ĒĢIPTES TUMSĪBA

IR gan ir visa pasaule manā dzimšanas dienā? Kur Maskavas elektriskās laternas? Cilvēki? Debesis? Aiz logiem nav nekā! Tumša …

Mēs esam nošķirti no cilvēkiem. Tuvākie petrolejas luk­turi deg dzelzceļa stacijā, deviņas verstis no mums. Luk­turītis tur droši vien mirkšķina, putenī tikko vilkdams dzīvību. Pusnaktī kaukdams aizjoņos garām ātrvilciens uz Maskavu un pat neapstāsies — tam nav vajadzīga šī aizmirstā, sniegputeņa apraktā stacija. Vienīgi ja nu sliedes būs aizputinātas.

Tuvākās elektriskās laternas deg četrdesmit verstu at­tālumā, apriņķa pilsētā. Tur dzīve ir jauka. Kinemato­grāfs, veikali. Kamēr pār laukiem gaudo vējš un puteņo sniegi, uz ekrāna varbūt iznirst niedrāji, šūpojas palmas, pavīd tropu sala …

Betjnēs esam vieni.

— Ēģiptes tumsība, —- noteica feldšeris Demjans Lu- kičs, mazliet atbīdījis aizkaru.

_ Viņš izsakās svinīgi, tomēr visai trāpīgi. Tieši tā — Ēģiptes tumsība.

— Izdzersim, lūdzami,, vēl pa glāzītei, — es uzaici­nāju. (Ak, nenosodiet mūs!. Jo ārsts, feldšeris un divas vecmātes — ari mēs esam cilvēki! Mēnešiem ilgi neredzam nekā cita kā tikai simtiem slimnieku. Mēs strādājam, esam aprakti sniegā. Vai gan mēs ārsta dzimšanas dienā ne­drīkstam izdzert pāris glāzīšu atšķaidīta, uz recepti iz­rakstīta spirta un uzkost no apriņķa pilsētas atvestas šprotes?)

— Uz jūsu veselību, dakter! — Demjans Lukičs izjusti sacīja.

— Noveļam jums pierast mūsu nostūrī! — teica Anna Nikolajevna un pieskandinādama sakārtoja savu izrak­stīto goda kleitu.

Otra vecmāte — Pelageja Ivanovna pieskandināja, iedzēra, tūliņ pietupēs un ar kruķi sabikstīja krāsni. Par mūsu sejām pārskrēja karsts spožums, krūtis sila no deg­vīna.

— Galīgi nesaprotu, — es uzbudināts ierunājos, skatī­damies krāsns kruķa uzvandītajā dzirksteļu spietā, — ko tā sieva izdarījusi ar beladonnu. Taisni šausmas!

Feldšera un vecmāšu sejās parādījās smaids.

Bija noticis tā. Šorīt pieņemšanas laikā pie manis ka­binetā iespraucās sārtvaidzīgs sievišķis ap gadiem trīsdes­mit. Viņa paklanījās ginekoloģiskajam krēslam, kas at­radās man aiz muguras, tad izvilka no azotes platkak- lainu flakonu un sāka glaimīgi vidžināt:

— Paldies jums par pilieniem, pilsoni dakter. Palīdzēja gan labi, briesmot' labi!… Lūgtu vēl vienu butelīti.

Izņēmu flakonu viņai no rokām, paskatījos etiķetē, un acu priekšā man sametās zaļš. Etiķete bija rakstīta Dem- jana Lukiča plašajā rokrakstā: «Tinct. belladonn ,..» — utt.: «1917. gada 16. decembrī.»

Citiem vārdiem sakot, vakar es šim sievišķim biju iz­rakstījis krietnu porciju beladonnas, bet šodien, 17. de­cembrī, manā dzimšanas dienā, tā pati sieva ieradās ar tukšu pudeli un lūdza devu atkārtot.

— Tu … tu … vakar izdzēri visu? — es noprasīju pār­vērstā balsī.

— Visu gan, mīļo tētiņ, visu, — sievele medainā balsī vīvināja, — lai dievs jums dod veselību par šitām pilēm… pusbutelītes — līdzko pārbraucu, otru pusi — kad likos gulēt. Atņēma kā ar roku…

Es atzvēlos pret ginekoloģisko krēslu,

— Pa cik pilieniem liku tev dzert? — ierunājos aiz­žņaugtā balsī. — Es tev liku pa pieciem pilieniem… Ko tu esi izdarījusi, sieva? Tu taču … es taču …

— Dieva vārds, izdzēru! — sievišķis apgalvoja, domā­dams, ~ka es šaubos, vai viņa ārstējusies ar manis doto beladonnu.

Sakampu rokās viņās sārtos vaigus un ielūkojos re­dzokļos. Taču redzokļi izskatījās kā jau redzokļi. Diezgan skaisti un pilnīgi normāli. Arī pulss sievai bija lielisks. Vispār nevarēja manīt nekādas pazīmes, ka viņa būtu sa­indējusies ar beladonnu.

— Tas nevar būt!… — es noteicu un ieaurojos: — Demjan Lukič!!

Demjans Lukičs baltā uzsvārcī iznira no aptiekas gai­teņa.

— Papriecājieties, Demjan Lukič, par to, ko izdarījusi šī daiļava! Es nekā nesaprotu …

Sieva satrūkusies grozīja galvu, noprazdama, ka izda­rījusi kaut ko aplam.

Demjans Lukičs paņēma flakonu, paostīja to, pasvār­stīja rokās un stingri sacīja:

— Mīļā, tu melo! Zāles izdzērusi tu neesi.

— Goda vā … — sieva iesāka.

— Sievišķi, nemēģini mums te pūst miglu acis, — muti sašķiebis, feldšeris bargi teica, — mēs visu smalki sa­protam. Atzīsties — ko tu ārstēji ar šiem pilieniem?

Sieva pagrieza savus normālos redzokļus pret tīri izbal­sinātajiem griestiem un pārkrustījās.

— Lai tad mani…

— Rimsties jel, rimsties… — Demjans Lukičs noburk­šķēja un sacīja man: — Ziniet, dakter, kā viņas dara? Ierodas tāda gudriniece slimnīcā, viņai izraksta zāles, bet šī aizbrauc uz sādžu un pacienā visas sievas.

— Kam jūs tā, pilsoni feršel…

— Neizliecies! — feldšeris atcirta. — Strādāju te jau astoto gadu. Zinu. Skaidrs, ka izpilinājusi zāles pa visām sētām, — viņš atkal pievērsās man.

— Iedodiet vēl šitās pilītes, — sieva glaimīgi lūdzās.

— Nu nē, sievišķīt, — es atbildēju un noslaucīju no pieres sviedrus, — ar tiem pilieniem tu vairs neārstēsies. Vai ar vēderu kļuva vieglāk?

— Nu tak gluži kā ar roku atņēma!.,.

— Tad jau vareni! Izrakstīšu tev citus pilienus, ar! ļoti labus.

Un es izrakstīju sievai baldriānu, un viņa vīlusies aiz­brauca.

Lūk, šo gadījumu pārrunājām dzīvoklī, svinot manu dzimšanas dienu, kad aiz logiem kā smags aizkars pletās puteņa nakts Ēģiptes tumsība.

— Tas vēl nekas, — teica Demjans Lukičs, delikāti koš­ļādams eļļaino zivtiņu, — tas vēl nekas, mēs jau esam te pieraduši. Bet jums, dārgais dakter, pēc universitātes, pēc galvaspilsētas būs pie krietni daudz kā jāpierod. Tumšs nostūris!

— Ai, cik tumšs! — kā atbalss atsaucās Anna Nikola- jevna.

Kaut kur dūmvados iegaudojās putenis un aizšalca gar mājas sienu. Uz tumšās dzelzs plāksnes pie krāsns nogūla sarkans atspīdums. Lai svētīta uguns, kas tumšā nostūrī silda mediķus!

— Vai jūs vēlētos kaut ko paklausīties par savu priekš­teci Leopoldu Leopoldoviču? — feldšeris iejautājās un, galanti pasniedzis papirosu Annai Nikolajevnai, aizsmē­ķēja arī pats.

— Viņš bija lielisks dakteris! — jūsmīgi piebilda Pela- geja Ivanovna, mirdzošām acīm raudzīdamās žēlīgajā ugunī. Grezna ķemme ar neīstiem akmentiņiem te iezai- gojās, te apdzisa viņas melnajos matos.

— Jā, izcila personībar—feldšeris apstiprināja. — Zem­nieki viņu taisni dievināja. Viņš prata ar tiem apieties. Jāpaliek pie Lipontija uz operāciju — lūdzu! Zemnieki viņu sauca nevis par Leopoldu Leopoldoviču, bet par Li- pontiju Lipontjeviču. Ticēja viņam. Nu, viņš arī prata ar tiem runāt. Ziniet, reiz pie viņa uz pieņemšanu atbrauc labs paziņa, Fjodors Kosojs no Duļcevas. Tā un tā, šis saka, Lipontij Lipontič, man tik smagas krūtis, ka ne elpu atvilkt. Un arī rīklē kasās …

— Laringīts, — es automātiski noteicu, trakās steigas pilnajā mēnesī jau pieradis pie lauku zibenīgajām dia­gnozēm.

— Pilnīgi pareizi. «Nu,» Lipontijs saka, «es došu labu līdzekli. Pēc divām dienām būsi vesels. Se tev franču si­nepju plāksteri. Vienu uzlipināsi uz muguras starp lāp­stiņām, otru uz krūtīm. Paturi desmit minūtes un noņem! Marš! Rīkojies!» Zemnieks paņēma plāksterus un aiz­brauca. Pēc divām dienām atkal klāt.

«Kas tad nu?» Lipontijs noprasa.

Bet Kosojs viņam atbild:

«Redziet,» šis saka, «tie jūsu plāksteri nekā nelīdz, Li­pontij Lipontič.»

«Nemels!» Lipontijs atbild. «Franču sinepju plāksteri nevar nepalīdzēt! Droši vien tu tos nemaz neesi licis?»

«Kā tad neesmu licis? Vēl tagadiņ stāv …»

Un viņš pagrjež muguru, un tur rēgojas uz kažoka uz­lipināts plāksteris…

Es sāku skaji smieties, bet Pelageja Ivanovna ieķiķi- nājās un sāka ar kruķi sparīgi bikstīt pagali.

— Sakiet, ko gribat, tā ir anekdote, — es teicu, — tas nevar būt!

— Anek-dote?! Anekdote?! — viena par otru izsaucās vecmātes.

— Nē, dakter! — nikni noteica feldšeris. — Vai zināt, visa dzīve mums te sastāv no šādām anekdotēm … Te notiek tādi brīnumi…

— Un kur tad cukurs?! — iejaucās Anna Nikolajevna. — Pastāstiet par to cukuru, Pelageja Ivanovna!

Pelageja Ivanovna pabīdīja krāsns mutei priekšā aiz­slietni un, grīdā vērdamās, iesāka:

— Aizbraucu reiz uz to pašu Dujcevu pie dzemdē­tājas …

— . Duļceva ir slavena vieta, — feldšeris nenocietās un piebilda: — Piedodiet! Turpiniet, kolēģe!

— Nu, pats par sevi saprotams, izmeklēju, — kolēģe Pelageja Ivanovna turpināja, — un dzemdes kaklā sa­taustu zem pirkstiem kaut ko dīvainu … Tādas kā drum­slas, kā gabaliņus … Izrādās — graudu cukurs!

— Te nu ir anekdote! svinīgi piebilda Demjans Lukičs.

— Atvainojiet… es nekā nesaprotu …

•— Vecene samācījusi! — Pelageja Ivanovna atsaucās. — Pūšļotāja. Sak, grūtas dzemdības. Mazulītis negrib nākt dieva pasaulē. Tad tak jālūko izmānīt. Un tā viņas ar saldumu mānījušas bērnu laukā.

— Šausmas! — es noteicu.

— Dzemdētājām dod košļāt matus, — ierunājās Anna Nikolajevna.

— Kālab?!

— Dievs vien zina. Reizes trīs mums tadas atveda. Nabaga sieviete guļ un spļaudās. Mute pilna matu. Ļaudis tic, ka tad dzemdības būšot vieglākas …

Vecmāšu acis iedegās, pārcilājot atmiņas. Mēs ilgi sē­dējām pie uguns, dzērām tēju, un es klausījos kā apmāts. To, ka Pelageja Ivanovna savās kamanās vienmēr brauc aiz muguras, ja dzemdētāja vedama no sādžas pie mums uz slimnīcu, — lai vedēji ceļā nepārdomā un neaizved sievieti atpakaļ veceņu ziņā. To, kā reiz dzemdētāja pa­kārta aiz kājām pie griestiem, lai mazulis iegrieztos, kā nākas, jo tam bijusi nepareiza guļa. To, kā Korobovā bērnu saņēmēja, saklausījusies, ka ārsti mēdz pārdurt augļa plēvi, ar galda nazi sagraizījusi bērnam visu gal­viņu, tā ka pat slavenais un izveicīgais ārsts Lipontijs nav varējis viņu glābt, labi vēl, ka izglābis vismaz māti. To, kā …

Krāsns durtiņas jau sen bija aizvērtas. Mani viesi aiz­gājuši uz savu māju. Annas Nikolajevnas logā vēl kādu brīdi redzēju degam nespodru gaismu, tad tā apdzisa. Viss pazuda. Putenis saplūda ar decembra vakara tumsu, un melns aizkars apslēpa manām acīm gan debesis, gan zemi.

Soļoju pa savu kabinetu, zem kājām reizēm iečīkstējās grīdas dēļi, no holandiešu krāsns plūda siltums, un va­rēja dzirdēt kaut kur skrubināmies rosīgu peli.

«Nu nē,» es prātoju, «ar Ēģiptes tumsību cīnīšos, cik ilgi vien liktenis būs lēmis man palikt šai nomales kaktā. Graudu cukurs … Ko tu neteiksi!. - .»

Sapņos, kas dzima zaļās lampas gaismā, redzēju mil­zīgu universitātes pilsētu un tajā klīniku, bet klīnikā plašu zāli, flīžu grīdu, spožus krānus, baltus, sterilus palagus un asistentu ar visai cienīgu, iesirmu ķījbārdiņu…

Klauvējiens tādos mirkļos arvien satrauc un biedē. Es sarāvos…

— Kas tur ir, Aksiņja? — jautāju, pārliecies pār iekšējo kāpņu margām (ārsta dzīvoklis bija divos stāvos: augšā kabinets un guļamistaba, lejā — ēdamistaba, vēl viena istaba nezināmām vajadzībām un virtuve, kur mitinājās virēja Aksiņja un viņas virs — slimnīcas pastāvīgais sargs).

Noklaudzēja smagā bulta, lejā šūpodamās sāka slīdēt lampiņas gaisma, uzvēdīja saltums. Tad Aksiņja paziņoja:

— Atbraucis slimnieks …

Atklāti sakot, tas mani iepriecināja. Gulēt vēl negri­bējās, bet no peļu skrubināšanās un atmiņām bija sa­meties mazliet skumīgi un vientuļi. Turklāt tas ir slim­nieks, tātad ne sieviete, tātad ne visļaunākais — dzem­dības.

— Vai viņš staigā?

— Staigā, — Aksiņja žāvādamās atteica.

— Nu, lai nāk kabinetā.

Ilgi čīkstēja kāpnes. Pa tām nāca kāds cienīgs, smag­nējs vīrs. Es jau tikmēr biju apsēdies pie rakstāmgalda, pūlēdamies panākt, lai mans divdesmitčetrgadu dzīvīgums pēc iespējas mazāk laūztos laukā no eskulapa profesio­nālās čaulas. Mana labā roka gulēja uz stetoskopa kā uz revolvera.

Pa durvīm iespraucās stāvs aitādas kažokā un velteņos. Cepuri ienācējs turēja rokās.

— Ko tad jūs, tēvocīt, tik vēlu? — es izskata pēc cie­nīgi apjautājos.

— Atvainojiet, pilsoni dakter, — patīkamā, maigā basā atsaucās ienācējs, — tīrais posts ar to puteni. Tā nu no­vēlojāmies, ko lai dara, lūdzami, neņemiet jel ļaunā!

«Pieklājīgs cilvēks,» ar patiku nodomāju. Svešais man ļoti iepatikās, un pat biezā, rūsganā bārda atstāja labu iespaidu. Acīmredzot bārdai netrūka zināmas kopšanas, īpašnieks to ne tikai apcirpa, bet arī zieda ar kādu vielu — ārsts, kas padzīvojis sādžā kaut vai īsu laiciņu, bez pūlēm tajā pazītu saulespuķu eļļu.

— Kas vainas? Novelciet kažoku. No kurienes jūs esat?

Kažoks nogūla uz krēsla kā kalns.

— Drudzis moka nost, — slimnieks atbildēja un bēdīgi paskatījās mani.

— Drudzis? Aha! Jūs esat no Duļcevas?

— Tieši tā. Dzirnavnieks.

— Nu, kā tad drudzis jūs moka? Pastāstiet!

— Katru dienu, tiklīdz pulkstenis divpadsmit, sāk sāpēt galva, tad kā uznāk karstumi… Stundas divas krata dru­dzis un tad atlaiž.

«Diagnoze skaidra!» galvā paplaiksnīja lepna doma.

— Un citā laikā nekas?

— Kājas tādas nedrošas …

— Aliā … Atpogājiet kreklu! Hm … tā.

Apskates beigās slimnieks mani bija apbūris. Pēc stul­bajām večām, pēc izbiedētajiem pusaudžiem, kas šausmās rāvās prom no metāla špāteļa, pēc šārīta atgadījuma ar beladonnu mans skolota cilvēka skatiens labpatikā ka­vējās pie šī dzirnavnieka.

Viņa valoda likās saprātīga. Turklāt izrādījās, ka dzir­navnieks prot lasīt un rakstīt, un katrs viņa žests pauda cieņu pret zinātni, kura man visdārgākā, tas ir, pret me­dicīnu.

— Ziniet, mīļais, — es, klaudzinādams pa siltajām, varen platajām krūtīm, teicu, — jums ir malārija. Inter- mitējošais drudzis… Man pašlaik vesela palāta brīva. Ļoti iesaku palikt slimnīcā. Mēs jūs, kā nākas, pavērosim. Sākšu jūs ārstēt ar pulveriem, bet, ja nelīdzēs, izdarīsim iešļircinājumus. Panākumi būs. Nu? Paliksiet?…

— Pazemīgi pateicos! — dzirnavnieks ļoti pieklājīgi atbildēja. — Par jums tik daudz dzirdēts. Visi apmieri­nāti. Stāsta, jūs tik labi palīdzot… Neesmu arī pret šļir- cināšanu, kaut tikai atdabūtu veselību.

«Nē, tas nudien ir gaismas stars tumsas valstībā!» es nospriedu un apsēdos pie galda rakstīt. Man šai brīdī bija tik patīkami, it kā pie manis uz slimnīcu ciemos būtu at­braucis paša brālis, nevis svešs dzirnavnieks.

Uz vienas blankas es uzrakstīju:

«Chinini mur. 0,5. D.T. dos. № 10. S. Dzirnavniekam Hudovam pa 1 pulverim pusnakti.»

Un uzšņāpu brašu parakstu.

Bet uz otras blankas;

«Pelageja Ivanovna! Ievietojiet dzirnavnieku 2. palātā. Viņam ir malaria. Hinīns pa vienam pulverim, kā zināms, stundas četras pirms lēkmes, tātad pusnaktī.

Te Jums būs izņēmums! Inteliģents dzirnavnieks!»

Jau gultā gulēdams, saņēmu atbildes zīmīti, kuru žāvā­damās atnesa saīgusi Aksiņja.

«Dārgo dakter! Viss izdarīts. Pel. Lbova.»

Un iemigu.

… Un pamodos.

— Ko tu? Kas ir? Kas noticis, Aksiņja?! — es nomur­mināju.

Aksiņja stāvēja, kautrīgi tīstīdamās tumšos brunčos ar baltiem punktiņiem. Stearīna svece meta drebošu gaismu viņas miegainajā un satrauktajā sejā.

— Nupat atskrēja Marja, Pelageja Ivanovna likusi jūs tūliņ pasaukt.

— Kas noticis?

— Saka, dzirnavnieks otrajā palātā mirstot nost.

— Ko-o?! Mirstot? Kā tad tā?!

Tai paša mirklī manas basas kājas, kurpes neatradušas, sajuta vēso grīdu. Lauzu sērkociņus un ilgi bikstīju degli, līdz tas ar zilganu liesmiņu aizdegās. Pulkstenis rādīja taisni seši.

«Ko tas nozīmē?… Ko tas nozīmē? Vai patiesi tā ne­būtu malārija?! Kas viņam lēcies? Pulss bija lielisks…»

Nepagāja ne piecas minūtes, kad es, uzrāvis zeķes uz kreiso pusi, nesapogātā, žaketē, izspūris, ar velteņiem kā­jās dažos lēcienos biju pāri pagalmam, kas vēl tinās melnā tumsā, un ieskrēju otrajā palātā.

Uz savandītās gultas blakus saņurcītam palag'ām sē­dēja dzirnavnieks, ģērbies vienīgi slimnīcas vējā. Viņu apgaismoja maza petrolejas lampiņa. Rūsganā bārda bija izspūrusi, acis likās melnas un milzīgas. Viņš grīļojās kā piedzēries. Raudzījās apkārt ar šausmu pilnu skatienu un smagi elpoja …

Kopēja Marja, muti ieplētusi, blenza dzirnavnieka tumš­sarkanajā sejā.

Pelageja Ivanovna greizi uzrautā virssvārkā un neap­segtiem matiem metās man pretī.

— Dakter! — viņa izsaucās aizsmakušā balsī. — Zvēru, ka neesmu vainīga! Kurš gan to varēja gaidīt? Jūs vēl pats rakstījāt — inteliģents …

— Kas noticis?!

Pelageja Ivanovna sasita rokas un teica: — Iedomājieties, dakter! Viņš visus desmit pulverus hinīna ieņēmis uzreiz! Pusnakti.

Ausa pelēks ziemas rīts. Demjans Lukičs novāca kuņģa zondi. Oda pēc kampareļļas. Mazgājamā bļoda uz grīdas bija pilna ar brūnganu šķidrumu. Dzirnavnieks gulēja vārgs, bāls, līdz zodam apsegts ar baltu palagu. Rūsganā bārda slējās stāvus gaisā. Pieliecies aptaustīju pulsu un pārliecinājos, ka dzirnavnieks ticis cauri sveikā.

— Nu, kā ir? — es apjautājos.

— Acīs Ēģiptes Tumsiba … Ā-a … Ū.., — dzirnav­nieks vārgā basā atbildēja.

— Man tāpat! — es pikti atteicu.

— Ko? — dzirnavnieks pārprasīja (viņš vēl dzirdēja vāji).

— Pasaki man tikai vienu, tēvaini, — kāpēc tu to da­rīji?! — es viņam skaļāk iekliedzu ausī.

Un drūms, nedraudzīgs bass man atbildēja:

— Nu, domāju, ko te ar jums piņķerēties pa vienam pulverim. Izdzēru uzreiz — un lieta darīta.

— Tas ir kaut kas traks! — es izsaucos.

— Anekdote, dakter! — it kā dziļās domās iegrimis, dzēlīgi noteica feldšeris.

*

«Nu nē … es cīnīšos. Es cīnīšos … Es …» Un pēc grūtās nakts iegrimu saldā miegā. Kā melns auts klājas Ēģiptes tumsība … tajā it kā stāvu es… rokā man tā kā šķēps, tā kā stetoskops. Es eju … cīnos .-.. Nomaļā kaktā. Taču viens neesmu. Nāk mana kara draudze: Dem­jans Lukičs, Anna Nikolajevna, Pelageja Ivanovna. Visi baltos uzsvārčos, tie soļo uz priekšu, uz priekšu …

Cik jauks gan ir miegs!…

1926

Загрузка...