Dzelzs papēdis

I NODAĻA MANS ĒRGLIS

Viegls vasaras vējš žūžo egļu biezoknī, un strauts risina savu liego melodiju pār apsūnojušiem akmeņiem. Tauriņi laidelējas saulgozī, un no visām pusēm plūst iemidzinošā bišu sanoņa. Viss ir tik kluss un mierīgs, un es te sēžu pārdomās un nevaru norimt. Tas ir klusums, kas laupa man mieru. Tas šķiet nereāls. Visa pasaule ir mierīga, bet tas ir klusums pirms vētras. Es sasprindzinu dzirdi un jutekļus, lai nojaustu kaut ko par šo draudošo vētru. Ak, kaut tā tikai nenāktu par ātru! Kaut tā tikai nenāktu par ātru![2]

Nav brīnums, ka esmu nemiera pilna. Es domāju un domāju un nevaru vien beigt domāt. Tik ilgi esmu atra­dusies pašā dzīves gūzmā, ka tagad apkārtnes klusums un miers nomāc mani un es nevaru atvairīt domas, ka var atkal uzbrāzties trakais nāves un iznīcības viesulis. Alanās ausīs vēl skan ievainoto kliedzieni, un es redzu, tapat kā reiz jau tiku redzējusi,[3] kā plosa un sakropļo ziedošo, daiļo jaunatni, kā ar varu izrauj dvēseli no lepnā ķermeņa un aizsviež to nebūtībā. Tā mēs, nabaga mir­stīgie, izbeidzam savu dzīvi, lauzdamies caur asinīm un postu, lai nestu pasaulei ilgstošu mieru un laimi.

Un es esmu tik vientuļa. Ja es nedomāju par to, kam jānāk, tad domāju par to, kas bijis un nav vairs, — par savu ērgli, kura nenogurdināmie spārni nesa viņu cauri izplatījumam, pretī viņa nerietošajai saulei, cilvēces brī­vības liesmainajam ideālam. Es nevaru sēdēt dīkā un gaidīt uz lielo notikumu, ko viņš sagatavojis, kaut pats to vairs neredzēs. Tam viņš ziedojis savus spēka gadus un atdevis par to savu dzīvību. Tas ir viņa roku darbs. Tas ir viņa radits.[4]

Un tāpēc šinī baigajā gaidu laikā es gribu rakstīt par savu dzīves biedru. Es esmu vienīgā no dzīvajiem, kas var spilgtāk apgaismot viņa raksturu, un tik cildenu raksturu nevar vien pietiekami spilgti parādīt. Viņš bija liels gars, un, kaut mana mīla kļūst aizvien nesavtīgāka, tomēr manas lielākās sāpes ir tās, ka viņam nebija lemts piedzīvot nākamības ausmu. Tas nevar neizdoties, jo viņš to sagatavojis ar tādu neatlaidību un pārliecību. Vai, Dzelzs papēdim! Drīz nomāktā cilvēce gūs pār to virs­roku. Un, kad atskanēs kaujas sauciens, sacelsies visas pasaules strādnieku pulki. Pasaules vēsture nebūs neko tamlīdzīgu pieredzējusi. Strādnieki būs vienoti, un pirmo reizi visā pasaulē uzliesmos starptautiska revolūcija.[5]

Jūs redzat, ka domās esmu nākamajās dienās. Esmu tās pārdzīvojusi neskaitāmas reizes dienu un nakti, tā ka tās vienmēr stāv manu acu priekšā. Tāpēc es nevaru domāt par savu dzīves biedru, nedomājot par tām. Viņš bija šā darba dvēsele; un kā lai es tos domās šķiru vienu no otra?

Kā jau minēju, es vienīgā varu spilgtāk apgaismot viņa raksturu. Visiem zināms, ka viņš grūti strādāja brīvības labā un smagi cieta. Cik grūti viņš strādāja un cik smagi cieta, to es zinu vislabāk, jo šinīs divdesmit trauksmai­najos gados biju kopā ar viņu un pazīstu viņa pacietību, viņa nenogurstošo cenšanos, viņa bezgalīgo ziedošanos tam darbam, kam viņš tagad, tikai pirms diviem mēne­šiem, atdeva savu dzīvību.

Mēģināšu vienkāršos vārdos pastāstīt, kā Ernests Everhards ienāca manā dzīvē — kā es pirmoreiz iepazinos nr viņu, cik dižens viņš izveidojās, līdz es kļuvu daļa no viņa, un kādas milzu pārvērtības viņš radīja manā dzīvē. Ta jūs varēsiet lūkoties viņā ar manām acīm un iepazī­ties ar viņu, kā es to darīju, — iepazīties ar viņu visu, izņemot to, kas man pārāk svēts un dārgs, lai es par to runātu.

Tas bija tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada februārī, kad es pirmo reizi viņu satiku; viņš bija ieradies viesos pie mana tēva Berklijā.[6] Nevaru sacīt, ka mūsu pirmais iespaids par viņu būtu bijis sevišķi labs. Pie pusdienu galda viņš bija viens no daudziem, un salonā, kur mēs pieņēmām viesus, viņš izskatījās mazliet dīvains. Todien bija «mācītāju pusdienas», kā mans tēvs tās mēdza dēvēt mūsu starpā, un šinī baznīcas tēvu sabiedrībā Ernests gan nebija īsti vietā.

Un kā viņš sasveicinājās ar mani! Viņa rokas spiediens bija spēcīgs un ciešs, un viņa melnās acis mani droši uzlūkoja — gandrīz pārdroši, tā man likās. Kā redzat, es biju savas apkārtnes produkts, ar spēcīgu šķiras instinktu. Šāda pārdrošība no manas šķiras cilvēka puses būtu bijusi gandrīz vai nepiedodama. Es atceros, kā biju spiesta negribot nolaist acis un jutos gluži atvieglota, kad varēju pamest viņu un steigties apsveikt bīskapu Morhauzu — vienu no maniem favorītiem, lēnprātīgu un nopietnu cilvēku vidējos gados, īstu kristieti pēc izskata un dabas un piedevām — nopietnu zinātnieku.

Bet šī drosme, kas man toreiz šķitās pārmērība, bija viena no Ernesta Everharda rakstura pamatīpašībām. Viņš bija vienkāršs, atklāts, ne no kā nebijās un nemēdza šķiest laiku konvencionālām ārišķībām. «Jūs man patikāt,» viņš man krietni vēlāk paskaidroja, «un kāpēc lai es ne- pamielotu savas acis pie tā, kas man patīk?» Es jau sa­cīju, ka viņš ne no kā nebijās. Viņš bija dzimis aristo­krāts — par spīti faktam, ka viņš atradās plebeju no­metnē. Viņš bija pārcilvēks, Nīčes[9] aprakstītā blondā bestija, un piedevām vēl dedzīgs demokrāts.

Es pievērsos citiem viesiem un, tā kā šis strādnieku šķiras filozofs bija atstājis uz mani ne visai labu iespaidu, tad būtu jau paguvusi viņu aizmirst, ja pusdienu laikā pāris reižu nebūtu pamanījusi viņa acis iedzirkstāmies, kad viņš noklausījās dažu garīdznieku sarunās. Viņam ir humora izjūta, es nodomāju un gandrīz jau piedevu vi­ņam tā apģērbu. Bet laiks pagāja, pusdienas tuvojās beigām, un viņš vēl nebija bildis ne vārda, kamēr garīdz­nieki runāja vienā laidā par strādnieku šķiru un tās at­tieksmēm pret baznīcu, par to, ko baznīca tās labā darī­jusi un dara. Es manīju, ka manu tēvu kaitina Ernesta klusēšana. Tēvs pat izmantoja kādu pauzi, lai lūgtu Er­nestu izsacīties, bet Ernests paraustīja plecus un, notei­cis — «Man nav ko sacīt», ēda vien tālāk sālītās man­deles.

Tomēr no tēva nebija tik viegli tikt vaļā. Pēc brīža viņš atkal ierunājās:

— Mūsu vidū ir strādnieku šķiras pārstāvis. Esmu pār­liecināts, ka viņš daudz ko varētu apgaismot no jauna, interesanta un neparasta viedokļa. Es te domāju misteru Everhardu.

Pārējie izrādīja pienācīgu interesi un skubināja Ernestu

Izsacīt savus uzskatus. Viņu izturēšanās bija tik iecie­tīga un laipna, ka atgādināja gandrīz vai aizbildnību. Es ievēroju, ka Ernests to pamanījis un tas viņu uzjautrina. Viņš lēni pārlaida visiem skatienu, un es redzēju viņa acīs pazibam smieklus.

— Es gan neesmu vingrinājies izsmalcinātās sarunās par baznīcas tematiem, — viņš iesāka, bet tad kautri un neizšķīries apklusa.

— Turpiniet vien, — pārējie uzmudināja, un Dr. He- merfīlds piemetināja: — Mums nav iebildumu pret cita cilvēka izteiktu patiesību, ja vien tā godīgi domāta.

— Tātad jūs šķirat patiesīgumu no godīguma? — Er­nests viegli pasmaidīja.

Dr. Hemerfīldam aizrāvās elpa, bet tad viņš atbildēja:

— Pat labākie no mums var maldīties, jaunais cilvēk, pat labākie.

Ernesta izturēšanās pēkšņi pārvērtās. Viņš kļuva cits

cilvēks.

— Nu labi, — viņš sacīja, — tad atļaujiet man pateikt jums jau sākumā, ka jūs visi maldāties. Jūs nezināt nekā par strādnieku šķiru, galīgi nekā. Jūsu socioloģija ir tik­pat neīsta un nevērtīga kā viss jūsu domāšanas veids.

Galvenais nebija tas, ko viņš sacīja, bet kā viņš to izteica. Es saspringu pie viņa balss pirmajām skaņām. Tā bija tikpat drosmīga kā viņa skatiens. Tā satrauca mani kā fanfara. Un visi pie galda sēdošie bija sa­traukti., pamodināti no vienmuļības un miegainības.

— Kas tad mūsu domāšanas veidā ir tik briesmīgi ne­īsts un nevērtīgs, jaunais cilvēk? — Dr. Hemerfīlds jau­tāja, un viņa balsī un izteiksmē jau bija manāma zināma nelaipnība.

— Jūs esat metafiziķi. Ar metafiziku jūs varat visu pierādīt, un tāpēc katrs metafiziķis var, sev par prieku, pierādīt otram metafiziķim, ka tas maldās. Jūs esat anar­histi domu pasaulē. Pie tam kosmosa jautājumos jūs esat īsti aplamnieki. Jūs katrs mītat paša radītā pasaulē, kas saskan ar jūsu iztēli un jūsu pašu vēlēšanos. Patieso pasauli, kurā jūs dzīvojat, jūs nepazīstat, un jūsu do­māšanai nav sakara ar reālo pasauli, par to jums ir vie­nīgi jūsu aptumšotā prāta radīts priekšstats.

Zināt, par ko man bija jādomā, kad es te pie galda klausījos jūsu garajās runās? Jūs man atgādinājāt vidus­laiku sholastiķus, kas visai svinīgi un pārgudri apspriež aizrautīgo jautājumu, cik eņģeju var nostāvēt uz vienas adatas smailes. Jā, mani dārgie seri, jūs esat tikpat tālu no divdesmitā gadsimta gara pasaules kā indiešu pūšļo­tājs, kas pirms desmittūkstoš gadiem skaitīja mūžamežā savus buramvārdus.

Ernesta vārdos bija valdzinoša kvēle, viņa seja kaisa, acis spulgoja un dzirkstīja, zods un mute daiļrunīgi pauda cīņas prieku. Tāds bija viņa runas veids. Tas vienmēr satrauca klausītājus. Viņš devās uzbrukumā, dragādams visu kā ar veseri, un tūdaļ aizrāva klausītājus. Tā no­tika arī tagad. Bīskaps Morhauzs bija saliecies uz priekšu un saspringti klausījās. Dr. Hemerfīlda seja kvēloja dus­mās un sašutumā. Arī daži pārējie bija sašutuši, citi at­kal uzjautrināti vai augstprātīgi smīnēja. Man tas viss šķita visai amizanti. Es pametu skatienu uz tēvu un no­bijos, ka tikai viņa paša mestā bumba Ernesta personā neliek viņam eksplodēt smieklos.

— Jūsu vārdi ir diezgan miglaini, — Dr. Hemerfīlds pārtrauca klusumu. — Varbūt jūs izsacītos precīzāk, ko jūs domājat, nosaukdami mūs par metafiziķiem?

— Es nosaucu jūs par metafiziķiem tāpēc, ka jūs do­mājat metafiziski, — Ernests turpināja. — Jūsu domā­šanas veids ir pilnīgi pretējs zinātniskam domāšanas vei­dam. Jūsu secinājumi nav pamatoti. Jūs varat pierādīt visu un neko, un neviens no jums nespēj ar otru par kaut ko vienoties. Jūs katrs mēģināt izskaidrot sevi un visumu, vadoties no savas apziņas, bet tikpat labi jūs varat pa­celt sevi aiz matiem gaisā, kā izskaidrot vienu apziņu ar otru.

— Es jūs nesaprotu, — bīskaps Morhauzs sacīja. — Man šķiet, ka viss garīgais ir metafizisks. Pat tik eksakta un pārliecinoša zinātne kā matemātika ir caur un cauri metafiziska. Ikkatrs un ikviens zinātnieka do­māšanas process ir metafizisks. Vai šai ziņā jūs esat ar mani vienis prātis?

— Vienis prātis, ka neesat mani sapratuši, kā paši tei­cāt, — Ernests atbildēja. — Metafiziķis spriež deduktīvi, vadoties no sava paša subjektivitātes. Zinātnieks spriež induktīvi, vadoties no pieredzes. Metafiziķis no teorijas pāriet uz faktiem, zinātnieks — no faktiem uz teoriju. Metafiziķis izskaidro visumu ar sava «es» palīdzību, zi­nātnieks izskaidro savu «es» ar visuma palīdzību.

— Paldies dievam, ka mes neesam zinātnieki, — Dr. He- inerfilds pašapmierināts nomurmināja.

— Kas tad jūs esat? — Ernests prasīja.

— Filozofi.

— Ak tā! — Ernests iesmējās. — Jūs jau atsakāties no stingriem pamatiem zem kājām un ceļaties mākoņos. Nāciet nu vien, lūdzami, atpakaļ uz zemi un pasakiet isi 1111 skaidri, ko jūs saprotat ar filozofiju.

— Filozofija ir, — Dr. Hemerfīlds mirkli vilcinājās un atkāsējās, — to var definēt tikai tie, kas paši pec rak­stura un temperamenta ir filozofi. Visādi aprobežoti zi­nātnieki, kas savus degunus iebāzuši meģenēs, no filo­zofijas nekā nesaprot.

Ernests izlikās nemanām izaicinājumu. Tas bija viņa parastais paņēmiens — sakaut pretinieku ar viņa paša ieroci, un to viņš darīja arī tagad, pie kam viņa starojoši laipnā sejas izteiksme vēl pasvītroja viņa vārdus.

— Tātad jūs, bez šaubām, sapratīsiet to filozofijas de­finējumu, kādu es jums sniegšu. Bet vispirms es brīdinu jus: vai nu uzrādiet tanī kļūdas, vai palieciet pie savas metafiziskās klusēšanas. Filozofija neapšaubāmi ir vis­plašākā zinātne. Tās domāšanas metode ir tāda pati kā jebkurai atsevišķai zinātnei un kā visām atsevišķām zi­nātnēm. Un ar šo pašu domāšanas metodi, induktīvo me­todi filozofija sakausē visas atsevišķās zinātnes vienā lielā zinātnē. Jo, kā Spensers saka, katras atsevišķas zi­nātnes pamatos ir daļēji vieni un tie paši atzinumi. Filo­zofija apvieno tos atzinumus, ko pārējās zinātnes savā­kušas. Filozofija ir zinātņu zinātne, galvenā zinātne, ja jums tā patīk. Ko jūs sakāt par manu definīciju?

— Pavisam slavējami, pavisam slavējami, — Dr. He­merfīlds gausi nomurmināja.

Bet Ernests bija nesaudzīgs.

— Neaizmirstiet, — viņš brīdināja, — ka mana defi­nīcija ir metafiziķiem liktenīga! Ja jūs tagad neuziesiet kļūdu manā definīcijā, tad vēlāk jums nebūs nekādu tie­sību nākt klajā ar metafiziskiem argumentiem. Jums va­jadzēs visu mūžu meklēt šo kļūdu un metafiziski klusēt, kamēr jūs to atradīsiet.

Ernests brītiņu gaidīja. Iestājās mokošs klusums. Dr. Hemerfīlds jutās aizskarts un reizē pārsteigts. Er­nesta asais uzbrukums bija laupījis viņam līdzsvaru.

Viņš nebija pieradis pie tik vienkāršiem un tiešiem cīņas paņēmieniem. Kā lūgdamies viņš pārlaida skatienu sēdē­tājiem, bet neviens nedomāja viņam palīdzēt. Es pama­nīju, ka tēvs smīn aiz salvetes.

— Ir vēl viens paņēmiens, kā sakaut metafiziķus, — Ernests runāja tālāk, pa pilnam izbaudījis Dr. Hemer- fīlda sakāvi. — Spriediet par viņiem pēc viņu darbiem! Ko viņi darījuši cilvēces labā? Radījuši iztēlē dažādas māņu ainas un pacēluši savu ēnu dievības godā. Tiesa, viņi daudz strādājuši cilvēces uzjautrināšanai — bet kādu taustāmu labumu viņi tai snieguši? Viņi filozofēja — piedodiet, ka lietoju šo vārdu nevietā, — par sirdi kā visu emociju centru, kamēr zinātnieki pētīja asinsriti. Viņi sludināja, ka bads un mēris nāk no dieva, kamēr zināt­nieki cēla labības noliktavas un ierīkoja pilsētās kanali­zāciju. Viņi radīja dievus pēc sava ģīmja un patikas, ka­mēr zinātnieki bruģēja ielas un būvēja tiltus. Viņi pro­klamēja mūsu Zemi par visuma centru, kamēr zinātnieki atklāja Ameriku un pētīja izplatījuma spīdekļus un to likumus. Vārdu sakot, metafiziķi nav darījuši nekā, abso­lūti nekā cilvēces labā. Zinātnei progresējot, viņi soli pa solim virzījušies atpakaļ. Tiklīdz atzītie zinātnes fakti iznīcināja viņu izdomātos subjektīvos parādību izskaidro­jumus, viņi tūliņ radīja jaunus subjektīvus izskaidroju-, mus, kas ietver arī pēdējos izdibinātos faktus. Un to viņi neapšaubāmi darīs līdz pasaules galam. Metafiziķis ir pūšļotājs, džentlmeņi. Atšķirība starp jums un eskimosu, kas rada sev ādās tērptu, ar valzivs gaļu uzturamu dievu, ir atšķirība vienīgi starp dažiem vairāku tūkstošu gadu veciem atzītiem faktiem. Tas ir viss.

— Un tomēr Aristoteļa uzskati valdīja Eiropā divpa­dsmit gadsimtus, — Dr. Bolingfords svinīgi paziņoja. — Bet Aristotelis bija metafiziķis.

Dr. Bolingfords pārlaida visiem skatienu, saņemdams atzinīgus mājienus un smaidus.

— Jūsu piemērs ir nelaimīgi izvēlēts, — Ernests at­bildēja. — Jūs atsaucaties uz visai tumšu periodu cilvē­ces vēsturē. īstenībā mēs taču dēvējam šo periodu par tumšajiem viduslaikiem. Tas bija laiks, kad zinātne bija nokļuvusi metafiziku varā, kad fiziķi nodarbojās ar gud­rības akmens meklēšanu, ķīmija pārvērtās alķīmijā un astronomija astroloģijā. Aristoteļa uzskatu kundzību var tikai nožēlot!

Dr. Bolingfords sadrūma, bet tad viņa seja noskaidro­jās un viņš sacīja:

— Ja nu arī pieņemam, ka jūsu attēlotā drausmīgā aina atbilst patiesībai, tad tomēr jums jāatzīst, ka meta­fizika vismaz tik daudz laba darījusi, ka izvedusi cilvēci no šā tumšā laikmeta, izvedusi laimīgāku gadsimtu gaismā.

— Tur metafizikai nav nekādu nopelnu, — Ernests at­cirta.

— Kā? — Dr. Hemerfīlds iesaucās. — Vai tās nebija domas un apsvērumi, kas noveda pie lielajiem atklājumu ceļojumiem?

— Ak, mans dārgais, — Ernests pasmaidīja, — es do­māju, ka jūs jau esat diskvalificēts. Jūs taču vēl līdz pat šim neesat atradis kļūdu manā filozofijas definīcijā. Jūs patlaban nebalstāties uz īstenības. Tomēr tas ir meta­fiziku paņēmiens, un es jums piedodu. Nē, es atkārtoju: metafizikai tur nav nekādu nopelnu. Maize un sviests, zīds un dārgakmeņi, dolāri un centi, un vēl tas, ka tika slēgts sauszemes ceļš uz Indiju, — tie bija atklājumu ceļojumu iemesli. Kad Konstantinopole krita tūkstoš četr­simt piecdesmit trešajā gadā, turki nobloķēja karavānu ceļu uz Indiju. Eiropas tirgotājiem vajadzēja atrast citu ceju. Tas bija patiesais iemesls atklājumu ceļojumiem. Kolumbs uzvilka buras, lai uzmeklētu jaunu ceļu uz In­diju. Tas lasāms katrā vēstures grāmatā. Pie reizes cil­vēki uzzināja jaunus faktus par zemeslodes dabu, lielumu un veidu, un Ptolemaja sistēmas spožums sāka bālēt.

Dr. Hemerfīlds nošņācās.

— Vai jūs man nepiekrītat? — Ernests vaicāja. — Kur es esmu kļūdījies?

— Mans apgalvojums paliek spēkā, — Dr. Hemerfīlds saīdzis atbildēja. — Vajadzētu pārāk daudz laika, lai patlaban iedziļinātos šinī jautājumā.

— Zinātniekam nekad nav par ilgu, — Ernests laipni aizrādīja. — Tā taču zinātnieks sasniedz savu mērķi. Tā­pēc viņš nonāca Amerikā.

Es neattēlošu visu šo vakaru, kaut gan man sagādā prieku atsaukt atmiņā katru mirkli, katru sīkumu no šīm pirmajām stundām, kad iepazinos ar Ernestu Everhardu.

Iesākās nikna kauja, garīdznieki dabūja sarkt un uz­traukties, it īpaši, kad Ernests viņus nosauca par roman­tiskiem filozofiem, burvju māksliniekiem un tamlīdzīgi.

Viņš pastāvīgi uzbruka tiem ar faktiem. — Fakts, godā­tais, neapgāžams fakts! — viņš mēdza izsaukties uzvaras priekā, iedzinis kādu pretinieku strupceļā. Viņam bija faktu pārpilnība. Ar faktiem viņš izlika saviem pretinie­kiem slazdus, ar faktiem sita viņus, ar faktiem apbēra.

— Liekas, ka jūs zemojaties faktu altāra priekšā, — Dr. Hemerfīlds zobojās.

— Nav neviena cita dieva kā fakts, un misters Ever­hards ir tā pravietis, — Dr. Bolingfords pārfrazēja.

Ernests smīnot piekrita.

— Es esmu kā teksasietis, — viņš sacīja un, kad vi­ņam lūdza paskaidrojumu, turpināja: — Redzat, misūrieši vienmēr saka: «Pierādiet man to.» Teksasieši turpretī prasa: «Ielieciet man to saujā.» Tas pierāda, ka viņi nav metafiziķi.

Kad Ernests, starp citu, atklāti pateica, ka filozofi me­tafiziķi nekad nav varējuši pierādīt savu patiesību, Dr. He­merfīlds pēkšņi uzprasīja:

— Kas ir patiesības pierādījums, jaunais cilvēk? Varbūt jūs būtu tik laipns paskaidrot mums to, par ko gudrāki cilvēki nekā jūs tik ilgi lauzījuši galvu?

— Labprāt, — Ernests atbildēja. Viņa pašpārliecinātība mulsināja pārējos. — ,Gudrie cilvēki tāpēc veltīgi lauzī­juši galvu par patiesību, ka meklējuši to zilā gaisā. Ja viņi būtu palikuši uz stabilajiem zemes pamatiem, tad būtu atraduši to itin vienkārši — viņi pat būtu atklājuši, ka paši ik dienas pierāda patiesību ar ikvienu savas dzī­ves praktisko rīcību un domu.

— Pierādījumus, pierādījumus, — Dr. Hemerfīlds ne­pacietīgi atkārtoja, — bez izlocīšanās. Dodiet mums to, pēc kā mēs esam ilgi meklējuši, — patiesības pierādījumu. Dodiet mums to, un mēs būsim līdzīgi dieviem.

Viņa vārdi un izturēšanās pauda aizvainojošu, ņirdzīgu skepsi, kas vairumam klātesošo sagādāja slepenu prieku. Vienīgi bīskaps Morhauzs izskatījās neapmierināts.

— Dr. Džordans [10] to izsacījis visai skaidri, — Ernests sacīja. — Viņa patiesības pierādījums ir: «Vai tā iedarbo­sies? Vai tu esi gatavs likt par to ķīlā savu dzīvību?»

— Tik vien? — Dr. Hemerfīlds ņirgājās. — Jūs neesat ņēmis vērā bīskapu Berkliju. Viņš nekad nav cietis sakāvi.

— Metafiziku karalis, — Ernests smējās. — Vienīgi ī(īsu piemērs nav laimīgi izvēlēts. Kā pats Berklijs [11] kon- • tatējis, viņa metafizika nav iedarbojusies.

Dr. Hemerfīlds bija galīgi pārskaities. Likās, it kā viņš Initu pieķēris Ernestu zādzībā vai melos.

- Jaunais cilvēk, — viņš brēca, — šis apgalvojums Ir tikpat vērts, cik visi pārējie jūsu šīvakara izteicieni. Tā Ir uzpūtība, zemiska un neatbildīga.

— Esmu galīgi satriekts, — Ernests liekuļoja paze­mību. — Tikai nezinu, no kā. Jums tas jāliek man saujā, doktor.

— Labi jau, labi, — Dr. Hemerfīlds ārd;jās. — Kā jūs lo zināt? Kā jūs zināt, ka bīskaps Berklijs apliecinājis, ka viņa metafizika nav iedarbīga? Jums nav nekāda pie­rādījumā, jaunais cilvēk, tā vienmēr bijusi iedarbīga.

— Es uzskatu par pierādījumu, ka Berklijā metafizika nav bijusi iedarbīga, — Ernests mirkli vilcinājās, — to, ka Berklijam bija negrozāms ieradums staigāt pa durvīm, nevis cauri sienai, to, ka viņš lika savas labklājības pa­matos maizi, sviestu un gaļu, to, ka viņš skuvās ar bār­das nazi, kas bija pietiekami iedarbīgs, lai notīrītu seju no bārdas sariem.

— Bet tie taču ir materiāli priekšmeti! — Dr. Hemer- fitds izsaucās. — Metafizika ir kaut kas garīgs.

— Un tā iedarbojas arī garīgi? — Ernests lēnīgi jau­tāja.

Sarunu biedrs pamāja.»

— Tad jau neskaitāmi eņģeļi var dejot uz adatas smai­les — garīgi, — Ernests prātoja. — Un zvērādās ietērpts gaļas ēdējs dievs arī var pastāvēt un darboties — garīgi, un nekādu pretpierādījumu nav — garīgi. Es domāju, doktor, ka jūs arī dzīvojat garīgi.

— Mans gars ir mana karaļvalsts, — skanēja atbilde.

— Citiem vārdiem sakot, jūs dzīvojat pa mākoņiem. Bet es esmu pārliecināts, ka jūs ierodaties zemes virsū ēšanas reizēs vai arī zemestrīces laikā. Bet sakiet, dok- lor, — vai zemestrīces laikā jums nav bail, ka jūsu bezmiesīgo ķermeni neķer kāds bezvielas ķieģelis?

Tanī pašā mirklī Dr. Hemerfīlds neapzinīgi pieskārās ar roku galvai, kur viņam bija rēta zem matiem. Ernests bija nejauši izvēlējies ļoti piemērotu salīdzinājumu. Lielās zemestrīces[12] laikā Dr. Hemerfīldu gandrīz bija nositis sabrūkošs dūmenis. Visi sāka skaļi smieties.

— Nu? — Ernests ievaicājās, kad jautrība bija nori- musies. — Jūsu pretpierādījumus!

Un klusumā viņš atkārtoja vēlreiz: — Nu? — Tad viņš piemetināja:—Jūsu klusēšana nav diezin cik laba atbilde.

Bet Dr. Hemerfīldam šobrīd pietika — un cīņa ņēma jaunu virzienu. Ernests izaicināja garīdzniekus uz katra soļa. Ja viņi apgalvoja, ka pazīstot strādnieku šķiru, viņš pateica viņiem īstu patiesību, pierādīja, ka viņi nekā nezina par strādnieku šķiru, un uzaicināja apgāzt viņa pierādījumus. Viņš meta tiem acīs faktu pēc fakta, ne­ļāva tiem pacelties mākoņos, atsauca tos atpakaļ pie ze­mes un tās faktiem.

Cik skaidra man ataust atmiņā šī aina! Es vēl tagad dzirdu šo kareivīgo pieskaņu viņa balsī, kad viņš uzbruka saviem pretiniekiem ar faktiem, un katrs no tiem bija kā pātagas cirtiens. Viņš bija nežēlīgs. Viņš neprasīja saudzības un nesaudzēja neviena.[13] es nekad neaizmir­sīšu to cirtienu, ko viņš tiem beigās deva.

— Jūs esat šovakar vairākkārt atzinušies, pa daļai at­klāti, pa daļai neviļus, ka jūs nepazīstat strādnieku šķiru. Es nedomāju jums to pārmest. Kā lai jūs varētu par to kaut ko zināt? Jūs nedzīvojat ar to kopā. Jūs mītat citā vidē kopā ar kapitālistu šķiru. Un kāpēc arī ne? Kapitā­listu šķira algo jūs, baro jūs, ietērpj jūs tanīs drēbēs, ko jūs šovakar valkājat. Un par to jūs sludināt metafiziku, kas jūsu maizestēviem ir sevišķi pieņemama, un šī meta­fizika ir sevišķi pieņemama tāpēc, ka tā neapdraud pa­stāvošo sabiedrisko iekārtu.

Pie šiem vārdiem visi sāka skaļi protestēt.

— O, es neapšaubu jūsu godīgumu, — Ernests turpi­nāja. — Jūs esat godīgi. Jūs sludināt to, kam jūs ticat. Te meklējams jūsu spēks un jūsu vērtība — kapitālistu šķirai. Bet, ja jūsu ticībai rastos cits virziens, kas ap­draudētu pastāvošo iekārtu, jūsu maizestēviem vairs ne­patiktu jūsu svētrunas un jūs atceltu no amata. Šad un tad jau kaut kas tamlīdzīgs notiek, vai ne? [14]

šoreiz neviens nerunāja pretī. Garīdznieki sēdēja mēmā padevībā, vienīgi Dr. Hemerfīlds noteica:

— Ja viņu uzskati nepareizi, viņus lūdz atteikties no amata.

— Citiem vārdiem sakot, ja viņu uzskati nav pieņe­mami, — Ernests atbildēja un turpināja: — Un tāpēc es jums saku, strādājiet tāpat vien tālāk, pelniet savu algu ar svētrunām, bet lieciet, dieva dēļ, strādnieku šķiru mierā! Jūs atrodaties ienaidnieka nometnē. Jums nav nekā kopīga ar strādnieku šķiru. Jūsu rokas ir mīkstas, jo citi strādā jūsu labā. Jūsu vēderi ir tauki aiz barības pār­pilnības. (Pie šiem vārdiem Dr. Bolingfords sarāvās, un visu skatieni pievērsās viņa krietni apjomīgajam vēderam. Par viņu mēdza runāt, ka viņš kopš gadiem neesot re­dzējis savas kājas.) Jūsu galvās ir tikai tās mācības, ku­ras kā pīlāri balsta pastāvošo iekārtu. Jūs esat algotņi (es pieņemu, ka godīgi algotņi), tāpat kā šveiciešu gvardi[15]. nu, tad kalpojiet uzticīgi par savu maizes rie­cienu un darba algu! Apsargājiet ar savām svētrunām savu maizestēvu intereses, bet nenāciet lejā pie strādnieku šķiras, lai kalpotu tai kā viltus vadoņi! Kā godīgi cilvēki jūs nevarat atrasties vienlaicīgi divās nometnēs. Strād­nieku šķira ir iztikusi bez jums. Ticiet man, tā iztiks arī turpmāk. Un pat vēl vairāk — bez jums tā iztiks labāk.

II NODAĻA IZAICINĀJUMI

Kad viesi bija aizgājuši, mans tēvs atkrita krēslā un sāka smieties īsti homēriskicm smiekliem. Kopš mātes nā­ves es nekad nebiju dzirdējusi viņu tik sirsnīgi sme­jamies.

— Deru, ka Dr. Hemerfīlds nekad nav tā apstrādāts visā savā mūžā, — viņš smējās. — «Izsmalcinātas saru­nas par baznīcas tematiem!» Vai tu ievēroji, ka viņš iesāka kā jērs, es domāju Everhardu, un cik drīz viņš kļuva par rūcošu lauvu? Viņam ir priekšzīmīgi attīstīts prāts. No viņa būtu iznācis lielisks zinātnieks, ja viņa enerģija būtu tikusi novadīta attiecīgā virzienā.

Man gan laikam nav jāsaka, ka Ernests Everhards mani ļoti interesēja, — ne vien tas, ko viņš sacīja un kā viņš to sacīja, bet pats šis cilvēks. Es nekad nebiju satikusi tamlīdzīgu vīrieti. Domāju, ka tādēļ arī es, kaut gan man jau bija divdesmit četri gadi, vēl nebiju precējusies. Viņš man patika, tas man bija jāatzīst. Un manas patikas pa­matos bija kaut kas ārpus prāta un apsvērumiem. Par spīti saviem spēcīgajiem muskuļiem un cīkstoņa kaklam, viņš radīja apgarota jaunekļa iespaidu. Es jutu, ka aiz šā inte­liģentā balamutes maskas slēpjas trausla, iejūtīga dvē­sele. Nezinu, kur bija radušās šīs jūtas, bet tā gan būs bijusi mana sievietes intuīcija.

Viņa skanīgā balss atbalsojās manā sirdī. Tā vēl ska­nēja manās ausīs, un es jutu, ka tajā labprāt atkal klau­sītos un tikpat labprāt atkal redzētu smaidu viņa acīs — smaidu, kas noliedza viņa sejas dedzīgo nopietnību. Manī saviļņojās vesela gūzma juceklīgu, neskaidru jūtu. Es lai­kam viņu mīlēju jau toreiz, kaut gan esmu pārliecināta, ka šīs neskaidrās jūtas būtu pagaisušas un es viņu būtu itin viegli aizmirsusi, ja nebūtu vairs satikusi.

Tomēr man bija lemts viņu atkal redzēt. Mana tēva jaunradusies interese par socioloģiju un viņa rīkotās vie­sības to nodrošināja. Mans tēvs nebija sociologs. Viņš bija dzīvojis ar manu māti ļoti laimīgā laulībā, un viņam bija laime smaidījusi arī viņa paša zinātnes — fizikas pētījumos. Bet, kad mana māte nomira, darbs vien vairs nevarēja aizpildīt radušos tukšumu. Vispirms viņš maz­liet pievērsās filozofijai un pēc tam ieinteresējies ķērās pie tautsaimniecības un socioloģijas. Viņam bija ļoti stipra taisnības izjūta, un drīz vien viņu pārņēma īsta kaislība vērst par labu notikušās netaisnības. Es pateicīgi vēroju šīs pazīmes, kas apliecināja jaunu interesi par dzīvi, kaut gan man nenāca ne prātā, kas no tā izvērtīsies. Tēvs me­tās šinīs jaunajos pētījumos ar jaunekļa dedzību, nerai­zēdamies, kurp tic viņu novedīs.

Viņš bija vienmēr paradis strādāt laboratorijā, un tā iiiiisu ēdamistaba drīz vien pārvērtās par socioloģisku la­boratoriju. Te ieradās pusdienās visādi dažādu šķiru pār- Htavji — zinātnieki, politiķi, banku un tirdzniecības dar­binieki, profesori, strādnieku līderi, sociālisti un anarhisti, lī vs uzmudināja viņus uz diskusijām un analizēja viņu ll/.skatus par dzīvi un sabiedrību.

Ar Ernestu viņš bija iepazinies īsi pirms «mācītāju pusdienām». Un, kad viesi bija aizgājuši, es uzzināju, kā •.i iepazīšanās notikusi. Tēvs, iedams kādu vakaru pa ielu, bija apstājies, lai paklausītos runātājā, kas, uzkāpis uz tukšas ziepju kastes, uzrunāja strādnieku baru. Tas bija Ernests. Viņš tomēr nebija parastais «ziepju kastes ora- lors». Sociālistu partijas vadība viņu augstu vērtēja, viņš bija viens no līderiem, pie tam atzīts sociālisma filozofi­jas teorētiķis. Bet viņam bija drošs un skaidrs izteiksmes veids, viņš izsacīja grūti saprotamo vienkāršos vārdos, viņam bija iedzimtas paskaidrotāja un skolotāja dāvanas, un viņš labprāt izmantoja arī šādu tribīni, lai izskaidrotu strādniekiem tautsaimniecību.

Mans tēvs bija apstājies, paklausījies, ieinteresējies, uz­runājis viņu un tūliņ pēc iepazīšanās uzaicinājis uz «mā­cītāju pusdienām». Pēc viesībām tēvs man pastāstīja to mazumiņu, ko zināja par viņu. Ernests bija cēlies no strādnieku šķiras, kaut gan piederēja pie to veco Ever­hardu pēctečiem, kuri dzīvoja Amerikā jau kopš divi simti gadiem.[16] desmit gadu vecumā viņš bija sācis strādāt dzirnavās, vēlāk nodots mācībā un kļuvis par kalēju. Viņš bija autodidakts, pats iemācījies vācu un franču valodu un tolaik pelnīja dzīves iztiku, tulkodams zinātniskus un filozofiskus rakstus kādai sociālistu izdevniecībai Čikāgā. Viņa ienākumus pavairoja nelielais honorārs, ko viņš sa­ņēma par saviem tautsaimnieciskajiem un filozofiskajiem rakstiem.

Tik daudz es uzzināju, iekāms devos pie miera, un ilgi vēl gulēju nomodā un domās klausījos viņa balss ska­ņas. Es nobijos pati no savām domām. Viņš tik maz līdzi­nājās manas šķiras vīriešiem, bija tik svešāds un spēcīgs. Viņa pašpārliecinātība iepriecēja un biedēja mani, jo sa­vas iztēles rotaļīgajās ainās es viņu drīz vien ieraudzīju ka savu mīļoto, savu vīru. Es biju bieži dzirdējusi, ka vīrieša spēks esot neatvairāms pievilcības faktors sieviešu acīs, bet Everhards bija pārāk stiprs. — Nē, nē! — es izsaucos. — Tas ir neiespējami, aplam! — No rīta pamo­dos, noilgojusies viņu redzēt. Man gribējās dzirdēt, kā viņš uzveic citus vīriešus diskusijās ar savu kareivīgi skanošo balsi, gribējās viņu redzēt visā viņa pašapzinī­gumā un spēkā, kā viņš dragā citu omulību, kā izmet vi­ņus no iemītās domu takas. Kas par to, ka viņš nodar­bojas ar šādu akrobātiku? Lietojot viņa paša izteicienu, tas «iedarbojās», radīja efektu. Un bez tam viņa akrobā­tikā bija prieks noraudzīties, tā satrauca līdzīgi kaujas signālam.

Vairākas dienas aizvadīju, lasot Ernesta grāmatas, ko man aizdeva tēvs. Ernests rakstīja tāpat, kā runāja, — skaidri un pārliecinoši. Tā bija viņa apbrīnojamā vienkār­šība, kas pārliecināja jau tad, kad vēl pastāvēja šaubas. Viņam piemita spējas visu padarīt skaidru. Viņš bija iz­cils izskaidrotājs. Tomēr, par spīti viņa stilam, man daudz kas nepatika. Viņš pārāk stipri uzsvēra to, ko viņš sauca par šķiru cīņu, — darba un kapitāla antagonismu, inte­rešu konfliktu.

Tēvs ar patiku atstāstīja Dr. Hemerfīlda spriedumu par Ernestu. Dr. Hemerfīlds bija apgalvojis, ka Ernests esot «nekaunīgs pienapuika; kas pārāk uzpūtīgs uz savu visai trūcīgo zināšanu mazumiņu». Viņš nebija arī vēlējies Er­nestu vairs satikt.

Toties bīskaps Morhauzs izsacījās, ka Ernests viņu ļoti interesējot, un labprāt vēlējās viņu satikt. — Spēka pilns jauneklis, — viņš bija izteicies. — Un rosīgs, ļoti rosīgs. Tikai pārāk pašapzinīgs, pārāk pašapzinīgs.

Kādā pēcpusdienā Ernests ieradās kopā ar tēvu. Bīs­kaps arī bija atnācis, un mēs dzērām tēju verandā. Er­nesta biežā uzturēšanās Berklijā bija izskaidrojama ar to, ka viņš klausījās universitātē speciālas lekcijas bio­loģijā un daudz strādāja pie savas jaunās grāmatas «Fi­lozofija un revolūcija»[17].

Ernestam ienākot, veranda, šķitās, pēkšņi kļuva šaura. Viņš nebija pārmērīgi liels — tikai piecas pēdas un de­viņas collas garš, bet viņš radīja ap sevi plašuma atmo­sfēru. Sasveicinoties ar mani, viņš viegli apmulsa, kas likās dīvaini un nesaskanēja ar viņa drosmīgo skatienu un stingro, drošo roku, kas saspieda manējo sveiciena mirklī. Viņa acis arī tad bija mierīgas un drošas. Viņš šoreiz ilgi noraudzījās manī, un viņa skatienā tobrīd bija lasāms kāds jautājums.

— Es nupat izlasīju jūsu «Strādnieku šķiras filozo- liju», — es sacīju, un viņa acīs atmirdzēja prieks.

.— Ceru, ka jūs paturējāt prātā, kādiem lasītājiem šī grāmata domāta, — viņš atbildēja.

— Jā gan, un taisni tāpēc man ar jums jāstrīdas, —es izaicinot atteicu.

— Man arī būs jādara tas pats, mister Everhard, — bīskaps Morhauzs man pievienojās.

Ernests untumaini paraustīja plecus un paņēma pa­sniegto tējas tasīti.

Bīskaps palocīdamies laida mani pirmo pie vārda.

— Jūs musināt uz šķiru naidu, — es iesāku. — Es uzskatu, ka ir nepareizi un nosodāmi modināt strādnieku šķirā visus zemiskos un rupjos instinktus. Šķiru naids ir antisociāls un, man šķiet, arī antisociālistisks.

— Nav mana vaina, — viņš atbildēja. — Šķiru naids nav ne manu rakstu tekstā, ne noskaņojumā.

— Oho! — es pārmetot iesaucos un, paņēmusi viņa grāmatu, atšķīru to.

Viņš smaidīdams dzēra malciņiem tēju, kamēr es pār­šķirstīju lappuses.

'— Simt trīsdesmit otrā lappusē! — Es skaļi lasīju:

— «Tāpēc pašreizējā sqciālās attīstības stadijā starp darba devējiem un darba ņēmējiem var pastāvēt vienīgi šķiru cīņa.»

Es triumfējot paskatījos viņā.'

— Tur nav ne vārda par šķiru naidu. — Viņš uzsmai­dīja man.

— Bet jūs sakāt: šķiru cīņa.

— Tas nav tas pats, kas šķiru naids, — viņš atbildēja.

— Un ticiet man, mēs nekūdām uz naidu. Mēs sakām, ka šķiru cīņa ir sociālās attīstības sekas. Par to mēs neesam atbildīgi. Mēs neradām šķiru cīņu. Mēs tikai iz­skaidrojam to, kā Ņūtons izskaidroja gravitācijas likumu. Mēs tikai izskaidrojam pēc būtības interešu pretrunas, kas rada šķiru cīņu.

— Bet interešu pretrunām taču nevajadzētu būt! — es izsaucos.

— Esmu ar jums pilnīgi vienis prātis, — viņš sacīja. — Taisni pēc tā mēs, sociālisti, cenšamies — izbeigt inte­rešu pretrunas! Atvainojiet, Jaujiet man ko nolasīt! — Viņš paņēma grāmatu un pāršķīra pāris lappušu. — Simt divdesmit sestā lappuse. «Šķiru cīņas cikls, kas sākas ar pirmatnējā komunisma sairšanu un privātīpašuma iz­celšanos, izbeigsies, privātīpašumam kļūstot par sociālis­tisku īpašumu.»

— Bet es neesmu ar jums vienis prātis, — iejaucās bīskaps, kura bālās, askētiskās sejas vieglais pietvīkums pauda viņa satraukumu. — Jūsu premisa ir nepareiza. Starp darbu un kapitālu nav nekā līdzīga interešu pret­runām — vai vismaz nedrīkstētu būt.

— Pateicos, — Ernests uzsvērti atbildēja. — Ar savu pēdējo apgalvojumu jūs man atkal atdodat manu premisu.

— Bet kāpēc vispār jābūt pretrunām? — bīskaps de­dzīgi jautāja.

Ernests paraustīja plecus.

— Laikam mēs esam tādi radīti, man šķiet.

— Bet mēs nemaz neesam tādi! — bīskaps izsaucās.

— Vai jūs runājat par ideālu cilvēku, — Ernests jau­tāja, — par pašaizliedzīgu, dievībai līdzīgu, ideālu cil­vēku, kas tik reti sastopams, ka praksē ar to nemaz nav jārēķinās, vai runājāt par ikdienišķo, parasto vidusmēra cilvēku?

— Par parasto vidusmēra cilvēku, — skanēja atbilde.

— Kas ir vājš un spējīgs kļūdīties un maldīties?

Bīskaps Morhauzs pamāja.

— Un sīkumains un savtīgs?

Viņš atkal pamāja.

— Ievērojiet! — Ernests brīdināja. — Es teicu: «sav­tīgs».

— Vidusmēra cilvēks ir savtīgs, — bīskaps drosmīgi atzina.

— Viņš iekāro visu, ko var iegūt?

— Viņš iekāro visu, ko var iegūt, diemžēl tā ir.

— Nu jūs man esat rokā! — Ernesta žokļi sacirtās kā slazdi. — Tagad es jums parādīšu. Iedomāsimies cilvēku, kas strādā uz ielu dzelzceļa.

— Viņš tur nestrādātu, ja nebūtu kapitāla, — bīskaps pārtrauca.

— Pareizi, bet jums būs jāpiekrīt, ka kapitālam jāiet bojā, ja strādnieki nepelnīs tam dividendes.

Bīskaps klusēja.

— Vai jūs piekrītat? — Ernests uzstāja.

Bīskaps pamāja.

— Tad mūsu apgalvojumi anulē viens otru un mēs nonākam izejas stāvoklī, — Ernests lietišķi konstatēja. — Sāksim no gala. Ielu dzelzceļa strādnieki dod savu darbu. Akcionāri dod kapitālu. Ar strādnieku un kapitāla apvienoto darbību tiek nopelnīta nauda K Nopelnītā nauda tiek sadalīta starp viņiem. Kapitāla daļa saucas «divi­dendes», strādnieku daļa saucas «alga».

— Ļoti labi, — bīskaps piezīmēja. — Un nav ne­kāda iemesla domāt, ka dalīšana nebūtu notikusi miera ceļā.

— Jūs jau esat aizmirsuši, par ko mēs vienojāmies, — Ernests aizrādīja. — Mēs taču vienojāmies, ka vidus­mēra cilvēks ir savtīgs. Viņš ir praktisks cilvēks. Jūs esat pacēlušies mākoņos un noorganizējuši tur dalīšanu starp tādiem cilvēkiem, kādiem tiem vajadzētu būt, bet kādu nav. Atgriezīsimies uz zemes! Strādnieks, būdams savtīgs, grib iegūt no šīs dalīšanas visu, kas vien iegūstams. Ka­pitālists, būdams savtīgs, tāpat grib no šīs dalīšanas iegūt visu, kas iegūstams. Bet, ja nu ieguvuma daudzums ir ierobežots un divi cilvēki grib iegūt to visu, tad rodas interešu pretrunas. Tās ir interešu pretrunas starp darbu un kapitālu. Un tās ir nesamierināmas pretrunas. Kamēr pastāvēs strādnieki un kapitālisti, viņi vienmēr strīdēsies par sadalīšanu. Ja jūs šovakar būtu Sanfrancisko, jums vajadzētu iet kājām. Ielu dzelzceļi tur nedarbojas.

— Atkal streiks? — bīskaps izbijies iejautājās.[18]

— Jā, viņi strīdas par ielu dzelzceļu peļņas sadalīšanu.

Bīskaps Morhauzs uztraucās.

— Tas ir aplam! — viņš iesaucās. — Tas ir tik īsre­dzīgi no strādnieku puses! Kā viņi var cerēt uz mūsu simpātijām …

— Ja mēs esam spiesti iet kājām, — Ernests ironizēja.

Bet bīskaps Morhauzs neievēroja viņa vārdus un tur­pināja:

— Viņu apvārsnis ir pārāk šaurs. Cilvēkiem jābūt cil­vēkiem, nevis zvēriem. Tagad atkal būs varmācības un slepkavības, sērojošas atraitnes un bāriņi. Kapitālam un darbam jābūt draugiem. Tiem jāstrādā rokrokā pašiem savā labā.

— Nu jūs atkal lidinājāties mākoņos, — Ernests sausi piezīmēja. — Atgriezieties zemes virsū! Neaizmirstiet: mēs taču vienojāmies, ka vidusmēra cilvēks ir savtīgs.

— Bet viņš nedrīkst tāds būt! — bīskaps izsaucās.

— Te es jums atkal piekrītu, — skanēja Ernesta at­bilde. — Viņš nedrīkstētu tāds būt. Bet viņš tāds būs, kamēr dzīvos tādā sabiedriskā iekārtā, kas balstās uz lopiskas ētikas.

Bīskaps bija sašutis, un mans tēvs klusām smējās.

— Jā, lopiska ētika, — Ernests nesaudzīgi turpināja, — tāda pastāv kapitālistiskā sistēmā. Un par to iestājas jūsu baznīca, to jūs sludināt, tiklīdz uzkāpjat kancelē. Lopiska ētika! Cita apzīmējuma nav.

Bīskaps Morhauzs pievērsa tēvam lūdzošu skatienu, bet tas smējās un kratīja galvu.

— Baidos, ka misteram Everhardam būs taisnība, — viņš sacīja. — Neiejaukšanās politika, katrs sev, un velns lai rauj visu pārējo. Kā misters Everhards pagājušo reizi sacīja, tas ir jūsu — baznīcas tēvu uzdevums atbalstīt pastāvošo sabiedrisko iekārtu, un uz šiem pamatiem sa­biedrība arī turas.

— Bet tā taču nav Kristus mācība! — bīskaps iesaucās.

— Tagadējā baznīca nemāca Kristus mācību, — Er­nests aši iejaucās. — Tāpēc arī strādnieki negrib ielais­ties nekādās darīšanās ar baznīcu. Baznīca sankcionē ka­pitālistu drausmīgo brutalitāti un nežēlību pret strādnieku šķiru.

— To baznīca nesankcionē, — bīskaps iebilda.

— Bet baznīca arī neprotestē pret to, — Ernests at­teica. — Un, ja baznīca neprotestē, tad tā sankcionē, jo neaizmirstiet, ka baznīcu uztur kapitālistu šķira.

— Sādā gaismā es neesmu šo jautājumu apskatījis, — bīskaps naivi noteica. — Bet jums nevar būt taisnība. Es zinu gan, ka daudz kas šinī pasaulē ir nejauks un

1 nutis. Es zinu, ka baznīca ir zaudējusi tos, ko jūs dēvē­jat par proletariātu K

— Proletariāts nekad nav jums piederējis, — Ernests Iesaucās. — Proletariāts radies ārpus baznīcas iespaida sfēras un bez baznīcas.

— Es jūs nesaprotu. — Bīskaps samulsa.

— Ļaujiet man paskaidrot! Astoņpadsmitā gadsimta beigās līdz ar mašīnu un fabriku sistēmas ieviešanu pla­kas darbaļaužu masas pazaudēja savu dzimteni. Vecā darba sistēma bija sabrukusi. Darba tautu aizdzina no ciematiem un sadzina fabriku pilsētās. Tiklab mātēm, kā bērniem vajadzēja strādāt pie mašīnām. Ģimenes dzīve saira. Apstākļi bija drausmīgi. Tas ir baigs stāsts.

— Zinu, zinu, — bīskaps Morhauzs pārtrauca, sāpīgi saviebdamies. — Tas bija šausmīgi. Bet tas notika pirms pusotra gadsimta.

Bīskaps Morhauzs vilcinājās. Tāpat kā Dr. Hemerfīlds, viņš nebija pieradis pie šādas «saskriešanās», kā Ernests to dēvēja.

— Astoņpadsmitā gadsimta vēsture ir uzrakstīta, -— Ernests aši piemetināja. — Ja baznīca nebūtu klusējusi, tad tā arī grāmatās nebūtu mēma.

— Baidos, ka baznīca būs klusējusi, — bīskaps atzinās.

— Un klusē vēl šodien.

— Te es nepiekritu, — bīskaps atteica.

Ernests mirkli klusēja, vaicājoši paraudzījās viņā un tad pieņēma izaicinājumu.

— Labi, — viņš sacīja. — Redzēsim. Čikāgā ir sie­vietes, kas strādā visu nedēļu par deviņdesmit centiem. Vai baznīca ir protestējusi pret to?

— To es pirmo reizi dzirdu, — bija atbilde. — Deviņ­desmit centi nedēļā! Tas ir šausmīgi!

— Vai baznīca ir pret to protestējusi? — Ernests ne­atlaidās.

— Baznīcai tas nav zināms. — Bīskaps bija dziļi no­mākts.

— Bet baznīcai taču bija pavēlēts: «Ganiet manas avis!» — Ernests zobojās. Tomēr nākamā mirklī viņš jau sacīja: — Piedodiet manu zobošanos, bīskap, bet jums gan nav jābrīnās, ja mums zūd pacietība. Kad jūs esat protestējuši savās kapitālistiskajās draudzēs pret bērnu nodarbināšanu dienvidu štatu kokvilnas rūpnīcās? [21] Sešu septiņu gadu veci bērni strādā katru nakti divpadsmit stundas ilgā maiņā. Viņi nekad neredz sauli. Viņi mirst kā mušas. Dividendes ir samaksātas ar viņu asinīm. Un par šīm dividendēm Jaunajā Anglijā ceļ greznas baznīcas, kurās jūsējie notur sājas svētrunas šo dividendu slī­pētajiem, taukajiem īpašniekiem.

— Es to nezināju, — bīskaps vārgi nočukstēja. Viņa neja bija bāla, un likās, viņš jutās nelabi.

— Tatad jūs neesat protestējuši?

Bīskaps pakratīja galvu.

— Tātad baznīca ir šodien tikpat mēma kā astoņpa­dsmitā gadsimtā?

Bīskaps klusēja, un Ernests ievirzīja sarunu citās sliedēs:

— Jūs zināt, ka tos garīdzniekus atlaiž, kas grib pro­testēt.

— Nedomāju, ka tas būtu tik viegli.

— Vai jūs gribat protestēt? — Ernests jautāja.

— Parādiet man šādas ļaundarības, kādas jūs minējāt, mūsu pašu draudzē, un es protestēšu.

— Es jums parādīšu tās, — Ernests mierīgi atbildēja. — Esmu jūsu rīcībā. Es jūs ņemšu līdzi ceļojumā uz elli.

— Un es protestēšu. — Bīskaps saslējās krēslā, un viņa smalkie sejas panti kļuva kareivīgi asi. — Baznīca nedrīkst būt mēma!

— Jūs atlaidīs, — Ernests brīdināja.

— Es jums pierādīšu pretējo, — skanēja atbilde. — Es pierādīšu, ka baznīca ir maldījusies aiz nezināšanas. Vēl vairāk, es esmu pārliecināts, ka viss briesmīgais, kas sa­stopams rūpniecībā, ir radies vienīgi aiz kapitālistu šķiras nezināšanas. Tiklīdz tā visu uzzinās, tā vērsīs visu par labu. Un baznīcas uzdevums ir panākt, lai tā visu uzzi­nātu.

Ernests sāka smieties. Viņš smējās rupji, un es jutos spiesta aizstāvēt bīskapu.

— Neaizmirstiet, — es sacīju, — ka jūs redzat tikai vienu medaļas pusi. Mūsu sabiedrībā ir daudz laba, kaut jiīs arī negribat to redzēt. Bīskapam Morhauzam taisnība. Rūpniecības radītais ļaunums ir drausmīgs, kā jūs to sakāt, bet tas radies aiz nezināšanas. Atsevišķi sabied­rības slāņi ir pārāk krasi nošķīrušies.

— Pat mežonīgie indiāņi nav tik rupji un nežēlīgi kā kapitālistu šķira, — viņš atbildēja, un šinī mirklī es viņu ienīdu.

— Jūs nepazīstat mūs, — es sacīju. — Mēs neesam rupji un nežēlīgi.

— Pierādiet! — viņš mani izaicināja.

— Kā lai es jums pierādu? — es sadusmojos.

Viņš papurināja galvu.

— Es negribu, lai jūs pierādāt man. Pierādiet to pati sev!

— Es tāpat zinu.

— Jūs nezināt nekā, — viņš strupi atcirta.

— Nu, nu, bērni, — tēvs mierinot ierunājās.

— Man vienalga, — es sašutusi iesāku, bet Ernests pārtrauca mani:

— Man liekas, jums vai jūsu tēvam, kas ir viens un tas pats, ir ieguldīta nauda Sjeras vērptuvēs.

— Kāds tam sakars? — es izsaucos.

— Nekāds lielais nav, — viņš gausi iesāka, — tikai apģērbs, ko jūs valkājat, ir notraipīts asinīm. Maize, ko jūs ēdat, ir asiņaina. Sīku bērnu un spēcīgu vīru asinis lāso no jūsu griestu sijām. Kad es aizveru acis, es dzirdu, kā asins lāses krīt pār mani.

Un, pakļaudamies saviem vārdiem, viņš aizvēra acis un atlaidās sēdeklī. Man izlauzās asaras aiz dusmām un apvainotas pašmīlas. Neviens manā mūžā nebija pret mani tik rupji izturējies. Tiklab bīskaps, kā mans tēvs bija pārsteigti un apmulsuši. Viņi mēģināja ievadīt sa­runu mierīgākā gultnē, bet Ernests atvēra acis, mirkli palūkojās manī un novērsās. Viņa mutes izteiksme bija skarba un acis tāpat; tanīs nebija ne jausmas no smaida. Ko viņš man gribēja sacīt, kādu bargu pamācību izteikt, to es nedabūju zināt, jo šinī brīdī kāds vīrs, kas gāja garām pa ietvi, apstājās un pameta skatienu uz mums. Tas bija liela auguma vīrietis, trūcīgi ģērbies, un nesa uz muguras smagu nastu — no niedrēm un bambusa taisī­tus statņus, krēslus un ietvarus. Viņš nolūkojās uz māju it kā neziņā, vai nākt iekšā un mēģināt pārdot kaut ko 110 savām precēm.

— So vīru sauc Džeksonu, — Ernests sacīja.

— Tādam spēcīgam vīrietim vajadzēja gan strādāt, ne­vis staigāt par pauninieku,[22] — es strupi atbildēju.

— Paskatieties uz viņa kreiso piedurkni, — Ernests pieklājīgi aizrādīja.

Es paskatījos un redzēju, ka piedurkne ir tukša.

— Tās bija asinis arī no šīs rokas, ko es dzirdēju lā­sojam no jūsu griestu sijām, — Ernests tikpat laipni tur­pināja. — Viņš zaudēja savu roku Sjeras vērptuvēs, un jns viņu izmētāt uz ielas kā nodzītu zirgu. Kad es saku «jūs», tad domāju vērptuvju direktoru un administrāciju, ko jūs un citi akcionāri algojat vērptuvju vadīšanai. Tas bija nelaimes gadījums, kas notika tādēļ, ka Džeksons mēģināja paglābt akciju sabiedrībai pāris dolāru. Viņa roka iekļuva zobratā. Viņš būtu mierīgi varējis atstāt mazo akmentiņu, ko ieraudzīja starp rata zobiem. Tas būtu salauzis tikai kādu rindu zobu. Viņš tomēr tvēra pēc akmens, un viņa roku ierāva mašīnā un samala līdz plecam. Tas notika naktī. Vērptuve strādāja virsstundas. Akcionāriem toreiz izmaksāja glītas summas. Džeksons bija strādājis garas stundas, viņa muskuļi bija zaudē­juši savu elastību un veiklību, tāpēc kustība izdevās pa- gausāka. Tādēļ arī mašīna sagrāba viņu. Viņam ir sieva un trīs bērni.

— Ko akciju sabiedrība darījusi viņa labā? — es jau­tāju.

— Neko. Ak tā, kaut ko tomēr. Tā spīdoši uzvarēja tiesā, kur Džeksons, iznācis no slimnīcas, bija iesniedzis prasību atlīdzināt zaudējumus. Akciju sabiedrībai, zināt, ir lieliski advokāti.

— Jūs neizstāstījāt visu, — es pārliecināta sacīju. — Varbūt jūs nezināt visu. Varbūt šis cilvēks izturējās bezkaunīgi.

— Bezkaunīgi! Ha-ha-ha! — Viņa smiekli bija velniš­ķīgi. — Mīļais dievs! Bezkaunība! Ar savu sakropļoto roku! Par spīti visam, viņš bija lēnprātīgs un pazemīgs un nebija pat domājis kļūt bezkaunīgs.

— Bet tiesa? — es neatlaidos. — Sūdzība taču nebūtu izlemta viņam par ļaunu, ja nebūtu bijuši apstākļi, kurus jūs neminējāt.

— Pulkvedis Ingrams, akciju sabiedrības galvenais advokāts, ir attapīgs jurists. — Ernests mirkli saspringti vērās manī, tad turpināja: — Es jums teikšu, kas jums darāms, mis Kaninghema. Noskaidrojiet šo gadījumu ar Džeksonu!

— To es tīk un tā būtu darījusi, — es dzestri attraucu.

— Lieliski, — viņš labsirdīgi pasmaidīja, — un es jums pateikšu, kur šo cilvēku satikt. Bet es drebu, iedo­mājoties, ko jūs uzzināsiet sakarā ar Džeksona roku.

Un tā notika, ka tiklab bīskaps, kā es pieņēmām Er­nesta izaicinājumu. Viņi abi aizgāja, un es paliku ar sā­pīgu sajūtu, ka man un manai šķirai nodarīta netaisnība. Šis cilvēks bija kā mežonīgs zvērs. Es viņu toreiz ienīdu un mierināju sevi ar domām, ka citāda izturēšanās no strādnieku šķiras pārstavja nav gaidāma.

III NODAĻA DŽEKSONA ROKA

Man pat sapņos nebūtu ienācis prātā, kāda liktenīga loma manā dzīvē būs Džeksona rokai. Pats Džeksons, kad es viņu sameklēju, mani maz ietekmēja. Atradu viņu sašķiebtā graustā [23] jomas tuvumā, purva malā. Mājas ap­kārtnē bija dīķi ar stāvošu ūdeni, kuru virsmu klāja za- jas, trūdošas dujķes, kas izplatīja neciešamu smirdoņu.

Džeksons patiešām bija lēnprātīgs un pazemīgs, kā Ernests bija viņu attēlojis. Viņš darbojās ap kādu niedru pinumu un strādāja cītīgi vien, kamēr es ar viņu runāju. Tomēr, neievērojot viņa lēnprātību un pazemību, man šķita, ka esmu uztvērusi pirmās briestoša sarūgtinājuma pazīmes, kad viņš sacīja:

— Vismaz par naktssargu mani būtu varējuši ielikt.[24]

Es maz varēju izdabūt no viņa. Viņš likās truls, un

tomēr veiklā strādāšana ar vienu roku šķita noliedzam viņa trulumu. Man radās kāda doma.

— Kā tas gadījās, ka jūsu roka iekļuva mašīnā? — es jautāju.

Viņš ilgi un pētījot noskatījās manī un tad papurināja galvu.

— Es nezinu. Tā gadījās.

— Nolaidība? — es uzstājos.

— Nē, — viņš atbildēja. — Tā to nevar saukt. Es strā­dāju virsstundas, un man liekas, biju par daudz noguris. Tanīs septiņpadsmit gados, ko esmu nostrādājis vērp­tuvē, esmu ievērojis, ka nelaimes gadījumi visbiežāk no­tiek īsi pirms svilpes.1 Es varētu derēt, ka pēdējā stundā pirms svilpes notiek vairāk nelaimes gadījumu nekā visā pārējā dienā. Kad cilvēks stundām ilgi saspringti strā­dājis, viņš vairs nav tik izveicīgs. Es esmu pārāk daudzus redzējis saraustītus, saplosītus un sadragātus līdz nepa­zīšanai.

— Daudzus? — es pratināju.

— Veseliem simtiem, arī bērnus.

Izņemot dažus drausmīgus sīkumus, Džeksona stāsts par viņa nelaimes gadījumu pilnīgi saskanēja ar to, ko l)iju dzirdējusi. Kad es jautāju, vai viņš nav pārkāpis kādus mašīnas apkalpošanas noteikumus, viņš pakratīja galvu.

— Es norāvu ar labo roku dzensiksnu, — viņš sacīja, — un tvēru ar kreiso pēc akmentiņa. Es nemaz nepaska­tījos, vai dzensiksna patiešām ir norauta, jo domāju, ka mana labā roka būs to izdarījusi. Tomēr tā nebija. Es tvēru ātri, bet siksna nebija pilnīgi nost, un tā mašīna norāva man roku.

— Tas gan bija sāpīgi, — es līdzjūtīgi piezīmēju.

— Kaulu krakšķēšana patīkama vis nebija, — skanēja viņa atbilde.

Par savu tiesas prāvu viņš nebija īsti skaidrībā. Viņš zināja vienīgi to, ka nav saņēmis nekādu zaudējumu at­līdzību. Viņam likās, ka tiesas nelabvēlīgais spriedums balstījies uz direktora un priekšstrādnieku liecībām. Viņu liecības, kā viņš izsacījās, «nebija tādas, kādām tām va­jadzēja būt». Es nolēmu uzmeklēt šos lieciniekus.

Man bija skaidrs, ka Džeksona stāvoklis ir bēdīgs. Viņa sieva slimoja, un viņš pats nespēja ar saviem pinu­miem un pauninieka darba nopelnīt ģimenei uzturu. Viņš bija palicis parādā īri, un viņa vecākais — vienpadsmit- gadīgais zēns tagad iestājās darbā vērptuvē.

— Viņiem vajadzēja dot man sarga vietu, — tie bija viņa pēdējie vārdi, man aizejot.

Kad es biju runājusi ar Džeksona aizstāvi, abiem priekšstrādniekiem un vērptuves direktoru, kas bija lie­cinājuši tiesā, man vajadzēja atzīt, ka Ernesta apgalvo­jums nav bez pamata.

Aizstāvis izskatījās vārgs un nespējīgs cilvēks, un, viņu ieraugot, es nebrīnījos, ka Džeksons bija zaudējis prāvu. Manas pirmās domas bija, ka Džeksons saņēmis, ko pelnījis, izvēlēdamies šādu aizstāvi. Bet tad man pēkšņi atausa atmiņā divi Ernesta izteikumi: «Akciju sa­biedrība algo lieliskus advokātus» un «Ingrams ir visai attapīgs jurists». Es aši apsvēru, un man kjuva skaidrs, ka akciju sabiedrība, protams, var atalgot labākus juristus nekā tāds strādnieks kā Džeksons. Bet tie vēl bija sīkumi. Vajadzēja noteikti būt kādam lielākam iemeslam, kāpēc tiesas process noritēja Džcksonam nelabvēlīgi.

— Kāpēc jūs zaudējāt prāvu? — es jautāju.

Advokāts bija uz mirkli pārsteigts un apjucis, un manī

radās līdzcietība pret šo nožēlojamo radījumu. Tad viņš sāka gausties. Gaušanās likās viņam iedzimta. Viņš bija īsts nelaimesputns. Viņš gaudās par liecinieku izteicie­niem, jo tie bijuši labvēlīgi vienīgi pretējai pusei. Neviena vārda viņš neesot varējis no viņiem izdabūt Džeksonam par labu. Viņi labi zinājuši, no kurienes vējš pūš. Džek­sons esot nelga. Pulkvedis Ingrams esot viņu iebiedējis un samulsinājis. Ingrams esot nepārspējams nopratinā­šanā. Viņš pavcdinajis Džeksonu sniegt diskreditējošas atbildes.

— Kā viņa atbildes varēja būt diskreditējošas, ja tais­nība bija viņa pusē? — es noprasīju.

— Kāda te nozīme taisnībai? — viņš savukārt jautāja. — Jūs redzat visas šīs grāmatas. — Viņš norādīja uz virkni sējumu sava mazā biroja sienas plauktos. — Viss, ko es tanīs esmu lasījis un izpētījis, māca man, ka likums un taisnība ir divas dažādas lietas. Prasiet jeb­kuram advokātam! Kas ir taisnība, to mums māca svēt­dienas skolā. Grāmatas mums māca ko citu: likumu.

— Vai jūs gribat sacīt, ka Džeksonam bija taisnība un viņš tomēr zaudēja prāvu? — es neatlaidos. — Vai jūs gribat sacīt, ka tiesneša Koldveia tiesā nav nekādas tais­nības?

Mazais advokāts mirkli blenza manī, tad enerģija iz­gaisa viņa sejā.

— Man nebija nekādu iespēju, — viņš sāka no jauna gausties. — Viņi padarīja Džeksonu par nelgu un mani arī. Un kādas iespējas lai man būtu? Ingrams ir liels jurists. Ja viņš tāds nebūtu, vai tad Sjeras vērptuves, Erstona gruntsgabalu sindikāts, Berklijā akciju sabied- nba, Oklendas, Sanleandras un Plezentonas elektrības

abiedrības pieņemtu viņu par savu juriskonsultu? Viņš ir tresta jurists, un tresti nealgo muļķus.[25] Ko jūs domā­jat, kāpēc Sjeras vērptuves maksā viņam katru gadu divdesmittūkstoš dolāru? Protams, tādēļ, ka viņš ir šīs summas vērts. Es tik vērts neesmu. Ja es tāds būtu, tad es nestāvētu nomaļus, nebadotos un nenodarbotos ar (adām prāvām kā ar Džeksona prāvu. Vai jūs domājat, es būtu daudz saņēmis, ja būtu prāvu laimējis?

— Droši vien jūs būtu Džeksonu izputinājuši, — es atbildēju.

— Protams, — viņš pikti attrauca. — Man taču arī jādzīvo, vai ne? [26]

— Viņam ir sieva un bērni, — es pārmetu.

— Man arī, — viņš atbildēja. — Un visā pasaulē bez manis nav neviena cilvēka, kas rūpētos, lai viņi neno­mirst badā.

Viņa seja pēkšņi atmaiga, viņš atvēra savu pulksteni un parādīja uzņēmumu vāciņa iekšpusē — sievieti un divas mazas meitenes.

— Te viņas ir,, paskatieties! Mums ir grūti klājies, ļoti grūti. Es biju cerējis aizsūtīt viņas uz laukiem, kad lai­mēšu Džeksona prāvu. Te neveselīgi apstākļi, bet tagad man nav iespējams viņas aizsūtīt.

Kad es posos aiziet, viņš atkal uzsāka savas gaudas:

— Man nav ne vismazāko izredžu. Pulkvedis Ingrams un tiesnesis Koldvels ir tuvi draugi. Es nesaku, ka šī draudzība būtu izšķīrēja prāvā, ja es nopratināšanā būtu panācis no lieciniekiem vajadzīgās atbildes, tomēr jāat­zīst, ka tiesnesis Koldvels darīja visu, lai es netiktu pie vajadzīgajiem pierādījumiem. Tiesnesis Koldvels un pulk­vedis Ingrams ir vienas ložas un kluba biedri. Viņi dzīvo kaimiņos tādā apvidū, kur es nevaru atļauties dzīvot. Viņu sievas pastāvīgi apmeklē viena otru. Viņas vienmēr sarīko kāršu partijas un daudz ko tamlīdzīgu.

— Bet vai jūs vēl domājat, ka taisnība Džeksona pusē? — es ievaicājos, apstādamās uz sliekšņa.

— Es nedomāju, es to zinu, — skanēja atbilde. — Sā­kumā gan es domāju, ka viņam ir drusku izredzes. Sievai es nekā par to nestāstīju. Man negribējās sagādāt viņai vilšanos. Viņa tā bija pieķērusies domām par uzturēšanos laukos, kaut gan tas bija grūti izdarāms.

— Kāpēc jūs nepievērsāt uzmanību tam faktam, ka Džeksons gribēja pasargāt mašīnu no bojājumiem? — es jautāju Pīteram Donelijam, vienam no priekšstrādniekiem, kas bija liecinājuši tiesā.

Viņš ilgi pārdomāja, iekāms atbildēja. Tad viņš pa­meta bažīgu skatienu visapkārt un sacīja:

— Tāpēc, ka man ir sieva un trīs tik jauki bērni, kādi jebkad redzēti, lūk, kāpēc.

— Es nesaprotu.

— Citiem vārdiem sakot, tas nebija ieteicami, — viņš atbildēja.

— Jūs gribat sacīt… — es iesāku.

Viņš mani strauji pārtrauca:

— Gribu sacīt to pašu, ko teicu. Es jau ilgi strādāju vērptuvē. Kā bērns es sāku strādāt pie spolēm un kopš tā laika esmu lēnām ticis uz augšu. Savu tagadējo iz­cilo stāvokli esmu ieguvis ar grūtu darbu. Es esmu darbu vadītājs, ja vēlaties zināt, bet es šaubos, vai visā vērp­tuvē pastieptos kāda roka glābt mani, ja es slīktu. Esmu vienmēr sastāvējis arodbiedrībā, bet divu streiku laikā es biju akciju sabiedrības pusē. Mani nosauca par streik­lauzi. Neviens nenāktu iedzert ar mani kādu glāzi, ja es uzaicinātu. Vai jūs redzat šīs rētas man galvā? Tās ir no ķieģeļiem, ko svieda man pakaļ. Katrs bērns pie spolēm nolād mani. Mans vienīgais draugs ir akciju sabiedrība.

Un tas nav pienākums, kas mani saista pie tās, bet die­nišķā maize un manu bērnu dzīvība. Tā tas ir.

— Vai Džeksons bija vainīgs? — es jautāju.

— Viņam būtu vajadzējis saņemt zaudējumu atlīdzību. Viņš bija labs strādnieks, kas ne par ko nesūdzējās.

— Vai tad jums nebija iespējams pateikt visu patie­sību, kā jūs bijāt zvērējuši?

Viņš papurināja galvu.

— Patiesību, tīru patiesību un tikai patiesību? — es svinīgi atkārtoju.

Viņa sejā atkal izpaudās kaislīgs satraukums — un viņš pacēla acis nevis pret mani, bet pret debesi.

— Savu bērnu labā es esmu gatavs degt mūžīgās elles ugunīs, — viņš atbildēja.

Henrijs Dalass, ģenerāldirektors, bija vīrs ar lapsas seju. Viņš man uzmeta izaicinošu skatienu un atsacījās runāt par prāvu. Es nevarēju izdabūt no viņa ne vārda par tiesas gaitu un viņa izteicieniem. Ar otru darba va­dītāju man vairāk laimējās. Džeimss Smiss bija cilvēks ar skarbiem sejas pantiem, un es zaudēju drosmi, viņu ieraudzījusi. Arī viņš, tā man likās, nebija noteicējs par sevi, bet turpmākā sarunā es manīju, ka viņa garīgais līmenis augstāks nekā viņa aprindu cilvēkiem. Viņš bija vienis prātis ar Pīteru Doneliju, ka Džeksonam būtu va­jadzējis saņemt atlīdzību, jā, viņš pat gāja tālāk un no­sauca tādu rīcību par necilvēcisku un zemisku, kad strād­niekam, kuru nelaimes gadījums padarījis par kropli, atņem maizi. Viņš paskaidroja arī, ka vērptuvē bieži no­liekot nelaimes gadījumi un akciju sabiedrība cīnoties visiem spēkiem pret prasībām atlīdzināt zaudējumus.

«Tas nozīmē simtiem tūkstošiem dolāru gadā akcionā­riem par labu.» Un es biju spiesta domāt par pēdējām dividendēm, ko mans tēvs saņēma, par savu krāšņo tērpu un tēva grāmatām, ko nopirka par šo naudu. Es atcerē­jos Ernesta vārdus, ka pie manām drēbēm līp asinis, un saku drebēt.

— Vai jūs neuzsvērāt savā liecībā, ka Džeksons cietis nelaimes gadījumā, mēģinādams pasargāt mašīnu no bo­jājumiem? — es jautāju.

— Nē, — viņš atbildēja, un viņa lūpas rūgti saknie- bās. — Es liecināju, ka Džeksons pats vainīgs pie savas nelaimes aiz nolaidības un nevērības un ka akciju sa­biedrība nav nekādā ziņā vainojama vai atbildīga.

— Vai tā bija nolaidība?

— Sauciet, kā gribat. Fakts ir tas, ka cilvēks nogurst, ja viņš stundām ilgi strādājis.

Šis cilvēks sāka mani interesēt. Viņš neapšaubāmi bija apdāvināts.

— Jūs esat vairāk izglītots, nekā strādnieki vispār mēdz būt, — es piezīmēju.

— Esmu beidzis vidusskolu, — viņš atteica. — To es izdarīju, strādādams par vārtu sargu. Gribēju mācīties universitātē, bet nomira tēvs, un man vajadzēja iestāties darbā vērptuvē. Es gribēju studēt dabas zinātnes, — viņš kautri paskaidroja, it kā atzīdamies kādā vājībā. — Es mīlu dzīvniekus, bet esmu spiests strādāt vērptuvē. Kad tiku par priekšstrādnieku, apprecējos, un tad radās ģi­mene, un, jā, tagad es vairs neesmu par sevi noteicējs.

— Ko jūs gribat ar to sacīt?

— Es gribēju paskaidrot, kāpēc es tā liecināju tiesā,— es sekoju instrukcijām.

— Kādām instrukcijām?

— Pulkveža Ingrama. Viņš uzrakstīja liecību, kas man bija jānodod.

— Un tāpēc Džeksons prāvu zaudēja.

Viņš pamāja, un asinis tumšā vilnī ieplūda viņa sejā.

— Un Džeksonam jāuztur sieva un divi bērni.

— To es zinu, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan viņa seja aizvien vairāk pietvīka.

— Sakiet, — es turpināju, — vai jums bija viegli pār­vērsties no tā cilvēka, kāds jūs bijāt, teiksim, vidusskolā, par tādu cilvēku, kādam jums vajadzēja kļūt, lai tā rīko­tos tiesā?

Viņa jūtas izlauzās tik negaidīti, ka es sabijos. Viņš izgrūda rupju lāstu un sažņaudza dūres, it kā gribētu man sist.

— Piedodiet! — viņš nākamā mirklī sacīja. — Nē, tas nebija viegli. Bet tagad labāk ejiet! Jūs visu, ko gribējāt, esat uzzinājusi no manis. Tomēr, iekāms ejat, es jums ko pateikšu. Nekāda labuma nebūs, ja jūs stāstīsiet tālāk, ko dzirdējāt no manis. Es to noliegšu, un liecinieku jums nav. Es noliegšu katru vārdu, ja būs vajadzīgs, ar zvē­restu liecinieku solā.

Pēc sarunas ar Smisu es devos uz tēva biroju ķīmijas laboratorijā un tur satiku Ernestu. Satikšanās bija pil­nīgi negaidīta, bet viņš apsveica mani ar savu drosmīgo skatienu un ciešo rokas spiedienu, un dīvaina mulsuma caurstrāvoto nosvērtību. Likās, it kā viņš būtu piemirsis mūsu pēdējo vētraino tikšanos, bet es nebiju tā noska­ņota, lai to aizmirstu.

— Esmu iepazinusies ar Džeksona lietu, — es atklāti sacīju.

Viņš saspringti gaidīja turpmāko, bet viņa acīs bija lasāma pārliecība, ka mani uzskati iedragāti.

— Liekas, pret viņu izturējušies negodīgi, — es atzinu. — Un man — man šķiet, ka viņa asinis var gan lāsot no mūsu sijām.

— Protams, — viņš atbildēja. — Ja pret Džeksonu un viņa biedriem būtu izturējušies cilvēcīgi, dividendes ne­kad nebūtu tik lielas.

— Man vairs nebūs nekāda prieka par skaistām drē­bēm, — es piemetināju.

Jutos pazemota un salauzta, un man bija saldi apzi­nāties, ka Ernests zināmā mērā uzklausa manu grēksūdzi. Toreiz, tāpat kā vienmēr vēlāk, mani atbalstīja viņa spēks. Tas izstaroja aizsardzības un miera solījumu.

— Tikpat maz prieka jums būs par maisa audumiem,— viņš nopietni atteica. — Jūs zināt džutas vērptuves, tur valda tādi paši apstākji. Tur un visur citur. Mūsu daudz cildinātā civilizācija dibināta uz asinīm, piesātināta ar asinīm, un ne jūs, ne es, ne kāds cits nevar izbēgt no to sarkanajiem traipiem. Kas tie bija par cilvēkiem, ar ko jūs runājāt?

Es izstāstīju viņam visu.

— Un nevienam no viņiem nebija rīcības brīvības, — viņš sacīja. — Visi viņi saistīti pie nežēlīgās industrijas mašīnas. Un pats traģiskākais, ka viņi saistīti ar savām sirds asinīm. Viņu bērni — tā ir jaunā dzīvība, ko viņu instinkts aizsargā. Sis instinkts ir stiprāks par visu viņu ētiku. Mans tēvs! Viņš meloja, viņš zaga, nekāda rīcība viņam nelikās negodīga, ja vien tā deva maizi man un maniem brāļiem un māsām. Viņš bija industrijas mašī­nas vergs, un tā viņu samala, iedzina nāvē.

— Bet jūs, — es pārtraucu, — jūs taču esat brīvs savā rīcībā.

— Ne gluži, — viņš atteica. — Mani nesien manas sirds asinis. Esmu bieži priecīgs, ka man nav bērnu, kaut gan es bērnus ļoti mīlu. Tomēr es nevēlētos bērnus, kaut arī būtu precējies.

— Tas nu gan ir slikts princips! — es iesaucos.

— Es zinu, — viņš skumji atbildēja, — bet man tas ir piemērots. Es esmu revolucionārs, un tā ir bīstama profesija.

Es neticīgi pasmīnēju.

— Ko jūsu tēvs darītu, ja es nakti ielauztos pie viņa, lai nolaupītu viņa Sjeras vērptuvju dividendes?

— Uz viņa naktsgaldiņa atrodas revolveris, — es at­bildēju. — Droši vien viņš jūs nošautu.

— Un, ja nu es un vēl daži citi ievestu pusotra mil­jona [27] cilvēku turīgo ļaužu namos, tad gan būtu varena apšaudīšanās, vai ne?

— Jā, bet to jūs nedarīsiet, — es piezīmēju.

— Taisni to es darīšu. Un mūsu nolūks ir ne vien pa­ņemt visas bagātības šinīs namos, bet arī šo bagātību avotus, visas raktuves, dzelzceļus, fabrikas, bankas un uzņēmumus. Tā ir revolūcija. Tā ir patiešām briesmu pilna. Baidos, ka apšaudīšanās būs daudz niknāka, nekā esmu jebkad iedomājies. Bet, kā jau sacīju, šodien nevie­nam nav brīvas rīcības. Visi mēs esam ierauti industrijas mašīnas ratos un zobos. To jūs redzējāt tur, kur bijāt, jūs redzējāt, kādi bija cilvēki, ar ko runājāt. Runājiet vēl ar citiem! Aizejiet pie pulkveža Ingrama! Uzmeklējiet re­portierus, kas gādāja, lai Džeksona prāva neiekļūtu laik­rakstos, un izdevējus, kam pieder šie laikraksti. Jūs re­dzēsiet, ka tie visi ir šīs mašīnas vergi.

Mūsu sarunas laikā es uzstādīju viņam mazu vienkāršu jautājumu par strādnieku pakļautību nelaimes gadīju­miem un saņēmu statistisku lekciju.

— Tas viss ir grāmatās, — viņš paskaidroja. — Skaitļi ir sakopoti, un tas ir neapstrīdami, ka rīta stundās ne­laimes gadījumu ir vismazāk un to skaits strauji pieaug ar katru stundu, kad strādnieks, miesīgi un garīgi noguris, kļūst gausāks. Vai jūs arī zināt, ka jūsu tēvam ir trīs­kārt lielākas izredzes saglabāt savu veselību un dzīvību nekā strādniekam? Viņam tās ir. Apdrošināšanas sabied- ribas to zina.[28] jūsu tēvam dzīvības apdrošināšanas polise par tūkstoš dolāriem izmaksā četri dolāri divdesmit centu gadā, bet strādniekiem tāda pati maksā piecpadsmit do­lāru.

— Un kādas ir jūsu izredzes? — es ievaicājos un šinī mirklī jutu, ka mana interese par viņu nav tikai pavirša.

— O, kā revolucionāram man var būt astoņkārt lielā­kās izredzes nekā strādniekam tikt ievainotam vai noga­linātam, — viņš bezrūpīgi atteica. — Apdrošināšanas sabiedrības no visai izveicīga ķīmiķa, kas rīkojas ar sprāgstvielām, pieprasa astoņkārt lielāku summu nekā no strādnieka. Mani viņi droši vien nemaz neapdrošinātu. Kāpēc jūs to vaicājat?

Es nevarēju acu pacelt un jutu, ka man asinis karsti saplūst vaigos. Ne jau tādēļ, ka viņš būtu varējis pa­manīt manas bažas, bet tādēļ, ka es tās pati nule pama­nīju un vēl viņa klātbūtnē.

Šinī mirklī ienāca mans tēvs un gatavojās iet kopā ar mani mājup. Ernests atdeva viņam dažas grāmatas, ko bija aizņēmies, un atvadījās. Izejot viņš vēl atskatījās un sacīja:

— Zināt, kamēr jūs postāt savu un es atkal bīskapa dvēseles mieru, labāk apmeklējiet misis Viksoni un misis Pertonveitu. Viņu vīri, kā jums zināms, ir galvenie vērp­tuvju akcionāri. Tāpat kā visi pārējie, ari šīs abas sie­vietes ir mašīnai piesaistītas, kaut arī atrodas sabiedrī­bas virsotnē.

IV NODAĻA MAŠĪNAS vergi

Jo vairāk es domāju par Džeksona roku, jo dziļāks satraukums mani pārņēma. Es lūkojos faktiem acīs. Pirmo reizi es ieraudzīju dzīvi. Mani universitātes gadi, studijas un kultūra izrādījās tālu no īstenības. Es biju iepazinu­sies tikai ar teorijām par dzīvi un sabiedrību, grāmatās tās bija attēlotas ļoti jauki, bet īsto dzīvi es redzēju vienīgi tagad. Džeksona roka bija fakts. Ernesta vārdi: — Faktus, godātais, neapgāžamus faktus! — vēl skanēja man ausīs.

Man likās šausmīgi, neiespējami, ka visa mūsu sabied­rība būtu dibināta uz asinīm. Bet Džeksons! Es nevarēju viņu aizmirst. Manas domas vienmēr traucās atpakaļ pie viņa kā kompasa adata uz ziemeļpolu. Pret viņu bija izturējušies drausmīgi necilvēcīgi. Viņa asinis nebija sa­maksātas, lai akcionāriem varētu izmaksāt lielākas divi­dendes. Un es pazinu pāris desmit laimīgu, turīgu ģi­meņu, kas bija saņēmušas šīs dividendes un ar to guvu­šas labumus no Džeksona asinīm. Ja pret vienu cilvēku varēja tik necilvēcīgi izturēties un sabiedrība bezrūpīgi gāja savu ceļu tālāk, vai tad šāda nežēlīga izturēšanās nebija iespējama pret daudziem? Es atcerējos Čikāgas sievas, par kurām Ernests stāstīja, ka tās strādājot par deviņdesmit centiem nedēļā, un bērnus, kas vergo dien­vidu kokvilnas vērptuvēs. Un es garā skatīju viņu vārgās, bālās rokas, no kurām bija izspiestas asinis, gatavojot audumu manam tērpam. Un tad es atkal domāju par Sje­ras vērptuvēm un izmaksātajām dividendēm un skaidri saskatīju Džeksona asinis uz sava tērpa. Es nevarēju at­brīvoties no Džeksona.' Manas domas vienmēr atgriezās pie viņa.

Dvēseles dziļumos man radās izjūta, ka stāvu uz bez­dibeņa malas. Man šķita, ka man tūliņ atklāsies jauna un drausmīga dzīves atziņa. Un ne tikai man vien. Visa mana pasaule bija sabrukusi. Piemēram, mans tēvs. Es varēju vērot Ernesta ietekmi viņā. Un bīskaps! Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, viņš atgādināja slimnieku. Viņa nervi bija visaugstākā mērā saspringti un acīs rēgojās neizsakāmas šausmas. No tā mazumiņa, ko uzzināju, no­pratu, ka Ernests bija turējis savu solījumu parādīt vi­ņam elli. Tomēr es nedabūju zināt, kādas elles ainas bīs­kaps bija redzējis, jo viņš šķitās pārāk satriekts, lai va­rētu par to runāt.

Reiz, kad es_ sevišķi stipri izjutu, ka manā mazajā pasaule un visa apkārtnē viss apsviests otrādi, es nodo­māju, ka Ernests tam visam cēlonis, un domās iesaucos: «Mes bijām tik laimīgi un apmierināti, iekāms viņš iera- das!» Bet tanī pašā mirklī es izjutu šīs domas kā patie­sības noliegumu, un Ernests atkal parādījās man kā ap- sluiidrotais, kā patiesības apustulis, kas starojošu seju un dieva eņģeļa bezbailībā cīnījās par patiesību un tais­nību, par nabagiem, atstātiem un apspiestiem. Un tad man parādījās cits tēls — Jēzus tēls. Arī Jēzus bija aiz­gavējis pazemotos un apspiestos pret priesteru un farizeju nostiprinājušos varu. Un es domāju par viņa nāvi pie krusta, un mana sirds sažņaudzās, iedomājoties Ernestu. Vai ari viņš ir lemts krustam, viņš ar savu skanīgo, ka­reivīgo balsi un savu vareno vīrišķīgo drosmi!

Un šinī mirklī sapratu, ka es viņu mīlu, ka ilgojos mierināt viņu. Es domāju par viņa dzīvi. Tā droši vien bijusi skarba, bēdīga un trūkuma pilna. Es atcerējos viņa Ievu, kas viņa labad bija melojis un zadzis, un nostrādā­jies lidz nāvei. Un viņam pašam desmit gadu vecumā bija jāsāk strādāt vērptuvēs! Mana sirds, šķita, lūzīs aiz ilgām apskaut viņu, piekļaut viņa galvu sev pie krūtīm — šo galvu, kam vajadzēja sāpēt aiz tik daudzām domām, un ļaut viņam rast laimīgā brīdī mieru, tikai mieru — atvieglojumu un aizmirstību.

Es satiku pulkvedi Ingramu kādā baznīcas sarīkojumā. Pazinu viņu jau kopš gadiem ļoti labi. Notvēru viņu aiz lielajām palmām un gumijas kokiem, un viņam nebija ne jausmas, ka esmu viņu lenkusi. Viņš mani apsveica kā parasti — jautri un pieklājīgi. Viņš vienmēr bija ļoti ele­gants, taktisks, diplomātisks un uzmanīgs. Pēc ārējā iz­skata viņš bija viens no izcilākajiem vīriešiem šinī sa­biedrībā. Viņam līdzās pat godātais universitātes rektors likās neizskatīgs un nenpzīmīgs.

Un tomēr es redzēju, ka pulkvedis Ingrams ir tādā pašā stāvoklī kā neizglītotie mašīnu apkalpotāji. Arī viņam trūka rīcības brīvības. Viņš tāpat bija piesaistīts mašīnai. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš pārvērtās, kad es pieminēju Džeksona lietu. Viņa smaidīgā labsirdība pagaisa kā rēgs. Pēkšņā baiļu izteiksme sašķobīja viņa laipno seju. Es sajutu tādu pašu nemieru kā toreiz, kad Džeimss Smiss nespēja savaldīties. Tomēr pulkvedis Ingrams nelādējās. Tā bija tā niecīgā starpība, kas bija palikusi starp viņu un strādnieku. Viņu mēdza slavēt kā asprātīgu cilvēku, bet tagad gan no asprātības nekas nebija manāms. Viņš gluži neapzināti pameta skatienu visapkārt, meklēdams atkāpšanās ceļu, bet viņš bija slazdā starp palmām un gumijkokiem.

Viņš nejūtoties labi, dzirdot Džeksona vārdu. Kāpēc es esot pieminējusi šo gadījumu? Viņam nepatīkot mani joki. Tas esot bezgaumīgi un neapsvērti no manas puses. Vai tad es nezinot, ka viņa profesija nepieļaujot nekādas personiskas jūtas? Tās viņš atstājot mājās, kad ejot uz biroju. Tur viņam esot tikai profesionālas jūtas.

— Vai Džeksonam pienāktos zaudējumu atlīdzība? — es jautāju.

— Protams, — viņš atbildēja. — Tas ir, tādi ir mani personiskie ieskati. Tomēr tam nav nekā kopēja ar lietas tiesisko pusi.

Viņš bija mazliet saņēmies.

— Sakiet — vai tiesībām ir kas kopējs ar likumu?

— Jūs esat izvēlējusies nepareizu lietvārdu, — viņš pasmaidīja.

— Ar varu? — es jautāju, un viņš pamāja. — Bet mēs taču uzskatām, ka likums palīdz mums tikt pie taisnības.

— Taisni šeit slēpjas paradokss, — viņš atteica. — Li­kums nedod mums taisnību, bet tiesības.

— Jūs tagad runājat kā profesijas pārstāvis, vai ne?

Ingrams nosarka, patiešām nosarka un atkal pameta

bailīgu skatienu visapkārt, raudzīdamies, kā izmukt. Bet es biju aizsprostojusi viņam ceļu un nemaz nerīkojos to atbrīvot.

— Sakiet, — es turpināju, — ja kāds savas personiskās jūtas nomāc ar profesionālām, vai tas nekļūst zināmā veidā par garīgu izdzimteni?

Atbildi es nesaņēmu. Pulkvedis Ingrams apkaunojošā kārtā metās bēgt, pie tam apgāzdams palmu.

Pēc tam es izmēģināju savu laimi laikrakstu redakcijās. Es uzrakstīju mierīgu, atturīgu, objektīvu rakstu par Džeksona nelaimes gadījumu. Es nemēģināju pārmest cil­vēkiem, ar kuriem biju runājusi, pat nepieminēju viņus. Es tikai attēloju šā gadījuma faktus, aizrādīju uz ilga­jiem gadiem, ko Džeksons nostrādājis vērptuvēs, par viņa pūlēm pasargāt mašīnu no bojājumiem, par sekojošo ne­laimes gadījumu un viņa pašreizējo bēdīgo, nožēlojamo stāvokli. Neviens no trim mūsu pilsētas dienas laikrak­stiem, ne arī abiem nedēļas laikrakstiem neievietoja šo rakstu.

Es uzmeklēju Persiju Laitonu. Viņš bija nolicis valsts eksāmenus universitātē, pievērsies žurnālista darbam un patlaban praktizējās kā reportieris iespaidīgākajā no trim laikrakstiem. Kad es jautāju, kāpēc laikraksti negrib nekā ievietot par Džeksonu un viņa nelaimes gadījumu, viņš pasmīnēja.

— Izdevniecības politika, — viņš atteica. — Mēs tur neesam noteicēji. Tā ir izdevēju darīšana.

— Ko nozīmē politika?

— Mēs visi solidarizējamies ar akciju sabiedrībām, — viņš paskaidroja. — Arī tad, ja jūs pati samaksātu iespie­šanas izdevumus, jums neizdotos tamlīdzīgu rakstu ieda- būt laikrakstā. Un, ja kāds no mums mēģinātu to pasle- pen iedabūt, tad tas zaudētu vietu. Jums neizdosies to ievietot, kaut jūs arī maksātu desmitkārtīgi.

— Bet kā ir ar jūsu pašu politiku? — es jautāju. — Iz­skatās, it kā jūsu uzdevums ir sagrozīt patiesību pēc savu darba devēju pavēles, kuri savukārt paklausa akciju sabiedrību pavēlēm.

— Tā nav mana darīšana. — Mirkli viņš jutās neomu­līgi, bet tad atrada izeju — un viņa seja noskaidrojās.

— Un pats es neko nepatiesu nerakstu. Mana sirdsap­ziņa man neko nevar pārmest. Protams, manā ikdienas darbā ir daudz traucēkļu, bet tas jau šinī darbā iederas,— viņš naivi nobeidza.

— Bet jūs taču cerat sēdēt kādu dienu pie redaktora galda un vadīt politiku.

— Tad es jau būšu ciets kā krams.

— Bet, kamēr jūs vēl neesat tik ciets, es jūs palūgšu atklāti izsacīt savas domas par vispārējo izdevniecības politiku.

— Par to es nemaz nedomāju, — viņš aši attrauca.

— Kas grib gūt panākumus žurnālista darbā, tas nedrīkst cirst pāri robežai. Tik daudz vismaz es te jau esmu iemā­cījies.

Un viņš gudri pamāja ar savu jauneklīgo galvu.

— Bet patiesība? — es neatlaidos.

— Jūs nesaprotat spēles likumus. Ja visu dara pa­reizi, tad patiesībai nenodara pāri. Vai tā nav?

— Pārāk neskaidri, — es nomurmināju, bet man bija žēl viņa jaunības, un es baidījos, ka man būs jāsāk kliegt vai raudāt.

Nu es jau sāku redzēt cauri savas sabiedrības ārējai čau­lai un atklāju tur drausmīgu īstenību. Likās, pret Džek­sonu nodibinājusies slepena sazvērestība, un man kļuva žēl gaudulīgā advokāta, kas viņa prāvu bija tik apkau­nojoši zaudējis. Šī slepenā sazvērestība pastāvīgi pie­auga. Tā nevērsās pret Džeksonu vien. Tā bija tēmēta pret katru strādnieku, kas fabrikā bija kļuvis par kropli. Un, ja pret katru strādnieku vērptuvēs, kāpēc ne pret katru strādnieku jebkurā citā fabrikā? Patiešām, vai tas tā nebija viscaur, visā rūpniecībā?

Bet, ja tā bija, tad sabiedrība pamatojas uz meliem. Es nobijos pati no saviem secinājumiem. Tas bija pārāk šausmīgi un riebīgi, lai būtu patiesi. Bet Džeksons un viņa roka, un asinis, kas aptraipīja manas drēbes un lā­soja no manu griestu sijām? Un tādu Džeksonu bija daudz — simtiem vērptuvēs vien, kā Džeksons pats iz­teicās. Es nevarēju no Džeksona izbēgt.

Es apmeklēju misteru Viksonu un misteru Pertonveitu, abus galvenos Sjeras vērptuvju akcionārus, tomēr man neizdevās satricināt viņu uzskatus kā priekšstrādniekiem viņu vērptuvēs. Es redzēju, ka viņu morāle pārspēj pārē­jās sabiedrības morāli. Es to būtu dēvējusi par aristo­krātu jeb kungu morāli.[29] Viņi runāja augstā stilā par politiku un identificēja politiku un tiesības. Ar mani viņi runāja tēvišķīgi, aizbildinot manu jaunību un piedzīvo­jumu trūkumu.. Viņi bija visvairāk saistītie no visiem, ku­rus es tiku iztaujājusi. Viņi bija pilnīgi pārliecināti, ka vērptuves tiek vadītas^ pareizi. Te nebija ko jautāt vai diskutēt. Viņi uzskatīja sevi par sabiedrības. glābējiem, kas gādā laimi lielam ļaužu vairumam. Viņi attēloja pa­tētiskas ainas, kā gan būtu jācieš strādnieku šķirai, ja nebūtu darba, ko viņi vienīgie tai apgādājot.

Tūliņ pēc tikšanās ar šiem abiem džentlmeņiem es sa­tiku Ernestu un pastāstīju viņam, ko biju atkiājusi. Viņš apmierinats uzlūkoja mani un sacīja: _— Patiešām lieliski! Jūs sākat pati uz savu roku mek- let patiesību. Tas ir jūsu pašu empīriskais vispārinājums, un tas ir pareizs. Neviens cilvēks, kas saistīts pie indus­trijas mašīnas, nav brīvs savā rīcībā, ja nu vienīgi liel­kapitālisti, kas arī nav brīvi, — piedodiet man šo īrismu[30]. Jūs redzat — šie džentlmeņi ir pārliecināti, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Tas ir visas šīs absurdās situācijas

Kalngals. Viņos vēl ir tik daudz cilvēciskuma, ka viņi nevar spert ne soļa, nedomādami, ka tas ir pareizs. Vi­ii lem nepieciešama sankcija savai rīcībai.

Ja viņļ grib kaut ko darīt, kaut ko veikalniecisku, tad viņiem jāgaida, kamēr viņu smadzenēs rodas kāds reli­ģisks, ētisks, zinātnisks vai filozofisks jēdziens par viņu nodomātā darba pareizību. Un tad viņi stājas pie darba un realizē to, nemaz nenojauzdami, ka viena no cilvēka dvēseles vājībām ir tā, ka vēlēšanās ir domu māte. Lai viņi dara ko darīdami, viņi vienmēr atrod attaisnojumu savai rīcībai. Viņi ir sekli kazuisti. Viņi ir jezuīti. Pat ļaunu darot, viņi apsver, kāds labums no tā varētu ras- lies. Viena no patīkamākām un par aksiomu pieņemtām fikcijām, ko viņi radījuši, ir iedoma, ka viņi pārspēj gud- rībā un tikumos pārējo cilvēces daļu. Te rodas viņu pār­liecība, ka viņi apgādā ar dienišķu maizi visu pārējo cil­vēci. Viņi ir arī atdzīvinājuši seno teoriju par karaļu — šinī gadījumā par tirdzniecības karaļu — dievišķīgajām tiesībām.[31]

Viņu stāvokli vājina tas apstāklis, ka viņi ir tikai vei­kalnieki. Viņi nav filozofi. Viņi nav ne biologi, ne socio­logi. Ja viņi tie būtu, tad, protams, viss būtu labi. Vei­kalnieks, kas reizē ir arī biologs un sociologs, apmēram zinātu, kas cilvēcei vajadzīgs. Bet šie cilvēki ārpus savu veikalniecisko darījumu robežām ir truli. Viņi zina tikai savus darījumus. Viņi nepazīst ne cilvēci, ne sabiedrību un tomēr uzņemas izlemt miljoniem badacietēju un visu pārējo miljonu cilvēku likteņus. Pienāks laiks, kad vēs­ture rūgti smies par viņiem.

Viņas atdarināja savus vīrus un runāja tādā pašā augstā stilā par politiku, par bagāto pienākumiem un at­bildību. Viņām bija tā pati morāle kā viņu vīriem — viņu šķiras morāle; un viņas mētājās ar skaistām frāzēm, ko pašas nesaprata.

Viņas sapīka, kad es izstāstīju par Džeksona ģimenes nožēlojamo stāvokli un izsacīju izbrīnu, ka viņas nav nekā darījušas šā cilvēka labā. Man pateica, ka viņām neesot vajadzīgs, lai kāds tās instruētu viņu sabiedriska­jos pienākumos. Kad es bez aplinkiem lūdzu palīdzēt Džeksonam, viņas tāpat bez aplinkiem noraidīja mani. Visdīvainākais bija tas, ka mani noraidīja ar gandrīz vie­nādiem vārdiem, kaut gan es apmeklēju katru atsevišķi un neviena nezināja, ka esmu otru apmeklējusi vai ga­tavojos to darīt. Abas atbildēja, ka viņas priecājoties par izdevību pateikt skaidri un gaiši, ka nemaksās nekādas prēmijas par nevīžību un tikpat maz vēlas ar atlīdzību par nelaimes gadījumiem kārdināt trūcīgos, lai tie metas mašīnās.[34]

Viņas bija atklātas,- šīs abas sievietes. Viņas bija ap­skurbušās aiz pārliecības par savu un savas šķiras pā­rākumu. Viņu šķiras morāle sankcionēja visu, ko vien viņas darīja. Pametot misis Pertonveitas māju, es atska­tījos un atcerējos Ernesta vārdus, ka arī viņas ir piesais­tītas pie mašīnas, kaut arī atrodas sabiedrības virsotnē.

V NODAĻA ZINĀTNES ATBALSTĪTĀJI

Ernests apmeklēja mūs bieži. Tas nebija tikai mans tēvs, kas viņu pievilka, un tie nebija arī strīdīgie jautā­jumi, ko pārsprieda pie mūsu pusdienu galda. Es jau vairākkārt toreiz pieļāvu glaimojošo domu, ka ari es esmu cēlonis viņa apmeklējumiem, un drīz uzzināju, ka manas aizdomas bijušas pareizas. Tāds mīlētājs vēl nebija re­dzēts kā Ernests Everhards. Viņa skatiens un rokas spie­diens kļuva, ja tas iespējams, vēl stingrāks un noteiktāks un jautājums, kas jau sākumā bija lasāms viņa acīs, vēl uzstājīgāks.

Pirmais iespaids, kādu man radīja Ernests Everhards, bija nelabvēlīgs. Pēc tam es jutu, ka viņš mani valdzina, bet tad mani atstūma viņa rupjie uzbrukumi manai šķirai. Kad es tomēr atklāju, ka viņš nav manu šķiru apmelojis, ka visi asie un skarbie vārdi, kas par to sacīti, ir pama­toti, es atkal jutos viņam tuvāka. Viņš kļuva mans orā­kuls. Manis dēļ viņš norāva masku sabiedrībai un ļāva man ieskatīties īstenībā, kas gan bija nepatīkama, toties neapstrīdami patiesa.

Kā jau sacīju, viņam līdzīgs mīlētājs nebija redzēts. Neviena meitene nevar nodzīvot universitātes pilsētā līdz divdesmit ceturtajam mūža gadam bez mīlas piedzīvoju­miem. Manos pielūdzējos bija skaitījušies gan jauniņi studenti, gan sirmi profesori, gan atlēti un milzeņi fut­bolisti. Tomēr neviens nebija man tā izrādījis savas jūtas, kā to darīja Ernests, lekāms es to apzinājos, viņš bija mani apskāvis. Iekāms es varēju celt ierunas vai aizkavēt, viņa lūpas bija uz manējām. Pret viņa nopietnību parastā meitenes gražošanās būtu smieklīga. Viņš mani aizrāva ar savu vareno, neatvairāmo straujumu. Viņš nesāka ar bildinājumu. Viņš apskāva mani, skūpstīja mani un uz­skatīja par pašsaprotamu, ka mēs precēsimies. Tas bija skaidrs. Vienīgais jautājums bija — un tas radās krietni vēlāk —, kad mēs precēsimies.

Tas bija kas nepieredzēts. Tas bija fantastiski. Tomēr saskaņā ar Ernesta patiesības pierādījumu tas iedarbojās. Es uzticēju viņam savu dzīvi. Šī uzticēšanās solīja laimi. Mūsu mīlas pirmajās dienās es gan dažreiz bažījos par nākotni, domājot par viņa mīlas straujumu un nevaldā- mību.

Tomēr šīm bažām nebija pamata. Neviena sieviete nav vēl aplaimota ar cēlāku, maigāku dzīves biedru. Viņa smalkjūtība un nevaldāmība bija dīvaini sajauktas, tāpat kā viņa biklums un nepiespiestība. Šis vārais biklums! Viņš nekad nespēja atbrīvoties no tā, un tas bija tik jauki.

Viņa izturēšanās mūsu viesistabā atgādināja nobijušos vērsi porcelāna veikalā.[35]

Tanī laikā izgaisa manas pēdējās šaubas par manu mīlu (tas bija lielāko tiesu zemapziņā). Tas notika Zi­nātnes atbalstītāju klubā — brīnišķīgā vakarā, kad Er­nests devās uzbrukumā pret sabiedrības pīlāriem viņu pašu nometnē. «Zinātnes atbalstītāji» bija labākais iz­lases klubs Klusā okeāna piekrastē. To bija dibinājusi mis Brentvuda, ļoti bagāta vecmeita, un šis klubs bija viņas dzīves biedrs, ģimene un rotaļlieta. Tā biedri bija vis­bagātākie pilsētā un visstabilākie savā bagātībā. Klubā bija pieaicināti arī atsevišķi zinātnieki, lai piešķirtu tam intelektuālu noskaņojumu.

Šim klubam nebija savas celtnes. Tas nebija tāda veida klubs. Tā biedri sapulcējās reizi mēnesī kādā no saviem privātajiem namiem, lai noklausītos kādu lekciju. Lektori, kaut arī ne vienmēr, taču parasti saņēma atlīdzību. Ja kāds ķīmiķis Ņujorkā atklāja ko jaunu, teiksim, rādija jautājumā, viņam samaksāja visus ceļojuma izdevumus pāri kontinentam un karaliski atlīdzināja zaudēto laiku. Tāpat rīkojās ar mājup atgriezušos ziemeļpola ceļotāju vai panākumiem bagātu rakstnieku vai mākslinieku. Vie­sus neaicināja, jo kluba biedri nevēlējās, lai viņu disku­sijas iekļūtu laikrakstos. Toties lieli valstsvīri — un tādi gadījumi bija — varēja pilnīgi brīvi izsacīt savas domas.

Esmu izklājusi sev priekšā saburzītu vēstuli, ko Ernests man rakstījis pirms divdesmit gadiem, un izrakstu no tās šīs rindas:

«Tavs tēvs ir Zinātnes atbalstītāju kluba biedrs, tātad Tu vari tur iekļūt. Ierodies tur nākamās otrdienas va­karā! Es Tev apsolu lielisku pārdzīvojumu. Tev pagājušo reizi neizdevās izsist šos džentlmeņus no sliedēm. Ja Tu ieradīsies, tad es izdarīšu to Tevis labad. Es piespiedīšu viņus rūkt kā vilkus. Tu tikai aizskāri viņu morāli. Un, ja aizskar viņu morāli, tad viņi kļūst vēl jo vairāk paš­apmierināti un pārāki. Es apdraudēšu viņu naudas maku. Tas satricinās viņu primitīvo dabu līdz pamatiem. Ja Tu atnāksi, Tu redzēsi alu cilvēkus smokingos ņurdam un plūcamies ap kaulu. Es Tev apsolu lielisku kaķu koncertu un dziļu ielūkošanos zvēru dabā.

Viņi uzaicinājuši mani, lai saplosītu. Tā ir mis Brent- vudas ideja, ko viņa mēģināja visai neveikli slēpt, mani uzaicinot. Viņa jau arī agrāk ir sniegusi viņiem šādu laika kavēkli. Viņi priecājas, ja dabū redzēt vaļsirdīgus, pieklājīgus pasaules lāpītājus. Mis Brentvuda domā, ka es esmu piemīlīgs kā kaķēns un labsirdīgs un stulbs kā slaucama govs. Nenoliegšu, ka palīdzēju viņai gūt šādu iespaidu. Sākumā viņa bija visai piesardzīga, kamēr bei­dzot konstatēja manu nekaitīgumu. Es saņemšu pieklājīgu honorāru — divi simti piecdesmit dolāru —, kā pienākas cilvēkam, kas, kaut arī radikālis, tomēr reiz kandidējis uz gubernatora posteni. Jā, man jāierodas smokingā. Tas ir obligāti. Nekad savā mūžā neesmu ko tādu valkājis. Šķiet, man tas būs kaut kur jānoīrē. Tomēr es darītu ne tikai to vien, ja man ir izdevība nokļūt šajā klubā.»

Tovakar kluba biedri sapulcējās Pertonveitu namā. Lie­lajā viesistabā bija sanesti krēsli, lai tur varētu sasēsties divi simti klausītāju. Tie bija patiešām sabiedrības pīlāri. Es uzjautrinājos, domās aprēķinādama šo cilvēku repre­zentētās mantas summu, — tā sniedzās vairākos simtos miljonu. Pie tam tās īpašnieki nebija dīkdieņi. Tie bija veikalnieki, kas jo aktīvi piedalījās industriālajā un poli­tiskajā dzīvē.

Mēs visi jau bijām apsēdušies, kad mis Brentvuda ieveda Ernestu. Viņi tūliņ devās uz to telpas galu, kur viņam vajadzēja runāt. Viņš bija smokingā, un viņa platie pleci un karaliskā galva izskatījās lieliski. Visās viņa kus­tībās bija tikko jaušama nepārprotama mulsuma atēna. Man gandrīz šķiet, ka par to vien es būtu varējusi viņu iemīlēt. Raugoties viņā, es izjutu dziļu prieku. Es atkal jutu viņa pulsu sitam manā rokā un viņa lūpas pieskā­rāmies manējām; un tik lepna es biju par to, ka man gribējās piecelties un uzsaukt visai šai sabiedrībai: «Viņš ir mans! Viņš ir turējis mani savās rokās, un es, es vien esmu piepildījusi viņa dvēseli līdz tās iespēju un vareno domu robežām!»

Viesistabā ienākot, mis Brentvuda iepazīstināja viņu ar pulkvedi van Džilbertu, kas vadīja šīsdienas sanāksmi. Pulkvedis van Džilberts bija plaši pazīstams tresta advo­kāts. Piedevām viņš bija ārkārtīgi bagāts. Mazākais ho­norārs, ko viņš mēdza pieprasīt, bija simttūkstoš dolāru.

Likumus viņš zināja no galvas. Viņš rotaļājās ar likumu kā ar lelli. Viņš to mīcīja kā mālus, staipīja un izlocīja pēc patikas kā ķīniešu rotaļlietu. Viņa āriene un runas veids bija veclaicīgi, taču iztēles, atjautības un apķērības ziņā viņš bija tikpat jauns kā pēdējais likuma paragrāfs. Pirmos slavas laurus viņš ieguva, panākdams Šārdvela testamenta laušanu, par ko saņēma piecsimttūkstoš do­lāru.[36] Kopš tās reizes viņš cēlās augšup strauji kā ra­ķete. Viņu bieži dēvēja par labāko advokātu visā valstī — protams, tresta advokātu, un, nosaucot trīs Savienoto Val­stu vislabāko advokātu vārdus, viņa vārda tur nekad ne­trūka.

Viņš piecēlās un dažos labi izvēlētos teikumos ar vieglu ironijas pieskaņu iepazīstināja sapulcējušos ar Ernestu. Pievēršot viņu uzmanību šim sociālajam reformatoram un strādnieku šķiras pārstāvim, pulkvedis van Džilberts bija rotaļīgi zobgalīgs, un klausītāji smīnēja. Tas mani kai­tināja, un es pametu acis uz Ernestu, bet viņa izskats mani nokaitināja vēl vairāk. Sķitās, viņš neņem ļaunā rafinēto izzobošanu. Pat vēl ļaunāk — šķītās, ka viņš to nemaz nemana. Viņš sēdēja stīvi pieklājīgs un miegains. Viņš patiešām izskatījās aprobežots. Uz mirkli man pa­zibēja doma: ja nu šo varas un prāta pārstāvju impozantā klātbūtne iedvesusi vmam bijību? Tad es pasmaidīju. Mani apmuļķot viņš nevarēja, tomēr citus viņš bija ap­muļķojis — kā nupat mis Brentvudu, kura apsēdās pir­majā rindā un šad un tad pavērās pret kādu savu domu biedru, un atzinīgi pasmaidīja par tā piezīmēm.

Kad pulkvedis van Džilberts bija beidzis, Ernests pie­cēlās un saka savu runu. Viņš iesāka klusā balsī, rātni un atturīgi, un visa viņa būtne pauda biklumu. Viņš ru­nāja par savu izcelšanos no strādnieku šķiras, par savas apkārtnes netīrību un postu, kur miesa un gars vienādā Mierā cieš badu un mokas. Viņš attēloja savus centienus un ideālus un to iedomāto paradīzi, kur dzīvo augstākās aprindas.

Viņš sacīja:

— Es zināju, ka tur valda pašaizliedzība, tīras un cēlas domas, drosmīgs prāts. Es zināju to visu, jo lasīju «Jūr­malas bibliotēkas»[37] romānus, kuros, izņemot ļaundarus un avantūristes, visi vīrieši un sievietes domā viscēlākās domas, runā visdaiļākā valodā un paveic viscildenākos darbus. Vārdu sakot, man bija skaidrs kā diena, ka aug­stākās šķirās viss ir daiļš, cildens un jauks, ka tur ir viss, kas piešķir dzīvei krietnumu un cieņu, viss, kas padara dzīvi vērtīgu un atalgo cilvēku par tā pūlēm un postu.

Turpinājumā viņš attēloja savu dzīvi fabrikā, mācekļa gadus kalvē un iepazīšanos ar sociālistiem. To vidū viņš teicās atradis cilvēkus ar asu prātu un lieliskām gara dā­vanām, evaņģēlija sludinātājus, kas izstumti, jo to kristiā­nisms bijis par plašu jebkurai mamona pielūdzēju sektai, un profesorus, kas nav gribējuši, lai valdošā šķira tos samaļ savas kastas gara dzirnakmeņos. Sociālisti esot re­volucionāri, tā viņš sacīja, kas cenšoties gāzt tagadējo aplamo sabiedrību, tie esot spējīgi radīt saprātīgu nākot­nes sabiedrību. Viņš vēl daudz ko sacīja, ko visu nemaz nevar uzrakstīt, bet es nekad neaizmirsīšu, kā viņš ap­rakstīja revolucionāru dzīvi. Viņa atturība izgaisa, balss kļuva stingra un noteikta, tā kvēloja viņa ugunī, un viņa ugunī kvēloja arī doma,s, ko viņš ietērpa vārdos. Viņš sacīja:

— Revolucionāru vidū es sastapu gaišu ticību cilvēcei, liesmainu ideālismu, viscēlāko pašaizliedzību, cildenumu un pašuzupurēšanos — visas lieliskākās, izcilākās gara īpašības. Te dzīve bija skaidra, cēla un moža. Es nācu saskarē ar dižām dvēselēm, kuru miesa un gars pacēlās pāri dolāriem un centiem, kurām izsalkušu priekšpilsētas bērnu vārgie vaidi nozīmēja vairāk nekā visa greznība un cenšanās pēc komerciālas ekspansijas un pasaules kundzības. Ap mani bija cēli mērķi un varonīgas jūtas, ap mani dienu un nakti bija saules un zvaigžņu mir­dzums, uguns un rasa, un manu acu priekšā vienmēr pacēlās degošs un liesmojošs svētais Grāls, paša Kristus Grāls, Kristus, kas ir silti cilvēcīgs, ilgi cietis un pāres­tību mocīts, bet beigās atbrīvots un glābts. — Un atkal, kā jau agrāk, es redzēju Ernestu apskaidrotu savā priekšā. Viņa piere izstaroja dievišķumu, kas viņā slē­pās, un vēl jo spožāk mirdzēja viņa acis šinī staru vai­nagā, kas viņu ietērpa it kā vizmā. Bet pārējie neredzēja šo staru vainagu, un es nodomāju, ka varbūt asaras, kas man lija aiz mīlas un prieka, aptumšojušas manas acis. Vismaz misters Viksons, kas sēdēja aiz manis, bija pil­nīgi vienaldzīgs, jo es dzirdēju viņu skaļi un ņirdzīgi nosakām: — Utopija.[38]

Ernests stāstīja par savu augšupeju sabiedrībā, kamēr viņš beidzot nācis saskarē ar augstāko slāņu pārstāvjiem un nostājies līdzās vīriem, kas ieņēmuši augstus posteņus. Tad sākusies viņa vilšanās, un šo vilšanos viņš attēloja tādiem vārdiem, kas nebija visai glaimojoši viņa klausī­tājiem. Viņu mācis apkārtnes zemiskums, dzīve vairs nav šķitusi daiļa un jauka. Viņš bijis sašutis par savtīgumu, ar ko viņš sadūries, un vēl vairāk viņu pārsteidzis ga­rīgu interešu trūkums. Pēc iepazīšanās ar revolucionāriem viņu satriecis valdošās šķiras gara trulums. Pie tam viņš atklājis, ka viņi visi, vīrieši un sievietes, par spīti savām krāšņajām baznīcām un labi atalgotajiem garīdzniekiem, bijuši vienīgi materiālā labuma meklētāji. Viņi gan pie­mīlīgi pļāpājuši par sīkiem ideāliem un tikpat sīku mo­rāli, bet tomēr viņu dzīve pašos pamatos bijusi mantas raušana. Un viņi nav pazinuši nekādu patiesu morāli, to, ko Kristus sludinājis un ko tagad vairs nesludina.

— Es sastapu cilvēkus, — Ernests turpināja, — kas miera ķēniņa vārdā dedzīgās daiļrunās vērsās pret karu un tanī pašā laikā izdalīja saviem pinkertoniem[39] šaute­nes, lai tie apšautu streikotājus viņu pašu fabrikās. Es

Mistapu cilvēkus, ko iesvēla sašutumā boksa cīņu bruta- lilate, bet kuri tanī pašā laikā piedalījās uztura līdzekļu viltošanā, tā nonāvējot ik gadus vairāk zīdaiņu nekā asiņainais Erods.

Sis smalkais aristokrātiska izskata džentlmenis bija mēms tresta direktors un rīks, ar kura palīdzību slepeni aplaupīja atraitnes un bāriņus. Sis goda vīrs, kas kolek­cionēja dārgas grāmatas un atbalstīja literatūru, deva luikuļus municipalitātes mašīnas saimniekam, cilvēkam ar masīviem žokļiem un zemu pieri. Sis izdevējs, kas publicēja sludinājumus par medicīniskiem patentlīdzek- jiem, nosauca mani par nekrietnu demagogu, kad es pie­prasīju, lai viņš publicē savā laikrakstā patiesību par šiem patentlīdzekļiemSis cilvēks, kas runāja augstā stilā un lielā nopietnībā par ideālisma daiļumu un dieva žēl- • irdību, nupat bija noblēdījis saviem kompanjoniem viņu peļņas tiesu. Šis cilvēks, baznīcas balsts un liels misio­nāru pabalstītājs, nostrādināja sava veikala kalpotājas desmit stundas dienā par bada algu un dzina tās taisnā ceļā uz prostitūciju. Šis cilvēks, kas deva līdzekļus jaunu katedru dibināšanai universitātēs un cēla greznas baznī­cas, par dolāriem un centiem nodeva tiesā nepatiesu zvē­restu. šis dzelzceļu magnāts lauza savu vārdu kā pilsonis, goda vīrs un kristīgais, atļaudams slepenu rabatu, un to viņš darīja bieži. Tur tas senators bija rotaļlieta, vergs un marionete brutāla, neizglītota lielfabrikanta rokās,[40]tapat bija arī ar gubernatoru un augstākās tiesas locekli; un visi trīs brauca pa dzelzceļu ar brīvbiļetēm; un tātad veiklais kapitālists bija kungs pār fabrikām, fabrikantiem un dzelzceļiem, kas izsniedza brīvbiļetes.

Tā es paradīzes vietā nokļuvu izkaltušajā komerciālisma tuksnesī. Izņemot darījumu sfēru, visur valdīja trulums. Es neatradu nekā, kas būtu tīrs, cēls un možs, kaut at­radu daudzus, kas bija moži savā pagrimšanā. Ko es sastapu, tas bija neiedomājams savtīgums un nežēlība, nejēdzīga, rijīga un rupji praktiska iedzīvošanās kāre.

Ernests vēl daudz runāja par viņiem un par savu vil­šanos. Garīgi tie bija viņu garlaikojuši, morāliski — at­stūmuši, tā ka viņš juties laimīgs, atgriežoties pie saviem revolucionāriem, tīriem, cēliem un garīgi možiem, — pil­nīgs pretstats kapitālistiem.

— Un nu, — viņš sacīja, — ļaujiet man pastāstīt par revolūciju!

Bet vispirms man jāaizrāda, ka viņa niknā apsūdzība nebija nevienu ietekmējusi. Es aplūkoju viņus un redzēju, ka viņu augstprātīgo pašapziņu nebija ne drusciņ skā­ruši viņa pārmetumi. Man bija jāatceras Ernesta vārdi, ka uzbrukums viņu morālei nespēj izsist viņus no sliedēm. Tomēr es manīju, ka viņa drosmīgā valoda bija zināmā mērā ietekmējusi mis Brentvudu. Viņa izskatījās noraizē­jusies un nemierīga.

Ernests iesāka ar revolūcijas armijas aprakstu, un, kad viņš minēja tās skaitlisko spēku (pēc dažādās valstīs no­dotajām balsīm), sapulcējušies kļuva nemierīgi. Viņu se­jas pauda bažas un lūpas cieši sakniebās. Tagad, beidzot, viņi juta, ka cīņa ir sākusies. Viņš attēloja sociālistu internacionālo organizāciju, kas apvieno pusotra miljona cilvēku Savienotās Valstīs un vairāk par divdesmit trim miljoniem pārējā pasaulē.

— Sāda revolucionāra armija, — viņš teica, — divdes­mit pieci miljoni, ir spēks, kas liek valdītājiem un val­došām šķirām padomāt. Sīs armijas lozungs ir: «Nekādas žēlastības!» Mēs gribam visu, kas jums pieder. Mūs var apmierināt vienīgi viss jūsu īpašums. Mēs gribam saņemt savās rokās varas grožus un cilvēces likteni. Te ir mūsu rokas. Tās ir stipras rokas. Mēs gribam atņemt jūsu kun­dzību, jūsu pilis, jūsu godību, un tad jūs varat strādāt par maizes kumosu kā zemnieks tīrumā vai kā izbadojies, nožēlojams kantorists jūsu pilsētās. Te ir mūsu rokas. Tās ir stipras rokas!

Un, tā runājot, viņš pacēla savu vareno plecu aug­stumā savas spēcīgās rokas, un kalēja plaukstas tvēra gaisu kā ērgļa nagi. Viņš stāvēja kā valdošā darba gars, kas izstiepj rokas, lai sagrābtu un iznīcinātu savus pre­tiniekus. Es ievēroju, ka klausītāji tikko manāmi sarāvās šī konkrētā, varenā un draudīgā revolūcijas tēla priekšā. Sarāvās gan tikai sievietes, un viņu sejās bija lasāmas

bailes. Vīrieši tie nebija. Tie piederēja pie tiem bagātnie­kiem, kas netur rokas klēpī, viņi bija aktīvi, viņi bija cī­nītāji. Kļuva dzirdama zema, apspiesta dūkoņa, kas mirkli saviļņoja gaisu un tad izdzisa. Tā bija ņurdēšanas priekš­vēstnesis, un to man šovakar bieži gadījās dzirdēt — šo zvēra pazīmi cilvēkā, nopietnāko no visām viņa pirmat­nējām kaislībām. Viņi neapzinājās, ka izdvesuši šīs ska­ņas. Tā bija zvēru bara ņurdoņa, kas baram izlaužas pilnīgi neapzināti. Un, kad es tanī mirklī redzēju cietsir­dību viņu sejās un cīņas kāri zvērojam viņu acīs, tad es zināju, ka nebūs viegli izraut no viņu rokām varu pār pasauli.

Ernests turpināja savu uzbrukumu. Viņš paskaidroja, ka runā Savienoto Valstu pusotra miljona revolucionāru vārdā, ka pārmet kapitālistu šķirai, ka tā nav pareizi va­dījusi sabiedrību. Viņš uzskicēja alu cilvēku un tagadējo mežoņu tautu ekonomisko apstākļu ainu un uzsvēra, ka tiem nepieder ne darba rīki, ne mašīnas, tikai dabas do­tais pašu spēks darba veikšanai. Tad viņš attēloja mašīnu un sociālās organizācijas attīstību un secināja, ka šodien civilizēta cilvēka ražošanas spējas tūkstoškārt lielākas nekā mežonim.

— Pieci cilvēki, — viņš sacīja, — var izcept maizi tūkstotim. Viens cilvēks var izaust kokvilnas drānu divi simti piecdesmit cilvēkiem, vilnas drānu trīs simti cil­vēkiem, pagatavot zābakus un kurpes tūkstoš cilvēkiem. Te izriet secinājums, ka civilizētais cilvēks, ja sabiedrība pareizi tiek vadīta, ir stipri vien pārāks par alu cilvēku. Bet vai tā ir? To mēs tūliņ redzēsim. Savienotajās Val­stīs šodien piecpadsmit miljoni cilvēku dzīvo trūkumā,1 un ar trūkumu šeit apzīmēts tāds stāvoklis, kad cilvēks nespēj normāli strādāt aiz nepietiekamas pārtikas un slikta dzīvokļa. Savienotās Valstīs šodien strādā trīs mil­joni bērnu,[41] par spīti jūsu tā saucamajai darba likum­došanai. Divpadsmit gados viņu skaits divkāršojies. Un pie reizes es jums, sabiedrības vadoņiem, vaicāšu, kāpēc jūs nepublicējat 1910. gada skaitļus. Un es arī atbildēšu

jūsu vietā: tāpēc, ka jūs baidāties. Šis posta attēls pa­ātrinātu revolūciju, kas patlaban jau briest.

Atgriezīsimies pie manas apsūdzības. Ja mūslaiku cil­vēka ražošanas spējas ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēka, kā tad iespējams, ka Savienotās Valstīs šodien ir piecpadsmit miljoni cilvēku, kam nav ne pienācīga dzī­vokļa, ne pietiekama uztura? Kāpēc šodien Savienotās Valstīs strādā trīs miljoni bērnu? Mana apsūdzība ir pa­matota. Kapitālistu šķira ir aplam saimniekojusi. Ievē­rojot, ka tagadējais cilvēks dzīvo nožēlojamāk par alu iemītnieku, kaut gan viņa ražošanas spējas ir tūkstoškārt lielākas, ievērojot to, neviens cits secinājums nav iespē­jams kā vien tas: kapitālistu šķira ir aplam saimnieko­jusi, jūs esat aplam saimniekojuši, džentlmeņi, jūs esat noziedzīgi un savtīgi saimniekojuši. Uz šo apsūdzību jūs man šovakar vaigu vaigā tāpat nevarat atbildēt, kā visa jūsu šķira nevar atbildēt Savienoto Valstu pusotra mil­jona revolucionāriem. Jūs man nevarat atbildēt. Lūdzu, es jūs uzaicinu! Un vēl vairāk, es iedrošinos apgalvot, ka jūs arī tad nevarēsiet atbildēt, kad būšu beidzis. Šinī punktā jums mēle būs mēma, kaut jūs arī runāsiet daudz par citiem jautājumiem.

Jūs esat pieļāvuši savā saimniekošanā kļūdu pēc kļū­das. Jūs esat pārvērtuši civilizāciju par kautuvi. Jūs esat bijuši akli un mantkārīgi. Jūs (tāpat kā šodien) bez no­sarkšanas esat pacēluši savu balsi mūsu likumdošanas iestādēs un paskaidrojuši, ka peļņa nav iegūstama, ja nenodarbina bērnus un mazuļus. Ja jūs man neticat, lūdzu, — tas viss ir protokolēts. Jūs esat iežūžojuši savu sirdsapziņu ar frāzēm par skaistiem ideāliem un dārgiem morāles likumiem. Jūs esat uztūkuši aiz varas un man­tas, apskurbuši aiz panākumiem, bet jūsu izredzes nav lielākas kā traniem, kas mielojas ap medus kārēm, līdz darba bites metas uz viņiem, lai izbeigtu viņu bezdarbīgo dzīvi. Jūs esat pieļāvuši nelabojamas kļūdas sabiedrības vadīšanā, un tāpēc šī vadība jums jāatņem. Pusotra mil­jona strādnieku gatavojas apvienoties ar citiem, lai at­ņemtu jums vadību. Tā ir revolūcija, džentlmeņi! Aizka­vējiet to, ja jūs varat!

Ernesta balss vēl krietnu laika sprīdi atbalsojās pla­šajā telpā. Tad atkal sacēlās dūkoņa, ko es jau iepriekš biju dzirdējusi, un kāds desmits cilvēku uzlēca kājās un lūdza van Džilbertam vārdu. Es ievēroju, ka mis

Mrentvudas pleci konvulsīvi raustījās, un uz mirkli kļuvu nikna, jo domāju, ka viņa smejas par Ernestu. Tad es atklāju, ka tie nav smiekli, bet histērija. Viņa bija izmi­sumā par to, ko izdarījusi, ievezdama šo musinātāju savā godātajā klubā.

Pulkvedis van Džilberts neievēroja vīriešus ar niknumā satrauktajām sejām, kuri pieteicās pie vārda. Viņa paša seja bija niknumā sašķobīta. Viņš uzlēca kājās, plātīdamies rokām, un kādu mirkli varēja izdabūt tikai nesakarīgas skaņas. Tad viņš atguva valodu. Tomēr tā nebija ne dārgi atalgota jurista runa, ne arī veclaicīgas retorikas pa­raugs.

— Aplamības pēc aplamībām! — viņš izsaucās. — Ne­kad savā mūžā neesmu dzirdējis tik daudz aplamību vienā pašā īsā stundā. Un bez tam, jaunais cilvēk, jūs nepa­stāstījāt mums nekā jauna. To visu es reiz mācījos universitātē, iekāms jūs bijāt dzimuši. Zans Zaks Ruso sludināja jūsu sociālistiskās teorijas jau pirms diviem gad­simtiem. Atpakaļ pie zemes, patiešām! Atgriešanās iepriek­šējā stāvoklī! Mūsu bioloģija māca, ka tas nav bīstams. Tas ir patiess vārds, ka nepilna izglītība ir bīstama lieta, un to jūs šovakar esat pierādījuši ar savām vājprātīgā teorijām. Aplamības pēc aplamībām! Nekad savā mūžā neesmu cietis no tādas aplamību pārmērības. Jūsu sa­steigtie vispārinājumi un bērnišķie secinājumi nav šitā vērts!

Viņš nievājoši pasita knipi un svarīgi atsēdās. No sie­viešu puses bija dzirdama neskaidra murmināšana, kamēr vīrieši izteica savu piekrišanu skarbākās balsīs. Puse no vīriešiem, kas bija prasījuši vārdu, sāka runāt reizē. Šis Bābeles jūklis bija neaprakstāms. Misis Pertonveitas pla­šās telpas nebija vēl pieredzējušas tādu skatu. Un tie bija aukstasinīgie industrijas vadītāji un sabiedrības pīlāri, šie rūcošie, ņurdošie mežoņi smokingos. Ernests patiešām bija izsitis viņus no sliedēm, izstiepdams rokas pēc viņu naudas maisiem, šīs rokas, kuras viņu acīs pārvērtās pus­otra miljona revolucionāru rokās.

Bet Ernests nezaudēja galvu nevienā situācijā. Iekāms pulkvedis van Džilberts bija paguvis apsēsties, Ernests jau bija kājās.

— Runāt pa vienam! — viņš uzbrēca.

Šīs skaņas no viņa spēcīgo plaušu dziļumiem apklusināja kliedzējus. Ar savas personības spēku viņš piespieda tos klusēt.

— Runāt pa vienam, — viņš mierīgi atkārtoja. — Ļau­jiet man atbildēt pulkvedim van Džilbertam! Pēc tam varēs runāt citi — tikai labi ievērojiet, katrreiz pa vie­nam! Nekādas masu spēles. Te nav futbola laukums.

Jūs, — viņš turpināja, pievērsies pulkvedim van Džil­bertam, — neatbildējāt nekā uz maniem vārdiem. Jūs tikai iekaisumā izteicāt pāris dogmatisku apgalvojumu par manām garīgajām spējām. Tās var noderēt jūsu pro­fesijā, bet ar mani jūs tā nedrīkstat runāt. Es neesmu strādnieks, kas jūs lūdz, cepuri rokā turēdams, paaugsti­nāt viņam algu vai pasargāt no mašīnas, pie kā viņš strādā. Ar mani strīdoties, jūs nedrīkstat mētāties ar ne­pierādāmiem apgalvojumiem. Tos varat pataupīt saviem algotajiem vergiem. Tie neiedrošināsies jums atbildēt, jo jūs turat viņu dienišķo maizi, viņu dzīvību savās rokās.

Ja runā par atgriešanos pie dabas, par ko jūs esot mā­cījušies universitātē vēl pirms manas dzimšanas, tad at­ļaujiet man piezīmēt, ka jūs acīmredzot kopš tā laika neesat nekā vairs mācījušies. Sociālismam tikpat maz ko­pēja ar to kā diferenciālnolīdzinājumiem ar Bībeles pan­tiņiem. Es jau sacīju, ka jūsu šķira ir stulba, tiklīdz tā nonāk ārpus veikala' darījumu robežām. Jūs, ser, esat brīnišķīgs piemērs manam apgalvojumam.

Mis Brentvudas nervi neizturēja, ka viņas simttūkstoš dolāru vērto advokātu tik drausmīgi nozākā. Viņas histē­rijas lēkme kļuva tik stipra, raudas un smiekli tik neval­dāmi, ka viņu izveda no istabas. Un tas bija labi, jo pats ļaunākais vēl bija priekšā.

— Jums nemaz nevajag man ticēt, — Ernests turpi­nāja, kad traucēklis bija likvidēts. — Jūsu pašu autori­tātes vienbalsīgi apstiprinās jūsu nezināšanu. Jūsu pašu algotie zināšanu piegādātāji pateiks, ka jums nav tais­nība. Ejiet pie saviem iztapīgākajiem socioloģijas profe­soru asistentiem un pavaicājiet, kāda starpība starp Ruso mācību par atgriešanos pie dabas un sociālisma mācību; vaicājiet jūsu lielākajiem ortodoksajiem buržuāziskajiem tautsaimniekiem un sociologiem; uzšķiriet jebkuru grā­matu, kura apskata šo tematu un kura atrodas jūsu pa­balstīto bibliotēku plauktos; visur jūs saņemsiet atbildi, ka aicinājumam atgriezties pie dabas nav nekā kopēja ar sociālismu. Taisni otrādi — jūs saņemsiet vienbalsīgu atbildi, ka atgriešanās pie dabas un sociālisms ir dia­metrāli pretēji viens otram. Kā jau sacīju, jūs neesat spiesti man ticēt. Jūsu stulbumu apliecina grāmatas, jūsu pašu grāmatas, ko jūs nekad nelasāt. Un attieksmē uz stulbumu jūs esat tikai savas šķiras pārstāvis.

Jūs pārzināt likumus un veikalu darījumus, pulkvedi van Džilbert. Jūs zināt, kā jākalpo trestam un kā jāsa­groza likumi, lai dividendes celtos. Ļoti labi. Palieciet i)ie tā! Tur jūs esat īstā vietā. Jūs esat lielisks jurists, bet nožēlojams vēsturnieks, jūs nekā nezināt no sociolo­ģijas, un jūsu bioloģija ir Plinija laikabiedre.

Pulkvedis van Džilberts nemierīgi grozījās savā krēslā. Telpā valdīja pilnīgs klusums. Visi sēdēja kā apmāti, kā paralizēti, man gribētos sacīt. Tik drausmīga izturēšanās pret lielo pulkvedi van Džilbertu bija nedzirdēta, neiedo­mājama, neticama — pret lielo pulkvedi van Džilbertu, kura priekšā drebēja tiesneši, kad viņš piecēlās tiesas zālē. Bet Ernests nekad netaupīja savus ienaidniekus.

— Protams, es nedomāju jūs personiski aizskart, — Ernests runāja tālāk. — Katrs labs savā darbā. Tikai pa­lieciet jūs pie sava darba, tāpat kā es pie sava. Jums ir sava specialitāte. Ja runā par to, kā labāk apiet likumu vai ka radīt jaunu likumu laupītkāro trestu labā, tad es esmu nevarīgs jūsu priekšā. Turpretī socioloģijā — manā darba laukā — tas ir otrādi. Neaizmirstiet to! Atcerieties arī to, ka jūsu likums ir tikai šīsdienas produkts un nav spējīgs aptvert dziļākus jautājumus. Tāpēc jūsu nepie­rādītie apgalvojumi un vēsturisko un socioloģisko jautā­jumu pārsteidzīgie vispārinājumi nav to pūļu vērti, ko jūs izšķiežat, tos izsakot.

Ernests mirkli klusēja un domīgi aplūkoja van Džil­bertu. Viņš redzēja, kā pretinieka seja dusmās pietvīka un saviebās, kā viņa krūtis cilājās, augums locījās un slai­dās, baltās rokas nervozi sažņaudzās un atlaidās.

— Man tomēr liekas, ka jums vēl ir drusku enerģijas, un es došu jums iespēju to izlietot. Es apsūdzēju jūsu šķiru. Pierādiet, ka mana apsūdzība nav pamatota! Es aizrādīju jums uz šālaika cilvēku postu — Savienotajās Valstīs vergo trīs miljoni bērnu, bez kuru darba nav iespējama peļņa, piecpadsmit miljoni nepietiekami ap­ģērbtu un nepietiekami paēdušu cilvēku mitinās sliktos dzīvokļos. Es aizrādīju, ka šolaiku cilvēka ražošanas spē­jas, pateicoties jaunajām ražošanas attiecībām un darba mehanizācijai, ir tūkstoškārt lielākas nekā alu cilvēkiem. No šiem diviem faktiem izriet tikai viens secinājums — proti, kapitālistu šķira ir slikti saimniekojusi. Tā ir mana apsūdzība, un es uzaicināju jūs atbildēt uz to. Pat vēl vairāk: es jau iepriekš pateicu, ka jūs neatbildēsiet. Jums tātad pienākas likt kaunā un apsmieklā manas pareģa spējas. Jūs nosaucāt manu runu par aplamībām. Pierā­diet, ka tās ir aplamības, pulkvedi van Džilbert! Atbildiet uz šo apsūdzību, ko es un mani pusotra miljona biedru cēluši pret jūsu šķiru!

Pulkvedis van Džilberts bija galīgi aizmirsis, ka viņš vada sanāksmi un ka pieklājība prasa, lai viņš dotu vis­pirms vārdu citiem. Viņš uzlēca kājās, mētājās rokām un vārdiem, piemirsis jebkuru savaldīšanos, pārmaiņus pārmeta Ernestam gan viņa jaunību, gan demagoģiju un nikni uzbruka strādnieku šķirai, nosaucot to par slinku un nevērtīgu.

— Neesmu redzējis neviena advokāta, kas tik stūrgal­vīgi turētos pie viena punkta, — Ernests atbildēja uz viņa tirādi. — Maniem gadiem nav nekāda sakara ar maniem vārdiem, tāpat arī strādnieku šķiras nevērtībai. Es apvainoju kapitālistu šķiru nepareizā sabiedrības va­dīšanā. Jūs neatbildējāt. Jūs pat nemēģinājāt atbildēt. Kāpēc? Vai tāpēc, ka jums nav ko atbildēt? Jums jāaiz­stāv visu šeit sapulcējušos gods. Visi, izņemot mani, gaida šo atbildi no jums, jo viņiem pašiem nav ko atbildēt. Bet es jau sacīju jums iepriekš, ka jūs ne vien neatbildēsiet, bet arī nemēģināsiet atbildēt.

— Tas ir neciešami! — pulkvedis van Džilberts iesau­cās. — Tas ir apvainojums.

— Neciešami ir tas, ka jūs neatbildat, — Ernests uz­svērti atteica. — Intelektuāli nevienu nevar apvainot. Apvainojums pēc savas dabas ir emocionāls. Atjēdzieties! Dodiet man intelektuālu atbildi uz manu intelektuālo ap­sūdzību, ka jūsu šķiras saimniekošana bijusi nepareiza!

Pulkvedis van Džilberts klusēja, viņa seja bija nelaipna un augstprātīga kā cilvēkam, kas nolēmis nestrīdēties ar kausli.

— Nevajag noskumt, — Ernests viņu priecināja. — Ap­mierinieties ar to, ka neviens jūsu šķiras loceklis vēl nav atbildējis uz šo apsūdzību! — Viņš pievērsās pārējiem, kas nepacietīgi gaidīja savu kārtu. — Tagad ir jūsu reize. Nāciet uzbrukumā, tikai nepiemirstiet, ka esmu jūs uzaicinājis dot man atbildi, ko pulkvedis van Džilberts palika man parādā!

Nav iespējams uzrakstīt visu, ko šinī diskusijā saru- uaja. Nekad nebiju iedomājusies, cik daudz var sarunāt Iris stundās. Tomēr tas bija brīnišķīgi. Jo vairāk oponenti Iekarsa, jo vairāk Ernests viņus tīšuprāt kaitināja. Viņam bija enciklopēdiskas zināšanas visās zinātņu nozarēs, un bieži viņš satrieca tos ar vienu vārdu vai teikumu kā ar izveicīgu zobena dūrienu. Viņš aizrādīja uz viņu loģikas vajajām vietām. Tur bija nepareizs silloģisms, tam seci­nājumam nebija sakara ar premisu, nākošā premisa bija nederīga, jo tanī bija viltīgi apslēpts secinājums, ko vēl vajadzēja pierādīt. Te bija maldi, tur bezkaunība, un šis apgalvojums atkal bija pretrunā ar visās grāmatās minē­tiem faktiem.

Tā tas turpinājās. Šad tad viņš apmainīja zobenu pret rungu un izdalīja triecienus viņu uzskatiem pa labi un kreisi. Un vienmēr viņš prasīja faktus un atsacījās ap­spriest teorijas, un viņa fakti sagādāja pārējiem pilnīgu sakāvi. Kad viņi uzbruka strādnieku šķirai, viņš atcirta: «Katliņš sauc podiņu par melnu; tā nav atbilde uz ap­galvojumu, ka jūsu pašu seja netīra.» Un pastāvīgi viņš atkārtoja: «Kāpēc jūs neatbildat uz apvainojumu, ka jūsu šķira nepareizi saimniekojusi? Jūs runājat par daudz ko citu, tikai ne par to. Vai tas ir tādēļ, ka jūs nezināt, ko atbildēt?»

Diskusijas beigās runāja misters Viksons. Viņš vienī­gais bija palicis, aukstasinīgs, un Ernests izturējās pret viņu ar cieņu, ko citiem nebija parādījis.

— Nekāda atbilde nav vajadzīga, — misters Viksons nosvērti sacīja. — Es sekoju visai šai diskusijai ar izbrīnu un īgnumu. Man dusmas par jums, džentlmeņi, manas šķiras locekļi. Jūs uzvedāties kā nelgas skolnieki, iejaucot šādā diskusijā gan ētiku, gan vidusmēra politiķa frāžai- nību. Jūs tikāt sakauti un nostumti pie malas. Jūs lieto­jāt ļoti daudz vārdu, bet viss jūsu teiktais bija tikai sīk­šana. Jūs sīcāt kā odi ap lāci. Džentlmeņi, te ir lācis (viņš norādīja uz Ernestu), un jūsu sīkšana tikai kutināja viņa ausis.

Ticiet man, stāvoklis ir nopietns. Šis lācis izstiepj šo­dien savus nagus, lai saplosītu mūs. Viņš sacīja, ka Sa­vienotajās Valstīs ir pusotra miljona revolucionāru. Tas ir fakts. Viņš sacīja, ka šo cilvēku nolūks ir atņemt mums mūsu kundzību, mūsu pilis un visu mūsu godību. Arī tas ir fakts. Pārgrozības, lielas pārgrozības sabiedrībā ir gai­dāmas, bet varbūt tās nebūs tās, ko lācis paredz. Lācis sacīja, ka viņš saplosīs mūs. Bet ja nu mēs saplosām lāci?

Telpā sacēlās balsu dūkoņa, un visi pamāja cits citam saprazdamies un apņēmīgi. Viņu sejas bija kļuvušas skar­bas. Tie bija karotāji, tas bija skaidrs.

— Bet ar vārdiem mēs lāci neuzveiksim, — misters Viksons turpināja dzestri un bezkaislīgi. — Mēs viņu medīsim. Mēs neatbildēsim viņam ar vārdiem. Mēs savu atbildi dosim ar svinu. Mums ir vara. To neviens neno­liegs. Un ar šīs varas palīdzību mēs paliksim neuzvarami.

Viņš pēkšņi pievērsās Ernestam. Šis mirklis bija dra­matisks.

— Tāda ir mūsu atbilde. Mēs nešķiedīsim veltīgi vār­dus. Ja jūs izstiepsiet savas daudzinātās stiprās rokas pēc mūsu pilīm un visas mūsu godības, mēs jums pierā­dīsim, ko nozīmē spēks. Granātu un šrapneļu rēcieni, automātu sprakšķi būs mūsu atbilde.1 Mēs samīsim revo­lucionārus zem sava papēža un soļosim pāri jūsu līķiem. Pasaule pieder mums, mēs esam tās kungi, mūsu tā pa­liks. Kopš vēsture sākusies, darbaļaužu masas ir gulē­jušas pīšļos, un es protu vēsturi lasīt. Pīšļos tie arī pa­liks, kamēr man un manējiem, un tiem, kas mums sekos, piederēs vara. Tas ir īstais vārds, karalisks vārds — vara! Ne dievs, ne mamons, bet vara. Turiet šo vārdu uz mēles, kamēr tā sāk sūrstēt! Vara!

— Esmu saņēmis atbildi, — Ernests mierīgi noteica. — Tā bija vienīgā iespējamā atbilde. Vara. Tas ir, ko mēs sludinām strādnieku šķirai. Mēs zinām un mēs zi­nām no rūgtiem piedzīvojumiem, ka jūs neaizkustinās nekāda lūgšanās pēc tiesībām, taisnības un cilvēcības. Jūsu sirdis ir tikpat cietas kā jūsu papēži, kas samin trū­cīgos. Tāpēc mēs sludinām varu. Ar mūsu balsošanas tiesību varu mēs jums vēlēšanu dienā atņemsim kundzību.

— Un, ja nu jums vēlēšanu dienā ir pārsvars, noteikts pārsvars, — misters Viksons viņu pārtrauca, — bet mēs

• Lai parādītu tālaika uzskatus, sekojošā definīcija paņemta no «Ciniķa vārdnīcas» (1906. g.), kuras autors ir Ambrozs Bīrss, savā laikā plaši pazīstams un nelabojams mizantrops. «Karteča, liet. v., siev. dz. Arguments, ko nākotne gatavo par atbildi uz Amerikas so­ciālistu prasībām.» atsakāmies nodot jums to varu, ko jūs esat iekarojuši pie vēlēšanu urnas?

— Arī to mēs esam apsvēruši, — Ernests atbildēja, - un savu atbildi mēs jums dosim ar svinu. Jūs nosau­cat varu par karalisku vārdu. Ļoti labi. Lai tā paliek. Un tanī dienā, kad mēs būsim iekarojuši uzvaru pie vēlē­šanu urnām un jūs atteiksieties nodot mums vadību, ko mēs būsim ieguvuši konstitucionālā un miera ceļā, — ja Jūs vēlaties zināt, ko mēs tad darīsim, tad, es saku, mēs atbildēsim jums: mūsu atbilde būs granātu un šrapneļu iecieni un automātu sprakšķi.

Jūs neizbēgsiet no mums. Tas ir taisnība, ka jūs esat vēsturi pareizi lasījuši. Tas ir taisnība, ka darbaļaudis gulējuši pīšļos kopš vēstures sākuma. Un tāpat taisnība ir tas, ka darbaļaudis paliks pīšļos, kamēr jums un jūsē­jiem, un jūsu pēcnācējiem piederēs vara. Es piekrītu jums. Es piekrītu visam, ko jūs sacījāt. Vara visu iz­šķirs — tāpat kā līdz šim. Šī ir šķiru cīņa. Tāpat kā jūsu šķira uzveica feodālo aristokrātiju, tāpat jūs uzveiks mana šķira, strādnieku šķira. Ja jūs protat lasīt savu bioloģiju un socioloģiju tikpat pareizi, kā esat lasījuši vēsturi, tad jūs atzīsiet, ka iznākums, ko es aprakstīju, ir neizbēgams. Nav svarīgi, vai tas notiks pēc gada, pēc desmit vai tūkstoš gadiem, — jūsu šķiru uzveiks. Un tas notiks ar varas palīdzību. Mēs, strādnieki, esam mācī­jušies šo vārdu no galvas, kamēr tas pārņēmis visus mūsu jutekļus. Vara! Tas ir k'aralisks vārds!

Un tā beidzās vakars Zinātnes atbalstītāju klubā.

VI NODAĻA ĒNAS

Ap to laiku pār mūsu galvām savilkās arvien tumšāki negaisa mākoņi. Ernests jau vairākkārt bija runājis ar tēvu par viņa paradumu uzaicināt pie sevis sociālistus un strādnieku līderus, kā arī atklāti apmeklēt sociālistu mītiņus, bet tēvs tikai nosmējās par Ernesta bažām. Es atkal daudz mācījos no satiksmes ar strādnieku šķiras līderiem un domātājiem. Es iepazinos ar medaļas otru pusi. Mani sajūsmināja viņu pašaizliedzība un augstais ideālisms, kaut arī biedēja sociālisma ārkārtīgi plašā zinātniskā un filozofiskā literatūra. Es gan mācījos ātri, tomēr ne tik ātri, lai aptvertu mūsu bīstamo stāvokli.

Bija brīdinājumi, bet man tie pagāja secen. Piemēram, , misis Viksone un misis Pertonveita mūsu universitātes pilsētā bija milzīgs sociāls spēks, un tās bija konstatē-j jušas, ka es esmu pārsteidzīga un pārāk pašapzinīga jau­nava ar nelāgām tieksmēm jaukties citu darīšanās. Tas man likās pilnīgi dabiski, ņemot vērā, ko es biju darījusi, lai noskaidrotu, kādos apstākļos Džeksons zaudējis roku. Bet tomēr biju novērtējusi par zemu šo sabiedriskā ziņā tik spēcīgo sieviešu sprieduma nozīmi.

Es manīju gan, ka mani labākie draugi sāk no manis izvairīties, bet izskaidroju to ar noskaņojumu, kas bija radies manās aprindās sakarā ar gaidāmajām manām un Ernesta kāzām. Tomēr drīz vien Ernests man lika sa­prast, ka šī manas šķiras izturēšanās nav tikai spontāna jūtu izpausme, bet ka aiz tās slēpjas organizēta sazvē­restība.

— Tu esi devusi pajumti savas šķiras ienaidniekam, — viņš sacīja. — Un ne vien pajumti, tu esi atdevusi savu mīlu, pati sevi. Tā ir savas šķiras nodevība. Nedomā, ka tu izbēgsi no sodai

Vēl pirms tam tēvs pārnāca kādu pēcpusdienu mājās, un mēs ar Ernestu, kas arī te atradās, redzējām, ka tēvs ir pikts, pikts kā filozofs. īsti pikts viņš bija ļoti reti, tomēr atļāvās sev zināmu tiesu kontrolēta piktuma. Viņš to sauca par tonisku līdzekli, un, viņam ienākot, mēs nopratām, ka viņš ir toniski pikts.

— Ko jūs domājat, — viņš iesāka, — es biju pusdie­nās pie Vilkoksa.

Vilkokss bija agrākais universitātes rektors, kura gur­dais gars bija vispārinājumu pārslodzīts, kas gan bija jauni tūkstoš astoņsimt septiņdesmitajā gadā, bet kopš tā laika nebija vairs revidēti.

— Es biju ielūgts, — tēvs turpināja. — Mani uzaici­nāja ierasties. — Viņš apklusa, un mēs nogaidījām. — O jā, es piekrītu, tas bija izstrādāts visai veikli, bet man bija jānoklausās pārmetumi. Man! Un no si veca izrak­teņa!

— Varu derēt, ka zinu, ko jums pārmeta, — Ernests ieteicās.

— Nē, un kaut jūs arī trīs reizes minētu, — tēvs smējās.

— Pietiks ar vienu reizi, — Ernests atteica. — Un man put nav jāmin, es tikai secināšu. Jums pārmeta jūsu pri­vāto dzīvi.

— Pareizi! — tēvs izsaucās. — Kā jūs to uzminējāt?

— Es zināju, ka tā būs. Es jūs jau agrāk brīdināju.

— Taisnība, — tēvs domīgi atbildēja. — Man tikai bija grūti tam ticēt. Bet, lai nu kā, tas man sniedz vie­nīgi vairāk pierādījumu manai grāmatai.

— Tas ir nieks pret to, kas vēl būs, — Ernests turpi- naja, — ja jūs joprojām uzņemsiet savās mājās visādus sociālistus un radikāļus, mani ieskaitot.

— Vecais Vilkokss teica to pašu. Viņš sarunāja daudz aplamību. Tas esot bezgaumīgi, pilnīgi nelietderīgi un nesaskanot ar universitātes tradīcijām un politiku. To visu viņš lika tikai manīt, tā ka man nebija iespējams viņu kārtīgi iedzīt strupceļā. Gandrīz jau man tas izde­vās, bet viņš sāka tikai daudzināt, cik augstu viņš un visa pasaule vērtējot mani kā zinātnieku. Viņam tas ne­bija patīkams uzdevums; bija redzams, cik neomulīgi viņš jutas.

— Viņam nav rīcības brīvības, — Ernests sacīja. — Va­žas[42] nav patīkams ierobežojums.

— Jā, tik daudz es no viņa uzzināju. Viņš sacīja, ka universitātei šogad vajadzīgs daudz vairāk naudas, nekā valsts piešķīrusi, tāpēc tai esot jābalstās uz privātu per­sonu ziedojumiem, un šīs personas celšot iebildumus, ja universitāte novērsīšoties no saviem augstajiem ideāliem un objektīviem pētījumieņi tīrās domas laukā. Kad es mē­ģināju iedzelt viņam ar jautājumu, kāds sakars manai privātai dzīvei ar universitātes novēršanos no tās aug­stajiem ideāliem, viņš man piedāvāja divgadīgu atvaļinā­jumu ar pilnu algu, lai es varētu braukt atpūtas un pētī­jumu nolūkos uz Eiropu. Protams, ka šādos apstākļos es nevarēju piedāvājumu pieņemt.

— Jums būtu labāk, ja jūs būtu to darījis, — Ernests drūmi atteica.

— Tā bija kukuļošana, — tēvs protestēja, un Ernests pamāja. — Šis nožēlojamais sacīja, ka viesībās un tam­līdzīgās vietās tenkojot par manu meitu, kas publiski pa­rādoties kopā ar tik samaitātu cilvēku kā jūs, un ka tas nesaskanot ar universitātes toni un godu. Viņš negribot izteikt man personiskus pārmetumus, nebūt ne, bet tādas valodas klīstot, un man vajagot to saprast.

Ernests mirkli pārdomāja teikto, tad sacīja, un viņa sejā mainījās satraukums ar drūmām dusmām:

— Aiz tā visa slēpjas kas vairāk par universitātes ideālu. Kāds izdarījis spiedienu uz rektoru Vilkoksu.

— Jūs tā domājat? — tēvs vaicāja, un viņa seja pauda vairāk intereses nekā baiļu.

— Es vēlētos, kaut varētu jums izteikt tās domas, kas nule vēl veidojas manās smadzenēs, — Ernests sacīja. — Nekad vēl pasaules vēsturē cilvēku sabiedrība nav at­radusies tik drausmīgā nepārtrauktu maiņu stāvoklī kā patlaban. Straujās pārgrozības mūsu industriālajā sis­tēmā rada tikpat straujas pārmaiņas mūsu reliģiskajā, po­litiskajā un sociālajā struktūrā. Briesmīgs, nepiedzīvots apvērsums veidojas sabiedrības ķermeni. To var tikai ne­skaidri noģist, bet tas ir jūtams gaisā jau šodien. Var jau nojaust šā milzīgā, nenoteicamā, šaušalīgā rēgu. Mans prāts bīstas saskatīt tā iespējamos veidfls. Jūs dzir­dējāt, ko nesen runāja Viksons. Aiz viņa vārdiem slēpās tas pats vārdā neminētais, bezveidīgais, ko es jūtu. Viņš to runādams neapzināti nojauta.

— Jūs gribat sacīt.'.. — tēvs iesāka, bet aprāvās.

— Es gribu sacīt, ka patlaban zemei uzmācas kāda milzīga, drausmīga ēna. Varat saukt to par oligarhijas ēnu, ja vēlaties, tas ir tuvākais apzīmējums, ko es iedro­šinos dot. Kāds būs tās raksturs, to es nevaru iedomāties.[43]varu tikai sacīt: jūsu stāvoklis ir bīstams — jums draud briesmas, ko manas paša bailes vēl palielina, jo neesmu spējīgs tās aptvert. Sekojiet manam padomam un ņemiet atvaļinājumu.

— Bet tā būtu gļēvulība, — tēvs pretojās.

— Nebūt ne. Jūs esat vecs virs. Jūs esat dzīvē veicis navu darbu, pie tam lielu darbu. Atstājiet tagad cīņu jau­natnei un spēkam! Mums, jauniešiem, darbs vēl priekšā, līva stāvēs man līdzās, lai notiktu kas notikdams. Viņa aizstās jūs cīņas frontē.

— Bet man taču nekā nevar darīt, — tēvs neatlaidās.

Es, paldies dievam, esmu neatkarīgs. O jā, es joti labi

zinu, cik nekrietni var izturēties pret profesoru, kas eko­nomiski atkarīgs no universitātes, bet es esmu neatkarīgs. Es neesmu profesors savas algas dēļ. Es varu ļoti ērti iztikt no saviem paša ienākumiem, un viņi taču vairāk man nevar atņemt kā algu.

— Jūs tomēr neredzat apstākļus īstā gaismā, — Er­nests atbildēja. — Ja tas viss notiks, no kā es baidos, las jums var tikpat viegli atņemt jūsu algu kā visus jūsu ienākumus, jā, pat visu īpašumu.

Tēvs kādu brīdi klusēja, viņš pārdomāja, un es redzēju viņa sejā rodamies apņēmības vaibstus. Pēdīgi viņš sacīja:

— Atvaļinājumu es neņemšu. — Viņš atkal mirkli klu­sēja. — Es strādāšu tālāk pie savas grāmatas.1 Varbūt jums taisnība, bet, šā vai tā, es palikšu savā sargpostenī.

— Labi, — Ernests noteica. — Jūs ejat to pašu ceļu, ko bīskaps Morhauzs, un tuvojaties līdzīgai katastrofai. Iekāms jūs nonāksiet šī ceļa galā, jūs jau abi būsiet pro­letārieši.

Runa novirzījās uz bīskapu, un mēs lūdzām Ernestu pastāstīt, ko viņš ar bīskapu izdarījis.

— Viņš ir kļuvis garīgi slims, kopš izstaigājis elli kopā ar mani. Es viņam parādīju dažu mūsu fabrikas strād­nieku dzīvokļus. Es parādīju viņam tās cilvēku atliekas, ko mūsu industrijas mašīna aizmetuši, un viņš noklausī­jās to dzīves gājumu. Es viņu ievedu Sanfrancisko posta perēkļos, un viņš mācījās atzīt, ka žūpošanai, prostitū­cijai un noziegumam ir dziļāki cēloņi par iedzimtu izvir­tību. Viņš ir ļoti slims, un pats ļaunākais tas, ka viņš vairs nevalda pār sevi. Viņš ir pārāk ētisks, pārāk dziļi saviļņots un, kā parasti, nepraktisks. Viņš lidinās māko­ņos ar visādiem ētiskiem maldiem un plāniem par savu misiju izglītoto aprindās. Viņš uzskata par savu svētu pienākumu atmodināt veco baznīcas garu un sludināt tā vēsti valdošām šķirām. Viņš ir pārpūlējies. Viņa jūtas izlauzīsies agri vai vēlu, un tad notiks katastrofa. Kāda veidā, to var tikai minēt. Viņš ir tīra, apgarota dvēsele, bet galīgi nepraktisks. Es nespēju viņu saprast. Es nevaru noturēt viņu zemes virsū. Apžilbinošā ātrumā viņš trau­cas pretī savam Getsemanas dārzam. Šīs cēlās dvēseles taisni kā nolemtas krustā sišanai.

— Un tu? — es ievaicājos, un mans smaids nespēja noslēpt norūpējušās mīlas nopietnību.

— Es ne, — viņš atsmaidīja. — Man var piespriest nāves sodu vai noslepkavot, bet krustā sist nekad. Es pārāk stingri un cieši turos pie zemes.

— Bet kāpēc tev jāpieļauj bīskapa krustā sišana? — es jautāju. — Tu taču nenoliegsi, ka būsi tās iemesls.

— Kāpēc man būtu jāatstāj pašapmierināta dvēsele tās omulībā, kad miljoni dzīvo trūkumā un postā? — viņš atjautāja.

— Kāpēc tad tu ieteici tēvam pieņemt atvaļinājumu?

— Tāpēc, ka es neesmu cēla un jūsmīga dvēsele, — skanēja atbilde. — Tāpēc, ka esmu grūti iekustināms, flegmātisks un savtīgs. Tāpēc, ka es tevi mīlu, un tāpēc, ka, tāpat kā gadījumā ar Ruti, tava tauta ir mana tauta. Bīskapam nav nevienas meitas. Bez tam, lai gan tas būtu tikai sīkums, taču viņa sīkā apsūdzība tomēr nesīs zināmu labumu revolūcijai — un pat sīkumam ir nozīme.

Es nevarēju Ernestam piekrist. Es pazinu bīskapa Mor- hauza cēlo raksturu un nevarēju aptvert, ka viņa balss, ko viņš pacels par taisnību, būs tikai sīka, neievērojama gaušanās. Tomēr dzīves skarbo īstenību es nepazinu tā kā Ernests. Viņš skaidri redzēja, cik veltīgas būs bīskapa cildenās dvēseles pūles, un tuvie notikumi drīz noskaid­roja to arī man.

īsi pēc tam Ernests pastāstīja man, ka valdība viņam piedāvājusi Savienoto Valstu darba pilnvarnieka posteni. Es gavilēju aiz prieka. Atalgojums bija pietiekami liels un varēja nodrošināt mūsu kopdzīvi. Bez tam darbs bija Ernestam piemērots, un, beidzot, mans pašmīlīgais lepnums uzskatīja šo piedāvājumu par Ernesta spēju at­zīšanu. . ,

Tad es pamanīju viņa acīs ko pazibam. Viņš smējās par mani.

— Tu taču to… nenoraidīsi? — es apmulsusi jautāju.

— Tā ir piekukuļošana, — viņš atbildēja. — Te pieli­cis savu slīpēto roku Viksons, un aiz viņa stāv arī aug- .lakas personas. Tas ir vecs triks, tikpat vecs kā pati šķiru cīņa, — nolaupīt strādnieku armijai tās vadoni. Na­baga piekrāptais strādniek! Ja tu zinātu, cik daudzi no laviem vadoņiem šādā veidā nopirkti! Ir taču lētāk, daudz U'tāk kādu ģenerāli nopirkt nekā cīnīties ar viņu un viņa armiju. Reiz bija — bet es negribu nosaukt nevienu vārdā. Ir jau tāpat pietiekami ļauni. Mana dārgā, es esmu strād­nieku vadonis. Es nevēlos pārdoties. Ja arī ne aiz citiem Iemesliem, tad vismaz tāpēc, ka nevaru nodot sava na­baga vecā tēva piemiņu un aizmirst, kā viņu iedzina nāvē.

Manam lielajam, stiprajam varonim bija asaras acīs. Viņš nevarēja nekad piedot, kā bija izturējušies pret viņa lēvu — kā viņu bija piespieduši uz zemiskiem meliem un sīkām zādzībām, lai viņš varētu sagādāt maizi saviem bērniem.

— Mans tēvs bija krietns cilvēks, — Ernests man reiz sacīja. — Viņam bija laba sirds, bet to saplosīja, sakrop­ļoja un notrulināja dzīves nežēlība. Viņa darba devēji, šie nezvēri, padarīja viņu par nodzītu kustoni. Viņš būtu varējis vēl dzīvot tāpat kā tavs tēvs. Fiziski viņš bija stiprs. Bet viņš bija saistīts pie mašīnas, un viņu no­dzina līdz nāvei peļņas dēļ. Neaizmirsti to! Peļņas dēļ viņa darba devēji, šie laiskie parazīti, šie nezvēri, samak- sāja ar viņa dzīvību par kādu uzdzīves vakaru, spožiem vizuļiem vai tamlīdzīgu jutekļu orģiju.

VII NODAĻA BĪSKAPA VĪZIJA

«Bīskaps ir zaudējis galvu,» Ernests man rakstīja. «Viņš vairs nejūt zemi apakš kājām. Šovakar viņš grib mēģināt nodibināt atkal kārtību mūsu nožēlojamajā pa­saulē. Viņš grib pasludināt savu priecas vēsti. Tā viņš man izteicās, un es nespēju viņu atturēt. Šovakar viņš vada sēdi I. H. P.[44] un nodomājis jau ievadvardos darīt zināmu savu misiju.

Vai lai aizvedu Tevi noklausīties viņu? Protams, viņa mēģinājumam jau iepriekš lemta neveiksme. Tas salau­zīs sirdi ir Tev, ir viņam, bet Tev tā būs lieliska mācība. Tu zini, mana dārgā, cik lepns esmu uz Tavu mīlu, un tāpēc es vēlētos, lai Tu zini manu īsto vērtību, lai es Ta­vās acīs izpērku kādu drusku no tā, kas Tev manī šķiet necienīgs. Mans lepnums grib, lai Tu atzīsti manas domas par pareizām un piekriti tām. Mani uzskati ir skarbi, bet tik cēlas būtnes kā bīskapa neveiksme rādīs Tev, kāpēc esmu spiests būt tik skarbs. Tātad ierodies šovakar; lai cik bēdīgs būs šāvakara notikums, es tomēr jūtu, ka tas tuvinās Tevi man.»

I. H. P. tovakar noturēja Sanfrancisko sapulci.[45] Tā bija sasaukta, lai apspriestos par piemērotiem līdzekļiem sa­biedrības netikumības apkarošanai. Bīskaps Morhauzs va­dīja sapulci. Kad viņš parādījās prezidijā, es skaidri re­dzēju, cik viņš ir nervozs un satraukts. Viņam līdzās sē­dēja bīskaps Dikinsons, H. H. Džonss, ētikas profesors Kalifornijas universitātē, misis V. V. Herda, pazīstama labdarīgu sarīkojumu organizētāja, Filips Vords, tikpat pazīstams filantrops, yn vēl dažas mazākas slavenības tuvākmīlestības un morāles laukā. Bīskaps Morhauzs pie­cēlās un iesāka bez ievada:

— Es braucu vakar savā karietē pa ielām. Bija jau vēls. Sad un tad es palūkojos ārā pa tās logiem, un pēk­šņi man likās, ka manas acis atdarās un es redzu parā­dības to īstajā gaismā. Vispirms es aizsedzu acis ar ro­kām, lai paglābtos no drausmīgās ainas, bet tad tumsā es dzirdēju balsi: «Kas darāms? Kas darāms?» Pēc mirkļa šis jautājums atskanēja citādi: «Ko darītu mūsu pestī­tājs?» Un līdz ar šo jautājumu man likās, ka ataust spoža gaisma un es ļoti skaidri saredzu savu pienākumu, kā Zauls ieraudzīja savējo ceļā uz Damasku.

Es apturēju karieti, izkāpu un pāris vārdiem pierunāju divas ielasmeitas iesēsties karietē pie manis. Ja Jēzum bija taisnība, tad šīs divas nelaimīgās ir manas māsas uti vienīgais, kas viņas var šķīstīt, ir mana mīlestība un gadiba.

Es dzīvoju vienā no jaukākajiem Sanfrancisko rajo­niem. Nams, kurā es mītu, izmaksāja simttūkstoš dolāru, mēbeles, bibliotēka un mākslas darbi vēl vairāk. Tas ir grezns nams, nē, tā ir pils ar daudziem kalpotājiem. Līdz šim es nebiju zinājis, kam der pilis. Es biju domājis, ka tanīs jādzīvo. Bet tagad es zinu. Es ievedu šīs abas sie­vietes no ielas manā pilī, un viņas paliks pie manis. Es ceru visas istabas savā pilī piepildīt ar šādām māsām.

Klausītāji kļuva aizvien nemierīgāki un mulsāki, un prezidijā sēdošo sejas pauda aizvien lielākas izbailes un samulsumu. Sinī brīdī bīskaps Dikinsons piecēlās un ar derdzīguma izteiksmi sejā steigšus pameta prezidiju un zaļi. Bet bīskaps Morhauzs likās visu apkārtni aizmirsis, viņa acis skatīja tikai savu vīziju, un viņš turpināja:

— O, manas māsas un brāļi, šī mana rīcība parādīja man iespēju uzveikt visas grūtības. Līdz šim es nebiju zinājis, kāpēc pasaulē ir karietes. Tagad es zinu. Tās ir tam nolūkam, lai tanīs varētu pārvadāt vārgos, sasirgušos un vecos, lai varētu parādīt godu tiem, kas zaudējuši pat kauna sajūtu.

Es nezināju, kāpēc ir būvētas pilis, bet tagad es zinu, kam tās der. Mēs pārvērtīsim baznīcu pilis par slimnīcām un patversmēm tiem, kas nomaldījušies neceļos un iet bojā.

Viņš apklusa uz ilgāku brīdi, savu domu pārņemts un noraizējies, kā tās labāk izsacīt.

— Es neesmu cienīgs, dārgie brāļi, runāt ar jums par morāli. Esmu pārāk ilgi nodzīvojis kaunā un liekulībā, lai spētu līdzēt citiem. Bet tas, ko izdarīju ar šīm sie­vietēm, savām māsām, parādīja man, cik viegli uzejams istais ceļš. Tiem, kas tic Jēzum un viņu mācībai, nevar būt citu jūtu pret savu tuvāko kā tikai — mīlestība. Ti­kai mīlestība ir stiprāka par grēku, stiprāka par nāvi. Tāpēc es runāju uz bagātajiem jūsu vidū: jūsu pienākums ir darīt to, ko es esmu darījis un darīšu. Lai katrs, kam labi klājas, uzņem savā namā kādu zagli un izturas pret lo kā pret savu brāli vai kādu nelaimīgo un izturas pret to kā pret savu māsu, un tad Sanfrancisko nevajadzēs ne policijas, ne maģistrāta, cietumi tiks pārvērsti slimnīcās un noziegums izzudīs līdz ar noziedzniekiem.

Mums vajag atdot sevi pašu, nevis mūsu naudu. Mums jādara tas, ko darījis Kristus. Tā ir baznīcas misija šo­dien. Mēs esam tālu aizgājuši no tā kunga mācības, esam krituši grēkā pie saviem gaļas podiem, esam mamonu likuši Kristus vietā. Es labprāt vēlētos nolasīt jums kādu dzejoli, kur tas viss izsacīts. To uzrakstījusi kāda nomal­dījusies dvēsele, kam tomēr bijis gaišs skatiens.1 To ne­drīkst uztvert kā uzbrukumu katoļu baznīcai. Tas ir uz­brukums visām baznīcām, visu baznīcu greznībai un lep­nībai, baznīcām, kas novērsušās no tā kunga ceļa un pametušas viņa ganāmpulku. Klausieties:

Skan katedrālē sudrabbazūnes — Un godbijībā ļaudis ceļos slīkst; Kā dievu, acs ko tikko skatīt drīkst, Tur Romas svēto tēvu redzu es.

Kā priesterim tam tērps ir putu balts, Un purpurs viņu skauj kā karaļgods; Trim zelta vainagiem viņš vainagots. Tā soļo pāvests spožs un lepni stalts.

Pie tā caur gadsimtiem sirds aizzogas, Kas klīda viens gar ūdens klajumiem, Kam nebij miera, sirds kaut mūžam alkst.

«Ir lapsām alas, putniem mājvietas;

Man kājas asinīs no akmeņiem,

Un sāļš aiz asarām mans skopais vīna malks».

Klausītāji bija satraukti, bet mēmi. Tomēr bīskaps Mor­hauzs to nemanīja. Viņš turpināja savu domu:

— Un es saku bagātajiem jūsu vidū un visiem bagā­tajiem: bargi jūs apspiežat tā kunga avis. Jūs esat ap­cietinājuši savas sirdis. Jūs esat noslēguši savas ausis pret tām balsīm, kas brēc visā zemē, — pret posta un bēdu balsīm, ko jūs negribat dzirdēt, bet kas jums būs reiz jādzird. Un tāpēc es saku …

Te H. H. Džonss un Filips Vords, kas bija piecēlusies 110 sēdekļiem, izveda bīskapu no zāles, kamēr klausītāji palika sēžam pārsteigti un kā bez elpas.

Kad mēs atkal atradāmies ielā, Ernests sāka ļauni un nevaldāmi smieties. Viņa smiekli mani nepatīkami aiz­skāra. Man likās, mana sirds lūzīs aiz nomāktām asarām.

— Viņš ir izpildījis savu misiju, — Ernests izsaucās.

- - Viņa cilvēcība un dziļi slēptā dvēseles sirsnība izlau­žas uz āru, un viņa kristīgie klausītāji, viņu mīlēdami, nosprieda, ka viņš zaudējis prātu. Vai tu ievēroji, cik piesardzīgi viņu izveda? Pat ellei būtu jāsmejas par šādu Izradi!

— Bet bīskapa vārdi un rīcība šovakar taču radīja lielu Iespaidu, — es ieteicos.

— Tev tā šķiet? — Ernests ironiski vaicāja.

— Tas sacels sensāciju, — es paskaidroju. — Vai tu neredzēji, kā reportieri rakstīja, cik jaudas, viņa runas laikā?

— Neviena rindiņa no tā rīt nebūs laikrakstos!

— To es nespēju ticēt! — es izsaucos.

— Pagaidi vien, — skanēja atbilde. — Nevienas rin­diņas, nevienas viņa izsacītās domas. Dienas prese? Melu prese!

— Bet reportieri? — es nemitējos. — Es taču viņus re­dzēju.

— Tu neredzēsi iespiestu nevienu vārdu no tā, ko viņš sacīja. Tu aizmirsti izdevējus. Viņi saņem savu algu par to politiku, ko viņi realizē. Un viņu politika ir tāda: ne­iespiest neko tādu, kas aktīvi apdraud pastāvošo iekārtu. Bīskapa runa bija nikns uzbrukums valdošajai morālei. Tā bija ķecerība. Viņu izveda no zāles, lai aizkavētu tur­pmākās ķecerības. Laikraksti nodos šo ķecerību aizmirstī­bai. Savienoto Valstu prese? Tas ir parazītisks augs, kas pārtiek no kapitālistu šķiras. Preses uzdevums ir ietek­mēt sabiedrisko domu valdošās šķiras labā, un to prese godam veic.

Ļauj man pareģot. Laikraksti rīt tikai pieminēs, ka bīs­kapa veselība iedragāta, ka viņš ir pārstrādājies un va­kar vakarā sabrucis. Pēc dažām dienām būs atkal minēts, ka viņa nervi gaužām bēdīgā stāvoklī un ka viņa patei­cīgā draudze piešķir viņam ilgāku atvaļinājumu. Tad no­tiks sekojošais: vai nu bīskaps sapratīs savu kļūdu un atgriezīsies no atvaļinājuma kā pilnīgi vesels cilvēks, kam vairs nav nekādu vīziju, vai viņš paliks pie saviem apla­miem ieskatiem; un tad tu droši vien lasīsi laikrakstos ar aizkustinošu smalkjūtību sastādītu neuzkrītošu ziņojumu, ka viņš ir garīgi slims. Un tad viņš varēs stāstīt savas vīzijas polstētām sienām.

— Nu tu ej par tālu! — es izsaucos.

— Sabiedrības acīs tas tiešām ir ārprāts, — viņš tur­pināja. — Kurš goda vīrs, ja tas nav jucis, uzņems savā mājā ielasmeitas un zagļus un izturēsies pret tiem kā brāļiem un māsām? Taisnība, Kristus nomira starp di­viem zagļiem, bet tas ir pavisam kas cits. Gara vājums? Cilvēkam, kurš nonācis pretrunā ar citiem, garīgie procesi vienmēr maldīgi — un šā cilvēka gars ir maldīgs. Kur ir robeža starp gara maldīgumu un gara vājumu? Ir taisni neaptverami, kā vesels cilvēks var nonākt pilnīgā pret­runā ar otra vesela cilvēka slēdzieniem.

Labs piemērs tam lasāms šī vakara laikrakstos. Mār- kitstrīta dienvidu galā dzīvo Mērija Mak-Kenna. Viņa ir trūcīga, bet godīga sieviete. Arī patriote viņa ir, tikai viņai maldīgi uzskati par Amerikas karogu un to protek­ciju, ko šis karogs it kā simbolizējot. Un, lūk, kas ar viņu noticis. Viņas vīrs cietis nelaimes gadījumā un ievie­tots uz trim mēnešiem slimnīcā. Kaut gan sieva pelnī­jusies ar veļas mazgāšanu, viņa palikusi īri parādā. Va­kar viņu gribējuši izlikt no dzīvokļa. Viņa ietinusies Ame­rikas karogā un paziņojusi, ka nu viņa esot pasargāta un neviens nedrīkstot izlikt viņu aukstumā uz ielas. Bet kas nu noticis? Viņu arestējuši kā vājprātīgu. Šodien viņu izmeklējuši psihiatri un atzinuši par vājprātīgu. Viņa ievietota Napas vājprātīgo namā.

— Tas taču ir pavis'am kas cits, — es pretojos. — Pie­ņemsim, ka man par kādas grāmatas literāro vērtību ir citādi uzskati nekā pārējiem. Vai tāpēc mani ievietos pie garā slimiem?

— Ļoti pareizi, — viņš atbildēja, — bet šī uzskatu dažādība neapdraud sabiedrību. Taisni te meklējama at­šķirība. Mērijas Mak-Kennas un bīskapa uzskatu dažā­dība turpretī apdraud sabiedrību. Kas notiks, ja visi trū­cīgie nokavēs īres maksājumus un meklēs patvērumu pie Amerikas karoga? Tad namu īpašnieki var iet ubagot. Bīskapa uzskati ir tikpat bīstami sabiedrībai, tāpēc prom ar viņu uz vājprātīgo namu.

Man tomēr negribējās tam ticēt.

— Pagaidi, gan redzēsi, — Ernests atteica, un es gai­dīju.

Otrā dienā es liku atnest visus laikrakstus. Tiktāl Er­nestam bija taisnība: no bīskapa runas nebija iespiests ne vārds. Pāris laikrakstu bija pieminējuši, ka bīskaps ļāvies aizrauties no savām jūtām. Toties viņam sekojošo runātāju seklības bija iespiestas visos sīkumos.

Pēc dažām dienām parādījās īss paziņojums, ka bīs­kaps aizgājis atvaļinājumā, lai atpūstos no pārstrādāša­nas. Tiktāl viss bija labi: par vājprātību vai pat nervu sabrukumu nebija ne vārda. Es nevarēju pat iedomāties, kads sāpju ceļš vēl būs bīskapam janostaigā.

VIII NODAĻA MAŠĪNU DRAGĀTAJI

īsi pirms tam, kad Ernestu izvirzīja par sociālistu kan­didātu kongresā, tēvs sarīkoja savas «Peļņas un zaudē­jumu» viesības, kā viņš tās savējo vidū dēvēja. Ernests nosauca tās par «mašīnu dragātāju» pusdienām. Tēvs patiešām bija ieaicinājis tikai veikalniekus — protams, mazos veikalniekus. Šaubos, vai kāds no viņiem bija da­lībnieks tādā uzņēmumā, kura kopējais kapitāls pārsniedza pāris simttūkstoš dolāru. Tie bija īsti vidusšķiras veikal­nieku pārstāvji.

Tur bija Ouens no firmas «Silverbergs, Ouens un Ko» — lielas koloniālpreču tirgotavas, kam bija vairākas filiāles; mēs mēdzām pie viņa iepirkties. Tālāk tur bija abi lielā drogu preču veikala «Kovalts un Vošberns» īpašnieki, tāpat misters Asmunsens, kam piederēja lielas granīta lauztuves Kontrakostas grāfistē, un daudzi viņiem līdzīgi mazu fabriku vai mazu uzņēmumu īpašnieki vai dalīb­nieki — vārdu sakot, mazi kapitālisti.

Tie bija izmanīgi, mundri cilvēki, un viņu valoda bija skaidra un vienkārša. Viņi kā vienā mutē sūdzējās par lielajiem sindikātiem un trestiem. Viņu lozungs bija: «Nost ar trestiem!» Visa posta cēlonis esot tresti, un viņi visi apsūdzēja tos. Viņi uzskatīja, ka valstij jāpārņem savā īpašumā tādi tresti kā dzelzceļu un telegrāfa trests; mil­zīgā bagātību uzkrāšanās jāaizkavē ar attiecīgiem ienā­kumu nodokļiem. Tāpat viņi prasīja, lai pašvaldību īpa­šumā pārietu tādas labierīcības kā ūdensvads, gāze, tele­fons un ielu dzelzceļi.

Sevišķi interesants bija mistera Asmunsena stāsts par savām akmeņlauztuvju īpašnieka likstām. Viņš atzinās, ka nekad nav guvis peļņu no sava uzņēmuma, kaut gan akmeņlauztuves kopš Sanfrancisko izpostīšanas lielajā zemestrīcē stipri paplašinājušās. Tanīs sešos gados, kopš sākta Sanfrancisko atjaunošana, viņa uzņēmums četrkār- šojies un astoņkāršojies, bet viņam tomēr neklājoties labāk.

— Dzelzceļš pārzina manus darījumus labāk par mani, — viņš sacīja. — Tas zina manus darījumu izde­vumus līdz pēdējam centam un tāpat manu līgumu no­teikumus. Kā tas kļūst zināms, to es varu tikai minēt. Laikam manā un manu veikalu draugu uzņēmumos dar­bojas spiegi, jo, tiklīdz es noslēdzu kādu prāvāku līgumu, kura noteikumi sola man labu peļņu, tā dzelzceļš paaug­stina maksu par pārvadājumiem no manām lauztuvēm līdz nosūtīšanas vietai. Paskaidrojumi netiek sniegti. Dzelzceļš aprij manu peļņu. Šādos apstākļos es nekad neesmu varējis panākt dzelzceļa atsacīšanos no tādas ta­rifu paaugstināšanas. No otras puses, ja bijušas neveik­smes, ja cēlušies darījumu izdevumi vai noslēgti līgumi ar neizdevīgākiem nosacījumiem, dzelzceļš tūliņ pazemina maksu par pārvadāšanu. Kādas tam sekas? Dzelzceļš vienmēr pievāc manu peļņu, vai tā liela vai maza.

— Jums tātad paliek pāri apmēram tik daudz, — Er­nests viņu pārtrauca, — cik jūs saņemtu kā uzņēmuma vadītājs, ja akmeņlauztuves piederētu dzelzceļam.

— Tieši tik daudz, — Asmunsens piekrita. — Es ne­sen izskatīju savas pēdējos desmit gados vestās grāmatas un pārliecinājos, ka esmu taisni tik daudz nopelnījis, cik pelna uzņēmuma vadītājs. Tikpat labi dzelzceļš varētu būt manu akmeņlauztuvju īpašnieks un iecelt mani par uzņēmuma vaditāju.

— Tikai ar to atšķirību, — Ernests smējās, — ka tad dzelzceļam būtu jāuzņemas tas risks, no kura jūs to tik laipni atbrīvojat.

— Pilnīgi pareizi, — misters Asmunsens noskumis pie­krita.

Kad katrs bija izkratījis savu sirdi, Ernests sāka vēr­sties pie visiem ar jautājumiem. Pirmo viņš iztaujāja mis­teru Ouenu.

— Vai jūs pirms sešiem mēnešiem neatvērāt Berklijā jaunu filiāli?

— Jā, — misters Ouens atbildēja.

— Un kopš tā laika, cik esmu ievērojis, trīs mazi kolo- niālveikali aizvēruši savas durvis. Vai jūsu filiāle tam par iemeslu?

Misters Ouens apliecināja to ar pašapmierinātu smaidu:

— Viņi nevarēja noturēties pret mums.

— Kāpēc?

— Mums bija vairāk kapitāla. Jo lielāks uzņēmums, jo mazāki izdevumi un lielāka izdarība.

Un jūsu filiāle uzsūkusi trīs mazu uzņēmumu peļņu. Es saprotu. Bet sakiet — kas noticis ar šo uzņēmumu īpašniekiem?

— Viens vada mūsu smago auto. Kas noticis ar pārē­jiem, nezinu.

Ernests tūliņ pievērsās misteram Kovaltam.

— Jūs pārdodat ļoti daudz preču par pazeminātām ce­nām.[46] Kas noticis ar tiem sīkajiem drogistiem, ko jūs piespiedāt pie sienas?

— Viens no viņiem tagad vada mūsu receptūras no­daļu, — skanēja atbilde.

— Un jūs uzsūcāt peļņu, kas agrāk bija palikusi vi­ņiem?

— Protams, tāpēc jau mēs esam veikalnieki.

— Un jūs, — Ernests pēkšņi pievērsās misteram As- munsenam, — jūs esat sašutis, ka dzelzceļš piesavinās jūsu peļņu?

Misters Asmunsens pamāja.

— Jūs gan gribētu paturēt peļņu savā kabatā?

Misters Asmunsens atkal pamāja.

— Uz citu rēķina?

Atbildes nebija.

— Uz citu rēķina? — Ernests neatlaidās.

— Tā taču iegūst peļņu, — misters Asmunsens īsi at­teica.

— Tātad veikalnieka uzdevums ir pelnīt uz citu rēķina un neļaut, lai citi pelna uz jūsu rēķina, vai ne?

Ernestam bija jāatkārto jautājums, iekāms misters As­munsens atbildēja.

— Jā, tā tas ir, — viņš sacīja. — Tikai mums nav iebildumu, ja arī citi pelna, vienīgi šī peļņa nedrīkst būt pārmērīga.

— Tas ir, jūs domājat, liela, bet jums pašam nav iebil­dumu iegūt lielu peļņu? Taču ne?

Misters Asmunsens laipni atzinās šinī vājībā. Tad

Ernests ņēma kādu citu uz grauda, misteru Kalvinu, kam agrāk bija piederējusi liela piensaimniecība.

— Pirms neilga laika jūs cīnījāties pret piena trestu, un nu jūs esat meties sīkmuižnieku politikā.[47] kā tas ga­dījies?

— O, es vēl neesmu no šīs cīņas atteicies, — misters Kalvins atbildēja, uzmezdams mums pietiekami kareivīgu skatienu. — Es apkaroju trestu tanī jomā, kur tas ir ap­karojams, — politiskajā. Es jums to paskaidrošu. Pirms neilga laika mēs, piensaimnieki, strādājām katrs pat­stāvīgi.

— Bet jūs taču savstarpēji konkurējāt, — Ernests viņu pārtrauca.

— Jā, un tāpēc peļņa samazinājās. Mēs mēģinājām organizēties, bet neatkarīgie piensaimnieki mums visu iz­jauca. Tad radās piena trests.

— Kuru finansēja no «Standard Oil Companv»[48] peļ­ņas, — Ernests piezīmēja.

— Jā, — misters Kalvins apstiprināja. — Toreiz gan mēs to nezinājām. Trests piestājās mums ar rungu: vai nu ar mums, un jums klāsies labi, vai pret mums, un mir­siet badā. Daudzi mūsējie iestājās trestā. Kas to nedarīja, kāra zobus vadzī. O jā, trests maksāja … sākumā. Piena cenas cēlās par centu Titrā. Vienu ceturtdaļu centa saņē­mām mēs, trīs ceturtdaļas trests, pēc tam cenas atkal cē­lās par centu, tikai mēs no tā centa nesaņēmām nekā. Mūsu prasības palika bez ievērības. Trestu kontrolēja «Standard Oil Company». Mēs atklājām, ka mēs šeit neesam nekas. Beidzot mēs nesaņēmām arī savu ceturt- daļcentu. Tad trests sāka mūs izspiest. Ko nu darīt? Bei­dzot mūs izspieda — un nepalika neviena piensaimnieka, tikai piena trests vien.

— Bet man liekas, ka jūs vēl būtu konkurences spējīgi, ja cenas paceltos par diviem centiem litrā, — Ernests viltīgi iebilda.

— Tā mēs arī domājām, un to mēs izmēģinājām. — Misters Kalvins brīdi klusēja. — Tas mūs izputināja. Trests pārdeva tirgū pienu lētāk, nekā mēs to varējām.

Pas vienmēr varēja gūt tur nelielu peļņu, kur mēs strā­dājam ar skaidriem zaudējumiem. Es šai lietā zaudēju pieedesmittūkstoš dolāru. Lielākā daļa mūsējo bankrotēja. Piensaimnieki vairs neeksistēja.

— Tātad trests atņēma jūsu peļņu, — Ernests konsta­tēja. — Un nu jūs mēģināt politikas jomā iznīcināt trestu nr likumīgiem līdzekļiem, lai atgūtu savu peļņu.

Mistera Kalvina seja atplauka.

— Taisni to pašu es saku zemniekiem savās runās. Tā Ir mūsu ideja, ietverta pāris vārdos.

— Bet trests tomēr ražo pienu lētāk, nekā to varētu darīt neatkarīgie piensaimnieki? — Ernests pratināja.

— Kāpēc lai tas to nedarītu ar savu lielisko organizā­ciju un jauno darba mehanizāciju, ko tam atļauj tā lie­lais kapitāls?

— Bez vārda runas, — Ernests piekrita. — Kāpēc gan ne, un trests to arī dara.

Misters Kalvins noturēja politisku runu, izklāstot sa­vus uzskatus. Daļa klausītāju viņam no sirds piekrita, un visi bija vienis prātis, ka tresti jāiznīcina.

— Nabaga nelgas — Ernests man klusu pačukstēja.— Ciktāl viņu acis sniedz, tiktāl viņi redz skaidri, bet viņu acis sniedzas tikai līdz viņu degungalam.

Pēc brīža viņš atkal pārņēma sarunu un savā īpatnējā veidā vadīja to visu vakaru.

— Es vērīgi noklausījos jūsu valodās, — viņš iesāka, — un skaidri redzu, ka jūs spēlējat šo darījumu spēli vispār pieņemtā veidā. Dzīve jums sastāv tikai no peļņas. Jums ir stingra, stabila ticība, ka jūs esat radīti, lai gūtu peļņu. Tikai te ir viens «bet». Kad jūsu peļņas gūšana iet pilnā sparā, pēkšņi ierodas trests un atņem jums peļņu. Tā ir dilemma, kas kaut kur runā pretī radīšanas mēr­ķim, un jums šķiet vienīgā izeja iznīcināt to, kas jums nočiepj peļņu.

Es vērīgi noklausījos jūsu valodās un atradu tikai vienu vārdu, kas jūs labi apzīmē. Es jums nosaukšu šo vārdu. Jūs esat mašīnu dragātāji. Vai jūs zināt, kas ir mašīnu dragātājs? Uzklausieties! Astoņpadsmitajā gadsimtā vīri un sievas Anglijā auda savās būdās ar rokas stellēm. Šī mājas darba sistēma bija garlaicīga, neparocīga un dārgi izmaksāja. Tad radās tvaika mašīna, kas ietaupīja darbu. Tukstošiem steļļu novietoja lielā fabrikā, un centrālā tvaika mašīna tās visas darbināja. Audumus tagad paga­tavoja daudz lētāk, nekā to varēja izdarīt audēji mājās ar rokas stellēm. Fabrika bija pārāka un izkonkurēja māj- rūpniekus. Vīriem un sievām, kas līdz šim bija paši no­darbojušies ar aušanu, vajadzēja iet tagad uz fabriku un strādāt pie mašīnstellēm, turklāt kapitālistu labā. Pat vēl vairāk — šinīs fabrikās strādāja par zemāku algu arī mazi bērni. Daudzi vīri palika tāpēc bez darba, un viņiem sākās grūtas dienas. Viņu dzīves standarts pazeminājās. Viņi cieta badu un sprieda, ka pie visa vainīgas mašīnas. Tāpēc viņi mēģināja mašīnas sadragāt. Viņiem nelaimē­jās; viņu rīcība bija ļoti muļķīga.

Jūs neesat no viņiem nekā mācījušies. Pēc pusotra gad­simta jūs atkal gribat uzsākt mašīnu dragāšanu. Jūs paši atzīstat, ka tresti strādājot ātrāk un lētāk, un tāpēc jūs nevarat ar tiem konkurēt. Aiz šī iemesla jūs gribat šīs mašīnas sadragāt. Jūs esat vēl stulbāki nekā Anglijas vientiesīgie strādnieki. Kamēr jūs šķiedīsiet vārdus par brīvas konkurences atjaunošanu, tresti izpostīs jūs ga­līgi. Jūs visi stāstāt vienu un to pašu stāstu, kā beidzās brīvā konkurence un kā radās tresti. Jūs, mister Ouen, iznīcinājāt konkurenci Berklijā, kad jūsu filiāle izskauda trīs mazos pārtikas veikalus. Jūsu firma bija stiprāka. Tagad jūs jūtat citu firmu — tresta firmu spiedienu un brēcat. Tas ir tāpēc, ka jūs neesat nekāds trests. Ja jūs būtu trests Savienoto Valstu mērogā, jūs dziedātu citu dziesmu. Un tā skanētu: «Lai slavēti tresti!» Vēl kas: jūsu mazā firma ne tikai nav trests, bet jūs arī jūtat, ka tai trūkst spēka. Jūs sākat paredzēt savu galu. Jūs ar savām filiālēm esat tikai bandinieki šajā spēlē. Jūs re­dzat, ka rodas spēcīgāki uzņēmumi un kļūst dienu no die­nas varenāki. Jūs redzat, ka bruņota dūre uzgulstas jūsu peļņai un paņem gan te, gan tur pa drusciņai — dzelz­ceļu trests, tērauda trests, eļļas trests, ogļu trests —, un jūs zināt, ka beigās jūs izputinās un atņems pēdējo centu no jūsu mazās peļņas.

Jūs esat nožēlojams spēlētājs, ser. Kad jūs, pateicoties savai pārākajai organizācijai, izspiedāt no Berklijas šos trīs mazos veikalus, tad jūs izriezāt krūtis, runājāt par aktivitāti un iniciatīvu, un par peļņu, ko ieguvāt, aprijot trīs mazos veikalus, aizsūtījāt savu sievu ceļojumā uz Eiropu. Suņi plūcās ap kumosu, un jūs to viņiem atņē­māt. Bet tagad jums taisās uzbrukt lielāks suns, un nu jūs sākat gaudot. Tas, ko es jums saku, attiecināms uz visiem pie šī galda. Jūs gaudojat visi. Visi jūs spēlējat zaudētu spēli un tāpēc gaudojat.

Tomēr jūs aiz gaudām nevarat skaidri saredzēt situā­ciju, kā to varu es. Jūs neatzīstat, ka jums ir vēlēšanās izspiest no citiem peļņu un ka viss tracis ir tikai tāpēc, ka citi izspiež peļņu no jums. Šādai rīcībai jūs esat pa- tak slīpēti. Jūs runājat pavisam ko citu. Jūs turat sīkka- pitalistu politiskas runas kā misters Kalvins. Ko tad viņš sacīja? Es atkārtošu dažus viņa izteicienus, kas man at­miņā: «Mūsu pamatprincipi ir taisnīgi»; «Kas šai valstij vajadzīgs, tas ir — atgriešanās pie vecajām amerikāņu Ieražām: brīvu ceļu visiem!»; «Brīvības gars, kurā šī tauta dzimusi»; «Atgriezīsimies pie mūsu tēvu tēvu prin­cipiem».

Kad viņš saka «brīvu ceļu visiem», viņš domā par brīvu iespēju iegūt peļņu, ko tagad lielie tresti viņam padara neiespējamu. Un pats lielākais absurds ir tas, ka jus esat šos izteicienus tik bieži atkārtojuši, ka paši sā­kat tiem ticēt. Jūs ilgojaties pēc izdevības izputināt citus cilvēkus, bet jūs esat iestāstījuši paši sev, ka ilgojaties pēc brīvības. Jūs esat nekautrīgi un alkatīgi, bet, savu frāžu apmāti, jūs uzskatāt sevi par patriotiem. Savas peļ­ņas alkas, kas ir tīrs savtīgums, jūs iztēlojat kā altruis­tiskas rūpes par cietēju cilvēci. Jūs esat savējo vidū, esiet taču godīgi. Lūkosimies faktiem sejā un konstatēsim tos atklātiem vārdiem!

Starp klausītājiem bija laba daļa pietvīkušu, sašutušu un satrauktu seju. Viņus mazliet biedēja šis jaunais bez- bardainais cilvēks, viņa vārdu vēriens un spēks un negan­tais prieks saukt visu īstā vārdā. Misters Kalvins neka­vējoties atbildēja.

— Un kāpēc gan ne? — viņš jautāja. — Kāpēc mēs nevaram tā rīkoties, kā rīkojās mūsu tēvi, kad republiku dibināja? Jūs pateicāt daudz patiesības, mister Everhard, lai arī tā bija nepatīkama. Bet mēs esam savējo vidū, tāpēc varam izrunāties brīvi. Mēs nometīsim maskas un atzīsim patiesību, ko misters Everhards skaidri konsta­tējis. Ir pareizi, ka mēs, šikie kapitālisti, dzenamies pēc peļņas un tresti nočiepj mums to. Ir taisnība, ka mēs gribam iznīcināt trestus, lai peļņa atkal nāktu mūsu ro­kas. Un kāpēc lai mēs tā nedarītu? Kāpēc? Es prasu, kāpēc ne.

— Ahā, tagad mēs nonākam pie paša lietas kodola, —

Ernests apmierināts noteica. — Es jums pateikšu, kāpēc ne, kaut mani vārdi btīs diezgan skarbi. Redzat, jūs pār­zināt veikalus šaurā apjomā, bet jūs nezināt nekā par sabiedrisko attīstību. Jūs atrodaties saimnieciskās attīs­tības pārejas stadijā, bet jūs to nesaprotat, un tāpēc rodas jūsu apmulsums. Kāpēc lai jūs neatgrieztos atpakaļ? Tā­pēc, ka tas nav iespējams. Jūs nevarat saimnieciskās at­tīstības straumi atplūdināt atpakaļ tanī gultnē, no ku­rienes tā nākusi, tāpat kā nevarat likt upei tecēt pret kalnu. Jozua apturēja sauli virs Gibeona, bet jūs gribat viņu pārspēt. Jūs gribat likt saulei pie debess iet otrādi. Jūs gribat, lai tā dienas vidū dodas atkal uz rītiem.

Nevērojot mašīnas, kas ietaupa darbu, nevērojot labāk organizēto ražošanu un priekšrocības, ko dod ražošanas apvienošana, jūs gribat atsviest ekonomikas sauli vismaz par veselu paaudzi atpakaļ, tanīs laikos, kad vēl nebija ne lielkapitālistu, ne lielu mašīnu, ne dzelzceļa, — tanīs laikos, kad bars sīku kapitālistu karoja savā starpā un kad ražošana bija primitīva, prasīja daudz laika, izmak­sāja dārgi un bija neorganizēta. Varat ticēt man, Jozuam bija vieglāk, bez tam Jehova viņam palīdzēja. Bet jūs, sīkie kapitālisti, esat dieva pamesti. Sīko kapitālistu saule noriet un vairs nekad neuzlēks. Un jums arī nav varas to apturēt. Jūs ejat bojā, un jums nolemts pavisam pa­zust no sabiedrības apvāršņa.

Tāda ir attīstības gaita. Tā ir vēlējis dievs. Tresti ir stiprāki par brīvo konkurenci. Pirmatnējais cilvēks bija bikls radījums, kas slēpās klinšu plaisās, bet, kad viņš apvienojās ar citiem baros, īad uzvarēja savus gaļas ēdējus ienaidniekus. Tie bija dzīvnieki, kas savstarpēji cīnījās. Pirmatnējais cilvēks bija sabiedrisks dzīvnieks, un tas bija iemesls, kāpēc viņš guva virsroku pār citiem dzīvniekiem. Un cilvēks ir radījis aizvien lielākas apvie­nības, organizācijas pret konkurenci. Tā ir tūkstošiem gadsimtu ilga cīņa, kurā konkurence vienmēr bijusi cie­tēja. Kas tās pusē nostājas, tas ir pazudis.

— Bet tresti paši radušies uz konkurences pamatiem,— misters Kalvins pārtrauca.

— Pilnīgi pareizi, — Ernests atbildēja. — Un tresti paši arī iznīcina konkurenci. Tāpēc jūs, runājot jūsu vār­diem, šodien neesat vairs piensaimnieks.

Pirmo reizi šovakar atskanēja smiekli, un arī misters Kalvins pasmējās pats par sevi.

— Un, ja nu mēs taisni par trestiem runājam, — Er­nests turpināja, — tad atzīmēsim dažus faktus. Es mi­nēšu pāris apgalvojumu, un, ja jūs nepiekrītat, tad sakiet. Klusēšana nozīmēs piekrišanu. Vai nav taisnība, ka me­hāniskās stelles auž ātrāk un lētāk nekā rokas stelles? — Viņš nogaidīja, bet neviens nekā neteica. — Vai nav nekārtīgi aplam sadragāt mašīnstelles un atgriezties pie daudz gausākā un dārgākā roku darba? — Visi piekrītot pamāja. — Vai nav taisnība, ka par trestiem sauktās or­ganizācijas strādā rosīgāk un lētāk nekā tūkstošiem sav­starpēji konkurējošu mazu uzņēmumu? — Nevienam ne­bija iebildumu. — Vai tad nav aplam iznīcināt šo lēto un ērto ražošanas veidu?

Ilgi valdīja klusums. Tad ierunājās misters Kovalts.

— Bet ko lai mēs darām? — viņš jautāja. — Trestu iznīcināšana ir vienīgais līdzeklis, kā atbrīvoties no to kundzības.

Ernests tūliņ iedegās.

— Es jums parādīšu citu ceļu, — viņš iesaucās. — Mēs (iedragāsim šīs brīnišķīgās organizācijas, kas tik labi un leti strādā. Mēs kontrolēsim tās. Mēs gūsim labumu no to darbīguma un lētuma. Lai tās strādā mūsu labā. At­brīvosim šo lielisko organizāciju tagadējos īpašniekus un pārņemsim tās savā īpašumā. Tas ir sociālisms, džentl­meņi, lielāka apvienība nekā tresti, augstākā saimnieciskā un sabiedriskā organizācija, kādu pasaule jebkad redzē­jusi. Tāda ir attīstības līnija. Mēs stājamies pretī vienai organizācijai ar savu augstāko organizāciju. Tas nesīs mums uzvaru. Pārnāciet sociālisma pusē un cīnieties kopā ar uzvarētājiem!

Tagad sacēlās iebildumi. Klausītāji grozīja galvu, mur­mināšana kļuva skaļāka.

— Nu labi, jums labāk patīk būt anahronistiem, — Er­nests smējās. — Jūs vēlaties spēlēt atavistiskas lomas. Jūs esat nolemti bojā ejai kā visi atavisti. Vai esat pado­mājuši, kas ar jums notiks, ja radīsies vēl lielākas ap­vienības par tagadējiem trestiem? Vai esat apsvēruši, ko darīt, ja lielie tresti pāries apvienību apvienībā — sociālā, saimnieciskā un politiskā trestā?

ViņŠ pēkšņi un negaidot pievērsās misteram Kalvinam.

— Sakiet — vai man nav taisnība? Jums ir dziņa dibināt jaunu politisku partiju, jo pastāvošās partijas ir trestu rokās. Lielākais šķērslis jūsu sīkmuižnieku propa­gandai ir tresti. Aiz katra kavēkļa, kas jums ceļā, aiz katra sitiena, kas jūs ķer, katrā neveiksmē, ko jūs cie­šat, jūs jūtat tresta roku. Va-i tā nav? Atbildiet!

Misters Kalvins neomulīgi klusēja.

— Runājiet, runājiet, — Ernests viņu skubināja.

— Tas ir taisnība, — misters Kalvins atzinās, — mēs pieņēmām caur Oregonas valdību lielisku aizsardzības likumu pret trestiem, bet gubernators, šis trestu ieliktenis, uzlika savu veto. Mēs ievēlējām Kolorādo gubernatoru, bet valdība aizliedza viņam stāties darbā. Divas reizes tika pieņemts mūsu iesniegtais tautas ienākumu nodoklis, bet abas reizes valdība noraidīja to, jo tas esot pretrunā ar konstitūciju. Likumdošana atrodas trestu rokās. Mēs, vienkāršie ļaudis, nespējam savus juristus pietiekami at­algot. Bet pienāks laiks …

— Kad trestu apvienība kontrolēs visu likumdošanu un arī pašu valdību, — Ernests pārtrauca.

— Nekad! Nekad! — atskanēja saucieni. Visi bija uz­traukti un cīņas gatavībā.

— Sakiet — ko jūs darīsiet, kad šis laiks pienāks? — Ernests jautāja.

— Mēs sacelsimies pretī visiem spēkiem, — sauca mis­ters Asmunsens, un pārējie piebalsoja.

— Tas būs pilsoņu'karš, — Ernests brīdināja.

— Lai tas arī būtu pilsoņu karš, — misters Asmun­sens atsaucās, un visi klātesošie skaļi piekrita. — Mēs neesam aizmirsuši mūsu senču varoņdarbus. Par savu brīvību mēs esam gatavi cīnīties un mirt.

Ernests nosmīnēja un sacīja:

— Neaizmirstiet, par ko mēs klusēdami vienojāmies: ka šinī gadījumā, džentlmeņi, brīvība nozīmē izspiest peļņu no citiem.

Tagad klausītāji bija aizvainoti un sadusmoti, bet Er­nests apklusināja troksni un piespieda viņus uzklausīties.

— Vēl viens jautājums. Kad nu jūs sacelsieties, tad paturiet prātā: sacelšanās iemesls jums būs tas, ka val­dība ir trestu rokās. Tāpēc valdība vērsīs pret jums re­gulāro armiju, floti, zemessargus, policiju, vārdu sakot, visu Savienoto Valstu organizēto militāro varu. Kā tad nu būs ar jūsu spēku?

Viņu sejās izpaudās izbailes, bet, iekāms viņi attapās, Ernests turpināja:

— Vai atceraties, ka mūsu regulārajā armijā nesen vēl kaltījās tikai piecdesmit tūkstoši? Bet tā pieaug ar katru i'.idn, un tagad tanī ir jau trīssimttūkstoš vīru.

Viņš sagatavojās jaunam triecienam.

— Tas vēl nav viss. Kamēr jūs cītīgi dzināties paka| navam iemīļotajam fantomam — peļņai un moralizējāt par savu elka dievu, brīvo konkurenci, tresti ir realizējuši daudz plašākus un drausmīgākus pasākumus. Padomājiet par zemessargiem!

— Tas ir mūsu spēks! — izsaucās misters Kovalts. Ar zemessargiem mēs atsitīsim regulārās armijas uz­brukumu.

— Jūs pašus iesauks zemessargos, — Ernests atcirta, un aizsūtīs uz Mainu, Floridu vai Filipīnām, vai kur citur, lai noslīcinātu asinīs jūsu pašu biedrus, kas tur cīnās pilsoņu karā par brīvību. Tikmēr jūsu pašu biedrus no Viskonsinas vai Kanzasas, vai cita kāda štata iesauks zemessargos un atsūtīs šurp uz Kaliforniju, lai te noslī­cinātu asinīs jūsu pilsoņkara dalībniekus.

Tagad visi bija patiešām satriekti, viņi sēdēja mēmi, lidz misters Ouens nomurmināja:

— Mēs neiestāsimies zemessargos! Ar to jautājums būs atrisināts. Mēs nebūsim tādi nelgas!

Ernests skaļi iesmējās.

— Jūs neizprotat nākamos sarežģījumus. Jums nav iz­ejas. Jūs ievilks zemessargos ar varu.

— Vēl eksistē kaut kas tamlīdzīgs kā civiltiesības, — misters Ouens pastāvēja.

— Kamēr valdība netļūs civiltiesības atcēlusi. Tanī dienā, kad jūs būsiet nodomājuši sacelties, jūsu spēkus vērsīs pret jums pašiem. Jums būs jāiestājas zemessargos gribot negribot. Es dzirdu kādu murminām «habeas cor- pus» Tā vietā jūs saņemsiet «post mortem»[49]. Ja jūs atteiksieties iestāties zemessargos vai iestājušies atteiksie- lies paklausīt, tad jūs nodos lauka kara tiesai un nošaus ka suņus. Tāds ir likums.

— Tāds nav likums, — misters Kalvins noteikti ap­galvoja. — Tāda likuma nav. Jūs sapņojat, jaunais cil­vēk. Jūs runājāt par zemessargu sūtīšanu uz Filipīnu sa­lam. Tas ir pret konstitūciju. Konstitūcijā skaidri sacīts, ka zemessargi nav izsūtāmi ārpus valsts robežām.

— Kāds tam sakars ar konstitūciju? — Ernests jautāja. — Likumdevējas iestādes iztulko konstitūciju, un tās, kā misters Asmunsens apliecināja, ir trestu radītas. Bez tam tas ir likums, kā jau sacīju; tas ir likums jau kopš de­viņiem gadiem, džentlmeņi.

— Ka mūs piespiedīs iestāties zemessargos? — misters Kalvins neticīgi vaicāja. — Ka mūs var nošaut ar lauka kara tiesas lēmumu, ja mēs atsakāmies?

— Jā, — Ernests atbildēja, — arī tas.

— Kā tas iespējams, ka mēs neesam par šo likumu nekā dzirdējuši? — tēvs prasija, un es sapratu, ka ari viņam tas ir kas jauns.

— Aiz diviem iemesliem, — Ernests paskaidroja. — Vis­pirms, nebija vajadzības to sevišķi uzsvērt. Ja tas būtu nepieciešams, jūs vienmēr to uzzinātu pietiekami ātri. Un, otrkārt, šo likumu kongress un senāts pieņēma paātrinātā kārtā, slepeni un īstenībā bez diskusijām. Skaidrs, ka laikraksti to nepieminēja. Tomēr mēs, sociālisti, to zinā­jām. Mēs to publicējām savos izdevumos, bet jūs jau tos nelasāt.

— Es tomēr domāju, ka jūs sapņojat, — misters Kal­vins tiepās. — Valsts to nekad nebūtu pieļāvusi.

— Bet valsts to ir-pieļāvusi, — Ernests atteica. — Un, ja runā par maniem sapņiem, tad sakiet, lūdzami, — viņš tvēra kabatā un izvilka mazu brošūru, — vai tas ari izskatās pēc sapņu tēla?

Viņš atšķīra brošūru un lasīja:

— «Pirmais paragrāfs: tiek nolemts un tā tālāk un tā joprojām, ka zemessargos jāiesauc visi dienesta spējīgi vīriešu dzimuma pilsoņi, vecāki par astoņpadsmit un jau­nāki par četrdesmit pieciem gadiem, visos attiecīgajos šta­tos, teritorijās un Kolumbijas apgabalā.

Septītais paragrāfs: katrs zemessargu virsnieks vai sa­rakstā minēts vīrs — atcerieties pirmo paragrāfu, džentl­meņi, jūs visi esat sarakstā —, kas atsakās vai vilcinās pēc uzaicinājuma ierasties pārbaudē pie attiecīga virs­nieka, kā tas jau minēts, nododams kara tiesai un sodāms tieši pēc tās norādījuma.

Astotais paragrāfs: kara tiesām, kas iztiesā zemessargu virsnieku vai zemessargu lietas, jāsastāv tikai no zemes­sargu virsniekiem.

Devītais paragrāfs: zemessargi, kas iesaukti aktīvā karadienestā, pakļauti tiem pašiem kara likumiem un no­teikumiem kā Savienoto Valstu regulārā armija.»

Redzat nu, džentlmeņi, Amerikas pilsoņi un biedri ze­messargi. Priekš deviņiem gadiem mēs, sociālisti, domā­jam, ka šis likums vērsīsies vienīgi pret strādniekiem, bet tagad šķiet, ka tas vērsīsies arī pret jums. īsajās de­batēs, ko pieļāva, kongresa loceklis Vīlējs izteicās, ka šis likums «nodrošinās rezerves spēku, ar ko satvert pūli pie rīkles», — šis pūlis esat jūs, džentlmeņi, — «kā arī aiz­sargās pret visādām nejaušībām dzīvību, brīvību un īpa­šumu». Un, kad tas laiks pienāks un jūs sacelsieties, tad atcerieties, ka tā būs sacelšanās pret tresta īpašumu un tresta brīvību izsūkt jūs saskaņā ar likumu. Zobi jums ir izrauti, džentlmeņi, nagi jums ir apgriezti. Tanī dienā, kad jūs sacelsieties, jūs bez zobiem un nagiem būsiet tik­pat bezspēcīgi kā austeres.

— Tam es neticu! — Kovalts izsaucās. — Tāda likuma nav. Tā ir sociālistu izdomāta avīžu pīle.

— Likumu iesniedza kongresā tūkstoš deviņsimt otrā gada trīsdesmitajā jūlijā, — skanēja atbilde, — un to iesniedza kongresa delegāts Diks no Ohaio. To ātri izda­būja cauri un tūkstoš deviņsimt trešā gada četrpadsmitaja janvārī vienbalsīgi pieņēma senātā. Un tieši pec septi­ņām dienām to apstiprināja Savienoto Valstu prezidents.1

IX NODAĻA SAPŅA MATEMATIKA

Ernesta atklājumu radītais satraukums vēl nebija no­rimis, kad viņš turpināja:

— Daļa jūsējo šovakar apgalvoja, ka sociālisms ir kaut kas neiespējams. Jūs esat pārliecināti par tā neiespē­jamību, ļaujiet man tagad pierādīt tā neizbēgamību. Ne vien tas ir neizbēgams, ka jums, mazajiem kapitālistiem, jāpazūd, arī lielkapitālistu un trestu bojā eja ir neizbē­gama. Neaizmirstiet, ka attīstības straume nekad neplūst atpakaļ. Tā plūst aizvien tālāk, no brīvās konkurences uz apvienību, no mazas apvienības uz lielu, no lielas uz milzīgu, un pēdīgi tā ieplūst sociālismā, kas ir viskolo­sālākā apvienība.

Jūs sakāt, ka es sapņoju. Labi. Es jums izklāstīšu sava sapņa matemātiku un uzaicinu jūs jau iepriekš — pie­rādiet man, ka mana matemātika ir nepareiza! Es pie­rādīšu, ka kapitālistiskās iekārtas sabrukums ir neizbē­gams, un matemātiski pierādīšu, kāpēc tai jāsabrūk. Uzklausiet un esiet pacietīgi, ja sākumā liksies, ka es nerunāju par lietu.

Apskatīsim vispirms kādu atsevišķu rūpniecības nozari, un, ja es kaut ko apgalvošu, kam jūs nevarēsiet piekrist, tad lūdzu mani tūdaļ pārtraukt. Pieņemsim, te ir apavu fabrika. Sī fabrika iepērk ādas un ražo apavus. Tā iepērk ādas par simt dolāriem. Adas iznāk no fabrikas kurpju veidā, kuru vērtība ir, teiksim, divi simti dolāru. Kas no­ticis? Adu vērtība palielinājusies par simt dolāriem. Kā tas noticis? To mēs redzēsim.

Kapitāls un darbs pielikuši ādu vērtībai simt dolāru. Kapitāls uzcēiis fabriku, iegādājis mašīnas un sedzis vi­sus izdevumus. Darbs padarījis darbu. Apvienotais darba un kapitāla spēks radījis šo simt dolāru lielo vērtības pieaugumu. Vai tiktāl esam vienis prātis?

Klausītāji piekrītot pamāja.

— Tātad kapitāls un darbs ir nopelnījuši šos simt do­lārus un tagad sadalīs tos. Parasti šīs dalīšanas rezultāti izteikti daļskaitļos; mēs ērtības labad pieturēsimies pie tuvinātiem veseliem skaitļiem. Kapitāls paņem piecdesmit dolāru kā savu daļu, un darbs saņem piecdesmit dolāru algas kā savu daļu. Mēs nesāksim šeit strīdēties par sa­dalīšanu.[50] lai strīdi būtu nezin cik lieli, dalīšana tomēi

notiek, vienojoties par kādu zināmu skaitli. Un nu ievē- lojiet, ka tas, kas pareizs šinī vienā atsevišķā ražošanas procesā, ir pareizs arī visos pārējos ražošanas procesos. Vai man ir taisnība?

Atkal visi klausītāji piekrita Ernestam.

— Tagad pieņemsim, ka darbs, saņēmis savus piecdes­mit dolārus, grib savukārt pirkt kurpes. Tas var nopirkt tikai par piecdesmit dolāriem. Tas ir skaidrs, vai ne?

Tagad pāriesim no šī viena atsevišķā procesa pie visa Savienoto Valstu ražošanas nozaru kopuma, kur ietilpst pašas ādas ražošana, izejvielas, transports, pārdošana, vārdu sakot, viss. Lai varētu rīkoties ar apaļiem skait­ļiem, teiksim, ka visa Savienoto Valstu vērtību koppro­dukcija ienes gadā četri miljardi dolāru. Tanī pašā laikā darbs saņēmis algā divi miljardi dolāru. Četri miljardi dolāru ir saražoti. Cik no tiem darbs var atpirkt? Divi miljardi. Te nevar rasties nekādas domstarpības, par to esmu drošs. Varētu iebilst, ka dalījuma skaitļi augsti, jo tūkstošiem kapitālistiskos uzņēmumos darbs nevar atpirkt pat pusi saražotās produkcijas. Atkārtoju: pieņemsim, ka darbs var atpirkt divus miljardus. Tas nozīmē, ka darbs var patērēt tikai divus miljardus. Bet vēl paliek divi mil­jardi, ko darbs nevar atpirkt un patērēt.

— Strādnieki neizlieto savus divus miljardus, — mis­ters Kovalts pārtrauca. — Ja viņi to darītu, tad krāj­kasēs nebūtu nekādu noguldījumu.

— Darba noguldījumi krājkasēs ir tikai zināma veida rez-erves fonds, ko tikpat ātri izlieto, kā uzkrāj. Sie no­guldījumi domāti vccuhiam, slimības un neparedzētiem gadījumiem, kā arī apbedīšanas vajadzībām. Tas ir mai­zes kumoss, kas atlikts skapī, lai to apēstu otrā dienā Nē, darbs izlieto visu, ko par savu algu var atpirkt no kopprodukcijas. Kapitālam paliek divi miljardi. Vai ka­pitāls, nomaksājis savus izdevumus, izlieto pārējo? Vai kapitāls izlieto visus savus divus miljardus?

Ernests brītiņu nogaidīja un tad vērsās ar savu jau­tājumu pie katra atsevišķa cilvēka pēc kārtas. Viņi kra- tīja galvas.

— Es nezinu, — viens no tiem vaļsirdīgi atteica.

— Jūs noteikti zināt, — Ernests turpināja. — Padomā­sim mazliet par to! Ja kapitāls izlietotu savu daļu, tad kapitāla kopsumma nepieaugtu. Tā paliktu nemainīga. Ja jūs ieskatīsieties Savienoto Valstu ekonomikas vēsturē,

tad pārliecināsieties, ka kapitāla kopsumma pastāvīgi augusi. Tas nozīmē, ka savu daļu kapitāls nav izlietojis. Vai jūs vēl atceraties tos laikus, kad liela daļa mūsu dzelzceļu akciju piederēja Anglijai? Ar laiku mēs atpir- kām šīs akcijas. Ko tas nozīmē? Kapitāla neizlietotā daļa atpirka šīs akcijas. Ko nozīmē tas fakts, ka šodien Sa­vienoto Valstu kapitālistu rīcībā ir tūkstošiem meksikāņu, krievu, grieķu un itāliešu akciju tūkstošiem miljonu do­lāru vērtībā? Tas nozīmē, ka tūkstošiem miljonu kapitāla daļas nav izlietotas. Kopš kapitālistiskās sistēmas sākuma kapitāls nekad nav pilnīgi izlietojis savu daļu. Un nu mēs nonākam pie paša galvenā. Vienā gadā Savienotajās Valstīs saražo vērtības par četriem miljardiem dolāru. Darbs atpērk un izlieto divus miljardus. Kapitāls neiz­lieto atlikušos divus miljardus. Uzkrājas ļoti liels neiz­lietots pārpalikums. Kas notiek ar šo pārpalikumu? Ko ar to var darīt? Darbs nevar nekā no tā izlietot, jo iz­devis jau visu savu algu. Kapitāls arī šo pārpalikumu ne­izlieto, jo tas atbilstoši savai dabai izlietojis visu, ko va­rējis. Bet pārpalikums paliek. Ko ar to var darīt? Kas ar to notiek?

— Tas iet uz ārzemēm, — misters Kovalts ieteicās.

— Pilnīgi pareizi, — Ernests piekrita, — jo šis pār­palikums ir cēlonis mūsu vajadzībām pēc ārzemju tir­giem. To eksportē. Tam jātiek eksportētam. Citas iespējas nav kā atbrīvoties no tā. Un šis neizlietotais, eksportētais pārpalikums rada to, ko mēs dēvējam par labvēlīgu tirdz­niecības bilanci. Vai tiktāl mēs esam vienis prātis?

— Mēs veltīgi šķiežam laiku, izklāstīdami šo komerci­jas ābeci, — misters Kovalts īgni sacīja. — Tā mums visiem pazīstama.

— Un taisni ar šo komercijas ābeci, ko es jums tik pamatīgi izklāstu, es jūs izsitīšu no segliem, — Ernests atcirta. — Tas ir pats skaistākais. Un es tūliņ iesākšu. Uzklausiet!

Savienotās Valstis ir kapitālisma zeme ar attīstītu rūp­niecību. Saskaņā ar kapitālistisko ražošanas sistēmu in­dustrijā uzkrājas neizlietoti pārpalikumi, no kuriem jāat­brīvojas, un to izdara, eksportējot tos uz ārzemēm.[51] un las, ko mēs sakām par Savienotajām Valstīm, attiecināms liz katru kapitālistisku valsti ar attīstītu rūpniecību. Kat­rai šādai valstij ir neizlietoti uzkrājumi. Neaizmirstiet, ka 15m ir savstarpēji tirdznieciski sakari, un tomēr šie uz­krājumi paliek. Darbs visās šinīs valstīs ir savu algu Izdevis un nevar nekā iegādāt no šā uzkrājuma. Kapitāls visās šinīs valstīs ir izlietojis tik daudz, cik varējis izdot. Pārpalikumi tomēr ir. Sīs valstis nevar vairs nodot šos pārpalikumus cita citai. Kā tās var atbrīvoties no tiem?

— Pārdot valstīm ar neattīstītu rūpniecību, — misters Kovalts izsacīja savas domas.

— Pilnīgi pareizi. Jūs redzat, mani argumenti ir tik skaidri un vienkārši, ka jūs paši tos atrodat manā vietā. Bet iesim tālāk! Pieņemsim, ka Savienotās Valstis pār­dod savu pārpalikumu zemei ar neattīstītu rūpniecību, teiksim, Brazīlijai. Ko Savienotās Valstis saņems no Bra­zīlijas kā pretvērtību?

— Zeltu, — minēja misters Kovalts.

— Bet pasaulē ir tikai zināms daudzums zelta — un tas nav liels, — Ernests piezīmēja.

— Zeltu obligāciju un akciju veidā, — misters Ko­valts papildināja.

— Naglai uz galvas! — Ernests atzinīgi noteica. — Sa­vienotās Valstis saņem no Brazīlijas kā pretvērtību obli­gācijas un akcijas. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka Savienotās Valstis kļūst par Brazīlijas dzelzceļu, fabriku, raktuvju un zemju īpašnieku. Un ko tas savukārt nozīmē?

Misters Kovalt.s prātoja un grozīja galvu.

— Es jums to pateikšu, — Ernests turpināja. — Tas nozīmē, ka Brazīlijas dabas bagātības tiks strauji izman­totas. Un tagad tālāk. Līdzko Brazīlija kļūs tāda pati kapitālistiska valsts kā Savienotās Valstis, tad tai arī būs radies neizlietots pārpalikums. Vai tā var atbrīvoties no pārpalikuma uz Savienoto Valstu rēķina? Nevar, jo Savienotajām Valstīm pašām savs pārpalikums. Vai Sa­vienotās Valstis var, tāpat kā agrāk, atbrīvoties no sava pārpalikuma uz Brazīlijas rēķina? Nevar, jo tagad Brazī­lijai pašai pārpalikums.

Kas nu notiek? Savienotajām Valstīm un Brazīlijai jā­meklē citas valstis ar neattīstītu rūpniecību, kurām tās varētu nodot savus pārpalikumus. Bet, tā kā noieta iespē­jas ir tādas pašas, tad arī šajās valstīs atkārtosies tas pats. Jaunajā valstī attīstīsies rūpniecība, drīz radīsies produkcijas pārpalikums — un tā meklēs citās valstīs pārpalikuma novietošanas iespējas. Tagad, džentlmeņi, uzmaniet! Mūsu planētai ir noteikts lielums. Pasaulē ir tikai zināms skaits valstu. Kas notiks, ja visas valstis pa­saulē, lielas un mazas, nostāsies ar saviem pārpaliku­miem pretī pārējām valstīm, kam tāpat ir pārpalikumi?

Viņš apklusa un uzlūkoja klausītājus. Apmulsums viņu sejās bija taisni amizants. Bet šinīs sejās bija arī šaus­mas. Ernests bija radījis no abstraktiem jēdzieniem kādu vīziju, un viņi šo vīziju skatīja, un viņus pārņēma bailes.

— Mēs iesākām no ābeces pirmajiem burtiem, mister Kalvin, — Ernests šķelmīgi sacīja. — Es jums noskaitīju visu pārējo alfabētu. Tas ir loti vienkārši, un tas ir pats skaistākais. Jums, protams, atbilde jau gatava. Kas tātad notiek, ja katrai valstij pasaulē ir neizlietots pārpalikums? Kas tad notiek .ar visu jūsu kapitālistisko ražošanas sis­tēmu?

Misters Kalvins noraizējies grozīja galvu. Viņš acīm­redzot vēl pārdomāja Ernesta pierādījumus, cerēdams at­rast tur kādu kļūdu.

— Atkārtosim vēlreiz visu īsumā, — Ernests ierunājās atkal. — Mēs iesākām ar atsevišķu rūpniecības nozari, ar apavu fabriku. Mēs redzējām, ka kopprodukta sadale tur tāda pati kā visās pārējās rūpniecības nozarēs. Mēs redzējām, ka darbs ar savu algu var atpirkt tikai zināmu daļu saražotās produkcijas un kapitāls nepatērē visu pār­palikumu. Mēs redzējām, ka vienmēr paliek neizlietots pārpalikums, kad darbs izdevis visu savu algu un kapi­tāls tik, cik gribējis. Mēs vienojāmies, ka šo pārpalikumu var izvietot tādā valstī, kur vāji attīstīta rūpniecība, un šis pārpalikums stimulē tās ražošanas spēkus: valsts kļūst kapitālistiska un pēc neilga laika pati varēs uzrādit pār­palikumu. Mēs attiecinājām šo procesu uz visām mūsu zemeslodes valstīm, līdz pārliecinājāmies, ka pienāks tāda diena, kad katra valsts ik gadus un ik dienas saražos ne­izlietotu pārpalikumu, no kura vairs nebūs iespējams at­brīvoties ar citu valstu palīdzību. Un nu es jautāju vēl­reiz: ko mēs darīsim ar šo pārpalikumu?

Visi joprojām klusēja.

— Mister Kalvin? — Ernests jautāja.

— Tas ir pāri manai saprašanai, — misters Kalvins at­zinās.

— Kaut kas tamlīdzīgs man nebija pat sapņos rādī­jies, — misters Asmunsens noteica. — Un tomēr tas šķiet skaidrs kā diena.

Es pirmo reizi dzirdēju izklāstām Kārļa Marksa [52] mā­cību par virsvērtību: Ernests bija to izskaidrojis tik vien­kārši, ka es arī sēdēju satriekta un mēma.

— Es jums pateikšu, kā jūs atbrīvosieties no pārpali­kuma, — Ernests sacīja. — Sviediet to jūrā! Sviediet ik gadus jūrā simtiem miljonu dolāru vērtībā kurpes, kvie­šus, apģērbus un citas preces! Vai tas nav atrisinājums?

— Neapšaubāmi, — misters Kalvins piekrita. — Bet tas ir absurds, par ko jūs runājat.

Ernests uzbruka viņam zibens ātrumā.

— Vai tas ir lielāks absurds par to, ko sludināt jūs. mašīnu dragātāji, kad jūs pieprasāt atgriezties pie tēvu tēvu laiku darba metodēm? Kā jūs ieteicat atbrīvoties 110 pārpalikuma? Jūs izvairīsieties no šī jautājuma, nera­žodami nekāda pārpalikuma. Bet ko jūs ieteicat darīt, lai nesaražotu pārpalikumu? Atgriezties pie primitīvā ražo­šanas veida, kas ir tik jucekligs, pretrunīgs un neracio­nāls, aizņem tik daudz laika un izmaksā tik dārgi, ka nav iespējams ražot pārpalikumu.

Misters Kalvins norija slienas. Sitiens bija ķēris mērķi Viņš norija atkal un atkāsējās.

— Jums taisnība, — viņš sacīja. — Es esmu sakauts. Tas ir absurds. Bet mums kaut kas jādara. Mums, vidus­šķirai, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Mēs negribam iet bojā. Labāk mēs izvēlamies absurdu un atgriežamies pie mūsu senču patiesi rupjajām, primitīvajām un nesaim nieciskajām ražošanas metodēm. Mēs gribam atsviest rūpniecību atpakaļ pirmstrestu stadijā. Mēs gribam sa­dragāt mašīnas. Un kā jūs to aizkavēsiet?

— Mašīnas sadragāt jūs nevarat, — Ernests atbildēja. — Jūs nevarat pagriezt attīstības straumi atpakaļ. Pret jums nostāsies divi lieli spēki, un katrs no tiem ir stip­rāks par visu vidusšķiru. Lielkapitālisti, tresti aizsprostos jums ceļu. Viņi negrib, lai sadragā mašīnas. Un vēl spē­cīgāks par trestu varu ir darbs. Tas neatļaus jums dragat mašīnas. Pasaules kundzība un reizē ar to mašīnas at­rodas starp trestiem un darbu. Tā ir fronte. Neviena ka­rotāja puse nevēlas iznīcināt mašīnas, katra vēlas tās iegūt savā īpašumā. Sinī cīņā nav vietas vidusšķirai, kas ir kā pundurītis starp diviem milžiem. Jums jāsaprot, jūs nožēlojamā, iznīkstošā vidusšķira, ka jūs esat nokļuvuši starp diviem dzirnu akmeņiem un ka dzirnas jau sāk dar­boties.

Es jums matemātiski pierādīju, ka kapitālistiskās sis­tēmas sabrukums ir neizbēgams. Ja katrā valstī uzkrājas neizlietots un nepārdodams pārpalikums, tad kapitālis­tiskā sistēma sabruks zem tās drausmīgās peļņas celtnes, ko tā pati uzcēlusi. Un tad arī nebūs vairs nekādas ma­šīnu dragāšānas. Cīnīsies tikai par to, kam mašīnas pie­derēs. Ja darbs uzveiks, jūsu ceļš būs vienkāršs. Savie­notajās Valstīs, visā pasaulē tad iestāsies jauns, varens gadsimts. Mašīnas vairs nedragās cilvēkus, bet padarīs to dzīvi patīkamāku, laimīgāku un daiļāku. Jūs no bojā ejošās vidusšķiras kopā ar darbaļaudīm — tad paliks tikai darbaļaudis —, jūs un visi darbaļaudis taisnīgi sa­dalīsiet brīnišķīgo mašīnu ražojumus. Un mēs visi būvē­sim jaunas un vēl brīnišķīgākas mašīnas, un tad nebūs vairs nekāda neizlietota pārpalikuma, jo nebūs nekādas kapitālistu peļņas.

— Bet ja nu šinī cīņā par mašīnu piederību un pasau­les kundzību uzvar tresti? — ievaicājās misters Kovalts.

— Tad, — Ernests atbildēja, — jūs un darbaļaudis, un mūs visus samīs visnežēlīgākā, visbriesmīgākā, cilvēces vēsturē vēl nepieredzētā despotisma dzelzs papēdis. Tas būtu piemērots apzīmējums šim despotismam — Dzelzs papēdis [53].

Iestājās ilgāks klusums, un katrs risināja neparastas, smagas domas.

— Bet jūsu sociālisms tomēr ir sapnis, — misters Kal­vins noteica un atkārtoja: — Sapnis.

— Tad es jums parādīšu kaut ko tādu, kas nav sap­nis, — Ernests atbildēja. — Es nosaukšu šo kaut ko par nllgarhiju. Jūs to dēvējat par plutokrātiju. Mēs tomēr domājam vienu un to pašu: lielkapitālistus vai trestus. Apskatīsim, kam šodien ir vara, un šinī nolūkā sadalī­sim sabiedrību šķirās.

Sabiedrība sastāv no trim lielām šķirām. Vispirms, plu- iokrātija, kurā ietilpst bagātie baņķieri, dzelzceļu mag­nāti, apvienību direktori un trestu magnāti. Otrkārt, vidus­šķira, jūsu šķira, kas sastāv no lauksaimniekiem, tirgotā- ļlem, sīkiem fabrikantiem un brīvo profesiju pārstāvjiem, li'eškārt, kā pēdējā mana šķira, proletariāts, kas sastāv no algotiem strādniekiem.[54]

Jūs nevarat noliegt, ka īpašums šodien Savienotajās Valstīs nozīmē faktisku varu. Kā īpašums sadalīts šo trīs šķiru starpā? Es minēšu skaitļus. Plutokrātijai pieder vērtības par sešdesmit septiņiem miljardiem. No visiem nodarbinātiem cilvēkiem Savienotajās Valstīs tikai devi­ņas desmitdaļas procenta sastāda plutokrātija, bet tai pie­der septiņdesmit procenti no visām bagātībām. Vidusšķi- rai pieder divdesmit četri miljardi, tanī ietilpst divdesmit deviņi procenti no visiem nodarbinātiem cilvēkiem, un to rīcībā ir divdesmit pieci procenti no visām bagātībām. Paliek vēl proletariāts. Tam pieder četri miljardi dolāru, fas sastāda septiņdesmit procentus no visiem nodarbinā­tajiem, un tā rīcībā ir četri procenti no visām bagātībām. Kam tad pieder vara, džentlmeņi?

— Pēc jūsu minētajiem skaitļiem mēs, vidusšķira, esam stiprāki par proletariātu, — misters Asmunsens piezīmēja.

— Ja jūs dēvējat mūs par vājiem, tad tas nepadara Jūs stiprākus salīdzinājumā ar plutokrātiju, — Ernests atcirta. — Bet es vēl neesmu beidzis. Ir vēl kāds lielāks spēks par bagātībām, lielāks tāpēc, ka tas nav atņemams. Mūsu spēks, proletariāta spēks ir mūsu muskuļos, mūsu rokās, kas iemet urnās balsošanas zīmītes, mūsu pirkstos, kas nospiež ieroci. So spēku mums nevar atņemt. Tas ir pirmatnējs spēks, pašas dzīvības spēks, stiprāks par vi­sam bagātībām, un to mums nekādas bagātības nevar atņemt.

Jūsu spēks turpretī ir atņemams. To jums var nolaupīt. Taisni patlaban plutokrātija grasās to darīt, un beigu beigās tā jums šo spēku atņems. Un tad jūs vairs ne­būsiet vidusšķira. Jūs nokāpsiet lejup pie mums un kļū­siet par proletāriešiem. Labākais pie tam ir tas, ka jūs pavairosiet mūsu spēku. Mēs jūs apsveiksim kā brāļus un cīnīsimies kopā ar jums par cilvēces uzvaru.

Jūs redzat, strādniekiem nav nekā konkrēta, ko tiem varētu atņemt. Viņu visas tautas bagātības daļa sastāv no drēbēm un mājturības priekšmetiem. Ļoti retos gadī­jumos tiem ir pašiem sava mītne. Jums turpretī ir kon­krētas vērtības, divdesmit četri miljardi, un tos jums plu­tokrātija atņems. Protams, ir pilnīgi iespējams, ka pro­letariāts paņems tos pirmais. Vai jūs esat skaidrībā par savu stāvokli, džentlmeņi? Vidusšķira ir kā vārgs jēriņš starp lauvu un tīģeri. Tas kritīs par upuri ja ne vienam, tad otram. Un, ja plutokrātija aprīs jūs pirmā, tad ir tikai laika jautājums, kad proletariāts aprīs plutokrātiju.

Jūsu pašreizējās bagātības nav nekāda pareizā mēr­aukla jūsu spēkam. Jūsu bagātības pašlaik ir vienīgi tukša čaula. Tāpēc jūsu vārgais kara sauciens arī skan: «At­pakaļ pie mūsu senču metodēm!» Jūs apzināties savu vā­jumu, jūs zināt, ka jūsu spēks ir tukša čaula, un es jums parādīšu šo tukšumu.

Kāda vara ir lauksaimniekiem? Vairāk par piecdesmit procentiem fermeru ir vergi, jo tie ir nomnieki vai iegri­muši parādos. Un visi ir vergi tāpēc, ka trestiem pieder vai tie kontrolē visus līdzekļus, kas nepieciešami ražas pārdošanai, — noliktavas, dzelzceļus, elevatorus, tvaikoņu, līnijas. Vēl vairāk — tresti kontrolē pašus tirgus. Lauk­saimniekiem te nav nekādas noteikšanas. Par viņu poli­tisko varu es runāšu vēlāk, kad runāšu par visas vidus­šķiras politisko varu.

Diendienā tresti izspiež lauksaimniekus, tāpat kā iz­spieda misteru Kalvinu un pārējos piensaimniekus. Dien­dienā tāpat izspiež arī tirgotājus. Atcerieties, ka tabakas trests Ņujorkā sešos mēnešos izputināja ap četri simti tabakas tirgotavu! Kur tagad atrodas kādreizējie ogļrak- tuvju īpašnieki? Man tas jums nemaz nav jāsaka, ka ta­gad visa antracīta un bitumena ieguve atrodas dzelzceļa tresta rokās vai tā kontrolē. Vai tad «Standard Oil»[55] trestam nepieder kādas divdesmit okeāna tvaikoņu līnijas? Un vai tas nekontrolē visu vara ieguvi, nerunājot nemaz it/ir metāla kausēšanas trestu, mazu blakus uzņēmumu? hesmittūkstoš pilsētas Savienotajās Valstīs saņem elek- tnbu no sabiedrībām, kas pieder «Standard Oil» trestam viii ko tas kontrolē, un tikpat daudzās pilsētās elektriskie satiksmes līdzekļi — ielu dzelzceļi, apakšzemes dzelzceļi un piepilsētas satiksme — atrodas tresta rokās. Mazie Kapitālisti, kam piederēja tūkstošiem šādu uzņēmumu, ir nostumti pie malas. To jūs zināt. Un jums klāsies tapat.

Mazajam fabrikantam klājas tāpat kā lauksaimniekam: abi šodien faktiski nospiesti vasaļu stāvoklī. Vispār tagad visi brīvo profesiju pārstāvji, visi mākslinieki ir brīvi tikai varda pēc, īstenībā tie ir dzimtcilvēki un visi politiķi — kalpi. Kāpēc jūs, mister Kalvin, strādājat dienu un nakti, lai apvienotu zemkopjus kopā ar pārējiem vidusšķiras pārstāvjiem vienā jaunā politiskā partijā? Tāpēc, ka veco politisko partiju pārstāvji negrib nekā zināt par jūsu ata­vistiskajām idejām. Un kāpēc viņi negrib? Tāpēc, ka viņi, kā jau sacīju, ir plutokrātijas kalpi un vasaļi.

Es nosaucu brīvās profesijas pārstāvjus un mākslinie­kus par dzimtcilvēkiem. Kas cits viņi ir? Visi viņi — pro­fesori, garīdznieki un izdevēji — var palikt savā vietā tikai tad, ja viņi kalpo plutokrātijai, un viņu darbs ir izplatīt idejas, kas plutokrātijai nav kaitīgas vai ir tai derīgas. Ja viņi turpretī izplatītu idejas, kas apdraud plu­tokrātiju, tad zaudētu savu posteni un, ja nebūtu nodro­šinājušies pret ļaunām dienām, noslīdētu proletariāta stā­voklī, vai nu ietu bojā, vai kļūtu par strādnieku šķiras aģitatoriem. Un neaizmirstiet, ka prese, kancele un uni­versitāte veido sabiedrisko domu un nosaka tautas domu gaitu. Mākslinieki savukārt iztop gandrīz vai vienīgi plu­tokrātijas vulgārajai gaumei.

Galu galā bagātība pati par sevi nav vēl īstā vara; tas ir tikai līdzeklis, īstā vara pieder valdībai. Bet kas šolaik kontrolē valdību? Proletariāts ar saviem divdesmit mil­joniem darbaļaužu? Pat jums jāsmejas par šādu domu. Vidusšķira ar saviem astoņiem miljoniem aktīvu locekļu? Nē, tikpat maz kā proletariāts. Kas tad kontrolē valdību? Plutokrātija ar savu nepilno ceturtdajmiljonu aktīvo lo­cekļu. Tomēr pat šis ceturtdaļmiljons nekontrolē valdību, kaut arī aktīvi palīdz to darīt. Valdību kontrolē plutokrā- tijas kodols, un tas sastāv no septiņām1 mazām, bet spē­cīgām grupām. Un neaizmirstiet, ka šīs grupas patlaban strādā patiešām saskaņoti.

Džentlmeņi, es jums pavirši parādīju varu, kāda pieder vienai no šīm septiņām grupām, kas sastāda plutokrātijas smadzenes.[57] Jūsu divdesmit četri miljardi dolāru neļauj jums ietekmēt valdību ne par divdesmit pieciem centiem, .lusu bagātība ir tukša čaula, un to pašu jums drīz at­ņems. Visa vara šodien ir plutokrātijas rokās. Tā šodien l/dod likumus, jo tā ir noteicēja par senātu, kongresu, tiesām un likumdevējām iestādēm. Un ne tikai tas vien, aiz likuma jāstāv varai, kas likumu var realizēt. Pluto- krātija šodien izdod likumus — un to realizēšanai tās ricibā ir policija, armija, flote un galu galā arī zemes­sargi, kuros ieskaitīti jūs, es un mēs visi.

Nekādas lielas debates nesekoja, un viesi drīz izklīda. Vīsi bija nerunīgi un nomākti un atvadījās klusā balsī. Nākotnes aina, ko viņi bija skatījuši, likās iedvesusi vi­ņiem šausmas.

— Stāvoklis ir patiešām nopietns, — misters Kalvins sacīja Ernestam. — Man gandrīz nav nekādu iebildumu pret jūsu attēloto ainu. Es tikai nepiekrītu jūsu uzska­tiem par vidusšķiras bojā eju. Mēs vēl uzvarēsim un sa­trieksim trestus.

— Un atgriezīsimies pie mūsu senču ražošanas meto­dēm, — Ernests pabeidza viņa teikumu.

— Noteikti, — misters Kalvins svinīgi atbildēja. — Es zinu, ka tas ir kaut kas līdzīgs mašīnu dragāšanai un ka tas ir absurds. Bet tad jau visa dzīve ir absurds, ja rau­gās no plutokrātijas mahināciju viedokļa. Sā vai tā, to­mēr mūsu mašīnu dragāšana ir vismaz praktiski iespē­jama, bet jūsu sapnis tāds nav. Jūsu sociālistiskais sap­nis ir, nu, vārdu sakot, sapnis. Mēs nevaram jums sekot.

— Es tikai vēlētos, lai jūs kaut drusku orientētos evo­lūcijas un socioloģijas jautājumos, — Ernests domīgi sa­cīja atvadoties. — Tad jūs ietaupītu mums daudz pūļu.

X NODAĻA VĒRPETE

Sirn veikalnieku pusdienām sekoja viens satricinošs no­likums pēc otra kā pērkona spērieni; un es, mazais cil­vēks, kas biju bezrūpīgi vadijusi savas dienas klusajā universitātes pilsētā, pēkšņi biju ierauta ar saviem perso­niskajiem pārdzīvojumiem lielu pasaules notikumu vēr­petē. Kas mani padarīja par revolucionāri — mīla uz Er­nestu vai viņa skaidri attēlotā apkārtējās sabiedrības /lina —, to es nezinu, bet es kļuvu revolucionāre un no­kļuvu tādā notikumu virpulī, kas man pirms trim niēne- iiern vēl būtu bijis neaptverams.

Krīze manas pašas liktenī iestājās vienlaicīgi ar liela- |arn krīzēm sabiedrībā. Vispirms mans tēvs zaudēja ka­tedru universitātē. O nē, viņu neatlaida formāli! Viņu lūdza atteikties, tas bija viss. Tēvs par to daudz nebē- dāja. Viņš īstenībā bija apmierināts, jo viņa atlaišanai bija pamatos viņa grāmatas «Ekonomika un izglītība» publicēšana. Tas apstiprināja viņa argumentus, un viņš bija apmierināts. Jo kur viņš būtu dabūjis labāku pierā­dījumu apgalvojumam, ka izglītību būtībā noteic kapitā­listu šķira?

Tomēr šis pierādījums palika neminēts. Neviens neuzzi­nāja, ka tēvs bijis spiests atteikties. Viņš bija tik plaši pa­zīstams zinātnieks, ka vēsts par viņa aiziešanu no uni­versitātes un šīs aiziešanas patiesajiem iemesliem būtu radījusi satraukumu visā pasaulē. Laikraksti apbēra viņu slavinājumiem un cildināja par to, ka viņš atsacījies no vienmuļā darba universitātē, lai pilnīgi nodotos zinātnis­kiem pētījumiem.

Sākumā tēvs smējās. Tad viņš kļuva pikts — toniski pikts. Tad sekoja viņa grāmatas izņemšana no apgrozī­bas. Tas notika tik slepeni, ka pirmajā laikā mēs nekā nemanījām. Grāmatai iznākot, valstī sacēlās zināms sa­traukums. Kapitālistiskā prese pieklājīgā veidā pārmeta tēvam, nožēlojot, ka liels zinātnieks pametis savu darba lauku un pievērsies socioloģijai, no kuras viņš nekā ne­saprotot un kur esot sapinies aplamībās. Tas vilkās kādu nedēļu. Tēvs smējās savā nodabā un izsacījās, ka viņa grāmata esot ķērusi kapitālismu vārīgā vietā. Tad laik­raksti un kritikas žurnāli pēkšņi pārstāja apspriest grā­matu, un tā tikpat pēkšņi nozuda grāmatu tirgū. Pie grā­matu tirgotājiem nebija sadzenams neviens eksemplārs. Tēvs rakstīja izdevniecībai un saņēma atbildi, ka matrices sabojātas nelaimes gadījumā. Sekoja nesekmīga sarak­stīšanās. Beidzot izdevniecība, piespiesta izsacīties bez ap­linkiem, atbildēja, ka neesot iespējams izdot grāmatu no jauna, bet tā esot gatava atsacīties no visām tiesībām uz to.

— Jūs neatradīsiet grāmatai neviena izdevēja visā valstī, — Ernests viņu brīdināja. — Jūsu vietā es liktos mierā. Jūs esat tikai mazliet iepazinušies ar Dzelzs papēdi.

Bet tēvs bija īsts zinātnieks. Viņš nekad netaisīja pār­steidzīgus slēdzienus. Laboratorijas eksperiments nebija pilnīgs, ja nebija ievēroti visi atsevišķie sīkumi. Tā nu viņš pacietīgi apstaigāja visas izdevniecības. Tās neskai­tāmas reizes atvainojās, bet neviena negribēja izdot grā­matu par jaunu.

Kad tēvs pārliecinājās, ka grāmata patiešām izņemta no apgrozības, viņš mēģināja darīt zināmu šo faktu laik­rakstos, bet tas viņam neizdevās. Viņš domājās guvis labu izdevību kādā sociālistu mītiņā, kur bija klāt daudz re­portieru. Viņš izstāstīja tur visu, kas noticis ar viņa grā­matu. Otrā dienā viņš smējās, lasīdams laikrakstus, bet drīz viņu sagrāba tādas dusmas, kas daudzkārt pārspēja viņa tonisko piktumu. Laikraksti nemaz nepieminēja grā­matu, toties pilnīgi nomelnoja autoru. Viņi ņēma atse­višķus vārdus un teikumus ārpus kopsakarības un sagro­zīja viņa labi pārdomātos izteicienus, izveidojot neprā­tīgu, anarhistisku runu. Tas bija izdarīts veikli. Atceros, piemēram, ka tēvs bija lietojis vārdus «sociālā revolūcija». Reportieri bija vienkārši izmetuši vārdu «sociālā». «Asso­ciated Press» šo reportieru izdomu telegrāfiski izplatīja visā valstī, un visur sacēlās nikna brēka. Tēvu nosauca par nihilistu un anarhistu un kādā plaši izplatītā karika­tūrā viņu attēloja soļojam ar sarkanu karogu garmatainu mežonīga izskata cilvēku priekšgalā, kuri nesa lāpas, na­žus un dinamīta bumbas.

Prese nikni uzbruka viņam garos zākājumu rakstos un lika manīt, ka viņš esot garīgi slims. Ernests paskaidroja mums, ka šāda kapitālistiskās preses rīcība neesot nekas jauns. Parasti uz visām sociālistu sapulcēm sūtot repor­tierus ar noteiktu rīkojumu nepareizi un sagrozīti atreferēt

visu runāto, lai atbaidītu vidusšķiru no tuvošanās pro­letariātam. Un Ernests atkārtoti brīdināja tēvu, lai tas atsakās no cīņas un met mieru.

Savienoto Valstu sociālistiskā prese tomēr uzņēmās cīņu, un strādniecības lasītāju aprindas uzzināja par grā­matas likteni. Tomēr šī vēsts tālāk netika. Tad drīzumā kāda liela sociālistu izdevniecība «Apelācija pie prāta» vienojās ar tēvu izdot grāmatu no jauna. Tēvs bija lai- * rnīgs, Ernests turpretī satraukts.

— Es jums saku, mēs stāvam nezināmu notikumu priekšā, — viņš apgalvoja. — Visapkārt mums briest kaut kas liels, ko mēs tikai nojaušam. Kas tas ir, mēs nezi­nām, bet tas nav atvairāms. Visa sabiedrības ēka grīļo­jas. Neprasiet man, es pats nekā nezinu. No šīs sabied­rības vērpetes kaut kas izkristalizēsies, tas jau notiek. Jūsu grāmatas aizliegšana ir pārsteidzīga. Cik grāmatu ir aizliegtas? Mums nav ne jausmas. Mēs taustāmies tumsā. Mums nav nekādas iespējas kaut ko uzzināt. Bet jūs redzēsiet, tagad aizliegs sociālistisko presi un slēgs sociālistu izdevniecības. Baidos, ka tas notiks. Mūs gribēs nožņaugt.

Ernests labāk pārredzēja notikumus nekā pārējie sociā­listi. Pēc divām dienām viņi saņēma pirmo sitienu. «Ape­lācija pie prāta» bija nedēļas izdevums, un tās abonentu skaits proletariāta vidū sniedzās līdz septiņi simti piec­desmit tūkstošiem. Bez tam bieži iznāca speciālnumuri ar divi līdz pieci miljoni lielu tirāžu. Sos lielos izdevumus samaksāja un izplatīja mazs bariņš brīvprātīgu līdzstrād­nieku, kas pulcējās ap «Apelāciju». Pirmais trieciens vēr­sās pret šiem atsevišķajiem izdevumiem un bija iznīci­nošs. Vietējās pasta iestādes patvaļīgi izlēma, ka šie izde­vumi nav ieskaitāmi regulāros laikrakstos un nav ar pasta palīdzību izplatāmi.

Vēl pēc nedēļas pasta departaments nolēma, ka «Ape­lācija» pati ir revolucionārs orgāns, un galīgi atteicās to izplatīt. Tas bija drausmīgs trieciens sociālistu propa­gandai. «Apelācijas» izdevēji bija izmisumā. Viņi domāja izplatīt laikrakstu abonentiem ar eksprešu apvienību pa­līdzību, bet tās atteicās. Tas bija «Apelācijas» gals, tomēr īsti vēl ne. Izdevniecība enerģiski gatavojās izdot grāma­tas. Divdesmittūkstoš eksemplāri tēva grāmatu atradās sietuvē, pārējos vēl iespieda. Tad pilnīgi negaidīti nakti ieradās kāda banda un, Amerikas karogam plandoties un

patriotiskām dziesmām skanot, aizdedzināja «Apelācijas[58]» lielo uzņēmumu un izpostīja to galīgi.

Džirarda Kanzasas štatā bija klusa, miermīlīga pilsēta, kas nekad nebija pieredzējusi strādnieku nemierus. «Ape­lācijā» maksāja arodbiedrības noteiktās algas un bija pa­tiešām visas pilsētas balsts, jo deva darbu simtiem vī­riešu un sieviešu. Bandu nebija organizējuši Džirardas pilsoņi, tā bija nokritusi kā no gaisa un, izpildījusi visā pilnībā savu uzdevumu, tikpat pēkšņi atkal nozuda. Er­nests uzskatīja šo notikumu par visai nopietnu brīdinā­jumu.

— Savienotajās Valstīs noorganizējušies «melnie simti» \ — viņš sacīja. — Tas ir sākums, turpinājums būs vēl Jaunāks. Dzelzs papēdis sāk rīkoties aizvien nekau­nīgāk.

Tās bija tēva grāmatas beigas. Laikam ritot, mēs pie­redzējām vēl daudz «melno simtu» ļaundarību. Katru ne­dēļu pasts atteicās izplatīt atkal kādu sociālistu laikrak­stu, un «melnie simti» izpostīja krietni daudz sociālistu spiestuvju. Protams, buržuāziskie laikraksti cildināja val­došās šķiras reakcionāro politiku, apmētāja dubļiem un nozākāja sagrauto sociālistisko presi, kamēr «melnos sim­tus» slavēja kā patiesus patriotus un sabiedrības glābē­jus. Visi šie meli izklausījās tik pārliecinoši, ka pat go­dīgi garīdznieki baznīcās uzteica «melnos simtus», kaut arī nožēloja, ka nepieciešamība spiedusi tos uz varas darbiem.

Notikumi attīstījās strauji. Drīz vajadzēja sākties ru­dens vēlēšanām, un sociālistiskā partija izvirzīja Ernestu par kandidātu kongresa locekļa amatam. Viņa izredzes bija visai lielas. Ielu dzelzceļu darbinieku streiks San­francisko tika izjaukts, tāpat ormaņu streiks. Abas šīs sakāves bija liktenīgas organizētajiem strādniekiem. Or­maņus bija atbalstījusi visa ostas strādnieku arodbiedrība ar tās sabiedrotajiem būvstrādniekiem, un visi bija cietuši neveiksmi. Streiks bija prasījis asinis. Policija bija ielau­zusi daudzus galvaskausus ar savām rungām, un kritušo skaitu vēl bija palielinājuši automāti, ko pret streikotā­jiem vērsa no Mārsdenas ekspedīcijas firmu noliktavām.

Rezultātā visi strādnieki kļuva īgni un atriebes kāri. Viņi prasīja asinis un atmaksu. Sakauti paši savā sfērā, viņi aika atriebties ar politiskas akcijas palīdzību. Viņu organizācijas vēl pastāvēja, tas deva viņiem spēku poli­tiskajā cīņā, kas iedegās aizvien vairāk. Ernesta izredzes tikt ievēlētam kļuva aizvien lielākas. Ar katru dienu jau­nas arodbiedrības paziņoja savu lēmumu balsot par sociā­listiem, un pat Ernestam bija jāsmejas, kad beidzot pie­teicās arī apbedītāji un putnu plūcēji. Strādnieki kļuva stūrgalvīgi. Nevaldāmā sajūsmā viņi lauzās iekšā sociā­listu sapulcēs, bet palika nepieejami veco partiju politiķu vilinājumiem. Veco partiju runātājus bieži sagaidīja tuk­šas telpas, un, ja tās kādreiz piepildījās, tad runātājus apstrādāja tik rupjā kārtā, ka vairākkārt bija jāiejaucas policijai.

Notikumi gāja savu gaitu. Gaiss vibrēja aiz gaidāmiem un pašreizējiem notikumiem. Valstij bija pienākuši grūti laiki,[59] pēc vairākiem labvēlīgiem gadiem aizvien grūtāk bija izvietot neizlietoto pārpalikumu ārzemēs. Rūpniecība sašaurinājās, daudzas lielas fabrikas nestrādāja, un algas samazināja itin visur.

Arī lielais mašīnbūvētāju streiks bija sabrucis. Sis streiks bija viens no asiņainākajiem Savienotajās Valstīs, un tanī sakāva divsimttūkstoš mašīnbūvētāju kopā ar viņu piecsimttūkstoš sabiedrotajiem — metālistiem. Norisinājās īstas kaujas starp strādniekiem un nelielām apbruņotu streiklaužu[60] armijām, ko uzņēmēju apvienības raidīja pret strādniekiem; «melnie simti» bariem parādījās visattālā­kajos novados un rīkoja grautiņus. Beidzot tika atsūtīti simttūkstoš regulārās armijas kareivju, kas darīja visam baigu galu. Daudzus strādnieku vadoņus sodīja ar nāvi, daudziem citiem piesprieda cietuma sodu un tūkstošiem vienkāršu streikotāju sadzina «lopu kautuvēs» kur ka­reivji viņus nežēlīgi apstrādāja.

Tagad vajadzēja samaksāt par labajiem gadiem. Visi tirgi bija pārpildīti, cenas kritās, un vispārējā cenu kri­šanās jūklī strādnieku darba algas kritās visstraujāk. Val­sti satricināja ražošanas krīzes. Visur streikoja, un, kur nestreikoja, tur uzņēmēji izmeta strādniekus no darba. Laikraksti bija pilni ar ziņām par varas darbiem un asins izliešanu. Visos šinīs pasākumos liela loma bija «melna­jiem simtiem»[61]. Dumpji, dedzināšana un mežonīgu grau­tiņu rīkošana bija viņu uzdevums, un to viņi veica priekš­zīmīgi. Visa regulārā armija bija sacelta kājās, pateicoties «melno simtu» rīcībai.

Visas pilsētas un ciemi līdzinājās nocietinātām nomet­nēm, un strādniekus apšāva kā suņus. Streiklauži nāca no milzīgā bezdarbnieku bara, un, ja organizētie strādnieki uzveica streiklaužus, tad ieradās karaspēks un satrieca organizētos strādniekus. Bez tam vēl bija zemessargi. Līdz šim vēl nebija vajadzējis izmantot slepeno likumu par zemessargiem. Darbā bija stājusies tikai regulārā zemessargu armija, kas visur bija kaujas gatavībā, tāpat šinī briesmu laikā ar valdības pavēli regulāro karaspēku palielināja par simttūkstoš cilvēkiem.

Strādnieki nekad vēl nebija piedzīvojuši tādu sakāvi. Lielie rūpniecības karaļi, oligarhi, sākumā ar visu sparu bija metušies robos, ko cīnoties bija izlauzušas darba de­vēju apvienības. Sīs apvienības īstenībā bija vidusšķiras organizācijas, bet tagad tās, grūto laiku un tirgus sabru- kitma spiestas un lielo rūpniecības karaļu atbalstītas, drausmīgi un galīgi sakāva organizētos strādniekus. Tā bija visspēcīga apvienība, bet tā bija lauvas un jēru ap­vienība, un to vidusšķirai drīz bija lemts uzzināt.

Strādnieki alka pēc atriebes un atmaksas, bet viņi bija satriekti. Tomēr viņu sakāve neizbeidza saspīlēto stāvokli. Bankas, oligarhijas svarīgākais spēks, joprojām uzsacīja kredītus. Volstrītas [62] grupa ierāva naudas tirgu tādā vir­pulī, kurā gandrīz nogrima visas valsts vērtības. Un no šī sabrukuma un posta iznira topošās oligarhijas rēgs, vienaldzīgs, nesatricināms un pašapzinīgs. Tās miers un pašapziņa bija atbaidoši. Tagad tā izmantoja savu plānu realizēšanai ne vien pati savu milzu varu, bet arī visu Savienoto Valstu finansiālo spēku.

Tagad rūpniecības karaļi vērsās pret vidusšķiru. Uz­ņēmēju asociācijas, kas darba devēju apvienībām bija pa­līdzējušas satriekt strādniekus, tagad pašas tika satriek­tas, to izdarīja nesenie sabiedrotie — darba devēju ap­vienības. Tresti stāvēja kā klints, vidusmēra uzņēmējiem, mazajiem tirgotājiem un fabrikantiem sabrūkot. Vēl vai- rak — tresti bija aktīvi. Tie sēja vēju, vēju un atkal vēju, jo tie vienīgie zināja, kā pļaut vētru un gūt no tās peļņu. Un vēl kādu peļņu! Milzu peļņu! Tie bija pietiekami stipri, lai spītētu vētrai, ko lielāko tiesu bija paši sacēluši, — viņi ļāva tai trakot un izlaupīja apkārt dzenātos vrakus. Vērtspapīri neglābjami un neaptverami krita, un tresti pievāca milzu bagātības, kas palielināja viņu līdzšinējo īpašumu, pie kam tie iekaroja saviem uzņēmumiem aiz­vien jaunas nozares — un vienmēr uz vidusšķiras rēķina.

Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada vasarā vidusšķira saņēma nāves triecienu. Pat Ernests bija pārsteigts par ātrumu, kādā tas notika. Viņš domīgi kratīja galvu un neko necerēja no rudens vēlēšanām.

— Tas ir bez nozīmes, — viņš sacīja. — Mēs esam sakauti. Dzelzs papēdis valda. Es biju cerējis uz mierīgu uzvaru pie vēlēšanu urnas, bet esmu maldījies. Viksonam bija taisnība. Mums nolaupīs mūsu nedaudzās atlikušās brīvības. Dzelzs papēdis samīs mūs. Strādniecībai atliek vienīgi asiņaina revolūcija. Mēs neapšaubāmi uzvarēsim, bet man jānodreb, par to domājot.

Un kopš šā brīža visa Ernesta ticība piederēja revolū­cijai. Sinī ziņā viņš aizsteidzās savai partijai priekšā. Viņa biedri viņam nepiekrita un palika pie uzskatiem, ka uzvara gūstama vienīgi ar vēlēšanām. Nevar teikt, ka viņi būtu iebiedēti. Viņi bija pārāk aukstasinīgi un droši, vie­nīgi viņi bija skeptiski, tas bija viss. Ernests nevarēja viņus pārliecināt par oligarhijas uzbrukuma nopietnību. Viņi gan bija noraizējušies, taču pārāk pārliecināti par savu spēku. Viņu teorētiskajā sociālajā evolūcijā nebija vietas oligarhijai, tāpēc tā viņiem neeksistēja.

— Mēs sūtīsim jūs uz kongresu, un viss būs kārtībā,— viņi paziņoja Ernestam kādā slepenā sēdē.

— Bet, ja mani izved no kongresa, noliek pie sienas un ietriec lodi galvā, ko tad? — Ernests aukstasinīgi jautāja.

— Tad mēs sacelsimies visā savā spēkā, — kāds des­mits balsu atbildēja.

— Tad jūs noslīcinās jūsu asinīs, — skanēja viņa pa­reģojums. — Šo dziesmu esmu dzirdējis jau no vidus­šķiras, — un kur tā tagad ir ar savu spēku?

XI NODAĻA LIELĀ DĒKA

Misters Viksons nebija aicinājis tēvu pie sevis. Viņi sa­tikās nejauši, ceļoties pāri uz Sanfrancisko, un viņa brī­dinājums tēvam nāca pavisam negaidīts. Ja viņi nebūtu nejauši satikušies, tad tēvs nemaz nebūtu šādu brīdinā­jumu saņēmis. Sekas tomēr būtu bijušas tās pašas. Tēvs bija cēlies no drošsirdīgās senās «Mayflower» atbraucēju ciits,1 un viņa dzīslās ritēja valdonīgas asinis.

— Ernestam taisnība, — viņš sacīja, tikko atgriezies mājās. — Ernests ir visai izcils jauneklis, un man labāk patīk, ka tu preci viņu nekā Rokfelleru vai pat Anglijas karali.

— Kas noticis? — es noraizējusies jautāju.

— Oligarhija gatavojas samīt mūs — tevi un mani.

Vismaz Viksons man tā teica. Viņš bija visai laipns — kā oligarhs. Viņš piedāvāja man atkal posteni universitātē. Ko tu sacīsi par to? Viksonam, šim netīrajam naudas ierāvējam, ir vara izlemt, vai es lasīšu lekcijas universi­tātē vai ne. Pat vēl vairāk: viņš man piedāvāja vadītāja vietu kādā lielā fizikas institūtā, ko drīzumā dibināšot,— redzi, oligarhijai taču jāatbrīvojas no saviem uzkrāju­miem.

«Vai atceraties, ko sacīju jūsu meitas pielūdzējam so­ciālistam?» viņš man jautāja. «Es viņam sacīju, ka mēs iesim pāri strādnieku šķiras līķiem. To mēs arī darīsim. Jūs es dziļi cienīju kā zinātnieku, bet, ja jūs gribat sais­tīt savu likteni ar strādnieku šķiru, — nu, tad piesargie- ties, tas ir viss.» Tad viņš pagrieza man muguru un aiz­gāja.

— Tas nozīmē, ka mums jāprecas drīzāk, nekā tu biji nodomājusi, — noteica Ernests, kad mēs viņam to pa­stāstījām.

Sākumā es viņu nesapratu, bet tad redzēju, ka viņam taisnība. Taisni tolaik Sjeras vērptuves izmaksāja divi­dendes, bet tēvs nedabūja nekā. Dažas dienas nogaidījis, viņš aizrakstīja sekretariātam. Nekavējoties pienāca at­bilde, ka grāmatās neesot nekādu norādījumu, ka tēvam piederot akcijas, un tika laipni lūgti tuvāki paskaidrojumi.

— Viņi saņems pietiekamus paskaidrojumus, velns lai parauj, — tēvs noteica un devās uz banku, lai izņemtu apšaubītās akcijas no sava seifa. — Ernests ir patiešām izcils cilvēks, — viņš pārnācis sacīja, kad es palīdzēju viņam novilkt mēteli. — Es atkārtoju, meit, šis tavs jau­neklis ir patiešām neparasts cilvēks.

Zināju jau no piedzīvojumiem, ka nekas labs nav gai­dāms, ja viņš Ernestu tā lielī.

— Viņi jau ir mani saminuši, — tēvs paskaidroja. — Akciju vairs nav. Seifs ir tukšs. Jums abiem ar Er­nestu jāprecas labi drīz.

Tēvs turējās pie laboratorijas metodēm. Viņš iesūdzēja Sjeras vērptuves tiesā, bet viņš nevarēja atgādāt tiesā Sjeras vērptuvju grāmatvedības dokumentus. Viņš nebija noteicējs par tiesu, bet Sjeras vērptuves bija. Tas izskaid­roja visu. Likums viņu pilnīgi satrieca, un kailā varmā­cība triumfēja.

Kad tagad to visu atceros, man šī tēva sakāve šķiet gandrīz smieklīga. Viņš bija pēc tam nejauši saticis Vik- sonu Sanfrancisko ielā un nosaucis to par nelieti. Tēvu arestēja par vardarbības mēģinājumu, piesprieda viņam naudas sodu un pieprasīja solījumu turpmāk dzīvot mie­rīgi. Tas viss bija tik smieklīgi, ka viņš pats mājās par to smējās. Bet kādu traci sacēla laikraksti! Tie ievietoja augsta stila rakstus par «varmācības baciļiem», kuri uz­brūkot katram, kas ielaižoties ar sociālistiem, un tēvs, kas bija aizvadījis tik ilgu un mierīgu dzīvi, nu tika minēts kā izcils piemērs šo baciļu iedarbībai. Vairāki laikraksti apgalvoja, ka tēvs esot pārstrādājies spraigajā zinātnisko pētījumu darbā, un ieteica viņam doties uz kādu valsts garā vājo patversmi. Tās vairs nebija izrunas, tās bija draudošas briesmas. Tēvs tomēr bija pietiekami gudrs, lai to saprastu. Bīskapa piedzīvojumi bija snieguši viņam labu mācību, un viņš to bija apguvis. Viņš palika mierīgs, lai cik daudz netaisnības viņam bija jācieš, un ar to, man šķiet, patiešām pārsteidza savus ienaidniekus.

Tad pienāca kārta mūsu mājai, mūsu mītnei. Paziņoja, ka nav nokārtoti hipotēkas maksājumi, un mums bija īpa­šums jāatstāj. Protams, nekādas hipotēkas nebija un ne­kad nebija bijis. Par zemes gabalu bija samaksāts skaidrā naudā, tāpat bija nomaksāts par māju, tiklīdz tā bija uz­celta. Ne māja, ne zemes gabals nekad netika ieķīlāti. To­mēr hipotēku uzrādīja, tā bija parakstīta un sastādīta pēc visiem noteikumiem, tāpat uzrādīja arī maksājumu sa­rakstu ar visiem procentiem par vairākiem gadiem. Tēvs necēla traci. Kā viņam bija nolaupījuši naudu, tā viņam tagad nolaupīja māju, un nebija neviena, pie kā meklēt atbalstu. Sabiedrības mehānisms atradās to rokās, kuri gribēja viņa bojā eju. Tēvs bija filozofs savā būtībā un tāpēc vairs nesirdījās.

— Man lemts iet bojā, — viņš sacīja, — bet tādēļ es taču vēl varu parūpēties, lai mana āda mazāk ciestu. Mani vecie kauli ir vārgi, un es savu mācību esmu sa­ņēmis. Nudien, man nav nekādas vēlēšanās pavadīt savas pēdējās dienas kādā garā vājo patversmē.

Tas man atgādināja bīskapu Morhauzu, ko esmu ilgi pametusi novārtā šinīs lappusēs, bet vispirms es pastās­tīšu, kā apprecējos. Notikumu virpulī šis gadījums ir ne­nozīmīgs, to es labi zinu, tāpēc pieminu to tikai starp citu.

— Tagad mēs kļūsim par īstiem proletāriešiem,— tēvs miri ja, kad mūs izlika no mājas. — Es vienmēr esmu Apskaudis šo tavu jaunekli, ka viņš tik labi pazīst prole- I .u iatu, bet nu es pats mācīšos to pazīt.

Tēva dzīslās laikam ritēja avantūrista asinis. Viņš uz­tvēra mūsu katastrofu kā dēku. Viņu nepārņēma ne nik­nums, ne sarūgtinājums. Viņš bija pārāk filozofiski no­skaņots un vienkāršs, lai alktu atriebes, un bija pārāk Iedzīvojies gara pasaulē, lai sajustu, cik daudz komforta mums tagad trūkst. Tāpēc viņš mūsu pārkravāšanos čet­rās nožēlojamās istabiņās Sanfrancisko Mārkitstrītas ne­tīrajā dienviddaļā apsveica ar bērna prieku un sajūsmu iiii reizē ar neparasti spēcīga gara skaidro skatienu un •itingro izturību. Viņš nebija sastindzis garīgi. Viņam ne­bija nepareiza jēdziena par vērtībām. Viņš nebija konven- cionālisma un ieraduma vergs. Vienīgās vērtības, ko viņš atzina, bija matemātiski un zinātniski fakti. Mans tēvs bija dižens cilvēks. Viņa prāts un dvēsele bija tādi, kas piemīt vienīgi lieliem gariem. Daudzējādā ziņā viņš bija pat diženāks par Ernestu, kas taču bija dižākais cilvēks, ko jebkad esmu pazinusi.

Pat es jutu atvieglinājumu, pārmainot dzīves veidu. Ja ne citādi, tad vismaz biju atbrīvota no tās organizētās izstumtības, kas universitātes pilsētā aizvien vairāk kļuva mūsu daļa, kopš bijām izpelnījušies augošās oligarhijas naidu. Arī man šī pārmaiņa šķitās dēka un pat lielākā no visām, jo tā bija manas mīlas dēka. Pārgrozības mūsu liktenī bija paātrinājušas mūsu kāzas, un Pelstrītas čet­ras istabiņās Sanfrancisko nomalē es ierados jau kā sieva.

Zinu tikai to vienu: es darīju Ernestu laimīgu. Es ienācu viņa vētrainajā dzīvē nevis kā jauns jaucējs spēks, bet kā miera nesēja. Es devu viņam mieru, tā bija manas mīlas alga. Tas bija neviltots pierādījums, ka neesmu maldījusies. Sniegt viņam aizmirstību vai iededzināt prieka gaismu šinīs nabaga nogurušajās acīs — vai vēl lielāks prieks varēja mani aplaimot?

Sīs mīļās, nogurušās acis. Viņš strādāja tā, kā strādā ļoti nedaudzi, un visu savu mūžu viņš strādāja citu labā. Tā bija viņa vīrišķības mēraukla. Viņš mīlēja cilvēci, un viņš mīlēja mani. Un viņš ar savu iemiesoto kaujas alku, ar savu gladiatora augumu un ērgļa garu — viņš bija pret mani tik maigs un smalkjūtīgs kā dzejnieks. Viņš arī bija dzejnieks. Viņš dzejoja darbos. Visu savu mūžu viņš dziedāja cilvēcības dziesmu. To viņš darīja aiz tīras cil­vēku imiestibas, par cilvēkiem viņš atdeva savu dzīvību un tapa sists krustā.

Un, visu to darot, viņš necerēja uz atalgojumu nākotnē. Pēc viņa uzskatiem šai dzīvei vairs nekāda cita nesekoja. Viņš, kurā liesmoja nemirstības uguns, noliedza nemir­stību — tāda pretruna viņā mājoja. Pār viņa kvēlo garu valdīja materiālistiskais monisms, šī saltā, atbaidošā filo­zofija. Es mēdzu runāt viņam pretī, sakot, ka mēroju viņa nemirstību ar viņa dvēseles spārniem un ka man vajadzētu bezgalīgi ilgi dzīvot, lai šo dvēseli aptvertu. Tad viņš smējās, izstiepa rokas pēc manis un nosauca mani par savu mīļo metafiziķi. Nogurums izgaisa viņa acīs, tanīs iemirdzējās viņa mīlas laimes uguns, kas arī bija jauns un pietiekams viņa nemirstības pierādījums.

Viņš bieži dēvēja mani par savu duālisti un gribēja man ieskaidrot, kā Kants ar tīrā prāta līdzekļiem atcēlis prātu, lai varētu godināt dievu. Viņš vilka paralēles un piedē­vēja man līdzīgu vainu. Un, kad es savu vainu atzinu, bet aizstāvēju to kā visaugstākā saprāta aktu, tad viņš piekļāva mani ciešāk un smējās, kā var smieties tikai dieva radīti mīlētāji. Es biju paradusi noliegt, ka iedzim­tība un apkārtne varētu izskaidrot šī cilvēka būtību un apdāvinātību, tāpat kā zinātnes pirksta saltais pieskāriens varētu uztvert, analizēt un klasificēt to mānīgo kaut ko, kas slēpjas pašā dzīvē.

Es uzskatīju, ka telpa ir dievības izpausme un dvē­sele — dievības būtības atspulgs, un, kad viņš mani dē­vēja par savu mīļo metafiziķi, es viņu saucu par savu nemirstīgo materiālistu. Un tā mēs mīlējām viens otru un bijām laimīgi; es viņam piedevu viņa materiālismu tā milzu darba dēļ, ko viņš veica, nedomājot ne par kādu labumu sev pašam, un viņa neticamās kautrības dēļ, kas viņu pasargāja no pārlieka lepnuma par sevi un savu dvēseli.

Tomēr lepns viņš bija. Un kā gan lai ērglis nebūtu lepns? Pēc viņa uzskatiem mirstīgajam vairāk nekā pa­šam dievam piestāvēja būt dieviem līdzīgam. Un tā viņš jūsmoja par to, ko uzskatīja par savu mirstīgumu. Viņš labprāt citēja fragmentu no kāda dzejojuma, kuru nekad nebija visu lasījis un kura autoru bija veltīgi meklējis. Es norakstu šo fragmentu ne vien tāpēc, ka viņš to mīlēja, bet tāpēc, ka tas parāda pretrunu starp viņa garu un viņa uzskatiem par šo garu. Jo kā var cilvēks liesmainā

mtlraukumā un kaislā apgarotībā citēt šīs vārsmas un pats biti tikai mirstīgi pīšļi, sīks nepastāvīga spēka graudiņš, ļnircjoša parādība? Tās skan tā:

Līksme ir līksmota, guvums ir gūts, Kas pielemts no dzimšanas man; Skaļās gavilēs smelts manu vasaru zelts, Zemes krasti man atbalsīs skan. Ja es mirtu ik nāvē, kādā cilvēks var mirt, Jo secen man neies tās kauss, Taču līksmības malks, ko ik dzīvais alks, Būs man veldze, līdz trauks būs sauss.

Varas saldums un lepnuma ugunīgs spīts, Mīlas smeldzīgums izdzerts kad taps, Lāses pēdējās dēļ ceļos metīšos vēl, Jo, ak, šis dzēriens bij labs! Es uzdzeru dzīvei, nāvei uzdzeru es, — Kas par mūžību brīnumaināks? Ja miršu reiz es, tad kāds jaundzimis Es Ar lūpām pie kausa šī plaks.

Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs,

Tas es, tas es, mans dievs.

Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs

Un zeme bojā ies.

Jo mana šī pasaule, mana tā vien,

Manas sāpes, mans prieks un mans naids,

Skaņa vārgā tā, dvesta no jaundzimušā,

Un mātes moku vaids.

Mans pulss sit nākamām paaudzēm līdz, Ilgas sirdi draud pušu man plēst, Jauno asiņu spīts, tfauksma nemiera dzīts, Pastaratriebes liesmas spēj dzēst. Esmu cilvēks ar miesu un asinīm es, Līdz beigsies mans šīs zemes laiks, No dīgļa, ko slēpis reiz mātes klēpis, Līdz paliks tik gara zaigs.

Mans atveids un mans spogulis —

Griežas zeme, kā man tīk,

Un mūžam salkt, pēc Ēdenes alkt

Vēl pasaulei neapnīk.

Visvarenais, dzīves kristāls kad drups,

Dzisīs varvīksnes mirgojums,

Tad mūžīgā nakts, kur viss dzīvais būs rakts,

Nebūs sapņiem par garu mums.

Cilvēks bārs, kam laupīts Ēdenes dārzs, Tas es, tas es, mans dievs. Bet mans tas būs, kad reiz debesis grūs Un zeme bojā ies.

Jo mana šī pasaule, mana tā vien, Manas mīlas nakts kautrums liegs, Mans ziemelis salts, dienvids ziedaini balts, Mans izmisums un mans prieks.[63]

Ernests vienmēr strādāja pāri spēkiem. Viņa lieliskā ķermeņa konstitūcija to izturēja, bet ari tā nevarēja iz­dzēst noguruma izteiksmi viņa acīs. Viņa mīļās, noguru­šās acis! Viņš gulēja tikai puspiektas stundas, un tomēr viņam nepietika laika, lai veiktu visu paredzēto. Savu propagandista darbu viņš nekad nepārtrauca un pastāvīgi lasīja referātus dažādās strādnieku organizācijās. Un kur tad vēlēšanu cīņa! Tā viena pati prasīja visus cilvēka spēkus. Reizē ar sociālistu izdevniecību slēgšanu izbeidzās arī tie niecīgie ienākumi, ko viņš no turienes saņēma, un viņam vajadzēja daudz strādāt, lai nopelnītu iztiku, ne­maz nerunājot par pārējiem darbiem. Viņš tulkoja vai­rākus filozofiskus un zinātniskus darbus buržuāzijas iz­devējiem un, atgriezies vēlu vakarā, noguris vēlēšanu cīņā, sēdās pie tulkojumiem un strādāja pāri pusnaktij. Tam visam vēl pievienojās studijas. Viņš palika tām uz­ticīgs līdz savai pēdējai stundai, un viņš mācījās ne­iedomājami daudz.

Un tomēr viņš atrada laiku aplaimot mani ar savu mīlu. Tas gan bija tikai tādēļ iespējams, ka mana dzīve pilnīgi saplūda ar viņējo. Es iemācījos stenografēt un rakstīt uz mašīnas un kļuvu par viņa sekretāri. Viņš ap­galvoja, ka man izdodoties samazināt viņa darbu par pusi, un es centīgi mācījos, lai saprastu viņa darbu. Mums bija kopējas intereses, un mēs kopā strādājām un priecājā­mies.

Un darba trauksmē mēs izmanījāmies nozagt pa sal­dam mirklim — kādu vārdu, kādu glāstu, mīļu skatienu—, un tas, ka šie mirkļi bija zagti, darīja tos jo saldākus. Mēs dzīvojām kalnu augstienēs, kur gaiss ir tīrs un dzirk­stošs, kur visi pūlas cilvēces labā, kur aprēķinam un savtībai nav vietas. Mēs mīlējām mīlu, un mūsu mīlu nekas neaptumšoja. Un šī apziņa man paliek: es nebiju kļūdījusies. Es devu viņam mieru — viņam, kas tik grūti strādāja citu labā, manam mīļajam mirstīgajam ar nogu­rušajām acīm.

XII NODAĻA bīskaps

īsi pēc apprecēšanās es nejauši sastapos ar bīskapu Morhauzu, bet labāk izstāstīšu visu pēc kārtas. Pēc lik­tenīgā vakara I. P. H. sanāksmē bīskaps Morhauzs, šis cildenais cilvēks, padevās draudzīgajiem padomiem, ka­iliem viņu apbēra, un aizgāja atvaļinājumā. Tomēr viņš atgriezās — vēl jo stiprāk pārliecināts, ka viņam lemts sludināt jauno baznīcas vēsti. Viņa draudzei par sašu- tumu, viņa pirmā svētruna bija pilnīgi līdzīga runai tā vakara sanāksmē. Viņš atkal runāja ilgi un plaši, ka baznīca novērsusies no tā kunga mācības un pielūdz ma- inonu Kristus vietā.

Sekas bija tādas, ka viņu neatkarīgi no paša vēlēšanās Ieslodzīja kādā privātā garā vājo patversmē, kamēr laik­raksti patētiski ziņoja par viņa garīgo sabrukumu un cil­dināja viņa dievbijību. Viņu turēja patversmē kā cietum­nieku. Es vairākkārt devos viņu apmeklēt, bet mani ne­pielaida, un mani jo dziļi satricināja šī pilnīgi veselā, normālā, godīgā cilvēka traģēdija, cilvēka, ko sabiedrības rupja griba centās iznīcināt. Bīskaps taču bija vesels, lirs un cēls. Ernestam bija taisnība! Bīskapam trūka vie­nīgi pareizas izpratnes bioloģijā un socioloģijā, un tāpēc viņš nespēja pareizi izskaidrot notiekošo.

Visvairāk mani biedēja bīskapa bezspēcība. Ja viņš ne­atsacījās no saskatītās patiesības, tad viņam nebija cerību atbrīvoties no patversmes. Viņš nespēja nekā līdzēt. Viņa manta, viņa stāvoklis, viņa izglītība nevarēja viņu glābt. Viņa uzskati bija sabiedrībai bīstami, un sabiedrība ne­varēja aptvert, kā šādi uzskati var rasties normālās sma­dzenēs. Vismaz man likās, ka tāda ir sabiedrības nostāja.

Tomēr bīskapu bija sagrābušas šaubas, par spīti viņa šķīstajam, cēlajam noskaņojumam. Viņš skaidri redzēja savu bīstamo stāvokli. Viņš saprata, ka ir notverts slaz­dos, un mēģināja izbēgt no tiem. Viņš paļāvās savā cīņā vienīgi uz paša spēkiem, necerot uz palīdzību, ko draugi, tadi kā tēvs, Ernests un es, būtu varējuši sniegt. Un tā viņš izveseļojās patversmes uzspiestajā vientulībā. Nekā­das vīzijas viņu vairs nemocīja, viņa smadzenes bija brī­vas no idejas, ka sabiedrības pienākums ir ganīt tā kunga avis.

Kā jau minēju, viņš kļuva vesels, pilnīgi vesels, un laikraksti, tāpat kā garīdznieki, priecīgi apsveica viņa at­griešanos. Reiz aizgāju uz viņa baznīcu. Svētruna bija tada pati ka tas, kad viņš vēl nebija skatījis nekādas vī­zijas. Es jutos vīlusies, sarūgtināta. Vai sabiedrība būtu piespiedusi viņu padoties? Vai viņš bija gļēvulis? Vai viņš bija piespiests atsaukt savus uzskatus? Jeb vai sa­sprindzinājums bija par lielu un viņš nu padevīgi zemojās pastāvošās kārtības likumu priekšā?

Es ierados viņu apciemot viņa skaistajā mājā. Viņš bija baismīgi pārvērties. Viņš bija stipri novājējis un viņa seju izvagojušas agrāk neredzētas grumbas. Mana iera­šanās bija viņu redzami satraukusi. Runājot viņš nervozi plūkāja savas piedurknes, un viņa acis nemierīgi šaudī­jās, izvairoties no manējām. Viņa atmiņa likās gluži vāja, sarunā bieži iestājās dīvainas pauzes, viņš pēkšņi mainīja sarunas tematu un mulsināja mani ar savu nekonsekvenci. Vai tas bija Kristum līdzīgais vīrs ar skaidro saprātu, kādu es viņu biju pazinusi, — vīrs ar gaišām, tīrām acīm un tikpat stingru un nešaubīgu skatienu kā viņa dvēsele? Pret viņu bija ļauni izturējušies; viņš bija padevies aiz bailēm. Viņā gars bija pārāk trausls bijis, nespējīgs cīnī­ties ar sabiedrības organizēto «vilku baru».

Es jutos apbēdināta, neizsakāmi apbēdināta. Viņš ru­nāja izvairīgi un acīm redzami tā bijās no maniem jau­tājumiem, ka man nebija drosmes kaut ko prasīt. Viņš izklaidīgi pieminēja savu slimību, saraustītos teikumos pieskārās baznīcai, pārmaiņām tās pārvaldē, nenozīmī­giem labdarības darbiem un izskatījās tik atvieglots, man aizejot, ka es būtu smējusies, ja mana sirds nebūtu asaru pilna.

Nabaga mazais varonis! Ja es to būtu zinājusi! Viņš bija cīnījies kā milzis, un es nebiju to nojautusi. Viens, pilnīgi viens miljoniem savu amata biedru vidū viņš bija izcīnījis savu cīņu. Vājprātīgo nama iebiedēts, tomēr ticē­dams taisnībai un tiesībām, viņš cieši turējās pie taisnī­bas un tiesībām, bet jutās tik vientuļš, ka neiedrošinājās uzticēties pat man. Viņš bija doto mācību labi izpratis — pārāk labi.

Drīz vien es par to pārliecinājos. Kādu dienu bīskaps nozuda. Viņš nebija sacījis nevienam, ka domā kaut kur aizbraukt. Kad nu dienas pagāja un viņš neatgriezās, klīda valodas, ka viņš prāta aptumšošanās brīdī izdarījis pašnāvību. Tomēr šīs domas atmeta, kad uzzināja, ka bīskaps pārdevis visus savus īpašumus — namu pilsētā, lauku māju Menloparkā, gleznas un kolekcijas un pat mivu mīļoto bibliotēku. Tagad bija skaidrs, ka viņš sle­peni nokārtojis visas savas darīšanas, iekāms nozudis.

Tas notika tolaik, kad mums pašiem klājās stipri bē­dīgi. Tikko mēs bijām iekārtojušies jaunajā dzīvoklī, bīs­kaps sagādāja mums izdevību brīnīties un spriest par viņa rīcību. Un tad pēkšņi mums viss kļuva skaidrs. Kādu vakaru es krēslā steidzos pa ielu uz skārni, lai nopirktu drusku gaļas Ernesta vakara mielastam, kā mēs dēvējām pēdējo dienas maltīti jaunajos apstākļos.

Tanī mirklī, kad iznācu no veikala, kāds cilvēks iznira no tuvējās tirgotavas ielas stūrī. Kaut kas dīvaini pa­zīstams viņā lika man atskatīties. Tomēr vīrietis bija jau apgriezies un steidzās projām. Kaut kas viņa plecu līnijā, sudraboto matu svītra starp apkakli un platmali modi- naja neskaidras atmiņas. Es negāju vis ielai pāri, bet metos šim cilvēkam pakaļ. Paātrināju soļus, mēģinādama atbrīvoties no uzmācīgajām domām. Tas taču nebija iespē­jams! Tas nevarēja būt viņš — šinīs nesamērīgi garajās, noplukušajās biksēs ar apspurušiem galiem.

Es apstājos, pasmējos par sevi un gribēju jau izbeigt • is medības. Bet šie sasodīti pazīstamie pleci un sudra­botie mati! Steidzos atkal viņam pakaļ. Kad viņu panācu, es izaicinoši ieskatījos viņam sejā, apsviedos — un stā­vēju ar bīskapu vaigu vaigā.

Viņš tikpat pēkšņi apstājās un smagi atvilka elpu. Prāvs papīra maisiņš, kas bija labajā rokā, izkrita uz Ietves. Tas pārplīsa, un kartupeļi pajuka uz visām pusēm slarp mūsu kājām. Bīskaps pārsteigts un sērīgs pavērās manī; tad viņš it kā saplaka, viņa pleci nošļuka — un viņš dziļi nopūtās.

Es sniedzu roku. Viņš paspieda to, bet viņa roka bija valga. Viņš apmulsis nokāsējās, un es ieraudzīju sviedrus izspiežamies uz viņa pieres. Acīmredzot viņš bija stipri nobijies.

— Kartupeļi, — viņš vārgi nomurmināja. — Tie ir tik

dārgi.

Mēs salasījām tos un salikām atpakaļ saplīsušajā mai­siņā, ko tagad viņš rūpīgi turēja padusē. Es mēģināju i/.sacīt savu prieku par šo satikšanos un uzaicināju viņu tūliņ apmeklēt mūs.

— Tēvs tā priecāsies, jūs redzot. Mēs dzīvojam pāris soļu atstatu.

— Es nevaru, — viņš atbildēja. — Man jāiet. Dzīvojiet sveiki!

Viņš aizdomīgi palūkojās visapkārt, it kā baidīdamies, ka viņu pazīs, un grasījās iet tālāk.

— Pasakiet, kur jūs dzīvojat, un es jūs kādreiz ap­meklēšu, — viņš sacīja, kad redzēja, ka soļoju viņam bla­kus un nedomāju atkāpties, ja jau esmu viņu atradusi.

— Nē, — es noteikti atbildēju. — Jums jānāk tūliņ līdzi!

Viņš pameta skatienu uz kartupeļiem un pārējiem ma­zajiem sainīšiem, ko nesa otrā padusē.

— Es tiešām nevaru, — viņš sacīja. — Piedodiet manu nepieklājību! Bet, ja jūs zinātu …

Likās, viņš tūliņ sabruks, bet tad atkal saņēmās. — Jā, šīs ēdamlietas, — viņš turpināja. — Tas ir bēdīgs ga­dījums. Tas ir šausmīgi. Viņa ir veca sieva. Man jāaiznes viss tūliņ. Viņai liela vajadzība pēc tā. Man jāiet tūliņ, jūs taču saprotat. Es atnākšu atkal, es to apsolu.

— Es jūs .pavadīšu, — es piedāvājos. — Vai tas tālu?

Viņš atkal nopūtās un padevās.

— Aiz divām mājām, — viņš atteica. — Pasteigsimies!

Bīskapa vadībā es nu iepazinos ar savu apkārtni. Ne­biju gan sapņojusi, ka te valda tik drausmīgs posts, jo nebiju nekad nodarbojusies ar labdarību. Pārliecinājos, ka Ernestam taisnība, kad viņš ņirgājās par labdarību kā par karstu komprešu likšanu uz augoņa. Izgrieziet augoni, skanēja viņa pamācība. Dodiet strādniekam, ko viņš nopelnījis, piešķiriet pensijas tāpat kā kareivjiem tiem, kas godam nosirmojuši savā darbā, tad žēlsirdības dāvanas nebūs vajadzīgas, šinī pārliecībā es strādāju kopā ar viņu revolūcijas labā un nešķiedu spēkus, lai mīkstinātu sociālo ļaunumu, ko netaisnā sistēma radīja aizvien no jauna.

Es iegāju līdzi bīskapam kāda daudzdzīvokļu īres nama desmit, divpadsmit kvadrātmetru lielā istabiņā. Tur mēs sastapām mazu vecu vācieti — sešdesmit četrus gadus vecu, kā bīskaps sacīja. Viņa bija pārsteigta, mani ierau­got. bet laipni pamāja sveicienu un šuva vien tālāk vī­riešu bikses, turēdama tās uz ceļiem. Līdzās uz grīdas bija vesela kaudze bikšu. Bīskaps, redzēdams, ka istabā nav ne ogļu, ne malkas, aizgāja nopirkt kādu drusku.

Es paņēmu pāri bikšu un apskatīju darbu.

— Seši centi, kundze, — sieviete sacīja, šūpodama galvu līdzi adatas dūrieniem. Viņa šuva lēni, bet nepār­traukti. Likās, viņa personificēja šūšanu.

— Par tādu darbu? — es brīnījos. — Vai vairāk par to nemaksā? Cik laika tam vajadzīgs?

— Nē, vairāk ne. Seši centi par gatavām biksēm. Kat­ram pārim divas stundas. Bet šefs to nezina, — viņa aši piemetināja, baidīdamās sagādāt tam nepatikšanas. — Es esmu Joti gausa. Man reimatisms pirkstos. Meitenes šuj ātrāk. Viņas sasteidz uz pusi ātrākā laikā. Šefs ir laipns. Viņš ļauj man ņemt darbu mājās, jo es esmu veca un no mašīnas rūkoņas man sāp galva. Ja viņš nebūtu tik laipns, es nomirtu badā.

Jā, tās, kas strādā veikalā, saņem astoņus centus. Bet ko lai dara? Tagad jau pat jauniem nepietiek darba. Ve­cajiem nav nekādu izredžu. Bieži es saņemu tikai vienu pāri. Dažreiz, kā šodien, man jāsašuj līdz vakaram astoņi pāri.

Es vaicāju, cik stundas viņa strādā, un viņa atbildēja, ka tas atkarīgs no sezonas.

— Vasaru, kad liels pieprasījums, es strādāju no pie­ciem rītā līdz deviņiem vakarā. Ziemu ir stipri auksts. Tad paiet ilgs laiks, kamēr pirksti ielokās. Tāpēc man jā­strādā ilgāk — bieži līdz pusnaktij.

Jā, šī bija bēdīga vasara. Grūti laiki. Dievs mums dusmo. Tas šonedēļ mans pirmais darbs. Ja nav darba, tad ar ēšanu bēdīgi, tā jau zināma lieta. Bet es esmu pieradusi. Esmu šuvusi visu mūžu — savā vecajā dzim­tenē un te, Sanfrancisko, — trīsdesmit trīs gadus.

Ja vien īre samaksāta, tad viss kārtībā. Namsaimnieks ir ļoti laipns, bet īre jānomaksā. Tā jau piederas. Viņš ņem par šo istabu tikai trīs dolārus. Tas ir lēti. Bet nav vis viegli katru mēnesi sadabūt šos trīs dolārus.

Viņa apklusa un šuva tālāk, šūpodama galvu.

— Ar tik mazu peļņu jums jābūt ļoti taupīgai, — es piezīmēju.

Viņa mundri pamāja.

— Kad īre samaksāta, tad vairs nav tik ļauni. Pro­tams, gaļu nopirkt nevar. Un pienu kafijai arī ne. Bet vienreiz dienā es tomēr ēdu. Un dažu dienu pat divreiz.

Pēdējos vārdus viņa izrunāja ar lepnumu. Tanīs bija ma­nāma panākumu jausma. Bet, kad viņa šuva tālāk klusēdama, es ievēroju skumjas viņas lēnīgajās acīs un iekri­tušo muti. Viņas skatiens k|uva izklaidīgs. Tad viņa stei­dzīgi izberzēja satumsušās acis — taču vajadzēja šūt.

— Man sirds nesāp bada dēj, — viņa paskaidroja. — Pie tā pierod. Es tikai raudu par savu bērnu. Mašīna viņu nonāvēja. Taisnība, ka viņai bija grūti jāstrādā, bet es tomēr to lāgā nevaru aptvert. Viņa bija stipra un jauna—• tikai četrdesmit gadu. Un trīsdesmit gadu jau bija no­strādājusi. Viņa agri sāka, tas pareizi, bet mans vīrs bija miris. Fabrikā eksplodēja katls. Ko lai mēs būtu darījušas? Viņa bija tikai desmit gadu veca, bet visai spēcīga. Un taču mašīna viņu nonāvēja. Jā, manu meitu nonāvēja, un viņa taču bija veiklākā strādniece darbnīcā. Esmu bieži par to domājusi, es to zinu. Tāpēc es vairs nevaru darbnīcā strādāt. Mašīna plēš man galvu pušu. Es dzirdu, tā saka vienā laidā: es to padarīju, es to pa­darīju! Tā viņa runā visu dienu. Un tad es domāju par savu meitu un nevaru strādāt.

Viņas acis atkal kļuva mitras, un viņai vajadzēja tās izslaucīt, iekāms viņa šuva tālāk.

Es dzirdēju- bīskapu nākam pa kāpnēm un atvēru dur­vis. Kāds gan viņš izskatījās! Uz muguras viņš nesa pusmaisa ogļu un tam virsū uzsietu iekuru. Ogļu putekļi bija notraipījuši viņa seju, un sviedri plūda straumēm pār pieri. Viņš nolika savu nesamo kaktā pie krāsns un noslaucīja seju rupjā kokvilnas lakatā. Es neticēju lāgā savām acīm. Bīskaps melns kā ogļu iznēsātājs, lētā ka­tūna kreklā (apkaklē trūka vienas pogas) un kombine­zonā! Tas bija visdīvainākais — šīs bikses, kuru noskran- dušie gali nokārās līdz papēžiem. Ap vidu tās saturēja šaura siksna, kādu mēdz nēsāt strādnieki.

Bīskaps gan bija sakarsis, bet nabaga vecajai sievai uztūkušās rokas bija sarautas krampjos aiz aukstuma, tāpēc, pirms mēs aizgājām, bīskaps iekūra uguni un es nomizoju kartupeļus un uzliku vārīties. Vēlāk uzzināju, ka milzīgās strādnieku kazarmas manā apkārtnē slēpj sevī daudzus līdzīgus un vēl ļaunākus gadījumus.

Mājās pārnākuši, mēs satikām Ernestu, kas bija uz­traucies par manu prombūtni. Pēc pirmā pārsteiguma un apsveicināšanās bīskaps atlaidās atzveltnī un manāmi at­vieglots nopūtās. Mēs esot pirmie no viņa vecajiem drau­giem, ko viņš saticis kopš savas nozušanas, viņš sacīja. Jādomā, ka šinī starplaikā viņš bija ļoti cietis aiz

vientulības. Viņš runāja daudz, bet visvairāk par prieku, ko jūtot, izpildīdams tā kunga pavēli.

— Tagad es patiešām ganu viņa avis, — viņš sacīja. — Un es esmu daudz ko mācījies. Dvēselei nevar palī­dzēt, ja vēders nav pilns. Vispirms viņa avīm jādabū maize un sviests, kartupeļi un gaļa, tad un tikai tad viņu dvēseles spējīgas uzņemt izsmalcinātāku barību.

Viņš ēda ar lielu patiku manis pagatavotās vakariņas. Nekad senos laikos viņš nebija sēdies ar tādu ēstgribu pie mūsu galda. Mēs runājām par to, un viņš izteicās, ka nekad mūžā neesot juties tik labi kā tagad.

— Tagad eju tikai kājām, — viņš sacīja, un sārtums iesitās viņam vaigos, atceroties laiku, kad bija braucis karietē, it kā tas būtu grūti izpērkams grēks. — Mana ve­selība ir uzlabojusies, — viņš aši piemetināja, — un es esmu ļoti laimīgs — patiešām, laimīgāks nekā jebkad. Vismaz mans gars ir dieva rokā.

Un tomēr viņa sejā bija neizdzēšamas sāpes, pasaules sāpes, ko viņš bija uzņēmies. Viņš tagad skatīja dzīvi tās īstajā izskatā, un šī dzīve nelīdzinājās tai, par ko stās­tīja viņa bibliotēkas grāmatas.

— Un par visu to atbildīgs esat jūs, jaunekli, — viņš bez aplinkiem pateica Ernestam.

Ernests bija pārsteigts un apjucis.

— Es — es jūs brīdināju, — viņš stostījās.

— Nē, jūs mani pārprotat, — bīskaps atbildēja. — Es jums nepārmetu, bet g^n pateicos. Man jums jāpateicas, jo jūs man norādījāt manu ceļu. Jūs mani aizvadījāt no teorijām par dzīvi pie pašas dzīves. Jūs atvilkāt plīvuru no sabiedriskā negoda. Jūs bijāt gaisma manā tumsībā, bet tagad arī es redzu gaismu. Un es esmu ļoti laimīgs, vienīgi… — Viņš nomākts vilcinājās, un viņa acīs bija lasāmas lielas bailes. — Vienīgi šī vajāšana. Es nedaru nevienam pāri. Kāpēc man neliek mieru? Bet tas nav galvenais. Galvenais ir, kā tas notiek. Es neko neteiktu, ja mani sagrieztu gabalos, ja mani sadedzinātu sārtā vai piesistu krustā. Es bīstos tikai no patversmes. Iedomā­jieties tikai! Es un vājprātīgo namā! Tas ir briesmīgi! Es noskatījos dažus gadījumus sanatorijā … Tie bija draus­mīgi. Man asinis stingst dzīslās, ja par to domāju. Pa­vadīt savas dzīves atlikušo daļu ieslodzītam starp ārprā­tīgiem! Nē! Nē! Tikai to ne! Tikai to ne!

Viņš bija nožēlojams. Viņa rokas trīcēja, augums dre­bēja paša uzburtās ainas priekšā. Tomēr nākamā mirklī viņš jau bija savaldījies.

— Piedodiet man, — viņš vienkārši sacīja. — Es esmu tik nervozs. Bet, ja tā kunga darbs novedīs mani tur, tad lai tas notiek. Kas es esmu, ka iedrīkstos sūdzēties?

Viņu uzskatot, man gribējās skaļi izsaukties: «Lielais bīskapi Varoni! Dievišķais varoni!»

Tovakar mēs uzzinājām vēl vairāk par to, ko viņš bija izdarījis.

— Es pārdevu savu māju, pareizāk sakot, savas mā­jas, — viņš stāstīja, — un savu mantu. Es zināju, ka man tas jādara slepenībā, jo citādi man visu atņemtu — un tas būtu briesmīgi. Toreiz es bieži pārdomāju, cik milzīgi daudz kartupeļu, maizes vai gaļas, ogļu vai malkas var nopirkt par divsimt vai trīssimttūkstoš dolāriem. — Viņš pavērsās pret Ernestu. — Jums bija taisnība, jaunekli. Par darbu maksā neticami maz. Es nekad mūžā neesmu strādājis, vienīgi apelējis no estētikas viedokļa pie fari­zejiem, — es domāju, ka sludinu dieva vēsti, un tomēr man piederēja.pusmiljona dolāru. Es nekad nebiju zinājis, ko nozīmē pusmiljona dolāru, iekāms neizrēķināju, cik kartupeļu, maizes, sviesta un gaļas par to var nopirkt. Un tad es vēl kaut l

Mēs mudinājām viņu atsākt savu stāstu.

— Nauda? To es noguldīju dažādās bankās uz dažā­diem vārdiem. To man nevar atņemt, jo to neuzies. Un nauda taču ir kaut kas labs. Par to var nopirkt tik daudz pārtikas. Es nekad nebiju zinājis, kur nauda der.

— Es vēlētos, kaut mums būtu drusku naudas mūsu propagandai, — Ernests domīgi noteica. — Tad tā at­nestu milzīgi daudz laba.

— Vai jūs tā domājat? — bīskaps vaicāja. — Es daudz neuzticos politikai. Patiesībā es baidos, ka nekā nesaprotu politikā.

Ernests bija ļoti smalkjūtīgs šādos jautājumos. Viņš neatkārtoja savu mājienu, kaut labi zināja, kādās grūtī­bās nonākusi sociālistu partija aiz naudas trūkuma.

- Es pārnakšņoju lētās viesnīcās, — bīskaps turpināja. — Man tomēr bail, un es ilgi nepalieku vienā vietā. Bez tam esmu noīrējis divas istabas strādnieku kazarmās da­žādos pilsētas iecirkņos. Tā ir liela ekstravagance, es zinu, bet tas ir nepieciešams. Es to izpērku, pats gatavo­dams ēdienu, kaut dažkārt ēdu lētos restorānos. Un es esmu nācis pie kāda atklājuma. Tamales1 ir lieliskas, kad gaiss vēlu vakaros kļūst dzestrs. Tās tikai ir dārgas. Bet es esmu uzgājis kādu vietu, kur tās var dabūt par desmit centiem trīs. Tās gan nav tik labas kā citur, toties sasilda tikpat labi.

Un tā es beidzot esmu atradis savu darbu šinī pasaulē, pateicoties jums, jaunekli. Tas ir dieva sūtīts darbs. — Viņš pavērās manī un pameta ar acīm. — Jūs pieķērāt mani pie tā kunga avju ganīšanas. Jūs, protams, glabā­siet manu noslēpumu.

Viņš runāja šķietami bezrūpīgi, tomēr aiz viņa vārdiem bija manāmas bailes. Viņš apsolījās mūs atkal apmeklēt, bet pēc nedēļas mēs lasījām laikrakstos, ka bīskaps Mor­hauzs esot ievietots Napas vājprātīgo patversmē un uz viņa izveseļošanos diemžēl esot maz cerību. Mēs veltīgi pūlējāmies piekļūt pie viņa. Tikpat veltīgas bija arī mūsu pūles panākt, lai viņu vēlreiz izmeklētu. Saņēmām vienīgi to pašu atbildi, ka uz viņa izveseļošanos vājas cerības.

— Kristus sacīja bagātajam jauneklim, ka tarn jāpār­dod visa sava manta, — Ernests rūgti noteica. — Bīskaps ir sekojis Kristus norādījumam un ieslodzīts vājprātīgo namā. Nav vairs. Kristus laiki. Bagātu vīru, kas atdod visu savu mantu nabagiem, tagad uzskata par prātā ju­kušu. Tur nav ko strīdēties. Sabiedrība savu vārdu ir teikusi.

XXIII NODAĻA ĢENERĀLSTREIKS

Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, kad sociālisti guva lielu uzvaru, Ernestu, protams, ievēlēja kongresā. Bija kāds apstāklis, kas palīdzēja celties sociā­listiskajiem paliem, — tā bija Hersta iznīcināšana. Pluto- krātijai tas bija nieks. Dažādu laikrakstu izdošana Her- stam izmaksāja astoņpadsmit miljonu dolāru gadā. So summu un pat vēl vairāk vidusšķira atmaksāja viņam ar sludinājumiem atpakaļ. Viņa finansiālā spēka avots bija galvenokārt vidusšķira. Tresti sludinājumus neievietoja.[64]lai Herstu iznīcinātu, vajadzēja tikai atņemt viņam slu­dinājumus.

Vidusšķira vēl nebija galīgi iznīcināta. Stingrais ske­lets bija palicis, kaut gan tam nebija vairs spēka. Sīkie fabrikanti un veikalnieki, cik nu viņu bija, dzīvoja pil­nīgi no plutokrātijas žēlastības. Viņiem pašiem nebija ne ekonomiska, ne politiska mugurkaula. Saņēmuši no plu­tokrātijas attiecīgu pavēli, viņi vairs neiesūtīja sludinā­jumus Hersta presei.

Hersts cīnījās drosmīgi. Viņš izdeva savus laikrakstus joprojām, zaudējot uz tiem ik mēnesi pusotra miljona. Viņš publicēja sludinājumus bez maksas. Plutokrātija deva jaunas pavēles, un sīkie fabrikanti un veikalnieki applūdināja Herstu ar vēstulēm, uzteikdami savu agrāko sludinājumu publicēšanu. Hersts neatlaidās. Viņš saņēma tiesas brīdinājumus, bet neļāvās iebiedēties. Viņam pie­sprieda sešus mēnešus cietuma par necieņas izrādīšanu tiesai, neklausot tās rīkojumiem, un beidzot neskaitāmās prasības aplīdzināt zaudējumus piespieda viņu bankrotēt. Viņam nebija vairs nekādu iespēju. Plutokrātija bija iz­sacījusi savu lēmumu. Tiesu iestādes atradās plutokrātijas rokās, un tām vajadzēja lēmumu izpildīt. Līdz ar Herstu sabruka arī demokrātiskā partija, kuras priekšgalā viņš bija nesen nostājies.

Pēc Hersta un demokrātiskās partijas iznīcināšanas tās piekritējiem atlika divi ceļi: viens veda uz sociālistu, otrs uz republikāņu partiju. Tā notikās, ka mēs, sociālisti, ievācām Hersta pseidosociālistiskās propagandas ražu, jo lielākā daļa viņa piekritēju pārnāca mūsu pusē.

Toreizējā fermeru ekspropriācija arī būtu pavairo­jusi par mums nodoto balsu skaitu, ja nebūtu nodi­bināta īslaicīga un dzīvot nespējīga fermeru partija. Er­nests un sociālistu līderi šķieda milzu pūles, lai dabūtu savā pusē fermerus, bet sociālistu laikrakstu un izdevnie­cību iznīcināšana bija pārāk liels šķērslis, un mutvārdu propaganda nebija vēl pietiekami izkopta. Tāpēc misteram Kalvinam līdzīgi politiķi, kaut paši arī piederēja pie ekspropriētajiem zemkopjiem, pievāca fermerus un iz­šķieda viņu politisko spēku veltīgā vēlēšanu cīņā.

— Nabaga zemnieki, — Ernests kādreiz rūgti nosmē­jās, — viņi taču pilnīgi ir trestu rokās!

Tā arī patiešām bija. Septiņi lielie tresti, kopīgi strā­dājot, apvienoja savu milzīgo virspejņu un nodibināja lauksaimniecības trestu. Dzelzceļu sabiedrības, kas kon­trolēja tarifus, baņķieri un biržas vīri, kas kontrolēja lauksaimniecības produktu cenas, bija jau sen padarījuši fermerus par saviem parādniekiem. Bankas un atsevišķi tresti sen jau bija aizdevuši fermeriem milzu sum­mas. Fermeri bija iekļuvuši tīklā. Vēl tikai vajadzēja izvilkt tīklu no ūdens, un to uzņēmās lauksaimniecības trests.

Tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada grūtā stāvokļa sekas bija drausmīga cenu krišanās lauksaimniecības preču tirgū. Tagad cenas nosita apzināti, līdz fermeri no­nāca galīgā postā, kamēr dzelzceļu sabiedrības ar saviem pārmērīgi augstajiem tarifiem savukārt piespieda viņus galīgi pie sienas. Fermeri bija spiesti aizņemties aizvien vairāk naudas, līdz viņiem vairs nebija iespējams nomak­sāt vecos parādus. Tam sekoja zemes ieķīlāšana hipotēku bankā un turpmākā parādzīmju uzkrāšanās, līdz beidzot fermeri gluži vienkārši* nodeva savu īpašumu lauksaim­niecības tresta rokās. Viņiem nebija citas izejas. Atdevuši savu īpašumu, viņi sāka strādāt trestam kā pārvaldnieki, inspektori, priekšstrādnieki un vienkārši algādži. Viņi strādāja par algu. Viņi kļuva dzimtcilvēki, īsāk sakot, vergi, kam vajadzēja pelnīt maizi sviedriem vaigā. Viņi nevarēja meklēt citu kungu, jo kungs visur bija viens un tas pats — plutokrātija. Viņi nevarēja pārcelties uz pil­sētām, jo tās arī bija plutokrātijas varā. Viņiem atlika tikai viena izeja — pamest dzimto vietu un kļūt par klaidoņiem, vārdu sakot, mirt badā. Tomēr arī šo iespēju viņiem atņēma, izdodot jo stingrus likumus pret klaido­nību un nelokāmi realizējot tos.

Protams, šur tur vēl palika fermeri vai pat veselas fer­meru grupas, kas sevišķu apstākļu dēļ bija paglābušies no ekspropriācijas. Tomēr tādu bija pārāk maz, un tos pašus ekspropriēja nākamajā gadā.[65]

Tādi bija apstākļi tūkstoš deviņsimt divpadsmitā gada rudenī, un sociālistu līderi nosprieda, ka nu esot kapitā­lismam pienācis gals. Vienīgi Ernests domāja citādi. Grū­tības bija ārkārtīgi palielinājušas bezdarbnieku armiju. Fermeru un vidusšķiras izpostīšana, tāpat arodbiedrību smagā sakāve, ko tās bija cietušas visā frontē, sociālis­tiem radīja ciešu pārliecību par kapitālisma bojā eju, un viņi izaicinot meta plutokrātijai cimdu sejā.

Ak, kā mēs bijām pārvērtējuši pretinieka spēkus! So­ciālisti visur daudzināja savu nākamo uzvaru vēlēšanās un izskaidroja situāciju nepārprotamiem vārdiem. Pluto­krātija pacēla cimdu. Un plutokrātija apsvērdama un ap­domādama uzvarēja mūs, sašķeļot mūsu spēkus. Tās sle­penie aģenti sacēla brēku, ka sociālisti esot dieva zaimo­tāji un ateisti. Plutokrātija iesvēla baznīcas, galvenokārt katoļu baznīcu, cīņā pret mums un nolaupīja mums krietnu daļu strādnieku balsu. Un plutokrātija bija arī tā, kas caur saviem slepenajiem aģentiem uzmudināja fer­meru partiju un pat izkliedēja fermerus pa pilsētām un ieveda mirstošās vidusšķiras rindās.

Tomēr sociālisti uzvarēja. Bet tā nebija izšķīrēja uz­vara, ko mums būtu devusi augstākā izpildu vara un pār­svars visos likumdevējos orgānos. Diemžēl mums vaja­dzēja pieredzēt, ka esam mazākumā. Taisnība, kongresā mums bija piecdesmit vietas, bet, kad tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada pavasarī mūsu pārstāvji šīs vietas ieņēma, viņi atklāja, ka ir pilnīgi bezspēcīgi. Viņi bija gan laimīgāki par fermeriem, kas bija dabūjuši divpa­dsmit vietas valdībā, tomēr nevarēja pavasarī tās ieņemt, jo bijušie kongresa locekļi atsacījās tās atstāt un tiesas at­radās oligarhijas rokās. Bet nu es aizsteidzos notikumiem priekšā. Man vispirms jārunā par uztraucošo tūkstoš de­viņsimt divpadsmitā gada ziemu.

Grūtie laiki bija radījuši neiedomājamu patēriņa sa­mazināšanos. Bezdarbniekiem nebija naudas, par ko Iepirkties. Rezultātā plutokrātijai palika vēl lielāks preču pārpalikums nekā jebkad. Šis pārpalikums bija jāizvieto ai zemēs, jo plutokrātijai vajadzēja naudas, lai realizētu savus kolosālos plānus. Saspringti pūlēdamās izvietot pār­palikumus pasaules tirgū, plutokrātija sadūrās ar Vāciju. Saimnieciskas sadursmes parasti atrisināja ar kariem, un ši sadursme nebija nekāds izņēmums. Varenais Vācijas ķeizars bruņojās, un Savienotās Valstis darīja to pašu.

Debesi sedza melni un draudīgi kara mākoņi. Pasaules katastrofa šķitās durvju priekšā, jo visā pasaulē bija grūti laiki, strādnieku nemieri, bojā ejoša vidusšķira, bez­darbnieku armijas, saimniecisko interešu sadursmes pa­saules tirgū un tuvojošās sociālistiskās revolūcijas baigā dunoņa.1

Oliģarhija gribēja sākt karu ar Vāciju. Tā gribēja karu aiz daudziem iemesliem. Notikumu jūklī, kurus šāds karš radītu, jaunā starptautisko kāršu pārdalīšanā, jaunu vie­nošanos un līgumu slēgšanā oliģarhija varēja daudz ko gūt. Bez tam karš varēja uzsūkt daudzus nacionālos pār­palikumus, samazināt bezdarbnieku armiju, kas apdrau­dēja visas valstis, un dāvāt oligarhijai atelpu tās tālāko plānu realizēšanai. Šādam karam vajadzēja nodrošināt oligarhijai faktisku kundzību pasaules tirgū. Tam vaja- . — , «

1 Šī baigā dunoņa bija dzirdama jau ilgi. Jau 1906. gadā lords l'.ivberijs, anglis, izsacījās lordu palātā: «Nemiers Eiropā, sociālisma izplatīšanās un anarhisma draudošā pieaugšana ir brīdinājums vai- dibām un valdošām šķirām, ka strādnieku šķiras stāvoklis Eiropā kļūst aizvien nepanesamāks un ka jādara viss iespējamais revolūcijas novēršanai — japaceļ algas, jāsamazina darba stundu skaits un jā­pazemina cenas pārtikai un citām nepieciešamām precēm.» Biržas orgāns «Wall Street Journal» šādi komentēja lorda Eivberija runu: «Sos vārdus sacījis aristokrāts un konservatīvākās partijas pārstāvis Eiropā, tāpēc to nozīme jo lielāka. Tajos ir vērtīgāki uzskati par politisko ekonomiju nekā daudzās grāmatās. Tie skan kā brīdinājuma sauciens. Ievērojiet to, džentlmeņi no kara un jūrniecības departa­mentiem!» -r -

Tanī pašā laikā amerikānis Sidnejs Brūks rakstīja žurnālā «llarper's Weekly»: «Vašingotnā sociālistus neuzklausa. Un kāpēc lai uzklausītu? Politiķi vienmēr pēdējie ierauga valsti to, kas notiek viņu deguna galā. Viņi izsmies mani, ja es pareģošu, un pareģošu ar lielu pārliecību, ka nākamajās prezidenta vēlēšanās sociālisti da­būs miljonu balsu.» dzēja arī radīt lielu pastāvīgu armiju, ko vairs nevaja­dzētu atbruņot, kamēr ļaužu prātos saucienu «Amerika pret Vāciju» apmainītu ar saucienu «Oliģarhija pret so­ciālismu».

Un karš noteikti būtu piepildījis oligarhijas gaidas, ja nebūtu bijuši sociālisti. Mūsu četrās šaurajās istabiņās Pelstrītā notika slepena rietumu sociālistu līderu sanāk­sme. Te vispirms apsvēra viedokli, kāds sociālistiem šo­brīd jāieņem. Tā gan nebija pirmā reize, kad mēs stājā­mies karam ceļā,[66] bet Savienotajās Valstīs tas notika pirmo reizi. Pēc mūsu slepenās sanāksmes mēs uzņēmām sakarus ar nacionālo organizāciju, un drīz vien mūsu šifrētās telegrammas šķērsoja Atlantijas okeānu, saistot mūs ar Internacionāles biroju.

Vācu sociālisti bija gatavi sadarboties ar mums. Viņu bija vairāk nekā pieci miljoni, starp tiem daudzi aktīvā armijā, un piedevām viņiem bija labas attieksmes ar arod­biedrībām. Abās valstīs sociālisti drosmīgi uzstājās pret karu un piedraudēja ar ģenerālstreiku, turklāt aktīvi ga­tavodamies tam. Bez tam visās valstīs revolucionārās par­tijas atklāti paziņoja: lai nosargātu sociālistisko principu par miera saglabāšanu visā pasaulē, tās izmantos visus līdzekļus, pat dumpi un revolūciju pašu zemē.

Ģenerālstreiks bija vienīgā lielā uzvara, ko guva ame­rikāņu sociālisti. Ceturtajā decembrī atsauca no Berlīnes amerikāņu sūtni. Naktī vācu flote uzbruka Honolulu ostai, nogremdējot trīs amerikāņu kreiserus, kā arī muitas ku­teri, un bombardēja pilsētu. Nākamā dienā Vācija un Sa­vienotās Valstis pieteica viena otrai karu, un pēc stundas abu valstu sociālisti uzaicināja sākt ģenerālstreiku.

Tā bija pirmā vācu ķeizara sadursme ar to pavalstnieku daļu, uz kuriem balstījās valsts. Bez tiem valsts nespētu pastāvēt. Jauns moments šinī situācijā bija tas, ka dum­pinieki palika pasīvi. Viņi necīnījās. Viņi nedarīja nekā.

Pii taisni ar to viņi saistīja ķeizaram rokas. Kā viņš gan ilgojās pēc izdevības uzrīdīt savus kara suņus dumpīga­jam proletariātam! Tomēr šis prieks bija viņam liegts. Viņš nevarēja palaist kara suņus no ķēdes. Viņš nevarēja pe mobilizēt armiju karam, .ne sodīt nepaklausīgos ele­mentus. Viņa valstī nekustējās neviens rats. Neviens vil­ciens negāja, neviena telegramma netraucās pa vadiem, jo telegrāfisti un dzelzceļnieki bija pārtraukuši darbu kopā ar pārējiem iedzīvotājiem.

I Savienotajās Valstīs norisinājās tas pats, kas Vācijā. Organizētie strādnieki beidzot bija kaut ko iemācījušies. Paši savā darba laukā sakauti, viņi bija pametuši to un pārnākuši sociālistu politiskajā kaujaslaukā, jo ģenerāl- streiks bija politiska cīņa. Bez tam viņi bija cietuši tādu sakāvi ekonomiskajā cīņā, ka viņiem tagad bija viss vien­alga. Viņi metās ģenerālstreikā aiz izmisuma. Miljoniem strādnieku nosvieda savus darba rīkus un pameta darba vietas. Te sevišķi izcēlās pie mašīnām nodarbinātie strād­nieki. Viņi alka' pēc atmaksas, un, kaut viņu organizāci­jas ārēji'bija satriektas, viņi tomēr stājās cīņā kopā ar saviem sabiedrotajiem — metālistiem.

Pat melnstrādnieki un neorganizētie strādnieki pār­trauca darbu. Visus bija sagrābis streika drudzis, un ne­viens nespēja strādāt. Sevišķi sievietes bija cītīgākās streika propagandētājas. Viņas uzstājās pret karu. Viņas negribēja pieļaut, ka viņu vīri krīt karā. Pati ģenerāl­streikā ideja arī iedarbojās uz cilvēku noskaņojumu — tā pamodināja humora izjūtu. Ģenerālstreikā ideja pārņēma visu prātus. Pat bērni skolās streikoja, un tiem skolotā­jiem, kas ieradās, bija jāiet mājās, jo skolas bija tukšas. Ģenerālstreiks izvērtās par plašiem nacionāliem svētkiem. Strādnieku solidaritātes ideja, kas tik atklāti izpaudās, nodarbināja visu ļaužu fantāziju. Un, beidzot, šī milzu akcija nemaz nebija bīstama, jo, ja vainīgi visi, tad ne­vienu nevar sodīt.

Savienotās Valstis bija kā paralizētas. Neviens nezi­nāja, kas notiek. Nebija ne laikrakstu, ne vēstuļu, ne te­legrammu. Katra ļaužu kopa jutās tik nošķirta, it kā starp to un pārējo pasauli plestos desmitiem tūkstošiem jūdžu liels mūžamežs. Pasaule vairs neeksistēja. Sāds stāvoklis turpinājās veselu nedēļu.

Sanfrancisko mēs nezinājām nekā, kas norisinās otrpus jomas — Oklendā vai Berklijā. Ikviens jutās sabiedēts un nomākts. Šķita, it kā mirusi kāda liela kosmiska būtne. Valsts pulsa sitieni bija apklusuši. Tauta bija gluži kā mirusi, ielās nedzirdēja ratus rībam, fabriku svilpes spie­dzam, elektriskos ielu dzelzceļus dūcam un grandam, laik­rakstu iznēsātājus klaigājam — nekā, tikai šad tad bija redzami daži cilvēki, kas paslīdēja garām kā bikli rēgi, klusuma nomākti un it kā nereāli.

Šinī klusuma nedēļā oliģarhija saņēma savu mācību. Viņa to labi apguva. Ģenerālstreiks bija tai brīdinājums. Tas nekad vairs nedrīkst notikt. Par to oliģarhija nolēma parūpēties.

Nedēļas beigās telegrāfisti atgriezās savos posteņos ir Vācijā, ir Savienotajās Valstīs, kā bija nolemts. Abu val­stu sociālistu līderi ar viņu starpniecību paziņoja savu ultimātu valdībām. Ja karš tiks uzsākts, ģenerālstreiks turpināsies. Uz vienošanos nebija ilgi jāgaida. Karu ne­uzsāka, un abu valstu iedzīvotāji atgriezās savā darbā.

Miera atjaunošana padarīja Vāciju un Savienotās Val­stis par sabiedrotajām. Patiesībā tā bija vācu ķeizara un oligarhijas savienība, vērsta pret kopējo ienaidnieku — abu valstu revolucionāro proletariātu. Un šīs saistības oli­ģarhija vēlāk tik negodīgi lauza, kad vācu sociālisti sa­cēlās un padzina savu ķeizaru. Jo taisni to oliģarhija bija vēlējusies — izspiest savu stipro sāncensi no pasaules tirgus. Kad Vācijas ķeizars bija nobīdīts no ceļa, Vācijai nebija vairs pārpalikuma, ko pārdot ārzemēs. Būdama sociālistiska valsts, Vācija tagad varēja pati patērēt visu saražoto. Protams, tai vajadzēja zināmus ražojumus ap­mainīt pret tādiem, ko tā pati neražoja, bet šī preču ap­maiņa pašos pamatos atšķīrās no agrākā kapitālistiskās saimniekošanas veida.

— Es deru, ka oliģarhija atradīs sev attaisnojumu, — Ernests sacīja, uzzinājis par tās nodevību pret vācu ķei­zaru. — Un tā, kā parasts, ticēs, ka rīkojusies pareizi.

Un patiešām — oliģarhija publiski attaisnoja savu rīcību, paziņojot, ka aizstāvējusi amerikāņu tautas intere­ses. Tā izspiedusi ienīsto sāncensi no pasaules tirgus un devusi Amerikai iespēju izvietot tur savu pārpalikumu.

— Pats aplamākais ir tas, ka mēs patiešām esam bez­spēcīgi un mums jāļauj šādiem idiotiem aizstāvēt mūsu intereses, — Ernests piezīmēja. — Viņi devuši mums iespēju vairāk eksportēt, un tas nozīmē, ka mēs paši esam spiesti mazāk patērēt.

XIV NODAĻA BEIGU SĀKUMS

.lau tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvārī Er­nests bija skaidrībā par notikumu gaitu, tikai viņam ne­izdevās pārējiem sociālistu vadoņiem parādīt Dzelzs pa­pēdi tādā gaismā, kādā viņš to redzēja. Viņi bija pārāk pa|āvīgi. Notikumi straujā gaitā traucās pretī kulminā­cijai. Bija iestājusies pasaules krīze. Amerikas oliģarhija faktiski pārvaldīja pasaules tirgu un bija izstūmusi no tā neskaitāmas valstis ar to neizlietotajiem pārpalikumiem, kurus nebija kam pārdot, šīm valstīm neatlika nekas cits Ka pilnīgi reorganizēt savu ekonomiku. Tās nevarēja vairs Inrpināt pārpalikuma — tas ir, eksportpreču — ražošanu. Šinīs zemēs kapitālistiskā ražošanas sistēma neglābjami sabruka.

Reorganizācija šajās valstīs izvērtās revolūcijā. Tas bija juku un vardarbības laiks. Visur bruka valsts iekār- las un valdības. Visās valstīs, izņemot divas vai trīs, ag- takie kapitālisti sīvi cīnījās par savu mantu, tomēr cīnī­tājs proletariāts izrāva varu viņiem no rokām. Beidzot piepildījās Kārļa Marksa klasiskie vārdi: «Kapitālistiskā privātīpašuma kapa zvans jau nozvanījis. Ekspropriatori liek ekspropriēti.» Un, cik ātri kapitālistiskās valdības sa­bruka, tikpat ātri to vietā radās tautas sadraudzības val­dības.

— Kāpēc atpaliek Savienotās Valstis? Pie darba, Ame- likas revolucionāri! Kas ir ar Ameriku? — tādas balsis mēs dzirdējām atskanam citās zemēs, kur mūsu biedri bija uzvarējuši. Mēs netikām uz priekšu, oliģarhija aiz­sprostoja mums ceļu. Tā stāvēja mums ceļā kā milzu nezvērs.

— Pagaidiet līdz pavasarim, — mēs atbildējām. — Tad jūs redzēsiet.

Šiem vārdiem bija sava apslēpta jēga. Fermeru partija bija mūsu ietekmē, un pavasarī tai vajadzēja saņemt sa­vas rokās kādu duci štatu, kur iepriekšējā rudenī tā bija uzvarējusi pēdējās vēlēšanās. Tad mēs gribējām tūliņ no­dibināt kādu duci demokrātisku štatu, un pārējais vairs nebūtu nekas sarežģīts.

— Bet ja nu fermeri netiek pie stūres? — Ernests prā­toja, un viņa biedri bārās, lai nepiesaucot nelaimi.

Tomēr fermeru partijas iespējamā neveiksme nebija vēl lielākās briesmas, par ko Ernests domāja. Viņš baidījās, ka varētu atkrist lielās arodbiedrības un rasties kastas.

— Gents ir izmācījis oligarhiju, kā tai jārīkojas, — j Ernests apgalvoja. — Es deru, ka tā vadīsies no viņa «Labdarīgā feodālisma» [67].

Nekad neaizmirsīšu to vakaru, kad Ernests pēc dedzī­giem strīdiem ar kādu pusduci strādnieku līderu pievēr­sās man un mierīgi noteica:

— Punkts pielikts. Dzelzs papēdis uzvarējis. Gals jau redzams.

Sī mazā apspriede mūsu mītnē nebija oficiāla, bet Er­nests un viņa draugi gribēja saņemt no strādnieku līde­riem solījumu, ka viņi patiešām aicinās strādniekus uz nākamo ģenerālstreiku. O'Konors, mašīnbūvētāju apvienī­bas priekšsēdētājs, visstūrgalvīgāk no sešiem klātesoša­jiem vilcinājās dot šādu solījumu.

— Jūs taču redzējāt, cik pamatīgi jūs sakāva ar jūsu , veco streiku un boikota taktiku, — Ernests neatlaidās.

O'Konors un pārējie pamāja.

— Un jūs redzējāt, ko ģenerālstreiks paveica, — Er­nests turpināja.,— Mēs apturējām karu ar Vāciju. Vēl nekad strādnieku solidaritāte un spēks nav guvuši tik spožu uzvaru. Strādnieks var pārvaldīt pasauli, un tā vi­ņam jāpārvalda. Ja jūs iesiet kopā ar mums, mēs darīsim! galu kapitāla kundzībai. Tā ir jūsu vienīgā cerība. Kas ^ tālāk notiks, tas jums zināms. Citas izejas nav. Lai kā ] jūs pielietosiet savu veco taktiku, jūs gaida sakāve — un, ja arī ne aiz citiem iemesliem, tad tādēļ, ka tiesu iestā­des atrodas kapitālistu rokās.[68]

— Jūs aizsteidzaties notikumiem priekšā, — O'Konors atbildēja. — Jūs nezināt visas iespējas. Ir taču vēl citas. Mēs zinām, ko mēs gribam. Mums apnikuši streiki. Tie satriekuši mūsu organizācijas drupās. Es tomēr nedomāju, ka vispār būs vajadzīgs aicināt mūsējos kādreiz uz ģene- ralstreiku.

— Ko jūs iesakāt? — Ernests strupi noprasīja.

O'Konors smaidīja un purināja galvu.

— Es jums pateikšu vienīgi tik daudz: gulējuši mēs m esam. Arī tagad mēs nesnaužam.

— Ceru, ka tas nav nekas, no kā būtu jābīstas vai jā­kaunas, — Ernests tincināja.

— Man liekas, mēs paši labāk pārzināsim savas darī­šanas, — skanēja atbilde.

— Spriežot pēc tā, ka jūs nevēlaties izsacīties, jūsu no­domi nav tīri. — Ernests kļuva dusmīgs.

— Mēs esam samaksājuši par savu pieredzi ar svied­riem un asinīm. Tagad mēs ņemsim, ko vien varēsim da­būt. Katram paša krekls tuvāks.

— Ja jūs baidāties pateikt, ko jūs iesakāt, tad es to darīšu. — Ernests vairs nespēja valdīties. — Jūs iestā­jaties par interešu kopību ar kapitālu. Jūs esat noslēguši vienošanos ar pretiniekiem. To jūs esat izdarījuši. Jūs esat nodevuši strādnieku — visu strādnieku lietu un at­stājat kaujaslauku kā gļēvuļi.

— Es nekā nesaku, — O'Konors īgni atteica. — Es tikai domāju, ka mēs paši drusku labāk par jums zinām, kas mums nāk par labu. [69]

— Un jums nav ne mazākās bēdas par to, kas nāk par labu pārējiem strādniekiem. Tos jūs pasūtāt pie velna.

— Es neko nesaku, — O'Konors atkārtoja, — es tikai esmu mašīnbūvētāju arodbiedrības priekšsēdētājs, un mans pienākums aizstāvēt to intereses, kurus es pārstāvu. Tas ir viss.

Un tad, kad strādnieku līderi bija aizgājuši, Ernests man gluži mierīgi paskaidroja, kāda būs notikumu turp­mākā gaita.

— Sociālisti, — viņš sacīja, — mēdz prieka pilni pa­reģot to dienu, kad organizētie strādnieki pametīs eko­nomisko kaujaslauku, kur tie līdz šim vienmēr tikuši sa­kauti, un pāries uz politisko kaujaslauku. Dzelzs papēdis sakāvis strādnieku arodbiedrības saimnieciskajā cīņā un piespiedis tās pāriet uz politisko cīņu, bet mums tas prieka vietā sagādā vienīgi bažas. Dzelzs papēdis ir daudz ko mācījies. Ģenerālstreikā laikā mēs tam parādījām savu spēku, un tāpēc Dzelzs papēdis darījis visu, lai izbēgtu no otra ģenerālstreikā.

— Kādā veidā? — es jautāju.

— Vienkārši subsidējot lielās arodbiedrības. Tās ne­piedalīsies nākamajā ģenerālstreikā, un tāpēc ģenerāl­streikā vairs nebūs.

— Bet Dzelzs papēdis taču nevar vienmēr realizēt tik dārgu programmu, — es iebildu.

— Ak, viņi taču nesubsidēs visas arodbiedrības! Tas nemaz nav vajadzīgs.,Es tev pateikšu, kas notiks: algas pacels un darba laiku saīsinās — un proti — dzelzceļnie­kiem, dzelzs un tērauda apstrādātājiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiern. Sīs privileģētās arodbiedrības saņems aizvien labvēlīgākus noteikumus, un to biedri jutīsies tanīs kā paradīzē.

— To es gluži labi nesaprotu, — es piezīmēju. — Kas notiks ar citām arodbiedrībām? Šādu privileģētu arodbied­rību skaits taču ir mazs.

— Pārējās arodbiedrības nozudīs — visas. Jo tu taču saproti, ka dzelzceļnieki, mašīnbūvētāji, mehāniķi, tērauda un dzelzs lietuvju strādnieki veic visu mūsu mašīnu laik­meta svarīgāko darbu. Ja Dzelzs papēdis dabū viņus savā pusē, tad par pārējiem tam nospļauties. Dzelzs, tērauds, ogles, mašīnas un transporta līdzekļi sastāda visas in­dustrijas mugurkaulu.

— Bet ogles? — es jautāju. — Ogļraktuvēs taču strādā gandrīz miljons strādnieku.

— Tie ir galvenokārt nekvalificēti strādnieki. Ar tiem nerēķināsies. To algas kritīs — un darba laiks kļūs ga­rāks. Viņi kļūs vergi, tāpat kā visi pārējie, un būs pirmie no mums, kas nonāks darba lopu stāvoklī. Viņus piespie­dīs strādāt tāpat kā fermerus, kas spiesti pūlēties savu kungu labā, kuri atņēma viņiem zemi. Tāpat klāsies visām pārējām arodbiedrībām, kas nepiederēs pie privileģētajām. Tu redzēsi, kā šīs arodbiedrības šķobīsies un drups, kā to biedri kļūs par vergiem, ko ar bada pātagu un drako­niskiem likumiem dzīs pie darba.

Vai zini, kas notiks ar Fārliju un viņa streiklaužiem? 1 Es tev to pateikšu. Streiklaužu profesija beigs pastāvēt. Streiku vairs nebūs. Streiku vietā sāksies vergu dumpji. Fārlijs un viņa banda kļūs par vergu vagariem. Protams, viņus tā nesauks; teiks, ka viņi īsteno valsts likumu, kas spiež strādniekus strādāt. Sī lielo arodbiedrību nodevība paildzinās cīņu. Kas to zina, kur un kad revolūcija uz­varēs!

— Bet vai vispār var ticēt, ka revolūcija kādreiz uz­varēs, ja oliģarhija un lielās arodbiedrības būs noslēgušas tik varenu savienību? — es šaubījos. — Vai šī savienība nepastāvēs mūžīgi?

Viņš kratīja galvu. — Viena no mūsu pamatmācībām saka: katra sistēma, kas balstās uz šķirām un kastām, glabā sevī sava sabrukuma dīgļus. Vai šāda uz šķirām dibināta sistēma var aizkavēt kastu izveidošanos? Dzelzs papēdis to nespēs aizkavēt, un galu galā kastas iznīcinās Dzelzs papēdi. Oligarhijā jau tagad izveidojušās kastas; gaidi vien, un tās radīsies arī privileģētajās arodbiedrī­bās. Dzelzs papēdis izlietos visu savu spēku, lai to aizka­vētu, bet veltīgi.'

Privileģētajās arodbiedrībās ietilpst amerikāņu strād­nieku zieds. Tie ir spēcīgi, aktīvi ļaudis. Tie kļuvuši par šo arodbiedrību biedriem, sacenšoties savā starpā. Katrs kārtīgs strādnieks Savienotajās Valstīs kāros kļūt par šo arodbiedrību biedru. Oliģarhija stimulēs šo godkāri un no tās radušos sacensību. Un spēcīgos vīrus, kas ci­tādi būtu kļuvuši revolucionāri, aizvilinās no mums, un viņu spēks būs oligarhijas balsts.

No otras puses, strādnieku kastas, privileģēto arodbied­rību biedri, centīsies pārvērst savas organizācijas par slēgtām korporācijām. Un tas viņiem izdosies. Piederība pie strādnieku kastām kļūs mantojama. Dēli sekos tēvu pēdās, un nebūs vairs nekāda jaunu spēku pieplūduma no mūžīgā spēku avota — vienkāršās tautas. Tas nozīmēs strādnieku kastu izviršanu, un ar laiku tās kļūs aizvien vājākas. Tanī pašā laikā kā zināms institūts tās kādu laika sprīdi būs visspēcīgas. Tās līdzināsies galma gvar­dei senajā Romā. Arī galma revolūcijas notiks, kurās strādnieku kastas cīnīsies par varu. Oliģarhija atbildēs ar kontrrevolūciju, un brīžiem vieni, brīžiem otri gūs virs­roku un kundzību. Tikām turpināsies neatvairāmā kastu izviršana, kamēr beidzot vienkāršā tauta, kastām bojā ejot, iegūs savas tiesības.

Ernests pareģoja šo gauso sociālo evolūciju tolaik, kad bija nomākts lielo arodbiedrību nodevības dēļ. Es viņam nekad neesmu piekritusi un jo vairāk nepiekrītu tagad, rakstīdama šīs rindas, jo taisni patlaban, kaut Ernests ir miris, revolūcija ir klāt un tā aizslaucīs visus oligarhus. Es tomēr pieminēju šo Ernesta pareģojumu, jo tas bija viņa pareģojums. Par spīti tam, ka viņš ticēja savai teo­rijai, viņš apkaroja to ar milža spēku un ir darījis vairāk nekā jebkurš cits, lai revolūcija, kas patlaban gaida uz sākuma signālu, kļūtu iespējama.[70]

— Bet ja nu oliģarhija pastāv? — es tovakar vēl ievai­cājos. — Kas tad notiks ar lielajiem pārpalikumiem, kas tai vairojas ar katru gadu?

— Gan jau tos izlietos, — viņš atbildēja, — esi droša, oliģarhija atradīs kādu izeju. Ierīkos lieliskus ceļus. Ra­dīsies lieli zinātniski un mākslas darbi. Kad oligarhi būs pilnīgi pakļāvuši sev tautu, viņiem būs diezgan laika domāt par citām lietām. Viņi kļūs par daiļuma cienītājiem. Viņi kļūs par mākslas draugiem. Mākslinieki strādās viņu vadībā un saņems bagātīgu atlīdzību. Mākslai pienāks lielā diena; mākslinieki vairs neizdabās kā vēl nesen vi­dusšķiras sīkpilsoniskajai gaumei. Es saku, tā būs māk­slas lielā diena, radīsies brīnumpilsētas, kam līdzās seno laiku pilsētas liksies bezgaumīgas un ikdienišķas. Un ši­nīs pilsētās dzīvos oligarhi un pielūgs daiļumu.[71]

Tā pārpalikumu pastāvīgi izlietos, kamēr strādnieki da­rīs savu darbu. So milzu būvju un pilsētu radīšana dos miljoniem strādnieku bada algu, jo milzīgais pārpalikums būs par iemeslu tikpat milzīgiem izdevumiem, un oligarhi radīs celtnes tūkstoš, nē, desmittūkstoš gadiem. Viņi bū­vēs celtnes, par kādām ēģiptieši un babilonieši neuzdrīk­stējās pat sapņot. Un, kad oligarhu vairs nebūs, tad viņu platie ceļi un brīnumpilsētas paliks brālīgajai strādniecī­bai, kas varēs tās apdzīvot.[72]

Oligarhi radīs visu to tāpēc, ka citādi viņi nevar. Lielie darbi būs tā forma, kurā izpaudīsies pārpalikuma izlieto­šana, tāpat kā pirms gadu tūkstošiem Ēģiptes valdošā šķira tautai nolaupīto pārpalikumu ieguldīja tempļu un piramīdu būvē. Oligarhu varas laikā cieņā būs nevis pries­teri, bet mākslinieki. Tirgotāju vietu ieņems strādnieku kastas. Dziļi zem viņiem atradīsies bezdibenis, kurā vien­kāršā tauta, milzīgas iedzīvotāju masas, trūdēs, veģetēs un badosies, un tomēr vienmēr atjaunosies. Un beigās, kas zina, kad, vienkāršā tauta pacelsies no šī bezdibeņa, strādnieku kastas un oliģarhija iznīks, un beidzot pēc gadsimtu ilga smaga darba pienāks vienkāršā cilvēka diena. Es biju cerējis piedzīvot šo dienu, bet tagad zinu, ka nekad to nepieredzēšu.

Viņš apklusa, palūkojās manī un piemetināja:

— Sabiedrības attīstība virzās drausmīgi gausi uz priekšu, vai ne* dārgā?

Es apskāvu viņu, un viņš piekļāva galvu man pie krū­tīm.

— Ieaijā mani miegā, — viņš dīvainā balsī čukstēja. — Es redzēju kādu vīziju un gribētu to aizmirst.

XV NODAĻA PĒDĒJĀS DIENAS

Tūkstoš deviņsimt trīspadsmitā gada janvāra beigās atklātībā parādījās ziņas, ka oliģarhija mainījusi izturē­šanos pret privileģētajām arodbiedrībām. Laikraksti vēs­tīja par nepieredzētu algas paaugstināšanu un darba laika saīsināšanu dzelzceļniekiem, dzelzs un tērauda lietuvju strādniekiem, mehāniķiem un mašīnbūvētājiem. Tomēr oli­ģarhija vēl neatļāva pateikt visu patiesību. īstenībā algas bija vēl augstākas un priekšrocības attiecīgi lielākas. Tas viss bija noslēpums, bet noslēpumi cenšas izkļūt dienas gaismā. Privileģēto arodbiedrību biedri pastāstīja visu sa­vām sievām, tās izpļāpāja tālāk, un drīz to zināja visi strādnieki.

Tā bija tikai jau deviņpadsmitā gadsimtā pazīstamo pasākumu loģiska attīstība. Tālaika saimnieciskajā cīņā bija jau mēģināts sadalīt peļņu, tas ir, kapitālisti bija mēģinājuši saistīt strādniekus, ļaujot tiem piedalīties sa­vos uzņēmumos-. Peļņas dalīšana kā sistēma bija smiek­līga un neiespējama. Brīvās konkurences sistēmā tā varēja sekmēties tikai atsevišķos gadījumos, jo, ja visur darbs un kapitāls dala peļņu, tad jāpanāk tādi apstākļi, kādi pastāvēja tad, kad nekāda peļņas dalīšana nenotika.

Tā no nepraktiskās domas par peļņas dalīšanu radās praktiskā doma par piedalīšanos laupīšanā. «Dodiet mums lielāku algu un uzkraujiet izdevumus masām,» skanēja stipro arodbiedrību kaujas sauciens. Un šai savtīgajai po­litikai jau bija lieli panākumi. Izdevumus uzvēla plašajām neorganizēto vai vāji organizēto strādnieku masām. īste­nībā viņi samaksāja paaugstinātās algas saviem stiprā­kajiem brāļiem, privileģēto arodbiedrību biedriem,[73] un šīs apvienības kļuva zināmā mērā par strādnieku monopo­liem. Šī doma, kā jau sacīju, sadarbojoties plašā mērogā oligarhiem un privileģētajām arodbiedrībām, tādejādi tika novesta līdz savam loģiskam piepildījumam.

Tiklīdz noslēpums par privileģēto arodbiedrību nodevību kļuva zināms, strādnieku vidū sākās nesaskaņas un kur­nēšana. Pēc tam privileģētās arodbiedrības izstājās no internacionālajām organizācijām un sarava ar tam visus sakarus. Sākās nemieri un varas darbi. Privileģēto arod­biedrību biedrus apzīmogoja par nodevējiem, un traktie­ros, publiskos namos, ielās un darba vietās, īsi sakot, vi­sur, viņiem uzbruka viņu biedri, kurus viņi bija tik ne­krietni pametuši.

Neskaitāmas galvas tika iedauzītas, un bija arī daudz nogalināto. Neviens privileģēto arodbiedrību biedrs neju­tās drošs. Viņi devās barā uz darbu un atpakaļ un vien­mēr turējās ielas vidū, jo uz ietves viņu galvas varēja ķert no logiem vai jumtiem mesti ķieģeļi un oļi. Viņi sa­ņēma atļauju nēsāt ieročus, un varas orgāni centās vi­ņiem visādi palīdzēt. Viņu vajātājiem piesprieda bargus cietumsodus, un cietumā pret tiem nežēlīgi izturējās. Ne­vienam neatļāva nēsāt ieročus, ja tas nebija izraudzīto apvienību biedrs, šā noteikuma pārkāpšanu uzskatīja par lielu noziegumu — un vainīgos bargi sodīja.

Aizvainotie strādnieki nemitīgi centās atmaksāt node­vējiem. Kastu robežas radās pašas no sevis. Piekrāpto strādnieku bērni vajāja nodevēju bērnus, kamēr tie vairs neuzdrošinājās ielās rotaļāties un apmeklēt skolas. Node­vēju sievām un ģimenēm izrādīja vislielāko nicināšanu, tirgotājus, kuri tām pārdeva preces, pārējie strādnieki boikotēja.

Rezultātā nodevēji un viņu ģimenes, spiesti no visām pusēm, dibināja paši savas apmetnes. Viņiem vairs ne­bija iespējams dzīvot kopā ar piekrāpto proletariātu, tā­pēc viņi pārcēlās uz citiem rajoniem, ko tad apdzīvoja vieni paši. Oliģarhija viņus visādi atbalstīja. Viņiem uz­cēla piemērotas, modernas un higiēnas prasībām atbilsto­šas mājas ar plašiem pagalmiem, ierīkoja parkus un rotaļ- laukumus. Viņu bērni apmeklēja speciāli viņiem uzceltas skolas, kur galvenokārt mācījās rokdarbus un praktiskas zināšanas. No šādas nošķirtības neglābjami radās kastas. Privileģēto arodbiedrību biedri kļuva par strādnieku aris­tokrātiju. Viņi stāvēja tālu no pārējiem strādniekiem. Viņi

dzīvoja labāk, ģērbās labāk, ēda labāk, un pret viņiem izturējās labāk. Viņi atriebās ar peļņas dalīšanas palī­dzību.

Tikmēr pārējiem strādniekiem klājās aizvien grūtāk. Vi­ņiem atņēma pēdējās mazās priekšrocības, viņu alga un dzīves standarts aizvien vairāk pazeminājās. Skolas kļuva aizvien sliktākas, un to apmeklēšana vairs nebija obligāta." Ārkārtīgi ātri pieauga pusaudžu skaits, kuri neprata rak­stīt un lasīt.

Savienotās Valstis, iekarojot pasaules tirgu, iedragāja pārējās valstis. Visur sabruka vai pārveidojās valsts iekār­tas un valdības. Vācija, Francija, Itālija, Austrālija un Jaunzēlande drīz vien nodibināja tautas sadraudzības valdības. Britu karaļvalsts sāka irt. Anglijai bija pilnas rokas darba. Indijā revolūcija bija pilnā sparā. Visā Āzijā skanēja sauciens: «Āziju aziātiem!» Un aizmugurē atra­dās Japāna, kas nepārtraukti mudināja un kūdīja dzel­teno un brūno rasi pret balto. Un, kamēr Japāna sapņoja par kontinentālu impēriju un centās realizēt šos sapņus, tā apspieda pati savu proletārisko revolūciju. Tas bija īsts kastu katš, kūliji pret samurajiem, un desmitiem tūkstošu kūliju sociālistu notiesāja uz nāvi. Četrdesmit tūkstoši gāja bojā Tokijā ielu cīņās un veltīgajā uzbru­kumā mikado pilij. Kobe pārvērtās kautuvē, kokvilnas fabriku strādnieku masu apšaušana ar ložmetējiem kļuva klasiska kā visdrausmīgākā eksekūcija, kas realizēta ar modernajiem ieročiem. Japānā izveidojusies oliģarhija bija brutālākā no visām. Japāna pārvaldīja Austrumus un bija pievākuši visu pasaules tirgus Āzijas daļu, izņemot Indiju.

Anglija pūlējās nomākt sava proletariāta revolūciju un paturēt Indiju, kaut gan bija izsmēlusi savus spēkus līdz pēdējam. Tā bija spiesta noskatīties, kā tai izslīd no ro­kām lielās kolonijas. Tāpēc sociālistiem izdevās pārvērst Austrāliju un Jaunzēlandi par tautas sadraudzības val­stīm. Anglija zaudēja arī Kanādu, tomēr Kanāda ar Dzelzs papēža atbalstu apspieda savu sociālistisko revo­lūciju. Tāpat Dzelzs papēdis palīdzēja satriekt revolūciju Meksikā un Kubā. Rezultātā Dzelzs papēdis bija stingri nostabilizējies Jaunajā pasaulē. Tas bija saliedējis vienā kompaktā politiskā vienībā visu Ziemeļameriku no Pana­mas kanāla līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam.

Anglijai, upurējot lielās kolonijas, bija izdevies paturēt Indiju, bet tikai uz laiku, jo cīņa Indijas dēļ ar Japānu

tm pārējo Āziju tuvojās beigām. Anglijai bija lemts drī­zumā zaudēt Indiju, un aiz šī notikuma jau slēpās karš starp vienoto Āziju un pārējo pasauli.

Kamēr visu pasauli plosīja pretrunas, Savienotajās Val­stīs arī nevaldīja miers un klusums. Lielo arodbiedrību nodevība bija radījusi šķēršļus proletāriskajai revolūcijai, tomēr nemiers bija visur. Strādnieku nemieriem, fermeru un vidusšķiras atlieku neapmierinātībai vēl pievienojās neparasti spēcīga reliģiska kustība. Pēkšņi izvirzījās kāds «septītās dienas adventistu» sektas atzarojums, sludinā­dams pasaules galu.

— Nolādēts jūklis! — Ernests izsaucās. — Kā mēs va­ram cerēt uz solidaritāti, ja pastāv šādi aplami centieni un pretrunas?

Patiešām — šī reliģijas atdzimšana izpaudās visai bai­gās formās. Nomocītā tauta, kas bija vīlusies visās šīs zemes lietās, tvīka pēc debesīm, kur industrijas varmākām būtu tikpat grūti iekļūt, kā kamielim izlīst caur adatas aci. Mežonīga izskata klaidoņi sludinātāji pārpludināja valsti; par spīti civilās varas aizliegumiem un sodiem par nepaklausību, neskaitāmas masu sapulces zem klajas de­bess jo vairāk iekvēlināja reliģiskā neprāta liesmu.

— Pēdējais laiks pienācis, — viņi klaigāja. — Pasau­les gals ir klāt. Visi četri vēji ir palaisti savā vaļā. Dievs pats sacēlis tautas citu pret citu.

Tas bija vīziju un.brīnumu laiks, un gaišreģu un pra­viešu radās vesels leģions. Simtiem tūkstošiem ļaužu pa­meta darbu un bēga kalnos, lai tur sagaidītu drīzo dieva atnakšanu un simt četrdesmit un četru tūkstošu uzbrauk­šanu debesīs. Tomēr dievs neparādījās, un gaidītāji ap­mira badā milzīgā daudzumā. Savā izmisumā viņi izlau­pīja fermas, un satraukums un anarhija laukos vēl vairāk palielināja nabaga ekspropriēto fermeru ciešanas.

Bet fermas un noliktavas taču bija Dzelzs papēža īpa­šums. Veselas armijas tika sūtītas kalnos, lai fanātiķus ar durkļu palīdzību atdzītu atpakaļ pilsētās pie darba. Bet tur tie atkal nemitīgi dumpojās un rīkoja grautiņus. Viņu vadoņus par dumpošanos notiesāja uz nāvi vai' ievietoja vājprātīgo patversmēs. Notiesātie devās nāvē ar mocekļu līksmību. Tas bija neprāta laiks. Nemieri pieauga. Purvos, tuksnešos un neapdzīvotos apgabalos no Floridas līdz Aļaskai indiāņu cilšu atliekas dejoja rēgu dejas un gai­dīja paši sava mesijas atnākšanu.

Un visā šinī jūklī baismīgā mierā un neatlaidībā auga gadsimta briesmonis — oliģarhija. Ar dzelzs dūri un dzelzs papēdi tā apvaldīja bangojošos miljonus, dibināja kārtību vispārējā sajukumā un veidoja no neticamā haosa savus pamatus un iekārtu.

— Pagaidiet, kamēr tiksim pie stūres, — sprieda fer­meru partija. Kalvins mums to stāstīja mūsu Pelstrītas dzīvoklī. — Paskatieties uz tiem štatiem, kas ir mūsu ro­kās. Ja jūs, sociālisti, stāvēsiet aiz mums, tad mēs pie­spiedīsim viņus dziedāt -citu dziesmu, tiklīdz nāksim pie varas.

— Miljoniem neapmierināto un izputināto sekos mums, — sacīja sociālisti. — Fermeri, vidusšķira un strādnieki ir mūsu pusē. Kapitālistiskā sistēma drīz būs drupās. Nākamā mēnesī mēs sūtīsim piecdesmit vīrus uz kongresu. Pēc diviem gadiem visi posteņi, sākot no prezi­denta un beidzot ar ciema suņu ķērāju, būs mūsu rokās.

Ernests par visu to tikai kratīja galvu un jautāja:

— Cik šauteņu ir jūsu rīcībā? Vai jūs zināt, kur va­rēsiet saņemt pietiekami daudz ložu? Ja noies līdz kauti­ņam, tad ķīmija ir labāka par mehāniku, pieminiet manus vārdus.

XVI NODAĻA BEIGAS

Kad Ernestam un man pienāca laiks doties uz Vašing­tonu, tēvs mūs nepavadīja. Viņam bija iepatikusies prole­tārieša dzīve. Viņš raudzījās uz mūsu netīro apkārtni kā uz lielu socioloģijas laboratoriju, un viņa izziņas kāre spārnoja viņu uz bezgalīgu sajūsmu. Viņš draudzējās ar strādniekiem un bija uzticības persona daudzās ģimenēs. Viņš uzņēmās arī dažādus gadījuma darbus, kas viņam nozīmēja tiklab laika kavēkli, kā atklājumus; tas sagādāja viņam prieku, un vakaros, mājās pārnācis ar bagātīgu pieredzi, viņš aizrautīgi stāstīja savus piedzīvojumus. Viņš bija un palika īsts zinātnieks.

Viņam nebija nekādas vajadzības strādāt, jo Ernests ar saviem tulkojumiem nopelnīja tik daudz, lai mēs visi trīs varētu iztikt. Tomēr tēvs nevēlējās atteikties no sa­vas aizraujošās idejas, un tā bija visai mainīga ideja, ja sprieda pēc tēva nodarbošanās. Nekad neaizmirsīšu to

vakaru, kad viņš atnesa mājās savu sīktirgotāja kasti ar kurpju auklām un bikšturiem, un tāpat arī to laiku, kad gāju iepirkties mazā sīktirgotavā un viņš ārā gaidīja mani. Tāpēc nemaz nebiju pārsteigta, kad viņš nedēļu no­strādāja traktierī otrpus ielas par viesmīli. Viņš strādāja par naktssargu, tirgojās ielā ar kartupeļiem, līmēja kon­servu fabrikā etiķetes, bija izsūtāmais papīra kārbu fab- likā, ūdens pienesējs kādai ielu dzelzceļa būvei un bija Iestājies pat trauku mazgātāju apvienībā tieši pirms tās likvidēšanas.

Apģērba ziņā, man šķiet, viņu bija stipri ietekmējis bīskapa piemērs, jo tēvs tagad valkāja lētu katūna kreklu ka strādnieki un kombinezonu ar šauru siksnu ap vidu. Tomēr vienu agrākās dzīves paražu viņš vēl nebija at-. metis: pusdienās un vakariņās viņš vienmēr ieradās pār­ģērbies.

Ar Ernestu es visur būtu jutusies laimīga, un manu laimi vēl pavairoja tas, ka tēvs jutās apmierināts mūsu jaunajos apstākļos.

— Zēna gados es biju ļoti ziņkārs, — tēvs izsacījās. — Es ilgojos izprast parādību cēloņus un būtību, tāpēc arī kļuvu fiziķis. Šodien es esmu tikpat ziņkārs kā bēr­nībā — un šī zinātkāre piešķir manai dzīvei vērtību.

Dažreiz viņš izmēģināja savu laimi uz ziemeļiem no Mārkitstrītas,' veikalu un teātru apkaimē, kur viņš pardeva laikrakstus, iznēsāja ziņojumus, atvēra karietem durvis. Kādu dienu viņš, atverot karietes durvis, sastapās ar mis­teru Viksonu. Tēvs jautrā noskaņā aprakstīja mums šo gadījumu:

— Kad es aizvēru aiz viņa durvis, viņš cieši ielūkojās manī un nomurmināja: «Lai mani pakar!» Tie bija viņa vārdi. Viņš bija nosarcis un tā apmulsis, ka aizmirsa iedot man dzeramnaudu. Tomēr viņš ātri attapās, jo rati nebija necik tālu, kad jau tos apgrieza apkārt, un Viksons brauca atpakaļ. Viņš izliecās pa durvīm un uzrunāja mani: «Pa­klau, profesor, tas ir par daudz! Ko varu darīt jūsu labā?» — «Es jums atvēru karietes durvis,» es atbildēju. «Parasti par to pasniedz desmit centu.» — «Jokus pie malas!» viņš sirdījās." «Es runāju nopietni.» Viņš patiešām bija nopietns, varbūt izjuta kaut ko līdzīgu sirdsapziņas pārmetumiem, tāpēc es kādu mirkli nopietni pārdomāju. Viņa seja bija gaidu pilna, kad sāku savu atbildi, bet jums vajadzēja to redzēt, kad es beidzu. «Atdodiet man

manu māju un manas Sjeras vērptuvju akcijas,» es sa­cīju.

Tēvs apklusa.

— Un ko viņš atbildēja? — es ziņkāri jautāju.

— Ko lai viņš būtu sacījis? Viņš neteica nekā. Tad es sacīju: «Ceru, ka jūs esat laimīgs.» Viņš mani dīvaini uzlūkoja. «Sakiet — vai esat laimīgs?» es vaicāju. Viņš pavēlēja kučierim braukt un pazuda, drausmīgi lādēda­mies. Nedabūju no viņa ne dzeramnaudu, ne arī savu māju un akcijas. Tātad redzi, mana dārgā, tavam tēvam gadījumstrādnieka karjera ir vilšanās pilna.

Tā tēvs palika Pelstrītā, kamēr mēs ar Ernestu aiz­braucām uz Vašingtonu. Pastāvošajai iekārtai draudēja •bojā eja, un šī bojā eja bija tuvāk, nekā es to domāju. Pretēji mūsu cerībām nekas netika darīts, lai aizkavētu sociālistu delegātus stāties pie viņu pienākumiem. Viss noritēja gludi, un es zobojos par Ernestu, kas šo gludo gaitu uzskatīja par ļaunu pazīmi.

Mūsu biedri sociālisti bija pārliecināti par savu speķu un optimistiski noskaņoti. Daži kongresā ievēlētie fermeru pārstāvji pastiprināja mūsu spēku un kopā ar mums iz­strādāja rūpīgi apsvērtu darba programmu. Ernests vi­sam lojāli un enerģiski pievienojās, kaut gan šad un tad nevarēja atturēties no aizrādījuma, ne pie viena īpaši nevērsdamies:

— Ja nonāks līdz kautiņam, tad pieminiet manus vār­dus: ķīmija ir labāka par mehāniku.

Nemieri sākās vispirms tanīs štatos, kur pēdējās vēlē­šanās bija guvuši virsroku fermeru pārstāvji. Sādu štatu bija kāds ducis, bet ievēlētie nevarēja ieņemt savas vie­tas, jo agrākie delegāti atsacījās tās atstāt. Tas bija ļoti vienkārši. Viņi apgalvoja, ka vēlēšanas bijušas ne­likumīgas, un norobežojās ar neiedragājama birokrātisma mūriem. Fermeru pārstāvji bija bezspēcīgi. Viņu pēdējā cerība bija tiesas, bet tās atradās viņu ienaidnieku rokās.

Te slēpās vislielākās briesmas. Ja piekrāptie fermeru pārstāvji pārietu pie varas darbiem, viss būtu zaudēts. I<ā sociālisti pūlējās viņus atturēt! Ernests pavadīja die­nas un naktis bez miega. Atbildīgie fermeru vadoņi re­dzēja briesmas un bija ar mums vienis prātis. Tomēr tas neko nelīdzēja. Oliģarhija vēlējās varas darbus un laida darbā savus provokatorus. Var droši sacīt, ka vienīgi pro­vokatori bija par cēloni Zemnieku revolūcijai.

Kādos desmit štatos uzliesmoja dumpis. Ekspropriētie fermeri ar varu gribēja iekļūt valdībā. Protams, tas bija pret konstitūciju, un Savienotās Valstis raidīja pret dum­piniekiem savus kareivjus. Provokatori visur uzkūdīja iedzīvotājus. Sie Dzelzs papēža emisāri maskējās gan kā amatnieki, gan kā fermeri un laukstrādnieki. Kalifornijas galvaspilsētā Sakramentā zemnieku vadoņiem bija izde­vies saglabāt kārtību. Mierīgajai pilsētai uzsūtīja tūksto­šiem slepeno aģentu. Veseliem pūļiem viņi klīda apkārt dedzinādami, izlaupīdami mājas un fabrikas. Viņi tikām kūdīja iedzīvotājus, līdz arī tie sāka piedalīties laupīšanā. Lai masas vēl vairāk iekarsētu, pūlim izsniedza lielos vai­rumos degvīnu. Kad viss bija sagatavots, ieradās Savie­noto Valstu karaspēks, kas īstenībā bija Dzelzs papēža karaspēks. Vienpadsmittūkstoš vīru, sievu un bērnu ap­šāva Sakramentas ielās vai nonāvēja mājās. Vašingtona bija Sakramentu uzvarējusi, un Kalifornijas patstāvībai bija beigas.

Kalifornijas liktenis piemeklēja ari citus štatus. Katrs štats, kur bija uzvarējuši fermeru pārstāvji, pieredzēja varmācību un asinspirti. Vispirms provokatori un «melnie simti» radīja nemierus, pēc tam izsauca karaspēku. Lauku apvidos plosījās sacelšanās un pūļa varmācība. Dienām un naktīm cēlās augšup dūmi no degošajām fermām, no­liktavām, ciemiem un pilsētām. Parādījās dinamīts. Uz­spridzināja dzelzceļu tiltus un tuneļus, nolaida no slie­dēm vilcienus. Milzīgu daudzumu nabaga fermeru nošāva vai pakāra. Atriebe bija feīva, un dažs labs plutokrāts un armijas virsnieks zaudēja dzīvību. Ļaužu sirdīs bija alkas pēc asinīm un atmaksas. Regulārās karaspēka daļas va­jāja fermerus tikpat nežēlīgi kā indiāņus. Karaspēkam bija arī iemesls: divtūkstoš astoņi simti kareivju bija gā­juši bojā drausmīgajās dinamīta cksplozijās Oregonā, tā­pat daudz preču vilcienu bija iznīcināti dažādās vietās un laikos. Tāpēc tiklab regulārais karaspēks, kā fermeri cī­nījās par savu dzīvību.

Tūkstoš deviņsimt trešajā gadā pieņemtais likums par zemessargiem stājās spēkā — un viena štata strādnieki aiz bailēm no nāves soda bija spiesti apšaut sa- us darba biedrus citos štatos. Protams, sākumā viss tik gludi ne- gaja. Daudzus zemessargu virsniekus nogalināja, un dau­dzus zemessargus tiesāja lauka kara tiesa. Ernesta pare­ģojums pārsteidzoši piepildījās attieksmē uz misteru Ko- valtu un misteru Asmunsenu. Abus iesauca zemessargos — un abus ieskaitīja soda ekspedīcijā, ko nosūtīja no Kali­fornijas pret Misūri štata fermeriem. Misters Kovalts un misters Asmunsens atteicās paklausīt. Ar viņiem daudz netielējās. Viņus nodeva lauka kara tiesai, un tā pie­sprieda viņiem nāves sodu. Viņus nostādīja ar muguru pret kareivju vadu un nošāva.

Daudz jauniešu aizbēga kalnos, lai izvairītos no iesauk­šanas zemessargos. Viņus izsludināja ārpus likuma — un ar viņiem izrēķinājās, kad iestājās mierīgāki laiki. Ar viņiem rīkojās nesaudzīgi. Valdība izdeva pavēli, ka vi­siem likumam paklausīgiem pilsoņiem trīs mēnešu laikā jāatstāj kalni un jāatgriežas mājās. Kad noteiktais ter­miņš pagāja, uz kalniem aizsūtīja pusmiljona kareivju; nebija ne izmeklēšanas, ne tiesas: kur vien kādu cilvēku atrada, to nošāva uz vietas. Kareivji rīkojās tā, ka kal­nos nepalika neviena cilvēka, neviena dezertiera. Dažas grupas, kam bija labākas pozīcijas, cīnījās drošsirdīgi, bet beidzot tomēr katrs izbēdzis zemessargs saņēma savu lodi.

Vēl vairāk iedzīvotājus ietekmēja bargie sodi, ko sa­ņēma Kanzasas štata zemessargi. Lielais Kanzasas dumpis sākās pirms militārajām operācijām pret fermeru partiju. Kanzasā sadumpojās seši tūkstoši zemessargu. Jau nedēļām ilgi viņi bija kurnējuši un spītējuši un tā­pēc ieslodzīti nometnē. Tomēr viņu atklātajam dumpim droši vien bija par iemeslu provokatori.

Divdesmit otrā aprīļa naktī viņi bija nogalinājuši sa­vus virsniekus, tikai dažiem izdevās aizbēgt. Tas gan ne­bija paredzēts Dzelzs papēža plānos; provokatori bija iz­darījuši vairāk, nekā vajadzīgs. Tomēr Dzelzs papēdis visu izmantoja savā labā. Tas bija gaidījis sacelšanos, un tagad tik daudzu virsnieku nogalināšana attaisnoja visu, kas vien sekoja. Sacēlušos kā uz burvja mājienu ielenca četrdesmittūkstoš regulārās armijas kareivju. Ze­messargi bija slazdā. Nu viņi redzēja, ka viņu ložrfietēji sabojāti un ka patronas neder viņu šautenēm. Viņi uz­vilka baltu karogu, bet tas nelīdzēja. Neviens zemessargs nepalika dzīvs. Tika iznīcināti visi seši tūkstoši. Viņus nogalināja iztālīm ar granātām un šrapneļiem, un, kad viņi izmisumā metās pāri ielenkuma līnijai, viņus no­pļāva ar ložmetējiem. Es runāju ar kādu aculiecinieku, un tas apgalvoja, ka neviens zemessargs nav ticis lož­metējiem tuvāk par simt piecdesmit jardiem. Zemi klāja

Ii'ķi, un beidzot nāca uzbrukumā kavalerija — un zirgu pakavi, revolveri un zobeni nobeidza visus ievainotos.

Vienā laikā ar fermeru sakāvi notika arī ogjraktuvju strādnieku sacelšanās. Tā bija organizēto strādnieku cīņa uz dzīvību un nāvi. Trīsceturtdaļmiljona ogļraču uzsāka streiku. Tomēr viņi bija pārāk izkaisīti pa visu valsti, lai varētu izmantot savu spēku. Viņus norobežoja_ viņu pašu iecirkņos un piespieda padoties. Tā bija pirmā liela vergu apspiešana. Pokoks [74] te kļuva slavens ka vergu uz­raugs un uz visiem laikiem iemantoja_visa proletariata dziļu naidu. Neskaitāmas reizes viņu mēģināja nogalināt, bet viņš šķita kā apburts. Tas ir viņš, kas atbildīgs par cariskās Krievijas pasu sistēmas ieviešanu kalnračiem, ar ko viņiem laupīja pārvietošanās brīvību.

Tikmēr sociālisti turējās stingri. Kamēr fermeru par­tija gāja bojā liesmās un asinīs un organizētos strādnie­kus sašķēla, sociālisti dzīvoja mierā un stiprināja savas slepenās organizācijas. Fermeru partija veltīgi lūdzās mūs. Mēs pareizi spriedām, ka jebkura sacelšanās, ko uz­sāktu mēs, nozīmētu nāvi visai revolūcijai. Dzelzs papē­dis, kas sākumā vilcinājās izrēķināties ar visu proleta­riātu uzreiz, atklāja, ka darbs vieglāks, nekā domāts, un nevarēja vien sagaidīt, kad sacelsimies mēs. Mums tomēr izdevās izvairīties, lai gan mūsu rindas bija provokatoru pilnas. Dzelzs papēža aģenti tolaik bija mazliet par tū­ļīgiem. Viņiem vajadzēja vēl daudz mācīties, bet tikmēr mūsu kaujas grupas viņus izsekoja un izravēja kā nezā­les. Tas bija atbaidošs, asiņains darbs, bet mēs cīnījāmies par dzīvību un revolūciju un bijām spiesti sist pretinieku ar viņa paša ieročiem. Tomēr mēs cīnījāmies godīgi. Ne­vienu Dzelzs papēža aģentu nesodīja bez noklaušināša­nas. Mums varēja būt kļūdas šinī ziņā, bet to bija maz.

Kaujas grupās iestājās visdrosmīgākie, kareivīgākie un pašaizliedzīgākie biedri. Pēc desmit gadiem Ernests, dibi­noties uz skaitļiem, ko viņam bija snieguši grupu valdī­tāji, aprēķināja, ka ikviena vīrieša vai sievietes_ mūža ilgums pēc viņu iestāšanās kaujas grupā caurmēra sa­sniedzis piecus gadus. Kaujas grupu locekļi bija īsti va­roņi, un dīvainakais ir tas, ka visi viņi principā neatzina nogalināšanu. Viņi rīkojās pret savu dabu, bet viņi mīlēja brīvību, un nekāds upuris nebija viņiem par lielu.[75]

Mēs sev spraudām trejkāršu uzdevumu: pirmkārt, iznī­dēt no mūsu rindām oligarhijas spiegus, otrkārt, noorga­nizēt kaujas grupas un izveidot slepenu revolūcijas gal­veno organizāciju, treškārt, iedabūt mūsu pašu slepenos aģentus katrā oligarhijas organizācijā — strādnieku kas­tas, it īpaši starp telegrāfistiem, sekretāriem un rakstve­žiem, karaspēkā, starp provokatoriem un vergu uzraugiem. Tas bija grūts un bīstams darbs, un bieži mūsu pūles iz­nicināja kāds nepareizs gājiens.

Atklātā cīņā Dzelzs papēdis svinēja uzvaru, bet jau­najā cīņā, ko mēs uzsākām, mūsu organizācija izturēja, un šis neredzamais karš kļuva baigs un briesmīgs. Nekas nebija redzams, daudz kas nebija uzminams, akls cīnījās pret aklu, un tomēr viss bija saplānots, darbība bija mērķtiecīga un labi izdomāta. Mēs pārplūdinājām visu Dzelzs papēža organizāciju ar saviem aģentiem, kamēr mūsu organizācijā spiedās iekšā Dzelzs papēža spiegi. Tas bija drūms un viltus pilns karš ar intrigām un kon­spirāciju, sazvērestībām un pretsazvērestībām. Un aiz visa ta mūžam uzglūnēja varmācīga, briesmīga nāve. Vīrieši un sievietes, mūsu tuvākie un labākie biedri, nozuda, šo­dien vēl mēs viņus redzējām, rīt viņu vairs nebija. Mēs nekad viņus vairs neredzējām un zinājām, ka viņi mi­ruši.

Nebija vairs ne paļaušanās, ne uzticības. Cilvēks, kas cīnījās ar mums plecu pie pleca, varēja būt Dzelzs papēža spiegs, kaut arī mēs visi viņu pazītu. Mēs iedabūjām Dzelzs papēža prganizārijā savus slepenos aģentus, un Dzelzs papēdis savukārt ielika savus slepenos aģentus mūsu organizācijā. Kaut gan paļaušanās un uzticības trūka, mēs bijām spiesti katru savu pasākumu dibināt uz tam. Bieži mēs tikām piekrāpti, jo bija arī vāji cilvēki. Dzelzs papēdis piedāvāja naudu, omulību, priekus un greznību, kas vilināja brīnumpilsētu mierā. Mēs varējām piedāvāt tikai apmierinājumu, ka esi bijis uzticīgs cilde­nam ideālam. Un tiem, kas palika uzticami, nebija citas algas kā nebeidzamas briesmas, mokas un nāve.

Cilvēki bija vāji, es saku, un tāpēc mēs varējām at­maksāt vienīgi ar nāvi, cita atmaksa nebija mūsu spēkos. Nepieciešamība spieda mūs sodīt nodevējus. Katram, kas mūs nodeva, pa pēdām sekoja kāds desmits uzticamu at­riebēju. Mēs varējām piedzīvot neveiksmi, izpildot sprie­dumu mūsu ienaidniekiem, piemēram, Pokokam, bet mūsu pašu nodevēju sodīšanā nedrīkstēja būt nekādas neveik­smes. Mēs sūtījām savus biedrus nodevēju maskā uz bri- numpilsētām, lai tie izpildītu mūsu spriedumu īstajiem nodevējiem. Mēs iedvesām tādas šausmas, ka bīstamāk bija mūs nodot nekā palikt mums uzticīgam.

Revolūcija lielā mērā ieguva reliģijas raksturu. Mēs ne­sām upurus uz Revolūcijas altāra, jo tas bija brīvības altāris. Dievišķā uguns dega mūsu sirdī. Vīrieši un sievie­tes ziedoja savu dzīvību cildenajam mērķim, tam novē­lēja jaunpiedzimušus bērnus, tāpat kā senāk tos būtu no­vēlējuši kalpošanai dievam. Mēs mīlējām cilvēci.

XVII NODAĻA SARKANĀ LIVREJA

Līdz ar lauksaimniecības štatu izpostīšanu Iermeru par­tijas delegāti pazuda no kongresa. Viņus apsūdzēja valsts nodevībā, un viņu vietu kongresā ieņēma Dzelzs papēža marionetes. Sociālisti sastādīja nožēlojamu mazākumu un zināja, ka viņu gals ir tuvu. Kongresa un senāta sēdes bija formālas, vārdu sakot, tīrais farss. Sabiedriskus jau­tājumus gan svinīgi apsprieda un izlēma saskaņā ar ve­cām tradīcijām, bet patiesībā viss notika vienīgi tādēļ, lai oligarhijas rīkojumiem piešķirtu konstitucionālas proce­dūras raksturu.

Ernests atradās pašā cīņas jūklī, kad pienāca beigas. Tika apspriests likums par palīdzību bezdarbniekiem. Iepriekšējo gadu grūtības bija iedzinušas plašas prole­tariāta masas galīgā postā, un ieilgušās, aizvien pieaugo­šās nekārtības gremdēja tās vēl dziļāk. Miljoniem ļaužu cieta badu, kamēr oligarhi un to līdzskrējēji dzīvoja pār­pilnībā.1 Mēs dēvējām šīs galīgā trūkumā nonākušās

masas par «apakšzemes cilvēkiem» un, lai mazinātu šis drausmīgās ciešanas, sociālisti bija iesnieguši likumu par pabalstu bezdarbniekiem. Tomēr tas nebija Dzelzs papē­dim pa prātam. Tas gatavojās likt šos miljonus pie.darba, bet viņa nodomi nesaskanēja ar mūsu nodomiem, tāpēc bija dota pavēle balsot pret mūsu priekšlikumu. Ernests un viņa biedri zināja, ka viņu pūles būs veltīgas, bet vi­ņiem bija apnikusi pastāvīgā noraidīšana. Viņi gribēja lai kaut kas notiktu. Viņi zināja, ka nekā nesasniegs, to­mēr vismaz cerēja izbeigt šo likumdošanas farsu, kurā viņiem negribot vajadzēja spēlēt līdzi. Kādas varētu būt beigas, viņi nezināja, bet neko ļaunāku par to, kas pa­tiesībā notika, viņi diezin vai bija gaidījuši.

Es todien sēdēju galerijā. Mēs visi zinājām, ka draud kaut kas briesmīgs. Tas bija jūtams gaisā, un šo nojautu pastiprināja bruņoti kareivji, kas ierindā stāvēja gaite­ņos, un virsnieki, kuri bija sastājušies pulciņos pie kon­gresa ēkas ieejām. Oliģarhija bija sagatavojusies dot trie­cienu. Ernests runāja. Viņš attēloja bezdarbnieku cieša­nas, it kā dīvainas iedomas pārņemts, ka spēs aizkustināt viena otra kongresa locekļa jūtas un sirdsapziņu. Bet demokrāti un republikāņi tikai smīnēja un ņirgājās par viņu, zālē bija neiedomājams troksnis, starpsaucieni. Er­nests pēkšņi mainīja nostāju.

— Es zinu, ka mani vārdi jūs neaizkustina. Jums nav sirds, kas ļautos aizkustināties. Jūs esat gļēvi bezmugur- kaula radījumi. Jūs svinīgi dēvējaties par republikāņiem un demokrātiem. Nav nekādas republikāņu partijas! Nav nekādas demokrātu partijas! Šinī namā nav ne demo­krātu, ne republikāņu. Jūs esat podlaižas un pielīdēji, plu­tokrātijas marionetes. Jūs pļāpājat senlaicīgā stilā par savu brīvības mīlestību un pie tam nēsājat Dzelzs papēža sarkano livreju.

Atskanēja kliedzieni un saucieni: «Kārtību! Kārtību!» Tie pārskanēja Ernesta balsi, bet viņš ar nicinošu seju nogaidīja, kamēr troksnis mazliet aprima. Tad viņš ar žestu, kas ietvēra viņa pretiniekus, pavērsās pret saviem biedriem un noteica:

— Paklausieties, kā rej šie uzbarotie plēsoņas!

Sacēlās īsts elles troksnis. Priekšsēdētājs sauca pie kār­tības un meta gaidu pilnus skatienus uz virsniekiem pie ieejām. Varēja dzirdēt saucienus: «Dumpis!» — un resns liela auguma Ņujorkas delegāts uzbrēca Ernestam: «Anar­hists!» Ernestu bija baigi uzlūkot. Ik dzīsliņa, ik muskulītis viņam trīsēja sasprindzinājumā, un viņa seja pauda cīņas sparu kā dzīvniekam kautiņā, kaut pats viņš palika vēss un apvaldīts.

— Neaizmirstiet, — viņš noteica tik skali, ka viņa balss izlauzās cauri troksnim, — ka proletariāts, ja jūs būsiet līdzcietīgi pret viņu, arī kādu dienu būs līdzcietīgs pret jums.

Kliedzieni «dumpinieks» un «anarhists» divkāršojās.

— Es zinu, ka jūs balsosiet pret šo likumu, — Ernests turpināja, — jūs esat saņēmuši savu pavēlnieku rīko­jumu balsot pret to. Un mani jūs saucat par anarhistu! Jūs mani saucat par anarhistu, jūs, kas esat iznīcinājuši tautas valdību un nekaunīgi lepojaties publiskā vietā ar savu apkaunojošo sarkano livreju. Es neticu elles ugunij un sēram, bet tādā mjrklī kā šis man žēl, ka esmu ne­ticīgs. Nē, šādā mirklī es esmu pat ticīgais. Ellei ir jābūt, jo nekur citur jums nav iespējams saņemt jūsu noziegu­miem atbilstošu sodu. Kamēr jūs dzīvojat, pasaulei ne­pieciešama elles uguns.

Pie ieejas sākās rosība. Ernests, priekšsēdētājs un visi delegāti palūkojās turp.

— Kāpēc jūs nesaucat savus kareivjus iekšā un nepa­vēlat viņiem darīt savu darbu? — Ernests jautāja. — Viņi ātri realizēs jūsu plānus.

— Te gatavojas citu plāni, tāpēc kareivji ir šeit, — skanēja atbilde.

— Laikam mūsu plāni, — Ernests zobojās. — Slepka­vība vai kas līdzīgs.

Pie vārda «slepkavība» klaigas sākās no jauna. Ernests nespēja tās pārkliegt, tāpēc palika mierīgi stāvam un gaidīja, kamēr tracļs aprims. Un tad tas notika. Es no savas vietas galerija neko citu nevarēju saskatīt kā sprā­dziena uzliesmojumu. No rībiena man aizkrita ausis, un es tikai redzeju caur dūmu mutuļiem, ka Ernests sagrīļo­jās un pakrita un kareivji iebruka zālē. Ernesta biedri

uzlēca kājās — ārprātīgi aiz dusmām un gatavi uz katru varas darbu. Tomēr Ernests uz mirkli piecēlās kājās un māja ar rokām, pieprasot klusumu.

— Tā ir sazvērestība, — viņš brīdināja savus biedrus. — Nedariet nekā, citādi jūs esat pagalam!

Tad viņš lēni noslīdēja zemē — un kareivji sastājās ap viņu. Nākošā mirklī galerijas publiku izraidīja, un es vairs nekā neredzēju.

Kaut gan viņš bija mans vīrs, mani nepielaida pie viņa. Kad es nosaucu savu vārdu, mani tūdaļ apcietināja. Tanī pašā laikā apcietināja visus Vašingtonā sabraukušos so­ciālistu delegātus, pat nelaimīgo Simpsonu, kas viesnīcā gulēja slims ar tīfu.

Tiesas procedūra bija īsa un ātra. Notiesāja visus. Bija taisni brīnums, ka Ernestam nepiesprieda nāves sodu. No oligarhijas puses tā bija liela kļūda, kas tai dārgi mak­sāja. Bet oliģarhija bija pārāk pašapzinīga tanīs dienās. Tā bija apskurbusi aiz panākumiem un pat nesapņoja, ka šai mazajai saujiņai varoņu būs spēks sašķobīt pašus oligarhijas pamatus. Rīt, kad sāksies lielā revolūcija un visa pasaule nodimdēs no miljonu soļiem, oliģarhija uzzi­nās, Ieaut arī vēlu, cik vareni pieaudzis šis varoņu pulks.1

Pati būdama revolucionāre un vēl tāda, kas zināja vi­sus revolucionāru slepenos plānus, cerības un bažas, es piederēju pie tiem nedaudzajiem, kas varēja noraidīt ap­vainojumu, ka mēs, sociālisti, esot metuši bumbu kon­gresā. Un es varu pilnīgi atklāti un bez jebkādām šaubām Eva Everharda bija pārliecināta, ka viņas stāstījumu lasīs viņas pašas laikā, tāpēc viņa nepiemin, kāds bija iznākums tiesāšanai par valsts nodevību. (Manuskriptā manāmi daudzi šādi traucējoši izlai­dumi.) Piecdesmit divus sociālistu delegātus tiesāja par valsts no­devību un atzina par vainīgiem. Dīvaini, ka nevienam tomēr nepie­sprieda nāves sodu. Everhardam un vienpadsmit citiem, starp tiem Teodoram Donnelsenani un Metjūsam Kentam, piesprieda mūža cie­tumu. Pārējiem četrdesmit piesprieda ieslodzījumu no trīsdesmit līdz četrdesmit pieciem gadiem, bet Arturs Simpsons, kurš, kā manuskriptā minēts, bija saslimis ar tīfu, tika cauri ar piecpadsmit gadiem. Kā stāsta, viņš nomiris viennīcā badā, un šo nežēlīgo rīcību izskaidro ar viņa' nesalaužamo stūrgalvību un lepno naidu pret visiem despotisma kalpiem. Viņš miris Kabanā, Kubas salā, kur bija ieslodzīti arī trīs viņa biedri. Piecdesmit divi sociālistu delegāti bija izvietoti pa kara cietokšņiem visās Savienotajās Valstīs. Piemēram, Dibuā un Vuds atradās Portorikas salā, kamēr Everhards un Merivezers — Alkatrazā, kādā salā Sanfrancisko jomā, kur gadiem ilgi atradās kara cie­tums.

paskaidrot, ka sociālisti ne kongresā, ne ārpus tā nav šajā lietā vainīgi. Kas meta bumbu, mēs nezinām, bet to mēs zinām droši, ka mēs to neesam darījuši.

No otras puses, bija skaidrs, ka Dzelzs papēdis ir at­bildīgs par šo aktu. Mēs gan to nevaram pierādīt, mūsu slēdzieni dibinās vienīgi uz hipotēzēm. Bet vienu mēs zi­nām: valdības slepenie aģenti bija ziņojuši kongresa priekšsēdētājam, ka sociālistu delegāti ķersies pie terora taktikas un ir jau noteikuši dienu, kad sākt. Sī diena bija taisni tā, kurā notika sprādziens, tāpēc jau iepriekš ap kongresa ēku bija nostādīti kareivji. Tā kā mēs par bumbu nekā nezinājām, tā kā bumba patiešām eksplodēja un tā kā varas orgāni jau bija sagatavojušies uz šo sprādzienu, tad jāsecina, ka Dzelzs papēdis par to zināja. Mēs arī apgalvojām, ka Dzelzs papēdis ir vainojams vardarbībā un ka tas bija to sagatavojis un uzsācis nolūkā uzvelt mums vainu, mūs iznīcināt.

Priekšsēdētājs bija devis mājienu visiem, kas šinī namā nēsāja sarkanās livrejas. Tie zināja, ka vardarbības ak­tam jānotiek Ernesta runas laikā. Viņiem par attaisno­jumu jāsaka: viņi patiešām ticēja, ka sociālisti izdarīs šo vardarbības aktu. Nopratināšanā daudzi izsacījās go­dīgā pārliecībā, ka redzējuši Ernestu gatavojamies mest bumbu, bet tā eksplodējusi par agru. Skaidrs, ka viņi ne­varēja nekā tamlīdzīga redzēt, bet savās lielajās bailēs iedomājās, ka ir redzējuši. Tas ir viss.

Nopratināšanā Ernests sacīja:

— Vai kāds spēj noticēt, ka es, ja gribētu mest bumbu, izvēlētos tādu sīku nieku kā šo? Tanī nebija pietiekami daudz pulvera. Tā sacēla vienīgi dūmus un ievainoja tikai mani. Tā eksplodēja tieši man pie kājām, bet nenonāvēja mani. Ticiet man: ja es metīšu bumbas, tad būs arī pos­tījumi. Manās bumbās būs kaut kas cits, nevis dūmi.

Apsūdzībā savukārt bija aizrādīts, ka bumbas vājais spēks izskaidrojams ar sociālistu pārskatīšanos un tā priekšlaicīgi sprāgusi tāpēc, ka Ernests sācis nervozēt un izmetis bumbu no rokām. Lai apstiprinātu šo argumentu, vairāki delegāti liecināja, ka redzējuši Ernestu neveikli rīkojamies ar bumbu, izmetam to no rokām.

No mums neviens nezina, kas bumbu metis. Ernests sa­cīja man, ka ieraudzījis to pazibam pie savām kājām mirklī pirms eksplozijas. Viņš tā arī paskaidroja tiesā, bet viņam neviens neticēja. Bez tam viss šis incidents, vienkārši sakot, bija «uzcepts». Dzelzs papēdis bija nolē­mis mūs iznīcināt, un katrs pretspars bija veltīgs.

Mēdz teikt, ka patiesība vienmēr nākot gaismā. Es gan par to šaubos. Deviņpadsmit gadi ir pagājuši, un, par spīti mūsu nemitīgajām pūlēm, mēs neesam uzzinājuši, kas īsti bumbu metis. Neapšaubāmi, ka tas ir bijis kāds Dzelzs papēža emisārs, kurš izvairījies no atklāšanas. Mums nav bijis ne mazākās iespējas konstatēt vainīgo. Un tagad, pēc tik ilga laika, nekas cits neatliek kā ierindot šo notikumu vēsturēs noslēpumos.1

' Evai Everhardai būtu vajadzējis dzīvot vēl daudzas paaudzes, lai noskaidrotu šo dīvaino noslēpumu. Tikai priekš kādiem simt ga­diem, seši simti gadu pēc viņas nāves, Vatikāna slepenajos arhīvos atrada kāda Perveza atzīšanos. Varbūt būs vietā mazliet pastāstīt par šo slepeno dokumentu, kaut arī tas lielāko tiesu interesants tikai vēsturniekam.

Pervezs bija Amerikā dzimis francūzis, kas krist, ēras 1913. gadā, apsūdzēts par slepkavību, gaidīja Ņujorkas cietumā uz tiesu. No viņa grēksūdzes redzams, ka viņš nav bijis kriminālnoziedznieks. Viņš bijis straujš, nesavaldīgs, viegli aizkustināms. Slimīgā greizsir­dības lēkmē viņš nogalinājis savu sievu — tolaik visai parasts ga­dījums. Pervezs, kā viņš gari un plaši stāsta grēksūdzē, mocījies ar bailēm no nāves. Lai izvairītos no nāves, viņš bijis gatavs uz visu, un politiskie aģenti sagatavojuši viņu, iegalvojot, ka viņu noteikti notiesās par slepkavību pēc pirmās kategorijas. Sādu slepkavību to­laik uzskatīja par lielu noziegumu. Vainīgo — sievieti vai vīrieti — nosēdināja speciāli konstruētā nāves krēslā, un ārstu uzraudzībā no­tiesātajam laida cauri stipru elektrisko strāvu. Tolaik tas bija plaši lietots sodīšanas veids. Anestēziju kā varmācīgas nāves līdzekli sāka lietot krietni vēlāk. ,

Šo labsirdīgo un gļēvo cilvēku, kas smaka cietumā un gaidīja vienīgi nāvi, Dzelzs papēža aģenti pierunāja mest kongresā bumbu. Savā grēksūdzē viņš uzsver, ka viņam sacījuši, bumba neesot bīstama un sprādziens neprasīšot cilvēku upurus. Tas atbilst apgalvojumam, ka tanī bijis maz pulvera un tā, eksplodējot pie Everharda kājām, nav viņu nogalinājusi.

Pervezu novietojuši kādā no galerijām, kas it kā bijusi slēgta remonta dēj. Mirklis bumbas mešanai atstāts viņa ziņā, un viņš at­klāti atzīstas, ka, Everharda runas ieinteresēts un satraukts no sa­celtā trokšņa, gandrīz aizmirsis savu uzdevumu.

Atalgojot viņa darbu, viņu ne vien atbrīvojuši no cietuma, bet arī piešķīruši viņam mūža pensiju. Tomēr to viņš nav dabūjis ilgi izlietot. 1914. g. septeipbrī viņš saslimis ar sirds reimatismu un no­miris trīs dienu laikā. Pirms nāves viņš pieprasījis kātoju garīdz­nieku, pateru Pēteri Durbanu, un izsūdzējis grēkus. Garīdzniekam šī grēksūdze likusies tik svarīga, ka viņš to protokolējis un licis ap­zvērēt. Kas tad noticis, mēs varam tikai minēt. Dokuments licies pietiekami svarīgs sūtīšanai uz Romu, bet vareni spēki būs tikuši iaisti darbā, lai to noklusētu. Gadsimtiem ilgi pasaule nekā par to

XVIII NODAĻA SONOMAS KALNU PAĒNĀ

Par mani tanī laikā nav nekas sevišķs stāstāms. Mani noturēja cietumā sešus mēnešus, kaut arī neapvainoja nekādā pārkāpumā. Es biju aizdomīga persona — baigs vārds, ar ko drīz vien bija jāiepazīstas visiem revclucio-

nezināja. Tikai pagājušajā gadsimtā izcilais itāliešu zinātnieks Lorbia bija to nejauši atklājis, pētījot Vatikānu.

Tagad nav šaubu, ka Dzelzs papēdis atbildīgs par bumbu, kas krist, ēras 1913. gadā kongresā eksplodēja. Kaut arī Perveza grēk­sūdze nebija zināma, tomēr neviens saprātīgs cilvēks par to nešau­bījās, jo šis akts, kas noveda cietumā piecdesmit divus delegātus, pilnīgi līdzinājās neskaitāmiem citiem aktiem no oligarhu un — jau agrāk — no kapitālistu prakses.

Mums ir klasisks piemērs: nevainīgie — tā dēvētie Heimārkitas anarhisti Čikāgā, kurus krist, ēras XIX gs. 80. gados nogalināja pēc tiesas nežēlīgā un vieglprātīgā sprieduma. īpašu kategoriju sastāda iepriekš nodomāti kapitālistu īpašumu grautiņi un dedzināšana, ko izdarīja paši kapitālisti. Par šādiem īpašumu grautiņiem bieži notie­sāja nevainīgus cilvēkus — «nogremdēja», kā mēdza tolaik sacīt.

Krist, ēras divdesmitā gadsimta pirmajā gadu desmitā strādnieku nemieru apspiešanai — Rietumu ogļraču federācija bija sacēlusies pret kapitālistiem — tika lietota līdzīga, tikai vēl asiņaināka taktika. Ka­pitālistu aģenti uzspridzināja Indenpendansas staciju. Trīspadsmit cil­vēku nogalināja un krietni lielāku skaitu ievainoja. Kapitālisti, kas pārvaldīja Kolorādo štata likumdošanas un tiesas mašinēriju, apvai­noja noziegumā ogļračus un gandrīz panāca notiesāšanu. Romens, tāds pats oligarhijas ierocis kā Pervezs, atradās cietumā otrā štatā — Kanzasā un gaidīja tiesu, kad pie viņa ieradās kapitālistu aģenti. Starpība bija tikai tā, ka Romena atzīšanās kļuva zināma, viņam dzīvam esot.

Tanī pašā laikā iztiesāja Moijera un Heivuda — divu spēcīgu, bez­bailīgu strādnieku vadoņu lietu. Viens bija Rietumu ogļraču federā­cijas priekšsēdētājs, otrs — sekretārs. Bijušo Aidaho štata guberna­toru kāds bija noslēpumainā kārtā nogalinājis. Sociālisti un ogļrači atklāti apvainoja noziegumā ogļraktuvju īpašniekus. Tomēr Aidaho un Kolorādo štata gubernatori, pārkāpjot nacionālo un štatu kon­stitūciju, nolaupīja Moijeru un Heivudu, ieslodzīja viņus cietumā un apvainoja slepkavībā. Par šo gadījumu Jūdžins V. Debss, torei­zējais amerikāņu sociālistu līderis, izsacījās:

nāriem. Tomēr arī mūsu pašu slepenie izlūki saka strādāt. Otrā ieslodzījuma mēneša beigās kāds cietuma uzraugs atklāja man, ka viņš ir revolucionārs un sakaros ar orga­nizāciju. Pēc pāris nedēļām izrādījās, ka Džozefs Park- hersts, nesen pieņemtais cietuma ārsts, ir kaujas grupas loceklis.

Tā mūsu organizācija nemanāmi ieauda savus tīklus oligarhijas organizācijā. Tā es nācu saskarē ar ārpasauli. Un tā katrs mūsu apcietinātais līderis bija sakaros ar drosmīgajiem biedriem, kas bija maskējušies Dzelzs pa­pēža sarkanajā livrejā. Kaut gan Ernests bija ieslodzīts trīstūkstoš jūdžu atstatu, Klusā okeāna piekrastē, mums tomēr bija nepārtraukti sakari — un mēs regulāri ap­mainījāmies vēstulēm.

Līderiem tiklab cietumā, ka brīvē bija iespējams ap­spriest un vadīt karagājienu. Dažiem no viņiem jau vai­rākus mēnešus bija iespējams bēgt. Tomēr, tā kā ieslodzī­jums nebija par traucēkli mūsu aktivitātei, nolēmām izvairīties no jebkuras pārsteidzības. Cietumā atradās piec­desmit divi kongresa delegāti un vēl ap trīs simti mūsu līderu. Tika plānots visus atbrīvot vienlaicīgi. Ja maza daļa no tiem izbēgtu, oligarhijas modrība pieaugtu un pārējiem bēgšana būtu apgrūtināta. Bez tam uzskatīja,ka visu cietumnieku atbrīvošana psiholoģiski ārkārtīgi spēcīgi ietekmēs proletariātu visā valstī. Mūsu spēkam bija at­klāti jāparādās un jāmodina uzticība.

Bija norunāts, ka es pazudīšu pēc izlaišanas no cietuma un sameklēšu drošu slēptuvi Ernestam. Šāda pazušana nemaz nebija'tik vienkārša. Tikko es izkļuvu brīvībā, Dzelzs papēdis uzlaida .savus spiegus man uz pēdām. Bija nepieciešams novirzīt viņus no manam pēdām un nokļūt Kalifornijā. Vai jāsmejas, iedomājoties, kā es to paveicu.

Pasu sistēma, līdzīga tai, kāda pastāvēja cara Krie­vijā, vēl nebija pilnīgi ievesta. Es neiedrošinājos šķērsot kontinentu savā īstajā izskatā. Ja gribēju Ernestu kād­reiz vēl redzēt, tad man vajadzēja pilnīgi pazust; ja mani sameklētu pēc Ernesta bēgšanas, viņš atkal tiktu notverts. Es nedrīkstēju arī ceļot, ģērbusies kā proletāriete. Man atlika vienīgi uzlikt kāda oligarhijas locekļa masku. Lielo oligarhu bija tikai kāda saujiņa, toties bija neskaitāmi daudz mazāku — teiksim, tādu kā misters Viksons —, kas bija vērti dažus miljonus un turējās pie lielajiem oligarhiem. So jaužu sievu un meitu bija vai vesels leģi« ons, tāpēc tika nolemts, ka man jātēlo kāda no viņām. Pēc dažiem gadiem tas jau vairs nebūtu iespējams, jo tad pasu sistēma bija tā izveidota, ka reģistrēts bija katrs vīrietis, sieviete un bērns un katra pārvietošanās būtu manāma.

Kad viss bija sagatavots, spiegus novirzīja no manām pēdām. Pēc stundas nebija vairs Evas Everhardas; Fcli- sija van Verdigane iekāpa salonvagonā, un viņu pavadīja divas istabenes un klēpja sunītis ar savu kopēju[76]. Pēc dažām minūtēm vilciens aizjoņoja uz rietumiem.

Trīs jaunas meitenes, kas mani pavadīja, bija revolu- cionāres. Divas bija kaujas grupu locekles, un trešā, Greisa Holbruka, nākamā gadā iestājās šādā grupā, bet jau pēc sešiem mēnešiem Dzelzs papēdis notiesāja viņu uz nāvi. Tā bija meitene, kas tēloja klēpja sunīša kopēju. No abām pārējām Berta Stola pazuda pēc divpadsmit gadiem, kamēr Anna Roilstona dzīvo vēl šodien un viņas nozīme revolūcijā joprojām aug.[77]

Mēs laimīgi izbraucām cauri Savienotajām Valstīm un nokļuvām Kalifornijā. Oklendā mēs izkāpām, un tad Fe- lisija van Verdigane ar savām istabenēm, klēpja sunīti un tā kopēju pazuda uz visiem laikiem. Meitenes atceļā pavadīja uzticami biedri, un citi biedri uzņēma mani. Pus­stundu pēc vilciena pienākšanas es jau atrados mazā zvejnieku laivā Sanfrancisko jomā. Vējš bija mainīgs, un lielāko daļu nakts mēs bezmērķīgi noklejojām. Bet es re­dzēju Alkatrazas ugunis, un mani mierināja doma, ka esmu Ernesta tuvumā. Ausmā, kad zvejnieki ķērās pie airiem, mēs sasniedzām Merinu salas. Te mēs palikām slēptuvē visu dienu un nākošā naktī, straumes un spirgta vēja dzīti, divās stundās pārbraucām pāri San Pablo jo­mai un devāmies augšup pa Petalumas upi.

Te mūs sagaidīja biedrs ar zirgiem, un mēs nevilcino­ties devāmies ceļā zvaigžņotajā naktī. Ziemeļos es saska­ti |ii Sonomas kalnu grēdu, kurai mēs tuvojāmies. Mēs pametām veco Sonomas pilsētu pa labi un iejājām aizā, kas stiepās starp kalna atzarēm. Šoseja pārvērtās meža ceļā, ceļš — lopu takā, un taka beidzot nozuda kalnu ganībās. Mēs jājām taisni pa Sonomas kalnāju. Tas bija pats drošākais ceļš. Neviens mūs nepamanīja.

Rītausmā sasniedzām ziemeļu nogāzi un devāmies lejup caur krūmiem krēslainajā gaismā, kamēr nonācām skuju kokiem pieaugušās gravās, kuras bija piesildījusi aizejo­šas vasaras elpa. Man tā bija sen pazīstama un iemīļota vieta, un drīz es uzņēmos vadību. Tā bija mana slēptuve, cs to biju izraudzījusi. Mēs atlaidām pavadas vaļīgi un jājām pāri kalnu pļavai. Tad šķērsojām pazemu, ar ozo­liem apaugušu krauju un nokāpām no zirgiem kādā ma­zākā pļaviņā. Nu mūsu ceļš atkal devās kalnup, un mēs jājām zem sarkanmaiotu madronu un tumšsarkanu man- canitu lapotnes. Kad jājām kalnā, pirmie saules stari apspīdēja mums muguru. Rubeņu bars izspurdza caur bie­zokni. Liels zaķis krustoja mūsu taku; tā lēcieni bija aši un klusi kā stirnai. Un tad izskrēja briedis staltiem ra­giem. Viņa mugura un pleci atvizēja saulē sarkanā zeltā, kad viņš pārskrēja pār krauju un nozuda.

Brītiņu sekojām brieža pēdām, tad pagriezāmies lejup pa līču loču taku,.ko viņš bija nonicinājis, kamēr nonā­cām pie lapegļu grupas ap dīķi, kura ūdeni darīja tumšu rūdas slāņi tā dibenā. Man te bija pazīstams katrs krū­miņš. Kādreiz šīs kalnu ganības bija piederējušas manam draugam rakstniekam. Arī viņš bija kļuvis revolucionārs, tikai nelaimīgāks par mani, jo sen jau bija miris un pa­zudis, pie kam neviens nezināja, kā un kad. Bez manis vienīgi viņš vēl zināja slēptuvi, ko es tagad uzmeklēju. Viņš bija nopircis šo rančo tā skaistuma dēļ un, vietējiem fermeriem par lielu nepatikšanu, samaksājis par to krietni daudz naudas. Viņš vienmēr mēdza ar patiku stāstīt, kā viņi grozījuši galvu par cenu, ilgi rēķinājuši un tad no- sacījuši: «Bet jūs taču neieņemsiet no tā ne seši pro­centi.»

Tagad viņš bija miris, un rančo nebija mantojuši viņa bērni. Tagad tas bija Viksona īpašums. Viksonam piede­rēja visas Sonomas kalnu austrumu un ziemeļu nogāzes no Sprekela muižas līdz Beneta ielejas robežām. Viņš bija te ierīkojis lielisku medību parku, kur stirnas klaiņoja kā mūžamežā pa jaukām nogāzēm, klajumiem un gravām tūkstošiem akru platībā. Agrākie zemes īpašnieki bija aiz­dzīti. Arī valsts vājprātīgo nams bija noplēsts, lai paliktu vairāk vietas briežiem.

Vislabākais bija tas, ka Viksona medību pils atrada» tikai ceturtdaļjūdzi no manas slēptuves. Tas nebija bīs| tami, drīzāk gan sagādāja drošību. Mēs atradāmies maza oligarha aizsardzībā. Pašreizējos apstākļos nevarēja ras­ties nekādas aizdomas. Pēdējā vieta pasaulē, kur Dzelzs papēža spiegi iedomātos meklēt mani vai vēlāk Ernestu,] būtu Viksona medību parks.

Mēs piesējām zirgus pie kokiem dīķmalā. No slēptuves1 satrunējuša koka dobumā mans pavadonis izcēla veselus krājumus — maisu ar piecdesmit mārciņām miltu, visvi-ļ sādus konservus, virtuves piederumus, segas, ūdens drošu telteni, grāmatas un rakstāmlietas, lielu saini vēstuļu, tad vēl kannu ar pieciem galoniem petrolejas un, kas pats* svarīgākais, lielu rituli stipras virves. Krājumi bija tiki lieli, ka vajadzēja iet vairākas reizes, lai tos nogādātu līdz manai slēptuvei,.

Slēptuve bija gluži tuvu. Es paņēmu virvi un pirmā de-! vos pa ceļu, kas veda cauri meža vīnogulājiem un krū­miem apaugušai ieplakai starp diviem meža segtiem pa­kalniem. Ieplaka pēkšņi nobeidzās pie stāva upes krasta! Tā bija maza upīte, ko uzturēja avoti un kas neizžuva pat karstākajā vasarā. Abās pusēs pacēlās mežiem segti pa­kalni — likās, kāda titāna roka tos bija te bezrūpīgi no­sviedusi. Tie pacēlās simtiem pēdu augstu un sastāvēja! no sarkanas vulkāniskas augsnes — Sonomas daudzina-] tās vīnadārzu augsnes. Upīte tanī bija izgrauzusi savu dziļo un kraujo gultni.

Rāpus nolaidāmies lejā pie upes un tad pagājām kādasJ trīsdesmit pēdas gar tās krastu. Tad nonācām pie lielas alas. Nekas neliecināja, ka te būtu ala, un tā arī nebija ala parastā nozīmē. Vajadzēja izlauzties cauri ērkšķainu krūmu un zaru biezoknim, tad pavērās divi simti 'pēdu garš un plats un pusē tik dziļš iedobums. Tas laikam bija radies, pakalniem sašķeļoties, ar kādas dīvainas erozijas palīdzību, un gadsimtiem ilgi to bija skalojis ūdens. Neļ kur neredzēja kailu zemi. Visu klāja augi, sākot no smalkajiem dzegužliniem un zeltaini vizošām papardēm un beidzot ar varenām eglēm un milzu priedēm, šie slaikie koki auga tieši alas sienās. Daži bija izliekušies četrdes­mit piecu grādu leņķī, bet lielākā daja slējās taisni uz «ilgšu no mīkstajām, gandrīz perpendikulārajām sienām.

Tā bija lieliska slēptuve. Te nenāca neviens, pat ne (ilcnellenas ciema zēni. Ja ala būtu atradusies kādā jūdzi vai pāris jūdžu garā gravā, tad tā būtu labi zināma. Bet le nebija gravas. No upes iztekas līdz ietekai nebija vai­rāk par piecsimt jardiem, un izteka sākās no avotiem trīs­simt jardus virs alas, līdzenas pļaviņas malā. Simt jardus aiz alas upīte jau iztecēja klajumā, pievienojās lielajai upei un plūda tālāk pa kalnainu un zāļainu klajumu.

Mans pavadonis apsēja vienu virves galu ap koku un nolaida mani, otrā galā piesietu, lejup. Mirklī es sasnie­dzu alas dibenu, un pēc īsa brīža viņš atgādāja visas mantas no slēptuves un nolaida lejā. Viņš uzvilka virvi atkal augšā, noglabāja to un aiziedams uzsauca man pāris uzmundrinošu vārdu.

Iekāms es turpinu, man jāpasaka daži vārdi par šo biedru, Džonu Karlsonu, vienkāršu revolucionāru, vienu no neskaitāmajiem uzticīgajiem mūsu rindās. Viņš bija Viksona zirgkopis medību pils tuvumā. Istenibā tie bija Viksona zirgi, ar kuriem mēs jājām pāri Sonomas kalniem. Gandrīz divdesmit gadu Karlsons ir šīs alas sargs, un esmu pārliecināta, ka nekad viņam neienāca prātā doma kļūt neuzticīgam. Nodevība bija sveša viņa raksturam. Viņš bija flegmātisks un« tik vienaldzīgs, ka varēja tikai brīnīties, kā viņš vispār sācis domāt par revolūciju. To­mēr brīvības mīlestība dziļi un neatlaidīgi kvēloja viņa drūmajā dvēselē. Vienā ziņā bija gluži labi, ka viņam trūka izdomas un iztēles: viņš nekad nezaudēja galvu. Viņš klausīja pavēlēm un nebija ne ziņkārs, ne pļāpīgs. Es reiz jautāju, kāpēc viņš kļuvis par revolucionāru.

— Jaunībā es biju kareivis Vācijā, — viņš atbildēja. — Tur visiem jauniešiem jādien karaspēkā. Tā nu es no­kļuvu armijā. Mēs bijām kopā ar kādu jaunekli, kura tēvs jūsu apzīmējumā būj;u aģitators. Viņa tēvs sēdēja cietumā par majestātes apvainošanu — tā to sauc, ja runā patie­sību par ķeizaru. Un jauneklis, viņa dēls, daudz runāja ar mani par tautu un darbu, un par to, ka kapitālisti iz­sūc tautu. Viņš parādīja man notikumus jaunā gaismā, un tā es kļuvu sociālists. Viņa vārdi bija īsti un pareizi,

un es tos neesmu aizmirsis. Kad ierados Savienotajās Valstīs, es uzmeklēju sociālistus. Es kļuvu kādas sekcijas biedrs — tas bija vēl S. S. P. laikos. Vēlāk, pēc sašķel­šanās, es pievienojos vietējai S. P.[78]. Toreiz strādāju zirgu izīrēšanas punktā Sanfrancisko. Tas bija pirms zemestrī­ces. Divdesmit divus gadus esmu maksājis biedra naudu. Esmu biedrs arī vēl tagad un kārtoju savus maksājumus, kaut nu tas jādara slepeni. Es to darīšu arī turpmāk, un, kad nodibināsies tautas sadraudzības valsts, es būšu iai- mīgs.

Palikusi viena, pagatavoju brokastis uz petrolejas vir­tuves un iekārtoju savu mitekli. Agri rītā vai vakarā pēc krēslas iestāšanās Karlsons bieži ielavījās manā slēptuvē un strādāja te pāris stundu. Sākumā es tinos teltenē, vē­lāk uzslēju mazu telti. Un vēl vēlāk, kad bijām pilnīgi pārliecinājušies par šejienes drošību, te uzcēla mazu mā­jiņu. Sī mājiņa bija pilnīgi noslēpta ziņkāro skatieniem, kas gribētu šeit ielūkoties no ieejas alā. Sīs aizsargātās vietas bagātīgā augu valsts radīja dabisku aizsegu. Māja balstījās pret stāvo sienu, un pašā sienā, ko saturēja stipri baļķi, mēs izrakām divas mazas istabiņas, labi drenētas un vēdināmas. O, varat ticēt, mums bija savas ērtības. Kad Bīdenbahs, vācu terorists, vēlāk dzīvoja pie mums, viņš izgudroja dūmu novadīšanas ierīci — un mēs varējām ziemas vakaros sēdēt pie sprakstoša ugunskura.

Te man jāteic kāds vārds par šo cildeno teroristu, jo tik ļauni pārprasts nav vēl neviens biedrs visā revolūcijā. Biedrs Bīdenbahs nav nodevis revolūciju. Viņš arī nav biedru notiesāts, kā parasti domā. Sos melus izplatījušas oligarhijas marionetes. Biedrs Bīdenbahs bija tikai izklai­dīgs un aizmāršīgs. Viņu nošāva mūsu izlūki pie slepenās alas ieejas Karmelā, jo viņš bija aizmirsis paroli. Tas bija bēdīgs pārpratums. Arī tie ir skaidri meli, ka viņš node­vis savu kaujas grupu. Mūsu lietai nav kalpojis uztica­māks un godīgāks cilvēks par viņu.[79]

Deviņpadsmit gadu šī mana izraudzītā slēptuve bijusi gandrīz nepārtraukti apdzīvota, un visā šinī laikā, izņemot vienu reizi, neviens svešinieks nav to atklājis, kaut tā atradās tikai ceturtdaļjūdzi no Viksona medību pils un nepilnu jūdzi no Glenellenas ciema. Es varēju dzirdēt pie- liakam rīta un vakara vilcienus un mēdzu nostādīt savu pulksteni pēc ķieģeļu fabrikas svilpes.1

XIX NODAĻA PĀRVĒRTĪBA

«Tev pilnīgi jāpārvēršas,» Ernests man rakstīja. «Tu nedrīksti būt tā, kas esi. Tev jākļūst par citu sievieti, jā­maina ne vien apģērbs, bet arī āda. Tev tā jāpārvēršas, lai pat es Tevi nepazītu, — jāpārvērš sava balss, savi žesti, savas paražas, sava izturēšanās, sava gaita, viss.»

Es paklausīju šai pavēlei. Ik dienas es stundām ilgi pulējos paslēpt veco Evu Everhardu tanī sievietē, par kuru tagad sauksies mans jaunais «es». Tikai pēc ilgas vin­grināšanās es varēju atzīmēt dažus panākumus. Balsi es vingrināju gandrīz nepārtraukti, kamēr tā automātiski atdarināja mana jaunā «es» stingro toni. Automātiska ieju- sanās lomā bija absolūti nepieciešama. Vajadzēja tā iedzī- volies, lai varētu piekrāpt arī sevi, ja vajadzīgs. Tas at­gādināja jaunas valodas, teiksim, franču valodas mācīša­nos. Sākumā runāšana franču valodā ir kaut kas apzi­nāts, tas ir gribas akts. Skolēns domā mātes valodā un tulko franciski vai lasa franciski un, lai saprastu, pār­tulko. Vēlāk, ieguvis stingrus pamatus, skolēns lasa, rak­sta un domā franciski, nemeklēdams vairs palīdzību mā-ļ tes valodā.

Tāpat tas bija ar mūsu lomām. Mums vajadzēja tik ilgi; vingrināties, kamēr izvēlētā loma pārgāja miesā un asi-: nīs, un būtu vajadzīga modra un stipra griba, lai atklātu sākotnējo «es». Protams, sākumā tie visi bija neveikli mēģinājumi. Mēs radījām jaunu mākslu, un tur daudz kas bija vēl atklājams. Tomēr mums bija panākumi, mēs kļu­vām par meistariem savā mākslā un savācām veselu krā­jumu paņēmienu un labu palīglīdzekļu. Šis krājums kļuva par zināma veida mācības grāmatu un labi noderēja re­volūcijas skolā.[80]

Ap to laiku nozuda mans tēvs. Mēs vairs nesaņēmām viņa vēstules, kas līdz šim pienāca regulāri. Viņš vairs nerādījās mūsu dzīvoklī Pelstrītā. Mūsu biedri meklēja viņu visur. Mūsu slepenie izlūki pārmeklēja visus cietu­mus valstī. Tomēr viņš bija tik pilnīgi pazudis, it kā būtu zemē iegrimis, un līdz pat šim laikam nekas nav zināms par viņa galu.[81]

Es pavadīju sešus mēnešus vientulībā savā patvertnē,! bet neturēju rokas klēpī. Mūsu organizācijai bija panā-i kumi, un vienmēr saradās veseli kalni veicama darba. Ernests un pārējie līderi sniedza mums no cietumiem no­rādījumus, kas darāms, un mūsu uzdevums bija tos

l/pildīt. Vajadzēja noorganizēt mutvārdu propagandu, no- organizēt slepenās aģentūras sistēmu ar visiem tās sa­zarojumiem, ierīkot mūsu slepenās spiestuves, izbūvēt iiuisu apakšzemes satiksmes ceļus, kas saistītu kopā mūsu noskaitāmās patvēruma vietas, un radīt- jaunas slēptuves tur, kur trūka kāda posma tanī ķēdē, kas ietvēra visu valsti.

Kā jau teicu, darbam nebija gala. Pēc sešiem mēne­šiem manu vientulību pārtrauca divu biedru ierašanās, l īs bija jaunas meitenes, drosmīgas brīvības mīlētājas: l.ora Pētersone, kas nozuda tūkstoš deviņsimt divdesmit otrajā gadā, un Kēte Bīrsa, kas vēlāk apprecēja Dibuā[82]un vēl tagad ir mūsu vidū, pacēlusi acis uz rītdienas Miuli, kas nesīs jaunu laikmetu.

Abas jaunās meičas ieradās briesmu, baismu un pēkšņās uaves satrauktas. Zvejas laivā, kas viņas pārveda pāri San Pablo jomai, starp apkalpes locekļiem bija atradies spiegs, Dzelzs papēža marionete, kas sekmīgi tēloja revolucio­nāru un kam bija izdevies dziļi iespiesties mūsu organi- /acijas noslēpumos. Viņš neapšaubāmi bija sadzinis ma­nas pēdas, jo mēs sen zinājām, ka mana nozušana sagādā oligarhijas izlūkiem lielas bažas. Laimīgā kārtā, kā vēlāk noskaidrojās, viņš nebija savus atklājumus nevienam da­lījis zināmus. Acīmredzot viņš bija novilcinājis ziņojumu, gribēdams nogaidīt laimīgas beigas — atklāt manu slēp­tuvi un sagūstīt mani. Viņa atklājums miris reizē ar viņu. Aiz kaut kāda iegansta viņš bija atstājis laivu, kad abas meitenes sasniedza PetaĻumu un sēdās zirgos. Ceļā uz Sonomas kalniem Džons Karlsons bija atdevis meitenēm savu zirgu, licis viņām jāt tālāk vienām pašām un de­vies kājām atpakaļ. Viņam bija pamodušās aizdomas. Viņš bija notvēris spiegu un īsi attēloja mums notikumu tālāko gaitu.

— Es viņu padarīju nekaitīgu, — skanēja Karlsona aukstasinīgais paskaidrojums. — Es viņu padarīju nekai­tīgu, — viņš atkārtoja ar drūmu liesmu acīs, un viņa stip­ras, darbā rūdītās rokas darļrunīgi pavērās un atkal sa­žņaudzās. — Viņš necēla troksni. Es viņu paslēpu un šo­vakar iešu un aprakšu viņu labi dziļi.

Tolaik es bieži apbrīnoju pati savu pārvēršanos. Daž­reiz man likās neticami vai nu tas, ka es reiz biju mie­rīgi un klusi vadījusi dzīvi universitātes pilsētā, vai arī tas, ka esmu kļuvusi revolucionāre, ko nebiedē ne var­darbība, ne nāve. Šīs abas dzīves šķita nesavienojamas. Kura bija īstenība, kura sapnis? Vai tagadējā dzīve, slēpšanās šinī alā nebija grūti murgi? Jeb vai es biju re- v volucionāre, kas kādreiz kaut kad bija sapņojusi, ka mi­tusi kādā agrākā dzīvē Berklijā un nav pazinusi stip­rāku saviļņojumu par tējas un deju vakariem, vieglu tēr­zēšanu un lekcijām? Bet tad es atkal iedomājos, ka tā jājūtas visiem, kas sapulcējušies zem cilvēces brālības sarkanā karoga.

Bieži atcerējos cilvēkus no šīs agrākās dzīves, un dī­vainā kārtā tie nāca un gāja arī manā jaunajā dzīvē. Piemēram, bīskaps Morhauzs. Kad mūsu slepenā organi­zācija bija izvērsusies, mēs viņu veltīgi nomeklējāmies. Viņš bija vadāts no vienas vājprātīgo patversmes uz otru. Mēs izsekojām viņa gaitām no valsts vājprātīgo nama Napā līdz Stoktonai un no turienes uz Agnjūzu Santa Klāras ielejā. Te pēdas izgaisa. Ziņojuma par viņa nāvi nebija. Likās, viņam kaut kā laimējies izbēgt. Man ne­bija ne jausmas, kādos šausmīgos apstākļos es viņu vēl­reiz redzēšu nejauši .pazibam Čikāgas Komūnas trakajā virpulī.

Džeksonu, kas bija zaudējis roku Sjeras vērptuvēs un kas bija par cēloni tam, ka es kļuvu revolucionāre, vairs neesmu satikusi. Tomēr mēs visi zinām, ko viņš izdarīja pirms nāves. Viņš nepieslējās revolucionāriem. Sarūgti­nāts par savu likteni, pastāvīgi domādams par nodarīto netaisnību, viņš kļuva anarhists — ne filozofs, bet īsti dzīvniecisks, naida un atriebes alku pilns anarhists. Viņa atriebe bija drausmīga. Naktī, kad visi gulēja, viņš, par spīti sargiem, iezagās Pertonveitu pilī un uzspridzināja to. Neviens neizglābās, pat sargi ne. Un cietumā, kur viņš gaidīja uz spriedumu, viņš nosmacēja sevi zem segām.

Pavisam citāds liktenis nekā Džeksonam bija Dr. He- merfīldam un Dr. Bolingfordam. Abi cītīgi kalpoja saviem maizestēviem un tika atbilstoši atalgoti ar baznīcas pre- lātu pilīm, kur tie dzīvo vēl tagad pilnā mierā ar visu pasauli. Abi ir oligarhijas piekritēji, abi kļuvuši visai resni.

— Dr. Hemerfīlds, — kā Ernests izsacījās, — ir guvis lielus panākumus, pierādot ar savu metafiziku, ka dievs sankcionējis Dzelzs papēdi; viņš ietilpinājis tanī ari dai­ļuma pielūgšanu un Hekeļa «bezveidīgo» cilvēkā padarī­jis neesošu. Dr. Bolingfords atšķiras no viņa tikai ar to, ka piešķīris oligarhu dievam vēl vairāk gāzveidības un padarījis to vēl bezveidīgāku.

Lielu pārsteigumu mums visiem sagādāja Piters Done- lijs, Sjeras vērptuvju nožēlojamais priekšstrādnieks, ar ko es iepazinos, vācot ziņas par Džeksona nelaimes gadī­jumu. Tūkstoš deviņsimt astoņpadsmitajā gadā es piedalī­jos kādā «Frisko sarkano» sanāksmē. Tā bija baismīgākā, negantākā un nežēlīgākā no mūsu kaujas grupām. īste­nībā tā nemaz neietilpa mūsu organizācijā. Tās locekļi bija fanātiķi, bezprāši. Sādu noskaņojumu mēs neriskējām kultivēt. Tomēr, kaut šī grupa nebija mūsējā, mēs uzturē­jām ar to draudzīgas attieksmes. Mani tonakt pie viņiem noveda ārkārtīgi svarīgs jautājums. Starp daudzajiem vī­riešiem es viena biju bez maskas. Kad biju nokārtojusi jautājumu, kas mani bija šeit atvedis, kāds grupas lo­ceklis mani pavadīja. Tumšajā gaitenī viņš aizdedza sēr­kociņu, pacēla pie savas sejas un atvilka masku. Es sa­skatīju uz mirkli ciešanu izvagoto PItera Donelija seju. Tad sērkociņš apdzisa.

— Es tikai gribēju, lai jūs mani pazīstat, — viņš tumsā sacīja. — Vai jūs vēl atceraties ģenerāldirektoru Dallasu?

Es pamāju. Es labi atcerējos Sjeras vērptuvju vadītāju ar lapsas seju.

— To es nokniebu pirmo, — Donelijs lepni paziņoja,

— tūliņ, kā pārnācu pie sarkanajiem.

— Kā tas gadījies, ka jūs esat šeit? — es vaicāju.

— Kur jūsu sieva un bērni?

— Pagalam, — viņš atbildēja. — Tas ir iemesls. Nē,— viņš strauji turpināja, — tā nav atriebšanās par viņiem. Viņi nomira mierīgi savās gultās — slimībā, zināt, cits pēc cita. Kamēr viņi bija dzīvi, man bija saistītas rokas. Bet tagad, kad viņu vairs nav, es atriebjos par saviem zaudētajiem spēka gadiem. Reiz es biju Pīters Donelijs, nožēlojams priekšstrādnieks. Šonakt es esmu «Frisko sar­kanais» Nr. divdesmit septiņi. Nāciet, es tagad izvedīšu jūs ārā!

Vēlāk uzzināju par viņu vairāk. Viņš nebija daudz samelojis, sacīdams, ka visi viņējie pagalam. Tomēr viens, dēls Timotejs, bija dzīvs, kaut gan miris tēvam, jo kalpoja

Dzelzs papēža algotņu karaspēkā.[83] Katram «Frisko sar­kano» loceklim bija pienākums izpildīt divpadsmit nāves spriedumus gadā. Neveiksminiekus sodīja ar nāvi. Kāds grupas loceklis, kas nebija sasniedzis vajadzīgo skaitu, izdarīja pašnāvību. Nāves spriedumiem nebija gadījuma raksturs. Šī neprāšu grupa bieži sapulcējās un pieņēma plašus lēmums par oligarhijas locekļiem un tās kalpiem. Lēmumu izpildi pēc tam izšķīra ar lozi. Iemesls, kāpēc es tonakt tur atrados, īstenībā bija vēlēšanās noskatīties vienā šādā tiesas sēdē. Kāds mūsu biedrs, kas gadiem ilgi kā garīdznieks bija sastāvējis Dzelzs papēža vietējā sle­penā dienesta grupā, bija kritis «Frisko sarkano» nežē­lastībā un notiesāts. Protams, ka viņa nebija klāt un viņa tiesneši nezināja, ka viņš ir viens no mūsējiem. Mans uz­devums bija apliecināt viņa identitāti un uzticamību. Var likties dīvaini, ka mēs vispār uzzinājām par šo gadījumu. Izskaidrojums ir vienkāršs. Kāds mūsu slepenais aģents bija «Frisko sarkano» grupas loceklis. Mēs bijām spiesti uzmanīt tiklab draugus, kā ienaidniekus, un šī neprāšu grupa bija pietiekami svarīga, lai to uzmanītu.

Atgriezīsimies pie Pītera Donelija un viņa dēla. Viss ritēja labi, kamēr Donelijs nākamā gadā ieraudzīja vi­ņam paredzēto nogalināmo sarakstā Timoteja Donelija vārdu. Tagad pamodās'ģimenes jūtas, kas viņam piemita visai lielā mērā. Lai glābtu dēlu, viņš nodeva savus bied­rus. Tas viņam izdevās tikai daļēji, tomēr kādu duci «Frisko sarkano» notiesāja uz nāvi, un grupa gandrīz iznīka. Atmaksājot par to, dzīvi palikušie piesprieda Do- nelijam nāves sodu, ko viņš bija pelnījis par savu node­vību.

Arī Timoteja Donelija mūžs nebija garš. «Frisko sar­kanie» bija apņēmušies viņu nogalināt. Oliģarhija darīja visu iespējamo, lai viņu glābtu. Viņu sūtīja 110 vienas vie­tas valstī uz otru. Trīs «Frisko sarkanie» samaksāja ar savu dzīvību veltīgos mēģinājumos viņu notvert. Grupā bija vienīgi vīrieši. Beidzot viņi meklēja palīdzību pie sie­vietes — kādas mūsu biedrenes, proti, Annas Roilstonas.

Mēs aizliedzām viņai nogalināt Timoteju Doneliju, bet viņai bija pašai sava griba, un viņa bieži nepakļāvās disciplīnai. Turklāt viņa bija loti apdāvināta un_ visai simpātiska, bet disciplīnu iedvest viņai nebija iespējams. Viņa bija izņēmums, un viņu nevarēja salīdzināt ar caur­mēra revolucionāriem.

Viņa piedalījās pasākumā, par spīti mūsu aizliegumam. Anna Roilstona bija apburoša sieviete. Viņai vajadzēja vī­rietim tikai pamāt. Neskaitāmiem mūsu jauniešiem viņa bija salauzusi sirdi un neskaitāmus citus apbūrusi un ievedusi mūsu organizācijā. Tomēr viņa kategoriski at­sacījās precēties. Viņa ļoti mīlēja bērnus, bet sprieda, ka pašas bērns novērsīs viņu no tā darba, kam bija ziedojusi savu dzīvi.

Annai Roilstonai bija nieka lieta uzveikt Timoteju Do­neliju. Sirdsapziņa viņu nemocīja, jo tieši tolaik notika masu slepkavība Nešvilā, kur algotņi Donelija vadībā vārda pilnā nozīmē apkāva astoņi simti šīs pilsētas audēju. Viņa nenonāvēja Doneliju, bet nodeva «Frisko sarkanajiem». Tas notika pirms gada, un tagad viņai pie­šķīruši jaunu vārdu. Revolucionāri viņu visur dēvē par «Sarkano jaunavu».[84]

Man iznāca sastapties arī ar pulkvedi Ingramu un pulk­vedi van Džilbertu, saviem agrākajiem paziņām. Pulkvedis Ingrams oligarhijas laikā tika augstā godā un cieņā. Viņu iecēla par sūtni Vācijā. Abu valstu proletariāts- nīda viņu no sirds. Es viņu satiku Berlīnē, kur ierados kā Dzelzs papēža sūtīta, starptautiska spiedze, un sniedzu viņam diezgan lielu palīdzību. Starp citu, pieminēšu, ka savā divkāršajā lomā izdarīju arī revolūcijai vairākus svarī­gus pakalpojumus.

Pulkvedis van Džilberts kļuva pazīstams ar pievārdu «Niknais». Viņa lielā diena pienāca, kad viņš pēc Čikāgas Komūnas sastādīja jaunu likumu kodeksu. Pirms tam vi­ņam jau bija piespriests nāves sods par ļaunajiem dar­biem izmeklēšanas tiesneša amatā. Es piederēju pie tiem, kas viņu tiesāja un pasludināja spriedumu. To izpildīja Anna Roilstona.

Vēl viens seno laiku tēls paceļas no miglas — Džek­sona advokāts. Nekad nebiju domājusi, ka satikšu vēlreiz šo cilvēku, Džozefu Herdu. Tā bija dīvaina satikšanās. Divus gadus pēc Čikāgas Komūnas vēlu vakarā mēs ar Ernestu atgriezāmies uz savu slēptuvi Bentona ostā. Tā atradās Mičiganā, otrpus Čikāgas ezera. Kad mēs iera­dāmies, patlaban beidzās kāda cilvēka nopratināšana. Bija pasludināts nāves spriedums, un spiegu tūliņ vajadzēja aizvest. Tanī mirklī ienācām mēs. Nelaimīgais izrāvās no pavadoņu rokām un metās man pie kājām. Viņš sažņaudza manus ceļus kā spīlēs un izmisis brēca pēc žēlastības. Kad viņš pievērsa man baiļu sašķobīto seju, es pazinu Džozefu Herdu. Nekādas briesmas, ko esmu pārdzīvojusi, nav atstājušas uz mani tik baismīgu iespaidu kā šī brē­cošā radījuma lūgšanās saudzēt viņa dzīvību. Viņš bija kā bez prāta. Tas bija neciešami. Viņš nelaida mani vaļā, kaut desmit biedru vilka viņu nost. Kad viņu beidzot aiz­veda, es zaudēju samaņu. Ir daudz vieglāk redzēt mir­stam drosmīgu vīru nekā noklausīties, kā gļēvulis smilkst par savu dzīvību.1

-

XX NODAĻA PAZUDUŠAIS OLIGARHS

Tomēr, atceroties veco dzīvi, esmu savā stāstījumā aiz­steigusies priekšā jaunajai. Vispārējā atbrīvošana no cie­tumiem notika tikai tūkstoš deviņsimt piecpadsmitajā gadā. Tas bija grūts pasākums, kas tomēr izdevās bez sarežģījumiem un uzmundrināja mūs kā ievērības cienīgs panākums darbā. Vienā vienīgā naktī mēs atbrīvojām no neskaitāmiem cietumiem, militārām soda nometnēm un cietokšņiem no Kubas līdz Kalifornijai piecdesmit vienu no piecdesmit diviem mūsu delegātiem un ap trīs simti pārējo līderu. Nekur mēs nepiedzīvojām neveiksmi. Atbrī­votie ne vien izbēga vajātājiem, bet visi arī sasniedza viņiem norādītās slēptuves. Vienīgais delegāts, ko mēs ne­izglābām, bija Arturs Simpsons, kas bija miris Kubā pēc nežēlīgas spīdzināšanas.

Nākamie astoņpadsmit mēneši bija laimīgākais laiks manā mūžā, ko esmu pavadījusi ar Ernestu. Sinī laikā mēs nekad nebijām šķirti. Vēlāk, kad atgriezāmies sa­biedrībā, mums bieži nācās šķirties. Tikpat nepacietīgi kā es tagad gaidu uzliesmojam nākamo revolūciju, tā tanī naktī gaidīju Ernestu. Tik ilgi nebiju viņu redzējusi, un domas par iespējamiem kavēkļiem vai kļūdīšanos mūsu plānos, kas aizturētu viņu cietumā, laupīja man gandrīz pratu. Stundas līdzinājās gadsimtiem. Es biju pilnīgi viena. Bīdenbahs un trīs jaunieši, kas mita mūsu slēptuvē, bija devušies kalnos, pamatīgi bruņoti un gatavi uz visu. Tonakt, man šķiet, visā valstī neviens biedrs neatradās slēptuvē.

Kad, ausmai tuvojoties, debesis jau sāka bālēt, es iz­dzirdu augšā signālu un atbildēju tam. Tumsā es gan­drīz apskāvu Bīdenbahu, kas pirmais nolaidās lejā, bet jau pēc mirkļa atrados Ernesta rokās. Mana pārvēršanās bija tik pilnīga, ka man, kā es tanī brīdī manīju, vaja­dzēja saņemt visus gribasspēkus, lai kļūtu agrākā Eva Everharda ar tās agrāko smaidu, agrāko izturēšanos, ag­rāko runas veidu un balsi. Tikai ar lielām pūlēm es va­rēju atsaukt savu agrāko «es». Man bija grūti aizmir­sties pat uz acumirkli, tik automātiska un valdonīga bija manis radītā jaunā personība.

Mazajā telpā es ieraudzīju Ernesta seju uguns gaismā. Ja nu vienīgi cietuma radītais bālums, citas pārmaiņas nebija saskatāmas — vismaz svarīgas ne. Viņš bija tas pats mīlas pilnais virs un varonis, lomer viņa seja bija radušās dažas askētiskas līnijas. Tās viņam gan labi pie­derējās, jo piešķīra zināmu izsmalcinātu cēlumu neval­dāmajai dzīves spara pārpilnībai, kas izpaudās viņa vaib­stos. Viņš izskatījās mazliet nopietnāks nekā agrāk, bet smaids joprojām rotaļājās viņa acīs. Viņš svēra divdes­mit mārciņu ma'zāk, tomēr viņa ķermeņa stāvoklis bija lielisks. Visā cietuma laikā viņš bija nodarbojies ar fiziskiem vingrinājumiem, un viņa muskuļi bija kā no dzelzs. Viņa veselība tiešām bija labāka nekā pirms ap­cietināšanas.

Pagāja vairākas stundas, iekāms viņa galva atlaidās spilvenā un es iežūžoju viņu miegā. Man pašai miegs ne­nāca. Biju pārāk laimīga — man jau arī nebija aiz mu­guras bēgšana no cietuma un ilgais jājiens.

Kamēr Ernests gulēja, es pārģērbos, sasukāju matus citādi un kļuvu atkal par savu jauno, negribēto «es». Kad Bīdenbahs un pārējie biedri pamodās, mēs kopīgi sagudrojām mazu sazvērestību. Viss bija kārtībā, mēs sē­dējām tanī alas daļā, kas nederēja reizē par virtuvi un ēdamistabu, kad Ernests atvēra durvis un ienāca. Šinī mirklī Bīdenbahs uzrunāja mani par Mēriju — un es pie­vērsos viņam un atbildēju. Tad es ziņkāri palūkojos Er­nestā, kā to darītu jauns biedrs, pirmo reizi ieraugot at­zītu revolūcijas varoni. Ernesta skatiens pārslīdēja man pāri un, nepacietīgi pētīdams, pārlūkoja telpu. Nākamā mirklī mani kā Mēriju Holmsu iepazīstināja ar viņu.

Lai maldi būtu pilnīgi, uz galda bija lieks šķīvis, un, kad mēs apsēdāmies, viens krēsls palika neaizņemts. Es vai iekliedzos priekā, manot Ernesta pieaugošo nemieru un nepacietību. Beidzot viņš vairs nenovaldījās.

— Kur ir mana sieva? — viņš strupi uzprasīja.

— Viņa vēl guļ, — es atbildēju.

Tas bija kritisks mirklis. Tomēr mana balss skanēja sveši, un viņš to nepazina. Sākām ēst. Es runāju daudz un jūsmīgi, kā mēdz runāt varoņu pielūdzējas, un viņš taču neapstrīdami bija varonis. Es sasniedzu sajūsmas un dievināšanas augstāko pakāpi un, iekāms viņš paspēja uzminēt manu nodomu, metos viņam ap kaklu un noskūp­stīju uz lūpām. Viņš atbīdīja mani, ciktāl viņa roka sniedza, un vērās manī apmulsis un sapīcis. Četri vīrieši sāka skaļi smieties un paskaidroja notikušo. Sākumā Er­nests negribēja ticēt viņu paskaidrojumiem. Viņš mani vērīgi aplūkoja, it kā jau noticēja, tad pakratīja galvu un atkal sāka šaubīties. Tikai tad, kad es kļuvu agrākā Eva Everharda un iečukstēju viņam ausī noslēpumus, ko tikai mēs abi vien zinājām, viņš atzina mani par savu sievu.

Vēlāk dienā viņš mani apskāva, stipri apmulsis, un ru­nāja par poligāmām izjūtām.

— Tu esi mana Eva, — viņš sacīja, — un tomēr tu esi arī cita. Tu iemieso divas sievietes, un tāpēc tu esi mans harēms. Nu es vismaz esmu drošs, ka man nebūs grūti iegiīt Turcijas pavalstniecību,[85] ja Savienotajās Valstīs mums kļūs par karstu.

Dzīve mūsu slēptuvē aizritēja man ļoti laimīgi. Pro­tams, mēs strādājām ilgi un nopietni, bet mēs strādājām kopīgi. Mēs bijām abi kopā astoņpadsmit brīnišķīgus mē­nešus, bet nebijām vientuļi, jo pastāvīgi nāca un gāja kustības vadītāji un ierindas biedri — dīvainas balsis no intrigu un revolūcijas aizkulisēm, viņi mums sniedza jau­nas ziņas par plāniem un cīņām visā frontē. Bija arī daudz joku un prieka.

Mēs nebijām tikai drūmi sazvērnieki. Mēs gan strādā­jām grūti un cietām daudz, aizpildījām robus mūsu rin­das un turpinājām cīņu, bet, par spīti bīstamajam dar­bam, mēs atradām laiku jautrībai un mīlai. Mūsu vidū bija mākslinieki, zinātnieki, studenti, mūziķi un dzejnieki; šinī alā valdīja augstāka un izsmalcinātāka kultūra nekā oligarhu pilīs un brīnumpilsētās. īstenībā daudzi mūsu biedri palīdzēja izdaiļot šīs brīnumpilsētas.[86]

Mēs nesēdējām tikai slēptuvē vien. Nakti mēs bieži de­vāmies izjājienos pa kalniem, pie tam pastāvīgi ar Vik­sona zirgiem. Ja viņš būtu zinājis, cik daudz revolucio­nāru jājuši ar viņa zirgiem! Mēs pat rīkojām ekskursijas uz attālākiem, mums pazīstamiem apvidiem, kur uzturē­jāmies visu dienu, izjādami rītausmā un atgriezdamies mājās, krēslai iestājoties. Mēs lietojām arī Viksona krē­jumu un sviestu,[87] un ernestam nebija iebildumu pamedīt Viksona irbes un zaķus vai nošaut izdevīgā gadījumā kādu stirnu buku. «

Tiešām — mums bija drošs patvērums. Jau minēju, ka to atklāja tikai vienu vienīgu reizi, un tāpēc man jāiz­stāsta jaunā Viksona nozušanas noslēpums. Tagad, kad viņš miris, varu brīvi par to runāt.

Kādā no augšas neredzamā alas stūrī dažas stundas dienā iespīdēja saule. Mēs te bijām sabēruši daudz smilšu no upes gultnes, un tā te bija radīta patīkama, sausa un silta sauļošanās vietiņa. Kādu pēcpusdienu es te sēdēju, pa pusei iesnaudusies, ar Mendenhola dzejoļu krājumu klēpī.[88] Es jutos tik omulīga un droša, ka pat viņa lies­mainie dzejoļi mani nesatrauca.

Mani izbiedēja zemes pika, kas nokrita pie manām kā­jām. Tad es izdzirdu augšā troksni, un nākamā mirklī manā priekšā atradās jauns vīrietis, kas nošļūca pa stāvo sienu. Tas bija Filips Viksons, ko es, protams, toreiz ne­pazinu. Viņš nolūkojās manī vēsi un pārsteigumā klusi iesvilpās. -

— Tā, — viņš noteica, bet tad noņēma cepuri un sa­cīja: — Lūdzu piedošanu, es necerēju te kādu sastapt.

Es nebiju tik aukstasinīga. Māksla izmantot situāciju kritiskos mirkļos man vēl bija sveša. Vēlāk, kad strādāju kā starptautiska spiedze, līdzīgā gadījumā es nebūtu rīko­jusies tik neveikli. Tagad es uzlēcu kājās un devu brīdi­nājuma signālu.

— Kāpēc jūs tā darāt? — viņš jautāja, asi paveroties manī.

Viņš noteikti nebija domājis alā kādu sastapt, kad kāpa lejup, to es atvieglota konstatēju.

— Un ko jūs domājat, kādā nolūkā es to darīju? — es atjautāju. Tolaik es tiešām biju neveikla.

— To es nezinu, — viņš atbildēja, papurinot galvu.

— Varbūt jums te tuvumā ir draugi. Šā vai tā, jums jāsniedz man daži paskaidrojumi. Man tas viss nepatīk. Jūs esat nelikumīgi ienākuši svešā īpašumā. Šī zeme pie­der manam tēvam …

šinī mirklī Bīdenbahs, kas vienmēr bija pieklājīgs un laipns, klusu ieteicās aiz viņa muguras:

— Rokas augšā, jaunais džentlmeni

Jaunais Viksons pacēla rokas un pavērsās pret Biden- bahu, kas turēja rokās automātisko revolveri. Viksons ne­zaudēja aukstasinību.

— Oho, — viņš noteica, — revolucionāru perēklis un īsts lapseņu midzenis, kā man šķiet. Nu, ilgi tas nevil­ksies, to es jums varu apgalvot.

— Varbūt jūs paliksiet šeit pietiekami ilgi, lai varētu šo apgalvojumu vēlreiz apsvērt, — Bīdenbahs mierīgi at­bildēja. — Tikmēr es jūs lūgšu ienākt iekšā.

— Iekšā? — Jauneklis bija patiešām pārsteigts.^— Vai jums te ir katakombas? Esmu dzirdējis par tādām.

— Nāciet un apskatiet, — Bīdenbahs atbildēja, apbu- iosi akcentēdams vārdus.

— Bet tas ir pret likumu, — otrs protestēja.

— Jā, pret jūsu likumu, — terorists uzsvērti atbildēja. — Jūs tomēr varat man ticēt: pēc mūsu likumiem tas ir atļauts. Jums jāpierod pie tā, ka te jūs esat citā pasaulē, kur nav tās apspiešanas un varmācības, pie kuras jūs esat pieradis.

— Tur vismaz iespējams jautājumus iztirzāt, — Viksons nomurmināja.

— Tad palieciet šeit, iztirzāsim tos!

Jauneklis iesmējās un sekoja savam sagūstītājam. Viņu Ieveda iekšējā telpā un pielika kādu jaunu biedru par sargu, kamēr mēs virtuvē apspriedām, ko darīt.

Bīdenbahs ar asarām acīs pastāvēja uz to, ka Vikso- nam jāmirst, un atvieglots nopūtās, kad mēs pārbalsojām viņa drausmīgo priekšlikumu. No otras puses, mums ne- uaca ne prātā ļaut jaunajam oligarham aizbēgt.

— Es jums pateikšu, ko mēs darīsim, — Ernests sa­cīja. — Paturēsim viņu šeit un pāraudzināsim!

— Tad es pieprasu tiesības mācīt viņam jurispru­denci, — Bīdenbahs izsaucās.

Visi smiedamies pieņēma šo ierosinājumu. Mēs nolēmām paturēt Filipu Viksonu par gūstekni un mācīt viņam mūsu etiķu un socioloģiju. Tomēr vispirms bija veicams cits darbs. Visas jaunā oligarha pēdas bija jāizdzēš. Uzde­vums izdzēst zīmes, ko Viksons, lejup rāpjoties, bija at­stājis drupanajā sienā, krita Bīdenbaham, kas, virvē pie­sējies, cītīgi nostrādāja visu dienu, līdz nekas vairs ne­bija manāms. Tāpat nepametām nekādas pēdas arī no alas līdz gravai.

Krēslā ieradās Džons Karlsons un pieprasīja Viksona kurpes. Jauneklis negribēja tās dot un pat uzsāka cīņu, kamēr dabūja izjust kalēja spēku Ernesta rokās. Karl­sons vēlāk stāstīja mums par tulznām un sāpīgiem no- • praukumiem, jo viņam kurpes bija par mazām. Tomēr viņš veica ar tām lielu darbu. Pie alas sienas, kur pēdas izbeidzās, Karlsons apvilka kurpes un devās uz kreiso pusi. Viņš klaiņoja jūdzēm tālu ap pakalniem, pāri kalnu kraujām, caur gravām un izbeidza savu gājienu tekoša ūdens malā, pie kādas upes. Te viņš novilka kurpes, ga­balu pabrida pa ūdeni un krastā uzvilka pats savus apa­vus. Pēc nedēļas Viksons saņēma savas kurpes atpakaļ.

Tonakt bija palaisti vaļā suņi — un mūsu slēptuvē miegs ilgi neuzturējās. Otrā dienā atkal laiku pa laikam suņi riedami skraidīja pa gravu, bet, uztikuši uz pēdām,; ko Karlsons bija atstājis, aizklīda citās gravās augstu kalnos. Visu laiku mūsējie slēptuvē gaidīja ar ieročieiļ rokās — ar automātiskajiem revolveriem un šautenēm, ne­maz nerunājot par pusduci elles mašīnu, ko bija pagata­vojis Bīdenbahs. Ja kāda meklētāju grupa būtu iekļuvusi mūsu slēptuvē, to būtu sagaidījis lielisks pārsteigums. • l

Tie ir patiesi fakti par to, kā pazuda Filips Viksons, kādreizējais oligarhs un vēlākais revolucionārs, jo mēs viņu pēdīgi atgriezām. Viņa gars bija modrs un veido4 jams, un viņš bija cilvēks ar skaidru sirdi. Pēc dažiem* mēnešiem mēs kopīgi aizjājām ar viņa tēva zirgiem pāri Sonomas kalniem uz Petalumu, kur viņu uzņēma maza zvejas laiva. Mēs viņu ērti nogādājām pa mūsu apakšze­mes satiksmes ceļiem uz Karmelas slēptuvi.

Tur viņš palika astoņus mēnešus, un tad viņš vairs negribēja mūs atstāt — un, proti, aiz diviem iemesliem! pirmkārt, viņš bija iemīlējies Annā Roilstonā, otrkārt, viņš tiešām bija kļuvis mūsējais. Vienīgi pārliecinājies, ka viņa mīla bez cerībām, viņš izpildīja mūsu vēlēšanos un at­griezās pie sava tēva. Līdz pat mūža galam oligarhi viņu uzskatīja par savējo, bet patiesībā viņš bija viens no mūsu vērtīgākajiem aģentiem. Dzelzs papēdis ļoti bieži cieta ne­veiksmi, realizējot pret mums vērstos plānus un operai cijas. Ja oligarhi zinātu, cik daudz mūsu aģentu ir viņu rindās, viņi nebūtu brīnījušies par savām neveiksmēm! Jaunais Viksons vienmēr palika uzticīgs mūsu lietai. Tie4 šām — pat viņa nāvei bija par cēloni viņa pienākuma sa­jūta. Lielajā negaisā tūkstoš deviņsimt divdesmit septī­tajā gaelā, piedalīdamies mūsu līderu sanāksmē, viņš sa­aukstējās, saslima ar plaušu karsoni un nomira.[89]

XXI NODAĻA RĒCOŠAIS APAKŠZEMES NEZVĒRS

Tanī ilgajā laikā, ko pavadījām slēptuvē, mēs bijām ciešā saskarē ar visu, kas notika pasaulē, un labi zinā­jām, cik spēcīga ir oliģarhija, ar ko mēs karojām. Pēc pārejās posma grūtībām jaunā kārtība bija nostiprināju­sies un visas pazīmes liecināja, ka tā pastāvēs ilgi. Oli­garhijai bija izdevies izveidot tādu pārvaldes aparātu, kas, būdams gan sarežģīts un plašs, strādāja precīzi — par spīti mūsu pūlēm jaukt tā darbu un radīt nekār- libas.

Tas pārsteidza daudzus revolucionārus. Viņi nebija do­mājuši, ka tas iespējams. Darbs valstī tomēr turpinājās. Vīrieši strādāja raktuvēs un tīrumos kā īsti vergi. Sva- rīgākajās rūpniecības nozarēs valdīja uzplaukums. Lielo strādnieku kastu locekļi bija apmierināti un gāja uz darbu ar prieku. Pirmo reizi savā mūžā viņi strādāja mierīgos apstākļos. Viņiem nebija jābažījas par sliktiem laikiem, streikiem, lokautiem un arodbiedrību etiķetes prasībām. Viņi apdzīvoja ērtas mājas paši savās glitajās pilsētās — glītās salīdzinājumā ar tām nomalēm un rajoniem, kur viņi bija agrāk mituši. Viņiem bija labāks uzturs, īsāks darba laiks, vairāk atpūtas dienu, visvisādas intereses un i/.priecas. Viņi nelikās zipot par saviem mazāk laimīga­jiem brāļiem un rnāsām, par neprivileģētajiem strādnie­kiem, par nodzītajiem apakšzemes cilvēkiem. Bija sācies jauns laikmets — savtības laikmets. Un tomēr tas nav pilnīgi pareizi sacīts. Strādnieku kastās bija iespiedušies mūsu aģenti — cilvēki, kuriem nepietika ar pilnu vēderu, kuru acis cauri postam skatīja brīvības un brālības sta­rojošo tēlu.

Otrs liels institūts, kas bija izveidojies stingrā formā un raiti darbojās, bija algotņi. Šis militārais spēks bija radies no vecās regulārās armijas un sastādīja ap miljonu vīru, nerēķinot kolonijās novietotos. Algotņi izveidoja īpašu kastu. Viņi dzīvoja savās pilsētās, ko paši pārval­dīja, un baudīja daudzas privilēģijas. Viņi izlietoja krietnu daļu oligarhijas atlikušo uzkrājumu. Viņi bija zaudējuši jebkuru saskari ar pārējo tautu, kā arī tās simpātijas un īstenībā izveidoja paši savu šķiras apziņu un morāli. Taču viņu vidū darbojās tūkstošiem mūsu aģentu.1

Paši oligarhi pārdzīvoja ievērojamu un, jāatzīstas, ne­gaidītu evolūciju. Kā šķira viņi bija labi disciplinēti. Kat­ram tās loceklim pasaulē bija savs uzdevums, un viņš bija spiests to izpildīt. Jauniešu vidū vairs nebija dīkdieņu. Viņu spēks bija vajadzīgs oligarhijas kopīgā spēka stip­rināšanai. Viņi bija militāro vienību priekšnieki un rūp­niecības vadītāji. Viņi apguva praktiskās zinātnes, un daudzi kļuva par ievērojamiem inženieriem. Viņi strādaja pārvaldes aparātā, koloniju dienestā, un desmitiem tūksto­šiem atrada sev darbu izlūkošanas dienestā. Es teiktu, ka viņi izgāja mācību pedagoģijas, baznīcas, mākslas, zināt­nes un literatūras laukā un kalpoja šinīs nozarēs, pildot svarīgo uzdevumu — iedvest nācijai domu par oligarhijas mūžīgu pastāvēšanu.

Viņus mācīja un vēlāk atkal viņi mācīja, ka viss, ko viņi dara, ir pareizs. Šo aristokrātisko uzskatu viņi ap­guva jau bērnībā, kad sāka uztvert pirmos ārpasaules iespaidus. Aristokrātisma ideju viņiem iedvesa ar audzi­nāšanu, līdz tā beidzot pārgāja asinīs. Viņi raudzījās uz sevi kā uz mežonīgu dzīvnieku dresētājiem, kā uz zvēru savaldītājiem. Zem viņu kājām ducināja revolūcijas apakš-J zemes pērkons. Viņiem pastavīgi uzglūnēja varmācīga nāve: bumba, nazis un lode apdraudēja viņus kā rēcošā apakšzemes nezvēra nagi — nezvēra, ko viņiem vajadzēja savaldīt, ja cilvēce gribēja arī turpmāk pastāvēt. Viņi uz­skatīja sevi par cilvēces glābējiem un bija pārliecināti, ka varonīgi un pašaizliedzīgi strādā augstāku mērķu vārdā.

Viņi ticēja, ka viņu šķira ir vienīgā civilizācijas uztu­rētāja. Viņi ticēja, ka lielais nezvērs ieris viņus un visu skaisto un brīnišķīgo, visus priekus un labumus savā ne­gantajā, slienainajā rīklē, ja viņi reiz kļūs vāji. Bez vi­ņiem valdīs anarhija un cilvēce atslīgs atpakaļ pirmatnējā naktī, no kuras ar tādām mokām pacēlusies. Bērniem pa­stāvīgi tēloja anarhijas šausmu ainas; šo ieaudzināto baiļu apmāti, tie pieauguši savukārt sāka biedēt ar anarhiju savus bērnus. Tas bija briesmonis, kas jāsamin, un aris­tokrātijas augstākais pienākums bija to samīt. īsi sakot, viņi bija pārliecināti, ka viņi vienīgie nenogurstošā darbā liti uzupurēšanās priekā nostājušies starp vājo cilvēci un alkatīgo briesmoni, un viņi tam stingri ticēja.

Es nevaru vien pietiekami uzsvērt šo visas oligarhu šķi­ras augsto morālo pašapziņu. Tas bija Dzelzs papēža spēks, un pārāk daudz biedru aiz kūtrības vai nevēlēšanās necentās to saprast. Daudzi piedēvēja Dzelzs papēža spēku la atalgojuma un soda sistēmai. Tas nav pareizi. Debesis un elle var būt galvenie faktori kādam dedzīgam reliģijas fanātiķim, bet lielākajai daļai ticīgo debesis un elle nav Šķiramas no taisnības un netaisnības. Taisnības mīlestība, alkas pēc taisnības, nesamierināšanās ar netaisnību, īsi sakot, krietna dzīve, ir galvenais reliģijas faktors. Tā tas bija arī ar oligarhiju. Cietumi, trimda, pazemojumi, gods, pilis, brīnumpilsētas — tas viss ir nejaušība. Galvenais oligarhijas dzinējspēks bija ticība, ka tā rīkojas pēc tais­nības; un tas viss, par spīti izņēmumiem, par spīti spai­diem un netaisnībai, uz kā Dzelzs papēdis balstījās. Tas viss ir tā. Mums svarīgi tas, ka oligarhijas spēks meklē­jams taisni tās pārliecībā par savas rīcības pareizību.[90]

Arī revolūcijas spēks šinīs drausmīgajos divdesmit ga­dos balstījās vienīgi uz pārliecību par savas rīcības pa­reizību. Citādi nav izskaidrojami mūsu upuri un mokas. Tikai aiz šā iemesla Rūdolfs Mendenhols meta savu sirdi revolūcijas liesmās un dziedāja savu vientuļo gulbja dziesmu savas dzīves pēdējā naktī. Tikai aiz šā iemesla mira uz moku sola Halberts, atsacīdamies nodot savus biedrus. Tikai aiz šā iemesla Anna Roilstona atteicās no mātes laimes. Tikai aiz šā iemesla Džons Karlsons bija mūsu Glenellenas slēptuves uzticams, brīvprātīgs sargs. Visviens, jauns vai vecs, vīrietis vai sieviete, ierindas vai vadošs biedrs, ģēnijs vai nelga — visi gāja, kur vien re­volūcijai vajadzēja, un viņu dzinējspēks bija dziļas, ne­rimstošas alkas pēc taisnības.

Esmu atkal novirzījusies no sava stāstījuma. Mēs ar Ernestu sapratām, iekāms vēl bijām pametuši savu slēp­tuvi, ka Dzelzs papēža spēks attīstās. Strādnieku kastas, algotņi, lielā spiegu armija un dažādās policijas iestādes gāja oligarhijas pavadā. Brīvība bija zaudēta, taču citādi viņu stāvoklis bija labāks nekā jebkad. No otras puses, iedzīvotāju plašās beztiesīgās masas, apakšzemes cilvēki, samierinādamies ar savu postu, grima aizvien dziļāk dzīv­nieciskā apātijā, Ja proletāriešu vidū parādījās stipras per­sonības, oliģarhija dabūja tās savā pusē, uzlabojot to ap­stākļus: padarīja vai nu par strādnieku kastas locekļiem,, vai algotņiem. Tādējādi tika iemidzināta viņu neapmieri­nātība — un proletariāts zaudēja savus iespējamos va­doņus.

Apakšzemes cilvēku stāvoklis bija nožēlojams. Visiem pieejamu skolu viņiem vairs nebija. Viņi mita kā dzīvmēkļ lielos, netīros strādnieku rajonos, degradējušies un postā nogrimuši. Visas viņu agrākās brīvības bija zaudētas. Viņi bija darba vergi. Viņiem bija liegts izvēlēties darbu. Tāpat viņi nedrīkstēja mainīt dzīves vietu un nēsāt iero­čus. Viņi nebija dzimtcilvēki kā zemnieki, bet mašīnu un darba vergi. Ja radās neparasta vajadzība, piemēram, ja būvēja lielas maģistrāles, gaisa dzelzceļus, kanālus, tune-' Jus, apakšzemes ceļus un nocietinājumus, strādnieku rajo­nos mobilizēja desmitiem tūkstošiem vergu un, neprasot viņu piekrišanu, aiztransportēja uz darba vietu. Patlaban milzu armijas ceļ Ardisas pilsētu, mitinās pussabrukušās barakās, kur nav iespējama nekāda ģimenes dzīve un ne­tiek ievērotas pieklājības normas, kur valda truls lopis- kums. Patiešām — strādnieku rajonos dzīvo rēcošais apakšzemes nezvērs, kas oligarhijai iedveš šausmas, kaut arī tas ir viņas pašas radīts.

Drīzumā notiks jauna mobilizācija, jo paredzēts celt brīnumpilsētu Asgardu, kas būs vēl lieliskāka par Ardisu.1 Mēs, revolucionāri, turpināsim šo lielo celtniecību, bet cēlēji vairs nebūs nožēlojami vergi. Sīs krāšņās pilsētas mūrus, torņus un pazemes ejas būvēs, dziesmām skanot, un tās daiļumā un cildenumā ievīsies nevis nopūtas un vaidi, bet mūzika un smiekli.

Ernests bija slims aiz nepacietības doties ātrāk prom no šejienes un ķerties pie darba, jo brieda mūsu pirmā sacelšanās, kas vēlāk Čikāgas Komūnas laikā cieta tik bēdīgu sakāvi. Tomēr viņš bruņojās ar pacietību, un, ka­mēr Hedlijs, ko bijām atveduši no Ilinoisas, pārvērta viņu pavisam citā cilvēkā,[91] viņš domās apsvēra lielus plānus, i.a organizēt apzinīgo proletariātu un kā panākt, lai arī apakšzemes cilvēkiem būtu kaut minimālas zināšanas par revolucionāru mērķiem gadījumā, ja pirmā sacelšanās ciestu sakāvi.

Tikai tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada janvārī mēs atstājām savu slēptuvi. Viss bija sagatavots. Mēs luliņ stājāmies darbā par aģentiem-provokatoriem Dzelzs papēža sistēmā. Es uzdevos par Ernesta māsu. Biedri, kas ieņēma augstus posteņus izlūkošanas dienestā, bija apgā­dājuši mums darbu, visus nepieciešamos dokumentus, tā­pat mūsu pagātne bija pietiekami noskaidrota. Ar izlūko­šanas darbinieku palīdzību tas nebija grūti, jo šinī slepenā dienesta ēnu valstī identitāte nebija viegli pierā­dama. Aģenti nāca un gāja kā rēgi, uzklausīja pavēles, pildīja savus pienākumus, sekoja pēdām un bieži sniedza ziņojumus priekšniekiem, kurus nekad nedabūja redzēt, vai strādāja kopā ar aģentiem, kurus nekad nebija re­dzējuši un kurus nekad vairs neredzēs.

XXII NODAĻA ČIKĀGAS KOMŪNA

Būdami oligarhijas aģ'enti-provokatori, mēs ne vien daudz braukājām, bet ari pats darbs deva mums iespēju pastāvīgi saskarties ar proletariātu, ar mūsu biedriem re­volucionāriem. Tā mēs vienlaicīgi atradāmies divās no­metnēs, šķietami Dzelzs papēža dienestā, bet īstenībā vi­sus spēkus atdevām revolūcijai. Daudzi mūsējie darbojās dažādās oligarhijas izlūkošanas dienesta daļās, un, par spīti visādām tīrīšanām un reorganizācijām, kas izlūkoša­nas dienestā pastāvīgi notika, neviens nespēja mūs galīgi izskaust.

Ernests bija sīki izdomājis Pirmās sacelšanās plānu, un tās sākums bija paredzēts tūkstoš deviņsimt septiņpa­dsmitā gada pavasarī. Tūkstoš deviņsimt septiņpadsmitā gada rudenī mēs vēl nebijām pilnīgi sagatavojušies. Bija vēl daudz darba — ja revolūcija būtu sasteigta, tā jau iepriekš būtu nolemta bojā ejai. Sazvērestība bija bezgala komplicēta, katra pārsteidzība varēja to iznīcināt. Dzelzs papēdis to bija ņēmis vērā un attiecīgi sastādīja savus plānus.

Mēs domājām vērst pirmo triecienu pret oligarhijas nervu sistēmu. Oliģarhija, atcerēdamās ģenerālstreiku, bija ierīkojusi bezdrāts telegrāfa stacijas, lai nodrošinātos pret i telegrāfistu pāriešanu mūsu pusē. Stacijas uzraudzīja al- $ gotņi. Mēs savukārt rēķinājāmies ar šo faktu. Signālam I atskanot, uzticamiem biedriem no visām slēptuvēm, no 4 pilsētām, ciemiem un barakām bija jāiet un jāuzspridzina šīs stacijas. Tad Dzelzs papēdis būtu notriekts ar pirmo sitienu un faktiski būtu bezspēcīgs.

Tanī pašā laikā citiem biedriem bija jāuzspridzina tilti un tuneli un jāizposta viss dzelzceļu tīkls. Citām grupām atkal vajadzēja pēc signāla apcietināt algotņu un policijas virsniekus, kā arī visus izcili spējīgos oligarhus vai tos, ļ kuru rokās bija izpildvara. Tad pretinieka vadoņi nespētu piedalīties kaujās, kas neizbēgami būs jāizcīna visā zemē.

Daudziem notikumiem bija jānorisinās vienlaikus, tik­līdz tiks dots signāls. Kanādas un Meksikas patriotiem, kas bija daudz stiprāki, nekā Dzelzs papēdis varēja iedo­māties, bija jāatkārto mūsu taktika. Citiem biedriem (šinī gadījumā sievietēm, jo vīriešiem būs diezgan darba citur) ] bija jārūpējas, lai ātri izplatītu mūsu slepenajās spiestu- I vēs nodrukātās proklamācijas. Tiem mūsu biedriem, kas I ieņēma augstākus posteņus Dzelzs papēža sistēmā, vaja- ļ dzēja tūliņ censties radīt valdības iestādēs apjukumu un anarhiju. Algotņu vidū atradās tūkstošiem mūsu biedru. Viņu uzdevums bija uzspridzināt noliktavas un sabojāt kara mašinērijas smalko mehānismu. Līdzīgi sagrāves

plāni bija jārealizē visās algotņu un strādnieku kastu pilsētās.

īsi sakot, vajadzēja dot varenu, pēkšņu, apstulbinošu triecienu. Iekāms paralizētā oliģarhija varētu atžilbt, tās gals būtu pienācis. Bija gaidāmi drausmīgi laiki, dau­dziem cilvēkiem bija jāiet bojā, bet tas nebiedē nevienu revolucionāru. Mūsu plānā daudz kas bija atkarīgs no neorganizētajiem apakšzemes cilvēkiem. Tiem bija jāuz- brūk savu apspiedēju pilīm un pilsētām, netaupot ne dzīvību, ne īpašumu. Lai apakšzemes nezvērs rēc, lai poli­cija un algotņi nogalina. Apakšzemes nezvērs tik un tā rēks, un policija un algotņi tik un tā nogalinās. Mums būs mazāk briesmu, ja tie viens otru savstarpēji iznīcinās. Mēs tikmēr varēsim netraucēti turpināt savu darbu un pārņemt savā varā visu valsts mehānismu.

Tāds bija mūsu plāns. Katrs sīkums bija rūpīgi izdo­māts slepenībā, un, jo tuvāk nāca sacelšanās diena, jo vairāk biedru bija par to informēti. Savā ziņā tas bija bīstami: konspirācija kļuva vājāka. Tomēr līdz revolūcijai mēs netikām. Dzelzs papēža spiegi bija uzoduši mūsu no­domus, un Dzelzs papēdis gatavojās dot mums atkal asi­ņainu mācību. Sim nolūkam bija izvēlēta Čikāga, un tur mēs saņēmām šo mācību.

No visām pilsētām Čikāga[92] bija visvairāk nobriedusi revolūcijai. Tā jau sen bija pazīstamākā asins izliešanas pilsēta, un tagad tai nācās atkal izpelnīties šo nosaukumu. Čikāgā valdīja spēcīga revolucionāra noskaņa. Kapitā­lisma laikā tur bija apspiesti daudzi sīvi strādnieku streiki, strādnieki to nekād nevarēja aizmirst un piedot. Sinī pilsētā pat strādnieku kastas nebija imūnas pret re­volucionārām domām, jo agrākajos streikos bija ielauztas pārāk daudzas galvas. Par spīti uzlabotajiem dzīves ap­stākļiem, strādnieku naids pret apspiedējiem nebija nori­mis. Sis noskaņojums bija aizrāvis pat algotņus, trīs viņu pulki bija gatavi pievienoties mums pilnā sastāvā.

Čikāga vienmēr bija bijusi galvenais centrs konfliktos starp darbu un kapitālu, ielu ciņu un varmācīgas nāves pilsēta, kurā tiklab kapitālistiem, kā strādniekiem bija augsti attīstīta šķiras apziņa. Agrāk te pat skolotāji bija apvienojušies arodbiedrībās un, tāpat kā mūrnieki, iestā­jušies Amerikas Darba federācijā. Tā Čikāga kļuva par pāragrās Pirmās revolūcijas uzbrukuma centru.

Dzelzs papēdis paātrināja nemierus, pie tam izdarot to ļoti veikli. Ar visiem iedzīvotājiem, pat privileģētajām strādnieku kastām, sāka apieties ārkārtīgi nekrietni. Lauza solījumus un vienošanos, par sīkāko pārkāpumu piesprieda visbargāko sodu. Apakšzemes cilvēkus pamodināja no viņu apātijas. Dzelzs papēdis centās panākt, lai apakšzemes nezvērs sāktu rēkt. Bet reizē ar to Dzelzs papēdis kļuva neiedomājami bezrūpīgs, nemaz necentās Čikāgu nosar­gāt. Palikušo algotņu vidū disciplīna bija kļuvusi daudz vaļīgāka, un daudzi pulki bija izsūtīti uz dažādiem valsts apvidiem.

Šīs programmas izpilde aizņēma tikai pāris nedēļu. Mēs, revolucionāri, dzirdējām vienīgi nenoteiktas baumas par pašreizējo stāvokli, tomēr neko tādu, kas pareizi ap­gaismotu situāciju, nezinājām. Mēs patiešām uztvērām visu kā spontānu revolucionāra noskaņojuma izpausmi, ko vajadzēs rūpīgi iegrožot, pat sapņos neiedomādamies, ka to visu ir izveicīgi inscenējušas Dzelzs papēža šaurākās aprindas un pie tam tik slepeni, ka mums par to nebija ne jausmas. Šī pretsazvērestība bija gudri izdomāta, un to gudri realizēja.

Es atrados Ņujorkā, kad saņēmu pavēli nekavējoties braukt uz Čikāgu. Cilvēks, kas man nodeva šo pavēli, bija viens no oligarhiem, to es nopratu no viņa valodas, kaut gan nezināju ne viņa vārdu, ne arī redzēju viņa seju. Viņa instrukcijas bija pārāk skaidras, lai es varētu kļū­dīties. Es gaiši lasīju starp rindām, ka mūsu sazvērestība atklāta un zem mums palikta pretmīna. Viss bija sagata­vots pulvera uzliesmojumam, un neskaitāmajiem Dzelzs papēža aģentiem, to starpā arī man, vai nu tie dzīvoja Čikāgā, vai bija iesūtīti, vajadzēja panākt, lai mīna uz­sprāgtu. Es lepojos ar to, ka spēju saglabāt savaldību oligarha asā skatiena priekšā, kaut mana sirds dauzījās kā neprātīga. Man gribējās kliegt un sagrābt viņu kailām rokām pie rīkles, kamēr viņš aukstasinīgi sniedza man pē­dējos norādījumus.

Kad viņš bija aizgājis, es aprēķināju, cik man ir laika. Vajadzēja izmantot katru mirldi, lai gadījumā, ja laimē­tos, pagūtu aprunāties ar kādu no mūsu šejienes līderiem pirms vilciena atiešanas. Sajaukusi pēd,as, lai mani neiz- sekotu, es traucos uz ātrās palīdzības slimnīcu. Man pa­veicās, es tiku pie galvenā ķirurga — biedra Gelvina. Aiz­elsusies steidzos viņu informēt, bet viņš pārtrauca mani.

— Es jau zinu, — Gelvins rāmi sacīja, kaut viņa īra acis liesmoja. — Es zinu, kāpēc jūs esat ieradusies. Es uzzināju visu pirms piecpadsmit minūtēm un paziņoju jau tālāk. Tiks darīts viss, lai biedri šeit nekā neuzsāktu. Či­kāga būs jāupurē, bet tikai Čikāga.

— Vai esat mēģinājuši sazināties ar Čikāgu? — es jau­tāju.

Viņš pakratīja galvu.

— Telegrāfiski sakari pārtraukti, Čikāga noslēgta no visas pasaules. Tur tagad sāksies elle.

Viņš mirkli klusēja, un es redzēju, ka viņa baltā roka sažņaudzās dūrē. Tad viņam izlauzās:

— Kā es gribētu būt tur!

— Vēl ir iespējams ļaunāko novērst, ja vilcienā nekas neatgadās un es nokjūstu laikā, — es sacīju. — Vai arī kāds cits biedrs no izlūkošanas dienesta, tāds, kas zina

patiesību.

— Jūs, izlūkošanas darbinieki, šoreiz esat ļāvušies ap- šmaukties, — viņš noteica.

Es mazdūšīgi pamāju.

— Viss noritējis lielā Slepenībā, — es atbildēju. — Vie­nīgi centra izlūkošanas dienesta vadītāji kaut ko zinājuši agrāk. Mums ar viņiem nav sakaru, un tāpēc mēs nekā nezinājām. Būtu jel Ernests bijis šeit! Bet varbūt viņš ir Čikāgā un viss ir kārtībā.

Gelvins papurināja galvu.

— Pēc pēdējām ziņām spriežot, viņš aizsūtīts uz Bos­tonu vai Ņūhivenu. Sis slepenais dienests ienaidnieka labā viņu gan ļoti apgrūtina, tomēr tas ir labāk nekā gulēt

slēptuvē.

Es gatavojos aiziet, un Gelvins paspieda man roku.

— Savaldieties, — viņš atvadoties sacīja. — Kas par to, ja pirmā revolūcija zaudēta? Mēs rīkosim otru un tad būsim gudrāki. Dzīvojiet sveika, un lai jums labi klājas! Nezinu, vai kādreiz vēl redzēsimies. Tur būs īsta elle, bet es atdotu desmit gadu no sava mūža, lai varētu būt tur jūsu vietā.

«Divdesmitais gadsimts»[93] atstāja Ņujorku sešos vakarā, un nākošā rītā septiņos tam vajadzēja būt Čikāgā. Šova­kar tas tomēr nokavējās. Mēs sekojām kādam citam vil­cienam. Starp braucējiem manā mīkstajā vagonā bija biedrs Hartmanis, kurš, tāpat kā es, bija Dzelzs papēža izlūks. Viņš pastāstīja man par vilcienu, kas brauca mums pa priekšu. Tas bija mūsu vilciena dubultnieks, tikai tanī nebija pasažieru. Šim tukšajam vilcienam vajadzēja no­vērst nelaimi, ja tiktu rīkots atentāts uz «Divdesmito gadsimtu». Vispār vilcienā bija maz cilvēku — mūsu va­gonā varbūt kādi desmit.

— Vilcienā jābūt dažām svarīgām personām, — sprieda Hartmanis. — Es redzēju piekabinātu salonvagonu.

Pienāca nakts, kad mums pirmo reizi apmainīja loko­motīvi, un es izkāpu uz perona, lai ieelpotu svaigu gaisu un apskatītos visu, kas bija redzams. Caur salonvagona logiem es pamanīju trīs pazīstamus cilvēkus. Hartmanim bija taisnība. Viens no tiem bija ģenerālis Altendorfs, pā­rējie divi — Meisons un Vanderbolds, oligarhijas iekšējā izlūkošanas dienesta galvenie vadītāji.

Bija rāma mēnesnīcas nakts, bet mani māca nemiers, un es nevarēju iemigt. Piecos no rīta es jau piecēlos un saģērbos.

Pavaicāju kalpotājai, par cik stundām vilciens nokavē­sies. Viņa atbildēja: — Par divām. — Viņa bija mulate, un es ievēroju, ka viņas vaigi iekritušies, ap acīm tumši loki, kamēr pašas acis plaši ieplestas kā lielās bailēs.

— Kas jums kaiš? — es uzprasīju.

— Nekas, mis, gluži vienkārši neesmu izgulējusies, — skanēja atbilde.

Palūkojos viņā ciešāk un, lai pārliecinātos, pateicu kādu mūsu paroli. Viņa atbildēja, un es biju par viņu skaid­rībā.

— Čikāgā notiks kaut kas briesmīgs, — viņa sacīja. — Mums pa priekšu brauc tukšs vilciens. Tas un karavīru vilcieni mūs aizkavē.

— Karavīru vilcieni? — es painteresējos.

Viņa apstiprinādama pamāja ar galvu.

— Visa dzelzceļa līnija pilna ar tiem. Mēs braucām liem garām visu nakti. Tie dodas uz Čikāgu. Lidmašīnas tāpat — tas kaut ko nozīmē.

Man ir draugs Čikāgā, — viņa atvainodamās piemeti­nāja. — Viņš ir mūsējais un kalpo algotņos. Man bailes viņa dēļ.

Nabaga meiča. Viņas draugs bija vienā no trim dum­pīgajiem pulkiem.

Brokastoju kopā ar Hartmani restorānvagonā, bet man bija jāpiespiežas, lai ko ieēstu. Debesis bija apmākušās, un vilciens traucās kā nelaimi vēstītājs zibens caur austo­šās dienas paisumu. Hartmanis domāja, ka stāvoklis ir bezcerīgs.

— Ko lai mēs darām? — viņš vai desmito reizi atkār­toja, bezpalīdzīgi raustīdams plecus.

Viņš pamāja ārā pa logu.

— Redziet, viss sagatavots. Varat ticēt, ka viņi ir_ no­vietoti katrā sliežu ceļā trīsdesmit vai četrdesmit jūdžu no pilsētas.

Viņš pievērsa manu uzmanību karaspēka ešeloniem uz blakus sliedēm. Kareivji gatavoja brokastis, sakūruši ugunskurus līdzās sliedēm, un ziņkāri noraudzījās, kā mēs aizjoņojam, nepagausinot trako tempu.

Čikāgā viss bija mierīgi, kad mēs tur ieradāmies. Acīm­redzot līdz šim nekas vēl nebija noticis. Priekšpilsētā mums ienesa vagonā laikrakstus. Tanīs nebija nekā se­višķa, tomēr tāds, kas 'prata lasīt starp rindām, varēja pamanīt daudz ko, kas bija tīšām tā rakstīts, lai vidus­mēra lasītājs to neievērotu. Katrā rindā bija manāma Dzelzs papēža veiklā roka. Tika norādīts uz oligarhijas nepietiekamo apbruņojumu, protams, nepasakot neko no­teiktu. Lasītājam vajadzēja pašam secināt. Tas bija visai izmanīgi pateikts. Vispār divdesmit septītā oktobra rīta laikraksti bija meistardarbs.

Vietējo ziņu trūka. Arī tas bija veikls paņēmiens. Viss, kas Čikāgā notika, bija tīts noslēpumu plīvurā, vidusmēra lasītājs varēja domāt, ka oliģarhija neuzdrošinās vietējās ziņas publicēt. Tika doti mājieni, protams, nepamatoti, ka visā zemē tiekot celtas nekārtības, bet varas orgāni darot visu, lai dumpiniekus nomierinātu un sodītu. Avīzes zi­ņoja, ka valstī uzspridzinātas daudzas bezdrāts telegrāfa stacijas un izsludināts liels atalgojums par vainīgo uzrā­dīšanu. Protams, neviena stacija nebija uzspridzināta. Tā­pat ziņoja arī par citiem tamlīdzīgiem varas darbiem, ku­ros vainojami revolucionāri. Tam vajadzēja modināt Či­kāgas biedros iespaidu, ka sākusies vispārēja revolūcija, kaut arī ziņojumos bija daudz visādu mulsinošu nesa­skanu. Nezinātājam nebija iespējams izvairīties no ne­skaidrās, bet noteiktās sajūtas, ka visa valsts nobriedusi revolūcijai, kura nupat sākas.

Ziņoja, ka algotņu dumpis Kalifornijā izvērties tik no­pietns, ka pusducis pulku izformēti un to sastāvs ar vi­sām ģimenēm aizdzīts no algotņu pilsētas uz strādnieku rajoniem. Pie tam Kalifornijas algotņi bija vieni no uz­ticamākajiem! Bet kā to varēja zināt n& visas pasauks nošķirtā Čikāga? Tad vēl kāda telegramma vēstīja par Ņu­jorkas proletariāta sacelšanos, kam pievienojušās strād­nieku kastas, un beidza ar apgalvojumu (acīmredzot lai to neņemtu par pilnu), ka karaspēks pilnīgi pārvalda si­tuāciju.

Tāpat kā rīta laikrakstus, oligarhi maldināšanas nolū­kos bija izmantojuši arī telegrāfu. Kā vēlāk uzzinājām, viņi, piemēram, bija sūtījuši slepenas telegrammas, lai tas, kas nakts pirmajā pusē pārraidīts, nāktu revolucionāriem ausīs.

— Domāju, ka Dzelzs papēdim mēs vairs neesam va­jadzīgi, — Hartmanis piezīmēja, nolikdams laikrakstu, kad vilciens ieripoja galvenajā stacijā. — Viņi veltīgi šķieduši laiku, sūtīdami mūs šurp. Viņu plāni acīmredzot izdevušies labāk, nekā viņi cerējuši. Katru mirkli te var iet elle vaļā.

Kad bijām izkāpuši no vilciena, viņš apgriezās un at­skatījās.

— Tā jau domāju, — Hartmanis nomurmināja. — Viņi atkabināja salonvagonu, tiklīdz saņēma laikrakstus.

Hartmanis bija galīgi satriekts. Mēģināju viņu uzmun­drināt, bet viņš nepievērsa man uzmanību un, kad gājām cauri stacijai, pēkšņi sāka runāt ļoti steidzīgi un klusu. Sākumā es nekā nesapratu.

— Es nebiju par to drošs, tāpēc nevienam nekā nesa­cīju. Kaut arī nedēļām nodarbojos ar šo jautājumu, es netiku pie skaidrības. Uzmanieties no Noltona! Es turu viņu aizdomās. Viņam zināmas daudzas mūsu slepenās slēptuves. Viņa rokās ir simtiem mūsējo dzīvību, bet es viņu uzskatu par nodevēju. Tā gan ir tikai nojauta, bet man šķiet, ka pēdējā laikā esmu manījis viņā zināmas parmaiņas. Baidos, ka viņš mūs pārdevis vai gatavojas io darīt. Esmu gandrīz pārliecināts par to. Es neteiktu par savām aizdomām nevienam cilvēkam, bet man lie­kas, ka Čikāgu es dzīvs vairs neatstāšu. Paturiet Noltonu acīs! Izlieciet viņam slazdus! Atmaskojiet viņu! Es ne­zinu nekā noteikta. Tās ir tikai aizdomas, jo man nav ne mazākā pieturas punkta.

Mēs patlaban uznācām uz ietves.

— Atcerieties, — Hartmanis nopietni nobeidza, — patu­riet Noltonu acīs!

Un Hartmanim bija taisnība. Vēl nebija pagājis mē­nesis, kad Noltons samaksāja par savu nodevību ar dzī­vību. Milvoki pilsētas biedri viņu notiesāja pēc visiem likumiem.

Ielās bija klusu, pārāk klusu. Čikāga šķita kā izmirusi. Nerībēja un nedunēja mašīnas, nebija redzami pat rati. Nedarbojās ne tramvaji, ne gaisa dzelzceļš. Tikai šad tad ietvēs parādījās vientuļi gājēji, un tie tad arī steidzās kā uz noteiktu mērķi, kaut viņu kustības bija dīvaini ne­noteiktas, it kā viņi baidītos, ka nami apgāzīsies, ietves iebruks zem viņu kājām vai uzskries gaisā. Vienīgi pāris zeņķu slaistījās apkārt', un viņu acīs bija apspiesta ziņ­kāre par gaidāmajiem uztraucošajiem notikumiem.

Kaut kur tālu, pilsētas dienvidos, dobji nodunēja kāds sprādziens. Tas b-ija viss. Tad bija klusums, kaut arī ielas zeņķi, izdzirdējuši sprādzienu, satrūkās kā jauni meža zvēri. Namu durvis bija noslēgtas, veikalu logu aizvirtņi ciet. Ielās atradās daudz policistu un naktssargu, un šad tad automobilī aizdrāzās garām kāda algotņu patruļa.

Mēs ar Hartmani nolēmām, ka nav nozīmes pieteikties mūsu vietējā aģentūrā. Mēs zinājām, ka pašreizējo noti­kumu dēļ mums to piedos. Tāpēc devāmies uz lielo strād­nieku rajonu pilsētas dienvidos, cerēdami stāties sakaros ar kādiem mūsu biedriem. Par vēlu! Mēs to zinājām. To­mēr nevarējām dīkā stāvēt šinīs rēgainajās, klusajās ielās. Kur atrodas Ernests? — es jautāju sev. Kas bija noticis strādnieku kastu un algotņu kvartālos? Un cietokšņos?

Par atbildi pēkšņi noskanēja attāluma noklusināts va­rens grāviens, ko pastiprināja sprādziens pēc sprādziena.

— Cietokšņi, — Hartmanis noteica. — Lai dievs žēlīgs šiem trim pulkiem!

Ielu krustojumā mēs ieraudzījām lopkautuvju virzienā milzīgu dūmu stabu. Nākamajā krustojumā mēs redzējām rietumos kāpjam augšup vairākus šādus dūmu stabus. Virs algotņu kvartāla ieraudzījām lielu aerostatu, kas nā­kamā mirklī eksplodēja un nonāca zemē kā ugunīgs vraks. Mēs nevarējām izskaidrot šo traģēdiju gaisā. Nezinājām, vai aerostata ekipāžā atradās biedri vai ienaidnieki. Līdz mūsu ausīm atplūda juceklīgas skaņas, it kā iztālēm virtu kāds milzu katls. Hartmanis sacīja, ka tur sprakšķot ložmetēji un šautenes.

Kur mēs gājām, tur joprojām viss bija mierīgi. Nekas nenotika mūsu apkārtnē. Garām aizbrauca automašīnas ar policistiem un patruļām un reiz arī sešas ugunsdzēsēja mašīnas, kas acīmredzot atgriezās no ugunsgrēka vietas. Kāds virsnieks no automobiļa uzsauca ugunsdzēsējiem, un mēs dzirdējām atbildi:

— Nav ūdens! Viņi uzspridzinājuši galveno ūdensvadu!

— Mūsējie sabojājuši ūdensvadu, — Hartmanis uz­traukts uzsauca man. — Ja tas izdarāms priekšlaicīgā, atsevišķā, sasteigtā mēģinājumā, ko gan mēs neizdarītu ar saskaņotu, nosvērtu rīcību visā valstī?

Auto ar virsnieku, kas bija runājis ar ugunsdzēsējiem, sāka kustēties. Pēkšņi atskanēja apdullinošs grāviens. Ma­šīna brakšķot uzsprāga gaisā ar visiem cilvēkiem un tad nokrita zemē kā līķu un drupu masa.

Hartmanis gavilēja.

— Pareizi! Pareizi! — viņš vienā laidā čukstot dau­dzināja. — Proletariāts šodien saņem mācību, bet māca arī citus.

Policisti saskrēja katastrofas vietā. Piestājās arī otra autopatruļa. Es pati jutos kā apstulbināta. Kā tas bija noticis? To es nezināju, kaut biju visu noskatījusies. Savā apstulbumā tikko pamanīju, ka mūs apturējusi policija. Pēkšņi es ieraudzīju, ka viens no policistiem jau grasās Hartmani nošaut, bet viņš nezaudēja aukstasinību un pa­teica vajadzīgo paroli. Policists gausi nolaida revolveri, un es dzirdēju viņu nikni šķendējamies. Viņš bija stipri sašutis un lādēja visu izlūkošanas dienestu. Tas vienmēr maisoties pa kājām. Bet Hartmanis ar labi tēlotu izlūko­šanas dienesta darbinieka pārākuma apziņu aizrādīja vi­ņam uz policijas tūļību.

Nākamajā mirklī es jau zināju, kā tas bija noticis. Ap drupām bija sastājusies grupa cilvēku, un divi vīri pat­laban dzīrās pacelt ievainoto virsnieku, lai to novietotu otra mašīnā. Piepeši viņus pārņēma panika — un viņi pajuka uz visām pusēm, aizbēga aklās bailēs, kamēr ievai­notais virsnieks palika guļam, nevērīgi nomests uz bruģa. Aizskrēja arī policists, kas man līdzās bija šķendējies, aiz­skrējām mēs ar Hartmani, nezinot, kurp, to pašu aklo baiļu sagrābti, vēlēdamies būt tālāk no šīs vietas.

Nekas gan nenotika, bet visam radās izskaidrojums. Aizbēgušie nokaunējušies atgriezās, bailīgi pamezdami skatienu uz namiem, kas pacēlās abās pusēs ielai kā stā­vas gravas sienas. Pa vienu no neskaitāmajiem logiem bija sviesta bumba. Pa kuru? Otra bumba nesekoja, bija tikai bailes no tās.

Pēc tam arī mēs pētīdami vērāmies logos. Varbūt aiz liem glūnēja nāve. Katrs nams varēja būt slēpnis. Tāds bija karš modernajos džungļos, lielpilsētā. Katra iela bija aiza, katrs nams kalns. Mēs daudz neatšķīrāmies no pir­matnējiem cilvēkiem, tiem tikai nebija automobiļu.

Ielas stūrī mēs ieraudzījām sievieti. Viņa gulēja uz ietves asins peļķē. Hartmanis noliecās pie šīs sievietes un pārmeklēja viņu. Man uznāca vājums, es tikko noturējos kājās. Todien man bija jāredz vēl daudz līķu, bet visa šī asinspirts mani tā neietekmēja kā šis pirmais nožēloja­mais ķermenis, kas pamests gulēja uz ietves pie manām kājām.

— Šāviens krūtīs, — konstatēja Hartmanis.

Viņa turēja sainīti papīru, aptvērusi ar rokām kā bērnu. Pat nāvē viņa nevēlējās šķirties no tā, kas bija iedzinis viņu nāvē, jo, kad Hartmanis beidzot atbrīvoja sainīti, mēs ieraudzījām tanī lieliem burtiem iespiestas skrejla­pas — revolucionāru uzsaukumus.

— Mūsu biedrs … — es sacīju.

Hartmanis tikai izgrūda lāstu pār Dzejzs papēdi, un mēs gājām tālāk. Šad un tad mūs aizturēja policisti un patruļas, bet mūsu parole pašķīra mums brīvu ceļu. No logiem vairs nemeta bumbas, pēdējie gājēji šķitās nozuduši 110 ielām, un mūsu tuvumā klusums kļuva aizvien dziļāks. Tomēr milzu katls tālumā joprojām mutuļoja, visās malās dobji rībēja sprādzieni un dūmu stabi aizvien baismīgāk cēlas pret debesīm.

XXIII NODAĻA APAKŠZEMES CILVĒKI

Pēkšņi viss šķitās pārvērties. Satraukuma trīsas savir- moja gaisu. Garām aizjoņoja automobiļi — divi, trīs, des­mit, un braucēji brīdinot uzsauca mums. Kāda mašīna pāris māju tālāk trakā steigā apmeta līkumu, un nākamā mirklī aiz tās sprāga bumba un izrāva ielā dziļu bedri. Mēs redzējām policistus skriešus nozūdam sānielā un sa­pratām, ka tuvojas kaut kas briesmīgs. Mēs jau dzirdē­jām pieaugošu dunoņu.

— Mūsu brašie biedri nāk, — Hartmanis ieteicās.

Mēs jau saskatījām viņu kolonnu, kas piepildīja ielu no

vienas ietves līdz otrai. Aiztraucās pēdējais karavīru auto. Mazliet tālāk tas apturēja. Kareivis izlēca ārā, uzmanīgi izcēla kādu priekšmetu un tikpat rūpīgi novietoja ietves malā. Tad viņš atskrēja atpakaļ, mašīna aizgriezās gar ielas stūri un nozuda mūsu skatienam. Hartmanis pie­skrēja pie ietves un noliecās pie priekšmeta.

— Palieciet savā vietā, — viņš mani brīdināja.

Viņš trakā steigā kaut ko darīja ar rokām. Kad viņš atnāca atpakaļ pie manis, viņa pieri klāja rupjas sviedru lāses.

— Es to padarīju nekaitīgu, — viņš sacīja, — un pašā pēdējā brīdī. Kareivis bija tūļa. Tā bija domāta mūsu biedriem, bet uzstādīta pārāk ātri. Tā būtu eksplodējusi par agru, tagad tā neeksplodēs nemaz.

Viss norisinājās lielā ātrumā. Vienā ielas pusē, dažus namus tālāk, es ieraudzīju augstu logos dažus cilvēkus lūkojamies ielā. Tikko paspēju pievērst tiem Hartmaņa uz­manību, kad dūmu un liesmu mutulis aizsedza mājas fa­sādi, kur bija lūkojušies cilvēki, un gaisu satricināja grā­viens. Vairākās vietās mūra fasāde izgruva, atsedzot dzelzs konstrukciju. Nākamā mirklī tāds pats liesmu un dūmu mutulis novērpās gar pretējo namu. Sprādzieniem pa vidu bija dzirdami automātisko revolveru un šauteņu sprakšķi. Sī kauja turpinājās vairākas minūtes, tad ap­rima. Redzams, vienā namā bija mūsu biedri, otrā al­gotņi — un nu apšaudījās pāri ielai. Mēs tikai nezinā­jām, kurā namā atrodas mūsējie, kurā algotņi.

Tikmēr kolonna ielā bija jau gandrīz sasniegusi mūs. Kad tā pienāca pie karotājiem namiem, tie abi atkal kļuva aktīvi un no viena meta bumbas ielā, no otra šāva uz metējiem, kas nepalika parādā. Tagad mēs zinājām, kurā namā ir mūsējie, un viņi veica lielu darbu, glābdami ļau­dis uz ielas no ienaidnieka bumbām.

Hartmanis saķēra mani aiz rokas un ievilka plašā mā­jas priekšnamā.

— Tie nav mūsu biedri, — viņš iekliedza man ausī.

Iekšējās durvis bija aizslēgtas un aizbultētas. Mēs ne­varējām izbēgt. Nākamā mirkli kolonnas priekšgals bija jau klāt. Tā nebija kolonna, tas bija pūlis, drausmīga straume, kas pārplūdināja ielu, apakšzemes cilvēki, kas, skurbuma pārņemti, brēca pēc savu apspiedēju asinīm. Jau agrāk biju redzējusi apakšzemes cilvēkus, gājusi cauri viņu rajoniem un domājos viņus pazīstam, bet nu man šķita, ka redzu viņus pirmo reizi. Trulā apātija bija iz­gaisusi. Tagad tas bija spēks — aizrautīga baismu aina. Tas pārspēja katru iztēli, tas iemiesojās niknuma bangās, tas ņurdēja un kauca asinskārē, tas bija apskurbis no vei­kalos izlaupītā degvīna, apskurbis no naida un slāpēm pēc asinīm. Tie bija vīrieši, sievietes, bērni, skrandās un lu­patās, stulbi, satracināti, zaudējuši cilvēka izskatu, velna apsēsti cilvēki pērtiķi un cilvēki tīģeri, mazasinīgi, diloņ- slimi, nopinkojušies darba lopi, bālas sejas, kam sabied­rības vampīrs izsūcis pēdējo asins lāsi, uztūkuši, rupjī­bas un deģenerācijas apzīmogoti radījumi, izdēdējušas raganas, miroņgalvas ar patriarhu bārdām, satrūdējusi jaunatne un satrūdējis vecums, velnišķīgas sejas, greizi, sašķiebti, izkropļoti ērmi, slimību saēsti un ilgas badoša­nās šausmu nomākti, — cilvēces atkritumi un padibenes, skrandaina, brēcoša, spie'dzoša dēmonu orda.

Un kāpēc arī ne? Apakšzemes cilvēkiem nebija ko zau­dēt, izņemot postu un mokas. Iegūt? Neko, tikai beidzot piepildīt savu baigo atriebības kāri. Kad es nolūkojos viņos, man ienāca prātā, ka šinī cilvēku lavas murdošajā straumē vajadzēja būt mūsu biedriem, varoņiem, kuru uz­devums bija pamodināt apakšzemes nezvēru un sakūdīt to uz kauju ar ienaidnieku.

Un tad ar mani notika kaut kas dīvains. Es jutos kā pārvērsta. Bailes no nāves, bailes par sevi un citiem at­stāja mani. Es jutos dīvaini pacilāta, cita būtne citā pa­saulē. Viss vienalga! Šoreiz viss zaudēts. Rītdien sāksies viss atkal no jauna, mūžam jauns un mūžam degošs. Unv tanī šausmu orģijā, kas sāka plosīties turpmākajās stun­dās, es spēju pat saglabāt vēsu interesi. Dzīvībai un nā­vei vairs nebija nozīmes. Es biju tikai ziņkāra notikumu vērotāja un dažkārt, kad straume mani aizrāva, arī ieinte­resēta dalībniece. Mana apziņa bija pacēlusies zvaigžņu saltajos augstumos un aukstasinīgi pārvērtēja visas vēr­tības. Ja tas nebūtu noticis, es zinu, es būtu gājusi bojā.

Kad pūlis jau bija izvērties kādu jūdzi garumā, mūs atklāja. Sieviete neiedomājamās skrandās, dziji iekritušiem vaigiem un šaurām, melnām acīm, kas meta caururbjošus skatienus, pamanīja mani un Hartmani priekšnamā. Viņa spalgi iebrēcās un metās pie mums. Kāds bars atšķīrās no pūļa un sekoja viņai. Rakstot šīs rindas, vēl tagad redzu, kā viņa stāvēja soļa atstatumā; viņas sirmie mati plīvoja plānās, sajukušās šķipsnās, no viņas ievainotās pieres lāsoja asinis. Labajā rokā viņa turēja cirvīti, kreisā, kaulaina un grumbaina, līdzīga dzelteniem putna nagiem, krampjaini tvarstīja gaisu. Hartmanis aizstājās man priekšā. Izskaidrošanai nebija laika. Mēs bijām labi ģērbušies, ar to pietika. Hartmanis iesita ar dūri sievietei sejā, tieši starp degošajām acīm. Sitiena spēks atsvieda viņu atpakaļ, bet cilvēku mūris aiz muguras viņu satu­rēja. Apdullināta un bez spēka viņa atsitās atkal pret mums, un viņas paceltais cirvis noslīdēja uz Hartmaņa pleca.

Kas notika nākamā mirklī, nezinu. Es nokļuvu pūļa varā. Priekšnamu pildīja kliedzieni, brēcieni, lāsti. Pār mani bira sitieni. Rokas tvarstīja un plosīja manu miesu un drēbes. Likās, mani saplosīs gabalos. Mani notrieca zemē, es cīnījos pēc elpas. Kāda spēcīga roka sagrāba mani aiz pleca un sāpīgi plēsa. Aiz sāpēm un gaisa trū­kuma paģību. Hartmanis vairs neizkļuva dzīvs no šī priekšnama. Sargādams mani, viņš bija saņēmis pirmo triecienu. Tas mani paglāba, jo burzmā drīz vien kļuva pārāk šauri un rokas spēja tikai trakumā kniebt un plēst.

Es atjēdzos pašā virpulī. Visapkārt mutuļoja cilvēku burzma. Mani aizrāva briesmīgā straume un nesa nezin uz kurieni. Svaigs gaiss iesitās sejā un saldi iespiedās plaušās. Galva reiba, māca nespēks. Kā pa sapņiem šķita, ka stipra roka satvērusi mani ap padusēm, satur mani un velk uz priekšu. Manis pašas locekļi bija pavisam vārgi. Priekšā es redzēju kustamies vīrieša muguru. Viņa ' svārku vidus vīle bija pārplēsta no augšas līdz apakšai un pie katra viņa soļa te pavērās, te sakļāvās. Sī parā­dība saistīja mani kādu laiku, kamēr mani jutekļi atžilba.

Tad sajutu, ka vaigi un deguns sāp un asinis lāso no se­jas. Cepure bija nokritusi, mati atrisuši un plīvoja, sāpes, kas durstīja galvu, atsauca atmiņā roku, kas priekšnamā bija sagrābusi mani aiz matiem. Manas krūtis un rokas bija ievainotas un smeldza daudzās vietās.

Apziņa kļuva skaidrāka, un es pagriezu galvu un palū­kojos cilvēkā, kurš mani balstīja. Tas bija viņš, kas bija izvilcis mani ārā un izglābis. Viņš pamanīja manu kus­tību.

— Viss kārtībā! — viņš aizsmacis iesaucas. — Es jus tūliņ pazinu.

Nevarēju viņu atcerēties, bet, iekāms paspēju pateikt vārdu, es paklupu pret kaut ko dzīvu, kas kustējās man zem kājām. Pūlis stūma mani tālāk, un es nevarēju no­liekties un paskatīties, tikai sapratu, ka tā ir sieviete, kas pakritusi un ko tagad tūkstošiem kāju, soļojot pāri, samin uz ietves.

— Viss kārtībā, — viņš atkārtoja. — Es esmu Gārt- veits.

Viņš bija apaudzis ar bārdu, novājējis un netīrs, tomēr tagad es atcerējos viņu kā spēcīgu jaunekli, kas bija pa­vadījis dažus mēnešus mūsu Glenellenas slēptuvē pirms trim gadiem. Viņš atdarināja dažas Dzelzs papēža izlūko­šanas daļas pazīšanas zīmes par pierādījumu, ka viņš arī atrodas tās dienestā.

— Tiklīdz būs iespējams, es jūs aizdabūšu no šejie­nes, — viņš apgalvoja. — Tikai uzmanieties ejot! Pie­lūkojiet, kā neklūp.at un nekrītat!

Tanī dienā viss norisinājās pēkšņi, un tagad pūlis tik strauji apstājās, ka es apreibu. Sāpīgi uzgrūdos virsū kā­dai lielai sievietei (vīrietis ar pārplēstajiem svārkiem bija nozudis), kamēr tie, kas atradās aiz manis, uzgrūdās virsū man. Sacēlās elles troksnis, brēcieni, lāsti, mirstošo klie­dzieni, ložmetēju tarkšķi un šauteņu sprakšķi kļuva aiz­vien stiprāki. Sākumā es nesapratu, kas notiek. Pa labi un kreisi krita cilvēki. Sieviete, kas atradās man priekšā, saliecās un noslīga zemē, izmisīgā tvērienā piespiedusi rokas pie vēdera. Kāds vīrietis locījās nāves krampjos pie manām kājām.

Sapratu, ka mēs atrodamies kolonnas priekšgalā. Vesela pusjūdze kolonnas bija nozudusi — kur un kā, to neda­būju zināt. Arī šodien es nezinu, kas noticis ar šo pus­jūdzi cilvēcisko būtņu, — vai tās iznīcinājis kāds skaudrs kara zibens, vai tās izkliedētas un iznīcinātas pa daļām, jeb vai tām palaimējies izbēgt. Mēs tagad stāvējām nevis kolonnas vidū, bet priekšgalā, un kaucošā svina straume varēja mūs aizskalot no dzīves.

Tikko nāve bija padarījusi burzmu retāku, Gārtveits, kas vēl vienmēr cieši turēja mani aiz rokas, ieveda grupu paglābušos un mani kādas valsts iestādes plašajā priekš­telpā. Te aizelsušies radījumi, kas tikko turējās kājās, piespieda mūs pie pašām durvīm. Kādu brīdi mēs palikām šinī stāvoklī.

— Esmu gan izstrādājis labu joku, — Gārtveits žēlo­jās. — Esmu ievedis jūs īstos slazdos. Ielā vēl mums bija spēlmaņa laime, bet te mums vairs nav izejas. Atliek tikai saukt: «Lai dzīvo revolūcija!»

Tad sākās tas, ko viņš bija paredzējis. Algotņi noga­lināja visus bez žēlastības. Sākumā bars spieda mūs vai nost, bet, jo tuvāk nāca nāve, jo spiediens mazinājās. Mirušie un mirstošie sabruka, un mums palika vairāk vie­tas. Gārtveits pieliecās man pie auss un kliedza, bet trok­snī es nekā nesapratu. Viņš negaidīja, saķēra mani un nosvieda zemē. Tad viņš uzsvieda kādu mirstošu sievieti man virsū un,'visādi izgrozījis un izstumdījis to, paslē­pās zem tās, pārliecies man pāri. Miroņu un mirstošo kaudze virs mums auga augumā. Pār to ķepurojoties un vaidot rāpās tie, kas vēl bija dzīvi. Tomēr arī tiem drīz pienāca gals, un nu iestājās šķietams klusums, ko traucēja tikai vaidi, elsas un gārdzieni.

Es būtu pagalam, ja nebūtu bijis Gārtveita. Vēl tagad nesaprotu, kā es varēju noturēt tādu smagumu un palikt dzīva. Bet bez sāpēm man bija vēl ziņkāre. Kā tas viss beigsies? Ko es jutīšu mirstot? Tā es saņēmu savas asins- kristības Čikāgas kautuvēs. Agrāk man nāve bija teorija, bet tagad, kad tā bija kļuvusi par vienkāršu faktu, tā šķitās viegla.

Algotņi tomēr neapmierinājās ar paveikto. Viņi iespie­dās priekštelpā, nogalinot ievainotos un meklējot dzīvos, kas līdzīgi mums izlikās par mirušiem. Atceros kādu vī­rieti, ko viņi izvilka no grēdas un kas gļēvi lūdzās, ka­mēr revolvera šāviens notrieca viņu no kājām. Kāda sie­viete turpretī aizstāvējās aiz kādas grēdas ņirgādamās un šaudama. Viņa izšāva sešas reizes, iekāms viņu no­galināja. Kādus 'zaudējumus pretiniekam viņa nodarīja, mēs neredzējām. Varējām sekot šīm traģēdijām tikai ar dzirdi. Viena tamlīdzīga aina sekoja otrai un katra no­slēdzās ar revolvera šāvienu, kas tai darīja galu. Pastar- pem mēs dzirdējām kareivjus runājam un sirdāmies, kamēr viņi meklējās pa līķiem, un virsnieki skubināja pasteigties.

Beidzot viņi sāka pārmeklēt mūsu grēdu — un mēs jutām, ka spiediens mazinās, kad aizvilka beigtos un ievainotos. Gārtveits sāka saukt paroli. Viņu nedzirdēja, un viņš pacēla balsi.

— Paklau, — kāds kareivis ierunājās. Tad atskanēja virsnieka asā balss: — Mierā! Uzmanīgāk!

O, pirmais svaigā gaisa malks, kad mūs izvilka ārāl Gārtveits nokārtoja visu pirmais, bet man vajadzēja iz­turēt īsu pārbaudījumu, lai pierādītu, ka atrodos Dzelzs papēža dienestā.

— Aģenti, provokatori, nav šaubu, — virsnieks secināja. Viņš bija jauns zēns, kadets, droši vien no ievērojamas oligarhu ģimenes.

— Sasodīts darbs, — Gārtveits rūca. — Gribētu labāk atteikties un iestāties armijā. Jums ir tvēriens, zēni.

— Jūs esat to pelnījuši, — jaunais virsnieks atbildēja. — Man ir mazliet sakaru, un es pamēģināšu kaut ko da­rīt jūsu labā. Pastāstīšu, kā es jūs atradu.

Viņš atzīmēja Gārtveita vārdu un numuru un tad pie­vērsās man.

— Un ko jūs darīsiet?

— O, es precēšos, — es jautri atbildēju, — tad es būšu no visa brīva.

Tā mēs pļāpājām, kamēr turpinājās ievainoto apkau­šana. Tagad tas man šķiet kā sapnis, bet toreiz tā bija gluži parasta parādība. Gārtveits un jaunais virsnieks aiz­rautīgi sarunājās par atšķirību starp tā saucamo moderno karu un pašreizējo karu starp debesskrāpjiem un ielu cī­ņām, kas plosījās pilsētā. Es uzmanīgi klausījos, tanī pašā laikā kārtodama matus un saspraudīdama saplosīto ap­ģērbu. Un visu laiku turpinājās ievainoto apkaušana. Dažreiz revolveru šāvieni nomāca Gārtveita un virsnieka balsis — un viņiem vajadzēja atkārtot sacīto.

Es biju lieciniece trim Čikāgas Komūnas dienām. Lai lasītājs gūtu priekšstatu par tās apjomiem un drausmīgo apkaušanu, teikšu tikai to, ka visā šinī laikā neko citu neredzēju kā apakšzemes cilvēku nogalināšanu un gaisa karu starp debesskrāpjiem. Mūsu biedru varoņdarbus man nelaimejās redzēt. Dzirdēju viņu minu un bumbu sprā­dzienus un redzēju viņu radīto ugunsgrēku dūmus, bet tas bija viss. Jā, vienu lielu darbu gan es redzēju, proti, mūsu aerostatu uzbrukumu cietokšņiem. Tas notika otrā dienā. Trīs dumpīgie pulki bija iznīcināti cietokšņos līdz pēdējam vīram. Cietokšņi bija algotņu pilni, vējš pūta va­jadzīgā virzienā, un mūsu aerostati cēlās augšup no kā­das iestādes jumta pilsētā. Bīdenbahs, atgriezies no Gle­nellenas, bija izgudrojis visai spēcīgu sprāgstvielu — «ekspedītu». To tagad lietoja aerostati. Tie bija uz ātru roku un neveikli pagatavoti, pildīti ar sakarsētu gaisu, bet savu uzdevumu tie veica. Es tanīs noskatījos no kā­dās valsts iestādes jumta. Pirmais aerostats nemaz netika cietokšņiem tuvumā, tas aizgāja sānis, bet vēlāk mēs uz­zinājām, kas ar to noticis. Tanī atradās Bertons un O'Sullivans. Lejup laižoties, viņi lidoja pāri dzelzceļa līnijai taisni tanī brīdī, kad karaspēka ešelons pilnā sparā tuvojās Čikāgai. Viņi nosvieda visu savu ekspedīta kravu uz lokomotīvi. Sadragātais vilciens padarīja līniju nelie­tojamu uz vairākām dienām. Vislabākais vēl bija tas, ka aerostats, atbrīvojies no ekspedīta svara, uzšāvās gaisā un nolaidās sešas jūdzes atstatu un abi varoņi laimīgi izglābās.

Otram aerostatam nelaimējās. Tas lidoja pārāk zemu, un to sašāva, iekāms tas sasniedza cietokšņus. Tanī atra­dās Hertfords un Giness. Krītot aerostats eksplodēja — un viņus saplosīja gabalos. Bīdenbahs bija izmisumā — mums vēlāk stāstīja par to — un trešajā aerostatā pacē­lās pats. Viņš arī laidās zemu, bet viņam laimējās, jo algotņiem neizdevās trāpīt pa viņa aerostatu. Kā šodien redzu, kā piepūstais maiss slīd gaisā un sīkais cilvēciņš karājas zem tā. Es nevaru saredzēt cietokšņus, bet tic, kas uz jumta, stāsta, ka aerostats esot taisni virs tiem. Es neredzu arī, kā krīt ekspedīta krava, bet redzu aero­statu pēkšņi uzšaujamies gaisā. Nākamā mirklī pacēlās eksplozijas izraisītais milzīgais dūmu stabs, un tad es iz­dzirdu grāvienu. Mīkstsirdīgais Bīdenbahs bija sagrāvis vienu cietoksni. Tad vienlaicīgi pacēlās divi aerostati. Vienu saplosīja ekspedīts, gaisā pēkšņi eksplodējot, un satricinājums sabojāja otru aerostatu, kas nokrita tieši uz cietokšņa atlikušās daļas. Labāk nemaz nevarēja iz­domāt, kaut arī abi biedri upurēja savu dzīvību.

Tomēr atgriezīsimies pie apakšzemes cilvēkiem. Es daudz par viņiem nezināju. Viņi plosījās, nogalināja un iznīci­nāja paši savā pilsētā un savukārt tika iznīcināti, bet ne­kad viņiem neizdevās iekļūt oligarhu rajonā rietumos. Oligarhi bija labi aizsargāti. Lai kā tika izpostīts pilsē­tas centrs, viņiem, viņu sievām un bērniem laimējās pa­likt neskartiem. Man stāstīja, ka viņu bērni rotaļājušies parkos šinīs šausmu dienās un vislabāk viņiem paticis atdarināt savu vecāku izrēķināšanos ar proletariātu.

Algotņiem nebija vis viegli uzņemties kauju ar apakš­zemes cilvēkiem un vienlaicīgi cīnīties ar mūsu biedriem. Čikāga palika uzticīga savām tradīcijām, un, kaut arī vesela revolucionāru paaudze tika iznīcināta, tomēr arī pretiniekam bija jānes tāds pats upuris. Protams, ka Dzelzs papēdis nepublicēja nekādus skaitļus, bet, pat visai skopi rēķinot, vismaz simt trīsdesmittūkstoš algotņu bija krituši. Biedriem tomēr no tā nebija nekāda labuma. Revolucionāri bija cerējuši, ka viņus atbalstīs visa valsts, bet viņi bija vieni, un oliģarhija varēja vērst pret viņiem visu savu spēku, ja tas bija nepieciešams. Un tā tas arī notika: simtiem tūkstošu algotņu ik stundas, ik dienas bezgala garos preču vilcienos saplūda Čikāgā.

Un apakšzemes cilvēku bija tik daudz! Algotņi, apni­kuši mūžīgo apkaušanu, iedomājās sadzīt pūli no ielām kā lopus Mičigana ezerā. Šo medību sākumā Gārtveits un es satikām jauno virsnieku. Algotņu pasākums neizde­vās, pateicoties mūsu biedru lieliskajam darbam. Algotņi bija iedomājušies sadzīt vienuviet milzu pūli, taču sa­dzina pie ezera tikai ap četrdesmittūkstoš nelaimīgo. Laiku pa laikam, kamēr algotņi, ielenkuši pūli, dzina to pa ielām ezera virzienā, biedri uzbruka — un pūlim palai­mējās izbēgt pa ielencēju rindās radušos spraugu.

Vienu tamlīdzīgu gadījumu mēs ar Gārtveitu noskatījā­mies tūliņ pēc tikšanās ar jauno virsnieku. Daļu pūļa, kurā arī mēs bijām atradušies, atspieda atpakaļ: dienvidos un austrumos viņiem aizsprostoja ceļu stipras karaspēka vienības. Rietumos viņiem stājās priekšā kareivji, kuriem pievienojāmies arī mēs. Vienīgais brīvais ceļš bija uz zie­meļiem, un tas veda uz ezeru — cauri ložmetēju zalvēm no austrumiem, rietumiem un dienvidiem. Vai nu cilvēki zināja, ka viņus dzen uz ezeru, vai arī tā bija akla ne­jaušība, bet viņi nogriezās kādā sānielā uz rietumiem, tad nākamajā ielā un, uznākuši uz vecā ceļa, devās at­pakaļ uz dienvidiem, uz strādnieku rajonu.

Mēs ar Gārtveitu tikmēr mēģinājām izkļūt no ielu cīņu joslas, bet notika taisni pretējais. Nonākuši ielas stūrī, mes ieraudzījām aurojošo pūli pavēršamies pret mums. Gārtveits saķēra mani aiz rokas, un mēs jau dzīrāmies bēgt, te viņš atrāva mani atpakaļ, lai es nepakļūtu zem riteņiem kādam pusducim ar ložmetējiem bruņotu auto, kas aizjoņoja garām pretī pūlim. Tiem sekoja kareivji ar ložmetējiem. Kad kareivji gribēja ieņemt pozīciju, pūlis metās viņiem virsū — un likās, ka viņus uzveiks, iekāms viņi būs paspējuši ko uzsākt.

Viens otrs kareivis izšāva, bet šāda izkliedēta uguns pūli neapturēja. Tas tuvojās, aurojot zvēriskā niknumā. Likās, ka ložmetējus nevarēs iedarbināt. Automobiļi, uz kuriem tie bija uzmontēti, aizsprostoja ielu, un kareivjiem vajadzēja ieņemt pozīcijas starp automašīnām un uz ietvēm. No aizmugures pienāca klāt aizvien vairāk ka­reivju, un mēs vairs nevarējām izkļūt no drūzmas. Gārt­veits turēja mani stingri pie rokas, un mēs cieši piespie- dāmies pie kāda nama sienas.

Pūlis bija pēdas divdesmit piecas no mums, kad ložme­tēji atklāja uguni. Liesmojošais nāves aizkars neatstāja nevienu dzīvu. Pūlis traucās uz priekšu, bet netika tuvāk. No kritušajiem izveidojās grēda, tad paugurs, tas auga augumā kā milzīgs līķu un mirstošo vilnis. Pakaļējie spieda priekšējos, un kolonna brāzmām gāzās no vienas ietves uz otru. Ievainotie, vīrieši un sievietes, pārvēlās drausmīgā viļņa galotnei pāri un raustīdamies krita lejā, kamēr pakļuva zem auto riteņiem vai kareivju kājām. Tad kareivji nodūra nelaimīgos ar durkļiem, kaut gan es redzēju vienu, kas vēl saslējās un iekodās kareivim rīklē. Abi, ir kareivis, ir vergs, šajā mutulī gāja bojā.

Šaušana izbeidzās. Darbs bija padarīts. Pūlim vajadzēja atteikties no mežonīgā izlaušanās mēģinājuma. Atskanēja pavēle atbrīvot automašīnu riteņus. Auto nevarēja tikt pāri līķu kalnam, bet vajadzēja braukt pa ielu tālāk. Ka­reivji vēl vilka projām līķus, kas atradās starp riteņiem, kad atgadījās kaut kas negaidīts. Vēlāk mēs uzzinājām, kā tas viss noticis. Apmēram simt mūsu biedru bija ieņē­muši ielas stūrī kādu namu. Pāri jumtiem un cauri na­miem viņi devās šurp, kamēr sasniedza vietu, no kuras varēja nolūkoties lejup uz blīvo kareivju masu. Un tad sākās jauna apkaušana.

Bez kāda brīdinājuma no jumta nobira bumbu krusa.

Mašīnas sašķīda, un daudzi kareivji aizgāja bojā. Mēs bē­gām projām kopā ar dzīvajiem kā neprātīgi. Kvartāla vidū kāds cits nams atklāja uz mums uguni. Pirms brīža ka­reivji bija noklājuši ielu ar vergu līķiem, tagad viņu pašu līķi klāja ielu. Šķita, ka Gārtveits un es esam nodrošināti pret nāvi. Tāpat kā iepriekš, arī tagad mēs meklējām pa­jumti kādā priekšnamā. Tomēr šoreiz Gārtveitam negri­bējās tikt notvertam. Kad bumbu grāvieni aprima, viņš palūkojās ārā.

— Pūlis nāk atpakaļ! — viņš uzsauca. — Mums jātiek projām!

Rokās turēdamies, mēs skrējām pa asiņaino ietvi slī­dēdami un klupdami un mēģinājām sasniegt nākamo ielas stūri. Sānielā mēs redzējām dažus skrejošus kareivjus. Viņiem neviens neuzbruka. Ceļš bija brīvs. Mēs apstājā­mies uz mirkli un pametām skatienu atpakaļ. Pūlis lēni tuvojās. Tas paņēma kritušo ieročus un nonāvēja ievaino­tos. Mēs redzējām, kā mira jaunais virsnieks, kas bija mūs izglābis. Viņš ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa un iz­šāva savu automātisko pistoli.

— Tur izput manas izredzes uz paaugstinājumu, — Gārtveits nosmējās, kad kāda sieviete noliecās pār ievai­noto jaunekli, vicinot miesnieka nazi. — Iesim! Tas gan nav pareizais virziens, bet kaut kur jau nokļūsim.

Mēs bēgām austrumu virzienā pa klusajām ielām, ga­tavi sagaidīt katrā ielu krustojumā jaunu nelaimi. Dien­vidos debesis aizsedza milzu ugunsgrēks. Mēs zinājām, ka tur deg lielais strādnieku rajons. Beidzot es noslīgu uz ietves. Man vairs nebija spēka iet tālāk. Jutos slima un sadauzīta, visi locekļi sāpēja, tomēr es nevarēju no­valdīt smaidu, kad Gārtveits, tīdams cigareti, ierunājās:

— Es zinu, ka rīkojos ačgārni, bet es nespēju orientē­ties šinī situācijā. Viss ir viens vienīgs juceklis. Katrreiz, kad gribam izlauzties no šī jūkļa, kaut kas atsviež mūs atpakaļ. Mēs esam tikai pāris kvartālu no tās vietas, kur es jūs atradu_ priekšnamā. Ej nu sazini, kurš draugs, kurš ienaidnieks. īsts haoss. Neviens nevar pateikt, kas atro­das tanīs sasodītajos namos. Mēģiniet to noskaidrot — un dabūsiet bumbu už galvas. Ja iesiet mierīgi savu ceļu, ieskriesiet pūlī un jūs nošaus ar šautenēm vai ieskriesiet algotņu barā — un jūsu pašu biedri jūs nonāvēs no jumta. Un, ja ne vienādi vai otrādi, tad nāks pūlis un nositīs jūs.

Viņš sērīgi nogrozīja galvu, aizdedzināja cigareti un atsēdās man līdzas.

— Un kā man gribas ēst, — viņš piemetināja. — Es varētu grauzt bruģa akmeņus.

Nākamā mirklī viņš jau bija kājās, izlauza no ielas ak­meni un ar to izsita veikala skatlogu mums blakus.

— Apakšstāvs — un nav nekāds labais, — viņš pa­skaidroja, palīdzēdams man ielīst pa izsisto logu, — bet tas ir prātīgākais, ko mēs varam darīt. Pagulieties kādu laiciņu, es došos izlūkgājienā. Esmu nosolījies jūs izglābt un to arī izdarīšu, bet man vajag laika, krietni daudz laika — un kaut ko ēdamu.

Mēs atradāmies seglinieka veikalā, un Gārtveits ierī­koja man guļvietu uz zirgu segām kantorī aiz veikala. Ta kā visām manām likstām pievienojās vēl neciešamas galvas sāpes, tad biju priecīga, ka varu aizvērt acis un mēģināt iemigt.

— Būšu drīz atpakaļ, — viņš atvadoties apgalvoja. — Vai sameklēšu auto, to es neceru, bet kaut ko uz zoba liekamu noteikti atnesīšu.

Satiku Gārtveitu tikai pēc trim gadiem. Toreiz viņš ne­atnāca vis atpakaļ, viņu nogādāja slimnīcā ar lodi plau­šās un otru lodi kakla muskuļos.

XXIV NODAĻA MURGI

Es nebiju aizvērusi acis kopš nakts brauciena «Divdes­mitajā gadsimtā» un, tā kā bez tam biju arī nogurusi, tad iegrimu dziļā miegā. Kad pirmo reizi pamodos, bija nakts. Gārtveits nebija atgriezies. Biju pazaudējusi pulk­steni, un man nebija jausmas par laiku. Gulēdama aizvēr­tām acīm, es dzirdēju atkal tos pašus tālu eksploziju dobjos grāvienus. Elle trakoja joprojām. Es izlīdu cauri veikalam pie loga. Milzu ugunsgrēku atblāzmā iela bija gaiša kā dienā, vissmalkākos burtus varētu viegli salasīt. Aiz dažiem kvartāliem krakšķēja rokas granātas, sprak­šķēja ložmetēji, un tālumā nodārdēja vesela virkne dobju sprādzienu. Atlīdu atpakaļ uz savām zirgu segām un iemigu atkal.

Kad nākamo reizi pamodos, telpā iespīdēja vārga, iedzeltena gaisma. Ausa jauna diena. Es ielīdu atkal vei­kalā. Gaisu pildīja dūmaina migla, kurai spraucās cauri bāli stari. Otrpus ielas grīļojās kāds nelaimīgs vergs. Vienu roku viņš spieda pie sāniem, un aiz viņa bija pali­kušas asiņainas pēdas. Viņa acis šaudījās uz visām pu­sēm aizdomu un baiļu pilnas. Reiz viņš paskatījās tieši uz mani, un es redzēju viņa sejā ievainota un notrenkāta dzīvnieka trulumu. Viņš redzēja mani, bet starp mums ne­bija nekā kopēja, nekādu cerību uz saprašanos, tāpēc viņš lēni aizvilkās, sameties kūkumā. Viņš negaidīja vairs pa­līdzības ne no viena visā plašajā pasaulē. Viņš bija vergs lielajā vergu izkaušanā, ko bija sarīkojuši viņa kungi. Vienīgais, uz ko viņš cerēja, pēc kā lūkojās, bija ala, kur ielīst un paslēpties kā dzīvniekam. Skarbā rīboņa, ko sa­cēla palīdzības auto, nogriezdamies gar stūri, piespieda viņu satrūkties. Palīdzības auto nebija domāts tādiem kā viņš. Sāpīgi ievaidējies, viņš iemetās kādā pavārtē. Pēc mirkļa viņš bija ārā un izmisis vilkās tālāk.

Es atgriezos pie savām zirgu segām un kādu stundu gaidīju Gārtveitu. Galvas sāpes nebija mitējušās, gluži otrādi — pastiprinājušās. Man bija jāsaņem viss gribas­spēks, lai atdarītu acis un palūkotos apkārt, bet tas sa­gādāja neciešamas sāpes. Asinis spēcīgi pulsēja deniņos. Pavisam vārga es grīļodamās izlīdu caur izsisto logu un devos tālāk pa ielu, instinktīvi tiekdamās izkļūt no šīs drausmīgās kautuves. Un tad sākās murgi. Manas atmi­ņas par to, kas tuvākās stundās norisinājās, ir līdzīgas atmiņām par grūtiem, murgu pilniem sapņiem. Daudzi notikumi spilgti iespiedušies manās smadzenēs, bet starp šīm neizdzēšamajām ainām ir intervāli, un, kas tanīs no­ticis, es nezinu un nekad neuzzināšu.

Atceros, ka ielas stūrī paklupu pār guļoša cilvēka kā­jām. Tas bija nabaga nodzītais nelaimīgais, kas nesen bija vilcies garām manai paslēptuvei. Cik skaidri vēl ta­gad redzu viņa bēdīgās, nožēlojamās, savilktās rokas, kad viņš gulēja uz bruģa, — rokas, kas drīzāk atgādināja pleznas vai ķetnas, sakropļotas un sabeigtas mūža darbā, ar tulznainu, puscollas biezu ādu uz plaukstām. Uzslēju- sies kājās, lai ietu- tālāk, es ieskatījos nelaimīgajam sejā un sapratu, ka viņš vēl dzīvs, jo viņa acīs atplaiksnījās saprāts un viņš redzēja mani.

Tad mani apņēma laipns tukšums. Es nekā neapzinājos un neredzeju, tikai vilkos tālāk, meklējot patvērumu. Nā­kamās murgainās atmiņas saistās ar klusu nāves ielu. Es pienācu tai klāt pēkšņi, kā ceļinieks, klīstot pa lau­kiem, pienāk pie plūstošas straumes. Tikai šī straume, kurā es nolūkojos, neplūda, to bija sastindzinājis nāves sals. Tā pārklāja visu bruģi un ietves līdzenā plūsmā, tikai šur tur kāds ķermeņa paugurs vai izcilnis rēgojās pāri virsmai. Nabaga notrenkātie apakšzemes cilvēki, va­jātie vergi — te viņi gulēja kā truši Kalifornijā pēc me­dībām.[94] Aplaidu skatienu visapkārt ielai. Ne kustības, ne skaņas. Klusie nami lūkojās lejup ar saviem daudza­jiem logiem. Vienu reizi, tikai vienu reizi es redzēju roku, kas sakustējās šinī nāves straumē. Es zvēru, ka redzēju to sakustamies dīvaini krampjainā agonijas žestā, un tad pacēlās asiņaina galva, kas nepasakāmās šausmās ko nošļupstēja, tad atslīga un vairs nekustējās.

Atceros citu ielu ar klusiem namiem abās pusēs un šausmas, kas sagrāba mani, apzinoties, ka redzu atkal apakšzemes cilvēkus, kuri šoreiz plūst un tuvojas dzīvā straumē. Bet tad es sapratu, ka nav ko bīties. Straume kustējās lēni, no tās izlauzās nopūtas un vaimanas, lāsti un vecīgi, histēriski, slimīgi šļupsti, jo te bija kopā ļoti jauni un ļoti veci, vārgie un slimie, nespēcīgie un nedzie­dināmie, visas strādnieku rajona paliekas. Ugunsgrēks lielajā dienvidu rajonā bija izdzinis viņus ielu cīņu peklē. Kur viņi aizgāja un kas ar viņiem notika, es nezinu un neesmu varējusi uzzināt.[95]

Neskaidri atceros, ka izsitu kādu skatlogu un paslēpos veikalā, lai izbēgtu no kareivju vajāta pūļa. Arī kāda bumba sprāga manā tuvumā. Tas notika kādā klusā ielā, kur nebija neviena dzīva radījuma, lai arī es skatījos gan uz vienu, gan otru pusi. Nākamais spilgtais brīdis atmiņā saistīts ar šautenes sprakšķi un pēkšņu apziņu, ka uz mani šāvis kareivis automobilī. Šāviens neķēra mani, un nā­kamā mirklī es nosaucu paroli un atdarināju pazīšanās zīmi. Atmiņas par braucienu automašīnā ir visai miglainas, kaut arī tanīs ir viena skaidra aina. Blakus sēdētāja ka­reivja šautene sprakšķ, un es esmu spiesta atvērt acis. Es redzu, ka Džordžs Milfords, ko pazinu no Pelstrītas laikiem, lēni noslīgst uz ietves. Kareivis šauj vēlreiz. Mil- forda ķermenis saliecas, apsviežas un paliek raustoties. Kareivis nosmejas, un auto aizdrāžas.

Nākošā aina, ko atceros: mani uzmodina no cieša miega vīrietis, kas staigā gar mani šurpu turpu. Viņa seja ir novārgusi un saspringta, no viņa pieres plūst sviedri pāri degunam. Vienu roku viņš tur piespiestu pie krūtīm, un, kad viņš soļo, asinis pil uz grīdas. Viņš valkā algotņu formas tērpu. No āra it kā caur bieziem mūriem ieplūst apslāpēta bumbu sprādzienu dunoņa. Es atrodos kādā namā, kas cīnās ar pretējo namu.

Ienāk ārsts, lai pārsietu ievainoto kareivi, un es dzirdu, ka pulkstenis esot divi pēc pusdienas. Manas galvas sā­pes nepāriet, un ārsts uz bridi atstāj savu darbu, lai iedotu man spēcīgu līdzekli, kas nomierina sirdi un nes atviegli­nājumu. Es aizmiegu atkal un tad atjēdzos uz nama jumta. Cīņa nupat beigusies, un es vēroju aerostatu uz­brukumu cietokšņiem. Kāds aplicis man apkārt roku, un es esmu viņam cieši pieklāvusies. Man nav nekādu šaubu, ka tas ir Ernests, es tikai brīnos, ka viņa mati un uzacis tik stipri apsviluši.

Jā, tā bija pilnīga nejaušība, ka mēs sastapāmies šinī baismīgajā pilsētā. Viņam nebija ne jausmas, ka esmu atstājusi Ņujorku, un, nākot cauri istabai, kur es gulēju, viņš sākumā nebija gribējis ticēt, ka tā esmu es. Vairāk es nekā nezinu par Čikāgas Komūnu. Kad bijām noskatī­jušies aerostatu uzbrukumu, Ernests noveda mani lejā, nama iekšienē, un te es nogulēju visu pēcpusdienu un nakti. Trešo dienu mēs pavadījām ēkā, ceturtajā Ernests saņēma no priekšniecības aizbraukšanas atļauju un auto­mašīnu — un mēs atstājām Čikāgu.

Galvas sāpes bija pārgājušas, bet es biju nogurusi miesīgi un garīgi. Atbalstījos mašīnā pret Ernestu un vienaldzīgi noskatījos, kā kareivji mēģina izvest mašīnu no pilsētas. Atsevišķās vietās kauja vēl turpinājās. Šur un tur vēl veseli iecirkņi atradās mūsu biedru rokās, bet šos iecirkņus ielenca un apsargāja spēcīgas karaspēka vie­nības. Mūsu biedri bija ieslēgti simtiem atsevišķos slaz­dos, kamēr viņu apspiešana turpinājās. Apspiešana nozī­mēja nāvi, jo nekādas žēlastības nebija, un biedri varonīgi cīnījās līdz pēdējam vīram.[96]

Katrreiz, kad tuvojāmies tādam apvidum, sardze rai­dīja mūs atpakaļ un sūtīja pa citu ceļu. Reiz vienīgais iespējamais ceļš veda cauri degošiem kvartāliem, kur at­radās divas stipras mūsu biedru pozīcijas. Abās pusēs mēs dzirdējām kaujas troksni un šāvienus, kamēr auto lau­zās cauri kūpošām drupām un brūkošiem mūriem. Bieži vien ielas bija aizbēruši drupu kalni — un mēs bijām spiesti mest līkumu. Mēs maldījāmies šai postažu labi­rintā un virzījāmies uz priekšu visai lēni.

Lopkautuvju apvidus (strādnieku rajons, kautuves un viss pārējais) bija kūpošas drupas. Tālu pa labi plašs dūmu mākonis aizsedza debesis — dega Pulmaņa pilsēta jeb bijusī pilsēta, kā kareivis šoferis mums paskaidroja, jo tā esot pilnīgi izpostīta. Trešās dienas pievakarē viņš tur vedis depešas. Tur esot plosījušās visniknākās kaujas, viņš stāstīja, daudzām ielām netiekot cauri, jo tur esot veseli kalni kritušo.

Kad bijām pabraukuši garām kādam sagrautam namam lopkautuvju apvidū, mūs atkal aizturēja līķu kalns, gluži kā augstu saslējusies jūras banga, un mēs sapratām, kas te noticis. Kad pūlis uzbruka no ielas stūra, ložmetēji no sānielas bija pļāvuši to'rindām vien. Tomēr arī kareivji nebija paglābušies no sava likteņa. Veikli mesta bumba bija eksplodējusi viņu vidū, aizturētais pūlis, kad tā mi­roņi un mirēji bija izveidojuši valni, bija raidījis tam pāri cīņā savas dzīvās padibenes, cīnītājus vergus. Te nu gu­lēja kareivji un vergi, saraustīti un saplosīti, kopā ar šauteņu un automašīnu drupām.

Ernests izlēca no mašīnas. Viņš bija pamanījis kādus plecus kokvilnas kreklā un baltu matu vainagu, kas vi­ņam šķita pazīstams. Es neko neievēroju, un, tikai at­griezies man līdzās un mašīnai traucoties tālāk, viņš no­teica:

— Tas bija bīskaps Morhauzs.

Drīz mēs bijām zaļā klajumā, un es pametu pēdējo skatienu uz dūmiem segto debess pamali. No turienes dobji dunēja tāli sprādzieni. Es piekļāvu seju pie Ernesta krūtīm un klusu raudāju par zaudēto kauju. Ernests maigi apskāva mani.

— šoreiz mēs esam zaudējuši, mīļā sirds, — viņš sa­cīja, — bet ne jau uz visiem laikiem. Mēs esam daudz mācījušies. Rīt mēs sāksim visu no jauna, stipri spēkā un disciplīnā.

Auto piebrauca pie dzelzceļa stacijas. Te mums vaja­dzēja sēsties Ņujorkas vilcienā. Kamēr mēs vēl gaidījām uz perona, mums garām Čikāgas virzienā aizdārdināja trīs vilcieni. Tie bija pieblīvēti ar skrandainiem, nekvali­ficētiem strādniekiem, apakšzemes cilvēkiem.

— Vergu mobilizācija Čikāgas atjaunošanai, — Ernests sacīja. — Redzams, Čikāgā visi vergi nogalināti.

XXV NODAĻA TERORISTI

Tikai pēc tam, kad bijām ar Ernestu nodzīvojuši nedē­ļām ilgi Ņujorkā, mēs varējām aptvert visu to postu, kas bija uzbrucis revolūcijai. Stāvoklis bija izmisuma pilns. Daudzās vietās visā valstī bija notikusi vergu sacelša­nās un apkaušana. Mocekļu skaits pieauga. Visur bija izpildīti neskaitāmi nāves sodi. Kalni un neapdzīvoti ap­vidi bija pilni bandītu un bēgļu, kurus vajāja un nonā­vēja bez žēlastības. Mūsu pašu slēptuves bija pilnas bied­riem, par kuru galvām bija izsolīta atlīdzība. Dzelzs papēža kareivji, ko spiegi bija uzlaiduši uz mūsu pēdām, bija izpostījuši daudzas mūsu slēptuves.

Daudzi biedri kļuva mazdūšīgi un ķērās pie terora. Sabrukušie plāni laupīja viņiem cerības un noveda viņus izmisumā. Radās daudzas teroristu organizācijas, ar ku­rām mums nebija nekādu sakaru un kuras sagādāja mums pietiekami daudz raižu.[97] Šie neceļā nogājušie cilvēki lab­prātīgi upurēja savu dzīvību, ļoti bieži izjauca mūsu plā­nus un apgrūtināja mūsu organizāciju.

Un cauri tam visam mierīgi un nosvērti soļoja Dzelzs papēdis. Tas uzvandīja visu sabiedrisko struktūru, meklē­jot mūsu biedrus, pārsijāja algotņus, strādnieku kastas un savus izlūkošanas dienesta darbiniekus, sodīja bez līdzjūtības un ļaunuma, klusēdams pacieta pret sevi vēr­sto atriebību un aizpildīja robus savās rindās tikpat ātri, kā tie bija radušies.

Un tanī pašā laikā Ernests un citi līderi strādāja pilnā sparā, lai reorganizētu revolucionāros spēkus. Sā darba milzu apjomu var izprast, tikai iegaumējot..

plaši paskaidrojumi

1 Tolaik privātīpašnieku apvienības kontrolēja visus transporta līdzekļus un iekasēja no iedzīvotājiem lielu maksu par to lietošanu histiskajos laikos. Dažreiz strādnieki atsacījās strādāt. Dažreiz kapithlisti atsacījās pielaist strādniekus pie darba. Sādu nežēlīgu un ju­ceklīgu pretišķību laikā daudzas dzīvības un daudz mantas gāja bojā.

Tas viss mums tagad ir tikpat nesaprotams kā tolaiku zemākās šķi­ra» vīru ieradums, proti, dauzīt traukus, kad tie ķildojās ar savām sievām.

1 Proletariāts — atvasināts no latīņu proletarii, kā Servija Tullija laikā apzīmēja tos, kas valstij bija vērti vienīgi kā pēcnācēju (proles) radītāji, citiem vārdiem sakot, viņi nebija svarīgi ne mantas, ne stā­vokļa, ne sevišķu spēju ziņā.

2 Tolaik zādzības bija ārkārtīgi izplatītas. Katrs zaga otra īpa­šumu. Valdošās aprindas zaga legāli, vai arī šādas zādzības tika legalizētas, trūcīgākās šķiras zaga nelegāli. Nekas nebija drošs, ja to neapsargāja. Milzīgu skaitu cilvēku nodarbināja kā naktssargus īpašuma apsargāšanai. Turīgo iedzīvotāju nami bija banku seifu, vaļņu un cietokšņa kombinācija. Mūsu pašu bērni šodien uztver citu personiskā īpašuma piesavināšanos kā rudimentāras paliekas no tām raksturīgajām zādzībām, kuras tanīs senajos laikos bija universālas.

1 Sie patentētie medicīniskie līdzekļi bija ar patentu likumīgi aiz­sargāta krāpšana. Ar tiem mānīja tautu tikpat kā ar viduslaiku bur­vestībām un grēku atlaidēm. Vienīgā starpība tā, ka patentlīdzekļi bija kaitīgāki un dārgākj.

1 Jau pirms Everharda bija cilvēki, kas manīja ēnas tuvošanos, kaut arī, tāpat kā Everhards, tie nevarēja iedomāties tās raksturu. Džons K. Kelhauns izteicās: «r Valsti ir radies spēks, spēcīgāks par pašu tautu, tas sastāv no daudzām, dažādām un spēcīgām interesēm, kas apvienotas vienā masā un ko satur kopā banku milzīgās virspeļņas kohēzijas spēks.» Un lielais humānists Ābrams Linkolns sacīja īsi pirms savas nogalināšanas: «Es redzu tuvākā nākotnē krīzi, kas liek man pagurt un drebēt par manas dzimtenes drošību… Lielie sindi­kāti pārņems varu, korupcijas ēra iestāsies it visur, un valsts nau­dīgās aprindas pratis paildzināt savu kundzību, izmantojot savas priekšrocības pār tautu, kamēr visas bagātības nonāks nedaudzu rokās — un republika ies bojā.»

1 llabcas corpus act — likums, kas garantē personas neaizskara­mību.

Likumu iesniedza nevis 30. jūlijā, bet 30. jūnijā. Kongresa ziņojums

dabūjams tepat Ardisā, un, tanī ieskatoties, minēti šādi datumi, kad

likums apspriests: 1902. gada 30. VI, 9., 15., 16. un 17. XII, kā arī

1903. gada 7. un 14. I. Ka viesībās ieaicinātie veikalnieki nekā ne-

zināja par šo likumu, nāv nekas neparasts. Par to zināja tikai daži cilvēki. Revolucionārs E. Antermens 1903. gada jūlijā publicēja pam­

fletu par «zemessargu likumu» (izdots Džirardā, Kanzasas štatā).

Pamfletu lasīja vienīgi strādnieku aprindās; šķiras bija tiktāl noslā­ņojušās, ka vidusšķira nekā nezināja par pamfletu un līdz ar to arī par likumu.

1 Teodors Rūzvelts, toreizējais Savienoto Valstu prezidents, īsi pirms šeit aprakstītā laika publiski deklarēja: «Mums vajadzīga jo liberāla un jo plaša preču pirkšanas un pārdošanas apgrozība, lai citas valstis varētu pietiekamā apjomā uzņemt Savienoto Valstu

4 Rokfellers savu karjeru iesāka kā proletariāta pārstāvis un ar savu izveicību un izmanību nodibināja pirmo īsto trestu, kas pazīs­tams ar nosaukumu «Standard Oil». Mēs nevaram atturēties no vēlē­šanās parādīt ievērības cienīgu tālaika vēstures lappusi, lai pierādītu, kā nepieciešamība no jauna izvietot «Standard Oil» tresta pārpalikumu Izputināja mazos kapitālistus un paātrināja kapitālistiskās ražošanas sistēmas bojā eju. Citēsim Devidu Grehemu Filipu, tālaika radikāļu rakstnieku, pēc laikraksta «Saturday Evening Post» 1902. gada 4. okt. numura. Tas ir vienīgais šā laikraksta eksemplārs, kas vēl saglabā-

lies, bet no tā izskata un satura varam spriest, ka tas bijis popu­lārs, plaši izplatīts periodisks izdevums. Citāts skan:

«Pirms desmit gadiem autoritatīvas aprindas vērtēja Rokfellera Ienākumus uz 30 000 000 dolāru. Viņš bija sasniedzis naftas industrija galējo robežu pelņas ienesīgai izvietošanai. Ik mēnesi no noguldīju­miem ienāca milzu procenti — 20 000 000 dolāru Džonam Devisonam Rokfelleram vien. Pelņas jaunizvietošanas problēma kļuva aizvien grū­tākā. Tā pārvērtās lietuvēnā. Ienākumi, ko deva nafta, kļuva aizvien lielāki, un normālas iespējas izvietot kapitālu aizvien sašaurinājās — vēl vairāk nekā vēlākos gados. Tās nebija alkas pēc vēl lielākas peļ­ņas, kas Rokfellerus spieda ķerties pie citām ražošanas nozarēm. Vi­ņus spieda un dzina tālāk bagātību straume, kas pastāvīgi pieplūda, viņu monopola magnēta neatvairāmi pievilkta. Viņi nodibināja štābu, kura darbinieki pētīja kapitāla izvietošanas iespējas. Stāsta, ka ši štāba vadītājs saņēmis gadā 125 000 dolāru lielu algu.

Pirmā iezīmīgā Rokfelleru ielaušanās svešā darba laukā bija dzelz­ceļu sagrābšana. Ap 1895. gadu tie kontrolēja vienu piekto daļu Ame­rikas sliežu ceļu. Kas viņiem pieder tagad vai ko viņi kontrolē, pa­teicoties sava kapitāla pārsvaram? Viņi ir noteicēji par visiem Ņu­jorkas lielajiem dzelzceļiem, izņemot vienu vienīgo, kurā viņu paja ir tikai daži miljoni dolāru. Vini pārvalda lielāko daļu lielo dzelzceļ- liniju, kas krustojas Čikāgā. Viņi ir noteicēji par lielāko tiesu Klusā okeāna piekrastes dzelzceļu. Tās ir viņu balsis, kas padara misteru Morgānu tik spēcīgu, kaut gan jāteic, ka — vismaz patlaban — vi­ņiem vairāk vajadzīgs Morgāna prāts nekā Morgānam viņu balsis, — un viņu apvienība ir pamats plaša apjoma «interešu kopībai».

Dzelzceļi tomēr vieni nespēja pietiekami ātri uzņemt šo milzīgo naftas zelta straumi. Tagad Džona D. Rokfellera ienākumi pieauguši no 2 500 000 dolāru mēnesī līdz četriem, pieciem, sešiem miljoniem dolāru mēnesī, t. i., līdz 75 000 000 dolāru gadā. Petroleja deva tikai peļņu. Peļņas jaunizvietošana atkal ienesa daudzus miljonus gadā.

Rokfelleri pārgāja uz gāzi un elektrību, tiklīdz šis rūpniecības no­zares bija tiktāl attīstījušās, ka noderēja par drošu kapitāla ieguldī­šanas bāzi. Un tagad liela daļa amerikāņu spiesti pēc saules rieta vairot Rokfelleru bagātības, visviens, kādu apgaismošanas veidu iz­vēlētos. Vēlāk Rokfelleri sāka ieguldīt naudu zemes īpašumos. Stāsta, ka pirms dažiem gadiem, kad lauksaimnieki tikuši pie turības un atbrīvojušies no saviem hipotēku parādiem, Dž. D. Rokfellers gan­drīz vai raudājis. Tagad tie astoņi miljoni, par kuriem Rokfellers bija cerējis, ka tie būs labi izvietoti uz ilgāku laiku, pēkšņi atkal

1 Kādā Aidaho kalnraktuvju strādnieku streikā XIX gadsimta otrā pusē karaspēks sadzina streikotājus lopu kautuvē. So paņēmienu un nosaukumu «lopu kautuves» lietoja vēl XX gadsimtā.

1 «Apakšzemes cilvēki» — šī apzīmējuma radītāji ir H. Dž. Vclss krist, ēras XIX gs. beigās. Viņš bija apveltīts ar asu prātu un lielu cilvēkmīlestību un gandrīz vai pravietis socioloģijā. Daudzi viņa darbu fragmenti saglabājušies līdz mūsu dienām un divi lielākie darbi — «Nojausmas» un «Cilvēces tapšana» pat pilnīgā veidā. Jau pirms oligarhiem un Everharda Velss bija domājis par brīnumpilsētu cel­šanu, kaut gan savos romānos vioš tās dēvē par «prieku pilsētām».

1 Ja ziņkārs ceļotājs dodas uz dienvidiem no Glenellenas, viņš no­klust pie bulvāra, kas ierīkots tieši tajā vietā, kur pirms septiņiem gadsimtiem gājis senais lielceļš. Pārejot pār otru tiltu cetiirtdaļjudzi itlz Glenellenas, pa labi redzama kāda ieplaka, kas stiepjas cauri kalnainajam apvidum līdz mežotiem pakalniem. Šī ieplaka ir sens ceļš, kas pirmo kolonistu laikā šķērsoja zemi kādam nomniekam Hovē, francūzim, kurš zelta drudža laikā bija pametis savu dzimteni un atbraucis uz Kaliforniju. Mežiem segtie pakalni ir tie paši, ko piemin Eva Everharda.

Krist, ēras 2368. gada lielā zemestrīce sašķēla vienu pakalnu un aizbēra alu, kurā bija mituši Everhardi. Kopš Evas Everhardas ma­nuskripta atrašanas uzsākti izrakumu darbi un atrakta māja, kurā abi bēgļi tik ilgi dzīvojuši, un visi mājas piederumi. Atrasts daudz vērtīgu priekšmetu, starp citu, stāstā minētā Bīdenbaha ierīkotais dūmu novadītājs. Kas par šādiem jautājumiem interesējas, lai izlasa Arnolda Bentema brošūru, ko drīzumā publicēs.

Jūdzi uz ziemeļrietumiem no mežiem apaugušajiem pakalniem pie Veikrobinlodžas Meža strauts savienojas ar Sonomas strautu. Te jā­piezīmē, ka Meža strauts senāk saucies Grehema strauts un tā ari atzīmēts senajās kartēs. Palicis tomēr vēlākais nosaukums. Veikro- hinlodžā Eva Everharda vēlāk šad un tad uzturējusies, lai, pārģēr­busies par Dzelzs papēža provokatori, netraucēti realizētu savus plā­nus. Oficiālā atļauja apmesties Veikrobinlodžā atrodas atrastajos tā­laika materiālos, un to parakstījis neviens cits kā Viksons, viņas slāstā minētais sīkais oligarhs.

1 Sīs īslaicīgās izmisuma ēras hronika sniedz asiņainu mācību. Atriebe bija valdošais motīvs, un teroristi, necerot neko nākotnē, nerēķinājās ar savu dzīvību un vēl mazāk ar kopējās lietas nākotni. Daniti, kas bija aizņēmušies savu nosaukumu no atriebējiem eņģe­ļiem mormoņu mitoloģijā, nāca no Rietumu kalniem un izplatījās pa visu Klusā okeāna piekrasti no Panamas līdz Aļaskai. Valkirijas bija sievietes, un tās bija visbriesmīgākās. Neviena sieviete nevarēja kļūt par biedru, ja nebija zaudējusi tuvu radinieku, ko oligarhi no­

1 Seit beidzas Evas Everhardas manuskripts. Tas pārtrūkst pēkšņi teikuma vidū. Jādomā, viņa saņēmusi vēsti par algotņu tuvošanos, jo viņai atlicis laika noglabāt manuskriptu, iekāms viņa aizbēgusi vai sagūstīta. Jānožēlo, ka viņa nav dzīvojusi ilgāk un pabeigusi savu stāstījumu, jo tad droši vien mēs zinātu, kā Ernests Everhards no­tiesāts, jau septiņi simti gadu tas mums ir neatrisināms noslēpums.

[1] ripīters (asv) — cilvēks, kas nelikumīgi balso vairākas reizes.

[2] otrā sacelšanās bija galvenokārt ernesta Everliarda roku darbs, Kaut gan viņš, protams, bija sadarbojies ar Eiropas revolūcijas vado­ņiem. Everhardu notvēra un slepus sodīja ar nāvi 1932. gada pa­vasari. Tomēr viņš bija tik labi veicis sacelšanās priekšdarbus, ka viņa biedriem bija iespejams realizēt viņa plānus bez sevišķa samul­suma vai vilcināšanās. Pēc Everharda nāves viņa sieva devās uz Veikrobinlodžu, nelielu lauku īpašumu Sonomas kalnos, Kalifornijā.

[3] te viņa, bez šaubām, domā Čikāgas Komūnu.

[4] ar visu cieņu pret evu everhardu tomēr jānorāda, ka Everhards bija tikai viens no tiem daudzajiem spējīgajiem cilvēkiem, kas iz­strādāja Otrās sacelšanās plānu. Un, kad mēs tagad atskatāmies pāri gadsimtiem, tad varam droši sacīt, ka Otrā sacelšanās būtu beigu­sies tikpat nelaimīgi, pat ja Everhards būtu palicis dzīvs.

[5] otrā sacelšanās patiešām bija internacionāla. Tas bija kolosāls plāns — pārāk kolosāls, lai to varētu piedēvēt viena cilvēka ģēni­jam. Strādnieki visās pasaules oligarhijās gaidīja sacelšanās signālu. Vācija, Itālija, Francija un Austrālāzija bija strādnieku zemes — so­ciālistiskas valstis. Tās bija gatavas atbalstīt revolūciju. To tās arī drosmīgi darīja; un tas bija iemesls, kāpēc, Otrai revolūcijai sabrū­kot, pasaules apvienotās oligarhijas sagrāva ari šīs sociālistiskās valstis un sociālistisko valdību vietā atjaunoja tajās oligarhiskās.

[6] džons kaninghems, evas everhardas tēvs, bija valsts universi­tātes profesors Berklijā, Kalifornijā. Viņa specialitāte bija fizika, tanī viņš bija izdarījis daudzus oriģinālus atklājumus un k|uvis slavens kā zinātnieks. Viņa galvenais darbs bija elektronu pētīšana un viņa monumentāla grāmata «Matērijas un enerģijas identitāte», kurā viņš, necenzdamies spīdēt vārdos, pierādīja uz laiku laikiem, ka matērijas un spēka galīgas vienības ir identiskas.

Sers Olivers Lodžs un citi radioaktivitātes pētnieki bija jau agrāk izvirzījuši šo ideju, bet nebija pierādījuši to.

[7] tolaik cilvēkiem bija paradums cīkstēties par naudu. Viņi cīnī­jās dūrēm. Kad viens bija sasists līdz nemaņai vai nonāvēts, otrs saņēma naudu.

[8] sis neskaidrais mājiens attiecināms uz kādu aklu nēģeru mūziķi, kas iekaroja pasaules slavu krist, ēras XIX gadsimta otrā pusē.

[9] fridrihs Nīče, bezprātīgais filozofs krist, ēras XIX gadsimtā. Viņš gan bija uztvēris nesakarīgus patiesības atspulgus, bet prātodams nonāca līdz ārprātam.

[10] pazīstams pedagogs krist, ēras XIX gadsimta beigās un XX gad­simta sakumā. Viņš bija Stenfordas universitātes rektors. SI universi­tāte dibināta par privātiem līdzekļiem.

[11] ideālistiskā monisma pārstāvis, kas ilgi mulsināja tālaika filo­zofus, noliegdams matērijas eksistenci. Tomēr viņa izveicīgos argu­mentus beidzot satrieca, kad filozofiski vispārināja zinātnes jaunos empīriskos faktus.

[12] domāta 1906. gada lielā zemestrīce, kas izpostīja Sanfrancisko.

[13] Ši aina atbilst tālaika paražām. kad toreizējās mežonīgajās, zvēriskajās cīņās uz dzīvību un nāvi ievainotais nometa ieročus, tad uzvarētājs varēja pēc patikas viņu nonāvēt vai saudzēt.

[14] tolaik daudzus garīdzniekus izslēdza no baznīcas, ja tie slu­dināja nepieņemamas mācības, it īpaši, ja to svētrunām bija sociā­listiska pieskaņa.

[15] luijam xvi, francijas karalim, kam tauta nocirta galvu, par miesassargiem bija svešzemju algotņi, kurus dēvēja par šveiciešu gvardiem.

[16] toreiz stingri šķiroja Amerikā dzimušos un ieceļotājus.

[17] dzelzs papēža trīs gadsimtus ilgajā kundzības laikā šo grāmatu aizvien slepus iespieda no jauna. Ardisas Nacionālajā bibliotēkā ir vairāki dažādu izdevumu eksemplāri.

[18] tādi strīdi nebija retums toreizējos neprātīgajos un anar­

[19] sociālistu kandidāts kalifornijas gubernatora postenim krist, ēras 1906. g. vēlēšanas. Dzimis anglis, daudzu politiskās ekonomijas un filozofisku darbu autors un viens no tālaika sociālistu līderiem.

[20] vēsturē nav drausmīgākas lappuses par sieviešu un bērnu ver­dzināšanu Anglijas fabrikās krist, ēras XVIII gadsimta otrā pusē. Tomēr daudzi tālaika prāvākie īpašumi izauga no šīm industrijas ellēm.

[21] everhards būtu varējis minēt labāku piemēru, ja būtu norādījis, kā dienvidu štatos baznīca cīnījās par verdzību tā dēvētajā «Dum­pinieku karā». Te pievienoti daži šādi piemēri, ņemti no tālaika doku­mentiem. 1835. gadā presbiteriāņu baznīcas galvenā padome pieņēma šādu lēmumu: «Verdzība ir atzīta tiklab Vecajā, kā Jaunajā derībā un nav no dieva aizliegta.» Čarlstonas baptistu apvienība 1835. gadā izsacījās šādi: «Kungu tiesības rīkoties ar savu vergu laiku skaidri uzsvēris visu lietu radītājs, kas pēc sava prāta var piešķirt īpašuma tiesību uz i/fvienu lietu.» Mācītājs E. D. Saimons, teoloģijas doktors un Randolfmeikonas metodistu koledžas profesors Virdžīnijā, rakstīja: «-Svētie raksti daudzās vietās neapgāžami apstiprina tiesības turēt vergus saskaņā ar vispārējām īpašuma tiesībām. Tiesības pirkt un pārdot ir skaidri izteiktas. Vispār, vai nu mēs pievēršamies paša dieva nodibinātajai jūdu valsts politikai vai vispārējiem uzskatiem un cilvēces praksei visos gadsimtos, vai apskatām Jaunās derības priekšrakstus vai mūsu pašu morāles likumus, mums jāsecina, ka ver­dzība nav nemorāliska. Ja reiz konstatēts, ka pirmie Āfrikas vergi ir likumīgi padarīti par vergiem, tad neizbēgami jāsecina, ka mums tiesības ari viņu bērnus paturēt verdzībā. Tā mēs redzam, ka verdzībai Amerikā ir likumīgi pamali.»

Tāpēc nav nemaz jābrīnās, ka baznīca kādu paaudzi vēlāk atkal apskata šo jautājumu, aizstāvot kapitālistisko īpašumu. Asgardas lie­lajā muzejā atrodas Henrija van Daika grāmata «Praktiskas esejas». Grāmata publicēta krist, ēras 1905. gadā, un pēc tās var spriest, ka van Daiks bijis garīdznieks. Tā ir labs piemērs «buržuāziskajai domā­šanai», kā sacītu Everhards. Cik līdzīgi skan iepriekš minētie Čarl­stonas baptistu apvienības izteicieni un van Daika septiņdesmit gadus vēlāk paustais uzskats: «rBībele māca, ka pasaule pieder dievam. Viņš piešķir visu katram cilvēkam pēc savas labas gribas saskaņā ar vispārējiem likumiem.»

[22] tolaik bija tūkstošiem šādu nabadzīgu tirgotāju, ko sauca par pauniniekiem. Viņi nēsāja visu savu preču krājumu no vienas mājas uz otru. Tas bija visnelietderīgākais enerģijas izšķiešanas veids. Darba sadale bija tikpat juceklīga un neracionāla kā visa sabiedriskā sistēma.

[23] Šis vārds apzīmē pussagrautas un sabrukušas mājas, kurās pla­šas strādnieku masas tolaik bija atradušas pajumti. Viņi maksāja īpašniekiem stingri noteiktu un salīdzinājumā ar šādu māju vērtību pārmērīgi augstu īri.

' rītos, kad darbs sākās, un vakaros, kad tas beidzās, pūta fabri­kas tvaika svilpe, kam bija mežonīgi spiedzīga, nervus plosoša skaņa.

[25] tresta juristu uzdevums bija ar koruptām metodēm kalpot tresta mantkārīgajām interesēm. Te attiecināmi Teodora Rūzvelta — torei­zējā Savienoto Valstu prezidenta vārdi, ko viņš sacīja 1905. g. Har- varda universitātes aktā: «Mēs visi zinām, kāds ir pašreizējais stā­voklis. Daudzi jo iespaidīgi un labi atalgoti tiesu darbinieki katrā lielākā centrā sprauž sev īpašu uzdevumu izstrādāt pārdrošus un smalki izdomātus plānus, kas palīdz viņu turīgajiem klientiem, vai nu tās ir atsevišķas personas, vai sindikāti, apiet likumus, kam va­jadzēja regulēt lielo bagātību izlietošanu vispārības labā.»

[26] tipiska ilustrācija tai cīņai uz dzīvību un nāvi, kas plosījās visā • abiedrībā. Cilvēki aplaupīja cits citu kā plēsīgi vilki. Lielie vilki ap­rija mazos, un šinī barā Džeksons bija viens no vismazākajiem.

[27] Šī piezīme attiecas uz sociālistu balsu skaitu 1910. g. vēlēšanās Savienotajās Valstīs. Šīs balsošanas panākumi skaidri parāda revo­lucionāru partijas straujo pieaugumu. Par viņiem balsoja 1888. g. — 2068, 1902. g. — 127713, 1904. g. — 435040, 1908. g. — 1 108427 un 1910. g. — 1688 211 vēlētāju.

[28] toreizējo gadsimtu drausmīgajā cīņā neviens nejutās ilgi drošībā, kaut tas būtu sakrājis nezin kādas bagātības. Aiz rūpēm par piede­rīgo labklājību radās apdrošināšanas sistēma. Mūsu kulturālajā laik­metā šāda apdrošināšana šķiet smieklīgi aplama un primitīva, bet tolaik tas bija visai nopietns faktors. Visamizantākais ir tas, ka ap­drošināšanas sabiedrību kapitālus bieži izšķērdēja — un pa lielākai dajai ierēdņi, kam bija uzticēta kapitālu pārvaldīšana.

[29] pirms evas everhardas dzimšanas džons stjuarts milis rak­stīja savā esejā «Par brīvību»: «Kur vien ir kāda augšupejoša šķira, tur tūliņ krietnu daļu morāles nosaka šīs šķiras intereses un pārā­kuma apziņa.»

[30] verbālas kontradikcijas, sauktas bullas, ilgi bija seno īru iemī­ļota vājība.

[31] 1902. gadā antracīta tresta prezidents Džordzs F. Baiers sludi­nāja laikrakstos šādus principus: «Strādnieku tiesības un intereses sargā tie cilvēki, kam dievs savā bezgalīgā gudrībā nodevis īpašumu intereses valstī.»

[32] «sabiedrība» šeit saprotama ierobežotā nozīmē: tolaik tā apzī­mēja apzeltītos tranus, kas nestrādāja, bet uzbarojās no darbaļaužu savāktā medus. Ne strādniekiem, ne sīktirgotājiem nebija laika «sa­biedriskajai dzīvei». To piekopa laiskie bagātnieki, kas bezdarbībā

šķieda savu laiku.

[33] «nesiet mums savu aptraipīto naudu,» — tā skanēja tālaika baz­nīcas aicinājums.

[34] tālaika kritiskā nedēļas izdevumā «outlook» 1906. gada 18. au­gusta numurā ir atstāstīts, gadījums, kur strādnieks zaudējis roku tādos pašos apstākļos, par kādiem stāsta Eva Everharda, runājot par Džeksonu.

[35] tolaik bija paradums pieblīvēt dzīvojamās telpas ar visādiem nieciņiem. Dzīves vienkāršība vēl nebija atklāta. Šādas telpas bija kā muzejs, kas prasīja nepārtrauktu tīrīšanu. Putekļu dēmons bija mājas valdnieks. Bija neskaitāmi paņēmieni putekļu apkarošanai un tikai pāris tādu, kas tiešām derēja.

[36] testamentu apstrīdēšana bija tālaika raksturīga parādība. Milzu bagātību uzkrāšanās radīja to īpašniekiem grūti atrisināmu pro­blēmu — kā nokārtot naudas izlietošanu pēc savas nāves. Testamentu sastādīšana un apstrīdēšana kjuva kas līdzīgs bruņu plākšņu un liel­gabalu ražošanai. Aicināja izveicīgākos juristus, lai tie sastādītu tes­tamentus, kas nav laužami. Tomēr tos lauza vienmēr un jo bieži tie paši juristi, kas tos bija sastādījuši. Tomēr mantīgā šķira arvien tu­rējās pie savām ilūzijām, ka iespējams sastādīt absolūti neapstrīdamu testamentu, un klienti un advokāti paaudzēm ilgi nodarbojās ap šo fikciju — tāpat kā viduslaiku alķīmiķi ap universālo dziedniecības līdzekli.

[37] Ērmīgu romānu sērija, kuras uzdevums bija parādīt strādnieku šķirai valdošās aprindas nepatiesā, labvēlīgā gaismā.

[38] tā gadsimta cilvēki bija frāžu vergi. viņu pakļaušanās frāzei mums nav saprotama. Vārdu maģija gandrīz vai pārspēja burvju mākslas. Cilvēku prāts bija tik apskurbis un haotisks, ka viens vie­nīgs vārds varēja iznīcināt visus mūžā krātos nopietnu pētījumu un domu rezultātus. Šāds vārds bija «utopija». Ar to pietika, lai no­sodītu ideju, kas ierosināja ekonomiskas pārgrozības, kaut arī tā būtu nezin cik loģiska. Plašas iedzīvotāju masas bija kā apmātas no frāzēm «godīgi pelnīts dolārs» vai «pilna bļoda». Šādu frāžu iz­gudrošanu uzskatīja par ģenialitāti.

[39] sākumā tie bija privātdetektīvi, kas drīz vien nonāca kapitālistu kalpībā un beidzof izvērtās par oligarhijas algotņiem.

[40] vēl 1912. gadā tautas liela da|a ticēja, ka tā pārvalda valsti ;ir vēlēšanu biļetena palīdzību. Patiesībā valsti pārvaldīja tā dēvētā politiskā mašinērija. Sākumā tās vadītāji uzlika kapitālistiem pārmē­rīgas nodevas par likumu izdošanu, vēlāk kapitālisti atklāja, ka lētāk ii pašiem nostāties politiskās mašinērijas priekšgalā un algot tās līdz­šinējos vadītājus.

[40] 1906. gadā Roberts Hanters savā grāmatā «Nabadzība» aizrā­dīja, ka Savienotajās Valstīs tolaik desmit miljoni cilvēku dzīvo lielā trukumā.

[41] savienotajās valstīs 1900. gada tautas skaitīšanā (pēdējie publi­cētie skaitļi) minēts strādājošo bērnu skaits — 1 752 187.

8 — Dž. Londons, V sēj.

[42] važas — tajās iekala Āfrikas vergus un arī noziedzniekus. Vie­nīgi cilvēces īstās Brālības laikmetā važas atmeta.

' sī grāmata «ekonomika un izglītība» iznāca vēl tanī pašā gadā. Trīs eksemplāri ir saglabājušies: divi Ardisā un viens Asgardā. Tanī runīgi un sīki izanalizēts svarīgs faktors — mācīšanas šķiriskais raksturs tolaik pastāvošajās augstskolās un tautskolās. Šī grāmata ir loģiski pamatota, satriecoša apsūdzība, vērsta pret visu kapitālis­tisko izglītības sistēmu, kas studentu smadzenēs attīsta tikai tādas idejas, kuras kalpo kapitālistiskajam režīmam un izslēdz visu tam naidīgo un dumpīgo. Grāmata modināja lielu ievērību, un oligarhija lo tūdaļ aizliedza.

[44] ar šiem burtiem apzīmētās organizācijas nosaukums nav at­šifrēts.

[45] ar pārceltuvi varēja pāris minūšu laikā nokļūt no Berklijas uz Sanfrancisko. Īstenībā tiklab šī, kā citas pilsētas līcī sastādīja vienu vienību.

[45] Oskars Vailds, krist, ēras XIX gadsimta vārda meistars.

[46] lai palielinātu apgrozību, pārdošanas cenas pazemināja līdz iepirkšanas cenām un pat vēl vairāk. Lielie uzņēmumi varēja ilgāk izturēt šādu izpārdošanu nekā mazie un atbrīvoties no konkurentiem. Tas ir parasts konkurences paņēmiens.

[47] tolaik visādi pūlējās zemniekus, kam klājās aizvien ļaunāk, or­ganizēt politiskā partijā, kuras mērķis būtu ar stingru likumdošanu satriekt trestus un sindikātus. Visi šādi mēģinājumi cieta neveiksmi.

[48] pirmais panākumiem bagātais lielais trests, ko nodibināja gan­drīz veselu paaudzi pirms citiem.

[49] pēc nāves (lat.).

[49] Būtiski Everhardam bija taisnība, kaut viņš kļūdījās datumos.

[50] everhards šeit skaidri parāda tālaika strādnieku nemieru cēloņus. Dalot kopīgi iegūto pelņu, kapitāls gribēja paturēt visu, ko varēja dabūt, un darbs gribēja to pašu. Samierināšanās nebija iespējama. Cik ilgi vien kapitālistiskās ražošanas sistēma pastāvēja, kapitāls un darbs strīdējās par kopīgās pejņas sadalīšanu. Tagad mums tas šķiet smieklīgi, bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka tas notika pirms septiņiem gadsimtiem.

pārprodukciju.» skaidrs, ka ar pārprodukciju viņš domā kapitālistiskās sistēmas peļņu, kas pārsniedz kapitālistu izlietošanas spējas. Tanī pašā laikā senators Marks Hanna izsacījās: «Savienotajās Valstis gadā ražo par vienu trešdaļu vairāk preču nekā var izlietot.» Arī kāds cits senators, Consijs Dipjū, izteicies: «Amerikas tauta ražo ik gadus par diviem miljardiem vairāk vērtību nekā var izlietot.»

[52] kārlis markss, lielais sociālisma teorētiķis. Tagad mums šķiel neticami, ka Marksa atklājumus politekonomijā veselām paaudzēm ilgi izsmēja buržuāziskās pasaules atzītie domātāji un zinātnieki. Viņa atklājumu dēj viņu izraidīja no dzimtenes, un viņš mira trimdā Anglijā.

[53] cik zināms, tā ir pirmā reize, kad ar šo vārdu apzīmē oligarhiju.

[54] šādu Everharda minēto sabiedrības iedalījumu lieto Lisjens Se- niels, tālaika autoritāte statistikā. Viņš aprēķināja šķiru skaitlisko spēku pēc 1900. gada tautas skaitīšanas rezultātiem Savienotajās Valstīs: plutokrātija — 250 251; vidusšķira — 8 429 845; proletariāts- 20 393 137.

[55] «standard oil» un Rokfellers — sk. piezīmi 252. lpp.

[55] Vēl 1907. gadā uzskatīja, ka Savienotās Valstis pārvalda 11 gru­pas; tomēr šis skaitlis samazinājās līdz 7, kad 5 dzelzceļu īpašnieku grupas saplūda .vienā dzelzceļa trestā. šīs piecas grupas, kas tā sa­plūda līdz ar saviem finansiālajiem un politiskajiem sabiedrotajiem, bija: 1) Džeimss Dž. 11i 11s, kas kontrolēja Ziemeļrietumu dzelzceļus; 2) Pensilvānijas dzelzceļu-grupa, ko finansiāli atbalstīja Sifs un citas lielas bankas Ņujorkā un Filadelfijā; 3) Harimens, kas kontrolēja centrālā kontinenta, dienvidrietumu un Klusā okeāna dienvidu pie­krastes transporta līnijas kopīgi ar padomdevēju Friku un politisko pārstāvi Odellu; 4) Goldu ģimenes dzelzceļu grupa; 5) Mūrs, Reids un Līds, kas pazīstami ar vārdu «Rokailendas kompānija». Šie spē­cīgās oligarhijas pārstāvji uzvarēja konkurences apstākļos un nonāca pie neizbegamās apvienošanās.

[56] kuluārs — šajā gadījumā birojs, ko ierīkoja, lai tur piekuku­ļotu likumdevējus un citus politiķus, kam vajadzēja pārstāvēt tautas intereses.

atradās pie viņa sliekšņa*un brēca pēc jaunas pajumtes. Sis negai­dītās jaunās raizes, kur atrast vietu savas petrolejas bērniem, maz­bērniem un mazbērnu bērniem, sašķobīja lidzsvaru šim vīram, kas cieta no gremošanas traucējumiem …

Rokfelleri pārņēma raktuves — dzelzs, og[u, vara un svina rak­tuves —, visdažādākās citas ražošanas nozares, ielu dzelzceļus, na cionālās, valsts un pašvaldības akcijas, pasažieru un preču kuģnie­cību, telegrāfa Ūnijas, zemes īpašumus, debesskrāpjus, pilis, viesnī­cas un universālveikalu blokus, dzīvības apdrošināšanu un bankas Drīz vairs nebija, burtiski, nevienas ražošanas nozares, kur nestrādātu viņu miljoni…

Rokfelleru banka — «National Citi] Bank» ir vislielākā banka Sa vienotajās Valstis. Visā pasaulē to pārspēj vienīgi Anglijas valsts banka un Francijas valsts banka. Tās depozīti caurmērā ir simt mil­jonu dienā, un tā pārvalda Volstrītas aizdevumu tirgu un biržu. Ta nav viena, tā ir tikai galvenā no daudzajām Rokfelleru bankām, pie kurām pieskaitāmas četrpadsmit bankas un aizdevu kases Ņujorka un daudzas stipras un ietekmīgas bankas visos valsts kapitāla centros.

Džonam D. Rokfelleram pieder «Standard Oil» tresta akcijas četri līdz pieci simti miljonu vērtībā pēc kursa. Viņš piedalījies ar simt miljoniem tērauda trestā, ar gandrīz tikpat daudz kādā rietumu dzelzceļu sistēmā, gandrīz ar pusi kādā citā utt., utt. Tā mēs varētu turpināt līdz apnikumam. Viņa ienākumi pēdējā gadā sasniedza ap­mēram 100 000000 dolāru, — apšaubāmi, vai visu Rotšilda ģimenes locekļu kopīgie ienākumi ir lielāki. Pie tam tie strauji pieaug ar katru gadu.»

[58] «melnie simti» bija reakcionāras bandas, ko Krievijas revolūcijas laikā 1905. gadā organizēja bojā ejošā patvaldība. Tās uzbruka re­volucionāriem un vajadzības gadījumā postīja un dedzināja, lai pat­valdībai būtu iemesls izaicināt kazakus.

[59] kapitālistiskajā iekārtā tamlīdzīgi periodi bija tikpat neatvai­rāmi, cik nejēdzīgi. Labklājībai vienmēr sekoja posts. Protams, tās bija pārprodukcijas sekas.

[61] no krievijas aizgūts tikai nosaukums, nevis ideja. Kapitālisma slepenie aģenti Savienotajās Valstīs organizēja «melnos simtus» un izlietoja tos cīņās pret strādniekiem jau XIX gadsimtā. Tas nav apstrīdams. Par šo konstatējumu atbild tik liela tālaika autoritāte kā Savienoto Valstu darba ministrs Kerols D. Raits. Mēs citējam no viņa grāmatas «Strādnieku cīņas» deklarāciju, ka «dažos lielos vēs­turiskos streikos paši uzņēmēji provocēja varas darbus». Turpat teikts, ka fabrikanti ar nodomu inscenējuši streikus, lai atbrīvotos no pārpalikušās produkcijas, un ka dzelzceļnieku streika laikā uzņē­mēju uzdevumā dedzināti preču vagoni, lai palielinātu nekārtības. Šie uzņēmēju slepenie aģenti tad arī organizēja «melnos simtus», un tie savukārt vēlāk kļuva par oligarhijas drausmīgo ieroci — aģentiem- provokatoriem.

[62] volstrīta — tā nosaukta pēc kādas ielas senajā Ņujorkā, kur atradās fondu birža, kurā aiz tālaika neracionālās organizācijas no­tika slepenas spekulācijas visās valsts rūpniecības nozarēs.

[62] Tas bija viens no pirmajiem kuģiem, kas pēc Jaunās pasaules atklāšanas aizveda kolonistus uz Ameriku. Šo pirmo kolonistu pēc­nācēji bija ilgu laiku lepni uz savu izcelšanos, bet pakāpeniski viņu pēcnācēji izplatījās visur, tagad viņu asinis rit katra amerikāņa dzīslās.

[63] Šī dzejojuma autoram arī turpmāk lemts palikt nezināmam. Sis fragments ir vienīgais, kas saglabājies līdz mūsu dienām.

[63] Meksikāņu ēdiens, kas pieminēts tālaika literatūrā. Jādomā, ka tas ir silts, vircots ēdiens. Nekādas tā izgatavošanas receptes līdz mums nav nokļuvušas.

[64] taisni pārsteidzoši, cik daudz tanīs juceklīgajos laikos izdeva par sludinājumiem. Konkurēja tikai sīkie kapitālisti, tāpēc viņi ievie­toja sludinājumus. Tā kā tresti nepazina konkurences, tiem sludinā­jumi nebija vajadzīgi.

[65] romas gruntnieclbas sabrukums nenoritēja tik straujos tempos kā amerikāņu fermeru un sīko kapitālistu bojā eja. Divdesmitajā gadsimtā bija tādi ekonomiski momenti, kādus senā Roma nepazina.

Daudzi fermeri, slimīgi pieķērušies savam kaktiņam, mēģināja izvairīties no ekspropriācijas, atturēdamies no jebkuriem tirdznie­ciskiem darījumiem. Viņi nepārdeva nekā un nepirka neka. Viņu starpā izauga pirmatnējā maiņas tirdzniecība, viņi piecieta daudz ko, bet izturēja. Tā bija jau zināma kustība. Veids, kāda viņus bei­dzot sakāva, bija tikpat īpatnējs, cik loģisks un vienkāršs. Pluto­krātija izlietoja savu ietekmi uz valdību un palielināja nodokļus. Tā bija fermeru vājā puse: tā kā viņi ne pirka, ne pārdeva, tad nau­das viņiem nebija — un zeme bija jāpārdod, lai samaksātu nodokļus.

[66] divdesmitā gadsimta sākumā sociālistu internacionālā organizā­cija beidzot formulēja savu ilgi apsvērto politiku kara jautājumā. Viņu slēdziens izpaudās dažos vārdos: «Kāpēc vienas valsts strād­niekiem jācīnās pret otras valsts strādniekiem kapitālistu — kungu labā?»

1905. gada 21. maijā, kad draudēja karš starp Austriju un Itāliju, Itālijas un Austroungārijas sociālisti sasauca konferenci Triestā un piedraudēja ar abu valstu strādnieku ģenerālstreiku kara pieteikšanas gadījumā. Tas pats atkārtojās nākamajā gadā, kad «Marokas inci­dents» draudēja ieraut karā Franciju, Vāciju un Angliju.

[66] Džeimss Fārlijs bija tolaik izdaudzināts streiklauzis, cilvēks, kura drosme pārspēja morāli, un nenoliedzami spējīgs organizators. Dzelzs papēža varas laikā viņš bija lielā godā un tika uzņemts oli­garhu šķirā. 1932. gadā viņu nonāvēja Sara Dženkinsa, kuras vīru Fārlija streiklauži bija nogalinājuši pirms trīsdesmit gadiem.

[67] grāmatu «mūsu labdarīgais feodālisms» sarakstījis V. Di. Gents 1902. gadā. Bieži apgalvo, ka Gents bijis tas, kas ierosinājis lielka­pitālistiem oligarhijas ideju. Šī pārliecība pastāvēja literatūrā trīs Dzelzs papēža gadsimtus un pat pirmajā cilvēces Brālības gadsimtā. Tagad mēs zinām, ka tas nav pareizi, taču mūsu zināšana nevar padarīt par nebijušu faktu, ka neviens cilvēks vēsturē nav tā bez vainas nomelnots kā Gents.

[68] minēsim pāris piemēru, kādus lēmumus tiesas pieņem pret strād­niekiem. Visiem zināms par bērnu nodarbināšanu ogļraktuvēs. Krist, ēras 1905. gadā Pensilvānijas strādniekiem laimējās panākt likuma izdošanu, ka pirms pieņemšanas darbā bērna vecums un izglītība jā­apliecina ne tikai ar vecāku zvērestu, bet arī ar oficiālu izziņu. Lu­cernas apgabala tiesa pasludināja, ka šis likums esot antikonstitu- cionāls un pretrunā ar 14. paragrāfu, jo radot nevienādu pieeju vienas šķiras indivīdiem, proti, bērniem, kas jaunāki par četrpadsmit Radiem, vai bērniem, kas vecāki par četrpadsmit gadiem. Stata tiesa apstiprināja šo lēmumu. Ņujorkas tiesas speciāla sesija krist, ēras 1905. gadā pasludināja par antikonstitucionālu likumu, ka sievietēm tin nepilngadīgiem jābeidz vakaros darbs fabrikās līdz pīkst, devi- i.iiem, jo tas vēršoties pFet vienu šķiru. Tolaik pārmērīgi nostrādināja ceptuvju strādniekus. Ņujorkas štata likumdošanas iestādes nolēma ierobežot darbu ceptuvēs uz desmit stundām dienā. Krist, ēras 1906. g. Savienoto Valstu augstākā tiesa pasludināja šo lēmumu par antikon­stitucionālu ar šādiem vārdiem: «Nav nekāda pamata ierobežot per- sonu brivibu un brīva līguma tiesības, nosakot ceptuvju strādnieku darba stundas.»

[70] sis everharda sociālais pareģojums ir ievērības cienīgs. Pa­gātnes notikumu gaismā viņš skaidri saskatīja privileģēto arodbied­rību nodevību, strādnieku kastu rašanos un lēno sairšanu, tāpat kā strādnieku kastu un bojā ejošās oligarhijas cīņu par to, kura rokās būs lielais pārvaldes aparāts.

[71] mēs varam tikai apbrīnot everharda gaišredzību. Iekāms vēl oligarhu galvās radās domas par tādām brīnumpilsētām kā Ardisa un Asgarda, Everhards jau garā redzēja šīs pilsētas un to dibinā­šanas neatvairāmo nepieciešamību.

[72] kopš šī pareģojuma dienas pagājuši trīs Dzelzs papēža kundzī­bas gadsimti un četri cilvēces Brālības gadsimti, un šodien mēs iz­mantojam satiksmes ceļus un dzīvojam pilsētās, ko radījusi oliģarhija. Tiesa, taisni tagad mēs ceļam vēl varenākas brīnumpilsētas, bet oli­garhijas celtās joprojām pastāv, un es rakstu šīs rindas Ardisā, brī­nišķīgākajā no visām pilsētām.

[73] sinī savienībā ar oligarhiju iestājās visas dzelzceļnieku arod­biedrības, un tas ir zīmīgi, ka peļņas nolaupīšanas politiku krist, ēras XIX gs. pirmo reizi praksē realizēja «Lokomotīvju vadītāju brālība». P. M. Arturs jau 20 gadus bija tās galvenais vadītājs. Pēc Pensil- vānijas dzelzceļu streika 1877. g. viņš ierosināja dzelzceļa sabiedrībai tādus noteikumus, kas radīja viņa organizācijai īpaši labvēlīgus ap­stākļus salīdzinājumā ar pārējām arodbiedrībām. Sis plāns bija tik­pat panākumiem bagāts, cik savtīgs, un vārdu «arturizācija» sāka lietot, apzīmējot arodbiedrību piedalīšanos peļņas sadalīšanā. Šis vārds sagādājis daudz grūtību etimologiem, bet nu tā izcelšanās, domāju, ir skaidra.

[74] alberts pokoks, kāds cits pazīstams tālaika streiklauzis, kas līdz savam pēdējam brīdim prata noturēt ogļračus paklausībā. Viņam se­koja viņa dels Luijs Pokoks, un šī ievērības cienīgā «vergu saval- ditāju» cilts piecas paaudzes no vietas valdīja pār ogļraktuvēm. Ciltstēvs, tā saucamais Pokoks I, aprakstīts šādi: «Garens, šaurs galvaskauss, kails galvvidus, ko gar malām ietver iesirmi brūni mati; i/.spiesti vaigu kauli, bāla seja; nespodras, pelēkas acis, metāliska balss un gausas kustības'.» Viņš bija vienkāršu vecāku bērns un sāka ■>avas darba gaitas kā viesmīlis. Tad viņš kļuva privātdetektīvs ielu dzelzceļu uzņēmumā un pakāpeniski izveidojās par profesionālu streik­lauzi. Pokoks V, pēdējais savā dinastijā, tika sūkņu mājiņā uzspri­dzināts kādā nenozīmīgā ogļraču dumpī indiāņu teritorijā. Tas no­tika krist, ēras 2073. gadā.

[75] Šīs kaujas grupas mazliet līdzinājās Krievijas revolucionāru kau­jas organizācijām, un šīs grupas noturējās trīs gadsimtus, par spīti Dzelzs papēža nepārtrauktiem spaidiem. Šīs grupas, kas sastāvēja no cildenu mērķu apgarotiem vīriešiem un sievietēm, kuri nebijās nāves, stipri ietekmēja valdošo šķiru un ierobežoja tās neapvaldīto patvaļu. Tomēr viņu darbs neierobežojās ar neredzamu cīņu pret oli­garhijas slepenajiem aģentiem. Pat oligarhi bija spiesti ievērot grupu norādījumus, jo pretējā gadījumā viņus bieži vien sodīja ar nāvi, tāpat rīkojās ar oligarhijai pakļautajiem — armijas virsniekiem un strādnieku kastu līderiem.

Šie organizētie atriebēji stingri ievēroja taisnības principus, bet visievērojamākās bija viņu objektīvās tiesu procedūras. Pārsteidzīgu spriedumu nebija. Sagūstītajiem bija garantēta objektīva izmeklēšana un visas iespējas aizstāvēties. Aiz nepieciešamības daudzus cilvēkus notiesāja aizmuguriski, piem., ģenerāli Lemptonu krist, ēras 2138. gadā. Viņš varbūt bija visasinskārākais un nežēlīgākais algotnis, kāds jebkad kalpojis Dzelzs papēdim. Kaujas grupas to trīs reizes brīdi­nāja izbeigt zvērīgo izturēšanos pret proletariātu. Pēc tam viņam, paziņoja, ka viņš ir tiesāts, atzīts par vainīgu un viņam piespriests nāves sods. Pēc sprieduma viņš nodrošinājās ar neskaitāmiem aiz­sardzības līdzekļiem. Pagāja gadi, bet kaujas grupas nespēja izpil­dīt savu spriedumu. Daudzi biedri, vīrieši un sievietes, izdarīja ne­sekmīgus atentātus — oliģarhija viņus nežēlīgi nomocīja. Sakarā ar ģenerāļa Lemptona tiesāšanu atjaunoja krustā sišanu kā legālu so­dīšanas paņēmienu. Beidzot notiesātais satika savu sodītāju septiņi padsmitgadīgas meitenes Madlēnas Provansas personā. Lai realizētu savu plānu, viņa bija nostrādājusi divus gadus ģenerāļa pilī par šuvēju. Viņa nomira viennīcā pēc ilgām, drausmīgām mocībām, bet tagad viņas bronzas tēls stāv Brālības panteonā Serlas brīnumpil- sētā.

Mēs, kas pēc pašu pieredzes nepazīstam nekādu asinsizliešanu, ne­drīkstam pārāk bargi -nosodīt kaujas grupu varoņus. Viņi ziedoja dzīvību cilvēces labā, neviens upuris nebija viņiem par lielu, un vie­nīgi asiņainā gadsimta bargā nepieciešamība spieda viņus uz asins­darbiem. Kaujas grupas bija vienīgais dzelonis, ko Dzelzs papēdis nespēja izraut. So dīvaino armiju radīja Everhards, tās panākumi un trīs gadsimtus ilgā, sekmīgā pastāvēšana apliecina viņa organi­zatora spējas un tos stipros pamatus, kurus viņš licis un uz kuriem nākamās paaudzes veidoja savu celtni. Kaujas grupu noorganizēšanu zināmā mērā var uzskatīt par viņa lielāko nopelnu, kaut gan ņe­mams vērā arī viņa atstātais lielais ekonomiskais un socioloģiskais mantojums un viņa darbs revolūcijas vadīšanā.

[75] Tādi paši apstākļi bija XIX gs. angļu kundzības laikā Indijā. Miljoniem iedzimto mira aiz bada, kamēr viņu kungi nolaupīja viņu darba augļus un nodevās vislielākajām pārmērībām. Mūsu apgaismo­tajā gadsimtā mums jāsarkst par daudziem mūsu priekšgājēju dar­biem. Mūsu vienīgais mierinājums ir filozofiska rakstura. Mums jā­pieņem, ka sociālajā evolūcijā kapitālistiskā stadija bija tikpat ne­pieciešama kā agrīnais pērtiķu laikmets cilvēka evolūcijā. Cilvēkam, paceļoties no zemās organiskās dzīves dūņām un dubļiem, bija jāpār­dzīvo šīs stadijas. Protams, ka viņam pielipa daudz dūņu un dubļu un tos nebija tik viegli nokratīt.

[76] Šī smieklīgā aina ilustrē valdošās šķiras bezsirdību. Kamēr tauta cieta badu, kalpones gādāja par klēpja sunīšiem. Evai Everhardei šī maskarāde nebija joks. Cilvēka dzīvība un revolūcijas liktenis bija likts uz spēles, tāpēc šis attēlojums uzskatāms par patiesu. Tas ir lielisks komentārs tālaika tikumiem.

[77] par spīti nepārtrauktai un gandrīz neiedomājamai riskēšanai, Anna Roilstona sasniedza karalisku vecumu — 91 gadu. Kā Pokoki spītēja kaujas grupām, tā viņa spītēja Dzelzs papēža bendēm. Viņa nodzīvoja apbrīnojamu un panākumiem bagātu mūžu pastāvīgās briesmās un cīņā. Kaujas grupas viņu pazina kā «Sarkano jaunavu», un viņa bija viena no slavenākajām revolucionārēm. Sešdesmit de­viņu gadu vecumā viņa nošāva «Asiņaino» Halklifu tā bruņoto pa­vadoņu vidu un laimīgi izbēga. Viņa mira kādā slepenā revolucio­nāru uzturēšanās vietā Ozarkas kalnos.

[78] s. s. p. — sociālistiskā strādnieku partija. s. p. — strādnieku partija. Red.

[79] lai cik esam pētījuši tālaika materiālus, kādi vispār palikuši, tomēr neesam nekā atraduši par šeit aprakstīto Bīdenbahu. Bīdenbahs minēts vienīgi Evas Everhardas manuskriptā.

[80] pārvēršanās tolaik izveidojās par īstu mākslu. Revolucionāriem ; bija šādas tēlošanas studijas visās viņu slēpšanās vietās. Viņi nici- j nāja tādus palīglīdzekļus kā parūkas un bārdas, krāsotas uzacis un ' citus aktieru paņēmienus. Revolucionāri spēlēja dzīvības un nāves ■ spēli, un palīglīdzekļi vien noderētu tikai iekrišanai. Vajadzēja, lai j pārvēršanās būtu dziļa, iekšēja, kļūtu par otru dabu, par paša būtnes j sastāvdaļu. Stāsta, ka Sarkanā jaunava bijusi visveiklākā šinī mākslā, j kas arī izskaidro viņas ilgo, panākumiem bagāto mūžu.

[81] cilvēku nozušana bija tālaika briesmas. par to liecina dziesmas | un stāsti. Tā bija neatvairāma blakus parādība pagrīdes cīņai, kas ļ ilga gandrīz trīs gadsimtus. Šī parādība bija tikpat bieža oliģarhija un strādnieku kastās kā revolucionāru rindās. Vīrieši, sievietes, pat j bērni nozuda bez brīdinājuma, bez pēdām, un neviens tos vairs ne- \ redzeja. Viņu dzīves gals palika mūžīgā tumsā tīts.

[83] bez strādnieku kastām radās vēl militārā kasta. Bija nodibināts pastāvīgs karaspēks no oligarhijas locekļiem pavēlnieku lomā un pro­fesionāliem kareivjiem. Tas stājās zemessargu vietā, kuri jaunajā režīmā izrādījās nederīgi. Bez regulārā slepenā izlūkošanas dienesta Dzelzs papēdim vēl pastāvēja slepenā dienesta algotņi, kas bija saite starp policiju un karaspēku.

[84] tikai pēc otrās revolūcijas apspiešanas «Frisko sarkanie» atkal uzplauka. Grupa pastāvēja divas paaudzes. Tad kādam Dzelzs papēža spiegam izdevās tanī iespiesties, uzzināt visus tās noslēpumus un panākt tās pilnīgu iznīcināšanu. Tas notika krist, ēras 2002. gadā. Grupas locekļus nogalināja pa vienam ik pēc trim nedējām un viņu līķus izlika apskatei Sanfrancisko strādnieku rajonos.

[84] Slēptuve Bentonas ostā bija ierīkota katakombās, kuru ieeju aizmaskēja aka. Tās ir labi saglabājušās, un ziņkārie apmeklētāji šodien nonāk pa gaiteņu labirintu sapulču telpā, kur neapšaubāmi norisinājusies Evas Everhardas aprakstītā aina. Aiz tās atrodas ka­meras, kur turēja ieslodzītos, un maza istaba spriedumu izpildei. Tālāk atrodas kapsēta — garas, līkumotas cietajā klintī izcirstas galerijas ar iedobumiem abās pusēs, kur rindās atdusas revolucionāri, kā tos priekš ilgiem gadiem viņu biedri apbedījuši.

[85] tolaik turcijā vēl'pastāvēja daudzsievība.

[86] tas nav pārspīlējums. inielektuālās un mākslas pasaules kodolu veidoja revolucionāri. Izņemot dažus mūziķus un dziedoņus, un pāris oligarhu, visi tālaika lielie izgudrotāji, ciktāl viņu vārdi saglabāju­šies, bijuši revolucionāri.

[87] tolaik sviestu un krējumu ieguva tieši no govju piena. Uztur­līdzekļu ķīmiska izstrādāšana vēl nebija sākusies.

[88] visā tālaika literatūrā un dokumentos minēti Mendenhola dzejoli. Biedri viņu dēvēja par «liesmaino». Neapšaubāmi — viņš ir bijis liels ģēnijs, bet no viņa nav nekas uzglabājies, tikai daži citu autoru darbos citēti dzejoļu fragmenti. Dzelzs papēdis viņu notiesāja uz nāvi krist, ēras 1928. gadā.

[89] sis gadījums nav nekas neparasts. Daudzi jauni oligarhijas pār­stāvji — vai nu paši savas taisnības sajūtas mudināti, vai revolūcijas diženuma savaldzināti, kā arī aiz ētiskiem vai romantiskiem iemes­liem — ziedoja revolūcijai savu dzīvību. Līdzīgi rīkojās daudzi krievu dižciltīgo dēli savas zemes revolūcijās.

[89] Algotņiem Dzelzs papēža varas pēdējās dienās bija ievērojama loma. Viņi radīja spēku līdzsvaru cīņās starp strādnieku kastām un oligarhiem un pārsviedās te vienā, te otrā pusē, kā to prasīja paš­reizējās intrigas un konspirācija.

[90] no kapitālisma morālā jucekļa un nekonsekvences oliģarhija ra­dīja jaunu, sakarīgu un noteiktu, nežēlīgu un skarbu ētiku — apla­māko un nezinātniskāko, toties spēcīgāko, kāda jebkad bijusi tirānu šķirai. Oligarhi ticēja savai ētikai, lai gan bioloģijas un evolūcijas likumi bija pretrunā ar to, un šī ticība deva viņiem spēku trīs gad­simtus apspiest cilvēces progresa vareno gaitu. Tā ir aina, kas ap­mulsina morālistu metafiziķi un rada šaubas un pārdomas materiā­listam.

[90] Ardisu beidza celt krist, ēras 1942. gadā. Asgardu ap krist, ēras 1984. gadu. To cēla 52 gadus, pastāvīgi nodarbinot pusmiljona lielu vergu armiju. Laikiem šis skaitlis pieauga līdz miljonam, nerunājot nemaz par tiem simtiem tūkstošiem, kas nāca no mākslinieku ap­rindām vai strādnieku kastām.

[91] revolucionāru vidū bija daudz ķirurgu, kas savā arodā darīja brīnumus. Pēc Evas Everhardas vārdiem, viņi varēja cilvēku vārda pilnā nozīmē pārveidot. Iznīcināt rētu un sakropļojumu pēdas viņiem bija nieks. Viņi pārveidoja sejas pantus ar tādu mikroskopisku rūpību, I.a nepalika ne vismazāko pēdu. Iemīļots pārveidošanas orgāns bija deguns. Adas un matu transplantācija bija parasts paņēmiens. Viņi prata tā pārvērst sejas izteiksmi, ka šķita, tas panākts ar burves­tībām. Viņi līdz nepazīšanai pārveidoja lūpas, acis, uzacis, muti un ausis. Ar smalki izdomāiu mēles, rīkles, ūkas un deguna dobuma operāciju panāca, ka cilvēka izruna, balss intonācija un runas veids Iļuva pavisam citādi. Ārkārtīgi apstākļi prasīja ārkārtīgus palīglīdzek­ļus, un revolūcijas laikmeta ķirurgi atbilda šīm prasībām. Starp citu, viņi varēja padarīt pieaugušu cilvēku 4—5 collas garāku vai 1—2 collas īsāku. Viņu toreizējā māksla tagad aizmirsta. Mums nav bijis vajadzības pēc tās.

[92] Čikāga bija krist, ēras XIX gs. industrijas elle. Līdz mums no­kļuvusi Džona Bernsa — pazīstama angļu strādnieku līdera un kād­reizējā Britānijas valdības locekļa anekdote. Kad viņš apciemojis Sa­vienotās Valstis, kāds Čikāgas žurnālists jautājis, ko viņš domājot par šo pilsētu. Bernss atbildējis: «Čikāga — tā ir elle miniatūrā.» Pēc kāda laika, kad viņš gatavojies sēsties tvaikonī, lai atgrieztos Anglijā, kāds cits žurnālists gribējis zināt, vai viņš neesot mainījis savas domas par Čikāgu. «Esmu gan,» Bernss atbildējis, «tagad es domāju, ka elle ir Čikāga miniatūrā.»

12 — Dž. Londons, V sēj.

[93] Šis slavenais vilciens tolaik bija pazīstams kā visātrākais pa­saulē.

[94] tolaik zeme bija tik reti apdzīvota, ka meža zvēri bieži kļuva par īstu postu. Kalifornijā ilgi saglabājās paraža rīkot trušu medī­bas. Noteiktā dienā sapulcējās visi kāda apvidus fermeri un ielenca zināmu rajonu, sadzenot tūkstošiem trušu īpaši ierīkotos aplokos, kur vīri un zēni tos apsita ar rungām.

[95] toreiz ilgi pārsprieda, vai strādnieku rajoni dienvidos aizdegu- šies nejauši vai tos aizdedzinājuši algotņi. Tagad noskaidrots, ka to izdarījuši algotņi, izpildot savas priekšniecības rīkojumus.

[96] daudzi nami noturējās ilgāk par nedēļu, viens pat vienpadsmit dienu. Katrs nams bija jāiekaro kā cietoksnis, un algotņi cīnījās par katru stāvu. Tā bija cīņa uz dzīvību un nāvi, žēlastību neviens ne­lūdza un nepieņēma. Revolucionāriem bija tā priekšrocība, ka tie atradās virs uzbrucējiem. Kaut arī viņi krita, pretinieka zaudējumi nebija mazāki. Lepnais Čikāgas proletariāts darīja godu savai se­najai slavai. Cik viņējo krita, tikpat krita arī pretiniekam.

nāvējuši. viņas bija apņēmušās spīdzināt savus gūstekņus līdz nāvei. Otra slavena sieviešu organizācija bija Karavīru atraitnes. Valkirijām līdzīga organizācija bija Neiebiedējamie. Sie vīri nerēķinājās ar savu dzīvību, un tie bija viņi, kas galīgi nopostīja algotņu pilsētu Belonu un nogalināja tās vairāk nekā simttūkstoš iedzīvotāju. Bedlamiti un Heldamiti piederēja vienai un tai pašai organizācijai, kamēr kāda jauna reliģiska sekta, kuras mūžs gan nebija garš, dēvējās par «dieva dusmu rīksti». Lai parādītu, ar kādu bērnišķīgu romantismu teroristi bija ķērušies pie sava uzdevuma, starp daudzām citām vēl jāmin šā­das organizācijas: Asiņojošās Sirdis, Rīta Dēli, Rīta Zvaigznes, Fla- mingo, Trīs Trijstūri, Trīs Šautras, Laucinieki, Atriebēji, Komanči un Erebusiti.