas Komercbankas aplaupīšana.

Misters Vorgreivs sakustējās krēslā. Viņš bilda:

— Es to atceros. Šī lieta man nebija jāiztiesā, bet es to atceros. Lendoru tiesāja, pamatojoties uz jūsu liecību. Vai jūs toreiz kalpojāt policijā un nodarbojāties ar šo lietu?

Blors atzina:

— Tā bija.

— Lendoram piesprieda mūža ieslodzījumu katorgā, un pēc gada viņš Dartmūrā nomira. Viņš bija trausls cilvēks.

Blors sacīja:

— Viņš bija noziedznieks. Tas bija viņš, kas noknieba naktssargu. Tur viss bija skaidrs.

Vorgreivs lēni noteica:

— Jūs saņēmāt pateicību — ja nemaldos — par priekšzīmīgu lietas izmeklēšanu.

Blors īgni atcirta:

— Es saņēmu paaugstinājumu. — Un aizsmakušā balsī piebilda: — Veicu tikai savu pienākumu.

Lombards iesmējās — pēkšņi un skanīgi. Viņš noteica:

— Kādu pienākumu veicēji un likumu cienītāji mēs visi esam! Izņemot mani. Un kā ar jums, doktor, — kā ar jūsu mazo kļūdīšanos medicīnas jomā? Nelegāla operācija, ko?

Emīlija Brenta uzmeta Lombardam asu, nievājošu skatienu un pavirzījās tālāk.

Doktors Armstrongs, būdams ļoti savaldīgs cilvēks, tikai labsirdīgi pašūpoja galvu.

— Esmu pilnīgā nesaprašanā, — viņš sacīja. — Tas vārds, kas tika te nosaukts, man neko neizsaka. Kā tur bija — Klīsa? Klouza? Tik tiešām, neatceros pacienti ar tādu vārdu, nedz arī ka vispār būtu saistīts ar kādu slimnieka nāvi. Šī būšana man ir neatrisināms noslēpums. Protams, tas varētu būt noticis ļoti sen. Iespējams, ka runa ir par kādu no manām operācijām slimnīcā. Daudzi no šiem ļautiņiem ierodas par vēlu. Tādā gadījumā, ja pacients nomirst, vienmēr uzskata, ka tā ir ārsta vaina.

Viņš nopūtās un atkal pašūpoja galvu.

Viņš domāja:

"Piedzēries — es biju galīgi piedzēries… Un operēju! Kā nervu kamols — trīcošām rokām. Es tiešām viņu nogalināju. Nabadzīte — padzīvojusi sieviete — tāds vienkāršs darbiņš, ja vien es būtu skaidrā. Labi vēl, ka mūsu profesijā pastāv profesionālais noslēpums. Māsa, protams, visu zināja, bet turēja mēli aiz zobiem. Dievs tēvs, tas tik bija šoks! Tas mani spēcīgi iespaidoja. Bet kas varēja to uzzināt — pēc tik daudziem gadiem? "

Istabā valdīja klusums. Visi — cits atklāti, cits paslepus — uzlūkoja Emīliju Brentu. Pēc minūtes vai divām viņa noprata, ko no viņas gaida. Uzacis šaurajā pierē saraucās. Viņa noteica:

— Vai gaidāt, ka es kaut ko teikšu? Man nav nekā, ko sacīt. Tiesnesis noprasīja:

— Nekas, mis Brenta?

— Nekas.

Viņas lūpas cieši sakniebās. Tiesnesis novilka ar roku pār seju. Viņš laipni pavaicāja:

— Vai negribat izmantot savas tiesības aizstāvēties? Mis Brenta auksti atbildēja:

— Ne par kādu aizstāvēšanos nevar būt ne runas. Es vienmēr esmu rīkojusies, vadīdamās pēc sirdsapziņas. Man nav nekā, ko sev pārmest.

Klātesošie uztvēra šos vārdus ar manāmu neapmierinātību. Taču Emīlija Brenta nebija tas cilvēks, kas ņemtu vērā sabiedrības spriedumu. Viņas pārliecību neviens nespētu sašķobīt.

Tiesnesis noklepojās — reizi vai divas. Pēc tam sacīja:

— Tātad ar to pašu mūsu izmeklēšana beidzas. Tagad, Rodžers, sakiet, kas vēl ir uz šīs salas — bez mums un jums ar sievu?

— Nav neviena, ser. Neviena paša.

— Vai esat par to pārliecināts?

— Pilnīgi pārliecināts, ser.

Vorgreivs sacīja:

— Man vēl nav skaidrs, ar kādu nolūku mūsu nezināmais saimnieks mūs visus te ielūdzis. Šķiet, šis cilvēks, lai kas viņš arī būtu, nav pie pilna prāta. Varbūt viņš pat ir bīstams. Domāju, ka labāk būtu pamest šo vietu, cik ātri vien iespējams. Uzstāju, ka jāaizbrauc būtu jau šonakt.

Rodžerss sacīja:

— Piedodiet, ser, bet uz salas nav nevienas laivas.

— Nevienas pašas?

— Nē, ser.

— Bet kā tad jūs tiekat uz cietzemi?

— Katru rītu atbrauc Freds Narakots ar savu laivu, ser. Viņš atved maizi, pienu, pastu un pieņem pasūtījumus.

Misters Vorgreivs sacīja:

— Tādā gadījumā es uzskatu, ka būtu labi, ja mēs visi aizbrauktu rīt no rīta, tiklīdz ieradīsies Narakota laiva.

Visi vienbalsīgi piekrita, iebilda tikai viena balss. Tas bija Entonijs Mārstons, kas vairākumam nepiekrita.

— Tā taču būtu gļēvulība, vai ne? — viņš sacīja. — Es gan gribētu atminēt šo mīklu, pirms mēs dodamies projām. Tas viss izklausās kā detektīvromānā. Varen aizraujoši.

Tiesnesis ar skābu sejas izteiksmi noteica:

— Manos gados tas vairs nešķiet aizraujoši kā jūs sakāt. Entonijs pavīpsnādams piebilda:

— Likuma kalpi ir tik aprobežoti! Man gan patīk noziegumi! Par to varētu iedzert.

Viņš paņēma savu glāzi un izdzēra to vienā malkā.

Iespējams, ka viņš aizrijās. Jo viņš saviebās, šausmīgi saviebās. Viņa seja pārvērtās, metās purpursārta. Viņš cīnījās pēc elpas — pēc tam noslīdēja no krēsla, un glāze izkrita viņam no rokām.

Piektā nodaļa

Tas bija tik pēkšņi un tik negaidīti, ka visiem aizrāvās elpa. Viņi palika stāvam kā zemē iemieti — un apjukuši lūkojās uz sabrukušo ķermeni.

Te doktors Armstrongs pielēca kājās, piegāja gulošajam klāt un nometās ceļos. Kad viņš pacēla galvu, viņa acu skats bija gaužām izbrīnīts.

Viņš nočukstēja, aizsmacis aiz pārsteiguma:

— Mans Dievs! Viņš ir miris!

Tā tūlīt netapa uzņemta par tīru patiesību. Uzreiz ne.

Miris? Miris? Šis jaunais ziemeļnieku dievs, spēku un veselības plaukumā? Piebeigts vienā acumirklī. Veselīgs jauns vīrietis taču nevar tā nomirt — aizrīdamies ar viskiju un sodu…

Nē, tam viņi nespēja noticēt.

Doktors Armstrongs pētīja mirušā seju, apostīja zilganās, saviebtās lūpas. Pēc tam pacēla glāzi, no kuras Entonijs Mārstons bija dzēris. Ģenerālis Makarturs sacīja:

— Miris? Vai jūs domājat, ka šis jauneklis varēja aizrīties un — un nomirt?

Ārsts atbildēja:

— Varat to saukt par aizrīšanos, ja vēlaties. Viņš nomira nosmakdams — tā ir tiesa.

Viņš turpināja ostīt glāzi. Iemērca pirkstu nogulsnēs un uzmanīgi pielika pie mēles.

Viņa sejas izteiksme pārmainījās. Ģenerālis Makarturs sacīja:

— Nekad nebiju domājis, ka cilvēks var šādi nomirt — vienkārši aizrīdamies!

Emīlija Brenta skaidrā balsī noteica:

— Arī dzīves ziedonī mēs esam nāves varā. Doktors Armstrongs piecēlās. Pēkšņi viņš sacīja:

— Nē, cilvēks nevar nomirt, vienkārši aizrīdamies. Mārstona nāve nav dabiska nāve.

Vera gandrīz vai čukstus ieteicās:

— Vai tad… viskijā… kaut kas bija? Armstrongs pamāja.

— Jā. Precīzi pateikt nevaru. Viss norāda uz to, ka tas bijis cianīds. Nav izteiktas zilskābes smakas, iespējams, ka tas ir ciankālijs. Tas iedarbojas acumirklī.

Tiesnesis bargi jautāja:

— Vai tas bija viņa glāzē?

— Jā.

Doktors piegāja pie galdiņa, uz kura atradās dzērieni. Viņš atkorķēja viskija pudeli, paostīja un nogaršoja viskiju. Pēc tam nogaršoja sodas ūdeni. Un papurināja galvu.

— Te viss ir kārtībā. Lombards bilda:

— Jūs domājat — ka viņš pats ir iebēris to savā glāzē? Armstrongs pamāja, taču viņa sejas izteiksme šķita izbrīnīta un

neapmierināta. Viņš sacīja:

— Tā izskatās. Blors noteica:

— Pašnāvība, ko? Tas gan ir dīvaini. Vera lēni piebiedrojās:

— Nekad nevarētu domāt, ka viņš varētu nogalināties. Viņš bija tik dzīvespriecīgs. Viņš bija… hmm — pašapmierināts! Kad viņš šopēcpusdien savā auto brauca lejā no pakalna, viņš izskatījās… viņš izskatījās — ak, es nespēju to izskaidrot!

Taču visi saprata, ko viņa domājusi. Entonijs Mārstons savas jaunības un vīrišķības plaukumā bija izskatījies gluži dievišķīgs. Un tagad tas bija krampjos sarauts līķis, kas nekustīgi gulēja uz grīdas.

Doktors Armstrongs ierunājās:

— Vai kāds domā ko citu, nevis — ka tā bijusi pašnāvība?

Visi lēni pašūpoja galvu. Cita izskaidrojuma nevar būt. Dzērieniem nekas nav piemaisīts. Viņi visi redzējuši Entoniju Mārstonu dodamies pāri istabai pie galdiņa un ielejam sev viskiju. No tā izriet, ka neviens cits, tikai pats Entonijs Mārstons glāzē neko iebērt nevarēja.

Un tomēr — kāpēc lai Entonijs Mārstons izdarītu pašnāvību?

Blors domīgi bilda:

— Ziniet, doktor, man šeit kaut kas neliekas dabiski. Es neteiktu, ka Mārstons bija tas džentlmeņa tips, kurš varētu beigt dzīvi pašnāvībā.

Armstrongs atbildēja:

— Es jums pilnīgi piekrītu.

Ar to šī gadījuma apspriešana beidzās. Ko gan te vēl varēja piebilst?

Armstrongs ar Lombardu ienesa Mārstona līķi viņa guļamistabā un, pārseguši ar palagu, atstāja to tur.

Kad viņi atkal nokāpa lejā, citi stāvēja pulciņā un mazliet drebinājās, lai gan nakts nebija auksta.

Emīlija Brenta sacīja:

— Vislabāk būs, ja dosimies gulēt. Ir jau vēls.

Jau bija pāri divpadsmitiem. Ierosinājums bija vietā, taču visi vilcinājās. It kā labprātāk uzturētos citu sabiedrībā nekā vienatnē. Tiesnesis sacīja:

— Jā, vajadzētu mazliet pagulēt. Rodžerss piebilda:

— Es vēl neesmu sakopis ēdamistabu. Lombards īsi noteica:

— Izdariet to rīt no rīta. Armstrongs viņam pajautāja:

— Vai jūsu sieva jūtas labi?

— Iešu un apskatīšos, ser.

Viņš atgriezās pēc minūtes vai divām.

— Viņa guļ kā nosista, patiešām.

— Labi, — sacīja doktors, — tad netraucējiet viņu.

— Nē, ser. Es tikai ielūkošos ēdamistabā, pārbaudīšu, vai viss noslēgts, un tad likšos gulēt.

Viņš devās cauri vestibilam uz ēdamistabu.

Citi kāpa augšā — tā bija lēna, gausa procesija.

Ja šī būtu veca māja ar čīkstošiem grīdas dēļiem un tumšiem kaktiem, smagiem paneļiem apšūtām sienām, tad jušana būtu vēl ērmīgāka. Bet šī māja bija moderna caur un caur. Te nebija tumšu kaktu— nekādu slīdošu paneļu, kas atklātu ejas—, visur dega elektriskā gaisma — itin viss bija jauns un košs, spīdēja vien. Šajā mājā nebija nekā biedējoša, nekā noslēpumaina. Nekā no tamlīdzīgas atmosfēras.

Tomēr viņiem tas bija visbiedējošākais…

Viņi novēlēja cits citam labunakti augšējā kāpņu laukumiņā. Katrs devās uz savu istabu, un katrs — automātiski, gandrīz neko nedomājot, aizslēdza durvis…

Tiesnesis Vorgreivs izģērbās savā jautrajā, gaišajā istabā, gatavodamies iet gulēt.

Viņš domāja par Edvardu Sitonu.

Viņš atcerējās Sitonu ļoti labi. Matus, zilās acis, paradumu vērties taisni sarunbiedram sejā — vaļsirdīgi un atklāti. Tieši tas atstāja uz zvērinātajiem tik neatvairāmu iespaidu.

Prokurors Levlīns mazliet šāva pār strīpu. Viņš bija pārlieku uzstājīgs, gribēja pierādīt pārāk daudz.

Turpretī Metjūss, advokāts, bija labu labais. Viņa norādes bija trāpīgas. Viņa jautājumu krustugunis bija nāvējošas. Viņš meistarīgi sagatavoja sava klienta uzstāšanos.

Un Sitons bija lieliski izturējis pratināšanas krustugunis. Viņš nesatraucās, pārspīlēti netaisnojās. Zvērinātie viņam simpatizēja. Metjūsam jau likās, ka viss ir nodarīts un attaisnojošs spriedums kabatā.

Tiesnesis rūpīgi uzvilka savu pulksteni un novietoja uz naktsgaldiņa pie gultas.

Viņš skaidri atcerējās, kā bija juties, sēdēdams tajā prāvā, klausīdamies, pierakstīdams, iegaumēdams itin visu, iegrāmatodams ikvienu pierādījumu, kas liecināja pret apsūdzēto.

Šī lieta viņam bija patikusi! Metjūsa beigu runa bija pirmklasīga. Levlīnam, kas runāja pēc viņa, neizdevās izkliedēt labo iespaidu, ko bija atstājusi aizstāvība.

Un tad teica savu runu viņš pats…

Tiesnesis Vorgreivs piesardzīgi izņēma liekos zobus un ievietoja tos glāzē ar ūdeni. Vecīgās lūpas iekrita. Tagad tā bija plēsonīga mute, plēsonīga un cietsirdīga.

Puspievēris acis, tiesnesis uzsmaidīja pats sev.

Viņš tam Sitonam bija sadevis kā nākas!

Mazliet reimatiski kustēdamies, viņš iekāpa gultā un izslēdza gaismu.

Lejā, ēdamistabā, Rodžerss stāvēja un brīnījās. Viņš lūkojās uz porcelāna figūriņām galda vidū. Un murmināja, runādams pats ar sevi:

— Ir gan brīnumi! Es varētu apzvērēt, ka pirmīt to bija desmit!

Ģenerālis Makarturs grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Viņam nenāca miegs.

Tumsā pretī rēgojās Artūra Ričmonda seja.

Artūrs viņam patika, viņš bija sasodīti pieķēries šim Artūram. Un bija priecājies, ka arī Leslijai viņš patīk.

Leslija bija tik kaprīza. Cik daudz jauku cilvēku viņš ieveda mājā, bet Leslija cēla degunu gaisā un teica viņus esam garlaicīgus. Garlaicīgus! — Ko neteiksi.

Bet Artūrs Ričmonds viņai nelikās garlaicīgs. Viņi kopš paša sākuma labi sapratās. Runājās par teātra izrādēm un mūziku. Viņa ķircinājās, uzjautrinājās par viņu, tracināja. Un viņš, Makarturs, bija priecājies un domājis, ka Leslijai par šo zēnu tikai mātišķa interese.

Mātišķa, jānudien! Cik stulbi bija — neatcerēties, ka Ričmondam bija divdesmit astoņi, bet Leslijai — divdesmit deviņi.

Viņš bija Lesliju mīlējis. Viņš to redzēja acu priekšā, arī šobrīd. Sirdsveida sejiņu, ieslīpās, tumšpelēkās acis un biezās, brūnās matu cirtas. Viņš bija Lesliju mīlējis un viņai pilnīgi uzticējies.

Un tur, Francijā, pašā elles karstumā, viņš sēdēja un domāja par viņu, izņēmis viņas fotogrāfiju no krūškabatas.

Un tad — tad viņš uzzināja!

Viss notika tieši tā, kā mēdz rakstīt grāmatās. Vēstule tika ielikta nepareizajā aploksnē. Viņa rakstīja viņiem abiem un bija ielikusi Ričmondam domāto vēstuli vīram adresētajā aploksnē. Pat tagad, pēc visiem šiem gadiem, viņš vēl juta toreizējo šoku — un sāpes…

Dievs tēvs, kā viņš tad cieta!

Un tas bija risinājies jau labu laiciņu. Vēstule visu noskaidroja. Nedēļas nogales! Ričmonda pēdējais atvaļinājums…. Leslija — Leslija un Artūrs!

Nolādētais zeņķis! Nolādētā smaidīgā seja, atsaucīgais "Jā, ser!". Melis un liekulis! Cita sievas pavedinātājs!

Tas bija audzis mazpamazām— salts un slepkavniecisks niknums.

Viņš spēja izturēties tāpat kā parasti — neko neizrādot. Viņa izturēšanās maniere pret Ričmondu šķietami nemainījās.

Vai viņam izdevās? Tā likās. Ričmonds neko nenojauta. Garastāvokļa maiņas te bija diezgan parasta lieta, jo vīru nervi allaž bija nospriegoti.

Vienīgi jaunais Armitidžs pāris reižu viņu tā dīvaini uzlūkoja. Tāds jauns puika, bet viņam bija kādas aizdomas, šim puišelim.

Varbūt Armitidžs bija uzminējis — kad pienāca laiks.

Viņš bija tīši sūtījis Ričmondu nāvē. Vienīgi brīnums varēja viņam palīdzēt atgriezties dzīvam. Un šis brīnums nenotika. Jā, viņš bija sūtījis Ričmondu nāvē un nenojauta nekādu nožēlu. Tas nācās vieglāk par vieglu. Kļūmes notika visu laiku, virsnieki gāja bojā bez kādas vajadzības ikbrīd. Valdīja jukas un panika. Vēlāk cilvēki varēja teikt, ka "vecais Makarturs mazliet zaudējis galvu, izdarījis lielu muļķību, upurēdams kādu no saviem labākajiem vīriem". Neko vairāk viņi nevarēja sacīt.

Bet ar jauno Armitidžu bija citādi. Viņš tik dīvaini uzlūkoja savu komandieri. Varbūt viņš nojauta, ka Ričmonds nāvē sūtīts tīšām.

(Pēc tam kad karš beidzās — vai Armitidžs būtu izrunājies?)

Leslija nezināja. Leslija apraudāja mīļāko (tā viņš domāja), bet viņas raudas jau bija beigušās tad, kad viņš atgriezās Anglijā. Viņš nekad netika sievai teicis, ka visu uzzinājis. Viņi dzīvoja pa vecam — tikai viņa nezkādā kārtā reizēm vairs nešķita dzīvojam īstenībā. Un pēc tam — pēc trim vai četriem gadiem — viņa dabūja plaušu karsoni — abās plaušās — un nomira.

Tas bija ļoti sen. Pirms piecpadsmit — vai varbūt sešpadsmit gadiem?

Un viņš bija atvaļinājies no armijas, lai apmestos Devonā — nopircis nelielu mājiņu — tādu, kādu visu laiku bija vēlējies. Te bija jauki kaimiņi un skaista apkārtne. Varēja pamedīt un pamakšķerēt. Svētdienās viņš gāja uz baznīcu. (Bet ne tajā dienā, kad vajadzēja lasīt sprediķi par to, kā Dāvids sūtīja Ūriju, kur viskarstākā kaušanās². Nezkāpēc to viņš nejaudāja izturēt. To klausoties, viņš justos gaužām nelāgi.)

Visi izturējās pret viņu ļoti labi. Tas ir, sākumā. Vēlāk viņam sāka likties, ka cilvēki sačukstas viņam aiz muguras. Viņu bija sākuši tā savādi uzlūkot. It kā būtu ko padzirdējuši — kādas baumas varbūt…

(Armitidžs? Vai Armitidžs būtu izpļāpājies?)

Viņš pēc tam vairījās no cilvēkiem — gremdējās sevī. Nebija patīkami apzināties, ka cilvēki viņu aprunā.

Un tas viss bija tik sen. Tik — tik nesvarīgi šodien. Leslija bija tāda kā izbalējusi — tālumtālu, arī Artūrs Ričmonds tāpat. Tagad notikušajam vairs nebija nekādas nozīmes.

Tomēr — tāpēc dzīve kļuvusi vientulīga. Viņš pat sācis vairīties no vecajiem armijas biedriem.

(Ja Armitidžs izpļāpājies, tad viņiem viss ir zināms.)

Un tagad — šajā vakarā — slēpstu balss bija runājusi par šo seno, noslēpto notikumu.

Vai viņš bija uzvedies kā pienākas? Vai virslūpa nenoraustījās? Vai izrādījis tādas jūtas, kādas piedienējās izrādīt, — sašutumu, saīgumu — nevis vainas apziņu, nevis satraukumu? To bija grūti pateikt.

Noteikti neviens nebija ņēmis šos apvainojumus nopietni. Tur bija vēl daudz citu blēņu runu, un visas šautas pār strīpu. To apburošo meiteni balss apsūdzēja bērna noslīcināšanā! Idiotiski! Tikai vājprātīgais varēja izteikt tādas apsūdzības!

Un arī Emīlija Brenta — viņa taču ir vecā pulka biedra — Toma Brenta — brāļameita. Viņa tika apsūdzēta slepkavībā! Katram skaidrs jau no pirmā acu uzmetiena, ka šī sieviete ir tik tikumīga, cik vien iespējams, viņa visu mūžu vadījusi dievbijībā.

Sasodīti dīvaina likās visa šī lieta! Stulbums, nekas vairāk.

Tiklīdz viņi bija te nonākuši — bet kad tas bija? Kāpēc, nolāpīts, grūti apjēgt, ka tas notika tikai šopēcpusdien! Likās, ka tas noticis daudz, daudz senāk.

Viņš domāja: "Diezi, kad mēs atkal no šejienes aizbrauksim?"

Rīt, protams, — kad ieradīsies motorlaiva no cietzemes.

Jocīgi gan, šobrīd viņam nemaz negribējās braukt no salas projām… Doties atpakaļ uz cietzemi, atpakaļ uz savu mājiņu, atpakaļ pie visām šīm rūpēm un bažām. Logs bija vaļā, viņš varēja dzirdēt viļņus plīstam pret klintīm — tagad šalkoņa bija mazliet skaļāka nekā pirmāk. Cēlās vējš.

Viņš domāja: "Mierpilnas skaņas. Mierpilna vieta…"

Vēl viņš domāja: "Uz salas ir vislabāk, ja jau reiz te nonākts, nekur tālāk vairs nav kur braukt… te var tikt galā ar visu…"

Un piepeši viņš noprata, ka nemaz nevēlas no salas aizbraukt.

Vera Kleitorna gulēja nomodā, vaļējām acīm, lūkodamās augšup — griestos.

Istabā dega gaisma. Viņai bija bail no tumsas. Viņa domāja:

"Hugo… Hugo… kāpēc man šķiet, ka tu šonakt esi man tik tuvu?… Kaut kur tepat līdzās…

Kur viņš īstenībā atrodas? Nezinu. Nekad to neuzzināšu. Viņš jau ir projām — pilnīgi projām — prom no manas dzīves."

Nebija nekādas jēgas atgainīt domas par Hugo. Viņš bija tepat klāt. Viņai vajadzēja par viņu domāt — un atcerēties…

Kornvela…

Melnas klintis, zīdaina, dzeltena smilts. Misis Hamiltone — apaļīga, laipnīga. Sirils, kā allaž činkstēdams, ķeras viņai pie rokas.

— Es gribu aizpeldēt līdz tur tai klintij, mis Kleitorna. Kāpēc es nedrīkstu peldēt līdz tai klintij?

Paceļot acis — sastapt Hugo acis, kas pievērstas viņai. Un vēlāk vakarā, kad Sirils jau gultā…

— Nāciet pastaigāt, mis Kleitorna.

— Domāju, varbūt varētu.

Tīkama pastaiga gar jūras malu. Mēnessgaisma — maiguma pilnais Atlantijas gaiss.

Un tad — Hugo rokas apskauj viņu.

— Es jūs mīlu. Es mīlu jūs. Vai jūs zināt, ka es mīlu jūs, Vera? Jā, viņa zināja.

(Vai arī — domāja, ka zina.)

— Es nevaru jūs bildināt. Man nav ne penija pie dvēseles. Tik tikko spēju uzturēt sevi pašu. Dīvaini gan, ziniet, veselus trīs mēnešus es loloju cerību kļūt bagātam. Sirils nāca pasaulē trīs mēnešus pēc Morisa nāves. Ja būtu piedzimusi meitene…

Ja bērns būtu bijis meitene, tad visu mantotu Hugo. Viņš atzinās, ka esot juties vīlies.

— Es, protams, nekaldināju nekādus plānus. Un tomēr — tas bija trieciens. Ak jā, laime bija mani vīlusi! Sirils ir jauks puisēns. Esmu viņam ļoti pieķēries. — Un, protams, viņš patiešām bija puikam pieķēries. Allaž gatavs parotaļāties, uzjautrināt savu mazo brāļadēlu. Ļaunprātība nebija Hugo dabā.

Sirils nebija veselīgs bērns. Vārgs puika, bez pretestības spējām. Tāds bērns, kas, iespējams, ilgi vis nedzīvotu… Un tad…?

— Mis Kleitorna, kāpēc es nevaru peldēt līdz klintij? Kaitinoša činkstēšana atkārtojās atkal un atkal.

— Tā ir pārāk tālu, Siril.

— Bet, mis Kleitorna…

Vera piecēlās. Viņa devās pie kumodes un norija trīs aspirīna tabletes.

Viņa domāja:

"Es vēlētos, kaut man būtu īstas miegazāles."

Vēl viņa domāja:

"Ja es gribētu izbeigt dzīvi, tad ieņemtu lielāku devu veronāla — kaut ko tamlīdzīgu — bet ne jau cianīdu!"

Viņa nodrebinājās, atcerēdamās Entonija Mārstona saviebto, purpursārto seju.

Ejot garām kamīnam, viņas skatiens nejauši apstājās pie ierāmētā skaitāmpantiņa.

"Tas ir šausmīgi," viņa nodomāja, "tieši tā kā šovakar… " Kāpēc Entonijs Mārstons gribēja mirt? Viņa negrib mirt.

Viņa nespēj iedomāties, ka varētu vēlēties mirt…

Nāve uz viņu neattiecas — nāve attiecas uz citiem cilvēkiem…

Sestā nodaļa

Doktors Armstrongs redzēja sapni… Operāciju zālē bija ļoti karsts…

Noteikti bija pārāk sakurināts. Pār viņa seju ritēja sviedri. Rokas metās mitras. Tādās bija grūti cieši saturēt skalpeli… Cik brīnum ass tas bija…

Ar tādu nazi tik viegli nogalināt. Un, protams, viņš tiešām nogalināja…

Sievietes ķermenis izskatījās svešāds. Pirmāk tas bija tukls, lempīgs ķermenis. Tagad tas izskatījās kārns un izģindis. Un seja nenāca redzama.

Ko gan viņam te bija nogalināt?

Viņš nespēja atcerēties. Taču viņam vajadzēja atcerēties! Vai jāpaprasa māsai?

Māsa viņu novēroja. Nē, māsai viņš nedrīkstēja vaicāt. Viņai bija radušās aizdomas, to viņš redzēja skaidri.

Bet kas bija tur — uz operāciju galda?

Nevajadzēja viņai aizsegt seju…

Ja vien viņš varētu ieraudzīt seju…

Ak! Tagad jau bija labāk. Jauns praktikants pabīdīja mutautu nost.

Emīlija Brenta, skaidra lieta. Tā bija Emīlija Brenta, kuru viņam bija nogalināt. Cik viltīgi pretī raudzījās viņas acis! Viņas lūpas kustējās. Ko viņa tur sacīja?

"Dzīves ziedonī mēs esam nāves varā… "

Ņemiet to mutautu nost, māsa.

Ak, protams! Es taču visu laiku to zināju! Tas ir Entonijs Mārstonsl Viņa seja ir purpursārta un saviebta. Taču viņš nav miris — viņš smejas. Es jums saku, viņš smejas! Viņš smejas, ka viss operāciju galds kratās.

Uzmanīgi, vecīt, uzmanīgi. Māsa, turiet… turiet to…

Saraudamies doktors Armstrongs pamodās. Bija rīts. Saule pārplūdināja istabu.

Un kāds bija pārliecies viņam pāri — purināja viņu. Tas bija Rodžerss. Rodžerss nobālušu seju, saukdams: — Doktor, doktor!

Doktors Armstrongs pilnīgi pamodās.

Viņš piecēlās gultā sēdus. Skarbi noprasīja:

— Kas par lietu?

—Posts ar manu sievu, dakter. Es nevaru viņu uzmodināt. Mans Dievs! Modinu, modinu — un nevaru pamodināt. Un… un viņa izskatās nelāgi.

Doktors Armstrongs darbojās ātri un lietišķi. Viņš ietinās mājastērpā un sekoja Rodžersam.

Viņš noliecās pār gultu, kur savā pusē mierīgi gulēja sieviete. Pacēla auksto roku un pavilka augšup plakstiņu. Pēc dažām minūtēm viņš izslējās un pagrieza gultai muguru.

Rodžerss nočukstēja:

— Vai tad viņa… viņa ir…?

Viņš pārvilka mēli pār sausajām lūpām. Armstrongs pamāja.

— Jā, viņa ir mirusi.

Ārsta acis domīgi vērās vīrā, kas stāvēja viņa priekšā. Pēc tam tās pārslīdēja naktsgaldiņam, mazgājamajam galdiņam — un atkal atgriezās pie gulošās sievietes.

Rodžerss jautāja:

— Vai tā… vai tā… būtu sirdslēkme, dakter? Doktors Armstrongs dažas minūtes neatbildēja. Pēc tam sacīja:

— Vai viņas veselība bija normāla? Rodžerss atbildēja:

— Viņu reizēm mocīja reimatisms.

— Vai pēdējā laikā viņu nav izmeklējis neviens ārsts?

— Ārsts? — Rodžerss apjuka. — Neviens no mums nav bijis pie ārsta — gadiem.

— Vai mums nav iemesla domāt, ka viņai bija slima sirds?

— Nē, dakter, es neko tādu neesmu pamanījis. Armstrongs jautāja:

— Vai viņa labi gulēja?

Tagad Rodžersa acis vairījās no viņējām. Viņa rokas sakrampējās kopā, viņš apjukumā sāka tās lauzīt. Tad nomurmināja:

— Nē, īpaši labi viņa negulēja vis. Te doktors skarbi ieteicās:

— Vai viņa mēdza dzert miegazāles? Rodžerss pārsteigti vērās viņā.

— Miegazāles? Lai aizmigtu? Cik es zinu, tad ne. Esmu pārliecināts, ka ne.

Armstrongs piegāja pie mazgājamā galdiņa.

Tur stāvēja vairākas pudelītes. Losjons matiem, lavandas ūdens, kuņģa pilieni, gurķu rokukrēms, mutes skalojamais līdzeklis, zobu pasta un eliksīrs.

Rodžerss palīdzēja viņam izvilkt skapja atvilktnes. Pēc tam viņi pārlūkoja kumodi. Taču nekur nebija ne miņas no miegazālēm vai kādām tabletēm.

Rodžerss sacīja:

— Viņa vakarvakarā netika neko citu dzērusi, ser, vienīgi tās zāles, kuras jūs viņai iedevāt…

Kad deviņos no rīta gongs vēstīja brokastu laiku, visi jau bija augšā un gaidīja tālāko.

Ģenerālis Makarturs un tiesnesis pastaigājās terasē, pārrunādami politisko situāciju.

Vera Kleitorna un Filips Lombards bija uzkāpuši klints virsotnē aiz mājas. Tur viņi ieraudzīja Viljamu Henriju Bloru— stāvam un vērojam cietzemi.

Viņš teica:

— Nav ne zīmes no motorlaivas, joprojām nav. Es lūkojos pēc tās —jau labu brīdi.

Vera smaidīdama noteica:

— Devonā paraduši ilgi gulēt. Allaž viss notiek ļoti vēlu. Filips Lombards skatījās tālumā, lūkodamies atklātā jūrā. Viņš aprauti ieteicās:

— Kā jums patīk šis laiciņš?

Pavēries debesīs, Blors piebilda:

— Liekas tīri nekas.

Lombards savilka lūpas tā, it kā gribētu svilpot. Viņš sacīja:

— Vēl šovakar sacelsies vējš. Blors noprasīja:

— Gaidāma vētra, ko?

Lejā atskanēja dobjš gonga sitiens. Filips Lombards noteica:

— Brokastis? Labi gan, man tiešām jau gribas ēst.

Kad viņi kāpa lejā, Blors sacīja Lombardam klusinātā balsī:

— Ziniet, kas mani satrieca, — kāpēc tam jaunajam puisim sagribējās darīt sev galu? Domāju par to visu nakti.

Vera bija pasteigusies mazliet pa priekšu. Lombards, nedaudz atpalikdams, sekoja viņai. Viņš ierunājās:

— Vai jums ir kāda cita hipotēze?

— Gribētos kādu pierādījumu. Vispirms jau — motīvu. Es teiktu, ka šim puisim taču gāja kā pa sviestu.

Emīlija Brenta iznāca no viesistabas viņiem pretī. Viņa skarbi noprasīja:

— Vai tā laiva brauc?

— Vēl ne, — atbildēja Vera.

Viņi devās iekšā uz brokastīm. Galdā kūpēja liela bļoda — tajā bija ceptas olas ar šķiņķi; turpat bija arī tēja un kafija.

Rodžerss pieturēja durvis, kamēr viņi iegāja, un pēc tam aizvēra tās.

Emīlija Brenta noteica:

— Šis vīrs šorīt izskatās gluži slims.

Doktors Armstrongs, kas stāvēja pie loga, noklepojās. Viņš teica:

— Jums šorīt nākas atvainot ikvienu… hm… neizdarību. Rodžersam bija jādara, ko spēj —jāgatavo brokastis vienam pašam. Misis Rodžersa… hm… šorīt nebija spējīga viņam palīdzēt.

Emīlija Brenta neapmierināti noprasīja:

— Kas tad tam sievišķim lēcies? Doktors Armstrongs nevērīgi atbildēja:

— Ēdīsim brokastis. Citādi olas atdzisīs. Pēc tam pārrunāsim dažas lietas — man ir šis tas jums sakāms.

Visi sekoja viņa padomam. Šķīvji pildījās, kafija un tēja lija tasēs. Maltīte sākās.

Notikumi salā, pēc tādas kā kopējas vienošanās, netika apspriesti. Viņi tērzēja par šo un to — ikdienišķām norisēm. Par jaunumiem ārzemēs, notikumiem sporta pasaulē, pēdējo Lohnesas briesmoņa parādīšanos.

Tad, kad šķīvji bija iztukšoti, doktors Armstrongs atbalstījās pret krēsla atzveltni, svarīgi noklepojās un sacīja:

— Nodomāju, ka būs labāk, ja pateikšu jums nelāgu ziņu tikai pēc brokastīm. Misis Rodžersa miegā nomirusi.

Atskanēja pārsteiguma pilni izsaucieni. Vera iesaucās:

— Cik šausmīgi! Kopš mēs ieradāmies, uz salas jau notikuši divi nāves gadījumi!

Tiesnesis Vorgreivs, acis samiedzis, sacīja savā smalkajā, skaidrajā balstiņā:

— Hm… ļoti zīmīgi… Bet kāds gan ir nāves cēlonis? Armstrongs paraustīja plecus.

— Šobrīd to ir grūti pateikt.

— Tātad ir vajadzīga līķa sekcija?

— Protams, izsniegt slēdzienu par viņas nāves iemeslu bez sekcijas es nevarētu. Es neesmu ārstējis šo sievieti un neko nezinu par viņas veselības stāvokli.

Vera sacīja:

— Viņa izskatījās ļoti iebaidīta — nervoza būtne. Un vakarvakarā briesmīgi izbijās. Tā varētu būt arī sirdslēkme.

Doktors Armstrongs sausi noteica:

— Sirdslēkme, protams, bija, — bet, kas to izraisījis, — tas ir jautājums.

Emīlija Brenta pateica tikai vienu vārdu. Tas noskanēja klausītāju ausīs smagi un skaidri.

— Sirdsapziņa! — viņa noteica. Armstrongs pagriezās pret viņu.

— Ko jūs ar to gribat sacīt, mis Brenta?

Emīlija Brenta bija cieši sakniebusi lūpas, viņa tās tik tikko pavēra, nosacīdama:

— Jūs visi dzirdējāt. Viņu apsūdzēja par to, ka viņa kopā ar vīru tīšuprāt nogalinājusi agrāko saimnieci — padzīvojušu lēdiju.

— Un jūs domājat? Emīlija Brenta sacīja:

— Domāju, ka apsūdzība bija pamatota. Jūs visi redzējāt viņu vakarvakarā. Viņa līdz nāvei izbijās, galīgi zaudēja savaldīšanos. Viņas noziegums bija atklāts, un viņa nejaudāja to pārciest. Viņa vienkārši nomira aiz bailēm.

Doktors Armstrongs šaubīgi pašūpoja galvu.

— Pilnīgi ticama teorija, — viņš teica. — Bet pieņemt to par patiesu bez kādiem pierādījumiem, nezinot viņas veselības stāvokli, nav iespējams. Ja viņai bija vāja sirds…

Emīlija Brenta klusi noteica:

— Labāk jau sauciet to par Dieva sodu.

Visi izskatījās satriekti. Misters Blors piespiesti sacīja:

— Vai jūs nešaujiet pār strīpu, mis Brenta?

Viņa uzlūkoja pārējos spīdošām acīm. Viņas zods izslējās. Un viņa noteica:

— Jūs uzskatāt par neiespējamu, ka Dievs var sodīt grēcinieku! Es gan ticu!

Tiesnesis noglaudīja sev zodu. Viņš mazliet ironiskā tonī nomurmināja:

— Mana dārgā lēdija, pēc savas pieredzes varu teikt, ka Providence uzticējusi mums, mirstīgajiem, šo pienākumu — sodīt ļaundarus, un šajā darbā bieži nākas sastapties ar visādām grūtībām. Taču cita ceļa nav.

Emīlija Brenta paraustīja plecus. Blors skarbi noprasīja:

— Bet ko viņa vakarvakarā dzēra un ēda — pēc tam kad devās augšā gulēt?

— Neko, — sacīja Armstrongs.

— Viņa neko nedzēra? Pat ne tasi tējas? Pat ne ūdeni? Varu derēt, ka tasi tējas viņa izdzēra gan. Tādi cilvēki kā viņa to dara vienmēr.

—Rodžerss apgalvo, ka viņa neko nav dzērusi.

— Ak tā, — sacīja Blors. — Bet viņš taču var apgalvot visu ko! Viņa tonis bija tik zīmīgs, ka doktors viņu pētoši uzlūkoja. Filips Lombards sacīja:

— Tad tā ir jūsu ideja? Blors asi atcirta:

— Jā, un kāpēc ne? Mēs visi dzirdējām to apsūdzības runu vakarvakarā. Var jau būt, ka tas viss grābts no zila gaisa — kaut kādi vājprāta murgi! Bet, no otras puses, — tā var arī nebūt. Uz mirkli iedomāsimies, ka tā ir taisnība. Rodžerss un viņa sieva nokopuši to veco lēdiju. Jā, un kas tad sanāk? Abi jutās pilnīgi drošībā, priecīgi un laimīgi…

Vera iejaucās. Viņa klusi noteica:

— Nē, es nedomāju vis, ka misis Rodžersa jebkad jutās drošībā. Blors mazliet pārmetoši pavērās viņā.

"Jūs, kā jau sieviete, neļaujat ne vārdu bilst…" sacīja viņa skatiens. Viņš turpināja:

— Tā var būt. Šā vai tā, viņuprāt, viņiem nekas briesmīgs nedraudēja. Un te, vakarvakarā, kāds nezināms vājprātīgais visu kā bērtin nober. Kas notiek? Sievišķis salūst — nervi pagalam. Atcerieties, kā vīrs ap viņu noņēmās, kad viņa nokrita garšļaukus! Ne jau tamdēļ, ka būtu varen rūpīgs vīrs! Zvēru pie savas dzīvības! Šis tik nervozi mīdījās. Zeme dega zem kājām, un šis nobijās par savu dzīvību — viņa taču varēja atzīties.

Te jums ir tā teorija! Šie pastrādājuši slepkavību un palikuši nesodīti. Bet, ja tagad to visu atkal uzurdītu, — kas tad notiktu? Desmit pret vienu, šis sievišķis nespētu melot līdz beigām. Tāda sieva kļūtu par pastāvīgām briesmām savam vīram, tā gan. Ar viņu viss ir kārtībā. Viņš melos, acīs skatīdamies, — līdz galam un uzvarai, bet par sievu viņš nevarēja būt pārliecināts! Un —ja viņa sāktu runāt, tad arī viņam būtu beigas! Tā šis iemet kaut ko tasītē — lai būtu pārliecināts, ka viņai mute būs ciet uz visiem laikiem.

Armstrongs lēnām noteica:

— Uz naktsgaldiņa pie gultas nebija tukšas tases — tur vispār nekā nebija. Es paskatījos.

Blors iespurdzās.

— Protams, nemaz nevarēja būt! Pats pirmais, ko viņš izdarīja pēc tam, kad viņa bija to izdzērusi, — paņēma tasi un apakštasi, lai rūpīgi nomazgātu.

Iestājās klusumbrīdis. Tad ģenerālis Makarturs šaubīgi iebilda:

— Tā varēja notikt. Bet es nevaru iedomāties, ka tas būtu iespējams — to nodarīt savai sievai.

Blors īsi iesmējās. Viņš noteica:

— Kad paša dzīvība ir briesmās, tad sentimentāli apsvērumi nenāk ne prātā.

Atkal iestājās klusumbrīdis. Vēl neviens nebija paspējis ierunāties, kad atvērās durvis — un ienāca Rodžerss.

Uzlūkodams klātesošos citu pēc cita, viņš sacīja:

— Ar ko es jums vēl varu būt noderīgs?

Tiesnesis Vorgreivs tikko manāmi sakustējās krēslā. Viņš pavaicāja:

— Kad parasti pienāk motorlaiva?

— Laikā starp septiņiem un astoņiem, ser. Reizumis mazliet pēc astoņiem. Nudien nezinu, kur tas Freds Narakots palicis, ar ko viņš šorīt nodarbojas. Ja viņš būtu slims, tad atsūtītu savu brāli.

Filips Lombards sacīja:

— Cik tad tagad ir pulkstenis?

— Bez desmit minūtēm desmit, ser.

Lombards uzrāva uzacis. Un lēnām pašūpoja galvu. Rodžerss pagaidīja vēl minūti vai divas.

Ģenerālis Makarturs piepeši ierunājās — visnotaļ sparīgi:

— Izsaku jums līdzjūtību, Rodžers, bija bēdīgi dzirdēt par jūsu sievas nāvi. Doktors mums nupat pateica.

Rodžerss palocīja galvu.

— Jā, ser. Pateicos, ser.

Viņš paņēma tukšo bļodu, kurā vairs nebija šķiņķa un olu, — un devās ārā.

Atkal bija iestājies klusums.

Ārpusē uz terases Filips Lombards bilda: — Par to motorlaivu…

Blors pavērās viņā. Un pamāja ar galvu. Viņš teica:

— Es zinu, ko jūs domājat, mister Lombard. Es jau uzdevu sev to pašu jautājumu. Motorlaivai vajadzēja būt te jau pirms divām stundām. Tā nav pienākusi. Kāpēc?

— Vai atradāt atbildi? — Lombards noprasīja.

— Tā nav nejaušība — to es jums saku. Te viss saskan ar pārējo būšanu. Viss ir izplānots vienlaikus.

Filips Lombards pavaicāja:

— Jūs domājat, ka tā vispār neatbrauks?

Viņam aiz muguras ierunājās balstiņa — īdzīga un nokaitināta balstiņa.

— Motorlaivas nebūs, — tā sacīja.

Blors nedaudz izrieza varenos plecus un domīgi noskatīja runātāju.

— Jūs arī tā domājat, ģenerāl? Ģenerālis Makarturs īgni turpināja:

— Protams, ka tā neatbrauks. Mēs cerējām, ka motorlaiva aizvedīs mūs no šīs salas. Tur jau ir tā lieta. Mēs no šīs salas nekur neaizbrauksim… Neviens no mums to neatstās… Tās ir beigas, redziet — visam beigas…

Viņš apklusa, pēc tam piebilda klusā un dīvainā balsī:

— Būs miers — patiešām miers. Te ir beigas visam — tālāk vairs nav kur… Jā, miers…

Viņš pēkšņi pagriezās un devās projām. Šķērsoja terasi, nokāpa pie jūras — līdz pašam galam, kur no ūdens slējās laukā klintis. Viņš gāja mazliet grīļīgi — kā cilvēks, kas nupat pamodies. Blors sacīja:

— Tur ir vēl viens, kas jūk prātā! Izskatās tā, ka mēs visi līdz tam nonāksim.

Filips Lombards iebilda:

— Nevaru iedomāties, ka ar jums kaut kas tāds notiktu, Blor. Bijušais inspektors iesmējās.

— Jā, mani nebūs tik viegli novest līdz ārprātam, — viņš piemetināja un vēl sausi noteica: — Un es nedomāju, ka arī jums kas tamlīdzīgs gaidāms, mister Lombard.

Filips Lombards noteica:

— Šobrīd es tiešām jūtos pilnīgi vesels, pateicos.

Doktors Armstrongs iznāca uz terases. Tur viņš apstājās un pārdomāja. Pa kreisi no viņa bija Blors un Lombards. Pa labi — Vorgreivs, kas lēnām staigāja šurpu turpu, galvu nodūris.

Pēc neilgas svārstīšanās Armstrongs pievērsās staigātājam.

Taču tajā brīdī no mājas steigšus iznāca Rodžerss.

— Vai drīkstu ar jums pārmīt kādu vārdu, ser, lūdzu? Armstrongs pagriezās.

Redzētais viņu pārsteidza.

Rodžersa acis spiedās laukā no pieres. Seja bija kļuvusi pelēcīgi zaļa. Un rokas trīcēja.

Tas bija tāds kontrasts viņa pirmītējai savaldībai, ka Armstrongs jutās gauži pārsteigts.

— Lūdzu, ser, man ļoti vajag pārmīt ar jums kādu vārdu. Tur iekšā, ser.

Doktors pagriezās atpakaļ un iegāja mājā kopā ar satriekto pārvaldnieku. Viņš sacīja:

— Kas noticis, cilvēk? Saņemieties taču!

— Šurp, ser, nāciet šurp!

Viņš atvēra ēdamistabas durvis. Doktors iegāja iekšā. Rodžerss sekoja viņam un aizvēra durvis.

— Tā, — sacīja Armstrongs. — Kas ir?

Rodžersam kaklā raustījās gāmurs. Viņš rija siekalas. Un izgrūda:

— Te notiek kaut kas nesaprotams, ser. Armstrongs skarbi noprasīja:

— Kaut kas? Kaut kas nesaprotams?

— Jūs varbūt domājat, ka es esmu jucis, ser. Teiksiet, ka tas nav itin nekas. Taču tam ir jāatrod izskaidrojums, ser. Tam ir jāatrod izskaidrojums. Tāpēc, ka citādi nav nekādas jēgas.

— Labi, cilvēk, sakiet taču, kas par lietu? Izbeidziet runāt tik mīklaini.

Rodžerss atkal norija siekalas.

Viņš sacīja:

— Tās mazās figūriņas, ser. Galda vidū. Mazās porcelāna figūriņas. To tur bija desmit. Es varētu zvērēt, ka bija desmit.

Armstrongs sacīja:

— Jā, desmit. Vakarvakarā pie vakariņgalda mēs tās saskaitījām.

Rodžerss pienāca tuvāk.

— Tieši tā, ser. Vakar, kad es te uzkopu, to bija deviņas, ser. Es to ievēroju un nodomāju, ka tas ir dīvaini. Bet tas arī bija viss, ko es nodomāju. Un tālāk, ser — tas, kas notika šorīt. Klājot brokastgaldu, es tām nepiegriezu vērību. Biju norūpējies un nobažījies. Taču tagad, ser, kad nācu novākt galdu — apskatieties pats, ja jūs man neticat. Te ir tikai astoņas, ser! Tikai astoņas! Tur taču nav nekādas jēgas, ko? Tikai astoņas…

Septītā nodaļa

Pēc brokastīm Emīlija Brenta uzaicināja Veru Kleitornu atkal uzkāpt klintsgalā, lai paskatītos, vai nenāk laiva. Vera piekrita.

Vējš bija pastiprinājies. Jūrā parādījās baltputainas viļņu galotnes. Zvejnieku laivas nebija izbraukušas jūrā — un no motorlaivas nebija ne miņas.

Stiklhevēnas ciematu pat nevarēja redzēt — vienīgi pakalnu, kas slējās aiz tā; mazo līcīti aizsedza rūsganas klints krāvums. Emīlija Brenta sacīja:

— Jūrnieks, kas mūs vakar atveda, likās tik uzticams cilvēks. Patiešām, tas ir ļoti dīvaini, ka šorīt viņš tā novēlojies.

Vera neko neteica. Viņa lūkoja apslāpēt paniskās bailes, kas mācās virsū.

Viņa dusmīgi sacīja pati sev:

"Tev jāsaglabā aukstasinība. Tas viss nemaz pēc tevis neizskatās. Tev taču allaž bijuši tik stipri nervi."

Pēc minūtes vai divām viņa skaļi sacīja:

— Es vēlētos, lai viņš atbrauktu. Es — es gribētu tikt projām. Emīlija Brenta sausi noteica:

— Nav šaubu, ka mums visiem to gribētos. Vera atbildēja:

— Tas viss ir kas nedzirdēts… un tik ne… nejēdzīgs. Padzīvojusī sieviete viņai līdzās pēkšņi ieteicās:

— Es esmu ļoti neapmierināta ar sevi — kā es varēju tik viegli uzķerties uz šīs makšķeres? Patiesi, tā vēstule ir tik neticama, ja tā padomā. Bet tobrīd man neradās nekādas aizdomas — ne mazākās.

Vera mehāniski nomurmināja:

— Jādomā gan, ka ne.

— Mums parasti ir nosliece ņemt visu par pilnu — pat pārāk, — sacīja Emīlija Brenta.

Vera nodrebinādamas dziļi ievilka elpu. Viņa teica:

— Vai jūs tiešām domājat — tā, kā teicāt pie brokastgalda?

— Esiet mazliet precīzāka, mana dārgā. Par ko jūs īsti runājat? Vera klusi noteica:

—Vai jūs patiešām domājat, ka Rodžerss un viņa sieva nomušījuši to veco lēdiju?

Emīlija Brenta domīgi lūkojās jūrā. Viņa sacīja:

— Es esmu par to pilnīgi pārliecināta. Bet kā jūs domājat?

— Es pat nezinu, ko domāt. Emīlija Brenta turpināja:

— Viss liecina, ka tā tiešām bijis. Tas, ka tā sieviete paģība. Un tas vīrietis nometa kafijas paplāti — atcerieties vien. Tad vēl tas, kā viņš par to runāja — necik patiesīgi vis neskanēja. Ak jā, man šķiet, ka viņi tiešām to izdarījuši.

Vera sacīja:

— Tas, kā viņa skatījās — it kā baidītos no savas ēnas! Es nemūžam neesmu redzējusi tik pārbiedētu sievieti… viņu noteikti briesmīgi mocīja sirdsapziņa…

Mis Brenta nomurmināja:

— Es atceros izteicienu, kas bija ierāmēts un karājās manā istabā, kad vēl biju bērns. Vari būt pārliecināts, ka tavs grēks nāks gaismā. Tas ir ļoti patiesi. Vari būt pārliecināts, ka tavs grēks nāks gaismā.

Vera uzrausās kājās. Viņa sacīja:

— Bet mis Brenta — mis Brenta — tādā gadījumā…

— Jā, mana dārgā?

— Kā tad pārējie? Kā ir ar pārējiem?

— Es jūs nesaprotu.

— Visi pārējie apvainojumi — tie — vai tad tie nebija patiesi? Bet, ja tas, par Rodžersu, ir taisnība…

Viņa aprāvās, nespēdama skaidri izsacīt juceklīgās domas. Emīlijas Brentas piere, nupat vēl drūmi saraukta, pēkšņi noskaidrojās.

Viņa noteica:

— Ak, tagad es jūs saprotu. Jā, ir vēl tas misters Lombards. Viņš atzinās, ka pametis divdesmit cilvēkus likteņa varā.

Vera sacīja:

— Tie taču bija tikai iedzimtie… Emīlija Brenta bargi piezīmēja:

— Melns vai balts, visi cilvēki ir brāļi. Vera nodomāja:

"Mūsu melnie brāļi — mūsu melnie brāļi. Ak, man nāk smiekli! Esmu histēriķe. Es vairs neesmu es pati…" Emīlija Brenta domīgi turpināja:

— Protams, daži apvainojumi izklausījās ļoti pārspīlēti un smieklīgi. Piemēram, gadījumā ar tiesnesi, kas tikai veica savu pienākumu, ko viņam uzticējusi sabiedrība. Un tad vēl bijušais Skotlendjarda detektīvs. Un arī gadījums ar mani pašu.

Viņa apklusa, pēc tam turpināja:

— Protams, ņemot vērā apstākļus, es vakarvakarā neko neteicu. Tas īsti nav tas temats, ko pārrunāt vīriešu klātbūtnē.

— Nē?

Vera ieinteresēta klausījās. Mis Brenta nevērīgi turpināja:

— Beatrise Teilore bija mana kalpone. Viņa nebija kārtīga meitene — tikai es to uzzināju pārāk vēlu. Es biju ļoti vīlusies viņā. Viņai bija labas manieres, viņa bija tik tīrīga un gatava pakalpot. Es biju ar viņu ļoti mierā. Protams, tā visa bija tikai liekulība. Izrādījās, ka viņa ir samaitāta meiča, bez kādas morāles. Cik nepatīkami! Pagāja kāds laiciņš, kamēr es beidzot sapratu, ka viņa nokļuvusi, tā sacīt, "sprukās".

Viņa apklusa, netīksmē saraukusi savu smalko degunu. — Tas man bija visīstākais šoks. Viņas vecāki bija kārtīgi cilvēki, audzinājuši viņu stingrībā. Priecājos, ka arī viņi neatbalstīja tādu uzvedību.

Vera pavaicāja, uzlūkodama mis Brentu:

— Kas atgadījās?

— Es, protams, nevēlējos turēt viņu ilgāk zem sava jumta. Neviens nekad nav varējis apgalvot, ka es atbalstītu netiklību.

Vera vaicāja — vēl klusākā balsī:

— Kas notika… ar viņu? Mis Brenta atbildēja:

— Tā paklīdene, lai arī uz viņas sirdsapziņas jau bija viens grēks, izdarīja vēl smagāku grēku. Viņa atņēma sev dzīvību.

Vera šausmās nočukstēja:

— Izdarīja pašnāvību?

— Jā, metās upē. Vera drebēja.

Viņa lūkojās mierīgajā, smalkajā mis Brentas profilā. Un pavaicāja:

— Kā jūs jutāties tad, kad uzzinājāt, ka viņa to izdarījusi? Vai jums nebija viņas žēl? Vai jūs nevainojāt sevi?

Emīlija Brenta saslējās.

— Es? Man nav nekā, ko sev pārmest. Vera sacīja:

— Bet —ja nu tā bijājušu bezsirdība, kas viņu pie tā noveda? Emīlija Brenta skarbi noteica:

— Viņas pašas izdarības — pašas grēks —, tas arī viņu noveda nāvē. Ja viņa būtu uzvedusies kā labi audzināta jaunava, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis.

Viņa pievērsās Verai. Nekādu pašpārmetumu, nekādas neērtības sajūtas šajā skatienā nebija. Vienīgi savas taisnības apziņa un nosodījums. Emīlija Brenta sēdēja Nēģeru salas klintsgalā, ieslēgusies savās pašas tikumības bruņās.

Verai šī mazā, padzīvojusī vecmeita vairs nelikās mazlietiņ smieklīga.

Pēkšņi tā viņai likās atbaidoša.

Doktors Armstrongs iznāca no ēdamistabas un atkal izgāja terasē.

Tiesnesis tagad sēdēja krēslā, mierīgi vērodams jūru.

Lombards un Blors klusēdami smēķēja kreisajā pusē.

Tāpat kā iepriekšējā reizē, doktors mirkli svārstījās. Viņa skatiens pētoši pievērsās misteram Vorgreivam. Viņam gribējās ar kādu konsultēties. Viņš augstu vērtēja tiesneša aso, loģisko prātu. Tomēr viņu māca šaubas. Misteram Vorgreivam varēja būt ass prāts, taču viņš bija padzīvojis vīrs. Šādās darīšanās Armstrongam drīzāk gan vajadzētu kādu darbības cilvēku.

Un viņš izvēlējās.

— Lombard, vai drīkstu ar jums aprunāties — īsu mirklīti? Filips sarāvās.

— Protams.

Abi vīrieši atstāja terasi. Viņi kāpa lejā pa krauju — līdz ūdens malai. Kad viņi bija aizgājuši tik tālu, ka viņus vairs nevarēja sadzirdēt, Armstrongs sacīja:

— Es gribu konsultēties.

Lombards uzrāva uzacis. Viņš noteica:

— Dārgais draugs, man nav medicīnisku zināšanu.

— Nē, nē, es domāju visu šo situāciju kopumā.

— Ak tā — tad ir cita lieta. Armstrongs sacīja:

— Sakiet atklāti, ko jūs par visu to domājat?

Lombards mirklīti paklusēja. Pēc tam sacīja:

— Tur ir ko palauzīt galvu, vai ne?

— Ko jūs domājat par tās sievietes nāvi? Vai piekrītat Blora teorijai?

Filips izpūta gaisā dūmu mākoni. Viņš teica:

— Es pilnīgi varētu viņam piekrist, ja būtu runa tikai par šo gadījumu.

— Tieši tā.

Armstronga tonī varēja saklausīt atvieglojumu. Filips Lombards nav dumjš.

Lombards turpināja:

— Tas ir, ja pieņemam, ka misters un misis Rodžersa savā laikā pastrādāja slepkavību un palika nesodīti. Un es domāju, ka tas ir pilnīgi iespējams. Kā jums šķiet, ko tieši viņi pastrādāja? Noindēja to veco lēdiju?

Armstrongs lēni sacīja:

— Viss varēja būt daudz vienkāršāk. Es šorīt vaicāju Rodžersam, ar ko slimoja mis Breidija. Viņa atbilde man izskaidroja visu. Nav jāskaidro medicīniskas detaļas, bet ir sirdsslimības, kurn gadījumos lieto amilnitrītu. Kad sākas lēkme, sasit ampulu un dod slimniekam ieelpot tvaikus. Ja amilnitrīts ir pie rokas, tad viss kārtībā, ja ne — sekas var būt fatālas.

Filips Lombards domīgi noteica:

— Tad viss ir ļoti vienkārši. Tas varēja būt — gaužām vilinoši. Doktors pamāja.

— Jā, nekas pat nebija jādara. Nenācās pirkt arsēnu un bērt ēdienā — it neko — tikai — nerīkoties! Un Rodžerss steidzās naktī meklēt ārstu, kamēr abi jutās droši, ka neviens nekad neko neuzzinās.

— Un pat ja kāds uzzinātu — viņiem neko nevarētu pierādīt, — Filips Lombards piemetināja.

Viņš pēkšņi sarauca pieri.

— Protams — tas daudz ko izskaidro. Armstrongs izbrīnīti noteica:

— Piedodiet, lūdzu? Lombards turpināja:

— Es domāju — tas izskaidro šīs Nēģeru salas būtību. Te sapulcējušies tādi ļaudis, kas izdarījuši noziegumus, kurus nav iespējams pierādīt. Piemēram, Rodžersi. Vai vēl cits gadījums — vecais Vorgreivs, kas izdarījis slepkavību, vadoties stingri pēc likuma.

Armstrongs strupi noprasīja:

— Vai jūs tam ticat? Filips Lombards pasmaidīja.

—Ak jā, ticu gan. Vorgreivs tiešām nogalēja to Edvardu Sitonu — nogalēja gluži tāpat, it kā būtu iegrūdis viņam dunci mugurā! Bet viņš bija pietiekami gudrs, lai to pastrādātu, sēžot tiesneša krēslā — ar mantiju mugurā un parūku galvā. Tādējādi parastā ceļā viņam neviens neko noziedzīgu nevarētu pierādīt.

Armstronga smadzenēs kā zibens uzplaiksnīja kāda doma.

"Slepkavība slimnīcā. Slepkavība uz operāciju galda. Bez sekām — un droši — droši kā bankā!"

Filips Lombards sacīja:

— Tāpēc — misters Ouens, — tāpēc — Nēģeru sala! Armstrongs dziļi ievilka elpu.

— Tagad mēs esam tikuši līdz būtībai. Kāds ir īstais iemesls, kura dēļ mūs visus ataicināja šurp?

Filips Lombards atmeta:

— Un kā jūs domājat? Armstrongs aprauti noteica:

— Labāk atgriezīsimies pie tās sievietes bojāejas. Kādi minējumi te varētu būt? Rodžerss nogalināja viņu, baidīdamies, ka viņa varētu sākt runāt. Otra iespēja: viņa zaudēja galvu un nolēma pati aiziet no dzīves.

Filips Lombards ieminējās:

— Pašnāvība?

— Ko jūs par to sakāt? Lombards noteica:

— Tā varētu būt — jā gan — ja nebūtu vēl arī Mārstona nāves gadījuma. Divas pašnāvības divpadsmit stundu laikā ir mazliet par daudz! Un, ja jūs teiksiet, ka Entonijs Mārstons — tas jaunais vērsēns bez nerviem un ar mazām smadzenītēm, ir devies pašnāvībā tāpēc, ka nobraucis divus bērneļus, —tas izklausīsies gluži vienkārši smieklīgi! Un bez tam — kur tad viņš dabūja to nāvekli? Nemūžam neesmu redzējis, ka viens nēsātu ciankāliju vestes kabatā. Tomēr par to spriest labāk pienāktos jums.

Armstrongs sacīja:

— Neviens, būdams pie pilna prāta, neturēs kabatā ciankāliju. Ja vien viņš nav nodomājis iznīcināt kādu lapseņu pūzni.

— Aizrautīgs dārznieks un zemes īpašnieks, jūs domājat? Bet tas nav raksturīgi Entonijam Mārstonam. Mani nodarbina fakts, ka ciankālija atrašanos šeit nemaz nav tik viegli izskaidrot. Vai nu Entonijs Mārstons ir apņēmies darīt sev galu vēl pirms braukšanas šurp un tāpēc bija tam sagatavojies, vai…

Armstrongs pamudināja viņu: — Vai? Filips Lombards pavīpsnāja.

— Kāpēc jūs gribat, lai es to pasaku? Tas jums pašam visu laiku ir mēles galā. Entonijs Mārstons, protams, tika nogalināts.

Doktors Armstrongs dziļi ieelpoja.

— Un misis Rodžersa? Lombards lēni noteica:

— Es varētu (ne bez grūtībām) noticēt Entonija pašnāvībai, ja nebūtu misis Rodžersas. Es varētu noticēt misis Rodžersas pašnāvībai (bez kādām grūtībām), ja nebūtu Entonija Mārstona. Es varētu noticēt, ka Rodžerss novācis sievu no ceļa, —ja nebūtu šīs neizskaidrojamās Entonija Mārstona bojāejas. Mums visupirms vajadzīga teorija, kas izskaidrotu abus nāves gadījumus, kuri tādā steigā sekoja viens otram.

Armstrongs sacīja:

— Varbūt es varēšu jums šajā lietā palīdzēt.

Un viņš atkārtoja Rodžersa sacīto par divu porcelāna figūriņu nozušanu.

Lombards sacīja:

— Jā, tās mazās porcelāna nēģerēnu figūriņas… Vakarvakarā to noteikti bija desmit. Un tagad ir astoņas, jūs teicāt?

Doktors Armstrongs noskaitīja: "Desmit moru puikas sēd; Aizrijas viens, kamēr ēd. Deviņi tur sēd un brēc; Viens no šiem tiek nosēdēts. "

Abi vīrieši saskatījās. Filips Lombards pasmīnēja un aizsvieda prom cigareti.

— Viss pārmēru labi sakrīt! Entonijs Mārstons nomira pēc ēšanas — aizrīdamies, un misis Rodžersa gluži vienkārši vairs nepamodās.

— Tātad? —Armstrongs noprasīja. Lombards turpināja viņa sacīto:

— Tātad mēs esam ķezā ar tiem nēģerēniem. Tumšs kā nēģera vēderā! Misters Ikss! Misters Ouens! Nezināmais Jukušais, kam viss atļauts!

—Ak! —Armstrongs atviegloti nopūtās. — Jūs piekrītat. Bet jūs taču saprotat, ko tas nozīmē? Rodžerss zvērēja, ka te nav neviena cita, tikai mēs — un viņi abi ar sievu.

— Rodžerss maldās! Vai varbūt — Rodžerss melo! Armstrongs papurināja galvu.

— Es vis nedomāju, ka viņš melo. Tas vīrs ir pārbijies. Viņš ir tā pārbijies, ka jūk prātā.

Filips Lombards pamāja. Viņš sacīja:

— Un motorlaivas šodien nebija. Viss saskan. Mistera Ouena tālredzība liek sevi manīt. Nēģeru sala jāizolē no cietzemes, kamēr misters Ouens būs padarījis savu darāmo.

Armstrongs bija nobālis. Viņš sacīja:

— Jūs taču saprotat — tam vīram jābūt bīstamam maniakam? Filips Lombards ierunājās, un tagad viņa balss skanēja mazliet

citādi:

— Ir kaut kas tāds, ko misters Ouens nav paredzējis.

— Kas tas?

— Ka šī sala ir — kaila klints. To pārmeklēt mums nenāksies grūti. Mēs drīz vien šo misteru A. N. Ouenu, eskvairu, atradīsim.

Doktors Armstrongs brīdinoši sacīja:

— Viņš var būt bīstams. Filips Lombards iesmējās.

— Bīstams? Kam no ļaunā vilka bail? Es būšu bīstams, kad tikšu viņam klāt!

Viņš brīdi paklusēja, tad sacīja:

— Mums, šķiet, vajadzētu lūgt palīgā Bloru. Tādā situācijā viņš noteikti būs noderīgs. Sievietēm labāk neko neteikt. Kas attiecas uz pārējiem, tad ģenerālis aiz vecuma ir bļembļem, es domāju, bet vienīgais vecā Vorgreiva spēks ir — viņa loģika. Šis darbiņš ir jāpaveic mums trijiem.

Astotā nodaļa

Bloru pierunāt nenācās grūti. Viņš tūlīt piekrita visiem izteiktajiem pamatojumiem.

— Tas, ko jūs teicāt par tām porcelāna figūriņām, ser, visu izmaina. Tas ir vājprāts, jānudien! Vēl tikai viena iebilde. Vai jūs neesat iedomājušies, ka šis Ouens varbūt grib padarīt savu darāmo ar svešām rokām?

— Paskaidrojiet, ko jūs gribat teikt, cilvēk.

— Manuprāt, viss var būt tā. Pēc vakardienas šantāžas jaunais Mārstons sajuka prātā un noindējās. Un arī Rodžerss bailēs sajuka un novāca sievu! Viss saskaņā ar A. N. O. plāniem.

Armstrongs papurināja galvu. Viņam neizgāja no prāta cianīds. Blors viņam piekrita.

— Jā, es biju to aizmirsis. Ir nedabiski nēsāt to visur līdzi. Bet kā tad tas nokļuva dzērienā, ser?

Lombards sacīja:

— Tiku par to domājis. Mārstons tovakar izdzēra vairākas glāzes. Laikā starp priekšpēdējo un pēdējo glāzi bija diezgan garš pārtraukums. Visu šo laiku viņa glāze stāvēja uz galdiņa. Es domāju, lai gan neesmu par to pilnīgi pārliecināts, ka tas bija mazais galdiņš pie loga. Logs bija vaļā. Kāds varēja iebērt ciankāliju glāzē pa logu.

Blors neticīgi noteica:

— Un neviens no mums to nepamanīja, ser? Lombards sausi iebilda:

— Mēs visi bijām — pārāk aizņemti ar citām lietām. Armstrongs lēni sacīja:

— Jums taisnība. Mēs visi tikām apsūdzēti. Mēs visi staigājām pa istabu, kustējāmies. Strīdējāmies, sašūtām, noņemamies ar savām pašu darīšanām. Domāju, ka tā tiešām varēja notikt…

Blors paraustīja plecus.

— Fakts, ka tas ir izdarīts! Bet tagad, džentlmeņi, sāksim darboties. Vai kādam gadījumā nav revolveris? Domāju, ka tas var būt par daudz cerēts.

Lombards sacīja:

— Man ir. — Un paplikšķināja sev pa kabatu. Blors ieplēta acis. Viņš tēloti nevērīgā tonī noteica:

— Vai tas jums vienmēr ir līdzi, ser? Lombards sacīja:

— Ieradums. Man ir gadījies nokļūt grūtās situācijās, ziniet.

— Ak tā, — sacīja Blors un piemetināja: — Saprotams, bet jums noteikti nav gadījies nokļūt grūtākā situācijā nekā šobrīd šeit! Ja šajā salā darbojas vājprātīgais, tad tas droši vien ir sagādājis veselu arsenālu — nemaz nerunājot par dūčiem un citiem duramajiem.

Armstrongs iesmējās.

— Te jūs varbūt maldāties, Blor. Daudzi maniakāli slepkavas īstenībā ir ļoti miermīlīgi ļautiņi. Patīkami cilvēki.

Blors noteica:

— Man vis nešķiet, ka šis te ir no tādiem, doktor Armstrong.

Trīs vīri devās apskatīt salu.

To pārmeklēt nemaz nebija grūti. Ziemeļrietumos uz krasta pusi jūrā slējās stāva klints, tās virsma bija pavisam gluda.

Pārējā salas daļā gandrīz nemaz neauga koki, arī augu nebija gandrīz nemaz. Trīs vīri rīkojās metodiski un rūpīgi, virzīdamies augšup un lejup — no salas augstākā punkta līdz pašai ūdens malai, pa ceļam pārlūkojot vissīkākās klinšu spraugas, kurās varēja slēpties ieeja kādā alā. Taču nevienu alu viņi neatrada.

Pārmeklējot jūras krastu, viņi uzdūrās ģenerālim Makarturam, kas sēdēja un lūkojās jūrā. Te bija ļoti mierīgi, vienīgi viļņi plīsa pret klintīm. Vecais vīrs sēdēja, taisni izslējies, viņa acis bija pievērstas apvārsnim.

Viņš nepievērsa nekādu uzmanību meklētājiem, kas tuvojās. Šī nevērība lika viņiem justies neērti. Blors nodomāja:

"Kaut kas nav kārtībā — šis liekas iegrimis transā vai tamlīdzīgi." Viņš noklepojās un draudzīgā tonī sacīja:

— Jūs esat atradis jauku, mierīgu vietiņu, ser.

Ģenerālis sapīka. Viņš pameta īsu skatienu pāri plecam. Un noteica:

— Tik maz laika— laika ir tik maz. Tik tiešām būs jālūdz, lai neviens mani netraucē.

Blors labsirdīgi bilda:

— Mēs jūs netraucēsim. Mēs tikai, tā sakot, aplūkojam salu. Vēlējāmies, ziniet, pārbaudīt, vai te kāds nav paslēpies.

Ģenerālis sarauca pieri un sacīja:

— Jūs nesaprotat —jūs neko nesaprotat. Lūdzu, ejiet prom. Blors atkāpās. Pievienojies pārējiem diviem, viņš noteica:

— Vecais ir jucis… nav nekādas jēgas ar viņu runāt. Lombards ziņkārīgi pavaicāja:

— Ko tad viņš teica? Blors paraustīja plecus.

— Kaut ko tādu, ka viņam neesot laika, un lai viņu netraucējot. Doktors Armstrongs sadrūma.

Un nomurmināja:

— Es tiešām brīnos…

Salas apskate praktiski bija pabeigta. Trīs vīri stāvēja uz salas augstākā punkta un lūkojās uz tālo cietzemi. Laivu jūrā nebija. Vējš aizvien pastiprinājās.

Lombards sacīja:

— Zvejnieku laivas šodien nav izgājušas jūrā. Tuvojas vētra. Ir gan nelādzība, ka no šejienes nevar saskatīt ciematu. Tad mēs varētu dot kādu zīmi vai tamlīdzīgi.

Blors ierosināja:

— Vakarā vajadzētu iekurt ugunskuru. Lombards, pieri raukdams, teica:

— Velnišķīga būšana, bet iespējams, ka tas viss jau ir paredzēts iepriekš.

— Kādā kārtā, ser?

— Kā lai es to zinu? Varbūt tas ir tikai joks. Mūs tīšām te izsēdinājuši, zinot, ka signāli nebūs pamanāmi, vai tamlīdzīgi. Varbūt ciemata iedzīvotājiem pateiks, ka te runa ir par kādām derībām. Kāds sasodīts plānprātiņš izgudrojis blēņu stāstus.

Blors šaubīgi noprasīja:

— Vai jūs domājat, ka viņi tos ņemtu par pilnu? Lombards sausi sacīja:

— Tādiem blēņu stāstiem ir vieglāk noticēt nekā patiesībai! Ja ciemata iedzīvotājiem pateiktu, ka sala jāizolē, kamēr šis Nezināmais misters Ouens klusītēm nobeigs visus savus viesus, — vai jums šķiet, ka tam kāds noticētu?

Doktors Armstrongs teica:

— Ir tādi brīži, kad es pats tam neticu. Un tomēr… Filips Lombards sacīja, zobus atņirdzis:

— Un tomēr — viss ir tieši tā! Jūs to pateicāt, doktor! Blors lūkojās lejup ūdenī.

Viņš sacīja:

— Jādomā, ka lejā neviens nevarēja paslēpties? Armstrongs papurināja galvu.

— Šaubos gan. Klints ir pavisam stāva. Kur tad te varētu paslēpties?

Blors sacīja:

— Klintī var būt kāda sprauga. Ja mums būtu laiva, tad mēs varētu apbraukt salai apkārt.

Lombards iebilda:

— Ja mums būtu laiva, tad mēs jau būtu vismaz pusceļā uz cietzemi!

— Jums taisnība, ser! Lombards pēkšņi ieteicās:.

— Mēs varam pārliecināties par to, vai klintī nav plaisu. Ir tikai viena vieta, kur tās varētu būt — mazliet pa labi no šejienes. Ja jūs, puiši, dabūtu virvi, tad varētu nolaist mani lejā, lai man būtu iespējams par to pārliecināties.

Blors sacīja:

— Pārliecināties tiešām derētu. Lai cik stulbi tas izklausās —jāparedz viss! Iešu paskatīties, vai nav iespējams kaut ko sadabūt.

Un viņš aši aizsoļoja uz mājas pusi.

Lombards lūkojās augšup — debesīs. Tur bija sākuši drūzmēties mākoņi. Vējš aizvien vēl turpināja pieaugt. Viņš pašķielēja uz Armstrongu. Un teica:

— Jūs esat tik kluss, doktor. Par ko jūs domājat? Armstrongs lēni sacīja:

— Es šobrīd domāju — vai vecais Makarturs tiešām ir sajucis…

Vera visu rītu nevarēja atrast sev vietu. Viņa vairījās no Emīlijas Brentas, gluži vai drebinādamās aiz riebuma.

Mis Brenta bija iznesusi ārā savu zvilni, novietojusi to aiz mājas stūra — aizvējā. Tur viņa sēdēja un adīja.

Ikreiz, kad Vera par viņu iedomājās, acu priekšā iznira bāla slīkones seja ar ūdenszālēm matos… seja, kas reiz bijusi skaista, — varbūt mazliet nekaunīgi skaista — un ko vairs nespēja sasniegt ne žēlums, ne šausmas.

Bet Emīlija Brenta, mierīga savas taisnības apziņā, sēdēja un adīja.

Terases laukumiņā pītā krēslā bija sadudzis tiesnesis Vorgreivs. Galva pilnīgi iegrimusi plecos.

Kad Vera lūkojās uz tiesnesi, viņa redzēja gaišmatainu un zilacainu jaunekli uz apsūdzēto sola — jaunekļa sejā bija šausmas un pārsteigums. Edvards Sitons. Iztēlē redzēja tiesneša krunkainās rokas — tās uzlika galvā melno, stūraino cepuri, un pēc tam viņš sāka lasīt spriedumu…

Pēc brīža Vera nokāpa līdz jūras krastam. Viņa sāka iet uz priekšu gar jūru — līdz pašam tālākajam salas galam, kur sēdēja vecais vīrs, lūkodamies uz apvārsni.

Ģenerālis Makarturs sakustējās, viņai tuvojoties. Viņš pagrieza galvu — skatienā dīvaini sajaucās jautājums ar satraukumu. Viņa jutās pārsteigta. Minūti vai divas ģenerālis raudzījās viņā, acis nenovērsdams.

Viņa nodomāja:

"Cik savādi! Viņš skatās tā, it kā zinātu…" Viņš sacīja:

— Ak, tā esat jūs! Jūs atnācāt…

Vera apsēdās zemē viņam līdzās. Viņa sacīja:

— Vai jums patīk te sēdēt un skatīties jūrā? Viņš laipni pamāja ar galvu.

— Jā, — viņš sacīja. — Tas ir jauki. Te ir laba vieta, es domāju — lai gaidītu.

— Gaidītu? — Vera skarbi pārjautāja. — Ko tad jūs gaidāt? Viņš laipni atbildēja:

— Beigas. Bet, es domāju, jūs taču to zināt, vai ne? Tā taču ir tiesa, vai ne? Mēs visi gaidām beigas.

Viņa nedroši pavaicāja:

— Ko jūs ar to gribat teikt? Ģenerālis Makarturs svinīgi noteica:

— Neviens no mums šo salu nepametīs. Tāds ir plāns . Jūs, protams, arī to ļoti labi zināt. Jūs tikai nespējat saprast vienu — cik tas ir liels atvieglojums!

Vera brīnīdamās pārvaicāja:

— Atvieglojums? Viņš sacīja:

— Jā. Protams, jūs esat tik ļoti jauna… jūs vēl neesat tam gatava. Bet tā būs! Svētīgais atvieglojums, uzzinot, ka beidzot viss ir galā — ka jums nav vairs tālāk jānes nasta. Arī jūs kādu dienu to sajutīsiet…

Vera asi noteica:

— Es jūs nesaprotu.

Viņas pirksti krampjaini savilkās. Pēkšņi viņai sametās bail no šī vecā karavīra.

Viņš domīgi sacīja:

— Redziet, es Lesliju mīlēju. Es viņu ļoti mīlēju… Vera pajautāja:

— Vai Leslija bija — jūsu sieva?

— Jā, mana sieva…. Es mīlēju viņu… un lepojos ar viņu. Viņa bija tik jauka… un tik dzīvespriecīga.

Minūti vai divas viņš cieta klusu, pēc tam sacīja:

— Jā, es mīlēju Lesliju. Tāpēc es to izdarīju. Vera sacīja:

— Jūs gribat teikt… — un aprāvās. Ģenerālis Makarturs laipni pamāja ar galvu.

— Kāda jēga tagad to noliegt —ja reiz mēs visi drīz mirsim? Es sūtīju Ričmondu nāvē. Domāju, ka es savā veidā kļuvu par slepkavu. Dīvaini. Slepkavība — es vienmēr tik ļoti cienīju likumu! Bet tajā laikā es uz šo lietu skatījos savādāk. Man nebija sirdsapziņas pārmetumu. "Viņš, nolādēta būšana, ir to nopelnījis!" tā es domāju. Bet pēcāk…

Vera dusmīgā balsī noprasīja:

— Kas — pēcāk?

Viņš nenoteikti nogrozīja galvu. Ģenerālis izskatījās apjucis un mazliet nobēdājies.

— Es nezinu. Es — nezinu. Redziet, tas viss bija gluži citādi. Es nezinu, vai Leslija jebkad nojauta… Nedomāju vis. Bet, redziet, kopš tā laika es par viņu neko daudz vairs nezinu. Viņa attālinājās — tur, kur es viņai vairs nevarēju piekļūt. Un pēc tam nomira — un es paliku viens…

Vera sacīja:

— Viens — viens… — Un atbalss uztvēra viņas vārdus, atkārtodama tos klintīs.

Ģenerālis Makarturs noteica:

— Arī jūs būsiet priecīga, kad beidzot pienāks gals. Vera piecēlās. Viņa skarbi atteica:

— Es nesaprotu, ko jūs gribat teikt! Viņš atbildēja:

— Es zinu, mans bērns. Es zinu…

— Jūs nevarat zināt. Jūs nemaz nevarat saprast…

Ģenerālis Makarturs atkal lūkojās jūrā. Viņš likās nemaz vairs nemanām viņas klātbūtni.

Maigi un ļoti klusu viņš nomurmināja: — Leslij…?

Kad Blors nāca atpakaļ no mājas ar virvi, kuru bija aptinis ap roku, viņš atrada Armstrongu stāvam turpat, kur bija viņu atstājis, un lūkojamies lejup —jūras dziļumos.

Blors aizelsies noprasīja:

— Kur misters Lombards? Armstrongs bezrūpīgi atbildēja:

— Aizgāja pārbaudīt kādu savu minējumu. Viņš pēc minūtes būs atpakaļ. Klausieties, Blor, es uztraucos.

— Es teiktu, ka mēs visi uztraucamies. Doktors nepacietīgi atmeta ar roku.

— Protams, protams. Es nemaz nedomāju to. Es domāju par veco Makarturu.

— Kas ir ar viņu, ser?

— Mēs meklējam vājprātīgo, — doktors Armstrongs drūmi sacīja, — bet ko jūs teiktu par ģenerāli?

Blors neticīgi atsaucās:

— Vai jūs domājat, ka viņš ir maniaks? Armstrongs šaubīgi noteica:

— Tā es vis neteiktu. Nevienu mirkli. Bet, protams, es neesmu gara slimību ārsts. īstenībā es ar viņu nemaz neesmu tā kārtīgi parunājis — neesmu viņu pētījis no šī redzes viedokļa.

Blors neticīgi sacīja:

— Bļembļem —jā gan! Bet es neņemos apgalvot… Armstrongs viņu pārtrauca — ar pūlēm, gluži kā cilvēks, kas tik

tikko spēj savaldīties.

— Iespējams, ka jums taisnība! Sasodīts, kāds noteikti ir paslēpies uz salas! Ak, tur jau nāk Lombards.

Viņi rūpīgi piestiprināja virvi. Lombards sacīja:

— Es darīšu, ko varēšu. Katram gadījumam uzmaniet virvi, es paraustīšu.

Pēc minūtes vai divām, kamēr viņi tā stāvēja, vērodami Lombarda pārvietošanos, Blors sacīja:

— Rāpjas kā kaķis, vai ne?

Viņa balsī varēja saklausīt tādu dīvainu pieskaņu. Doktors Armstrongs sacīja:

— Es domāju, ka viņš savā laikā būs daudz uzturējies kalnos.

— Iespējams.

Iestājās klusums, un bijušais inspektors sacīja:

— Savāds tips, ja tā padomā. Vai zināt, ko es domāju?

— Ko?

— Ar viņu saistās kas nelāgs!

— Kādēļ gan?

Blors nosprauslojās. Pēc tam sacīja:

— Es īsti nezinu. Bet es viņam neuzticētos ne mirkli. Doktors Armstrongs pavaicāja:

— Jādomā, ka viņam varētu būt vētraina pagātne. Blors noteica:

— Varu derēt, ka tur daudzi piedzīvojumi ir melnā tumsā tīti. — Viņš mirkli paklusēja, pēc tam turpināja: — Vai jūs gadījumā neesat paķēris līdzi revolveri, doktor?

Armstrongs ieplēta acis.

— Es? Augstais Dievs, nē. Kāpēc lai es to darītu? Blors sacīja:

— Bet kāpēc Lombardam to vajadzēja? Armstrongs šaubīgi novilka:

— Jādomā, ka viņam tāds paradums. Blors nievīgi pavīpsnāja.

Te pēkšņi virve tika paraustīta. Dažas minūtes viņi vilka no visa spēka — stiepdami Lombardu augšā. Tad, kad vilkt kļuva vieglāk, Blors sacīja:

— Paradums nelīdzinās paradumam! Misters Lombards ņem līdzi revolveri, kad dodas uz mežoņu apdzīvotiem apvidiem, un vēl arī prīmusu, guļammaisu un dusta pulveri, šaubu nav! Taču pieraduma pēc viņš nevarēja visu to vest līdzi uz šejieni! Vienīgi piedzīvojumu romānos cilvēki nēsā līdzi revolverus — tur to apraksta kā normālu parādību.

Doktors Armstrongs norūpējies pašūpoja galvu.

Pārliekušies pār klints malu, viņi sekoja Lombarda kustībām. Viņa meklējumi bija galā, un uzreiz varēja redzēt, ka tie nav nesuši augļus. Drīz vien viņš parādījās klintsaugšā. Un ņēmās slaucīt no pieres sviedrus.

— Tā, — viņš sacīja, — tagad viss ir skaidrs. Tas ir vai nu mājā, vai nekur — citu slēptuvju nav.

Māju pārmeklēt bija vienkārši. Viņi pārlūkoja piebūves, pēc tam pievērsās pašai mājai. Virtuves skapītī atrada misis Rodžersas centimetrmēru un pārmērīja sienas. Taču nekur nekādu tukšumu nebija. Un kur gan lai tādus ierīkotu moderni būvētā mājā, kur visas līnijas ir taisnas un precīzas. Sākumā viņi izpētīja pirmo stāvu. Kāpjot augšā uz guļamistabām, viņi pa logu ieraudzīja Rodžersu, kas nesa uz terasi paplāti ar kokteiļiem.

Filips Lombards līksmi sacīja:

— Apbrīnojams radījums — tik labs sulainis! Lai kas arī notiktu, viņš visu pacieš pilnīgā mierā.

Armstrongs piekrītoši noteica:

— Rodžerss ir pirmklasīgs sulainis, to arī es varu sacīt! Blors teica:

— Viņa sieva bija ļoti laba pavāre. Tās vakariņas vakarvakarā… Viņi pievērsās pirmajai guļamistabai.

Pēc piecām minūtēm visi trīs jau stāvēja kāpņu laukumiņā. Neviens nebija noslēpies istabās — tur nebija nekādas paslēptuves. Blors bilda:

— Te ir tādas mazas kāpnītes. Doktors Armstrongs sacīja:

— Tās ved uz kalpotāju istabu. Blors paziņoja:

— Ir jābūt kādai pažobelei zem jumta— kaut vai ūdens tvertnēm, cisternām vai tamlīdzīgi. Tā ir visticamākā iespēja — un arī vienīgā!

Un tobrīd, kamēr viņi tur tā stāvēja, augšā atskanēja troksnis. Klusu, zaglīgu soļu švīkoņa.

To bija dzirdējuši visi. Armstrongs saķēra Blora roku. Lombards brīdinoši pacēla pirkstu.

— Klusu — klausieties!

Troksnis atskanēja atkal — kāds kustējās: klusi, zaglīgi, cenšoties spert soļus pēc iespējas uzmanīgi. Armstrongs nočukstēja:

— Pašlaik viņš ir guļamistabā. Tajā, kur atrodas misis Rodžersas līķis.

Blors tāpat čukstus atbildēja:

— Skaidra lieta! Tā ir labākā slēptuve, kādu vien var iedomāties! Nevienam tas nebūtu ienācis prātā. Bet tagad — klusu, uzmanieties!

Viņi uzmanīgi zagās augšā.

Mazajā laukumiņā pie durvīm viņi atkal apstājās. Jā, istabā kāds

bija. Iekšā tikko dzirdami nokrakšķēja grīdas dēlis. Blors nočukstēja: — Aiziet!

Viņš atrāva durvis un metās iekšā, pārējie divi sekoja viņam pa pēdām.

Te visi trīs sastinga uz vietas.

Istabā stāvēja Rodžerss ar drēbju kaudzi rokās.

kabatas lukturīti un sekoja viņam.

Pēc piecām minūtēm trīs vīri stāvēja kāpņu laukumiņā un drūmi vērās cits citā. Viņi bija notriepušies no galvas līdz kājām, sapinušies zirnekļu tīklos un sapīkuši.

Uz salas nebija neviena cita — tikai astoņi vēl dzīvajos palikušie.

Blors atguvās pirmais. Viņš sacīja:

—Atvainojiet… hm… Rodžers. Mēs dzirdējām te kādu kustamies un nodomājām — tātad… Viņš aprāvās. Rodžerss teica:

—Atvainojiet, džentlmeņi. Es tikai paņēmu savas mantas. Es domāju, ka nevienam nebūs iebildumu, ja es ierīkošos kādā no tukšajām viesu istabām stāvu zemāk? Mazākā istabā.

Viņš to sacīja Armstrongam, un Armstrongs atbildēja:

— Protams. Protams. Dariet, kā vēlaties.

Viņš centās neskatīties uz gultā gulošo nedzīvo ķermeni. Rodžerss sacīja:

— Pateicos, ser.

Viņš izgāja no istabas, ar mantām apkrāvies, un devās lejā pa kāpnēm uz guļamistabu stāvu.

Armstrongs piegāja pie gultas un, pacēlis palagu, pavērās mirušās sievietes mierīgajā sejā. Tagad tajā vairs nebija baiļu. Tikai vienaldzība.

Armstrongs noteica:

— Žēl, ka man nav līdzi instrumentu somas. Gribētos zināt, kas tā bija par indi.

Pēc tam viņš pievērsās abiem pārējiem.

— Metīsim mieru. Man ir tāda jušana, ka mēs neko neatradīsim. Blors cīkstējās ar bēniņu durvju bultu.

Viņš sacīja:

— Tas tips sasodīti ātri pārvietojas. Vēl tikai pirms minūtes mēs viņu redzējām dārzā. Neviens no mums nedzirdēja viņu uzkāpjam augšā.

Lombards piebilda:

— Tāpēc jau mēs nolēmām, ka tur staigā kāds svešs.

Blors nozuda tumšajā pažobeles caurumā. Lombards izvilka no

Devītā nodaļa

Lombards lēni noteica:

— Tātad mēs esam maldījušies — maldījušies viscaur! Izdomājām kaut kādu murgu, izfantazējām visu ko — divu nejaušu nāves gadījumu dēļ!

Armstrongs nopietni iebilda:

— Un tomēr, ziniet, fakti paliek fakti. Galu galā es taču esmu ārsts un kaut ko saprotu arī pašnāvību gadījumos. Entonijs Mārstons nebija pašnāvnieka tips.

Lombards šaubīgi sacīja:

— Bet es domāju — vai tā tomēr nevarēja būt nejaušība? Blors skeptiski nosprauslojās.

— Sasodīti dīvaina nejaušība.

Iestājās klusumbrīdis, pēc tam Blors noteica: — Arī ar to sievieti… — un aprāvās.

— Misis Rodžersa?

— Jā. Ir taču iespējams — vai ne — ka arī tā ir bijusi nejaušība? Filips Lombards sacīja:

— Nejaušība? Kādā kārtā?

Blors izskatījās nedaudz pārsteigts. Viņa ķiegeļsarkanā seja satumsa vēl vairāk. Viņš izgrūda, runādams caur zobiem:

— Paklausieties, doktor, jūs taču devāt viņai kaut kādas zāles — pats zināt.

Armstrongs vērās viņā, acis iepletis.

— Zāles? Ko jūs ar to domājat?

— Vakarvakarā. Jūs pats teicāt, ka iedosiet viņai kaut ko, lai viņa varētu aizmigt.

— Ak, jā. Nekaitīgas miegazāles.

— Kas tās īsti bija par zālēm?

— Nedaudz trionāla. Pilnīgi nekaitīgs preparāts. Blors kļuva aizvien sarkanāks. Viņš teica:

— Paklausieties — runāsim skaidru valodu —jūs taču neiedevāt viņai pārāk lielu devu, ko?

Doktors Armstrongs dusmīgi iebilda:

— Nesaprotu, ko jūs ar to domājat. Blors sacīja:

— Tas taču ir iespējams, vai ne, ka jūs varējāt kļūdīties? Tādas lietas palaikam notiek.

Armstrongs skarbi noteica:

— Nekā tamlīdzīga. Tāds pieņēmums ir gluži vienkārši smieklīgs.

Viņš apklusa un tad saltā, kodīgā tonī piemetināja: — Vai varbūt jūs domājat, ka es to izdarīju tīšām? Filips Lombards ātri iejaucās:

— Paklausieties, jūs abi, liksim prātus kopā. Nevajag mētāties ar tādiem apvainojumiem.

Blors pēkšņi ierunājās:

— Es tikai teicu, ka doktors varbūt kļūdījies.

Doktors Armstrongs piespiesti pasmaidīja. Viņš noteica, parādīdams zobus samocītā smaidā:

— Ārsti nevar atļauties tamlīdzīgas kļūdas, mans draugs. Blors nevērīgi sacīja:

— Tā nebūtu jūsu pirmā kļūda — ja varam ticēt tai gramofona platei!

Armstrongs nobāla. Filips Lombards ātri un dusmīgi uzrunāja Bloru:

— Kāds labums no tā, ka mēs sāksim apvainot cits citu? Mēs visi esam vienādā stāvoklī. Mums jāturas kopā. Kā tad ar to melīgo apsūdzību pret jums pašu?

Blors paspēra soli uz priekšu, rokas sakrampējis. Viņš spiedzīgā balsī iesaucās:

— Tā ir sasodīti melīga apsūdzība! Vieni vienīgi meli! Jūs varat mēģināt aizvērt man muti, mister Lombard, bet ir kaut kas tāds, ko es gribētu uzzināt — un, starp citu, arī par jumsi

Lombards uzrāva uzacis.

— Par mani?

— Jā, gribētos zināt, kāpēc jūs ņemat līdzi revolveri, kad dodaties ciemos.

Lombards sacīja:

— Jūs gribat zināt, ko?

— Jā, gribu gan, mister Lombard. Lombards negaidot noteica:

— Ziniet, Blor, jūs nemaz neesat tāds muļķis, par kādu izliekaties.

— Tā varētu būt. Kā tad ir ar to revolveri? Lombards pasmaidīja.

— Es to paņēmu tāpēc, ka domāju — nokļūšu neapskaužamā situācijā.

Blors aizdomīgi iebilda:

— Vakarvakarā jūs mums to neteicāt. Lombards palocīja galvu.

— Tātad jūs mūs apmānījāt? — Blors uzstāja.

— Savā ziņā jā, — Lombards piekrita.

— Labi, tad klājiet vaļā, kas par lietu. Lombards lēni sacīja:

— Es ļāvu jums domāt, ka tiku uzaicināts šurp tāpat kā visi pārējie — viesos. īstenībā tā nav. Patiesībā es tiku nolīgts — to izdarīja mazs žīdiņš, vārdā Moriss. Viņš piedāvāja man simt gineju, ja braukšu šurp un turēšu acis vaļā, viņš teica, ka esot dzirdējis par manu reputāciju — nepievilt grūtās situācijās.

— Un? — Blors nepacietīgi noprasīja. Lombards pasmīnēdams sacīja:

— Tas arī viss.

Doktors Armstrongs noteica:

— Bet viņš taču pateica jums vēl ko vairāk?

— Ak vai, nē, nepateica vis. Viņš bija mēms kā zivs. Es varot piedāvājumu pieņemt vai noraidīt — tā viņš teica. Es biju spiedīgos apstākļos. Un pieņēmu.

Blors nelikās pārliecināms. Viņš noprasīja:

— Kāpēc jūs vakarvakarā mums to visu nepateicāt?

— Dārgais draugs, — Lombards paraustīja plecus. — Kā es vakarvakarā varēju zināt, kas šeit īsti notiks? Es nogaidīju — un pateicu ko tādu, kas nesaistīja man rokas.

Doktors Armstrongs asi iebilda:

— Bet vai tagad —jūs domājat citādi? Lombarda seja pārvērtās. Tā sadrūma un satumsa. Viņš noteica:

— Jā. Tagad es domāju, ka mēs visi esam vienādā stāvoklī. Tās simt ginejas vienkārši bija — siera gabaliņš, ar kurām šis misters Ouens iemānīja mani lamatās — kopā ar jums visiem.

Viņš lēni piebilda:

— Jo mēs esam iekrituši lamatās — varu apzvērēt, ka tā ir! Misis Rodžersas nāve! Tonija Mārstona nāve. No pusdiengalda pazudušās nēģerēnu figūriņas! Ak jā, mistera Ouena stils ir skaidri redzams — bet kur, pie velna, ir šis misters Ouens pats?

Lejā gongs svinīgi aicināja visus uz lenču.

Rodžerss stāvēja pie ēdamistabas durvīm. Kad trīs vīri nokāpa pa kāpnēm, viņš paspēra pāris soļus uz priekšu. Un sacīja — klusā, bažīgā balsī:

— Es ceru, ka lenčs jums visiem garšos. Auksts šķiņķis, auksta mēle un novārīti kartupeļi. Vēl ir siers, cepumi un konservēti augļi.

Lombards sacīja:

— Izklausās tā nekas. Tātad krājumi vēl nav izsīkuši?

— Ēdamā ir daudz, ser, lielākoties konservi. Pieliekamais ir piebāzts pilns. Es teiktu, ka tā ir nepieciešamība, ser, uz salas, kurai reizēm ilgāku laiku nav sakaru ar cietzemi.

Lombards pamāja.

Rodžerss, sekodams trim vīriem ēdamistabā, nomurmināja:

— Mani uztrauc, ka Freds Narakots te šodien nav rādījies. Mums briesmīgi neveicas, tas gan ir jāsaka.

— Jā, — sacīja Lombards, — briesmīgi neveicas — tas ir īstais vārds.

Istabā ienāca mis Brenta. Viņai acīmredzot bija aizripojis vilnas dzijas kamols, un tagad viņa to rūpīgi satina. Apsēdusies savā vietā pie galda, viņa ieteicās:

— Laiks mainās. Vējš ir ļoti spēcīgs, un jūrā parādījušās baltas viļņu galotnes.

Ienāca tiesnesis Vorgreivs. Viņš gāja lēniem, svinīgiem soļiem. Viņa asās acis, slēpdamās zem kušķainajām uzacīm, nopētīja klātesošos. Viņš sacīja:

— Jums šorīt bijis tāds nemierīgs rīts.

Viņa balsī varēja samanīt tādu kā ļaunu prieku.

Istabā iesteidzās Vera Kleitorna. Viņa bija mazliet aizelsusies.

Vera steigšus sacīja:

— Ceru, ka jums nenācās mani gaidīt. Vai esmu nokavējusi? Emīlija Brenta atsaucās:

— Jūs neesat pēdējā. Arī ģenerāļa vēl nav. Viņi sasēdās ap galdu.

Rodžerss uzrunāja mis Brentu:

— Sāksim, cienītā, vai mazliet pagaidīsim? Vera sacīja:

— Ģenerālis Makarturs sēž tur lejā piejūras. Es vis nedomāju, ka viņš tur būtu dzirdējis gongu. — Viņa likās šaubāmies. — Viņš šodien tāds dīvains, man šķiet.

Rodžerss aši piedāvāja:

— Iešu lejā un viņu pasaukšu — pateikšu, ka lenčs ir galdā. Doktors Armstrongs pielēca kājās.

— Iešu es, — viņš sacīja. — Jūs varat sākt ēst.

Viņš izsteidzās no istabas. Aiz muguras viņš dzirdēja Rodžersa balsi:

— Vai vēlaties aukstu mēli vai aukstu šķiņķi, cienītā?

Pieciem cilvēkiem, kuri sēdēja ap galdu, grūti nācās atrast tematu sarunai. Ārā asas vēja brāzmas te šaustīja logus, te rima. Vera tikko manāmi nodrebinājās un sacīja:

— Tuvojas vētra.

Blors pūlējās uzsākt sarunu. Viņš sacīja:

— Vakar no Plimutas kopā ar mani vilcienā brauca kāds vecis. Viņš teicās zinām, ka tuvojas vētra. Taisni jābrīnās, kā tie vecie jūrnieki zina, kad būs vētra.

Rodžerss apstaigāja galdu, novākdams netīros traukus. Piepeši viņš apstājās pusceļā, ar šķīvjiem rokās. Un sacīja dīvaini iztrūcinātā balsī:

— Kāds skrien šurp…

Viņi visi varēja dzirdēt soļus — kādu skrienam augšā uz terasi. Un šajā brīdī — viņi visi zināja, zināja, lai gan vēl neviens neko nebija viņiem teicis…

It kā pēc kopīgas vienošanās visi reizē piecēlās kājās. Stāvēja un lūkojās uz durvju pusi.

Tajās, strauji elpodams, parādījās doktors Armstrongs. Viņš sacīja:

— Ģenerālis Makarturs —

— Miris! — nesavaldīgi iesaucās Vera. Armstrongs apstiprināja:

— Jā, viņš ir miris…

Iestājās klusumbrīdis — ilgs klusumbrīdis.

Visi septiņi lūkojās cits citā, nespēdami ne vārdu bilst.

Vētra saka plosīties tieši tobrīd, kad pa durvīm ienesa veca vira līķi.

Visi bija sapulcējušies vestibilā.

Un tad pēkšņi sāka svelpt un gaudot vējš, lejup gāzās lietus straumes.

Blors un Armstrongs ar savu nesamo devās uz kāpnēm, kad Vera Kleitorna pēkšņi pagriezās un iegāja atpakaļ tukšajā ēdamistabā.

Tur viss bija palicis savās vietās — kā viņi atstājuši. Uz bufetes malas stāvēja neaiztiktais saldēdiens.

Vera piegāja pie galda. Viņa tur pakavējās minūti vai divas — bet te istabā klusiem soļiem ieslīdēja Rodžerss.

Ieraudzījis Veru, viņš sarāvās. Pēc tam viņa skatiens likās jautājošs. Viņš vaicāja:

— Ak, mis, es… es tikai ienācu apskatīties…

Tik skaļā un aizsmakušā balsī, kas pārsteidza viņu pašu, Vera iesaucās:

— Jums ir taisnība, Rodžers! Apskatieties pats. Tur ir tikai septiņi…

Ģenerālis Makarturs tika novietots savā guļvietā.

Izmeklējis viņu, Armstrongs iznāca no istabas un nokāpa lejā. Viņš visus atrada sapulcējušos viesistabā.

Mis Brenta adīja. Vera Kleitorna stāvēja pie loga, lūkodamās lietū, kas gāza bez mitas. Blors sēdēja, taisni izslējies krēslā, salicis rokas uz ceļiem. Lombards nemitīgi staigāja uz priekšu un atpakaļ pa istabu. Tālākajā istabas galā misters Vorgreivs sēdēja zvilnī. Viņa acis bija pusaizvērtas.

Kad doktors ienāca istabā, tās atvērās. Tiesnesis spalgā, spiedzīgā balstiņā noprasīja:

— Kā ir, doktor?

Armstrongs bija ļoti bāls. Viņš sacīja:

— Nav ne runas par sirdslēkmi vai ko tamlīdzīgu. Makarturs dabūjis pa galvu ar kādu cietu priekšmetu.

Visi sāka sačukstēties, sacēlās troksnis, bet tiesneša spalgā balss atskanēja atkal:

— Vai jūs atradāt slepkavības ieroci?

— Nē.

— Un tomēr esat pārliecināts, ka fakti ir tieši tādi?

— Pilnīgi pārliecināts. Misters Vorgreivs klusi sacīja:

— Tagad mēs skaidri zinām, kas jādara.

Nebija šaubu par to, kas tagad ņems iniciatīvu savās rokās. Visu rītu Vorgreivs bija nosēdējis zvilnī terasē — miegains un vienaldzīgs. Tagad viņš ar savu lielo autoritāti viegli saņēma vadības grožus savās rokās. Nejau velti ilgi bija strādājis tiesā. Arī tagad viņš likās spriežam tiesu. Noklepojies viņš ierunājās atkal:

— Šorīt, džentlmeņi, sēžot terasē, man bija iespēja novērot jūsu pārvietošanos. Nebija nekādu šaubu par to, ko jūs gribējāt panākt. Jūs pārmeklējāt salu, lai atrastu nepazīstamo slepkavu?

— Pilnīgi pareizi, ser, — sacīja Filips Lombards. Tiesnesis turpināja:

— Jūs, bez šaubām, bijāt nonākuši pie tā paša secinājuma kā es — tas ir, ka Entonija Mārstona un misis Rodžersas nāvi nav izraisījusi nejaušība — tās nebija arī pašnāvības. Jūs, bez šaubām, nopratāt arī to, kāpēc misters Ouens ataicinājis jūs uz šo salu?

Blors aizsmacis atsaucās:

— Viņš ir vājprātīgs! Traks. Tiesnesis iesmējās.

— Jums droši vien būs taisnība. Bet tas neko nemaina. Mūsu galvenais uzdevums tagad ir — glābt savas dzīvības.

Armstrongs drebošā balsī sacīja:

— Bet uz salas neviena nav, es jums saku. Neviena! Tiesnesis pakasīja zodu.

Viņš laipni sacīja:

— Tādā nozīmē, kā jūs to sakāt — jā. Es pie šāda secinājuma nonācu šorīt agri no rīta. Es būtu varējis jums pateikt priekšā, ka jūsu meklējumi nevainagosies panākumiem. Un tomēr es turos pie pārliecības, ka misters Ouens (sauksim viņu tā, ja jau viņš pats šādu vārdu izvēlējies) ir uz salas. Pilnīgi noteikti. Ja pieņemam, ka viņš sev nospraudis mērķi — sodīt cilvēkus par noziegumiem, par kuriem tos nevar saukt pie atbildības pēc pastāvošajiem likumiem, tad ir tikai viens paņēmiens, kā šo plānu īstenot. Misters Ouens varēja ierasties uz salas tikai tā.

Viss ir pilnīgi skaidrs. Misters Ouens ir viens no mums…

— Ak nē, nē, nē…

Vera nespēja savaldīties — viņai izlauzās kaut kas līdzīgs vaidam. Tiesnesis uzlūkoja viņu ar caururbjošu skatienu. Viņš sacīja:

— Mana mīļā jaunā lēdij, šis nav īstais laiks noliegt acīm redzamus faktus. Mēs visi esam nokļuvuši nopietnās briesmās. Viens no mums ir A. N. Ouens. Un mēs nezinām, kurš tas ir. No desmit cilvēkiem, kuri ieradās uz salas, trīs jau ir novākti. Entonijs Mārstons, misis Rodžersa un ģenerālis Makarturs tātad vairs nav turami aizdomās. Mēs esam palikuši septiņi. No šiem septiņiem viens, ja drīkstu tā izteikties, ir neīstais nēģerēns.

Viņš apklusa un palūkojās apkārt.

— Vai jūs visi man piekrītat? Armstrongs sacīja:

— Tas ir neticami — bet es domāju, ka jums taisnība. Blors apstiprināja:

— Par to nav nekādu šaubu. Un, ja jūs vaicātu man, tad es pateiktu priekšā ļoti labu domu…

Tiesnesis Vorgreivs ar ātru rokas mājienu viņu apturēja. Viņš mierīgi sacīja:

— Pie tā mēs vēl atgriezīsimies. Šobrīd man ir svarīgi noskaidrot, vai visi šiem faktiem piekrīt.

Emīlija Brenta, joprojām adīdama, sacīja:

— Jūsu pamatojumi izklausās loģiski. Es piekrītu, ka viens no mums varētu būt nelabā apsēsts.

Vera nomurmināja:

— Es nespēju tam ticēt… Es nevaru… Vorgreivs sacīja:

— Lombards?

— Piekrītu, ser, pilnīgi piekrītu.

Tiesnesis pamāja ar galvu, likdamies visai apmierināts. Viņš sacīja:

— Tagad pārcilāsim pierādījumus. Iesākumam — vai ir kāds iemesls turēt aizdomās kādu no šiem cilvēkiem? Mister Blor, jādomā, ka jums ir kaut kas sakāms.

Blors smagi elpoja. Viņš sacīja:

— Lombardam ir revolveris. Viņš vakarvakarā neteica taisnību. Viņš pats to atzina.

Filips Lombards nicīgi pasmīnēja. Viņš noteica:

— Es domāju, es labāk paskaidrošu vēlreiz.

Tā viņš arī izdarīja, izstāstīdams visu īsi un kodolīgi. Blors skarbi ieteicās:

— Kādi ir pierādījumi? Nav nekā tāda, kas jūsu teikto apstiprinātu.

Tiesnesis noklepojās.

— Nelaimīgā kārtā mēs visi esam līdzīgā situācijā, — viņš sacīja. — Un nākas paļauties tikai uz mūsu vārdiem.

Viņš paliecās uz priekšu.

— Neviens no jums vēl nav apjēdzis, cik šī situācija neparasta. Pēc manām domām, ir tikai viens ceļš. Noskaidrot, vai te ir kāds, kuru varētu atbrīvot no aizdomām, pamatojoties uz tiem datiem, kādi ir mūsu rīcībā.

Doktors Armstrongs ātri iebilda:

— Esmu labi pazīstams profesionālis. Pati doma par to, ka es varētu…

Tiesneša rokas mājiens atkal apturēja runātāju, neļaujot viņam nobeigt runu. Misters Vorgreivs savā smalkajā, spalgajā balstiņā noteica:

— Arī es esmu pazīstams profesionālis! Bet, dārgais ser, tas itin neko nepierāda! Ir gadījies, ka arī ārsti sajūk prātā. Un tiesneši tāpat. Tāpat, — viņš piebilda, skatīdamies uz Bloru, — arī policisti!

Lombards sacīja:

— Katrā ziņā, es ceru, jūs neturat aizdomās sievietes? Tiesnesis savilka uzacis. Un viņš atbildēja savā slavenajā "šķērmajā" balsī, kuru tik labi pazina aizstāvji:

—Vai es jūs pareizi sapratu —un jūs apgalvojat, ka starp sievietēm nevar būt maniaku?

Lombards dusmīgi noteica:

— Protams, ne. Taču tik un tā tas neliekas diezko ticami… Viņš aprāvās. Tiesnesis Vorgreivs joprojām tajā pašā smalkajā,

spiedzīgajā balstiņā uzrunāja Armstrongu.

— Doktor Armstrong, vai sievietei būtu pa spēkam iebelzt nabaga Makarturam pa pakausi un nobeigt viņu?

Doktors mierīgi atbildēja:

— Pilnīgi, ja viņai būtu pienācīgs ierocis — gumijas steks vai nūja.

— Tātad viņa ar to tiktu viegli galā?

— Tieši tā.

Tiesnesis Vorgreivs pagrieza savu bruņurupučveidīgo kaklu. Viņš sacīja:

— Abas pārējās nāves izraisīja inde. Tā, nevis vētrains strīds — tādā gadījumā nemaz nav vajadzīgs liels fizisks spēks.

Vera dusmīgi uzkliedza:

— Es domāju, ka jūs esat traks!

Tiesnesis lēni pacēla acis, viņa skatiens pētīja meiteni. Tas bija bezkaislīga cilvēka skatiens —tāda, kas pieradis izlemt citu likteņus. Viņa nodomāja:

"Viņš manī redz tikai — pētāmu piemēru. Un…" viņai iešāvās prātā tiešām pārsteidzoša doma: "Es viņam diezkā nepatīku!" Tiesnesis izlīdzinātā tonī sacīja:

— Mana dārgā jaunā lēdij, pacentieties apvaldīt savas jūtas. Es jūs neapsūdzu. — Viņš paklanījās mis Brentai. — Es ceru, mis Brenta, ka jūs netaisāties apstrīdēt manis teikto, ka mēs visi esam turami aizdomās?

Emīlija Brenta adīja. Viņa nepacēla acis. Un saltā balsī atbildēja:

— Ideja, ka es varētu nogalināt dzīvu radību, turklāt nevis vienu, bet veselas trīs — protams, liksies pilnīgi bezjēdzīga ikvienam, kas mani kaut cik pazīst. Taču es saprotu, ka mēs nepazīstam cits citu, un šādos apstākļos neviens nevar tikt atbrīvots no aizdomām, kamēr nebūs pierādīta viņa nevainība. Kā jau teicu, starp mums ir ielavījies sātans.

Tiesnesis sacīja:

— Tad mēs esam vienisprātis. Neviens netiek atbrīvots no aizdomām, jo rakstura īpašības un sabiedriskais stāvoklis netiek ņemti vērā.

Lombards ierunājās: — Bet kā tad ir ar Rodžersu? Tiesnesis neizteiksmīgi palūkojās viņā.

— Kas tad ir ar viņu? Lombards sacīja:

— Bet, manuprāt, Rodžersu ar tīru sirdsapziņu varētu izsvītrot no šī saraksta.

Tiesnesis Vorgreivs painteresējās:

— Patiesi? Bet uz kāda pamata? Lombards paskaidroja:

— Viņam tas viss pat prātā nevarēja ienākt. Bez tam viņa sieva ir kritusi šai ļaundarībai par upuri.

Tiesneša uzacis atkal saraucās. Viņš ierunājās:

— Manas tiesneša karjeras laikā, jaunais cilvēk, man nācās iztiesāt vairākas lietas, kad vīri bija noslepkavojuši sievas — un tika atzīti par vainīgiem.

— Ak tā! Es piekrītu. Noslepkavot savu sievu — tas ir pilnīgi iespējams, gluži dabiska būšana, ja tā varētu sacīt! Bet šis nav tas gadījums! Es varu noticēt, ka Rodžerss nogalējis sievu aiz bailēm, ka viņa sāks runāt un viņu nodos, vai varbūt viņa vīram gluži vienkārši apnikusi un viņš gribējis padraiskoties ar kādu jaunāku, ne tik vecu un traucējošu. Bet es nespēju saskatīt viņā jukušo misteru Ouenu, kas spriež vājprātīgu tiesu, sākot ar savu paša sievu — sodot viņu par noziegumu, kuru abi pastrādājuši kopā.

Misters Vorgreivs sacīja:

—Jūs ticat visam bez kādiem pierādījumiem. Mēs taču nezinām, vai Rodžerss un viņa sieva tiešām nogalinājuši savu saimnieci. Tas varēja būt melīgs apgalvojums, kas tika izteikts vienīgi tāpēc, lai šis Rodžerss liktos nonācis tādos pašos apstākļos kā mēs visi. Varbūt misis Rodžersa vakarvakarā izbijās, sapratusi, ka viņas vīrs zaudējis sajēgu?

Lombards sacīja:

— Labi, lai būtu pēc jūsu prāta. A. N. Ouens ir viens no mums. Tad izņēmumu nevar būt. Aizdomās turami ir visi bez izņēmuma.

Misters Vorgreivs teica:

— Es domāju tā: ne rakstura īpašības, ne stāvoklis sabiedrībā, ne kas cits neatbrīvo no aizdomām. Tagad mums jānoskaidro fakti, kuri ļautu atbrīvot kādu no mums no aizdomām. Vienkāršāk runājot — vai starp mums ir kāds, varbūt pat vairāki, kas nekādā gadījumā nevarēja iedot indi Entonijam Mārstonam, nedz arī pārliecīgi lielu miegazāļu devu misis Rodžersai — un kam nebija nekādas iespējas iebelzt pa galvu ģenerālim Makarturam un nogalināt viņu?

Blora parupjā seja atplauka. Viņš paliecās uz priekšu.

— Tagad beidzot jūs runājat lietišķi, ser! — viņš sacīja. — Mēs esam tikuši līdz lietas būtībai! Centīsimies visu noskaidrot. Kas attiecas uz jauno Mārstonu, tad es nedomāju, ka tur vairs ko iespējams noskaidrot. Tika izteikta doma, ka indi varēja iebērt viņa glāzē pa atvērto logu — pirms tam, kad viņš glāzi atkal piepildīja. Taču tiem, kuri atradās istabā, to izdarīt bija daudz vienkāršāk. Nevaru atcerēties, vai Rodžerss bija istabā, bet jebkuram no mums pārējiem to izdarīt bija vieglāk par vieglu.

Viņš apklusa, pēc tam turpināja:

— Tagad par to sievieti — misis Rodžersu. Šeit aizdomās vispirms turami viņas vīrs un doktors. Ikviens no viņiem varēja to izdarīt — vienā acumirklī.

Armstrongs pielēca kājās. Viņš dusmās trīcēja.

— Es protestēju — tas ir kas nedzirdēts! Es zvēru, ka tā zāļu deva, kuru iedevu tai sievietei, bija pilnīgi…

— Doktor Armstrong!

Asā, spalgā balstiņa skanēja pavēloši. Doktors aprāvās teikuma vidū. Bet šķērmā, saltā balstiņa turpināja:

— Jūsu sašutums ir pilnīgi dabisks. Un tomēr jums jāatzīst, ka fakti liecina pret jums. Gan jūs, gan Rodžerss varējāt iedot viņai nāvējošu zāļu devu— vieglāk par vieglu. Tagad noskaidrosim pārējo iespējas. Kādas iespējas bija man, inspektoram Bloram, mis Brentai, mis Kleitornai vai misteram Lombardam? Vai kādu no mums var pilnīgi atbrīvot no aizdomām? — Viņš mirkli paklusēja.

— Domāju, ka ne. Vera dusmīgi sacīja:

— Es nebiju tai sievietei ne tuvumā! To jūs visi varat apliecināt. Tiesnesis Vorgreivs minūti pagaidīja, pēc tam noteica:

— Ja atmiņa mani neviļ, tad fakti ir šādi — lūdzu, izlabojiet, ja es kaut kur kļūdīšos. Misis Rodžersu pacēla Entonijs Mārstons un misters Lombards, bet doktors Armstrongs piegāja viņai klāt. Viņš aizsūtīja Rodžersu pēc brendija. Izcēlās strīds par to, no kurienes atskanējusi balss. Mēs visi devāmies uz blakusistabu — tikai mis Brenta ne. Viņa palika šajā istabā viena kopā ar paģībušo sievieti.

Emīlijas Brentas vaigos parādījās sarkani plankumi. Viņa mitējās adīt. Un sacīja:

— Tas ir nekrietni!

Nežēlīgā, spiedzīgā balstiņa turpināja:

— Kad mēs atgriezāmies šajā istabā, tad jūs, mis Brenta, bijāt pārliekusies pāri šai sievietei, kura gulēja uz dīvāna.

Emīlija Brenta noprasīja:

— Vai tad visparastākā līdzjūtība ir noziegums? Tiesnesis Vorgreivs atbildēja:

— Es tikai noskaidroju faktus. Istabā ienāca Rodžerss ar brendiju, kuru viņš, protams, varēja "uzlabot" ar zālēm pirms ienākšanas istabā. Sievietei tika iedots brendijs, un drīz pēc tam vīrs kopā ar doktoru Armstrongu pavadīja viņu uz guļamistabu, kur doktors Armstrongs iedeva viņai miegazāles.

Blors sacīja:

— Viss bija tieši tā. Nekļūdīgi. Bet tas taču nozīmē, ka no aizdomām var atbrīvot tiesnesi, misteru Lombardu, mani un mis Kleitornu.

Viņa balss bija skaļa un prieka pilna. Tiesnesis Vorgreivs, viņu salti nopētījis, nomurmināja:

— Ak, bet vai tā tiešām ir? Mums taču jāņem vērā ikviena, pat vismazākā iespēja.

Blors apstulba. Viņš teica:

— Es jūs nesaprotu. Tiesnesis Vorgreivs atteica:

— Misis Rodžersa guļ gultā — augšā, savā istabā. Doktora iedotās miegazāles sāk iedarboties. Viņa ir pusnemaņā, pussnaudā. Pieņemsim, ka tobrīd klauvē pie durvīm un kāds ienāk, atnesdams, sacīsim, tableti vai mikstūru, un paziņo: "Doktors lika jums ieņemt šo te." Vai jūs kaut mirkli varat domāt, ka viņa to paklausīgi nenoritu, daudz nedomādama?

Bija iestājies klusums. Blors švīkāja kājas un rauca pieri. Filips Lombards sacīja:

— Es nevienu mirkli neticu jūsu sacītajam. Jo vairākas stundas neviens no mums netika atstājis istabu. Sekoja taču Mārstona nāve — un viss pārējais.

Tiesnesis sacīja:

— Bet kāds varēja iziet no savas guļamistabas — vēlāk. Lombards iebilda:

— Bet tad taču tur būtu Rodžerss. Doktors Armstrongs iejaucās.

— Nē, — viņš sacīja. — Rodžerss bija nokāpis lejā sakārtot ēdamistabu un salikt traukus skapī. Jebkurš varēja ieiet viņa sievas guļamistabā un palikt nemanīts.

Emīlija Brenta iebilda:

— Taču tajā laikā, doktor, tai sievietei vajadzēja būt aizmigušai cietā miegā — viņa taču bija ieņēmusi jūsu iedotās zāles?

— Pēc visa spriežot, jā. Taču tā varēja arī nebūt. Ja pacients nav lietojis šīs zāles pastāvīgi, tad nevar zināt, kā tās iedarbojas. Tas ir, reizēm nomierinošie līdzekļi iedarbojas ļoti lēni. Viss atkarīgs no pacienta individuālās reakcijas uz tiem.

Lombards sacīja:

— Ko gan citu jūs vēl varētu teikt, doktor. Tas taču nāk jums par labu, vai ne?

Armstronga seja atkal pietvīka dusmās.

Taču aukstā, bezkaislīgā tiesneša balstiņa atkal sasaldēja vārdus viņam uz lūpām.

—Ar savstarpējiem apvainojumiem mēs neko nepanāksim. Mums jārēķinās tikai ar faktiem. Mēs jau noskaidrojām, tā es domāju, ka tādas lietas patiešām varēja notikt. Es piekrītu, ka tādas iespējamības procents nav diezko augsts; tomēr arī šeit daudz kas atkarīgs no tā, par kuru personu ir runa. Mis Brentas vai mis Kleitornas parādīšanās pacienti nemaz neizbrīnītu. Es domāju, ka mana vai Blora, vai mistera

Lombarda parādīšanās viņai varētu likties vismaz neparasta, bet es esmu pārliecināts, ka apmeklējums tika uzņemts pusapziņas stāvoklī un bez kādām aizdomām. Blors noprasīja:

— Un — kurp gan šāds pieņēmums varētu mūs novest?

Tiesnesis Vorgreivs pataustīja virslūpu un, izskatīdamies gluži vienaldzīgs un bezkaislīgs, sacīja:

— Izmeklējuši otro slepkavību un noskaidrojuši, ka neviens no mums nav pilnīgi atbrīvojams no aizdomām.

Viņš mirkli paklusēja, pēc tam turpināja:

— Tagad pāriesim pie ģenerāļa Makartura nāves gadījuma. Tas notika šorīt. Es palūgšu katru, kurš ir pārliecināts par savu alibi, pāris vārdos mums to paziņot. Es pats uzreiz paziņoju, ka man nav droša alibi. Es visu rītu pavadīju, sēdēdams terasē un gremdēdamies domās — par to ārkārtējo stāvokli, kurā mēs visi esam nokļuvuši.

Sēdēju krēslā uz terases visu rītu — līdz tam brīdim, kad atskanēja gongs, taču šā rīta laikā, cik spēju apjaust, ir bijuši arī tādi laika sprīži, kad mani neviens neredzēja, šajā laikā es mierīgi varēju nokāpt jūras krastā, nosist ģenerāli un atgriezties savā vietā. Tikai mans dotais vārds var apliecināt, ka neesmu pametis terasi. Šādos apstākļos ar to nepietiek. Ir vajadzīgi pierādījumi.

Blors noteica:

— Es visu rītu pavadīju kopā ar misteru Lombardu un doktoru Armstrongu. Viņi to apstiprinās.

Doktors Armstrongs sacīja:

— Jūs gājāt uz māju pēc virves. Blors atbildēja:

— Protams, gāju. Devos tieši tur un tūlīt atpakaļ. Jūs taču zināt, ka tā bija.

Armstrongs noteica:

— Jūs bijāt prom ilgu laiku… Blors metās sarkans. Viņš sacīja:

— Ko, pie velna, jūs ar to domājat, doktor Armstrong? Armstrongs atbildēja:

— Es tikai teicu, ka jūs ilgi bijāt projām.

— To taču vajadzēja atrast, vai ne? Pamēģiniet pats svešā mājā atrast virvi.

Tiesnesis Vorgreivs bilda:

— Vai inspektora Blora prombūtnē jūs, abi džentlmeņi, turējāties kopā?

Armstrongs iesaucās:

— Protams! Tas ir, Lombards uz dažām minūtēm attālinājās. Es paliku turpat, kur biju.

Lombards smaidīdams sacīja:

— Es gribēju pārbaudīt, vai ir iespējams no šejienes ar heliogrāfu noraidīt signālus uz cietzemi. Gribēju atrast labāko vietu. Biju projām tikai minūti vai divas.

Armstrongs pamāja. Viņš sacīja:

— Tā ir taisnība. Slepkavībai tas laiksprīdis būtu pārāk īss, to varu apliecināt.

Tiesnesis noprasīja:

— Vai kāds no jums abiem paskatījās pulkstenī?

— Tik tiešām, ne. Filips Lombards sacīja:

— Man nemaz nebija pulksteņa.

— Minūte vai divas — tas ir pārāk neprecīzi teikts, — tiesnesis indīgi noskaldīja.

Viņš pagrieza galvu, pievērsdamies taisnajam siluetam ar adīkli klēpī.

— Mis Brenta? Emīlija Brenta atsaucās:

— Mēs ar mis Kleitornu pastaigājāmies — uzkāpām salas augstākajā virsotnē. Pēc tam es sēdēju uz terases saulītē.

Tiesnesis iebilda:

— Es nezkāpēc jūs tur neredzēju.

— Nē, jūs nevarējāt mani redzēt, jo es biju aiz mājas stūra, austrumu pusē. Tur bija aizvējš.

— Un jūs sēdējāt tur līdz lenča laikam?

— Jā.

— Mis Kleitorna?

Vera atbildēja skaidri un precīzi:

— Rītu es pavadīju kopā ar mis Brentu. Pēc tam mazliet pastaigājos. Nokāpu lejā un patērzēju ar ģenerāli Makarturu.

Tiesnesis Vorgreivs viņu pārtrauca. Viņš iesaucās:

— Cikos tas bija?

Vera pirmoreiz saminstinājās. Viņa sacīja:

— To es nezinu. Kādu pusstundu pirms lenča — tā es domāju — vai drusciņ vēlāk.

Blors pajautajā:

—Vai tas bija pirms tam, kad mēs aprunājāmies ar ģenerāli, — vai vēlāk?

Vera sacīja:

— Nezinu. Viņš — viņš bija gaužām dīvains. Viņa nodrebinājās.

— Kā tad izpaudās viņa dīvainības? — tiesnesis vēlējās zināt. Vera klusā balsī paskaidroja:

— Viņš teica, ka mēs visi mirsim, — teica, ka gaidot savu galu. Viņš… viņš man iedzina bailes…

Tiesnesis pamāja. Viņš sacīja:

— Un ko jūs pēc tam darījāt?

— Devos atpakaļ uz māju. Pēc tam, tieši pirms lenča, izgāju laukā vēlreiz — tepat aiz mājas. Es visu dienu nevarēju nomierināties.

Tiesnesis Vorgreivs paberzēja zodu. Viņš noteica:

— Paliek vēl Rodžerss. Lai gan es šaubos, vai viņa liecība kaut ko pievienos tam, ko mēs jau zinām.

Rodžerss, izsaukts tiesas priekšā, neko daudz nepateica. Viņš visu rītu bijis aizņemts ar saimniecības darbiem, pēc tam gatavojis lenču. Pirms lenča viņš uz terases pasniedzis kokteiļus, pēc tam uzkāpis augšā pārnest savas mantas no bēniņistabas kādā citā istabā. Viņš visu rītu neesot palūkojies ārā pa logu un neesot redzējis neko tādu, kas varētu noderēt, noskaidrojot ģenerāļa Makartura nāves apstākļus. Viņš esot gatavs zvērēt, ka tad, kad viņš klājis lenča galdu, tur vēl bijušas astoņas porcelāna figūriņas.

Pēc Rodžersa liecības istabā iestājās klusumbrīdis.

Tiesnesis Vorgreivs noklepojās.

Lombards nomurmināja Verai Kleitornai pie auss:

— Tagad viņš teiks noslēgummnu! Tiesnesis sacīja:

— Mēs centāmies pēc iespējas labāk izmeklēt šo triju nāves gadījumu apstākļus. Un, ja arī dažos gadījumos atsevišķas personas nevarēja izdarīt noziegumu, tomēr neviena no tām nav uzskatāma par pilnīgi attaisnojamu un ārpus aizdomām esošu. Es atkārtoju, ka esmu pārliecināts — no septiņiem cilvēkiem šajā istabā viens ir bīstams noziedznieks, varbūt pat vājprātīgs maniaks. Mēs nezinām, kurš ir šis cilvēks. Viss, ko mēs šobrīd varam darīt, ir — nolemt, kādi pasākumi jāveic, lai sazinātos ar cietzemi un saņemtu palīdzību —, bet gadījumā, ja palīdzība aizkavētos (kas šādos laika apstākļos ļoti iespējams) — jāizspriež, ko iesākt, lai nodrošinātu mūsu dzīvību glābšanu.

Es lūdzu katru nojums visu rūpīgi pārdomāt un pateikt man, kādu izeju viņš piedāvā. Pa šo laiku — es brīdinu — visiem jābūt modriem. Līdz šim slepkavām bija viegli piepildīt savus nodomus, jo upuri nemaz neuzmanījās. No šī brīža mūsu uzdevums ir — turēt aizdomās visus un ikvienu. Dievs sargā to, kas pats sargājas. Neriskējiet un vairieties no briesmām. Tas ir viss.

— Tiesas sēdi pasludinu par slēgtu, — tikko dzirdami nomurmināja Filips Lombards.

Desmitā nodaļa

— Vai jūs tam ticat? — Vera pajautāja.

Viņa kopā ar Filipu sēdēja viesistabā uz palodzes. Aiz loga strūkloja lietus, un vējš brāzieniem vien kaukdams triecās logu rūtīs.

Filips Lombards pielieca galvu uz vienu pusi un tikai tad atbildēja. Viņš sacīja:

— Jūs gribat jautāt, vai es ticu vecajam Vorgreivam, ka slepkava ir — viens no mums?

—jā.

Filips Lombards lēni noteica:

— Grūti pateikt. Loģiski spriežot, viņam varētu būt taisnība, ziniet, un tomēr…

Vera pārtvēra, it kā izņemdama vārdus viņam no mutes:

— Un tomēr tas liekas tik neticami! Filips Lombards saviebās.

— Visa šitā būšana ir tik neticama! Taču pēc Makartura nāves nevar vairs būt nekādu šaubu. Te nav runa par nejaušībām vai pašnāvībām. Tās noteikti ir slepkavības. Veselas trīs slepkavības pēc kārtas.

Vera notrīsēja. Viņa sacīja:

— Viss ir kā murgainā sapnī. Man visu laiku šķiet, ka šeit notiekošais nenotiek īstenībā!

Viņš saprotoši noteica:

— Es zinu. Nupat klauvēs pie durvīm un pasniegs rīta tēju. Vera sacīja:

— Ak, kā es vēlētos, lai tā arī notiktu! Filips Lombards drūmi sacīja:

— Jā, bet tā nebūs. Mēs visi murgojam! Un mums jo vairāk jābūt modriem.

Vera atbildēja, jau klusāk:

— Ja —ja tas ir viens no viņiem — tad kurš, kā jums šķiet? Filips Lombards pēkšņi pasmīnēja. Viņš noteica:

— Es saprotu tā, ka mūs abus jūs aizdomās neturat? Labi, tad viss ir kārtībā. Es pats ļoti labi zinu, ka neesmu slepkava, un nedomāju, ka ar jums, Vera, kaut kas nebūtu labi. Jūs esat taisni pārsteidzoši normāla un aukstasinīga meitene, man tādu vēl nav gadījies sastapt. Varu zvērēt, pie kā vien vēlaties, ka ar jūsu saprātu viss ir lieliski.

Mazliet greizi pasmaidījusi, Vera pateicās: — Paldies.

Viņš sacīja: — Paklausieties, mis Vera Kleitorna, vai tiešām jūs uz manu komplimentu neatbildēsiet ar komplimentu?

Vera mirkli svārstījās, pēc tam teica:

— Ziniet, jūs taču pats atzināties, ka cilvēka dzīvība jums nav īpaši svēta, un tomēr es jūsos neredzu — to vīru, kas ierunājis apsūdzības platē.

Lombards sacīja:

— Tiesa gan. Ja arī man nāktos kādu noslepkavot, es to darītu tikai tad, ja citādi nevarētu. Masveidīga soda akcija — tas nav manā gaumē. Labi, tad atstāsim mūs abus ārpus aizdomām un pārlūkosim pārējos piecus mūsu ieslodzījuma biedrus. Kurš no tiem varētu būt A. N. Ouens? Ak, uz labu laimi minot un bez kādiem pierādījumiem, — es izvēlētos Vorgreivu!

— Ak tā! — Veras balsī varēja saklausīt izbrīnu. Viņa minūti vai divas pārdomāja, bet pēc tam noprasīja: — Kāpēc?

— To grūti pateikt. Sākumam jau — viņš ir vecs vīrs un gadiem ilgi izlēmis cilvēku likteņus tiesā. Tā sakot, spēlējis pašu Dievu to Kungu — ik gadus, daudzus mēnešus. Tas varēja sakāpt viņam galvā. Viņš sācis ticēt savai visvarenībai, varai pār cilvēku dzīvību un nāvi — pilnīgi iespējams, ka viņa smadzenēs kaut kas nav kārtībā, un viņš sadomājis spert vēl soli tālāk — būt vienlaik gan Augstais Soģis, gan Bende.

Vera lēnām noteica:

— Jā, es domāju, tas var būt iespējams… Lombards sacīja:

— Bet kuru izvēlētos jūs?

Nemaz nešaubīdamās, Vera atbildēja:

— Doktoru Armstrongu. Lombards klusu iesvilpās.

— Doktoru, ko? Ziniet, es gan viņu nostādītu pēdējā vietā — pēc visiem citiem.

Vera pašūpoja galvu.

— Ak vai, nē! Divi cilvēki nomira no indes. Tas tieši norāda uz doktoru. Un bez tam nevajag aizmirst, ka miegazāles misis Rodžersai iedeva tieši viņš — tas ir pilnīgi skaidrs.

Lombards piekrita.

— Jā, tas ir tiesa. Vera turpināja:

— Ja sajucis būtu doktors, viņu nemaz nenāktos tik viegli atmaskot — nevienam nerastos tādas aizdomas. Bez tam ārsti mūždien pārstrādājas un pārpūlas.

Filips Lombards sacīja:

— Jā, bet es šaubos, vai viņš varēja nogalināt Makarturu. Tam nepietiktu laika — īsajā laiksprīdī, kad biju viņu atstājis vienu, — nē, ja nu vienīgi viņš būtu zibenīgi skrējis turp un atpakaļ, bet es šaubos, vai viņš ir tam pietiekami trenēts, turklāt nepavisam nebūtu aizelsies.

Vera bilda:

— Tātad viņš neizdarīja to tajā laiksprīdī. Bet varēja izdarīt vēlāk.

— Kad?

— Kad gāja saukt ģenerāli uz lenču. Filips atkal ļoti klusi iesvilpās. Viņš noteica:

— Tātad jums šķiet, ka viņš varēja to nostrādāt tad? Tam taču būtu vajadzīgi dzelzs nervi.

Vera nepacietīgi sacīja:

— Ar ko tad viņš riskēja? Viņš taču starp mums ir vienīgais mediķis. Viņš varēja apzvērēt, ka nelaiķis bijis miris jau vismaz stundu — un kurš gan iebilstu?

Filips domīgi lūkojās viņā.

— Ziniet, — viņš sacīja, — tā nemaz nav slikta doma. Es iedomājos…

— Kurš tas ir, mister Blor? To es gan gribētu zināt. Kurš tas ir? Rodžersa seja raustījās. Rokas drudžaini plucināja ādas strēmeli — viņš tīrīja sudraba galda piederumus.

Bijušais inspektors Blors sacīja:

— Ek, draugs, tas tiešām ir jautājums pēc būtības!

— Viņa augstā soģība teica, ka viens no mums. Kurš tad? To es gan gribētu zināt. Kas ir šis vilkatis cilvēka izskatā?

— To mēs visi gribētu zināt, — sacīja Blors. Rodžerss asi iebilda:

— Bet jums taču ir kāda ideja, mister Blor. Jums taču ir ideja, vai ne?

— Ideja man var būt, — lēnām noteica Blors. — Taču tā vēl nav pārliecība. Es varu maldīties. Viss, ko varu pateikt, ir —ja nemaldos, tad šim cilvēkam jābūt dzelzs nerviem, dzelzs nerviem —jānudien!

Rodžerss noslaucīja sviedrus no pieres. Viņš aizsmakušā balsī sacīja:

— Tas ir kā nelāgs sapnis, jānudien.

Blors izbrīnījies viņu uzlūkoja — un noteica:

— Vai jums ir kāda ideja, Rodžers?

Mājas uzraugs pašūpoja galvu. Joprojām aizsmacis, viņš atbildēja:

— Es nezinu. Es neko nezinu. Un tieši tas mani visvairāk biedē — tas, ka nav nekādu ideju…

Doktors Armstrongs nikni iesaucās:

— Mums jātiek no šejienes projām — mums jātiek —jātiek! Lai ko tas maksātu!

Tiesnesis Vorgreivs domīgi lūkojās smēķētāju istabas logā. Viņš spēlējās ar pensneja aukliņu. Un teica:

— Es, protams, nespēju paredzēt gaidāmo laiku. Taču varu pasacīt, ka diez vai tuvākajā diennaktī laiva tiks līdz mums — pat ja viņi nopratīs, ka esam nokļuvuši nelaimē —ja nu vienīgi vējš pierimtu.

Armstrongs saķēra galvu rokās un ievaidējās. Viņš noteica:

— Un pa šo laiku mūs visus piebeigs mūsu pašu gultās?

— Ceru, ka tā nebūs, — sacīja misters Vorgreivs. — Esmu nolēmis spert visus iespējamos piesardzības soļus, lai nekas tamlīdzīgs nenotiktu.

Doktoram Armstrongam iešāvās prātā, ka veči krampjaināk turas pie dzīves nekā jauni cilvēki. Viņš savas ilgās ārsta prakses laikā ne reizi vien bija par to brīnījies. Piemēram, viņš pats bija gadus divdesmit jaunāks par tiesnesi, taču viņa dzīvotgriba bija daudz vājāka.

Tiesnesis Vorgreivs domāja:

"Piebeigs mūsu pašu gultās! Tie dakteri visi ir vienādi— viņu domāšanu iespaido klišejas. Cauruncaur aprobežoti ļautiņi." Doktors sacīja:

— Ņemiet vērā, ka ir jau trīs upuri.

— Protams. Bet jums jāatceras, ka viņi nebija sagatavojušies uzbrukumam. Tagad mēs esam brīdināti.

Doktors Armstrongs rūgti noteica:

— Ko gan mēs varam darīt? Agrāk vai vēlāk…

— Es domāju, — sacīja misters Vorgreivs, — ka ir gan šis un tas, ko mēs varētu pasākt.

Armstrongs noteica:

— Mēs taču pat nezinām, kas viņš tāds… Tiesnesis paberzēja zodu un nomurmināja:

— Ak, bet ziniet, es to gan neņemtos apgalvot. Armstrongs viņu izbrīnīti uzlūkoja.

— Vai jūs gribat sacīt, ka zināt? Tiesnesis Vorgreivs piesardzīgi noteica:

— Atzīstu, ka man pietrūkst pierādījumu — tādu, kādi nepieciešami tiesā, — nav neviena paša. Bet, pārcilājot no jauna prātā faktus, man likās, ka visi tie norāda uz vienu cilvēku. Jā, tā es domāju.

Armstrongs atkal viņu uzlūkoja. Viņš noteica:

— Es neko nesaprotu.

Mis Brenta bija uzkāpusi augšā, savā guļamistabā. Viņa paņēma Bībeli un nosēdās pie loga.

Pēc tam viņa logu atvēra. Pēc īsa šaubu mirkļa viņa Bībeli atkal nolika un devās pie tualetes galdiņa. Izņēmusi no atvilktnes piezīmju grāmatiņu melnos vāciņos, viņa to atvēra.

Un sāka rakstīt:

"Noticis kaut kas briesmīgs. Miris ģenerālis Makarturs. (Viņa brālēns apprecēja Elsiju Makfersoni.) Nav nekādu šaubu, ka viņš ir noslepkavots. Pēc lenča tiesnesis teica ļoti interesantu runu. Viņš jūtas pārliecināts, ka slepkava ir viens no mums. Tas nozīmē, ka vienu no mums ir apsēdis nelabais. Man jau bija tādas aizdomas. Kurš no mums tas ir? Tagad it visi uzdod sev šo jautājumu. Es vienīgā zinu… "

Kādu laiku viņa sēdēja nekustēdamās. Viņas acis kļuva blāvas un aizmiglojās. Zīmulis pirkstos sāka drebēt. Lieliem, grīļīgiem burtiem viņa uzrakstīja:

"SLEPKAVU SAUC BEATRISE TEILORE…"

Viņas acis aizvērās.

Taču pēkšņi viņa salēkdamās atjēdzās. Un ielūkojās piezīmju grāmatiņā. Dusmīgi iesaukusies, viņa pārlasīja grīļīgi uzkricelēto pēdējo teikumu.

Un klusā balsī sacīja:

— Vai tiešām es būtu to uzrakstījusi? Es? Es laikam pamazām jūku prātā…

Vētra pieņēmās spēkā. Ap māju stiepti gaudoja vējš.

Visi bija sanākuši viesistabā. Bariņā saspiedušies, sēdēja un klusēja. Un neuzkrītoši novēroja cits citu.

Kad Rodžerss ienāca ar paplāti un ienesa tēju, visi pielēca kājās. Viņš sacīja:

— Vai es drīkstu aizvilkt aizkarus? Tad te būtu mājīgāk. Saņēmis visu piekrišanu, viņš aizvilka aizkarus un iededza lampas.

Istabā patiešām tagad izskatījās mājīgāk. Viesi mazliet atplauka. Rīt droši vien vētra beigsies un kāds ieradīsies — varbūt pienāks laiva. Vera Kleitorna sacīja:

— Vai jūs neielietu tēju, mis Brenta?

— Nē, nē, — padzīvojusī sieviete iebilda, — ielejiet jūs, mana dārgā. Tējas kanna ir tik smaga. Un es esmu pazaudējusi divus pelēkās dzijas kamoliņus no sava adīkļa. Cik nepatīkami.

Vera devās pie tējas galda. Atskanēja rosīga karotīšu un porcelāna šķinda. Dzīve atgriezās parastajās sliedēs.

Tēja! Svētīgā, ierastā, ikdienišķā pēcpusdienas tēja! Filips Lombards jokoja. Blors viņam pievienojās. Doktors Armstrongs sāka stāstīt kādu jocīgu atgadījumu no savas prakses. Tiesnesis Vorgreivs, kas parasti nedzēra tēju, tagad ielēja arī sev un ņēmās to apmierināti malkot.

Šajā miermīlīgajā ainā ielauzās Rodžerss. Viņš bija norūpējies. Viņš ierunājās — nervozi, neuzrunādams nevienu īpaši:

—Atvainojiet, džentlmeņi, bet vai kāds nezina, kur palicis aizkars no vannasistabas?

Lombards iespurdzies atmeta galvu.

— Vannasistabas aizkars? Kas, pie velna, jums nāk prātā, Rodžers?

— Tas ir projām, ser — pazudis, it kā nebūtu bijis. Es sakopu vannasistabas, un vienā tua… nē, vannasistabā, aizkara vairs nebija.

Tiesnesis Vorgreivs noprasīja:

— Vai no rīta tas vēl tur bija?

— Jā, ser. Blors pavaicāja:

— Kas tas bija par aizkaru?

— No gumijota zīda, ser, košsarkanā krāsā. Flīžu sarkanajā tonī. Lombards pārvaicāja:

— Un tas ir pazudis?

— Pazudis, ser.

Viņi saskatījās. Blors nomākti sacīja:

— Labi, un kas tad ir? Tas ir stulbi, bet stulbi ir arī viss pārējais. Tik un tā tam nav nekādas nozīmes. Ar gumijotu aizkaru nevienu nogalināt nevar. Aizmirsīsim to.

Rodžerss sacīja:

— Jā, ser, pateicos, ser.

Viņš izgāja, cieši aizvērdams durvis.

Istabā atkal bija iezagušās bailes. Un viņi atkal aizdomīgi cits citu uzlūkoja.

Pienāca vakariņu laiks — vakariņas pasniedza, apēda, traukus novāca. Maltīte bija vienkārša, lielākoties konservi. Pēc tam viesistabā iestājās manāmi saspringts klusums.

Pulksten deviņos Emīlija Brenta piecēlās.

Viņa sacīja:

— Es eju gulēt. Vera atsaucās:

— Es arī iešu gulēt.

Abas sievietes uzkāpa pa kāpnēm, Lombards un Blors viņas pavadīja. Stāvēdami kāpņu augšgalā, abi vīrieši pagaidīja, kamēr dāmas ieiet savās istabās un aizver durvis. Viņi dzirdēja aizbīdāmies bultas un pagriežamies atslēgas.

Blors pasmīnēdams noteica:

— Viņas nemaz nav jāpierunā ieslēgties! Lombards atsaucās:

— Labi, tad vismaz viņas šonakt būs drošībā, lai notiek kas notikdams!

Viņš devās lejā pa kāpnēm, otrs viņam sekoja.

VII

Četri vīri devās gulēt apmēram pēc stundas. Pa kāpnēm viņi uzkāpa kopā. Rodžerss, kas bija novācis vakariņu galdu un jau klāja brokastgaldu, nolūkojās, kā viņi cits pēc cita kāpj augšā. Viņš dzirdēja, kā vīri apstājas kāpņu laukumiņā.

No turienes bija dzirdama tiesneša balss.

— Es domāju, kungi, ka jūs arī bez īpaša brīdinājuma saprotat, ka nepieciešams aizslēgt durvis.

Blors sacīja:

— Vēl vairāk, nāksies palikt krēsla atzveltni zem durvju roktura. Atslēgu taču var atslēgt arī no ārpuses.

Lombards nomurmināja:

— Dārgais Blor, jūsu bēda ir tā, ka jūs pārāk daudz zināt! Tiesnesis nopietni noteica:

— Arlabunakti, džentlmeņi. Ceru, ka mēs visi rīt tiksimies sveiki un veseli!

Rodžerss iznāca no ēdamistabas un klusi kāpa augšā pa kāpnēm. Viņš redzēja, kā četri vīri vienlaicīgi atver durvis, pēc tam dzirdēja apgriežamies atslēgas un nogrābām aizbīdņus.

Viņš pamāja ar galvu.

— Tā būs labi, — viņš nomurmināja.

Viņš devās atpakaļ uz ēdamistabu. Jā, tur viss bija gatavs rītdienas brokastīm. Viņa acuskats tuvojās galda centram, kur uz spoguļstikla paliktņa stāvēja septiņas mazās porcelāna figūriņas.

Pēkšņi viņa sejā atplauka smaids.

Viņš nomurmināja:

— Ceru, ka šonakt te nekādu triku nebūs, es piesargāšos. Pārgājis pāri ēdamistabai, viņš aizslēdza durvis uz bufetes telpu.

Pēc tam, izgājis pa otrām durvīm, kuras veda vestibilā, aizslēdza arī tās — un ieslidināja atslēgas sev kabatā.

Tad, nodzēsis gaismu, viņš steidzās augšup pa kāpnēm uz savu jauno guļamistabu.

Paslēpties tur varētu varbūt vienīgi augstajā drēbju skapī, un viņš vispirms ieskatījās tajā. Pēc tam, aizslēgdams un aizbultēdams durvis, viņš sāka izģērbties, lai dotos gultā.

Viņš teica sev pašam:

— Šonakt tas joks ar nēģerēniem neies cauri. Es pielūkoju…

Vienpadsmitā nodaļa

Filipam Lombardam bija izveidojies paradums mosties līdz ar ausmu. Arī šorīt viņš pamodās tajā pašā laikā. Atbalstījies uz elkoņa, viņš ieklausījās. Vējš bija nedaudz pierimis, taču pūta joprojām. Lietus burzguļošana nebija dzirdama…

Astoņos no jauna sacēlās stiprs vējš, taču Lombards to nedzirdēja. Viņš atkal iemiga.

Pusdesmitos viņš apsēdās uz gultas malas un ielūkojās pulkstenī. Pēc tam pielika to pie auss. Viņa mute atņirdzās, parādot zobus plēsīgā smaidā, kāds bija raksturīgs šim cilvēkam.

Viņš klusi sacīja:

— Es domāju, ka ir pienācis laiks kaut ko uzsākt.

Bez divdesmit piecām desmitos viņš jau klauvēja pie slēgtajām Blora istabas durvīm.

Blors ļoti piesardzīgi tās atvēra. Viņa mati bija sajukuši, acis vēl blāvas un pilnas miega.

Filips Lombards labsirdīgi sacīja:

— Guļat jau veselu pus diennakti? Jā, tas rāda, ka jūsu sirdsapziņa ir tīra.

Blors īsi noprasīja:

— Kas par lietu? Lombards atbildēja:

— Vai jūs kāds ir modinājis? Vai varbūt ienesis jums tēju? Vai zināt, cik ir pulkstenis?

Blors pāri plecam palūkojās mazā ceļojumpulkstenī, kas atradās pie viņa gultas. Viņš sacīja:

— Bez divdesmit piecām desmit. Nespēju noticēt, ka esmu tik ilgi gulējis. Kur tad Rodžerss?

Filips Lombards atteica:

— Tik atbalss atbalsojas: "Kur gan, kur?"1

— Ko jūs ar to gribat teikt? — otrs skarbi noprasīja.

Lombards sacīja:

— Gribu teikt, ka Rodžerss pazudis. Viņa nav ne savā istabā, ne arī kur citur. Virtuvē uz uguns nav katliņa, uguns pat nav iekurta.

Blors klusībā nolamājās. Viņš noprasīja:

— Kur, pie velna, viņš varēja palikt? Pastaigājas pa salu, vai? Pagaidiet, kamēr es uzvilkšu kaut ko mugurā. Palūkosim, vai citi nav kaut ko manījuši.

Filips Lombards pamāja. Viņš pagājās pa gaiteni, pieklauvēdams pie slēgtajām durvīm.

Viņš atrada Armstrongu jau piecēlušos un gandrīz apģērbušos. Tiesnesis Vorgreivs, tāpat kā Blors, likās galīgi samiegojies. Vera Kleitorna jau bija apģērbusies. Emīlijas Brentas istaba bija tukša.

Meklētāju grupiņa apstaigāja māju. Rodžersa istaba, kā jau Filips Lombards sacīja, bija un palika tukša. Gulta bija savandīta, bārdas nazis un sūklis — vēl mitri.

Lombards sacīja:

— Viņš ir gulējis šeit un piecēlies.

Vera teica klusā balstiņā, lūkodama tai piešķirt stingrību un pārliecību:

— Jūs taču nedomājat, ka viņš varētu būt kaut kur paslēpies, gaidot mūs?

Lombards atbildēja:

— Dārgo meitenīt, esmu gatavs domāt jebko un par jebkuru! Mans padoms ir — turēsimies kopā, kamēr viņu atradīsim.

Armstrongs sacīja:

— Viņam ir jābūt kaut kur uz salas.

Blors pievienojās viņiem, apģērbies pamatīgāk, taču bārdu nenodzinis. Viņš noteica:

— Kur palikusi mis Brenta. Vēl viena mīkla…

Taču, nonākuši vestibilā, viņi sastapa Emīliju Brentu — viņa nāca iekšā pa ārdurvīm. Viņai mugurā bija lietusmētelis. Un viņa sacīja:

— Jūra joprojām viļņojas. Es vis nedomāju, ka šodien laiva varētu iziet jūrā.

Blors noprasīja:

— Un jūs viena pati klejojāt apkārt pa salu, mis Brenta? Vai tad jūs nesaprotat, cik tas ir nesaprātīgi?

Emīlija Brenta atbildēja:

— Es jums galvoju, mister Blor, ka biju ļoti uzmanīga — vienā laidā lūkojos apkārt.

Blors pavīpsnāja. Viņš vaicāja:

— Vai jūs nekur neredzējāt Rodžersu? Mis Brenta sarauca uzacis.

— Rodžersu? Nē, šorīt es viņu nemanīju. Kāpēc jūs tā vaicājat? Pa kāpnēm lejā, gludi noskuvies un kārtīgi apģērbies, ielicis mutē

liekos zobus, kāpa tiesnesis Vorgreivs. Palūkojies atvērtajās ēdamistabas durvīs, viņš sacīja:

— Hā, bet brokastu galdu viņš ir uzklājis. Lombards norūca:

— Viņš to varēja izdarīt arī vakar vakarā.

Viņi iegāja ēdamistabā un apskatīja rūpīgi izvietotos traukus un galda piederumus. Tasītes bija kārtīgi sarindotas uz bufetes malas. Kafījkanna atradās uz paliktņa.

Pirmā attapās Vera. Viņa saķēra tiesneša roku ar tādu spēku, ka viņas spēcīgo pirkstu tvēriens lika vecajam saviebties.

Viņa iekliedzās.

— Nēģerēni! Paraugieties!

Galda vidū bija palikušas tikai sešas porcelāna figūriņas.

Drīz vien viņi to atrada.

Viņu uzgāja nelielajā piebūvītē otrpus pagalmam, kurā mēdza mazgāt veļu. Viņš bija tur cirtis skalus iekuram, lai varētu virtuvē iedegt uguni. Viņam rokā vēl bija mazais cirvītis. Lielais cirvis, daudz smagāks, gulēja pie durvīm, dzelzi klāja rūsgani plankumi. Tie ļoti labi saderējās ar dziļo brūci Rodžersa pakausī…

— Viss skaidrs, — teica Armstrongs. — Slepkava pielavījies no aizmugures, pacēlis cirvi — un nolaidis brīdī, kad Rodžerss pieliecies.

Blors noņēmās ap cirvja kātu, apbārstīdams to ar miltiem caur sietiņu, kuru bija atnesis no virtuves. Tiesnesis Vorgreivs noprasīja:

— Vai tam vajadzēja lielu spēku, doktor? Armstrongs nomākti atbildēja:

— To varēja izdarīt arī sieviete, ja tas ir tas, ko jūs gribējāt uzzināt. — Viņš ātri palūkojās apkārt.

Vera Kleitorna un Emīlija Brenta bija devušās uz virtuvi.

— Meitene varētu to paveikt vēl jo vieglāk — viņa ir tik sportiska. Mis Brentai ir trauslāka ķermeņa uzbūve, taču arī šādas sievietes reizēm mēdz būt pietiekami spēcīgas. Un bez tam jums jāņem vērā, ka prātu zaudējušie mēdz būt neiedomājami spēcīgi.

Tiesnesis domīgi pamāja.

Blors nopūzdamies piecēlās. Viņš sacīja:

— Pirkstu nospiedumu nav. Cirvja kāts pēcāk noslaucīts. Tobrīd atskanēja skaļi smiekli — viņi apsviedās. Pagalmā stāvēja

Vera Kleitorna. Viņa spiedza — augstā, griezīgā balsī, ik pa brīdim neno valdīdama smieklus:

— Varbūt uz šīs salas ir arī bites? Vai to jūs varat man pateikt? Kur te ir medus? Ha, hā!

Vīrieši neizpratnē uzlūkoja meiteni. Izskatījās tā, it kā šī veselīgā, tik līdzsvarotā meitene juktu prātā viņu acu priekšā. Viņa turpināja — tajā pašā augstajā, nedabiskajā balsī:

— Neblenziet uz mani tā! It kā domātu, ka es esmu ķerta. Tas, ko es vaicāju, ir prātīgāk par prātīgu. Bites, dravas un bites! Ak, jūs nesaprotat? Vai tad neesat lasījuši tās idiotiskās rīmes? Tās ir augšā, jūsu guļamistabās — izstudējiet tās! Ja mums būtu kaut cik prāta, mēs uzreiz būtu nākuši šurp. "Septiņi kad malku cērt, viens no šiem top nozūmēts." Un nākamā rinda skan tā. Es zinu visu to pantu no galvas, es jums saku! "Seši palikuši vēl — vienam zemes bite dzēla." Tāpēc es jums prasu — vai viņiem te, uz salas, ir bites? Vai nav jocīgi? Vai tas nav sasodīti jocīgi…?

Viņa atkal sāka nevaldāmi smieties. Doktors Armstrongs paspēra soli uz priekšu. Viņš pacēla roku — un iesita viņai pamatīgu pļauku.

Vera noelšas, norīstījās — un norija siekalas. Kādu minūti viņa stāvēja klusēdama, pēc tam sacīja:

— Pateicos… Tagad viss ir kārtībā.

Viņas balss atkal bija mierīga un savaldīga — izturētas un lietišķas guvernantes balss.

Viņa pagriezās un devās pāri pagalmam uz virtuvi, noteikdama:

— Mēs ar mis Brentu pagatavosim brokastis. Vai jūs — varētu paņemt dažus skalus, lai iekurtu uguni?

Viņai uz vaiga sārtojās doktora pirkstu pēdas. Kad viņa aizgāja uz virtuvi, Blors teica:

— Jā, jūs ātri tikāt ar viņu galā, doktor. Armstrongs kā taisnodamies atbildēja:

— Tā vajadzēja! Mums te pietrūka vēl tikai histērijas — bez visa pārējā.

Filips Lombards sacīja:

— Viņa nemaz nav histēriķes tips. Armstrongs piekrita.

— Ak, nē. Laba, nosvērta, bet jūtīga meitene. Tas bija tikai piepešais šoks. Tā var gadīties katram.

Rodžerss bija saskaldījis mazliet malkas, pirms tika nogalināts. Viņi salasīja to un aiznesa uz virtuvi. Tur jau darbojās Vera un Emīlija Brenta. Mis Brenta izgrāba pelnus no plīts. Vera grieza šķiņķi.

Emīlija Brenta noteica:

— Paldies. Mēs pagatavosim, brokastis, cik ātri vien varēsim, — teiksim, pēc pusstundas vai minūtēm četrdesmit piecām. Ūdens tūdaļ uzvārīsies.

Bijušais inspektors Blors klusā, aizsmakušā balsī pačukstēja Filipam Lombardam:

— Ziniet, ko es domāju? Filips Lombards atbildēja:

— Ja jau jūs grasāties to man izstāstīt, tad kāda jēga minēt? Atvaļinātais inspektors Blors bija nopietns cilvēks. Jokus viņš

nesaprata. Un nesamulsis turpināja:

—Amerikā esot bijis tāds gadījums. Nogalināja kādu vecu džentlmeni un viņa sievu — sacirta ar cirvi. Gaišā dienas laikā. Mājā neviena nebija, tikai viņu meita un kalpone. Kalpone, kā vēlāk pierādījās, to izdarīt nevarēja. Meita bija cienījama vecmeita vidējos gados. Kaut kas tamlīdzīgs likās neiespējams. Tik neiespējams, ka viņu attaisnoja. Taču nekad netika atrasts nekāds izskaidrojums. — Te viņš ieturēja pauzi. — Es atcerējos šo gadījumu, kad ieraudzīju cirvi, — un pēc tam, kad iegāju virtuvē un redzēju viņu tur — tik mierīgu un rūpīgu. Ne aci nepamirkšķināja! Tas, ka skuķim uznāca histērija, gan ir likumsakarīgi — kaut ko tādu jau varēja sagaidīt, — vai jums tā nešķiet?

Filips Lombards īsi noteica:

— Tā varētu būt. Blors turpināja.

— Bet tā otra! Tāda tīrības mīļotāja — pat priekšautu nav aizmirsusi uzsiet — mistera Rodžersa priekšautu, jādomā gan — noteikdama vienīgi: "Brokastis būs gatavas pēc kādas pusstundas." Ja jūs vaicātu man, es teiktu, ka tā vecene ir jukusi — kā cepurnieks no "Alises Brīnumzemē"! Daudzas vecmeitas sajūk prātā, es nedomāju, ka visas kļūst maniakālas un nogalina katru, kas gadās ceļā, bet galvā viņām kaut kas saiet greizi. Nelaimīgā kārtā ar viņu ir noticis kas tamlīdzīgs. Reliģijas mānija — viņa domā, ka ir Dieva tā Kunga instruments vai kaut kas tamlīdzīgs! Ziniet, viņa sēž savā istabā un visu laiku lasa Bībeli.

Filips Lombards nopūtās un noteica:

— Bet tas taču nav pierādījums, ka viņai galvā viss nav kārtībā, Blor. Taču Blors turpināja, pārliecināti un nešaubīgi:

— Bet viņa taču bija izgājusi laukā — uzvilkusi lietusmēteli, un gājusi skatīties uz jūru.

Lombards papurināja galvu. Viņš sacīja:

— Rodžersu nogalināja, kad viņš skaldīja malku — tā sakot, tūlīt pēc tam, kad viņš piecēlās. Tātad mis Brentai nebija vajadzības pēc tam vēl kādu stundu pastaigāties. Ja jūs vaicātu manas domas, es teiktu, ka Rodžersa slepkava droši vien ielīda atpakaļ gultā un notēloja, ka guļ saldā miegā.

Blors teica:

— Jūs mani nepareizi sapratāt, mister Lombard. Ja tā sieviete nebūtu vainīga, tad baidītos viena pastaigāties pa salu. Viņa varēja darīt to tikai tādā gadījumā, viņai nebija ne no kā jābīstas. Tas ir, ja viņa pati ir slepkava.

Filips Lombards noteica:

— Tā ir vērtīga norāde… jā, par to es nebiju padomājis. Un, tikko manāmi pasmīnēdams, viņš piebilda:

— Priecājos, ka jūs vairs neturat aizdomās mani. Blors itin kā nokaunējies atbildēja:

— Es tiešām sākumā tiku domājis pārjums — tas revolveris — un neticamais stāsts, kādu jūs izstāstījāt — vai neizstāstījāt. Taču es nopratu, ka jūs spētu izdomāt ko viltīgāku. Ceru, ka jūs arī mani neturat aizdomās.

Filips domīgi atbildēja:

— Protams, ir iespējams, ka es maldos, taču man šķiet, ka jums nav tik daudz iztēles, lai paveiktu tādu darbiņu. Viss, ko varu pateikt, ir — ja jūs esat tas noziedznieks, tad esat velnišķīgi labs aktieris un man atliek tikai noņemt jūsu priekšā cepuri. — Viņš pieklusināja balsi. — Taču, starp mums runājot, Blor, un ņemot vērā to, ka mūs, iespējams, drīz vien padarīs stīvus, pasakiet man — jūs taču devāt nepatiesu liecību — vai varbūt es maldos?

Blors samulsis mīņājās no vienas kājas uz otru. Visubeidzot viņš sacīja:

— Tagad, kā šķiet, tam vairs nav lielas nozīmes. Jā gan, tā bija, Lendors tiešām bija bez vainas. Tā banda mani uzpirka, un mēs viņu iesēdinājām aiz restēm. Tikai saprotiet pareizi — es nekad neatzīšu…

— Liecinieku klātbūtnē, jūs gribējāt sacīt, —pasmīnēdams noteica Lombards. — Tas paliks tikai starp mums. Es ceru, ka jūs vismaz saņēmāt par to glītu summiņu.

— Nesaņēmu pat pusi no solītā. Persella bandīti ir īsti knīpstangas. Bet paaugstinājumu es tomēr saņēmu.

— Un Lendoram piesprieda mūža ieslodzījumu — viņš katorgā nomira?

— Es taču nevarēju zināt, ka viņš mirs, vai ne? — Blors noprasīja.

— Nē, vienkārši jums neveicās.

— Man? Jūs gribējāt teikt — viņam?

— Jums arī, Blor. Tāpēc, ka viņa nāves dēļ arī jūsu dzīve beigsies pirms laika.

— Mana? — Blors viņu izbrīnīti uzlūkoja. — Vai jums šķiet, ka es ļaušu ar sevi izrīkoties tāpat kā Rodžerss un tie citi? Nē, es gan ne! Es gan mācēšu sevi aizstāvēt — un piesargāšos, to es jums saku!

Lombards bilda:

— Labi, labi, es negribu slēgt ar jums derības. Un bez tam —ja jūs nobeigs — kurš gan izmaksās man vinnestu?

— Paklausieties, mister Lombard, — ko jūs ar to gribat teikt? Lombards atņirdza zobus smaidā.

— Es gribu teikt, mans dārgais Blor, ka jūsu cerības izdzīvot, man domāt, nav diezko lielas.

— Kāpēc tā?

— Jūsu iztēles trūkums padarīs jūs par lielisku mērķi. Noziedznieks ar tādu iztēli kā A. N. Ouens jebkurā mirklī aptīs jūs ap pirkstu —ja vien gribēs.

Blora seja metās purpursārta. Viņš pikti noprasīja:

— Un kā ar jums?

Filipa Lombarda seja bija kļuvusi drūma un ļaunu vēstoša. Viņš noteica:

— Man ir pietiekami daudz iztēles. Esmu jau agrāk nokļuvis bīstamās situācijās — un ticis cauri sveikā! Domāju, ka arī šoreiz tas man izdosies — neko vairāk neteikšu, bet ceru arī šoreiz izkulties sveikā.

Pannā cepās olas. Vera, grauzdēdama maizi, domāja:

"Kāda velna pēc es sacēlu to stulbo histēriju? Tā bija kļūda. Mieru, meitenīt, tikai mieru."

Galu galā viņa taču vienmēr lepojusies ar savu izturētību!

"Mis Kleitorna bija lieliska — nezaudēja savaldīšanos — un tūlīt * pat peldēja Sirilam pakaļ. "

Kāpēc tagad par to domāt? Tas viss ir beidzies— beidzies… Sirils nozuda zem ūdens labu laiciņu pirms tam, kad viņa tika līdz klintij. Viņai likās, ka straume rauj viņu pašu atklātā jūrā. Viņa ļāvās straumei — peldēja lēnītēm, mierīgi — šūpojās viļņos — līdz beidzot piebrauca laiva…

Viņi slavēja viņas drosmi un aukstasinību…

Tikai ne Hugo. Hugo vienīgi — lūkojās viņā tā…

Ak Dievs, cik tas sāpīgi — domāt par Hugo, pat tagad vēl…

Kur viņš ir? Ko viņš dara? Vai saderinājies — apprecējies?

Emīlija Brenta skarbi uzsauca:

— Vera, maizīte svilst!

— Ak vai, piedodiet, mis Brenta, patiešām! Cik muļķīgi! Emīlija Brenta noņēma pēdējo olu no taukainās pannas. Vera,

uzlikdama uz restītēm jaunas riciņas, izbrīnīti noteica:

— Jūs esat apbrīnojami mierīga, mis Brenta.

Emīlija Brenta, tik tikko pavērdama sakniebtās lūpas, atbildēja:

— Man jau bērnībā mācīja nezaudēt galvu un nekad necelt troksni.

Vera mehāniski pārdomāja dzirdēto.

"Viņa bijusi iebaidīts bērns… Tas daudz ko izskaidro…"

Viņa sacīja:

— Vai jums nav bail?

Viņa apklusa, pēc tam piemetināja:

— Vai varbūt jums nav nekas pretī mirt?

Mirt! Šī doma ieurbās Emīlijas Brentas saltajās smadzenēs kā nosmailināts svārpsts. Mirt! Bet viņa taču nemaz netaisījās mirt! Pārējie var mirt —jā gan — bet nejau viņa, Emīlija Brenta. Šī meitene neko nesaprot! Emīlijai nav bail — protams, jo nevienam no Brentiem nav bail ne no kā. Viņi visi bijuši pienākuma cilvēki, no karavīru dzimtas. Bez bailēm skatījušies acīs nāvei.

Viņi visi dzīvojuši taisnu un godīgu dzīvi — tāpat kā viņa, Emīlija Brenta, dzīvoja godīgu dzīvi… Viņa nekad nav izdarījusi neko tādu, par ko nāktos kaunēties… Un, ja tā, tad viņa, protams, nemirs…

"Visu savu zūdīšanos metiet uz viņu, jo viņš gādā par jums. "³ "Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā. "⁴

Tagad bija diena — nakts briesmas izgaisušas. "Neviens no mums neatstās šo salu." Kas to teica? Protams, tas bija ģenerālis Makarturs, kura brālēns apprecēja Elsiju Makfersoni. Likās, ka viņam tas patika. Likās —jānudien — ka viņam šī doma bija apsveicama! Grēks! Tā taču ir zaimošana — tā domāt. Daži cilvēki tik maz domā par nāvi, ka paši atņem sev dzīvību. Beatrise Teilore… Pagājušajā naktī viņa redzēja Beatrisi sapnī— murgoja, ka tā stāv ārpusē, piespiedusi seju pie rūts, — sten un lūdzas, lai ielaiž mājā. Taču Emīlija Brenta negribēja laist viņu iekšā. Tāpēc, ka tad, ja ielaistu, notiktu kaut kas šausmīgs…

Emīlija sarāvās un atjēdzās. Šī meitene tik dīvaini uz viņu skatījās. Un viņa lietišķi pajautāja:

— Vai viss ir gatavs, ko? Tad nesīsim brokastis iekšā.

Brokastu maltīte bija tāda savāda. Visi izturējās ārkārtīgi laipni.

— Vai varu jums piedāvāt vēl kafiju, mis Brenta?

— Gabaliņu šķiņķa, mis Kleitorna?

— Vai vēlaties vēl vienu maizīti?

Visi seši uzvedās tā, it kā nekas nebūtu noticis, — savaldīgi un mierīgi. Bet dvēselē? Domas skraidīja kā vāveres ritenī…

"Kas būs tālāk? Kurš nākamais? Kas? Kurš? "

"Vai izdosies? Nezinu. Bet pamēģināt būtu vērts. Ja pietiks laika. Mans Dievs, ja vien pietiktu laika…"

"Reliģijas mānija, cits nekas… Taču, uzlūkojot viņu, grūti tam noticēt… Jādomā, ka es maldos…"

"Tas ir stulbi — viss ir stulbi. Es jūku prātā. Kamoli pazūd — sarkani gumijota zīda aizkari — tur nav nekādas jēgas. Es to nekādi nevaru saprast…"

"Ir gan muļķis, noticēja visam, ko es viņam teicu. Tas nācās tik viegli… Un tomēr man jārīkojas uzmanīgi, ļoti uzmanīgi."

"Sešas mazās porcelāna figūriņas… tikai sešas — cik to tur būs šovakar vakarā?"

— Kas vēlas pēdējo olu?

— Marmelādi?

— Pateicos — vai nogriezt jums vēl maizi?

Seši cilvēki ēda brokastis, it kā nekas nebūtu noticis…

Divpadsmitā nodaļa

Maltīte bija galā.

Tiesnesis Vorgreivs noklepojās. Viņš sacīja — spiedzīgā, autoritatīvā balstiņā:

— Es domāju, ka būtu derīgi sapulcēties un apspriest radušos stāvokli. Teiksim, pēc pusstundas viesistabā.

Visi acīm redzami šim ierosinājumam piekrita. Vera sāka nokopt galdu. Viņa sacīja:

— Es savākšu traukus un nomazgāšu. Filips Lombards piedāvāja:

— Mēs tos aiznesīsim uz bufetes telpu, lai jums būtu vieglāk.

— Pateicos.

Emīlija Brenta, kas bija piecēlusies kājās, atkal apsēdās.

— Ak vai! Tiesnesis pavaicāja:

— Kas jums noticis, mis Brenta? Emīlija taisnodamās sacīja:

— Man ļoti žēl. Man gribētos palīdzēt mis Kleitornai, taču es pati nesaprotu, kas man lēcies. Galva reibst.

— Galva reibst? — Doktors Armstrongs tuvojās viņai. — Gluži dabiski. Aizkavēta reakcija pēc šoka. Varu jums piedāvāt kaut ko…

— Nē!

Šis vārds izskanēja kā kliedziens. Visi apjuka. Doktors Armstrongs piesarka tumši sarkans.

Nebija iespējams pārprast, šausmas un aizdomu pieskaņa viņas balsī bija pietiekami daiļrunīgas. Ārsts kokaini noteica:

— Kā jums tīk, mis Brenta. Viņa iesaucās:

— Es negribu nekādas zāles — itin nekādas! Gribu tikai pasēdēt mierīgi un pagaidīt, kamēr reibonis pāries.

Viņi turpināja novākt brokastgaldu. Blors sacīja:

— Esmu pieradis nodarboties ar saimnieciskām lietām. Sniegšu jums palīdzīgu roku, mis Kleitorna.

— Paldies! — atsaucās Vera. Emīlija Brenta palika viena ēdamistabā.

Pēc kāda laika viņa izdzirda klusu murmināšanu bufetes telpā. Reibonis pakāpeniski pārgāja. Tagad viņa jutās miegaina — it kā nupat, nupat grasītos aizsnausties.

Te viņa izdzirda zuzināšanu — vai zuzēja viņai ausīs vai kaut kur istabā?

Viņa domāja:

"Izklausās pēc bites — pēc zemes bites."

Pēc tam viņa ieraudzīja kukaini. Tas rāpās augšup pa loga rūti.

Vera Kleitorna šorīt bija runājusi par bitēm.

Bitēm un medu…

Viņai garšoja medus. Medus no kārēm, iztecinot to caur muslīna drāniņu. Pak, pak, pak…

Istabā kāds bija… kāds — slapjš un pilošs… Beatrise Teilore bija izkāpusi no upes ūdeņiem…

Viņai atlika tikai pagriezt galvu, un viņa Beatrisi ieraudzītu. Taču viņa nespēja pagriezt galvu…

Ja viņa varētu iekliegties… Taču viņa nespēja kliegt.

Mājā neviena nav. Viņa ir pilnīgi viena…

Viņa izdzirda soļus — klusus, zaglīgus soļus sev aiz muguras. Šļūcošus, grīļīgus slīkones soļus…

Nāsīs iesitās sastāvējuša mitruma smaka…

Bet pret rūti joprojām sitās zemes bite — zumzināja un zumzināja…

Un tad viņa sajuta dūrienu.

Bite bija iedzēlusi viņai kaklā…

Visi viesistabā gaidīja vairs tikai Emīliju Brentu. Vera Kleitorna sacīja:

— Varbūt aiziet un viņu pasaukt? Blors ātri ieteicās:

— Vienu mirklīti!

Vera atkal apsēdās. Visi jautājoši uzlūkoja Bloru. Viņš turpināja:

— Paklausieties visi, manas domas ir tādas: nupat laiks izbeigt meklēšanu — visu šo cilvēku slepkava šobrīd sēž ēdamistabā. Varu apzvērēt, ka visās slepkavībās vainojama šī sieviete.

Armstrongs vaicāja:

— Un kur tad motīvs?

— Reliģijas mānija. Ko jūs par to sakāt, doktor? Armstrongs sacīja:

— Tas ir pilnīgi iespējams. Es tur neko nevaru iebilst. Bet mums taču nav nekādu pierādījumu.

Vera noteica:

— Viņa ļoti dīvaini uzvedās — virtuvē, kad mēs gatavojām brokastis. Viņas acis…

Viņa nodrebēja. Lombards sacīja:

— Tas vēl neko nepierāda. Mēs visi tagad esam nedaudz jukuši! Blors iebilda:

— Tas ir kas cits. Turklāt viņa vienīgā atteicās sniegt jebkādus paskaidrojumus — pēc tam, kad no gramofona plates atskanēja tie apvainojumi. Kāpēc? Tāpēc, ka nebija, ko paskaidrot.

Vera sakustējās krēslā. Viņa ierunājās.

— Tā nav gluži tiesa. Viņa man pateica — vēlāk. Vorgreivs noprasīja:

— Ko tad viņa jums pateica, mis Kleitorna? Vera atkārtoja stāstu par Beatrisi Teilori.

— Pilnīgi ticams stāsts. Tas man šķiet gluži patiess. Sakiet, lūdzu, mis Kleitorna, vai mis Brenta mokās ar nožēlu un vainas apziņu?

— Nekā tamlīdzīga, — sacīja Vera. — Viņa jūtas ļoti paštaisna. Blors teica:

— Šīm taisnprātīgajām vecmeitām sirdis ir akmens cietumā! Lielākoties viņas moka visparastākā skaudība!

Tiesnesis Vorgreivs sacīja:

— Tagad ir bez piecām minūtēm vienpadsmit. Es domāju, ka vislabāk būtu, ja mēs palūgtu mis Brentu pievienoties mums.

Blors bilda:

— Vai jūs negrasāties kaut ko uzsākt? Tiesnesis atbildēja:

— Grūti pateikt, ko mēs īsti varētu uzsākt. Mūsu aizdomas šobrīd vēl ir tikai aizdomas. Es tomēr palūgšu doktoru Armstrongu sevišķi uzmanīgi novērot Emīliju Brentu. Un tagad iesim ēdamistabā.

Viņi atrada Emīliju Brentu sēžam zvilnī— turpat, kur bija viņu atstājuši. No mugurpuses nekas aizdomīgs nerādījās, ja nu vienīgi tas, ka viņa nelikās pamanījusi viņu ienākšanu.

Un tad viņi ieraudzīja mis Brentas seju— uzpampušu, zilām lūpām un izvalbītām acīm.

Blors iesaucas:

— Mans Dievs, bet viņa taču ir mirusi!

Smalkā un klusā tiesneša Vorgreiva balstiņa noteica:

— Vēl viens no mums ir attaisnots — tikai diemžēl pārāk vēlu! Armstrongs noliecās pie mirušās sievietes. Paostījis viņas lūpas,

viņš pašūpoja galvu un pacēla plakstu. Lombards nepacietīgi ierunājās:

— No kā viņa mirusi, doktor? Kad mēs viņu šeit atstājām, ar viņu viss bija kārtībā!

Armstronga uzmanību bija piesaistījis sīks punktiņš kakla labajā pusē.

Viņš sacīja:

— Šīs pēdas ir atstājusi šļirce.

No loga puses bija dzirdama zumēšana. Vera iesaucās:

— Palūk — bite — zemes bite! Atcerieties, ko es šorīt teicu! Armstrongs drūmi atbildēja:

— Tās nav dzēliena pēdas! Šļirci ir turējusi cilvēka roka. Tiesnesis noprasīja:

— Kāda inde tad viņai ievadīta? Armstrongs atsaucās:

— Visticamāk— kāds cianīds. Varbūt tas pats, kas Entonijam Mārstonam. Viņa noteikti nomira vienā mirklī — noslāpstot.

Vera iekliedzās:

— Bet bite! Tā taču nevar būt sagadīšanās? Lombards drūmi atteica:

— Ak nē, tā nav vis sagadīšanās! Mūsu slepkavām nepieciešams vietējais kolorīts! Viņš ir joku dzinējs. Ne soli negrib atkāpties no sava stulbā skaitāmā pantiņa!

Viņa parasti miermīlīgā balss tagad bija kļuvusi bezmaz spiedzīga. It kā pat viņu, kas rūdīts briesmām un piedzīvojumiem pārbagātā dzīvē, beidzot būtu pievīluši paša nervi.

Viņš nikni uzkliedza:

— Tas ir traki! — Pilnīgs vājprāts — mēs visi esam traki! Tiesnesis mierīgi sacīja:

— Es ceru, ka mūsu spriešanas spējas nav mūs pilnīgi atstājušas. Vai šajā mājā ir šļirce — vai kāds ir atvedis to līdzi?

Doktors Armstrongs atlieca muguru un diezgan nedroši teica:

— Jā, man ir šļirce.

Uz viņu skatījās četru acu pāri. Viņu saērcināja neslēptās aizdomas šajos skatienos. Viņš sacīja:

— Es vienmēr to ņemu līdzi ceļojumos. Kā visi ārsti. Tiesnesis Vorgreivs noteica:

— Tā ir. Vai jūs varat pateikt mums, doktor, kur tā šļirce ir tagad?

— Ārsta somā, manā istabā. Vorgreivs sacīja:

— Varbūt mēs varētu šo faktu pārbaudīt.

Visi pieci uzkāpa augšā, veidojot klusējošu procesiju. Ārsta somas saturu izgāza uz grīdas. Šļirci tur neatrada.

Armstrongs saniknots iesaucās:

— Kāds ir to paņēmis! Istabā iestājās klusums.

Armstrongs atbalstījās ar muguru pret logu. Četri acu pāri joprojām vēroja viņu — naidīgi, aizdomīgi un apsūdzoši. Viņš novērsa acis no Vorgreiva un uzlūkoja Veru, bezpalīdzīgi taisnodamies:

— Es jums saku, kāds ir to paņēmis. Blors un Lombards saskatījās. Tiesnesis teica:

— Šajā istabā mēs esam pieci cilvēki. Viens no mums ir slepkava. Stāvoklis kļūst aizvien draudošāks. Mums ir jādara viss, lai paglābtu mūsu— četru nevainīgu cilvēku dzīvības. Es lūdzu jūs, doktor Armstrong, — paskaidrojiet, kādas zāles ir jūsu rīcībā?

Armstrongs atbildēja:

— Šeit man ir tikai neliela aptieciņa. Jūs varat to pārbaudīt. Jūs atradīsiet dažas miega zāles — trionālu un sulfonāla tabletes, kādu bromīdu, dzeramo sodu, aspirīnu. Neko vairāk. Cianīda man nav.

Tiesnesis noteica:

— Arī man pašam ir līdzi miegazāles — kā liekas, sulfonāls. Jāpiebilst, ka lielās dozās tas var būt nāvējošs. Jums, mister Lombard, cik man zināms, ir revolveris.

Filips Lombards skarbi atbildēja:

— Un kas tad būtu?

— Vienīgi tas, ka es ierosinu savākt doktora zāles, manas miega tabletes, jūsu revolveri un visu pārējo — zāles un ieročus — un noslēpt drošā vietā. Tad, kad tas būs izdarīts, tad nāksies pārmeklēt katram savas mantas. Lombards iesaucās:

— Lai esmu nolādēts, ja atdošu savu revolveri! Vorgreivs bargi noteica:

— Mister Lombard, jums ir ļoti pamatīga miesas būve un daudz spēka, bet atvaļinātais inspektors Blors arī ir fiziski spēcīgs cilvēks. Nezinu, kāds iznākums būtu čīkstinām, bet vienu gan varu jums pateikt. Es pats, doktors Armstrongs un mis Kleitorna nostāsimies Blora pusē — un darīsim, ko varēsim. Jūs taču saprotat, ka tad, ja jūs pretosieties, mēs jūs tik un tā pieveiksim.

Lombards atmeta galvu. Viņa zobi atņirdzās bezmaz zvērīgā smīnā.

— Ak tā, lieliski! Ja jau jūs visi esat vienisprātis, tad lai notiek! Tiesnesis Vorgreivs pamāja ar galvu.

— Jūs esat saprātīgs jauneklis. Kur tas jūsu revolveris ir?

— Naktsgaldiņa atvilktnē pie manas gultas.

— Labi.

— Es aiziešu tam pakaļ.

— Laikam būs labāk, ja mēs visi iesim jums līdzi.

Filips noteica — ar tādu smaidu, kas joprojām vairāk atgādināja mežonīgu grimasi:

— Velns parāvis, jūs gan esat aizdomīgs, ko? Viņi pa gaiteni devās uz Lombarda guļamistabu.

Filips devās taisni pie naktsgaldiņa un parāva vaļā atvilktni. Te viņš ar lāstu atkāpās. Naktsgaldiņa atvilktne bija tukša.

— Vai esat apmierināti? — Lombards noprasīja.

Viņu izģērba līdz ādai — gan viņu, gan istabu pārmeklēja pārējie vīrieši. Vera Kleitorna gaidīja gaitenī.

Kratīšana turpinājās, neko nepalaižot garām. Citu pēc cita pārmeklēja arī Armstrongu, tiesnesi un Bloru.

Kad četri vīri iznāca no Blora istabas, viņi tuvojās Verai. Tas bija tiesnesis, kas sāka runāt.

— Es ceru, ka jūs sapratīsiet, mis Kleitorna, — nekādi izņēmumi nav pieļaujami. Tas revolveris ir jāatrod. Es ceru, ka jums ir līdzi peldkostīms?

Vera pamāja.

— Tādā gadījumā es lūdzu jūs ieiet savā guļamistabā, uzvilkt to un iznākt atkal ārā.

Vera iegāja istabā un aizvēra durvis. Pēc dažām minūtēm viņa atkal parādījās cieši piegulošā zīda peldkostīmā. Vorgreivs atzinīgi pamāja.

— Pateicos jums, mis Kleitorna. Tagad esiet tik laipna un pagaidiet šeit, kamēr mēs pārmeklēsim jūsu istabu.

Vera gaitenī pacietīgi gaidīja viņus atgriežamies. Pēc tam iegāja atpakaļ, pārģērbās un pievienojās viņiem. Tiesnesis sacīja:

— Tagad viena lieta mums ir skaidra. Nevienam no mums pieciem nav nāvīgu zāļu vai ieroču. Tas jau ir kaut kas. Zāles mēs tūlīt novietosim drošā vietā. Pieliekamajā, jādomā, ir jābūt sudrablietu glabātavai?

Blors viņu pārtrauca:

— Tas viss ir ļoti labi, bet pie kā glabāsies atslēga? Jādomā, ka pie jums.

Tiesnesis neko neatbildēja.

Viņš devās uz pieliekamo, un pārējie viņam sekoja. Tur patiešām atradās neliels šķirstiņš, kas bija paredzēts sudraba galda piederumiem. Pēc tiesneša norādījuma, visas zāles tika saliktas šajā šķirstā, un to aizslēdza. Tad, joprojām pēc Vorgreiva norādījuma, šķirstiņu ievietoja bufetē, kuru atkal — savukārt — aizslēdza. Tad tiesnesis iedeva šķirstiņa atslēgu Filipam Lombardam, bet bufetes atslēgu — Bloram.

Viņš sacīja:

— Jūs abi fiziski esat visstiprākie. Tā kā jums nenāksies viegli atņemt vienotram atslēgu. Un pārējiem nebūs iespējams atņemt atslēgas jums. Uzlauzt bufeti — vai šķirstiņu — nav iespējams bez trokšņa un lielākas piepūles —jo tādas izdarības pieceltu kājās visu māju.

Viņš apklusa, pēc tam turpināja:

— Mums vēl jāatrisina viena ļoti svarīga problēma. Kur ir palicis mistera Lombarda revolveris?

Blors sacīja:

— Pēc manām domām, uz šo jautājumu visvienkāršāk būtu atbildēt ieroča īpašniekam.

Ap Filipa Lombarda nāsīm parādījās gaišāki loki. Viņš iesaucās:

— Jūs, sasodītais, stūrgalvīgais muļķi! Es taču teicu, ka tas man ir nozagts!

Vorgreivs noprasīja:

— Kad jūs to pēdējoreiz redzējāt?

— Vakarvakarā. Tas bija atvilktnē, kad devos gulēt, — katram gadījumam —ja kaut kas notiktu.

Tiesnesis pamāja. Viņš noteica:

— Tas droši vien tika paņemts no rīta, izmantojot apjukumu, kamēr meklēja Rodžersu — un atrada viņa līķi.

Vera sacīja:

— Tam jābūt noslēptam kaut kur mājā. Mums tas jāatrod. Tiesnesis Vorgreivs paberzēja zodu. Viņš ieteicās:

— Šaubos, vai meklēšana mūs pie kaut kā novedīs. Mūsu slepkavniekam bija pietiekami daudz laika, lai izvēlētos drošu slēptuvi. Es nebūt neceru to tik vienkārši atrast.

Blors pārliecināti paziņoja:

— Es nezinu, kur ir revolveris, taču varu derēt, ka zinu, kur ir šļirce. Sekojiet man!

Viņš atvēra parādes durvis un veda viņus apkārt mājai. Netālu no ēdamistabas loga viņš atrada šļirci. Turpat blakus mētājās sadauzīta porcelāna figūriņa — sestais nēģerēns.

Blors apmierināti sacīja:

— Tā ir vienīgā vieta, kur tā varēja būt. Nobeidzis mis Brentu, slepkavnieks atvēra logu, izmeta ārā šļirci, bet pēc tam paņēma no galda porcelāna figūriņu — un izlidināja arī to.

Uz šļirces nebija pirkstu nospiedumu. Izrādījās, ka tā ir rūpīgi noslaucīta.

Vera apņēmīgā balsī paziņoja:

— Tagad meklēsim revolveri! Tiesnesis Vorgreivs atsaucās:

— Lai notiek! Tikai ar vienu noteikumu — visiem turoties kopā. Iegaumējiet — tas, kurš atdalās no citiem, dod slepkavām izdevību.

Viņi pamatīgi pārmeklēja māju — no pagraba līdz bēniņiem, taču bez kādiem panākumiem. Revolveris kā bija, tā palika pazudis.

Trīspadsmitā nodaļa

"Viens no mums… viens no mums… viens no mums…"

Trīs vārdi, bez mitas atkārtodamies, stundu pēc stundas atbalsojās sakaitētajās smadzenēs.

Pieci cilvēki — pieci pārbiedēti cilvēki. Pieci cilvēki, kas vēroja cits citu, ar grūtībām lūkodami apslēpt nervu sasprindzinājumu.

Laipnība bija aizmirsta — viņiem nebija, par ko runāt. Tie bija pieci ienaidnieki, gluži kā katordznieki pie vienas važas, pašaizsargāšanās instinkta dzīti.

Viņi visi pēkšņi likās zaudējuši cilvēka veidolu. Viņi atgriezās pirmatnējā — dzīvnieciskajā stāvoklī. Tiesnesis sēdēja sagumis, līdzinādamies vecumvecam, viedam bruņurupucim, viņa ķermenis palika nekustīgs, tikai acis dzīvoja — možas un pētošas. Atvaļinātais inspektors Blors likās vēl lempīgāks un gāzelīgāks. Viņa gaita atgādināja lēnu, ļoganu dzīvnieka gaitu. Un acis bija asinīm pieplūdušas. Sejā pastāvīgi bija trula niknuma un apstulbuma izteiksme. Viņš atgādināja kaktā iedzītu zvēru, kurš gatavs mesties virsū saviem vajātājiem. Filipam Lombardam turpretī visas reakcijas šķita saasinājušās, nevis notrulinājušās. Viņš saausījās pie katra troksnīša. Viņa gaita bija kļuvusi ašāka un lunkanāka, ķermenis — veiklāks un lokanāks. Viņš bieži smaidīja, atsedzot asos, baltos zobus.

Vera Kleitorna bija pieklusuši. Viņa gandrīz nemaz vairs necēlās no krēsla. Viņas acis lūkojās uz priekšu — tukšumā. Viņa izskatījās apstulbusi. Un atgādināja putnu, kurš sadauzījis galvu pret rūti un kuru pēcāk pacēlusi cilvēka roka. Tur tas gulēja —pārbijies, sastindzis, baidīdamies pakustēties, cerēdams, ka to glābs šis pamiruma stāvoklis.

Armstrongs bija nožēlojamā nervu nospriegojuma stāvoklī. Viņam bija drudzis un trīcēja rokas. Viņš aizdedza cigaretes citu pēc citas un tūlīt atkal nodzēsa. Acīmredzot uzspiestā bezdarbība viņu apgrūtināja vēl vairāk nekā citus. Reizumis viņš teica vētrainas, nervozas runas.

— Mēs… mēs taču nevaram te sēdēt un neko nedarīt! Ir taču kaut kas — noteikti, noteikti jābūt kaut kam tādam, ko mēs varētu uzsākt? Ja nu mēs iedegtu ugunskuru?

Blors nospiesti iebilda:

— Tādā laikā?

Lietus atkal bija sācis līt. Vēja brāzieni drebināja māju. Lietus strūkloja logos, šī nomācošā skaņa uzdzina depresiju.

Viņi bija izstrādājuši kopēju darbības plānu — klusēdami, nepārmīdami ne vārda. Visi sēdēja, salasījušies viesistabā. Iziet no tās drīkstēja tikai pa vienam. Pārējie četri gaidīja izgājušo atgriežamies.

Lombards sacīja:

— Tas ir tikai laika jautājums. Laiks noskaidrosies. Tad mēs varēsim kaut ko uzsākt — dot kādu signālu, iedegt ugunskuru, uzbūvēt plostu — vai uzsākt vēl ko citu!

Armstrongs negaidot sāka smieties.

— Laika — jūs teicāt — laika jautājums? Mēs taču nevaram gaidīt! Mēs visi jau būsim miruši…

Ierunājās tiesnesis Vorgreivs — un viņa smalkajā balstiņā bija saklausāma nelokāma apņēmība:

— Nē, ja visi būsim uzmanīgi. Mums jāpiesargājas… Pusdienas tika paēstas — kā pienākas, taču tajās valdīja izteikta

vienkāršība. Uz virtuvi gāja visi pieci. Pieliekamajā atrada lielu konservu krājumu skārda bundžās. Viņi atvēra kārbu ar vērša mēli un divas kārbas ar konservētiem augļiem. Un ēda, sastājušies ap virtuves galdu. Pēc tam bariņā atgriezās viesistabā un atkal sāka uzmanīt cits citu.

Domas, kuras joņoja viņu galvās, bija slimīgas, drudžainas, neprātīgas…

"Tas ir Armstrongs… Es ievēroju, ka viņš mani iesāņus uzlūko… ar vājprātīgā acīm… pavisam nesaprātīgām… varbūt viņš nav nekāds ārsts… Tā ir, skaidra lieta!… Viņš ir vājprātīgais, kas izmucis no kāda trakonama — un uzdodas par ārstu… Tāda ir patiesība… vai pateikt citiem?… Varbūt sākt kliegt?… Nē, tas neder, viņš tikai kļūs piesardzīgāks… Bez tam viņš izskatās tik normāls… Cik ir pulkstenis?… Tikai ceturksnis pāri trijiem? Ak Dievs, es jūku prātā… Jā, tas ir Armstrongs… Tagad viņš mani novēro…"

"Nē, man viņš klāt netiks! Es pratīšu sevi aizsargāt… Ne jau pirmoreiz noklustu bīstamā situācijā… Kur, pie velna, palicis tas revolveris?… Kas to paņēmis?… Kurš to atrada?… Neviens nav to paslēpis — to mēs visi zinām. Mēs taču visu pārmeklējām… Neviens nevarēja to paslēpt… Bet kāds zina, kur tas atrodas… "

"Viņi jūk prātā… viņi visi jūk prātā… Baidās no nāves… mēs visi baidāmies no nāves… Arī man ir bail no nāves… Jā, bet tas nekavē nāves brīdi pienākt… "Līķrati piebraukti, ser. " Kur es to lasīju? Tā meitene… Es uzmanīšu meiteni. Jā, es uzmanīšu meiteni."

"Bez divdesmit četri… Tikai bez divdesmit četri… varbūt pulkstenis apstājies? Es nesaprotu — nē, es nesaprotu… Nekas tāds nevar notikt… bet notiek… Kāpēc mēs nepamostamies? Celieties — Tiesas Diena ir klāt — nē, nē, tā ne! Ja vien es spētu skaidri domāt… Man galva — manā galvā notiek kaut kas nelāgs… liekas, tā pārsprāgs… sašķīdīs sīkos gabaliņos… nekas tamlīdzīgs nevar atgadīties… Cik ir pulkstenis? Ak Dievs — ir tikai bez piecpadsmit četri."

"Tikai nezaudēt galvu… Tikai nezaudēt galvu… Ja vien es varētu nezaudēt galvu… Te viss ir pilnīgi skaidrs— viss izdomāts visos sīkumos. Taču neviens nedrīkst neko pamanīt. Man jāīsteno kāds triks. Tam jāiedarbojas! Kuru izvēlēties? Tāds ir jautājums — kurn izvēlēties? Domāju —jā, es domāju gan — viņu."

Kad pulkstenis nosita piecas reizes, visi sarāvās.

Vera sacīja:

— Vai kāds — vēlas tēju?

Mirkli valdīja klusums. Blors atbildēja:

— Es vēlētos kādu tasi. Vera sakustējās. Viņa noteica:

— Došos to pagatavot. Jūs visi varat palikt te.

— Es domāju, mana dārgā jaunā lēdij, ka mēs labāk visi iesim līdzi un paskatīsimies, kā jūs to pagatavojat.

Vera uzlūkoja viņu, pēc tam īsi un histēriski iesmējās. Viņa bilda:

— Protams! To varēja gaidīt!

Visi pieci devās uz virtuvi. Vera un Blors pagatavoja un padzēra tēju. Pārējie trīs dzēra viskiju — atvemsi gluži jaunu pudeli un izvilkuši zeltera pudeli ar šifonu no neiesāktas, aizzīmogotas kastes.

Tiesnesis nomurmināja, smaidīdams savu reptiļa smaidu:

— Mums jābūt ļoti uzmanīgiem…

Viņi devās atpakaļ uz viesistabu. Lai gan bija vasara, tur valdīja krēsla. Lombards pagrieza slēdzi, taču gaisma neiedegās. Viņš noteica:

— Skaidrs! Motors nestrādā — Rodžersa nav, neviens ar to nenodarbojas.

Brīdi šaubījies, viņš teica:

— Es domāju, mēs varētu iet un to iedarbināt. Tiesnesis Vorgreivs iebilda:

— Es pieliekamajā redzēju sveču paku — labāk jau izlietosim tās. Lombards izgāja. Pārējie četri sēdēja, uzmanīdami cits citu. Viņš atgriezās ar sveču paciņu un vairākām apakštasēm. Viņš iededzināja piecas sveces — un izvietoja tās istabā. Pulkstenis rādīja bez ceturkšņa seši.

Divdesmit pāri sešiem. Vera juta, ka nespēj vairs te nosēdēt. Viņa nolēma iet augšā savā istabā un saslapināt deniņus ar aukstu ūdeni, jo viņai stipri sāpēja galva.

Viņa piecēlās un devās uz durvīm. Pēc tam apķērās — un paņēma no kastes sveci. Aizdegusi to, viņa nopilināja mazliet vaska uz apakštases un cieši piestiprināja sveci pie tās. Pēc tam izgāja no istabas, cieši aizvērdama durvis un atstādama visus četrus vīriešus istabā. Vera devās augšā pa kāpnēm — un pa gaiteni uz savu istabu.

Kad viņa atvēra durvis, tad pēkšņi sastinga un palika stāvam.

Viņas nāsis drebēja.

Jūra… Sentredinikas liedaga smarža.

Tā pati. Viņa nevarēja kļūdīties. Protams, arī te, uz salas, ož pēc jūras — taču tā ir citāda smarža. Tā smaržoja todien pludmalē, kad saule cepināja apsūnojušās klintis.

— Vai drīkstu peldēt uz salu, mis Kleitorna?

Kāpēc es nedrīkstu peldēt uz salu?

Nepaklausīgais, izlaistais puika! Ja nebūtu viņa, Hugo būtu bagāts… varētu apprecēt mīļoto meiteni… Hugo…

Patiesi — patiesi — viņš ir tepat kaut kur, netālu no viņas? Nē, viņš gaida istabā…

Viņa paspēra soli uz priekšu. No loga vilka caurvējš, plivinādams sveces liesmu. Tā noraustījās un nodzisa…

Tumsā Vem pārņēma šausmas…

"Neesi muļķe," viņa sacīja pati sev. "Viss ir kārtībā. Tie citi ir lejā. Visi četri. Istabā neviena nav. Nevar būt. Tu vienkārši iedomājies to, kā nav, meitenīt."

Bet šī smarža — šī Sentredinikas liedaga smarža… tā nebija iedoma. Tā bija īsta.

Un istabā kāds bija… Viņa kaut ko dzirdēja — viņa noteikti kaut ko saklausīja…

Un, kamēr viņa tur stāvēja un klausījās — viņas kaklam pieskārās slapja roka, kura oda pēc jūras…

Vera iekliedzās. Viņa kliedza un kliedza, tie bija nepārvaramu šausmu kliedzieni — mežonīgi saucieni pēc palīdzības.

Viņa nedzirdēja, kas notika lejā, — kā gāzās krēsli, vērās durvis, vīriešu kājas dimdināja kāpnes. Viņu bija pārņēmušas nepārvaramas šausmas.

Un tad nāca glābiņš, durvīs uzplaiksnīja uguntiņas — sveces —, istabā iesteidzās vīrieši.

— Kāda velna pēc? Kas noticis? Augstais Dievs, kas lēcies? Vera notrīsēja, paspēra soli uz priekšu un sabruka uz grīdas. Pus

apziņā viņa manīja kādu noliecamies pie viņas un kādu — liecam viņas galvu pie ceļiem.

Tad ar pēkšņu izsaucienu — piepešu: "Ak Dievs, paskat to tur!" — viņas saprāts atgriezās. Vera atvēra acis un pacēla galvu. Viņa redzēja to, ko vēroja vīrieši ar svecēm.

No griestiem nokarājās gara slapju jūraszāļu pīte. Tā melnajā tumsā bija pieskārusies viņas kaklam. To viņa bija noturējusi par lipīgu slīkoņa roku, kas stiepjas no nebūtības, lai izpurinātu no viņas dzīvību!

Viņa sāka histēriski smieties. Un sacīja:

— Jūraszāles — tikai jūraszāles, tāpēc arī tā smarža…

Te viņai atkal uzmācās nelabums — tas uzplūda viļņiem vien. Kāds atkal satvēra viņas galvu un lūkoja to pievilkt pie ceļiem.

Likās, ka pagājusi mūžība. Viņai piedāvāja kaut ko iedzert — piespiežot pie lūpām glāzi. Viņa saoda, ka tas ir brendijs.

Viņa jau gribēja pateicīgi norīt malku, taču pēkšņi brīdinājuma signāls — gluži kā trauksmes zvans — noskanēja viņas smadzenēs. Viņa uzrausās sēdus un atgrūda glāzi nost.

Tad viņa skarbi noprasīja:

— No kurienes tas ir?

Atbildēja Blora balss. Viņš mirkli blenza uz Vem un tikai pēcāk atbildēja:

— Es to atradu lejā. Vera iesaucās:

— Es to nedzeršu!

Brīdi valdīja klusums, pēc tam Lombards sāka smieties. Viņš atzinīgi sacīja:

— Lieliski, Vera. Redzu, ka skaidrais prāts nav jūs atstājis — ar visu to, ka bijāt pārbijušies par savu jauno dzīvību. Es dabūšu jaunu pudeli, kura vēl nav attaisīta.

Viņš ātri izsteidzās laukā.

Vera nedroši noteica:

— Man jau ir labāk. Iedzeršu mazliet ūdens.

Armstrongs pieturēja viņu, palīdzēdams piecelties kājās. Viņa devās pie mazgājamā galdiņa, grīļodamās un tverdamas doktoram pie rokas. Atgriezusi aukstā ūdens krānu, viņa piepildīja glāzi. Blors apvainojies sacīja:

— Tam brendijam nav nekādas vainas. Armstrongs noprasīja:

— Kā jūs to zināt? Blors dusmīgi atteica:

— Es neko tajā neesmu bēris. Tas bija tas, ko jūs vēlējāties zināt, vai ne?

Armstrongs teica:

— Es neteicu, ka jūs kaut ko tādu darījāt. Taču jūs to varējāt izdarīt — ja ne jūs, tad kāds cits — varbūt pudele tieši tāpēc tur atradās.

Istabā iesteidzās Lombards.

Viņam rokās bija neiesākta brendija pudele un korķu viļķis. Viņš pabāza neattaisīto pudeli Verai zem deguna.

— Te tas ir, manu meitenīt. Pilnīgi droši. — Viņš norāva foliju un izvilka korķi. — Laimīgā kārtā te ir lieli spirtotu dzērienu krājumi. Tas A. N. Ouens ir ļoti tālredzīgs.

Veru kratīja drudzis.

Armstrongs paturēja glāzi, kamēr Filips ielēja tajā brendiju. Viņš sacīja:

— Labāk iedzeriet to, mis Kleitorna. Jums nācās pārciest negantu šoku.

Vera ieņēma malciņu brendija. Viņas sejā atgriezās krāsa. Filips Lombards pasmējies sacīja:

— Jauki, šī būs pirmā slepkavība, kura neizdevās saskaņā ar plānu.

Vera atsaucās — gandrīz vai čukstus:

— Jūs domājat — tā tas bija paredzēts? Lombards pamāja:

— Droši vien cerēja, ka jūs aiz bailēm notirināsiet kājas! Ar dažu labu tā notiktu, vai ne, dakter?

Armstrongs visu vēl nebija apdomājis. Viņš šaubīgi sacīja:

— Hm, to ir grūti pateikt. Jauns, vesels cilvēks — ar veselu sirdi. Nebūtu ticami. Bet, no otras puses raugoties…

Viņš paņēma brendija glāzi, kuru bija atnesis Blors. Pataustīja to ar pirkstu un uzmanīgi nogaršoja saturu. Viņa sejas izteiksme nemainījās. Viņš šaubīgi noteica:

— Hm, garša it kā būtu laba.

Blors dusmīgi paspēra soli uz priekšu. Viņš iesaucās:

— Ja jūs gribat teikt, ka es esmu tam kaut ko piešāvis klāt, tad es jums apgriezīšu sprandu.

Vera, kurai brendijs bija atgriezis parasto apņēmību, steidzās piesaistīt uzmanību, ierunādamās:

— Kur tad tiesnesis? Visi trīs vīrieši saskatījās.

— Tas ir dīvaini… Es domāju, ka viņš nāca augšā kopā ar mums. Blors sacīja:

— Es arī… Kā tur bija, jūs taču nācāt augšā pa kāpnēm aiz manis?

Armstrongs atbildēja:

— Domāju, ka viņš sekoja man… Protams, viņš gāja lēnāk nekā mēs. Viņš taču ir vecs vīrs.

Viņi atkal saskatījās. Lombards sacīja:

— Sasodīti dīvaini… Blors iesaucās:

— Iesim viņu meklēt!

Viņš devās uz durvju pusi. Citi viņam sekoja, Vera gāja pati pēdējā. Kad viņi kāpa lejā pa kāpnēm, Armstrongs pār plecu noteica:

— Protams, viņš varēja palikt viesistabā.

Viņi šķērsoja vestibilu. Armstrongs skaļi uzsauca:

— Vorgreiv, Vorgreiv, kur jūs esat?

Atbildes nebija. Māju pildīja nāves klusums, tikai lietus grabināja pie rūtīm.

Nokļuvis līdz viesistabai, Armstrongs sastinga uz vietas. Pārējie sadrūzmējās aiz viņa, lūkodamies pāri viņa plecam. Kāds iekliedzās.

Misters Vorgreivs sēdēja istabas viņā galā — savā krēslā ar augsto atzveltni. Abpus krēslam dega sveces. Bet visvairāk pārsteidza un biedēja tas, ka tiesnesis bija tērpies sarkanā mantijā, galvā parūka…

Doktors Armstrongs pamāja citiem turēties nostāk. Viņš devās pie klusās, sastingušās figūras krēslā — mazliet grīļīgi, kā piedzēries.

Doktors pieliecās un ieskatījās tiesneša nekustīgajā sejā. Pēc tam ar ātru kustību norāva parūku. Tā nokrita uz grīdas, atsedzot augsto pieri, kuras vidū rēgojās apaļš caurums, no tā tecēja tumšsarkana strūkliņa.

Doktors Armstrongs pacēla nokārušos roku un pataustīja pulsu. Pēc tam pievērsās pārējiem.

Viņš sacīja — pilnīgi neizteiksmīgā balsī — vienaldzīgi, it kā atrastos pavisam kur citur:

— Viņš ir nošauts… Blors sacīja:

— Ak Dievs — revolveris!…

Doktors turpināja tajā pašā nedzīvajā balsī:

— Viņam cauršauta galva. Nāve iestājusies acumirklī.

Vera pieliecās un aplūkoja parūku. Viņa sacīja — pie kam viņas balss šausmās drebēja:

— Mis Brentas pazudusī pelēkā dzija… Blors teica:

— Un sarkanais aizkars, kas pazuda no vannasistabas… Vera nočukstēja:

— Tad, lūk, kam tie bija domāti…

Filips Lombards pēkšņi sāka smieties — viņa smiekli skanēja nedabiski un māksloti.

— "Pieci aizgāja pie tiesas, Viens tur paliek — tiesāties. "

Beigas asiņainajam tiesnesim Vorgreivam. Vairāk viņam nebūs lemts piespriest nekādus nāvessodus! Nekad vairs nelikt galvā melno cepurīti! Šī ir pēdējā reize, kad viņš spriedis tiesu! Vairs nekādu spriedumu un nevainīgu cilvēku sūtīšanas pie karātavām! Kā smietos Edvards Sitons, ja viņš būtu šeit! Dievs Tēvs, kā viņš smietos!

Visi apstulba— neviens nebija no viņa gaidījis tādu nesavaldību.

Vera iesaucās:

— Vēl šorīt jūs teicāt, ka tas ir viņšl Filipa Lombarda seja pārvērtās — sadrūma. Viņš klusā balsī noteica:

— Zinu, ko teicu… Labi, esmu maldījies. Vēl viens no mums ir attaisnots — pārāk vēlul

Četrpadsmitā nodaļa

Viņi pārnesa tiesnesi Vorgreivu uz viņa istabu un ielika gultā. Tad viņi atkal nonāca lejā un mirkli stāvēja vestibilā, lūkodamies cits citā.

Blors nomākti vaicāja:

— Ko tagad darīsim? Lombards tūlīt atsaucās:

— Ieēdīsim kaut ko. Mums jāēd, lai pietiktu spēka, ziniet.

Viņi atkal reiz devās uz virtuvi. Un atkal atvēra konservētās mēles kārbu. Visi ēda to, gandrīz vai nemaz nejuzdami garšu. Vera sacīja:

— Es nekad mūžā vairs neēdīšu mēli.

Viņi beidza iestiprināties. Un paēduši palika sēžam savās vietās pie galda, skatīdamies cits uz citu. Blors teica:

— Tagad vairs esam palikuši tikai četri… Kurš būs nākošais? Armstrongs stīvi blenza viņā. Viņš, neko nedomādams, sacīja:

— Mums jābūt ļoti uzmanīgiem… — un aprāvās. Blors pamāja.

— Tā arī viņš mēdza teikt, un tagad viņš ir miris! Armstrongs bilda:

— Es gan gribētu zināt, kā tas varēja notikt? Lombards nolamājās. Viņš noteica:

— Nolādēti gudri izprātots! Mis Kleitornas istabā bija uzrīkota tā padarīšana, un tā nostrādāja — tieši tā, kā domāts. Visi drāzās augšā, domādami, ka viņu beidz nost. Un tajā laikā kāds — pārsteidza veco nesagatavotu.

Blors iebilda:

— Kāpēc neviens nedzirdēja šāvienu? Lombards pašūpoja galvu.

— Mis Kleitorna kliedza, vējš gaudoja, mēs visi skrējām un saucām. Nē, to nemaz nevarēja dzirdēt. — Viņš mirkli paklusēja.

Bet vairāk nekādi triki te neies cauri. Nākamajā reizē viņam nāksies izdomāt ko citu.

Blors noteica:

— To viņš droši vien dabūs gatavu.

Viņa balsī bija saklausāms nepatīkams tonis. Abi vīrieši saskatījās.

Armstrongs bilda:

— Mēs esam četri un nezinām, kurš ir… Blors atbildēja:

— Es zinu… Vera piebilda:

— Man nav ne mazāko šaubu… Armstrongs lēni piemetināja:

— Domāju, ka arī es zinu… Filips Lombards sacīja:

— Šķiet, ka arī es beidzot esmu uzminējis… Viņi visi atkal vērās cits citā.

Vera piecēlās kājās. Viņa noteica:

— Es jūtos šausmīgi. Iešu gulēt… Esmu kā salauzta… Lombards teica:

— Tā varētu būt. Nav jēgas te sēdēt un blenzt citam uz citu. Blors sacīja:

— Man nav iebildumu… Doktors nomurmināja:

— Tas ir labākais, ko mēs varētu darīt — lai gan diez vai kādam no mums izdosies aizmigt.

Viņi devās uz durvju pusi. Blors ierunājās:

— Gribētos gan zināt, kur tagad ir tas revolveris?

Viņi kāpa augšā pa kāpnēm.

Nākamā aina visnotaļ līdzinājās farsam.

Katrs apstājās pie savas istabas durvīm, uzlicis roku uz durvju vērekļa. Tad, it kā pēc signāla, visi vienlaikus iegāja istabās un aiztaisīja durvis. Noklaudzēja bultas un nograbēja atslēgas — vēl bija dzirdama pārbīdāmo mēbeļu švīkoņa.

Četri pārbiedēti cilvēki aizbarikadējās savās istabās līdz rītam.

Filips Lombards atviegloti nopūtās, kad bija pabāzis krēsla atzveltni zem durvju roktura.

Viņš devās cauri istabai pie naktsgaldiņa.

Raustīgajā sveces gaismā viņš ziņkāri aplūkoja savu seju.

Un klusi sacīja pats sev:

— Jā, šitā būšana arī tev sāk krist uz nerviem. Un pēkšņi atņirdza zobus savā vilciskajā smaidā. Viņš ātri izģērbās.

Pēc tam devās pie gultas un nolika rokas pulksteni uz naktsgaldiņa.

Tad viņš parāva vaļā naktsgaldiņa atvilktni. Un labu brīdi stāvēja, lūkodamies lejup uz revolveri, kurš atkal bija tur iekšā…

Vera Kleitorna gulēja gultā.

Viņai galvgalī joprojām dega svece.

Un viņa nekādi nespēja saņemties, lai to nopūstu.

Jo viņai bija bail no tumsas.

Atkal un atkal viņa sacīja sev pašai: "Līdz rītam ar tevi nekas nenotiks. Pagājušajā naktī nekas nenotika. Arī šonakt nekas nenotiks. Nekas nevar notikt. Tu esi ieslēgusies un aizbultējusies. Neviens te nevar tikt iekšā…"

Un piepeši viņai iešāvās prātā:

"Bet protams! Es taču varu palikt šeit! Palikt te ieslēgusies! Varu izturēt neēdusi! Es varu palikt šeit— drošībā—, kamēr ieradīsies palīgi! Pat ja tas ilgtu dienu — vai divas dienas…"

Palikt šeit. Jā, bet vai viņa spēj te palikt? Stundu pēc stundas — bez neviena, ar ko parunāt, neko nedarot, vienīgi domājot…

Viņa sāka domāt par Komvelu — par Hugo — par — par to, ko bija pateikusi Sirilam.

Nekrietnais, izlaistais puišelis, kas mūžīgi dīca…

— Mis Kleitorna, kāpēc es nedrīkstu peldēt līdz tur tai klintij? Es varu. Es zinu, ka varu.

Vai tā bija viņas balss, kas atbildēja:

— Protams, tu vari, Siril, patiešām. Es to zinu.

— Vai es drīkstu iet, mis Kleitorna?

— Ak, redzi, Siril, tava māte par tevi tā uztraucas. Es tev ko pateikšu. Rīt tu varēsi peldēt līdz tai klintij. Es parunāšos ar tavu māti — liedagā — un novērsīšu viņas uzmanību. Tad, kad viņa apķersies, ka tevis nav, tu jau stāvēsi uz klints un māsi viņai ar roku. Tas tik būs pārsteigums!

— Ak, jūs gan esat malace, mis Kleitorna! Tas tik būs joks! Viņa to pasacīja. Rīt! Hugo todien devās uz Ņūkeju. Kad viņš atgriezīsies — viss jau būs noticis.

Jā, bet iedomāsimies, ka nebūs? Pieņemot, ka izies greizi? Sirilu varētu laikus izglābt. Un tad — tad viņš pateiktu: Mis Kleitorna teica, ka drīkstu. Labi, un kas tad būtu? Kādam ir jāuzņemas risks! Ja tā notiks, tad viņa visu noliegs. — Kā tu vari tik bezkaunīgi melot, Siril? Skaidrs, ka es nekad neko tamlīdzīgu neesmu teikusi! — Ticēs taču viņai. Sirils bieži vien mēdza samelot. Viņš ne vienmēr sacīja patiesību. Sirils, protams, zinātu. Bet tam nebūtu nozīmes… un nekas neparedzēts taču nevar notikt. Viņa izliksies, ka peld viņam pakaļ. Bet viņa piepeldēs par vēlu… Nevienam neradīsies nekādu aizdomu…

Vai Hugo bija radušās aizdomas? Vai tamdēļ viņš tik sveši, tik savādi lūkojās viņā?… Vai Hugo zināja?

Vai tāpēc viņš tik steidzīgi aizbrauca, tikko izmeklēšana bija pabeigta?

Viņš netika atbildējis ne uz vienu viņas vēstuli… Hugo…

Vera gultā grozījās no viena sāna uz otru. Nē, nē viņai nav jādomā par Hugo. Tas ir pārāk mokoši! Tas viss ir beidzies, beidzies un galā ar to.

… Hugo ir j āaizmirst.

Kāpēc viņai šovakar šķiet, ka Hugo ir tepat istabā, kopā ar viņu? Pacēlusi acis pret griestiem, viņa ieraudzīja griestu vidū lielu, melnu āķi.

Agrāk viņa to netika ievērojusi. Jūraszāles bija karājušās pie tā.

Viņa nodrebēja, atcerēdamās salto, lipīgo pieskārienu savam kaklam.

Verai nepatika šis āķis griestos. Tas piesaistīja skatienu, fascinēja… liels, melns āķis…

Atvaļinātais inspektors Blors sēdēja gultā.

Mazās ačeles, iekaisušas un asinīm pieplūdušas, spīdēja gaļīgajā sejā. Viņš atgādināja meža kuili, kurš gatavs mesties virsū savam vajātājam.

Viņam negribējās gulēt.

Draudi jau bija pārāk tuvu. No desmit cilvēkiem seši jau miruši. Ar visu savu dzīvespieredzi, piesardzību un izmanību vecais tiesnesis bija gājis bojā tāpat kā pārējie.

Blors nošņācās tādā kā dīvainā apmierinājumā. Kā tas vecais āzis bija sacījis? "Mums jābūt ļoti uzmanīgiem…"

Pašpārliecinātais, vecais liekulis. Sēdēdams tiesā, viņš bija sevi pieradis uzskatīt bezmaz par pašu Visaugsto. Un dabūja savu — pienāca arī viņa kārta… Vairāk viņam nenāksies uzmanīties.

Un tagad viņi vairs bija palikuši tikai četri. Meitene, Lombards, Armstrongs un viņš pats.

Drīz pienāks kārta nākamajam… Taču tas gan nebūs Viljams Henrijs Blors. To gan viņš nepieļaus.

(Bet revolveris… Kā ar to revolveri? Tas bija uztraucošs faktors — revolveris!)

Blors sēdēja gultā, pieri saraucis; mazās actiņas izskatījās šauras kā plaisiņas — viņš aizvien vēl lauzīja galvu, kur palicis revolveris…

Klusumā viņš dzirdēja, kā lejā sita pulkstenis.

Pusnakts.

Saspringums bija mazliet atslābis — tiktāl, ka viņš pat apgūlās. Taču neizģērbās.

Viņš tur gulēja un domāja. Pārcilāja prātā visu šo būšanu kopš paša sākuma — metodiski, pamatīgi — kā bija darījis, vēl būdams policijas virsnieks. Pamatīgums beigās allaž attaisnojās.

Svece sāka izdegt. Aplūkodamies pēc sērkociņiem — pārbaudīdams, vai tie ir pie rokas, viņš nopūta atlikušo sveces galiņu.

Dīvaini gan, taču tumsā viņš sajutās neomulīgi. Likās, ka viņā mostas tūkstošgadu bailes, cenzdamās pārņemt viņa smadzenes savā varā. Acu priekšā rēgojās sejas — tiesneša seja, kurn kronēja pelēkās vilnas murskulis, saltā, mirusī misis Rodžersas seja, sašķobītā, purpursarkanā Entonija Mārstona seja.

Un vēl viena seja — bāla, ar acenēm un mazām, krāsotām Ūsiņam.

Seja, kurn viņš bija kaut kur redzējis, — bet kad? Ne jau uz salas. Nē, tas bija daudz senāk.

Savadi, ka viņš neatceras šā cilvēka vardu… Muļķīga seja, patiešām, tas tips izskatījās pēc lempja! Kā tad!

Skaidrība atausa — tā bija pārsteidzoša. Lendors!

Savādi, ka viņam bija pilnīgi aizmirsies, kā Lendors izskatījies. Vienīgi vakar viņš bija centies atsaukt atmiņā tā zeļļa seju, bet tas neizdevās.

Un tagad — te tā bija, ik vaibstu varēja atšķirt skaidri jo skaidri, it kā būtu redzējis šo seju vēl vakar.

Lendoram bija sieva — vārga un izdilusi, ar rūpju sagrauztu seju. Viņam bija arī bērns — apmēram četrpadsmit gadu veca meitene. Un viņš pirmo reizi iedomājās par to, kas varētu būt noticis ar viņām.

(Revolveris. Kas noticis ar revolveri? Tas bija vēl svarīgāk.)

Jo vairāk viņš par to lauzīja galvu, jo vairāk brīnījās… To būšanu ar revolveri viņš nespēja saprast.

Kāds šajā mājā revolveri paņēmis…

Lejā pulkstenis nosita vienu.

Blora domu pavediens pārtrūka. Viņš apsēdās gultā, pēkšņi saausīdamies.

Jo viņš bija saklausījis skaņu — tikko dzirdamu skaņu — kaut kur aiz viņa istabas durvīm.

Pa tumšo māju kāds staigāja!

Viņam uz pieres izspiedās sviedri. Kas tas bija, kas tur paslepšus un klusībā staigāja pa gaiteņiem? Viens bija piecēlies pastrādāt kādu ļaundarību, viņš būtu varējis saderēt!

Neraugoties uz tuklo miesas būvi, Blors tomēr bez trokšņa izkāpa no gultas, pielavījās pie durvīm un apstājās tur, ieklausīdamies.

Taču skaņa vairs neatkārtojās. Un tomēr Blors jutās pārliecināts, ka nav maldījies. Viņš bija aiz durvīm dzirdējis soļus. Viņam sāka slieties stāvus mati. Un atkal sarosījās bailes…

Kāds pa nakti zaglīgi staigāja apkārt.

Viņš ausījās — taču skaņa neatkārtojās.

Tagad Bloram uzmācās jauns kārdinājums. Gribējās doties ārā un pārbaudīt. Ja vien viņam izdotos ieraudzīt to, kas tur tumsā klejo apkārt.

Taču vērt vaļā durvis — būtu pēdējā muļķība. Iespējams, ka otrs gaida no viņa tieši to. Varbūt tas tīši grib, lai Blors sadzird to, ko bija dzirdējis, cerēdams, ka viņš tad nāks ārā apskatīties.

Blors stāvēja nekustīgi — klausīdamies. Tagad viņam likās, ka dzird skaņas it visur — čaboņu, krakstoņu, noslēpumainus čukstus, taču viņa uzņēmīgās, reālistiskās smadzenes zināja, ko dara, — tās sacīja priekšā, ka visi šie trokšņi radušies tikai paša sakairinātajā iztēlē.

Un tad pēkšņi viņš izdzirda kaut ko tādu, kas nebija radies iztēlē. Soļi — ļoti klusi, ļoti uzmanīgi, tomēr sadzirdami soļi, kurus varēja samanīt cilvēks, kas klausījās tik uzmanīgi kā šobrīd Blors.

Soļi klusītēm aizdipēja garām viņa durvīm pa gaiteni (gan Lombarda, gan Armstronga istabas atradās tālāk nekā viņa istaba). Kāds pagāja garām viņa durvīm — nešaubīgi un noteikti.

Un, ja tā, tad Blors bija izlēmis.

Viņš nodomāja apskatīties, kas tas tāds bijis! Soļi garām viņa durvīm devās uz kāpņu pusi. Kurp šis staigātājs gāja?

Kad Blors rīkojās, tad rīkojās ātri — gluži pārsteidzošā ātrumā, ņemot vērā lēno smagnējību. Viņš devās atpakaļ pie gultas, ieslidināja kabatā sērkociņus un, izrāvis naktslampas vadu, aptina to ap lampas kāju. Lampa bija smaga, hromēta, ar smagu ebonīta pamatu — visnotaļ noderīgs ierocis.

Blors bez trokšņa šķērsoja istabu, atvilka krēslu, atslēdza un atbultēja durvis. Tad izgāja gaitenī. Lejā, vestibilā, atskanēja klusa čaboņa. Blors bez trokšņa, vienās zeķēs, devās uz kāpnēm.

Tagad viņš saprata, kāpēc visi trokšņi tik skaidri saklausāmi. Vējš bija rimies, debesis noskaidrojušās. Vārajā mēnessgaismā, kura iespīdēja caur kāpņu telpas logu, Blors redzēja kādu cilvēku izejam laukā pa parādes durvīm.

Jau skriedams viņam pakaļ, viņš tomēr apstājās.

Viņš atkal reiz gandrīz vai iekritis lamatās! Te bija slazdi — laikam lai izvilinātu viņu no mājas!

Taču šis viltnieks nebija ņēmis vērā vienu — tagad viņš ir Blora rokās, viņš pieļāvis kļūdu.

Jo vienai no trim augšstāva istabām tagad jābūt tukšai. Un jādara itin viss, lai noskaidrotu, kura tā iri

Blors klusi griezās atpakaļ un iegāja gaitenī.

Viņš vispirms pieklauvēja pie Armstronga istabas durvīm. Atbildes nebija.

Mirkli pagaidījis, viņš devās tālāk uz Filipa Lombarda istabu. Te atbilde atskanēja tūlīt.

— Kas tur ir?

— Te Blors. Es domāju, ka Armstrongs nav savā istabā. Pagaidiet mirklīti!

Viņš devās pa gaiteni uz priekšu. Un pieklauvēja atkal.

— Mis Kleitorna! Mis Kleitorna!

Atsaucās izbiedētā Veras balss.

— Kas tur ir? Kas noticis?

— Viss kārtībā, mis Kleitorna. Pagaidiet mirklīti! Es tūlīt būšu atpakaļ.

Viņš devās atpakaļ uz Lombarda istabu. Istabas durvis atvērās. Durvīs stāvēja Lombards. Kreisajā rokā viņš turēja sveci. Pāri pidžamai bija uzrāvis bikses. Labo roku iebāza jakas kabatā. Un skarbi noprasīja:

— Kas, pie velna, te notiek?

Blors ātri paskaidroja. Lombardam iespīdējās acis.

—Armstrongs, ko? Ak tad viņš ir tas mūsu slepkavnieks! — viņš devās pie Armstronga istabas durvīm. —Atvainojiet, Blor, bet es tagad ticu tikai pats savām acīm.

Un viņš skaļi pieklaudzināja.

— Armstrong! Armstrong! Atbilde nesekoja.

Lombards nometās uz ceļiem un ielūkojās atslēgas caurumā. Iebāza tajā mazo pirkstiņu. Viņš noteica:

— Atslēgas durvīs nav. Blors sacīja:

— Tas nozīmē, ka viņš aizslēdzis tās no ārpuses — un atslēgu paņēmis līdzi.

Filips pamāja.

— Pilnīgi dabiska piesardzība. Mēs viņu dabūsim rokā, Blor… Sojā reizē pieķersim! Vienu mirklīti!

Viņš atkal metās uz Veras istabu.

— Vera?

— Jā.

— Mēs ejam meklēt Armstrongu. Viņš izgājis no savas istabas. Lai kas notiktu, neatveriet durvis! Vai sapratāt?

— Jā, sapratu.

— Ja Armstrongs atnāk un saka jums, ka mēs — es vai Blors, esam nogalināti, neuzklausiet viņu! Skaidrs? Atveriet durvis tikai tad ja ar jums runās Blors vai es! Sapratāt?

Vera sacīja:

— Jā. Es nemaz neesmu tik dumja. Lombards teica:

— Tad labi.

Viņš pievienojās Bloram. Un iesaucās:

— Un tagad — ejam viņu meklēt! Medības sākušās! Blors brīdināja:

— Mums jābūt uzmanīgiem. Atcerieties, ka viņam ir revolveris. Filips Lombards, iedams lejā pa kāpnēm, iespurdzās.

Viņš sacīja:

— Te jūs maldāties. — Un atvēra ārdurvis, piemetinādams:

— Bulta atbīdīta— tātad viņš kuru katru brīdi nodomājis atgriezties.

Viņš turpināja:

— Revolveri es atdabūju! — Un viņš runādams pa pusei izvilka to no kabatas. — Šovakar to atradu naktsgaldiņa atvilktnē, tas bija nolikts atpakaļ.

Blors sastinga uz vietas — uz durvju sliekšņa. Viņa seja bija pārvērtusies. Filips Lombards to redzēja.

— Neesiet tik sasodīti stulbs, Blor! Es netaisos jūs nošaut! Ejiet atpakaļ un aizbarikadējieties, ja jums tīk! Es iešu uzmeklēt Armstrongu.

Viņš izgāja mēnessgaismā. Blors, mirkli šaubījies, sekoja viņam. Viņš nodomāja:

"Kā rādās, es pats uzprasījos. Galu galā…"

Galu galā viņš jau bija gūstījis noziedzniekus, arī bruņojušos ar revolveriem. Lai kā Bloram pietrūka, drosmes tam netrūka. No briesmām viņš nekad nebija vairījies. Viņš nebijās no atklātām, acīm redzamām briesmām, vienīgi neizskaidrojamais un pārdabiskais spētu viņu nobiedēt.

Vera, atstāta viena gaidīt meklējumu iznākumu, piecēlās un apģērbās.

Viņa reizumis uzmeta skatienu durvīm. Labas, izturīgas durvis. Tās bija aizslēgtas un aizbultētas, bet zem roktura pabāzta ozolkoka krēsla atzveltne.

Ar spēku tās nevarētu uzlauzt. Nejau nu doktors Armstrongs. Viņš fiziski nebija tik spēcīgs.

Ja viņa būtu Armstronga vietā un nodomājusi izdarīt slepkavību, tad darbotos nevis ar spēku, bet ar viltību.

Viņa īsināja laiku, mēģinādama iedomāties, kādus līdzekļus viņš varētu pielietot.

Viņš varētu, kā jau Filips bija pateicis priekšā, paziņot par kāda cita nāvi. Vai varbūt viņš varētu apgalvot, ka pats ir nāvīgi ievainots un vaidot nogulties pie viņas durvīm.

Bija vēl citas iespējas. Viņš varēja paziņot, ka māja deg. Vēl vairāk, viņš pats varētu māju aizdedzināt.

… Jā, tas ir pilnīgi iespējams. Izvilinājis abus pārējos vīriešus no mājas, pirms tam izlaistījis benzīnu, viņš varētu pielaist uguni. Un viņa kā tāda muļķe paliktu, ieslēgusies savā istabā, — līdz būtu par vēlu.

Viņa piegāja pie loga. Tik ļauni vis nebija. Vajadzības gadījumā pa to varēja izlēkt. Tas gan bija diezgan augstu, taču lejā — atradās parocīga puķu dobe.

Viņa apsēdās un, paņēmusi savu dienasgrāmatu, sāka rakstīt tajā skaidrā, salasāmā rokrakstā.

Kaut kā taču vajadzēja īsināt laiku.

Pēkšņi viņa sastinga, lai ieklausītos, kļuvusi pati uzmanība. Viņa bija izdzirdusi skaņu. Tā, kā viņai likās, bija plīstoša stikla šķindoņa. Un atskanēja kaut kur lejā.

Viņa uzmanīgi klausījās, bet skaņa neatkārtojās.

Tad viņa izdzirda — vai domājās izdzirdusi klusinātus soļus kāpnēs, pakāpienu krakstoņu, drēbju čaboņu — taču skaidri neko nevarēja saklausīt, un viņa, tāpat kā Blors pirms viņas, nodomāja, ka šīs skaņas radījusi viņas pašas iztēle.

Taču pēc tam viņa tiešām izdzirda pilnīgi reālas skaņas. Lejā staigāja cilvēki, bija dzirdamas balsis. Pēc tam gluži skaidri varēja dzirdēt kādu kāpjam augšā pa kāpnēm — durvis atvērās un aizvērās, kāds uzkāpa bēniņos un staigāja pa augšu — virs viņas galvas. Pēc tam tur soļi noklusa.

Galu galā soļi atskanēja gaitenī. Lombarda balss sacīja:

— Vera! Vai ar jums viss kārtībā?

— Jā. Kas noticis? Blora balss sacīja:

— Vai jūs mūs neielaistu?

Vera devās pie durvīm. Viņa atvilka krēslu, atslēdza durvis un atvilka aizbīdni. Un atvēra durvis.

Abi vīrieši smagi elpoja, viņu kājas un bikšu gali bija slapji. Vera atkal noprasīja:

— Kas noticis? Lombards atbildēja:

— Armstrongs ir pazudis…

Vera iesaucas:

— Kā?

Lombards atteica:

— Pazuda kā nebijis, uz salas viņa nav. Blors piebalsoja:

— Pazuda— tas ir īstais vārds! Izgaisa— it kā tas būtu kāds viltīgs triks.

Vera nepacietīgi noprasīja:

— Kas tās par blēņām? Viņš ir kaut kur paslēpies. Blors noteica:

— Nē, nav vis! Es jums saku, te, uz šīs salas, nav kur noslēpties. Tā ir kaila un gluda kā rokas delms! Un ārā spīd mēness. Tik gaišs kā dienā. Un viņš nekur nav atrodams!

Vera sacīja:

— Viņš būs ielavījies atpakaļ mājā. Blors iebilda:

— Mēs arī tā domājam. Pārmeklējām māju. Jūs droši vien to dzirdējāt. Es jums saku, viņa te nav. Viņš ir prom — izzudis, izkūpējis, izgaisis…

Vera neticīgi noteica:

— Es tam neticu. Lombards iebilda:

— Bet tā ir patiesība, mana dārgā. Viņš mirkli paklusēja, pēc tam teica:

— Ir vēl kāds mazs sīkums. Ēdamistabā ir izsists logs, un uzgaida vairs ir tikai trīs nēģerēnu figūriņas.

Piecpadsmitā nodaļa

Visi trīs sēdēja pie virtuves galda un ēda brokastis. Ārā spīdēja saule. Bija skaista diena. Vētra bija rimusies. Un līdz ar laika maiņu bija mainījies arī salas gūstekņu garastāvoklis.

Tagad viņi jutās kā cilvēki, kas pamodušies no ļauna sapņa. Te draudēja briesmas, jā gan, taču dienas gaismā briesmas vairs nelikās tik briesmīgas. Tā paralizējošā baiļu atmosfēra, kura vakar saistīja viņus, liedzot darboties, kamēr ārā gaudoja vējš, bija projām.

Lombards sacīja:

— Kā būtu ar heliogrāfiju — šodien uzkāpsim salas augstākajā punktā ar spoguli. Ja kāds apķērīgs puisis būs uzkāpis pretējā krasta klintīs, tad jācer, ka viņš sapratīs mūsu SOS. Vakarā mēs varētu sakurt ugunskuru — vienīgi te nav daudz malkas —, bez tam viņi var nodomāt, ka mēs gluži vienkārši te priecājamies pie ugunskura: dziedam un dejojam.

Vera noteica:

— Kāds noteikti zina Morzes ābeci. Tādā gadījumā viņi atbrauks mums pakaļ. Varbūt vēl šovakar.

Lombards iebilda:

— Laiks gan ir noskaidrojies, taču jūra vēl nav nomierinājusies. Vēl pamatīgi viļņojas! Līdz rītam viņi noteikti nevarēs pie salas piestāt.

Vera iesaucās:

— Ko — vēl viena nakts jāpavada šeit! Lombards paraustīja plecus.

— Ar to nāksies samierināties! Es domāju, ka pēc divdesmit četrām stundām tiksim projām. Ja mēs varēsim izturēt šo laiku, tad būsim glābti.

Blors noklepojās. Viņš sacīja:

— Labāk jau noskaidrosim notikušo. Kas noticis ar Armstrongu! Lombards bilda:

— Mums ir viens pierādījums. Uz pusdiengalda palikuši vairs tikai trīs nēģerēni. Izskatās tā, ka arī Armstrongs ir beigts.

Vera ieteicās:

— Tad kāpēc jūs neatradāt viņa līķi? Blors noteica:

— Patiešām.

Lombards nogrozīja galvu. Viņš teica:

— Tas ir sasodīti dīvaini — te kaut kas nav kārtībā.

Blors šaubīgi sacīja:

— Līķis varētu būt iemests jūrā. Lombards skarbi noprasīja:

— Kas tad to izdarīja? Jūs? Es? Jūs taču redzējāt viņu izejam pa durvīm. Jūs nācāt uz manu istabu. Mēs abi kopā izgājām viņu meklēt. Kad, pie velna, man bija laiks nogalināt viņu un aizvākt viņa līķi no salas?

Blors atbildēja:

— Es nezinu. Bet es zinu vienu. Lombards vaicāja:

— Ko gan?

— Revolveris. Jums ir revolveris. Tagad tas ir jūsu rīcībā. Un nekas nenorāda, ka tas nav bijis jūsu rīcībā visu laiku.

— Paklausieties, Blor, mēs taču visi tikām pārmeklēti.

— Jā, bet jūs to pirms tam kaut kur paslēpāt. Un pēc tam atkal nolikāt atpakaļ.

— Jūs, cietpaurīgais nejēga, es jums zvēru, ka tas bija nolikts atpakaļ manā atvilktnē. Tas bija lielākais pārsteigums manā mūžā, kad es to tur atkal ieraudzīju.

Blors sacīja:

— Un jūs gribat, lai mēs kaut kam tādam noticam! Kāda velna pēc Armstrongs — vai arī kāds cits — lai būtu to nolicis atpakaļ?

Lombards apjucis paraustīja plecus.

— Man nav ne jausmas. Kaut kāds vājprāts. Es to nekādā gadījumā negaidīju. Tur nav nekādas jēgas.

Blors piekrita.

— Nav gan. Jūs varējāt izdomāt ko ticamāku.

— Vai tad tas nepierāda, ka es nemeloju?

— Man ir citāds viedoklis. Filips noteica:

— Neko citu no jums arī nevarēja gaidīt. Blors sacīja:

— Paklausieties, mister Lombard, ja jūs esat godīgs cilvēks, kā tikāt apgalvojis…

Filips nomurmināja:

— Kad tad es būtu apgalvojis, ka esmu godīgs cilvēks? Nē, nudien, neko tādu es gan neesmu teicis.

Blors mierīgi turpināja:

— Ja jūs mnājat patiesību — tad ir tikai viena izeja. Kamēr revolveris ir pie jums, mēs ar mis Kleitornu esam jūsu varā. Vienīgā pieņemamā rīcība būtu — nolikt to pie citām ieslēgtajām lietām — un atslēgas būtu pie jums un pie manis.

Filips Lombards aizdedza cigareti. Izpūtis dūmus, viņš noteica:

— Neesiet ēzelis.

— Jūs tam nepiekrītat?

— Nē, nepiekrītu. Revolveris ir mans. Tas man vajadzīgs, lai aizsargātos, — un es esmu nodomājis to paturēt.

Blors iebilda:

— Tādā gadījumā mums atliek tikai viens secinājums.

— Ka es esmu A. N. Ouens? Sasodīts, domājiet, ko vien vēlaties. Bet es vaicāju — ja jau ir tā, tad kāpēc es jūs šonakt ar to revolveri nenošāvu? Es taču būtu varējis — bija bezgala daudz izdevību — vismaz divdesmit.

Blors pašūpoja galvu. Viņš sacīja:

— Nezinu — tas gan ir fakts. Varbūt jums bija kāds iemesls. Vera šajā strīdā nepiedalījās. Viņa sakustējās un noteica:

— Es domāju, ka jūs abi uzvedaties kā pēdējie muļķi. Lombards pavērās viņā.

— Kā tā? Vera noteica:

— Jūs aizmirsāt skaitāmo pantiņu. Vai neredzat, ka tajā ir atminējums?

Un viņa zīmīgi noskaitīja: "Četri jūrā zvejot bija, Vienu sārta zive rija. " Viņa turpināja:

— Sārta zive — tā ir atslēga visam. Armstrongs nav miris… Viņš paņēma nēģerēna figūriņu, lai jūs nodomātu, ka tā ir noticis. Varat teikt, ko gribat, — Armstrongs joprojām ir uz salas. Viņa pazušana — tā ir vienkārši viltība — triks ar sārto zivi…

Lombards atkal apsēdās. Viņš sacīja:

— Ziniet, jums var būt taisnība. Blors noteica:

— Jā, bet, ja tā, kur tad viņš ir? Mēs taču visu pārmeklējām. Iekšpusē un ārpusē.

Vera nievīgi iebilda:

— Mēs taču visi meklējām revolveri — vai ne — un nevarējām atrast. Bet tas taču visu šo laiku kaut kur bija!

Lombards nomurmināja:

— Mana dārgā, starp revolveri un cilvēku ir atšķirība, vismaz izmēru ziņā.

Vera ietiepās.

— Nav svarīgi — esmu pārliecināta, ka man ir taisnība. Blors nomurmināja:

— Bet tā taču viņš sevi nodotu, vai ne? Minot skaitāmajā pantiņā par sārto zivi — kaut kādu ēsmu. Viņš būtu varējis tur uzrakstīt arī kaut ko citu.

Vera iesaucās:

— Bet vai tad jums nav skaidrs, ka viņš ir traks! Tas viss taču ir vājprāts! Visa šī dzīšanās pakaļ skaitāmpantam ir vājprātīga! Ar tiesneša pārģērbšanu, Rodžersa nogalināšanu, malku cērtot, noindējot misis Rodžersu, lai viņa vairs nepamostos, sagādājot biti, kad nomira mis Brenta! Kāda šausmīga bērnu spēlīte! Tas viss ir darīts kā rotaļājoties.

Blors piekrita:

— Jā, jums ir taisnība. — Viņš mirkli pārdomāja. — Vismaz zvērudārza te, uz salas, nav. To viņam būtu diezgan grūti sagādāt.

Vera iesaucās:

— Vai tad jūs nesaprotat? Mēs paši esam zvērudārzs… Pagājušajā naktī mēs necik cilvēciski vairs neizskatījāmies. Zvērudārzs esam mēs…

Rītu viņi sagaidīja klintīs, pa kārtai sūtīdami ar spogulīša palīdzību signālus uz cietzemes pusi.

Taču nekas neliecināja, ka tos kāds būtu ievērojis. Atbildes signāli nesekoja. Diena bija skaista, nedaudz dūmakaina. Lejā, jūrā, bija pamatīga viļņošanās. Laivas nebija izbraukušas jūrā. Viņi vēlreiz pamatīgi pārmeklēja salu. Taču no pazudušā ārsta nekur nebija ne ziņas, ne miņas.

Vera lūkojās augšup uz māju — no tās vietas, kur tobrīd stāvēja. Viņa sacīja, mazliet pasmagi dvašodama:

— Te, svaigā gaisā, cilvēks jūtas drošāk… Mēs varētu mājā nemaz neatgriezties.

Lombards noteica:

— Nav slikta doma. Te mēs esam drošībā — neviens nevar mums pielavīties nepamanīts — mēs viņu pamanītu jau pirms laba laika.

Vera sacīja:

— Tad mēs paliekam šeit. Blors iebilda:

— Nakts taču kaut kur jāpavada. Tātad mums būs jāatgriežas mājā.

Vera nodrebinājās.

— Es to nevaru izturēt. Es nevaru tur pārlaist vēl vienu nakti! Filips sacīja:

— Jums tur būs drošāk — ja ieslēgsieties savā istabā. Vera nomurmināja:

— Jādomā gan.

Rokas izstiepusi, viņa čukstēja:

— Tik jauki ir atkal pagozēties saulītē… Un domāja:

"Cik dīvaini… Jūtos bezmaz vai laimīga. Ar visu to, ka man draud briesmas… Nezkāpēc— šobrīd— šķiet, ka nekam nav nozīmes… dienas gaismā nē… Es jūtos spēkpilna —jūtu, ka nevaru mirt…"

Blors ieskatījās rokaspulkstenī. Viņš teica:

— Pulkstenis ir divi. Kā ar lenču? Vera noteikti sacīja:

— Es neiešu atpakaļ mājā. Gribu palikt te — svaigā gaisā.

— Ak, lūdzu, beidziet, mis Kleitorna! Mums jāsaglabā spēki, jūs taču zināt.

Vera noteica:

— Jau ieraugot konservētu mēli, man paliks slikti! Es neko negribu. Galu galā reizēm cilvēki neēd vairākas dienas, teiksim, kad vēlas ievērot diētu.

Blors atteica:

— Es gan nevaru iztikt bez regulāras ēšanas. Kā ir ar jums, mister Lombard?

Filips sacīja:

— Ziniet, man arī īpaši neiet pie sirds doma par konservētu mēli. Es palikšu te — kopā ar mis Kleitornu.

Blors svārstījās. Vera piebilda:

—Ar mani viss būs kārtībā. Es vis nedomāju, ka viņš mani nošaus, tiklīdz jūs būsiet man pagriezuši muguru, —ja jūs no tā baidāties.

Blors noteica:

— Labi, ja jau jūs tā sakāt. Taču mēs jau norunājām, ka labāk būtu — nešķirties.

Filips sacīja:

— Jūs taču gribat līst tieši lauvai rīklē. Ja vēlaties, es došos jums līdzi.

— Nē, nevajag, — Blors teica. — Palieciet šeit. Filips sāka smieties.

— Tātad jums joprojām no manis bail? Kāpēc? Es taču varu jūs nošaut kaut vai tūlīt pat —ja gribētu.

Blors atbildēja:

— Jā, bet tas nesaskanēs ar plānu. Katram sava kārta, un viss jādara pēc plāna.

— Labs ir, — teica Filips, — kā rādās, jums tur viss ir skaidrs.

— Protams, tas ir mazliet riskanti — doties uz māju vienam… — sacīja Blors.

Filips klusi piemetināja:

— Vai jūs tāpēc vēlētos aizņemties no manis revolveri? Atbildiet, ka ne, jo es to neaizdošu! Tas nav tik vienkārši, padevīgi pateicos.

Blors paraustīja plecus un sāka kāpt augšup pa stāvo nogāzi — uz mājas pusi.

Lombards mierīgi piebilda:

— Zvērudārzā barošanas laiks! Dzīvnieku paradumi ir ļoti regulāri!

Vera bažīgi ierunājās:

— Vai tas, ko viņš dara, nav ļoti riskanti?

— Tādā nozīmē, kā jūs to sakāt, — nē, es tā vis nedomāju! Armstrongs nav apbruņots, ziniet, un fiziski Blors ir par viņu divreiz stiprāks, turklāt piesargāsies. Un bez tam varbūtība, ka Armstrongs varētu būt mājā, nav liela. Es zinu, ka viņa tur nav.

— Bet — kur tad vēl viņš varētu būt? Filips klusi noteica:

— Tas var būt Blors.

— Ak — vai patiesi jūs domājat?

— Paklausieties, manu meitenīt. Jūs dzirdējāt, ko Blors teica. Jums jāsaprot, ka tad, ja viņš runājis patiesību, man nevar būt nekāda sakara ar Armstronga pazušanu. Viņa teiktais mani attaisno. Taču neattaisno viņu. Mums ir tikai viņa liecība par to, ka viņš dzirdējis soļus un redzējis vīrieti nokāpjam lejā un izejam pa durvīm. Tas var būt arī samelots. Viņš varēja nobeigt Armstrongu jau pāris stundu pirms tam.

— Kā?

Lombards paraustīja plecus.

— To mēs nezinām. Bet, ja jūs vēlaties zināt manas domas, tad mums ir jābaidās vienīgi no Blora! Ko mēs par šo cilvēku zinām? Itin neko! Tas stāsts pārbijušo policistu varbūt izfantazēts! Iespējams, ka viņš ir viss kas —jucis miljonārs, traks komersants, no Broudmūras izmucis katordznieks. Viens gan ir skaidrs. Viņš varēja izdarīt ikvienu no šiem noziegumiem.

Vera bija nobālusi krīta bālumā. Mazliet aizelsusies, viņa sacīja:

— Bet kas būs, ja viņš ķersies klāt — mums? Lombards klusi atbildēja, papliķēdams revolveri sev kabatā:

— Es parūpēšos, lai tā nenotiktu.

Pēc tam viņš izbrīnījies uzlūkoja Vem.

— Jūs izturaties pret mani ar aizkustinošu uzticību, vai ne, Vera? Vai esat tik pārliecināta, ka es negrasos jūs nošaut?

Vera noteica:

— Kādam taču ir jāuzticas… īstenībā es domāju, ka attiecībā par Bloru jūs maldāties. Es joprojām domāju, ka tas ir Armstrongs.

Pēkšņi viņa pievērsās Filipam.

— Vai jums neliekas — visu laiku — ka te kāds ir? Kāds, kas vēro un nogaida?

Lombards lēni iebilda:

— Tie ir tikai nervi. Vera dedzīgi turpināja:

— Tātad arī jūs vajā šī sajūta?

Viņa nodrebēja. Un pieliecās mazliet tuvāk.

— Es reiz lasīju grāmatu par diviem tiesnešiem, kuri ieradās kādā amerikāņu mazpilsētā — kā Augstākās Tiesas pārstāvji. Viņi sprieda tiesu — Absolūti Taisno tiesu. Tāpēc, ka — viņi nemaz nebija no šīs pasaules…

Lombards sarauca uzacis. Viņš sacīja:

— Debesu sūtņi, ko? Nē, es pārdabiskām būšanām neticu. Tas, kas notiek šeit, ir cilvēka roku darbs.

Vera klusā balsī iebilda:

— Reizēm — es vis neesmu tik pārliecināta… Lombards pavērās viņā. Viņš noteica:

— Tā ir sirdsapziņa… — Pēc klusumbrīža viņš tikpat klusi turpināja: — Tātad jūs to puiku tomēr noslīcinājāt?

Vera sparīgi iebilda:

— Tā nebija! Tā nebija! Jums nav tiesību tā runāt!

Viņš labsirdīgi iesmējās.

— Jā gan, jūs to izdarījāt, manu dārgo meitenīti Es nezinu, kāpēc. Nevaru iedomāties. Varbūt tur bija iejaukts vīrietis. Kā tur bija?

Vera pēkšņi sajutās bezgala nogurusi un vāja — nespēks pārņēma visus viņas locekļus. Viņa neskanīgā balsī sacīja:

— Jā — tur bija iejaukts vīrietis… Lombards mierīgi noteica:

— Paldies. Tas ir viss, ko es gribēju zināt. Vera pēkšņi pielēca kājās. Viņa iesaucās:

— Kas tad tas? Vai sākusies zemestrīce? Lombards atbildēja:

—Nē, nē. Tomēr dīvaini — zeme nodrebēja. Un, es domāju — vai jūs dzirdējāt arī kliedzienu? Es dzirdēju. Viņi palūkojās augšup uz māju. Lombards sacīja:

— Tas bija tur. Labāk iesim un apskatīsimies.

— Nē, nē. Es gan neiešu.

— Kā vēlaties. Es gan iešu. Vera izmisīgi iesaucās:

— Labi, labi! Es iešu jums līdzi!

Viņi kāpa augšā pa nogāzi un piegāja pie mājas. Terasē viss bija mierīgi, tā bija saules pilna. Viņi mirkli minstinājās turpat, pēc tam — nolēma drošības dēļ apiet mājai apkārt, nevis tūlīt iet iekšā.

Un atrada Bloru. Viņš gulēja, atmetis rokas, uz terases akmeņiem mājas austrumpusē, viņa galvaskausu bija ielauzis liels balta marmora klucis.

Filips palūkojās augšup. Viņš vaicāja:

— Kas tā par istabu — virs mums? Vera klusā, drebošā balsī atbildēja:

— Tā ir mana istaba — un tas ir kamīnmalaspulkstenis… Tagad es atceros. Tam bija — lāča apveids.

Viņa atkārtoja vēlreiz, balsij apraujoties un aizlūstot:

— Tam bija lāča apveids…

Filips satvēra viņas plecu.

Viņa balss bija satraukta un drūma, kad viņš sacīja: — Viss skaidrs. Armstrongs ir paslēpies mājā. Es iešu un dabūšu viņu rokā.

Taču Vera ieķērās viņa drēbēs. Viņa iesaucās:

— Neesiet dumjš! Tagad pienākusi mūsu kārta! Viņš grib, lai mēs ejam viņu meklēt! Viņš ar to rēķinās!

Filips apstājās. Viņš domīgi teica:

— Jums laikam taisnība. Vera sauca:

— Vai jūs vismaz tagad atzīstat, ka man bija taisnība? Viņš pamāja.

— Jā —jūs vinnējāt! Tas tiešām ir Armstrongs. Bet kur, pie velna, viņš slēpjas? Mēs taču pārmeklējām visas malas.

Vera brīdinoši noteica:

— Ja jūs viņu neatradāt pagājušajā naktī, tad jums neizdosies viņu atrast arī tagad… Tas ir pilnīgi skaidrs.

Lombards neticīgi sacīja:

— Jā, bet…

— Viņš droši vien jau savlaicīgi sagatavojis sev slēptuvi — pats par sevi saprotams, ka viņš tā rīkojies. Ziniet, tādu kā nišu, kādas mēdz būt vecās mājās.

— Šī taču nav veca māja.

— Un tomēr slēptuvi viņš te varēja ierīkot. Filips Lombards pašūpoja galvu. Viņš sacīja:

— Mēs taču jau pirmajā rītā pārmeklējām visu salu. Varu apzvērēt, ka te nekur nav nekādas slēptuves.

Vera noteica:

— Un tomēr — vajag būt… Lombards bilda:

— Es gan gribētu redzēt… Vera iesaucās:

— Jā, jūs gribētu redzēt! Un viņš to zina! Viņš ir tur iekšā — un gaida jūs!

Lombards sacīja, pa pusei izvilcis no kabatas revolveri:

— Man ir šis — jūs taču zināt.

— Jūs teicāt, ka Bloram nav jābaidās — ka Armstrongs ar viņu netikšot galā. Viņš esot fiziski stiprāks, bez tam uzmanoties. Bet jūs nerēķinājāties ar to, ka Armstrongs ir traks! Bet trakie ir daudz stiprāki par normāliem cilvēkiem. Un arī daudz viltīgāki par jebkum normālu cilvēku.

Lombards ielika revolveri atpakaļ kabatā. Viņš noteica:

— Lai notiek pēc jūsu prāta!

Lombards galu galā pavaicāja:

— Ko jūs domājat darīt, kad iestāsies nakts? Vera neatbildēja. Viņš uzstājīgi turpināja:

— Vai par to jūs neesat padomājusi? Vera bezpalīdzīgi nomurmināja:

— Ko mēs varam darīt? Ak, mans Dievs, man ir bail… Filips Lombards domīgi sacīja:

— Laiks ir jauks. Būs gaiša mēnesnīca. Mēs varētu atrast kādu vietiņu — klinšu pakājē, piemēram. Varam sēdēt tur un gaidīt rītu. Mēs nedrīkstam gulēt… Mums visu laiku jābūt nomodā. Ja kāds nāks uz mūsu pusi, es šaušu!

Viņš apklusa, pēc tam turpināja:

— Jums varbūt šajās plānajās drēbēs būs auksti? Vera, nelāgi pasmiedamās, pārvaicāja:

— Auksti? Man būs vēl aukstāk, ja būšu mirusi! Filips Lombards klusi piebilda:

— Jā, tur jums taisnība… Vera nepacietīgi sarosījās. Viņa sacīja:

— Es sajukšu prātā, ja vēl ilgi te sēdēšu. Iesim pastaigāties.

— Lai notiek!

Viņi lēnām soļoja uz priekšu gar krasta klints malu — te pakāpdamies augstāk, te nokāpdami zemāk. Saule jau slīga uz rietu. Gaisma bija zeltota un dūmakaina. Tā ietina abus gluži kā zeltītā apsegā.

Nervozi iesmiedamās, Vera pēkšņi sacīja:

— Cik žēl, ka mēs te nevaram izpeldēties… Filips lūkojās lejā, jūrā. Viņš aprauti ierunājās:

— Bet kas tad tas? Redziet — tur, pie tās lielās klints? Nē, mazliet uz labo pusi.

Vera ņēmās pētīt. Viņa sacīja:

— Izskatās, ka tās ir kāda drēbes!

— Peldētājs, ko? — Lombards iesmējās. — Savādi. Es domāju, ka tās ir ūdenszāles.

Vera bilda:

— Iesim apskatīties.

— Tās ir drēbes, — sacīja Lombards, kad viņi bija piegājuši tuvāk. — Vesels sainis. Re, kur zābaks. Nāciet, pieiesim vēl tuvāk.

Viņi rāpās lejā pa klinti.

Vera pēkšņi apstājās. Viņa teica:

— Tās nav drēbes — tas ir cilvēks…

Līķis bija iestrēdzis starp diviem klinšakmeņiem — acīmredzot to tur bija ienesis šīsdienas paisums.

Lombards un Vera beidzot norāpās līdz slīkonim. Un pieliecās tuvāk.

Purpursārta, zilgana seja — atbaidoša slīkoņa seja… Lombards sacīja:

— Mans Dievs! Tas ir Ārmstrongs…

Sešpadsmitā nodaļa

Likās, ka pagājusi mūžība… pasaules Visumā turpināja virpuļot un griezties… Laiks bija apstājies… Tas joprojām stāvēja— lai gan bija pagājuši tūkstoš gadsimti…

Nē, pagājusi bija tikai minūte — vai mazliet vairāk…

Divi cilvēki stāvēja, lūkodamies lejup uz slīkoni…

Lēni, ļoti lēni Vera Kleitorna un Filips Lombards pacēla galvu — un ielūkojās viens otram acis…

Lombards sāka smieties. Viņš ieteicās:

— Tātad viss skaidrs, Vera? Vera sacīja:

— Uz salas neviena nav — neviena paša —, tikai mēs abi… Viņas balss vairāk atgādināja čukstu.

Lombards atsaucās:

— Tieši tā! Tad jau mēs zinām, kā tas viss ir — vai ne? Vera teica:

— Kā tad tika nostrādāts — tas triks ar marmora lāci? Viņš paraustīja plecus.

— Visparastākais triks, mana dārgā — varen izdevies triks… Viņu acis atkal satikās.

Vera domāja:

"Kāpēc es agrāk pamatīgi neapskatīju viņa seju? Tā ir vilka seja — tik tiešām — vilka seja… Tie briesmīgie zobi… " Lombards ierunājās — baisi un draudīgi:

— Tās ir beigas, vai saprotat? Tagad mēs esam tikuši līdz patiesībai. Un tagad ir beigas…

Vera klusi noteica:

— Es saprotu…

Viņa lūkojās jūrā. Ģenerālis Makarturs bija lūkojies jūrā — kad tas bija — vai tiešām tikai vakar? Vai varbūt aizvakar? Arī viņš bija teicis: "Tās ir beigas… "

Viņš bija to sacījis piekrītoši — it kā apsveikdams tās.

Bet Verā šie vārdi — pati doma — radīja protestu. Nē, tās vēl nevarēja būt beigas.

Viņa palūkojās lejup uz doktom Armstrongu. Un sacīja:

— Nabaga doktors Armstrongs… Lombards pavīpsnāja. Viņš noprasīja:

— Kas tad tas? Sievišķīgā līdzcietība? Vera atbildēja:

— Kāpēc lai tā nebūtu? Vai jūs nejūtat nekādu līdzcietību? Viņš noteica:

— Pret jums es līdzjūtību nejūtu. Nemaz negaidiet! Vera atkal lūkojās lejup uz mirušo. Viņa sacīja:

— Mums viņš jāizzvejo. Un jāienes mājā.

— Lai pievienotos citiem upuriem? Lai būtu tīrība un kārtība? Manuprāt, viņš var mierīgi palikt tur, kur viņš ir.

Vera teica:

— Vismaz izvilksim viņu no ūdens. Lombards iesmējās. Viņš sacīja:

— Ja jums tā tīk.

Viņš pieliecās — un vilka slīkoni tuvāk. Arī Vera noliecās, lai viņam palīdzētu. Viņa stiepa un vilka no visa spēka. Lombards smagi elsa:

— Tas darbiņš nav no vieglajiem.

Beidzot viņiem tomēr izdevās izvilkt līķi no ūdens. Atliecis muguru, Lombards noteica:

— Vai esat apmierināta? Vera atsaucās:

— Pilnīgi apmierināta!

Viņas tonis bija brīdinošs. Viņš apcirtās. Jau pieskardamies ar roku kabatai, viņš zināja — tā ir tukša.

Viņa bija atkāpusies jardu vai divus tālāk un lūkojās šurp ar revolveri rokā.

Lombards sacīja:

— Ak tad tāds ir jūsu sievišķīgās līdzcietības iemesls! Jūs tikai gribējāt iztīrīt manu kabatu.

Viņa pamāja.

Un pacēla roku — droši un bez trīsām.

Nāve bija tuvu — šobrīd tā bija Filipam Lombardam tuvāk nekā jebkad. Viņš to zināja.

Un tomēr vēl nejutās sakauts. Viņš pavēloši sacīja:

— Atdodiet revolveri! Vera iesmējās. Lombards turpināja:

— Nāciet šurp un atdodiet to man!

Viņa smadzenes darbojās ātri. Kādā kārtā — ar kādiem līdzekļiem — apvārdot viņu — iemidzināt viņas bailes…

Visu mūžu Lombards bija izvēlējies risku. Un izvēlējās to arī tagad.

Viņš ierunājās — lēnām, pavēloši:

— Tagad paskatieties šurp, manu meitenīt, un paklausieties… Un tad viņš lēca. Zibenīgi kā pantera — vai kāds tamlīdzīgs kaķveidīgais plēsonis.

Vera automātiski nospieda gaili…

Lombarda nostieptais ķermenis sastinga puslēcienā, pēc tam smagi nogāzās zemē.

Vera uzmanīgi panācās uz priekšu, joprojām turēdama revolveri paceltu.

Taču piesardzība vairs nebija vajadzīga.

Filips Lombards bija miris — viņam bija cauršauta sirds…

Veru pārņēma atvieglojums — milzīgs, neizsakāms atvieglojums.

Beidzot tas ir garām.

Vairs nav jābaidās ne no kā — nekādas nervozēšanas… Uz salas viņa tagad ir viena pati… Viena ar deviņiem mirušajiem…

Bet kāda tam nozīme? Viņa taču ir dzīva… Viņa te sēž — tik neizsakāmi laimīga — tik neizsakāmi mierīga… Baidīties vairs nevajag…

Saule jau rietēja, kad Vera beidzot sakustējās. Prieks par drošības sajūtu bija tik liels, ka neatstāja vietas nekam citam.

Viņa tikai tagad saprata, ka ir izsalkusi un nogurusi. Viņai ļoti gribējās gulēt. Izstiepties gultā — gulēt, gulēt un gulēt…

Varbūt rīt atbrauks laiva un viņu izglābs — bet īstenībā viņai ir vienalga. Viņai nekas nav pretī palikt. Tagad, kad viņa ir viena, — vairs ne…

Ak! Šis svētīgais, svētīgais miers…

Viņa uzslējās kājās un palūkojās augšup uz māju.

Vairs ne no kā nav jābīstas! Viņu vairs negaida nekādas šausmas! Tikai parasta, pamatīgi būvēta, moderna māja. Un tomēr — pirms maza brītiņa viņa nespēja to uzlūkot nenotrīsējusi…

Bailes — cik savādas ir bailes!…

Taču tagad tās beigušās. Viņa uzvarējusi — un triumfē pār visām nāves briesmām. Viņai pieticis attapības un drosmes, lai gūtu uzvaru pār visbīstamāko ienaidnieku.

Viņa sāka kāpt augšup uz māju.

Saule laidās rietā, debesīs rietu pusē kārtu kārtām klājās sarkanas un oranžas svēdras. Cik te ir skaisti un mierīgi… Vai tikai viņa to visu neredz sapnī?

Cik viņa nogurusi — briesmīgi nogurusi! Locekļi smeldz, plaksti veras ciet. Ne no kā vairs nav jābaidās… Tikai gulēt… gulēt… gulēt…

Gulēt mierīgi, drošībā — jo uz salas viņa ir viena pati. Viens pamests nēģerēns — pēdējais.

Viņa uzsmaidīja pati sev.

Un devās iekšā pa ārdurvīm. Arī mājā valdīja savāds miers. Vera domāja:

"Citos apstākļos neviens nevarētu gulēt tur, kur katrā guļamistabā pa līķim!"

Vai vispirms nevajadzētu aiziet uz virtuvi un kaut ko ieēst?

Viņa mirkli šaubījās, pēc tam nolēma to nedarīt. Viņa tiešām jutās pārāk nogurusi…

Viņa iegāja pa ēdamistabas durvīm. Galda vidū joprojām stāvēja trīs porcelāna figūriņas.

Vera iesmējās.

Viņa noteica:

— Jūs esat palikuši pakaļ laikam, mani dārgumiņi. Paņēmusi divus, viņa izmeta tos pa logu. Un dzirdēja sašķīstam uz terases akmeņiem. Trešo viņa sažņaudza saujā. Un sacīja:

— Tu vari nākt man līdzi. Mēs esam uzvarējuši, dārgumiņ! Mēs uzvarējām!

Dziestošajā gaismā vestibils izskatījās krēslains.

Vera ar mazo nēģerēnu rokā sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Lēni jo lēni — tāpēc, ka viņas kājas pēkšņi bija sācis mākt gurdums.

"Vienīgais, kas atlicies… " Kā tad tur beidzās? Ak jā! "Nespēj vairs šo dzīvi ciest. "

Ciest… cik dīvaini, viņai atkal uzmācās sajūta, ka Hugo ir kaut kur tepat, mājā…

Ļoti spēcīga sajūta. Jā, Hugo ir tur augšā un viņu gaida.

Vera sacīja sev:

— Neesi muļķe. Tu esi tik pārguruši, ka iedomājies visfantastiskākās lietas…

Lēnām — augšup pa kāpnēm…

Kāpņu augšgalā kaut kas izkrita viņai no rokas, nesaceļot gandrīz nekādu troksni uz mīkstā, biezā paklāja. Viņa nemaz nepamanīja, ka ir nometusi zemē revolveri. Viņas uzmanību saistīja vienīgi mazais porcelāna nēģerēns.

Cik klusa tagad bija māja! Un tomēr — tā nemaz nelikās tukša…

Augšā viņu gaidīja Hugo…

"Vienīgais, kas atlicies. " Kā tur bija tālāk? Kaut kas par dzīves apnikumu — vai varbūt kaut ko citu?

Tagad viņa jau bija pie savas istabas durvīm. Hugo gaidīja viņu tur iekšā — par to viņai nebija nekādu šaubu.

Vera atvēra durvis…

Un ievilka elpu…

Kas tas ir — kas tur nokarājas no griestu āķa? Virve ar aizmestu cilpu? Un zem tās stāv krēsls — krēsls, kurš jāaizsper projām… Tātad tas ir tas, ko grib Hugo… Un, protams, tā ir skaitāmpantiņa pēdējā daļa. "Cilpā sienas pavediens — Un tur nesēž vairs neviens. "

Mazā porcelāna figūriņa izkrita viņai no rokām. Tā ripoja tālāk neapstādamās — un saplīsa, atsitoties pret kamīna restēm.

Gluži kā automāts Vera virzījās uz priekšu. Šīs te ir beigas — te ir aukstā, slapjā roka (Sirila roka, protams), kas pieskārusies viņas kaklam…

"Tu drīksti peldēt līdz tai klintij, es atļauju, Siril… "

Tad tāda bija slepkavība — viss, kā izrādījās, bija tik vienkārši!

Taču pēc tam atmiņas par to nekad tevi neatstāj…

Vera uzkāpa uz krēsla, viņas acis bija plati atvērtas — kā mēnessērdzīgajai, kas iet pajumta malu… Viņa uzmeta cilpu sev kaklā. Hugo bija te un noskatījās, kā viņa izpilda savu pienākumu. Vera aizspēra prom krēslu…

epilogs

Sers Tomass Legs, Skotlendjarda komisāra palīgs, sapīcis sacīja:

— Bet tas taču ir pilnīgi neticami! Inspektors Meins goddevīgi piebalsoja:

— Es zinu, ser. Komisāra palīgs turpināja:

— Uz salas atrada desmit līķus un nevienas dzīvas dvēseles. Tā taču ir bezjēdzība!

Inspektors Meins nesamulsdams atteica:

— Un tomēr tā bija, ser. Sers Tomass Legs teica:

— Lai velns parauj, Mein, bet kāds taču viņus visus ir nogalinājis!

— Tā jau arī ir mūsu problēma, ser.

— Vai ārstu atskaitēs nekā noderīga nav?

— Nē, ser. Vorgreivs un Lombards ir nošauti — pirmajam cauršauta galva, otrajam — sirds. Mis Brenta un Mārstons ir noindēti ar ciankāliju. Misis Rodžersa mirusi no hlorāla pārdozēšanas. Rodžersa galva sacirsta ar cirvi. Bloram ielauzts galvaskauss. Armstrongs noslīcis. Makarturam ielauzts galvaskauss, un Vera Kleitorna ir pakārta.

Komisāra palīgs saviebās. Viņš sacīja:

— Tā ir viena tumša lieta…

Viņš minūti vai divas pārdomāja. Pēc tam aizkaitināti noteica:

— Vai jūs gribat sacīt, ka jums neizdevās neko noderīgu izdibināt arī no Stiklhevenas iedzīvotājiem? Nevar būt, ka viņi neko nezina.

Inspektors Meins paraustīja plecus.

— Tie ir vienkārši ļautiņi, pieticīgi zvejnieki. Viņi zina, ka salu nopircis kāds misters Ouens, — un tas arī ir viss.

— Kas piegādāja salai uzturu un veica visus sagatavošanās darbus?

— Kāds vīrs, vārdā Moriss. Aizeks Moriss.

—Un ko viņš par to visu saka?

— Viņš neko nevar pateikt, ser, viņš vairs nav starp dzīvajiem. Komisāra palīgs sadrūma.

— Vai mēs par šo Morisu kaut ko zinām?

— Ak jā, ser, zinām gan. Viņš vis nebija nekāds kārtīgais cilvēks, šis misters Moriss. Pirms trim gadiem viņš bija iejaukts Benito lietā, kad tika uzskrūvētas cenas akcijām, — mēs esam par to pārliecināti, bet neko nevarējām pierādīt. Un vēl viņš bijis saistīts arī ar narkotiku tirdzniecību. Un arī to mēs nevarējām pierādīt. Viņš bija varen izmanīgs tips, tas Moriss.

— Un viņš nodarbojās arī ar visu šo salas lietu?

— Jā, ser, viņš veda sarunas par salas pirkšanu, lai gan visu kārtoja trešās, vārdā nenosauktās personas vārdā.

— Kamdēļ jums neparakņāties viņa finanšu lietās — varbūt tur kaut kas atrastos?

Inspektors Meins pasmaidīja.

— Nebūt ne — ja jūs kaut cik pazīstat Morisu! Viņš tā manipulēja ar cipariem, ka labākie valsts eksperti netika gudri, kur gals, kur sākums! Mēs jau to piedzīvojām Benito lietā. Nē, viņš ir tā sajaucis pēdas, ka mums neizdevās noskaidrot, kas slēpjas aiz viņa.

Sers Tomass nopūtās. Inspektors Meins turpināja:

— Tas bija Moriss, kas ieradās Stiklhevenā un visu nokārtoja. Teicās darbojamies "mistera Ouena" vārdā. Un ciema iedzīvotājiem paskaidroja, ka te grasoties veikt kādu eksperimentu — ar dzīvošanu uz "neapdzīvotas salas", un lai neņemot vērā nekādus saucienus pēc palīdzības, ja tādi no turienes atskanētu.

Sers Tomass Legs nemierīgi sakustējās. Viņš sacīja:

— Un jūs gribat mani pārliecināt, ka ciema iedzīvotājiem tas nešķita aizdomīgi? Pat tad vēl ne?

Meins paraustīja plecus. Viņš atbildēja:

— Jūs aizmirstat, ser, ka Nēģeru sala pirms tam piederēja jaunajam Elmeram Robsonam, tam amerikānim. Viņš tur rīkoja visneiedomājamākās viesības. Man nav šaubu, ka vietējiem vai acis no pieres sprāga laukā, to visu redzot. Taču viņi pie tā pierada, un viņiem sāka likties, ka uz šīs salas var notikt velnszinkas. Tas liekas tikai dabiski, ser, ja tā padomā.

Komisāra palīgam nācās piekrist — gan visai drūmi. Meins sacīja:

— Freds Narakots — tā sauc vīru, kas pārveda cilvēkus uz salu, — pateica ko tādu, kas ieviesa mazliet skaidrības. Viņš teica, ka viesu izskats esot viņu pārsteidzis. "Nepavisam ne tādi, kādi brauca pie mistera Robsona." Es domāju, tā likās tieši tāpēc, ka viņi visi bija normāli, klusi cilvēki, — tāpēc jau viņš pārkāpa Morisa pavēli, paņēma laivu un brauca uz salu — tad, kad pamanīja SOS signālus.

— Kad tad viņš un tie citi uz turieni devās?

— Tos signālus pamanīja skauti — vienpadsmitajā no rīta. Taču todien nebija iespējams izbraukt jūrā. Tie vīri tur nonāca tikai divpadsmitajā pēc pusdienas — tiklīdz varēja piebraukt pie salas. Viņi visi ir pilnīgi pārliecināti, ka pirms viņu piebraukšanas neviens salu nav atstājis. Pēc vētras jūra vēl ilgi nenorima.

— Vai kāds nevarēja aizpeldēt līdz cietzemei?

— Tas ir vairāk nekā jūdzi no krasta, bija lieli viļņi, bangas plīsa uz sēkļa. Un visapkārt bija daudz ļaužu — skauti un visādi citādi skatītāji klintīs, tie visi raudzījās turp.

Komisāra palīgs nopūtās. Viņš sacīja:

— Un kā ar to plati, kuru atrada mājā? Varbūt tā mums spētu kaut kādi palīdzēt?

Inspektors Meins sacīja:

— Es izpētīju šo jautājumu. To izgatavojusi firma, kas piegādā teātriem un filmu sabiedrībām nepieciešamos rekvizītus. Tā nosūtīta A. N. Ouenam, eskvairam, pēc Aizeka Morisa pasūtījuma—tur domājuši, ka tā pasūtīta kādam amatierteātra uzvedumam — līdz šim neizrādītai lugai. Mašīnraksta tekstu nosūtījuši pasūtītājam kopā ar plati.

Legs teica:

— Un kā ar plates tekstu, ko? Inspektors Meins bēdīgi sacīja:

— Es pāreju pie šī punkta, ser. Viņš noklepojās.

— Es, cik vien spēdams rūpīgi, izpētīju tās apsūdzības. Sākot ar Rodžersiem, kuri salā ieradās paši pirmie. Viņi kalpojuši pie mis Breidijas, kura pēkšņi nomirusi. No viņas ārsta es neko noteiktu neizdabūju. Viņš teica, ka abi noteikti neesot lēdiju noindējuši vai tamlīdzīgi, taču viņa paša domas esot tādas, ka tur kaut kas neesot kārtībā — ka viņai gluži vienkārši neesot sniegta vajadzīgā palīdzība. Runā, ka tādas lietas nemaz neesot iespējams pierādīt.

Tālāk seko tiesnesis Vorgreivs. Tur viss ir kārtībā. Tikai — viņš iztiesāja Sitona lietu.

Taču Sitons bija vainīgs — neapšaubāmi vainīgs. Pierādījumi gan parādījās vēlāk, kad viņš jau bija pakārts, — tie bija pietiekami daiļrunīgi, par vainu nenācās šaubīties. Taču tajos laikos par to diezgan daudz runāja — deviņi cilvēki no desmit domāja, ka Sitons nav vainīgs un ka tiesnesis notiesājis nevainīgu cilvēku.

Mis Kleitorna, kā es noskaidroju, bijusi guvernante ģimenē, kur noslīcis mantinieks. Viņai gan it kā nav nekāda sakara ar notikušo, viņa uzvedusies pat ļoti pašaizliedzīgi — peldējusi slīkstošo glābt, taču straume aiznesusi viņu atklātā jūrā, un nācies glābt arī viņu pašu.

— Turpiniet, — nopūzdamies sacīja komisāra palīgs. Meins dziļi ievilka elpu.

— Tagad doktors Armstrongs. Labi pazīstams ārsts. Viņam bija pieņemšanas telpas Hārlejstrītā. Iemantojis zinoša un uzticama ārsta reputāciju. Nav nekādu ziņu par nelegālām operācijām vai ko tamlīdzīgu. Tiesa gan, viņš operējis sievieti, vārdā Kleja— 1925. gadā Leitmorā, kad viņš strādājis turienes hospitālī. Tas bija vēderplēves iekaisums, un viņa nomira uz operāciju galda. Varbūt viņš operējot bija neuzmanīgs — tad viņam vēl nebija gandrīz nekādas pieredzes —, bet galu galā nezināšana vēl nav noziegums. Nekādu motīvu tur, protams, nevarēja būt.

Tālāk — mis Emīlija Brenta. Tā meitene, Beatrise Teilore, bija viņas kalpone. Kļuvusi grūta, viņa tika izdzīta uz ielas — un noslīcinājās. Nekas patīkams, bet nozieguma tur nav.

— Te, — sacīja komisāra palīgs, — acīmredzot slēpjas norāde. A. N. Ouenu interesēja noziegumi, par kuriem nebija iespējams saukt tiesas priekšā.

Meins mierīgi turpināja uzskaitīt:

— Jaunais Mārstons bija pārgalvīgs autobraucējs — viņam jau divreiz bija atņemtas braukšanas tiesības, un, manuprāt, viņam vajadzēja atturēties no braukšanas. Vairāk neko viņam nevar pārmest. Džons un Lūsija Kombi — tie ir divi bērni, kurus viņš sabrauca netālu no Kembridžas. Daži draugi liecināja viņa labā, un viņš tika cauri ar soda naudu vien.

Par ģenerāli Makarturu nekas konkrēts tā arī neatradās. Spīdoša dienesta karjera— apbalvojumi — un tā tālāk. Artūrs Ričmonds dienēja Francijā viņa vadībā, tika sūtīts izlūkot un gāja bojā. Nekādu domstarpību starp viņu un ģenerāli neesot bijis. īstenībā viņi pat bija labi draugi. Pārsteidzības tajā laikā pieļāva daudzi virsnieki — cilvēki gluži velti gāja bojā — varbūt arī šī bija tāda pārsteidzība.

— Iespējams, — sacīja komisāra palīgs.

— Tad vēl Filips Lombards. Lombards bija iejaukts daudzās tumšās lietās, galvenokārt ārzemēs. Reizi vai divas gandrīz nokļuva aiz restēm. Viņam bija pārdroša cilvēka reputācija, kuru īpaši nemoka sirdsapziņa. Zēns, kas varēja kādu nožmiegt klusākā nostūrī.

— Tagad pāriesim pie Blora. — Meins brīdi šaubījās. — Viņš, starp citu, bija mūsu kolēģis.

Komisāra palīgs sakustējās krēslā.

— Blors bija draņķa gabals! — pārliecināti sacīja komisāra palīgs.

— Jūs tā domājat, ser? Komisāra palīgs atteica:

— Es vienmēr tiku tā domājis. Bet viņš prata izlocīties un vienmēr izkļuva sauss no ūdens. Esmu pārliecināts, ka Blors deva nepatiesu liecību Lendora lietā. Izmeklēšanas rezultāti šajā lietā mani neapmierināja. Taču es nekur nevarēju piesieties. Liku Herisam veikt papildizmeklēšanu, taču arī viņam neizdevās neko noskaidrot. Tomēr es palieku pie savas pārliecības, ka tur būtu pie kā pieķerties, ja vien mēs zinātu, no kura gala sākt. Tas vīrs bija blēdis.

Iestājās klusumbrīdis, pēc tam sers Tomass Legs sacīja:

— Un Aizeks Moriss ir beigts, jūs sakāt? Kad tad viņš nomira?

— Es jau gaidīju šo jautājumu, ser. Aizeks Moriss nomira 8. augusta naktī. Iedzēra pārāk lielu devu miegazāļu — kādu no barbiturātiem, cik noprotu. Nav skaidrs, vai tā ir nejaušība vai pašnāvība.

Legs lēnām noteica:

— Vai gribat zināt, ko es domāju, Mein?

— Varbūt varu iedomāties, ser. Legs nomākti sacīja:

— Tā Aizeka Morisa nāve pienāca gaužām piemērotā brīdī! Inspektors Meins pamāja. Viņš sacīja:

— Es jau domāju, ka jūs tā teiksiet, ser.

Komisāra palīgs iezvēla ar savilktu dūri pa galdu. Viņš iesaucās:

— Visa tā būšana ir fantastiska — un neiespējama. Desmit cilvēku nogalēti uz kailas klinšu salas — un mums nav ne jausmas, kas to pastrādājis, kāpēc un kādā veidā.

Meins noklepojās. Viņš sacīja:

— Tā gluži nav, ser. Mēs zinām, kāpēc — vairāk vai mazāk. Tas ir kāds taisnības fanātiķis. Viņš bija ieņēmis galvā spriest taisno tiesu tiem, kuriem parastā tiesa netika klāt. Viņš savāca kopā desmit cilvēkus — nav svarīgi, vai viņi tiešām bija vainīgi.

Komisāra palīgs atkal sagrozījās krēslā. Viņš skarbi noprasīja:

— Vai tad nav? Man liekas…

Viņš aprāvās. Inspektors Meins godbijīgi gaidīja. Legs nopūzdamies pašūpoja galvu.

— Turpiniet, — viņš sacīja. — Tikai vienu mirklīti man likās, ka turu rokā kādu pavedienu. Pavedienu, kurš mums palīdzētu nokļūt līdz šā nozieguma būtībai. Bet tagad tas ir projām. Sakiet, kas jums bija sakāms.

Meins turpināja:

— Tur bija desmit cilvēki, kuriem — spriest sodu, teiksim tā. Un viņi tika sodīti. A. N. Ouens veica šo pienākumu. Un tā vai citādi pēc tam pazuda no šīs salas — izgaroja gaisā.

Komisāra palīgs sacīja:

— Pirmklasīga krāpšana. Bet ziniet, Mein, šim notikumam jābūt kādam izskaidrojumam.

Meins noteica:

— Jūs domājat, ser — ja tas vīrs bija uz salas, tad viņš nevarēja to atstāt, taču upuru piezīmes liecina, ka viņš nekad nav uz šīs salas kāju spēris. Tad ir tikai viens izskaidrojums — ka tas ir viens no šiem desmit.

Komisāra palīgs pamāja. Meins nopietni sacīja:

— Mēs tikām par to domājuši, ser. Mēs to pārbaudījām. Man jāsaka, mēs šo to zinām par Nēģeru salā notikušo. Vera Kleitorna rakstīja dienasgrāmatu, tāpat Emīlija Brenta. Vecais Vorgreivs rakstīja piezīmes — sausā likumkalpa protokolmanierē, tomēr šo to tās izskaidro. Arī Blors šo to ir piezīmējis. Fakti visās šajās piezīmēs sakrīt. Nāves gadījumi sekoja šādā kārtībā: Mārstons, misis Rodžersa, Makarturs, Rodžerss, mis Brenta, Vorgreivs. Pēc viņa nāves Vera Kleitorna pierakstījusi dienasgrāmatā, ka Armstrongs naktī izgājis no mājas, bet Blors un Lombards devušies viņam pakaļ. Bloram piezīmēs ir vēl kāds ieraksts. Tikai divi vārdi. "Armstrongs pazudis".

Tagad, kad mēs salīdzinājām visas piezīmes, ser, man šķiet, ka atminējums varētu būt diezgan vienkāršs. Armstrongs, kā jau jūs atceraties, noslīka. Bet — ja Armstrongs bija zaudējis prātu, kas gan varēja viņu kavēt nogalināt visus pārējos un pēc tam beigt savu dzīvi pašnāvībā, metoties lejā no klints, — vai varbūt viņš gluži vienkārši mēģināja aizpeldēt uz cietzemi?

— Tas varētu būt labs atrisinājums — taču tas neder. Nē, ser, tas neiztur kritiku. Vispirms jau — policijas ārsta liecība. Viņš nonāca salā 13. augusta rītā. Un maz ko varēja mums palīdzēt. Viss, ko viņš varēja, — pateikt, ka visi šie cilvēki ir miruši jau vismaz trīsdesmit sešas stundas, varbūt pat vēl ilgāk. Bet par Armstrongu viņš izteicās ļoti noteikti. Teica, ka līķis atradies ūdenī kādas astoņas vai desmit stundas un tikai tad izmests krastā. No tā izriet, ka Armstrongs noslīcis naktī no 10. uz 11. datumu — es paskaidrošu, kāpēc. Mēs atradām vietu, kur līķis iestrēdzis starp divām klintīm — uz akmeņiem bija drēbju skrandas, mati un tā tālāk. Droši vien to tur uznesis paisums vienpadsmitajā no rīta, tas varēja būt ap vienpadsmitiem. Pēc tam vētra pierima, un nākamais paisums tik augstu vairs nepacēlās.

Domāju, ka jūs iebildīsiet — sakot, ka Armstrongs varēja novākt pārējos pirms tam, kad tonakt nokļuva jūrā. Taču te ir vēl viena pretruna, kurai mēs netiekam pāri. Armstronga līķis bija augstāk par paisuma iezīmēto svītru. Mēs to atradām tur, kur ūdens to nevarēja uznest. Viņš gulēja ar rokām gar sāniem — kārtīgi novietots, gods godam.

No tā izriet neapstrīdams secinājums. Tad, kad Armstrongs jau bija miris, uz salas vēl kāds bija dzīvs.

Viņš mirkli paklusēja un pēc tam turpināja.

— Un tas liecina —jā, ko gan? Tātad, vienpadsmitajā no rīta agri apstākļi uz salas bija šādi. Armstrongs bija "pazudis" (noslīcis). Vēl paliek trīs cilvēki: Lombards, Blors un Vera Kleitorna. Lombards bija nošauts. Viņa līķi atrada piejūras — turpat pie Armstronga līķa. Vera Kleitorna tika atrasta karājamies savā guļamistabā. Blora līķis gulēja uz terases. Viņam galvu sadragājis smags marmora klucis — tas, iespējams, uzkritis viņam virsū no loga.

Komisāra palīgs skarbi noprasīja:

— No kura loga?

— No Veras Kleitornas istabas loga. Tātad, ser, aplūkosim katru no šiem gadījumiem atsevišķi. Vispirms Filips Lombards. Pieņemsim, ka viņš nogrūdis Bloram uz galvas marmora kluci — tad iemidzināja Veru Kleitorni ar kādām zālēm un pēc tam pakāra. Visubeidzot viņš nokāpa piejūras un nošāvās.

Bet, ja tā, kas paņēma viņa revolveri? Jo revolveris atradās mājā — kāpņu augšgalā — pie Vorgreiva istabas. Komisāra palīgs noprasīja:

— Kā ar pirkstu nospiedumiem uz tā?

— Jā, ir, ser. Veras Kleitornas.

— Bet, ja tas vīrs būtu dzīvs, tad…

— Es zinu, ko jūs gribat sacīt, ser. Ka tā bijusi Vera Kleitorna. Ka viņa nošāvusi Lombardu, ienesusi revolveri atpakaļ mājā, nometusi marmora kluci Bloram uz galvas un pēc tam — pakārusies.

Un tas būtu pilnīgi iespējams. Viņas istabā mēs atradām krēslu ar ūdenszālēm uz sēdekļa, gluži tādām pašām kā uz viņas kurpju zolēm. Izskatās tā, ka viņa uzkāpusi uz krēsla, uzmetusi sev kaklā cilpu un aizspērusi prom krēslu.

Taču krēsls nebija apgāzts, kad to atrada. Tas, tāpat kā visi pārējie krēsli, bija kārtīgi novietots pie sienas. To pēc Veras Kleitornas nāves bija izdarījis kāds cits.

Vēl mums paliek Blors, un —ja jūs sakāt, ka viņš, nošāvis Lombardu un piespiedis pakārties Veru, izgāja no mājas un uzgāza sev virsū marmora kluci, parāvis to aiz virves vai tamlīdzīgi, — es jums gluži vienkārši neticētu. Tādā veidā cilvēki pašnāvības neizdara — turklāt Blors nebija tas vīrs, kuram jebkad būtu piemitušas ilgas pēc abstraktas taisnās tiesas. Komisāra palīgs sacīja:

— Tam es piekrītu. Inspektors Meins turpināja:

— Bet, ja tā, ser, tad uz salas bijis vēl kāds. Kāds, kas aizlaidies lapās, kad viss bija nodarīts. Bet kur viņš visu laiku slēpies — un kur pēc tam palicis? Stiklhevenas iedzīvotāji ir pilnīgā pārliecībā, ka neviens nav atstājis salu līdz tam laikam, kad turp devās glābšanas laiva. Bet tādā gadījumā…

Viņš aprāvās. Komisāra palīgs sacīja:

— Tādā gadījumā…

Viņš nopūtās. Un papurināja galvu. Noliecās uz priekšu.

— Tādā gadījumā— kurš tad īsti viņus nogalinājis?— viņš pabeidza.

Ar roku rakstīts dokuments, kuru nosūtīja uz Skotlendjardu zvejas tralera "Emma Džeina " īpašnieks.

Jau agrā jaunībā es sapratu, cik pretrunīga ir mana daba. Vispirms jāpasaka tas, ka man ir neizdziedināma romantika iztēle. Paņēmiens, kad svarīgu dokumentu ievieto pudelē un iemet jūrā, mani valdzināja jau tad, kad es bērnībā lasīju piedzīvojumu romānus. Tas joprojām mani valdzina — un šī iemesla dēļ es nolēmu to izmantot, uzrakstot savu grēksūdzi, ievietojot to pudelē, pudeli aizzīmogojot — un uzticot viļņiem. Domāju, ka var būt tikai viena iespēja no simta, ka manu grēksūdzi izzvejos, — un tad (varbūt es velti sev glaimoju, lolodams tādu cerību?) neatklātais slepkavību noslēpums nāks gaismā.

Bez romantiskās iztēles es piedzimstot tiku apveltīts arī ar citām īpašībām. Es izjutu zināmu sadistisku baudu, vērojot dzīvu būtņu bojāeju un nogalinot tās. Atceros eksperimentus ar lapsenēm, iznīcinot tās ar dažādiem pesticīdiem.

… Jau kopš bērnu dienām es pazinu prieku nogalināt.

Taču kopā ar to manī mita arī gluži pretējas jūtas — nelokāma taisnības izjūta. Pat doma par to, ka manas vainas dēļ varētu aiziet bojā nevainīgs cilvēks vai pat kustonis ciest sāpes un nomirt — man iedvesa šausmas. Vienmēr un visur es gaidīju, ka taisnība triumfēs.

Mani var saprast — es domāju, ka psihologs saprastu — kāpēc ar šādu manu noslieci es nolēmu kļūt par juristu. Likuma kalpa profesija apmierināja gandrīz visas manas dziņas.

Noziegums un sods vienmēr mani fascinēja. Man patika lasīt detektīvromānus un arī šausmu romānus. Tā izklaidēdamies, es pats nereti izdomāju visviltīgākos slepkavību paņēmienus.

Kad es beidzot kļuvu par tiesnesi, attīstījās vēl viena mana apslēptā rakstura īpašība. Man sagādāja neizsakāmu baudu vērot, kā noziedznieks mokās, sēdēdams uz apsūdzēto sola, — cieš elles mokas, juzdams atmaksu nākam tuvāk un tuvāk. Taču ņemiet vērā — nevainīga cilvēka atrašanās uz apsūdzēto sola man nekādu baudu nesagādāja. Vismaz divos gadījumos es pārtraucu lietas izskatīšanu, kad gluži taustāmi jutu, ka apsūdzētais ir nevainīgs. Tomēr, pateicoties policijas rūpīgajai un centīgajai izmeklēšanai, izrādījās, ka lielākā daļa apsūdzēto, jo īpaši slepkavībās, tiešām ir vainīgi.

Te man jāpiebilst, ka taisni tā notika arī gadījumā ar Edvardu Sitonu. Viņa āriene un manieres atstāja tik maldinošu iespaidu, ka viņš ieguva zvērināto labvēlību. Tomēr pierādījumi, lai arī ne īpaši iespaidīgi, tomēr neapstrīdami, un arī mana tiesneša pieredze, strādājot ar noziedzniekiem, pārliecināja mani, ka viņš ir vainojams noziegumā, kurā viņu apsūdzēja, — tas ir, noslepkavojis padzīvojušu sievieti, kas viņam uzticējās.

Man bija izveidojusies bezsirdīga tiesneša reputācija, taču tā bija nepelnīta. Mani slēdzieni vienmēr bija taisnīgi un objektīvi.

Viss, ko varēju darīt, lai zvērinātos neapvārdotu mutīgie emocionālo runu meistari — advokāti, — es pastāvīgi pievērsu viņu prātus lietas būtībai un pierādījumiem, kādi bija mūsu rīcībā.

Pēdējos gados es sāku novērot izmaiņas savā raksturā — es sāku zaudēt savaldīšanos, man gribējās ne tikai nolasīt spriedumus, bet arī izpildīt tos.

Man gribējās — ļaujiet man to atzīt vaļsirdīgi — pašam izdarīt slepkavību. Es nopratu, ka tā ir pašizteikšanās kāre — kā jau māksliniekam. Es biju vai varēju būt — noziegummākslinieks! Es sāku zaudēt varu pār savu iztēli, kuru līdz tam bija izdevies turēt grožos, jo pretējā gadījumā tā liktu šķēršļus manam darbam.

Man vajadzēja— vajadzēja— vajadzēja izdarīt slepkavību! Un, kas vēl svarīgāk, nevis parastu, bet neparastu slepkavību! Tam vajadzēja būt fantastiskam noziegumam — kaut kam neatkārtojamam — neparastam! Šajā aspektā mana iztēle laikam bija un palika pusaudža iztēle.

Es gribēju kaut ko teatrālu un neiedomājamu!

Es gribēju nogalināt… Jā, es gribēju nogalināt…

Bet — lai cik neticami tas liktos, — mani atturēja un iegrožoja mana iedzimtā taisnības izjūta. Nevainīgais nedrīkstēja ciest.

Un tad pēkšņi man prātā uzausa kāda doma — aizsākdamās neviļus, gadījuma rakstura sarunā. Tas bija ārsts, ar kuru es tobrīd runājos, — visparastākais ierindas ārsts. Viņš nejauši pieminēja daudzus noziegumus, kurus likuma spēks nespēja aizsniegt.

Un kā piemēru minēja gadījumu ar savu pacienti — pavecāku lēdiju, kura bija nesen mirusi. Viņš teicās esam pārliecināts, ka pacienti pazudinājuši viņas kalpotāji — precēts pāris, kuri savlaicīgi nav iedevuši viņai parakstītās zāles, jo pēc saimnieces nāves abiem bija jāsaņem paprāvs mantojums. Tādas lietas — kā paskaidroja ārsts — esot pilnīgi neiespējami pierādīt, tomēr savā prātā viņš esot pilnīgi pārliecināts, ka noticis tieši tā. Viņš vēl piebilda, ka līdzīgi gadījumi, izdarot slepkavības ar iepriekšēju nodomu, neesot nekāds retums — taču saukt vainīgos pie atbildības pēc likuma neesot iespējams.

Tas arī bija sākums. Pēkšņi man bija skaidrs, kas tālāk darāms. Un es nolēmu izdarīt nevis vienu slepkavību, bet veselu sēriju.

Es atcerējos bērnībā dzirdēto skaitāmpantiņu — par desmit maziem nēģerēniem. Tas mani fascinēja jau divu gadu vecumā— tik nepielūdzamā viņu skaita sarukšana — un neizbēgamības izjūta.

Slepenībā sāku meklēt upurus…

Nesākšu visos sīkumos aprakstīt, kā veicu šo meklēšanu. Man bija zināma pieredze, kuru liku lietā gandrīz vai katrā sarunā ar cilvēkiem, kurus sastapu, — un rezultāti bija tiešām pārsteidzoši. Gulēdams slimnīcā, es uzzināju par gadījumu ar doktoru Armstrongu — to man izstāstīja māsa, kura mani kopa un bija nepielūdzama spirtoto dzērienu nīdēja, viņa visādi centās mani pārliecināt par sīvā velnišķo ietekmi, kā pierādījumu minēdama, kā pirms daudziem gadiem viņas klātbūtnē piedzēries dakteris uz operāciju galda nogalinājis slimnieci, kuru operējis. It kā nejauši pavaicāju, kurā slimnīcā viņa strādājusi, un vēl šo to, tā drīz vien izdibinādams vajadzīgos datus. Bez kādām grūtībām sameklēju gan ārsta, gan viņa pacientes pēdas.

Divu runīgu kara veterānu saruna manā klubā uzvedināja mani uz ģenerāļa Makartura pēdām. Kāds vīrs, kurš nupat bija atgriezies no Amazones krastiem, pastāstīja man, cik necilvēcīgi tajā apvidū izrīkojies kāds Filips Lombards. Sašutis merusahibs Majorkā pastāstīja man notikumu ar puritānisko Emīliju Brentu un viņas nelaimīgo kalponi. Entoniju Mārstonu izvēlējos no lielākas cilvēku grupas, kuri vainojami līdzīgos noziegumos. Viņa nedzirdētā cietsirdība un pilnīgā nespēja just atbildību par iznīcinātām cilvēku dzīvībām lika man uzskatīt viņu par bīstamu sabiedrībai un tāpēc — nāvei nolemtu. Bijušais inspektors Blors nonāca manā redzes lokā pilnīgi dabiskā veidā — kad daži no maniem kolēģiem iekarsuši apsprieda Lendora lietu. Es nolēmu viņu noteikti atmaskot. Policists — likuma kalps —, tāpēc vien viņam jābūt cilvēkam ar neaptraipītu reputāciju. Jo katrs viņa vārds ir svarīgs, kaut vai tikai viņa profesijas dēļ vien.

Un, visubeidzot, vēl gadījums ar Veru Kleitornu. To es dzirdēju, šķērsojot Atlantijas okeānu. Vienvakar vēlā stundā es sēdēju smēķētāju salonā kopā ar izskatīgu, jaunu cilvēku, vārdā Hugo Hamiltons.

Hugo Hamiltons jutās nelaimīgs. Lai slīcinātu bēdas, viņš bija pamatīgi stiprinājies ar grādīgiem dzērieniem. Viņam ļoti vajadzēja izkratīt sirdi. Nemaz necerot uz kādiem rezultātiem, es iesāku ar viņu parasto sarunu. Tas, ko es dzirdēju, bija pārsteidzoši. Vēl tagad atceros viņa teikto. Viņš teica:

— Jums taisnība. Slepkavībai nebūt nav jābūt tādai, kā daudzi domā, — iedodot kādam žurkuzāles vai nogrūžot viņu no klints, — nekā tamlīdzīga. — Viņš pieliecās man tuvāk, lūkodamies man tieši sejā. — Es reiz pazinu slepkavnieci — es jums saku, es viņu pazinu. Vēl vairāk — es biju viņā traki samīlējies… Lai Dievs mans liecinieks, reizēm man liekas, ka esmu joprojām… Tā ir elle, es jums saku — īsta elle. Redziet, viņa to izdarīja lielākā vai mazākā mērā manis dēļ… Man kaut kas tāds nebija nācis ne prātā — sievietes ir nepārskatāmas — pilnīgi neizdibināmas — jūs nekad nevarētu iedomāties, ka tāda meitene —jauka, vienkārša, dzīvespriecīga meitene — spējīga ko tādu izdarīt, vai ne? Ka viņa palaida bērnu peldēt jūrā, kurp vēlas, — un ļāva viņam noslīkt — jūs taču neticētu, ka sieviete spēj kaut ko tādu pastrādāt?

— Bet vai jūs esat pārliecināts, ka viņa tiešām to izdarīja? Atbildot viņš likās pēkšņi atskurbis:

— Esmu pilnīgi pārliecināts. Neviens cits par to neiedomājās. Bet es zināju — topašbrīd, kad uzmetu viņai skatienu, — kad es pārbraucu mājās — pēc visa tā… un arī viņa saprata, ka es zinu… Viņa nebija ņēmusi vērā vienu — ka es mīlēju to bērnu…

Viņš neko vairāk nepateica, bet bija pateicis pietiekami, lai es varētu izzināt par šo notikumu sīkāk — un rekonstruēt to.

Man bija vajadzīgs vēl desmitais upuris. Tas bija vīrs, vārdā Moriss. Aizdomīgs mazs vīrelis. Bez citiem netīriem darījumiem viņš nodarbojās arī ar narkotiku tirdzniecību un bija vainojams pie tā, ka narkotikas sāka lietot kāda mana drauga meita. Viņa izdarīja pašnāvību divdesmit viena gada vecumā.

Visu šo meklējumu laiku es prātā loloju savu plānu. Tagad tas bija izlolots, un pēdējo punktu pielika mana saruna ar ārstu no Hārlejstrītas. Es jau minēju, ka tiku pārcietis operāciju. Ārsts, kuru apmeklēju Hārlejstrītā, pārliecināja mani, ka otru operāciju nav nozīmes taisīt. Mans padomdevējs medicīnas lietās runāja ar mani gaužām aizplīvuroti, bet no manis nav nemaz tik viegli noslēpt patiesību — esmu radis to uzminēt.

Neteicu ārstam savu lēmumu — ka mana nāve nebūs ilga un mokpilna, kādai tai vajadzēja būt, ja viss noritētu dabiski. Nē, mana nāve pienāks kā piedzīvojums. Pirms miršu, es izdzīvošu savu dzīvi.

Un tagad par Nēģeru salas nozieguma īstenošanas mehānismu. Iegādāties salu ar Morisa starpniecību tā, lai slēptu pēdas, bija vieglāk par vieglu. Šādās lietās viņš bija īsts eksperts. Sistematizējis savāktās ziņas par iespējamajiem upuriem, es varēju izdomāt katram no viņiem piemērotu ēsmu. Nevienā gadījumā es necietu sakāvi. Visi mani ciemiņi astotajā augustā ieradās Nēģeru salā. Viņu starpā biju arī es.

Ar Morisu es jau biju ticis galā. Viņš sirga ar kuņģa darbības traucējumiem. Pirms aizbraukšanas no Londonas iedevu viņam zāļu kapsulu, ieteikdams ieņemt tās uz nakti, — teicu, ka tās man lieliski līdzēja pret manu gastrītu. Viņš tās pieņēma nešaubīdamies — šis vīrs bija hipohondriķis. Es nemaz nebaidījos, ka viņš varētu atstāt kādus kompromitējošus dokumentus vai pierādījumus. Viņš nebija tāds cilvēks.

Upuriem vajadzēja mirt stingri izstrādātā rindas kārtībā — par to es biju īpaši parūpējies. Es nevarēju ar visiem viesiem apieties vienādi, jo viņu vainas pakāpe bija dažāda. Nolēmu, ka tie, kurn vainas pakāpe ir vieglāka, mirs pirmie, jo viņiem nevajadzēja ciest ilgstošas bailes, dzīvojot pastāvīgā sasprindzinājumā, kādam būs pakļauti aukstasinīgākie noziedznieki.

Entonijs Mārstons un misis Rodžersa nomira pirmie — viens acumirklī, otra — mierīgā miegā. Mārstons, kā es nospriedu, bija piedzimis bez tās morālās atbildības sajūtas, ar kurn mēs visi parasti esam apveltīti. Viņš vienkārši bija amorāls —pagāns. Misis Rodžersa, bez šaubām, bija darbojusies sava vīra ietekmē.

Nav vajadzības sīki aprakstīt, kā nomira šie divi. Policija spēs noskaidrot viņu nāves iemeslus bez kādām grūtībām. Ciānkāliju dabūt bija viegli — ar to iznīcina lapsenes. Man jau bija šīs indes krājums, un bija vieglāk par vieglu iebērt to tukšajā Mārstona glāzē — laikā, kad pēc plates noklausīšanās bija iestājies apjukums.

Jāpiebilst, ka es pētīju savu viesu sejas — nenolaidu acis no viņiem, kamēr viņi noklausījās apsūdzību, — ar manu ilgo tiesu darba pieredzi es nevarēju kļūdīties — viņi visi ir vainīgi.

Pret stiprajām sāpju lēkmēm, kādas man uznāca pēdējā laikā, man bija parakstītas miega zāles — hlorālhidrāts. Iekrāt šo preparātu līdz nāvējošai devai nebija grūti. Kad Rodžerss nesa sievai brendiju, viņš uz mirkli bija to nolicis uz galda, un, ejot garām šim galdam, es iebēru tās brendijā. Viss noritēja gludāk par gludu, jo tajā laikā vēl nebija modušās aizdomas.

Ģenerālis Makarturs nomira bez kādām ciešanām. Viņš nemaz nedzirdēja mani no aizmugures piezogamies klāt. Biju rūpīgi izdomājis, kurā laikā varēju pamest terasi tā, lai manu prombūtni neviens neievērotu, un viss izdevās veiksmīgi.

Kā jau biju paredzējis, visa sala tika pārmeklēta, un atklājās, ka bez mums septiņiem uz salas neviena cita nav. Bija radusies aizdomu atmosfēra. Saskaņā ar manu plānu man uz laiku vajadzēja sabiedroto. Es izvēlējos doktoru Armstrongu. Viņš atstāja viegli pārliecināma cilvēka iespaidu, bez tam viņš mani pazina pēc izskata un reputācijas un nekādi nevarēja nojaust, ka cilvēks ar manu sabiedrisko stāvokli varētu būt vairākkārtējs slepkava! Viņš turēja aizdomās Lombardu, un es sacījos esam ar viņu vienisprātis. Teicu, ka man ir viltīgs plāns , kā notvert noziedznieku lamatās, piespiežot viņu sevi atklāt.

Lai gan šajā laikā visu istabas tika pārmeklētas, paši cilvēki vēl nebija pārmeklēti. Taču tam vajadzēja notikt drīz.

Rodžersu es nogalināju desmitajā augustā no rīta. Viņš cirta skalus, lai varētu iedegt plītī uguni, un nedzirdēja mani tuvojamies. Ēdamistabas atslēgu, ar kurn viņš bija šo istabu aizslēdzis, es atradu viņa kabatā. Durvis viņš bija aizslēdzis jau iepriekšējā vakarā.

Juceklī, kāds sacēlās, kad atrada Rodžersa līķi, es ielavījos Lombarda istabā un paņēmu revolveri. Zināju, ka viņam ir līdzi revolveris — jo pats biju Morisam pieteicis dot mājienu, ka varētu izrādīties, ka tas ir nepieciešams.

Brokastu laikā, lejot mis Brentai kafiju, es iebēru tajā miegazāļu paliekas. Mēs izgājām no ēdamistabas, atstādami viņu tur. Pēc brītiņa es ielavījos atpakaļ — viņa jau snauda, un es viņai iešļircināju pamatīgu devu cianīda. Izdarības ar zemes biti bija tikai tāda bērnišķība— ziniet, tās man darīja prieku. Gribēju pēc iespējas tuvoties iemīļotajam skaitāmpantiņam.

Pēc tam viss risinājās tieši tā, kā biju paredzējis, —jānudien, es pats ierosināju pārmeklēt visus klātesošos. Un visi tika rūpīgi pārmeklēti. Revolveri es jau biju paslēpis drošā vietā, bet ne miegazāļu, ne cianīdu man vairāk nebija.

Tieši tad es uzaicināju Armstrongu piedalīties mana plāna īstenošanā. Tas bija ļoti vienkārši — par nākamo upuri bija jāizliekas man. Tas varētu slepkavu satraukt, bez tam, ja es it kā būšu miris, tad varēšu slepeni staigāt apkārt pa māju un izsekot nezināmo noziedznieku.

Armstrongam šī ideja iepatikās. Mēs to īstenojām tajā pašā vakarā. Sarkanā krāsa brūcei pierē, sarkanais aizkars no vannasistabas un pelēkā vilna parūkai — tas bija viss, kas mums nepieciešams šim uzvedumam. Blāvās, plīvojošās sveču liesmiņas radīja ļoti šaubīgu apgaismojumu, bet vienīgais cilvēks, kas bija piegājis man tuvāk klāt, bija Armstrongs.

Viss norisinājās nekļūdīgi. Mis Kleitorna piekliedza visu māju, kad savā istabā atrada manis rūpīgi izvietotās ūdenszāles. Visi metās augšā, un es ierīkojos savā miroņa pozā.

Efekts pārspēja visas mūsu cerības. Armstrongs visai profesionāli tika galā ar savu lomu. Viņi uzstiepa mani augšā un novietoja gultā. Neviens mani neapraudāja — visi bija līdz nāvei pārbijušies un baidījās cits no cita.

Biju sarunājis ar Armstrongu tikšanos ārpus mājas — bez ceturkšņa divos. Aizvedu viņu uz klintsaugšu aiz mājas. Teicu, ka no šejienes mēs tūlīt redzēsim, ja kāds mums tuvosies, toties mūs neviens nevarēs novērot, jo guļamistabu logi veras uz pretējo pusi. Viņam joprojām nebija nekādu aizdomu — lai gan brīdinājums tika izteikts —, ja vien viņš atcerētos skaitāmpantiņa vārdus: "Vienu sārta zive rija…" Viņš norija ēsmu, neko aizdomīgu nepamanījis — arī sārto zivi ne.

Tas bija vieglāk par vieglu. Es iesaucos un pārliecos pāri klints malai, teikdams arī viņam palūkoties, vai tur nav redzama ieeja alā. Viņš pārliecās pāri klints malai vēl tālāk. Ašs un izveicīgs grūdiens — viņš zaudēja līdzsvaru un nogāzās lejā, trakojošajā jūrā. Es atgriezos mājā. Liekas, Blors bija dzirdējis manus soļus. Pēc dažām minūtēm es ielavījos Armstronga istabā, pēc tam izgāju no tās, šajā reizē tīši saceldams troksni, lai kāds mani sadzirdētu. Kad biju nokāpis lejā, dzirdēju augšā veramies durvis. Viņi droši vien redzēja mani izejam no mājas.

Pēc minūtes vai divām abi sekoja man. Es apgāju apkārt mājai un iekāpu ēdamistabā pa logu, kuru biju atstājis vaļā. Aizvēru logu un tikai tad izsitu stiklu. Pēc tam uzkāpu savā istabā un apgūlos gultā.

Paredzēju, ka viņi atkal pārmeklēs visu māju, taču nodomāju, ka līķus gan nepētīs, varbūt tikai ielūkosies zem palaga, lai pārliecinātos, vai Armstrongs nav nomaskējies par nelaiķi. Tieši tā arī notika.

Aizmirsu piebilst, ka revolveri biju nolicis atpakaļ atvilktnē Lombarda istabā. Droši vien būtu interesanti uzzināt, kur es biju to paslēpis meklēšanas laikā. Kambarī, kur glabājās pārtikas krājumi, bija konservu kārbas un dažas kārbas ar cepumiem. Atvēru vienu no apakšējām kārbām, iebāzu tajā revolveri un atkal aizlipināju ciet ar līplenti.

Es rēķinājos ar to — un nekļūdījos —, ka nevienam neienāks prātā rakņāties šķietami neskartās kārbās, īpaši jau apakšējās ne, ja augšējās ir aizlīmētas.

Sarkano vannasistabas aizkaru es paslēpu zem kāda krēsla katūna pārvalka viesistabā, vilnu — dīvāna spilvenā, kuru pirms tam biju nedaudz atārdījis.

Un tad beidzot pienāca ilgi gaidītais brīdis — palika vairs tikai trīs cilvēki, kuri tik ļoti baidījās cits no cita, ka bija gatavi uz visu, pie tam vēl vienam no viņiem bija revolveris. Es novēroju viņus pa logu. Kad Blors viens pats devās uz mājas pusi, es sagatavoju viņam domāto lielo marmora kluci. Bloram.

Pa savas istabas logu es redzēju Veru Kleitornu nošaujam Lombardu. Ļoti drosmīga un atjautīga jauna sieviete. Tā jau domāju, ka viņa neatpaliks no Lombarda un pat pārspēs viņu. Tikko tas bija noticis, es uzrīkoju dekorācijas viņas guļamistabā.

Tas bija interesants psiholoģisks eksperiments. Vai sirdsapziņas pārmetumi šādā nervu sasprindzinājumā liks viņai izdarīt pašnāvību— viņa nupat bija nošāvusi cilvēku, un tad vēl šīs apkārtnes hipnotiskā suģestija —, vai ar to pietiks? Domāju, ka vajadzētu pietikt. Un man bija taisnība. Vera Kleitorna pakārās manā acu priekšā, kamēr es stāvēju viņas skapja ēnā.

Un tagad par pēdējo cēlienu. Es izgāju no slēptuves, pacēlu krēslu un noliku to pie sienas. Lūkojos pēc revolvera — un atradu to kāpņu augšgalā, kur meitene bija ieroci nometusi. Parūpējos, lai uz tā paliktu viņas pirkstu nospiedumi.

Un tālāk?

Man jābeidz savs stāsts. To pabeidzis, es ielikšu aprakstu pudelē, aizzīmogošu korķi un iemetīšu pudeli jūrā. Kāpēc? Jā, kāpēc?

Es priecināju savu patmīlību ar domu, ka esmu izdarījis mīklainu noziegumu, kuru neviens nespēs atšķetināt.

Taču nevienam māksliniekam — es tagad nopratu — nepietiks ar mākslu vien. Katrā māksliniekā ir gluži dabiska vēlēšanās pēc atzīšanas.

Varu atklāti atzīties, ka uzrakstīju savu grēksūdzi, nožēlojami cilvēciski cerēdams, ka reiz kāds uzzinās, cik viltīgs esmu bijis…

Rakstīju to visu, domādams, ka Nēģeru salas noslēpums paliks neatklāts. Taču — var jau būt, ka policija būs atjautīgāka, nekā es domāju. Galu galā ir trīs apstākļi, kuri varētu viņiem palīdzēt. Viens: policijai ir skaidri zināms, ka Edvards Sitons bija vainīgs. Tātad — viņiem ir zināms, ka viens no tiem, kas atradās uz salas, nebija slepkava šā vārda īstajā nozīmē — un no tā izriet, ka šis cilvēks paradoksālā kārtā — ir slepkava. Otrs apstāklis ir apslēpts skaitāmā pantiņa septītajā rindā. Armstrongu aprija "sārtā zive" — tas ir, noveda pie tā, ka jūra viņu aprija. Tas vien jau var noderēt par izejas punktu atminējumam, jo triks ir saprotams — Armstrongs ir piemānīts un novests nāvē. Te varētu sākt īsto izmeklēšanu. Šajā stadijā dzīvi vairs ir palikuši tikai četri cilvēki, un no šiem četriem — tas ir gluži skaidrs — vienīgi es varēju iedvest viņam uzticību.

Trešais apstāklis ir gluži simbolisks. Nāves zīme manā pierē. Šis Kaina zīmogs.

Domāju, ka man vairs palicis ļoti maz, ko sacīt.

Pēc tam kad iemetīšu pudeli ar šo ziņojumu jūrā, es došos uz savu istabu un apgulšos gultā. Pie mana pensneja ir melna aukliņa — īstenībā tā ir gumija. Es uzgulšos virsū pensnejam. Vienu gumijas galu aptīšu ap durvju rokturi, otru — ap revolveri, taču ne pārāk cieši. Domāju, ka tālāk notiks sekojošais.

Mana roka — aptīta ar kabatlaktiņu — nospiedīs gaili. Roka atšļuks sānis. Revolveri gumija aizsviedīs līdz durvīm; atsitoties pret durvju rokturi, tas no gumijas izšļuks un nokritīs zemē. Gumija atgriezīsies savā vietā un gluži nevainīgi nokarāsies no pensneja, kuru būs piespiedis pie gultas mans ķermenis. Uz grīdas gulošais kabatlakats nekādas aizdomas neizraisīs.

Mani atradīs, ar cauršautu galvu kārtīgi guļam gultā, pilnīgi tā, kā aprakstīts manu upuru piezīmēs. Nāves iestāšanās laiku nevar pilnīgi precīzi noteikt — un kur nu vēl tad, kad pie līķiem beidzot piekļūs eksperti.

Kad jūra mitēsies trakot, no cietzemes droši vien laivās atbrauks cilvēki.

Un atradīs šeit tikai desmit nelaiķus — un neatminamu Nēģeru salas noslēpumu.

Paraksts: Lourenss Vorgreivs

BEIGAS

¹ - izmeklēšanas tiesnesis. Tulk. piezīme.

² - Domāta Bībeles epizode, kur Dāvids rakstīja vēstuli Joābam: "Noliec Ūriju pirmajās rindās tur, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa aizmugures, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst." Tā arī notika. (Otrā Samuēla grām., 10; 15.)

³ - apustuļa pētera pirmā vēstule , 5;7.

⁴ - 91. psalms, 5. tulk. piezīme.

Agata Kristi

Desmit mazi nēģerēni

No angļu valodas tulkoja Dagnija Dreika, 1995

1939