Džordžeta HeiereFrederika. No angļu valodas tulkojusi Ingūna Jundze

Džordžeta Heiere ir uzrakstījusi vairāk nekā piecdesmit grāmatu. Viņa ir viena no mīlētākajām un zināmākajām vēsturisko romānu autorēm, kura Lielbritānijas pavaldonības laiku attēlo tik spilgti, it kā pati tajā būtu dzīvojusi. Savu pirmo romānu “Black Moth” Džordžeta Heiere sarakstīja, kad viņai bija tikai piecpadsmit gadu, un tas bija paredzēts viņas sasirgušā brāļa izklaidēšanai. Šās autores pēdējais romāns ir “My Lord John”. Džordžeta Heiere ir kļuvusi populāra tieši ar saviem vēsturiskajiem romāniem, taču viņa ir sarakstījusi arī vienpadsmit detektīvstāstu. Rakstniece nomira tūkstoš deviņi simti septiņdesmit ceturtajā gadā septiņdesmit viena gada vecumā.

PIRMĀ NODAĻA

Ne vairāk kā piecas dienas pēc tam, kad viņa savam brālim, augsti godājamajam marķīzam Olverstokam, bija aizsūtījusi steidzamu ziņojumu ar aicinājumu ierasties, cik ātri vien iespējams, atraitne lēdija Baksteda ļoti apmierināta uzklausīja savas jaunākās meitas vēsti par to, ka tēvocis Vērnons ir tikko piebraucis pie mājas un izskatās gluži kā jauna piecu pensu monēta un mugurā viņam ir mētelis ar neskaitāmām pelerīnēm. – Un arī ekipāža ir gluži jauna. Tik eleganta, mamm! Viss tik jauns un spožs! – mis Kitija paziņoja un, piespiedusi degunu pie loga, pūlējās saskatīt kaut ko vairāk. – Viņš nu gan ir varen glauns, vai ne, mamm?

Lēdija Baksteda izrādīja savu neapmierinātību un stingri piekodināja meitai šādus vārdus aizmirst, jo jaunai lēdijai tādus lietot neklājas, tas neatbilst viņas sabiedriskajam stāvoklim. Pēc tam viņa meitu steigšus aizsūtīja uz mācību istabu.

Pie sava brāļa apbrīnotāju pulka lēdija Baksteda nepiederēja. Un tas, ka viņš bija izvēlējies Grosvenorpleisā ierasties smalkā ekipāžā, nekādi neietekmēja viņas vēlību.

Bija dzidrs pavasara rīts, tomēr pūta ass vējš un neviens, kurš marķīzu pazina, neiedomātos, ka viņš savus labi koptos šķirnes zirgus atstās ārā stāvam ilgāk par piecām minūtēm. Un tas īsti neiederējās lēdijas Bakstedas prātā izveidotajā priekšstatā par marķīzu – viņa, protams, nebija tik krasi noskaņota kā vecākā māsa, kura nekad negaidīja neko labu no cilvēkiem, – tomēr Olverstoks, viņasprāt, bija egoistiskākais un nelaipnākais radījums uz pasaules.

Šajā jautājumā lēdija Dževingtone, valdonīga, krietni vairāk nekā četrdesmit gadus veca matrona, varēja sniegt vienīgi daļēju atbalstu. Lēdija bija noskaņota domāt (un tieši tā arī domāja), ka viņas vienīgais brālis ir nelaipns egoists, tomēr nesaskatīja nevienu iemeslu, kālab gan viņai Luīzas dēļ būtu jādara kaut kas vairāk nekā sevis pašas labā. Luīzai bija divi dēli un trīs meitas, un lēdija Dževingtone nebija gatava nosodīt Olverstoku par to, ka viņam noteikti nerūp neviens no šiem radiniekiem. Nudien bija gluži neiedomājami, ka par tik ikdienišķiem bērniem kāds vispār varētu ieinteresēties. Tas, ka lords Olverstoks tikpat lielu neieinteresētību izrādīja arī par viņas pašas atvasi, tikai pierādīja viņa egoistisko dabu. Ikviens taču būtu gatavs uzskatīt, ka smalku aprindu vecpuisis, kuram turklāt pieder arī vērā ņemams kapitāls, būtu tikai priecīgs par iespēju sniegt atbalstu tik daudzsološam māsasdēlam, kāds bija viņas Gregorijs, un palīdzēt iekļūt izmeklētajās aprindās, kurās pats gozējās un bija gatavs uzņemties pūles turp atvērt ceļu arī dārgajai Annai. Tas, ka Anna pat bez vismazākās palīdzības no viņa puses bija kļuvusi par iekārojamu līgavu, nekādi nemazināja lēdijas aizvainojumu. Viņa gan atzina par pamatotu sava vecmodīgā vīra aizrādījumu, ka aprindas, pie kurām pieder Olverstoks, viņa uzskata par seklām un nemitējas izteikt cerību, ka Gregorijs nekad nepieļaus, lai tiktu tajās ievilkts, tomēr nespēja piedot Olverstoka neieinteresētību kaut vai mēģināt to izdarīt. Lēdija sacīja, ka viņa par to pat neliktos ne zinis, ja vien viņai nebūtu pamatota iemesla pieņemt, ka Olverstoks ir ne vien nopircis korneta vietu leibgvardē savam gados jaunajam radiniekam un mantiniekam, bet arī piešķir viņam pieklājīgu naudas summu tēriņiem. Savukārt lords Dževingtons viņai atbildēja, ka pats ir gana spējīgs nodrošināt savu dēlu, kurš, kā zināms, pat nav devis ne mazāko mājienu par vēlmi kaut ko saņemt no sava tēvoča, un ka viņš – lords Dževingtons – varot visai atzinīgi novērtēt Olverstoka veselo saprātu, jo marķīzs nav piedāvājis finansiālu palīdzību. Ir taču saprotams, ka šādu piedāvājumu godājamie Gregorija Sendridža vecāki no sirds noraidītu. Un tā bija skaidra patiesība, tomēr lēdija Dževingtone uzskatīja, ka Olverstokam nepiemīt ne kripatas pareizo jūtu. Pretējā gadījumā viņš noteikti būtu izrādījis savu labvēlību nevis kaut kādam brālēnam, bet gan savam māsasdēlam. Viņa bija dziļi pārliecināta arī par to, ka labāk organizētā sabiedrībā Olverstoka vecākās māsas dēls būtu tas, kurš mantotu viņa īpašumus, nevis brālēna dēls.

Lai arī nevēlēdamās redzēt Gregoriju negodīgā kārtā nonākušu labākās pozīcijās, lēdija Baksteda tomēr bija vienotos uzskatos ar māsu attieksmē pret Endimionu Dontriju. Abām bija kopīgs tas, ka lēdijas šo cilvēku nicināja, un abas atbalstīja viena otru visā, kas saistījās ar vēršanos pret viņu. Nevienam nenāca ne prātā uzdot jautājumu, vai šis naidīgums pret nevainojamo jauno cilvēku cēlās no nepatikas pret viņa māti, kas bija palikusi atraitnēs, vai arī to veicināja jaunekļa pievilcīgais vaigs un lieliskais augums, kurš pavisam noteikti atstāja dziļā ēnā gan Gregoriju Sendridžu, gan arī jauno lordu Bakstedu.

Lai kāds arī būtu patiesais iemesls, abas Olverstoka vecākās māsas bija nešaubīgi pārliecinātas, ka nebūtu iespējams sameklēt vēl nepiemērotāku un nekam nederīgāku mantinieku par Endimionu: gluži tāpat māsas bija vienotas uzskatos, ka nekādā ziņā nav vērts nopūlēties, lai pievērstu brāļa uzmanību glītākajām un piemērotākajām jumpravām, kuras gadu no gada lielā skaitā parādījās sabiedrībā.

Taču par Olverstoka galveno grēku tika uzskatīts tas, ka viņam viss ļoti ātri apnika un kļuva garlaicīgs. Un māsas tālab jutās satriektas. Lai gan viņam piemita ārkārtīgi daudzas sliktas īpašības, abas lēdijas tomēr neuzskatīja viņu par cilvēku, kas nav spējīgs pakļauties sievietes valdzinājumam, un nebija arī tādas aitasgalvas, lai ļautos optimismam brīdī, kad viņš sāka izrādīt maigumu pret kādu izcilu dārgakmeni – skaistu un augstdzimušu jaunavu, ko viņam deguna galā pagrūdušas māsas. Dažas nedēļas viņš bija pilnībā spējīgs lēdiju apburt un izrādīt viņai savu galantumu, lai pēc tam sāktu izturēties visai dīvaini un pat aizmirstu par to, ka šāda sieviete vispār eksistē. Kad māsas atskārta, ka šo jaunavu piesardzīgie vecāki sāk uz brāli raudzīties ar greizu aci un viņš tiek uzskatīts par bīstamu, abas lēdijas atmeta ar roku saviem pūliņiem sagādāt Olverstokam līgavu un enerģiski ķērās pie daudz vieglāka uzdevuma. Lēdijas sūkstījās par viņa slinkumu, nosodīja viņa egoismu un izteica pārmetumus viņam par itin visiem pārkāpumiem, par kuriem viņām tapa zināms. Vienīgi jaunākā māsa izturējās apvaldīti, taču, atteikusi vairākiem glaimojošiem rokas un sirds piedāvātājiem, apprecējusies tikai sava prieka pēc un par vīru izraudzījusies vienkāršu lauku cilvēku, viņa reti iegriezās metropolē, tādējādi savu māsu acīs kļūdama par vērā neņemamu lielumu. Ja viņas vispār kādreiz apsprieda māsu, un to viņas darīja patiešām reti, tad šajās sarunās allaž skanēja vārdi “nabaga Eliza”. Viņas zināja, ka Olverstokam jaunākā māsa ir daudz tuvāka nekā vecākās, tomēr viņām ne prātā nenāca prasīt nabaga Elizas padomu brāļa apprecināšanas darījumos. Kad tas būtu izdarīts, viņas varētu noraidīt jebkurus mājienus par to, ka jelkādā veidā ietekmējušas Olverstoku.

Šajā reizē lēdijas Bakstedas uzaicinājums ierasties nenozīmēja, ka viņa grasītos brālim lasīt kārtējo lekciju. Nudien, viņa bija cieši apņēmusies neteikt neko tādu, kas liktu viņam sajusties neomulīgi. Kamēr lēdija gaidīja brāļa ienākšanu istabā, cerība, kas (par spīti iepriekšējai pieredzei) bija modusies krūtīs, izdzirdot par viņa ierašanos, tomēr bija pacēlusi galvu, lai gan viņam bija tik raksturīgi ļaut aizritēt piecām dienām un tikai tad uzņemties grūtības un paklausīt aicinājumam, kas patiesībā prasīja tūlītēju reakciju. Lēdijai Bakstedai tikai ar grūtībām izdevās sejā iemānīt priecīgas sagaidīšanas cienīgu izteiksmi; šo māku viņa bija izkopusi ilgos pūliņos. Vēl lielāki pūliņi viņai bija nepieciešami, lai balsī ieskandinātu sirsnības notis, kad brālis, neviena nepieteikts, iesoļoja istabā. Arī tas lordam Olverstokam bija ļoti raksturīgi – viņš mēdza izturēties pārmēru ikdienišķi, lai gan saskarsme ar īstu lēdiju prasīja kaut ko citu. Nudien nebija saprotams – un lēdija Baksteda neredzēja ne mazāko iemeslu –, kālab gan brālim viņas namā būtu jāizturas tik brīvi, it kā tas piederētu viņam.

Apslāpēdama savu aizkaitinājumu, viņa pastiepa roku sveicienam un sacīja: – Vērnon, mans dārgais! Cik brīnišķīgs pārsteigums!

– Kas tad te tik pārsteidzošs? – viņš vaicāja un mazliet pacēla uz augšu savas melnās uzacis. – Tu pati uzaicināji mani ierasties. Vai varbūt es kļūdos?

Smaids kā pielīmēts nemainīgi palika lēdijas Bakstedas lūpās, taču viņas vārdos ieskanējās nepārprotams dzēlīgums: – Es patiešām tevi aicināju, taču tas notika jau pirms daudzām dienām un es nodomāju, ka tu esi izbraucis no pilsētas!

– Ak, nē! – viņš noteica un dāvāja māsai uzsvērti siltu smaidu.

Lēdija Baksteda nebija tik viegli maldināma, tomēr uzskatīja, ka prātīgāk būtu izlikties nemanām šo tīšo izaicinājumu. Viņa ar delnu papliķēja pa sofu un aicināja brāli apsēsties. Viņš nepaklausīja, bet devās pie kamīna, paliecās uz priekšu tuvāk ugunij, lai sasildītu rokas, un sacīja: – Es nevarēšu uzkavēties ilgi, Luīza. Ko tieši tu no manis vēlies?

Iepriekš lēdija bija nolēmusi sarunu vadīt pakāpeniski un taktiski, tāpēc tiešs jautājums viņu gan saniknoja, gan izsita no līdzsvara. Viņa vilcinājās ar atbildi, un lords Olverstoks paraudzījās uz māsu. Tumši pelēkajās acīs uzzibsnīja draisks mirdzums, pēc tam viņš vaicāja: – Tātad?

Viņai tomēr nevajadzēja atbildēt nekavējoties, jo telpā ienāca virssulainis un atnesa atspirdzinājumus, kādus uzskatīja par šim gadījumam piemērotiem. Kamēr virssulainis nolika smago paplāti uz galdiņa telpas malā un priviliģēta kalpotāja pārliecinātajā balsī informēja marķīzu par to, ka uzdrīkstējies atnest Malagas kalnu vīnu un šeriju, lēdijai bija laiks pārdomāt ieplānotās sarunas gaitu un ar sašutumu pamanīt, ka brālis šim apmeklējumam izraudzījies bridžus un garstulmu zābakus. Šis ietērps bija tikpat tāls no smalkuma un tikpat nožēlojami neformāls kā viņa ierašanās. Šie zābaki bija nospodrināti līdz pilnībai un kaklauts ideāli piemeklēts, bet mētelis nenoliedzami bija meistara šūts un piegulēja viņam tik labi kā cimds rokai, un tas viss kalpoja vienīgi tam, lai pastiprinātu viņas neapmierinātību. Lēdija pat būtu piedevusi brālim vienaldzību un pienācīgas cieņas neizrādīšanu – ja tas kaut kādā mērā izpaustos arī viņa ārienē. Taču nevienu, kurš izskatījās tik elegants kā allaž viņas brālis un kura stilu kopēja tik daudzi mūsdienīgi džentlmeņi, nevarēja nodēvēt par nevērīgu pret modi. Nudien – lēdija pat kādā niknuma brīdī bija vaicājusi, vai viņam vispār rūp kaut kas, izņemot paša drānas. Uz to Olverstoks pēc pārdomu brīža bija pavēstījis, ka neapšaubāmi drēbes esot visai svarīgas, taču viņam rūpot arī viņa zirgi.

Vērnons bija šķērsojis istabu un piegājis pie galdiņa; tā kā virssulainis bija telpu jau pametis, brālis piedāvāja:

– Šeriju, Luīza?

– Manu dārgo Vērnon, nu jau tev vajadzētu zināt, ka es nekad nepieskaros šerijam!

– Nudien, man to vajadzēja zināt? Bet man ir tik pārsteidzoši slikta atmiņa…

– Ne jau tādā gadījumā, ja tu no tiesas kaut ko vēlies atcerēties!

– Nē, nē! Tādā gadījumā gan ne, – viņš labprāt piekrita, tad paraudzījās pāri istabai uz māsu, uz viņas sakniebtajām lūpām un seju, kurā aizvien izteiktāk iekvēlojās dusmu sārtums, un piepeši iesmējās. – Tu nu gan esi viena īsta aitaspiere, mana dārgā māsa! Nekad es vēl neesmu sastapis nevienu citu, kurš uz āķa uzķertos tik viegli kā tu. Ko tad tu vēlētos iedzert? Vīnu?

– Es iedzertu kādu pusglāzi liķiera, ja tu būtu tik laipns un man to ielietu, – viņa stīvi attrauca.

– Tas, protams, būs nežēlīgs pārbaudījums manām jūtām, taču es tev šo laipnību izrādīšu. Tas nudien ir briesmīgs dzēriens šai stundai! Vai… patiesību sakot, jebkurai diennakts stundai, – Vērnons domīgi piebilda, tad paņēma glāzi un devās pie māsas savā dīkdienīgajā gaitā, tomēr izrādīdams dzimuša atlēta iznesību. – Tātad? Kas atgadījies šajā reizē? Saki skaidri un gaiši! Es negribu, lai mani zirgi apsaldētos.

– Es vēlos, lai tu apsēdies! – viņa ērcīgi pavēlēja.

– Dzirdu un paklausu, bet, Dieva dēļ, nevelc garumā! – viņš atbildēja un iekārtojās klubkrēslā iepretī kamīnam.

– Ir sagadījies tā, Olverstok, ka es vēlos tev lūgt palīdzību, – viņa sacīja.

– Dārgā Luīza, to es aptvēru jau tad, kad tikko biju izlasījis tavu vēstuli, – viņš biedējoši pieklājīgi atteica. – Neapšaubāmi tu varēji uzaicināt mani, lai mēģinātu satriekt ar kādu no savām trauslajām dāmām, taču tavs vēstījums bija tik piebārstīts ar mīļiem vārdiem, ka šīs aizdomas jau gandrīz uzreiz pagaisa, atstājot vienu vienīgu alternatīvu – tu vēlies, lai izdaru kaut ko tavā labā.

– Man laikam vajadzētu justies pateicīgai, ka tu vispār atcerējies par manu vēstuli, kurā lūdzu tevi ierasties! – viņa atteica, nikni skatīdamās uz brāli.

– Tu pat iedomāties nespēj, Luīza, kāds man ir kārdinājums pieņemt tavu pateicību ar tam piedienošu smīnu, – viņš sacīja māsai. – Taču es nemūžam neatļautos piesavināties pagodinājumu, kas pienākas kādam citam cilvēkam. Trevors parūpējās, lai es to neaizmirstu.

– Tu vēlējies man pateikt, ka misters Trevors lasīja manu vēstuli? – lēdija Baksteda aizkaitināti noprasīja. – Tavs sekretārs?!

– Es viņam maksāju par to, lai viņš lasītu manas vēstules, – viņa gaišība paskaidroja.

– Taču ne jau tās, kuras rakstījuši tev tuvākie un dārgākie cilvēki!

– Nē, nē! Tās nekādā ziņā! – viņš apstiprināja.

Lēdijas Bakstedas krūtis satraukti cilājās. – Tu esi tāds… – Viņa piepeši apklusa un novaidējās. Lēdijas Bakstedas iekšējā cīņa bija skaidri pamanāma, taču viņa tajā guva panākumus un pat pasmaidīja, lai ar atzīstamu prasmi pat samērā jautri pateiktu: – Nelietis! Es nedrīkstu pieļaut, ka tu mani sadusmo! Es vēlos parunāt par Džeinu.

– Kas, pie joda, ir… Ak, jā, es taču zinu! Viena no tavām meitenēm.

– Mana vecākā meita. Un es atļaušos tev atgādināt, Olverstok, ka arī tava māsasmeita!

– Luīza, tu esi netaisna! Man nav nepieciešams šāds atgādinājums.

– Es šajā sezonā savu dārgo bērnu izvedīšu sabiedrībā, – lēdija paziņoja, izlikdamās nedzirdam viņa piebildi. – Un, protams, stādīšu viņu priekšā arī Viņas Majestātei kādā no viņas viesistabām… ja vien karaliene tādus pasākumus vēl rīko. Esmu dzirdējusi runājam, ka pašlaik viņas veselība esot tik vārga…

– Tev nāksies kaut ko izdarīt ar viņas vasarraibumiem… ja vien viņa ir tā, ko es domāju, – lords pārtrauca māsas runas plūdus. – Vai esi izmēģinājusi ar citronūdeni?

– Es taču tevi šurp neaicināju tāpēc, lai apspriestu Džeinas ārieni! – lēdija atcirta.

– Ak tā? Kāpēc tad tu mani uzaicināji?

– Tāpēc, ka es vēlējos lūgt, lai tu sarīko balli viņai par godu… Olverstoku namā! – viņa steidzīgi nobēra.

– Ko tu vēlies, lai es izdaru?!

– Es ļoti labi zinu, ko tu grasies sacīt, bet vismaz apsver šādu iespēju, Vērnon! Viņa ir tava māsasmeita. Vai gan iespējams atrast vēl piemērotāku vietu viņas debijas ballei?

– Šo pašu namu! – viņš bez mazākās kavēšanās attrauca.

– Ak, nevajag taču būt tādam īgņam! Es esmu pārliecināta, ka šajā telpā nevarētu dejot vairāk kā trīsdesmit pāru. Un visa tā kņada un apgrūtinājumi! Par tiem man pat domāt negribas!

– Es gan par to domāju! – atteica lords.

– Bet tas taču nav salīdzināms! Proti, šeit man nāktos pārvietot visas mēbeles no viesistabas. Turklāt viesību galds būtu jānovieto ēdamistabā, bet atpūtas telpā būtu jāatvēl vieta dāmu mantijām… turpretī Olverstoku namā ir tik pasakaina balles zāle! Un tās taču ir arī manas agrākās mājas!

– Un tagad tās ir manas mājas, – marķīzs atgādināja. – Patiesi, mana atmiņa reizēm mēdz izspēlēt nelāgus jokus, taču es visai labi atceros to kņadu un apgrūtinājumus, kas saistījās ar balles rīkošanu par godu Augustai, pēc tam arī Elizai un tev pašai. Mana visudārgā māsa, atbilde ir “nē”!

– Vai tad tevī vispār nav jūtu? – lēdija Baksteda traģisma pilnā balsī vaicāja.

Olverstoks bija izņēmis no kabatas emaljētu tabakdozi un kritiski pētīja gleznojumu uz tās vāciņa. – Nē, nudien nekādu. Vai tik es neesmu kļūdījies, kad iegādājos šo te? Tajā brīdī man tā izskatījās gluži tīkama, taču pamazām es sliecos domāt, ka tā ir pat diezgan neizteiksmīga. – Lords Olverstoks nopūtās un ar labi ietrenētu īkšķa kustību atvēra tabakdozi. – Un es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis sajaukums man noteikti nav pa prātam, – viņš noteica, paostīdams gluži niecīgu tabakas šķipsniņu un pēc tam ar izteiktas nepatikas grimasi sejā notīrīdams pirkstus. – Tu noteikti sacīsi, ka man jau nu vajadzēja būt gudrākam un neļaut, lai Mendlšems pierunā mani izmantot viņa iecienīto šķirni. Un tev visādā ziņā būs taisnība. Nekad nevajag jaukt šķirnes! – Lords piecēlās kājās. – Ja tas būtu viss, tad es atļaušos atvadīties.

– Nē, tas nav viss! – Lēdija vairs īsti nevaldījās, un viņas sejas krāsa bija kļuvusi pavisam koša. – Es zināju, ka tieši tā arī būs! Es taču to zināju. Nu, protams… Kā gan citādi? Zināju!

– Pieļauju, ka tā varēja būt, bet kāda joda pēc tu tērēji manu laiku…

– Jo es iedomājos, ka varbūt vienu reizi mūžā… tikai reizi mūžā tu varētu izrādīt vismaz nelielu iejūtību! Kaut mazliet sapratnes par to, ko tas nozīmētu tavai ģimenei! Kaut nelielu pieķeršanos nabaga Džeinai!

– Tikpat labi var mēģināt nostāties zem varavīksnes, Luīza! Mans tā sauktais nejūtīgums ir tevi sāpinājis jau gadiem ilgi; un pret tavu nabaga Džeinu man nav tikpat kā nekādu jūtu, jo es īsti pat nezinu, kāda viņa izskatās. Ja es viņu nejauši sastaptu, noteikti nepazītu. Un man vēl ir jāiemācās pieņemt to, ka Bakstedi ir mana ģimene.

– Un es? Es neesmu tavas ģimenes locekle? – viņa aizvainoti noprasīja. – Vai tiešām tev ir aizmirsies, ka es esmu tava māsa?

– Nē. Man nekad nav dota iespēja to aizmirst. Ak, nu nevajag atkal tik ļoti aizsvilties! Vai tev ir kaut mazākā nojausma, cik nepievilcīga tu izskaties, kad tā niknojies? Mierini sevi ar domu, ka es justu pienākumu ņemt tevi savā aizgādībā, ja Baksteds būtu atstājis tevi tukšā. – Viņš izsmējīgi paraudzījās uz māsu. – Jā, jā, es jau zinu, ko tu grasies man sacīt. Tu apgalvosi, ka nespēj salasīt pat sešus pensus, taču patiesība ir tāda, ka tu šajā pasaulē esi gana labi iekārtojusies un naudas tev netrūkst, mana dārgā Luīza, bet no visiem, ko pazīstu, tu esi vissīkstulīgākā. Un pietiks man uzdzīt nelabumu ar savām tukšajām runām par kaut kādu tur pieķeršanos! Tu mīli mani tikpat maz, cik es tevi.

Šāds neapšaubāmi tiešs uzbrukums manāmi samulsināja Luīzu, un viņa izstostīja vārdus: – Kā gan tu vari tā sacīt? Es esmu pārliecināta, ka allaž esmu izjutusi pret tevi sirsnīgu pieķeršanos.

– Tu maldini pati sevi, māsa! Ne jau man tu biji pieķērusies, bet manam naudas makam.

– Kā gan tu spēj būt tik ļoti netaisns! Un, kas attiecas uz taviem izteikumiem par manu labklājību šajā pasaulē… Tu ar savu neapdomīgo ekstravaganci būsi pārsteigts, kad uzzināsi, ka par to man jāpateicas tieši prasmei ārkārtīgi stingri ekonomēt! Kā gan tev šķiet, kālab es pēc Baksteda nāves pārcēlos no mūsu skaistās mājas Elbemārlstrītā uz šo nomaļo vietu?

Viņš smaidīja. – Tā kā nebija ne mazākā pamatotā iemesla šādai pārbraukšanai, es varu tikai pieņemt, ka to rosināja tava mīlestība uz kviešu plāceņiem un rūpīgiem rēķiniem.

– Ja tu šādi vēlējies norādīt, ka man bija jāsamazina tēriņi…

– Nē, es vēlējos pateikt tikai to, ka tu nespēji turēties pretī šādai vēlmei.

– Ar pieciem bērniem, par kuriem jārūpējas… – Viņa piepeši aprāvās, pamanījusi dīvaino skatienu brāļa acīs, un saprata, ka turpināt sarunu par šo tematu nebūtu visai saprātīgi.

– Tieši tā! – viņš līdzjūtīgi noteica. – Man liekas, ka mums bija paveicies vairāk.

– Reizēm, – lēdija Baksteda ar apslāpētu kaislību balsī noteica, – es domāju, ka tu esi pats pretīgākais un nedabiskākais radījums, kāds jelkad elpojis šās pasaules gaisu! Nemaz nešaubos, ka tu būtu krietni vien piekāpīgāks, ja pie tevis vērstos Endimions.

Izskatījās, ka šie rūgtuma pilnie vārdi bija atstājuši spēcīgu iepaidu uz marķīzu, bet pēc neveiklības pilna mirkļa viņš tomēr saņēmās un neuzbāzīgi ieteica māsai iedzert kādu pretsāpju līdzekli un mazliet pagulēt. – Tu esi pārmēru satraukusies, Luīza, tici man! Un es atļaušos tevi pārliecināt, ka arī tad, ja pats Endimions ierastos pie manis ar lūgumu sarīkot balli viņam par godu, es tik un tā neļautos viņa valdzinājumam.

– Ak, cik gan riebīgs tu esi, nudien! – viņa izsaucās. – Tu labi zini, ka es nebiju domājusi… ka tas, ko es biju domājusi… ka…

– Nē, nē, nemaz necenties man to paskaidrot! – lords neļāva māsai turpināt. – Tas nepavisam nav nepieciešams, vari man ticēt! Es tevi lieliski saprotu, nudien! Un tā ir bijis jau gadiem ilgi. Tu… un es ticu, ka arī Augusta tieši tāpat… jūs esat pārliecinājušas pašas sevi, ka man ir kāda īpaša attieksme pret Endimionu.

– Tas… tas taču ir pilnīgs vājprāts!

– Tu esi pārmēru barga! Varbūt grūtāka galva, tas arī viss.

– Jā gan, mēs visi zinām, ka tu viņu uzskati par ideālu, kam vērts līdzināties! – viņa nikni noteica, rokās ņurcīdama nēzdodziņu.

Vērnons bija laiski šūpojis savu monokli, turot aiz garās lentes, bet nu, šā izsauciena pamudināts, pielika to pie acs, lai labāk saskatītu savas māsas niknumā kaistošo seju. – Cik gan savādi, kā tev izdevās manu izteikumu tik viegli pavērst pret mani, – viņš aizrādīja.

– Izbeidz! – asi atcirta lēdija Baksteda, ātri bērdama vārdus. – Lai ko tavs dārgais Endimions arī vēlētos, viņam ir tikai jāpalūdz, un tu to viņam sniegsi. Turpretī tavas māsas

– Es nesteidzos tevi pārtraukt, Luīza, – lords melīgi nočukstēja, – taču es šo apgalvojumu uzskatu par galēji apšaubāmu. Es nebūt neesmu tik augstsirdīgs, un tu to zini.

– Un tu viņam neesi piešķīris nekādu naudu, kā noprotu. Nē, kur nu tādu greznību, nudien!

– Tātad tas ir iemesls visam šim teātrim? Cik gan nepastāvīga radība tu esi! Tikko tu man pārmet, ka es pret ģimeni izturos kā īsts sīkstulis, bet jau nākamajā mirklī nosodi par to, ka es turu godā pienākumus pret savu mantinieku.

– Pret to dumjo zaļoksni! – viņa izsaucās. – Ja viņš dienās kļūs par šās ģimenes galvu, tad man tas nebūs paciešams.

– Nu ko, es ieteiktu tev par šo jautājumu neraizēties, – viņš sacīja. – Tev, iespējams, nemaz nenāksies to paciest, jo pastāv visai reāla varbūtība, ka tu šo pasauli pametīsi ātrāk par mani. Pēc manām domām, tev atlikuši vairs kādi pieci gadi.

Nespējot atrast šādai situācijai atbilstošus vārdus, lēdija Baksteda meklēja patvērumu asarās un šņukstēdama apbārstīja brāli ar pārmetumiem par neiejūtību. Ja viņa bija cerējusi ar šādu taktiku kaut mazliet atkausēt brāļa cieto sirdi, tad ļoti kļūdījās. Sieviešu asaras un viņam veltīti apvainojumi piederēja pie to parādību kategorijas, kas lordu garlaikoja visvairāk, un šajā sarakstā ieņēma visaugstākās vietas. Nepārliecinoši izrādīdams rūpes un sacīdams, ka nav zinājis par māsas slikto pašsajūtu un noteikti nebūtu viņu apgrūtinājis ar savu klātbūtni, viņš steidzās atvadīties, ātrāk pazust no lēdijas acīm un vienlaikus dedzīgi pauda cerību, ka māsa tomēr vēl piedzīvos brīdi, kad viņa nopelni tiks atzīti.

Tiklīdz durvis aiz marķīza aizcirtās, lēdija pārtrauca liet asaras – viņai nācās steidzīgi atgūt vismaz kādu nieku aukstasinības, jo pēc dažām minūtēm istabā ienāca viņas vecākais dēls, vēlēdamies apvaicāties, vai bijis ieradies viņa tēvocis un ko gan marķīzs atbildējis uz viņas priekšlikumu. Noklausījies mātes stāstu par to, ka Olverstoks bijis tikpat nelaipns kā allaž un viņa tādu izturēšanos paredzējusi arī šajā reizē, dēls rādīja visai drūmu vaigu, tomēr sacīja, ka nenožēlojot šādu iznākumu, jo esot jautājumu rūpīgi pārdomājis un šādu plānu atzinis par nepatīkamu.

Lēdija Baksteda nebija no dāmām, kuras pārpilda mīlestība. Viņa bija tikpat egoistiska, cik viņas brālis, turklāt daudzkārt negodīgāka. Viņa pat neapzinājās, kādas rakstura nepilnības viņai piemīt, un nemēdza atzīt savas kļūmes. Jau sen šī lēdija bija pati sevi pārliecinājusi par to, ka viņas dzīve ir viena vienīga ziedošanās bērniem, kas palikuši bez tēva; ar saviem diviem dēliem un trijām meitām viņa runāja mīlīgā balsī, izmantoja dažādus epitetus, lai akcentētu šo izteiksmi, un visai apkārtējai pasaulei skaidri lika noprast, ka ikviena viņas doma un mērķis ir saistīts tikai un vienīgi ar viņas atvasēm, tādējādi nekritisku vērotāju acīs kļūdama par īstu ziedošanās paraugu.

No visiem bērniem Kārltons, kuru lēdija pat pārāk bieži dēvēja tikai par pirmdzimto, bija viņai vismīļākais. Viņš nekad nebija licis mātei raizēties. Iesākumā viņš bija tikai mazs, flegmatisks zēns, kurš mammu redzēja tieši tādu, kādu viņa sevi vēlējās redzēt pati. Tad viņš izauga par cienījamu jaunekli, kuram piemita ļoti izteikta pienākuma apziņa un nopietnība, kas neļāva viņam iesaistīties aprindās, kurās bija iekļuvis viņa daudzkārt dzīvespriecīgākais brālēns Gregorijs. Tādējādi Kārltonam nepavisam nebija saprotams, ko gan Gregorijs un viņa vienaudži atrod tajā uzdzīves un pārgalvību virpulī. Viņa domās nebija nekādu pārmērību, tur valdīja lēnīgums un centība, toties augstprātība viņam bija sveša, viņš lepojās vienīgi ar savu veselo saprātu. Viņš arī neapskauda savu jaunāko brāli Džordžu, kura intelekts, kā viņam bija labi zināms, krietni pārsniedza viņa paša prāta spējas. Taisnības labad jāteic, ka viņš pat lepojās ar savu brāli Džordžu, jo uzskatīja viņu par ļoti spējīgu zēnu; lai arī bija skaidrs, ka Džordžam piemīt kvēls gars un tas varētu viņu novirzīt no tikumības ceļa, Kārltons savas aizdomas nekad neatklāja mātei, kā arī nestāstīja viņai par savu apņemšanos pieskatīt brāli, kad Džordža skolas gaitas būs beigušās. Kārltons nemēdza būt īpaši atklāts pret māti un nemēdza arī strīdēties ar viņu, un arī savai māsai Džeinai ne reizi neveltīja kādu kritisku vārdu.

Savos divdesmit četros gados Kārltons nekad nebija paudis kādus īpaši atšķirīgus uzskatus, tāpēc paziņojums par to, ka dēls neredz iemeslus, kālab tēvocim būtu jārīko Džeinas debijas balle par saviem līdzekļiem un viņa namā, mātei nāca kā visai negaidīts un ļoti netīkams pārsteigums. Un mātes vēlības skalā viņš ātri vien noslīdēja uz leju; tā kā lēdijas emocijas jau bija ļoti sakāpinātas, abi visai drīz varēja nonākt pie pamatīgas nesaprašanās, ja vien dēls saprātīgi neatkāptos.

Kārltons gluži nesen bija uzzinājis, ka Džeina jautājumā par balli ir vienisprātis ar māti, un tas brāli sarūgtināja. Arī Džeina apgalvoja, ka tēvocis Vērnons ir galēji nelaipns un sīkstulīgs, ja neatvēl tos dažus simtus mārciņu balles rīkošanai.

– Džeina, es esmu pārliecināts, – jaunais Baksteds nopietni sacīja, – ka tev piemīt pārāk laba gaume, lai tu vēlētos būt tik lielu pateicību parādā manam tēvocim.

– Kas par muļķībām! – viņa nikni izsaucās. – Nē nudien! Kālab man vajadzētu justies viņam pateicību parādā? Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka viņam būtu pienākums tā rīkoties, galu galā!

Izskatījās, ka Kārltona augšlūpa pastiepjas garāka, un tā notika allaž, kad viņš bija neapmierināts. Apslāpētā balsī viņš noteica: – Tu, neapšaubāmi, jūties vīlusies, taču gan beigu beigās atzīsi, ka balle šeit, tavās mājās, dos tev daudz vairāk prieka nekā izšķērdīgs rauts Olverstoku namā, kur, uzdrošinos sacīt, lielākā daļa viesu tev vispār nebūs pazīstami.

Otra māsa, Marija, kurai debijas balle arī jau bija visnotaļ tuva nākotne, izrādīja tikpat lielu sašutumu kā Džeina un gandrīz nespēja valdīties, tikai ar pūlēm sagaidīdama brāļa izsvērtās runas beigas, lai pieprasītu paskaidrot, kā gan viņš spējīgs paust kaut ko tik neaptverami muļķīgu. – Daudz vairāk prieka sagādās kaut kāda bezjēdzīga balle šeit, kur tiks ielūgti ne vairāk kā piecdesmit viesi, nevis debijas balle Olverstoku namā? Tev noteikti kaut kas nav kārtībā ar galvu! – viņa pavēstīja jaunajam lordam. – Tu taču zini, kāda ir mūsu mamma un par kādu taupības pasākumu izvērtīsies viņas rīkotā balle! Ja balli rīkos mans tēvocis… tu tikai iztēlojies, cik lieliska tā varētu būt! Simtiem lūgtu viesu! Un tikai pašas svarīgākās personas. Omāri un aspika želeja… putukrējums un dažādi krēmi…

– Būs ielūgti uz balli? – sarunā iesaistījās Kārltons, mēģinādams pajokojot.

– Un šampanietis! – Džeina papildināja, nepievērsdama viņam uzmanību. – Un man kopā ar mammu un manu tēvoci vajadzētu stāvēt lielo kāpņu augšgalā. Man mugurā būs ar rožu pumpuriem un sārtiem volāniem izrotāts balts satīna tērps… un ziedu vītnes…

Šī skaistā vīzija lika viņas acīs sariesties asarām, tomēr tā nespēja vairot ne Marijas, ne vēl jo vairāk Kārltona pacilātību. Marija iebilda, ka ar saviem vasarraibumiem, smilšu gaišajiem matiem un šādu tērpu māsa izskatīsies labākajā gadījumā dīvaini. Savukārt Kārltons izteica izbrīnu, vai gan māsām no tiesas vajadzētu domāt par tik pasaulīgām lietām. Ne viena, ne otra māsa neuzskatīja par nepieciešamu viņam atbildēt, bet kļuva tikpat niknas kā viņu māte, kad viņš vēl piebilda, ka no savas puses arī priecājoties par Olverstoka atteikumu rīkot balli. Abas savu sašutumu pauda ārkārtīgi skaļi. Tā nu jaunais lords pameta savas māsas apraudam viņa prozaiskumu, ķildojamies par rožu pumpuriem un nešaubīgi nonākam pie vienošanās, ka tēvoča netīkamo uzvedību raisījusi viņu māte, pūlēdamās izprecināt savu brāli.

Загрузка...