Interesants fragments

INTERESANTS FRAGMENTS

Šajā stāstā pieminētais kapitālists jeb rūpniecības oli­garhs Rodžers Vondervoters ir pēc skaita devītais Von- dervoteru dzimtas pārstāvis, kurai gadsimtiem ilgi piede­rējušas Dienvidu tekstilfabrikas. Rodžera Vondervotera ziedu laiki bija mūsu ēras divdesmit sestā gadsimta otrā puse, kad jau piekto gadsimtu pastāvēja nežēlīgā rūpnie- cības oligarhija, kas bija izaugusi uz agrākās Republikas drupām.

Dažas būtiskas pazīmes liecina, ka stāsts uzrakstīts tikai divdesmit devītajā gadsimtā. Un ne vien tāpēc, ka pirms tam bija aizliegts rakstīt vai iespiest tamlīdzīgus darbus, bet arī tāpēc, ka strādnieku šķira bija tik neiz­glītota, ka vienīgi retais no tās pārstāvjiem prata lasīt un rakstīt, šajā tumšajā laikā valdīja pārcilvēks, kas pārējos cilvēkus sauca par «bara lopiem». Prasme lasīt un rakstīt tika nīdēta un skausta. Tā laika likumu krājumā varēja atrast pat tādu briesmīgu likumu, kas noteica, ka jebkurš cilvēks neatkarīgi no viņa šķiriskās piederības pastrādā vissmagāko noziegumu, ja viņš māca strādnieku šķiras pārstāvim kaut vai ābeci. Tik stingri izglītības ierobežo­jumi valdošajai šķirai bija vajadzīgi, lai šī šķira varētu palikt pie varas.

Iznākums bija tāds, ka parādījās profesionāli stāstnieki, šiem stāstniekiem maksāja oligarhija, un viņu stāsti bija leģendāri, mistiski, romantiski un nekaitīgi. Brīvības gars tomēr nekad pilnīgi neiznīka, un aģitatori stāstnieku mas­kās aicināja vergus sacelties. Par to, ka tālāk lasāmo stāstu oligarhi bija aizlieguši, liecina Ešberijas krimināl­policijas dokumenti, kuros teikts, ka divtūkstoš septiņsimt trīsdesmit ceturtā gada divdesmit septītajā janvarī kāds Džons Tērnijs atzīts par vainīgu, jo viņš to stāstījis strād­nieku krodziņā, un notiesāts uz pieciem gadiem katorgas darbos bora raktuvēs Arizonas tuksnesī. (Redaktora pie­zīme.)

Klausieties, mani brāļi, un es jums pastāstīšu par kādu roku. Tā bija Toma Diksona roka, bet Toms Diksons bija pirmklasīgs audējs tā asinssuņa Rodžera Vondervotera fabrikā. Vergi, kas strādāja šajā fabrikā, bija iesaukuši to par «Elli», un viņiem, manuprāt, gan vajadzēja to zināt. Fabrika atradās Kingsberijā, nevis tur, kur Vondervoteru vasaras pils, bet otrā malā. Jūs nezināt, kur atrodas Kingsberijā? Daudz ko jūs nezināt, mani brāļi, un tas ir skumīgi. Tas tāpēc, ka jūs nezināt, ka esat vergi. Kad būšu izstāstījis jums šo stāstu, man gribētos noorganizēt no jums grupu, kas mācītos lasīt un rakstīt. Mūsu saim­nieki prot lasīt un rakstīt, viņiem pieder daudz grāmatu, un tieši tāpēc viņi ir mūsu kungi, dzīvo pilīs un nestrādā. Kad visi darba cilvēki iemācīsies lasīt un rakstīt — abso­lūti visi —, viņi kļūs stipri, un tad viņi liks lietā savu spēku, lai sarautu važas, un nebūs vairs pasaulē ne kungu, ne vergu.

Kingsberijā, mani brāļi, atrodas vecajā Alabamas štatā. Trīssimt gadus Vondervoteriem piederēja Kingsberijā ar tās vergu barakām un fabrikām, kā arī barakas un fabri­kas daudzās citās pilsētās un štatos. Jūs jau esat dzir­dējuši par Vondervoteriem — kurš nav dzirdējis? — taču atļaujiet man pastāstīt• par viņiem kaut ko tādu, ko jūs nezināt. Pirmais Vondervoters bija vergs — tāpat kā jūs un es. Sapratāt? Pirms trīssimt gadiem viņš bija vergs. Viņa tēvs bija mehāniķis Aleksandra Berella vergu cie­matā, bet māte — veļas mazgātāja turpat. Par to nav ne mazāko šaubu. Es stāstu jums patiesību. Tā ir vēsture. Katrs vārds, ko es saku, ir iespiests mūsu kungu vēstu­res grāmatās, kuras jūs nevarat izlasīt, tāpēc ka jūsu kungi neļauj jums apgūt lasītprasmi. Tagad jūs saprotat, kādēļ viņi neļauj jums apgūt lasītprasmi, grāmatās taču ir par to rakstīts. Viņi to zina, un viņi ir ļoti gudri. Ja jūs izlasītu par to, jūs zaudētu cieņu pret saviem kun­giem, bet tas būtu bīstami… kungiem. Taču es to visu zinu, tāpēc ka protu lasīt, un es jums stāstu to, ko pats savām acīm esmu izlasījis mūsu kungu vēstures grā­matās.

Pirmo Vondervoteru nesauc par Vondervoteru, viņš bija Vendžs, Bills Vendžs, mehāniķa Jergisa Vendža un veļas mazgātājas Lauras Kārnlijas dēls. Jaunais Bills Vendžs bija stiprs. Viņš varēja palikt kopā ar vergiem un vadīt tos cīņā par brīvību, taču viņš pārdevās saimniekiem un tika labi atalgots. Vēl būdams mazs puišelis, viņš sāka spiegot barakā. Viņš ziņoja par sava tēva musinošajām runām. Tas ir fakts. Es pats savām acīm lasīju par to dokumentos. Viņš bija pārāk labs vergs, lai viņu atstātu vergu barakā. Aleksandrs Berells viņu vēl pavisam mazu aizveda no turienes un iemācīja viņam lasīt un rakstīt. Viņam iemācīja daudz ko, un viņš kļuva par valdības sle­peno aģentu. Protams, viņš vairs nevalkāja verga drēbes, darīja to tikai tais reizēs, kad viņam vajadzēja izdibināt vergu noslēpumus un uzzināt kaut ko par viņu sazvērestī­bām. Tas bija viņš, kas astoņpadsmit gadu vecumā nodeva dižo varoni — biedru Ralfu Džeikobusu, kuram tika pie­spriests nāves sods uz elektriskā krēsla. Protams, jūs visi esat dzirdējuši Ralfa Džeikobusa svēto vārdu, bet jūs vēl nezināt, ka viņu iedzinis nāvē pirmais Vondervoters, kura uzvārds toreiz bija Vendžs. Es to zinu. Es par to izlasīju grāmatās. Tajās ir daudz tādu interesantu faktu.

Bet pēc tam, kad Ralfs Džeikobuss bija miris šajā bries­mīgajā nāvē, Billa Vendža iesauka mainījās daudzkārt. Tuvu un tālu viņš bija pazīstams kā Viltīgais Vendžs. Viņš uzkalpojās slepenajā dienestā jo augstu un tika bagātīgi atalgots, un tomēr viņš vēl nebija kļuvis kungu šķiras loceklis. Vīrieši bija ar mieru uzskatīt viņu par savējo, turpretī sievietes atteicās to darīt. Viltīgais Vendžs uz­cītīgi kalpoja saviem kungiem. Viņš pats bija bijis vergs un zināja vergu paradumus. Viņu nebija iespējams ap­muļķot. Tolaik vergi bija drosmīgāki nekā tagad un laiku pa laikam mēģināja izcīnīt sev brīvību. Viltīgais Vendžs vienmēr izmanījās ielūkoties vergu sazvērestību plānos; tie visi izjuka, bet vadītāji nokļuva uz elektriskā krēsla. Divtūkstoš divsimt piecdesmit piektajā gadā viņš dabūja jaunu iesauku, šajā gadā notika Lielā Sacelšanās. Apga­balā uz rietumiem no Klinšu kalniem septiņpadsmit miljoni vergu drošsirdīgi cīnījās par atbrīvošanos no saviem kun­giem. Kas to lai zina, ja Viltīgais Vendžs nebūtu bijis dzīvs, iespējams, ka viņi būtu uzvarējuši. Bet Viltīgais Vendžs nesēdēja, rokas klēpī salicis. Saimnieki piešķīra viņam visplašākās pilnvaras. Astoņos cīņas mēnešos tika nogalināti miljons trīssimt piecdesmittūkstoš vergu. Vi­ņus nogalināja Vendžs, Bills Vendžs, Viltīgais Vendžs, viņš apspieda Lielo Sacelšanos. Par to viņš saņēma augstu apbalvojumu, un viņa rokas bija tā aptraipītas ar vergu asinīm, ka no tā laika viņš tika iedēvēts par Asiņaino

Vendžu. Redzat, mani brāļi, cik interesantas lietas var atrast grāmatās, ja prot tās lasītī Ticiet man, grāmatās ir vēl daudz citu — vēl interesantāku lietu. Un, ja vien jums būs vēlēšanās mācīties kopā ar mani, pēc gada jūs jau varēsiet lasīt šīs grāmatas paši. Daži no jums varēs lasīt jau pēc sešiem mēnešiem.

Asiņainais Vendžs nodzīvoja līdz sirmam vecumam un vienmēr, līdz pašai nāvei, piedalījās kungu apspriedēs, tomēr pats kungu kārtā netika iecelts. Viņš, redzat, bija nācis pasaulē verga būdā. Toties viņu devīgi atalgoja. Vi­ņam bija savas desmit pilis, kur dzīvot. Kaut viņš nebija kungs, viņam tomēr piederēja tūkstošiem vergu. Jūrā vi­ņam bija liela izpriecu jahta, īsta peldoša pils, un viņam piederēja vesela sala, kur kafijas plantācijās sviedrus lēja desmittūkstoš vergu. Taču vecumdienās viņš bija vientuļš, tāpēc ka dzīvoja nošķīries, savu brāļu vergu ni­cināts, bet tie, kam viņš kalpoja, skatījās uz viņu no aug­šas un atteicās būt viņa brāļi. Kungi skatījās uz viņu no augšas tāpēc, ka viņš bija dzimis vergs. Viņš nomira neaprakstāmi bagāts, taču nomira šausmīgā nāvē, sirds­apziņas pārmetumu mocīts, nožēlodams visu, ko bija iz­darījis un kas bija aptraipījis viņa vārdu ar asinīm.

Turpretī ar viņa bērniem bija citādi. Viņi nebija dzi­muši vergu barakā un saskaņā ar tā laika Augstākā Oli­garha Džona Morisona īpašu lēmumu tika ieskaitīti kungu šķirā. Un tad Vendžu vārds nozuda no vēstures lappu­sēm. Vendži kļuva par Vondervoteriem, un Džeisons Vendžs, Asiņainā Vendža dēls, kļuva par Džeisonu Von­dervoteru, Vondervoteru dzimtas nodibinātāju. Bet tas no­tika pirms trīssimt gadiem, un šodienējie Vondervoteri ir aizmirsuši savus priekštečus un iedomājas, ka ir taisīti no cita materiāla nekā jūs un es, un visi pārējie vergi. Es jums jautāju, kāpēc vergs kļūst par cita verga kungu. Kāpēc verga dēls kļūst par daudzu vergu kungu? Atbildi uz šiem jautājumiem atrodiet paši, tikai neaizmir­stiet, ka Vondervoteru priekšteči ir bijuši vergi.

Bet tagad, mani brāļi, es atgriežos pie sava stāsta sā­kuma, lai pateiktu jums par Toma Diksona roku. Rodžera Vondervotera fabrika Kingsberijā pamatoti tika iesaukta par «Elli»L bet cilvēki, kas tajā strādāja, kā jūs redzēsiet, bija īsti vīrieši. Tur strādāja arī sievietes un bērni, pavi­sam mazi bērni. Visiem, kas tur strādāja, pēc likuma bija parastas vergu tiesības, taču tikai pēc likuma, jo daudzas no šīm tiesībām viņiem atņēma divi «Elles» uzraugi — Džozefs Klensijs un Ādolfs Mansters.

Tas ir garš stāsts, un es jums nestāstīšu to visu. Es pateikšu tikai par roku. Tā bija iegājies, ka saskaņā ar likumu daļa vergu niecīgās algas katru mēnesi tika' ietu­rēta un noguldīta fondā. Sis fonds bija paredzēts palī­dzības sniegšanai tiem strādniekiem, kas cietuši nelaimes gadījumā vai saslimuši. Kā jūs paši zināt, minētais fonds atrodas uzraugu pārziņā. Tāds ir likums, un «Ellē» šo fondu pārzināja divi uzraugi, lai nolādēta viņu piemiņa.

Klensijs un Mansters lietoja šo naudu savām vajadzī­bām. Ja notika nelaimes gadījums, cietušā biedri, kā tas bija pieņemts, at|āva viņam izsniegt pabalstu no fonda, bet uzraugi atteicās izmaksāt naudu. Ko vergiem atlika darīt? Saskaņā ar likumu viņiem bija savas tiesības, bet viņi nevarēja panākt, lai likums tiktu ievērots. Tie, kas sūdzējās par uzraugiem, tika sodīti. Jūs paši zināt, kādi mēdz būt sodi: naudas sods par neesošu brāķi darbā, pa­augstināti rēķini akciju sabiedrības veikalā, zvēriska iztu­rēšanās pret vainīgā sievu un bērniem un pārcelšana pie sliktām mašīnām, pie kurām strādājot cilvēks nevar no­pelnīt ne bada algu.

Reiz «Elles» vergi iesniedza protestu pašam Vondervo- teram. Tas bija tajā laikā, kad viņš dažus mēnešus pava- bija izklāstītas viņiem nodarītās pārestības, un visi vergi ka viņa māte pratusi rakstīt un paslepšus iemācījusi arī dēlu rakstīt, tāpat kā viņu kādreiz paslepšus bija iemā­cījusi viņas māte. Tā nu šis vergs uzrakstīja petīciju, kur bija izklāstītas viņiem nodarītas pārestības, un visi vergi parakstu vietā pavilka zem tās krustiņus. Uzlīmējuši uz aploksnes markas, viņi nosūtīja petīciju Rodžeram Vonder- voteram. Bet Rodžers Vondervoters, neko neizdarījis, no­deva petīciju tālāk abiem uzraugiem. Klensijs un Mansters spēra vai zemes gaisā. Naktī viņi aizsūtīja uz vergu bara­kām apsargus. Viņi bija bruņojušies ar stekiem. Ļaudis runāja, ka otrā rītā tikai puse no vergiem bijuši spējīgi strādāt «Ellē». Viņi bija nežēlīgi piekauti. Vergs, kas prata rakstīt, bija piekauts tā, ka nodzīvoja tikai trīs mē­nešus. Taču pirms nāves viņš uzrakstīja vēl vienu petīciju, bet, kāpēc, to jūs tūlīt dzirdēsiet.

Pirms četrām piecām nedēļām Tomam Diksonam, ver­gam no «Elles», dzensiksna bija norāvusi roku. Viņa darba biedri, kā parasti, lūdza viņam pabalstu no fonda, bet Klensijs un Mansters, kā parasti, atteicās izmaksāt naudu. Vergs, kas prata rakstīt un jau bija par matu no nāves, atkal sīki izklāstīja viņu sūdzības. Un šis do­kuments tika ielikts Toma Diksona norautajā rokā.

Tajā laikā Rodžers Vondervoters gulēja slims savā pilī Kingsberijas viņā galā. Viņu nemocīja drausmīgā slimība, kas gāž no kājām jūs un mani, brāļi; vai nu viņam bija neliels žults izplūdums, vai drusku sāpēja galva, tāpēc ka viņš bija par daudz ieēdis vai par daudz iedzēris. Bet viņam, tādam vārīgam un gļēvam, pietika ar to pašu. Tādi visu mūžu vatē ievīstīti cilvēki ir bezgala vārīgi un gļēvi. Ticiet man, brāļi, Rodžers Vondervoters cieta no savām galvas sāpēm vai iedomājās, ka cieš ne mazāk kā Toms Diksons, kuram roka bija norauta līdz plecam.

Rodžers Vondervoters bija aizrāvies ar zinātnisko zem­kopību, un savā fermā trīs jūdzes no Kingsberijas viņam bija izdevies izaudzēt jaunu zemeņu šķirni. Viņš ļoti le­pojas ar savām jaunajām zemenēm un pats būtu braucis novākt pirmās ogas, ja nebūtu uzbrukusi šī slimība. Tās dēļ viņš bija spiests pavēlēt vecajam vergam atvest no fermas pirmo zemeņu grozu. To visu pastāstīja pils vir­tuves zēns, kas nakšņoja vergu fabrikā. Atnest ogas bija vajadzējis plantācijas uzraugam, bet tas gulēja, jo, mē­ģinādams iejāt kumeļu, bija lauzis kāju. Virtuves zēns pastāstīja par to naktī. Tādējādi kļuva zināms, ka zeme­nes tiks vestas nākamajā dienā. Tad «Elles» barakā dzī­vojošie vergi, kas bija īsti vīri, nevis gļēvuļi, noturēja apspriedi.

Vergs, kas prata rakstīt, bet bija slims un mira no dabūtajiem sitieniem, sacīja, ka viņš aizvedīšot Toma Dik­sona roku; viņam tik un tā esot jāmirst, un kas par to, ja viņš nomiršot drīzāk. Tā tonakt pēc sardzes pēdējās apgaitas pieci vergi izzagās no barakas. Viņu vidū bija vergs, kas prata rakstīt. Viņi nogulēja ceļmalas krūmos līdz ritam, kad parādījās vecais vergs no fermas, vezdams savam kungam uz pilsētu dārgās ogas. Tā kā vergs no fermas bija vecs un reimatisma saliekts, bet vergs, kas prata rakstīt, bija sasists līdz nāvei un tikko jaudāja pavilkt kājas, viņiem bija ļoti līdzīga gaita. Vergs, kas prata rakstīt, uzģērba otra verga drēbes, uzrāva pār acīm cepuri ar platām malām, uzrāpās uz ratu bukas un brauca uz pilsētu. Vecais vergs sasiets nosēdēja krūmos līdz pašam vakaram, pēc tam citi vergi atlaida viņu un devās atpakaļ uz baraku, lai saņemtu sodu par noteikumu pār­kāpšanu.

Rodžers Vondervoters pa tām starpām zvilnēja savā lie­liskajā guļamistabā un gaidīja ogas; guļamistaba bija tik brīnišķīga un ar tādām ērtībām, ka mums un jums, kas savu mūžu neesam redzējuši neko tamlīdzīgu, acis ap­žilbtu. Vergs, kas prata rakstīt, vēlāk stāstīja, ka šī gu­ļamistaba viņam šķitusi kā pati paradīze. Un kā nu ne! Desmittūkstoš vergu bija atdevuši savu darbu un savu dzīvību, lai dabūtu gatavu šo guļamistabu, turpretī vergi paši gulēja pretīgās migās kā meža zvēri. Vergs, kas prata rakstīt, ienesa ogas uz sudraba paplātes vai lēzena šķīvja: redzat, Rodžers Vondervoters bija izteicis vēlē­šanos personiski aprunāties ar viņu par ogām.

Vergs, kas prata rakstīt, tikko turēdamies uz kājām, streipuliski pārgāja pāri lieliskajai istabai un nokrita ce­ļos pie Vondervotera gultas, turēdams izstieptajās rokās paplāti. No augšpuses paplāti sedza lielas, zaļas lapas, un miesassargs, kas stāvēja blakus, nogrūda tās nost, lai Vondervoters varētu redzēt ogas. Un, paslējies uz elkoņa, Rodžers Vondervoters arī redzēja tās. Viņa acis skatīja brīnišķīgās, svaigās zemenes, kas atgādināja dārgakme­ņus, un starp tām — rūpīgi nomazgāto un, protams, mani brāļi, salīdzinājumā ar asinssarkanajām ogām balto jo balto Toma Diksona roku. Un vēl viņš redzēja stīvajos, nedzīvajos pirkstos sažņaugto petīciju, ko bija atsūtījuši viņa vergi no «Elles».

— Ņem un izlasi, — teica vergs, kas prata rakstīt. Un, kad saimnieks paņēma petīciju, miesassargs, kas bija sa­stindzis aiz pārsteiguma, ar dūri iesita pa seju ceļos no­slīkušajam vergam. Vergs mira, viņam tikpat kā nebija spēka un viss bija vienalga. Viņš neizdvesa ne skaņas un, nokritis uz sāniem,_ gulēja nekustēdamies, noasiņodams no sitiena pa seju. Ārsts, kas bija aizskrējis pēc pils ap­sardzes, atgriezās ar sargiem, un vergs tika uzrauts kā­jās. Bet, kad vergu vilka, viņš ieķērās uz grīdas nokri­tušajā Toma Diksona rokā.

— Metiet viņu dzīvu pie suņiem! — pārskaities kliedza miesassargs. — Metiet viņu dzīvu pie suņiem!

Bet Rodžers Vondervoters, aizmirsis galvas sāpes, jo­projām atspiedies uz elkoņa, pavēlēja viņam apklust un lasīja tālāk petīciju. Un, kamēr viņš lasīja, visi stāvēja klusi un nekustīgi: saniknotais miesassargs, ārsts, pils apsardze, bet pašā vidū — asinīm noplūstošais vergs, kas vēl aizvien turēja Toma Diksona roku. Un, kad Rodžers Vondervoters bija beidzis lasīt, viņš pagriezās pret vergu un sacīja:

— Ja šajā papīrā būs kaut mazliet sāmelots, tu nožē­losi, ka esi nācis pasaulē.

Vergs atbildēja:

— Es visu mūžu nožēloju, ka esmu nācis pasaulē.

Rodžers Vondervoters vērīgi palūkojās uz viņu, un vergs

piebilda:

Jūs jau esat nodarījis man pašu ļaunāko. Es mirstu. Pēc nedēļas es vairs nebūšu starp dzīvajiem, tāpēc man vienalga, varat nogalināt mani tūlīt.

— Bet ko tu darīsi ar to? — jautāja kungs, rādīdams uz roku, un vergs atbildēja:

— Nesīšu atpakaļ uz baraku un apbedīšu. Toms Dik- sotis bija mans draugs. Mūsu stelles atradās blakus.

Mans stāsts ir tikpat kā galā, brāļi. Vergs un roka tika ar ratiem nogādāti atpakaļ barakā. Neviens vergs nesaņēma sodu par to, ko viņi bija nodarījuši. Gluži otrādi — Rodžers Vondervoters izdarīja izmeklēšanu un sodīja uzraugus Džozefu Klensiju un Ādolfu Mansteru. Vi­ņus atlaida no darba. Viņiem iededzināja pierē kauna zīmi, nocirta labo roku un tad abus izmeta uz ielas, lai stai­guļo apkārt un lūdzas žēlastības dāvanas līdz pašai nā­vei. Fonds pēc tam kādu laiku tika pārvaldīts saskaņā ar likumu, bet tikai kādu laiku, mani brāļi, jo Rodžera Von- dervotera vietā nāca viņa dēls Alberts, cietsirdīgs saim­nieks un gandrīz pustraks cilvēks.

Brāļi, vergs, kas pasniedza kungam roku, bija mans tēvs. Viņš bija drosmīgs vīrs. Un, tāpat kā māte bija pa­slepšus iemācījusi lasīt viņu, tā tēvs iemācīja mani. Bet, tā kā viņš drīz vien nomira no sitieniem, Rodžers Vonder­voters izņēma mani no barakas un mēģināja iztaisīt par cilvēku. Es varēju kļūt par uzraugu «Ellē», bet es labāk kļuvu par stāstnieku, lai vienmēr klejotu pa zemi un būtu tuvāks saviem brāļiem vergiem. Un es slepeni stāstu jums par šādiem notikumiem, zinādams, ka jūs mani nenodosiet, jo, ja jūs to izdarītu, — jūs to zināt ne sliktāk kā es, — man izrautu mēli un es vairs nevarētu neko stāstīt. Un vēl es gribu pavēstīt jums, brāļi, ka pienāks labāki laiki, kad visā pasaulē viss būs labi un nebūs ne kungu, ne vergu. Bet vispirms jums ir jāsagatavojas šai labajai nā­kotnei — jums jāiemācās lasīt. Iespiestajā vārdā ir ap­slēpts milzu spēks. Un es esmu te, lai mācītu jūs lasīt, un ir vēl citi cilvēki, kas pēc tam, kad es būšu nostaigājis savu ceļu, gādās, lai jums būtu grāmatas, vēstures grā­matas, no kurām' jūs uzzināsiet patiesību par saviem kun­giem un mācīsieties būt tikpat stipri kā viņi.

(Redaktora, piezīme. Šis stāsts ņemts no grāmatas «Vēs­turiski fragmenti un uzmetumi», kura pirmo reizi publi­cēta piecdesmit sējumu izdevumā četrtūkstoš četrsimt div­desmit septītajā gadā un kuru tagad, pēc divsimt gadiem, tās ticamības un vērtības dēļ izrediģējusi un no jauna izdevusi Vēstures pētījumu nacionālā komiteja.)