Konas šerifs

KONAS šERIFS

— Gribot negribot jums iepatīkas šis klimats, — teica Kadverts, atbildot manai slavas dziesmai par Konas krastu. — Es atbraucu uz šejieni pirms astoņpadsmit ga­diem, tikko beidzis koledžu. Kopš tā laika neesmu no še­jienes izbraucis, nerunājot, protams, par tām reizēm, kad esmu ciemojies savā dzimtenē. Un es jūs brīdinu: ja kāda vieta zemes virsū jums ir dārga, nekavējieties te pārāk ilgi, citādi šis nostūris liksies vēl dārgāks.

Mēs nupat bijām paēduši pusdienas plašā terasē, kas bija pavērsta pret ziemeļiem, lai gan novietojumam tādā jaukā klimatā nav nekādas nozīmes.

Sveces nodzēsa, un baltās drānās ģērbies slaids japānis kā spoks parādījās sudrabainajā mēness gaismā, pasniedza mums cigārus un izgaisa bungalo tumsā. Es skatījos caur banānu un lchua koku lapotni lejup, kur tūkstoš pēdu zemāk aiz guaijavas brikšņiem pletās mierīgā jūra. Ve­selu nedeļu, kopš biju izkāpis krastā no nelielā kabotāžas kuģīša, es dzīvoju pie Kadverta, un šajā laikā vējš ne reizi nebija sagrumbojis rāmo ūdens virsmu. Tiesa, bija atskrējušas pūsmas, bet tās bija vismaigākās dvesmas, kas jebkad vasarā pieredzētas salās. Tās nevarēja saukt par vēju: tās bija nopūtas — garas, smaržīgas nopūtas, ko, atelpai ļaudamās, izdvesa pasaule.

— Lotosu zeme, — es teicu.

— Kur diena ir līdzīga dienai un katra diena ir kā pa­radīze, — atbildēja Kadverts. — Nekad nekas nenotiek. Nav pārāk karsts, nav pārāk auksts. Vienmēr ir tieši tā, kā vajag. Vai esat ievērojis, kā jūra un zeme elpo pēc kārtas?

Es patiešām biju pamanījis šo tīkamo, ritmisko elpu. Katru rītu vēroju, kā jūras vējiņš, pie krasta sacēlies un maigi apdvesis zemi ar ozonu, atgriežas jūrā. Rotaļāda­mies virs jūras, tas viegli satumsināja ūdens virsmu, un visur bija redzamas garas joslas, kurām vēsmas kaprīzie skūpsti lika pārvietoties, ņirbēt un mainīties. Bet katru vakaru es vēroju, kā jūras elpa sastingst dievišķā mierā, un klausījos, kā kafijas kokos un palmās šalc liegā zemes elpa.

— Tā ir mūžīgā klusuma zeme, — es teicu. — Vai te kādreiz pūš vējš? Vai pūš tā pa īstam? Jūs saprotat, ko es domāju.

Kadverts papurināja galvu un norādīja uz austrumiem.

— Kā tas var pūst, ja to apstādina tāda barjera?

Augstu pacēlās Mauna-Kea un Mauna-Loa kalnu mil­zeņi, it kā aizsedzot pusi zvaigžņotās debess. Divarpus jūdžu virs mūsu galvas slējās to galotnes, klātas ar sniegu, ko tropu saule nebija spējusi izkausēt.

— Lieku galvu ķīlā, ka trīsdesmit jūdzes no šejienes tieši šobrīd pūš vējš ar četrdesmit jūdžu ātrumu stundā.

Es neticīgi pasmaidīju.

Kadverts piegāja pie telefona uz terases. Viņš izsauca vispirms Vaimeu, Kohalu un Hamakuu. No sarunas fragmentiem sapratu, ka vējš pūš. «Pamatīgi uzpūš un norimst, jā?… Un cik ilgi?… Tikai nedēļu?… Hallo, Eib, tas esat jūs? … Jā, jā … Jūs tomēr stādīsiet kafi­jas kokus Hamakuas krastā… Ejiet kārties ar saviem vējžogiem! Jums vajadzētu redzēt manus kokus!»

— Vētra, — viņš sacīja, pakārdams klausuli un pa­griezdamies pret mani. — Es vienmēr izjokoju Eibu par viņa kafiju. Viņa plantācijas aizņem piecsimt akru, un viņš taisa brīnumus ar saviem vējžogiem, bet, kā saknes noturas zemē, — tas ir pāri manai saprašanai. Vai pūš? No Hamakuas puses pastāvīgi pūš. Kohala ziņo, ka šo­neris ar dubultrifiem kuļas pa kanālu starp Havaju sa­lām un Maui un ka tam iet smagi.

— Grūti iedomāties, — es nedroši teicu. — Vai tie­šām kaut vēsmiņa nevar pa kādu apkārtceļu atkļūt līdz šejienei?

— Ne mazākā vēsmiņa. Mūsu zemes vējam ar to nav nekāda sakara, jo tas sākas šaipus Mauna-Kea un Mauna- Loa. Redzat, zeme izstaro siltumu ātrāk nekā jūra, un tādējādi naktī zeme apdveš jūru ar savu elpu. Dienā zeme sasilst vairāk nekā jūra, un tad jūra apdveš zemi… Klausieties! Ceļas zemes elpa, kalnu vējš.

Es dzirdēju, kā tas tuvodamies liegi šalc kafijas kokos, sakustina palmas un nopūšas cukurniedrēs. Uz terases vēl klusums. Un tad bija klāt pirmā kalnu vēja pūsma, vāji aromātiska, pikanta un tīkami vēsa, vēsa kā zīds, kā vīns — tik vēsa, cik vēss var būt vienīgi Konas kalnu vējš.

— Jūs brīnāties, ka pirms astoņpadsmit gadiem es iemīlējos Konā? — jautāja Kadverts. — Tagad es vairs nespētu aizbraukt no šejienes. Es laikam nomirtu. Tas būtu briesmīgi. Bija vēl viens cilvēks, kas mīlēja Konu tāpat kā es. Manuprāt, viņš mīlēja to vēl vairāk, tāpēc ka bija dzimis Konas piekrastē. Viņš bija dižs cilvēks, mans labākais draugs, vairāk nekā brālis man. Bet viņš aizbrauca un nav miris.

— Mīlestība? — es apvaicājos. — Sieviete?

Kadverts papurināja galvu.

— Viņš arī neatgriezīsies, lai gan viņa sirds paliks te līdz pašai nāvei.

Kadverts apklusa un paskatījās lejup uz piekrastes ugunīm. Es klusēdams smēķēju un gaidīju.

— Viņš jau bija iemīlējies … savā sievā. Bez tam vi­ņam bija trīs bērni — un viņš tos mīlēja. Tagad viņi dzīvo Honolulu. Zēns stājas iekšā koledžā.

— Kāda pārsteidzīga rīcība? — es pēc brīža nepacie­tīgi jautāju.

Viņš atkal papurināja galvu.

— Viņš neko noziedzīgu nebija izdarījis, un viņu ne­kādās noziedzībās neapsūdzēja. Viņš bija Konas šerifs.

— Jūs gribat būt paradoksāls, — es teicu.

— Tā laikam gan izklausās, — viņš piekrita. — Tā ir īsta sodība.

Kadverts brīdi pētīgi skatījās uz mani, tad pēkšņi sāka stāstīt:

— Viņš bija spitālīgais. Nē, tā viņam nebija iedzimta, nevienam tā nav iedzimta. Viņš saslima ar spitālību. Šis cilvēks… Bet vai nav vienalga? Viņu sauca Laits Gre- gorijs. Katrs kamai zina šo stāstu. Viņš bija dzimis ame­rikānis, bet augumā līdzinājās veco Havaju salu virsai­šiem. Viņš bija sešas pēdas un trīs collas garš, bez drē­bēm svēra divsimt divdesmit mārciņas — vieni muskuļi un kauli, ne unces tauku. Viņš bija stiprākais cilvēks, ko es savā mūžā esmu redzējis, atlēts, milzis, dievs. Mans draugs. Un viņa sirds un dvēsele bija tikpat skaistas kā ķermenis.

Interesanti, ko jūs darītu, ieraugot savu draugu, savu brāli uz slidenas bezdibeņa malas. Viņš slīd, slīd, bet jūs nekādi nevarat viņam palīdzēt. Tieši tā bija. Es neko nevarēju darīt. Es redzēju, ka tas tuvojas, un neko ne­varēju darīt. Mans dievs, ko lai es būtu darījis? Slimība bija uzlikusi viņam uz pieres ļaunu un neapstrīdamu zīmi. Neviens cits to neredzēja. Es vienīgais to redzēju — laikam tāpēc, ka mīlēju viņu. Es neticēju savām acīm. Tas bija pārāk briesmīgi. Un tomēr šī zīme bija viņam uz pieres, uz ausīm. Es pamanīju, ka viņam piepamst ausu ļipiņas — pavisam nedaudz. Vēroju mēnešiem ilgi. Par spīti visam, cerēju, bet tad kļuva tumšāka āda starp uzacīm — parādījās tumšs plankumiņš, gluži kā viegls iedegums. Es arī būtu noturējis to par iedegumu, bet tas it kā neredzami spīdēja, brīdi paspīdēja un nodzisa. Mē­ģināju iestāstīt sev, ka tas ir iedegums, taču man ne­izdevās. Es zināju, ko tas nozīmē. Es vienīgais to redzēju. Neviens cits to nebija pamanījis, tikai Stīvens Kaluns, bet to es uzzināju vēlāk. Redzēju, ka tās tuvojas — no­lādētās, neaprakstāmās šausmas, bet atraidīju domas par nākotni. Man bija bail. Es nespēju domāt. Un naktīs rau­dāju.

Viņš bija mans draugs. Mēs kopā ķērām haizivis Niihauā. Dzināmies pakaļ savvaļas lopiem Mauna-Kea un Mauna-Loa. Iejājām zirgus un iededzinājām zīmes vēr­šiem Kartera rančo. Medījām kazas Haleakalā. Viņš mā­cīja man nirt un vizināties bangās ar dēli, kamēr es kļuvu gandrīz tikpat veikls kā viņš, bet viņš bija veik­lāks par kuru katru kanaku. Es redzēju, kā viņš ienirst piecpadsmit asu dziļumā un paliek zem ūdens divas mi­nūtes. Viņš bija amfībija un kalnietis. Viņš rāpās pa tā­dām takām, pa kurām uzdrošinājās kāpaļāt tikai kalnu kazas. Viņš nebaidījās ne no paša velna. Viņš atradās uz «Lugas», kas cieta avāriju, un nopeldēja trīsdesmit jūdzes trīsdesmit sešās stundās pa nemierīgu jūru. Viņš sveiks un vesels iznāca no briesmīgiem viļņiem, kas jūs un mani pārvērstu receklī. Viņš bija dižens cilvēks, cil­vēks dievs. Mēs izgājām cauri revolūcijas ugunīm. Mēs abi bijām romantiski monarhisti. Viņu divreiz ievainoja, viņam piesprieda nāves sodu. Viņš bija pārāk dižens cil­vēks, lai republikāņi viņu nogalinātu. Viņš tikai smējās par tiem. Vēlāk, parādot pienācīgo godu, viņu iecēla par Konas šerifu. Viņš bija vienkāršs cilvēks, liels bērns, kas nekad nekļuva pieaudzis. Viņa domu gaita nebija sarež­ģīta. Šis process viņam ritēja bez samešanās un novir­zēm. Viņš gāja taisni uz mērķi, un viņa mērķi vienmēr bija vienkārši.

Šis cilvēks bija sangviniķis. Es neesmu pazinis otru tik paļāvīgu, apmierinātu un laimīgu cilvēku. Viņš neko neprasīja no dzīves. Viņam vairs nebija ko vēlēties, jo dzīve neko nebija palikusi viņam parādā. Dzīve viņam bija samaksājusi pilnā mērā, skaidrā naudā un vēl avansā. Ko tad viņš vēl varēja vēlēties, ja jau bija saņē­mis šo lielisko ķermeni, dzelzs veselību, imunitāti pret visām parastajām slimībām un kautro, tīro dvēseli? Fi­ziski viņš bija pati pilnība. Savu mūžu viņš nebija sli­mojis. Viņš nezināja, kas ir galvas sāpes. Kad man sā­pēja galva, viņš skatījās uz mani neizpratnē, un man nāca smiekli par viņa neveiklajiem mēģinājumiem just līdzi. Viņš nesaprata, ko tādas galvas sāpes vispār no­zīmē, nespēja saprast. Sangviniķis! Nav nekāds brīnums. Vai tad viņš, apveltīts ar tādu ārkārtīgu dzīvīgumu un neiedomājami lielisku veselību, varēja būt citāds?

Minēšu tikai vienu piemēru, lai parādītu jums, kā viņš ticēja savai brīnišķajai zvaigznei1 un kā šī ticība attais­nojās. Viņš vēl bija jauneklis — mēs tikko bijām satiku­šies, — kad apsēdās spēlēt pokeru Vailuku. Spēlmaņu vidū bija kāds dūšīgs vācietis, vārdā Šulcs, kas spēlēja rupji un pašpārliecināti. Vācietim veicās, un viņš bija kļuvis pilnīgi neciešams, kad Laits Gregorijs nolēma iz­mēģināt roku. Pirmais likmes lielumu pieteica šulcs. Laits, tāpat kā pārējie, pievienojās, bet Šulcs piespieda visus pasēt, visus, tikai ne Laitu. Viņam nepatika vācieša tonis, un viņš paaugstināja likmi. Šulcs savukārt paaugstināja, bet Laits neatpalika. Tā viņi turpināja spēli, te viens, te otrs paaugstinādams likmi. Likmes bija augstas. Bet vai jūs zināt, kādas kārtis bija Laitam? Divi karaļi un trīs mazie kreiči. Tas nebija pokers. Laits nespēlēja pokeru, viņš spēlēja savu optimismu. Viņš nezināja, kādas kārtis ir Šulcam, bet paaugstināja un paaugstināja likmi, ka­mēr Šulcs iekaucās, bet Šulcam bija rokā trīs dūži. Padomājiet tik, cilvēks ar pāris karaļiem piespiež trīs dūžus taisīt piepirkumu!

Jā, Šulcs pieprasīja divas kārtis. Dalīja otrs vācietis, turklāt Šulca draugs. Tobrīd Laits jau zināja, ka spēlē pret trim vienādām kārtīm. Un ko viņš darīja? Ko jūs būtu darījis? Protams, paceltu trīs kārtis un atstātu abus karaļus. Bet Laits rīkojās citādi. Viņš spēlēja optimismu.

Viņš nometa karaļus, atstāja trīs mazos kreičus un pie- pirka divas kārtis. Viņš pat nepaskatījās uz tām. Viņš skatījās uz Šulcu, gaidīdams, kad tas pieteiks likmi, un Šulcs pieteica arī pamatīgu. Tā kā vācietim bija trīs dūži, viņš zināja, ka uzvarēs Laitu. Laitam gan rokā bija trīs vienādas kārtis, tomēr tām katrā ziņā vajadzēja būt ma­zākām par dūžiem. Nabaga Šulcs! Viņa spriedumi bija pilnīgi pareizi. Maldīgs bija secinājums, ka Laits spēlē pokeru. Piecas minūtes viņi paaugstināja likmi, līdz bei­dzot Šulca pārliecība sāka gaist. Bet Laits līdz šim ne­bija paskatījies uz savām piepirkuma kārtīm, un Šulcs to zināja. Es redzēju, ka viņš domā, tad atdzīvojas un atkal lielīgi paaugstina likmi. Beidzot vācietis neizturēja sa­sprindzinājumu.

«Pagaidiet, Gregorij,» viņš beidzot ierunājās. «Esmu jūs apspēlējis no paša sākuma. Man nav vajadzīga jūsu nauda. Man rokā ir …»

«Vienalga, kas jums ir,» Laits viņu pārtrauca. «Jūs ne­zināt, kas man rokā. Es apskatīšos.»

Viņš paskatījās un paaugstināja likmi par simts dolā­riem. Tad viņi no jauna sāka pēc kārtas paaugstināt likmi. Beidzot Šulcs piekāpās, pacēla un atklāja savus trīs dūžus. Laits parādīja savas piecas kārtis. Tās visas bija melnas. Viņš bija piepircis vēl divus kreičus. Zināt, viņš bija sabojājis Šulcam nervus, vācietis vairs nevarēja spēlēt pokeru. Tā viņš vairs nekad nespēlēja. Viņam zuda pārliecība, un viņš kļuva nedrošs.

«Bet kā tu to dabūji gatavu?» es vēlāk jautāju Lai­tam. «Piepērkot divas kārtis, tu taču zināji, ka paspēlēsi. Turklāt tu ne reizi nepaskatījies uz savu piepirkumu.»

«Man nebija ko skatīties,» Laits atbildēja. «Es zināju, ka tur ir divi kreiči. Citādi nevarēja būt. Tu domāji, ka es ļaušu, lai tas resnais vācietis mani apspēlē? Tas ne­bija iespējams! Es neesmu no tiem, kurus var apspēlēt. Man vajadzēja uzvarēt. Zini, es būtu juties pārsteigts vairāk par visiem, ja man nebūtu bijuši kreiči.»

Tāds bija Laits, un varbūt šis gadījums palīdzēs jums novērtēt viņa bezgalīgo optimismu. Laits uzskatīja, ka viņam pienākas gūt sekmes un dzīvot bez bēdu. Un šajā gadījumā, tāpat kā desmit tūkstošos citu, viņš atrada apstiprinājumu šai pārliecībai. Viņš patiešām arī guva sekmes un dzīvoja bez bēdu. Lūk, kāpēc viņš ne no kā nebaidījās! Ar viņu nekas nevarēja notikt. Viņš to zināja, tāpēc ka līdz šim ar viņu nekas nebija noticis. Toreiz, kad nogrima «Luga» un Laits nopeldēja trīsdesmit jūdzes, viņš pavadīja ūdenī divas naktis un vienu dienu. Un visu šo briesmīgo laiku viņš ne reizi nebija zaudējis cerību, ne reizi nebija šaubījies, ka izglābsies. Viņš zināja, ka sasniegs zemi. Viņš pats man to teica, un es zināju, ka tā ir taisnība.

Tāds bija Laits Gregorijs. Pavisam cita kaluma cilvēks nekā parastie mirstīgie. Viņš bija augstāka būtne, ko ne­skāra parastās slimības un likstas. Viņš dabūja visu, ko gribēja. Sievu, skaistuli no Karuteru ģimenes, viņš atka­roja kādam ducim sāncenšu. Viņa apmetās uz dzīvi pie Laita un kjuva par labāko sievu pasaulē. Viņš gribēja dēlu un dabūja. Viņš gribēja meitu un otru dēlu un da­būja arī. Un bērni bija bez jebkādas vainas un trūku­miem, ar krūškurvjiem kā mazām mučelēm; viņi bija man­tojuši tēva veselību un spēku.

Un tad notika nelaime. Viņam bija uzspiesta zvēra zīme. Es vēroju viņu kādu gadu. Man sirds plīsa pušu. Bet viņš to nezināja, un arī nevienam citam tas nenāca prātā, vienīgi tam nolādētajam hapa-haole Stīvenam Ka- lunam. Viņš to zināja, bet man nebija ne jausmas, ka viņš zina. Ak jā, zināja arī ārsts Strovbridžs! Viņš bija apgabala ārsts un uzreiz pamanīja spitālības pazīmes. Redzat, viņa pienākums bija arī apskatīt aizdomās turē­tos un nosūtīt tos uz pieņemšanas staciju Honolulu. Arī Stīvens Kaluna bija ievingrinājis aci spitālīgo noteikšanā. Slimība plosījās viņa ģimenē, četri vai pieci viņa radi­nieki jau bija nosūtīti uz Molokai.

Visa nelaime sākās ar Stīvena Kalunas māsu. Kad viņu sāka turēt aizdomās, bet viņa vēl nebija nonākusi ārsta Strovbridža rokās, brālis aizgādāja viņu kādā klusā vietiņā. Laits bija Konas šerifs, un viņa pienākums bija sameklēt meiteni.

Tovakar mēs visi pulcējāmies Hilo, Neda Ostina bārā. Kad iegājām, Stīvens Kaluna jau bija tur — jau mazlietiņ iedzēris un ķildīgs. Laits smējās par kādu joku — smē­jās veselīgi, laimīgi kā milzīgs puika. Kaluna nievīgi nospļāvās uz grīdas. Laits, tāpat kā visi pārējie, to pa­manīja, bet nelikās zinis par puisi. Kaluna meklēja kašķi. Viņš uzskatīja par personisku apvainojumu Laita cenšanos sameklēt viņa māsu. Viņš visvisādi izrādīja savu neap­mierinātību ar Laita klātbūtni, bet Laits joprojām neli­

kās zinis. Laitam, jādomā, bija viņa drusku žēl, jo šerifa vissmagākais pienākums bija spitālīgo arestēšana. Nav sevišķi patīkami ielauzties kādā mājā un aizvest tēvu, māti vai bērnu, kas nav nodarījis nekā ļauna, bet pēc tam izraidīt viņu mūžīgā trimdā Molokai. Protams, tas ir ne­pieciešams sabiedrības drošībai, un es ticu, ka Laits pir­mais apcietinātu savu paša tēvu, ja vien viņam rastos aizdomas.

Beidzot Kaluna izgrūda:

«Paklausieties, Gregorij, jūs domājat, ka dabūsiet rokā Kalaniveo, bet jums nekas neiznāks!»

Kalaniveo bija viņa māsa. Izdzirdējis savu vārdu, Laits palūkojās uz viņu, bet neatbildēja. Kaluna lēca no ādas ārā. Viņš nepārtraukti uzkurināja sevi.

«Zināt, es jums kaut ko pateikšu,» viņš kliedza. «Jūs pats nokļūsiet Molokai ātrāk nekā aizdabūsiet uz turieni Kalaniveo! Es pateikšu, kas jūs esat. Jums nav tiesību atrasties godīgu cilvēku sabiedrībā. Jūs esat sacēlis baigu kņadu, pārlieku pļāpādams par savu pienākumu, vai tā nav? Jūs esat daudzus spitālīgos nosūtījis uz Molokai, visu laiku zinādams, ka jums pašam tur ir vieta.»

Ne reizi vien biju redzējis Laitu sadusmotu, bet tik pārskaitušos kā toreiz — nekad. Ar spitālību, kā jūs zināt, pie mums nejoko. Vienā lēcienā Laits bija klāt Kalunam, sagrāba viņu aiz kakla un norāva no krēsla. Šerifs nikni purināja viņu, tā ka jauktenim zobi sāka klabēt.

«Ko tu gribēji teikt»? Laits jautāja. «Klāj vaļā, citādi es no tevis izspiedīšu patiesību!»

Kā jūs zināt, Rietumos ir kāda frāze, kas izrunājama ar smaidu. Tāpat ir pie mums salās, tikai mūsu frāze attiecas uz spitālību. Lai nu kāds bija Kaluna, bet gļēvulis gan viņš nebija. Līdzko Laits atlaida vaļīgāk roku, Ka­luna atbildēja:

«Es pateikšu tev taisnību. Tu pats esi spitālīgais.»

Laits negaidot nogrūda jaukteni sāniski uz krēsla, ne­nodarot viņam nekādu ļaunumu, un sāka no visas sirds smieties. Taču viņš smējās viens un, pamanījis to, pār­laida acis mums visiem. Es piegāju pie Laita un raudzīju aizvest viņu prom, bet viņš nepievērsa man uzmanību. Viņš kā apburts skatījās uz Kalunu, kas ātri, nervozi ber­zēja sev kaklu, it kā lai dabūtu nost sērgu, ko bija at­

stājuši žņaudzēja pirksti. Šīs kustības bija neapzinātas, īstas.

Laits atkal pārlaida acis mums visiem, lēni noskatī­dams visus pēc kārtas.

«Ak mans dievs, zēni! Ak mans dievs!» viņš teica.

Viņš nevis izrunāja, bet drīzāk izdvesa šos vārdus aiz­smakušā, baiļu un šausmu pārņemtā balsī. Bailes aiz­žņaudza Laitam rīkli, bet es domāju, ka diezin vai viņš līdz šim ir pazinis bailes.

Beidzot viņa bezgalīgais optimisms guva virsroku, un viņš atkal iesmējās.

«Lielisks joks, vienalga, kas to būtu izdomājis,» viņš sacīja. «Iedzeršana uz mana rēķina. Man uz brīdi dūša saskrēja papēžos. Bet, zēni, neatkārtojiet to ne ar vienu! Tas ir par daudz nopietni. Ticiet man, šajā brīdī es miru tūkstoš reižu. Man ienāca prātā sieva, bērni un…»

Viņam aizlūza balss, un jauktenis, kas vēl aizvien ber­zēja kaklu, novērsa acis. Viņš bija apmulsis un norai­zējies.

«Džon,» Laits sacīja, pagriezdamies pret mani.

Viņa līksmā, dārdošā balss skanēja man ausīs. Tomēr es nespēju atbildēt viņam. Tajā brīdī es riju asaras, tur­klāt zināju, ka no manas sejas visu var nolasīt.

«Džon,» viņš atkārtoja, panākdamies tuvāk.

Viņš uzsauca man bikli, taču baismāks par visiem lie­tuvēniem bija tieši Laita Gregorija balsī saklausāmais biklums.

«Džon, Džon, ko tas nozīmē?» viņš turpināja vēl ne- drošāk. «Tas taču ir joks, vai ne? Džon, še mana roka! Vai tad es sniegtu tev roku, ja būtu spitālīgs? Vai es esmu spitālīgais, Džon?»

Viņš sniedza man roku; un, pie velna vai pie dieva, no kā man bija jābīstas? Laits bija mans draugs. Es sa­tvēru viņa roku, kaut gan sirds man sažņaudzās, redzot viņa seju apskaidrojamies.

«Tas bija tikai joks, Lait,» es teicu. «Mēs gribējām iznest tevi cauri. Bet tev taisnība — tas ir pārāk no­pietni. Mēs vairs tā nedarīsim!»

Šoreiz viņš nesmējās. Viņš smaidīja kā cilvēks, kas pamodies no nelāga sapņa un vēl nav ticis vaļā no smagā iespaida.

«Nu labi,» Laits teica. «Nedariet vairs tā, bet es parū­pēšos par iedzeršanu. Bet man jāatzīstas, ka jūs, zēni, brīdi likāt man pamatīgi trūkties. Paskatieties, kā esmu nosvīdis!»

Viņš nopūtās, norausa sviedrus no pieres un devās pie letes.

«Tas nav joks,» strupi pateica Kaluna.

Es biju gatavs ar acīm nogalināt viņu un jutu, ka tie­šām varētu aizraidīt Kalunu uz viņpasauli. Tomēr es ne­iedrošinājos nedz bilst kādu vārdu, nedz sist. Tas tikai paātrinātu katastrofu, bet es vēl loloju cerību kaut kā novērst to.

«Tas nav joks,» Kaluna atkārtoja. «Jūs esat spitālī­gais, Gregorij, un jums nav tiesību pieskarties pie godīgu cilvēku miesas… pie godīgu cilvēku tīrās miesas!»

Tad Gregorijs saskaitās.

«Tas joks ir aizgājis par tālu! Rimsties, Kaluna, rim­sties, kad tev saka, citādi es tevi iekaustīšu!»

«Vispirms aizejiet uz bakterioloģisko pārbaudi,» Ka­luna atbildēja, «un pēc tam sitiet mani kaut līdz nāvei, ja vēlaties! Paskatieties taču, cilvēk, uz sevi spogulī! Pats redzēsiet. Kuram katram tas redzams. Jums veidojas lauvas seja. Redzat, āda virs acīm kļuvusi tumšāka.»

Laits ielūkojās spogulī, un es pamanīju, ka viņam dreb rokas.

«Es neko neredzu,» viņš beidzot sacīja, tad pagriezās pret hapa-haole. «Tev ir melna sirds, Kaluna. Un es ne­kaunos atzīties, ka tu esi mani nobiedējis tā, kā neviens cilvēks nedrīkst biedēt otru. Es turēšu tevi pie vārda — tūlīt iešu to noskaidrot. Iešu taisni pie doktora Strov- bridža. Bet, kad nākšu atpakaļ, sargies!»

Neskatīdamies uz mums, Laits gāja uz durvju pusi.

«Pagaidi tepat, Džon!» viņš sacīja, redzēdams, ka gra­sos iet līdzi.

Mēs palikām, sastinguši kā rēgi.

«Tas ir taisnība,» sacīja Kaluna. «Gan paši redzēsiet!»

Visi paskatījās uz mani, un es pamāju ar galvu. Harijs Bērnlijs pielika glāzi pie lūpām, bet tūlīt pat nolaida to. Pusi viņš izšļakstīja uz letes. Lūpas viņam drebēja kā bērnam, kas gatavs laist vaļā raudienu. Neds Ostins van­dījās pa ledus kasti. Viņš tur neko nemeklēja un, manu­prāt, diezin vai apjauta, ko dara. Visi klusēja. Harijam Bērnlijam lūpas drebēja vēl vairāk. Pēkšņi viņš, savilcis seju atbaidoši ļaunā grimasē, iegāza Kalunam ar dūri pa seju. Kaluna nepalika parādā. Mēs nemēģinājām viņus izšķirt. Mums būtu vienalga, kaut vai nogalinātu jauk­teni. Kautiņš bija briesmīgs, bet mūs tas neinteresēja. Es pat neatceros, kad Bērnlijs mitējās sist un atļāva na­baga zellim aizrāpot. Mēs bijām pārāk satriekti.

Vēlāk ārsts Strovbridžs man visu izstāstīja. Rakstīdams ziņojumu, viņš aizsēdējies līdz vēlam vakaram, kad viņa kabinetā ienācis Laits. Šerifs jau bijis atguvis savu opti­mismu: ienācis līgodamies un, lai gan vēl mazliet dus­mojies uz Kalunu, tomēr bijis pilnīgi pārliecināts par sevi.

«Ko lai es būtu darījis?» ārsts jautāja man. «Es zi­nāju, ka viņš ir slims. Vairākus mēnešus biju vērojis, kā attīstās slimība. Taču es nespēju atbildēt viņam, ne­spēju pateikt «jā». Jāatzīstas, es neizturēju un sāku rau­dāt. Viņš lūdza izdarīt bakterioloģisko izmeklēšanu. «No­grieziet gabaliņu, dakter,» vienā laidā atkārtoja. «Nogrie­ziet gabaliņu un pārbaudiet!»»

Strovbridža asaras, jādomā, bija pārliecinājušas Laitu. Otrā rītā «Klodīne» izbrauca uz Honolulu. Mēs notvē­rām viņu jau ceļā uz piestātni. Redzat, viņš devās uz Honolulu, lai pats pieteiktos Veselības departamentā. Mēs neko nevarējām izdarīt ar viņu. Pārāk daudzus Laits bija nosūtījis uz Molokai, lai tagad pats izvairītos. Mēs gri­bējām pierunāt viņu braukt uz Japānu, bet viņš negribēja ne dzirdēt.

«Man jāpalieto zālītes,» — tas bija viss, ko viņš teica, un šos vārdus viņš atkārtoja bez gala. Šī doma bija ap­sēdusi viņu.

Laits nokārtoja visas savas darīšanas un no pieņem­šanas stacijas Honolulu devās uz Molokai. Tur viņš ne­jutās labi. Vietējais ārsts mums rakstīja, ka no Laita pāri palikusi ēna. Redzat, viņš bēdājās par sievu un bērniem. Viņš zināja, ka mēs rūpējamies par viņiem, un tomēr viņam bija smagi ap sirdi. Pēc kādiem sešiem mēnešiem es devos uz Molokai. Es sēdēju spoguļstikla vienā pusē, viņš — otrā. Mēs skatījāmies viens uz otru caur stiklu un sarunājāmies pa tādu kā runājamo cauruli. Taču manas pūles bija veltas. Laits bija nolēmis palikt. Veselas čet­ras stundas es mēģināju pārliecināt viņu. Galu galā man vairs nebija spēka — un arī tvaikonis svilpdams jau deva man zīmi.

Tomēr mēs nevarējām samierināties ar to. Pēc trijiem mēnešiem mēs nofraktējām šoneri «Alkione». Tas vadāja kontrabandas opiju un lidoja ar burām kā putns. Tā īpaš­nieks bija kāds skandināvs, kas naudas dēļ bija gatavs uz visu ko, un mēs piedāvājām viņam prāvu summu par braucienu uz Ķīnu. Viņš izbrauca no Sanfrancisko, un pēc dažām dienām mēs izgājām jūrā ar vienmasta burinieku. Tas bija piectonnīgs kuģelis, bet mēs nesāmies pret vēju uz ziemeļaustrumiem ar piecdesmit jūdžu ātrumu. Jūras slimība? Tā mani nekad nebija mocījusi tik briesmīgi. Kad zeme nebija vairs saredzama, mēs satikām «Alkioni» un abi ar Bērnliju pārkāpām uz tās.

Ap vienpadsmitiem vakarā mēs tuvojāmies Molokai. Šo­neris nolikās dreifā, un mēs, ar laivu izbraukuši cauri bangām, ieradāmies Kalavao — vietā, kur, kā jums zi­nāms, miris tēvs Damiens. Tas skandināvs bija īsts tra­kulis. Piekarinājis sev pāris revolveru, viņš nāca mums līdzi. Trijatā šķērsojām pussalu un, nogājuši apmēram divas jūdzes, sasniedzām Kalaupapu. Iedomājieties tikai, nakts melnumā ciematā starp tūkstošiem spitālīgo meklēt vienu cilvēku! Saprotiet, ja saceltu trauksmi, mums būtu beigas. Vieta sveša, tumšs, ka dur vai acī. Izskrēja spi­tālīgo suņi un sāka riet uz mums, bet mēs klupdami malā- mies apkārt, kamēr apmaldījāmies.

Skandināvs atrada izeju. Viņš slāja uz pirmo atšķiru stāvošo māju. Mēs aizslēdzām durvis un iededzām gaismu. Mājā atradās seši spitālīgie. Mēs pamodinājām viņus, un es uzrunāju nelaimīgos vietējā valodā. Man bija vaja­dzīgs kokua. Burtiskā tulkojumā «kokua» nozīmē «pa­līgs», iezemietis, kas neslimo ar spitālību, dzīvo ciematā un saņem no Veselības departamenta algu par to, ka kopj spitālīgos, pārsien viņiem brūces un tamlīdzīgi. Mēs pa­likām mājā, lai neizlaistu no acīm tās iemītniekus, bet skandināvs, paņēmis līdzi vienu no viņiem, devās meklēt kokua. Viņš to arī sadabūja un, draudot ar revolveri, lika viņam sekot. Bet kokua bija puisis uz goda. Kamēr skandināvs sargāja māju, kokua veda Bērnliju un mani pie Laita. Laits dzīvoja viens.

«Es jau tā domāju, ka jūs atnāksiet,» viņš teica. «Ne- skarieties man klāt, Džon! Kā klājas Nedam, Cārlijam un visai mūsu kompānijai? Nu, nekas, pastāstīsiet vēlāk! Tagad esmu gatavs iet jums līdzi. Esmu nodzīvojis te deviņus mēnešus. Kur ir laiva?»

Mēs gājām atpakaļ pēc skandināva. Bet pa to laiku jau bija sacelta trauksme. Mājās bija iededzinātas ugunis, blākšķēja durvis. Bijām norunājuši, ka šausim tikai tādā gadijumā, ja nebūs citas izejas, un, kad mūs aizturēja, laidām darbā dūres un revolveru spalus. Es atgaiņājos no kāda liela tēvaiņa. Viņš mācās virsū kā nelabais, kaut gan es divas reizes biju iegāzis ar dūri viņam pa seju. Mēs saķērāmies, nogāzāmies zemē, vārtījāmies un nelai­dām viens otru vaļā. Viņš jau sāka mani vārēt, kad pēkšņi pieskrēja kāds ar laternu. Tad es ieraudzīju viņa seju. Kā lai apraksta tās šausmas? Tā nebija seja, tie bija zuduši vai zūdoši vaibsti, irstoša dzīva miesa bez deguna, bez lūpām, ar vienu piepampušu, sakropļotu ausi, kas noka­rājās uz pleca. Man aptumšojās prāts. Viņš pievilka mani sev tik cieši klāt, ka viņa auss pieskārās man pie sejas. Tad es zaudēju galvu. Tas bija pārāk briesmīgi. Es sāku sist viņam ar revolveri. Kā tas notika, nezinu, bet, tiklīdz biju atbrīvojies no spitālīgā, viņš iekodās manī ar zo­biem. Mana roka bija pa pusei šajā bezlūpu mutē. Tad es ar revolvera spalu ievilku viņam taisni starp uzacīm — un viņa zobi atlaidās.

Kadverts izstiepa roku, un mēness gaismā es ieraudzīju brūces. Roka izskatījās kā suņa sakosta.

— Vai jūs sabijāties? — es jautāju.

— Sabijos gan. Septiņus gadus es gaidīju. Kā jūs zināt, tik ilgs ir inkubācijas periods. Gaidīju te, Konā, un nesaslimu. Bet šajos septiņos gados nebija nevienas die­nas, nevienas nakts, kad es nebūtu domājis… nebūtu domājis par visu to… — Kadverta balss aprāvās, un viņa skatiens aizslīdēja no mēness gaismas pielietās jū­ras līdz sniegotajām kalnu virsotnēm. — Es nevarēju paciest domu, ka tas viss būtu jāzaudē, ka man nekad vairs nebūtu lemts redzēt Konu. Septiņi gadi! Es nesaslimu. Bet, luk, tāpēc paliku vecpuisī. Es biju saderinājies, bet neuzdrīkstējos precēties, kamēr šaubas nebija izklīdinātas. Viņa to nesaprata. Aizbrauca uz Savienotajām Valstīm un apprecējās. Kopš tā laika neesmu viņu vairs redzējis.

Līdzko biju ticis vaļā no spitālīgā policista, kļuva dzir­dama pakavu klaboņa, it kā uzbruktu kavalērija. Tur drā­zās skandināvs. Viņš bija nobijies no jezgas un piespiedis tos sasodītos apsargājamos spitālīgos apseglot četrus zir­gus. Mēs bijām gatavi sekot viņam. Laits bija izrēķinā­jies ar trijiem kokua, bet pēc tam mēs atpestījām Bērn- liju no diviem. Ap to laiku viss ciemats jau vārījās, bet, kad mēs laidām ļekas vaļā, kāds sāka bliezt mums virsū no vinčestra. Tas droši vien bija Džeks Makvejs, Molokai vecākais uzraugs.

Tas tik bija jājiens! Spitālīgo zirgi, spitālīgo segli, spi­tālīgo iemaukti, necaurredzama tumsa, ložu žvindzoņa un diezgan draņķīgs ceļš. Turklāt skandināvam bija nevis zirgs, bet mūlis — un viņš nemaz neprata jāt. Mēs to­mēr nokļuvām līdz laivai un, irdamies prom, dzirdējām, ka lejup pa nogāzi no Kalaupapas aulekšo zirgi.

Jūs braucat uz Sanhaju. Iegriezieties pie Laita Grego- rija. Viņš strādā tur kādā vācu firmā. Uzaiciniet viņu pusdienās. Pasūtiet vīnu. Dodiet viņam visu to labāko, bet neļaujiet viņam ne par ko maksāt. Rēķinu atsūtiet man. Viņa sieva un bērni dzīvo Honolulu, un nauda vajadzīga viņiem. Es zinu to. Algas lielāko daļu Laits sūta viņiem, bet pats dzīvo kā vientuļnieks. Un pastāstiet viņam par Konu. Tai pieder viņa sirds. Izstāstiet viņam visu, ko zi­nāt par Konu.

[1] terase, veranda.

[2] midčips — platforma, kas savieno galvenā klāja daļas.