KAD ŠĪ PASAULE BIJA JAUNA

I

Viņš bija ļoti mierīgs un savaldīgs cilvēks, tāpēc, uzrā­pies uz mūra, brīdi ieklausījās drēgnajā tumsā, vai ne­draud kādas briesmas. Taču dzirde neuztvēra neko citu kā vienīgi vēja kaukoņu neredzamajos kokos un lapotnes šalkas nemierīgajos zaros. Vējš dzenāja gar pašu zemi smagus miglas vālus, un, lai gan miglu nevarēja redzēt, viņš sajuta tās mitro elpu uz savas sejas. Mūris, uz kura viņš sēdēja, arī bija mitrs.

Tikpat klusi, cik klusi bija no ārpuses uzrāpies uz mūra, cilvēks nolēca zemē iekšpusē. Viņš izņēma no ka­batas bateriju, bet neiededzināja to. Lai gan visapkārt bija akla tumsa, viņš labāk iztika bez gaismas. Sažņaudzis bateriju rokā un turēdams pirkstu uz pogas, viņš devās uz priekšu. Zeme bija mīksta un atsperīga, tāpēc ka to klāja gadiem ilgi neskarta sausu egļu skuju, lapu un sū­nas kārta. Sejā švīkstēdami sitās zari, bet šajā tumsā nebija iespējams izvairīties no tiem. Cilvēks gāja taustī­damies, izstiepis uz priekšu roku, un vairākas reizes roka atdūrās pret milzīgu koku resnajiem stumbriem. Viņš sa­prata, ka koki slienas visapkārt, un piepeši sajuta, cik mikroskopiski mazs ir starp šiem gigantiem, kas nolieku­šies pār viņu, kā draudēdami nospiest. Viņš zināja, ka tur tālāk atrodas māja, un cerēja sameklēt kādu celiņu vai līkumotu kājtaku, kas vestu uz turieni.

Brīdi cilvēkam likās, ka viņš iekritis lamatās. Lai kur viņš pagriezās, visur uzdūrās stumbriem un zariem vai arī iekūlās krūmu biezājā, no kura, šķiet, nebija izejas. Tad viņš piesardzīgi iededzināja bateriju un pavērsa staru uz zemi sev pie kājām. Lēni un uzmanīgi viņš ap­laida staru sev apkārt, un baltās gaismas spožajā lokā nokļuva tagad visos sīkumos redzamie kavēkļi. Viņš pa­manīja eju starp diviem milzīgiem kokiem un, nodzēsis bateriju, devās turp, cenzdamies iet pa sausām vietām, kur biezā lapotne augšā neļāva nosēsties miglai. Viņš prata orientēties un zināja, ka iet taisni uz māju.

Un tad notika kaut kas neiedomājams un negaidīts, , Viņš uzkāpa virsū kaut kam mīkstam un dzīvam, un šis,-, kaut kas zem viņa smaguma iesprauslājās un sāka celties augšā. Cilvēks atlēca nost un pieliecās, vai nu lai bēgtu, vai atvairītu nepazīstamā radījuma uzbrukumu. Viņš brīdi gaidīja, mēģinādams uzminēt, kas tas varētu būt,} par dzīvnieku, kurš bija piecēlies viņam pie kājām un ta­gad stāvēja nekustēdamies, bez nevienas skaņas, acīm­redzot gaidīja, sasprindzis tāpat kā viņš. Sasprindzinā­jums kļuva neizturams. Turēdams bateriju priekšā, viņš nospieda pogu un iekliedzās šausmās. Lai ko viņš bija cerējis ieraudzīt — pārbijušos telēnu, stirnas mazuli vai asinskāru lauvu —, bet tas, ko viņš ieraudzīja, bija pār­steigums. Šajā brīdī tievais, baltais stars apgaismoja to, ko viņš tūkstoš gadu nespētu aizmirst, — milzīga auguma cilvēku gaišiem matiem un gaišu bārdu; rokas, kājas, pleci un lielākā daļa krūšu viņam bija kaili, tikai kājās bija miecētas ādas mokasīni, bet ap vidu kūļājās kaut kas līdzīgs kazas ādai. Āda viņam bija gluda un bez spal­vām, bet saules un vēja nobrūnināta; zem tās kā resnas čūskas bija savijušies mezglos cieti muskuļi.

Lai cik negaidīta bija šī sastapšanās, ne jau tā lika cilvēkam iekliegties. Šausmu iemesls bija neizsakāmais niknums šajā sejā, dzīvnieciskais spīdums zilajās acīs, ku­ras gandrīz nemaz neapžilbināja gaisma, bārdā un matos ieķērušās skujas, viss milzīgais, lēcienam saspringušais augums. īstenībā visu to viņš ieraudzīja vienā mirklī. Kliedziens vēl nebija paguvis izskanēt, kad radījums lēca uz priekšu, bet viņš svieda tam ar bateriju un pats no­krita zemē. Sajutis radījuma kājas uz savas muguras, viņš rāvās sāņus; radījums paklupa un smagi iegāzās krūmos.

Kad zaru brīkšķi apklusa, viņš palika tupam četrrāpus un ieklausījās. Radījums gramstījās apkārt, meklēdams viņu, un viņš baidījās nodot sevi, ja mēģinās bēgt tālāk. Katrā ziņā nobrīkšķēs kāds zars, un tad radījums sies viņam pakaļ. Viņš pat izvilka revolveri, bet tad ap­domājās. Viņš bija atguvis savaldīšanos un cerēja aiz- lavīties prom bez trokšņa. Cilvēks dzirdēja, ka radījums vairākas reizes smalsta pa krūmiem, tad norimst, acīmre­dzot klausījās. Viņam radās kāda doma. Turpat pie rokas gadījās sauss koka gabals. Piesardzīgi aptaustījis vis­apkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav nekā tāda, kas

traucētu atvēzēties, viņš pacēla koku un meta. Gabals nebija nekāds lielais, tas aizlidoja tālu un ar troksni iekrita krūmos. Viņš dzirdēja, ka radījums metas uz to vietu, un tūlīt rāpoja prom. Tā viņš lēni un uzmanīgi rā­poja, kamēr ceļgali bija mitri no piemirkušās sūnas. Ieklausoties bija dzirdami tikai vēja kaucieni un no zariem krītošo pilienu pakšķi. Tikpat uzmanīgi viņš piecēlās, pie­skrēja pie mūra sienas, pārrāpās tai pāri un nolēca otrā pusē uz ceļa.

Taustīdamies viņš izstūma velosipēdu no krūmu pu­dura un sagatavojās kāpt virsū. Viņš ar vienu kāju jau grieza lielo zobratu, lai nostādītu pedāli ērtākā stāvoklī, kad izdzirdēja zemē viegli un acīmredzot uz kājām noie- cam smagu radījumu. Viņš bez vilcināšanās metās bēgt, stumdams velosipēdu, tad ieskrējies uzlēca uz tā, noķēra pedāļus un šāvās uz priekšu. Aizmugurē bija dzirdama strauja kāju dipoņa uz putekļainā ceļa, bet viņš uzņēma ātrumu un atrāvās no vajātāja.

Par nelaimi, viņš bija sācis braukt nevis uz pilsētu, bet uz pretējo pusi un tagad laida pret pakalniem. Viņš zināja, ka šim ceļam nav atzarojumu. Vienīgais ceļš veda atpakaļ, garām tam šausmonim, bet viņš nespēja saspa­roties tādam varoņdarbam. Pēc pusstundas uz kādas no­gāzes, kas kļuva aizvien stāvāka, viņš nokāpa no velosi­pēda. Atstājis to ceļmalā, viņš drošības labad pārrāpās pār kādu žogu, aiz kura, kā viņš nosprieda, atradās ga­nības, noklāja zemē avīzi yn apsēdās.

— Ak tu piķis! — viņš skaļi teica, norausdams no pie­res sviedrus un mitruma pilienus. — Ak tu piķis! — viņš atkārtoja, tīdams cigareti un pārdomādams, kā lai tiek atpakaļ uz pilsētu.

Taču viņš nemaz nemēģināja tikt atpakaļ. Viņam pie­trūka apņēmības braukt pa to pašu ceļu tumsā, un, gaidī­dams rītausmu, viņš nolika galvu uz ceļiem un iesnaudās.

Cilvēks nezināja, cik daudz laika ir pagājis, kad viņu uzmodināja jauna koijota vaukšķēšana. Palūkojies ap­kārt un ieraudzījis koijotu uzkalna galā sev aiz mugu­ras, viņš pamanīja, kā pārvērtusies nakts. Migla bija iz­klīdusi, pie debesīm spīdēja zvaigznes un mēness, pat vējš bija nostājies. Bija maiga Kalifornijas vasaras nakts. Viņš mēģināja atkal iesnausties, bet koijota vaukšķēšana traucēja. Gandrīz pusmiegā viņš izdzirdēja mežonīgu, baismu dziedāšanu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka, mitējies riet, pa uzkalna kori skrien koijots, bet viņam pakaļ, arī klusēdams, dzenas tas pats kailais radījums, kuru viņš bija saticis dārzā. Koijots bija jauns, un tur, kur abi jau bija nozuduši skatienam, radījums to droši vien panāca. Salīgi drebēdams, cilvēks piecēlās, pārrāpās pār žogu un uzkāpa uz velosipēda. Viņš apzinājās, ka tas ir vienīgais glābiņš. Šausmonis vairs nestāvēja ceļā uz Dzirnavu ieleju.

Galvu reibinošā ātrumā viņš drāzās lejup pa nokalni, bet lejā pagriezienā, kur ceļu klāja biezas ēnas, ritenis ieskrēja grambā — un braucējs pāri stūrei izlidoja no segliem.

— Šonakt nu gan man neveicas! — viņš nomurmināja, aplūkodams salauzto priekšējo dakšu.

Uzcēlis nederīgo velosipēdu plecos, cilvēks vilkās tālāk. Pēc kāda laika viņš nonāca pie dārza mūra iežogojuma un, lai pārliecinātos, ka viss piedzīvotais tiešām bijusi īstenība, ņēmās meklēt uz ceļa pēdas. Tur jau tās bija — lielas mokasīnu pēdas, pie pirkstiem iespiedušās dziļi zemē. Noliecies," lai aplūkotu pēdas, viņš atkal izdzirdēja baismo dziedāšanu. Viņš bija redzējis, kā šis radījums vajā koijotu, un saprata,'ka viņam nav cerību izbēgt. Viņš nemaz nemēģināja bēgi, nospriedis, ka labāk paslēpties ēnā ceļa otrā pusē.

Un viņš atkal ieraudzīja radījumu, kas bija līdzīgs kai­lam cilvēkam: tas skrēja ātrā, vieglā solī un skriedams dziedāja. Tieši pretī viņam radījums apstājās, un viņam pamira sirds. Taču radījums nevis tuvojās paslēptuvei, bet palēcies ieķērās ceļmalā augoša koka zarā un, kā pēr­tiķis pārlikdams rokas, strauji uzrāpās augšā, pārsviedās pār sienu un pēdas desmit no tās ieķērās cita koka zaros, bet pēc tam nolēca zemē dārzā. Cilvēks neizpratnē pastā­vēja dažas minūtes, tad gāja prom.

II

Deivs Sloters kareivīgi atspiedās pret barjeru, kas at­dalīja pieņemamo istabu no Džeimsa Vorda firmas «Vords, Noulzs un Ko» vecākā kompanjona kabineta. Deivs bija sadusmots. Visi skatījās uz viņu ar aizdomām, it īpaši tas, kas stāvēja viņam pretī.

— Pasakiet misteram Vordam, ka man ir svarīgas da­rīšanas, — neatlaidās Deivs.

— Es jau teicu jums, ka viņš pašlaik diktē un nav trau­cējams, — atbildēja cilvēks. — Atnāciet rīt.

— Rīt būs par vēlu. Ejiet un pasakiet misteram Vor­dam, ka tas ir dzīvības vai nāves jautājums.

Sekretāre sāka svārstīties, un Deivs izmantoja izdevību.

— Tikai pasakiet viņam, ka pagājušajā naktī es biju otrpus līča, Dzirnavu ielejā un gribu viņam kaut ko pa­teikt.

— Ka jus pieteikt? — apvaicajas sekretāre.

— Vārdam nav nozīmes. Viņš nepazīst mani.

Kad Deivu ieveda kabinetā, viņš vēl bija kareivīgi no­skaņots, bet, ieraugot lielu, gaišmatainu vīrieti, kas, sēdē­dams grozāmajā krēslā, beidza diktēt stenogrāfistei un pagriezās pret viņu, Deiva izturēšanās pēkšņi mainījās. Viņš nezināja, kāpēc, un klusībā dusmojās pats uz sevi.

— Jūs esat misters Vords? — Jautājums likās Deivam tik muļķīgs, ka tas nokaitināja viņu vēl vairāk. Viņš vis­pār nebija domājis uzdot šo jautājumu.

— Jā, — atbildēja vīrietis. — Bet kas jūs tāds esat?

— Harijs Benkrofts, — sameloja Deivs. — Jūs mani nepazīstat, un mans vārds jums neko neizteiks.

— Jūs likāt pateikt, ka pagājušo nakti esat bijis Dzir­navu ielejā?

— Jūs tur dzīvojat, vai ne? — atjautāja Deivs, aizdo­mīgi pašķielēdams uz sterjogrāfisti.

— Dzīvoju. Kāpēc jūs ieradāties pie manis? Esmu ļoti aizņemts.

— Es gribētu parunāt ar jums vienatnē, ser.

Misters Vords ātri uzlūkoja viņu ar vērtējošu skatienu,

padomāja un teica:

— Pārtrauksim uz dažām minūtēm, mis Potere.

Meitene piecēlās, savāca papīrus un izgāja no kabineta.

Deivs ziņkāri skatījās uz misteru Vordu, kamēr tas pār­rāva vina tikko radušos domu ķēdi.

— Nu?

— Pagajušajā naktī es biju Dzirnavu ielejā, — Dčivs nedroši iesāka.

— To es jau dzirdēju. Ko jūs vēlaties?

Deivā nobrieda neiedomājama pārliecība.

— Es biju jūsu mājā, pareizāk sakot, jūsu dārzā.

— Ko jūs tur darījāt?

— Gribēju aplaupīt jūs, — vaļsirdīgi sacīja Deivs. — Es uzzināju, ka jūs dzīvojat viens ar pavāru ķīnieti, un nospriedu, ka var rīkoties droši. Bet es neiekļuvu mājā. Mani iztraucēja. Tāpēc arī esmu šeit. Es atnācu brīdināt jūs., Es sastapu jūsu dārzā kādu mežoni, īstu velnu. Viņš būtu saplosījis mani gabalu gabalos. Es tikko izglābos. Viņam nav mugurā neviena drēbes gabala, viņš kāpaļā pa kokiem kā pērtiķis un skrien kā briedis. Es redzēju, kā viņš dzinās pakaļ koijotam, un, dieva vārds, man liekas, viņš to panāca.

Deivs apklusa un gaidīja, kādu iespaidu atstās viņa stāsts. Taču stāsts neatstāja nekādu iespaidu. Džeimss Vords noklausījās ar mierīgu interesi — un tas bija viss.

— Ļoti, ļoti dīvaini, — viņš klusi sacīja. — Mežonis, jūs sakāt? Kāpēc jūs man to stāstījāt?

— Lai brīdinātu, ka jums draud briesmas. Es pats zi­nāmā mērā esmu bīstams, bet nogalināt cilvēkus … tas ir, ja nav nepieciešams. Es nopratu, ka jums draud bries­mas, un nolēmu brīdināt jūs. Goda vārds, tas ir viss. Protams, ja jūs. gribētu atlīdzināt man par rūpēm, es ne­atteiktos. Par to es arī domāju. Bet vispār man ir vien­alga, vai jūs dosiet kaut ko vai nedosiet. Esmu jūs brī­dinājis un izpildījis savu pienākumu.

Misters Vords domīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu. Deivs ievēroja, ka rokas viņam ir lielas, stipras un labi koptas, lai gan tumši iedegušas. Bez tam viņš pamanīja to, ko bija ievērojis jau iepriekš, — šauru miesas krāsas leikoplasta strēmelīti virs uzacs. Un tomēr viņam likās nepieņemama doma, kas nedeva un nedeva miera.

Misters Vords izņēma no kabatas portfeli, izvilka no tā naudaszīmi un pasniedza Deivam. Bāzdams naudu ka­batā, Deivs ievēroja, ka tā ir divdesmit dolāru banknote.

— Paldies, — teica misters Vords, likdams saprast, ka saruna beigusies. — Es likšu paskatīties, kas tur ir. Tāds mežonis, kas skraida apkārt, tiešām ir bīstams.

Bet misters Vords bija tik mierīgs, ka Deivs atguva drosmi. Turklāt viņam radās jauna doma. Mežonis acīm­redzot bija mistera Vorda brālis, no svešām acīm no­slēpts mēnessērdzīgais. Deivs bija dzirdējis par tādiem gadījumiem. Misters Vords varbūt negribēja, ka tas kļūtu zināms atklātībai. Tāpēc jau viņš bija iedevis Deivam divdesmit dolārus.

— Paklausieties, — iesāka Deivs. — Man nupat ienāca prātā, ka tas mežonis ir stipri līdzīgs jums …

Deivs vairs neturpināja. Viņš ievēroja mistera Vorda pārvēršanos, ieraudzīja tās pašas neizsakāmi niknās zi­lās acis, kuras bija redzējis pagājušajā naktī, tos pašus nagiem līdzīgi savilktos pirkstus, to pašu milzīgo, lēcie­nam saspringušo augumu. Šoreiz Deivam nebija bateri­jas, ko iemest sejā, un viņa plecus sažņaudza tik bries­mīgas spīles, ka viņš ievaidējās sāpēs. Viņš ieraudzīja at­ņirgtus lielus, baltus zobus — kā sunim, kas grasās kost. Mistera Vorda bārda berzējās gar viņa seju, zobiem ga­tavojoties iecirsties rīklē. Tomēr misters Vords nekoda. Gluži otrādi — bija jūtams, ka Deiva pretinieks saspringst kā maiglēs iespiests. Tad Vords bez mazākās piepūles at­grūda Deivu ar tādu spēku, ka viņš atsitās pret sienu un, drudžaini kampdams gaisu, nokrita uz grīdas.

— Tu atnāci šantažēt mani? — misters Vords rēca, — Nu, dod atpakaļ naudu!

Deivs bez vārda runas atdeva banknoti.

— Es domāju, ka tev ir labi nodomi. Tagad es redzu, kas tu par putnu. Pazūdi no manām acīm, citādi es iespundēšu tevi cietumā. Saproti?

— Jā, ser, — Deivs izdvesa.

— Tad lasies.

Un Deivs klusēdams gāja ārā, pleciem neizturami sāpot no drausmīgā tvēriena. Kad viņš jau bija satvēris durvju rokturi, misters Vords ierunājās:

— Tu esi viegli ticis cauri. — Deivs ievēroja, ka viņa seja un acis pauž ļaunu prieku un uzpūtību. — Jā, jā, viegli. Ja es būtu gribējis, es būtu norāvis tev muskuļus no roku kauliem un iemetis papīrgrozā.

— Jā, ser, — atbildēja Deivs ar pilnīgu pārliecību balsī.

Viņš atvēra durvis un izgāja ārā. Sekretāre jautājoši

palūkojās uz viņu.

— Jā, jā, — tas bija viss, ko pateica Deivs, atstādams mistera Vorda pieņemamo istabu un mūsu stāstu.

III

Džeimsam Dž. Vordam bija četrdesmit gadu, viņš bija veiksmīgs biznesmenis un ļoti nelaimīgs cilvēks. Četrdes­mit gadus viņš bija mēģinājis atrisināt paša personības problēmu, bet, gadiem ritot, tā kļuva par aizvien bries­mīgāku nelaimi. Džeimsā Vordā it kā mājoja divi cilvēki, bet no laika viedokļa viņus šķīra vairāki gadu tūkstoši vai apmēram tik daudz. Personības duālisma problēmu viņš varbūt bija studējis daudz pamatīgāk nekā dažs labs no šīs sarežģītās un mistiskās psiholoģijas nozares lielāka­jiem speciālistiem. Viņš atšķīrās no visiem literatūrā mi­nētajiem tipiem. Pat ar visspilgtāko iztēli apveltīto fan­tastu darbos viņš neatrada līdzīgu gadījumu. Viņš nebija ne doktors Džekills, ne misters Haids, nebija arī nelai­mīgais jauneklis rio Kiplinga «Vislielākā stāsta pasaulē». Abas personības bija viņā tā sajaukušās, ka abas visu laiku apzinājās katra sevi un otru.

Viena personība bija moderni audzināta un izglītota, bija dzīvojusi deviņpadsmitā gadsimta pēdējā ceturksnī un divdesmitā gadsimta pirmajos desmit gados. Otra per­sonība bija dzīvojusi kā mežonis, barbars pirmatnējos ap­stākļos pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Bet kurš ir viņš un kurš ir tas otrs — to misters Vords nevarēja pateikt, jo viņā pastāvīgi mājoja abas būtnes. Ļoti reti gadījās, ka viena no tām nezināja, ko dara otra. Bez tam viņš nepazina tēlus un atmiņas, kas būtu nākuši no viņa pir­matnējā «es» pagātnes. Šis «es» dzīvoja tagadnē, bet tas visu laiku tiecās uz tālajai pagātnei piederīgu dzīves veidu.

Bērnībā Džeimss bija ciets rieksts tēvam, mātei un ģi­menes ārstiem, kaut gan neviens nebija pat tuvojies viņa dīvainās izturēšanās atminējumam. Piemēram, viņi neiz­prata zēna pārmērīgo miegainību rīta cēlienā un pārmē­rīgo rosību vakarā. Redzēdami mazo naktīs klīstam pa gaiteņiem, galvu reibinošā augstumā staigājam pa jum­tiem vai skraidelējam pa uzkalniem, visi nosprieda, ka viņš ir mēnessērdzīgs. īstenībā viņš bija nomodā, un tikai pirmatnējais «es» spieda viņu klaiņot pa naktīm. Reiz Džeimss izstāstīja patiesību kādam neaptēstam dakterim, bet tas nicinoši izsmēja viņu par atklātību un nosauca visu par «sapņiem».

Galvenais bija tas, ka, līdzko sāka krēslot un nāca va­kars, Džeimsam miegs nebija ne prātā. Istabas četras sie­nas viņu ierobežoja un kaitināja. Zēns dzirdēja tumsā tūkstoš kaut kādu balsu čukstam viņam. Nakts aicināja viņu, tāpēc ka tieši šī diennakts daļa dzina viņu ārā no mājām. Taču neviens to nesaprata, bet viņš nemēģināja izskaidrot. Visi Uzskatīja zēnu par mēnessērdzīgo un veica attiecīgus piesardzības pasākumus, bet tie ļoti bieži neko nelīdzēja. Ar gadiem Džeimss kļuva aizvien viltī­gāks, tā ka, paklausot sava otrā «es» aicinājumam, viņš naktis lielāko tiesu pavadīja svaigā gaisā. Pēc tam viņš, protams, priekšpusdienā gulēja. Rīta nodarbības skolā nebija iespējamas, un tikai dienā privātskolotāji varēja Džeimsam kaut ko iemācīt. Tā izglītojās un auga viņa modernais «es».

Tomēr viņš bija un palika grūti audzināms bērns. Viņš iemantoja ļauna un nejūtīga velnēna slavu. Ģimenes ārsti uzskatīja viņu par garīgu izdzimteni un deģenerātu. Tie nedaudzie draugi, kuri Džeimsam bija, apbrīnoja viņu, lai gan baidījās no viņa. Džeimss labāk par visiem rāpās kokos, peldēja, skrēja, bija visizmanīgākais palaidnībās, un neviens neiedrošinājās kauties ar viņu. Viņš bija ne­parasti stiprs un līdz neprātam nikns.

Deviņu gadu vecumā zēns aizbēga pakalnos un septiņas nedēļas klaiņoja tur pa naktīm, kamēr viņu atrada un pārveda mājā. Visi brīnījās, kā viņš izticis un palicis dzīvs. Neviens nezināja un Džeimss arī nestāstīja, kā viņš bija nogalinājis savvaļas trušus, kā ķēris un rijis lielas un mazas paipalas, kā iebrucis fermeru vistu kūtīs, kā iekārtojis un izklājis ar lapām un zāli alu, kur visas šīs dienas gulējis saldā rīta miegā.

Koledžā Džeimss bija slavens ar miegainību un tru­lumu rīta lekcijās un spožajiem panākumiem dienas lek­cijās. Aizņemdamies un patstāvīgi lasīdams savu studiju biedru konspektus, viņš kaut kā ēdās cauri nīstamo rīta nodarbību vielai, toties dienas nodarbībās guva lieliskus panākumus. Futbolā viņš bija koledžas spīdeklis un pre­tinieku bieds, un gandrīz visos vieglatlētikas veidos viņš parasti bija uzvarētājs, lai gan dažkārt viņam uznāca neizskaidrojamas dusmu lēkmes. Boksā Džeiinsa biedri baidījās stāties viņam pretī: cīņas beigas viņš atzīmēja, iecērtot zobus savam pretiniekam plecā.

Kad koledža bija pabeigta, tēvs izmisumā nosūtīja at­vasi uz kādu Vaiomingas rančo pie kovbojiem. Pēc trim mēnešiem varonīgie kovboji atzina, ka netiek galā ar Džeirnsu, un telegrafēja viņa tēvam, lai pievāc savu me­žoni. Kad tēvs atbrauca, kovboji apgalvoja, ka daudz la­bāk draudzēties ar kaucošiem cilvēkēdājiem, buldurējošiem mēnessērdzīgajiem, lēkājošiem gorillām, pelēkajiem lāčiem un cilvēkēdājiem tīģeriem nekā ar šo koledžas bei­dzēju, kuram mati pāršķirti uz celiņa.

Vienīgais, ko viņš atcerējās no sava pirmatnējā «es» dzīves, bija valoda. Kaut kāda atavisma untumu dēļ viņa atmiņā bija saglabājusies zināma daļa šīs valodas ele­mentu. Svētlaimes, apgarotības vai cīniņa brīžos viņš mēdza izdot mežonīgas pirmatnējas skaņas vai dūkt kaut kādas melodijas. Tās palīdzēja viņam nepārprotami at­klāt sevī to personības daļu, kurai vajadzēja būt mirušai un sairušai pīšļos pirms tūkstošiem gadu. Reiz viņš tīšām nodziedāja vairākas senas melodijas, kad bija klāt profe­sors Vercs, kas lasīja senangļu valodas kursu un bezga­līgi mīlēja savu priekšmetu. Noklausījies pirmo melodiju, profesors saausījās un gribēja zināt, vai tas ir kāds va­lodu sajaukums vai neizkopta vācu valoda. Pēc otrās profesors kļuva ļoti uztraukts. Džeimss Vords beidza savu priekšnesumu ar melodiju, kas viņam vienmēr bija uz mēles kautiņa vai cīņas laikā. Tad profesors Vercs paziņoja, ka tā ir nevis neizkopta vācu valoda, bet sen- vācu jeb teitoņu valoda, kas lietota tik aizvēsturiskos lai­kos, ka valodniekiem par to nav nekāda priekšstata. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik sena tā ir, un tomēr tajā bija daudz jo daudz arhaisku vārdu formu, kuras profesors zi­nāja un kuras viņa intuīcija atzina par pareizām. Viņš gribēja noskaidrot, no kurienes Džeimsam zināmas šis dziesmas, un lūdza patapināt viņam vērtīgo grāmatu, kurā tās atrodamas. Bez tam profesors gribēja zināt, kāpēc jauneklis vienmēr izliekas par galīgu nejēgu vācu va­lodā. Vords, protams, nevarēja ne izskaidrot savu nezinā­šanu, ne arī patapināt dziesmu grāmatu. Pēc vairāku ne­dēļu ilgas pierunāšanas un lūgšanās profesoram Vercam radās nepatika pret jauno cilvēku, viņš nosauca to par meli un briesmīgu patmīli, tāpēc ka viņš nav ļāvis kaut ielūkoties tajā apbrīnojamajā rakstu piemineklī, kas bija vecāks par jebkuru no lingvistiem zināmajām valodām.

Galīgi apjukušajam jauneklim nebūt nekļuva labāk, zi­not, ka viņš ir pa pusei moderns amerikānis, pa pusei sens teiionis. Tomēr modernais amerikānis Vordā nebija nekāds vārgulis, tāpēc viņš (ja vien eksistēja un drīkstēja eksistēt patstāvīgi) piespieda pielāgoties jeb piekrist kom­promisam to sava «es» daļu, kas pa nakti klaiņoja ap­kārt, bet no rīta neļāva gulēt otram «es», un kulturālo, izsmalcināto «es», kurš gribēja normāli dzīvot, mīlēt un nodarboties ar biznesu tāpat kā citi cilvēki. Pēcpusdienas un agrās vakara stundas viņš atvēlēja vienai savas perso­nības daļai, priekšpusdienās un daļēji arī naktīs izgulējās par diviem. No rīta viņš gulēja gultā kā jebkurš civilizēts cilvēks. Naktī viņš gulēja kā meža dzīvnieks, kā bija gu­lējis tajā reizē, kad viņam, zem koka guļošam, bija uz­skrējis virsū Deivs Sloters.

Pārliecinājis tēvu, lai aizdod viņam zināmu kapitālu, Džeimss Vords sāka nodarboties ar biznesu, turklāt ener­ģiski un veiksmīgi, pilnīgi ziedodams tam dienu, bet viņa kompanjons strādāja no rīta. Pievakarē viņš bija cilvēkos, bet, jo tuvāk deviņiem vai desmitiem, jo vairāk Džeimsu Vordu pārņēma nepārvarams nemiers, un viņš pameta cil­vēku sabiedrību līdz nākamajai dienai. Draugi un paziņas uzskatīja, ka viņš daudz laika veltī sportam. Un viņiem bija taisnība, kaut gan nevienam nenāca ne prātā, kādam sporta veidam, pat tad, ja viņi būtu redzējuši, kā Džeimss Vords naktī Dzirnavu ielejas pakalnos dzenas pakaļ koi­jotiem. Un neviens neticēja šoneru kapteiņiem, kad viņi teicās redzējuši aukstos ziemas rītos kādu cilvēku pai­suma laikā peldam Jenota šaurumā vai ātrajā straumē starp Kazas un Eņģeļa salu vairākas jūdzes no krasta.

Savā villā Dzirnavu ielejā Džeimss Vords dzīvoja pil­nīgi viens, ja neskaita ķīnieti Li Singu, viņa pavāru un labo roku, kas zināja daudz ko par sava saimnieka dīvai­nībām, bet, tā kā viņam labi maksāja par mutes turēšanu, tad arī prata klusēt. Nāktī pēc sirds patikas izklaiņojies, no rīta izgulējies un paēdis Li Singa pagatavotās brokas­tis, Džeimss Vords pusdienas laikā ar prāmi pārcēlās pāri Sanfrancisko līcim un ieradās klubā vai kantorī kā kurš katrs pilsētā sastopams normāls biznesmenis. Bet, vaka­ram tuvojoties, nakts atkal aicināja viņu pie sevis. Džeimss Vords kļuva nemierīgs, viņa uztvere jūtīgāka. Dzirde pēkšņi asāk uztvēra neskaitāmos nakts trokšņus, kuros varēja saklausīt pazīstamo aizraujošo stāstu, un, ja Džeimss Vords bija viens, viņš sāka staigāt šurp un turp pa šauro istabu kā krātiņā iesprostots plēsoņa.

Reiz viņš uzdrošinājās iemīlēties. Kopš tā laika viņš vairs neatļāvās tādu izklaidēšanos. Viņam bija bail. Kāda pagalam pārbiedēta jauna lēdija dienām staigāja ar zilu­miem uz rokām un pleciem: šīs zīmes Džeimss Vords bija atstājis meitenei maiguma uzplūdos, bet diemžēl pārāk vēlu naktī. Tā bija kļūda. Ja viņš būtu pierādījis savu mī­lestību dienā, viņa jūtu izpausmes būtu mierīgas, bet naktī viņš bija no tumšajiem ģermāņu biezokņiem iznācis me- žainis, kas zog sievietes. No iegūtās pieredzes viņš seci­nāja, ka dienā satikšanās var būt veiksmīga, taču vienlai­kus secināja, ka laulības noteikti lemtas neveiksmei. Viņš ar šausmām iedomājās, kā apprecējies paliks divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās.

Tā Džeimss Vords vairījās no sievietēm, regulēja savu divkāršo dzīvi, nodarbodamies ar biznesu, sarausa mil­jonu, pa gabalu bēga no māmiņām, kas ilgojās izprecināt dažāda gadagājuma meitiņas, kurām acis sprikstēt sprik­stēja aiz nepacietības, sastapa Lilianu Džersdeilu un ne­lokāmi ievēroja likumu nekad nesatikties ar viņu vēlāk par astoņiem vakarā, naktīs skrēja pakaļ koijotiem, gulēja meža alās un tomēr bija pratis paturēt savu dzīvi noslē­pumā no visiem, izņemot Li Singu un … tagad arī Deivu Sloteru. Viņu biedēja tas, ka šīs zēns atklājis viņā divus «es». Lai gan Džeimss Vords bija iedvesis bailes šim kramplauzim, viņš tomēr varēja izpļāpāties. Un, kaut arī viņš neizpļāpātos, agri vai vēlu noslēpums tik un tā nāktu gaismā.

Tā Džeimss Vords nolēma vēlreiz varonīgi mēģināt sa­valdīt barbaru teitoni, kas veidoja pusi no viņa būtības. Viņš tik stingri ievēroja likumu tikties ar Lilianu tikai dienā un agrā pievakarē, ka pienāca laiks, kad viņa sa­mierinājās ar to, ka var būt labāk vai sliktāk, bet viņš sirds dziļumos lūdzās, kaut šai ziņā neietu uz slikto pusi. Neviens čempions nebija gatavojies sacensībām tik neat­laidīgi un cītīgi, kā šajā laikā trenējās Džeimss Vords, lai apspiestu sevī mežoni. Starp citu, viņš mēģināja dienā sevi tā nogurdināt, lai gulētu kā nosists un nedzirdētu nakts aicinājumu. Viņš atmeta ar roku darīšanām kan­torī un devās garās pastaigās, vajādams briežus pašos nomaļākajos un nepieejamākajos nostūros, kādus vien va­rēja atrast, un vienmēr darīja to dienā. Vakarā viņš no­guris atgriezās mājā. Te viņš iekārtoja savus desmit vin­grošanas rīkus un simtiem reižu atkārtoja vingrojumus, kurus cits būtu izpildījis desmit reižu. Piekāpjoties sev, Džeimsb Vords otrā stāvā piebūvēja klāt balkonu, kur gu­lēja, baudīdams vismaz nakts reibinošo smaržu. Dubul't- sieti saigāja viņu no bēgšanas uz mežu, un Li Sings katru nakti ieslēdza saimnieku un tikai no rīta izlaida ārā.

Beidzot augustā Džeimss Vords pieņēma kalpotājus par palīgiem Li Singam un uzdrošinājās ielūgt savā Dzirnavu ielejas mājā viesus — Lilianu, viņas māti un brāli un kādus sešus kopējus draugus. Divas dienas un naktis viss ritēja lieliski. Trešajā vakarā, kad mājastēvs, spēlējot bridžu, bija aizsēdējies līdz pulksten vienpadsmitiem, vi­ņam bija iemesls lepoties ar sevi. Viņš prasmīgi slēpa reizēm radušos nemieru, bet iegadījās tā, ka Liliana Džersdeila bija viņa pretiniece bridžā un sēdēja pa labi. Šī sieviete bija trausla kā puķe, un viņas trauslums kai­tināja Džeimsu Vordu. Ne tāpēc, ka šādos brīžos tā viņam patiktu mazāk, nē: viņš juta gandrīz nepārvaramu vēlē­šanos sagrābt un saplosīt šo sievieti. It īpaši tad, kad viņa uzvarēja.

Džeimss Vords lika ievest istabā kurtu un, kad šķita, ka muskuļi pārplīsīs no sasprindzinājuma, glāstīja suni. Juzdams spalvas pieskārienu, viņš tūlīt nomierinājās un varēja spēlēt cauru vakaru. Nevienam pat neradās no­jausma par mājastēva briesmīgo iekšējo cīņu, tik bezrū­pīgi viņš smējās, tik aizrautīgi un apdomīgi spēlēja.

Kad visi sāka doties pie miera, Džeimss Vords atvadī­jās no Lilianas, viesiem redzot. Bet, ticis uz balkona un droši ieslēgts, viņš sāka vingrot un divkārt, trīskārt, pat četrkārt paildzināja vingrojumu laiku, līdz beidzot, galīgi zaudējis spēku, atkrita uz kušetes, lai mēģinātu aizmigt, risinot divas problēmas, kuras viņu sevišķi nodarbināja. Viena bija šie paši vingrojumi. Tas bija paradoksāli: jo vairāk viņš vingroja, stiprāks kļuva. Pagaidām, kamēr Džeimsam Vordam izdevās nogurdināt sevī mītošo nakts klaidoni teitoni, likās, ka viņš attālina liktenīgo dienu, kad uzkrātais spēks kūsās pāri malām un pārmāks viņu, kļūstot briesmīgāks, nekā viņš spējis iedomāties. Otra problēma bija precības un viltības, kuras vajadzēs iz­mantot, lai nebūtu jāpaliek divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās. Tā, veltīgi lauzīdams galvu, viņš arī iemiga.

Dzirnavu ielejā pēc tam ilgi prātoja, no kurienes tur iemaldījies milzīgais pelēkais lācis, kaut gan «Brāļu Springšu cirka» dalībnieki, kas sniedza izrādes Sosalito, ilgi un bez panākumiem meklēja «Lielo Benu — vislielāko lāci nebrīvē». Bet Lielajam Benam izdevās aizbēgt, un no pustūkstoš vasarnīcām un muižām tas apmeklējumam izvēlējās tieši Džeimsa Vorda parku. Pirmais, ko misters Vords apzinājās, kad, drebēdams no sasprindzinājuma, bija pielēcis kājās, bija cīņas uguns krūtīs un senā kara dziesma uz lūpām. Ārpusē kā negudri rēja un plosījās suņi. Pēkšņi šo elles troksni ass kā naža dūriens pāršķēla ievainota suņa kauciens — Džeimss Vords zināja, ka tas ir viņa suns.

Neuzāvis čības, tāpat pidžamā viņš uzlauza durvis, kuras Li Sings tik rūpīgi bija aizslēdzis, vienā lēcienā bija lejā pa kāpnēm un ārā tumsā. Tikko kailās kājas skāra grantēto braucamceļu, viņš spēji apstājās, noliecās un, pavandījies labi zināmā vietā zem lieveņa, izvilka no tu­rienes smagu zarainu milnu — uzticamo sabiedroto dau­dzajos neprātīgajos nakts piedzīvojumos, klīstot pa uz­kalniem. Negantā riešana tuvojās, un, vēzēdams milnu, viņš ielēca krūmos pretī tai.

Iztraucētie viesi salasījās plašajā verandā. Kāds ieslē­dza elektrību, bet viņi neredzēja neko citu kā tikai savas izbiedētās sejas. Otrpus spoži apgaismotā ceļa kā melna siena stāvēja koki. Kaut kur šajā necaurredzamajā tumsā risinājās cīņa. Bija dzirdami velnišķīgi dzīvnieka klie­dzieni, rējieni un rūcieni, sitienu brīkšķi un zem smagu ķermeņu svara lūstošu krūmu brakšķi.

Cīņas vilnis izvēlās no kokiem uz ceļa tieši pretī ve­randai. Tagad viesi redzēja visu. Misis Džersdeila ieklie­dzās un, zaudēdama samaņu, atslīga pret dēlu. Kram­pjaini, tā, ka vairākas dienas pēc tam sāpēja pirkstu gali, ieķērusies margās, šausmu sastindzinātā Liliana skatījās uz gaišmataino milzi, kura acīs liesmoja neganta uguns un kurā viņa pazina cilvēku, kam bija jākļūst par viņas vīru. Viņš vēzēja lielu rungu, nikni gvelzēdams pinkainam briesmonim, par kuru lielāku lāci viņa nebija redzējusi. Zvērs ar nagiem bija saplosījis Vorda pidžamu un atstā­jis asiņainas švīkas viņa miesā.

Liliana Džersdeila baidījās par mīļoto cilvēku, taču krietni lielu daļu baiļu viņai iedvesa Vords pats. Savu mūžu viņa nebija varējusi iedomāties, ka saderinātā iestī- vinātais krekls un tradicionālais tērps slēpj tik briesmīgu un apbrīnojamu mežoni. Un viņai nebija nācis ne prātā, kāds ir vīrietis cīņā. Tā nebija nekāda modernā cīņa, un vīrietis, ko Liliana redzēja, nepiederēja pie moderniem cil­vēkiem, kaut gan viņa to nezināja. Tas bija nevis misters Džeimss Vords, biznesmenis no Sanfrancisko, bet svešs cilvēks bez vārda, rupjš, mežonīgs radījums, kas nejaušī­bas untuma dēļ atdzīvojies pēc trīstūkstoš gadiem.

Joprojām riedami kā traki, suņi riņķoja ap čumuru, metās virsū un atpakaļ, novērsdami lāča uzmanību. Tikko tas pagriezās, lai atsistu uzbrukumu no aizmugures, cil­vēks lēca uz priekšu un zvēla ar rungu. Zvērs, kura nik­nums auga ar katru sitienu, metās virsū pretiniekam, bet viņš atlēca nost, cenzdamies neuzskriet virsū suņiem, kā­pās atpakaļ un visādi izlocījās. Suņi, izmantojot izdevību, savukārt cirtās iekšā barā, un lācis atkal izgāza dusmas uz tiem.

Cīņas beigas bija negaidītas. Lācis griezdamies vienā vēzienā aizlidināja suni ar ielauztām ribām un sadra­gātu mugurkaulu pēdas divdesmit tālāk. Tad zvērs cilvēkā pazaudēja prātu. Ar putām uz lūpām viņš mežonīgā balsī izkliedza kaut ko nesakarīgu, metās uz priekšu un, abām rokām atvēzējies, gāza ar rungu pa galvu lācim, kas bija saslējies uz pakaļkājām. Pat zvēra galvaskauss nespēja izturēt tādu iznīcinošu triecienu; dzīvnieks sabruka, un suņi klupa tam virsū. Pārlēcis pāri šim ņudzeklim, cilvēks uzkāpa uz beigtā zvēra un tur, spožās gaismas apspīdēts, atspiedies uz milnas, nesaprotamā valodā sāka uzvaras dziesmu — tik senu, ka profesors Vercs būtu atdevis des­mit sava mūža gadus, lai dzirdētu to.

Viesi steidzās apsveikt uzvarētāju, bet Džeimss Vords, piepeši paskatījies ar senā teitoņa acīm, ieraudzīja trauslo divdesmitā gadsimta meiteni, kuru mīlēja, un juta, ka viņa smadzenēs kaut kas it kā pārtrūkst. Viņš grīļodamies pagāja uz Lilianas pusi, izlaida no rokām rungu un gan­drīz vai pakrita. Ar viņu kaut kas nebija labi. Neizturami sāpēja galva. Šķita, ka dvēsele sairst daļās. Paskatījies uz to pašu pusi, kur pārējie, viņš ieraudzīja lāča skeletu. Šis skats iedvesa viņam šausmas. Džeimss Vords ieklie­dzās, gribēja bēgt, bet viesi atturēja viņu un ieveda mājā.

Džeimss Vords joprojām vada firmu «Vords, Noulzs un Ko». Bet viņš vairs nedzīvo ārpus pilsētas un mēnesnīcas naktīs nedzenas pakaļ koijotiem. Senais teitonis viņā no­mira tajā naktī, kad Dzirnavu ielejā notika cīņa ar lāci. Tagad Džeimss Vords ir tikai Džeimss Vords un neviena viņa būtības daļiņa vairs nepieder klaidonim, kas bija palicis dzīvs no tiem laikiem, kad pasaule bija jaunāka. Džeimss Vords ir kļuvis tik mūsdienīgs, ka visā pilnībā izjūt civilizēta cilvēka baiļu lāsta rūgtumu. Tagad viņš baidās no tumsas un doma par to, ka naktī būtu jādodas uz mežu pastaigā, iedveš viņam neizmērojamas šausmas. Džeitnsa Vorda pilsētas māja ir tīra un spodra, bet tās saimnieks izrāda lielu interesi par visādām ierīcēm, kas domātas aizsardzībai pret kramplaužiem. Māja ir viens vadu mudžeklis, un, kad viesis ir aizgājis gulēt, viņš ne­var ne lāgā nopūsties, kad neieslēgtos kāds trauksmes sig­nāls. Bez tam Džeimss Vords izgudrojis kombinētu at­slēgu, kuru, dodoties ceļā, var nēsāt līdzi vestes kabatā un droši izmantot jebkuros apstākļos. Bet sieva neuzskata viņu par gļēvuli. Viņa zina labāk. Un viņš, kā jebkura slavenība, labprāt dus uz lauriem. Džeimsa Vorda vīres­tību neapšauba tie viņa draugi, kuri zina par notikumu Dzirnavu ielejā.


Загрузка...