Džeks Londons Kāvu meita

— Jūs… kā to saka… sliņķis! Jūs, tāds sliņķis, gri­bat kļūt par manu vīru? Veltīgi censties. Nekad, o nē, nekad man par vīru nebūs sliņķis!

Tā Džoja Molino bez aplinkiem paziņoja Džekam Ha- ringtonam; to pašu domu viņa vēl tikai iepriekšējā va­karā bija darījusi zināmu Luijam Savojam, gan banālākā veidā un savā mātes valoda. ' — Paklausieties, Džoj …

— Nē, nē! Kāpēc man jāklausās, ko runā slinks vīrietis? Tas ir ļoti slikti — staigāt man pa pēdām, nīkt pie manis būdā un nestrādāt nekādu darbu. Kur jūs ņemsiet iztiku savai famille*? Kāpēc jums nav zelta smiltis? Citiem ir pilnas kabatas.

— Es taču strādāju kā zvērs, Džoj. Dienu dienā rak­ņājos pa Jukonu un pietekām. Arī tagad esmu tikko at­griezies. Suņi aiz noguruma nespēj kājās turēties. Citiem laimējas, tie atrod zeltu, cik uziet. Bet man… nav man laimes.

— Kā tad! Bet, kad tas cilvēks — Makkorneks, nu tas pats, kam sieva indiāniete, — kad tas atklāja Klondaiku, kāpēc jūs nebrauca turp? Citi aizbrauca. Citi tika pie bagātības.

- — Jūs taču zināt, ka es toreiz biju tālu projām, raku zeltu Tananā, — Haringtons aizstāvējās. — Es nekā ne­zināju ne par Eldorado, ne par Bonanzu. Un pēc tam jau bija par vēlu.

' — Lai nu paliek. Tikai jūs… kā to lai saka… tāds neizdarīgs.

— Ka tā?

— Nu, neizdarīgs. Kā to lai saka… lempīgs. Nekad nevar būt par vēlu. Tur pie tā strauta, pie Eldorado, ir bagāti zelta lauki. Viens cilvēks tur sadzinis mietiņus un aizgājis projām. Neviens nezin, kur palicis. Nekad vairs nav rādījies. Sešdesmit dienas neviens nevar dabīīt pa­pīrs uz to zemes gabalu. Bet pēc tam visi… vesels bars… kā to saka … trieksies uz turieni sadzīt mietiņus. Brauks ātri, ātri, kā vējš, brauks dabūt papīrs. Viens kļūs dikti bagāts. Viens nopelnīs dikti daudz maizes priekš fatnille.

Haringtons centās neizrādīt, cik ļoti viņu interesē šis paziņojums.

— Kad tad beidzas termiņš? — viņš apvaicājās. — Un kur tas zemes gabals atrodas?

— Vakar vakarā es to teicu Luijam Savojam, — Džoja turpināja, it kā jautājuma nedzirdējusi. — Man domāt, to gabalu dabūs viņš.

— Pie velna Luiju Savoju!

— Un Luijs Savojs vakar būdā man sacīja: «Džoj, es esmu stiprs. Man ir labs pajūgs. Man ir spēcīgas plau­šas. Es to gabalu dabūšu. Vai tad jūs nāksiet pie manis par sievu?» Bet es viņam sacīju … es sacīju …

— Ko jūs teicāt?

— Es sacīju: «Ja Luijs Savojs uzvarēs, es iešu pie viņa par sievu.»

— Bet ja neuzvarēs?

— Tad Luijs Savojs… kā tas ir jūsu valodā… tad viņam nekad nekļūt par manu bērnu tēvu.

— Bet ja nu uzvaru es?

— Jūs — uzvarēt? — Džoja sāka skaļi smieties. — Ne­mūžam!

Džojai Molino bija skanīgi, ausij tīkami smiekli pat tad, kad tajos skanēja zobgalība. Haringtons smieklos neklau­sījās. Viņš jau sen bija pie tiem pieradis. Jāpiebilst, ka ne viņš vien. Gluži tāpat Džoja Alolino ķircināja visus savus pielūdzējus. Turklāt viņa patlaban izskatījās tik pievilcīga — sala skūpstītie vaigi koši kvēloja, smejošā mute pavērta, bet acīs dzirkstīja tas lielais vilinājums, par kuru spēcīgāka nav visā pasaulē, — vilinājums, kāds atrodams vienīgi sievietes acīs. Suņi, dzīvā, pinkainā ka­molā savēlušies, kūleņoja viņai pie kājām, bet pajūga vē- dējsuns — Vilka Ilknis — bija garo purnu saudzīgi no­licis viņai uz ceļiem.

— Bet ja nu es tomēr uzvaru? — Haringtons neatlai­dīgi atkārtoja.

Viņa paskatījās uz savu pielūdzēju, pēc tam atkal pie­vērsa acis suņiem.

— Ko tu teiksi, Vilka Ilkni? Ja viņš ir tik stiprs un dabū papīrs uz to zemes gabalu, varbūt mēs būsim ar mieru iziet pie viņa? Nu, ko tu teiksi?

Vilka Ilknis saslēja ausis un dobji uzrūca Haringtonam.

— Salst, — Džoja Molino pēkšņi ieteicās tipiski sie­višķīgā nekonsekvencē, piecēlās un sacēla kājās suņus.

Haringtons mierīgi noskatījās. Džoja viņam jau kopš pirmās pazīšanās dienas bija uzdevusi daudz mīklu, un pa šo laiku viņa pārējām labajām īpašībām bija pievieno­jusies ari vēl pacietība.

— Hei, Vilka Ilkni! — iesaucās Džoja Molino, ielēk- dama kamanās, kad tās jau sāka kustēties. — Hei-hei! Parādi, ko spēj!

Galvu nepagriezis, Haringtons pašķielēja sānis, lai re­dzētu, kā suņi iegriežas pa aizsalušajā upē iebraukto taku un joņo prom Četrdesmitās Jūdzes virzienā. Pie sazaro­juma, kur viens ceļš aizveda otrpus upes uz Kjūdahi fortu, Džoja Molino apturēja suņus un pagriezās atpakaļ.

— Hei, mister Sliņķi! — viņa uzsauca. — Vilka Ilknis saka — jā, ja tikai jūs pratīs uzvarēt!

Kā jau šādos gadījumos mēdz notikt, tas viss nezin kā izgaja ļaudīs, un Četrdesmitās Jūdzes iedzīvotāji, kas jau sen bez panākumiem lauzīja galvu par to, kuru no abiem pielūdzējiem Džoja Molino izraudzīsies, tagad ņēmās mi­nēt, kurš uzvarēs gaidamajās sacensības, un sāka ar lielu dedzību slēgt derības. Nometne sašķēlās divās partijās, un katra centās kā mācēdama palīdzēt savam favorītam pir­majam sasniegt finišu. Iedegās sīva cīņa par labākajiem suņiem visā apvidū, jo veiksmi vispirmām kārtām noteiks suņi un labi pajūgi. Bet veiksme šajā gadījumā solīja lielu guvumu. Uzvarētājs par sievu dabūs sievieti, kurai līdzīga vēl nav pasaulē dzīvojusi, kurai turklāt pūrā ir zelta raktuves vismaz miljons dolāru vērtība.

Rudenī, kad izplatījās vēstis par Makkormeka atklāju­miem pie Bonanzas, visi, arī Sērklas un Četrdesmitās .Jū­dzes iedzīvotāji, aiztraucās uz Jukonas augšteci; visi, iz­ņemot tos, kas līdzīgi Džekam Haringtonam un Luijam Savojam bija devušies zeltraču gaitās uz rietumiem. Mie­tiņus sadzina no vienas vietas — gan aļņu ganībās, gan strautu krastos. Aiz tīrās nejaušības mietiņi tika sadzīti arī Eldorado strauta krastā, kas, pēc visām pazīmēm

spriežot, nekā krietna nesolīja. Olafs Nelsons sadzina mie­tiņus krastmalā piecsimt pēdu atstatumā citu no cita, ne­kavējoties nosūtīja pa pastu pieteikumu uz zemes gabalu un pazuda bez pēdām. Tuvākais zeltraktuvju kantoris to­laik atradās Kjūdahi forta policijas kazarmās otrpus upes, tieši pretī Četrdesmitajai Jūdzei. Tikko paklīda valodas, ka IZldorado esot tīrā zelta bedre, kādam tūliņ bija izdevies izzināt — Olafs Nelsons neesot papūlējies aizbraukt pa Jukonu lejup, lai saņemtu apstiprinājumu par zemes ga­bala iegūšanu. Daudzi jau meta alkatīgus skatienus uz nevienam nepiederošo lauku, kur, kā zināms, slēpās zelts par neskaitāmiem tūkstošiem dolāru un tikai gaidīt gai­dīja lāpstu un skalojamo pannu. Tomēr neviens neiedrīk- stējās aizņemt šo gabalu. Saskaņā ar nerakstītu likumu tam, kas sadzinis mietiņus, tika dotas sešdesmit dienas dokumentu nokārtošanai, un, iekams tās nebija apritēju­šas, cits zemes gabalam nedrīkstēja pieskarties. Vēsts par Olafa Nelsona nozušanu bija izplatījusies pa visu ap­karini, un desmitiem zeltraču gatavojās zemes gabalā sadzīt mietiņus un pēc tam suņu pajūgos steigties uz Kjūdahi fortu.

Četrdesmitajā Jūdzē daudz pretendentu nebija. Kad visa apmetne kā sadegusi pūlējās nodrošināt uzvaru vai nu Džekam Haringtonam, vai Luijam Savojam, nevienam citam pat prātā vairs nenāca mēģināt laimi uz savu roku. Attālums no zelta lauka līdz raktuvju kantorim bija apa­ļas simt jūdzes, un tika nolemts katram favorītam šajā ceļa gabalā piegādāt trīs pajūgus apmaiņai. Pēdējais posms, protams, būs izšķirošais, un šīm divdesmit piecām jūdzēm čakli brīvprātīgie palīgi centās sameklēt visspē­cīgākos suņus. Starp abām partijām iedegās tik nikna cīņa un tāds azarts, ka suņu cenas sacēlās tik pasakainos aug­stumos, kādi šā apvidus vēsturē vēl nekad nebija piere­dzēti. Nav jābrīnās, ka trakā cīņa vēl ciešāk pievērsa visu skatienus Džojai Molino. Viņa bija ne tikai satraucošo notikumu cēlonis, bet arī labākā suņu pajūga īpašniece no Čilketas līdz pašai Beringa jūrai. Neviens suns ne­spēja līdzināties viņas pajūga vedējsunim Vilka Ilknim. Tas, kura kamanās ceļa pēdējā posmā būtu iejūgts šis suns, varētu droši uzskatīt sevi par uzvarētāju. Par to nešaubījās neviens. Taču Četrdesmitajā Jūdzē katrs bez liekas runāšanas zinaja, ko drīkst un ko nedrīkst, tādēļ neviens neuzdrošinājās uzmākties Džojai Molino ar lū- gurnu aizdot suni. Abas puses mierināja sevi ar to, ka šādu priekšrocību nebaudīs ne pašu favorīts, ne preti­nieks.

Taču vīrieši — gan katrs atsevišķi, gan visi kopumā — radīti tā, ka bieži vien līdz kapa malai nodzīvo svētlai­mīgā neziņā par to, cik dziļa ir cilvēku dzimuma otras puses viltība, un šā paša iemesla dēļ arī Četrdesmitās jūdzes vīrieši pat iedomāties nespēja, kādi velnišķīgi plāni perinās Džojas Molino galvā. Vēlāk visi atzina, ka nav pratuši pienācīgi novērtēt melnacaino Kāvu meitu, kuras tēvs šajā apvidū uzpirka ādas jau tad, kad nevienam no pašreizējiem apmetnes iedzīvotājiem ir sapņos nerādījās, ka viņi kādreiz atklīdis šurp, un kuras acis, tikko dzīvei pavērušās, pasauli ieraudzīja ziemeļblāzmas uguņu gaismā. Jasaka tomēr, ka apstākļi, kādos Džoja Molino bija piedzimusi, viņu nekavēja izaugt par sievieti no gal­vas līdz papēžiem un nelaupīja viņai spēju izprast vīrieša dabu. Vīrieši zināja, ka viņa ar tiem spēlējas, tacu tie ne iedomāties nevarēja, cik pamatīgi pārdomātā ir šī spēle, cik tā smalka un divkosīga. Viņi redzēja vienīgi tās kārtis, ko Džojai labpatika uzmest galdā, un līdz pēdējam brī­dim viņi palika it kā ar tīkamu aklību sisti; bet, kad viņa izspēlēja savu galveno trumpi, nabadziņiem atlika vie­nīgi saskaitīt zaudējumus.

Nedēļas sākumā visa apmetne izvadīja Džeku Haring- tonu un Luiju Savoju ceļa. Sacensoņi izbrauca pāris dienu agrāk, jo gribēja nokļūt pie mērķa laikus, lai varētu mazliet atpūsties paši un ļaut suņiem atgūt spēkus pirms lielās skriešanās. Pa ceļam viņi redzēja zeltračus no Dau- sonas, kas jau izlika ceļā posteņus ar nomaiņas pajūgiem, un pārliecinājās, ka neviens, dzenoties pēc miljona, nav baidījies no izdošanām.

Paris dienu pēc viņu izbraukšanas Četrdesmitā Jūdze sāka sūtīt rezerves pajūgus — vispirms uz septiņdesmit piekto, tad uz piecdesmito un visbeidzot — uz divdesmit piekto jūdzi. Pajūgi pēdējam ceļa posmam bija lieliski — visi suņi kā lasīt izlasīti, un apmetne veselu stundu piec­desmit grādu salā nodirnēja laukā, apsprieda un salīdzi­nāja suņu priekšrocības, līdz beidzot pienāca brīdis do­ties ceļā. Taču tad, pašā pēdējā mirklī, piedrāzas Džoja Molino savās kamanas. Viņa pasauca sānis Lonu Mak- feinu, kas vadīja Haringtonam domāto pajūgu, un vēl nebija paguvusi izteikt pirmos vārdus, kad Makfeinam mute papletās tādā apstulbumā, ka visiem uzreiz kļuva skaidrs, cik izdzirdētā ziņa svarīga. Viņš izjūdza Vilka Ilkni no Džojas kamanām, iejūdza to Haringtona pajūga priekšgalā un aizjoņoja ar suņiem pa Jukonu uz augšu.

— Nabaga Luijs Savojs! — noskanēja visapkārt.

Bet Džoja Molino tikai izaicinoši nozibsnīja melnās acis un pagrieza kamanas atpakaļ uz tēva būdu.

Tuvojās pusnakts. Vairāki simti Olafa Nelsona zemes gabalā sapulcējušies, zvērādās satuntuļojušies cilvēki no­niecināja siltās būdas un ērtās guļvietas un labāk stāvēja sešdesmit grādu salā, kur risinājās satraucoši notikumi. Daudziem bija sagatavoti mietiņi un pajūgi braukšanas gatavībā. Katpeiņa Konstantīna jātnieku policijas nodaļa bija saņēmusi pavēli raudzīties, lai viss notiek pēc likuma. Rīkojums skanēja: neviens nedrīkst sākt dzīt mie­tiņus, iekams mūžībā nav aizritējusi šās dienas pēdējā sekunde. Ziemeļos šādai pavēlei ir tikpat liels spēks kā Jehovas bauslim, jo dum-dum lode soda tikpat zibenīgi un neglābjami kā dieva dusmība. Nakts bija skaidra un salta. Ziemeļblāzma bija iedegusi svētku ugunis, raidī­dama pār debess velvi zaļganbaltus, mirdzošus starus, kas apdzēsa zvaigžņu spožumu. Salti iesārtās gaismas bangas viļņoja zenītā, bet pie apvāršņa neredzams milzis vilka žilbinošus lokus. Sā majestātiskā skata satraukti, suņi palaida garas, žēlabainas gaudas kā viņu tālie senči neatminamā senatnē.

Lāčādas kažokā tērpies policists ar pulksteni rokā svi­nīgi panācās priekšā. Vīri pie pajūgiem sarosījās, cēla augšā suņus, atšķetināja un pievilka streņģes. Pēc tam sa­cenzdamies steidzās pie zemes gabala robežas, žņaugdami rokā mietiņus un pieteikumus. Viņi jau tik daudz reižu bija staigājuši pāri šai robežai, ka tagad varēja to izdarīt aizvērtām acīm. Policists pacēla roku. Nometuši no ple­ciem liekās zvērādas un segas, pēdējo reizi saraustījuši jostu, vīri sastinga gaidās.

— Gatavi!

Sešdesmit pāri dūraiņu raušus tika norauti no rokām; tikpat daudz pāru mokasīnos ieautu kāju stingrāk atspē­rās sniegā.

— Sākt!

No visam pusēm plašajā, tukšajā laukā metās vīri, dzina mietiņus gar malām un vidū, kur bija paredzēti divi centrālie pieteikumi, pēc tam visi pa galvu pa kaklu metās pie savām kamanām, kas gaidīja uz spoguļgludi aizsa­lušā strauta. Viss sajuka vienā lietā juceklī — kustības, skaņas; viss saplūda neaprakstāmā haosā. Kamanas sa­skrējās; ilkņi cirtās pret ilkņiem, dažādu pajūgu suņi ņerkstēdami metās cits citam virsū. Ņudzeklis aizspros­toja šauro strauta gultni. Patagas svilpa bez atšķirības gan pār suņu, gan cilvēku mugurām. Lai jucekli padarītu vēl lielāku, ap katru braucēju salasījās draugi, cenzda­mies viņu izvilkt no ņudzošā kamola. Taču beidzot, ar spēku izlaužot ceļu, kamanas aiz kamanām izrāvās brī­vībā un pazuda tumsā starp strauta drūmajiem, krauja­jiem krastiem.

Džeks Haringtons jau priekšlaikus bija paredzējis, ka izcelsies jūklis, tādēļ, pie savām kamanām stāvēdams, no­gaidīja, līdz panika pierimsies. Lutjs Savojs, zinādams, ka sāncensis dos viņam simt punktu priekšā, nolēma se­kot ta piemēram un arī nogaidīja. Kliedzieni jau pagaisa tālumā,, kad viņi devās ceļā un, nobraukuši jūdzes desmit pa strautu uz leju līdz Bonanzai, panāca pārējos pajūgus, kas brauca zosu gājienā, tomēr cieši cits aiz cita. Nedzir­dēja gandrīz neviena uzmundrinājuma sauciena suņiem, jo šajā ceļa posmā nebija ko domāt izrauties uz priekšu: kamanu platums no slieces līdz sliecei bija sešpadsmit collu, bet iebrauktās takas platums — astoņpadsmit collu. Krietnu pēdas tiesu dziļuma iebrauktā kamanu taka līdzi­nājās renei. Tai abās pusēs pacēlās pūkaina, mirdzoša sniega sega. Ja kāds, cenzdamies tikt garām citam karna- nām, iedomātos novirzīties no takas, viņa suņi tai paša acumirklī iegrimtu irdenajā sniegā līdz vēderam un pērda­mies nevarētu no tā izpērties. Tādēļ vīri gulēja kamanās kā sastinguši un pacietīgi gaidīja. Turpmakajās piecpa­dsmit jūdzēs ceļa posmā pa Bonanzu un Klondaiku ne­kādas pārmaiņas nenotika līdz pašai Dausonai, kur brau­cēju rinda izkļuva pie Jukonas. Tur tos jau gaidīja jauni suņu pajūgi. Taču Haringtons un Savojs savus posteņus bija norīkojuši divas tris jūdzes tālāk, nolēmuši sākotnē­jos pajūgus vajadzības gadījumā notrenkt līdz nāvei. Iz­mantojot aizkavēšanos, kas radās, pajugus mainot, viņi pameta sev aiz muguras vairāk nekā pusi braucēju. Kad viņu kamanas izslīdēja Jukonas plašumos, priekšā nebija vairāk par trīsdesmit pajūgiem. Nu varēja sākt mēroties spēkiem. Rudenī, kad upe sala ciet, starp divām masīvām ledus blīvām palika apmēram jūdzi plata straumes josla. Ta tikai nesen bija pārvilkusies ar ledu, kas bija ciets, gluds un slidens kā balles zāles parkets. Tikko kamanu slieces saskāras ar mirdzošo ledu, Haringtons pacēlas ceļos; ar vienu roku viņš turējās pie kamanām; pātaga mežonīgi svilpa pār suņu galvām, ausīs tiem iegranda drausmīgi lāsti. Suņu pajūgi plaši izklīda pa slideno ledu, un visi sasprindzināja spēkus līdz pēdējai iespējai. Taču retais visos Ziemeļos prata tā vadīt suņu pajūgu kā Džeks Haringtons. Viņa pajūgs drīz vien izrāvās priekšgalā, bet Luijs Savojs izmisīgi pūlējās nepalikt iepakaļ, un viņa priekšējie suņi ar purnu bezmaz skārās pie pretinieka ka­manām.

Kaut kur Iedus klajuma vidus posmā no krasta viņiem pretī joņoja nomaiņas pajūgi. Haringtons tomēr suņus neapturēja. Nogaidījis izdevīgu mirkli, kad jaunais pajūgs bija blakus, viņš iekliegdamies pārlēca otrās kamanās un tūliņ sāka trenkt suņus kā negudrs. Nomaiņas pajūga braucējs, kūleni pārmezdams, izlidoja no kamanām. Luijs Savojs arī šoreiz sekoja sāncenša priekšzīmei. Likteņa ziņā pamestie pajūgi svaidījās šurp un turp, citi tiem uz­triecās virsū, un uz ledus izcēlās drausmīga jezga. Ha­ringtons traucās aizvien ātrāk. Luijs Savojs turējās viņam pēdās. Pašā ledus lauka galā viņu kamanas panaca priek­šējo braucēju. No jauna iebraucot šaurajā kamanu ceļā, kas veda starp irdena sniega kupenām, viņi abi jau bija rindas priekšgalā, un Dausonas iedzīvotāji, kas viņus vē­roja ziemeļblāzmas gaismā, zvērēt apzvērēja, ka tas esot bijis skaists un tīrs darbs.

Kad sals sāk kniebt līdz sešdesmit grādiem, ir vai nu jākustas, vai jāsakur uguns, citādi nav iespējams ilgi izturēt. Haringtons un Savojs ķērās pie sensenis pārbau­dītā līdzekļa — «skriešus un braukšus». Izlēkuši no ka­manām, viņi, grožos turēdamies, skrēja pakaļ kamanām, kamēr asinis dzīslās sāka ritēt straujāk un aizdzina sala stingumu, tad ielēca atpakaļ kamanās un nometās guļus, līdz atkal izsala līdz kaulam. Tā — skriešus un brauk­šus — viņi pieveica otro un trešo ceļa posmu. Ikreiz, iz­braucot uz gluda ledus, Luijs Savojs ņēmās plītēt suņus, bet ikreiz viņa pūliņi aiztraukties garām sāncensim cieta neveiksmi. Izklaidus braukdami, pārējie, kas atradās jū­dzes piecas viņiem aiz muguras, centās viņus panākt, to- rnēr velti, jo vienīgi Luijam Savojam šajās sacīkstēs lai­mējās izturēt drausmīgo ātrumu, ko bija uzņēmis Džeks Haringtons.

Kad viņi tuvojās nomaiņas postenim pie Septiņdesmit Piektās jūdzes, Lons Makfeins palaida pretī savus suņus. Pajūga priekšgalā skrēja Vilka Ilknis, un, tiklīdz Džeks Haringtons ieraudzīja vedējsuni, viņam kļuva skaidrs, kurš uzvarēs. Visos Ziemeļos nebija otra suņu pajūga, kas ta­gad spētu uzveikt viņu ceļa pēdējā posmā. Bet Luijs Sa- vojs, pamanījis Vilka Ilkni Haringtona pajūga priekšgalā, saprata, ka ir zaudējis, un izgrūda tādus lāstus, kādus parasti mēdz veltīt sievietēm. Un tomēr viņš nolēma cīnī­ties līdz pēdējam, un viņa suņi neatlaidīgi turējās sniega virpulī, ko sacēla pa priekšu braucošās kamanas. Dien­vidrītu pusē sāka aust diena; Haringtons un Savojs brā­zās uz priekšu kā viesuļi: viens ar prieka pārpilnu sirdi, otrs, izjuzdams rūgtu smeldzi par Džojas Molino nodevīgo rīcību.

Visi Četrdesmitās Jūdzes iedzīvotāji, zvērādu segās ievīstījuŠies, rītausmā sapulcējās kamanu ceļa malā. Ceļš no šejienes bija pārredzams tālu — vairākas jūdzes Ju- konas augšteces virzienā, līdz pat pirmajam līkumam. Arī ceļš pāri upei līdz finišam Kjūdahi fortā, kur nepacietīgi gaidīja raktuvju inspektors, bija kā uz delnas. Džcja Mo­lino bija ierīkojusies gabaliņu nostāk, taču tik svarīgā un izšķirīga mirklī neviens neiedrošinājās jaukties viņai pa kājām un aizsegt skatu uz sniegā tikko samanamo ceļa joslu. Tāpēc viņai visapkārt pletās tukšs laukums. Lies­moja ugunskuri, un zeltraČi, pie uguns sapulcējušies, slē­dza derības, liekot ķīlā suņus un zelta smiltis. Vilka Ilkņa likme sacēlās neredzēti augstu.

— Brauc! — atskanēja skaļš sauciens no priedes ga­lotnes, kur bija uzrāpies indiāņu puišelis.

No Jukonas līkuma sniegā iznira viens melns punktiņš, bet tūliņ aiz tā — otrs. Punktiņi strauji kļuva lielāki, un labu gabalu aiz pirmajiem cits pēc cita parādījās pārējie. Pēc brītiņa jau varēja atšķirt kamanu, suņu un kamanās uz vēdera guļošo cilvēku apveidus.

— Pa priekšu skrien Vilka Ilknis! — policijas leitnants pačukstēja Džojai Molino.

Viņa atbildes vietā leitnantam uzsmaidīja, nemaz ne­slēpdama savu satraukumu.

— Lieku desmit pret vienu Haringtona labā! — iesau­cās kads Bērzu strauta zelta karalis, izraudams no kaba­tas zutni ar zelta smiltīm.

— Kā tas ir… karaliene jums laikam pārāk lielu algu nemaksā? — Džoja Molino apvaicājās leitnantam.

Tas papurināja galvu.

— Vai jums ir zelta smiltis? Cik? — Džoja neatlaidās.

Leitnants atraisīja zelta smilšu kulīti. Džoja ar ašu ska­tienu novērtēja tās saturu.

— Tur… nu, savi simti divi tur būs, vai ne? Labi, es tūliņ jums … kā tas ir … pateikšu priekšā. Pieņemiet derības. — Un viņa noslēpumaini pasmaidīja.

Leitnants vilcinājās. Viņš paraudzījās uz upi. Abi pir­mie braucēji, uz ceļiem pacēlušies, dzina suņus ko mācē­dami, Haringtons brauca pa priekšu.

— Desmit pret vienu par Haringtonu! — rēca Bērzu strauta karalis, vicinādams zelta zutni leitnantam gar degunu.

— Pieņemiet derības! — Džoja skubināja leitnantu.

Piekāpdamies viņš paraustīja plecus, tā parādīdams, ka

paklausa nevis saprāta balsij, bet viņas burvībai.

Troksnis apklusa, derību slēdzēji aprima.

Zvalstīdamas, palēkdamās, nirdamas kā veci burinieki vētrā, kamanas tuvojās neprātīgā ātrumā. Luijs Savojs joprojām turējās Haringtonam pie papēžiem, taču seja viņam bija sadrūmusi, kā jau cilvēkam, kam zudušas ce­rības. Haringtons neskatījās ne pa labi, ne pa kreisi. Lū­pas cieši sakniebtas. Viņa suņi skrēja vienmērīgi, ne se­kundi neizkrītot no ritma, ne par mata tiesu nenovēršo­ties no ceļa, un Vilka Ilknis patiesi bija varens. Galvu zemu noliecis, nekā visapkārt neredzēdams, klusītēm iegaudodamies, viņš veda savus biedrus uz priekšu.

Četrdesmitā Jūdze aizturēja elpu. Dzirdama bija tikai suņu elšana un pātagu šmīkstoņa.

Piepeši klusumu pārcirta Džojas Molino dzidrā, ska­nīgā balss:

— Hei-hei! Vilka Ilkni! Vilka Ilkni!

Vilka Ilknis to izdzirdēja. Viņš strauji pasitas sānis, mezdamies pie saimnieces. Viss pajūgs — viņam pakaļ, kamanas sazvēlās, nosvērās uz vienas slieces, un Haring­tons izvēlās sniegā. Luijs Savojs kā viesulis padrāzās garām. Haringtons pietrausās kājās un ieraudzīja, ka viga sāncensis kā spārnos aizlido pāri upei uz raktuvju kan­tori. Sajā mirklī viņš neviļus izdzirda sev aiz muguras sarunu:

— Viņš? Jā, viņš brauca ļoti labi, — Džoja Molino sa­cīja leitnantam. — Viņš… kā to mēdz teikt.,, uzdzina tempu. O jā, viņš brīnišķīgi uzdzina tempu.


Загрузка...