GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE

GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE

Ja vien dievs dos man lasītājus, varbūt tiem gribē­sies zināt, kāpēc esmu nolēmis uzrakstīt Gorjuhinas ciema vēsturi. Šai nolūkā man jāiedziļinās dažos iepriekšējos sīkumos.

Esmu dzimis 1801. gada aprīļa 1. dienā Gorjuhinas ciemā kā godīgu un dižciltīgu vecāku bērns un savu pirmo izglītību saņēmu no mūsu ķestera. Šim cienī­jamam vīram tad nu jāpateicas par to, ka vēlāk manī radās patika lasīt un vispār nodoties literāram dar­bam. Kaut gan manas sekmes bija gausas, tomēr drošas, jo sava mūža desmitajā gadā es jau zināju gandrīz visu to, kas līdz šim pašam laikam palicis atmiņā, kura no dabas vāja un kuru tikpat vājās veselības dēļ man neļāva pārāk piepūlēt.

Literāta slava man allaž likusies visapskaužamākā. Mani vecāki, cienījami, bet vienkārši un veclaiku garā audzināti cilvēki, nekad nekā nelasīja, un visā mājā bez ābeces, kas bija man pirkta, kalendā­riem un Jaunākā vēstulnieka nekādu citu grā­matu nebija. Vēstulnieka lasīšana ilgāku laiku bija mana mīļākā nodarbība. Es zināju to no galvas un tomēr katru dienu atradu tur jaunus, vēl nepama­nītus skaistumus. Pēc ģenerāļa Pļemjaņņikova, pie kura mans tēvs kādreiz bijis par adjutantu, Kurga- novs man likās visdižākais cilvēks. Es apvaicājos par viņu visiem, bet diemžēl neviens nespēja apmierināt manu ziņkāri, neviens viņu nepazina personiski, uz visiem maniem jautājumiem atbildēja tikai, ka Kur- ganovs esot sacerējis Jaunāko vēstulnieku, ko es arī jau agrāk skaidri zināju. Neziņas krēsla ietina viņu kā kādu senlaiku pusdievu; dažreiz es pat šaubījos, vai tikai viņš patiesi eksistē. Viņa vārds man likās izdomāts un nostāsts par viņu tukšs mīts, kas gaida kādus jauna Nibura pētījumus. Tomēr viņš pastāvīgi vajāja manu iztēli, es centos dot šim noslēpumaina­jam tēlam kādu veidu un beidzot nolēmu, ka viņam jābūt tādam kā piesēdētājam Korjučkinam, mazam vecītim ar sarkanu degunu un spriganām acīm.

1812. gadā mani aizveda uz Maskavu un nodeva Kārļa Ivanoviča Meijera pansijā, kur nodzīvoju ne vairāk kā trīs mēnešus, jo pirms ienaidnieka ienākša­nas mūs atlaida mājās; tad es aizbraucu uz laukiem.

Pēc divpadsmit tautību izdzīšanas mani atkal gri­bēja vest uz Maskavu paraudzīt, vai Kārlis Ivano­vičs varbūt atgriezies savā senākajā mājoklī, vai, pretējā gadījumā, nodot mani kādā citā skolā, bet es pievārdoju savu māmuļu, lai mani atstāj uz laukiem, jo veselība man neļāva celties no gultas pulksten septiņos, kā tas vispār mēdz būt visās pansijās. Tādā kārtā es sasniedzu 16 gadu vecumu, apmierinādamies ar savu sākumā iegūto izglītību un sizdams ar saviem rotaļu biedriem bumbu; tā bija vienīgā zinātne, kurā biju pamatīgi izglītojies, kamēr dzīvoju pansijā.

Šai laikā es iestājos par junkuru ** kājnieku pulkā, kur nodzīvoju līdz pagājušam — 18** gadam. Uzturē­šanās pulkā man atstājusi maz patīkamu iespaidu, atskaitot paaugstināšanu par virsnieku un 245 rubļu laimējumu tai brīdī, kad man kabatā bija palicis tikai rublis un 6 desmitkapeiku gabali. Manu dārgo vecāku nāve spieda mani iesniegt atlūgumos un ierasties sava tēva muižā.

Šis dzīves posms man tik svarīgs, ka esmu nolēmis par to izteikties plašāk, jau priekšlaikus izlūdzoties no labvēlīgā lasītāja piedošanu, ja velti izmantošu viņa laipno uzmanību.

Diena bija rudenīga un apmākusies. Ieradies sta­cijā, no kurienes man vajadzēja doties uz Gorjuhinu, es salīgu važoni un braucu pa lauku ceļu. Kaut gan esmu lēnīgas dabas cilvēks, tomēr nepacietība redzēt atkal tās vietas, kur biju aizvadījis savas dzīves labā­kos gadus, mani pārņēma tik spēcīgi, ka ik mirkli mudināju važoni, gan piesolīdams viņam dzeram­naudu, gan draudēdams piekaut, un, tā kā man bija parocīgāk iebukstīt viņu pa muguru nekā izvilkt un atraisīt naudas maku, tad, atzīstos, reizes trīs viņam iesitu, kas manā mūžā vēl nekad nebija gadījies, jo važoņu šķira, pats nezinu, kāpēc, man sevišķi patīk. Važonis trieca savu trijjūgu, bet man tā vien likās, ka viņš, kā jau parasti važoņi dara, mudinādams zir­gus un vicinādams pātagu, tomēr pievilka grožus. Beidzot es ieraudzīju Gorjuhinas birzi un pēc desmit minūtēm jau iebraucu kungu mājas pagalmā. Sirds man spēcīgi pukstēja — es raudzījos apkārt, neap­rakstāmi satraukts. Astoņus gadus nebiju redzējis Gorjuhinu. Bērziņi, kurus manā laikā sastādīja gar sētmali, bija saauguši par slaikiem, kupliem kokiem. Pagalms, ko reiz bija rotājušas trīs vienveidīgi ierī­kotas puķu dobes, starp kurām izlocījās plats, smil­tīm nokaisīts ceļš, tagad bija pārvērsts nepļautā pļavā, kur ganījās brūna govs. Pajūgs apstājās pie priekšējā lieveņa. Mans sulainis gāja atvērt durvis, bet tās bija aiznaglotas, lai gan logu slēģi bija vaļā un māja likās apdzīvota. No kalpu mājas iznāca kāda sieva un vaicāja, ko man vajagot. Dabūjusi zināt, ka atbraucis kungs, viņa atkal ieskrēja iekšā, un drīz vien mani ielenca saimes ļaudis. Es biju līdz sirds dziļumiem aizkustināts, ieraudzīdams gan pazīstamas, gan svešas sejas, — un draudzīgi ar visiem saskūp­stījos; mani rotaļu biedri bija jau lieli vīri, bet mei­tenes, kas kādreiz bija tupējušas uz grīdas, gaidī­damas pavēles, nu jau bija precētas sievas. Vīrieši raudāja. Sievietēm es nekautrēdamies teicu: — Kā tu esi novecojusi, — un man sirsnīgi atbildēja: — Cik gan jūs, kungs, esat kļuvis neglīts. — Mani vadīja uz otru lieveni, pretī iznāca mana aukle un raudādama un vaimanādama apkampa mani kā daudz cietušo

Odiseju. Ļaudis aizsteidzās kurināt pirti. Pavārs, bez­darbībā uzaudzējis bārdu, piedāvājās parūpēt man pusdienas vai vakariņas — jo viesās jau krēsla. Tūliņ saposa man istabas, kur dzīvoja aukle kopā ar manas nelaiķes mātes kalponēm, un es atrados klusajā tēvu miteklī un aizmigu tanī pašā istabā, kurā priekš 23 gadiem biju piedzimis.

Nedēļas trīs man pagāja dažnedažādās rūpēs — es noņēmos ar piesēdētājiem, priekšniekiem un visā­diem guberņas ierēdņiem. Beidzot pārņēmu manto­jumu un tiku atzīts par dzimtmuižas īpašnieku; es nomierinājos, bet drīz vien bezdarba garlaicība sāka mani nomākt. Es vēl nebiju iepazinies ar savu jauko un cienījamo kaimiņu **. Saimniecības darbi man bija pavisam sveši. Sarunas ar aukli, ko es iecēlu par saimniecības vadītāju un pārvaldnieci, aprobežo­jās ar piecpadsmit mājas anekdotēm, kuras man ļoti patika, bet kuras viņa stāstīja vienmēr vienādi, tā ka viņa man kļuva par otru Jaunāko vēstulnieku, kurā es zināju, kāda rindiņa kādā lappusē atrodama. Pašu nopelniem bagāto vēstulnieku es atradu pieliekamajā starp dažādām grabažām it nožēlojamā stāvoklī. Es iznesu to dienas gaismā un sāku jau lasīt, bet Kurganovs manās acīs bija zaudējis savu senāko skaistumu; es to gan vēlreiz pārlasīju, bet tad netiku vairs atvēris.

Šādā posta stāvoklī man iešāvās prātā, vai nederētu pamēģināt pašam kaut ko sacerēt. Laipnais lasītājs jau zina, ka mana izglītība nebija ne graša vērta un ka man pašam nekad nebija radusies izdevība iegūt to, kas reiz bija palaists vējā, līdz sešpadsmit gadu vecumam rotaļājoties ar kalpu zēniem, bet pēc tam klaiņojot no vienas guberņas uz otru, no viena dzī­vokļa uz otru, nositot laiku kopā ar žīdiem un marki- tantiem, spēlējot uz nodriskātiem biljarda galdiem un maršējot pa dubļiem.

Bez tam būt par rakstnieku man likās tik grūta, tik nesasniedzama lieta, ka sākumā nodoms ķerties pie spalvas mani biedēja. 'Vai es maz drīkstēju iedomā­ties kādreiz iekļūt rakstnieku skaitā, ja mana dedzīgā vēlēšanās sastapt kādu no tiem nekad nebija piepil­dījusies? Bet tas man atgādina gadījumu, ko esmu nodomājis pastāstīt par pierādījumu savai nemitīga­jai kaislei uz tēvzemes literatūru.

1820. gadā, kad biju vēl junkurs, man kroņa darī­šanās vajadzēja ierasties Pēterburgā. Es tur nodzīvoju veselu nedēļu un, lai gan man tur nebija neviena paziņas, laiku tomēr aizvadīju ļoti jautri: katru dienu mierīgi gāju uz teātri, uz 4. balkona galeriju. Visus aktierus iepazinu pēc vārdiem un kaislīgi iemīlējos **, kura kādā svētdienā ļoti spilgti tēloja Amālijas lomu drāmā «Cilvēku nīšana un nožēlas». Rītos, nāk­dams no Galvenā štāba, es parasti iegriezos mazā saldumu veikaliņā un pie tases šokolādes lasīju lite­rārus žurnālus. Tā es reiz sēdēju, nodziļinājies «Bla- gonamerennija» kritiskā apcerē; pienāca kāds zirņu zaļā mētelī ģērbies vīrs un lēni izvilka no manas grāmatas apakšas «Hamburgas Avīzes» lapu. Es biju tā aizrāvies ar lasīšanu, ka nepacēlu ne acu. Nepazīs­tamais lika pasniegt bifšteku, nosēdās man iepretī; es vēl arvien lasīju, viņu neievērodams; viņš pa tam ieturēja rīta maltīti, pikti sarāja apkalpotāju par ne­vērību, izdzēra puspudeli vīna un aizgāja. Turpat ieturēja rīta azaidu divi jaunekļi. — Vai zini, kas tas bija? — viens vaicāja otram. — Tas bija B., rakst­nieks. — Rakstnieks! — es neviļus iesaucos un, pa­metis žurnālu neizlasītu un tasi neizdzertu, steidzos samaksāt un, nenogaidījis izsniedzam naudas atli­kumu, izskrēju uz ielas. Apskatījies uz visām pusēm, es notālēm ieraudzīju zirņu zaļo mēteli un devos tam pakaļ pa Ņevas prospektu — tīri vai skriešus. Dažus soļus pagājis, pēkšņi jutu, ka mani aiztur, — paskatos, gvardes virsnieks man aizrāda, ka nevajagot viņu grūst no ietves nost, bet gan apstāties un atdot godu. Pēc šā brīdinājuma kļuvu uzmanīgāks; man, par ne­laimi, ceļā ik brīdi gadījās virsnieki, es ik mirkli apstājos, bet rakstnieks aizgāja arvien tālāk uz priekšu. Nekad visā mūžā kareivja mētelis mani ne­bija tā apgrūtinājis, nekad mūžā uzpleči nebija liku­šies tik apskaužami; beidzot pie paša Aņičkina tilta es panācu zirņu zaļo mēteli. — Atļaujiet vaicāt, — es teicu, pielikdams roku pie cepures, — vai jūs esat B. kungs, kura jaukās apceres man bijusi laime lasīt' «Apgaismības Veicinātājā»? — Nepavisam ne, — viņš man atbildēja, — es neesmu rakstnieks, bet advokāts; ** man gan labi pazīstams; pirms stundas ceturkšņa es viņu sastapu uz Policijas tilta. — Tādā kārtā cie­nība pret krievu literatūru man maksāja 30 kapeiku nesaņemtā naudas atlikuma, rājienu un gandrīz vai arestu — un viss gluži veltīgi.

Par spīti visai saprāta pretestībai, man ik mirkli uzmā.cās pārdrošā doma kļūt par rakstnieku. Beidzot, nespēdams vairs pretoties dabiskajai tieksmei, es sašuvu sev biezu burtnīcu, cieši nolēmis to ar kaut ko piepildīt. Visus dzejas veidus (jo pazemīgā proza man vēl nebija prātā) es biju iztirzājis, novērtējis un katrā ziņā nolēmis sākt ar episku poēmu, ņemot tās saturu no tēvzemes vēstures. Varonis man nebija ilgi jāmeklē. Es izvēlējos Rjuriku — un ķēros pie darba.

Dzejoļu rakstīšanā es biju jau ieguvis zināmu prasmi, pārrakstot burtnīciņas, kas gāja no rokas rokā mūsu virsnieku vidū, piemēram: «Bīstamo kai­miņu», «Maskavas bulvāra un Presņas dīķu kritiku» un tml. Tomēr mana poēma virzījās uz priekšu lēni, un es to atmetu jau pie trešā panta. Es domāju, ka episkais veids nav mans veids, un iesāku traģēdiju «Rjuriks». Traģēdija nevedās. Es raudzīju to pārtaisīt par balādi — bet arī balāde man nepadevās. Beidzot mani pārņēma iedvesma, es sāku un laimīgi pabeidzu uzrakstu Rjurika ģīmetnei.

Kaut arī mans uzraksts diezgan lielā mērā bija ievērības cienīgs, īpaši kā jauna dzejnieka pirmais sacerējums, es tomēr sajutu, ka neesmu dzimis dzej­nieks, un apmierinājos ar šo pirmo mēģinājumu. Bet mani daiļrades pasākumi tā piesaistīja mani literāram darbam, ka vairs nespēju šķirties no burtnīcas un tintes pudeles. Es gribēju noslīdēt līdz prozai. Nevē­lēdamies nodarboties ar iepriekšējām studijām, plāna izstrādāšanu, daļu sasaistīšanu un tml., nolēmu uz­mest atsevišķās domas bez kāda sakara, bez jebkādas kārtības, taisni tā, kā tās ienāks man prātā. Par ne­laimi, galvā neradās domas — un veselās divās die­nās es sadomāju vienīgi šādu piezīmi:

«Cilvēks, kas nepadodas saprāta likumiem un para­dis sekot kaislību iedvesmai, bieži vien maldās un pakļauj sevi vēlākai nožēlai.» Doma, protams, pareiza, bet nav vairs jauna. Atstājis domas, es sāku rakstīt stāstus, bet, neprazdams notēlot izdomātu notikumu, izvēlējos ievērojamākās anekdotes, ko kādreiz biju dzirdējis no dažādām personām, un centos patiesību skaistināt ar stāstījuma spriegumu un pie reizes ar savas iztēles ziediem. Veidodams šos stāstus, es pa­mazām izkopu savu stilu un iemācījos izteikties pareizi, tīkami un brīvi. Bet drīz vien mans krājums izsīka, un es atkal sāku meklēt vielu savai literāra­jai darbībai.

Doma atmest nenozīmīgās un apšaubāmās anekdo­tes un notēlot patiesīgus un svarīgus atgadījumus jau sen nedeva miera manai iztēlei. Būt par gadsimtu un tautu tiesnesi, novērotāju un pravieti man likās augstākā pakāpe, ko rakstnieks var sasniegt. Bet kādu gan vēsturi es varēju sarakstīt ar savu nožēlojamo izglītību, kur man priekšā nebūtu jau aizsteigušies augsti mācīti, apzinīgi vīri? Kādu vēstures veidu viņi vēl nebūtu izpētījuši? Vai lai sāku rakstīt vispasau­les vēsturi — bet vai nav jau uzrakstīts nemirstīgais abata Milota darbs? Vai lai pievēršos tēvzemes vēs­turei? Ko gan lai saku pēc Tatiščeva, Boltina un Goļkova? Un vai gan es lai būtu tas, kas raktos vecās hronikās un nokļūtu līdz apslēptajam senvalo- das saturam, kad nespēju iemācīties pat ne slāvu skaitļus? Es domāju par mazāka apmēra vēsturi, pie­mēram, par mūsu guberņas pilsētas vēsturi; bet arī te tik daudz visādu man nepārvaramu šķēršļu! Brau­ciens uz pilsētu, vizītes pie gubernatora un arhiereja, lūgums ielaist arhīvos un klosteru mantu glabātavās un citur. Mūsu apriņķa pilsētas vēsture man būtu izdevīgāka, bet tā nevarēja ieinteresēt ne filozofu, ne pragmatiķi un deva maz vielas daiļrunībai: **bija pārdēvēta par pilsētu 17** gadā, un vienīgais ievēro­

jamais atgadījums, kas uzglabājies tās hronikās, ir briesmīgais ugunsgrēks, kas bija izcēlies pirms des­mit gadiem un iznīcinājis tirgu un valsts iestādes.

Nejaušs gadījums izkliedēja manas šaubas. Kāda sieva, žaudama bēniņos veļu, bija atradusi vecu grozu, pilnu skaidām, visādām drazām un grāmatām. Visa māja zināja manu lasītkāri. Mana saimniece taisni tai brīdī, kad es, sēdēdams pie savas burtnīcas, grauzu spalvaskātu un domāju par lauku svētrunu sacerēšanu, svinīgi ievilka grozu manā istabā, līksmi iesaukdamās: — Grāmatas! Grāmatas! — Grāma­tas! — es jūsmīgi atkārtoju un metos pie groza. Un patiesi, es ieraudzīju veselu kaudzi grāmatu zaļā un zilā papīra iesējumā — tas bija vecu kalendāru krā­jums. Šis atklājums atvēsināja manu sajūsmu, bet es tomēr biju priecīgs par nejaušo atradumu: tās tomēr bija grāmatas, un es jo devīgi atalgoju veļas mazgā­tājas pūliņus ar sudraba pusrubli. Palicis viens, sāku pārskatīt savus kalendārus, un drīz vien tie cieši pie­saistīja manu uzmanību. Tie sastādīja nepārtrauktu gadu virkni no 1744. līdz 1799. gadam, t. i., taisni 55 gadus. Zilās lapas, kādas parasti iesien kalendāros, bija no vienas vietas aprakstītas veclaicīgā rokrakstā. Pametot skatienu uz šīm rindām, es izbrīnā ierau­dzīju, ka tur bija ne vien piezīmes par laiku un saim­niecības rēķini, bet arī īsas vēsturiskas ziņas par Gorjuhinas ciemu. Tūliņ sāku skatīt cauri šīs vērtīgās piezīmes un drīz vien atradu, ka tur ir manas dzimt­muižas pilnīga vēsture gandrīz vesela gadsimta posmā visnoteiktākā hronoloģiskā kārtībā. Bez tam tur bija neizsmeļams ekonomisku, statistisku, meteo­roloģisku un citu zinātnisku novērojumu krājums.

No šā brīža šo piezīmju studēšana mani galīgi aizrāva, jo es redzēju iespēju no tām izlobīt saskanīgu, pievil­cīgu un pamācīgu stāstījumu. Pietiekami pamatīgi iepazinies ar šīm vērtīgajām atzīmēm, es sāku meklēt jaunus Gorjuhinas ciema vēstures avotus. Un drīz vien mani pārsteidza to pārpilnība. Ziedojis veselus sešus mēnešus to iepriekšējām studijām, es beidzot sāku sen kāroto darbu — un ar dieva palīgu to pa­beidzu 1827. gada novembra mēneša 3. dienā.

Un tagad, tāpat kā kāds man līdzīgs vēsturnieks, kura vārdu vairs neatceros, beigdams savu grūto darbu, nolieku spalvu un skumju sirdi dodos savā dārzā pārdomāt, ko esmu veicis. Arī man liekas, ka, uzrakstījis Gorjuhinas vēsturi, vairs neesmu pasaulei vajadzīgs, ka mans pienākums veikts un ka man laiks doties pie miera!

Še pielieku to avotu sarakstu, kurus esmu izman­tojis, sacerot Gorjuhinas ciema vēsturi:

1. Veclaiku kalendāru krājums, 55 daļas. Pirmās 20 daļas rakstītas senlaicīgā rokrakstā ar saīsinājumu zīmēm. Šo hroniku sarakstījis mans vectēva tēvs Andrejs Stepanovičs Belkins. Tā atšķiras ar savu skaidro un īso izteiksmi, piemēram: «4. maijs. Sniegs. Triška par rupjību pērts. 6. — brūnā govs nosprāga. Seņka par piedzeršanos pērts. 8. — skaidrs laiks. 9. — lietus un sniegs. Triška pērts laika dēļ. 11. — skaidrs laiks. Irdens sniegs. Nomedīju ar suņiem trīs zaķus,» — un tamlīdzīgi, bez liekas gudrošanas … Pārējās 35 daļas rakstītas dažādā rokrakstā, lielāko tiesu tā sauktajā bodnieku rakstā ar saīsinājumu zīmēm un bez tām, vispār plaši, nesakarīgi, nevēro­jot pareizrakstību. Šur tur manāma sievietes roka. Šai nodaļā atrodas mana vectēva Ivana Andrejeviča Belkina un manas vecmāmuļas — viņa sievas Eip- raksijas Aleksejevnas, kā arī pārvaldnieka Garbo- vicka piezīmes.

2. Gorjuhinas ķestera hronika. Šo jauko rokrakstu es atradu pie sava popa, kas apprecējis hronista meitu. Pirmās lapas bija izplēstas, un priestera bērni tās bija izlietojuši tā saucamajiem pūķiem. Viens no tādiem iekrita arī manā sētsvidū. Es to pacēlu un grasījos jau atdot bērniem, kad pamanīju, ka tas aprakstīts. No pašām pirmajām rindām es noskārtu, ka pūķis taisīts no hronikas, un, par laimi, paguvu paglābt atlikušo. Šī hronika, ko ieguvu par četverti auzu, ievērojama ar dziļdomību un neparastu valo- dīgumu.

3. Mutiski nostāsti. — Es nenoniecināju neviena vēstījuma. Bet jo sevišķi man jāpateicas Agrafenai Trifonovai, stārasta Avdeja mātei, kas, kā stāsta, bijusi pārvaldnieka Garbovicka mīļākā.

4. Pagasta ruļļi ar agrāko stārastu piezīmēm (rēķinu un izdevumu grāmatas), zīmējoties uz zemnieku tiku­mību un turību.

Valstība, ko tās galvaspilsētas vārdā dēvē par Gor­juhinu, uz zemeslodes aizņem vairāk nekā 240 dese­tīnu platības. Iedzīvotāju skaits sniedzas līdz 63 dvē­selēm. Ziemeļos tai saiet robežas ar Djeriuhovas un

Perkuhovas ciematiem, kuru iedzīvotāji ir nabadzīgi, novājējuši un maza auguma, bet viņu lepnie īpaš­nieki nodevušies trakulīgām zaķu medībām. Dienvi­dos Sivkas upe to nošķir no Karačevskas brīvļaužu īpašumiem — no nemierīgiem kaimiņiem, kas slaveni ar nevaldāmi cietsirdīgu dabu. Rietumpusē to iekļauj ziedošie Zaharjinskas lauki, kas plaukst un zeļ gudru un izglītotu muižturu valdīšanā. Austrumos tā pie­kļaujas mežonīgam, neapdzīvotam apgabalam, nepār­ejamam purvam, kur aug vienīgi dzērvenes, kur atskan tikai vienmuļīgā varžu kurkšana un kur māņ­ticīga teika domā esam kāda velna mājokli.

NB. Šis purvs arī saucas par Velnapurvu. Stāsta, it kā kāda plānprāte gane netālu no šīs nomaļās vie­tas pieskatījusi cūku baru. Viņa kļuvusi grūta un nekādi nav varējusi patiesīgi izskaidrot šo atgadī­jumu. Tautas balss vainojusi velnu — bet šis nostāsts nav vēsturnieka ievērības cienīgs, un pēc Nibura būtu nepiedodami tam noticēt.

Jau no senlaikiem Gorjuhina ievērojama ar savu auglību un labvēlīgo klimatu. Rudzi, auzas, mieži un griķi briest auglīgajās druvās. Bērzu birzs un egļu mežs apgādā iedzīvotājus ar baļķiem un kritušiem kokiem ēku celšanai un apkurei. Netrūkst riekstu, dzērveņu, brūkleņu un melleņu. Aug neparasti daudz sēņu; saceptas un ar krējumu tās ir garšīga, kaut gan neveselīga barība. Dīķis pilns ar karūsām, bet Sivkas upē mīt līdakas un vēdzeles.

Gorjuhinas iedzīvotāji lielāko tiesu vidēja auguma, spēcīgi un vīrišķīgi miesās, acis viņiem pelēkas, mati gaiši vai rūsgani. Sievietes ievērojamas ar mazliet augšup uzrautiem deguniem, izspiestiem vaigu kau­liem un tuklumu. — NB. Veselīga sieva — šāds apzī­mējums bieži vien gadās stārasta piezīmēs pagasta ruļļos. — Vīrieši ir labsirdīgi, strādīgi (sevišķi savā druvā), drošsirdīgi, kareiviski: daudzi no viņiem vieni paši iet lāču medībās un apkaimē pazīstami kā dūru varoņi; vispār visi nododas jutekliskai dzerša­nas baudai. Bez mājas darbiem sievietes piedalās vīriešu darbu lielākajā daļā un nepaliek tiem pakaļ drosmē, reti kāda baidās stārasta. Viņas izveido spē­cīgu sabiedrisku sardzi, kas pastāvīgi modra kunga sētā, un tiek sauktas par pīķeniecēm (no vārda pī­ķis). Pīķenieču galvenais uzdevums — pēc iespējas biežāk dauzīt ar akmeni pa čuguna plāksni un tā baidīt ļaunprātību. Viņas ir tikpat šķīstas, cik skaistas; pār­drošnieka uzbrukumam atbild skarbi un iespaidīgi.

Gorjuhinas iedzīvotāji kopš senlaikiem plaši tirgo­jas ar lūkiem, sētuvēm un vīzēm. To veicina Sivkas upe, pār kuru viņi pārceļas pavasaros laiviņās, gluži kā senie skandināvi, bet pārējā gadalaikā pārbrien, iepriekš atlokot bikses līdz ceļgaliem.

Gorjuhinas valoda noteikti ir slāvu valodas atzaro­jums, bet atšķiras no tās tāpat kā krievu valoda. Tā pārpilna saīsinājumiem un aprautībām — tajā daži burti vai nu pavisam atmesti, vai apmainīti ar citiem. Tomēr krievu cilvēkam viegli saprast gorjuhinieti — un otrādi.

Vīrieši parasti precas 13 gadu veci ar 20 gadu jaunavām. Sievas sit. savus vīrus 4 vai 5 gadus. Pēc tam vīri sāk sist sievas; tādējādi abiem dzimumiem ir savs valdīšanas laiks un līdzsvars ievērots.

Bēru sarīkošana notikusi šādā kārtā. Jau nāves dienā mirušo aiznesa uz kapsētu — lai istabā tīri par velti neaizņemtu lieku vietu. Tāpēc gadījās, ka pie­derīgiem par neizsakāmu prieku mirušais sāka šķa- vāt vai žāvāties taisni tai brīdī, kad viņu šķirstā iznesa pa ciema vārtiem. Sievas apraudāja vīrus vai­manādamas un skaitīdamas: «Gaišumiņ, mana brašā galviņa! Kam tu mani pamet? Kā lai tevi pieminu?» Pārnākot no kapsētas, nelaiķim par godu sākās bēru svinības, un radi un draugi bija piedzērušies 2—3 die­nas vai pat visu nedēļu atkarībā no sirsnības un pieķeršanās viņa piemiņai. Šīs senlaiku paražas godā vēl šobaltdien.

Gorjuhiniešu apģērbam piederējās krekls, ko val­kāja virs biksēm, un tā ir viņu slāviskās izcelšanās pazīme. Ziemā viņi valkāja aitādas kažoku, bet vai­rāk gan izskata pēc nekā aiz īstas nepieciešamības — jo kažoku parasti uzmeta uz viena pleca un nosvieda pie vismazākā darba, kas vien prasīja kustības.

Zinātne, māksla un dzeja Gorjuhinā jau kopš sen­laikiem atradušās diezgan ziedošā stāvoklī. Bez pries­tera un baznīcas kalpotājiem arvien bijis iespējams sastapt vēl arī citus rakstu pratējus. Hronikas min rakstvedi Terentiju, kas dzīvojis ap 1767. gadu un pratis rakstīt ne vien ar labo, bet arī ar kreiso roku. Šis neparastais cilvēks bijis apkaimē ievērojams kā dažādu vēstuļu, lūgumrakstu, privātu pasu u. tml. sacerētājs. Ne vienu reizi vien cietis par savu mākslu, pakalpību un piedalīšanos dažādos svarīgos notiku­mos; viņš nomiris lielā vecumā, taisni ap to laiku, kad mācījies rakstīt ar labo kāju, jo abu roku raksts bijis pārāk pazīstams. Kā lasītājs redzēs, viņam pie­der ievērojama loma arī Gorjuhinas ciema vēsturē.

Arī mūzika arvien bijusi izglītoto gorjuhiniešu iecienīta māksla; balalaika un dūdas, sagādādamas baudu jūtīgajām sirdīm, vēl tagad dzirdamas viņu mājokļos, īpaši vecajā sabiedriskajā namā, kas grez­nots ar eglīti un divgalvainā ērgļa atveidu.

Kādreiz senajā Gorjuhinā zēlusi arī dzeja. Arhipa Plikpaura vārsmas vēl līdz šim laikam saglabājušās pēcnācēju atmiņā.

Tās savā piemīlībā nav vērtējamas zemāk par sla­venā Vergila eklogām, iztēles skaistumā tālu pār­sniedz Sumarokova kunga idiles. Un, kaut gan izteik­smes izsmalcinātības ziņā nevar līdzināties mūsu dzejdaru jaunākajiem sacerējumiem, tomēr līdzvēr­tīgas tiem ar izdomu un asprātību.

Piemēra pēc minēsim te šo satīrisko dzejoli:

Uz to lielu bajārsētu Stārasts Antons staigā možs, (2) Birkas azoti nes drošs, (2) Saka: bajāram tās dos'. Bajārs tikai skatās, Groza acis platās. Ak, tas Antons, stārastiņš, Kungus smalki apzog viņš! Ciemu pliku izģērbis, Savu sievu apģērbis.

Tādā kārtā iepazīstinājis savu lasītāju ar Gorjuhi­nas etnogrāfisko un statistisko stāvokli un ar tās iemītnieku tikumiem un paražām, sākšu tagad pašu nostāstu.