KĀ ALISE GRĒKUS SŪDZĒJA

Šis stāsts par Alisi Akanu ir patiess notikums, kas at­gadījās Havajā ne jau mūsu laikos, bet tajās krietni se­najās dienās, kad Ābels Ā Jo sludināja Honolulu savu brīnišķās atdzimšanas mācību un pierunāja Alisi Akanu izsūdzēt grēkus. Bet tas, par ko Alise pastāstīja savā grēksūdzē, skar tolaik saglabājušās paaudzes vēl senāko vēsturi.

Jo Alise Akana bija piecdesmit gadus veca, dzīvi sākusi agri un tiklab sākumā, kā beigās baudījusi to pilniem malkiem. Viņas zināšanu kopums sniedzās pagātnē līdz daudzu ģimeņu, veikalu un plantāciju pašiem pirmsāku­miem. Viņa bija dzīvs visprecīzākās informācijas krājums, kuru mēdza uzmeklēt advokāti, ja tiem vajadzēja ziņu par zemes īpašumu robežām un zemes gabalu dāvināju­miem, kā arī par precībām, dzimšanām, mantojumu no­vēlējumiem vai skandāliem. Reti gan viņa sniedza tiem kārotās ziņas, jo prata cieši turēt mēli aiz zobiem; bet, ja viņa to darīja, tad tikai tādos gadījumos, kad ar to varēja pakalpot taisnai lietai, nevienu neaizskarot.

Jo Alise jau no agrām meitenes dienām bija dzīvojusi ziedu, dziesmu, vīna un deju pasaulē; vēlākos gados viņa tapa visu šo izpriecu saimniece, jo kļuva par hula nama turētāju. Šādā vidē, kur svilpoja par dieva un cilvēku dotajiem likumiem, kur atmeta katru piesardzību, kur iereibušo mēles atraisījās, viņa bija sakrājusi savas vēs­turiskās zināšanas par lietām, ko citur neminēja ne čuk­stus un pat iedomāties uzdrīkstējās tikai retumis. Un mē­les apvaldīšana viņai noderēja teicami, jo, kaut arī vecve­cie iedzīvotāji labi zināja, ka viņai viss zināms, neviens netika dzirdējis viņu tenkojam par Kalakauas piekrastes krodziņa laikiem, ne arī par iebraukušo kara kuģu virs­nieku uzdzīvēm, kur nu vēl par diplomātiem, ministriem un senatoriem no visas pasaules valstīm.

Tā nu piecdesmit gadu vecumā, tādā mērā pielādēta ar vēstures dinamītu, ka tas, ja gadījumā eksplodējis, spētu satricināt visu Havajas sabiedrisko un komerciālo dzīvi, tomēr stingri valdīdama savu mēli, Alise Akana bija hula nama saimniece un atbildīgā par visām dejotājām, kas dejoja hula gan karaliskajos sarīkojumos, gan luau (svētkos), gan mājas viesībās, gan poi maltītēs, gan arī ziņkārīgu tūristu izpriecai. Piecdesmitajos viņa bija ne tikai kupla miesās, bet pat strupa un resna, kā jau tas parasts polinēziešu zemnieku sievām, ar spēcīgu orga­nismu, kas nepazina nekādu slimību un solīja vēl neskai­tāmus dzīves gadus. Un tieši tad, šajos piecdesmitajos, viņa reiz iemaldījās — tāpat vien aiz gara laika un ziņ­kāres — Ābela Ā Jo atdzimšanas sanāksmē.

Bet Ābels Ā Jo, teoloģijas un vārda mākslas burvju meistars, bija tikpat sajaukta personība kā Billijs Svēt­diena. Ciltskoka ziņā viņš bija vēl trakāks jauktenis, jo par vienu ceturtdaļu skaitījās portugālis, par vienu ceturt­daļu skots, par vienu ceturtdaļu havajietis un par vienu ceturtdaļu ķinietis, šķīstīšanas uguns, kurai viņš lika lies­mot, bija daudz svelmaināka un daudzkrāsaināka, nekā to būtu spējis uzkurināt ikviens no šo četru tautību locekļiem atsevišķi. Jo viņā bija savākti vienkopus šo četru krasi atšķirīgo cilvēku cilšu prasmīgums un blēdība, izmaņa un gudrība, asprātība un rupjība, dedzība un filozofiskums, gremdēšanās pārcilvēciski dziļos garīgos meklējumos un turpat līdzās tiem spēja bradāt līdz ceļiem reālās dzīves dūksnājā — tas viss viņā bija savienojies par vienu ve­selu kopumu. Bez tam vēl visu to gudri saliedējot, viņš bija ieguvis gudro pašapmānīšanās prasmi.

Ja Ābels sāka likt lietā savas vārda mākslas burvju spējas, viņš atstāja dziļi kaunā Billiju Svētdienu, kurš meistarīgi pārvaldīja tikai vienu valodu — gan tās tau­tas izloksni, gan žargonu. Bet Ābels Ā Jo prata lietot visu četru dzīvo valodu darbības vārdus, lietvārdus, īpašības vārdus un metaforas. Šis valodu mistrojuma mudžeklis un dzīvīgais sakausējums bija viņam tāds izteiksmes līdzekļu rezervuārs, kurā varētu noslīcināt miljoniem Bil­liju Svētdienu. Nevienai rasei nepiederīgam, brīnumainam jauklim, raibraibam maisījumam — Ābelam A Jo piemita ikvienas šās sastāvdaļas īpatnības visaugstākajā pakāpē. Gluži kā hameleons viņš lieliski prata pēc vajadzības iz- luncināt un izmirdzināt savas būtības dažādās sastāvda­ļas, gan apdullinādams tiešā uzbrukumā, gan pārsteig­dams un mulsinādams ar veikliem sāntriecieniem to ļautiņu garīgi viengabalainās un daudz vienkāršāk veido­tās dvēseles, kuri nāca uz viņa atdzimšanas sprediķiem, lai sēdētu pie viņa kājām un liesmotu līdzi viņa jūsmu ugunīm.

Ābels Ā Jo cieši ticēja pats sev un savai samaisītajai būtībai — tāpat kā viņš ticēja savam ērmoti samaisītajam priekšstatam, ka dievs izskatoties līdzīgs kā viņam, tā arī ikvienam citam cilvēkam, jo tas vairs neesot vienas cilts, bet gan visas pasaules dievs, kuram izskatā jālīdzinās visu pasaules rasu piederīgajiem, lai arī tādā gadījumā dievs būtu jāiedomājas kaut vai raibs. Un šis priekšstats bija ārkārtīgi ietekmīgs. Ķīnieši, korejieši, japāņi, hava­jieši, puertorikieši, krievi, angļi, franči — visu tautību piederīgie bez kādām domstarpībām cits citam līdzās krita ceļos viņa pārveidotās dievības priekšā.

Jau agrā jaunībā atkritis no anglikāņu baznīcas, Ābels A Jo gadiem ilgi bija mocījies apziņā, ka viņu spiež Jū- dasa grēks. Sirdī būdams reliģiozs, viņš tomēr bija no­liedzis to kungu. Tātad viņš bija Jūdasam līdzīgs. Jūdass tapa nolādēts. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, ir nolādēts; bet viņš negribēja būt nolādēts. Tālab, kā jau tas ir cilvēka dabā, viņš locījās un līkumoja, pūlēdamies paglābties no lāsta. Un pienāca diena,-kad viņš atrisināja sava glābiņa problēmu. Doktrīna, ka Jūdass ir nolādēts, esot aplams dieva iztulkojums, viņš galu galā izlēma, jo dievs taču par visām lietām aizstāvot taisnīgumu. Jūdass bija dieva kalps, īpaši izredzēts, lai pildītu sevišķi ļaunu darbu. Tā­lab Jūdass, arvien stingrs ticībā un kļuvis par nodevēju tikai pēc dieva pavēles, īstenībā esot svētais. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, esot svētais tieši to nopelnu labad, ka kļuvis par atkritēju un nodibinājis savu īpašu sektu, un tā nu viņš ikkatru mīļu brīdi varot vērsties pie sava dieva ar sirdsšķīstu pateicību.

Sī teorija kļuva par vienu no valdošajām dogmām viņa sprediķos, un sevišķi spēcīgi tā darbojās, ja vajadzēja nospodrināt sirdsapziņu visu pārējo ticību atkritējiem, kuri citādi savas apziņas slepenajos dziļumos jutās sa­berzti pīšļos zem Jūdasa grēka sloga. Ābelam A Jo visi dieva nodomi bija tik skaidri, it kā tos būtu izdomājis viņš pats, Ābels Ā Jo. Atpestīti galu galā tikšot visi, kaut arī dažiem tas vilkšoties ilgāk nekā citiem un tie iegūšot vietas vienīgi pakaļējos sēdekļos. Cilvēka vieta pasaules mūžīgi mainīgajā haosā esot noteikta un iepriekš no­lemta — ja ne citādi tas pierādāms, tad kaut jel noliedzot, ka vispār pastāv tāds mūžīgi mainīgs haoss. Tas esot tikai bubulis, ko cilvēki sagudrojuši savā prāta stulbumā; un, likdams lietā domas un vārda visdzēlīgāko nekaunību, iz­mantodams tautas valodas sulīgumu, kas vistiešāk un vis­tuvāk iespiedās viņa klausītāju saprašanā, viņš izmēza šo bubuli no to smadzenēm, rādīja tiem dieva godību mīlestības apskaidrībā un tādējādi sniedza dvēseles mieru un remdinājumu.

Kā gan lai Alise Akana, vienkārša tīrasiņu havajiete, būtu spējusi pretoties viņa veiklajam, demokrātiski iz­skaistinātajam, četru tautību iedvesmotajam, ar tautas valodu bruņotajam uzbrukumam? No visciešākās saskares viņš dzīves un grēka līčloču ceļus pazina ne sliktāk par Alisi — pats kādreiz bijis dziedātājzēns uz pasažieru ku­ģiem starp Havaju un Kaliforniju un pēc tam bārazēns gan uz kuģiem, gan krastā no Barbarijas liedaga līdz pat Heinija tavernai. Jāpiezīmē, ka viņš bija pametis pirmā bārazēna vietu Universitātes klubā, lai pārsviestos uz savu lielisko atdzimšanas sludināšanu.

Tā nu Alise Akana, iemaldījusies, lai paņirgātos, palika tur, lai pielūgtu Ābela Ā Jo dievu, kas bija satriecis viņas rūdītos prātus, jo tas šķita vissaprotamākais no visiem dieviem, par kādiem viņa jebkad dzirdējusi. Viņa deva naudu Ābela Ā Jo kolektei, slēdza savu hula namu un atlaida hula dejotājas pelnīt iztiku vēl dziļāku maldu ceļos, atteicās no spilgtām krāsām, grezniem tērpiem un ziedu vītnēm — .un nopirka bībeli.

Tas bija reliģiskas jūsmas laikmets Honolulu mājokļos, īstenībā tā bija vienkāršo ļaužu tiekšanās pretī dievam. Augstu stāvošie un dižciltīgie tika gan aicināti, bet tie nekad neatsaucās. Tikai vientiesīgie un pazemīgie zemāko slāņu ļautiņi krita ceļos, lai nožēlotu pārkāpumus, atzinās pat vissmagākajos grēkos, kas viņus spieda un mocīja, atteicās un attīrījās no visiem maldiem un atkal devās projām, galvu pret sauli izslējuši, kā bērni nevainīgi un atdzimuši, Ābela Ā Jo dieva rokas svētīti. īsi sakot, šīs Ābela Ā Jo atdzimšanas saiešanas bija vieta, kur šķīstīja no grēkiem un gara apmātības, kur grēciniekus atsvabi­nāja no viņu nastām un darīja viņus atkal gaišus, skaid­rus un garā veselus.

Tomēr Alise nebija laimīga. Viņa vēl nejutās šķīstīta. Viņa pirka un izdalīja bībeles, ziedoja vēl vairāk naudas kolektei, aizgrābtīgi pievienoja savu alta balsi visiem korāļiem, bet neparko negribēja izsūdzēt grēkus. Velti Ābels Ā Jo pūlējās ap viņu. Viņa nebija ar mieru krist ceļos un biktēt, skaļā balsī izklāstot visu, kas slēpās viņas atmiņu kambaros, — seno dienu labo draugu sliktos darbus.

— Tu nevari kalpot diviem kungiem, — Ābels Ā Jo viņai teica. — Elle ir pilna ar tādiem, kas to mēģinājuši. Nedalītai un skaidrai jābūt tavai sirdij, lai tu varētu sa­līgt mieru ar dievu. Pirms nebūsi dieva priekšā šķīstījusi savu dvēseli atklātā sapulcē, tu nevari tapt pestīta. Un pa to laiku grēks, ko tu slēp sevī, tevi grauzīs kā tārps.

No zinātnes viedokļa — kaut gan viņš pats to nemaz neatskārta un par zinātni arvien mēdza zoboties — Ābe­lam Ā Jo bija taisnība. Viņa taču nevarēja atkal kļūt kā bērns un nest dieva žēlastības mirdzošo kroni, pirms ne­bija ar grēksūdzi pilnīgi izmēzusi no savas dvēseles visas nelietības, ko pali darījusi, ieskaitot arī tās, kurās dalīju­sies ar citiem. Pēc protestantu paražas viņai vajadzēja at­segt savu dvēseli ļaužu priekšā, kamēr pēc katoļu paražas to mēdz darīt' biktskrēsla nošķirtībā. Un, kad viss būs klaji atsegts, tad nāks dvēseles vienotība, miers, laime, sirdsskaidrība, atpestīšana un mūžīga dzīvošana.

— Izvēlies! — pērkona balsī dārdināja Ābels Ā Jo.

— Padevība dievam vai padevība cilvēkam.

Bet Alise nespēja izvēlēties. Pārāk ilgi viņas mēli bija saistījuši cilvēciskās godprātības valgi.

— Es šķīstīšu dvēseli no visa, kas attiecas uz mani pašu, — viņa kaulējās. — Dievs pats zina, kā man apni­kusi mana dvēsele un cik labprāt es to atkal gribētu tīru un mirdzošu kā toreiz, kad biju vēl maza meitenīte Kaneohē…

— Bet visi tavas dvēseles pūžņi ir saistīti ar citām dvēselēm, — skanēja Ābela ā Jo nemainīgā atbilde. — Ja tev ir nasta, nomet to! Tu taču nevari nest nastu un tai pašā reizē būt brīva no tās.

— Es lūgšu dievu katru dienu, neskaitāmas reizes ik dienas, — Alise nepielaidās. — Es vērsīšos pie dieva ar pazemību, ar nopūtām un asarām. Es bieži jo bieži zie­došu kolektei un pirkšu bībeles, bībeles, bībeles bez sava gala.

— Bet dievs tev neuzsmaidīs, — atcirta dieva vietnieks.

— Un tu mūždien ļimsi zem savas smagās nastas. Jo tu nebūsi atklājusi visus savus grēkus, un, kamēr tie itin visi nebūs atklāti, tu netapsi atpestīta ne no viena.

— Grūta gan ir šāda atdzimšana. — Alise nopūtās.

— Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzim­šana. — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi…»

— Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.

— Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.

Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo ka­tegoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.

— Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klaidoņi no kamaaina (baltie pirmiedzīvotāji Havajā) vidus līk­smi tērgāja savā starpā, sēdēdami pie palmu džina pu­deles.

Klubos Alises grēksūdzes iespējai piešķīra daudz lielāku nozīmību. Jaunākās paaudzes vīrieši paziņoja, ka centīšo­ties dabūt sev priekšējās sēdvietas sapulcē, kur Alise runā­šot, bet daudzi vecākā gadagājuma vīri mētājās tukšiem jokiem par Alises atgriešanos pie ticības. Bez tam Alise ievēroja, ka viņu pēkšņi ļoti iemīļojuši draugi, kas jau gadu divdesmit kopš bija aizmirsuši par viņas esamību.

Kādu pēcpusdienu, kad Alise ar bībeli rokā pie viesnīcas un cietokšņa taisījās kāpt elektriskajā tramvajā, Sairess Hodžs, cukurrūpnieks uji lielbagātnieks, lika savam šo­ferim apturēt automašīnu blakus Alisei. Laipnībā pārplūz- dams, nerēķinādamies ar Alises gribu, viņš iedabūja to limuzīnā sev līdzās un veselas trīsceturtdaļstundas brau­kāja apkārt, ziedodams tikpat daudz sava dārgā laika, lai personiski lūkotu tai iedvesmot tās īstos uzdevumus.

— Jūs satikt — tas iepriecina noskumušu sirdi, — viņš dudināja. — Kā tie gadi lido! Jūs izskatāties lieliski! Lai­kam gan zināt mūžīgās jaunības noslēpumu.

Alise tikai smaidīja un pēc polinēziešu cildenās laipnī­bas paražas tāpat neskopojās ar glaimiem.

— Ak tu dieniņ, dieniņ, — Sairess Hodžs kavējās at­miņās. — Kāds gan puika es vēl biju tajās dienās!

— Un kas par puiku! — Viņa atzinīgi pasmējās.

— Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagā­jušo dienu puicisko niekošanos» »— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris pie­dzērās un pameta jūs …

— Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir bei­dzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties …

— Jūsu vaigi līdzinājās persikiem, kurus mēs audzē­jām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uzkri­tusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs neskuvā- ties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai at­minaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …

— Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen ap­rakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts!

Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jau­neklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, meklēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās modināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.

— Reliģija mums ļoti noderīga, kad nākam jau vidē­jos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja. Viņš cēla sev greznu namu Klusā okeāna augstajā krastā, ne­sen bija apprecējies otro reizi un patlaban atradās ceļā uz tvaikoni, lai sagaidītu mājās savas divas meitas, kas bija tikko beigušas Vasāra institūtu. — Mūsu vecumā, Alise, reliģija ir nepieciešama. Tā mīkstina mūsu sirdis, dara mūs iecietīgākus un ļauj piedot citu vājības, it īpaši… citu jaunības vājības, kad tie vēl spēlēja bagātos un nabagos, augstos un zemos un paši nezināja, ko dara.

Viņš bažīgi gaidīja atbildi.

— Jā, — Alise atteica. — Mēs visi esam dzimuši, lai grēkotu, un ir grūti tikt vaļā no grēka. Bet es cenšos, es cenšos.

— Nepiemirstiet, Alise, tajās senajās dienās es arvien rīkojos godīgi! Mums taču ne reizi neradās domstarpības.

— Pat ne tajā vakarā, kad jūs divdesmit viena gada dzimšanas dienā rīkojāt luau un pēc katra tosta visādā ziņā gribējāt dauzīt traukus. Bet, protama lieta, jūs par tiem samaksājāt.

— Labi samaksāju, — viņš apgalvoja, gandrīz kā lūg­damies»

— Labi samaksājāt, — viņa apliecināja — Par jūsu doto naudu es nopirku divtik daudz trauku un pat vēl vairāk, tā ka nākamajā luau varēju likt galdā simt div­desmit šķīvjus un man nevajadzēja ne īrēt, ne aizņemties ne šķīvjus, ne glāzes. Lords Meinvezers rīkoja šo luau — jūs jau viņu atceraties.

— Mēs ar viņu Manā bijām mežacūku medībās. — Ve­cais draugs pameta ar galvu. — Mēs tur divas nedēļas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, — kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat ļoti laba? Tomēr neļaujiet, lai tās jūs nogāž no kā­tiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzīta­jiem traukiem!

— Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jūtas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta locek­lis, resns plikpauris.

Un kāds cits, advokāts un pie tam vectētiņš, teica:

— Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un ne- piemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnieciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēļ.

Kāds baņķieris ieradās pie Alises vēlu Ziemsvētku va­karā, turēdams rokā iespaidīga apmēra un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.

— Tikai gadījuma pēc, — viņš paskaidroja, — kad mani darbinieki pārbau.dīja Japio ielejas zemes gabalu reģis­trus, es tur uzgāju jūsu ķīlu zīmi par diviem tūkstošiem — nu, par to rīsa lauku, kas izrentēts A Cinam. Tas no­virzīja manas domas tālu pagātnē, kad mēs visi vēl bijām jauni un traki… jā, mazlietiņ traki, atklāti sakot. Un sirds man iesila, jūs atceroties, un tā nu aiz tīras aloha es, lūk, to visu nokārtoju un samaksāju jūsu vietā.

Arī tautas brāļi nepiemirsa Alisi. Viņas māja kļuva īsta Meka iezemiešu vīriešiem un sievietēm, kuri svētce- ļojumus parasti veica visā klusībā pēc tumsas iestāšanās, allaž ar dāvanām rokās — ar svaigu, nupat kā no rifa izvilktu tinteszivi, ar opihi un ļimu, ar sulīgu avokado augļu groziem, visagrīnākajiem taukšķētiem kukurūzas graudiem no Kahu aizvēja tīrumiem, ar mango augļiem un āboliem, ar rožainām, sulīgām, izlasītām taro saknēm, ar zīdītiem sivēniem, banānu poi, inaizeskoka augļiem un tikko to pašu ritu Pirlharborā ķertiem krabjiem. Mērija Mendana, Portugāles konsula sieva, apsveikumam atsūtīja konfekšu kārbu par pieciem dolāriem un platpiedurkņu tērpu ar grezniem izšuvumiem, par kuru pat izpārdošanā varētu maksāt kādus septiņdesmit piecus dolārus. Un Elvīra Mijahāra Makaena Jin Vapa, bagātā ķīniešu impor­tētāja Jin Vapa sieva, pati personiski atnesa Alisei divus veselus baķus caurspīdīgās pina drānas no Filipīnu salām un duci zīda zeķu.

Laiks gāja, un Ābels A Jo cīnījās ar Alisi par sirdi, kas nožēlotu visus grēkus, bet Alise cīnījās pati ar sevi par savu dvēseli, kamēr puse Honolulu iedzīvotāju, vai nu ļauni priecādamies, vai trauksmaini bažīdamies, gai­dīja, kas no tā iznāks. Karnevāla nedēļa bija garām, polo spēles un zirgu sacīkstes pienākušas un pagājušas, un ļaudis jau gatavojās Ceturtā jūlija svinībām, kad beidzot Ābels Ā Jo ar brutālu psiholoģisku uzbrukumu ieņēma Alises atturības cietoksni. Tas bija toreiz, kad viņš teica savu slaveno brīdinājuma sprediķi, ko visā kopumā varētu dēvēt par Ābela Ā Jo mūžības definējumu. Protams, tāpat kā to mēdza darīt Billijs Svētdiena attiecīgos gadījumos, arī Ābels Ā Jo šo definējumu bija nočiepis. Bet salās jau neviens to nezināja, un Ābela A Jo atdzimšanas mācības vērtējums cēlās par simt procentiem.

Tovakar viņam sprediķošana veicās tik sekmīgi, ka viņš no jauna lika atdzimt daudziem jau ticībai pievērstajiem, kas, ceļos mezdamies, brēca savu grēksūdzi, juku jukām spaidīdamies ar jauniem ticībai pievērsto bariem, kuri dega šķīstīšanās ugunīs; starp jaunatgrieztajiem bija pus- rota nēģeru zaldātu no divdesmit piektā kājnieku pulka garnizona, kāds ducis kavalēristu no ceturtā jātnieku pulka, kas te uzturējās pa ceļam uz Filipinām, tikpat daudz piedzērušu karakuģa matrožu, dažādas dāmiņas no Ivilejas un puse piekrastes salašņu.

Ābels Ā Jo, sava rasiskā sajaukuma pēc pats būdams iejūtīga dvēsele un pazīdams cilvēka raksturu vispār, bet Alises Akanas dabu it sevišķi, labi zināja, ko dara, kad tajā ievērojamā vakarā cēlās kājās un izskaidroja dievu, elli un mūžību Alisei Akanai saprotamos jēdzienos. Jo gluži nejauši viņš bija uzgājis Alises vājo vietu. Kaismīgi mīlēdams dabu tāpat kā visi polinēzieši, viņš vispirms bija atklājis, ka Alise dzīvo vienās bailēs no zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Kādreiz sen atpakaļ viņa uz Lie­

lās salas bija pārdzīvojusi dabas katastrofu, kad aizmigušai viņai stiebru būda sagāzās pār galvu, un tad viņa redzēja uguns jeb vulkānu dievi Pele pa Mauna Loa lēzenajām nogāzēm veļam lejup sarkani plūstošu lavas straumi, kas aizbēra zivju dīķus jūras malā un savā ugunīgajā ceļā kā ar slotu aizmēza veselus vēršu barus, ciematus un cilvē­kus.

Iepriekšējā vakarā viegla zemestrīce bija sadrebinājusi Honolulu un Alise Akana tālab pārlaidusi bezmiega nakti. Un rīta avīzēs bija rakstīts, ka Mauna Kea esot izvirdis un lielajā Kilaueas krāterī lava strauji ceļoties. Tā nu sa­pulcē Alise, kuras domas bažīgi šaudījās starp šās pasau­les šausmām un nākamās mūžīgās dzīves priekiem, nosē­dās vienā no priekšējiem sēdekļiem, aiz nervu satraukuma būdama tuvu histērijai.

Un Ābels A Jo cēlās kājās un lika savu pirkstu tieši vi­ņas dvēseles visvārīgākajā vietā. Aprakstīdams dieva ra­dīto pasauli vispār pieņemtajā veidā, tomēr atdzīvinādams šo vispārējo ar savu mēles veiklību jauktajā pusangļu, pushavajiešu žargonā, Ābels Ā Jo attēloja dienu, kad pat tā kunga neizmērojamai pacietībai būs pienācis gals, kad viņš liks Pēterim noslēgt savas norēķinu un ierakstu grā­matas, pavēlēs Gabriēlam sapulcināt visas dvēseles uz pastaro tiesu un izsauksies pērkona balsī «Welakahao!»

Šī Ābela Ā Jo pārcilvēkotā dievība, kas pasaules pastā­vēšanas pēdējā dienā pērkona balsī izkliegs modernā ha- vajiešu-angļu žargona apzīmējumu «welakahao», ir visla­bākais piemērs -šādu atdzimšanas sludinātāju valodas lī­dzekļu plašajam arsenālam. Welakahao literārajā valodā nozīmē «karsta dzelzs». Šo vārdu Honolulu metāllietuvē kaldinājuši simti tur nodarbināto havajiešu strādnieku, un ar to viņi saprot «strauji darboties», «sākt rīkoties» — proti, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.

— Un tas kungs sauca: «Welakahao!» — un tiesas diena sākās un pagāja wiki-wiki (ātri) — āre, tā; jo Pē­teris bija labāks grāmatvedis nekā visi tie no Odens tresta akciju sabiedrības un pie tam Pētera grāmatas bija nemaldīgi pareizas.

īsi un aši Ābels A Jo nošķīra baltās avis no melnajām un pēdējās steigšus vien nosūtīja ellē.

— Un nu, — viņš noprasīja, pie tam šinīs lappusēs gri­bot negribot viņa valodu nācās kaut cik angliskot, — kam gan līdzinās elle? Ak, mani draugi, ļaujiet, lai attēloju

jums kaut sīku ainiņu, ko manas acis jau virs zemes ska­tījušas no tā, kas varētu būt iespējams ellē! Es biju jau­neklis, vēl gluži zēns, un dzīvoju Hilo. Rīts sākās ar ze­mestrīci. Augu dienu varenā zeme nemitīgi drebēja un kratījās, līdz spēcīgi vīri dabūja jūras slimību, bet sievie­tes ķērās pie kokiem, lai nekristu gar zemi, un mājlopi gā­zās no kājām. Pats redzēju prāvu teļu, kuru kā sviestin nosvieda. Nakts, kas sekoja, bija neaprakstāmu šausmu pilna. Zeme svaidījās kā laiviņa Konas negaisā. Kādu zīdainīti sabradāja viņa paša mīļā māmuļa, jo, bēgdama no savas grūstošās mājas, uzmina tam virsū.

Debesis pār mūsu galvām dega ugunīs. Mēs lasījām bi- beli debess kvēles gaismā, kaut gan burtiņi pat jaunām acīm bija sīciņi. Šīm misionāru bībelēm vienmēr ir pārāk smalka druka. Četrdesmit jūdžu no mums pati elles sirds, izvirdusi kalnu galotnēs, gāzās uz jūru sarkana kā asins no liesmās izkusušām klintīm. Debesis lāktīja kā bezga­līgs ugunsgrēks, un zeme dejoja hula zem mūsu kājām — šī aina bija pārāk šausmīga un pārāk varena, lai mēs to varētu aptvert. Mēs spējām domāt tikai par zemes kār­tiņu, plānu kā -ziepju burbulis, kura šķīra mūs no mūžīgās uguns un sēra ezera, un par dievu, no kura lūdzāmies glā­biņu. Atradās šur tur cēlas un dievbijīgas dvēseles, kuras solīja saviem mācītājiem ziedot baznīcai ne tikai parastos mērenos sieciņus, bet pusi no visa, kas tiem pieder, ja vien tas kungs ļaušot tiem dzīvot, lai pildītu šo solījumu.

Ai, mani draugi, dievs mūs paglāba! Bet vispirms viņš mums lika mazliet pabaudīt, kāda būs tā elle, kura atvērs savu rīkli mūsu priekšā pastarajā dienā, kad dievs pēr­kona balsī sauks: «Welakahao!» Kad dzelzs būs karsta! Padomājiet par to! Kad priekš grēciniekiem dzelzs būs no- kaitusi!

Trešajā dienā, kad viss jau bija krietni pierimies, mēs abi ar draugu sludinātāju, juzdamies drošībā dieva rokā, uzkāpām uz Mauna Loa un paraudzījāmies baismīgajā Kilaueas krāterī. Mēs dziļi ieskatījāmies neizmērojamā bezdibenī, kur pašā apakšā uguns ezers rēkdams svaidīja liesmainu dzirksteļu bangas un šļāca tās simtiem pēdu gaisā tīri kā Ceturtā jūlija uguņošanā, ko jūs paši esat redzējuši, un visu laiku mūs smacēja un apdullināja dūmi un sēra tvaiki, kas milzu vāliem cēlās augšup.

Un to es jums saku — neviens cilvēks, kas dievu mīlē, nespēj raudzīties lejup šadā ainavā, lai visā pilnībā neap­jaustu blbelē tēloto elli. Ticiet man — tie, kas rakstījuši Jauno derību, nav spējuši rādīt vairāk par to, ko skatījām mēs. Es pats, piemēram, nespēju acis novērst no parādī­šanas, kas atklājās manā priekšā, es stāvēju mēms un drebēju pie visām miesām, jo tik satriecoši vēl savu mūžu nebiju matījis visvarenā dieva spēku, godību un bar- dzibu — viņa dusmu ieročus un neizsakāmās baismas, kas bruks pār tiem, kuri nevar gūt pestīšanu, kuri grēksūdzē nešķīstīs savas dvēseles un nelīgs mieru ar savu radītāju.

Bet, ak, mani draugi, vai jūs domājat, ka šis skats sa­tricināja mūsu ceļa rādītājus — iezemiešu pavadoņus, kuru sirdis bija dziļi iestigušas pagānismā? Nē. Velna roka gulēja pār viņiem. Pilnīgi vienaldzīgi, it ne drusci­ņas neaizkustināti, viņi tikai ņēmās gar savām vakari­ņām, pļāpādami rija jēlās zivis un pēc tam izstiepās uz paklājiem, lai nosnaustos. Tie bija velna bērni, nejūtīgi pret dieva darbu skaistumu, cildenumu un baismu bries­mām. Bet jūs, ar ko patlaban runāju, jūs taču neesat pa­gāni. Kas ir pagāns? Tas ir tāds, kam piemīt stulba bez- jūtība pret katru cēlu domu un katru cēlu jušanu. Ja gribat viņu aizkustināt, nelieciet viņam raudzīties lejup elles rīklē, bet uzdāviniet kalabašu ar poi, jēlu zivi vai arī uzaiciniet viņu uz kādu prastu, zemisku un baudkāru iz­priecu. Ai, mani draugi, cik nepieejami viņi ir visam, kas pacilā nemirstīgo dvēseli! Bet mēs ar sludinātāju, sirdīm žņaudzoties sāpēs viņu dēļ, raudzījāmies pašā ellē. Ai, mani draugi, tā bija elle, tieši tāda elle, kāda tā attēlota svētajos rakstos,, mūžīgo mocību elle necienīgajiem.

Alise Akana aiz šausmām bija kritusi tādā kā ekstāzē, tādā kā histērijā. Viņa nesakarīgi murdēja:

— Ak, kungs un dievs, es atdošu deviņas desmitdaļas visas savas mantas! Es atdošu it visu. Es atdošu pat tos divus pina drānas baķus, izšūto ķīniešu tērpu un visu duci zīda zeķu …

Kad viņa bija tiktāl atguvusies, ka atkal spēja klausīties, Ābels A Jo ķērās pie sava slavenā mūžības definējuma.

— Mūžība ir ilgs laika sprīdis, mani draugi. Dievs dzīvo, un tātad dievs dzīvo mūžībā. Un dievs ir ļoti vecs. Elles ugunis ir tikpat senas un tikpat bezgalīgas kā dievs. Jo kā gan citādi mocības varētu vilkties bezgalīgi tiem grēciniekiem, kurus dievs pastarā dienā nogāzīs ellē, lai tie tur degtu mūžīgi un mūžam līdz visu laiku ga­lam? Ai, mani draugi, jūsu prāti ir sīciņi — pārāk sīciņi, lai spētu aptvert mūžību! Tomēr man no dieva žēlastības ir dots apskaidrot jūsu saprašanu par mazu mazītiņu mū­žības brītiņu.

Smilšu graudiņu Vaikiki krastmalā ir tik daudz kā zvaigžņu pie debesīm un pat vēl vairāk. Neviens cilvēks nespēj tos saskaitīt. Ja arī cilvēkam būtu miljons mūžu, kuros tos skaitīt, viņam tomēr pietrūktu laika. Tagad nu iedomāsimies mazu, jauku, vecu minah putniņu, kam sa­lauzts spārns un kas nespēj lidot. Vaikiki krastmalā šis minah putniņš, kas nespēj lidot, paņem smilšu graudiņu un ar to knābītī lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu atpakaļ līdz pat Pirlharborai, un iemet šo smilšu graudiņu līcī. Tad viņš atkal lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu atpakaļ līdz Vai­kiki pēc nākamā smilšu graudiņa. Un no jauna viņš lec, lec visu ceļu līdz Pirlharborai. Un tā viņš to dara gadiem un gadu simteņiem, gadu tūkstošiem un gadsimtu tūksto­šiem, līdz pēdīgi Vaikiki krastmalā vairs nav neviena smilšu graudiņa, bet Pirlharboras līcis ir piepildīts ar zemi un tur aug kokospalmas un ananasi. Un tad, ai, mani draugi, pat tad VEL ELLE NEBŪS ATAUSIS RITS!

Šinī brīdī, tik piepeša kāpinājumā graujoša spēka sa­triekts, nespējīgs pretoties skaidrajai vienkāršībai un lie­tišķībai, ar kādu tik mākslīgi tika izmērots viens mūžības mirklītis, Alises Akanas gara stiprums sabruka un izšķīda. Viņa pietrūkās kājās, grīļodamās kā akla, un nošļuka uz ceļiem, lai nožēlotu grēkus. Ābels Ā Jo vēl gan nebija bei­dzis sprediķi, tomēr viņš lieliski pazina pūļa psiholoģiju un spēja izjust, līdz kādai kvēlei uzpūstas šķīstīšanas uguns liesmas, kas svilina viņa klausītājus. Viņš uzsauca dziedātājiem, lai sāk jo spēcīgu atdzimšanas korāli, no­kāpa no paaugstinājuma un, spiezdamies starp nēģeru zaldātiem, kas pilnās rīklēs auroja «Aleluja!», devās pie Alises Akanas. Un, pirms sajūsmības vilnis sāka plakt, deviņas desmitdaļas viņa sanāksmes un pilnīgi visi ticībai atgrieztie bija nokrituši ceļos un lūdzās pilnā kaklā, iz­kliegdami dievam savu sagrauzto siržu grēkus.

Pa telefonu gandrīz vai vienlaicīgi Klusā okeāna klubā un Universitātes klubā pienāca vēsts, ka nu beidzot Alise sūdzot grēkus sanāksmē; un pirmo reizi Ābela A Jo dvē­seļu atdzimšanas sapulcē bariem vien sabruka dižciltīgie un augstu stāvošie, kas bija atbraukuši gan privātās ma­šīnās, gan taksometros. Pirmo atnācēju acis varēja skatīt dīvaino ainu, kā havajieši, ķīnieši un visdažādāko rasu jaukteņi, ko Havaja, šis lielais kausējamais pods, pilnīgi pārveidojusi, gan vīrieši, gan sievietes, pamazītiņām vien izčibēja un aizslīdēja pa Ābela Ā Jo saiešanas nama ār­durvīm. Tie, kas lavījās laukā, lielākoties bija vīrieši, bet tie, kas palika, ar ziņkārē tvīkstošām sejām centās nepa­laist gar ausīm ne vārda no Alises runas.

Nekad neviens visā Klusā okeāna teritorijā, ne zieme­ļos, ne dienvidos, nav uzstājies sabiedrības priekšā ar zi­ņojumu, kas būtu izraisījis vairāk baiļu un lāstu kā runa, ko teica Alise Akana, šī grēku nožēlotāja Frīna no Ho­nolulu.

— Pū! — pirmie atnācēji dzirdēja Alisi sakām, kad viņa bija jau izklāstījusi lielāko daļu no nevainīgākajiem un sī­kākajiem grēciņiem, kādi saglabājušies viņas atmiņā. — Jūs domājat, ka šis te vīrs Stefans Makekau ir Mozus Makekau un Minnijas A Lingas dēls un ka viņam ir liku­mīgas tiesības uz tiem divsimt astoņiem dolāriem, kurus viņš ik mēnesi saņem no Pārka Ričarda akciju sabiedrības par Amanas zivju dīķa izrentēšanu Bilam Kongam. Nepa­visam ne. Stefans Makekau nav Mozus dēls. Viņš ir Arona Kamas un Tillijas Naones dēls. Vēl kā zīdainīti Arons un Tillija to atdāvināja Mozum un Minnijai. Es zinu. Mozus un Minnija, tāpat Arons un Tillija ir miruši. Tomēr es zinu un varu to pierādīt. Vecā misis Poepoe vēl ir dzīva. Es biju klāt, kad-Stefans piedzima, un pa nakts melnumu, kad viņš bija divus mēnešus vecs, es pati viņu aiznesu par dāvanu Mozum un Minnijai, bet vecā misis Poepoe nesa lukturi. Šis noslēpums bija viens no maniem grēkiem. Tas mani atturēja no dieva. Nu esmu brīva no tā. Jaunajam Arčijam Makekau, kas vāc maksājumus Gāzes kompāni­jai, bet pēcpusdienās spēlē beisbolu un dzer par daudz džina, tam, lūk, katra mēneša pirmajā datumā vajadzētu saņemt šos divsimt astoņus dolārus no Pārka Ričarda akciju sabiedrības. Viņš tos izšķiestu par džinu un nopirktu Forda automobili. Stefans ir labs cilvēks. Arčijs nav labs. Pie tam viņš ir melis, divas reizes jau ticis notiesāts spaidu darbos uz rifa, bet pirms tam bijis labošanas iestādē. Tomēr dievs prasa patiesību, un Arčijs tagad sa­ņems šo naudu un izlietos sliktiem mērķiem.

Šādā veidā tad Alise klaidoja caur visiem sava garā un dēkām bagātā mūža piedzīvojumiem. Un sievas aizmirsa, ka atrodas saiešanas namā, un vīri tāpat, un sejas tiem nikni pietvīka, kad tie pirmo reizi uzzināja savu pielau­lāto otro pušu ilgi glabātos noslēpumus.

— Rīt no rīta advokātu kantori būs stāvgrūdām pilni, — detektīvu biroja vadītājs Makilveins, vienīgi uz īsu brītiņu atrāvies no viņiem tik noderīgās informācijas kopošanas, pieliecies iečukstēja ausī pulkvedim Stiltonam.

Pulkvedis Stiltons piekrizdams pavīpsnāja, tomēr de­tektīvu biroja vadītājs skaidri redzēja, ka smīns tam iz­nāca tāds izķēmots.

— Honolulu dzīvo kāds baņķieris. Jūs visi zināt viņa vārdu. Viņš ir ticis uz zaļa zara un tagad dižojas sabied­rībā tikai savas sievas dēļ. Viņam pieder daudz akciju Galvenajā plantāciju kompānijā un Starpsalu kompānijā.

Makilveins pazina portretu, kas nu veidojās, un aiztu­rēja smiekliņu.

— Viņa vārds ir pulkvedis Stiltons. Pagājušo Ziem­svētku vakarā viņš ieradās manā mājā ar lielu aloha (mī­lestību) un pasniedza man dzēstas nu nolīdzinātas ķīlu zīmes divtūkstoš dolāru vērtībā par manu zemes gabalu Japio ielejā. Bet kāpēc gan viņam bija radusies tāda nau­dasmaka aloha pret mani? Es jums pastāstīšu …

Un viņa arī pastāstīja, mezdama spilgtu gaismas staru uz seniem veikalnieku darījumiem un politiskām mahinā­cijām, kas no sākta gala bijušas slēptas tumsībā.

— Sis tad nu, — Alise pabeidza šo epizodi, — ilgi bija grēks uz manas sirdsapziņas un atturēja manu sirdi no dieva.

Un Harolds Mailss tolaik bija senāta prezidents, un nā­kamajā nedēļā viņš nopirka trīs apbūves gabalus Pirlhar- borā, pārkrāsoja savu Honolulu māju un nomaksāja visus ilggadējos parādus savos klubos. Un kur tad vēl Rem- zeja patversme Honokiki, kas ar testamentu bija novēlēta tautai, ja vien valdība apņemas to uzturēt! Bet, ja valdība pēc diviem gadiem vēl nebūs sākusi rūpēties par patver­smi, tad tai jāpāriet Remzeja mantinieku rokās, kurus ve­cais Remzejs neieredzēja ne acu galā. Nu, un nams tie­šām tika mantiniekiem. Viņu advokāts bija Cārlijs Midl- tons, un viņš mani pierunāja palīdzēt visu to nokārtot ar valdības vīriem. Un viņu vārdi bija.., — Alise nosauca sešus uzvārdus no abām likumdevējas iestādes pārstāvī­bām, piebilzdama: — Laikam pēc tam viņi visi nokrāsoja savas mājas. Pirmo reizi es par to runāju. Mana sirds nu ir daudz vieglāka un mierīgāka. Ar biezu apmetuma kārtu tā bija nocietinājusies pret savu kungu. Un tad vēl ir Ha­rijs Verzers. Toreiz viņš bija senātā. Visi par viņu runāja tikai jaunu — un no jauna viņu vairs neievēlēja. Tomēr viņa māja toreiz netika nokrāsota. Viņš bija godīgs. Līdz pat šai dienai viņa māja nav pārkrāsota, kā tas ikvienam zināms.

Vēl ir Džims Lokendampers. Viņam ir ļauna sirds. Vēl tikai pagājušo nedēļu es dzirdēju viņu tepat visu jūsu priekšā sūdzam savus grēkus. Viņš nenošķīstīja visu savu dvēseli un meloja dievam. Es nemeloju dievam. Gara ir mana runāšana, bet toties es izstāstu visu. Are, Acālija Akau, kas sēž tur pāri pretī, ir viņa sieva! Bet Lizija Lo- kendampere ir viņa laulātā sieva. Jau izsenis viņam ir liela aloha pret Acāliju. Jūs domājat, ka viņas tēvocis, kas aiz­brauca uz Kaliforniju un tur nomira, atstājis viņai testa­mentā tos divtūkstoš piecsimt dolārus, kurus viņa saņēma* Tēvocis to vis nedarīja. Es zinu. Viņas tēvocis Kalifornijā nomira trūkumā, un Džims Lokendampers aizsūtīja uz Ka­liforniju astoņdesmit dolāru, lai viņu varētu apbedīt. Dži- mam Lokendamperam Kohalā bija zemes gabals, kuru viņš saņēma no savas mātes tēvmāsas. Lizija, viņa laulātā sieva, to nemaz nezināja. Tā nu viņš pārdeva šo zemes gabalu Kohalas Dīķu sabiedrībai un tos divtūkstoš piec­simt dolārus atdeva Acālijai Akau …

Te nu Lizija, 'laulātā sieva, trūkās kājās kā trakojoša fūrija un, vīra sev blakus neatradusi, jo tas jau bija pa­guvis aizmukt, ar zobiem un nagiem klupa virsū Acālijai.

— Pagaldi, Lizija Lokendampere! — Alise izsaucās. — Manu sirdi spiež liels smagums tevis dēļ — un vēl kāda mājas krāsošana …

Un, kad Alise bija atklājusi to, kādā ceļā Lizija tikusi pie savas mājas pārkrāsošanas, Acālija bija uzlēkusi kā­jās un plosījās kā negudra.

— Pagaidi, Acālija Akau! Tagad man jāatvieglina sirds no taviem grēkiem! Šoreiz tā nav mājas krāsošana. Par to arvien samaksāja Džims. Tā ir tava jaunā peldu vanna un modernās cinkotā skārda caurules, kas smagi nomāc mani…

Daudz, daudz nepatīkama Alise Akana zināja stāstīt par daudziem un dažādiem ļaudīm, vienādi nesaudzīgi graizīdama tiklab augstākās sabiedrības veikalnieciskos darījumus, finansiālo un sabiedrisko dzīvi, kā arī pašus zemākos slāņus. Neviens nestāvēja pārāk augstu vai pā­rāk zemu, lai tiktu sveikā cauri; un tikai divos no rīta uz­budinātu klausītāju līdz pat durvīm pieblīvētajā saiešanas namā viņa beidza visos sīkumos pārstāstīt neskaitāmos personiskos grēciņus, ko zināja par cilvēkiem no sabied­rības, kuras dzīvi bija dzīvojusi līdzi visu savu mūžu. Pat­laban, grasīdamās beigt, viņa atcerējās vēl kaut ko.

— Pū! — Viņa nošņaukājās. — Pagājušo nedēļu es iedevu Ābelam Ā Jo obligāciju, kam tirgus vērtība skaidrā naudā astoņsimt dolāru, iedevu, lai viņš nomaksā kārtē­jos izdevumus un pieraksta to Pētera grāmatā debesu val­stībā. Kur es ņēmu šo obligāciju? Jūs visi domājat, ka mis­ters Flemings Džesons ir labs cilvēks. Viņa sirdī ir vairāk līčloču, nekā bija Pērļu līcīša ieejā, pirms Savienoto Val­stu valdība iztaisnoja šo kanālu. Tagad viņš slimo ar ak­nām, bet šī slimība ir dieva sods, un tāds pats līčloču blē­dis viņš arī nomirs. Misters Flemings Džesons iedeva man šo obligāciju pirms divdesmit diviem gadiem, kad tās tir­gus cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Vai tāpēc iedeva, ka viņa aloha pret mani bija liela? Nē. Viņš vispār nav spē­jīgs just aloha, ja nu vienīgi pret dolāriem.

Tad nu klausietiesl A'listers Flemings Džesons uzkrāva man lielu grēku. Kad Frenks Lomiloli atradās manā namā, džina piesūcies, un par šo džinu misters Flemings Dže­sons man jau iepriekš bija samaksājis piecreiz vairāk, nekā tas vērts, es piedabūju Frenku Lomiloli parakstīt savu vārdu zem līguma, ka viņš pārdevis savu apbūves gabalu par simt dolāriem. Tas toreiz bija sešsimt dolāru vērts. Šodien tas ir divdesmit tūkstošu dolāru vērts. Var­būt jūs gribat zināt, kur atrodas šis apbūves gabals? Es jums to pateikšu un novelšu šo nastu no savas sirds. Tas ir Karaļa ielā, kur tagad uzcelts bārs «Ienāc vēlreiz!», Japāņu taksometru kompānijas garāža, Smita un Vilsona cinkotā skārda preču tirgotava un Ambrozija saldējuma kafejnīca, pār kuriem rēgojas lielais Adisona īres nams, veselus divus stāvus augstāks. Nams ir no koka un arvien bijis labi nokrāsots. Vakar pat viņi sāka krāsot to no jauna. Taču šis apmetuma slānis nestāvēs starp mani un dievu. Starp mani un ceļu uz debesīm vairs nav neviena krāsu poda.

Nākamās dienas rīta un vakara avīzes visbezdievīgākā kārtā noklusēja šos pēdējo gadu vissatraucošākos jaunu­mus; bet ļaudis Honolulu gan ķiķināja, gan šausminājās par čukstētajām ziņām, kas, bieži pat nepārspīlētas, gāja no mutes mutē, kur vien diviem Honolulu iemītniekiem gadījās satikties.

— Tā ir mūsu kļūda, — pulkvedis Ciltons klubā teica,

— ka mēs jau pašā sākumā neiecēlām tādu kā glābšanas komisiju Alises dvēseles gaitām.

Bobs Kristijs, viens no nesenākajiem Havajas iemītnie­kiem, sāka smieties pilnā kaklā, tik zīmīgi un tik skaļi, ka beidzot viņam noprasīja, ko tas īsti nozīmējot.

— O, neko sevišķu, — viņš atbildēja. — Es tikai, šurp nākdams, padzirdēju, ka par piedauzīgu uzvešanos dzē­rumā un pretošanos amata personai tikko esot apcietināts vecais Džons Vords. Tagad Ābels Ā Jo ar gudru ziņu jau makšķerē pa policijas iecirkni. Viņam nekas tā nepatīk kā hronisku žūpu dvēseļu ķeršana.

Pulkvedis Ciltons paraudzījās uz Lasku Finstonu, un abi paraudzījās uz Geriju Vilkinsonu. Viņš tiem atbildēja ar tādu pašu skatienu.

— Ak tas vecais bīčkomers! — Lasks Finstons izsaucās.

— Nodzēries pasaules blandoņa! Biju pavisam aizmirsis, ka viņš vēl dzīvs. Ir gan tam izturīgs organisms. Ne mir­klīti nav bijis skaidrā, izņemot tās reizes, kad galīgi no­gājies pie nabaga, un, ,cik atceros, nav tādas cūcības, kur viņš nebūtu pinies līdzi. Viņam tagad vajag būt pie astoņ­desmitiem. . 1

— Jā, uz to pusi jābūt. — Bobs Kristijs pamāja ar galvu. — Vēl arvien slaistās pa ostām un dzer, ja tik dabū naudu, bet visi prāti viņam savā vietā, kaut arī nav ne­kāds apķērīgais un, kad lasa, uzliek brilles. Bet atmiņa viņam ir lieliska. Ja nu Ābels A Jo viņu nokampj.. ,

Gerijs Vilkinsons atkāsējās, gatavodamies runāt.

— Tāds jauks sirmgalvis, — viņš ieteicās. — Atlieka no aizmirsta laikmeta. Maz vairs mums palicis tādu cilvēku. Seno laiku celmlauzis. īsts kamaaina. Vecuma dienās pa­licis bez palīdzības un nonācis policijas rokās! Mums kaut kas jādara viņa labā, pieminot viņa labos pakalpoju­mus Havajai. Viņa dzimtā vieta, kā man gadījies uzzināt, ir Segharbora. Viņš to nav redzējis kādu pusgadsimtu. Kā būtu, ja viņam rīt no rīta sagādātu patīkamu pārstei­gumu, nomaksājot soda naudu un izsniedzot biļeti atpakaļ uz Segharboru līdz ar naudas summiņu, nu, teiksim, kāda gada iztikai? Es nodibināšu komisiju. Uzaicināšu tajā pulkvedi Ciltonu, Lasku Finstonu un… un pats sevi. Par priekšsēdētāju — kurš gan būtu vairāk piemērots nekā Lasks Finstons, kas senajās dienās tik labi pazina šo veco džentlmeni? Tā kā iebildumu nav, tad ar šo es ieceļu Lasku Finstonu par priekšsēdētāju komisijai, kuras mēr­ķis ir organizēt un savākt naudas ziedojumus, lai samak­sātu dižā celmlauža Džona Vorda soda naudu policijas iecirknī un viena gada ceļojuma izdevumus, turot piemiņā, ka visu mūžu viņš veltījis savus spēkus Havajas uzplau­kuma veicināšanai.

Domstarpības neradās.

— Komisija tagad sāks savu slepeno sēdi, — Lasks Fin­stons teica pieceldamies un citiem pa priekšu gāja uz bib­liotēku.


Загрузка...