Džeks Londons Dzīves likums

Vecais Koskušs alkaini ieklausījās. Redze tam sen jau bija izdzisusi, bet dzirde vēl asa, un visklusākā skaņa iestravoja blāvi mirgojošajā apziņā, kas gan vēl mājoja aiz sažuvušās pieres, taču vairs netiecās pretī tam, kam jānotiek pasaulē ap viņu. Aha, tā ir Sitkumtoha, viņa spalgā balsī lamā suņus, ar dunkām un belzieniem dzī- dama tos aizjūgā. Sitkumtoha ir viņa meitas meita, taču viņai nav vaļas pat domas pakavēties pie vārgā vec­tēva, kas vientuļi sēž sniegā, visu piemirsts un pamests. Janojauc nometne. Gaida garš ceļš, bet īsā diena vairs negrib kavēties. Viņu sauc dzīve un dzīves pienā­kumi, ne jau nāve. Bet vecais vīrs pašlaik ir tik tuvu nāvei.

Šī doma Koskušam uz mirkli uzvēdīja šausmas, un večuks pastiepa nevarīgo roku, lai trīsošiem pirkstiem ap­raudzītu mazo zaru kaudzīti sev līdzās. Pārliecinājies, ka tā tiešām tur ir, viņš atkal aizbāza roku aiz noplukušā kažociņa un no jauna sāka klausīties. Pussasalušu aļņādu grabēšana viņam vēstīja, ka virsaiša telts jau nojaukta un vīri pašlaik blietē ādas un tin ērti nesamā baķī. Vir­saitis ir viņa dēls, stalts un spēcīgs vīrs, cilts galva un varens mednieks. Sievietes pūlējās ar iedzīves priekšmetu vākšanu, un viņa balss parmeta tām tūļību. Vecais Kos­kušs centās labi ieklausīties. Šo balsi taču viņš dzird pēdējo reizi. Nu jau nojaukta Džīhova telts! Un Tuskena arī! Septiņas, astoņas, deviņas … Tikai šamaņa telts, jādomā, vēl palikusi nenovākta. Klau! Nu jau darbojas arī ap to. Viņš dzirdēja, kā šamanis purpinādams krauj teltis ādas nartās. Iepinkšķas bērns, un sieviete, to mie­rinādama, maigā, dūdojošā balsī kaut ko dungo. Mazais Kutī, sirmgalvis nodomāja. Tas ir ņerkstīgs bērnelis ar pavāju veselību. Jādomā, tas drīz vien nomirs, un tad viņi atkausēs dobi sasalušajā tundrā un virsū sakraus ak­meņus, lai tini netiek klāt. Nu, bet kāda tam nozīme? La­bākajā gadījumā nodzīvos vēl dažus gadus, biežāk stai- gāclams ar tukšu vēderu nekā ar pilnu. Tik un tā sagai­dīs nāve — mūžam badainā un par visiem badainākā.

Un kas tur notiek? Ā, tur vīri sien nartas un savelk siksnas. Koskušs klausījās — viņš, kas vairs nesaklausīs neko. Pātagas plīkšķēdamas cērtas suņu barā. Dzi, tie kauc! Kā tie neieredz smagā ceļa pūliņus! Nartas pēc nartām gausi un klusi aizšļūc garām. Projām ir. Viņi ir aizgājuši no vecā vīra dzīves, un pēdējā rūgtā stunda viņam jāsagaida vienam. Nē. Zem mokasīniem nočirk­stēja sniegs, un blakus nostājās kāds cilvēks; uz Koskuša galvas uzgula viegla roka. Labs gan viņam dēls, ka to izdarīja. Viņš atcerējās citus sirmgalvjus, kuru dēli vis nebija aizkavējušies pēc tam, kad cilts ļaudis aizbrauca. Bet viņa dēls vēl palicis. Vecā domas aizklaiņoja pa­gātnē, līdz jaunā vīrieša balss atsauca tās atpakaļ.

— Vai tev ir labi? — dēls jautāja.

Un sirmgalvis atbildēja: — Ir labi.

— Tev līdzās ir kurināmais, — jaunais turpināja, — un ugunskurs deg spoži. Rīts ir apmācies, un sals pielaidies. Drīz vien sāks snigt. Pašlaik jau snieg.

— Jā, jā, pašlaik jau snieg.

— Cilts ļaudis steidzas. Saiņi tiem ir smagi un vēderi ierāvušies, jo nav ko ēst. Ceļš ir tāls, un viņi soļo ātri. Es nu iešu. Vai tev ir labi?

— Ir labi. Es esmu kā pērnā lapa, kas tik tikko vēl turas pie stumbra. Uzpūtīs pirmais vējiņš, un es nokri­tīšu. Balss man ir kļuvusi tāda kā vecai sievai. Acis vairs nerāda ceļu, kur kājām jāiet, un kājas man ir smagas, un es esmu noguris. Ir labi.

Vecais vīrs apmierināts nolieca galvu un palika sēžam, līdz pēdējais sniega čirkstiens bija izgaisis, un tad viņš zināja, ka dēlu sasaukt vairs nav iespējams. Tūdaļ viņa roka steigšus pastiepas pēc kurināmā. Tas vienīgais vēl stāvēja starp sirmgalvi un mūžību, kas rēgojās viņam pretī. Pēdīgi nu viņa mūžs ir mērojams ar šo žagaru sainīti. Cits pēc cita tie tiks iemesti par barību ugunij, un tieši tāpat, soli pa solim, viņam tuvosies nāve. Kad pēdējais sprungulis būs izdvašojis savu siltumu, uzbru- kumu sāks sals. Vispirms tam padosies kājas, tad rokas, un stingums lēnītiņām pārvilksies no locekļiem uz pašu ķermeni. Galva noslīgs uz ceļiem, un tad viņš atpūtīsies. Tas ir viegli. Visiem cilvēkiem jāmirst.

Koskušs nepavisam nežēlojās. Tada jau ir dzīve, un tā ir taisnīga. Tuvu pie zemes viņš ir piedzimis un tuvu pie zemes dzīvojis, un tālab tās likums viņam nav nekas jauns. Tas ir visas dzīvās radības likums. Daba nav žē­līga pret dzīvo radību. Viņa neņem vērā katru dzīvo būtni atsevišķi. Viņas intereses virzītas uz sugu, uz rasi. Tā bija visdziļākā abstraktā doma, ko vecā Koskuša raupjais prāts spēja aptvert, bet pie tās tad viņš turējās cieši. Tās apliecinājumu viņam rādīja visa dzīve. Sula saplūst stum­bros, kārklu pumpuri pēkšņi uzplaukst košā zaļumā, dzel­tenās lapas nobirst — ar to vien jau viss ir pateikts. Bet ikvienam daba dod savu uzdevumu. Ja viņš to neizpilda, viņam jāmirst. Ja viņš to izpilda — tik un tā viņam jā­mirst. Dabai tas vienalga; pakļāvīgo tai ir daudz, un mūžīga ir tikai pakļāvība, nevis pakļāvīgie. Koskuša cilts ir ļoti sena. Sirmgalvji, ko viņš pazina, būdams vēl bērns, bija pazinuši sirmgalvjus, kas dzīvojuši pirms vi­ņiem. Tātad īstenībā dzīvo cilts, tā iemieso visu savu locekļu pakļāvību līdz pat vistālākajai, sen aizmirstajai pagājībai, un neviens vairs pat nezina šo cilvēku atdusas vietu. Tiem nav nekādas nozīmes, tie ir nejauša, īslaicīga parādība. Tie ir izgaisuši kā mākoņi no vasaras debesīm. Arī viņš ir nejauša, īslaicīga parādība un izgaisīs. Dabai ir vienalga. Dzīvei tā izvirza vienu uzdevumu, dod vienu likumu. Dzīves uzdevums — turpināt dzīvību, tās likums — nāve. Jauna meitene ir skaista būtne, ko patī­kami uzlūkot, — tās krūtis ir kuplas un stāvs zaļoksnējs, tās solis līgans un acis mirdzošas. Taču dotais uzdevums tai vēl priekšā. Acis viņai zaigo arvien spožāk, solis kļūst žiglāks, te viņa ir pārgalvīga jauno puišu priekšā, te bikla un iesveļ tos sava nemiera ugunīs. Meitene uzplaukst ar­vien košāka un acīm tīkamāka, līdz pēdīgi kāds mednieks, vairs nespēdams ciesties, ved to savā teltī, lai tā viņam vārītu ēdienu, koptu suņus un kļūtu viņa bērnu māte. Bet līdz ar pirmā pēcnācēja ierašanos skaistums sāk izgaist. Kājas kļūst stīvas un gausas, acis blavas un iedubušas, un vienīgi mazie bērniņi ar prieku vēl glauž krunkainos vaigus vecajai skvo, kas čurn pie ugunskura. Uzdevums ir izpildīts. Un pēc maza laiciņa, tiklīdz parādīsies pir­mais bada rēgs vai būs paredzams tāls ceļš, veco sievu pametīs sniegā, tāpat kā ir pamests viņš, ar nelielu ža­garu nastiņu līdzās. Tāds ir likums.

Koskušs rūpīgi pielika ugunij sprunguli un atkal at­griezās savās pārdomās. Tāpat tas ir visur un ar visu.

Moskīti pazūd līdz ar sala iestāšanos. Mazā vāverīte no­lien dobumā nomirt. Vecumam uznākot, trusītis kļūst gauss un smagnējs un nespēj vairs izbēgt 110 ienaidnie­kiem. Pat lielais laukais lācis kļūst neveikls, akls un nīgrs, līdz galu galā to pieveic niecīgs ķilkstošu suņu bariņš. Koskušs atceras, kā viņš pameta savu tēvu pie kādas no Kjondaikas iztecēm — ziemu pirms tam, kad ieradās misionārs ar savam lūgšanu gramatām un dzied­niecības zāļu kārbiņu. Ne reizi vien Koskušs aplaizījies, atcerēdamies šo kārbiņu, kaut gan tagad viņam mutē jau sen trūkst valguma. īpaši labs bija «pretsāpju līdzeklis». Tomēr misionārs viņiem bija apgrūtinājums, jo viņš ne­kad netika atnesis nometnē gaļu, bet ēda dūšīgi, tāpēc mednieki sāka kurnēt. Bet viņš apaukstēja plaušas pie Maijo ūdensšķirtnes, un vēlāk suņi izgrūstīja akmeņus un plēsās ap viņa kauliem.

Koskušs ielika vēl vienu zaru ugunī un atgriezās vēl tālākā pagātnē. Tas bija Lielā Bada laiks, kad vecie vīri ar tukšiem vēderiem tupēja ap ugunskuru un viņu lūpas risināja pusaizmirstus nostāstus par senajām dienām, kad Jukona trīs ziemas esot plūdusi bez aizsalšanas un pēc tam trīs vasaras gulējusi zem ledus. Tajos bada lai­kos viņš zaudēja māti. Laši tovasar nenārstoja, un cilts gaidīja nākamo ziemu, kad atnāks aļņi. Ziema pienāca, tomēr aļņus tā līdzi neatveda. Tas vēl nekad nebija pie­redzēts, pat ne sirmgalvju garajā mūžā. Bet aļņi tā arī nenāca, un tas bija septītais gads, trusīšiem nedzima mazuļi, un no suņiem bija atlikuši tikai kauli un āda. Ilgajā tumsībā bērniņi raudāja un apmira, un mira sie­vietes un sirmgalvji. Ik no desmit cilvēkiem ciltī tikai viens palika dzīvs, lai sagaidītu sauli pavasarī atgrieža­mies. Tas gan bija bads!

Bet Kosluišs bija pieredzējis arī pārpilnības laikus, kad gaļa palika pāri un sabojājās, suņi bija trekni un aiz pārēšanās pat nerēja vairs, — laikus, kad mednieki ļāva medījumam aiziet garām neskartam, kad sievietes bija auglīgas un teltīs mudžēt mudžēja dūšīgi bērneļi — zēni un meitenes. Tolaik vīri kļuva augstprātīgi tin no jauna atsāka sensenas ķildas, viņi devās pāri kalniem uz dien­vidpusi, lai izkautu pelliju cilti, un uz rietumpusi, lai pasēdētu pie tananas cilts izdzēstajiem ugunskuriem. Kos­kušs atcerējās, ka viņš, vēl zēns būdams, kāda pārpil­nības laikposmā bija redzējis vilkus saplosām briedi. Līdz ar viņu sniegā gulēja un skatījās Zingha — tas pats Zingha, kurš vēlāk izvērtās par izveicīgāko mednieku un kurš galu galā iebruka āliņģī uz Jukonas. Viņu atrada tikai pēc mēneša — viņš bija spējis līdz viducim izrāp­ties no āliņģa un tā arī iesalis ledū.

Nu jā — bet briedis. Viņi ar Zinghu todien bija izgā­juši spēlēt medniekus, atdarinādami savus tēvus. Strauta gultnē zēni uzdūrās svaigām brieža pēdām, un ap tām rēgojās daudzu vilku pēdas.

— Vecs, — sacīja Zingha, kas bija veiklāks pēdu lasī­šanā, — vecs briedis, kas nespēj turēties baram līdzi. Vilki to ir atšķīruši no brāļiem un nu vairs no tā neat­stāsies.

Tā tas arī bija. Tāds ir vilku paņēmiens. Dienu un nakti bez atpūtas viņi sekos briedim, rūkdami tam aiz mugu­ras un kampdami tam purnā, un neatlaidīsies līdz pēdē­jam. Kā Zingham un Koskušam asinis sāka kūsāt! Šo medību noslēgumu vajadzēja redzēt — tas tikai būs skats!

Nepacietība skubināja zēnu soļus, kad viņi steidzās pa sliedi, un pat viņš, Koskušs, kas vāji redzēja un slikti prata lasīt pēdas, būtu varējis sekot tām, acis aizvēris, — tik plata bija sliede. Viņi nebija tālu no dzenamā medī­juma un ik uz soļa lasīja pēdās drūmās traģēdijas svai­gos ierakstus. Zēni nonāca pie vietas, kur briedis bija apstājies. Uz visām pusēm trīs pieaugušu vīru auguma garumā sniegs bija izbradāts un izspārdīts. Pašā vidū brieža greizo nagu izrautās dziļās bedres un visriņķī ap­kārt, visās malās, vilku ķepu atstātie seklākie dobuļi. Daži vilki bija gulējuši nosānis un atpūtušies, kamēr to brāļi lēkāja ap medījumu. Vilku ķermeņu nospiedumi visā ga­ruma bija tik skaidri, it kā būtu atstāti sniegā nupat pirms brīža. Satracinātais upuris, mežonīgi sperdamies, bija trāpījis kādam vilkam un sabradājis to līdz nāvei. Par to liecināja nedaudzi pamatīgi apgrauzti kauli.

Tālāk zēni apstādināja savu sniegkurpju uzliektos pur­nus pie vietas, kur bija notikusi jauna saķeršanās. Lielais dzīvnieks bija izmisigi cīnījies. Zīmes sniegā rādīja, ka divreiz briedis bija nogāzts zemē, un divreiz tas bija no­kratījis uzbrucējus un atkal pieslējies kājās. Viņš savu uzdevumu jau bija izpildījis, tomēr dzīvība viņam bija dārga. Zingha teica, ka tas esot ļoti dīvaini, — reiz no­gāzts briedis uz kājām vairs netiekot; tomēr šis dzīv­nieks nepārprotami bija atkal piecēlies. Kad puisēni vēlāk to visu pastāstīja šamanim, tas šai faktā saskatīja zīmes un brīnumainus pareģojumus.

Pēdīgi abi nonāca vietā, kur briedis bija mēģinājis uz­rāpties krastā un sasniegt mežu. Tomēr ienaidnieki bija tam uzklupuši no muguras, briedis bija saslējies pakaļkā­jas un nogāzies atmuguriski, divus vilkus dziļi ietriek­dams sniegā. Medības acīm redzami tuvojās noslēgumam, jo ciltsbrāļi bija pametuši abus vilkus neaiztiktus. Vēl di­vas saķeršanās vietas aši pazibēja garām — tās bija tuvu viena otrai, un cīniņš tur bijis īss. Pēdu sliede nu krāsojās sarkana, un lielā dzīvnieka vienmērīgie soļi bija kļuvuši sīki un nevienādi. Tad zēni sadzirda pirmās skaņas no kaujas lauka — nevis dzinēju pilnbalsīgo kori, bet īsus, aprautus rējienus, kas lika saprast, ka vilku zobi jau snie­dzas pēc dzīvas miesas. Turēdamies pret vēju, Zingha uz vēdera rāpās pa sniegu tuvāk krūmam, un tam pakaļ līda viņš, Koskušs, kuram pēc gadiem nāksies būt savas cilts ļaužu vadonim. Par abiem zēni atlieca sānis jaunas egles apakšējos zarus un skatījās pa spraugu. Viņi redzēja cīņas nobeigumu.

Kā jau visi tālās jaunības iespaidi, šī aina bija ārkār­tīgi skaidri iegulusi Koskuša atmiņa, un viņa aizmiglotās acis šķita redzam cīniņu tikpat dzīvi kā tajās senajās dienās. Koskušam par to bija brīnums, jo nākamajos lai­kos, būdams vīru vadonis un padomes locekļu galva, viņš veica dižus darbus un viņa vārds kļuva par nolādējumu pel li j ti cilts ļaužu mutēs — nemaz jau nerunājot par to svešinieku, balto vīru, ko viņš nonāvēja atklātā tuvcīņā — ar nazi pret nazi.

Ilgi Koskuša domas kavējās pie jaunības dienām — uguns pa to laiku izdega un sala kniebieni kļuva sīvāki. Šoreiz viņš atdzīvināja liesmas, iemezdams uz reizi divus zarus, un, atlikušos pārskaitījis, apsvēra, cik ilgi vēl būs noteicējs par savu dzīvību. Ja Sitkumtoha būtu vairāk domājusi par savu vectēvu un salasījusi lielāku klēpi, viņa mūža stundas būtu garākas. Tas taču būtu bijis tik viegli. Bet skuķe jau no mazotnes bija bezrūpīga, un, kopš Bebrs, Zinghas dēla dēls, bija sācis mest uz viņu acis, meitene galīgi pārstāja godāt savus senčus. Galu galā — kāda tam nozīme? Vai viņš savā trauksmainajā jaunībā nebija rīkojies gluži tāpat? Kādu brīdi sirmgalvis ieklausījās klusumā. Varbūt viņa dēla sirds atmaigs un tas ar su­ņiem atgriezīsies pie vecā tēva, lai vestu viņu cilts ļaudīm līdzi uz turieni, kur aļņu, ka biezs, un sāni tiem smagi nokārušies aiz treknuma.

Viņš sasprindza dzirdi, un nerimtīgās smadzenes uz brīdi palika bezdarbīgas. Ne mazākā troksnīša — itin nekā. Viņš vienīgais dvašoja visu skaujošajā Lielajā Klu­sumā. Kāda vientulība! Klau! Kas tas? Drebuļi pāršalca pār viņa ķermeni. Labi pazīstams, gari stiepts kauciens pāršķēla klusumu, un tas bija pavisam tuvu. Koskuša saturnsušo acu priekšā atainojās redzējums: briedis, ve­cais briežu tēviņš, ar saplosītiem gurniem un asinīm no­plūdušiem sāniem, ar saboztām krēpēm, mētā zemu no­liektos, milzīgos, žuburainos ragus, aizstāvēdamies līdz pēdīgam. Viņš redzēja pazibam pelēkos ķermeņus, re­dzēja gailošās acis, gari izkārtās mēles, slienainos ilkņus. Un viņš redzēja, ka loks nepielūdzami saslēdzas arvien ciešāk un ciešāk, līdz kļūst par tumšu punktu izmīdītā sniega klaja vidū.

Auksts purns piedūrās Koskuša vaigam, un no šī skā- riena viņa dvēsele mirklī atgriezās tagadnē. Viņa roka strauji pasniedzās pie ugunskura un izrāva degošu sprun­guli. Iedzimtās bailes no cilvēka uz brīdi pārmāca zvēru, un tas atkāpās, izgrūzdams garu saucienu — aicinājumu ciltsbrāļiem, tie tūdaļ alksmīgi atsaucās, un drīz visap­kārt saslēdzās zemei pieplakušu, pelēku ķermeņu loks; no vilku rīklēm lāsoja slienas. Vecais vīrs dzirdēja, ka loks blīvējas arvien ciešāk. Viņš draudīgi savicināja degošo zaru, un ņurdoņa izvērtās rēcienos, tomēr elsājošo zvēru bars pat nedomāja izklīst. Te viens pabīdīja uz priekšu krūtis, pēc tam pievilkdams arī auguma pakaļdaļu, te otrs, te trešais, bet neviens pats nekāpās atpakaļ. Kālab gan turēties pie dzīves? — Koskušs jautāja pats sev un nosvieda gruzdošo sprunguli sniegā. Tas nočūkstēja un apdzisa. Lokā čurnošie vilki satraukti ieņurdējās, bet pa­lika uz vietas. Vēlreiz Koskuša acu priekšā pavīdēja vecā briežu tēviņa pēdējā cīņa, un tad sirmgalvis gurdi nolaida galvu uz ceļiem. Kāda tam galu galā nozīme? Vai tāds nav dzīves likums?


Загрузка...