Džeks Londons Dižais burvis

Ciematā valdīja satraukums. Sievietes, sagājušas pūlišos, žadzināja spalgās, griezīgās balsīs. Vīrieši staigāja saīguši un bažīgi šķielēja apkārt, pat suņi klaiņāja pie­sardzīgi, jauzdami ciematā nemieru un gatavi mukt mežā, tiklīdz kas nelāgs atgadītos. Gaisā šķita viežamies kaut kas aizdomu pilns. Ikviens turēja aizdomās savu kai­miņu un zināja, ka citi tur aizdomās viņu. Pat bērni jutās nomākti un turējās klusi, bet mazais Di Ja, visa no­tikušā pirmcēlonis, dabūjis pamatīgu kūlienu — vispirms no mātes Hūnijas un pēc tam no tēva Bouna —, tupēja liedagā zem lielas, apgāztas laivas un šņukstēdams lūrēja no turienes pasaulē.

Lai visu notikušo vērstu vēl Jaunāku, sagadījās, ka ša- manis Skundu bija kritis necieņā, un tālab nebija iespē­jams meklēt palīdzību pie viņa visiem pazīstamā burves­tību spēka, lai izzinātu Jaundari. Jo raugi, pirms mēneša viņš bija pareģojis izdevīgu dienvidvēju, lai ciematnieki varētu braukt uz Tonkinu, kur Teikudžims rīkoja potlaču, gatavodamies aizlaist savus divdesmit gadu iekrājumus, bet, kad noliktā diena pienāca, — ko tu neteiksi, — pūta negants ziemelis, un no pirmajām trim laivām, kas iz­brauca jūrā, vienu lielās bangas piešjāca pilnu ar ūdeni, bet divas pret klintīm sašķīda druskās, un pie tam noslīka kāds bērns. Samanis gan taisnojās, ka notikusi kļūda — šis esot paraustījis neīstā maisiņa aukliņu. Tomēr ļaudis negribēja pat ne klausīties. Gaļas, zivju un zvērādu pie­nesumi vairs netika nolikti pie šamaņa durvīm, bet pats viņš — vismaz ciematnieki tā domāja — rūgtā nožēlā sēdēja mājā, gavēdams un gremdēdamies pārdomās. īste­nībā šamanis ēda pilnu vēderu no savas bagātīgi piekrau­tās glabātavas un apcerēja pūļa nepastāvīgo noskaņo­jumu.

Bija pazudušas Hūnijas segas. Tās bija lieliskas segas, tik brīnumaini biezas un siltas, ka viņa nevarēja vien beigt ar tām lepoties, it īpaši vēl tādēļ, ka ieguvusi tās tik lēti. Tukvons no aizviņa ciemata bija tīrais nejēga, ja tik viegli šķīrās no tām. Taču Hūnija nezināja, ka segas bija piederējušas noslepkavotajam anglim, kura pazuša­nas dēļ Savienoto Valstu kuteris tik ilgi braukāja gar piekrasti, bet tā barkasi pukšķinādami un tarkšķinādami izložņāja visslēptākos līcīšus. Hūnija nezināja, ka Tuk­vons centies atbrīvoties no segām lielā steigā, lai paša cilts ļaudis nepagūtu paziņot valdības iestādēm, un tā nu viņas lepnums bija nesatricināms. Tā kā citas sievietes Hūniju apskauda, tad viņas lepnums auga bez mēra un jēgas, līdz piepildīja visu ciematu un slava par viņas se­gām aizskanēja pa visu Aļaskas piekrasti no Dačharboras līdz Svētās Marijas līcim. Viņas dzimtas totēms iekļuva cieņā, un sakarā ar šīm segāin, to apbrīnojamo biezumu un siltumu viņas vārdu minēja pat vīru lūpas, kur vien tie sapulcējās zvejai vai dzīrošanai. Segu nozušana tie­šām bija ārkārtīgi mīklains notikums.

— Es tikko kā biju tās izklājusi piesaulē pie mājas sienas, — Hūnija gaudās savām tlingetu ciltsmāsām jau tūkstošo reizi. — Tikko kā biju tās izklājusi un pagriezos nost, jo Di Ja, šitas mīklas zaglis un sausu miltu rīma, bija iebāzis galvu lielajā čuguna podā, iegāzies tur un iespriedies tā, ka kājas vien kratījās pa gaisu, gluži kā koku zari vējā. Es tikai izvilku puiku ārā un divreiz pa- bukņīju ar galvu pret stenderi, lai nāk pie prāta, te ska­tos — segu vairs nav!

— Segu vairs nav! — sievietes, bailīgi čukstēdamas, atkārtoja.

— Milzīgs zaudējums, — piebilda viena. Otra piemeti­nāja: — Tādas segas vēl nebija redzētas. — Un trešā: — Mēs jūtam līdzi tavās bēdās, Hūnija.

Taču sirds dziļumos visas priecājās, ka nu reiz paga­lam šīs sasodītās segas, kuru dēļ ķīviņi vien bija.

— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — Hūnija uzsāka tūkstoš un pirmo reizi.

— Jā jele, jā, — pārtrauca Bouns, kuram jau bija apnicis. — Bet ciematā neviena sveša nebija. Tālab ir skaidrs, ka kāds no mūsu pašu cilts ļaudīm nelikumīgi piesavinājies segas.

— Tas nav iespējams, ak, Boun! — sievietes sašutušas korī iebrēcās. — Kurš tad tas varēja būt?

— Tad tā ir bijusi burvestība, — Bouns vienaldzīgi noteica, kaut gan uzmeta blēdīgu skatienu sieviešu sejām.

— Burvestība! — Šo briesmīgo vārdu izrunājot, balsis sievietēm noslāpa čukstā, un viņas bailīgi pablenza cita citā.

— Jā gan, — apliecināja Hūnija, kuras slēptā iedaba acumirklī uzliesmoja ļauna priekā. — Ir jau aizsūtīta ziņa Kloknotonam un spēcīgs airētājs arī. Ar pēcpusdienas paisumu viņš droši vien būs klāt.

Ļaužu pūlīši pajuka, un ciematu pārņēma bailes. No visām nelaimēm burvestība bija pati šausmīgākā. Ar ne­tveramajiem un neredzamajiem gariem vienīgi šamaņi prata tikt galā, bet neviens cilvēks — ne vīrietis, ne sie­viete, ne bērns — nespēja nojaust, kuru brīdi velni var sagrābt viņu dvēseles. Un no visiem šamaņiem visbries­mīgākais bija Kloknotons, kurš dzīvoja blakusciematā. Neviens cits nemācēja uziet tik daudz ļauno garu, neviens cits tā nespīdzināja savus upurus kā viņš. Reiz viņš pat atradis velnu, kurš iegājis trīs mēnešus veca bērniņa mie­sās, — tas bijis varen iespītīgs velns, ko nevarējuši izdzīt nekā citādi, kā vien guldinot bērniņu veselu nedēļu uz dzelkšņiem un ērkšķiem. Ķermenīti pēc tam iesvieduši jūrā, bet viļņi to atkal un atkal izskalojuši krastā, it ka pareģojot ciematam kādu nelaimi, un pavisam tas aiz­peldējis prom tikai pēc tam, kad divi spēcīgi vīri bēguma laikā bija izbraukuši jūrā un noslīkuši.

Un Hūnija nu bija aizsūtījusi pakaļ šim Kloknotonam. Kaut jel Skundu, viņu pašu šamanis, nebūtu kritis ne­cieņā! Tam vismaz bija maigāki paņēmieni, un bija zi­nāms, ka Skundu izdzinis divus velnus no vīra, kurš pēc tam vēl radījis septiņus veselīgus bērnus. Bet Klokno­tons! Jau viņu pieminot vien, cilvēki nodrebuļojās šaus­mīgās priekšnojautās, un ikviens jutās pārējo cilts ļaužu urbīgo skatienu degpunktā, un ikviens pats aizdomīgi vē­roja pārējos, — ta jutās visi, izņemot Simē, bet Sime bija izdaudzināts ņirga, kurš reiz tik un tā ņems ļaunu galu, lai kā viņam paveicas šobrīd.

— He! He! — Simē smējās. — Velni un Kloknotons! Par viņu lielāku velnu neatradīs visā tlinketu zemē.

— Ak tu muļķi! Viņš taču tūlīt būs klāt ar visām sa­vām burvestībām un pesteļiem, tā ka pievaldi mēli, citādi nelabais tevi paraus un tavas dienas virs zemes būs skai­tītas!

Tā teica Lalahs, saukts vēl par Krāpnieku, bet Sirnē tikai ņirdzīgi nosmējās.

— Es esmu Simē, kas nepazīst bailes un nebaidās no tumsas. Es esmu stiprs vīrs, tāpat kā mans nelaiķa tēvs, un galva man ir skaidra. Ne jūs, ne es neesam neredza­mos ļaunos garus ar savām acīm skatījuši…

— Bet Skundu ir skatījis, — Lalahs atbildēja. — Un Kloknotons arī. To mēs zinām.

— Kā tu to zini, tu muļķa dēls? — Simē ierēcās pēr­kona balsī, un viņa platais vērša kakls pietvīka dusmās.

— No viņu pašu lūpām esmu to dzirdējis — lūk, tā.

Simē nospurcās.

— Arī šamanis ir tikai cilvēks. Vai viņa teiktie vārdi nevar būt blēdīgi tāpat kā tavējie un manējie? Tpū! Tpū! Un vēlreiz tpū! Tas taviem šamaņiem un tavu šamaņu velniem! Un tas ar! Un tas ar!

Un, sizdams ar pirkstiem knipjus pa kreisi un pa labi, Simē aizsoļoja caur skatītāju baru, kuri māņticīgās bailēs steigšus pašķīra tam ceļu.

— Labs zvejnieks un spēcīgs mednieks, bet slikts cil­vēks, — kāds ieteicās.

— Bet viņam viss paveicas, — otrs prātoja.

— Tātad kļūsti slikts cilvēks, un tev arī paveiksies, — Simē attrauca pār plecu. — Un, ja visi būtu slikti cil­vēki, tad šamaņu nemaz nevajadzētu. Tpū! Tādi kā bēr­neļi, kas baidās no tumsas!

Kad Kloknotons ar pēcpusdienas paisumu piebrauca pie krasta, Sirnē nicīgie smiekli nerimās, un viņš pat atļāvās paņirgāties, kad šamanis, malā izkāpdams, gandrīz pa­klupa. Kloknotons nīgri pablenza viņā un, nevienu ne­sveicinādams, taisnā ceļā cēli aizsoļoja caur ļaužu drūzmu uz Skundu māju.

Neviens no cilts ļaudīm nezināja, kā norisinājusies sa­stapšanās ar Skundu, jo visi drūzmējās goddevīgā atsta­tumā no šamaņa būdas un runāja tikai čukstus, kamēr abi lielie burvji apspriedās.

— Esi sveicināts, ak, Skundu! — dobji norūca Klokno­tons, acīm redzami nebūdams īsti drošs, kāda saņemšana viņu še sagaida.

Viņš bija īsts milzis un kā tornis slējās pār sīko Skundu, kura smalkā balstiņa čiepstēja pa apakšu gluži kā circeņa čirkstināšana tālumā.

— Esi sveicināts, Kloknoton, — Skundu atsaucās.

— Gaiša ir diena, kad tu esi ieradies.

— Es gan domāju, ka… — Kloknotons saminstinājās.

— Nūjā, nūjā, — sīkais šamanis nepacietīgi pārtrauca,

— ka man pienākušas nebaltas dienas, jo citādi man ne­vajadzētu tev pateikties par to, ka tu dari manu darbu.

— Man no sirds žēl, draugs Skundu …

— Nē, Kloknoton, esmu ļoti priecīgs.

— Bet es tev došu pusi no tā, ko saņemšu pats.

— Nē jel, labais Kloknoton, — Skundu nomurdēja, at­raidot pavēcinādams roku. — Esmu tavs vergs, un manas mūža dienas aizpildīs vēlēšanās būt tev izpalīdzīgam.

— Tāpat kā es …

— Tāpat kā tu tagad izpalīdzi man.

— Ja tas tā, tad pasaki — vai gadījums ar tās sievas Hūnijas segām ir no grūtajiem?

Tā iztaujādams, garais šamanis pieļāva rupju kļūdu, un Skundu pavīpsnāja ar tikko manāmu, bālu smīniņu, jo viņš bija radis lasīt citu domas un visi cilvēki salī­dzinājumā ar pašu viņam šķita sīciņi.

— Tavi burvestības paņēmieni arvien bijuši spēcīgi, — Skundu teica. — Tā ka nav šaubu, ļaundaris tev aši kļūs zināms.

— Jā, aši kļūs zināms, tiklīdz uzmetīšu tam acis. — Kloknotons atkal saminstinājās. — Vai ciematā ir bijuši ciemiņi no citurienes? — viņš apvaicājās.

Skundu papurināja galvu.

— Paskaties! Vai nav skaista manta?

Skundu pacēla grīdsegu, kas bija darināta no roņu un valzirgu ādām, un viesis to aplūkoja ar slēptu ziņkāri.

— Es to ieguvu izdevīgā darījumā.

Kloknotons pamāja, vērīgi klausīdamies.

— Es to dabūju no vīra, vārda Lalahs. Tas ir vērā lie­kams cilvēks, un es bieži esmu nodomājis …

— Nu? — Kloknotons nespēja valdīt nepacietību.

— Bieži esmu nodomājis, — Skundu nobeidza, balsi nolaizdams, un apklusa. — Gaiša ir diena, un tavi bur­vestības paņēmieni ir spēcīgi, Kloknoton.

Kloknotona seja noskaidrojās.

— Tu esi dižs vīrs, Skundu, visu šamaņu šamanis. Ta­gad es iešu. Es tevi allažiņ pieminēšu. Un šis vīrs La­lahs, kā tu saki, ir vērā liekams cilvēks.

Skundu smīniņš bija vēl nemanāmāks un bālāks, kad

viņš aizvēra durvis aiz aizejošā viesa papēžiem, aizgrūz- dams vienu aizšaujamo bultu un tad vēl otru.

Simē laboja savu laivu, kad Kloknotons nonāca liedagā, un atrāvās no darba tikai uz brīdi, lai uzsvērti plātīgi pielādētu šauteni un noliktu to sev līdzās.

Šamanis ievēroja šo izrīkošanos un iesaucās:

— Lai visi ļaudis sanāk šajā vietā! Tā liek Kioknotons, kas prot atrast veinus un velnus izdzīt!

Viņš gan bija iecerējis sapulcināt cilvēkus pie Hūnijas mājas, bet bija nepieciešams, lai klāt būtu visi, un viņš šaubījās, vai Simē paklausīs, un negribēja iekulties nepa­tikšanās. Šo Simē labāk neaiztikt, Kloknotons sprieda, it īpaši šamaņiem ar viņu nav ieteicams ielaisties.

— Lai atved šo sievieti Hūniju, — Kloknotons pavēlēja, laizdams visapkārt pa ļaužu apli nežēlīgu skatienu, un ikvienam, ko viņš uzlūkoja, šermuļi pārskrēja pa muguru.

Hūnija bikli izčāpoja priekšā ar nodurtu galvu un no­laistu skatienu.

— Kur bija tavas segas?

— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, te skatos — to vairs nav! — Hūnija gaudulīgi klāstīja.

— Nu?

— Tas viss notika Di Ja vainas deļ.

— Nu?

— Es viņu dūšīgi iekaustīju un kaustīšu vēl, tāpēc ka viņš sagādāja nelaimi mums, nabaga ļautiņiem.

— Par segām! — Kloknotons aizsmakušā balsī ierēcās, nomanīdams, ka Hūnija kāro pazemināt maksājamo atal­gojumu. — Par segām, sieva! Ka tu esi bagāta, to zina visi.

— Es tikko kā biju izklājusi tās piesaulē, — viņa sāka šņukstēt, — un mēs tak esam nabaga ļautiņi, un nekā mums nav.

Kloknotons pēkšņi sašķobīja seju nejēdzīgā grimasē un palika stāvam kā sastindzis, bet Hūnija satrūkusies pa­kāpās atpakaļ. Taču tūdaļ šamanis ar iekšup sagrieztiem acaboliem un atkārtu žokli tik strauji lēca uz priekšu, ka viņa sagrīļojās un zemodamās nogāzās šamanim pie kājām. Kloknotons vicināja rokas uz visām pusēm, mežonīgi kul­stīdams gaisu, un augums tam locījās un gorījās kā lielās mocībās. Šķita, ka viņam uznākusi krītamā kaite. Uz lūpām parādījās baltas putas, un ķermenis kratījas un staipījās konvulsīvās trīsās.

Sievietes uzsāka gaudīgu dziesmu, aizrautīgi šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, cits pēc cita viņām pievienojās arī vīrieši, līdz pēdīgi ārpusē palika tikai Simē. Viņš, sē- j dēdams jāšus uz apgāztās laivas, zobgalīgi noskatījās, tomēr arī viņš nesa sevī tālo senču mantojumu, un senču balss kļuva arvien uzmācīgāka, tā ka Simē murmināja visstiprākos lāstus, kādus vien zināja, lai uzturētu drosmi. Uz Kloknotonu bija baigi skatīties. Šamanis bija nome­tis plecu segu, norāvis drānas no miesas un tagad bija gluži kails, tikai ar ērgļu nagu virteni ap gurniem. Klai­gādams un gaudodams viņš kā bezprātā lēkāja pa apli, un garie, melnie mati plandījās kā nakts miglas blāķis. Taču šai trakajā dejā valdīja zināms raupjš ritms, un, kad visi apkārtējie bija tam pamazām pakļāvušies, šūpo­dami ķermeņus vienā ritmā ar šamani un saliedēdami kliedzienus unisonā, Kloknotons pēkšņi strauji apsēdās zemē un palika izslējies un nekustīgs, pacēlis roku un pastiepis pirkstu, līku kā plēsoņas nags. Pūli pāršalca it kā pirmsnāves gārdzoņa, un ikviens ar drebošām kājām palika sakucis stāvam, kad šis draudīgais pirksts, lēnām slīdēdams pa apli, aizvirzījās viņam garām. Jo tam līdzi slīdēja nāve, bet dzīvība palika ar tiem, kuri redzēja šo pirkstu aizslīdam tālāk, un noraidītie dedzīgā ziņkārē vē­roja, kas notiks.

Pēdīgi, izgrūzdams spalgu kliedzienu, šamanis vērsa liktenīgo pirkstu pret Lalahu. Tas trīcēja kā apšu lapa, jau skatīdams sevi mirušu, savu mājas iedzīvi izdalītu un sievu izprecinātu brālim. Lalahs gribēja runāt, taisno­ties, bet mēle lipa pie aukslējām un rīkle bija sausa kā nepanesamās slāpēs. Kloknotons, savu darbu paveicis, šķita ieslīdzis pa pusei nemaņā, tomēr, acis aizvēris, viņš gaidīja, kad nodārdēs lielais asins kliedziens, ko viņa ausis bija radušas dzirdēt neskaitāmās buršanās reizēs, — asins kliedziens, ko izgārdz cilts ļaudis, kā vilku bars klupdami virsū drebošajam upurim. Tomēr šoreiz valdīja klusums, tad ieskanējās klusa ķiķināšana — pat nevarēja nojaust, no kurienes tā nāk, — tā kļuva skaļāka un dro­šāka, līdz pēdīgi nesavaldīgi smiekli viļņot viļņoja pret debesīm.

— Kas noticis? — šamanis iebļāvās.

— Ha, ha! — ļaudis smējās. — Tava burvestība nekur neder, Kloknoton!

— Tas taču visiem zināms, — Lalahs stostījās. — As­toņus garus mēnešus es biju tālu prom — kopā ar sivašiem roņu medībās — un mājās atgriezos tikai šodien, bet Ilūnijas segas tika nozagtas pirms manas pārnākšanas.

— Tas tiesa! — visi sauca vienā balsī. — Hūnijas se­gas tika nozagtas pirms viņa pārnākšanas.

— Un tu nekādu samaksu par savu buršanos nesa­ņemsi, jo tā nav neko vērta, — paziņoja Hūnija, kas jau bija pietraususies kājās un jutās aizskarta, ka viss izvēr­ties tik smieklīgi.

Bet Kloknotons skatīja savā priekšā tikai Skundu seju ar tikko samanāmu, bālu smīniņu, saklausīja tikai klusu tālīna circeņa čirkstēšanu: «Es to dabūju no vīra, vārdā Lalahs, un es bieži esmu nodomājis,» — un vēl: «Gaiša ir diena, un tavas burvestības ir spēcīgas.»

Pagrūdis sāņus Hūniju, Kloknotons drāzās projām, un lokā stāvošie cilvēki instinktīvi padeva viņam ceļu. Simē no savas apgāztās laivas ķīļa raidīja šamanim pakaļ ņirgu saucienu, sievietes zvaigaja viņam tieši sejā, iz­smiekla klaigas pavadīja katru viņa soli, bet šamanis ne­likās gar to ne zinis, traukdamies tieši uz Skundu māju. Viņš lauzās gar durvīm, dauzīja tās ar dūrēm no visa spēka, izkliegdams neķītrus lāstus. Tomēr atbildes nebija, tikai pieklusuma mirkļos varēja saklausīt Skundu balsi dziedoši skandējam burvestību vārdus. Kloknotons ārdījās kā negudrs, bet, kad viņš grasījās durvis izgāzt ar mil­zīgu akmeni, kā vīri, tā sievas sāka draudīgi muldēt. Un Kloknotons atskārta, ka, zaudējis burvestības spēka oreolu un autoritāti, stāv viens pats svešu ļaužu vidū. Viņš ierau­dzīja kādu vīru jau liecamies pēc akmens, tad vēl otru, un viņu sagrāba bailes.

— Neaizskar Skundu, viņš ir īsts burvis! — kāda sie­viete izsaucās.

— Labāk vācies atpakaļ uz savu ciematu, — kāds vīrs draudīgi aizrādīja.

Kloknotons apcirtās un ļaudīm pa vidu devās lejup uz krastmalu; sirdī rūga sīvs niknums, bet galvā bija tikai apziņa, ka aizmugure nav aizsargāta. Tomēr neviens ak­mens netika sviests. Bērneļi kaitavādamies kumurojās vi­ņam ap kājām, un gaiss skanēja vien no smiekliem un zobgalībām, bet tas tad arī bija viss. Taču brīvi uzelpot viņš jaudāja tikai tad, kad laiva bija jau krietnu gabalu ūdenī; nu Kloknotons, piecelies kājās, izgāza veltigu lāstu birumu pār ciematu un tā iemītniekiem, nepiemirsdams īpaši pieminēt Skundu, kas viņu bija tā iznerrojis.

Bet krastā pa to laiku ļaudis skaļi sauca pēc Skundu, un visi ciematnieki sapulcējās pie šamaņa durvīm, nesa­karīgā balsu ņērvoņā neatlaidīgi lūgdamies, līdz viņš iz­nāca ārā un pacēla roku.

— Tā kā jūs esat mani bērni, — Skundu teica, — es labprāt jums piedodu. Bet vairāk tas nenotiks. Šī ir pē­dējā reize, kad jūsu aplamība paliek nesodīta. Tas, pēc kā jūs kārojat, jums taps dots, jo man jau viss ir darīts zināms. Šonakt, kad mēness būs aizgājis aiz pasaules ma­las paraudzīties uz dižajiem mirušajiem, lai visi tumsā sapulcējas pie Hūnijas mājas. Tad ļaundarim būs jānāk priekšā un viņš saņems pelnīto sodu. Es esmu runājis.

— Viņam jāmirst! — skaļi iesaucās Bouns. — Jo viņš ir mums visiem sagadājis raizes un kaunu.

— Lai tā būtu! — atbildēja Skundu un aizvēra durvis.

— Tagad viss noskaidrosies un nokārtosies, un mūsu starpā atkal valdīs miers un saticība, — Lalahs pravie­tiski pasludināja.

— Un viss būs Skundu — šā sīkā vīreļa nopelns, — Simē paņirgājās.

— Skundu — šā sīkā vīriņa dižās burvestības no­pelns, — Lalahs pārlaboja.

— Aplamnieki esat jūs visi, tlinketu cilts ļaudis! — Simē ar skaļu plaukšķi uzsita sev pa gūžu. — Prātam nemaz nav aptverams,- kā gan pieaugušas sievietes un spēcīgi vīri var zemoties visādu murgu un pasaciņu priekšā.

— Es esmu daudz pieredzējis cilvēks, — Lalahs atbil­dēja. — Esmu ceļojis pa dziļām jūrām un skatījis zīmes un brīnumus, un es zinu, ka tā tas tiešām ir. Es esmu Lalahs …

— Krāpnieks …

— Arī tā mani saukā, bet pareizāk būtu mani dēvēt par Tālu Ceļu Gājēju.

— Es jau nu neesmu tik daudz pieredzējis … — Simē iesāka.

— Tad turi mēli aiz zobiem, — Bouns asi iejaucās, un viņi izšķīrās noskaitušies.

Kad pēdējais mēness sudrabstars bija paslēpies aiz pa­saules malas, Skundu ienāca starp cilvēkiem, kuri drūz­mējās ap Hūnijas māju. Viņš gāja straujā, noteiktā soli, un tie, kuri paguva viņu apskatīt Hūnijas tauku lampi­ņas gaismā, ievēroja, ka Skundu nāk tukšām rokām, bez ģrabujiem, maskām un citiem šamaņa piederumiem, tikai nesdams padusē lielu, samiegojušos kraukli.

— Vai ugunskuram ir savākts pietiekami daudz zaru, lai visi varētu labi redzēt, kad darbs būs paveikts? — viņš noprasīja.

— Jā gan, — Bouns atbildēja. — Kurināmā ir bagātīgi.

— Tad visi lai klausās, jo mani vārdi būs īsi. Es at­nesu sev līdzi Dželksu, Kraukli, kas zina visas burvestī­bas un redz visas lietas. Es nolikšu šo melno putnu zem Hūnijas lielā, melnā poda viņas • mājas vismelnākajā kaktā. Tauku lampiņa ir jāizdzēš, un visiem jāpaliek arā pilnīgā tumsā. Tas būs ļoti vienkārši. Cits pēc cita jūs ieiesiet mājā, uzliksiet roku uz poda, paturēsiet to tur vienu dziļu elpas vilcienu ilgi un atkal noņemsiet. Kad ļaundara roka būs tuvumā, Dželkss droši vien skaļi ieķērksies. Vai, kas zina, varbūt citā veidā izpaudīs savu gudrību. Vai esat gatavi?

—- Mēs esam gatavi, — atbildēja daudzbalsīga mur­doņa.

— Tad es pēc kārtas izsaukšu katra vārdu, vīriešus un sievietes, līdz visi būs nosaukti.

Pirmo izsauca Lalahu, un viņš tūdaļ iegāja namā. Visi vērīgi ieklausījās, un klusumā varēja sadzirdēt Lalaha soļu čīkstēšanu pa izņidrējušo grīdu. Tas bija viss. Dželkss ne ieķērcās, ne deva kādu citu zīmi. Nākamais izraudzītais bija Bouns, jo ir taču iespējams, ka cilvēks nozog pats savas segas, lai grūstu kaunā savus kaimi­ņus. Viņam sekoja Hūnija un citas sievietes, kā arī bērni, bet itin nekas nenotika.

— Simēl — Skundu izsauca. — Simēl — viņš atkārtoja.

Taču Simē nepakustējās.

— Vai tu baidies no tumsas? — Lalahs, kura paša tais­nīgums jau bija pierādīts, nikni noprasīja.

Simē krikšķinādams nosmējās.

— Man par visu to nāk smiekli, jo tā ir liela muļķība. Tomēr iešu vien iekšā, nevis tāpēc, ka ticētu brīnumiem, bet tāpēc, lai pierādītu, ka nekā nebaidos.

Un viņš dūšīgi iesoļoja mājā, bet, ārā nākdams, pēc sa­vas paražas noņirdzās.

— Kādu dienu tu ņemsi galu, kad nemaz to nebūsi gai­dījis, — Lalahs nočukstēja taisnīga sašutumā.

— Par to es nešaubos, — ņirga bezbēdīgi attrauca.

— Nav daudz tādu vīru, kas mirst savā gultā, — par to gāda šamaņi un dziļā jūra.

Kad puse ciematnieku bija sekmīgi izturējusi pārbaudī­jumu, sāka pieņemties bažīgs satraukums, it īpaši tāpēc, ka to vajadzēja slēpt. Kad divas trešdaļas jau bija izgā­jušas pārbaudi, kāda jauna sieviete, kurai drīz vajadzēja iegult pirmajā nedēļnieces gultā, neizturēja sasprindzinā­jumu un ļāva vaļu savām izbailēm, skaļi brēkdama un smiedamās.

Pēdīgi pienāca kārta pēdējam iet mājā iekšā, un nekas tā arī nebija noticis. Di Ja bija šis pēdējais. Tātad vainī­gajam vajadzēja būt viņam! Hunija raidīja pret zvaig­znēm žēlabainu raudu dziesmu, bet ciematnieki atkāpās tālāk no nelaimīgā puisēna. Zēns bija pa pusei beigts aiz bailēm, kājiņas grīļojās, uz sliekšņa viņš aizmetas un gandrīz paklupa. Skundu iebīdīja zēnu iekšā un aizvēra durvis. Pagāja labs brīdis, kad bija dzirdama tikai bērna raudāšana. Tad varēja dzirdēt, ka soļi ļoti lēnām tuvojas nomaļajam kaktam, mirklis klusuma, un atkal čīkstēja grīda, zēnam atgriežoties. Durvis atvērās, un Di Ja iz­nāca āra. Nekas nebija noticis, un viņš taču bija pēdējais.

— Lai iekur ugunskuru! — Skundu pavēlēja.

Spožas liesmas šāvās augšup, izraudamas no tumsas se­jas, kurās vēl atspoguļojās gaistošās bailes, bet savilkās arī šaubu mākuļi.

— Laikam atkal burvestība izjukusi, — Hunija aizsma­kusi nočukstēja.

— Jā gan, — Bouns pašapmierinātā tonī piebilda.

— Skundu kļūst vecs, mums būs jāmeklē jauns šamanis.

— Kur tad paliek Dželksa gudrība? — Simē klusi zvai- gāja Lalaham pie auss.

Lalahs samulsis paberzēja uzacis un neteica nekā.

Simē lielīgi izgāza krūtis un cēli aizsoļoja pie sīkā šamaņa.

— Ho, ho! Es jau teicu, ka nekas neiznāks!

— Tā tikai šķiet, ta tikai šķiet, — Skundu miermīlīgi atteica. — Un tas šķiet dīvaini tādiem, kas ir neprašas burvestībās.

— Tādiem kā tu? — Simē nekaunīgi pavaicāja.

— Varbūt pat tādiem kā man. — Skundu runāja pavi­sam klusu, viņa plaksti slīga zemāk un zemāk, līdz acis bija pilnīgi aizsegtas. — Esmu izprātojis vēl vienu pār­baudi. Lai visi ļaudis — vīrieši, sievietes un bērni — pa­ceļ rokas virs galvas, — žigli un tūdaļ uz vietas!

Sī pavēle bija tik negaidīta un tika dota tik katego­riskā tonī, ka ļaudis paklausīja bez ierunām. Visas rokas pacēlās augšup.

— Lai katrs apskata blakus stāvošo rokas! — Skundu pavēlēja. — Lai visi apskata un tad …

Taču viņa balss nozuda smieklu brāzmā, bet smieklos skanēja naids. Visu acis bija pievērstas Simē. Ikvienam rokas bija melnas no sodrējiem — ikvienam, tikai ne Simē, viņš nebija aptraipījies ar Hūnijas vārāma poda kvēpiem.

Akmens nosvilpa gaisā un atsitās pret Simē vaigu.

— Tie ir meli! — Simē iebrēcās. — Meli! Es nekā ne­zinu par Hūnijas segām.

Otrais akmens iesita dziļu brūci Simē pierē, trešais aiz­svilpa pār galvu; uzbangoja lielais asins kliedziens, un visās malās ļaudis grābājās pa zemi, lūkodami metamo. Simē sagrīļojās un nokrita uz ceļiem.

— Tas bija joks! Tikai joks! — viņš skaļi kliedza. — Es tās paņēmu vienīgi joka pēc.

— Kur tu tās noslēpi? — Skundu spiedzīgā, spalgā balss pāršķēla apkārtējo kņadu kā nazis.

— Manā būdā, lielajā ādu tīstoklī, kas pakarinats pie pašas kores, — Simē atbildēja. — Bet es saku, tas bija joks, tikai…

Skundu pamāja ar galvu, un gaiss kļuva biezs no lido­jošiem akmeņiem. Simē sieva tupēja, noliekusi galvu uz ceļiem, un klusu raudāja, bet viņa mazais dēlēns spieg­dams 1111 smiedamies meta akmeņus līdz ar visiem pārē­jiem.

Hūnija grīļodamās skrēja atpakaļ ar dārgajām segām. Skundu viņu aizturēja.

— Mēs esam nabaga ļautiņi un dzīvojam trūcīgi, — Hūnija sāka činkstēt. — Tālab neesi nežēlīgs prei mums, o, Skundu!

Ļaudis aizgriezās no drebošās akmeņu kaudzes, ko bija sasvieduši, un skatījās, kas notiek.

— Nē, tā es nekad nerīkojos, labā Hunija, — Skundu atbildēja, stiepdams roku pēc segām. — Lai pierādītu, ka neesmu nežēlīgs, es paņemšu vienīgi šīs segas.

— Vai es neesmu gudrs, mani bērni? — viņš apvai­cājās.

— Tu tiešām esi ļoti gudrs, ak, Skundu! — cilts ļaudis atsaucās vienā balsī.

Un Skundu aizgāja tumsā, apmetis satītās segas ap pleciem, un Dželkss viņa padusē miegaini klanīja galvu.


Загрузка...