Norberts Vīners GALVA

Norberts Vīners ir visā pa­saulē slavens zinātnieks — matemātiķis, filozofs, kibernēti­kas pamatlicējs. Padomju lasītā­jiem pazīstamas viņa grāmatas «Kibernētika un sabiedrība», «Radītājs un robots», auto­biogrāfija «Es esmu matemāti­ķis» u. c. N. Vīners uzrakstījis arī divus zinātniski fantastiskus stāstus, no kuriem viens ievie­tots šajā krājumā

Galvas smadzenes ir dīvains orgāns. Smadzenes kontrolē visas ķermeņa sajūtas, taču, ja tām pie­skaras vai tās operē, cilvēks to nejūt nemaz. Cits nomirst no neliela satricinājuma, bet citam var izdurt cauri galvai dzelzs stieni, un tikai galvas­kausa deformācija liecinās, kas noticis. Pēdējā laikā ļoti izplatītas ir dažādas visneparastākās operācijas, kuru nolūks ir regulēt smadzeņu darbību ar dažāda kalibra adatu un elektrodu palīdzību, lai izārstētu vai arī padarītu mazāk bīstamu kādu no daudza­jiem depresīvās vājprātības veidiem. Tā ir pretīga nodarbošanās, un es to. neciešu. Dažkārt šāda ope­rācija nonāvē cilvēka sirdsapziņu un gandrīz arvien dīvaini iespaido viņa domāšanas procesu un garīgo līdzsvaru.

Tā, piemēram, kādā Čikāgas apdrošināšanas sa­biedrībā reiz strādāja ļoti spējīgs aģents. Viņa vie­nīgais trūkums bija lielā izklaidība; neviens nekad nevarēja paredzēt, vai viņš dosies mājup, braucot lejup ar liftu vai izkāpjot pa desmitā stāva logu. Apdrošināšanas sabiedrība lūdza, lai viņš ļauj izope­rēt sev nelielu smadzeņu gabaliņu pieres pusē, un viņš tam piekrita. Pēc tam Spējīgais aģents kļuva par Visspējīgāko. Tiesa kas tiesa, viņš bija visiz­veicīgākais aģents visā sabiedrības vēsturē. Lai ap­liecinātu viņam visas apdrošināšanas sabiedrības cieņu, viņu iecēla par viceprezidentu. Tomēr tika aizmirsts fakts, ka cilvēks, kuram operētas pieres smadzenes, nav sevišķi piemērots smalkiem un pie­sardzīgiem darījumiem. No reklāmas pārsviedies uz augstākajām finansu sfērām, viņš cieta lielu ne­veiksmi, un līdz ar viņu bankrotēja visa apdrošinā­šanas sabiedrība. Nē, es nu gan nevēlētos, lai kāds sabojātu manas iekšējās instalācijas shēmu.

Tas man atgādināja notikumu, par kuru es dzir­dēju nesen. Es piederu pie nelielas zinātnieku gru­pas, kas reizi mēnesī sapulcējas kāda maza restorāna atsevišķā kabinetā. Mēs iegriežamies tur, lai it kā apspriestu kādu zinātnisku rakstu, taču patiesais iemesls fr interešu daudzpusība un neizmērojamais pļāpīgums, kas piemīt visai mūsu kompānijai. Mūsu vidū nav vietas tādiem, kas vienmēr rīkojas pēc etiķetes. Mēs izsmeļam cits citu bez žēlastības, un, ja jums tas nav pa prātam, tad, lūdzu, — durvis vienmēr ir vaļā. Es pats esmu pa pusei matemāti­ķis, pa pusei inženieris, bet turpat vai lielākā daļa 110 mums ir mediķi. Lai dievs apžēlojas par ofi­ciantēm, kad medicīnas speciālisti sāk runāt pilnīgi brīvi! Es negribētu apgalvot, ka no elektriskajām spuldzēm šķiltos zilas ugunis un gaisu pildītu sēra smaka, taču būtībā kaut kas tamlīdzīgs notiek.

Votermens ir mūsu sabiedrības dvēsele. Viņš ir galvenais ārsts valsts trako mājā, kas atrodas kādas piecdesmit jūdzes no pilsētas, un atgādina laipnu un turīgu delikatešu veikala īpašnieku. Viņš ir mazs, resns, ar valzirga ūsām, un viņam pilnīgi trūkst tādas īpašības kā iedomība. Votermenam parasti ir līdzi kāds neveiksminieks, par kuru viņš rūpējas. Šoreiz viņš ieradās kopā ar garu slimīga izskata vīrieti, kura uzvārdu es nesadzirdēju. Man radās iespaids, ka viņš ir ārsts, taču, nokļuvis mūsu sabiedrībā, viņš brīžiem sāka visai dīvaini stomīties, kas ir raksturīgi ģeologiem vai inženieriem, kuri ilgu laiku bijuši tālu no civilizētās pasaules un mitinā­jušies kaut kur Korejas kalnos vai Borne^o džun­gļos. Šādi cilvēki neprot vairs rast tuvību ar citiem sabiedrības locekļiem, turklāt viņi ir ārkārtīgi kaut­rīgi un pārāk kritiski vērtē sevi. Dažam labam no šiem puišiem ir nācies darīt šo to tādu, par ko ikviens civilizēts cilvēks sevi bargi nosodītu, un tas atstājis pēdas viņu dvēselē uz visu mūžu.

Es nezinu, kā tas īsti gadījās, ka saruna novirzī­jās uz pieres smadzeņu lobotomiju [1] . laikam viens no inženieriem iejautājās par iespējām palīdzēt kādam viņa attālam radiniekam, kas bija garīgi slims. Katram no klātesošajiem bija savas domas šajā jautājumā. Daži aizstāvēja lobotomiju, bet vai­rākums — arī neiroķirurgi — negribēja pat runāt par to.

Tad mēs sākām apspriest citu tematu — ko mūs­dienās automobiļa katastrofa var nodarīt bērna smadzenēm. Saruna nebija diezcik izsmalcināta, kā jau tas ārstu aprindās mēdz būt. Iedegās strīdi, un man šķiet, ka neviens vairs nepievērsa uzmanību ne­vienam citam kā vienīgi savam sarunas partnerim. Pēkšņi atskanēja neliels būkšķis. Mēs palūkojāmies apkārt un ieraudzījām, ka Votermena draugs bez samaņas guļ uz grīdas. Viņa piere bija aprasojusi ar sviedriem. Votermens nometās uz ceļiem pie sava drauga un pataustīja viņa pulsu.

— Nedomāju, ka tas ir kaut kas nopietns, — Votermens sacīja. — Viņš ir mans pacients, taču ļoti saprātīgs, un es cerēju, ka mūsu sabiedrībā viņš mazliet izklaidēsies. Viņu moka amnēzija, un mēs nezinām viņa īsto uzvārdu. Man nevajadzēja riskēt un vest viņu sev līdzi uz šejieni. Palīdziet iznest viņu ārā! Šī atgadījuma dēļ nevajag pārtraukt sarunas.

Votermens piezvanīja uz savu slimnīcu un izsauca ātrās palīdzības mašīnu, kamēr divi vai trīs no mūsu mediķiem uzmeklēja restorāna īpašnieku. Viņš ļoti uztraucās par notikušo, taču atļāva ienest samaņu zaudējušo cilvēku kādā nomaļā telpā un noguldīt uz kušetes. Mūsu pacients sāka pamazām atgūt samaņu. Bija skaidri redzams, ka viņš ir ārkār­tīgi uzbudināts un apjucis. Viņš runāja pavisam nesakarīgi. Varēja saprast vienīgi atsevišķus vār­dus: «gangsteri», «mazais Pauls», «Marta» un «avā­rija». Vārdi veidoja teikumus, taču viņš izrunāja tos tik klusu, ka mēs neko nesapratām.

Votermens aizgāja uz garderobi un atnesa savu ārsta somu. Viņš iedeva slimniekam kaut kādas nomierinošas zāles; man liekas, tas bija barbiturāts. Zāles uz brīdi nomierināja mūsu slimnieku; taču šādu līdzekļu iedarbību nevar jau nekad īsti pare­dzēt. Drīz vien pacients atvēra acis. Viņa murminā­šana kļuva skaļāka un saprotamāka. Vārdi tagad veidoja sakarīgus teikumus.

Votermens ir pietiekami apķērīgs ārsts un prot izmantot jebkuru izdevīgu situāciju.

— Tagad man radusies izdevība, — viņš sacīja. — Viņš ir sācis runāt. Pirms apmēram sešām nedē­ļām kāds policists atrada viņu pavārtē. Policija no­sūtīja viņu pie mums. Viņš pat neatceras savu uzvārdu. Mēs zinām, ka viņš bijis ārsts, un nav grūti uzminēt, ka viņš ilgāku laiku ir bijis pilnīgi ruinēts. Līdz pat šai dienai viņš atkal no jauna krājis spēkus, un mēs negribējām ar nemitīgiem jautājumiem aizkavēt viņa izārstēšanos. Lai nu kā, bet tagad, kad mēs laikam esam panākuši to, ka viņš sācis runāt, pamēģināsim!

Bija ļoti aizraujoši vērot, kā cilvēkam atgriežas zudusī atmiņa. Votermens ir lielisks sava aroda spe­ciālists, un tāpēc ar lielu baudu varēja klausīties, kā viņš uzdod jautājumus. Jaunatgūtā personība atplauka mūsu acu priekšā gluži tāpat, kā ūdens virspusē parādās noslīkuša cilvēka seja, kad slīkoni ar ķekšiem izvelk no dzelmes. Es biju klāt šajā sarunā, taču neesmu neko atzīmējis, bet Votermens visu precīzi pierakstīja savā melnajā bloknotā. Sekojošā saruna ir pārrakstīta no viņa piezīmēm.

Jautājums. Kā jūs sauc?

Atbilde. Mani sauc Arturs Kouls.

Jautājums. Jūs esat ārsts, vai ne?

Atbilde. Jā.

Jautājums. Kādu medicīnas skolu jūs esat bei­dzis?

Atbilde. Centrālo Rietumu medicīnas koledžu Či­kāgā. 1926. gadā. j

Jautājums. Kur jūs praktizējāties pēc koledžas beigšanas?

Atbilde. Es biju ķirurga asistents Čikāgas labda­rības iestāžu uzturētajā Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcā. Jūs droši vien zināt, kur šī slim­nīca atrodas, — Sautendas nomalē.

Es tikai visai neskaidri atcerējos šo Čikāgas Ķirurģisko un terapeitisko slimību slimnīcu, kuru uztur labdarības iestādes. Tā bija apkvēpusi, netīra sarkaniļ ķieģeļu ēka tajā drūmo, posta piemeklēto ielu ellē, kur Sautenda robežojas ar Vestendu.

Jautājums. Ķirurga asistents? Tas ir interesanti. Vai jūs specializējāties kādā īpašā ķirurģijas nozarē?

Atbilde. Jā, protams, divus gadus izdarīju vis­dažādākās operācijas, kādas vien man uzdeva, taču es vienmēr esmu vēlējies kļūt par neiroķirurgu. Ko es sacīju? Es baidos, ka runāju ļoti nesakarīgi. Pavisam aizmirsu, ka esmu bijis neiroķirurgs.

Jautājums. Ak tā, jūs bijāt neiroķirurgs? Ko jūs darījāt pēc tam, kad jūsu prakse šajā slimnīcā bija beigusies?

Atbilde. Es atceros garus noslēgtus gaiteņus un aizrežģotus logus. Kā šo iestādi sauca? Tā droši vien bija psihiatriskā slimnīca. Ak, jā, tagad es atceros. Meri… Meri… Meriditas apgabala psihiatriskā slimnīca. Tas ir Ilinoisas štatā, vai ne?

Jautājums. Man šķiet, ka tā ir. Vai jūs neatcera­ties, kā sauca pilsētu?

Atbilde. Bakminstera. Nē, tā nebija Bakminstera. Nu es atceros, tā bija Leominstera.

Jautājums. Jā, gluži pareizi, šī slimnīca atrodas Leominsterā. Cik jums bija gadu, kad sākāt tur strādāt?

Atbilde. Apmēram trīsdesmit.

Jautājums. Vai jūs atceraties, kurā gadā tas bija?

Atbilde. Tas bija 1931. gadā.

Jautājums. Vai jūs devāties uz turieni viens?

Atbilde. Es ierados tur kopā ar savu sievu. Esmu preoējies, vai nav tiesa? Kas noticis ar manu sievu? Viņa ir šeit, vai ne? Ak mans dievs! Marta… Marta!

Viņa balss kļuva arvien skaļāka un beigās izska­nēja spalgā, nesamanīgā kliedzienā. Votermens sacīja:

— Diemžēl vajadzēs izmēģināt mazliet lielāku zāļu devu. Es centīšos sagatavot visminimālāko daudzumu. Negribu zaudēt iespēju uzzināt par viņu kaut ko vairāk.

Tiklīdz zāles iedarbojās, pacients sāka pamazām nomierināties. Taču kādu brītiņu, likās, viņš vēl bija tik apjucis, ka nevarēja neko pateikt. Tad viņš atkal sāka atgūt apziņu un Votermens atsāka no­pratināšanu.

Jautājums. Jums jāpalīdz mums, lai mēs savukārt varētu palīdzēt jums. Sakopojiet savas domas. Cik ilgi jūs jau bijāt precējies, kad devāties uz Leo- minsteru?

Atbilde. Nepilnus divus gadus. Marta strādāja par māsu Čikāgas labdarības slimnīcā. Viņu sauca par Martu Sorensonu. Cik atceros, tad viņa ir dzi­musi Minesotā. Viņas tēvs audzēja kviešus, un viņam piederēja ferma kaut kur pie Ziemeļdakotas robežas. Mēs aizbraucām uz turieni nosvinēt kāzas.

Jautājums. Vai jums ir bērni?

Atbilde. Jā, viens dēls — Pauls. Tagad es visu atceros.

Viņš iespieda galvu rokās un sāka raudāt. Raustī­damies nevaldāmās elsās, viņš nesamanīgi kliedza:

— Kur ir Pauls? Kur ir Pauls?

Bija ļoti neērti noraudzīties tik lielās bēdās.

Votermens stāvēja pie Koula kušetes galvgaļa. Es biju pieradis redzēt viņu vienmēr kā mūsu kom­pānijas dvēseli — līksmu, asprātīgu, arvien ar kādu nerātnu anekdoti padomā. Nekad vēl nebiju .iepa­zinis Votermenu kā ārstu. Viņa izturēšanās bija apvaldīta un iedvesa cieņu un viņa balss nomieri- nošāka par jebkuru sāpes remdējošu līdzekli. Viņš bija pats Eskulaps — dziedniecības dievs.

Jautājums. Nomierinieties, doktor Koul. Mēs gri­bam jums palīdzēt, bet vienīgi jūs pats varat dot mums padomu, kā to izdarīt. Pastāstiet kaut ko par apgabala slimnīcu. Vai jūs tajā dzīvojāt?

Atbilde. Dažus mēnešus. Pēc tam mēs nopirkām vecu fermera māju apmēram vienu jūdzi no slim­nīcas. Marta domāja savest to kārtībā, taču es neloloju nekādas cerības, ka mēs spēsim izrakties cauri visiem šiem krāmu un netīrumu kalniem. Martā prata pat cūkkūti padarīt mājīgu. Pagaidiet! Es atceros, ka garām mūsu mājām gāja federālā šoseja.

Saķēris galvu, Kouls iekrita ar seju spilvenā, viņa pleci raustījās.

— Bremzes, — viņš elsoja. — Es dzirdu, kā tās kauc. Avārija! Mašīna apgāzusies. Uz ceļa asinis … uz ceļa asinis! Es redzēju to un tomēr neko nespēju līdzēt.

Votermens pamāja, lai mēs klusējam. Mani ļoti nomāca tas, ka esmu spiests būt par liecinieku brīdī, kad svešs cilvēks tik klaji pauž savas cieša­nas. Pamazām viņš pārstāja elsot. Votermens atkal atsāka iztaujāšanu.

— Nepūlieties atcerēties visu kopumā, — viņš sacīja. — Atļaujiet man labāk uzdot 'jums jautāju­mus. Tā jums būs daudz vieglāk. Nu, pamēģināsim. Kas tā Gudera bija par vietu?

Atbilde. Pilsētiņa, viens no lauku centriem, kādus parasti mēdz celt prērijā tāpat uz labu laimi. Tā bija domāta apkārtnes fermeru vajadzībām, taču tajā bija arī fabrika.

Jautājums. Fabrika … Kāda fabrika? Ko tā rožaia?

Atbilde. To es nekad īsti skaidri neesmu zinājis. Nevienam pilsētiņas iedzīvotāju vārdam taču nevar ticēt. Jūs jau zināt, kādas tenkas mēdz izplatīt tamlīdzīgos nostūros.

Jautājums. Ko tad tur tenkoja?

Atbilde. Vieni sacīja, ka tur atrodas dzērienu kontrabandistu miteklis, bet citi, ka tajā gatavo narkotiskos līdzekļus. Lai riu būtu kā būdams, bet man šī fabrika nepatika.

Jautājums. Kāpēc?

Atbilde. Tā bija zema, apdrupusi betona ēka, kas saglabājusies vēl no pirmā pasaules kara gadiem. Kādu dienu es pastaigādamies devos uz to pusi. Man visu laiku likās, ka mani kāds novēro, tāpēc es neiedrošinājos pieiet tai klāt pārāk tuvu. Lau­kums apkārt fabrikai bija aizaudzis ar milzīgām nezālēm, un to apjoza grāvji, kas līdz pusei bija piepildīti ar zaļu, .sastāvējušos ūdeni. Turpat mētā­jās arī daudz vecu sadauzītu automobiļu un pa­mestu lauksaimniecības mašīnu daļas. Likās, ka nedēļām neviens neieiet šajā fabrikā, taču reizēm, kad sāka jau krēslot, mēs redzējām, ka pie tās pie­brauc milzīga automašīna.

Jautājums. Kāda tipa automašīna?

Atbilde. Tā atgādināja modernu limuzīnu, bet bija tikpat spēcīga kā kravas automašīna… un cilvēks pie stūres …

Jautājums. Kad jūs redzējāt šo cilvēku?

Atbilde. Tad, kad šī automašīna joņoja pa mūsu šoseju ar apmēram astoņdesmit jūdžu lielu ātrumu, tieši pirms… Ak dievs! Es redzēju, ka mana ma­šīna izjūk kā samirkusi papīra laiviņa un pārlido pāri ceļam. Viņi abi bija manā mašīnā. Mans Pauls … mana Marta … mans nabaga mazais Pauls.

Kouls atkal sāka runāt nesakarīgi; viss viņa ķer­menis raustījās. Kaut ko tamlīdzīgu esmu redzējis, vienīgi vērodams izmēģinājuma dzīvnieku uz ope­rācijas galda. Votermens atkal iedeva savam pacientam zāles, nezinu, nomierinošas vai uzbudi­nošas, un Kouls pamazām kļuva rāmāks.

Jautājums. Pastāstiet man par cilvēku limuzīnā.

Atbilde. Garš un resns, labi ģērbies. Sārta rēta šķēr­soja viņa vaigu no acs kaktiņa līdz mutei.

Jautājums. Vai neatceraties, kā viņu sauca?

Atbilde. Man šķiet, Makaluzo. Bet viņu nekad nesauca īstajā vārdā. Pilsētiņas iedzīvotāji neko daudz nerunāja par viņu, bet, ja to darīja, tad dēvēja viņu par Galvu.

Jautājums. Vai viņš bija tas, kas nodarbojās ar narkotisko vielu ražošanu?

Atbilde. Man tā šķiet, bet kāds no maniem drau­giem stāstīja, ka viņš esot arī liela vēriena banku aplaupītājs. Viņu raksturoja kā sevišķi rūdītu no­ziedznieku. Policija jau sen viņu novēroja, taču

neprata savākt nekādus pierādījumus, kas dotu iemeslu viņu aizturēt.

Jautājums. Kas notika pēc avārijas?

Pacients gribēja atbildēt, taču nespēja izteikt ne vārda. Ārsts klusēdams gaidīja, līdz viņš atkal saņēmās. Kouls runāja ar pūlēm, it kā izgrūzdams vārdus caur zobiem.

Atbilde. Manai sievai bija lauzts mugurkauls. No šī brīža līdz pat savai nāves dienai viņa nespēja paspert ne soli. Mans dēls bija atsities pret priek­šējo sēdekli, un viņam bija ielauzta pieres kaula kreisā puse. Kad es aplūkoju viņa galvaskausu, tas bija plakans, pilnīgi zaudējis normālo izskatu. Mans kolēģis slimnīcā bija labs ārsts un izglāba zēna dzīvību. Tas ir, panāca to, lai viņš varētu tur­pināt dzīvi kā akls, kurls, paralizēts, bet citādi vese­līgs miesas gabals. Ņemot vērā kopšanu, kas zēnam tagad būs īpašajā iestādē, viņš droši vien pārdzīvos dažu labu veselu bērnu. Jūs zināt, ko tas nozīmē. Kopšana, kāda nav nevienam valsts patversmē, un nauda … nauda … nauda. Vai arī man visu mūžu būtu jādzīvo, ik dienas redzot šīs šausmas savā acu priekšā. Ak dievs! Nevar būt, ka tas viss ir patie­sība. Tas nav patiesība.

Jautājums. Vai tad jums nemaz nemēģināja atlī­dzināt zaudējumus? Protams, es nedomāju, ka viņi tiešām varētu par visu atlīdzināt, bet jums taču vajadzēja daudz naudas, lai aprūpētu sievu un dēlu.

Atbilde. Jā, viņi piedāvāja man atlīdzību. Dažas dienas pēc avārijas man piezvanīja kāds vietējais advokāts Pītersons. Viņš pilsētiņā bija ieguvis visai veikla jurista slavu. Pītersons gribēja uzzināt, kas ir mans advokāts, lai tad varētu stāties ar viņu sakaros. Man bija labas attiecības ar Epšteinu, kas slimnīcā kārtoja juridiskos jautājumus, un es no­saucu Pītersonam viņa uzvārdu. Epšteins ieteica man neiet pie telefona un izvairīties no tikšanās ar Pītersonu tikmēr, kamēr Epšteinam radīsies izde­vība parunāt ar mani divatā.

Jautājums. Un kas notika pēc tam?

Atbilde. Epšteins atnāca pie manis, un es vaicāju, kāpēc viņš ir tik piesardzīgs. Juriskonsults atbil­dēja, ka Pītersons esot ļoti tuvās attiecībās ar Maka- luzo un turklāt vēl kārtojot viņa legālās veikalu lietas. Epšteins man pastāstīja arī šo to par Galvas sakariem un ciešajām saitēm ar apgabala varas orgāniem. Likās, ka uzsākt kaut ko pret viņu ir pilnīgi neiespējami. Kamēr Epšteins sarunājās ar mani, ieradās Pītersons. Viņam bija mazas, elegantas ūsiņas un melnā lentītē pakārts pensnejs, ģērbies viņš bija vizītsvārkos. Man viņš nemaz nepatika, taču jāatzīst, ka viņa manieres bija ļoti izsmalci­nātas.

Jautājums. Viņš jums piedāvāja naudu, vai ne?

Atbilde. Viņš mums nenosauca to cilvēku, kura intereses viņš pārstāv, un neuzņēmās nekādu atbil­dību par notikušo. Pītersons piedāvāja man čeku par 30 000 dolāriem un prasīja, lai es atsakos no jebkādām pretenzijām. Viņa mēle bija varen lokana, un es nespēju atteikties no šīs naudas. Es būtu to pieņēmis, ja Epšteins nebūtu viņam patei­cis, ka mēs varam parakstīties tikai par čeku vis­maz 50 000 dolāru vērtībā, jo paredzami ļoti lieli un ilgstoši maksājumi par slimnīcu. Pītersons atbil­dēja, ka tas nav iespējams, bet es biju pietiekami apdomīgs, lai klusētu. Beigu beigās Pītersons bija ar mieru vienoties par 50 000 dolāriem, un Epšteins ieteica man pieņemt šo piedāvājumu.

Jautājums. Tātad šī atlīdzība jūs droši vien finan­siāli apmierināja. Kas notika pēc tam?

Atbilde. Paula labā mēs neko vairs nespējām da­rīt. Zēns varēja ēst un bija pietiekami vesels, lai dzīvotu, bet viņš vairs nebija mans bērns. Viņam vajadzēja gulēt gultā, un viņš bija akls, kurls un paralizēts. Mēs nemanījām viņā nekādas saprāta pazīmes. Mums izdevās ievietot viņu vienā no tām nedaudzajām iestādēm, kas domātas šāda veida in­valīdiem, taču viņš gandrīz nemaz vairs neatgādi­nāja cilvēcisku būtni un nebija nekādas nozīmes viņu regulāri apmeklēt.

Jautājums. Un kas notika ar jūsu sievu?

Atbilde. Viņu ievietoja Štata centrālajā slimnīcā, kas atradās apmēram divdesmit jūdžu attālumā no mūsu pilsētiņas. Sākumā viņai klājās gluži labi, un es pat domāju uzbūvēt viņai speciāli projektētu māju ar vairākām jumta slīpnēm un īpaši iekārtotu virtuvi. Taču viņas nieres jau ilgāku laiku pirms tam nebija diezcik veselas, un šis orgāns vienmēr ir sevišķi vārīgs tiem, kas slimo ar paraplēģiju [2] . martas veselība strauji pasliktinājās. Pēc trim mē­nešiem viņai sākās urēmiskā koma, un viņa nekad vairs neatvēra acis. Sieva nomira vēlā rudenī, taču, pateicoties maniem kolēģiem, kas strādāja šajā slim­nīcā un bija ļoti laipni pret mani, mēs pēdējās die­nas gandrīz visu laiku bijām kopā. Bēres notika vi­ņas dzimtajā pusē Minesotā. Mans sievastēvs, vecs zviedru zemnieks ar skarbu raksturu, gandrīz visu laiku klusēja, taču es redzēju, ka bēdas viņu pilnīgi satriekušas.

Jautājums. Man šķiet, jūs nekas vairs nesaistīja ar Leominsteru. Vai jūs tomēr tur atgriezāties?

Atbilde. Jā, es to darīju. Vilciens no Rietumiem piestāja šajā stacijā desmitos vakarā. Es ievēroju divus visai aizdomīga izskata tipus klaiņojam ap­kārt pa staciju, un likās, ka tie gaida mani. Viens no viņiem bija dūšīgs sešas pēdas garš bokseris ar lauztu degunu. Otrs bija kalsns vidēja auguma vī­rietis ar krunkainu, dzeltenīgu seju. Viņš bija ģēr­bies cieši piegulošā mētelī, uzmaucis cepuri uz acīm un turēja rokas kabatās. Brašais kauslis pielavījās man klāt no sāniem un sacīja aizsmakušā astmatiķa balsī: «Tev būs darbiņš. Mūsu priekšnieks ir ievai­nots.» «Priekšnieks?» es vaicāju. «Vai es viņu pa­zīstu?» «Noteikti,» brašais bokseris sēca. «Kurš gan viņu nepazīst? Tu arī pazīsti. Viņu sauc par Galvu. Mēs braucām gluži pieklājīgā ātrumā (nebija vai­rāk par astoņdesmit), kad uz ceļa pēkšņi uznāca govs. Nu, un tad govs pārvērtās par bifšteku un automašīna par lūžņu čupu. Mašīna apsviedās ap­kārt trīs reizes. Galva atsitās pret vējstiklu, un mums nemaz vairs nepatīk viņa izskats. Mēs esam sava ceļa gājēji un darījām darbu, gar kuru citiem nav nekādas daļas, tāpēc nevaram vest Galvu uz slimnīcu. Tagad tev būs darbiņš, ko tu proti. Mēs tevi pazīstam, un runā, ka tu esi zellis, kas strādā uz ef-ef. Liekas, tu mums noderēsi. Un, ja arī ne, tad citas izejas mums tik un tā nav. Nāc līdz!»

Es paskaidroju, ka man būtu jāaiziet uz slimnīcu pēc ārsta somas. «Veco zēn,» mani uzrunāja cieši piegulošais mētelis, «esi prātīgs un dari, ko tev liek. Nāc līdz!» Tad viņš pievērsās otrajam tipam un no­skaldīja: «Stiprais, tu pļāpā pārāk daudz.»

Tuvumā nebija neviena cilvēka, ko es varētu pa­saukt palīgā, un arī veikali bija jau slēgti. Man ļoti nepatika situācija, kurā biju nokļuvis, taču man at­lika vienīgi iet viņiem līdzi. Viņi nobrauca kādas pusotras jūdzes, un mēs bijām nokļuvuši pie fab­rikas betona ēkas nezālēm aizaugušajā klajumā. Tū­līt kāds iebrēcās: «Ei, jūs, nosauciet paroli!»

Stiprais nomurmināja kaut ko tādu, kas acīmre­dzot apmierināja jautātāju. Tad viņi satvēra mani aiz elkoņiem un iegrūda kantorī. Tā kā fabrikā vis­apkārt biju redzējis tikai kailas dēļu sienas un iz­sistus logus, tad šī telpa ar savu mājīgo, pat ele­ganto iekārtojumu mani visai pārsteidza. Viņi grūda mani tik stipri, ka man aizķērās kāja aiz sliekšņa un es nokritu. Kad atkal piecēlos, es pamanīju, ka telpā atrodas arī vēl divi citi cilvēki. Viens no tiem bija Pītersons. Viņš palīdzēja man piecelties. Otrs subjekts, kas bija ģērbies brūnā tvīda uzvalkā, at­gādināja enerģisku komersantu. Es vēl līdz šai die­nai neesmu uzzinājis viņa vārdu, bet man likās, ka tieši viņš ir tas, kas pārstāv Galvas intereses lielos komerciālos darījumos. Pītersons man sacīja: «Es atvainojos, ka bijām spiesti izturēties pret jums ne gluži tā, kā pienāktos, taču mēs neatrodamies tādā stāvoklī, lai varētu ievērot īpašas pieklājības nor­mas. Mēs negribam nodarīt jums neko ļaunu, bet jums jāsaprot, ka jums jāizturas prātīgi. Misters Makaluzo ir tikko kā cietis avārijā, un nebūtu visai apdomīgi vest viņu uz slimnīcu. Mēs paļaujamies uz jūsu palīdzību, un es apsolu, ka jums par to kār­tīgi samaksās.»

«Un ja nu es atsakos?» Es vērīgi ielūkojos viņu sejās, un asinis manās dzīslās sastinga.

«Tādā gadījumā, mister Koul, mēs būsim spiesti rīkoties, lai pasargātu sevi no nepatikšanām. Jūs esat inteliģents cilvēks, tāpēc esmu pārliecināts, ka sapratīsiet, kāda būs šī rīcība.»

Es brīdi vilcinājos, un tad man kļuva skaidrs, kas jādara. «Labi, es operēšu. Kur atrodas cietušais?» Viņi atvēra durvis uz blakus telpu, kas bija iekār­tota vēl greznāk nekā tā, kurā mani ieveda vis­pirms. Makaluzo sēdēja mīkstā ādas krēslā, viņa galva bija atgāzta atpakaļ un pārkārusies pāri spil­venam. Seja bija nedabiski tumši pieplūduši ar asi­nīm un rēta saskatāma vēl labāk nekā tad, kad es viņu redzēju pirmoreiz. Mute bija vaļā. Viņš elpoja smagi, pie kreisās nāss bija piekaltušas asinis, kas, likās, vēl pirms pāris minūtēm bija tecējušas ar joni. Viņa piere bija aptīta ar tīru dvieli. «Misters Makaluzo devās kārtot kādu ļoti "slepenu darījumu,» paskaidroja brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais. «Viņa mašīna uzdrāzās virsū govij. Viņš ietriecās vēj­stiklā. Gan mums, gan arī jums, varu teikt, rastos visai lielas nepatikšanas, ja kāds uzzinātu kaut ko par viņa stāvokli.»

Es atraisīju apsēju. Makaluzo acis stingi raudzī­jās tukšumā. Zīlītes bija paplašinātas nevienādi. Es sāku aptaustīt viņa pieri. Tā bija zaudējusi savu normālo formu un atgādināja zirga saspertu arbūzu. Līdzko pieskāros galvaskausam, Pītersons paliecās uz priekšu; brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtais tikmēr pētīja savus nagus un pēkšņi pielēca kājās, kad no- knakšķēja Makaluzo pieres kauls, kuru es taustīju. Nebija nekādu šaubu, ka ielauzts kreisais pieres kauls. Pabeidzis pacienta apskati, es sacīju brūnajā tvīda uzvalkā ģērbtajam, ka nepieciešama tūlītēja operācija un man vajadzētu aizbraukt pēc instru­mentiem.

«Par to neraizējieties,» viņš atbildēja. «Mēs esam parūpējušies par visu, kas vajadzīgs.»

Viņš pasniedza man ārsta somu ar zeltītiem ini­ciāļiem Dž. M., kas bija piestiprināti tieši zem rok­tura.

«Vai tā nav doktora Makola soma?» es jautāju.

«Iespējams,» otrs zellis atbildēja, «bet tā nav jūsu darīšana. Cik nedrošas gan ir automašīnu atslēgas!»

Es uzreiz jutos labāk, kad uzzināju, ka manā rī­cībā ir doktora Makola soma. Viņa operēšanas pa­ņēmieni gan daļēji atšķiras no manējiem, taču es katrā ziņā varēšu strādāt ar augstvērtīgiem instru­mentiem. Tur bija viss, kas nepieciešams: trepāns, elevatori, elektriskais zāģis, nātrija amitāls, novo- kaīns un spirts.

«Vai jums izdosies?» mans jaunais paziņa jau­tāja.

«Jā,» es atbildēju, cerēdams, ka izdosies. Jutos mierīgs un drošs.

Es palūkojos apkārt, vai tur nebūtu atrodams kāds kastrolis, kur uzvārīt ūdeni, daži dvieļi un lī­dzens galds, uz kura izdarīt operāciju. Mistera Ma­kaluzo uzticības persona tūlīt noprata, ko es vēlos.

«Jūs varat izmantot rakstāmgaldu,» viņš sacīja. «Galva neuztrauksies, ja uz tā paliks daži traipi. Ūdens tualetes telpā jau ir uzvārīts, un veļas gla­bātavā mums dvieļu ir papilnam. Kjūpids strādāja par slimnieku kopēju valsts slimnīcā, kamēr vēl ne­bija aizraidījis uz viņpasauli kādu pacientu. Nekas, nekas, Kjūpid,» viņš piebilda. «Doktora klātbūtnē var runāt atklāti.»

Tātad kāds te tomēr zināja, kā jāsagatavojas ope­rācijai. Ķirurga uzsvārču vietā sadabūja pāri tīru darba virsvalku. Es uzvilku vienu no tiem un Kjū- pids otru. Mēs noguldījām Makaluzo uz muguras.

Es sāku rīkoties. Mani neviens netraucēja, un es vispirms noskuvu pacientam galvu un apmazgāju to ar spirtu. Pēc tam iešļircināju novokaīnu. Tiklīdz tas bija iedarbojies, es izdarīju dziļāku audu lokālo anestēziju apkārt sašķaidītajam pieres kaulam. Es negribēju pielietot vispārējo anestēziju, tāpēc ka bija ļoti svarīgi novērot, kā pacients atgūs apziņu pēc tam, kad būs mazinājies spiediens uz smadzenēm. Tad es pārgriezu galvaskausa ādu un dzirdēju, kā nočirkst trepāns, ieurbdamies kaulā.

Man jāatzīst, ka Kjūpids bija labs ķirurga asis­tents. Viņš zināja, kurā brīdī uz marles spilventiņa jāpasniedz asinis apturoši žņaugi, un, likās, prata novērtēt visu, ko es daru. Patiesību sakot, pat ša­jos neparastajos apstākļos tas man glaimoja.

Laikam gan visnepatīkamākais brīdis šādā operā­cijā ir tad, kad izzāģētais kaula gabaliņš atdalās no galvaskausa. Tad noteikti jāaptur asins tecēšana no smadzeņu plēves — smadzeņu celofāna apvalka. Es redzēju, ka Makaluzo pamazām atgūst samaņu, un dzirdēju, kā viņa elpas vilcieni kļūst mierīgāki un vienmērīgāki. Viņš atvēra acis. Viņa redzokļi tagad vairs stingi nevērās tukšumā, un lūpas sāka veidot vārdus.

«Kur es atrodos?» Makaluzo jautāja. «Kas noticis?»

«Neuztraucieties, Galva,» viņa uzticības persona sacīja. «Jūs esat cietis avārijā. Taču jūs atrodaties drošās rokās. Doktors Kouls rūpējas par jums.»

«Kouls,» viņš teica. «Nesen man ar viņu bija šis tas kārtojams. Viņš ir lāga zēns. Vai es varu ar viņu parunāties?»

«Tepat es esmu,» sacīju cik vien varēdams mie­rīgi. «Kas jums man sakāms?»

«Es ļoti nožēloju to iepriekšējo avāriju. Jūs to­reiz izturējāties, kā īstam vīram pieklājas. Bet kas bijis, tas bijis. Ceru, ka jūs mani kārtīgi salāpīsiet.»

Man šķiet, ja viņš nebūtu tik rupjā veidā atvēris manu brūci, atgādinādams lielo zaudējumu, viss būtu noritējis citādāk. Tagad es nolēmu rīkoties. Es mēģināju apspiest savas emocijas un saglabāt ārēju mieru, taču jutu, ka kļūstu bāls kā krīts, un, kad sāku mierināt Galvu un iestāstīt viņam, ka es šajā gadījumā darbojos ar vislielāko rūpību un iz­mantoju visu savu prasmi un zināšanas, Kjūpids pagriezās un palūkojās manī ar tādu skatienu, kas man nemaz nepatika.

«Mēs vēl turpinām,» es sacīju. «Kamēr es neesmu pabeidzis operāciju un novācis instrumentus, iztu­rieties pavisam mierīgi.»

Es zināju, kas man jādara, un, šķiet, nekad ne­biju strādājis tik izveicīgi. Biju nolēmis nokārtot savus rēķinus ar misteru Makaluzo reizi par visām reizēm.

Pēkšņi Kjūpids iebrēcās: «Ei, dakter, ko jūs da­rāt? Man liekas, te kaut kas nav kārtībā.»

Es mierīgi sacīju: «Es operēju un arī atbildu par visu.» Jutu, ka esmu stāvokļa noteicējs.

Otrs zellis, kas veda mani mašīnā un bakstīja mani ar revolveri, neizņēmis to no kabatas, pagrie­zās pret Makaluzo un sacīja: «Galva, Kjūpids atkal vārsta savas žaunas.» Viss pacienta galvaskauss bija ievīstīts apsējos, izņemot nelielo laukumiņu, kuru es operēju, taču viņš bija pie pilnas apziņas. Tāda bija mana metode smadzeņu operācijās. Tā ir drošāk, turklāt smadzeņu virsējā kārta ir nejūtīga.

«Viss kārtībā,» Makaluzo teica. «Kouls ir mans draugs. Neļaujiet Kjūpidam traucēt operāciju. Viņš pārāk daudz pļāpā.»

Es biju beidzis tīrīt brūci, taču, pirms novietoju atpakaļ kaula gabaliņu, kuru biju izņēmis ar tre- pānu, vēl bija jāizdara īpaša operācija.

«Nu skatieties taču,» Kjūpids iesaucās. «Viņš .. .»

Vīrietis, kas visu laiku bija turējis rokas kabatās, iesita Kjūpidam pa galvu ar revolvera spalu. «Aiz­ver savas nolādētās žaunas!» viņš uzbrēca. Kjūpids gulēja bezsamaņā uz grīdas, un no auss viņam sāka plūst asinis. Droši vien viņam bija galvaskausa lū­zums, bet šie man neatļāva palīdzēt viņam. Es pat nezinu, vai viņš ir vēl dzīvs vai jau miris. Ejot uz vannas istabu, lai nomazgātos, man bija jākāpj pāri viņam. Kad atgriezos, brūnajā uzvalkā ģērbtais mani gaidīja. «Te būs 50 000 dolāru,» viņš sacīja. «Ceru, jūs sapratīsiet, ka Leominsterā palikt vairs nevarat. Ja mēs jūs vēl kādreiz sastapsim šajā rajonā, tad ziniet, ka ilgi dzīvot jums vairs nebūs lemts. Mēs palīdzēsim jums pārcelties uz piekrasti, tur jūs va­rēsiet atkal strādāt, tikai ar citu vārdu. Neaizmir­stiet to, citādi…»

Es neko neatbildēju. Šī nauda man nekādu prieku nesagādāja. Itin nekādu. Šajā brīdī Galva nomurmi­nāja caur apsējiem: «Dodiet, puiši, viņam simts tūkstošus. Es jūtos labi.»

Es paskaidroju viņiem, kā Makaluzo jākopj, un paņēmu piedāvāto naudu: deviņdesmit deviņas jau­nas, spīdīgas tūkstoš dolāru banknotes un vienu tūkstoti — piecdesmit dolāru un simts dolāru zī­mēs. Viņi iedeva man biļeti braucienam uz Sanfran­cisko. Stiprais tajā pašā naktī aizveda mani uz Či­kāgas lidostu. Viņš atstājās no manis tikai tad, kad biju iekāpis lidmašīnā, kas devās tiešā reisā uz San­francisko. Apsēdies lidmašīnā savā vietā, es ieliku saņemto naudu lielajā aploksnē, kuru atradu priekšējā sēdekļa aizmugurē, un atstāju sev tikai dažus dolārus pašām neatliekamākajām vajadzībām. Es uzrakstīju uz aploksnes apgabala slimnīcas ad­resi un palūdzu stjuarti to nosūtīt. Tagad man šajā pasaulē vairs nebija ne parādu, ne naudas, ne draugu. Tas likās neticami. Es varēju braukt, kurp vien vēlos, un tomēr man nebija, kurp braukt. Mani pārklāja auksti sviedri, un man šķita, it kā es būtu pa pusei miris un jau atrastos kapā. Tas ir apmēram viss, ko es atceros. Saglabājušās tikai ne­skaidras atmiņas par gariem nogurdinošiem ceļo- ' jumiem cauri džungļiem, par preču stacijām un braucieniem preču vagonos. Kā nokļuvu doktora Votermena aizgādībā, to es neatminos. Kā stāstīja, kādā pavārtē mani esot aizturējis policists, domā­dams, ka esmu piedzēries.

Koula balss bija kļuvusi arvien klusāka, jo iedar­bojās nomierinošās zāles un iestājās miers, kas vi­ņam bija tik ļoti nepieciešams. Viņš aizvēra acis un iegrima dziļā miegā.

Es vaicāju Votermenam:

— Vai jūs ticat šīm pasakām?

— Nezinu, ko lai atbildu, .— Votermens sacīja. — Šis cilvēks patiešām pārcietis elles mokas, bet viņa stāstā nebija arī nekā tāda, kas nevarētu būt bagātas iztēles radīts. Es ne visai labi saprotu, ko viņš izdarījis Galvai pirms brūces aizšūšanas. Ne­esmu dzirdējis, ka, reponējot lauztu kaulu, būtu jāņem vērā kādi īpaši nosacījumi. Varbūt jums ir kāda nojausma?

— Tiešām nevaru iedomāties, — es atbildēju. — Kouls būtu varējis nogalināt Makaluzo bez kā­das vilcināšanās, tomēr viņš to nedarīja. Patiešām nezinu, ko viņš bija izdomājis.

Mēs dzirdējām tālumā iekaucamies sirēnu, kuras skaņa arvien pieauga, un pēc dažām minūtēm pie­brauca no Valsts slimnīcas atsūtītā ātrās palīdzības mašīna. Ienāca divi jauni, enerģiski sanitāri un baltā uzsvārcī tērpies ārsts. Viņi pacēla Koulu, no­vietoja uz nestuvēm un iznesa ārā.

Votermens bija noguris, tāpēc nolēma kādu brīdi vēl pasēdēt kopā ar mums un pēc tam braukt uz slimnīcu ar savu personīgo automašīnu. Mēs klusē­dami smēķējām.

— Man liekas, viņam kaut kas izkrita, — sacīja Votermens. — Tas taču ir kabatas portfelis, vai ne?

Tajā atradās dažas monētas un kaut kādi nieciņi, kurus Kouls bija savācis, ārstēdamies slimnīcā.

— Pagaidiet, — Votermens teica. — Man liekas, es pazīstu šādus kabatas portfeļus. Tur iekšā ir sle­pens nodalījums. Iedodiet man to.

Viņš paņēma kabatas portfeli un, nedaudz padar­bojies ar to, izgrieza iekšpusi uz āru.

— Jā, redzat, te ir slepenais nodalījums. Paska­tīsimies, kas tajā iekšā.

Nodalījumā bija vienīgi divus gadus veca Čikā­gas laikraksta izgriezums. Informācija sākās tā:

GALVAS BANDA SAGRAUTA

PLUTORIJAS BANKAS APLAUPĪŠANA CIETUSI NEVEIKSMI

SIMTS TŪKSTOŠI DOLĀRU ATGRIEZUŠIES KASĒ

Tālāk bija pastāstīts, kā Makaluzo un viņa rokas­puiši mēģinājuši aplaupīt banku. Šis mēģinājums smagi izgāzies. Bankas ierēdņi bijuši daudz izmanī­gāki par laupītājiem un apšaudīšanās laikā ātri vien tos pieveikuši. Gangsterus, kuriem palaimējies dzī­viem aizšmaukt no bankas, vajātāji panākuši pie dzelzceļa sliedēm, kur tiem atkāpšanās ceļu aizšķēr­sojis preču ātrvilciens. Līdz ar to nav palicis vairs neviens, kas varētu pastāstīt par savām laupītāja gaitām. Aprakstot šo notikumu, laikraksts īpaši uz­svēra to, ka Galva bijis plaši pazīstams kā ļoti uz­manīgs bandīts, kas vienmēr rūpīgi plānojis savas operācijas, un šī bijusi pirmā reize, kad viņš nav ievērojis viselementārāko piesardzību.

Votermens ievilka no savas pīpes pamatīgu dūmu un pēc tam lēni izpūta dūmus gaisā. Es biju galīgi apmulsis.

— Nesaprotu, — es sacīju. — Tur nav nekādas īstas jēgas. Kā jums šķiet, — kas īsti bija noticis?

— Es nezinu, — viņš atbildēja, — bet varu iedo­māties. Operācijas gaitā Kouls bija atsedzis Maka­luzo pieres rajona smadzenes. Lai tās pārgrieztu jeb izdarītu tā saucamo dziļo frontālo lobotomiju, vi­ņam bijušas nepieciešamas tikai dažas sekundes. Rezultātā Makaluzo acīmredzot saglabājis saprātu, taču kļuvis pilnīgi nespējīgs izstrādāt plānus, kuru realizēšanai nepieciešama apdomība un piesardzība.

Es ievilku dūmu no sava cigāra.

— Tas nav iepriecinošs stāsts, — es sacīju, — bet operācija gan katrā ziņā bijusi ļoti sekmīga.


Загрузка...