Jāņu vakarā

JĀŅU VAKARĀ

Sens notikums, ko atstastljis N. baznīcas ķesteris.

Fomam Grigorjevičam piemita kāda īpatnēja savādība: viņam nāvīgi nepatika pārstāstīt vienu un to pašu. Gadījās, dažreiz, ka palūdza viņu izstāstīt kaut ko otrreiz, tad, paskat tik, katrā ziņā iespraudīs kaut ko no jauna vai sagrozīs tā, ka ne pazīt nevar. Reiz viens no tiem kungiem, mums, vien­kāršiem ļautiņiem, grūti pat nosaukt viņus: rakstnieķeļi viņi — ne rakstnieķeļi, bet, lūk, tie paši, kas uzpircēji mūsu gada tirgos. Sarauš, sadiedelē, sazogas visvisādu grabažu, jā, un tad katru mēnesi vai nedēļu izlaiž pa grāmatelei, ne biezāku par ābeci, — viens no šiem kungiem izvilināja Fomam Grigorjevičam arī šo pašu stāstu, bet izstāstījis, Foma Grigorjevičs jau bija atkal par to pavisam piemirsis. Tad no Poltavas atbrauca tas pats zaļas krāsas kaftanā ģērbies kun- dziņš, par kuru jau runāju, un kura vienu stāstu, domāju, būsiet jau lasījuši, — atved nelielu grāmateli un, vidū uz­šķīris, rāda mums. Foma Grigorjevičs jau grasījās apseglot savu degunu ar acenēm, bet, atcerējies, ka aizmirsis aptīt tās ar diegu un apvaskot, pasniedza grāmateli man. Tā kā cik necik lasīt protu un brilles nenēsāju, tad sāku tūlīt lasīt. Nebiju paguvis ne divi lapas pāršķirt, kad viņš pēkšņi aptu­rēja mani aiz rokas. «Pagaidiet! vispirms pasakiet man, ko jūs tur lasiet?» Atzīstos, šis jautājums mazliet samulsināja mani.

«Kā, ko lasu, Foma Grigorjevič? jūsu stāstu, jūsu paša vār­dus.» «Kas jums teicis, ka tie ir mani vārdi?» — «Ko tad vēl vajag, te ir iespiests: tāda un tāda ķestera stāstīta.» — «Uz­spļaujiet tam uz galvas, kas to iespiedis! vaukšķ kā kuces moskalis. Vai es tā esmu teicis? Ko darīt, ja kādam galvā trūkst vienas skrūves! Klausieties, es jums to tūliņ izstās­tīšu.» Mēs pievirzījāmies galdam, un viņš iesāka:

Mans vectēvs (lai dievs mielo viņa dvēseli viņā saulē tikai ar kviešu karašiņām un medus maizītēm), prata lieliski stās­tīt. Reizēm, kad sāka stāstīt, visu dienu nebūtu izkustējies no vietas un tikai klausījies. Viņam netiek līdzi neviens mūs­dienu balamute. Kad tāds ņemsies moskali vīzēt un turklāt vēl tādā balsī, it kā trīs dienas nebūtu ēdis, tad ķer cepuri un taisies kaut no istabas laukā. Atceros kā tagad, — nelaiķa vecenīte, mana māte, vēl bija dzīva, — kā garā ziemas va­karā, kad ārā sprēgāja sals un galīgi aizmūrēja mūsu istabas šauro lodziņu, viņa sēdēja pie kodeļas, šķetinādama pirkstiem garu pavedienu, kustinādama ar kāju šūpuli un dziedādama dziesmu, ko es vēl tagad it kā dzirdu. Liesmiņa eļļas trau­ciņā, drebēdama un raustīdamās kā no kaut kā baidīdamās, apgaismoja mums istabu. Atspole rūca, un mēs, bērni, visi pūlītī saspiedušies, klausījāmies vectēvā, kas aiz vecuma jau vairāk nekā piecus gadus nebija nokāpis no savas krāsns augšas. Dīvainie nostāsti par sirmo senatni, par aizkrāciešu sirojumiem, par poļiem, par Podkovas, Poltora-Kožucha un Sagaidačnija varoņdarbiem mūs tā neaizrāva, kā stāsti par kādu senu, brīnišķīgu notikumu, no kā drebuļi skrēja pa* visu miesu un mati sacēlās uz galvas stāvus. Citu reizi gadījās, sagrāba tādas bailes, ka vakaros viss šķitās diezin par kādu ērmu. Gadījās kādreiz naktī iziet kādas vajadzības dēļ no istabas, tad tā vien tik likās, ka tavā gultā ielicies kāds atnā­cējs no viņpasaules. Un, kaut man nenāktos to otrreiz stāstīt, ka bieži notālēm noturēju savus galvgalī paša noliktus svār­kus par saritinājušos nelabo. Bet pats galvenais vectēva stās­tos bija tas, ka visā savā mūžā viņš nekad nemeloja, un ko arī neteica, tas viss tiešām tā ij bijis. Vienu no viņa dēkaina­jiem piedzīvojumiem atstāstīšu tagad jums. Zinu, ka atradī­sies daudz tādu gudrinieku, kas raksta tiesās un lasa laicīgas grāmatas, bet, ja dos tiem rokā vienkāršu lūgšanas grāmatu, nesapratīs tur ne ā, ne bē, bet rādīt, sev par kaunu, savus zobus — to tie prot. Tādiem viss, ko vien stāsta, ir smejams. Tāda neticība ieviesusies pasaulē! Nu ko tur, — lūk, lai dievs un šķīstā jaunava mani soda — varbūt pat neticēsiet: reiz kaut kā ieminējos par raganām — un kas bija? atradās rez- galis, — netic raganām? Jā, gods dievam, esmu jau diezgan nodzīvojis pasaulē, esmu redzējis tādus citticībniekus, kam piemānīt popu bija vieglāk, nekā mums tabaku iešņaukt; bet arī tie krustu meta pret raganam. Kaut sapņos viņiem parā­dītos . .. negribas tik teikt kas.. . Nav ko runāt par tiem.

Kur nu, vairāk nekā gadus simt atpakaļ, mans nelaiķis vec­tēvs stāstīja, mūsu ciema neviens nebūtu ir pazinis: visnaba­dzīgākais ciems! Mājeles desmit, — neapmestas, neapjumtas rēgojas te šur, te tur lauka vidū. Ne žogu, ne kārtīga šķūņa kur novietot lopus vai vezumus. Tā vēl tik dzīvoja bagātnieki, bet būtu paskatījušies uz mūsu bāleliņiem, plikadīdām, zemē ierakta bedre — lūk, jums ij māja! Tikai dūmi norādīja, ka tur mitinās dzīva radība — cilvēks. Jūs jautāsiet, kāpēc viņi tā dzīvoja? Bija vai nebija nabadzība, jo tajos laikos gandrīz katrs kazaka gaitās gāja un savāca svešās zemēs ne mazums mantu, bet, visvairāk tāpēc, ka nebija vērts rūpēt kārtīgu māju. Kādi gan ļaudis tad nesiroja pa visām malām: krimieši, poļi, leiši! Gadījās, ka arī pašu ļaudis pūļiem iebruka un ap­laupīja savējus. Visādi gadījās.

Sai ciemā bieži parādījās cilvēks, vai pareizāki velns cilvēka izskatā. No kurienes viņš un kāpēc ieradās, neviens nezināja. Uzdzīvo dzerdams un pēkšņi pazūd kā ūdenī iekritis, ne vēsts vairs. Te, raug, — atkal jau kā no debesīm nokritis, rikšo pa ielām ciemā, no kura tagad nav vairs ne vēsts un kas atra­dās varbūt ne tālāk par simt soļiem no Dikaņkas. Savāc ka­zakus, ko sastop: smiekli, dziesmas, ripo naudiņa, degvīna — kā ūdens. Apstāj reizēm skaistas meičas: sadāvina lentes, auskarus, kakla rotas — ka nav kur likt! Taisnība, skaistules mazliet apdomājas, vai pieņemt dāvanas, dievs to zina, varbūt tiešām gājušas caur nešķīstām rokām. Mana vectētiņa miesīgā krustmāte, kas tajā laikā turēja krodziņu uz tagadējā Opoš- ņankas ceļa, kur bieži mēdza uzdzīvot Basavrjuks (tā sauca šo velna cilvēku), tieši tā ij sacīja, ka ne par kādu labklājību pasaulē nebūtu bijusi ar mieru pieņemt no viņa dāvanas. Tomēr, kā lai neņem: katru sagrābj bailes, kad viņš sarauc savas sarainās uzacis un caur pieri uzmet tādu skatienu, ka liekas, dotu kājām ziņu, aizskrietu diezin kur; bet, ja pieņēma, tad jau nākamajā naktī velkas ciemoties kāds draugs no ourva, ragainu galvu, un žņaudz kaklu, ja ap to dāvātā kakla rota, kož pirkstā, ja tajā uzmaukts gredzens, vai rauj aiz bizes, ja tajā iepīta lente. Lai dievs ar tām, tām dāvanām. Tikai nelaime — arī vaļā tikt nevar: iemetīsi ūdenī — velniš­ķīgās krelles vai gredzens peld pa ūdens virsu un atkal tieši tev rokās.

Ciemā bija baznīca, gandrīz vai vēl, cik atceros, svētā Pan- telija vārdā nosaukta. Dzīvoja toreiz pie tās priesteris, la svētīta viņa piemiņa, tēvs Afanasijs. Ievērojis, ka Basavrjuks pirmā Lieldienu dienā nebija baznīcā, nodomāja sarāt viņu, uzlikt baznīcas sodu. Kur nu to! tik tikko dabūja izsprukt. «Klausies, pan!» dārdināja viņš tam atbildei «rūpējies labāk par savām lietām, nekā maisies citu darīšanās, ja negribi, ka tavu kazas rīkli aizbāž ar karstu kutju!>- Ko lai iesāk ar nolā­dēto? Tēvs Afanasijs tikai pasludināja, ka katru, kas saiesies ar Basavrjuku, uzskatīs par katoli, Kristus baznīcas un cil­vēka dzimuma ienaidnieku.

Šajā ciemā kādam kazakam, sauktam par Koržu, bija strād­nieks, ko ļaudis dēvēja par Pēteri Bezdzimtas, varbūt tāpēc, ka neviens neatcerējās ne viņa tēva, ne mātes. Tiesa, baz­nīcas vecākais gan stāstīja, ka viņi jau otrā gadā nomiruši mērī; bet mana vectēva krustmāte negribēja par to nekā zināt un visiem spēkiem centās piešķirt viņam dzimtu, kaut gan nabaga Pēterim pēc tādas bija tikpat maz vajadzības, kā mums pēc pērnā sniega. Viņa stāstīja, ka Pētera tēvs tagad dzīvo vēl Aizkrācē, bijis turku gūstā, izcieties diezin kādas mokas un kaut kādā brīnišķīgā kārtā, pārģērbies par einuku, izbēdzis. Tumšacēm meičām un jaunajām sievām nebija ne­kādas vajadzības pēc viņa dzimtas. Viņas tikai sprieda, ka, ja viņu ietērptu jaunā županā, apjoztu ar sarkanu jostu, uzliktu galvā melnu jērādas cepuri ar lepnu, zilu virsu, piejoztu pie sāniem turku zobenu, iedotu vienā rokā jājamo pātagu, otrā pīpi skaistā ietvarā, ka tad viņš aizbāztu aiz jostas visus torei­zējos jauniešus. Bet nelaime tā, ka nabaga Pēterītim bija ti­kai vieni vienīgi pelēki svārki, kam bija vairāk caurumu nekā daža laba žīda kabatā zelta rubļu. Un tā vēl nebūtu tā lielākā nelaime; bet, lūk, kas par postu: vecajam Koržam bija mei­tiņa, skaistule, kādu, domāju, jums nezin vai būs gadījies redzēt. Nelaiķa vectēva krustmāte stāstīja, — bet sievietei, kā paši zināt, vieglāk saskūpstīties ar pašu nelabo, neņemiet ļaunā izteicienu, nekā nosaukt kādu par skaistuli, — ka ka­zaka meičas apaļie vaidziņi bijuši svaigi un sārti kā vismai­gākie magones sārtie ziedi, kas, dieva rasā mazgājušies, kvēlo, izgludina savas ziedu lapiņas un uzpošas tikko uzlēkušās sau­lītes priekšā; ka līdzīgas melnām aukliņām, kādas tagad mūsu meitenes pērk krustiņiem un dukātiem no moskaļiem, kas, kārbām apkrāvušies, staigā pa ciemiem, slaidi izliekušās uzacis it kā ieskatījās skaidrajās acīs; ka mutīte, uz kuru noskatoties toreizējie jaunieši aplaizījās, likās radīta tam, lai atskaņotu lakstīgalas dziesmas; ka viņas mati, melni kā kraukļa spārni un mīksti kā jauni lini (toreiz vēl mūsu jau­navas nepazina matus mazās bizītēs un neievija tajās skaistas, spilgtas, šauras lentes), krita lielām cirtām uz zeltu izšūtā uzvalka. Ak! lai dievs nedod man vairs baznīcas korī dziedāt alelujā, ja es, tepat uz vietas, nebūtu noskūpstījis viņu, kaut gan sirmums jau zogas visā vecajā mežā, kas apklāj manu galvas virsu, un blakus man vecene kā nags acī. Nu, ja jau kādā vietā puisis un meita dzīvo tuvu viens otram … paši zināt, kas iznāk. Bieži nebija vēl ne ausma, ne gaisma svīdusi, sarkano zābaku pakavi jau manāmi tajā vietā, kur Pidorka mēdza lakstoties ar savu Pēterīti. Tomēr Koržam nebūtu ne prātā ienācis kas Jauns, bet reiz — nu, protams, neviens cits kā pats nelabais gumdīja Pēterīti, priekšnamā labi neapska­toties, uzspiest kazaka meičas sārtajām lūpiņām skūpstu, kā saka, no visas sirds, un tas pats nelabais, — kaut viņam, suņa dēlam, sapnī svētais krusts rādītos! — blēņodamies uzmusi­nāja veco āzi atvērt istabas durvis. Koržs sastinga, atvēris muti un pieķēries ar roku durvīm. Nolādētais skūpsts, likās, galīgi apdullināja viņu. Tas tam likās skaļāks par vāles trie­cienu pret sienu, ar ko mūsu dienās zemnieks aizbaida suņus, ja viņam nav bises un pulvera.

Attapies viņš noņēma no sienas vectēva pletni un gribēja ar to jau nodzeltīt nabaga Pēterītim muguru, kad, nez kur gadījies, kur ne, pieskrēja Pidorkas sešgadīgais brālītis Ivass un izbailēs apķēra ar roķelēm viņa kājas, iesaukdamies: «tēt, tēt! nesit Pēterīti!» Ko lai dara? Tēva sirds nav no akmens: pakāris pletni pie sienas, viņš paklusām izveda Pēterīti no istabas, piekodinādams: «Klausies, Pēter, ja tu man vēl kād­reiz rādīsies istabā vai kaut tikai pie logiem, tad, nudien, pa­zaudēsi melnās ūsas un savu matu cekulu — paskat, tas jau tev divām kārtām aptinies ausij — lai es neesmu Terentijs Koržs, ja tas nepazūd no tavas galvas!» To teicis, viņš ar vieglu roku iebelza Pēterītim pa pakausi tā. ka tas. zemes nesamanīdams, kūleniski aizlidoja. Lūk, ko saskūpstīja! Ne­dienas bija uznākušas mūsu balodīšiem; turklāt ciematā iz­paudās vēsts, ka Koržu sācis apciemot kāds polis, zeltā šūdi­nāts, ar ūsām, zobenu, piešiem, ar kabatām, kas tinkšķēja kā ķeseles zvaniņš, ar ko mūsu zvaniķis Tarass ikdienas staigā pa baznīcu. Nu, viegli noskārstams, kādā nolūkā apciemo tēvu, kad viņam mājās tumšuzacaina meitiņa. Lūk. vienreiz Pidorka, asarām plūstot, pacēla rokās savu Ivasu: «Ivasiņ, mans mīļais, Ivasiņ, mans dārgum! Aizskrej pie Pēterīša, manu zelta bērniņ, kā izšauta bulta; izstāsti viņam visu: būtu mīlējusi viņa brūnās acis, skūpstījusi viņa balto sejiņu, bet liktenis man nav to novēlējis. Ne vienu vien dvieli esmu samērcējusi savām karstajām asarām. Nelabi, grūti man ap sirdi. Un pašas tēvs man — naidnieks: spiež precēt nemīlamu poli. Saki viņam, ka jau rīkojas uz kāzām, tikai mūzikas ne­būs mūsu kāzās: kobzu un stabuļu vietā dziedās diakoni. Ne­iešu dejot ar savu līgavaini: nēšus nesīs mani. Tumša tumša būs mana istabiņa! — no kļavas koka, un dūmeņa vietā krusts stāvēs uz jumta!»

Kā pārakmeņojies, nekustēdamies no vietas, Pēteris klau­sījās, kad nevainīgais bērns šļupstēja viņam Pidorkas vārdus. «Bet es, nelaimīgais, biju nodomājis doties uz Krimu un Turciju, iekarot zeltu un bagāts atbraukt pie tevis, mana daiļaviņa. Bet nebūt tam nekad. Ļaunā acs mūs uzlūkojusi. Būs. būs arī man kāzas, mana zelta zivtiņa, tikai šajās kāzās nebūs pat diakonu — melns krauklis krimšķinās mācītāja vietā pār manu galvu; klajš lauks būs mana māja: pelēkzils mākonis — mans jumts; ērglis izknābs manas brūnās acis, lietus skalos kazaka kauliņus, un stepes vējš žāvēs tos. Bet ko es? kam? par ko varu sūdzēties? Redzams, dievs tā ir nolicis. Ja mirt. tad mirt!» — un taisnā ceļā aizsoļoja uz krodziņu.

Nelaika vectēva krustmāte mazliet pabrīnījās, ieraudzī­dama Pēterīti krodziņā un vēl tādā laikā, kad godīgi cilvēki iet uz rīta dievkalpojumu, un ieplēta acis, it kā no miega mozdamās, kad viņš pieprasīja mēriņu sīvā, bezmaz pus- spaiņa lielumā. Tikai veltīgi nabadziņš bija cerējis tā dzēst savas bēdas. Degvīns dzēla viņam mēlē kā nātres un likās rūgtāks par vērmelēm. Trieca mēriņu pret zemi. «Pietiek bēdāties, kazak!» kāds basā ierēcās aiz viņa. Atskatījās: Ba- savrjuks! kāds nejauks purns! Mati — kā sari, acis — kā vērsim. «Zinu, kā tev trūkst: lūk, kas!» Pie tam viņš, vel­nišķi ņirgdams, paskandināja ādas maku, kas tam karājās pie jostas. Petro sarāvās. «He, he, he! kā liesmo!» rēca viņš. bārstīdams saujā zelta gabalus: «he, he, he! kā skan' Un pra­sīts tiek tikai viens darbs par veselu kalnu tādu paijiņu.» — «Velns!» Petro iekliedzās. «Dod šurp! Esmu uz visu ar mieru!»

Iesita saujās. «Redzi, Petro, tu esi ieradies taisni īstā laikā: rīt Jāņu diena. Tikai šo vienīgo nakti gadā uzzied papardes zieds. Nenokavē! Gaidīšu tevi ap pusnakti Lāču gravā.»

Man liekas, vistas tik ļoti negaida tā brīža, kad saimniece tām iznesis graudus, kā Pēterītis gaidīja vakara. Nekā cita nedarīja, kā tikai skatījās, vai koku ēnas jau nav tapušas ga­rākas, vai zemu noslīdējusī saulīte jau nesārtojas, un jo ilgāk, jo nepacietīgāki. Kā laiks velkas garumā! Redzams, ka dieva dieniņa pametusi kaut kur savas beigas. Lūk, jau saulīte nogājusi. Tikai vienā pusē debesis sārtojas. Arī tās sāk tumst. Laukā top vēsāks. Krēšļojas, krēšļojas un — jau satumsis. Beidzot! Sirds taisījās vai izlekt no krūtīm, kad viņš uzņēma ceļu, piesardzīgi dodamies lejā, cauri biezam mežam, dziļā aizā, ko sauca par Lāču gravu. Basavrjuks jau gaidīja tur. Tumšs, ka vai acī durams. Roku rokā viņi gāja pa līganu purvu, aizķerdamies aiz cieši saaugušiem ērkšķu krūmiem un klupdami gandrīz uz katra soļa. Beidzot līdzena vieta. Petro palūkojās visapkārt: nekad vēl viņam nebija gadījies te būt. Te arī Basavrjuks apstājās. «Vai redzi sev priekšā trīs uzkalniņus? Uz tiem aug daudz dažādu puķu; bet lai tevi sarga ne šīs zemes gari, ja tu kādu no tām noplūktu. Tikko uzziedēs papardes zieds, tver to un neatskaties, lai kādi brī­numi aiz tevis arī notiktu.» Petro gribēja vēl pajautāt… skat — nav jau vairs viņa. Piegāja pie trim uzkalniņiem; kur gan puķes? Nekur nav redzamas. Mežonīgas vērmeles mel- rtoja visapkārt un nomāca visu. Bet, rau, iekvēlojās pie de­besīm rūsa, un viņam priekšā parādījās vesela grēda puķu, brīnišķīgu, neredzētu puķu; bija tur arī papardes vienkāršās lapas. Petro drusku šaubījās un palika tās priekšā domās stāvot, abas rokas sānos iespiedis. «Kas tad te neredzēts? des­mitām reižu dienā, gadās, redz šo zāli; kas tur par brīnumu? Vai velna ģīmis nav gribējis tikai pazoboties!» — Rau — at­sarkst mazs ziedu pumpuriņš un kustas it kā dzīvs. Tiešām brīnums! Kustas un top arvien lielāks un lielāks un*sārtojas kā kvēlojoša ogle. Iemirdzējās zvaigznīte, kaut kas >dusu no- sprakšķēja — un zieds uzplauka viņa acu priekšā kā liesma, apgaismodams arī citus sev apkārt.. «Nupat laiks!» Petro no­domāja un izstiepa roku. Redz, viņam garām arī sniedzās simtām spalvainu roku pēc zieda, bet aiz muguras kaut kas šurpu turpu skraida. Aizvēris acis, viņš rāva kātiņu, un zieds palika viņam rokā. Viss apklusa. Uz celma parādījās sēdošais Basavrjuks, sazilējis kā mironis. Ne pirkstiņa nekustina. Acis stīvi vērstas uz kaut ko, ko viņš viens tikai redz, mute pus­virus, un ne vārda. Visapkārt viss klusu. Uch, drausmīgi! … Te atskanēja svilpiens, no kura Pēterim iekšā sāka griezties, un viņam šķita, ka zāle būtu sākusi čaukstēt, puķes savā starpā sarunāties smalkās, sudraba zvaniņiem līdzīgās balsti- aās; koki iešņācās verdošā ķildā.. . Basavrjuka seja pēkšņi atdzīvojās, acis iegailējās. «Beidzot atgriezās, ragana!» viņš norūca caur zobiem. «Pielūko, Petro, tūliņ tev priekšā nostā­sies skaistule: izpildi visu, ko viņa tev liek. citādi esi pazudis uz mūžiem!» Te viņš pašķīra ar zarainu nūju ērkšķu krūmu, un viņu priekšā parādījās mājiņa, kā mēdz teikt, uz vistas kājām. Basavrjuks sita ar dūri, un siena sagrīļojās. Liels,, melns suns izskrēja pretī un smilkstēdams, pārvērties par kaķi, lēca viņiem acīs. «Netrako, netrako, vecā velnate!» Ba­savrjuks ierunājās, piebilzdams tādu vārdiņu, ka kārtīgs ?ilvēks pat ausis aizspiestu. Skat, kaķa vietā vecene ar cep­tam ābolam līdzīgu, krunkainu seju, pati salīkusi; deguns un zods kā riekstu knaibles. «Varena skaistule!» Petro nodomāja, un trīsas viņam pārskrēja pa muguru. Ragana izrāva viņam ziedu no rokām, noliecās un ilgi kaut ko murmināja ap to, apslacīdama to ar kādu ūdeni. No mutes viņai šāvās dzirk­steles, uz lūpām parādījās putas. «Svied!» viņa teica, atdo­dama viņam ziedu. Petro svieda, un kas par brīnumu? zieds nekrita taisni uz leju. bet ilgi bija redzams kā uguns lodīte tumsā, peldēja pa gaisu kā laiviņa; beidzot pamazām sāka laisties zemāk un nokrita tik tālu, ka tikko bija pamanāma zvaigznīte, ne lielāka par magoņu sēkliņu. «Te!» dobji no- krekšķēja vecene, bet Basavrjuks iedeva viņam lāpstu, pie­bilzdams: «Roc te, Petro; te tu ieraudzīsi tik daudz zelta, ka ne tev, ne Koržam nav sapņos nācis.» Petro, saspļāvis rokās, saķēra lāpstu, uzspieda ar kāju un izcēla zemi, vienu, otru, trešo, vēlreiz. .. Kaut kas ciets!. . . Lāpsta skan un nelien dziļāk. Te viņa acis skaidri sāka atšķirt nelielu, dzelzī kaltu lādi. Jau viņš gribēja ar roku to tvert, bet lāde sāka grimt zemē un jo tālāk, jo dziļāk un dziļāk, bet viņam aiz muguras skanēja smiekli, vairāk līdzīgi čūskas šņākšanai. «Nē, nere­dzēt tev zelta, iekāms nesadabūsi cilvēka asinis!» ragana sa­cīja un pieveda viņam bērnu, gadus sešus vecu, ietītu baltā palagā, rādīdama zīmēm, lai viņš nocērt tam galvu. Petro apstulba. Vai tas gan nieks — nocirst ne par šo. ne par to cilvēkam galvu, turklāt vēl nevainīgam bērnam! Dusmās viņš norāva palagu, kas sedza bērna galvu, un kas ir? Viņa priekšā stāvēja Ivass. Rociņas nabaga bērns bija sakrustojis un gal­viņu noliecis … Kā negudrs Petro pieskrēja ar nazi pie ra­ganas un jau pacēla roku . .. «Bet ko tu apsolīji par mei­teni? …» ierēcās Basavrjuks un it kā lodi ietrieca viņam mugurā. Ragana piespēra ar kāju: zila liesma izšāvās no zemes; zemes iekšiene kļuva gaiša un it kā no kristālā izlieta, un viss, kas bija zemes iekšienē, kļuva redzams kā uz delnas. Cervonci, dārgakmeņi lādēs, katlos, veselām kaudzēm bija sakrauti tai pašā vietā, kur viņi stāvēja. Acis viņam iegailē- jās … prāts aptumšojās … Kā neprātīgs viņš satvēra nazi, ;m nevainīgas asinis iesprāga viņam acīs. .. Velnišķīgi smiekli atskanēja no visām pusēm. Nejēdzīgi mošķi pulkiem lēkāja viņam priekšā. Ragana, iecirtusies rokām bezgalvas mironī, kā vilks dzēra tā asinis. . . Viņam galvā viss sagriezās. Sa­ņēmis visus spēkus, viņš metās bēgt. Viss viņa priekšā at- blāzmojās sarkanā gaismā. Koki visi bija asiņaini un, likās, dega un vaidēja. Debesis, kvēlojušās, trīsēja … Acīs viņam lēkāja ugunīgas dzirkstis kā zibens atspīdums. Bez spēka viņš ieskrēja savā būdā un kā kūlis nogāzās gar zemi. Smags miegs pārņēma viņu.

Divas dienas un divas naktis Petro gulēja bez atmošanās. Trešajā dienā atmodies, viņš ilgi apskatīja savas istabas kak­tus, bet velti centās kaut ko atcerēties: galva viņam bija kā veca skopuļa kabata, no kuras ne grasi neizmānīsi. Izstaipījies mazliet, viņš ieklausījās, ka kājgalī kaut kas ieskanējās. Ska­tās: divi maisi ar zeltu. Tikai tad kā pa sapņiem viņš atcerējās, ka bija meklējis kādu apslēptu mantu, ka vienam viņam bijis bail mežā… Bet par kādu maksu un kā tie tikuši viņam rokā, to ne par ko nevarēja saprast.

Ieraudzīja Koržs maisus un atmaiga. «Kāds gan tas Pet- rusja ir nelga! vai tad es viņu nemīlēju? vai viņš nebija man kā paša miesīgs dēls?» un vecis sāka muldēt tādas brīnumu lietas, ka Petro apraudājās. Savādi likās Pidorkni, kad viņa sāka viņam stāstīt, ka čigāni, kas braukuši garām, nozaguši Ivasu. Petro nevarēja viņa pat atcerēties: tā viņu bija apmā­jusi nolādētā velnišķība! Nebija ko kavēties. Po!im parādīja pigu zem deguna un sarīkoja kāzas: sacepa kāzu raušus, sašuva dvieļus un lakatus, izvēla mucu degvīna, apsēdi­nāja jaunos aiz galda, sagrieza maizes klaipu, trinkšķināja banduras, cimboles, puta stabules, kobzas — un sākās prieki…

Seno laiku kāzu dzeršanu nesalīdzināsi ar mūsējām. Kad mana vectēva krustmāte dažreiz sāka stāstīt — brīnies tik! Kā meičas greznā svētku galvas rotā no dzeltenām, zilām un sārtām lentēm, kam pāri bija pārsietās zelta treses, smalkos, ar sarkanu zīdu pa visām vīlēm izrakstītos un sīkām sudraba puķītēm nosētos kreklos, safjana zābakos uz augstiem dzelzs pakaviem, cēli kā pāvi un brāzmaini kā viesulis lēkšojušas pa istabu. Kā jaunās sievas, nesdamas uz galvas aubīti, kam virsa bija pagatavota no zelta brokātā un pakausī neliels izgriezums, pa kuru bija redzama zelta iemala, ar diviem vissmalkākās melnas jērādas radziņiem, no kuriem viens iz­slējās uz priekšu, otrs atpakaļ, zilos, vislabākā zīda virssvār- kos ar sarkaniem atlokiem, cienīgi iespiedušas rokas sānos, uzstājušās pa vienai un vienmērīgā solī laidušās gopakā. Kā jaunekļi augstām kazaku cepurēm galvā, smalkas vadmalas svārkos, apjostos izrakstītām sudraba jostām, pīpēm zobos, aplidojuši viņas kā velnēni un mēļojušies. Jauniešos noska­toties, nenocietās arī pats Koržs, neizlocījis vecās kājas. Ar banduru rokā, sūkdams kaļķīti un dziedādams līdzi, ar deg­vīna glāzīti virs galvas, iesilušo viesu skaļu saucienu pavadīts, vecais laidās pietupdejā. Ko gan jautrā prātā neizdomā? Sāk, gadījās, maskoties nejaukos ģīmjos — tu, mans dievs, nelī­dzinās vairs cilvēkiem. Nav ko salīdzināt ar mūsdienu pār­ģērbšanos kāzās. Kas tad tagad? Izķēmojās tik par čigāniem vai moskaļiem. Nē, tos laikus viens pārģērbās par žīdu, cits par velnu, vispirms sāk bučoties, bet vēlāk saķērās vien- otram cekulā … Lai dievs ar jums! tādi smiekli, ka vēders jātur! Pārģērbās turku un tataru drēbēs, viss vienā zaigā, kā kvēlojošas ogles… Bet kad sāka blēņoties un jokus dzīt. . . nu, nes vai svētos laukā. Nelaiķa vectēva krustmātei, kas pati ari bijusi šajās kāzās, gadījies šāds dēkains piedzīvojums: viņa bijusi ģērbusies platajās tatarietes drēbēs un, ar degvīna glāzi rokā, mielojusi viesus. Te nelabais dīdījis kādu apliet viņu no mugurpuses ar degvīnu; otrs, redzams, arī ne laisks, izšķiļ tajā brīdī uguni un aizdedzina … uzšaujas liesma, na­baga krustmāte pārbijusies rauj visu acu priekšā drēbes no muguras nost… Troksnis, smiekli, kņada sacēlusies kā gada tirgū. Vārdu sakot, veci ļaudis neatceras nevienas citas vēl tik jautras kāzas.

Sāka dzīvot Pidorka ar Petro, gluži kā poļu pans ar pani. Visa kā diezgan, viss spīd … Labi ļautiņi tomēr vieglītēm šūpoja galvas, nolūkodamies viņu dzīvē. «No velna nebūs nekāda labuma,» visi vienā balsī runāja. «No kurienes gan, ja ne no pareizticīgo ļaužu kārdinātāja, viņam radusies ba­gātība? Kur viņš būtu ņēmis tādu kaudzi zelta? Kāpēc gan to pašu dienu, kad viņš kļuva bagāts, Basavrjuks pazuda kā ūdenī iekritis?» — Sakat tik, ka ļaudis izdomā! Lūk, patie­šām, nepagāja ne mēnesis un nevarēja Pēterīti vairs ne pazīt. Kāpēc, kas viņam bija noticis, — dievs vien zina. Sēž uz vienas vietas un kaut vai vārdu būtu ar kādu parunājis. Visu laiku tikai domā un it kā pūlas kaut ko atcerēties. Kad Pidorkai izdodas piedabūt viņu sākt par kaut ko runāt, tad it kā aizmirstas, sāk runāt un atvilgst pat; bet paskatīsies ne­vilšus uz maisiem — «pagaidi, pagaidi, aizmirsies!» kliedz, un no jauna iegrimst domās, un no jauna nopūlas kaut ko atcerēties. Dažreiz, kad ilgi nosēdējis uz vietas, viņam liekas, ka tūliņ pat viss no jauna ienāks prātā .. . bet atkal viss pa­zūd Liekas: sēž krodziņā; nes viņam degvīnu; dedzina viņu degvīns; pretīgs viņam degvīns. Kāds pienāk, uzsit uz pleca viņam . .. bet tālāk viss viņam kā miglā tīts. Sviedri viņam plūst aumaļām pa seju, un viņš bezspēkā nosēžas atpakaļ savā vietā.

Ko visu nedarīja Pidorka: gan aprunājās ar pūšļotājiem, gan nobīli zīlēja, gan ārstēja vēderu [1] , nekas nepalīdzēja. Tā pagāja vasara. Daudzi kazaki bija appļāvušies un novākuši labību; daudzi kazaki, par citiem brašākie, devās kara gaitās. Pīļu bari vēl pludurēja pa mūsu purviem; bet no paceplīšiem jau nebija vairs ne vēsts. Stepes apsarka. Labības stirpas kā kazaku cepures šur un tur raiboja laukā. Uz ceļa pagadījās arī žagaru un malkas vezumi. Zeme sacietēja un vietām pat piesala. Sāka jau birdināt sniegu, un koku zari ietērpās sarmā kā zaķādās. Lūk, jau dzirdi, aukstā ziemas dienā sarkankrū- tainais svilpis, kā uzcirtīgs poļu muižnieks, pastaigājās pa sniega kupenām, meklēdams graudus, un bērni garām nūjām dzenāja pa ledu koka klucīšus, kamēr viņu tēvi mierīgi val­stījās uz krāsns augšas, pa laiciņam iziedami ārā ar kūpošu kaļķīti zobos, lai godīgi pašķendētos par pareizticīgo ziemelīti vai izvēdināties un pārkulstīt piebūvē iegulējušos labību. Beidzot sniegi sāka kust, un līdaka ar asti salauzīja ledu. Bet Petro arvien vēl tāds pats, un jo tālāk, jo ļaunāk. Kā piekalts sēž istabas vidū, nolicis starp kājām savus maisus. Palika mežonīgs; apauga matiem; kļuva baismīgs; un visu laiku do­mā par vienu un to pašu, visu laiku pūlas kaut ko atcerēties, gan skaišas, gan ļaunojas, ka nevar atcerēties. Bieži mežonīgi pietrūkstas no savas vietas, noplāta rokas, ieurbjas acīm kādā vietā, it kā gribētu kaut ko notvert; lūpas kustas, it kā gribētu izrunāt kādu sen aizmirstu vārdu — un nekustīgi sastingst.. . Viņu pārņem neprāts, kā negudrs viņš lauza un kož sev rokas un dusmās izplūc šķipsnām matus, beidzot, aprimis, pakrīt kā nesamaņā un pēc laiciņa atkal par jaunu mēģina atcerē­ties, un atkal neprāts, un atkal mokas… Kas tas par dieva sodu! Pidorkai dzīve vairs nebija dzīve. Sākumā viņai bija bail palikt vienai istabā, bet vēlāk aprada, nabadzīte, ar sa­vām bēdām. Bet agrāko Pidorku vairs nevarēja pazīt. Ne sār­tuma. ne šķelmīgā smaida: noraizējās, izkalta, izraudāja skaidrās acis. Reiz kādam, redzams, bija iežēlojies viņas; devis tai padomu iet pie raganas, kas dzīvoja Lāču gravā un kuru daudzināja, ka viņa protot izārstēt visas slimības pasaulē Nolēma izmēģināt pēdējo līdzekli; vārdu pa vārdam pieru­nāja veceni nākt viņai līdzi. Tas notika tieši Jāņu vakarā. Petro nesamaņā gulēja uz lāviņas un nemaz nepamanīja jauno viešņu, kamēr, beidzot, maz pamazām sāka piecelties un ieskatīties. Pēkšņi viņš viss sāka trīcēt kā soda vietā, mati sacēlās stāvus… un viņš iesmējās tādiem smiekliem, ka Pidorkai sirds sastinga no bailēm. «Atcerējos, atcerējos!» viņš iekliedzās negantā priekā un, atvēzējis cirvi, meta to no visa spēka uz veceni. Cirvis iecirtās divi veršoki dziļi ozola durvīs. Vecene pazuda, un ap septiņi gadi vecs bērns baltā krekliņā, ar apsegtu galvu, nostājās istabas vidū. Apsegs nokrita. «Ivass!» — Pidorka iekliedzās un metās viņam klāt; bet rēgs viscauri, no galvas līdz kājām, applūda asinīm, un visa istaba atspīdēja sarkanā gaismā… Izbailēs viņa izskrēja priekš­namā; bet, mazliet atžirgusi, gribēja viņam palīdzēt; velti! durvis aiz viņas bija aizcirtušās tik stipri, ka viņa nespēja tās atvērt. Saskrēja ļaudis; sāka klauvēt; izcēla durvis; kaut dvēselīte bijusi. Visa istaba pilna dūmu, un pašā vidū, tur. kur stāvēja Petro, pelnu kaudze, no kuras vietām vēl kūpēja tvaiks. Metās pie maisiem: tikai saplēstu trauku lauskas tur bija zelta vietā. Acis izbolījuši, atvērtām mutēm, neiedroši­nādamies ne ūsu pakustināt, stāvēja kazaki, kā zemē ierakti Tādas bailes bija pārņēmušas viņus, redzot šos brīnumus.

Kas notika tālāk, neatceros. Pidorka deva solījumu doties svētceļojumā; savāca pēc tēva nāves pārpalikušo mantu un pēc dažām dienām viņa tiešām jau vairs nebija ciematā. Uz kurieni viņa aizgājusi, neviens nezināja sacīt. Pakalpīgās ve­cenes iau teica esam viņu tur, kur bija aizgājis Petro, bet no Kijevas atbraucis kazaks stāstīja, ka redzējis klosterī mū- ķieni izkaltušu kā skeletu, kas bez mitas lūgusi dievu, ka šajā mūķienē viņas novada ļaudis, pēc visām pazīmēm, pazinuši Pidorku; ka neviens vēl nav dzirdējis no viņas ne vārda; ka viņa atnākusi kājām un atnesusi dievmātes svētbildei ietvaru, izrotātu tik spilgtiem dārgakmeņiem, ka visiem bijis jāpie- miedz acis, uz to skatoties.

Atjaujiet, ar to vēl viss nebeidzās. To pašu dienu, kad ne­labais parāva Petro, parādījās atkal Basavrjuks; tikai visi bēga no viņa. Uzzināja, kas tas par putnu: neviens cits kā pats sātans, kas pieņēmis cilvēka izskatu tikai tādēļ, lai at­raktu paslēpto mantu, bet, tā kā apslēptā manta nešķīstās rokās nedodas, tad viņš ar viltu pievilina sev brašus jau­nekļus. Tajā pašā gadā visi pameta savas velēnu būdas un pārgāja dzīvot ciemā; bet arī tur nolādētais Basavrjuks ne­deva miera. Nelaiķa vectēva krustmāte stāstīja, ka viņš bijis noskaities uz viņu visvairāk par to, ka viņa atstājusi agrāko krodziņu pie Opošņanskas ceļa, un visiem spēkiem centies uz viņas izgāzt savas dusmas. Reiz ciema vecākie bija sapulcē­jušies krogā un, kā mēdz teikt, tērzēja, pēc amata pakāpēm ieņēmuši vietas pie galda, uz kura bija uzlikts, grēks sacīt ka mazs, cepts auns. Runāja par šo un to; arī par dažādām dēkām un brīnumiem. Un te šķitās, nebūtu nekas, ja vienam vien, bet tieši visiem, — it kā auns paceltu galvu; viņa mul­sās acis atdzīvojās un iemirdzējās, un pēkšņi radušās melnās, sarainās ūsas zīmīgi saslējās pret klātesošiem. Visi uzreiz pazina auna galvā Basavrjuka purnu; vectēva krustmāte jau nodomāja: «Lūk, lūk, pieprasīs degvīna …» Godājamie ciema vecākie ķēra pēc cepurēm un metās uz visātrāko mājās. Citā reizē pats baznīcas vecākais, kas laiku pa laikam mēdza ieskatīties aci acī vectēva degvīna glāzītei, nebija paspējis ne divi reizes sasniegt tai dibenu, kad ieraudzīja, ka glāzīte dziļi palokās viņa priekšā. Velns parauj! un tik krustīties! … Un te ar viņa otru pusi arī brīnumi: tikko viņa sāka iejaut mīklu lielajā toverī, te pēkšņi toveris salēcās. «Mierā, mierā!» kas to deva! cienīgi iespiedis rokas sānos, toveris metās pietup- dejā pa vfsu istabu … Smejieties, bet mūsu vectēviem smiekli vis nenāca. Ne velti tētiņš Afanasijs gāja pa visu cie­matu ar svētītu ūdeni un dzenāja velnu ar slotiņu pa visām ielām, bet nelaiķa vectēva krustmāte tomēr arvien vēl žēlo­jās, ka kāds, tikko pienāk vakars, grabinās pa jumtu un skrā­pējas gar sienām.

Ko nu par to! Lūk, tagad tai pašā vietā, kur stāv mūsu ciems, liekas, viss mierīgi; bet vēl necik sen, mans nelaiķa tēvs un es vēl atceros, ka sabrukušajam krodziņam, kuru nešķīstais dzimums ilgi pēc tam laboja uz sava rēķina, godīgs cilvēks nevarēja tikt garām. No apkūpējušā dūmeņa kā stabs cēlās dūmi un, pacēlušies tik augstu, ka, uz tiem skatoties, cepure neturējās galvā, izira kvēlojošās oglēs pa visu stepi, un velns, — nevajadzētu viņu, suņa dēlu, nemaz pieminēt, ■— tik žēli šņukstēja savā suņa būdā, ka izbiedētie kovārņi no tuvējā ozolu meža pulkiem pacēlās spārnos un, mežonīgi ķērkdami, svaidījās padebešos.

[1] pie mums nobīli zīlēja, kad cilvēks no kaut kā bija nobijies un gribēja izzināt, no kā tas cēlies: lēja izkausētu a'lvu vai vasku ūdeni un kā veidu tas pieņēma, tas tad arī bija nobaidījis slimo. Pēc tam arī visa tā slimība pārgāja. Vēdera sāipes ārstēja tā: aizdedzināja ka­ņepāju vīkšķīti, iemeta to krūzītē un apgāza krūzīti uz mutes bļoda ar ūdeni, kas bija uzlikta siimajam uz vēdera. Tad apvārdoja šo ūdeni un deva slimajam iedzert karoti šī ūdens. (Cogoļa piezīme.)