Ķinīzeris

A Co to visu nesaprata. Viņš sēdēja tiesas zālē un gaidīja, kad nejēgas tiesneši pasludinās spriedumu, kas ļaus viņam kopā ar biedriem brīvi atgriezties plantācijā, lai nostrādātu līdz līgumā paredzētā termiņa beigām. Drīz tiks nolasīts spriedums. Lietas izskatīšana drīz būs galā. To viņš atskārta. Lieciniekus vairs neizjautāja, buldurē­šana vairs nebija dzirdama. Arī paši franču velni bija aizkusuši un nevarēja vien sagaidīt spriedumu. A Co gai­dīdams atcerējās to dienu, kad bija parakstījis līgumu un kāpis kuģī, lai dotos uz Tahiti. Viņa dzimtajā piejūras ciemā dzīve nebija nekāda saldā, un, kad A Co piekrita nostrādāt piecus gadus dienvidu jūrās par piecdesmit mek­sikāņu centiem dienā, viņš uzskatīja sevi par laimīgu. Dažs labs no viņa ciema vīriešiem veselu gadu ņēmās melnās miesās par desmit meksikāņu dolāriem, daža laba sieviete cauru gadu auda tīklus par pieciem dolāriem, un kalponēm veikalnieku mājās par darbu maksāja četrus do­lārus gadā. Bet viņš saņems piecdesmit centu dienā, vienā dienā, vienā pašā dienā tādu lielu naudu! Kas par to, ka darbs smags? Pēc pieciem gadiem viņu sūtīs atpakaļ uz mājām — tā bija rakstīts līgumā —, un viņš nekad vairs nestrādās. Viņam pietiks naudas visam mūžam, vi­

ņam būs pašam sava māja, sieva un bērni, kas_ augs lieli un godās tēvu. Jā, un aiz mājas būs neliels dārziņš, kur ļauties pārdomām un atpūsties, kur mazā dīķītī peldēs zelta zivtiņas un trīs četros kokos džinkstēs zvaniņi, bet dārzam apkārt pacelsies augsta siena, lai viņš varētu ne­traucēti ļauties pārdomām un atpūsties.

Trīs no šiem pieciem gadiem viņš bija nostrādājis. Viņš jau bija ticis pie turības (dzimtenē A Co uzskatītu par bagātu), un vairs tikai divi gadi šķīra Tahiti kokvilnas plantāciju no gaidāmajām pārdomām un atpūtas. Bet tieši tagad viņam izput nauda tāpēc vien, ka viņš, sev par nelaimi, bijis Cun Ga slepkavības liecinieks. Trīs nedēļas viņš bija nonīcis cietumā un katru dienu zaudējis piecdes­mit centus. liet nekas, drīz tiks pasludināts spriedums un viņš ies atpakaļ uz plantāciju.

A Co bija divdesmit divi gadi. Viņš bija labsirdīgs, jautrs un pastavīgi smaidīja. Kā jau visi aziāti, viņš bija tievs, toties seja viņam bija apaļa. Tā atgādināja mēnesi un izstaroja tādu bezrūpību un dvēseles siltumu, kāds viņa tautiešu vidū reti sastopams. Un viņa raksturs at­bilda ārienei. Viņš nekad nevienu neapkaitināja, nekad ne ar vienu neķildojās. Azarta spēles viņam negāja pie SIRDs. Spēlmanim jābūt rupjam, turpretī A Co bija maiga dvi < le. Viņam pietika ar mazumu un nevainīgiem prie­kiem Dzesini vakara klusums un miers pēc kokvilnas lauku tfriila darbu pavadītas dienas sagādāja viņam bez- 1',.iliļMi apmierinājumu. Viņš varēja stundām ilgi sēdēt, vi rojot puķi un filozofējot par esamības noslēpumiem un miklam. Zils gārnis uz šauras smilšainā krasta strēles, lidojošo zivju sidrabotie šļaksti vai pērļaini sārtā vakar­blāzma pār lagūnu tā sajūsmināja jaunekli, ka viņš ga- ligi aizmirsa nogurdinošo dienu virkni un Semmera smago pletni.

Šemmers, Kārlis Šemmers bija lops, truls lops. Taču algu viņš nesaņēma par velti. Viņš izsūca pēdējās spēku paliekas no sabiedrības piecsimt vergiem, jo, kamēr ne­bija notecējis līguma termiņš, viņi bija vergi. Šemmers strādāja vaiga sviedros, lai izspiestu visu spēku no šiem piecsimt nosvīdušajiem ķermeņiem un pārvērstu to spēku par eksportam gatavām pūkainās kokvilnas ķīpām. īste­not šo pārvērtību Semmeram palīdzēja valdonīgais, acī­gais un pirmatnīgi rupjais raksturs. Vēl viņam nāca talkā trīs collas plata un aptuvis jardu gara bieza ādas siksna, kuru viņš izjājot mēdza ņemt līdzi un kura ar pistoles šāvienam līdzīgu troksni varēja pavisam negaidot nolais­ties uz kāda kūlija salīkušās kailās muguras. Kad Sem­mers jādelēja pa lauku, tādi šāvieni bija dzirdami diezgan bieži.

Reiz, kad viņi tikko bija sākuši strādāt plantācijā, Sem­mers ar vienu dūres sitienu nogalināja kādu kūliju. Gluži kā olas čaumalu viņš šā cilvēka galvaskausu sašķaidījis gan nebija, taču galvā kaut kas bija sabojāts, un, kādu nedēļu novārguļojis, kūlijs nomira. Tomēr ķīnieši nesū­dzējās franču velniem, kas pārvaldīja Tahiti. Tā bija viņu pašu darīšana. Nevienam citam gar Semmeru nebija da­ļas. Vajadzēja vairīties no šī cilvēka dusmām, tāpat kā viņi vairījās, lai viņus nesakostu indīgie simtkāji, kas slē­pās zālē vai lietainās naktīs līda iekšā barakās. Un ķī- nīzeri — tā viņus bija iesaukuši slinkie tumšādainie salas iedzīvotāji — centās pārāk nesakaitināt Semmeru. Citiem vārdiem, viņi strādāja melnās miesās, lai veiktu uzdoto darbu. Šis Semmera sitiens bija ienesis sabiedrībai des­mitiem tīikstošu dolāru, bet viņš pats dzīvoja tālāk vienā mierā.

Francūžiem, kuri vispār nebija nekādi prasmīgie kolo­nizatori un veltīgi nopūlējās savos bērnišķīgajos mēģinā­jumos izmantot salas dabas bagātības, atlika vienīgi prie­cāties par to, ka vismaz angļu sabiedrībai iet kā pa tau­kiem. Kāda viņiem daļa par Semmeru un viņa briesmīgo dūri? Nomiris strādnieks? Tas taču bija ķīnīzeris, nekas vairāk. Turklāt viņš bija miris no saules dūriena, kā bija apgalvots ārsta liecībā. Tiesa, līdz šim gan Tahiti ne­viens no saules dūriena nebija miris. Sā ķīnieša nāve bija izņēmums. Tieši tā ārsts uzrakstīja savā ziņojumā. Viņš bija ļoti taisnīgs. Dividendes ir jāizmaksā, citādi ga­rajai bankrotu virknei Tahiti nāks klāt vēl viens bankrots.

Tos baltos velnus nevarēja saprast ne akls. Sēdēdams tiesas zālē un gaidīdams spriedumu, A Čo gudroja par šo cilvēku neizdibināmību. Nekad nevarēja zināt, kas viņiem aiz ādas. Dažus no šiem baltajiem velniem viņš bija re­dzējis. Viņi visi bija vienādi — virsnieki un matroži uz kuģa, franču amatpersonas, nedaudzie plantācijas ierēdņi, arī tas pats Semmers. Viņu domu gaita nebija izsekojama. Viņi sadusmojās bez jebkāda redzama iemesla, un viņu dusmas vienmēr bija bīstamas. Tādās reizēs viņi atgā­dināja plēsīgus zvērus. Viņi uztraucās tīro nieku dēļ, bet vajadzības gadījumā ar savu aukstasinību varēja pār­spēt pat ķīnieti. Viņi nepazina ķīniešu mērenību — viņi bija rīmas, ēda nesātīgi un dzēra vēl nesātīgāk. Ķīnietis nekad nezināja, vai viņam izdosies izdarīt baltajam pa prātam vai sacelsies dusmu vētra. To ķīnietis nekad neva­rēja paredzēt. Kas šodien baltajam patika, tas rīt varēja iesvelt viņā dusmas. Balto velnu acīm priekšā bija it kā aizkariņi, kas slēpa no ķīnieša skatiena viņu iekšējo pasauli. Bet visvairāk pārsteidza balto velnu ārkārtīgā enerģija, viņu prasme darināt lietas, likt lietām kusteties, gūt panā­kumus, pakļaut savai gribai visu, kas rapo un ložņa pa zemi, un arī pašas stihijas. Jā, baltie cilvēki bija dīvaini un apbrīnojami radījumi, viņi bija velni. Kaut vai tas pats Semmers.

A Co brīnījās, kāpēc viņi tik ilgi noņemas ar spriedumu. Neviens no apsūdzētajiem nebija piedūris pirkstu Cun Ga. A Sans viens pats bija nogalinājis viņu. A Sans ar vienu roku bija sagrābis Cun Ga aiz bizes un atliecis viņam atpakaļ galvu, bet ar otru roku no mugurpuses nodūris kūliju. Viņš bija iedūris divas reizes. Sēdēdams tiesas zālē ar aizvērtām acīm, A Co redzēja visu nogalināšanas skatu: ka viņi strīdējās un lamāja viens otru, ar kādiem neķītriem vārdiem un apvainojumiem apmētāja godājamos senčus, ar kādiem lāstiem apkrāva vēl neieņemtos pēcte­čus, ka A Sans lēca un sagrāba Cun Ga aiz bizes, kā nazis divas icizes ietriecās miesā, kā atsprāga vaļā durvis un negaidot parādījās Semmers, kā pie durvīm izcēlās burzma un A Sans aizbēga, kā Semmers, vicinādams siksnu, iedzina pārējos kaktā un izšāva no revolvera, ataicinādams sev palīgus. No jauna visu to pārdzīvodams, A Co drebēja. Siksna bija trāpījusi viņam pa kaklu un nogrūdusi ādu. Uz šiem nobrāzumiem Semmers bija norādījis, kad, iz­saukts sniegt liecību, bija sazīmējis A Co. Tikai tagad šīs zīmes bija izzudušas. Tas tik bija sitiens! Vēl puscollu augstāk, un viņš būtu palicis bez acs. Bet tad noslepkavo­šanas skatu nomainīja dārza aina — A Co, atgriezies dzimtenē, savā dārzā ļaujas pārdomām un mieram.

Kamēr tiesnesis lasīja spriedumu, A Co seja bija vienal­dzīga. Tikpat vienaldzīgas bija viņa biedru sejas. Un tās palika vienaldzīgas arī tad, kad tulks paskaidroja, ka visi pieci atzīti par vainīgiem Cun Ga noslepkavošanā un ka A Cou nocirtīs galvu, A Co izsūtīs uz Jaunkaledoniju ka­torgā uz divdesmit gadiem, Von Li — uz divpadsmit gadiem un A Tonu — uz desmit gadiem. Par to nebija ko uztraukties. Pat A Cou palika sēžam nesatricināms kā mū­mija, it kā tā nebūtu viņa galva, kam lemts noripot no pleciem. Tiesnesis piebilda vēl dažus vārdus, un tulks paskaidroja: A Cou seja, kas cietusi no Semmera siksnas vis­smagāk, ir tik ļoti palīdzējusi viņu sazīmēt, ka tiesa no­lēmusi sodīt ar nāvi viņu, jo kāds no apsūdzētajiem, vien­alga, ir jāsoda. Tālāk, tā kā arī A Co seja ir stipri cie­tusi, tas pierāda, ka viņš bijis slepkavības liecinieks un neapšaubāmi tās līdzdalībnieks, un viņam tiek piespriesti divdesmit gadi spaidu darbos. Un tā līdz pat A Tonam, kas dabūja desmit gadus, tika paskaidrots, kāpēc katram piespriests tieši tāds soda mērs. Lai ķīnieši ņemot vēra šo mācību, beigās teica tiesnesis, un iegaumējot, ka ne­kādi spēki neaizkavēs Tahiti ievērot likumu.

Piecus ķīniešus aizveda atpakaļ uz cietumu. Viņi ne­bija nedz satriekti, nedz apbēdināti. Spriedums viņus ne­pārsteidza, jo viņi bija pieraduši ne par ko nebrīnīties, kad iznāca darīšanas ar baltajiem velniem. Ķīnieši neko citu no viņiem nevarēja sagaidīt kā tikai negaidīto. Bar­gais sods par noziegumu, ko bija pastrādājuši citi, viņiem nelikās dīvaināks par neskaitāmām citām balto velnu iz- daribam. Turpmākajās nedēļās A Co mazliet ziņkāri vē­roja A Cou. Viņa galvu nocirtīs ar giljotīnu, ko pašlaik cēla plantācijā. Viņam vairs nebūs ne vecumdienu, ne dārza, kur var baudīt mieru. A Co filozofēja un prātoja par dzīvi un nāvi. Paša liktenis viņu neuztrauca. Divdesmit gadi ir tikai divdesmit gadi. Dārzam vēl būs jāpagaida, tas ir viss. A Co bija jauns, un pacietība viņam, kā jau visiem aziātiem, bija asinīs. Viņš var arī pagaidīt šos divdesmit gadus, pa šo laiku asinis atdzisīs, un viņš la­bāk pratīs novērtēt sava dārza rāmo mieru. A Co izdo­māja dārzam nosaukumu: tas būs Rīta Klusuma dārzs. Visu dienu viņš priecājās par savu izdomu, un tā viņu iedvesmoja sacerēt pamācošu sentenci par pacietības derī­gumu; šī sentence sevišķi nomierināja Von Li un A Tonu. Turpretim A Cou sentence nepatika. Viņa galvu bija pa­redzēts atdalīt no ķermeņa tik drīz, ka viņam nevaja­dzēja sevišķi daudz pacietības, lai sagaidītu šo notikumu. Viņš ar baudu smēķēja, ar gardu muti ēda, saldi gulēja un neuztraucās, ka laiks velkas tik gausi.

Krušo bija žandarms. Viņš divdesmit gadu bija nokal­pojis kolonijās, sākot ar Nigēriju un Senegalu un beidzot ar dienvidjūru salām, taču nebija pieņēmies prātā ne par mata tiesu. Viņš bija tikpat neapķērīgs un aprobežots kā tajos laikos, kad bija aris zemi kaut kur Francijas dien­vidos. Viņš turēja cieņā disciplīnu un baidījās no priekš­niecības, un vienīgo atšķirību starp dievu un žandarmēri­jas seržantu viņš saskatīja dažādajās izrādāmās paklau­sības pakāpēs. īstenībā seržants viņam nozīmēja vairāk nekā dievs, ja neskaitīja svētdienas, kad runāja dieva vārda sludinātāji. Dievs parasti bija kaut kur tālu, tur­pretī seržants lielāko tiesu atradās tuvumā.

Krušo arī bija tas, kas saņēma virstiesneša pavēli cie­tuma uzraugam, ar kuru šai amatpersonai tika uzlikts par pienākumu nodot Krušo ieslodzīto A Cou. Bet, kā par nelaimi, iepriekšējā vakarā virstiesnesis bija rīkojis mie­lastu franču kara kuģa kapteinim un virsniekiem. Viņam trīcēja roka, rakstot pavēli, un tik neciešami sāpēja acis, ka viņš nepārlasīja pavēli. Galu galā runa bija tikai par kaut kāda ķīnīzera dzīvību, un viņš neievēroja, ka A Cou vārdā ir izlaidis pēdējo burtu. Pavēlē bija rakstīts «A Co», un, kad Krušo uzrādīja papīru, cietuma uzraugs izveda laukā A Co. Krušo nosēdināja šo personu sev blakus ratos, kuros bija iejūgti divi mūļi, un brauca prom.

A Co priecājās, ka ticis ārā saulē. Viņš sēdēja blakus žandarmam un svētlaimē smaidīja. Viņš starot staroja, pamanījis, Ka mūļi pagriežas uz dienvidiem, uz Atimaono. SiMiuners, bez šaubām, bija atsūtījis pēc viņa. Semmers gribēja, lai viņš strādātu. Lai notiek. A Co arī strādās pēc labakas sirdsapziņas. Semmeram nebūs jāžēlojas. Diena bija karsta. Pasāts vairs nepūta. Svīda mūļi, svīda Krušo, svīda A Co. Bet A Co pacieta karstumu vieglāk par vi­siem. Tādā saulē viņš bija nostrādājis plantācijā trīs gadus. Viņš smaidīja vienā smaidīšanā, un viņa smaidā bija tik neviltota labsirdība, ka pat Krušo neapķērīgajās smadzenēs pamodās aizdomas.

— Tu gan esi jocīgs, — viņš beidzot sacīja.

A Co pameta ar galvu un smaidīja vēl līksmāk. Pretēji tiesnesim Krušo uzrunāja savu ceļa biedru kanaku valodā, ko A Co, tapat ka visi ķīnieši un visi velna ārzemnieki, saprata labi. *

— Tu par daudz smejies, — Krušo pārmeta. — Tādā dienā drīzāk būtu jālej asaras.

— Priecājos, ka esmu laukā no cietuma.

— Un tas ir viss? — Žandarms paraustīja plecus.

— Vai tad ar to nepietiek? — A Co atjautāja.

— Tātad tu priecājies, ka tev nocirtis galvu?

A Co neizpratnē paskatījās uz Krušo un teica:

— Es taču braucu atpakaļ uz plantāciju Atimaono, lai strādātu Semmeram. Vai tad jūs mani nevedāt uz Ati­maono?

Krušo domīgi noglauda savas garās ūsas.

— Tā, tā, — viņš beidzot sacīja, uzšāvis ar pātagu labās puses mūlim. — Iznāk, ka tu nekā nezini?

— Kas man būtu jāzina? — A Co sāka just neskaidras bailes. — Vai tad Semmers neļaus man vairs strādāt?

— Pēc tā, kas notiks šodien, vairs neļaus. — Krušo no sirds nosmējās. Tas bija izdevies joks. — Redzi, pēc šodienas tu vairs nebūsi spējīgs strādāt. Cilvēks bez gal­vas taču nav vairs nekāds strādātājs, vai ne? — Viņš iebakstīja ķīnietim sānos un nogruģināja.

Muļi tveicē norikšoja kādu jūdzi, bet A Co sēdēja kā mēms. Tad viņš jautāja:

— Vai tad Semmers grib cirst nost man galvu?

Krušo nosmīkņādams pamāja ar galvu.

— Tā ir kļūda, — nopietni sacīja A Co. — Es neesmu tas ķīnīzeris, kam jācērt nost galva. Es esmu A Co. Godā­jamais tiesnesis nosprieda, ka man divdesmit gadi jāpa­vada Jaunkaledonijā.

Žandarms iesmējās. Tas tik bija joks! Sis ērmotais ķīnī­zeris gribēja piekrāpt giljotīnu. Mūļi bija izrikšojuši cauri kokospalmu birzij un kādu pusjūdzi notrikšinājuši gar saulē dzirkstošo jūru, kad A Co atkal ierunājās:

— Kad es jums saku, — es neesmu A Cou. Godājamais tiesnesis neteica, ka man jānocērt galva.

— Esi bez bailēm, — sacīja Krušo ar cildināmu vēlē­šanos nomierināt savu gūstekni. — Tā ir viegla nāve. — Viņš uzsita knipi. — Viens, divi, un darīts. Tas ir pavi­sam citādi nekā karāties virvē, spirināt kājas un vaikstīt ģīmi veselas piecas minūtes. Uz mata kā tad, kad cāli nokauj ar cirvi. Tu nocērt tam galvu, un beigta balle. Tāpat ir ar cilvēku. Ciks! un cauri. Nemaz nesāp. Tu pat nepagūsti iedomāties, ka sāp. Tu vispār nedomā. Galva ir nost, un nav ar ko domāt. Tas ir varen labi. Es arī gri­bētu tā mirt — ātri, uzreiz. Tev nudien ir laimējies, ka vari tā mirt. Tu varēji saķert spitālību, un tad tev būtu jāsairst pa gabalam — te rokai nokrīt viens pirksts, te otrs, pēc tam nāk kārta kāju pirkstiem. Es pazinu kādu, kas applaucējās ar verdošu ūdeni. Divas dienas nevarēja nomirt. Kliedza tā, ka pa kilometru varēja dzirdēt. Bet tu? Tik viegli esi ticis cauri. Nazis nokrīt tev uz kakla — čiks! un darīts. Varbūt pat pakutinās. Kas to lai zina? Neviens, kas miris tādā vīzē, nekad nav atgriezies, lai pastāstītu.

Savus pēdējos vārdus Krušo uzskatīja par varenu joku un kādu pusminūti locījās smieklos. Jautrība bija pa daļai mākslota, bet viņš uzskatīja par savu pienākumu cilvēk­mīlestības vārdā uzjautrināt ķīnīzeri.

— Bet es jums saku, ka esmu A Co, — ķīnietis palika pie sava. — Es negribu, lai man nocērt galvu.

Krušo sadrūma. Sis ķīnīzeris sāka pārāk apcelties.

— Es neesmu A Cou… — A Co iesāka.

— Pietiek! — žandarms pārtrauca viņu un piepūta vai­gus, lai izskatītos bargs.

— Es jums saku, ka neesmu … — A Co atkal iesāka.

— Muti ciet! — Krušo uzbrēca.

Tālāk viņi brauca klusēdami. No Papeete līdz Atimaono ir divdesmit jūdzes, un, kad A Co atkal uzdrošinājās ieru­nāties, viņi jau bija veikuši pusi no šā attāluma.

es jus redzēju tiesā, kad godājamais tiesnesis iz­skatīja musu lietu, viņš iesāka. — Redzat nu. Un vai jus neatceraties, ka A Cou, kam piesprieda nāves sodu… jūs droši vidi atceraties, ka viņš, A Cou, bija gara augumu? Paskatieties uz mani.

Viņš pēkšņi piecēlās, un Krušo redzēja, ka A Co tiešāmir neliela auguma. Tikpat pēkšņi Krušo atmiņā pavī­dēja A Cou, un A Cou nudien bija garš. Žandarmam visi ķinieši likās vienādi. Sejas nevarēja atšķirt citu no citas. Taču atšķirt gara auguma cilvēku no maza auguma cil­vēka viņš varēja, un viņš saprata, ka viņam blakus sēž cits cilvēks. Krušo tik spēji apstādināja mūļus, ka dīsele padevās uz priekšu, paraudama līdzi sakas.

— Nu jūs redzat, ka tā ir kļūda, — laipni smaidīdams, teica A Co.

Bet Krušo domāja. Viņš jau nožēloja, ka apturējis ratus. Viņam nebija ne apjausmas par virstiesneša kļūdu, bet pats viņš to nebija spējīgs izskaidrot, viņš zināja tikai to, ka šis ķīnīzeris ir nodots viņa rokās, lai nogādātu to Atimaono, un ka viņa pienākums ir aizvest šo cilvēku uz Atimaono. Kas par to, ka viņš nav īstais cilvēks un viņam nocirtīs galvu? Tas taču nav nekas vairāk kā ķīnīzeris — bet kas tad galu galā ir tāds ķīnīzeris? Turklāt tā varēja arī nebūt kjūda. Viņš taču nezināja, kas priekšniekiem prātā. Viņi labāk zināja, kas viņiem darāms. Kas viņš tāds bija, ka viņam būtu jādomā priekšniecības vietā? Reiz, kad viņš bija mēģinājis domāt tās vietā, seržants bija viņam pateicis: «Tu, Krušo, esi muļķis. Jo ātrāk tu to dabūsi zināt, jo labāk tev pašam. Tev nav jādomā, tev ir jāklausa un jāļauj domāt tiem, kas gudrāki_ par tevi.» To atceroties, Krušo iesmeldzās sirds. Turklāt, ja viņš griezīsies atpakaļ uz Papeete, viņš aizkavēs soda izpildi Atimaono, bet, ja izrādīsies, ka viņam nav taisnība, viņš dabūs brāzienu no seržanta, kas gaida apcietināto. Un arī Papeetē viņam nepaies secen rājiens.

Krušo uzlaida mūļiem ar pātagu, un rati ripoja tālāk. Viņš paskatījās pulkstenī. Viņi jau tā bija nokavējuši pus­stundu, un seržants droši vien lamāsies. Viņš lika mū­ļiem rikšot vēl ātrāk. Jo vairāk A Co uzstāja, ka ir no­tikusi kļūdīšanās, jo ietiepīgāks kļuva Krušo. Apziņa, ka viņš neved īsto apcietināto, nebūt neuzlaboja viņa gara- stavokli. Apziņa, ka tā nav viņa vaina, nostiprināja Krušo pārliecību, ka, rīkodamies nepareizi, viņš rīkojas saskaņā ar likumu. Un Krušo, lai tikai neizpelnītos seržanta dus­mas, ar mīļu prātu pavadītu uz viņpasauli kaut desmit nevainīgu ķīnīzeru.

Kas attiecas uz A Co, tad pēc tam, kad žandarms bija iesitis viņam pa galvu ar pātagas kātu un bargā balsī pavēlējis turēt muti, viņam neatlika nekas cits kā apklust. Tā viņi turpināja savu garo braucienu klusēdami. A Co prātuļoja par balto velnu neizdibināmo rīcību. Tā nekādi nebija izskaidrojama. Tas, ko viņi darīja ar A Co pat­laban, nebija nekas jauns. Vispirms viņi atzina par vai­nīgiem piecus nevainīgus cilvēkus, bet tagad gribēja no­cirst galvu cilvēkam, kuram ar visu savu tumsonību bija uzskatījuši par nepieciešamu piespriest ne vairāk kā div­desmit gadu katorgā. Un viņš tur neko nevarēja darīt. Vi­ņam atlika vienīgi sēdēt, rokas klēpī salikušam, un gaidīt, ko viņa vietā izlems šie dzīvības un nāves pavēlnieki. Vienubrīd viņu sagrāba bailes — un visu ķermeni pār­klāja salti sviedri, taču A Co pārvarēja sevi. Viņš centās samierināties ar likteni, atsaukdams atmiņā un atkārto­dams izvilkumus no «In Czi vēna» (no «Traktāta, kā iegūstams miers»), taču visu laiku acu priekšā rēgojās iztēles uzburtais pārdomu un miera dārzs. Tas traucēja A Co, un beidzot viņš ļāvās savam sapnim un sēdēja dārzā, klausīdamies, kā tinkšķ koku zaros iekārtie zvaniņi. Un raugi! Tā sēžot un sapņojot, viņš tūlīt atcerējās un atkārtoja izvilkumus no «Traktāta, kā iegūstams miers».

Tā laiks aizritēja gluži nemanot, līdz bija sasniegta Atimaono un mūļi apstājās pie paša ešafota, kura ēnā stāvēja pacietību zaudējušais seržants. A Co pa kāpnītēm tika steigšus uzvests uz paaugstinājuma. Apakšā bija sa­pulcējušies visi plantācijas kūliji. Semmers bija nosprie­dis, ka tā būs viņiem laba mācība, tāpēc iicis kūlijiem pārtraukt darbu un sadzinis visus te, lai noskatās nāves soda izpildi. Ieraudzījuši A Co, kūliji sāka sačukstēties. Viņi pamanīja, ka ir pieļauta kļūda, taču negribēja iejauk­ties. Neizprotamie baltie velni acīmredzot bija grozījuši savu lēmumu. Viena nevainīga cilvēka vietā viņi sodīs ar nāvi citu. A Co vai A Cou — vai nebija vienalga, kuru? Ķīnieši nekad nespēs saprast šos baltos suņus, tapat kā baltie suņi nekad nespēs saprast ķīniešus. A Co tiks nocirsta galva, bet viņi, nostrādājuši atlikušos divus ga­dus, atgriezīsies Ķīnā.

Semmers pats bija uztaisījis giljotinu. Viņš bija meis­tars visas lietas, un, kaut gan savu mūžu nebija redzējis giljolinu, franču ierēdņi bija paskaidrojuši viņam tās uz- būves principu. Pēc Semmera ierosinājuma viņi bija de­vuši rīkojumu izpildīt sodu Atimaono, nevis Papeete. Semmers bija apgalvojis, ka vieta, kur notikusi slepka­vība, esot visvairāk piemērota soda izpildei, turklāt sodī­šanas skats nākšot par svētību pustūkstotim plantācijā strādājošo ķīnīzeru. Viņš arī pats bija piedāvājies izpildīt bendes pienākumus un tagad rosījās uz paaugstinājuma, izmēģinādams paša gatavoto ierīci. Zem giljotīnas bija palikts banānkoks apmēram cilvēka kakla resnumā. A Co kā apburts nespēja novērst no tā acis. Pagriezis nelielu kloķi, vācietis uzvilka nazi līdz augšējam šķērsim, tad parāva resnu auklu — un nazis nozibsnīdams šāvās lejup, kārtīgi pāršķeldams banānkoka stumbru divās daļās.

— Nu, kā klausa? — kāpdams uz paaugstinājuma, ap­vaicājās seržants.

— Labāk nevar vēlēties, — lepni atbildēja Semmers. — Es jums parādīšu.

Viņš no jauna pagrieza kloķi, kas uzvilka augšā nazi, parāva auklu, ļaudams, lai nazis krīt virsū mīkstajam kokam. Šoreiz tas ietriecās stumbrā tikai par divām treš­daļām no tā resnuma.

Seržants sadrūvējās.

— Tas nederēs, — viņš sacīja.

Semmers norausa sviedrus no pieres.

— Jāpataisa_ smagāks, — viņš noteica un, aizgājis līdz paaugstinājuma malai, pavēlēja, lai kalējs iedod vi­ņam divdesmit piecas mārciņas smagu dzelzs gabalu.

Kad Semmers noliecās, lai piestiprinātu dzelzs gabalu pie naža platās augšmalas, A Co palūkojās uz seržantu un nosprieda, ka nu ir viņa reize.

— Godājamais tiesnesis teica, ka galvu cirtīšot nost A Cou, — viņš iesāka.

Seržants nepacietīgi pameta ar galvu. Viņš domāja par šopēcpusdien gaidāmo piecpadsmit jūdžu garo braucienu uz salas vēja pusi un pērļu tirgotāja Lafjēra meitu, pie­mīlīgo mulati Bertu, kas viņu tur gaidīja.

— Bet es taču neesmu A Cou. Es esmu A Co. Godā­jamais cietuma uzraugs ir kļūdījies. A Cou ir garš, bet es, kā redzat, neliela auguma.

Seržants uzmeta skatienu ķīnietim un redzēja, ka pa- patiesi ir notikusi kļūdīšanās.

— Semmer! — viņš pavēloši uzsauca. — Panāciet šurp!

Vācietis kaut ko atrūca, bet nekustējās no vietas, kamēr

dzelzs gabals nebija piestiprināts, kā nākas.

— Vai jūsu ķīnīzeris ir gatavs? — viņš jautāja.

— Paraugieties uz viņu, — atbildēja seržants. — Vai tad tas ir tas ķīnīzeris?

Semmers bija pārsteigts. Sulīgi nolamājies, viņš ar no­žēlu paskatījās uz savu darinājumu, ko viņam dikti gri­bējās izmēģināt.

— Paklausieties, — viņš beidzot sacīja, — atlikt to mēs nedrīkstam, šie piecsimt ķīnīzeri jau trīs stundas slaistās bez darba. Es taču nevaru aizlaist šo laiku zu­dumā tāpēc vien, ka mums nav atsūtīts īstais kūlijs. Kas jādara, to izdarīsim līdz galam. Tas taču ir tikai ķīnīzeris.

Seržants atcerējās gaidāmo nogurdinošo braucienu un pērļu tirgotāja meitu un kļuva domīgs.

— Ja arī tas nāks gaismā, viņi vainu uzvels Krušo, — neatlaidās vācietis. — Taču maz ticams, ka tas nāks gaismā. Vismaz A Cou jau nu neies sūdzēties.

— Krušo pie tā nekādā ziņā nav vainīgs, — teica ser­žants. — Droši vien cietuma uzraugs sajaucis.

— Tad nav ko vilkt garumā. Mums viņi neko nevar piesiet. Vai tad ķīnīzerus var atšķirt vienu no otra? Pa­teiksim, ka izpildījām rīkojumu un sodījām to ķīnīzeri, ko mums atsūtīja. Turklāt es nevaru otrreiz atraut visus šos kūlijus no darba.

Viņi sarunājās franciski, un, lai gan A Co nesaprata ne vārda, tomēr bija skaidrs, ka tiek izlemts viņa lik­tenis. A Co bija skaidrs arī tas, ka pēdējais vārds sakāms seržantam, un viņš nenovērsdamies skatījās tam mutē.

— Lai notiek, — seržants izlēma. — Dariet, kas jādara! Tas taču ir tikai ķīnīzeris.

— Es vēlreiz izmēģināšu, lai būtu drošs.

Semmers pastūma koku zem naža, kas jau bija uzvilkts līdz šķērsim.

A Co mēģināja atcerēties teicienus no «Traktāta, kā iegūstams miers». «Dzīvo saskaņā ar visiem,» viņam ienāca prātā, taču šoreiz tas nederēja. Viņam vairs ne­bija lemts dzīvot. Viņam jāmirst. «Piedod ļaunprātību …» Jā, bet te nebija kam piedot ļaunprātību. Semmers un visi pārējie rīkojās bez jebkāda ļaunuma. Viņiem tas bija tikai darbs, kas jāpadara, tāds pats darbs kā džungļu izcir­šana, dambja būve un kokvilnas stādīšana. Semmers pa­rāva auklu, un A Co aizmirsa «Traktātu, kā iegūstams miers». Nazis nokrita, pilnīgi atšķeldams nost stumbra galu.

— Lieliski! - iesaucās seržants, aizdedzinādams pa­pirosu. Lieliski, mans draugs!

Semmei am bija patīkama šī uzslava.

— Nac šurp, A Cou, — viņš teica tahitiešu dialektā.

— Bet es nemaz neesmu A Cou… — iesāka A Co.

— Muti ciet! — uzkliedza vācietis. — Ja tu vēl iepīk­stēsies, es tev iedauzīšu pauri.

Uzraugs padraudēja viņam ar dūri, un A Co apklusa. Kāda jēga bija runāt pretī? Sie velna ārzemnieki tik un tā darīs pēc sava prāta. Viņš ļāva sevi piesiet pie state­niski uzslieta dēļa, kas bija viņa garumā. Semmers sa­vilka siksnas stingri — tik stingri, ka tās sāpīgi iegrie­zās miesā. Tomēr A Co nežēlojās. Drīz vairs nesāpēs. Viņš juta, ka dēlis gāžas, un aizvēra acis. Tajā pašā mirklī viņš pēdējo reizi ieraudzīja savu pārdomu un miera dārzu. A Co šķita, ka viņš sēž dārzā. Pūta dzestrs vējš, un koku zaros dzidri tinkšķēja zvaniņš. Miegaini čivināja putni, bet aiz augstās sienas bija dzirdams klusināts ciema dzīves troksnis.

Tad viņš juta, ka dēlis ir nogāzies, un pēc tā, kā sa­springa un atspringa muskuļi, noprata, ka guļ uz mugu­ras. Viņš atvēra acis. Tieši virs viņa, zvidzēdams saulē, karājās nazis. Viņš redzēja tam klāt piesieto smagumu un ievēroja, ka viens no Šemmera sasietajiem mezgliem ir kļuvis vaļīgs. Viņš dzirdēja seržantu asā balsī nokoman­dējam. A Co steigšus aizvēra acis. Viņš negribēja redzēt, kā krīt nazis. Taču viņš to juta — vienu īsu un bezgal- garu mirkli. Un šajā mirklī viņš atcerējās Krušo un Krušo teiktos vārdus. Žandarms bija melsis niekus. Nazis tomēr nekutināja. Tas bija pēdējais, ko viņš apzinājās, pirms neapzinājās vairs neko.