Gabals gaļas

GABALS GAĻAS

Ar pēdējo maizes gabaliņu Toms Kings rūpīgi uzslau- cīja no šķīvja miltu niērces pēdējās atliekas un tad ilgi, apdomīgi gremoja šādi sagatavoto kumosu. Kad Toms pieceļas no galda, viņu māca apziņa, ka nepārprotami ir izsalcis. Tomēr ēdis bija tikai viņš viens pats. Abi bērni blakus istabā bija jau agri nolikti gulēt, lai miegā aiz­mirstu, ka palikuši bez vakariņām. Sieva netika baudījusi ne kripatas, tikai klusu sēdējusi, vērodama viņu bažīgām acīm. Tā bija sīka, nonīkuši strādnieku šķiras sieviete, kaut gan agrākā skaistuma pēdas vēl nebija izzudušas no viņas sejas. Miltus mērcei viņa bija aizņēmusies no kaimiņienes, kas dzīvoja lielās priekštelpas pretējā pusē. Pēdējie divi puspensi bija izdoti, lai nopirktu maizi.

Toms Kings apsēdās pie loga uz sagrabējuša krēsla, kas ņerkstēdams sūdzējās, par viņa svaru, tad gluži mehāniski viņš iebāza pīpi mutē un ielaida roku svārku sānkabatā. Tikai neatradis tur ne kriksīša tabakas, viņš atģidās, ko īsti darījis, un, saviebies par savu aizmāršību, nolika pīpi pie malas. Kustības bija gausas, gandrīz lempīgas, it kā paša muskuju smagā nasta to apgrūtinātu. Tomam bija smagnējs ķermenis un flegmātisks izskats, un viņa ārieni nekādā ziņā nevarēja dēvēt par pievilcīgu. Vienkāršais apģērbs bija nonēsāts un plumpīgs. Kurpju izņidrējušās virsas tikko spēja noturēt smagās pazoles, kas pašas ne­bija neko jaunākas. Katūna krekls — lēts divu šiliņu ra­žojums — rādīja apspurušu apkakli un neizmazgājamus krāsas traipus.

Taču tieši Toma Kinga seja nekļūdīgi lāva noteikt viņa nodarbošanos. Tā bija tipiska profesionāla boksera seja — tāda boksera, kas ilgus gadus pavadījis ringa kalpībā un tādējādi attīstījis izteiktas cīņas zvēra pazīmes. Sejas panti bija nepārprotami truli, un, lai neviens vaibsts ne­paliktu nepamanīts, vaigi bija gludi noskūti. Lūpas — gandrīz bez kontūrām — veidoja uzsvērti skarbu muti, kas līdzinājās šķēlumam sejā. Smagais žoklis izvirzījās uz priekšu kā dzīvniekam. Nekustīgās acis, kas gausi virāja smagos plakstus, gandrīz bez izteiksmes raudzījās no saraino, saraukto uzacu apakšas. Toms Kings jau pats bija kā dzīvnieks, bet tieši acis viņā visvairāk atgādināja dzīvnieku. Tās bija miegaina lauvas — plēsīga zvēra acis. Šaurā piere bija slīpa, īsi apcirptie mati atklāja katru pauguriņu nelīdzenajā, neglītajā galvaskausā. Šo grezno izskatu vēl papildināja divreiz lauztais un neskaitāmiem sitieniem dažādi izšķobītais deguns un puķkāpostu ausis, uz laiku laikiem kroplīgi pietūkušas gandrīz divkāršos apmēros, bet bārda, kaut nupat skūta, jau atkal spraucās caur ādu, piešķirdama sejai zilganmelnu nokrāsu.

Visā kopumā — no cilvēka ar šādu seju tumšā alejā vai vientuļā vietā varētu nobīties. Tomēr Toms Kings ne­bija noziedznieks un nekad nebija neko ļaunu pastrādājis. Viņš izvairījās no kautiņiem, dzīvoja vienkārši un nekad nebija nevienam pāri nodarījis. Pat ne dzirdēts nebija, ka viņš kādreiz būtu meklējis ķildu. Viņš bija profesionāls bokseris un visu savu zvērisko plēsīgumu taupīja profe­sionāliem mērķiem. Ārpus ringa viņš bija gauss, labsir­dīgs cilvēks un savās jaunības dienās, kad naudas bija papilnam, ar pārāk plašu roku, lai pašam tas būtu nācis par labu. Viņš ne pret vienu nejuta īgnumu, un ienaidnieku viņam bija maz. Cīņa viņam bija amats. Ringā viņš sita, lai sagādātu sāpes, sita, lai sakropļotu, sita, lai iznīcinātu; tomēr viņš sita bez naida. To taču prasīja viņa darbs. Publika pulcējās un maksāja par to, lai redzētu izrādi, kā divi vīri ar sitieniem gāž viens otru gar zemi. Uzva­rētājs dabūja naudas zutņa resno galu. Kad Toms Kings pirms divdesmit gadiem gāja cīņā pret Vulumulu Godžeru, viņš zināja, ka Godžera žoklis tikai četrus mēnešus kopš sadziedināts pēc lauzuma Ņūkāslas sacīkstēs. Uz šo žokli viņš tad arī tēmēja un devītajā raundā lauza to no jauna — ne tāpēc, ka vēlētu Godžeram ļaunu, bet tāpēc, ka tas bija drošākais ceļš, kā nogāzt Godžeru un izcīnīt naudas zutņa resno galu. Un arī Godžers pat nedomāja ļaunoties uz viņu par to. Tāda nu reiz bija šī spēle, abi zināja šās spēles noteikumus, un abi spēlēja to.

Toms Kings, ne savu laiku nebijis nekāds runātājs, ta­gad sēdēja pie loga, nīgri klusēdams un aplūkodams sa­vas rokas. Plaukstu virspusēs velvējās vēnas — resnas un uztūkušas, bet krumšļi — dragāti, dauzīti un kropļoti — skaidri liecināja, kādam nolūkam tie lietoti. Ne reizes viņš pat dzirdējis nebija, ka cilvēka dzīvība atkarīga no artē- rijam, toties labi zināja, ko nozīmē šīs resnās, piepūstās vēnas. Sirds ar visaugstāko spiedienu bija dzinusi caur tam pārak daudz asiņu. Nu tās vairs nespēja pienācīgi kalpot. Viņš bija izspiedis no tām visu elastību, un līdz ar venu izplešanos pagalam bija arī viņa izturība. Tagad viņš atri nogura. Nu viņš vairs nespēja ar visu sparu veikt straujus divdesmit raundus, cīnīties, cīnīties, cīnī­ties no gonga līdz gongam, kad pēc viena mežonīga sa­sprindzinājumā traucas otrs — vēl mežonīgāks, kad viņu sviež pret virvēm un viņš savukārt sviež virvēs pretinieku, lai vēl jo mežonīgāk un sīvāk saņemtu galējos spēkus pašā pēdējā — divdesmitajā raundā, kad publika aurodama slienas kājās, bet viņš drāžas, belž, vairās, gāž pār pre­tinieku sitienu krusu pēc sitienu krusas, saņem sitienu brāzmas pats, bet visu šo laiku sirds uzticīgi sūknē ban­gojošās asinis caur pulsējošām dzīslām. Dzīslas, cīņas laika piepampušas, arvien atkal atslāba, tomēr pavisam vairs ne — ar katru reizi, sākumā gluži nemanāmi, tās palika mazu nieciņu resnākas nekā iepriekš. Toms Kings lūkojās tajās un savos sadauzītajos krumšjos, un uz mirklīti kā vīzija acu priekšā pavīdēja šīs pašas rokas to jaunības skaistumā, kad vēl pirmais krumslis nebija sa­dragāts pret Bennija Džounsa galvu — tā paša, ko pazina arī ar iesauku Velsas Briesmonis.

Atkal viņš sajuta savu izsalkumu.

— Nolāpīts ar ārā, ka nevarēju dabūt gabalu gaļas! — viņš paskaļi nogremzās, sažņaugdams milzīgās dūres un izspļaudams apspiestu lāstu.

— Es jau izmēģinājos gan pie Berka, gan Solija, — sieva atteica, pa pusei kā taisnodamās.

— Un šie nebija vis ar mieru? — viņš noprasīja.

— Ne par puspensu. Berks teica … — Sieva sastomī­jās.

— Sper vien laukā! Kot šis teica?

— Šis domājot, ka Sendels tevi šovakar piebeigšot un tavs rēķins jau tik un tā esot liels diezgan.

Toms Kings norūcās, bet neatbildēja. Viņš netika vaļā no domām par buldogu, kuru bija turējis jaunības dienās un izbarojis tam bezgala daudz gaļas. Toreiz gan Berks viņam būtu devis uz parāda pat tūkstoš gaļas gabalu. Bet laiki mainījušies. Toms Kings kļūst vecs, un veci vīri, kas cīnās otrās šķiras klubos, nevar cerēt, ka tirgotāji dos ko uz rēķina — vienalga, daudz vai maz.

Jau no rīta pieceldamies viņš bija jutis kāri pēc gaļas, un šī kāre nemazinājās. Šodienas cīņai viņam trūka pie­tiekama treniņa. Austrālijā bija sausuma gads, laiki grūti — un nenācās viegli atrast pat jebkādu gadījuma darbu. Viņš nebija varējis sadabūt treniņa partneri, un pārtika arī nebija nekāda labā, pie tam ne arvien tik, cik gribas. Ja radās izdevība, viņš pa dienai bija šo to pa­strādājis — smagus darbus un rītu agrumos skrējis ap rātslaukumu, lai vingrinātu kājas. Tomēr grūti bija tre­nēties bez partnera. Pie tam vēl, ja mājās sieva un divi bērni, kas prasa ēst. Kopš vienošanās par maču ar Sen- delu kredīts pie tirgotājiem bija palielinājies visai maz. Izpriecu kluba sekretārs bija avansa veidā izmaksājis trīs mārciņas sterliņu — prēmijas daļu zaudētājam — un at­teicies dot jel grasi vairāk. Reizi pa reizei izdevās aiz­ņemties dažus šiliņus no veciem biedriem, kas būtu de­vuši arī vairāk, ja vien nebijis sausais gads un pašiem neklātos plāni. Nē, — un kas gan par jēgu izlikties to nesaprotam, — viņa treniņš nav apmierinošs. Viņam butu vajadzējis labākas barības un mazāk raižu. Pie tam cil­vēkam, kuram četrdesmit gadu, daudz grūtāk tikt formā nekā divdesmitgadīgam.

— Cik pulkstenis, Lizij? — viņš ievaicājās.

Sieva aizgāja pāri priekštelpai pajautāt un tūdaļ at­griezās.

— Bez ceturkšņa astoņi.

— Pirmā cīņa tur sāksies pēc dažām minūtēm, — Toms Kings teica. — Tikai tāda izmēģinājuma cīņa. Tad nāks četru raundu gājiens starp Dīleru Velsu un Gridliju, tad desmit raundu cīniņš starp čempionu un nez kādu tur matrozi. Mana kārta nebūs ātrāk kā pēc stundas.

Vēl nosēdējis klusējot minūtes desmit, viņš piecēlās.

— Kas ir, tas ir, Lizij, man nav kārtīga treniņa.

Viņš pasniedzās pēc cepures un devās uz durvīm. Viņš

pat negrasījās noskūpstīt sievu — to viņš nekad nedarīja, iziedams no mājas, — bet šovakar viņa pati uzdrošinājās noskūpstīt vīru, apmetuši rokas tam ap kaklu un tā pie­spiedusi viņu noliekties tuvāk. Sieva izskatījās pavisam sīciņa blakus vīra masīvajam stāvam.

— Labu izdošanos, Tom, — viņa teica. — Tev viņš jāpieveic!

— Jā, man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja. — Tas tad arī būtu tā kā viss. Man tik jāpieveic viņš.

Viņš pasmējās, mēģinādams būt sirsnīgs, bet sieva vēl ciešāk piespiedās klāt. Pāri viņas plecam Toms apskatīja kailo istabu. Tas bija viss, kas viņam pasaulē pieder, — un tam pašam īres termiņš notecējis, — tad vēl sieva un divi bērne|i. Un nu viņš visu to pamet, dodamies ārā nakts tumsā, lai iegūtu ga|u savai dzīvesbiedrei un ma­zuļiem, — nevis kā mūsdienu strādnieks, kas dodas savā mašīnu katorgā, bet pēc vecu vecā pirmatnējā, slavenā, zvēriskā paņēmiena — lai cīnītos par šo gaļu.

— Man viņš jāpieveic, — Toms atkārtoja, un šoreiz viņa balsī jautās izmisums. — Ja uzvara, tad tas ir trīs­desmit mārciņu — un es varu samaksāt visus parādus, vēl savs grasis paliks pāri. Ja zaudējums, tad nedabūšu nekā — pat ne penija, lai atbrauktu mājās ar tramvaju. Sekretārs jau izsniedzis visu, kas no prēmijas pienākas zaudētājam. Arlabvakaru, vecā. Ja būs uzvara, es nākšu tieši uz māju.

— Bet es gaidīšu, — viņa nosauca tam pakaļ pāri priekštelpai.

Līdz Izpriecu klubam bija pilnas divas jūdzes, un soļo­dams Kings atcerejas, kā savās slavas dienās — reiz taču viņš bija Jaundienvidvelsas čempions smagajā svarā — viņš uz sacīkstēm mēdza braukt automašīnā, par ko pa­rasti samaksaja kāds bagāts mecenāts, pats braukdams kopa ar viņu. Re, Tomijs Bernss un tas jenkijs Džeks Džonsons — tie taču braukā automobiļos! Bet viņš iet kājām! Un, kā ikvienam zināms, divas smagi nosoļotas jūdzes nav vis nekāda teicamā sagatavošanās cīņai. Viņš ir vecs, un večiem pasaule nerāda laipnu vaigu. Tagad viņš vairs neder nekam, varbūt vienīgi par melnstrād- nieku, bet salauztais deguns un uztūkušās ausis pat tur viņam stājas ceļā. Viņš apjauta, ka kāro, kaut jel būtu izmācījies kādu_ amatu. Gals tad beigu beigās tomēr būtu paredzams labāks. Taču neviens to viņam nekad netika teicis, un sirds dziļumos Toms apzinājās, ka tikpat nebūtu klausījis, ja arī kāds teicis. Dzīve toreiz bija tik viegla. Kaudzēm naudas … skaudras, žilbinošas cīņas … atpūta un laiska izklaidēšanās pastarpēm … dedzīgi glaimotāji viņu aplido, uzsit uz pleca, paspiež roku, visādi tipi jūtas laimīgi un pagodināti, ja drīkst izmaksāt glāzīti, lai pie­cas minūtes ar viņu parunātos… un pats slavas krāš­ņums — rēcošā publika, viesuļaini straujie finiši, ties­nešu saucieni: «Kings uzvarējis!» — un viņa vārds avīžu sporta slejās nākamajā dienā.

Tie tik bija laiki! Bet tagad, savā gausajā prātā smagi domas cilādams, viņš sāka atskārst, ka tie taču arī bijuši vecie, ko viņš tolaik nogādāja pie malas. Viņš bija jau­nība, kas traucas augšup, un tie bija vecums, kas slīgst lejup. Kāds tad brīnums, ka viss veicās tik viegli… šie vīri ar piepampušām dzīslām, ar sakropļotiem krumšļiem un neskaitāmo garo cīniņu gurdumu kaulos. Viņš atcerē­jās to reizi, kad pie Raškatersu līča pieveica Staušeru Bilu astoņpadsmitajā raundā, bet vecais Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja kā bērns. Varbūt vecais Bils nebija sa­maksājis īri. Varbūt viņu mājās gaidīja sieva ar pāris bērniņiem. Un varbūt Bils tajā cīņas dienā tāpat salka pēc gabala gaļas. Bils bija godīgi cīnījies, bet saņēmis nepelnītu sodu. Tagad, pats izgājis šo bargo dzīves skolu, Toms saprata, ka tovakar pirms divdesmit gadiem Stau­šeru Bils bija licis uz spēli daudz vairāk nekā jaunais Toms Kings, kas cīnījās tikai slavas un viegli iegūstamas naudas pēc. Kas tur ko brīnīties, ka Staušeru Bils pēc tam ģērbtuvē raudāja.

Neko darīt, katrs cilvēks spēj izcīnīt tikai zināmu skaitu cīņu. Tas ir spēles dzelzs likums. Viena spēkos ir simt smagu cīņu, otra tikai divdesmit; katram ir savs cīņu skaits — pēc katra uzbūves un rakstura, un, kad viņš tās izcīnījis, tad ir cauri. Jā, Toma spēkos bijis vairāk cīņu nekā dažam labam citam, bet viņš to izcīnījis daudz vai­rāk par savu tiesu — šo bargo, nežēlīgo cīniņu, kuri sirdij un plaušām liek strādāt vai līdz plīšanai, kuri dzīslām atņem elastību un no jaunības atsperīgā lokanuma izveido cietus muskuļu mezglus, kuri nokauj sparu un uzņēmību, kuri nogurdina smadzenes un kaulus ar vislielāko piepūli un izturīguma pārmēru. Jā, viņš ir turējies sīvak nekā visi citi. No viņa senajiem partneriem neviens vairs nav atlicis. Viņš ir pēdējais no vecās gvardes. Viņš pieredzējis tos visus izbeidzam cīņu gaitas, un viņa paša roka devusi vienam otram pēdējo triecienu.

Toreiz viņu mēdza raidīt izmēģināšanai pret vecajiem un citu pēc cita viņš tos bija novācis pie malas — pa­smiedamies, kad tie, tāpat kā vecais Staušeru Bils, rau­dāja ģērbtuvē. Bet nu viņš pats ir vecais, un tagad pret viņu raida jauniešus izmēģināšanai. Te nu ir tas puisis

Sendels. Atbraucis no Jaunzēlandes, kur guvis vienu spī­došu uzvaru. Bet Austrālijā nevienam par viņu nekas nav zināms, tāpēc viņu sūta pretī vecajam Tomam Kingam. Ja Sendels sevi parādīs, viņam dos labākus pretiniekus, ar ko cīnīties, un augstākas prēmijas, ko laimēt; tālab droši noskārstams, ka cīniņš ar viņu būs sīvs. Sendels tajā var laimēt itin visu — naudu, slavu, karjeru, bet Toms Kings ir tikai noplucis, vecs ceļa rādītāja stabs, kas sarga plašo ceļu uz slavu un laimi. Un viņam nav nekā cita, ko lai­mēt, kā vien trīsdesmit mārciņu, lai samaksātu mājas īpaš­niekam un tirgotājiem. Tomam Kingam tā pārcilājot domas, viņa smagnējā iztēlē atainojās jaunība, krāšņā jau­nība, kas trauc augšup līksma un neuzvarama, tās mus­kuļi ir lokani un āda zīdaina, tās sirds un plaušas nepa­zīst ne noguruma, ne pārpūles, un tā smejas par iedomu, ka spēki būtu jātaupa. Jā, jaunība ir Nemezīda. Jaunība iznīcina vecumu un neliekas ne zinis, ka, to darīdama, iz­nicina pati sevi. Tās dzīslas kļūst resnas, tās krumšļus sadraga sitieni, un tad to savukārt atkal iznīcina jaunība. Jo jaunība arvien ir jauna. Vienīgi vecums noveco.

Kāslrīstrītā Kings nogriezās pa kreisi un, pagājis gar trim namu blokiem, nonāca pie Izpriecu kluba. Pūlis jaunu dīkdieņu, kas ārpusē- slaistījās gar durvīm, bijīgi pavēra viņam ceļu, un viņš saklausīja kādu uzsaucam otram:

— Tas ir viņš! Tas ir Toms Kings!

Iekšā iegājis, pa ceļam uz savu ģērbtuvi viņš uzdūrās sekretaram, jaunam cilvēkam ar skadrām acīm un blē­dīgu seju; tas paspieda viņam roku.

— Nu, kā jūties, Tom? — sekretārs apjautājās.

— Pilnā formā, — Kings atbildēja, labi zinādams, ka melo un ka, bijusi viņam mārciņa sterliņu, viņš to tūdaļ uz vietas būtu atdevis par krietnu gabalu gaļas.

Kad Toms Kings iznāca no ģērbtuves un sekundantu pavadībā pa sāneju nokāpa pie kvadrātiskā virvju iežogo­juma zāles centrā, no gaidošā pūļa uzšalca pretī sveicienu un aplausu vilnis. Viņš atbildēja apsveikumiem gan pa labi, gan pa kreisi, kaut pazina tikai nedaudzas no sejām. Lielākā tiesa šo skatītāju vēl pat dzimuši nebija, kad viņš plūca pirmos laurus virvju apžogā. Kings viegli uzlēca uz paaugstinātās platformas un paliecies izlīda caur vir­vēm savā stūrī, apsēzdamies tur uz saliekamā soliņa. Ties­nesis Džeks Bols panācās un pakratīja viņam roku. Bols bija savu laiku nodzīvojis bokseris, kas jau vairāk nekā desmit gadu nebija ienācis ringā kā tā saimnieks. Kings jutās priecīgs, ka tieši Bols ir viņa tiesnesis. Abi viņi ir veči. Ja arī Kings bliezīs Sendelam mazliet niknāk, nekā noteikumos paredzēts, viņš zināja, ka uz Bolu var pajau­ties, — tas to neievēros.

Jauni, centīgi smagsvara bokseri cits pēc cita rāpās ringā, un tiesnesis tos stādīja publikai priekšā. Tāpat viņš izsauca to teiktos izaicinājumus.

— Jaunais Pronto, — Bols ziņoja, — no Ziemeļsidne- jas izaicina uzvarētāju, saderot par piecdesmit mārciņām.

Publika aplaudēja, un no jauna tā aplaudēja, kad Sen­dels pats izlēca caur virvēm un apsēdās savā stūrī. Toms Kings ziņkārīgi paraudzījās viņā pāri ringam, jo pēc da­žām minūtēm viņi jau būs saķērušies nežēlīgā divcīņā, katrs no visa spēka cenzdamies sist otram tā, lai tas zaudētu samaņu. Tomēr Kings maz ko varēja saskatīt, jo Sendels, tāpat kā viņš pats, virs ringa tērpa valkāja treniņa bikses un svīteri. Sejas vaibsti bija vīrišķīgi skaisti, tos vainagoja cirtains dzeltenu matu mežs, bet resnais, muskuļotais kakls liecināja par ķermeņa vareno uzbūvi.

Jaunais Pronto iegāja vienā stūrī, tad otrā, paspiezdams pretiniekiem roku, un nolēca no ringa platformas. Izsau­kumi turpinājās. Tikai Jaunība te kāpa ringā cauri vir­vēm — nepazīstama, bet nesātīga Jaunība — un skaļi sludināja cilvēcei, ka, paļaudamās uz savu spēku un veik­lību, grib mēroties stiprumā ar uzvarētāju. Vēl pirms nedaudziem gadiem savas neuzvaramības kalngalos Toms Kings būtu juties uzjautrināts un garlaikots par šādu ievadu. Bet tagad viņš sēdēja kā apmāts, nespēdams aiz- gaiņāt Jaunības tēlu no savām acīm. Arvien šie jaunie bokseri ir tie, kas ceļas augšup, viņi lec caur virvēm un sauc savus spītīgos izaicinājumus; un arvien tie ir vecie, kas slīgst pie zemes viņu priekšā. Pāri veco ķermeņiem viņi kāpj pretī panākumiem. Un mūžam viņi nāk, arvien vairāk un vairāk jauniešu — nepiepildāmā un neatvairāmā Jaunība —, un arvien viņi nobīda vecos pie malas, tad paši kļūst veci, lai soļotu pa to pašu lejupvedošo taku, kamēr no aizmugures nemitīgi spiežas virsū mūžīgā Jau­nība — mazie bērniņi, kas, izauguši par zaļokšņiem, no­grūž vecos pie zemes, bet tiem seko vēl vairāk bērniņu līdz pat laiku galam — Jaunība, kurai jāpiepilda sava griba un kura nekad nemirst.

Kings pavērsās uz preses ložu, pamezdams ar galvu Morgānam no «Sportista» un Korbetam no «Sporta Ties­neša». Tad viņš pastiepa rokas, lai sekundanti Sids Sali- vens un Cārlijs Beitss uzmauc viņam cimdus un cieši sa­sien tos, kamēr viens Sendela sekundants viņus vērīgi uz­raudzīja, iepriekš kritiski pārbaudījis Kinga pirkstu apsē­jus. Viens Kinga sekundants Sendela stūrī pildīja tos pašus pienākumus. Sendelam novilka treniņa bikses un, kad viņš piecēlās kājās, nomauca pār galvu arī svīteri. Un Toms Kings, turp paskatījies, ieraudzīja iemiesotu Jaunību — augsti velvētas krūtis, drukns stāvs, muskuļi, kas zem baltās, zīdainās ādas izlocīdamies slīd šurp un turp kā dzīvi radījumi. Viss ķermenis vibrēt vibrēja spriegā dzī­vībā, un Toms Kings zināja, ka šī dzīvība vēl nav iz- sviedrējusi savu svaigumu caur sāpīgi saspringtām porām ilgstošajās cīņās, kurās Jaunība maksā savus meslus un no kurām vairs neiznāk tikpat jauna, kā tās uzsākusi.

Abi vīrieši pagājās uz priekšu, lai sastaptos, un, kad atskanēja gongs un sekundanti ar saliekamajiem krēsliem nolēca no ringa, viņi paspieda viens otram roku un acu­mirkli ieņēma cīņas stāju. Un acumirklī, gluži kā smalki centrēts tērauda atsperu mehānisms, Sendels lēca klāt, atkāpās un lēca atkal, dodams sitienu ar kreiso roku pa acīm, ar labo pa ribām; izvairīdamies no pretsitiena, zibe­nīgi aizdejoja atpakaļ un atkal draudīgi uzbruka. Viņš bija žigls un manīgs. Tā bija žilbinoša izrāde. Publika at­zinīgi klaigāja. Tomēr Kings nebija apžilbināts. Viņš bija izcīnījis pārāk daudz cīņu un uzveicis pārāk daudz jau­niešu. Viņš pazina šo sitienu īsto vērtību — pārāk aši un pārāk samaksloti, lai būtu bīstami. Acīmredzot Sendels gribēja no paša sakuma ievirzīt strauju tempu. To jau varēja sagaidīt. Tadu paņēmienu mēdz lietot Jaunība, kas savu lieliskumu un priekšrocības izšķiež trakā plosīgumā un zvēriskos uzbrukumos, cenzdamās satriekt pretinieku ar sava spēka un dziņu neizmērojamo varenību.

Sendels lēca klāt un rāvās prom, lēkāja šur, tur un visur veikls, karstasinīgs — dzīvs baltas miesas un zve­ļošu muskuļu brīnums, saaudies žilbinošā uzbrukumu, slī- dējumu un lēcienu virpulī, kā lidojoša atspole mezdamies no vienas kustības otrā tūkstošiem reižu, un visas tās bija virzītas uz vienu mērķi — iznīcināt Tomu Kingu, kas stā­vēja starp viņu un laimi. Bet Toms Kings panesīgi cieta. Viņš prata savu amatu, un viņš pazina Jaunību — tagad, kad pašam Jaunība vairs nepiederēja. Nekas te nav da­rāms, kamēr tas otrais nebūs nolaidis mazliet tvaika, — viņš domāja un klusībā pasmīnēja, piesardzīgi sagum- dams, lai ar galvvirsu uztvertu smagu sitienu. Viņš rīko­jās ļauni, tomēr pēc boksa spēles likumiem pavisam go­dīgi. Katrs cilvēks pats centīsies sargāt savus krumšļus, un, ja nu viņš par vari kāro belzt pretiniekam pa galv­virsu, lai tad dara vien to pats uz savu atbildību. Kings būtu varējis pieplakt vēl zemāk un ļaut sitienam bez trā­pījuma nošalkt pāri, bet viņš atcerējās pats savas agrīnās cīņas un kā viņš pirmoreiz satrieca krumsli pret Velsas Briesmoņa pauri. Viņš tikai piedalījās spēlē, šis pielieciens bija paredzēts vienam no Sendela krumšļiem. Protams, šobrīd Sendels to pat nepamanīs. Visu šās cīņas laiku viņš cildenā nevērībā turpinās belzt tikpat smagi kā allaž. Bet kādreiz vēlāk, kad ilgās ringa sacīkstes liks sevi just, viņš nožēlos šo krumsli un, raudzīdamies pa­gātnē, atminēsies, kā satriecis to pret Toma Kinga galvu.

Pirmais raunds viss piederēja Sendelam, un viņš lika publikai aurot sajūsmā par viesuļvētrai līdzīgo uzklu- pienu straujumu. Viņš apbēra Kingu ar belzienu lavīnu, bet Kings nedarīja itin neko. Viņš pat ne reizi nesita pretī, apmierinādamies ar aizsegšanos, atvairīšanu un pie- liekšanos, mezdamies klinčā, lai izbēgtu no sitieniem. Viņš šad tad mānīja pretinieku un tikai nopurināja galvu, ja kāds belziens trāpīja smagi, viņš kustējās gausi, ne reizi straujāk nemezdamies sānis, nepalēkdamies un lieki netē­rēdams ne pilītes spēka. Vajadzēja ļaut, lai Sendelam no- kūsā jaunības putas, pirms apdomīgais vecums varēja uz­drīkstēties tam atmaksāt. Visas Kinga kustības bija rā­mās un metodiskas, un acis, kas gausi valbījas zem smagajiem plakstiem, piešķīra tam pusaizmiguša vai ap­stulbušā cilvēka izskatu. Tomēr šīs acis redzeja it visu — vairāk nekā divdesmit gadu, ko viņš pavadījis ringa, tas bija vingrinātas visu saskatīt. Šīs acis nedzirkstīja un nešaudījās pirms draudīga trieciena, tās raudzījās vēsi un mēroja attālumu.

Raundam beidzoties, Kings, atsēdies savā stūrī minūti ilgai atpūtai, atlaidās un izstiepa kājas, bet elkoņus no­guldīja uz virvju leņķa, krūtis un vēders cilājās brīvi un dziļi, kamēr viņš guldzieniem rija gaisu, ko sekundanti ar dvieļiem vēdināja virsū. Aizvērtām acīm viņš ieklausījās publikas balsīs. — Kāpēc tu necīksties, Tom? — daudzi kliedza. — Vait' tev bail no šā, vai?

— Muskuļu vīkšķis, — Kings dzirdēja skaidrojam kādu vīru pirmajā rindā. — Viņš jau nejaudā ātrāk pakustēties. Divi pret vienu par Sendelu — mārciņās!

Gongs nodārdēja, un abi vīrieši iznāca no saviem stū­riem. Sendels panācās uz priekšu trīs ceturtdaļas visas distances, kārodams jo ātrāk atsākt cīņu; bet Kings bija apmierināts, ka tam atliek īsākais atstatums. Tas bija tieši viņa taupīguma taktikas garā. Viņam trūka laba treniņa, un viņš nebija pietiekami paēdis, tāpēc katru soli vajadzēja aprēķināt. Bez tam viņš jau divas jūdzes bija nostaigājis, pirms nokļuva ringā. Sis bija pirmā raunda pilnīgs at­kārtojums. Sendels bruka virsū kā viesulis, bet publika īgni kurnēja, kāpēc Kings nesākot cīņu. Ja neskaita māņu sitienus un dažus gausus, neietekmīgus belzienus, viņš ne­darīja nekā cita kā vien atvairījās, atkāpās un metās klinčā. Sendels kāroja strauju cīņas gaitu, kamēr Kings ar gudru pieredzi neielaidās uz to. Viņš smīknēja ar tādu kā skumīga pārākuma vaibstu ringa sabojātajos sejas pan­tos un turpināja saudzēt savus spēkus ar greizsirdību, uz kādu spējīgs vienīgi Vecums. Sendels bija Jaunība un šķērdēja savus spēkus ar Jaunības dāsno nevērību. Kings pilnībā pārvaldīja ringa kara mākslu un ilgās, sāpīgās cīņās dzimušo gudrību. Viņš vēroja ar vēsām acīm un vēsu prātu, gausi kustēdamies un nogaidīdams, līdz Sen­delam nokūsās putas. Vairumam skatītāju šķita, ka Kings jau bezcerīgi nolietojies, un tie nekavējās skaļi izteikt sa­vus uzskatus, piedāvādami trīs pret vienu par Sendelu. Tomēr atradās arī prātīgāki, tie nedaudzie, kas pazina Kingu no agrākiem laikiem, un tie palika pie sava, uzska­tīdami, ka derības uz Kingu būs viegli pelnīta nauda.

Trešais raunds tāpat sākās vienpusīgi, Sendels vadīja cīņas gartu un vienīgais deva belzienus. Pusminūte jau bija pagajusi, kad Sendels, kļuvis pārāk pašapzinīgs, at- klaja neaizsargātu vietu. Tai pašā mirklī Kinga acis un laba roka reizē izdarīja zibenīgu kustību. Tas bija viņa pirmais īstenais sitiens — āķis, trieciens no sāna ar sa­liektu roku, lai belziens būtu stiprāks, pabalstot ar visu puspagriezienā līdzsvarotā ķermeņa svaru. Tas bija tā, it ka šķietami miegains lauva pēkšņi zibens ātrumā būtu pašavis ķetnu. Sendels, kam trāpīja sāniski pa žokli, no­gāzās kā vērsis. Publika noelsās un bijīgā pārsteiguma murdoņā izteica savu atzinību. Sis vīrs, izrādās, nebija vis tikai muskuļu vīkšķis, bet spēja dot belzienus kā tvaika veseris.

Sendels bija notriekts. Viņš apvēlās apkārt un mēģināja piecelties, tomēr sekundantu spalgie saucieni nogaidīt skai­tīšanu atturēja viņu. Viņš palika tupam uz viena ceļa, gatavs celties, un gaidīja, kamēr tiesnesis stāvēja, nolie­cies pār viņu, un skali skaitīja sekundes viņam ausī. Pie «deviņi» viņš piecēlās cīņas stājā, un Toms Kings, stāvē­dams pretī, varēja tikai nožēlot, ka sitiens nav ķēris collu tuvāk zoda smailei. Tad tas būtu bijis pilnīgs nokauts — un viņš varētu pārnest mājās trīsdesmit mārciņu sievai un bērniem.

Trīsminūšu raunds turpinājās, un Sendels pirmo reizi sāka respektēt pretinieku, bet Kinga kustības bija tikpat gausas un acis miegainas kā līdz šim. Kad raunds tuvo­jās beigām, ko Kings noskārta, redzēdams sekundantus ārpusē pieliecamies, gatavus lēcienam caur virvēm, viņš vadīja cīņu tuvāk savam stūrim. Un, kad nodārdēja gongs, viņš nekavējoties varēja atsēsties jau gaidošajā krēslā, kamēr Sendelam vajadzēja iet pa visu kvadrāta diagonāli līdz savam stūrim. Tas bija sīkums, bet sīkumu kopsum­mai jau ir nozīme. Sendels bija spiests noiet vairāk soļu, iztērēt vairāk enerģijas un zaudēt daļu no dārgās atpū­tas minūtes. Katra raunda sākumā Kings no sava stūra virzījās ārā visai laiski, tā spiezdams pretinieku veikt lielāko daļu distances. Katra raunda beigās Kings pama­nījās pretinieku iemanevrēt savā stūrī, lai pats bez ka­vēšanās varētu apsēsties.

Pagāja vēl divi raundi, kuros Kings skopojās ar pie­pūli, bet Sendels šķiedās ar to. Pretinieka cenšanās pēc strauja cīniņa Kingam kļuva diezgan nepatīkama, jo krietna daļa no neskaitāmo sitienu biruma tomēr lika sevi manīt. Taču Kings iecirtīgi palika pie sava gausuma, nevē­rodams jauno karstgalvju saucienus, lai tak šis reiz izkus­toties un sākot kauties. Sestajā raundā Sendels atkal uz mirkli kļuva nevērīgs, un atkal Toma Kinga briesmīgā labā roka zibenīgi ķēra viņa žokli, un atkal Sendels va­rēja nogaidīt, kamēr noskaita deviņas sekundes.

Septītajā raundā Sendela pašpārliecība bija noplakusi un viņš sāka pielāgoties cīņai, kura, kā pats saprata, būs smagākā no visām līdz šim piedzīvotajām. Toms Kings gan bija vecs, tomēr sīkstākais vecis, ar kādu viņš līdz šim sastapies, — vecis, kurš nekad nezaudēja galvu, kurš prata izveicīgi pretoties, kura sitieni trāpīja kā smagas rungas belzieni un kurš gan ar labo, gan kreiso roku spēja dot nokautu. Tomēr Toms Kings neuzdrošinājās sist bieži. Ne mirkli viņš neizlaida no prāta savus satriektos krum- šjus un apzinājās, ka katram belzienam jātrāpa, citādi krumšļi neizturēs līdz cīņas beigām. Kamēr viņš sēdēja savā stūrī, raudzīdamies pāri uz pretinieku, viņam iešāvās prātā doma, ka viņa pieredze, vienota ar Sendela jaunību, gan dotu pasaules smagsvara čempionu boksā. Bet te jau bija tā nelaime. Sendels nekad nekļūs par pasaules čem­pionu. Viņam trūka pieredzes, un vienīgā iespēja to iegūt bija — nopirkt to ar savu Jaunību; un, kad viņam šī pie­redze būs, tad Jaunība būs iztērēta tās pirkšanai.

Kings izmantoja katru priekšrocību, ko deva pieredze. Ne reizi viņš nepalaida garām izdevību doties klinčā, un pēc iespējas bieži viņa plecs šajos klinčos sparīgi triecās pretinieka ribās. Pēc ringa filozofijas, triecienam ar plecu ir tāds pats efekts kā belzienam ar dūri, pat vēl krietni lielāks, ja ņem vērā spēku ietaupījumu. Klinčos Kings ar visu svaru balstījās pret pretinieku, tikai ļoti negribīgi laiz­dams to vaļā. Tiesnesis bija spiests iejaukties un atraut tos vienu no otra, pie tam Sendels ikreiz viņam cītīgi pa­līdzēja, jo vēl nebija mācījies atpūsties. Viņš nespēja val­dīt tieksmi laist darbā savas brīnišķīgi straujās rokas un atsperīgos muskuļus, un, kad pretinieks metās klinčā, bliezdams ar plecu pret ribām un balstīdams galvu zem viņa kreisās rokas, Sendels gandrīz ikreiz vēzēja ar labo sev aiz muguras un trieca tur pabāztajā sejā. Tas bija prasmīgs sitiens, ko publika ļoti apbrīnoja, tomēr nebija bīstams un pie tam prasīja lielu spēka patēriņu. Tomēr Sendels bija nenogurdināms un ^nepazina taupību, bet Kings tikai smīnēja un panesīgi pacieta.

Sendels ar labo roku trakā sparā dauzīja Kinga ķer­meni, un tas radīja iespaidu, it kā Kings saņemtu neskai­tāmus belzienus, bet tikai vecu vecie ringa lauvas prata novērtēt Kinga kreisā cimda veiklos grūdienus pret pre­tinieka bicepsu mirklī, pirms sitiens ķēra viņu pašu. Tiesa gan, Sendela sitiens ikreiz trāpīja, tomēr ikreiz tas bija zaudējis sparu no šā grūdiena bicepsā. Devītajā raundā trīs reizes vienā minūtē Kinga saliektā labā roka no sā­niem drāzās pret Sendela žokli; un trīs reizes Sendela ķer­menis visā smagumā nogāzās uz paklāja. Katru reizi

viņš izmantoja atļautās deviņas sekundes un atkal piecē­lās kājās — gan sadauzījies un apdullis, taču arvien vēl stiprs. Viņš bija zaudējis daudz no sava ātruma un ma­zāk šķiedās ar spēkiem. Viņš cīnījās sirdīgi, tomēr nemi­tīgi centās izmantot savu lielāko bagātību — Jaunību. Kinga lielākā bagātība bija pieredze. Kad viņa dzīves- spēks piegura un sparīgums notrula, viņš tos aizstāja ar viltību, ar ilgu gadu cīņās dzimušu gudrību un ar rūpīgu savu spēku saudzēšanu. Viņš bija iemanījies ne tikai ne­izdarīt nevienu lieku kustību, bet arī pavedināt pretinieku veltīgi tērēt spēkus. Atkal un atkal, izdarīdams maņu kus­tības gan ar kāju, gan roku, gan visu ķermeni, viņš lika Sendelam lēkt atpakaļ, pieliekties vai ieņemt aizsardzības pozu. Kings pamanījās atpūsties, bet nekad neļāva atpūs­ties Sendelam. Tā bija Vecuma stratēģija.

Desmitā raunda pašā sākumā Kings sāka kavēt otrā brāzmainos uzklupienus, dodams ar kreiso taisnus belzie­nus sejā, un Sendels, jau kļuvis piesardzīgs, atbildēja, at­vilkdams kreiso roku, tad nolaizdams to un gāzdams ar saliektu labo slaidu sānisku sitienu pa galvu. Ķēra tas pā­rāk augstu, lai nopietni apdraudētu; tomēr, kad šis sitiens trāpīja Kingu pirmoreiz, viņš juta, ka izsenis pazīsta­mais, melnais nemaņas šķidrauts nolaižas pār viņa ap­ziņu. Uz acumirkli, pareizāk sakot, uz sīku acumirkļa da­ļiņu viņš paģība. Sajā brītiņā no viņa apredzes izgaisa pretinieka figūra uz balto, saspringto seju fona; nākamajā brīdī viņš jau atkal redzēja kā pretinieku, tā seju veidoto fonu. Šķita, it kā viņš uz brītiņu būtu piemidzis un tūdaļ atkal atvēris acis, taču nesamaņas mirklītis bija tik mikro­skopiski īss, ka viņš nepaspēja pat nokrist. Publika tikai ievēroja, ka tas sagrīļojas un ceļi tam sagumst, un tad atkal redzēja to atgūstamies un ievelkam zodu dziļāk kreisā pleca aizsegā.

Vairākas reizes Sendels atkārtoja šo sitienu, turēdams pretinieku daļēja apdulluma stāvoklī, un tad Kings izstrā­dāja savu aizsardzības paņēmienu, kas reizē bija arī pret­sitiens. Izdarīdams māņu sitienu ar kreiso roku, viņš pa­spēra pussoli atpakaļ, vienlaikus gāzdams, cik spēka, ar labo roku no apakšas. Sitiena laiks bija tik precīzi aprē­ķināts, ka dūre triecās Sendelam sejā tieši tai brīdī, kad viņš strauji liecās lejup; Sendels uzlidoja gaisā un kūle­niski novēlās uz muguras, atsizdamies pret paklāju ar pakausi un pleciem. Divreiz Kingam tas izdevās, tad viņš kļuva paviršāks un iegāza pretinieku virvēs. Viņš nedeva Sendelam izdevību ne atpūsties, ne atjēgties, bet trieca sitienu pēc sitiena, līdz visa publika bija kājās un gaisu pildija nepārtraukta sajūsmas rēkoņa. Tomēr Sendela spēks un izturība bija apbrīnojama, viņš arvien vēl turējās uz kājām. Nokauts jau šķita drošs, un kāds policijas virs­nieks, satrūcies par šausmīgo dauzīšanu, pieskrēja pie ringa, lai pārtrauktu cīniņu. Gongs nozvanīja raunda bei­gas, un Sendels stīvām kājām aizsteberēja uz savu stūri, cenzdamies virsniekam iegalvot, ka jūtoties spirgts un spē­cīgs. Lai to pierādītu, viņš divreiz pārmeta gaisā atmu- gurisku kūleni, un policijas virsnieks atstājās.

Toms Kings, vaļīgi atlaidies savā stūrī un smagi elpo­dams, pārdzīvoja vilšanos. Ja cīņa būtu pārtraukta, ties­nesis, bez šaubām, izšķirtu iznākumu viņa labā un naudas zutnis piederētu viņam. Pretēji Sendelam viņš necīnījās ne slavas, ne karjeras dēļ, bet gan par trīsdesmit mār­ciņām. Taču šajā atpūtas minūtē Sendels atkal atgūsies.

Jaunība ņem savu tiesu — šis teiciens uzliesmoja Kinga smadzenēs, un viņš atcerējās pirmo reizi, kad to bija dzir­dējis, — vakaru, kad bija notriecis Staušeru Bilu. Šos vār­dus teica frants, kas pēc cīņas bija pienesis tam glāzi viskija un uzplikšķinājis uz pleca. Jaunība ņem savu tiesu! Tam frantam bija taisnība. Un tovakar, sen senis, viņš pats bija Jaunība. Šovakar Jaunība piederēja tam, kas sēdēja pretējā stūrī. Bet viņš — viņš jau bija cīnījies veselu pusstundu, un viņš bija vecs vīrs. Ja viņš cīnītos tā kā Sendels, viņš nebūtu izturējis pat piecpadsmit minū­tes. Bet galvenais — atpūta viņu vairs nestiprināja. Iz­spīlētās artērijas un sāpīgi pārpūlētā sirds vairs neļāva viņam atgūt spēkus raundu starpbrīžos. Un pietiekama stipruma viņam bija trūcis jau pašā cīņas sākumā. Kājas smagi nokārās zem ķermeņa, tās sāka raustīt krampji. Vi­ņam nebūtu vajadzējis iet kājām šīs divas jūdzes pirms cīņas. Un tad vēl tas gabals gaļas, pēc kura viņš salka jau no paša rīta. Viņa sirdī pamazām cēlās dziļš, šausmīgs naids pret miesniekiem, kuri atteikušies dot viņam uz pa­rāda. Vecam vīram tik grūti doties cīņā, ja viņš nav kārtīgi paēdis. Un gabals gaļas taču ir tīrais nieks, tas maksā, ja daudz, dažus penijus; tomēr viņam tas nozī­mēja trīsdesmit mārciņu.

Līdz ar gongu, kas pasludināja vienpadsmito raundu, Sendels strauji drāzās cīņā, izrādīdams savu spirgtumu,

kāda tam īstenībā vairs nebija. Kings it labi zināja, kas tas ir — acu apmānīšana, tikpat veca kā pats šis cīņas veids. Viņš metās klinčā, lai pasaudzētu sevi, tad atbrīvo­damies ļāva Sendelam ieņemt cīņas stāju. Tieši to jau Kings kāroja. Viņš izdarīja māņu sitienu ar kreiso, saņēma tam atbilstošo slaido apakšējo sānsitienu no pietu­piena, tad paspēra pussoli atpakaļ, belza no apakšas tieši sejā un kūleniski nogāza Sendelu uz paklāja. Pēc tam viņš ne brīdi neļāva pretiniekam atelsties, gan pats saņemdams smagus sitienus, tomēr dodams tos daudz vairāk, triek­dams Sendelu pret virvēm, bērdams pār viņu visdažādā­kos belzienus gan no sāniem, gan apakšas, atraudamies, ja pretinieks centās doties klinčā, vai ar sitienu gāzmu atvairīdams klinča mēģinājumus un ikreiz, kad Sendels jau krita gar zemi, uztverdams viņu ar vienu roku no apakšas, kamēr ar otru tūdaļ trieca sāncensi virvēs, kur viņš vairs nevarēja novelties.

Šoreiz publika pilnīgi trakoja, un nu šī publika piede­rēja viņam, jo vai ikviena balss rēca: «Sadod, Tom!» — «Gāz viņam! Gāz!» — «Nu viņš tev rokā, Tom! Nu viņš ir rokā!» Tagad varēja gaidīt viesuļainu finišu, un šāda skata dēļ tad arī ļaužu bars ap ringu maksā savu naudu.

Un Toms Kings, iepriekšējo pusstundu saudzīgi glabājis savus spēkus, tagad izspieda no sevis visu, ko varēja, — visaugstāko piepūli, kādu vien apzinājās sevī. Tā viņam bija vienīgā izdevība — tagad vai nekad! Viņa spēki strauji zuda, un viņš 'paļāvās tikai uz to, ka paspēs no­gāzt pretinieku galīgi, pirms izsīks pēdējā spēka lāsīte. Un, nemitīgi sizdams un trenkādams pretinieku, ar vēsu prātu apsverot savu belzienu smagumu un iedarbību, viņš atskārta, cik grūti tomēr dot Sendelam nokautu. Līdz ma­lām to pildīja Jaunība un izturība, neizšķiests spars un Jaunības izturība. Sendels noteikti bija austoša zvaigzne. Spējas viņam bija. Veiksmīgs cīnītājs veidojas vienīgi no šādas izturīgas šķiedras.

Sendels gan grīļojās, gan streipuļoja, bet Toma Kinga kajas rava krampji un krumšļi kļuva vārīgi. Tomēr, zobus sakodis, viņš gaza savus ugunīgos belzienus, kaut gan katrs sitiens sāpēs stindzināja viņa pārmocītās rokas. Kaut arī pašlaik Kings īstenībā nesaņēma neviena sitiena, viņš tomēr gura tikpat strauji kā pretinieks. Visi viņa sitieni trapīja nemaldīgi, bet tos vairs netrieca spēkpiina roka,

ikviens sitiens prasīja ārkārtīgu gribas sasprindzinājumu. Kājas likās smagas kā svins, visiem bija redzams, ka tās tikko spēj pavilkt viņa ķermeni; un Sendela piekritēji, šo pazīmju iepriecināti, sāka saukt uzmundrinājumus savam mīlulim.

Tas saskubināja Kingu uz vistrakāko piepūli. Viņam palaimējās dot pēc kārtas divus triecienus — ar kreiso roku mazlietiņ par augstu, pa saules pinumu, un ar labo—- šķērsām pār žokli, šie sitieni nebija nekādi smagie, tomēr Sendels jau bija tik nomocīts un apdullis, ka nogāzās un raustīdamies palika guļam. Tiesnesis stāvēja, pārliecies par Sendelu, un kliedza tam ausī liktenīgo sekunžu skaitu. Ja viņš nepiecelsies, pirms izsaukta desmitā sekunde, viņš cīņu būs zaudējis. Zālē iestājās bezelpas klusums. Kings atpūtās, balstīdamies uz trīcošajām kājām. Viņu tina nā­vīgā pārguruma reibonis, acu priekšā viļņaini cēlas un grima seju jūra, bet tiesneša skaitīšana skanēja ausīs ka no inilziga tāluma. Tomēr viņš bija pārliecināts, ka cīņa uzvarējis. Nav taču iespējams, ka tā sadauzīts cilvēks vel varētu piecelties.

Vienīgi Jaunība spēj piecelties, un Sendels piecēlās. Ceturtajā sekundē viņš pārvēlās uz mutes un akli taus­tījās pēc virvēm. Septītajā sekundē viņš bija uzrausies ceļos un tā atpūtās, kamēr galva ļengani zvalstījās uz ple­ciem. Kad tiesnesis izkliedza: «Deviņi!» — Sendels jau stāvēja kājās nevainojamā aizsardzības stājā, ar kreiso elkoni aizklājis seju, bet ar labo sargādams vēderu. Tā aiz­sedzis visvārīgākās vietas, viņš uzmanīgi virzījās Kingam tuvāk cerībā, ka izdosies mesties klinčā, lai tā gūtu vai­rāk laika.

Tajā mirklī, kad Sendels cēlās kājās, Kings jau metās tam klāt, tomēr abi viņa sitieni noslīdēja gar aizsardzībai saliektajām rokām. Nākamajā brīdī Sendels jau bija klinčā un izmisīgi turējās, pieķēries pie pretinieka, kamēr ties­nesis pūlējās atraut abus vīrus vienu no otra. Kings pats palīdzēja atsvabināties. Viņš zināja, cik ātri Jaunība spēj atgūt spēkus, un zināja, ka Sendels būs pieveikts, ja vien viņš, Kings, spēs aizkavēt šo atgūšanos. Ar vienu vienīgu sparīgu triecienu viss būtu galā. Sendels jau piederēja vi­ņam, neapšaubāmi viņa guvums. Viņš bija izsūknējis tā spēkus, izgurdinājis to cīņā, galīgi iznīcinājis to. Sendels grīļodamies atlaidās no klinča, par mata tiesu svārstīda­mies starp sakāvi un izturēšanu. Viens trāpīgs belziens liktu viņam gāzties, un viņš būtu beigts un pieveikts. Un Toms Kings pēkšņā sarūgtinājuma uzplūdā atkal piemi­nēja gabalu gaļas, vēlēdamies, kaut jel būtu tādu ēdis, pirms jādod izšķirīgais trieciens. Viņš saņēma dūšu šim belzienam, tomēr tas neizdevās ne tik smags, ne tik ašs, kā vajadzētu. Sendels saļodzījās, bet nekrita, jo atmugu­riski atstreipuļoja līdz virvēm un pieturējās. Kings strei­puļoja tam pakaļ un šausmīgā izmisumā, kas jau līdzinā­jās nāves bailēm, sita vēlreiz. Tomēr ķermenis atteicās klausīt. Viss, kas viņam atlicis, bija tikai apzinīga cīņas kāre, tā pati vārga un trula aiz galīga spēku izsīkuma Sitiens, kas bija tēmēts pa žokli, nesniedza augstāk par plecu. Ar visu gribasspēku viņš mērķēja augstāk, tomēr pārgurušie muskuļi nespēja klausīt. Un pats no sava bel­ziena spara Toms Kings atsprāga atpakaļ, tikko nepakriz- dams. Viņš gāza vēlreiz. Šoreiz sitiens nogāja pavisam sānis — un galīgā pārgurumā viņš atkrita pret Sendela ķermeni, saķerdamies klinčā, un turējās pie pretinieka, lai nesabruktu uz grīdas.

Kings pat nelūkoja atbrīvoties. Viss pulveris bija iz­šauts. Viņš bija pagalam. Un Jaunība ņēma savu tiesu. Pat atrazdamies klinčā, Kings pilnīgi izjuta, kā Sendels atkal pieņemas spēkā, balstīdamies pret viņu. Kad tiesnesis atvilka tos vienu no otra, Kings savu acu priekšā skatīja Jaunības atjaunošanos. Ik ar mirkli Sendels kļuva stip­rāks. Viņa triecieni, sākumā vēl vāji un nedroši, tapa stingri un trāpīgi. Toma Kinga apmiglotas acis redzēja cimdoto dūri drāžamies pret viņa žokli un griba skubinaja aizsargāt to ar priekšā izceltu elkoni. Viņš saskatīja bries­mas un gribēja darboties; taču roka bija par smagu._ Li­kās, ka tai piekārts simtmārciņu svina gabals. Ta necēlas, kaut viņš visiem dvēseles spēkiem centās pacelt to. Tad cimdotā' dūre trāpīja. Viņš vēl izjuta skaudru triecienu kā no elektriskās dzirksteles, un tai pašā mirklī viņu ap­ņēma nesamaņas melnais šķidrauts.

Kad Toms atkal atdarīja acis, viņš atradās savā stūrī un dzirdēja publikas spalgās klaigas, kas atgādināja Bondi piekrastes bangotnes dārdoņu. Pie pakauša kāds viņam spieda slapju sūkli, un Sids Salivens rasināja auk­sta ūdens spirdzinošās strūkliņas pār viņa seju un krūtīm. Cimdi jau bija novilkti, un Sendels pieliecies spieda tam roku. Kings nejuta nekādu sarūgtinājumu pret šo cilvēku, kas viņu uzveicis, un atbildēja tā rokas spiedienam tik sirsnīgi, ka sadauzītie krumš|i iesmeldzās. Tad Sendels izgāja ringa vidū un publika pieklusināja ellišķīgo rēkoņu, lai noklausītos, kā viņš pieņem jaunā Pronto izaicinājumu un ierosina paaugstināt iemaksu līdz simt mārciņām. Kings apātiski raudzījās uz priekšu, kamēr sekundanti no­susināja pār viņu izlaistīto ūdeni, noslaucīja viņam seju un sagatavoja viņu aiziešanai no ringa. Viņam gribējās ēst. Tas nebija parastais kņudinošais izsalkums, bet mil­zīgs vārgums, tāda kā raustīšanās kaut kur vēdera dzi­ļumā, un tā izstrāvoja pa visu ķermeni. Atmiņa izstaigāja nesenā cīniņa gaitu līdz pat brīdim, kad viņš bija nodzinis Sendelu tiktāl, ka tas ļodzījās un grīļojās par mata tiesu no sakāves. Ak jā, šis gabals gaļas būtu to panacis! Tieši tā viņam pietrūka pirms izšķirošā trieciena, un talab viņš visu zaudēja. Viss tikai gaļas gabala dēļ.

Sekundanti pa pusei stiepa viņu, gribēdami palīdzēt iz­līst caur virvēm. Viņš atsvabinājās no tiem, nebalstīts iz­rāpās starp virvēm un smagi nolēca uz grīdas, cieši seko­dams sekundantiem, kas lauza viņam ceļu pa pārblīvēto vidus eju. Kad Kings pēdīgi atstāja ģērbtuvi, lai dotos uz ielu, pie halles ieejas kāds jauns puisis viņu uzru­nāja.

— Kāpēc jūs nezvēlāt šim un nenogāzāt no kātiem, kad šis jau bij tikpat kā jums rokā? — jauneklis vaicāja.

— Ek nu, ej ellē! — Toms Kings atcirta un nokāpa pa kāpieniem uz trotuāra.

Restorāna durvis ielas stūrī bija plaši atvērtas, viņš redzēja spuldzes un smaidošās bārdāmas, dzirdēja dau­dzas balsis spriežam par šo cīniņu un saklausīja tīkamo naudas džinkstoņu uz letes. Kāds viņam uzsauca, lai nā­kot uzņemt uz krūti. Viņš brīdi šaubās vilcinājās, tad at­meta ar roku un aizgāja savu ceļu.

Kabatā viņam nebija ne vara gabaliņa, un divas jūdzes garais ceļš mājup šķita bezgala garš. Viņš nu tik tiešām ir kļuvis vecs. Iedams pāri rātslaukumam, Kings pēkšņi atkrita uz sola, jo spēkus atņēma doma, ka sieva mājās sēž nomodā un gaida, lai uzzinātu cīņas iznākumu. To pa­nest bija grūtāk nekā jebkuru nokautu, un viņam likās, ka šai tiešamībai stāties pretī nav iespējams.

Viņš jutās gurds, visa miesa smeldza, un sāpes satriek­tajos krumšļos brīdināja, ka pat tādā gadījumā, ja viņam laimētos atrast darbu, paies vismaz nedēļa, pirms viņš spēs turēt rokā laužņa kātu vai lāpstu. Izsalkuma krampji vēdera dziļumā raustīja arvien negantāk. Paša sabrukuma apziņa spieda Kingu pie zemes, un acīs negribot sariesās miklums. Viņš aizsedza seju ar rokām un, raudādams rūg­tas asaras, atcerējās Staušeru Bilu, kā tas tajā sen pa­gājušajā vakarā bija viņam palīdzējis ņemt savu tiesu. Nabaga vecais Staušeru Bils! Tagad Toms spēja saprast, kālab Bils toreiz raudāja savā ģērbtuvē.

[2] vienmēr tas pats. (Latiņu v.)