Džeks Londons Četrdesmitās jūdzes vīri

Kad Lielais Dzims Beldens izteica šķietami nevainīgo piezīmi, ka irdenais ledus esot «diezgan jocīga padarī­šana», viņam ne prātā nenāca, pie kāda gala šie vārdi novedīs. Tāpat to nenojauta arī Lons Makfeins, apgalvo­dams, ka enkurledus, kas veidojoties upes dibena, esot vēl jocīgāks, un ne sapņos tas nerādījās Betlzam, kurš tūdaļ saka strīdēties, paziņodams, ka šāds ledus nemaz neeksistējot — tas esot tikai tāds bubulis.

— Un tu man gribi to iestāstīt, — Lons izsaucās, — kur tu tak gadu gadus esi pavadījis šitamā zemē! Un kur mēs tik daudz reižu esam ēduši no viena katla!

— Bet tas tak ir pret katru saprašanu, — Betlzs pa­lika pie sava. — Redzi, tā kā ūdens ir siltāks par ledu…

— Nu, ja tu ielūsti āliņģī, starpība liela vis nav.

— Tik un tā siltāks ir, jo nav tak sasalis. Un tu gribi iestāstīt, ka tas sasalst pie dibena?

— Ta es jau runāju tikai par enkurledu, Deivid, tikai par enkurledu. Vai ta tu nekad neesi braucis pa upi — ūdens dzidrs kā stikls, kad pēkšņi, tikpat kā kad mākulis būtu aizgājis saulei priekšā, irdenais ledus nāk augšā burbuļiem vien, līdz no krasta līdz krastam, no līkuma līdz līkumam visu upi klāj tikpat kā pirmais sniegs?

— Kā t' ne! Ne vienreiz vien, kad man gadījies aiz­snausties pie stūres aira. Bet tad ledus arvien izpeldēja no kādas pietekas, nevis nāca augšā burbuļiem vien.

— Bet tad, kad neiniegojies pie stūres, tad neesi re­dzējis?

— Nē, un tu arī neesi. Tas ir pret veselo saprātu. To tev teiks ikviens.

Betlzs uzrunāja pārējos, kas sēdēja ap pavardu, tomēr neviens neatbildēja, un ķīviņu turpināja tikai viņi ar Lonu Makfeinu divatā.

— Vai nu saprāts, vai neprāts, bet tā ir tīra patiesība, kad es tev saku. Viņgad rudens palos mēs ar Sitku Cār-

liju abi šito skatu redzējām, kad braucām lejup pa krā­cēm — tur aiz Paļāvības forta, jūs jau zināt. Bija tāds skaists rudens laiciņš — saule spīdēja pār zeltainām lap­eglēm un trīcošām apsēm, un upes burzguļi tā vien vizu­ļoja, bet talu aizmugurē no Ziemeļiem jau nāca ziema rokrokā ar zilo sala dūmaku. Tu jau pats zini, kā tas ir, kad upei gar malām sāk veidoties biezas, bārkstainas ledus joslas un gaiss šķiet it kā dzirkstījam, un tu jūti, kā tas dzirksteļo tev pa visām dzīslām, ik ar elpas vil­cienu tikpat kā jauna dzīvība nāk tev iekšā. Tādās reizēs, puis, pasaule sāk likties maza un kājas ta vien kņucl, kā gribas klaiņot apkārt.

Bet nu jau es ar aizklaiņoju sānis. Kā jau teicu, mēs abi iramies, un nekur ne miņas no ledus, tikai tas gar malām, kad indiānis pēkšņi paceļ irkli un sauc: «Lon Makfein! Paskaties uz leju! Biju gan par to dzirdējis, bet necerēju ieraudzīt!» Tu jau zini, Sitka Cārlijs, tāpat kā es, nav dzimis šajā novadā, un šis skats mums abiem bija jauns. Tā mēs ļāvām laivai slīdēt un, pārkāruši gal­vas pār malu katrs savā pusē, skatījāmies ūdenī, kas it kā kūsāja. Izskatījās nudien tāpat kā tajās dienās, ko es pavadīju pie pērļu zvejniekiem un raudzījos, kā jūras di­benā slejas koraļļu rifi — nu gluži kā zemūdens dārzi. Tur nu bija tas enkurledus, pikām vien salipis ap katru akmeni, nu tieši kā balti koraļļi.

Bet interesantākais skats bija vēl priekšā. Tikko mēs esam pāri krāces slieksnim, ūdens uzreiz kļūst balts kā piens un līmenis pārklājas ar sīkiem ripulīšiem kā pa­vasaros, kad ālatas paceļas virspusē vai kad līst smalks lietutiņš. Tur enkurledus cēlās augšā. Pa labi un pa kreisi, ciktāl vien varēja saredzēt, ūdens bija apklāts ar ledus birzumiem. Nu gluži kā ar biezputru, kas ķepējās pie mizas gar laivas sāniem un kā līme lipa pie irkļiem. Daudz reižu tiku braucis pāri šīm krācēm pirms tam un daudz reižu pēc tam, bet nekad vairs neko tamlīdzīgu ne­esmu skatījis. Šito ainu atcerēšos visu mūžu.

— Stāsti vien! — Betlzs vēsi atsaucās. — Domā, ka es ticēšu tādiem murgiem? Drīzāk jādomā, ka saules spī­dums būs apžilbinājis tev acis un svaigais gaiss apdul­linājis mēli.

— Pats savām acīm es to redzēju, un, ja Sitka Cārlijs bijis še, viņš ar to apliecinātu.

— Tomēr fakti ir fakti, un tos apiet nav iespējams. Tas nemaz nav lietu dabā, ka ūdens slānis, kas tālāk no gaisa, sasaltu pirmais.

— Bet es savām acīm …

— Nu ko tu tā esi uzkārsies uz vienu un to pašu! — aizrādīja Betlzs, kad Lona Makfeina straujās ķelta dus­mas saka kūsāt.

— Tātad tu man netici!

— Ja jau tu tik tālredzīgi esi uzminējis — nē, neticu; vispirmām kārtām es ticu dabai un faktiem.

— Ak tu mani sauc par meli? — Lons draudīgi ieklie­dzās. — Būtu jel pajautājis savai sievai — sivašietei. Viņa gan pateiks, ka es runāju patiesību.

Betlzs pēkšņi pārskaitās. Pats to neapzinādamies, īrs viņu bija sāpīgi aizskāris; jo Betlza sieva bija pa pusei baltā — kāda krievu zvērādu uzpircēja meita, un viņi bija laulājušies Nulatas grieķu pareizticīgo misijā — kā­dās tūkstoš jūdzes lejup pa Jukonu; līdz ar to viņa sieva bija daudz augstākas kastas nekā parasta iezemiete — sivašiete. Šī nianse ir tipiska Ziemeļzemei, un tikai Zie­meļzemes dēku meklētājs spēj to atšķirt.

— Vari uzskatīt, ka tieši tā, — Betlzs uzsvērti apstip­rināja.

Nākamajā mirklī Lons Makfeins bija nogāzis viņu uz grīdas, lokā sēdošie pielēca kājās, un kāds pusducis vīru nostājās starp abiem ķildniekiem.

Betlzs uzrausās kājās, slaucīdams no lūpām asinis.

— Nav nekas jauns — laist darbā dūri, bet nedomā vis, ka tas tev paliks neatmaksāts.

— Nekad mūžā vēl neviens mirstīgais nav mani no­saucis par meli, — skanēja pieklājīga atbilde. — Un lai lāsts pār manu galvu, ja es ar prieku nebūšu gatavs pa­līdzēt tev nokārtot rēķinu, vienalga, kādā veidā.

— Tev vēl arvien ir tā pati 38-55?

Lons palocīja galvu.

— Labāk būtu pagādājis sev kādu piemērotāku kalibru. Mans revolveris izurbs tevī caurumus valrieksta lielumā.

— Neraizējies, manas lodes gan tausta ceļu ar mīk­stiem snuķīšiem, bet, nākdamas otrā pusē ārā, tās ir iz­plētušās kā pankūkas. Un kad man būs tas prieks tikties ar tevi? Pie āliņģiem butu vispiemērotākā vieta.

— Nav slikta. Tātad pēc stundas esi tur, un ilgi tev nebūs uz mani jagaida.

Abi vīri apvilka duramus un izgāja no pasta ēkas, ne­likdamies ne dzirdam biedru protesta saucienus. Viss bija sācies ar tīro sīkumu, tomēr šādiem cilvēkiem sīkumi, ko uzkurina nesavaldīgs temperaments un stūrgalvīgs rak­sturs, drīz vien sakuplo par lielām nesaskaņām. Bez tam māksla, kā iegūt zeltu no pamatiežiem ar karsēšanas pa­ņēmienu, tobrīd vēl atradās nākamības klēpī, un Četrdes­mitās Jūdzes vīri, ko garā arktiskā ziema turēja ieslodzī­jumā, no pārēšanās un piespiedu bezdarbības bija kļuvuši augstprātīgi un viegli aizkaitināmi, gluži kā bites rudens pusē, kad stropi medus pārpilni.

Šai zemē toreiz likumu nebija. Arī jātnieku policija bija vēl nākamības perspektīva. Katrs, ko skāra kāds nodarī­jums, pats mēroja apvainojuma smagumu un pats no­teica sodu. Pēc kopīgas akcijas reti kad radās vajadzība, un visā drūmajā apmetnes vēsturē nebija gadījuma, kad būtu ticis pārkāpts astotais bauslis.

Lielais Džims Belaens tūdaļ noorganizēja improvizētu mītiņu. Skrafs Makenzijs tika iecelts par pagaidu priekš­sēdētāju un pie tēva Rubo aizsūtīts ziņnesis ar lūgumu pēc viņa laipnās palīdzības. Apmetnes iedzīvotāju stā­voklis bija paradoksāls, un viņi to apzinājās. Ar stiprākā tiesībām viņi varēja iejaukties un aizkavēt divkauju, taču šāda rīcība, kas gan pilnīgi sakrita ar vispārējo vēlēša­nos, bija pretrunā ar viņu pārliecību. Šo ļaužu primitīvā, sen novecojusī ētika atzina, ka ikvienam ir tiesība savu apkaunojumu dzēst, dodot sitienu pret sitienu, taču viņi nespeja samierināties, ar domu, ka divi tādi labi biedri kā Betlzs un Makfeins satiksies divcīņā uz dzīvību un nāvi. Valdīja uzskats, ka cilvēks, kas nepieņem izaicinā­jumu uz cīņu, ir gļēvulis, tomēr, kad nu šā uzskata parei­zība bija japārbauda dzīvē, divkauja šķita nepieļaujama.

Diskusiju pārtrauca steidzīga mokasīnu čirkstoņa sniegā un skaļi kliedzieni, ko noslēdza revolvera šāviens. Tad divējās vējtvera durvis atvērās un ienāca Meiltnuts Kids ar kūpošu revolveri rokā un priecīgi mirdzošām acīm.

— Trāpīju gan. — Viņš apmainīja tukšo patronu pret pilnu un piebilda: — Tavam sunim, Skraf.

— Vai Dzeltenajam Ilknim? — Makenzijs noprasīja.

— Nē, tam ar atplēsto ausi.

— Velnos! Viņam tak nekas nekaitēja.

— Iznāc ārā un paskaties uz viņu.

— Galu galā labi vien ir. Es jau paredzēju, ka beigas vien šim būs. Dzeltenais Ilknis šorīt atgriezies izrāva vi­ņam veselu robu no sana un mani gandrīz vai padarīja par atraitni. Klupa virsū Zarinskai, bet viņa tam iecirta ar brunču stērbeli pa purnu un paguva aizsprukt, tik vien kā šis noplēsa stērbeli un viņa pamatīgi izvārtījās sniegā. Tad viņš atkal aizdiedza uz mežu. Ceru, ka atpakaļ vairs nenāks. Vai tu arī esi kādu suni zaudējis?

— Vienu, vislabāko no bara — Šukumu. Šorīt pēkšņi kļuva traks, tomēr talu aizskriet nepaguva. Iedrāzās tieši Sitkas Čārlija aizjūga, un šie tad nu viņu izkaisīja pa visu ceļu. Bet tagad divi no tiem ir patikuši vaļā un plosās trakumā; kā redzi, savu darbu manējais ir paveicis. Suņu skaits pavasarī būs gaužām niecīgs, ja mēs kaut ko neuzsāksim.

— Un cilvēku skaits arī.

— Kā tā? Kuram tad lēkusies kāda nelaime?

— Āre, Betlzs ar Lonu Makfeinu sastrīdējās un pēc da­žām minūtēm lejā pie āliņģiem nokārtos rēķinu.

Atgadījums tika izstāstīts smalki jo smalki, un Meil- rnuts Kids, pieradis, ka biedri viņam arvien pakļaujas, nolēma ņemt lietu savas rokās. Viņš ātri sagudroja dar­bības plānu, izklāstīja to, un vīri apsolījās bez ierunām padoties viņa vadībai.

— Tātad redziet, — Meilmuts Kids nobeidza, — mēs jau tieši neaizskarsim viņu tiesību cīnīties, un tomēr es neticu, ka viņi šausies, kad atskārtis, cik gudri izdomāts mūsu plāns. Dzīve ir spēle, un cilvēki ir spēlmaņi. Viņi gatavi likt uz kārts visu savu mantību, ja ir kaut viena šanse no tūkstoša. Atņemiet šo vienīgo šansi — un viņi nespēlēs.

Meilmuts Kids pagriezās pret vīru, kas pārzināja pasta ēku. — Veikalniek, nosver trīs asis [2] vislabākās puscol- līgās Manilas kaņepāju tauvas.

— Mēs iedibināsim precedentu, ar kuru Četrdesmitās Jūdzes vīri rēķināsies līdz pat visu laiku galam, — viņš pareģoņa tonī piebilda. Tad saritināja tauvas gabalu sev ap delmu un savu sekotāju priekšgalā izgāja pa durvīm — tieši laikā, lai sastaptos ar abiem vaininiekiem.

— Kāda velna pēc viņš pina klāt manu sievu? — Betlzs ieaurojās pērkona balsī par atbildi kāda biedra mēģinā­jumam viņu samierināt. — Nebija nekādas vajadzības, — viņš apņēmīgi papildināja. — Nebija nekādas vajadzī­bas, — viņš atkārtoja vēl un vēlreiz, soļodams uz priekšu un atpakaļ un gaidīdams Lonu Makfeinu.

Bet Lons Makfeins tobrīd ar kvēlošu seju un lunkanu mēli lielīgi bārstīja ķecerīgus vārdus tieši baznīcas pār­stāvim sejā. — Jā, tēvs, — viņš brēca, — tad es ar vieglu sirdi ietišos uguns segā un visā garumā nolikšos kvē­lošu ogļu guļvietā. Nevienam nekad nebūs sacīt, ka Lons Makleins, nosaukts par meli, ir norijis apvainojumu, ne pirkstiņa nepakustinādams! Un es neprasu nekādas pie­došanas! Lai arī mana mūža gadi bijuši trakulīgi, tomēr sirds man arvien bijusi īstajā vietā.

— Tā jau nav sirds, Lon, — tēvs Rubo iestarpināja. — Tā ir lepnība, kas tevi urda nokaut savu tuvāko.

— Ek jūs, franči! — Lons attrauca. Un, jau pagriezies uz iešanu, piebilda: — Bet vai mesu manai piemiņai jūs nolasīsiet, ja laime nebūs man labvēlīga?

Bet priesteris tikai pasmaidīja un, cilādams mokasīnos autās kājas, devās uz klusējošās upes plašo klaidu. Līdz āliņģiem veda cieši nomīdīta taka sešpadsmitcollīgo nartu slieču platumā. Tai abās pusēs slējās dziļas, irdenas sniega kupenas. Cilvēki nesarunādamies soļoja rindā cits aiz cita, bet melnā sutanā ģērbtā priestera stāvs viņu vidū piešķīra visam gajienam bēru procesijas svinīgumu. Bija silta ziemas diena — Četrdesmitās Jūdzes laika ap­stākļiem — diena, kad debesis, smaguma piesūkušās, no­slīga tuvāk pie zemes un dzīvsudraba stabiņš termometrā sakāpa līdz neparastam līmenim — divdesmit grādiem zem nulles. Tomēr nekā patīkama nebija šajā siltumā. Stratosfēras augšējos slāņos gaiss nestrāvoja, un mākoņi karājās nekustīgi, drūmi solīdami drīzu sniegputeni, bet zeme vienaldzīga un nejūtīga, samierinājusies ar visu, gulēja ziemas miegā.

Kad āliņģis bija sasniegts, Betlzs, mēmā gājienā laikā domās, acīm redzot, vēlreiz pārdzīvojis visu ķildu, izšava pēdējo reizi savu «Nebija nekādas vajadzības!», bet Lons Makfeins joprojām nīgri klusēja. Dusmas viņu žņaudza tā, ka viņš nespēja parunāt.

Tomēr sirds dziļumos, kad uz brīdi pašu raizes neguva virsroku, abi vīri nevarēja vien nobrīnīties par saviem biedriem. Viņi bija gaidījuši protestēšanu, un šī klusējošā nepretošanās viņus sāpīgi aizskāra. Viņiem šķita, ka pelnījuši lielāku atsaucību no biedru puses, jo visi taču dzīvojuši tik tuvā saskarē, un ka nu šiem tiekot nodarīts pāri; neiespējama likās pat doma vien, ka tik daudzi viņu brāļi, ne vārdiņa neiebilstot, sapulcējušies tikpat kā uz svētkiem noskatīties, kā viņi abi nošaus viens otru. Do­māt, it kā viņu vērtība sabiedrības acīs būtu kritusies. Biedru izturēšanās abus vīrus iedzina neizpratnē.

— Muguru pret muguru, Deivid. Un vai šausim no piecdesmit soļu attāluma vai no divtik liela?

— Piecdesmit, — skanēja asinskārīga atbilde, gan pikti norūkta, tomēr stingra un noteikta.

Bet te pēkšņi īra vērīgā acs pamanīja jauno Manilas šķiedras tauvu, kas gan nebija dižīgi izlikta izradīšanai, bet it kā nejauši aptīta ap Meilmuta Kida delmu, un viņu cauršalca aizdomu pilnas bažas.

— Un ko t' jūs taisaties darīt ar to virvi?

— Pasteidzieties takl — Meilmuts Kids paskatījās savā pulkstenī. — Man būdā ir iejauta maizes mīkla, un ne­gribas, ka tā sakristos. Un kājas ar sāk salt.

Arī pārējie visādos uzskatamos veidos izrādīja savu nepacietību.

— Jā, bet virve, Kid? Tā tak ir pavisam jauna, un tavi maizes klaipi gan nebūs tik smagi, ka jāvelk ārā ar virvi?

Pa to laiku Betlzs bija paskatījies apkārt. Tēvs Rubo, kam nupat bija ataususi šīs situācijas humorpilnā jēga, noslēpa smaidu aiz cimdotās rokas.

— Nē, Lon, šī virve domāta cilvēkam. — Ja vien va­jadzēja, Meilmuts Kids prata runāt ļoti izteiksmīgi.

— Kuram cilvēkam? — Arī Betlzs atģidās, ka te kaut kas varētu attiekties tieši uz viņu.

— Tam otrajam.

— Un kurš tas būtu?

— Paklau, Lon, un tu arī, Betlz! Mēs savā starpā ap­spriedām jūsu ķīviņu un nonācām pie viena secinājuma. Mēs zinām, ka mums nav tiesību aizliegt jums šauties…

— Pilnīgi pareizi, puisi

— Un mēs pat negrasāmies to darīt. Bet ir kaut kas, ko mēs varam darīt un arī darīsim: panāksim, lai šī būtu vienīgā divkauja Četrdesmit Jūdžu vēsturē, dosim mācību katram che-cha-qua, kas vien kādreiz brauks augšup vai lejup pa Jukonu. Tas no jums, kurš paliks dzīvs, tiks pa­kārts pie tuvākā koka. Tā, tagad ķerieties pie lietas!

Lons šaubīdamies pasmīnēja, tad viņa seja noskaid­rojās.

— Skaiti soļus, Deivid, — piecdesmit soļu, apgriezties un šaut tikmēr, kamēr viens no mums izlaiž garu. Šitie jēra dvēseles jau savu mūžu nedabūs gatavu kaut ko tādu, un liec vērā, ka ta ir tikai mānīšanās īsti jcnkiju garā.

Viņš devās uz priekšu ar pašapmierinātu smaidu sejā, bet Meilmuts Kids viņu apturēja.

— Lon! Vai sen jau, kopš tu mani pazīsti?

— Sen gan.

— Un tu, Betlz?

— Nākamgad jūnija palos būs pieci gadi.

— Un vai jūs kaut reizi pa visiem šiem gadiem esat piedzīvojuši, ka es butu lauzis doto vārdu? Vai dzirdē­juši ko tamlīdzīgu par mani?

Abi vīri papurināja galvu, cenzdamies izprast, kas aiz tā visa slēpjas.

— Nu, kā tad jūs domājat — vai uz manu solījumu var paļauties?

— Tikpat kā uz parādzīmi, — Betlzs atteica.

— Pavisam droši, tikpat droši, kā es ticu, ka reiz no­kļūšu debesīs, — braši apstiprināja Lons Makfeins.

— Tad klausieties! Es, Meilmuts Kids, dodu jums vārdu — un jūs zināt, ko tas nozīmē! — ka tas no jums, kurš netiks nošauts, desmit minūtes pēc dueļa karāsies virvē. — Viņš pakāpās atpakaļ ta, kā to būtu varējis darīt Pilāts pēc tam, kad bija mazgājis rokas.

Iestājās pauze, un pār Četrdesmitās Jūdzes vīriem no­gula klusums. Debesis bija noslīgušas vēl zemāk, un no tam lidinājās sala kristāliņu makulis - sīki, ģeometriski precīzi puteklīši, krāšņi, gaistoši kā elpas pūsma, un to­mēr tiem bija lemts eksistēt, līdz saule atgriezdamās būs nostaigājusi pusi sava ziemas ceļa. Abiem šiem vīriem sava laikā bija gadījies riskēt bezcerīgos gadījumos — un viņi bija riskējuši ar lāstu vai ar joku uz lūpām, bet ar nesatricināmu cerību sirdī, ka palīdzēs laimīgā gadījuma dievs. Tomēr šoreiz uz šo žēlsirdīgo dievību nebija ko gaidīt. Viņi vērīgi pētīja Meilmuta Kida seju, bet tikpat labi būtu varējuši vērties sfinksas acīs. Minūtes pagāja klusumā, un abi arvien skaudrāk juta nepieciešamību kaut ko sacīt. Pēdīgi klusumu lauza kāda vilku suņa gau­das no Četrdesmitās Jūdzes puses. Žēlabainā skaņa, pieņemdamās skaļumā, pauda visas ciešanas, kādas izjūt salauzta sirds, un tad pēdīgi noklusa ar gari stieptām elsām.

— Nudien, lai lāsts pār manu galvu! — Betlzs saslēja siltās virsjakas apkakli un bezpalīdzīgi paskatījās apkārt.

— Varenu spēli tu esi uzsācis, Kid, — Lons Makfeins iesaucās. — Visas likmes tiek spēles turētājam, bet ne kripatiņas pretspēlētājam! Pats velns nevarētu izpunktie- rēt kaut ko tik bezjēdzīgu — un lai esmu nolādēts, ja es uz to ielaižos!

Krikšķinādami, apspiezdami pa piesmakušam smiekli­ņam un pamezdami cits citam zīmīgus mirkšķus, ko tikko varēja samanīt aiz sala apsarmojušām skropstām, vīri kāpa augšup pa piekrastes ledū izcirstajiem kāpieniem un devās pāri ielai uz pastu. Stieptā gaudošana tagad at­skanēja tuvāk, un taja jautās kāda jauna, draudīga pie­skaņa. Aiz pakša griezīgi iespiedzās sieviete. Kāds iebrē­cās: «Tur viņš nāk!» Tad vīru pūlī iedrāzās indiāņu zēns, kuram sekoja pusducis pārbiedētu suņu, skriedami uz dzī­vību un nāvi. Un tiem pakaļ kā pelēks zibens joņoja Dzel­tenais Ilknis ar saboztu spalvu. Visi aizmuka kur kurais, aizkavējās tikai jenkijs. Indiāņu zēns bija kaut kur aiz­ķēries un paklupis. Betlzs apstājās tieši tik ilgi, lai sa- grabtu zēnu aiz vaļīga zvērādu kamzoļa, tad metās uz saistīto pāļu aizžogojumu, kur jau bija patvērušies daži viņa biedri. Dzeltenais Ilknis, trenkdams kādu no suņiem, lēkšoja atpakaļ. Bēgošais suns, gan vēl ne traks, bet ap­dullis aiz bailēm, notrieca Betlzu no kājām un aizjoņoja pa ielu augšup. Meilmuts Kids nemērķēdams izšāva' uz Dzelteno Ilkni. Trakais suns, pa pusei apmetis gaisā kū­leni, nokrita uz muguras, tad ar vienu vienīgu lēcienu bija kājās un jau pusceļā līdz Betlzam.

Tomēr nākamais — liktenīgais lēciens tika apturēts. Lons Makfeins izdrāzās no aizžogojuma un metās zvēram pretī; viņu ķermeņi gaisā triecās viens pret otru. Kū­leņiem abi aizripoja pa zemi: Lons izstieptā rokā turēja suni aiz rīkles, aizmiedzis acis zem smirdošajām slienām, kas šļakstījās viņam sejā. Tad Betlzs, turēdams revolveri rokā un aukstasinīgi nogaidījis izdevīgu mirkli, izšķīra šo cīņu.

— Tā, lūk, bija godīga spēle, Kid, —- Lons piezīmēja, piecēlies kājās, un izpurināja sniegu no piedurknēm, — un godīga likmes daļa ari man ka pretspēlētājam.

Tovakar, kamēr Lons Makfeins, kārodams atgriezties visu piedodošās baznīcas apkampienos, bija devies uz tēva Rubo būdu, Meilmuts Kids izrunājās plaši un gari, tomēr gandrīz veltīgi.

— Bet vai tu būtu to darījis, — Makenzijs neatlaidās, — ja nu viņi tiešām būtu šāvušies?

— Vai esmu jel reizi lauzis savu vārdu?

— Nē, bet šoreiz nav runa par to. Atbildi uz jautā­jumu. Vai būtu?

Meilmuts Kids izslējās.

— Skraf, es visu laiku sev jautāju to pašu, bet…

— Nu, nu?

— Nu jā, līdz šim atbildi vēl neesmu atradis.


Загрузка...