ES NOGALINĀJU

Dakteris Jašvins nosmīnēja greizu un dīvainu smīniņu un noprasīja:

— Vai kalendāra lapiņu drīkst noplēst? Pašlaik pulk­stenis ir tieši divpadsmit, tātad sācies 2. datums.

— Lūdzu, lūdzu, — es atbildēju.

Jašvins ar tieviem, baltiem pirkstiem saņēma virsējo lapiņu aiz stūrīša un rūpīgi noplēsa. Zem tās atklājās vienkārša lapiņa ar ciparu «2» un vārdu «otrdiena». To­mēr Jašvinu pelēkajā lapiņā kaut kas ārkārtīgi interesēja. Viņš miedza acis un ielūkojās, tad pacēla skatienu un pa­raudzījās tālumā, tā ka bija skaidrs: viņš redz tikai viņam vien saskatāmu noslēpumainu ainu tālu aiz manas istabas sienas, bet varbūt pat tālu aiz naksnīgās Maskavas feb­ruāra sala spīvajā dūmakā.

«Ko viņš tur atradis?» es nodomāju, iesāņus raudzīda­mies dakterī. Mani Jašvins arvien bija ļoti interesējis. Viņa āriene ne visai atbilda viņa profesijai. Sveši cilvēki viņu vienmēr noturēja par aktieri. Jašvins bija tumšmatis, bet ar ļoti baltu ādu, un tas viņu greznoja un neparasti izcēla citu vidū. Viņš ļoti gludi skuvās, ļoti rūpīgi ģēr­bās, bija dedzīgs teātra apmeklētājs, ja stāstīja par teātri, tad ar lielu gaumi un zināšanām. Viņš atšķīrās no visiem mūsu ordinatoriem un pašlaik, ciemojoties pie manis, — pirmām kārtām ar apaviem. Mēs istabā bijām pieci, un četriem no mums bija kājās lēti hromādas saišu zābaki ar naivi noapaļotiem purngaliem, turpretī dakterim Jaš- vinam bija smailas lakādas kurpes un dzeltenas getras. Tomēr jāpiebilst, ka Jašvina švītīgums nekad neatstāja īpaši nepatīkamu iespaidu, un taisnības labad jāsaka: viņš bija ļoti labs ārsts. Drošs, veiksmīgs un, galvenais, atrada laiku lasīšanai, kaut pastāvīgi gāja uz «Valkīru» un«Seviļas bārddzini».

Svarīgi, protams, nebija apavi, bet kas cits: viņš mani interesēja kādas neparastas īpašības dēļ — būdams maz­runīgs un, bez šaubām, noslēgts cilvēks, dažkārt viņš prata taisni apbrīnojami stāstīt. Viņš runāja ļoti mierīgi, bez izpušķojumiem, bez mietpilsoniskas klīrības un gari stieptiem «mjā-ā» un allaž par kādu ļoti interesantu te­matu. Rezervētais, mazliet švītīgais ārsts itin kā iedegās, viņš tikai šad tad ar savu balto labo roku izdarīja ap­rautus un līganus žestus, it kā izlikdams savam stāstī­jumam gaisā nelielas ceļa zīmesj kaut ko jocīgu stāstī­dams, viņš nekad nesmaidīja, bet viņa salīdzinājumi daž­kārt bija tik trāpīgi un spilgti, ka, viņā klausoties, man vienmēr uzmācās doma: «Ārsts tu esi gaužām labs, tomēr neesi izraudzījies īsto ceļu, un tev vajadzētu būt vienīgi rakstniekam…»

Arī tagad man iešāvās prātā šī doma, kaut Jašvins neko nerunāja, tikai piemiegtām acīm raudzījās uz ciparu «2» un nezināmā tālē.

«Ko viņš tur atradis? Kādu bildīti, vai?» Pašķielēju pār plecu un ieraudzīju, ka bildīte bija pavisam neinteresanta. Bija attēlots ne visai dabiska izskata zirgs ar atlētiskām krūtīm, bet līdzās motors ar parakstu: «Salīdzināmie lie­lumi: zirgs (1 spēks) un motors (500 zirgspēku).»

— Tas viss ir blēņas, biedri, — es ierunājos, atsākdams sarunu, — mietpilsoniska banalitāte. Viņi, velni, gāž vainu virsū ārstiem tāpat kā mirušajiem, bet mums, ķirur­giem, it īpaši. Padomājiet paši: cilvēks simt reižu operē aklo zarnu, simt pirmajā reizē slimnieks .viņam uz galda nomirst. Vai tad viņš to būtu tīšām nogalējis, vai?

— Noteikti sacīs, ka nogalējis, — dakteris Ginss at­saucās.

— Un, ja tā būs sieviete, tad vīrs nāks uz klīniku, lai mestu jums ar krēslu, — dakteris Plonskis ar pārlie­cību apstiprināja un pat pasmaidīja, un arī mēs pasmai­dījām, kaut patiesībā svaidīšanās ar krēsliem klīnikā ne­cik smieklīga vis neliekas.

— Nevaru ciest, — es turpināju, — liekulīgus, nožēlas pilnus vārdus: «Es esmu nogalinājis, es esmu nokāvis.» Neviens nevienu nost nekauj, un, ja arī slimais mūsu ro­kās aiziet bojā, tad viņu ir nogalinājusi nelaimīga nejau­šība. Nudien jāsmejas! Mūsu profesijai slepkavošana nav raksturīga. Velna milti! … Par slepkavību es saucu cil­vēka iznīcināšanu ar iepriekšēju nodomu, nu, vismaz ar vēlēšanos viņu nogalināt. Ķirurgs ar pistoli rokā — to es saprotu. Bet man savā mūžā tādu ķirurgu vēl nav ga­dījies sastapt un diez vai jelkad gadīsies.

Dakteris Jašvins piepeši pagrieza galvu uz manu pusi — turklāt es ievēroju, ka viņa skatiens kļūst smags, — un teica:

— Esmu jūsu rīcībā.

To teikdams, viņš ar pirkstu iebadīja sev kaklasaitē un atkal greizi pasmaidīja, tikai ne av acīm, bet ar mutes kaktiņu.

Mēs izbrīnījušies paraudzījāmies uz viņu.

— Kā to saprast? — es iejautājos.

— Es nogalināju, — Jašvins paskaidroja.

— Kad? — es muļķīgi pavaicāju.

Jašvins norādīja uz ciparu «2» un atbildēja:

— Iedomājieties, kāda sagadīšanās. Tiklīdz jūs sākāt runāt par nāvi, es pievērsu uzmanību kalendāram un ieraudzīju 2. datumu. Bet es jau tāpat katru gadu atceros šo nakti. Redziet, tieši pirms septiņiem gadiem tieši šajā naktī un laikam arī… — Jašvins izvilka melnu pulksteni un paskatījās tajā, — jā… gandrīz tieši šajā stundā — naktī no 1. uz 2. februāri — es viņu nošāvu.

— Pacientu? — Ginss ieprasījās.

— Pacientu, jā.

— Bet ne jau ar nodomu? — es vaicāju.

— Nē, ar nodomu, — Jašvins atsaucās.

— Nu, varu iedomāties, — skeptiķis Plonskis izmeta caur zobiem, — viņam droši vien bija vēzis, gaidāma mok­pilna nāve, bet jūs viņam — desmitkārtīgu morfija devu …

— Nē, ar morfiju tam nebija nekā kopēja, — Jašvins atbildēja, — un arī nekāda vēža viņam nebija. Laukā sala, es lieliski atceros, grādi piecpadsmit, zvaigznes… Ak, kādas Ukrainā ir zvaigznes! Nu jau gandrīz septiņus gadus dzīvoju Maskavā, tomēr mani velk atpakaļ uz dzimteni. Sirds smeldz, reizēm neizturami gribas kāpt vilcienā … un prom uz turieni. Atkal skatīt sniega piepu­tinātās kraujas. Dņepru… Pasaulē nav skaistākas pil­sētas par Kijevu. «

Jašvins ielika kalendāra lapiņu kabatas portfelī, ierāvās atzveltnī un turpināja:

— Barga pilsēta, bargi laiki… Un es pieredzēju šaus­mīgus notikumus, kādus jūs, maskavieši, neesat piere­dzējuši. Tas notika deviņpadsmitajā gadā, āre, tieši 1. feb­ruārī. Jau sāka krēslot, bija ap sešiem vakarā. Šī krēslas stunda mani sastapa pie dīvainas nodarbošanās. Kabinetā uz galda man dega lampa, istabā bija silti, mājīgi, bet es tupēju uz grīdas pie maza čemodāniņa, stūķēju tajā visādus niekus un čukstēju vienu vienīgu vārdu:

— Jābēg, jābēg …

Kreklu es te bazu čemodānā, te vilku laukā… Nav to, sasodīto, kur ielikt. Rokas čemodāniņš bija mazītiņš, apakšbikses aizņēma milzumu vietas, tad vēl papirosu simts, stetoskops. Tas viss negribēja čemodāniņā satilpt. Nometu kreklu un ieklausījos. Dubultlogi aizlīmēti, sa­klausīt grūti, tomēr es dzirdu… Kaut kur tālu, tālu tā smagi nodun — bū-um … bū-um … Smagie lielgabali. Aizskan grāvieni, tad iestājas klusums. Paskatos laukā pa logu — es dzīvoju augstā vietā, Alekseja nogāzes augš­malā, varēju pārredzēt visu Podolu. No Dņepras nāk nakts, apņem mājas, un virknītēm, rindām vien pamazām iedegas ugunis… Tad atkal nogrand. Un ikreiz, kad aiz Dņepras nodun, es čukstu:

— Bliez, bliez, uzbliez vēl!

Apstākļi bija tādi: tobrīd visa pilsēta zināja, ka Petļura to tūliņ atstās. Ja ne šonakt, tad nākamajā naktī. Viņpus Dņepras uzbrukumu bija sākuši boļševiki, un klīda bau­mas, ka to ir milzīgas masas, nu, un jāatzīst, ka visa pil­sēta viņus gaidīja ne vien ar nepacietību, bet — es pat teiktu — ar sajūsmu. Jo tas, ko Petļuras karaspēks bija pastrādājis Kijevā šajā pēdējā savas varas mēnesī, ar prātu grūti aptverams. Ik brīdi uzliesmoja grautiņi, ik dienas kāds tika nogalināts, zināms, pirmām kārtām eb­reji. Kaut kas tika rekvizēts, pa pilsētu drāzās automobiļi, un tajos bija cilvēki papahās ar sarkani trestotiem, smai­liem galiem, tālīnie lielgabali pēdējās dienās nerimās ne brīdi. Ne dienu, ne nakti. Cilvēkus pārņēmušas gaidas, acis visiem vērīgas, bažu" pilnas. Un vēl vakar zem ma­niem logiem pusi dienas sniegā bija gulējuši divi līķi. Viens pelēkā šinelī, otrs melnā darba blūzē, un abi bez zābakiem. Un ļaudis te rāvās sānis, te salasījās pūlīšos, redzēju — sievas kailām galvām izšāvās no pavārtēm, kra­tīja dūres pret debesīm un sauca:

— Nu, pagaidiet tikai! Gan atnāks boļševiki, gan at­nāks!

Sie divi nezin par ko nošautie izskatījās pretīgi un nožēlojami. Tā ka galu galā arī es sāku gaidīt boļševikus. Un viņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Debesis satumsa, un lielgabali tālumā dunēja it kā no pašiem zemes dzi­ļumiem.

Tātad…

Tatad: lampa deg omulīgi un reizē bažīgi, dzīvoklī esmu gluži viens, grāmatas izsvaidītas (jo visas šīs jez­gas laikā es tiku lolojis neprātīgu sapni — sagatavoties zinātņu grāda iegūšanai), bet es noņēmos ar čemodāniņu-.

Atgadījās, man jums jāsaka, tas, ka notikumi negaidot ielauzās manā dzīvoklī un aiz matiem izrāva mani laukā, un aizvilka prom, un viss izkūpēja kā velnišķi nelāgs sap­nis. Tai pašā krēslas stundā biju pārnācis no nomales strādnieku slimnīcas, kur biju ordinators sieviešu ķirur­ģiskajā nodajā, un durvju šķirbā atradis nepatīkamu kroņa vēstuli. Biju to turpat kāpņu laukumiņā atplēsis, izlasījis zīmītē rakstīto un apsēdies tieši uz kāpnēm.

Zīmītē zilganā mašīnrakstā bija nodrukāts:

«Ar šeit teikto …»

īsi pārceļot krievu mēlē:

«Pēc šī ziņojuma saņemšanas jūs tiekat aicināts divu stundu laikā ierasties Sānitārajā pārvaldē, lai saņemtu norīkojumu …»

Vārdu sakot, šī pati spožā armija, kas pamet uz ielām līķus, Petļuras tētiņš, grautiņi un es ar sarkanu krustu uz piedurknes tajā pašā kompānijā … Mana fantazēšana nevilkās ilgāk par minūti, turklāt uz kāpnēm. Pielēcu kā­jās kā atsperes sviests, iegāju dzīvoklī, un, lūk, uz skatu­ves parādījās čemodāniņš. Plāns man radās ātri. No dzī­vokļa jāaiziet, mazliet veļas — un prom uz nomali pie drauga feldšera, cilvēka ar melanholisku seju un skaidri manāmu boļševistisku noslieci. Tupēšu pie viņa, kamēr Petļura nebūs izdzīts. Bet ja nu viņu nekur neizdzen? Varbūt šie sengaidītie boļševiki ir mīts? Kur esat, liel­gabali? Pieklusuši. Nekā, dun atkal…

Es nikni izmetu laukā kreklu, aizspiedu čemodāniņa slēdzi, ieliku kabatā brauniņu un rezerves aptveri, uzvilku šineli ar sarkanā krusta apsēju uz piedurknes, skumīgi pārlaidu visapkārt skatienu, nodzēsu lampu un, pustumsā starp ēnām taustīdamies, izgāju priekšistabā, iededzu tur gaismu, paņēmu bašliku un atvēru durvis uz kāpņu lau­kumiņu.

Un tūliņ klepodami priekšistabā ienāca divi vīri ar īsām kavalēristu karabīnēm plecos.

Viens bija ar piešiem, otrs bez tiem, abiem papahas ar zilām, smailām virspusēm, kas braši nokārās līdz vaigam.

Man sirds krūtīs salēcās.

— Vai jūs esat dakteris Jašvins? — pirmais kavalērists noprasīja.

— Jā, es, — neskanīgi atteicu.

— Nāksiet mums līdzi, — tas pats sacīja.

— Ko tas nozīmē? — mazliet atjēdzies, noprasīju.

— Sabotāžu, vei, šito, — atbildēja piešu šķindinātājs un jautri un šķelmīgi paraudzījās manī, — dakteri negrib mobilizēties — par to arī dabūs atbildēt pēc likuma.

Priekštelpā nodzisa gaisma, aizcirtās durvis, kāpnes,,, iela…

— Kurp tad jūs mani vedat? — es noprasīju un bikšu kabatā pieskāros viegli vēsajam, rievotajam spalam.

— Uz pirmo jātnieku pulku, — atbildēja piešotais.

— Kāpēc?

— Kā tā — kāpēc? — otrs brīnījās. — Tiekat iecelts mums par dakteri.

— Kas komandē pulku?

>— Pulkvedis Ļeščenko, — ar zināmu lepnumu atbildēja pirmais, un pa kreisi no manis ritmiski šķindēja viņa pieši.

«Esmu gatavais mūlāps,» nodomāju, «aizsapņojos pie tā čemodāniņa. Sazin kādu apakšbikšu dēļ… Vai man bija grūti iziet piecas minūtes agrāk…»

Kad nonācām pie savrupmājas, pār pilsētu jau pletās melnas, saltas debesis un pie tām iemirdzējās zvaigznes. Leduspuķēm klātajās logu rūtīs mirdzēja elektrība. Piešus šķindinot, mani ieveda tukšā, putekļainā istabā, kurā no iedauzīta, tulpjveidīga opāla krāsas kupola apakšas žil­binošu gaismu meta spēcīga elektriskā spuldze. Kaktā rēgojās ložmetēja stobrs, un manu uzmanību piesaistīja rūsganie un sarkanie plankumi kaktā līdzās ložmetējam, tur, kur sadriskāts karājās dārgs gobelēns.

«Tās taču ir asinis,» es nodomāju, un mana sirds ne­patīkami sažņaudzās.

— Pan pulkvedi, — paklusām sacīja piešotais, — atve­dām dakteri.

— Vai žīds? — piepeši kaut kur iebrēcās sausa, pie­smakuši balss.

Durvis, kas bija apsistas ar gobelēnu, kurā bija attēloti ganiņi, nedzirdami atvērās, un ātri ienāca kāds cilvēks.

Mugurā viņam bija lielisks šinelis un pie zābakiem pieši. Viņš bija cieši apjozies ar sudraba kalumiem rotātu kaukāziešu jostu, un pie sāniem spožajā elektrības gaismā zibsnīt zibsnīja kaukāziešu zobens. Galvā viņam bija jē­rene ar aveņkrāsas augšu, ko krustoja zeltītas treses. Iešķībās acis viņa sejā raudzījās ļauni, slimīgi, dīvaini, it kā tajās lēkātu melnas bumbiņas. Seja bija kā nosēta ar bakurētām, un melnās, apcirptās ūsas nervozi raustījās.

— Nē, nav žīds, — kavalērists atbildēja.

Tad šis cilvēks pielēca man klāt un ieskatījās acīs.

— Jūs neesat žīds, — viņš ar stipru ukraiņu akcentu ierunājās kroplā valodā, krievu un ukraiņu vārdus jauk­dams, — bet neesat labāks par žīdu. Un, kā tik beigsies kauja, es nodošu jūs kara tiesai. Tiksiet nošauts par sa- botāžu. Neatkāpties no viņa ne soli! — viņš pavēlēja ka- valēristiem. — Un dot dakterim zirgu!

Es stāvēju, cietu klusu un, jādomā, biju bāls. Tālāk viss atkal norisinājās kā neskaidrā sapnī. Kaktā kāds žēli ierunājās:

— Jele apžēlojieties, pan pulkvedi…

Es neskaidri saskatīju drebošu bārdiņu, noskrandušu zaldāta šineli. Ap to pazibēja kavalēristu sejas.

— Dezertieris? — nodziedājās man jau pazīstamā pie- smakusī balss. — Ek tu, maita, maita!

Es redzēju, kā pulkvedis, mutei raustoties, izvilka no maksts greznu un drūmu pistoli un ar spalu iegāza no- skranduŠajam cilvēkam pa seju. Tas pasviedās sānis, aiz­rīdamies pats ar savām asinīm, nokrita ceļos. No viņa acīm straumēm sāka plūst asaras …

Un tad izzuda baltā, nosarmojusī pilsēta, gar sastingu­šās, melnās un noslēpumainās Dņepras krastu aizlocījās koku ieskauts ceļš, un pa šo ceļu, izstiepies līkumu līku­mos, virzījās pirmais jātnieku pulks.

Kolonnas beigās palaikam iegrabējās vezumnieku div­riči. Līgojās melnie pīķi, rēgojās smailie, nosarmojušie bašliki. Es sēdēju saltos seglos, brīžiem kustināju zābakos pirkstus, kas mokoši smeldza, elpoju pa bašlika spraugu, ap kuru bija izaugušas sarmas bārkstis, un jutu, kā mans seglu lokam piesietais čemodāniņš spiež kreiso gurnu. Mans vienmēr modrais konvojnieks klusēdams jāja bla­kus. Manī viss pamazām sastinga, tāpat kā stinga manas kājas. Laiku pa laikam es pacēlu galvu pret debesīm, rau­dzījos uz prāvajām zvaigznēm, un ausīs man gluži kā iesprūduši skanēja dezertiera smilksti, tikai šad tad no- klusdami. Pulkvedis Ļeščenko lika viņu sist ar šauteņu slauķiem, un turpat savrupmājā viņu sita.

Melnā tāle"tagad klusēja, un es ar skaudrām skumjām domāju par to, ka boļševiki laikam būs atsisti. Mans lik­tenis bija bezcerīgs. Mēs virzījāmies uz Slobodku — tur mums vajadzēja stāvēt un apsargāt tiltu pār Dņepru. Ja kauja pieklusīs un es nebūšu bijis tieši vajadzīgs, pulk­vedis Ļeščenko mani tiesās. To iedomājoties, es tīri vai sastingu un maigi un skumīgi ielūkojos zvaigznēs. Nebija grūti uzminēt tiesas spriedumu par nevēlēšanos tik bargos laikos ierasties divu stundu laikā. Diplomēta cilvēka me­žonīgais liktenis…

Pēc stundām divām viss atkal bija mainījies kā kalei­doskopā. Tagad bija izzudis melnais ceļš. Es nokļuvu istabā ar baltām, apmestām sienām. Uz koka galda atradās lukturis, gulēja maizes doniņa un izvandīta medicīniskā soma. Kājas man bija atsilušas, biju sasildījies, jo mel­najā dzelzs krāsniņā locījās zilgansārta uguns. Laiku pa laikam pie manis ienāca kavalēristi, un es viņus ārstēju. Lielākā daļa bija ar apsaldējumiem. Viņi vilka nost zā­bakus, attina autus, locījās sāpēs pie uguns. Istabā val­dīja sviedru, mahorkas un joda skābā smaka. Brīžiem biju viens pats. Konvojnieks bija mani pametis. «Jābēg,» es paretam pavēru durvis, paraudzījos laukā un redzēju kāpnes, ko apgaismoja notecējusi stearīna svece, sejas un šautenes. Māja stāvgrūdām pilna cilvēku, aizbēgt bija grūti. Es atrados štāba centrā. No durvīm atgriezos pie galda, nespēkā apsēdos, noliku galvu uz rokām un vērīgi klausījos. Pēc pulksteņa ievēroju, ka ik pēc piecām mi­nūtēm zem grīdas lejā atskan spalgi kliedzieni. Es jau pavisam noteikti zināju, kas tur notiek. Tur kādu sita ar slauķiem. Smilksti reizēm pārvērtās par kaut ko dobjai lauvas rēkoņai līdzīgu, reizēm par maigu, kā izklausījās cauri grīdai, lūgšanos un žēlošanos, it kā tur starp diviem draugiem norisinātos intīma saruna, reizēm skaņas spēji aprāvās kā ar nazi nogrieztas.

— Par ko jūs viņus tā? — es ieprasījos kādam no pet- ļuriešiem, kurš drebēdams stiepa rokas pret uguni. Viņa basā kāja atradās uz ķeblīša, un es triepu baltu ziedi uz izberztās čūlas pie sazilējušā lielā pirksta. Viņš atbildēja:

— Slobodkā iekritusi organizācija. Komunisti un žīdi. Pulkvedis pratina.

Es neko neatbildēju. Kad viņš aizgāja, ietinu galvu bašlikā, tad skaņas kļuva neskaidrākas. Tā pagāja kāds stundas ceturksnis, un no. snaudas, kurā aizvērto acu priekšā nemitīgi iznira bakurētainā seja zem cepures zel­tītajām tresēm, mani izrāva konvojnieka balss:

— Pans pulkvedis liek jums nākt.

Es piecēlos, konvojniekam ar izbrīnu noskatoties, attinu bašliku un devos kavalēristam līdzi. Mēs nokāpām apakš­stāvā, un es iegāju baltā istabā. Te es luktura gaismā ieraudzīju pulkvedi Ļeščenko.

Viņš bija līdz jostasvietai kails un, sakņupis uz tabu­retes, spieda pie krūtīm ar asinīm piesūkušos marli. Bla­kus stāvēja apjucis puisis un mīņājās, piešus šķindinā­dams.

— Nelietis, — pulkvedis novilka caur zobiem, tad uz­runāja mani: — Nu, pan dakteri, pārsieniet mani! Puis, izej laukā! — viņš pavēlēja kareivim, un tas rībināda- mies izspraucās pa durvīm. Mājā valdīja klusums. Un tajā brīdī nodrebēja loga rāmis. Pulkvedis pašķielēja uz melno logu, es arī. «Lielgabali», es nodomāju, drudžaini nopūtos un pavaicāju:

— No kā jums tas?

— Ar kabatas nazi, — pulkvedis drūmi atbildēja.

— Kurš tad?

— Nav jūsu darīšana, — viņš atbildēja ar saltu, ne­špetnu nicinājumu un piebilda: — Ai, pan dakteri, slikti jums klāsies!

Es pēkšņi sapratu: «Kāds nebija varējis izturēt viņa spīdzināšanu, bija meties viņam virsū un ievainojis. Tikai tā vien varēja būt…»

— Noņemiet marli, — es sacīju, pieliekdamies viņam pie krūtīm, kas bija noaugušas ar melnām spalvām. Taču viņš nepaspēja atņemt asiņaino vīkšķi, kad aiz durvīm atskanēja soļu troksnis, rosīšanās un kāda rupja balss iesaucās:

— Stāt, stāt, velns, kur lien …

Durvis atvērās, un istabā ieklupa izspūrusi sieviete. Vi­ņas seja bija sausa un, kā man likās, pat jautra. Tikai vēlāk, pēc krietni ilga laika, es sapratu, ka nevaldāms niknums var izpausties ļoti dīvainās formās. Kāda pelēka roka gribēja notvert sievieti aiz lakata, bet tas neizdevās.

— Ej prom, puis, ej prom! — pulkvedis pavēlēja, un roka nozuda.

Sievietes skatiens apstājās pie puskailā pulkveža, un viņa bez asarām balsī sausi noprasīja:

— Par ko nošāvāt vīru?

— Par ko vajadzēja, par to arī nošāvām, — pulkvedis izmeta un sāpīgi saviebās. Vīkšķis viņa pirkstos kļuva arvien sarkanāks.

Sieviete tā pasmīnēja, ka es sāku neatraudamies rau­dzīties viņai acīs. Nebiju redzējis tādu acu. Un tad viņa pagriezās pret mani un teica:

— Un jūs esat ārsts!…

Viņa piegrūda pirkstu pie piedurknes— sarkanā krusta — un nogrozīja galvu.

' — Ai, ai, — viņa turpināja, un acis viņai kvēloja, — ai, ai! Kāds jūs esat nelietis… Jūs esat mācījies universitātē un turaties kopā ar šitiem plukatām … Esat viņu pusē un liekat viņiem pārsējiņus?! Viņš cilvēkam tikai zvetē un zvetē pa seju. Līdz tas sajūk prātā… Bet jūs viņu pārsienat? …

Man acu priekšā viss sagriezās raibs, metās pat nelabi, un es jutu, ka tieši šobrīd sākas paši drausmīgākie un brīnumainākie notikumi manā nelaimīgajā ārsta dzīvē.

— Jūs to sakāt man? — es noprasīju un jutu, ka drebu. — Man? … Vai jūs maz zināt…

Bet viņa nevēlējās klausīties, pagriezās pret pulkvedi un iespļāva tam sejā.,Tas pielēca kājās un iesaucās:

— Puiši!

Kad tie sabruka istabā, viņš nikni teica:

— Uzdodiet viņai divdesmit piecas reizes ar slauķi!

Sieviete neko neteica, un viņu, zem rokām saņemtu, iz­vilka laukā, bet pulkvedis aizvēra durvis un aizlika priekšā krampīti, tad atslīga uz ķeblīša un aizmeta prom marles vīkšķi. No nelielā iegriezuma sūcās asinis. Pulk­vedis noslaucīja spļaudekli, kas bija ieķēries labajā ūsā.

— Sievieti? — es noprasīju gluži pārvērstā balsī.

Viņa acīs uzliesmoja niknums.

— Ehe-hē … — viņš novilka un uzmeta man draudīgu skatienu. — Nu es redzu, kas par putnu man iedots dak­tera vietā …

Vienu no lodēm es acīmredzot biju ietriecis viņam mutē, jo atceros, ka viņš līgojās uz ķeblīša un no mutes viņam plūda asinis, tūliņ pēc tam parādījās plankumi uz krūtīm un vēdera, tad viņam izdzisa acis un no melnām pārvēr­tās pienainās; beidzot viņš novēlās uz grīdas. Šaudams es, cik atceros, baidījos sajaukt skaitu un izšaut pēdējo — septīto lodi. «Tā, nu arī man beigas…» es domāju, un no brauniņa ļoti patīkami oda pēc dūmu gāzes. Tiklīdz durvis nobrakšķēja, es izmetos laukā pa logu, ar kājām izsizdains stiklus. Un liktenis bija man žēlīgs — izlēcu klusā pagalmā, gar malkas grēdām izskrēju tumšā ielā. Es noteikti būtu noķerts, taču nejauši uzdūros iegruvu- mam starp diviem mūriem, kas slējās cieši viens otram blakus, un tur, iedobē, gluži kā alā vairākas stundas no­sēdēju uz ķieģeļu drumslām. Man garām aizauļoja jāt­nieki — to es dzirdēju. Ieliņa veda līdz Dņeprai, un viņi ilgi siroja gar upi, mani meklēdami. Pa plaisu varēja re­dzēt vienu pašu zvaigzni, nezin kāpēc man šķita, ka tas bija Marss. Man izlikās, ka tā sasprāgst. Bija sprādzis pirmais šāviņš, aizsegdams zvaigzni. Un pēc tam visu nakti Slobodkā skanēja dārdi un grāvieni, bet es sēdēju ķieģeļu alā un klusēju, un domāju par savu zinātnisko grādu un par to, vai sieviete no slauķa sitieniem nomira vai ne. Bet, kad trokšņi apklusa un sāka aust gaismiņa, es izlīdu no iedobes, nespēdams ilgāk izturēt mocības — biju apsaldējis kājas. Slobodkā šķita kā izmirusi, valdīja klusums, zvaigznes bija izbālējušas. Un, kad nonācu pie tilta, viss bija tā, it kā ne pulkveža Ļeščenko, ne jātnieku pulka nekad nebūtu bijis… Tikai zirgu mēsli uz izdan­gātā ceļa …

Un es viens pats nosoļoju visu ceļu līdz Kijevai un iegāju tajā, kad jau bija pavisam gaišs. Mani sagaidīja dīvaina patruļa neparastās, ausainās cepurēs.

Mani apturēja, prasīja dokumentus.

Es atbildēju:

— Esmu dakteris Jašvins. Bēgu no petļuriešiem. Kur viņi ir?

Man paskaidroja:

— Naktī aizgāja. Kijevā ir revolucionārā komiteja.

Un redzu, ka viens no patruļniekiem ielūkojas man acīs, tad tā kā žēlsirdīgi atmet ar roku un saka:

— Ejiet, dakter, mājās!

Un es gāju.

Pēc klusuma brīža es Jašvinam pavaicāju:

— Vai viņš nomira? Vai jūs viņu patiesi nogalinājāt vai tikai ievainojāt?

Jašvins ar savu mazliet dīvaino smaidu atbildēja:

— Ak, varat būt droši. Es nogalināju. Varat paļauties uz manu ķirurga pieredzi.

1926

Загрузка...