Džeks Londons KO NEVAR NEAIZMIRST

La Perls Laimīgais lauzās pa sniegu uz priekšu — aizelsies, gārgdams, lādēdams likteni, Aļasku, Nomu, kārtis un cilvēku, ko bija ķēris viņa nazis. Karstās asinis viņam uz rokām sāka stingt, bet aina acu priekšā neizgaisa — cilvēks iekrampējas pirkstiem galda malā un lēnām saļimst uz grīdas; izbirušie žetoni un izbārstītās kārtis; asās trīsas, kas pārskrien pār istabu, tad sastingums; ap- klusušais krupjē, monētu izgaistošā džinkstoņa; iztrūcinātās sejas; bezgalīgais klusuma mirklis; un tad negantais rēciens un atriebes vilnis, kas veļas viņam pa pēdām, sacēlis kājās visu pilsētu.

— Nu ir elle vaļā un visi velni pasprukuši, — viņš noņirdzās, ienirdams tumsā un bēgdams uz piekrastes pusi.

Pa visām atvērtajām durvīm plūda gaisma, un ļaudis no teltīm, būdām un deju zālēm metās pakaļ bēglim. Cilvēku kliedzieni un suņu rejas plēsa vai ausis pušu un lika kājām cilāties ātrāk. Viņš skrēja — tikai tālāk, tālāk. Troksnis sāka gaist, un vajātāju straujums noslāpa nespēcīgā niknumā par bezmērķīgo skrējienu. Tikai viena viegla ēna visu laiku turējās viņam līdzi. Paraudzījies pār plecu atpakaļ, viņš to redzēja brīžiem kā izplūdušu siluetu bālganajā sniega klajumā, brīžiem ienirstam kādas būdas vai krasta izvilktas laivas tumšajā ēnā.

La Perls Laimīgais klusi nolādējas pa sieviešu modei pārguruma asaru nomāktā balsī un metas dziļāk ledus blīvu, telšu un raktuvju bedru labirintā. Viņš klupa pār stingri nostieptam tauvām un darba rīku kaudzēm, sapinās nekārtīgi nomestu virvju mudžekļos, atdūrās pret bezjēdzīgi zemē sadzītiem mietiem, vairākkārt nokrita, kājai aizķeroties aiz apledojušiem pludinātajiem baļķiem. Tajos brīžos, kad viņam šķita, ka izbēdzis no vajātājiem, viņš mazliet palēninaja skrējienu, jo galva reiba, sirds sāpigi plēsa vai krūtis pušu, līdz pilnīgam aizslāpumam trūka elpas; bet ikreiz no tumsas atkal izšāvās ēna un piespieda viņu bēgt tālāk, kaut sirds gandrīz trūka pušu. Pēkšņi viņam galvā iezibējās_ nojausma, atstādama aiz sevis māņticības salto sliedi. Ēnas neatlaidība viņa spēlmaņa prātam šķita ļauna zīme. Klusā, nepielūdzamā, neatvairāmā ēna viņam likās līdzīga liktenim spēles pēdējā kārtā, kad tiek savākti žetoni un saskaitīti visi laimesti un zaudējumi. La Perls Laimīgais ticēja tiem retajiem apskaidrības mirkļiem, kad cilvēka prāts izraujas no laika un telpas žņaugiem un atbrīvots paceļas mūžībā, lai Nejaušības atvērtajā grāmatā izlasītu savas dzīves stāstu. Viņš nešaubījās, ka patlaban pienācis tāds mirklis; tādēļ, pavērsies no krasta uz zemes iekšieni un skriedams par sniegoto tundru, viņš pat nejutās pārsteigts, redzēdams ēnu tuvojamies un pieņemam skaidrākus apveidus. Savas bezspēcības nomākts, viņš pēkšņi apstājās baltā klajuma vidū un strauji pagriezās. Laba roka izslīdēja no dūraiņa, un zvaigžņu palsajā gaismā pazibēja revolveris.

— Nešaujiet! Man nav ieroča.

Ēna bija ieguvusi tveramu apveidu, un, izdzirdot cilvēka balsi, La Perlam Laimīgajam saļodzījās ceļi un pakrūtē piepeši radās liela atvieglojuma sajūta.

Viss varbūt būtu noticis citādi, ja Erijam Bremam būtu bijis klāt ierocis tovakar, kad viņš sēdēja uz cietā sola «Eldorado» un redzēja, kā tiek noslepkavots cilvēks. Sā paša apstākļa dēļ viņam vēlāk vajadzēja doties ceļojumā pa Lielo Taku kopā ar gaužām nesaderīgu ceļabiedru. Lai nu bija kā būdams, viņš atkārtoja:

— Nešaujiet! Vai tad neredzat, ka esmu bez ieroča?

— Ko tad, velns parāvis, jūs dzenaties man pa pēdām? — kāršu spēlmanis noprasīja, nolaizdams revolveri.

Erijs Brems paraustīja plecus.

— Nav svarīgi, kādēļ to darīju. Gribu, lai nākat man līdzi.

— Uz kurieni?

— Uz manu būdu pašā nometnes malā.

Taču La Perls Laimīgais tikai urbās ar mokasīna papēdi sniegā un, piesaukdams visus viņam zināmos dievus, nosmējās par Erija Brema neprātīgo iedomu.

— Kas jūs tāds esat? — viņš beidzot noprasīja. — Un par ko jūs turat mani, domādams, ka no laba prāta bāzīšu galvu jusu cilpa?

— Es esmu Erijs Brems, — svešais vienkārši atbildēja, — un mana būda atrodas pašā nometnes malā.

Nezinu, kas jūs esat, bet jūs esat aizraidījis cilvēku uz viņpasauli — jums vēl tagad piedurkne asiņaina, — jums, gluži tāpat kā Kainam, dzenas pakaļ visa cilvēku cilts, un jums nav savu galvu kur nolikt. Tātad — man ir būda …

— Ja jums dzīvība darga, cilvēk, valdiet muti, — La Perls Laimīgais viņu partrauca, — citādi tīrā prieka pēc iztaisīšu jūs par otru Ābelu. Dieva vārds, es to izdarīšu! Vai mani var glābt jūsu būda, ja man pakaļ dzenas tūkstotis, kas neatstās nepārmeklētu ne peles alu? Man jātiek laukā no šejienes — jātiek projām! Projām! Projām! Nolādētie cūkas! Man drīzāk gribētos atgriezties atpakaļ un nožmiegt kādus divus trīs no tiem cūkām! Vienu varenu, karstu cīņu — un balle beigta! Dzīve nav nekas cits kā netīra spēle, un man tā jau līdz kaklam!

Viņš apklusa, savas briesmīgās atšķirtības pārbiedēts un satriekts, un Erijs Brems izmantoja šo mirkli. Viņš nebija no runīgajiem, un runa, ko viņš tagad teica, bija garāka viņa mūžā, tikai vienu vienīgu reizi, daudz vēlāk, viņš teica otru, vēl garāku.

— Tāpēc jau es jūs aicinu uz savu būdu. Tur es jūs varu noslēpt tā, ka neviens jūs neatradīs, un ēdamā man ir papilnam. Citādi jūs projām tikt nevarat. Suņu jums nav, nekā nav, jūra aizsalusi, tuvākā pasta stacija ir Sentmaiklā, skrējēji aiznesīs vēstis par jums daudz ātrāk, nekā pats pagūsiet tur nokļūt, ar Anvikas pasta staciju tas pats, jums nav ne mazākās iespējas! Palieciet pie manis, kamēr vētra aprimst. Nebūs pagājis ne mēnesis, kad būsiet aizmirsts, viņiem būs prātā atgriešanās uz Jorku un daudz kas cits, jūs varēsiet aizbraukt viņiem gar pašu degungalu, un neviens neliksies ne zinis. Man par tiesu un taisnību ir pašam savi uzskati. Kad es sāku dzīties jums pakaļ — vispirms no «Eldorado», tad tālāk gar piekrasti, nedarīju to tādēļ, lai jūs noķertu vai izdotu viņiem. Man ir pašam savi uzskati, un tiem nav nekā kopīga ar viņu nolūkiem.

Viņš apklusa, redzēdams, ka slepkava izvelk no kabatas lūgsnu grāmatu. Ziemeļblāzmās dzeltenīgajā mirgojumā, kas plūda no ziemeļaustrumiem, La Perls Laimīgais lika viņam ar salā atsegtu galvu un roku uz svētās grāmatas apzvērēt savu vārdu patiesīgumu — nodot zvērestu, kuru Erijs Brems nedomāja lauzt un arī nelauza.

Pie būdas durvīm kāršu spēlmanis mirkli saminstinā- jās, brīnīdamies par šo dīvaino cilvēku, kas gribēja viņu glābt, un vēl joprojām šaubīdamies.

Taču sveces gaismā viņš redzēja, ka būda ir visai mājīga un ka neviena cita tajā nav, un jau pēc īsa brīža' viņš tina smēķi, kamēr saimnieks vārīja kafiju. Siltuma viņa muskuļi atslāba, un viņš, laiski atzvēlies krēslā, caur kruzuļainajām dūmu vērpetem vērīgi pētīja Erija seju. Tā bija spēkpilna seja, taču tās spēks izpaudās savaldībā. Grumbas bija tik dziļas, ka šķita drīzāk līdzīgas rētām, turklāt vaibstu bargumu neatmaidzināja ne mazākā līdzjūtības vai labsirdības atēna. No biezo, kuplo uzacu apakšas raudzījās pelēkas, saltas acis. Zem izcilajiem, augstajiem vaigu kauliem rēgojās tumši, iekrituši dobumi. Zods un apakšžoklis liecināja par lielu stūrgalvību un nepiekāpību, bet šaurā piere — par to, ka šis cilvēks vajadzības gadījumā žēlastības nepazīst. Viss viņā bija skarbs — deguns, lūpas, balss, grumbas ap muti. Tā bija tada cilvēka seja, kas paradis dzīvot viens un neprasa citiem padomu; tāda seja varēja būt cilvēkam, kas naktīs nokaujas ar dažādām domām, bet no rīta piecēlies nebilst nevienam par tām ne vārda. Cilvēkam, kura redzesloks nav visai plašs, taču doma dziļa. Laimīgais, pats būdams vērienīgs un pasekls, netika par šo vīru gudrs. Ja Erijs dziedātu, kad viņam priecīgs prāts, un nepūstos, kad māc skumjas, — tas Laimīgajam būtu viegli saprotams; bet šādos noslēgtos vaibstos viņš lasīt neprata un tādēļ arī nespēja novērtēt, ko slēpj šā cilvēka dvēsele.

— Nāciet palīgā, mister Iks, — Erijs sacīja, kad kafija bija padzerta, — mums jāsagatavojas viesu uzņemšanai.

Laimīgais nopurpināja saimniekam savu vārdu un lietpratīgi ķērās pie darba. Guļamā lāva bija ierīkota pie sienas būdas galā. Tā bija visai primitīva — gultas pamatnei izmantoti baļķi, kas pārklāti ar sūnām. Kājgalī baļķu gali bija nevienāda garuma. Erijs atrausa no slenmaļa sūnas un izvilka trīs baļķus. Tiem viņš nozāģēja galus, kurus atlika atpakaļ vietā, tā ka kājgalī rinda palika robaina, kā bijusi.

Laimīgais atstiepa no pieliekamā vairākus maisus miltu un sakrāva izbrīvētajā vietā zem lāvas. Uz tiem Erijs uzsedza divus garus jūrnieku maisus, pārklājā tos ar sūnu kārtu un segām. Tur nu Laimīgais varēja gulēt zem zvērādām, kas bija pārsegtas pār visu lāvu, un nevienam pat prātā neienāktu, ka tur kāds slēpjas.

Turpmākajās nedējās tika izdarītas vairākkārtējas pārbaudes, nepārmeklēta Nomā nepalika neviena būda, neviena telts, bet Laimīgais droši gulēja savā slēptuvē. Jāteic, ka Erija Brerna būdai neviens sevišķu uzmanību nepievērsa, jo tā bija pēdējā vieta pasaulē, kur domāja slēpjamies Džona Rendolfa slepkavu. Kad šādi iebrukumi vairs nedraudēja, Laimīgais slaistījās pa būdu, lika pasjansu, izsmēķēja neskaitāmas cigaretes. Kaut arī viņa gaisīgajai dabai tīkama bija jautrība, tērgāšana un smiekli, viņš tomēr drīz vien pieskaņojās Erija mazrunī- bai. Viņu vienīgās sarunas risinājās par vajātāju darbību un plāniem, ceļu stāvokli un suņu cenām; arī šie jautājumi tika pārrunāti reti un īsos vārdos.

Tad Laimīgais sāka izstrādāt sistēmu laimēšanai kāršu spēlē — diendienā stundām ilgi viņš jauca un dalīja kārtis, jauca un dalīja, garās kolonnās pierakstīja kāršu kombinācijas un atkal jauca un dalīja. Beigu beigās viņam apnika arī šī izklaide, un tad, galvu pret galdu atbalstījis, viņš nodevās nomoda sapņiem par Nomas spēju namiem, kur krupjē un uzraugi strādāja maiņās augu diennakti un ruletes bumbiņa ripoja bez mitas. Tādos brīžos viņš tik sāpīgi izjuta savu vientulību un sakāvi, ka stundām nosēdēja, no vietas neizkustēdamies, blenzdams vienā punktā. Citās reizēs ilgi krātais rūgtums izlauzās kaislas dusmu lēkmēs; dzīve viņu nebija glaudījusi pa spalvai, un viņam tās pieskārieni prieku nedarīja.

— Dzīve ir netīra spēle, — viņam allaž patika atkārtot, un šis teikums kalpoja par pamatu visām žēlabām. — Nekad man nav dota pat niecīgākā izdevība, — viņš gaudās. — Esmu piekrāpts jau piedzimstot un pievilts pat ar mātes pienu. Viņu piešmauca spēlē ar iezīmētām kārtīm, un es piedzimu par apliecinājumu viņas zaudējumam.

Taču viņa nedrīkstēja mani par to vainot un uzlūkot kā pārkautu kārti; un tomēr viņa to darīja, ak, tikai to vien darīja. Kādēļ viņa man nepašķīra ceļu dzīvē? Kādēļ to nedarīja pati dzīve? Kādēļ es cietu neveiksmi Sietlā? Ko es meklēju kuģa starpklājā un kādēļ dzīvoju Nomā kā pēdīgais cūka? Kālab gāju uz «Eldorado»? Gribēju taču aiziet pie Lielā Pīta, man tikai bija ievajadzējies sērkociņu. Kāpēc man mājās nebija sērkociņu? Kādēļ iegribējās uzsmēķēt? Jūs redzat? Viss izgudrots un iz

strādāts līdz pēdējam sīkumam, kārtis saderīgi gulst cita pie citas. Skaidrs, ka viss bija izdomāts jau pirms manas piedzimšanas. Esmu ar mieru saderēt uz zelta maišeli, kuru droši vien nekad neiegūšu, ka viss bija skaidrs jau pirms manas piedzimšanas. Lūk, kāpēc! Lūk, kāpēc Džons Rendolfs vienā laikā noteica likmi un pārbīdīja žetonus. Lai viņš nolādēts! Dabūja, ko bija pelnījis! Kāpēc neturēja mēli aiz zobiem un nedeva iespēju man? Viņš zināja, ka arī es varēju paņemt banku. Bet kāpēc es nenovaldiju roku? Kāpēc? Kāpēc? Ak kāpēc?

Un La Perls Laimīgais vārtījās pa klonu, veltīgi apsūdzēdams likteni.

Šādu lēkmju laikā Erijs nebilda ne pušplēsta vārda, nelikās tās ne redzam, ne dzirdam, tikai viņa pelēkajās acīs iegula trula, vienaldzīga izteiksme, it kā notiekošais viņu nepavisam neinteresētu.

Abiem šiem cilvēkiem nebija nekā kopīga, un tieši tādēļ Laimīgais brīžiem nevarēja vien nobrīnīties, kādēļ Erijs viņu izglābis.

Taču reiz arī bezgalīgajai gaidīšanai pienāca beigas. Cilvēku kāre pēc zelta ir pat spēcīgāka par asinskāri. Džona Rendolfa noslepkavošana jau bija kļuvusi par lappusi nometnes hronikā un tur arī palika uz visiem laikiem. Ja slepkava būtu atrasts, tad Nomas iedzīvotāji droši vien būtu savās gaitās aizkavējušies, lai redzētu, kā tiek nospriesta taisna tiesa, bet La Perla Laimīgā meklēšana viņiem vairs nešķita diezin cik svarīga problēma. Strautu gultnēs un rūsganajās piekrastes smiltīs slēpās zelts, un, tiklīdz jūra būs vaļā, vīri piebāzīs pamatīgus maisus un dosies projām uz turieni, kur visi pasaules jaukumi dabūjami tikpat kā par velti.

Kādu vakaru Laimīgais palīdzēja Erijam Bremam iejūgt suņus un sasiet kamanas kopā, un viņi pa ledus ceļu devās uz dienvidiem. īstenībā ne tieši uz dienvidiem, jo aiz Sentmaiklas viņi no piekrastes pagriezās uz rītiem, šķērsoja ūdensšķirtni un pie Anvikas sasniedza Jukonu simtiem jūdžu no grīvas. Tālāk viņi devās uz ziemeļrītiem garām Kojukukai, Tananai un Minukai, līdz apbrauca apkārt Lielajam Pagriezienam pie Jukonas forta, divreiz šķērsoja Polāro loku un tikai tad pa līdzenumiem devās uz dienvidiem. Ceļojums bija grūts un nogurdinošs, un Laimīgais nebūtu sapratis, kādēļ Erijs ņēmis viņu līdzi, ja tas nebūtu paskaidrojis, ka īglā tam piederot zemes gabali un tur strādājot ļaudis. īgla atradās pašā pierobežā; tikai dažas jūdzes tālāk virs Kjudalhi forta bara- kam plīvoja Britānijas karogs. Tālāk uz priekšu atradās Dausona, Pellija, Vindiarma, Karibu krustceles, Lindcr- mana, Cilkuta un Daija.

Tikuši garām īglai, viņi nākamajā rītā pieceļas agri. Šī bija viņu pēdējā kopīgā nometne, drīz viņi šķirsies. Laimīgajam kļuva viegli ap sirdi. Visapkārt juta pavasara tuvošanos, dienas stiepās aizvien garākas. Turpmāk ceļš vedīs pa Kanādas teritoriju. Brīvība tikpat kā ar roku aizsniedzama, saule atgriezās, ik diena veda viņu tuvāk Lielajai Dzīvei. Pasaule bija liela, un nākotne atkal atmirdzēja jo krāšņa. Brokastu laika viņš jautri svilpoja un, kamēr Erijs sajūdza suņus un savāca mantas, dungoja vieglu dziesmiņu fragmentus. Taču, kad viss bija sagatavots un Laimīgajam kājas niezēt niezeja doties ceļā, Erijs pievilka pie ugunskura pārpalikušu baļķēnu un apsēdās.

— Vai esat kādreiz dzirdējis kaut ko par Beigto Zirgu Taku?

Viņš domīgi paskatījās uz Laimīgo, kas papurināja galvu, klusībā skaizdamies par nevajadzīgo kavēšanos.

— Reizēm gadās sastapšanās tādos apstākļos, ko nav iespējams aizmirst, — Erijs turpināja klusā balsī, ļoti lēni izrunādams vārdus, — un tādos apstākļos es sastapu kādu cilvēku Beigto Zirgu Takā. Daža laba vīra sirds neizturēja kravas nogādāšanu pār Sniega Pāreju deviņdesmit septītajā gadā, jo takai nosaukums nepavisam nebija dots velti. Jau pirmajā salā zirgi krita kā mušas, un no Skagvejas līdz Beneta ezeram tie trūdēja veselām grēdām. Zirgi gāja bojā Klinšu kalnos, tika saindēti Virsotnēs, nobeidzās aiz bada pie Ezeriem; tie nomaldījās no takas, kas gandrīz nebija saredzama, vai arī iestiga; noslīka upē ar visu kravu vai tika satriekti pret lielajiem akmeņiem straumē; tie sakropļoja kājas pret klinšu radzēm un salauza mugurkaulu, krītot atmuguriski ar smagajām nastām; dumbrājos tie nogrima turpat cilvēku acu priekša vai aizrijās dūņās; dūksnājā iestigušie koku stumbeņi pāršķēla tiem vēderus; īpašnieki zirgus sita un nodzina līdz pēdīgajam un, kad tie bija pagalam, atgriezās piekrastē un pirka citus. Dažs pat neuzskatīja par vajadzīgu zirgu nošaut — noraisīja tikai seglus, norāva pakavus un pameta dzīvnieku, kur tas bija nokritis. Viņu

sirdis — kam tās nesalūza — kļuva par akmeni, un šie vīri, kas gāja pa Beigto Zirgu Taku, pārvērtās par zvēriem.

Tieši tur es sastapu cilvēku ar Kristus sirdi un pacie- tibu. Viņš bija īsts goda vīrs. Pusdienas atpūtas laikā viņš nocēla nastas zirgiem no muguras, lai arī tie varētu atpūsties. Viņš maksāja piecdesmit dolāru un vēl vairāk par centneru lopbarības. Kad zirgiem bija noberztas muguras, viņš tos apsedza ar segām no savas guļvietas. Dažu ceļotāju zirgiem segli izberza brūces un caurumus laba spaiņa lieluma. Kad nodila pakavi, dažs ļāva zirgiem nomīt nagus līdz asinīm. Bet viņš atdeva pēdējo dolāru par pakavu naglām. Es to zinu gaužām labi, jo mēs gulējām vienā guļvieta un ēdām no vienas bļodas, mēs kļuvām par asinsbrāļiem apstākļos, kur cilvēki zaudēja sajēgu un mira, dievu nolādēdami. Lai cik nogurušam, viņam tomēr nekad nebija par grūtu atlaist vaļīgāk kādu siksnu vai pievilkt seglu jostu, un bieži vien viņam acīs sariesās asaras, redzot bezgalīgo postu. Kādā kalnu pārejā, kur dzīvniekiem vajadzēja saslieties pakaļkājās un ieķerties ar priekškājām stavaja klintī gluži kā kaķiem, kas rāpjas augšup gar sienu, viss ceļš, kur zirgi bija krituši atmuguriski no klints, bija kā nosēts ar ģilteņiern. Tur, elles smirdoņā, viņš stāvēja un uzmundrināja dzīvniekus ar labu vārdu vai īstajā brīdī pielika roku, līdz visa karavāna laimīgi tika garam. Ja kāds zirgs paklupa, viņš nelaida uz priekšu tos, kas nāca aiz muguras, kamēr pakritušo piecēla, un nebija neviena, kas būtu iedrošinājies viņu šai brīdī aizkavēt.

Kad nonācām galā, kāds nešķīstenis, kas jau bija no- galējis piecdesmit zirgu, gribēja atpirkt mūsējos, bet mēs palūkojāmies vispirms uz viņu, tad uz saviem zirgiem — kalnu ponijiem no Austrumoregonas. Viņš sasolīja mums piecus tūkstošus, un mēs bijām pavisam tukšā, taču atcerējāmies indīgo zaļi Virsotnēs un Klinšu kalnus, un mans brālis nebilda ne vārda, bet sadalīja zirgus divās partijās — savējos vienā, manējos otra —, uzmeta man skatienu, un mēs sapratain viens otru bez vārdiem. Viņš padzina sānis mānus zirgus, es viņējos, un mēs nošāvām tos līdz pēdējam, bet nelietis, kas bija nomaitājis piecdesmit zirgu, lādēja mūs, līdz aizsmaka. Tas cilvēks, ar kuru es noslēdzu asinsbrālību ceļojumā pa Beigto Zirgu Taku…

— Skaidrs, tas vīrs bija Džons Rendolfs, — sāji iesmējās Laimīgais, pabeigdams iesākto teikumu.

Erijs palocīja galvu un noteica:

— Labi, ka sapratāt.

— Esmu gatavs, — Laimīgais sacīja, un viņa seja atkal bija kļuvusi drūma. — Rīkojieties, bet ātri.

Erijs Brems piecēlās.

— Es visu mūžu esmu ticējis dievam. Ticu, ka viņš ir taisnīgs. Ticu, ka šaja brīdī viņš noraugās uz mums un izšķir mūsu likteni. Ticu, ka viņš vēlas, lai mana labā roka piepilda viņa gribu. Mana ticība ir tik nešaubīga, ka gribu, lai mums cīņā būtu vienādi noteikumi un pats visuvarenais izspriestu taisnu tiesu.

Laimīgajam sirds priekā salēcās. Viņam nebija nekādas lielās jēgas par Erija dievu, bet viņš ticēja Nejaušībai, un Nejaušība bija viņam labvēlīga kopš tā vakara, kad viņš bēga gar krastmalu un pa sniega klajumu.

— Bet mums ir tikai viens ierocis, — viņš iebilda.

— Šausim pēc kārtas, — Erijs atbildēja un tūliņ izvilka un pārbaudīja La Perla kolta veltni.

— Kuram jāšauj pirmajam, to lai izšķir kārtis!

Laimīgajam asinīs jau kaisa spēlmaņa prieks, un, kad

Erijs pamāja, viņš nekavējoties izvilka no kabatas kāršu kavu. Šoreiz Nejaušība viņu nepametīs kaunā! Domādams par laimes atgriešanos, viņš izmeta kārtis, lai redzētu, kam jādala, un nodrebēja priekā, ieraudzīdams, ka jādala viņam. Viņš sajauca un izdalīja kārtis. Erijs atklāja pīķa kalpu. Viņi sāka spēlēt. Erijam nebija neviena trumpja, bet Laimīgajam — dūzis un divnieks. Lielā dzīve viņam atkal šķita ļoti tuvu, kad viņi nomēroja piecdesmit soļus.

— Ja dievs novērsīs savu vaigu un jūs mani nošausiet, suņi un viss pārējais pieder jums. Manā kabatā jūs atradīsiet parakstītu pardošanas apliecinājumu, — Erijs sacīja, nostājies nomērotās takas galā, un, pavērsis platās krūtis pret pretinieku, raudzījās tam tieši acīs.

Laimīgais atvairīja vīziju par saules apmirdzētu okeānu un notēmēja. Viņš to darīja ļoti rūpīgi. Divas reizes viņš nolaida roku, kad pavasara vēja brāzma sašūpoja priedes. Bet trešo reizi viņš nolaidās uz ceļgala, satvēra revolveri cieši abās rokās un izšāva.

Erijs pasviedās sānis, pameta rokas gaisā, mirkli grīļojās, tad sabruka sniegā. Bet Laimīgais saprata, ka aizšāvis garām sirdij, citādi pretinieks nebūtu ne soli paspēris.

Kad Erijs, pārvarējis sāpes, grīļojoties piecēlās kājās un prasīja revolveri, Laimīgajam prāts nesās izšaut vēlreiz. Taču viņš šo domu tūliņ atmeta. Nejaušība viņam līdz šim bija labvēlīga, un, ja viņš tagad mēģinās blēdīties, pašam vēlāk vajadzēs dārgi samaksāt. Nē, viņš spēlēs godīgi. Turklāt Erijs ir tā ievainots, ka nespēs noturēt smago koltu pietiekami ilgi, lai pamatīgi notēmētu.

— Kur nu ir jūsu dievs? — viņš zobgalīgi noprasīja, pasniegdams ievainotajam ieroci.

Erijs atbildēja:

— Dievs vēl nav runājis. Sagatavojieties dzirdēt viņa balsi.

Laimīgais gan nostājās ar seju pret Eriju, tomēr pagrieza krūtis sānis, lai būtu mazāk vietas, kur tēmēt. Erijs grīļojās kā piedzēris, taču ari pagaidīja, līdz vēj- pūta pierimstas. Revolveris bija ļoti smags, un viņš, tāpat kā Laimīgais, šaubījās, vai spēs to noturēt. Bet viņš tomēr turēja to virs galvas paceltā rokā, tad lēnām laida roku uz priekšu lejup. Mirklī, kad revolvera grauds atradās vienā augstumā ar Laimīgā krūšu kreiso pusi, viņš nospieda gaili. Laimīgais nesakustējās, bet sapnis par brīnišķīgo Sanfrancisko izgaisa un saira, un, kad saules apmirdzētais sniegs acīs satumsa aizvien melnāks, viņš izdvesa pēdējo lāstu Nejaušībai, kas arī šoreiz viņu bija pievīlusi.

Загрузка...