Koralīna

Nils Geimens

Koralīna

.

KORALĪNA ATRADA ŠĪS DURVIS īsu laiciņu pēc tam, kad viņi bija pārcēlušies uz šo namu.

Māja bija krietni veca zem jumta tai bija mansards un zem zemes pagrabs, bet pamatīgi aizaugušajā dārzā auga milzum lieli koki.

Koralīnas ģimenei piederēja tikai daļa no šī nama, jo tas bija pārmēru liels.

Vecajā namā bija apmetušies arī citi iemītnieki.

Mis Spinka un mis Forsibla mitinājās dzīvoklī pir­majā stāvā tieši zem Koralīnas. Abas bija vecas un apaļīgas, un kopā ar viņām mita vairāki paveci skotu terjeri, kurus sauca Heimišs, Endrū, Džoks un tamlī­dzīgi. Mis Spinka un mis Forsibla bija izbijušas aktri­ses, kā mis Spinka paziņoja Koralīnai, jau pirmoreiz viņu satiekot.

- Saproti, Karolīn, ieteicās mis Spinka, aplami iz­runājot Koralīnas vārdu, savulaik mēs abas ar mis Forsiblu bijām slavenas aktrises. Mīļumiņ, mēs uzstā­jāmies rampas gaismā, tā gan. Paklau, neļauj Heimišam ēst augļu tortīti, citādi viņam visu nakti sāpēs

vēderiņš.

»

- Mans vārds ir Koralīna. Nevis Karolīna, bet Koralīna, meitene iebilda.

Jumta dzīvoklī virs Koralīnas bija apmeties savāds večuks ar lielām ūsām. Večuks Koralīnai stāstīja, ka dresē peles cirka izrādēm. Viņš nevienam neļaujot tās apskatīt.

- Kādu dienu, Karolīnīt, kad viņas būs pietiekami trenējušās, visa pasaule varēs ieraudzīt mana peļu cirka brīnumus. Tu jautāji, kāpēc to nevar redzēt jau tagad. Tu taču tā jautāji, vai ne?

- Nejautāju vis, klusi noteica Koralīna. Es tikai lūdzu nesaukt mani par Karolīnu. Mans vārds ir Ko­ralīna.

- Iemesls, kāpēc tagad nevar apskatīt peļu cirku, paskaidroja večuks no augšējā stāva, ir tāds, ka peles tam vēl nav pietiekami gatavas. Turklāt viņas atsakās spēlēt dziesmas, ko esmu viņām sakomponējis. Tām visām melodija ir šāda: "Umpā-umpapā," bet baltās peles spēlē tikai: "Tūdltūdl-dū." Man šķiet, ka būs jā­sāk barot viņām citas siera šķirnes.

Koralīna neticēja, ka večukam ir peļu cirks, bet no­sprieda, ka viņš to vienkārši izdomājis.

Jau nākamajā dienā pēc Jurģiem Koralīna devās iz­pētīt apkārtni.

Vispirms viņa apskatīja dārzu. Tas bija varen liels: tālākajā galā pletās vecs tenisa korts, bet neviens no nama iemītniekiem tenisu nespēlēja. Žogā ap kortu bija caurumi, un tenisa tīkls jau bija satrunējis. Vecais rožu dārziņš bija pilns ar panīkušiem, kukaiņu saēs­tiem rožu krūmiem. Vēl tur bija akmenājs ar vieniem vienīgiem akmeņiem un "raganu aplis", ko veidoja brūnas, ļumīgas suņusēnes, kas pretīgi oda, ja uz tām nejauši uzkāpa.

Dārzā bija arī aka. Jau pirmajā dienā, kad Koralīnas ģimene ievācās šajā namā, mis Spinka un mis Forsibla ar īpašu uzsvaru pavēstīja meitenei, cik tā ir bīstama, un piekodināja nekādā ziņā neiet tai par tuvu. Tā nu Koralīna devās izpētīt aku, lai zinātu, kur tā atrodas, un lai pienācīgi varētu neiet tai par tuvu.

Aku viņa uzgāja trešajā dienā aizaugušā pļaviņā pie tenisa korta aiz koku skupsnas tas bija pazems ķie­ģeļu gredzens, gandrīz neredzams augstajā zālē. Aka bija pārklāta ar dēļiem, lai neviens tajā neiekristu. Vienā dēlī bija mazs caurums, un Koralīna visu pēc­pusdienu meta tajā oļus un ozolzīles, gaidot un skai­tot, līdz izdzirdēja "plunkš", kad tie tālu lejā iekrita ūdenī.

Koralīna pētīja, vai apkārtnē nav zvēriņu. Viņa at­rada ezi un čūskas ādu (bet bez čūskas), un akmeni, kas izskatījās pēc vardes, un krupi, kas izskatījās pēc akmens.

Tur bija arī augstprātīgs melns kaķis, kas sēdēja uz sētas un kokos un vēroja viņu, taču, līdzko meitene pienāca tuvāk, lai paspēlētos, tūlīt pat lavījās prom.

Tā Koralīna aizvadīja pirmās divas nedēļas šajā namā pētot dārzu un apkārtni.

Māte ēdienreizēs lika viņai nākt iekšā. Vēl Koralīnai bija jāatceras, ka pirms iešanas ārā silti jāsaģērbjas, jo togad bija ļoti auksta vasara; bet viņa tomēr gāja ārā un katru dienu pētīja, līdz kādudien sāka stipri līt un Koralīnai bija jāpaliek istabā.

- Kas man tagad jādara? Koralīna vaicāja.

- Palasi kādu grāmatu, māte ieteica. Paskaties video. Paspēlējies ar lellēm. Aizej un pakaitini mis Spinku vai mis Forsiblu, vai večuku no augšējā stāva.

- Nē, Koralīna bilda, es negribu darīt neko no tā. Es gribu pētīt.

- Atklāti sakot, man vienalga, ko tu dari, māte atteica, kamēr viss ir kārtībā.

Koralīna piegāja pie loga un skatījās, kā līst. Šis ne­bija tāds lietus, kurā var iet ārā, tas bija slīpais lie­tus, kas gāzās no debesīm un skaļi plīkšķēja, atsitoties pret zemi. Tas bija lietus ar noteiktu uzdevumu, un pašlaik tas darbojās, lai pārvērstu dārzu par dubļainu dūksti.

Koralīna jau bija noskatījusies visas videokasetes. Viņai bija apnikušas rotaļlietas, un viņa bija izlasījusi visas savas grāmatas.

Meitene ieslēdza televizoru, pārslēdza no viena ka­nāla uz nākamo, bet tur bija tikai vīrieši uzvalkos, kas runāja par biržas stāvokli, un viktorīnas. Beidzot viņa tomēr atrada, ko skatīties: tā bija otrā daļa no dabas programmas par dzīvnieku aizsargkrāsām. Viņa re­dzēja zvērus, putnus, kukaiņus, kas maskējoties iz­skatījās pēc lapām, zariņiem vai citiem dzīvniekiem, lai izbēgtu no ienaidniekiem. Koralīnai tas ļoti patika, bet pārraide diemžēl drīz beidzās, un tai sekoja sižets par konditorejas fabriku.

Bija laiks parunāties ar tēvu.

Tēvs bija mājās. Koralīnas vecāku darbs bija saistīts ar datoriem, un tas nozīmēja, ka viņi lielu daļu laika pavadīja mājās. Viņiem katram bija savs kabinets.

- Cau, Koralīna, tēvs noteica, nepaskatījies uz meitu, kad viņa ienāca istabā.

- Uf, Koralīna bilda, ārā līst.

- Aha, atbildēja tēvs. Līst kā no spaiņa.

- Nē, Koralīna atteica, vienkārši līst. Vai es varu iziet laukā?

- Un ko saka mamma?

- Mamma saka: "Tu neiesi ārā šādā laikā, Koralīna Džounsa."

- Nu tad ne.

- Bet es gribu pētīt.

- Izpēti dzīvokli, tēvs ierosināja. Re, te ir papīrs un pildspalva. Saskaiti visas durvis un logus. Saskaiti visas lietas, kas ir zilā krāsā. Sarīko ekspedīciju, lai atrastu boileru. Un ļauj man mierīgi strādāt.

- Vai drīkstu ieiet viesistabā? Viesistabā bija no­vietotas dārgās (un neērtās) mēbeles, ko pēc nāves viņiem bija atstājusi Koralīnas vecmāmiņa. Meitenei nebija atļauts tur ieiet. Neviens tur negāja iekšā. Tā bija domāta īpašiem gadījumiem.

- Ja nesataisīsi nekārtību. Un neko tur neaiztiec.

Koralīna to rūpīgi apsvēra, tad paņēma papīru un

pildspalvu un devās izpētīt dzīvokli.

Viņa atrada boileru (tas bija uzstādīts virtuves ska­pītī).

Viņa saskaitīja visus priekšmetus zilā krāsā (153).

Viņa saskaitīja logus (21).

Viņa saskaitīja durvis (14).

No durvīm, ko viņa atrada, trīspadsmit vērās vaļā un ciet. Bet vienas lielas brūna koka durvis ar grie­zumiem viesistabas tālajā galā bija aizslēgtas.

Koralīna pajautāja mātei: Uz kurieni ved šīs durvis?

- Ne uz kurieni, mīļumiņ.

- Tām ir jāved uz kaut kurieni.

Māte pašūpoja galvu. Nu paskaties, viņa teica Koralīnai.

Māte noņēma atslēgu saišķi no virtuves durvju augšpuses. Viņa lēnām tās izšķiroja un izvēlējās se­nāko, lielāko, melnāko, visvairāk sarūsējušo atslēgu. Abas iegāja viesistabā, un māte ar šo atslēgu atslēdza durvis.

Tās atvērās.

Mātei bija taisnība durvis neveda ne uz kurieni. Aiz tām bija mūra siena.

- Kad šeit bija vienas ģimenes māja, māte paskaid­roja, šīs durvis uz kaut kurieni veda. Bet, kad māju sadalīja dzīvokļos, durvis vienkārši aizmūrēja. Tām otrā pusē ir tukšais dzīvoklis mājas otrā daļā, tas vēl nav pārdots.

Viņa aizvēra durvis un pakāra atslēgu saišķi atpa­kaļ pie virtuves durvīm.

- Tu neaizslēdzi, Koralīna ieminējās.

Māte paraustīja plecus. Kāpēc man būtu tās jāaiz­slēdz? viņa teica. Tās ne uz kurieni neved.

Koralīna neko neiebilda.

Ārā bija jau gandrīz tumšs, un lietus vēl aizvien lija, bungojot pie logiem un izplūdinot automašīnu ugunis uz ielas.

Koralīnas tēvs pārtrauca darbu un pagatavoja vi­siem vakariņas.

Meitenei tās ļoti negaršoja. Tēt, viņa teica, tu atkal esi uztaisījis ēdienu pēc grāmatas.

- Tas ir puravu un kartupeļu sautējums ar estra­gonu un kausētu Grijēras sieru, viņš atzinās.

Koralīna nopūtās, piegāja pie ledusskapja un sa­meklēja saldētās kartupeļu nūjiņas un minipicu.

- Tu taču zini, ka man negaršo pēc receptēm gata­voti ēdieni, viņa sacīja tēvam, kamēr viņējās vaka­riņas griezās mikroviļņu krāsnī un sarkanie cipariņi aizskaitīja līdz nullei.

- Ja tu pamēģinātu, tev varbūt iegaršotos, ieminē­jās tēvs, bet meitene tikai pašūpoja galvu.

Tonakt Koralīna gulēja nomodā. Lietus bija mitē­jies, un viņa gandrīz jau laidās miegā, kad atskanēja: "T-t-t-t-t-t." Viņa pietrūkās sēdus.

Tad atskanēja "Krīīīīī…

…āāāāk!"

Koralīna izkāpa no gultas un aplūkoja halli, taču neko neparastu nemanīja. Viņa nokāpa lejā koridorā. No vecāku guļamistabas bija dzirdama klusa krākšana (tas bija tēvs) un paretam murmināšana miegā (tā bija māte).

Koralīna nevarēja saprast, vai to ir nosapņojusi, lai kas tas arī būtu.

Kaut kas sakustējās.

Tas bija kas vairāk par ēnu, un tas naski aizbēga pa tumšo koridoru kā maza driska no nakts.

Viņa cerēja, ka tas nav zirneklis. Zirnekļi uzdzina Koralīnai šermuļus.

Melnais apveids iegāja viesistabā, un Koralīna tam bažīgi sekoja.

Istaba bija tumša. Vienīgā gaisma nāca no gaiteņa puses, un Koralīna, nostājusies uz sliekšņa, meta mil­zīgu kroplīgu ēnu uz istabas tepiķa viņa izskatījās pēc kārnas milzenes.

Koralīna jau nodomāja, vai tikai nebūtu jāieslēdz elektrība, kad pamanīja, ka melnais apveids lēnām izlien no sofas apakšas. Tas uz brīdi apstājās, tad bez skaņas pārskrēja pāri tepiķim uz tālāko telpas kaktu.

Kaktā nebija mēbeļu.

Koralīna ieslēdza gaismu.

Kakts bija tukšs. Tajā bija tikai vecās durvis, kas veda uz mūra sienu.

Viņa bija pārliecināta, ka māte tās aizvērusi, bet ta­gad durvis stāvēja pavērtas pavisam mazā spraudziņā. Koralīna piegāja klāt un paskatījās iekšā. Tur bija ti­kai sarkanu ķieģeļu siena.

Aizvērusi vecās koka durvis, meitene nodzēsa gaismu un gāja gulēt.

Sapņos viņa redzēja melnus apveidus, kas slīdēja šurpu turpu, vairoties no gaismas, līdz visi sapulcējās zem mēness sirpja. Mazi, melni apveidi ar mazām, sar­kanām ačelēm un asiem, dzeltganiem zobiņiem.

Tie sāka dziedāt:

Mēs esam mazas, bet mūsu ir daudz, mūsu ir daudz, mēs esam mazas. Mēs bijām šeit, pirms tu cēlies, mēs būsim šeit, kad tu kritīsi.

Balstiņas bija augstas, čukstošas un nedaudz rau­dulīgas. Koralīnai kļuva neomulīgi.

Pēc tam viņa manīja tādus kā reklāmas klipus, bet pašās beigās neredzēja neko.

NāKAMAJĀ DIENĀ vairs nelija un māju ieskāva bieza, balta migla.

- Es iziešu pastaigāties, Koralīna bilda.

- Tikai neej nekur tālu, māte piekodināja. Un uzvelc siltas drēbes.

Koralīna uzvilka zilo mēteli ar kapuci, aplika sar­kano šalli un uzāva dzeltenos Velingtona firmas zāba­kus.

Viņa izgāja ārā.

Mis Spinka bija izvedusi pastaigā savus suņus.

- Sveika, Karolīna, sacīja mis Spinka. Draņķīgs laiks, vai ne?

- Jā, piekrita Koralīna.

- Es senāk spēlēju Portiju, ierunājās mis Spinka,

- mis Forsibla gan stāsta par savu Ofēliju, bet cilvēki nāca skatīties tieši uz manu Portiju. Kad mēs uzstājā­mies rampas gaismā.

Mis Spinka bija satuntuļojusies puloveros un jakās, tādēļ izskatījās vēl sīkāka un bumbai līdzīgāka nekā parasti. Viņa bija līdzīga lielai, pūkainai olai. Viņa bija uzlikusi brilles ar bieziem stikliem, un viņas acis likās milzīgas.

- Viņi uz manu ģērbtuvi vienmēr sūtīja puķes. Tā bija gan, mis Spinka skaidroja.

- Kādi viņi? vaicāja Koralīna.

Mis Spinka piesardzīgi pavērās apkārt vispirms pāri vienam plecam, tad otram, bažīgi ieskatoties mig­las vālos, it kā kāds varētu noklausīties.

- Vīrieši, viņa nočukstēja, tad pievilka sev klāt šuneļus un aiztuntuļoja prom mājas virzienā.

Koralīna devās tālāk.

Apstaigājusi trīs ceturtdaļas no loka apkārt namam, viņa ieraudzīja mis Forsiblu, kas stāvēja pie dzīvokļa durvīm, kurā dzīvoja viņas abas ar mis Spinku.

- Karolīna, vai neesi redzējusi mis Spinku? Meitene atteica, ka ir gan redzējusi un ka mis Spinka

ir izvedusi ārā suņus.

- Es ļoti ceru, ka viņa neapmaldīsies citādi viņai atkal uzmetīsies izsitumi, raizējās mis Forsibla. Jā­būt pētniekam, lai atrastu ceļu šādā miglā.

- Es arī esmu pētniece, teica Koralīna.

- Nu, protams, esi, mīļumiņ, piekrita mis Forsibla. Tikai neapmaldies.

Koralīna turpināja staigāt pa dārzu pelēkajā miglā. Viņa ne uz brīdi neizlaida no acīm namu. Pēc desmit minūtēm viņa bija nonākusi pastaigas sākumpunktā. Mati uz pieres bija samirkuši, un seja bija mikla.

- Ahoi, Karolīna, iesaucās savādais večuks no augš­stāva.

- Sveiki, atbildēja Koralīna.

Cauri biezajai miglai večuku bija grūti saskatīt. Viņš slāja lejup pa kāpnēm mājas ārpusē. Tās veda garām Koralīnas dzīvokļa ieejas durvīm augšup uz večuka dzīvokli. Viņa gaita bija ļoti lēna. Koralīna gai­dīja kāpņu apakšā.

- Pelītēm nepatīk migla, večuks pavēstīja. No miglas viņu ūsiņas nestāv gaisā.

- Man arī diez ko nepatīk migla, atzina Kora­līna.

Večuks pieliecās tuvu klāt, tik tuvu, ka viņa ūsu gali pieskārās meitenes ausij. Pelītēm priekš tevis ir kāds vēstījums, viņš nočukstēja.

Koralīna nezināja, ko atbildēt.

- Un vēstījums ir šāds: Neej nekad cauri tām dur­vīm. Viņš ieturēja pauzi. Vai tas tev kaut ko iz­saka?

- Nē, atteica Koralīna.

Večuks paraustīja plecus. Tās pelītes vispār ir dī­vaini radījumi. Viņas reizēm visu saputro. Viņas jauc tavu vārdu, starp citu. Viņas tevi sauc par Koralīnu, nevis par Karolīnu. Nepavisam ne par Karolīnu.

Viņš paņēma piena pudeli no kāpņu pakājes un kāpa augšup uz savu mansarda dzīvokli.

Koralīna iegāja mājā. Māte strādāja savā kabinetā, kas smaržoja pēc ziediem.

- Ko lai es daru? Koralīna vaicāja.

- Kad tev sākas skola? māte atjautāja.

- Nākamajā nedēļā, Koralīna atbildēja.

- Ak tā, māte novilka. Liekas, vajadzēs tev sagā­dāt jaunas drēbes skolai. Mīļumiņ, atgādini man par to, citādi es piemirsīšu. Un viņa atkal sāka darboties ar tastatūru.

- Nu bet ko lai es daru? Koralīna atkārtoja.

- Uzzīmē kaut ko. Māte padeva papīra lapu un lodīšu pildspalvu.

Koralīna mēģināja uzzīmēt miglu. Pēc desmit mi­nūšu ilgiem pūliņiem viņas priekšā vēl aizvien bija balta lapa ar uzrakstu

A

M

I

L

G

vienā stūrī nedaudz šķībiem burtiem. Koralīna no-

»

kremšļojās un parādīja to mātei.

- Aha. Nu ļoti moderni, mīļumiņ, māte noteica. Koralīna aizgāja uz viesistabu un lūkoja atvērt ve­cās durvis. Tās atkal bija ciet. Nospriedusi, ka māte atkal tās aizslēgusi, meitene paraustīja plecus.

Tad viņa devās apciemot tēvu. Viņš sēdēja, pagriezis muguru pret durvīm, un sita pa taustiņiem. Taisies ka tiec, tēvs jautri noteica, kad meitene ienāca.

- Man ir garlaicīgi, Koralīna pasūdzējās.

- Tad iemācies dejot stepu, tēvs ieteica, nepagrie­zies pret meitu.

Koralīna noraidoši pakratīja galvu. Kāpēc tu nepaspēlējies ar mani?

- Esmu aizņemts, tēvs izmeta. Strādāju, viņš piebilda, vēl aizvien sēžot ar muguru pret meitu. Kā­pēc gan tu nevarētu aiziet patiranizēt mis Spinku un mis Forsiblu?

Koralīna uzvilka mēteli, sakārtoja kapuci un izgāja pa durvīm. Nokāpusi lejā pa trepēm, viņa piezvanīja pie mis Spinkas un mis Forsiblas dzīvokļa durvīm.

Meitene izdzirdēja traku vaukšķēšanu, skotu šuneļiem izdrāžoties priekšnamā, un pēc brīsniņa mis Spinka atvēra durvis.

- A, tā esi tu, Karolīna, viņa teica. Engus, Heimiš, Brūs, klusu, mani mīļuki! Tā taču ir Karolīna. Nāc iekšā, dārgumiņ. Vai nevēlies tasi tējas?

Dzīvoklī oda pēc mēbeļu lakas un suņiem.

- Jā, labprāt, Koralīna piekrita. Mis Spinka ieveda viņu putekļainā telpiņā, ko dēvēja par salonu. Pie sie­nām rāmīšos bija skaistu sieviešu melnbalti fotoattēli un teātra programmas. Mis Forsibla sēdēja vienā no klubkrēsliem un cītīgi adīja.

Viņas ielēja Koralīnai tēju mazā, rozīgā īsta porce­lāna tasē, kam bija arī apakštasīte, un pacienāja ar sausu Garibaldi cepumu.

Mis Forsibla paskatījās uz mis Spinku, atsāka adī­šanu un dziļi ievilka elpu. Nu vienalga, Eipril. Kā jau teicu: tev tomēr jāatzīst, ka vecajā sunītī vēl mājo dzīvība.

- Mīļā Mirjama, neviena no mums vairs nav tik jauna kā agrāk.

- Madama Arkati, atbildēja mis Forsibla, aukle "Romeo". Lēdija Breknela. Raksturlomas. Viņi nevar nelaist tevi uz skatuves.

- Paklau, Mirjama, mēs taču sarunājām, izmeta mis Spinka. Koralīnai nebija skaidrs, vai vecās dāmas ir aizmirsušas, ka arī viņa ir šeit. Saruna nelikās lo­ģiska, un Koralīna nosprieda, ka abas kundzītes uz­sākušas senu strīdu, tik vecu un ērtu kā klubkrēsls, tādu strīdu, kurā neviens neuzvar un nezaudē, bet kurš var turpināties bezgalīgi, ja abas puses to vēlas.

Viņa malkoja tēju.

- Es paskatīšu biezumos, ja vēlies, mis Spinka uz­runāja meiteni.

- Kā, lūdzu? Koralīna nesaprata.

- Tējas biezumos, dārgumiņ. Es pazīlēšu tavu nā­kotni.

Koralīna pasniedza mis Spinkai savu tasi. Vecā kun­dze tuvredzīgām acīm lūkojās melnajās tējas lapiņās tases dibenā. Viņa saknieba lūpas.

- Karolīna, vai zini, viņa pēc brīža sacīja, tu esi lielās briesmās.

Mis Forsibla nosprauslojās un nolika adīkli. Eipril, nerunā muļķības un beidz baidīt meiteni. Tavas acis vairs labi nerāda. Bērniņ, lūdzu, padod man to tasīti.

Koralīna aiznesa tasi mis Forsiblai. Uzmanīgi to aplūkojusi, viņa pašūpoja galvu un tad ieskatījās tajā vēlreiz.

- Ak kungs! viņa iesaucās. Eipril, tev tomēr bija taisnība. Viņa tiešām ir briesmās.

- Nu tu redzi, Mirjam, mis Spinka triumfēja, ma­nas acis rāda tikpat labi kā vienmēr…

- No kā tad man draud tās briesmas? Koralīna vaicāja.

Mis Spinka un mis Forsibla tikai skatījās uz mei­teni. Tas tur nebija teikts, bilda mis Spinka. Tējas biezumos tādas atbildes nevar redzēt. Nevar gan. Tie ir noderīgi vispārīgi, bet ne jau konkrētās lietās.

- Kas tad man jādara? jautāja Koralīna, jo sāka nedaudz satraukties.

- Nevelc neko zaļu, kad esi viesistabā, ieteica mis Spinka.

- Un nepiemini to skotu lugu, piebilda mis For­sibla.

Koralīna klusītēm brīnījās, kāpēc tik maz pieaugušo, kurus viņa bija satikusi, mēdz domāt loģiski. Reizēm viņa nevarēja saprast, vai pieaugušie vispār apzinās, ar ko sarunājas.

- Un tev ļoti, ļoti jāuzmanās, piekodināja mis Spinka. Viņa piecēlās no klubkrēsla un piegāja pie kamīna. Noņēmusi vāku stikla burciņai, kas atradās uz dzegas, mis Spinka izvilka no tās dažādas lietiņas: porcelāna pīlīti, uzpirksteni, ārzemju vara monētu, di­vas papīra saspraudes un akmeni ar caurumu.

Šo akmeni viņa pasniedza Koralīnai.

- Kam tas domāts? Koralīna vaicāja. Caurums bija akmenim tieši vidū. Viņa paskatījās caur to uz loga pusi.

- Tas varētu līdzēt, skaidroja mis Spinka, reizēm šādi akmeņi palīdz pret slikto.

Koralīna uzvilka mēteli, atvadījās no mis Spinkas un mis Forsiblas, un šuneļiem un izgāja ārā.

Migla ap namu pletās kā dūmakains šķidrauts. Lē­nām aizgājusi līdz kāpnēm, kas veda uz viņas dzīvokli, meitene apstājās un palūkojās visapkārt.

Miglā visa pasaule likās spokaina. "Man draud bries­mas?" viņa nodomāja. Tas skanēja aizraujoši un ne­maz neizklausījās slikti. It nemaz.

Koralīna kāpa augšā pa trepēm, plaukstā cieši satvē­rusi savu jauno akmeni.

Nākamajā dienā spīdēja saule un māte veda Koralīnu uz tuvāko pilsētu, lai nopirktu apģērbu skolai. Tēvs izkāpa pie dzelzceļa stacijas; viņam bija jābrauc uz Londonu, lai tur satiktu dažus cilvēkus.

Koralīna pamāja viņam ar roku.

Iegājušas universālveikalā, māte un meita sāka iz­vēlēties drēbes skolai.

Koralīna ieraudzīja Day-Glo firmas cimdus, kas vi­ņai ļoti patika. Māte atteicās tos pirkt, jo bija nolūko­jusi baltas zeķes, tumši zilas biksītes, četras pelēkas blūzes un tumšpelēkus svārkus.

- Bet, mammu, visām meitenēm skolā ir pelēkas blūzītes un tamlīdzīgi. Taču nevienai nav zaļu cimdu. Es varētu būt vienīgā.

Māte neklausījās, jo sarunājās ar pārdevēju. Abas sprieda, kādu svīteri izvēlēties Koralīnai, un vienojās, ka vislabākais būtu tāds īpaši liels un maisveida, ce­rot, ka pēc kāda laika tas viņai derēs.

Koralīna pagājās sāņus un aplūkoja firmas Wellington zābaku kolekciju varžu, pīlīšu un trusīšu formā.

Tad viņa atgriezās pie mātes.

- Koralīna? Beidzot tu esi šeit. Kur tu biji pazu­dusi?

- Mani nolaupīja citplanētieši, meitene atbildēja. Viņi atlidoja no kosmosa ar lāzeru pistolēm, bet es viņus apmuļķoju: uzliku parūku un smējos ar ārzemju akcentu, tā es aizbēgu.

- Nu, protams, mīļumiņ. Domāju, ka vēl būtu tev jānopērk matu saspraudes.

-Nē.

- Piemēram, kādas sešas, lai būtu droši, māte tur­pināja.

Koralīna klusēja.

Braucot atpakaļ uz mājām, Koralīna mašīnā pavai­cāja: Kas īsti ir tajā tukšajā dzīvoklī?

- Nezinu. Nekas, man šķiet. Iespējams, tas izskatās tāpat kā mūsu dzīvoklis, pirms mēs tajā ievācāmies, tukšas istabas.

- Kā tev liekas, vai no mūsu dzīvokļa es varētu tikt tur iekšā?

- Nē, ja nu vienīgi tu vari iet cauri sienām. -Aktā.

Viņas bija mājās ap pusdienlaiku. Saule spoži spī­dēja, bet laiks bija auksts. Māte pavēra ledusskapja durvis un atrada bēdīgu tomātiņu un ar zaļu pelējumu klātu siera gabalu. Maizes kastē bija tikai sakaltusi doniņa.

- Es labāk aiziešu uz veikalu un nopirkšu zivju pirk­stiņus vai ko tamlīdzīgu, māte noteica. Vai nāksi līdzi?

- Nē, Koralīna atbildēja.

- Kā vēlies, māte piekrita un izgāja ārā. Pēc mirkļa viņa atgriezās, paņēma maku un mašīnas atslēgas un izgāja vēlreiz.

Koralīnai kļuva garlaicīgi.

Viņa pašķirstīja grāmatu, ko māte lasīja par kādas tālas zemes iezemiešiem: kā tie katru dienu zīmē ar vasku uz balta zīda, tad iemērc audumu krāsā, tad atkal zīmē uz tā ar vasku un atkal iemērc krāsā, tad vāra zīdu karstā ūdenī un beigās šādi iegūto skaisto audumu iemet ugunī un sadedzina.

Koralīnai tas likās īpaši bezjēdzīgi, bet viņa cerēja, ka iezemiešiem patīk tas, ko tie dara.

Viņai vēl aizvien bija garlaicīgi, un māte vēl aizvien nebija pārnākusi.

Koralīna paņēma krēslu un piestūma pie virtuves durvīm. Viņa uzkāpa uz tā un pasniedzās augstāk. Tad nokāpa lejā un izvilka no skapīša slotu. Viņa atkal uzkāpa uz krēsla un pabakstīja ar slotu.

Tinkš.

Nokāpusi no krēsla, meitene pacēla atslēgas un triumfējoši pasmaidīja, tad atslēja slotu pret sienu un iegāja viesistabā.

Ģimene neizmantoja viesistabu. No Koralīnas vec­mammas viņi bija mantojuši mēbeles koka kafijas galdiņu un sienas skapi, arī smagu stikla pelnutrauku un eļļas gleznu, kurā bija redzams augļu trauks. Kora­līna nespēja izprast, kāpēc kādam radusies vajadzība gleznot augļu trauku. Bez šīm lietām istabā nekā cita nebija nekādu nieciņu uz kamīna dzegas, nekādu pulksteņu vai figūriņu, kas padarītu telpu mājīgu vai apdzīvotu.

Vecā, melnā atslēga taustot likās aukstāka par ci­tām. Meitene iebāza to atslēgas caurumā, un atslēga viegli pagriezās ar patīkamu "klank".

Koralīna apstājās un ieklausījās. Viņa zināja, ka dara nepareizi, un tāpēc ausījās, vai māte jau nav at­griezusies, bet viss bija kluss. Tad Koralīna saņēma durvju kliņķi, nospieda to un atvēra durvis.

Tās veda uz tumšu gaiteni. Ķieģeļi bija pazuduši, it kā to nekad nebūtu bijis. Pretim strāvoja vēsums un pelējuma smārds: te oda pēc kaut kā ļoti veca un ļoti sastāvējuša.

Koralīna izgāja pa durvīm.

Viņa vēlējās uzzināt, kāds būs tukšais dzīvoklis, ja vien gaitenis vispār veda uz kādu dzīvokli.

Iedama pa gaiteni, Koralīna jutās neomulīgi. Tajā jautās kas ļoti pazīstams.

Tepiķis zem kājām bija tāds pats kā mājās. Tapetes bija tādas pašas kā mājās. Glezna, kas karājās gaitenī, bija tāda pati kā viņu koridorā.

Koralīna saprata, kur atrodas savās mājās. Viņa nekur nebija aizgājusi.

Viņa mulsumā noskurinājās.

Koralīna ieskatījās gleznā pie sienas: nē, tā tomēr nebija pilnīgi tāda pati. Gleznā viņu gaitenī bija attē­lots zēns senlaicīgā apģērbā, kurš vēroja kaut ko lī­dzīgu burbuļiem. Taču šeit viņa sejas izteiksme bija ci­tāda zēns skatījās tā, it kā ar šiem burbuļiem gribētu izdarīt kaut ko ļoti sliktu. Un viņa acis bija pavisam dīvainas.

Koralīna lūkojās šajās acīs, cenzdamās saprast, kas tieši tajās ir atšķirīgs.

Viņa gandrīz jau bija to izdomājusi, kad kāda balss pasauca: Koralīna!

Tā izklausījās pēc mātes balss. Koralīna iegāja vir­tuvē, no kurienes sauciens bija atskanējis. Tur ar mu­guru pret meiteni stāvēja sieviete. Viņa nedaudz atgā­dināja Koralīnas māti. Tikai…

Tikai viņas āda bija balta kā papīrs.

Tikai viņa bija garāka un kalsnāka.

Tikai viņas pirksti bija pārmērīgi gari, tie visu laiku kustējās, un tumšsarkanie nagi bija asi un izliekti.

- Koralīna? sieviete vaicāja. Vai tā esi tu?

Tad viņa pagriezās. Viņas acis bija kā lielas, melnas pogas.

- Laiks pusdienām, Koralīna, sieviete teica.

- Kas jūs esat? Koralīna jautāja.

- Es esmu tava cita māte, sieviete atbildēja. Pa­saki savam citam tēvam, ka pusdienas ir gatavas. Viņa pavēra krāsns durvis. Koralīna pēkšņi aptvēra, cik ļoti izsalkusi ir. Ēdiens smaržoja brīnišķīgi. Nu ej taču.

Koralīna pa gaiteni devās uz tēva kabinetu. Viņa atvēra durvis. Istabā sēdēja vīrietis un rakstīja uz tas­tatūras. Sveicināti, sacīja Koralīna, ē… es gribu teikt, viņa lika pasacīt, ka pusdienas ir gatavas.

Vīrietis pagriezās.

Viņa acis bija kā pogas lielas un melnas, un spī­dīgas.

- Sveika, Koralīna, viņš sacīja, man ļoti gribas ēst.

Viņš piecēlās un kopā ar meiteni iegāja virtuvē. Viņi apsēdās pie virtuves galda, un Koralīnas cita māte atnesa ēdienu. Milzīgu, zeltaini brūnu ceptu vistu, ceptus kartupeļus, zaļos zirnīšus. Koralīna nobaudīja krietnu porciju. Ēdiens garšoja lieliski.

- Mēs jau ilgi tevi gaidījām, ieminējās Koralīnas cits tēvs.

- Mani?

- Jā gan, teica cita māte. Bez tevis mums kaut kā pietrūka. Bet mēs zinājām, ka reiz tu atnāksi un tad mēs būsim īsta ģimene. Vai vēlies vēl vistu?

Tā bija gardākā vista, kādu Koralīna jebkad bija ēdusi. Viņas māte reizēm gatavoja vistu, bet tā vien­mēr bija no saldētajām paciņām un ļoti sausa, bez kā­das garšas. Kad to gatavoja Koralīnas tēvs, viņš iegā­dājās īstu vistu, bet ar to savādi izrīkojās, piemēram, sautēja vīnā, piepildīja ar plūmēm vai cepa mīklā, un Koralīna principa dēļ allaž atteicās to pat pagaršot.

Viņa paņēma vēl gabalu vistas.

- Es nemaz nezināju, ka man ir vēl viena māte, Koralīna piesardzīgi bilda.

- Nu, protams, ir. Tā tas ir visiem, atbildēja cita māte, un viņas melnās pogu acis iegailējās. Man lie­kas, ka pēc pusdienām tu gribēsi savā istabā paspēlē­ties ar žurcinām.

- Ar žurcinām?

- No augšējā stāva.

Koralīna nekad nebija redzējusi dzīvu žurku, tikai televīzijā, tāpēc labprāt gribēja redzēt žurciņas. Rādī­jās, ka šī beigās būs ļoti interesanta diena.

Pēc pusdienām viņas citi vecāki nomazgāja trau­kus un Koralīna aizgāja pa gaiteni uz savu citu guļam­istabu.

Tā atšķīrās no viņas guļamistabas mājās. Vispirms jau tā bija nokrāsota nemīlīgā zaļā un dīvainā sārtā tonī.

Koralīna nosprieda, ka negribētu šeit gulēt, taču krāsu gamma likās nesalīdzināmi interesantāka nekā viņas pašas guļamistabā.

Tur bija ļoti daudz visādu aizraujošu lietiņu, kā­das viņa nekad agrāk nebija redzējusi: uzvelkamie eņģelīši, kas lidinājās pa istabu kā izbiedēti zvirbuļi, grāmatas ar bildēm, kas salocījās, izslējās un mirgoja, mazi dinozauru galvaskausi, kas klabināja zobus, kad viņa gāja garām. Vesela rotaļlietu kaste bija piepildīta ar lieliskām mantām.

"Tas jau pēc kaut kā izskatās," Koralīna nodomāja, paskatījusies ārā pa logu. Skats bija tāds pats kā pa vi­ņas guļamistabas logu: koki, lauki un aiz tiem tālumā pie apvāršņa sarkanīgi pakalni.

Kaut kas melns pārskrēja pāri grīdai un pazuda zem gultas. Koralīna notupās un palūkojās gultas apakšā. Uz viņu blenza piecdesmit sarkanas ačeles.

- Sveiki, Koralīna teica, vai jūs esat žurciņas?

Tās izlīda no pagultes, gaismā mirkšķinot ačeles.

Tām bija īsa, ogļu melna vilna, sīkas sarkanas ačeles, sārtas ķepiņas kā rokas un rozīgas kailas astītes kā gari, gludi tārpi.

- Vai jūs protat runāt? viņa vaicāja.

Lielākā un melnākā žurciņa papurināja galvu. Tai nu gan ir nejauks smīns, Koralīna nodomāja.

- Nu labi, ko tad jūs īsti darāt?

Žurciņas sastājās aplī.

Tās uzmanīgi, bet veikli uzkāpa cita uz citas un iz­veidoja piramīdu ar lielāko žurcinu pašā virsotnē.

Žurciņas sāka dziedāt smalkās, čukstošās balsīs:

Mums ir zobi, un mums ir astes, mums ir astes, un mums ir acis, mēs bijām šeit, pirms tu kriti, tu būsi šeit, kad mēs celsimies.

Tā nebija diez ko patīkama dziesmiņa. Koralīna bija pārliecināta, ka jau agrāk ir dzirdējusi to vai kaut ko tamlīdzīgu, bet nespēja atcerēties, kur tieši.

Tad piramīda izjuka un žurciņas, melnas un naskas, saskrēja pie durvīm.

Cits dīvainais večuks no augšstāva stāvēja uz sliekšņa ar melnu cilindru rokā. Žurciņas steidzās pie viņa, ielīda kabatās, aiz krekla, augšā pa bikšu starām, uz kakla.

Lielākā žurciņa uzlēca večukam uz pleciem, pakā­pās uz viņa garajām, sirmajām ūsām, pārlīda pāri viņa lielajām, melnajām pogu acīm un apsēdās večukam uz galvas.

Pēc pāris sekundēm vienīgā pazīme, ka šeit bijušas žurciņas, bija nemierīgi kunkuči zem večuka drēbēm. Tie nemitīgi pārslīdēja no vienas vietas uz citu pa visu viņa ķermeni; vienīgi lielākā žurciņa tupēja večukam uz galvas, mirdzošām sarkanām ačelēm blenžot uz Koralīnu.

Tad večuks uzlika cilindru un arī pēdējā žurciņa pa­zuda.

Sveika, Koralīna, cits večuks no augšstāva teica. Es dzirdēju, ka esi atnākusi. Žurcinām ir laiks pus­dienot. Bet tu vari uznākt augšā pie manis, ja vēlies, un paskatīties, kā viņas ēd.

Večuka pogu acīs bija tāda badīga izteiksme, kas Ko­ralīnai uzdzina drebuļus. Nē, paldies, viņa bilda, es iešu ārā, lai pētītu.

Večuks ļoti lēnām pamāja ar galvu. Koralīna dzir­dēja, kā žurciņas sačukstas, bet vārdi nebija sapro­tami.

Viņa nebija pārliecināta, ka grib uzzināt, ko žurci­ņas saka cita citai.

Kad Koralīna gāja pa gaiteni, citi vecāki stāvēja vir­tuves durvīs, smaidot pilnīgi vienādu smaidu un lē­nām mājot ar roku. Lai tev labi veicas ārā, noteica viņas cita māte.

Mēs gaidīsim šeit, kad tu atkal atnāksi, sacīja viņas cits tēvs.

Tikusi līdz ārdurvīm, Koralīna pagriezās un atska­tījās. Abi vēl aizvien vēroja viņu, māja ar roku un smaidīja.

Koralīna izgāja laukā pa durvīm un kāpa lejā pa trepēm.

M āja izskatījās pilnīgi tāda pati arī no ārpuses. Vai gandrīz tāda pati: pie mis Spinkas un mis Forsiblas durvīm karājās zilas un sarkanas spuldzītes tās ik pa brīdim iemirgojās, veidojot vārdus, kas virtenē skrēja gar durvīm. Tie parādījās un izdzisa, un sākās no jauna. apbrīnojami!, pēc tam teātra izrāde un

Triumfs!!!

Bija saulaina, dzestra diena, tieši tāda pati, kādā Koralīna bija izgājusi no dzīvokļa.

Viņai aiz muguras kāds pieklājīgi nokremšļojās.

Koralīna pagriezās. Uz sētas sēdēja brangs melns kaķis, pilnīgi tāds pats, kādu viņa bija redzējusi dārzā pie mājas.

- Labdien, kaķis teica.

Kaķa balss skanēja tā, it kā kāds runātu Koralīnas galvas iekšpusē un Koralīna piedomātu šai balsij vār­dus, bet tos izrunātu vīrietis, nevis meitene.

- Sveiki, Koralīna atbildēja. Mājās dārzā es re­dzēju kaķi, kas bija līdzīgs tev. Tu laikam esi tas cits kaķis.

- Nē, kaķis papurināja galvu, es neesmu nekāds cits. Es esmu es. Dzīvnieks pašķieba galvu uz vienu pusi, tā zaļās acis iezalgojās. Jūs, cilvēki, esat izkai­sīti šeit visapkārt. Toties kaķi satur sevi vienā gabalā. Ja saproti, ko es ar to domāju.

- Man liekas, ka saprotu. Bet, ja tu esi tas pats ka­ķis, kā tu vari runāt?

Kaķiem atšķirībā no cilvēkiem nav plecu. Tomēr šis kaķis paraustīja neesošos plecus plūdenā kustībā, kas sākās no astes galiņa un beidzās ar saceltām ūsām. Es protu runāt.

- Tur, mājās, kaķi nerunā.

- Patiešām? kaķis vaicāja.

- Patiešām, Koralīna atteica.

Kaķis eleganti pārlēca no sētas zālītē Koralīnai pie kājām un pētoši vēroja viņu.

- Nu, tu jau esi speciāliste šajās lietās, kaķis sausi noteica. Galu galā ko tad es varu zināt. Esmu tikai kakis.

Tas devās projām, lepni izslējis asti un augstu pa­cēlis galvu.

- Nāc atpakaļ, Koralīna iesaucās, lūdzu! Es at­vainojos, es tiešām tā negribēju teikt.

Kaķis apstājās, apsēdās un domīgi sāka mazgāties, it kā nemanītu Koralīnas klātbūtni.

- Mēs… mēs varētu sadraudzēties, Koralīna iero­sināja.

- Mēs varētu būt Āfrikas dejojošo ziloņu eksotiskas sugas reti eksemplāri, kaķis ieminējās. Bet mēs tādi neesam. Vismaz es tāds neesmu, viņš šķelmīgi piebilda, veltījis Koralīnai īsu skatienu.

Meitene nopūtās.

- Nu lūdzu! Kāds ir tavs vārds? viņa jautāja ka­ķim. Redzi, es esmu Koralīna. Labi?

Kaķis lēnām nožāvājās, demonstrējot pārsteidzoši sārtu mutes iekšpusi un mēli. Kaķiem nav vārdu, viņš paziņoja.

- Nav? Koralīna vaicāja.

- Nē, nav gan. Jums, cilvēkiem, ir vārdi. Tas ir tā­pēc, ka jūs nezināt, kas esat. Mēs zinām, kas esam, tāpēc mums nav vajadzīgs vārds.

Koralīna nosprieda, ka šim kaķim ir kaitinoši paš­pārliecināta attieksme. It kā viņš jebkurā vietā vai pa­saulē būtu vienīgais, kam piemistu kāda nozīme.

Viena Koralīnas puse gribēja pateikt kaķim ko ļoti aizvainojošu, bet otra gribēja būt pieklājīga un izturē­ties ar cieņu. Uzvarēja pieklājīgā puse.

- Lūdzu, pasaki, kas šī ir par vietu!

Kaķis pavērās visapkārt. Tā ir šejiene, viņš teica.

- Redzu. Un kā tu nokļuvi šejienē?

- Tāpat kā tu. Atnācu. Lūk, tā.

Koralīna skatījās, kā kaķis lēnām iet pāri zālājam. Viņš aizgāja aiz koka, bet otrā pusē neparādījās. Kora­līna piesteidzās pie koka un paskatījās aiz tā. Kaķis bija pazudis.

Viņa devās atpakaļ uz namu. Aiz muguras atkal atskanēja pieklājīga nokremšļošanās. Tas bija kaķis.

- Starp citu, viņš ieminējās, tu pareizi darīji, ka paņēmi līdzi aizsardzību. Es tavā vietā to neizlaistu no rokām.

- Aizsardzību?

- Tā es teicu, kaķis atbildēja, un jebkurā gadī­jumā…

Viņš apklusa un cieši paskatījās uz kaut ko, kā šeit nemaz nebija.

Tad kaķis pieplaka pie zemes un lēnām lavījās uz priekšu. Likās, ka viņš uzglūn neredzamai pelei. Pēkšņi tas apsviedās apkārt un ieskrēja koku audzē.

Tad tas izzuda starp kokiem.

Koralīna nevarēja saprast, ko kaķis bija gribējis teikt.

Viņa nesaprata, vai kaķi prata runāt tur, no kurie­nes viņa bija atnākusi, un vienkārši nevēlējās to darīt, vai arī tie prata runāt tikai tad, kad atradās šejienē, lai kāda arī būtu šī šejiene.

Meitene uzkāpa pa ķieģeļu pakāpieniem līdz mis Spinkas un mis Forsiblas ieejas durvīm. Mirgoja zilās un sarkanās spuldzītes.

Durvis bija pavērtas mazā spraudziņā. Viņa pie­klauvēja, bet no pieskāriena durvis plaši atvērās, un Koralīna iegāja iekšā.

Viņa nokļuva tumšā telpā, kas smaržoja pēc putek­ļiem un samta. Durvis aiz viņas aizcirtās, un iestājās tumsa. Koralīna uzmanīgi iemanevrēja mazā priekš­telpā. Viņas sejai pieskārās kaut kas mīksts. Tas bija auduma gabals. Viņa pārbrauca tam ar roku, un audums pašķīrās.

Koralīna stāvēja, miedzot acis, otrpus samta aiz­kariem vāji izgaismotā teātrī. Tālu prom telpas viņā stūrī bija augsta koka skatuve; tā bija tukša, un to no augšas apspīdēja blāvs prožektors.

Starp Koralīnu un skatuvi bija krēsli. Daudz krēslu rindu. Atskanēja sīks troksnis, un viņu apspīdēja gaisma, šūpodamās no vienas puses uz otru. Kad stars pietuvojās, Koralīna ieraudzīja, ka gaisma nāk no ka­batas baterijas, ko mutē nes liels, melns skotu terjers, kam purna spalvas nosirmojušas no vecuma.

- Sveiki, Koralīna sacīja.

Suns nolika bateriju uz grīdas un nopētīja meiteni. Nu tā, lūdzu, parādiet savu biļeti, tas teica aizsma­kušā balsī.

- Biļeti?

- Tieši tā. Biļeti. Man nav laika te ņemties visu dienu. Jūs nevarat skatīties izrādi bez biļetes.

Koralīna nopūtās. Man nav biļetes, viņa atzinās.

- Jā, vēl viena, suns īgni noburkšķēja. Nāk tik iekšā, nekaunības vairāk nekā saprašanas. "Kur ir jūsu biļete?" "Man nav biļetes." Nu, es nezinu… Suns pašūpoja galvu, tad paraustīja plecus. Lai no­tiek, nāciet vien iekšā.

Paņēmis kabatas bateriju zobos, suns aizsoļoja tumsā. Koralīna sekoja. Nonācis līdz skatuvei, tas ap­stājās un uzspīdināja gaismu tukšam krēslam. Kad Koralīna apsēdās, suns aizgāja.

Kad acis aprada ar tumsu, meitene saprata, ka pā­rējie krēslos sēdošie ir suņi.

No aizkulisēm atskanēja šņācoša skaņa. Koralīna nodomāja, ka tā nāk no saskrāpētas vecas plates, kas uzlikta uz atskaņotāja. Šņākoņa pārtapa trompešu skaņās, un uz skatuves uznāca mis Spinka un mis Forsibla.

Mis Spinka brauca uz vienriteņa velosipēda, žonglējot ar bumbiņām. Mis Forsibla lēkāja viņai nopakaļ ar puķu groziņu rokā, kaisot uz skatuves ziedlapiņas. Viņas nonāca skatuves priekšpusē, mis Spinka veikli nolēca no velosipēda, un abas zemu paklanījās.

Suņi dauzīja ar astēm un sajūsmā vaukšķēja. Kora­līna pieklājīgi sita plaukstas.

Tad abas dāmas atpogāja savus pūkainos, apaļos mēteļus un pavēra tos. Pēc tam viņas atvēra vēl kaut ko: savas sejas kā tukšas olu čaumalas, un no vecajām, tukšajām, pūkainajām, apaļīgajām miesām izšķīlās di­vas jaunas sievietes. Tās bija slaidas un bālas, un pa­visam glītas, un tām bija melnas pogu acis.

Jaunajai mis Spinkai mugurā bija zaļš triko un kā­jās gari brūni zābaki krietni virs ceļgala. Jaunajai mis Forsiblai bija balta kleita un ziedi garajos, zeltainajos matos.

Koralīna atspiedās pret krēsla atzveltni.

Mis Spinka nosoļoja no skatuves, un trompetes spalgi iekliedzās, kad gramofona adata pārskrēja pāri platei un tika noņemta.

- Tas ir mans mīļākais numurs, pačukstēja su­ņuks blakuskrēslā.

Cita mis Forsibla izņēma nazi no kastes skatuves stūrī. Vai tas ir duncis, ko es šeit redzu? vina vaicāja.

- Jā, suņuki atsaucās, tas ir duncis!

Mis Forsibla pakniksēja, un suņuki atkal aplaudēja. Koralīna šoreiz nesita plaukstas.

Mis Spinka atgriezās uz skatuves. Viņa skaļi uzplīk­šķināja sev pa gurnu, un suņuki ievaukšķējās.

- Un tagad, mis Spinka paziņoja, mums ar Mirjamu ir tas gods piedāvāt jums jaunu, īpašu papildi­nājumu mūsu teātra izrādei. Vai zālē ir kāds brīvprā­tīgais?

Suņuks blakus Koralīnai piebikstīja viņai ar priekšķepu. Tā esi tu, viņš nosvepstēja.

Koralīna piecēlās un pa koka trepītēm uzkāpa uz skatuves.

- Vai varu palūgt skaļus aplausus jaunajai brīvprātī­gajai? mis Spinka jautāja. Suņuki vaukšķēja un dau­zīja astes pret samta sēdekļiem.

- Nu, Koralīna, sacīja mis Spinka, kāds ir tavs vārds?

- Koralīna, meitene atbildēja.

- Un mēs, protams, neesam pazīstamas?

Koralīna paskatījās uz slaido sievieti ar melnajām pogu acīm un lēni pakratīja galvu.

- Tagad nostājies šeit, lika cita mis Spinka. Viņa aizveda Koralīnu pie plāksnes skatuves sānos un uz­lika balonu meitenei uz galvas.

Mis Spinka piegāja pie mis Forsiblas, aizsēja viņas pogu acis ar melnu šalli un iedeva viņai rokā nazi. Tad trīs četras reizes apgrieza mis Forsiblu riņķī un pavērsa pret Koralīnu. Meitene aizturēja elpu un sa­žņaudza pirkstus divās ciešās dūrītēs.

Mis Forsibla svieda nazi balonam. Tas skaļi pār­plīsa. Nazis iedūrās dēlī tieši virs Koralīnas galvas un vibrējot nodžinkstēja. Koralīna noelsās.

Suņuki rēja kā jukuši.

Mis Spinka pasniedza Koralīnai mazītiņu šokolādes kastīti un pateicās par pretimnākošo attieksmi. Mei­tene atgriezās vietā.

- Tu gan biji ļoti laba, suņuks noteica.

- Paldies.

Mis Forsibla un mis Spinka sāka žonglēt ar milzī­gām koka vālēm. Koralīna atvēra šokolādes kārbu. Suņuks kārām acīm paskatījās uz to.

- Vai vēlies konfekti? viņa vaicāja.

- Jā, lūdzu, suņuks nočukstēja, tikai ne to ar krējuma pildījumu. No tām man jāsiekalojas.

- Man likās, ka šokolāde nenāk suņiem par labu, Koralīna iebilda, atceroties mis Forsiblas vārdus.

- Varbūt tur, no kurienes tu nāc, suņuks atbildēja, bet šeit mēs ēdam tikai to vien.

Koralīna tumsā nevarēja saredzēt, kādas ir konfek­tes. Viņa pārbaudīja vienu, un tā izrādījās ar kokos­riekstiem. Koralīnai tādas diez ko negaršoja, un viņa pasniedza to suņukam.

- Liels paldies, suņuks sacīja.

- Bet lūdzu!

Mis Forsibla un mis Spinka atkal uzstājās. Mis Forsibla sēdēja uz pieslienamajām kāpnēm, bet mis Spinka stāvēja apakšā.

- Kas gan ir vārds? mis Forsibla jautāja. Tas, ko mēs saucam par rozi, smaržotu tikpat burvīgi, ja to dēvētu citā vārdā.

- Vai tev ir vēl mazliet šokolādes? suņuks palūdza.

Koralīna iedeva viņam vēl vienu konfekti.

- Es neprotu pateikt tev, kas esmu, mis Spinka teica mis Forsiblai.

- Šis gabals drīz beigsies, suņuks pačukstēja, tad viņas sāks tautas dejas.

- Cik ilgi vispār tas turpinās? Koralīna paintere­sējās. Nu, šī izrāde?

- Visu laiku, suņuks sacīja. Mūžīgi un vienmēr.

- Lūdzu, nem visu konfekšu kasti.

- Paldies, suņuks bilda. Koralīna piecēlās.

- Uz drīzu redzēšanos, suņuks atsveicinājās.

- Atā, Koralīna atbildēja. Izgājusi no teātra, viņa atgriezās dārzā, spožajā saules gaismā samiegusi acis.

Viņas citi vecāki gaidīja meiteni dārzā, nostājušies cieši blakus. Viņi smaidīja.

- Vai labi pavadīji laiku? vaicāja viņas cita māte.

- Man bija interesanti, Koralīna atzina.

Visi trīs devās uz Koralīnas citu māju. Cita māte noglauda meitenes matus ar saviem garajiem, balta­jiem pirkstiem. Koralīna papurināja galvu: Nevajag tā darīt.

Viņas cita māte atrāva roku.

- Nu, vai tev šeit patīk? jautāja viņas cits tēvs.

- Jāsaka, Koralīna atbildēja, ka šeit ir krietni interesantāk nekā mājās.

Viņi iegāja iekšā.

- Es priecājos, ka tev te patīk, ierunājās Koralīnas cita māte. Jo mēs ļoti gribētu, lai tu uzskatītu šīs par savām mājām. Tu vari palikt šeit uz mūžiem un vienmēr. Ja vēlies.

- Hmm, Koralīna novilka un iebāza roku kabatā. Pirksti pieskārās akmenim, ko īstās mis Spinka un mis Forsibla vakar bija viņai iedevušas, akmenim ar caurumu vidū.

- Ja gribi palikt, teica viņas cits tēvs, ir tikai tāds sīkumiņš, kas mums jāizdara, lai tu varētu palikt šeit uz mūžiem un vienmēr.

Viņi iegāja virtuvē. Porcelāna šķīvī uz virtuves galda bija melna diegu spolīte, gara sudraba adata un divas lielas, melnas pogas.

- Nedomāju vis, Koralīna noteica.

- Bet mēs gribam, lai tu to izdari. Mēs gribam, lai tu paliec, bilda viņas cita māte, un tas ir tāds sī­kumiņš.

- Tas nemaz nebūs sāpīgi, mierināja viņas cits tēvs.

Koralīna zināja: ja pieaugušie apgalvo, ka kaut kas nemaz nebūs sāpīgi, gandrīz vienmēr tā būs gan. Viņa papurināja galvu.

Cita māte plati pasmaidīja, un mati uz viņas galvas sašūpojās kā ūdenszāles jūrā. Mēs vēlam tev tikai labu, viņa teica.

Viņa uzlika roku Koralīnai uz pleca. Meitene at­kāpās.

- Es tagad iešu, Koralīna paziņoja. Viņa iebāza rokas kabatās un kaut ko sataustīja. Akmens ar cau­rumu vidū! Pirksti to cieši satvēra.

Viņas citas mātes roka atrāvās no meitenes pleca kā izbiedēts zirneklis.

- Ja tu tā vēlies, viņa bilda.

- Jā, Koralīna apstiprināja.

- Mēs tik un tā drīz tiksimies, teica viņas cits tēvs, kad tu atgriezīsies.

- Aha, Koralīna piekrita.

Un tad mēs visi kopā būsim viena liela, laimīga ģimene, piebilda viņas cita māte, uz mūžiem un vienmēr.

Koralīna spēra soli atpakaļ. Viņa apcirtās, iestei­dzās viesistabā un atrāva vaļā durvis telpas stūrī. Ta­gad tur nebija ķieģeļu sienas tikai tumsa, nakts mel­numa pazemes tumsība, kurā, kā likās, kustas visādi neradījumi.

Koralīna minstinājās. Viņa atskatījās. Viņas cita māte un cits tēvs nāca pie viņas, sadevušies rokās. Abi vērās meitenē ar savām melnajām pogu acīm. Vismaz Koralīna iedomājās, ka viņi to dara, tomēr nebija pil­nīgi pārliecināta.

Viņas cita māte pastiepa brīvo roku un vieglītēm pamāja ar baltu pirkstu. Viņas bālās lūpas pavērās un izteica vārdus: "Nāc atpakaļ drīz!" kaut gan balsī viņa neko nesacīja.

Koralīna dziļi ievilka elpu un iekāpa tumsībā, kur čukstēja dīvainas balsis un gaudoja tālīni vēji. Tagad viņa bija pārliecināta, ka tumsā kaut kas kustas: kaut kas ļoti vecs un ļoti lēns. Sirds dauzījās tik stipri un skaļi, ka meitene baidījās, kaut tā neizsprāgtu ārā no krūtīm. Viņa aizvēra acis, lai aizsargātos no tumsas.

Visbeidzot Koralīna uzdūrās kādam priekšmetam un satrūkusies atvēra acis. Viņa bija uzgrūdusies klub­krēslam savā viesistabā.

Aile aiz atvērtajām durvīm bija rupji aizmūrēta ar ķieģeļiem.

Viņa bija mājās.

KORALĪNA AIZSLĒDZA viesistabas durvis ar vēso, melno atslēgu.

Iegājusi virtuvē, viņa pakāpās uz krēsla un mēģi­nāja atlikt atslēgu saišķi vietā uz durvju aplodas. Izmēģinājusies četras vai piecas reizes, meitene bija spiesta atzīt, ka ir par mazu, tāpēc nolika saišķi uz ūdens skaitītāja pie durvīm.

Māte vēl aizvien nebija atgriezusies no iepirk­šanās.

Koralīna piegāja pie ledusskapja un no apakšējā nodalījuma izņēma pēdējo sasaldētās maizes doniņu. Viņa to sagrauzdēja un notiesāja ar ievārījumu un ze­mesriekstu sviestu, virsū uzdzerot glāzi ūdens.

Viņa gaidīja atgriežamies vecākus.

Kad sāka krēslot, Koralīna mikroviļņu krāsnī uzsil­dīja saldēto picu.

Tad viņa skatījās televīziju un prātoja, kāpēc pieau­gušie paši sev iedala labākās programmas, kur notiek kliegšana un skraidīšana.

Pēc mirkļa uzmācās žāvas. Meitene noģērbās, iztī­rīja zobus un likās gulēt.

No rīta Koralīna iegāja vecāku guļamistabā, bet gultā neviens nebija gulējis, un arī vecākus nekur ne­manīja.

Brokastīs viņa ēda spageti no kārbas, savukārt pus­dienās cepamās šokolādes tāfelīti un ābolu. Ābols bija dzeltens un nedaudz sačervelējies, bet garšoja saldi.

Tējas laikā meitene nokāpa lejā pie mis Spinkas un mis Forsiblas. Viņai pasniedza trīs diētiskus cepumiņus, glāzi citronādes un tasi vājas tējas. Citronāde bija ļoti interesanta. Tā it nemaz negaršoja pēc citroniem. Tā garšoja pēc kaut kā spilgti zaļa un nedaudz ķīmiska. Koralīnai tā ļoti iepatikās. Viņa noteikti gribētu tādu savās mājās.

- Un kur ir tava mīļā mamma un mīļais tētis? vai­cāja mis Spinka.

- Pazuduši, Koralīna atbildēja. Neesmu redzē­jusi viņus kopš vakardienas. Es tagad esmu viena pati. Laikam būšu kļuvusi par ģimeni ar vienīgo bērnu.

- Pasaki mātei, ka mēs atradām izgriezumus no Glasgow Express, par ko viņai stāstījām. Kad Mirjama par tiem ieminējās, tava māte bija ļoti ieinteresēta.

- Viņa pazuda mīklainos apstākļos, Koralīna teica, un es domāju, ka mans tēvs tāpat.

- Diemžēl mēs nebūsim mājās visu rītdienu, mīļuk Karolīna, pavēstīja mis Forsibla. Mēs apciemosim Eiprilas krustmeitu Rojaltunbridžvelsā.

Tad viņas parādīja Koralīnai fotoalbumu, kurā bija arī mis Spinkas krustmeitas attēli, un meitene gāja uz mājām.

Ieskatījusies savā naudas maciņā, viņa devās uz lielveikalu, kur nopirka divas lielas citronādes pudeles, šokolādes kūku un maisiņu ar āboliem. Atgriezusies Koralīna to visu notiesāja vakariņās.

Viņa iztīrīja zobus un iegāja tēva kabinetā, ieslēdza datoru un uzrakstīja stāstiņu.

koralīnas stāsts reiz dzīvoja meitene viņas vārds bija ābolīte. viņa daudz dejoja. viņa dejoja un dejoja tik ilgi, līdz viņas kājas kļuva par sardelēm beigas.

Izdrukājusi stāstiņu, viņa izslēdza datoru un uz la­pas zem teksta uzzīmēja dejojošo mazo meitenīti.

Koralīna ielaida vannā ūdeni un pievienoja pārlieku daudz putu, kas pārskrēja pāri malai un notecēja uz grīdas. Viņa nomazgājās, noslaucījās, savāca ūdeni uz grīdas, cik labi vien prata, un gāja gulēt.

Naktī Koralīna pamodās, iegāja vecāku guļamis­tabā, bet gulta vēl vienmēr bija saklāta un tukša. Uz elektroniskā pulksteņa zaļie cipari rādīja 3:12.

Koralīna sāka raudāt, sajutusies tik viena nakts vidū. Raudas atbalsojās tukšajā dzīvoklī.

Iekāpusi vecāku gultā, viņa pēc brīža aizmiga.

Koralīnu pamodināja vēsas ķepas pie sejas. Viņa atvēra plakstus. Uz viņu blenza lielas, zaļas acis. Tas bija kaķis.

- Cau, Koralīna teica, kā tad tu tiki iekšā?

Kaķis neatbildēja. Meitene izrāpās no gultas. Viņai

mugurā bija garš T krekls un pidžamas bikses. Vai esi atnācis, lai man ko pateiktu?

Kaķis nožāvājās, un viņa zaļās acis iezalgojās.

- Vai zini, kur ir mamma un tētis?

Kaķis lēnām piemiedza acis.

- Vai tas nozīmē "jā"?

Kaķis vēlreiz piemiedza acis. Koralīna nosprieda, ka tas tiešām nozīmē "jā".

- Vai aizvedīsi mani pie viņiem?

Kaķis cieši palūkojās viņā, tad izgāja koridorā. Mei­tene tam sekoja. Aizgājis līdz koridora galam, kaķis apstājās pie lielā spoguļa. Senāk šis spogulis bija drēbju skapja iekšdurvīs. Kad viņi ievācās šajā dzīvoklī, tas karājās pie sienas, un, lai gan Koralīnas māte reizēm ieminējās, ka spogulis būtu jānomaina ar ko moder­nāku, tas nebija izdarīts.

Koralīna ieslēdza koridorā gaismu.

Spogulis rādīja gaiteni aiz viņas, kā jau bija sagai­dāms. Taču tajā bija redzami arī vecāki. Viņi neveiklā pozā stāvēja koridora atspulgā un izskatījās bēdīgi un vientuļi. Koralīna ievēroja, ka tētis un mamma lēnām kustībām māj viņai ar nespēcīgām rokām. Tēvs ar roku bija apskāvis māti.

Tēva atblāzma pavēra muti un ierunājās, taču Ko­ralīna nesadzirdēja ne skaņas. Tad māte uzpūta dvašu uz spoguļa un steidzīgi, pirms elpas migliņa izgaist, ar pirkstgalu uzrakstīja:

8MUM IX<3ĪJAq

Aprasojums uz spoguļa izzuda kopā ar vecākiem, un tagad tas rādīja tikai gaiteni, Koralīnu un kaķi.

- Kur viņi ir? Koralīna vaicāja kaķim. Tas neko neteica, bet meitene iztēlojās, ka tā balss, sausa kā nokaltusi lapa uz palodzes ziemā, saka: Nu, kā gan tev liekas, kur viņi ir?

- Viņi netiks atpakaļ, vai ne? Koralīna prašņāja. Paši saviem spēkiem ne.

Kaķis samirkšķināja acis. Koralīna to uzskatīja par "jā". '

- Skaidrs, Koralīna bilda, tad jau iznāk, ka man ir tikai viena izeja.

Iegājusi tēva kabinetā, viņa apsēdās pie galda, pa­ņēma telefonu, atvēra uzziņu grāmatu un piezvanīja uz vietējo policijas iecirkni.

- Policija, atsaucās zema vīrieša balss.

- Sveicināti, meitene teica, mani sauc Koralīna Džounsa.

- Meitenīt, jūs nu gan tik vēlā stundā vēl neguļat.

- Iespējams, noteica Koralīna, jo negribēja ielais­ties nekādās liekās sarunās, bet es gribu paziņot par noziegumu.

- Un kas tas būtu par noziegumu?

- Cilvēku nolaupīšana. Precīzāk, pieaugušo nolaupī­šana. Mani vecāki ir nolaupīti un aizvesti uz pasauli spoguļa otrā pusē mūsu koridorā.

- Vai zini, kurš viņus nolaupīja? policists jautāja. Koralīna no balss toņa noprata, ka viņš smaida, tāpēc īpaši pūlējās izklausīties kā pieaugusi, lai policists vēs­tījumu uztvertu nopietni.

- Domāju, ka mana cita māte ir sagrābusi viņus sa­vās ķetnās. Tā droši vien grib viņus paturēt un iešūt acu vietā melnas pogas vai arī izmantot viņus, lai at­vilinātu mani atpakaļ savu pirkstu kampienos. Es īsti nezinu.

- Ak tā. Viņas dēmoniskajos pirkstos un briesmīga­jās ķetnās? Vai zināt, ko es jums ieteiktu, mis Džounsa?

- Nezinu gan, Koralīna bilda. Ko tad?

- Palūdz mammai, lai viņa uztaisa tev lielu krūzi karstas šokolādes un pēc tam tevi cieši samīļo. Pret murgiem nekas nav labāks par karstu šokolādi un samīļošanu. Un, ja viņa sāk tevi rāt, ka tu viņu esi pa­modinājusi tik vēlu naktī, pasaki, ka tā lika policista onkulis.

Viņam bija zema, pārliecinoša balss. Bet Koralīnu viņš nebija pārliecinājis.

- Labi, kad redzēšu viņu, pasacīšu, Koralīna no­teica un nolika klausuli.

Melnais kaķis, kurš sēdēja uz grīdas un visu sarunas laiku posa kažoku, tagad piecēlās un izgāja koridorā.

Koralīna iegriezās guļamistabā, lai uzvilktu zilo halātiņu un čības. Viņa palūkojās, vai zem izlietnes nav kabatas lukturītis, un atrada to, bet baterijas jau sen bija nosēdušās, un lukturītis tik tikko blāvoja ar vāji dzeltganu gaismu. Viņa to atlika atpakaļ un, izvilkusi kasti ar elektrības avārijai paredzētām baltām vaska svecēm, paņēma vienu un ielika svečturī. Katrā ka­batā viņa iestūķēja pa ābolam, paņēma atslēgu saišķi un nodabūja nost veco, melno atslēgu.

Koralīna iegāja viesistabā un paskatījās uz durvīm. Meitenei bija sajūta, ka arī durvis uz viņu skatās, viņa apzinājās, ka tas ir muļķīgi, bet sirds dziļumos nojauta, ka tā ir patiesība.

Vēlreiz atgriezusies guļamistabā, Koralīna parakā­jās džinsu kabatā, atrada akmeni ar caurumu vidū un ielika to halātiņa kabatā.

Koralīna ar sērkociņu aizdedzināja sveci, pagaidīja, līdz tā iesprakšķas un iedegas, tad paņēma melno at­slēgu. Tā bija auksta un saldēja plaukstu. Viņa ielika to atslēgas caurumā, bet nepagrieza.

Kad es biju pavisam maza, Koralīna sāka stāstīt kaķim, sen, sen, kad dzīvojām mūsu vecajā mājā, tētis izveda mani pastaigāties lielajā, neapbūvētajā klajumā starp mūsu māju un veikaliem. Tā tiešām ne­bija labākā vieta pastaigām. Tur bija visādas lietas, ko cilvēki izmetuši ārā: gāzes plītis, saplēsti trauki, lelles bez rokām un bez galvas, tukšas kārbas un saplēstas pudeles. Mamma un tētis lika apsolīties, ka neiešu pē­tījumos tajā vietā, jo tur bija tik daudz asu mantu, tetānuss un tamlīdzīgi. Bet es visu laiku čīkstēju, ka gribu turp iet. Tā nu kādu dienu tētis uzvilka savus lielos, brūnos zābakus un cimdus, uzģērba man zāba­ciņus, džinsus un svīteri un mēs gājām uz turieni. Mēs gājām nepilnu pusstundu. Kad bijām nokāpuši pa pau­gura nogāzi lejā gravā, kur tecēja upīte, tētis pēkšņi sacīja: "Koralīna, skrien projām! Skrien augšā pa pa­kalnu! Nu, ātri!" Viņš to pateica sakniebtām lūpām un steidzīgi, tāpēc es uzreiz paklausīju un skrēju augšā pakalnā. Kamēr skrēju, kaut kas iekoda man rokā, tomēr es turpināju skriet. Kad biju tikusi paugura augšā, izdzirdēju, ka aiz muguras skan smagi soļi. Tas bija tētis, kurš drāzās kā degunradzis. Panācis viņš paņēma mani uz rokām un grūda lejā pa otru paugura nogāzi. Tad mēs apstājāmies, pūtām un elsām, un pa­skatījāmies lejā uz gravu. Tur lidinājās dzeltens lap­seņu mākonis. Pastaigas laikā mēs acīmredzot bijām uzkāpuši uz lapseņu pūžņa kādā sausā zarā. Kamēr es skrēju augšā pakalnā, tētis palika uz vietas un tika sadzelts, lai dotu man laiku aizbēgt. Skrienot viņš bija pazaudējis brilles. Man bija tikai viens kodums uz ro­kas. Toties viņam trīsdesmit deviņi kodumi pa visu ķermeni. Mēs tos vēlāk vannā saskaitījām.

Melnais kaķis sāka mazgāt purniņu un ūsas veidā, kas norādīja uz pieaugošu nepacietību. Koralīna pa­sniedzās un noglaudīja tam muguru un kaklu. Kaķis piecēlās, pagājās pāris soļu tālāk, lai būtu viņas rokai neaizsniedzams, apsēdās un atkal sāka skatīties uz meiteni.

- Un tā, Koralīna turpināja, vēlāk tajā pašā dienā tētis atkal devās uz klajumu, lai atrastu brilles. Viņš teica: ja iešot rīt, tad nevarēšot atcerēties, kur tās nokritušas. Drīz vien tētis pārnāca mājās ar brillēm. Viņš teica, ka neesot nobijies, kad stāvējis pie pakalna un lapsenes dzēlušas, un viņam sāpējis, un viņš redzē­jis, kā es aizbēgu. Jo tētis zināja, ka jānoturas tik ilgi, lai es varētu izglābties, citādi lapsenes būtu sadzēlu­šas mūs abus.

Koralīna pagrieza slēdzenē atslēgu. Noskanēja skaļš klakšķis.

Durvis plaši atvērās.

Viņpus durvīm nebija mūra sienas, tikai tumsa. Ieejā pūta auksts vējš.

Koralīna nepakustējās, lai izietu pa durvīm.

- Un tētis teica, ka tā nemaz nav bijusi drošsirdība no viņa puses stāvēt uz vietas un ļaut lapsenēm dzelt, Koralīna sacīja kaķim. Tā nebija drošsirdība, jo viņš nebija nobijies; tas bija vienīgais, ko viņš varēja izdarīt. Toties, kad viņš atgriezās, lai paņemtu brilles, zinot, ka tur ir lapsenes, viņš patiesi bija nobijies. Un tā bija drošsirdība.

Koralīna spēra pirmo soli tumšajā koridorā.

Pretī cēlās putekļu, mikluma un pelējuma smārds.

Kaķis lēnām turējās viņai līdzās.

- Un kāpēc tā? kaķis jautāja, lai gan pēc balss likās, ka viņu tas maz interesē.

- Tāpēc, Koralīna atbildēja, ka tu esi drosmīgs tad, kad esi nobijies, bet, vienalga, dari iesākto.

Svece meta uz sienas milzīgas dīvainas, raustelīgas ēnas. Meitene dzirdēja, ka tumsā kaut kas kustas, taču nevarēja izšķirt, vai tas ir tieši blakus vai nedaudz tā­lāk. Lai kas tas arī būtu, tas centās turēties viņai līdzi.

- Un tāpēc tu tagad dodies atpakaļ viņas pasaulē? kaķis vaicāja. Jo tavs tēvs reiz tevi izglāba no lap­senēm?

- Nerunā muļķības, Koralīna atcirta, es atgrie­žos, lai glābtu viņus, jo viņi ir mani vecāki. Un, ja viņi atklātu, ka esmu pazudusi, es esmu pārliecināta, ka viņi darītu to pašu manis dēļ. Vai zini, tu atkal esi sācis runāt!

- Man nu gan ir palaimējies, kaķis izmeta, ka mana ceļabiedre ir apveltīta ar tik izcilu prātu un spriešanas spēju.

Kaķa tonis bija sarkastisks, bet akots bija sacēlies un aste izslieta taisni gaisā.

Koralīna jau gribēja ko piebilst, piemēram, "At­vaino!" vai "Pirms tam šis ceļš likās daudz īsāks, vai ne?", kad svece pēkšņi izdzisa, it kā kāda roka būtu nokniebusi dakti.

Atskanēja švīkoņa un soļu dipoņa, un Koralīna sa­juta, cik stipri krūtīs dauzās sirds. Izstiepusi roku, viņa juta, ka sejai un rokām pieskaras tāds kā zirnekļa tīkls.

Gaiteņa galā iedegās elektriskā spuldze, žilbinoši spoža pēc tumsības. Netālu no Koralīnas stāvēja sie­viete, kuras kontūras iezīmējās gaismā.

- Koralīna? Mīļumiņ! viņa pasauca.

- Mammu! iekliedzās Koralīna un metās skriet, nepacietīga un atvieglota.

- Mīļumiņ, sieviete teica, kāpēc tu aizgāji?

Koralīna bija pārāk tuvu, lai apstātos, tāpēc citas

mātes aukstās rokas viņu apskāva. Meitene stāvēja saspringta un trīcoša citas mātes ciešajā apkampienā.

- Kur ir mani vecāki? Koralīna noprasīja.

- Mēs esam šeit, atbildēja cita māte balsī, kas tik ļoti līdzinājās viņas īstās mātes balsij, ka Koralīna gan­drīz nevarēja uztvert atšķirību. Mēs taču esam šeit. Mēs gribam tevi mīlēt un rotaļāties ar tevi, ēdināt tevi un darīt tavu dzīvi interesantu.

Koralīna kāpās atpakaļ, un cita māte ļoti negribīgi atlaida vinu.

Viņas cits tēvs, kurš sēdēja gaitenī uz krēsla, piecēlās un pasmaidīja. Nāc uz virtuvi, es uztaisīšu pusnakts uzkodas. Tu noteikti gribēsi kaut ko dzeramu varbūt karstu šokolādi?

Koralīna gāja pa gaiteni, līdz nonāca pie spoguļa. Tas rādīja tikai meiteni halātā un čībās; viņas sejā bija redzams, ka tā nesen raudājusi, bet acis bija īstas, ne­vis melnas pogas, un roka cieši turēja svečturi ar iz­degušu sveci.

Viņa lūkojās uz meiteni spogulī, un meitene spogulī lūkojās uz viņu.

"Es būšu drosmīga," Koralīna domāja. "Nē, es jau esmu drosmīga."

Viņa nolika svečturi uz grīdas un pagriezās. Viņas cita māte un cits tēvs raudzījās uz viņu ar izsalkuma izteiksmi sejā.

- Man nav vajadzīgas uzkodas, Koralīna teica, man te ir ābols. Redzat?

Vina izņēma ābolu no halātina kabatas un iekodās

tajā ar baudu un sajūsmu, kādu patiesībā neizjūta.

Viņas cits tēvs izskatījās vīlies. Viņas cita māte pa­smaidīja, parādot veselīgus zobus, tikai katrs zobs bija nedaudz par garu. Koridora apgaismojumā viņas mel­nās pogu acis iedzalkstījās.

- Es nojums nebaidos, teica Koralīna, lai gan īste­nībā viņai bija ļoti, ļoti bail. Es gribu atpakaļ savus īstos vecākus.

Šobrīd likās, ka šī pasaule sāk nedaudz izplūst ār­malās.

- Ko gan es būtu varējusi izdarīt ar taviem iepriek­šējiem vecākiem? Ja viņi ir tevi pametuši, tad noteikti tāpēc, ka tu viņiem biji apnikusi vai viņi bija noguruši. Toties man tu nekad neapniksi un es tevi nekad nepa­metīšu. Tu vienmēr būsi drošībā šeit, kopā ar mani.

Citas mātes mati, kas izskatījās samirkuši, plandīja ap galvu kā dziljūras radījuma taustekļi.

- Es viņiem nebiju apnikusi, Koralīna noteica, tu melo. Tu viņus nolaupīji.

- Ak tu muļķa Koralīna! Viņi jūtas labi tur, kur ta­gad ir.

Koralīna dusmīgi blenza uz citu māti.

- Es tev to tūlīt pierādīšu, viņas cita māte paziņoja un pārbrauca pār spoguli ar saviem garajiem, balta­jiem pirkstiem. Spogulis aizsvīda, it kā pūķis tam būtu uzpūtis dvašu, tad kļuva tīrs.

Spogulis rādīja dienas laiku. Koralīna redzēja kori­doru visā garumā līdz sava dzīvokļa durvīm. Durvis tika atvērtas no ārpuses, un dzīvoklī ienāca Koralīnas māte un tēvs. Vini nesa koferus.

- Tās gan bija kolosālas brīvdienas, teica Koralī­nas tēvs.

- Cik labi, ka Koralīnas vairs nav, viņas māte sa­cīja, laimīgi pasmaidot. Tagad mēs varam darīt visu to, ko vienmēr gribējām darīt, piemēram, braukt uz ārzemēm, bet agrāk mēs nevārējām šos plānus īstenot, jo mums bija maza meitiņa.

- Turklāt es ļoti priecājos, piebilda viņas tēvs, jo zinu, ka cita māte parūpēsies par viņu labāk, nekā mēs to jebkad spētu izdarīt.

Spogulis aizmiglojās un apdzisa, un tajā atkal bija redzama nakts.

- Nu, vai tagad redzēji? viņas cita māte jautāja.

- Nē, atbildēja Koralīna, neredzēju. Un es tam neticu.

Viņa cerēja, ka nupat redzētais nav īstenība, bet iekšēji nebija tik pārliecināta, kā izteica to skaļi. Viņas dvēselē grauzās neliela šaubiņa kā tārps ābola serdē. Tad viņa pavērās uz augšu un ieraudzīja citas mātes sejas izteiksmi: patiesu dusmu uzplaiksnījumu, kas pārskrēja ģīmim kā zibens atblāzma, un meitene ta­gad bija droša, ka spogulī redzētais ir tikai ilūzija.

Koralīna apsēdās uz dīvāna un ēda ābolu.

- Lūdzu, netaisi problēmas, viņas cita māte ierunā­jās, iegāja viesistabā un divas reizes sasita plaukstas. Atskanēja čaboņa, un parādījās melna žurka. Tā ska­tījās uz sievieti. Atnes man atslēgu, viņa pavēlēja.

Žurka nopīkstēja un izskrēja pa atvērtajām durvīm, kas veda uz Koralīnas dzīvokli, tad atgriezās, velkot aiz sevis atslēgu.

- Kāpēc jums pašiem nav savas atslēgas no šīs pu­ses? Koralīna jautāja.

- Ir tikai viena atslēga un tikai vienas durvis, teica viņas cits tēvs.

- Kuš, viņas cita māte sacīja, nevajag apgrūti­nāt mūsu mīļo Koralīnīti ar tādiem sīkumiem. Vina ielika atslēgu un pagrieza. Slēdzene ar grūtībām aiz­krita ciet.

Viņa iebāza atslēgu priekšauta kabatā.

Ārpusē debesis kļuva gaišākas, līdz vizmoja pelēcīgā krēslā.

- Nu, ja reiz tu negribi neko ieēst, viņas cita māte teica, mums visiem vajadzīgs miegs skaistuma uz­turēšanai. Es eju gulēt. Koralīna, es tev silti iesaku darīt to pašu.

Viņa aplika garos, baltos pirkstus ap cita tēva ple­ciem un izveda to ārā no istabas.

Koralīna piegāja pie durvīm istabas viņā galā, pa­raustīja, bet tās bija cieši aizslēgtas. Durvis uz viņas citu vecāku guļamistabu tagad bija aizvērtas.

Viņa patiešām bija nogurusi, bet negribēja gulēt šī dzīvokļa guļamistabā. Viņa negribēja gulēt zem viena jumta ar savu citu māti.

Ārdurvis nebija aizslēgtas. Koralīna pa kāpnēm iz­gāja laukā, kur jau ausa rīts. Viņa apsēdās uz apakšējā pakāpiena. Tas bija auksts.

Kaut kas pūkains piespiedās pie viņas sāna graciozā un pieglaimīgā kustībā. Koralīna satrūkās, bet tūlīt pat atviegloti nopūtās, sapratusi, kurš tas ir.

- Aha, tas esi tu, viņa teica melnajam kaķim.

- Nu, vai redzi? kaķis sacīja. Nav nemaz tik grūti mani pazīt. Pat bez vārdiem.

- Bet ja gribēšu tevi pasaukt?

Kaķis sarauca degunu un centās saglabāt vēsu pur­niņa izteiksmi. Pasaukt kaķi principā ir ārkārtīgi grūti, viņš atzinās. Tikpat labi varētu mēģināt pa­saukt virpuļviesuli.

- Bet ja ir laiks ēst pusdienas? Koralīna vaicāja. Vai arī tad tu negribētu, lai tevi pasauc?

- Protams, gribētu. Taču pilnīgi pietiktu ar saucienu "Pusdienas!". Saproti? Var iztikt bez vārdiem.

- Kāpēc gan es viņai esmu vajadzīga? Koralīna jautāja kaķim. Kāpēc viņa grib, lai palieku pie viņas?

- Domāju, ka viņai vajadzīgs kāds, ko mīlēt, kaķis atteica, kāds, kas nav viņa pati. Bet varbūt viņai vajadzīgs kāds, ko apēst. Par tādiem radījumiem to ir grūti pateikt.

- Vai vari man kaut ko ieteikt?

Likās, ka kaķis grasās teikt kaut ko dzēlīgu, bet tad viņš noraustīja ūsas un sacīja: Izaicini viņu. Nav ne­kādu garantiju, ka viņa spēlēs godīgi, bet viņas tipa radījumiem patīk visādas spēles un izaicinājumi.

- Kāda tipa radījums viņa ir? Koralīna paintere­sējās.

Kaķis neko neatbildēja, tikai tīksmi izstaipījās un gāja prom. Pēc brīža viņš apstājās, pagriezās un teica: Es tavā vietā atgrieztos dzīvoklī. Un tev kaut mazliet jāpaguļ. Priekšā ir gara diena.

Tad kaķis jau bija nozudis. Koralīna nodomāja, ka tam zināmā mērā ir taisnība. Viņa klusām ielavījās at­pakaļ dzīvoklī, paejot garām aizvērtajām guļamistabas durvīm, kurā viņas cita māte un cits tēvs ko darīja? Gulēja? Gaidīja? Tad meitene aptvēra: ja viņa tagad atvērs guļamistabas durvis, telpa būs tukša vai, parei­zāk, tā tāda ir līdz brīdim, kad viņa atvērs šīs durvis.

Nez kāpēc no šīs domas kļuva vieglāk. Koralīna iegāja zaļi rozīgajā savas guļamistabas parodijā. Viņa aizvēra durvis un pievilka tām priekšā rotaļlietu kasti tā nevienu nespētu aizkavēt, bet atbīdīšanas troksnis pamodinātu, vismaz tā viņa cerēja.

Mantas rotaļlietu kastē vēl aizvien bija aizmigušas, bet, kad meitene pakustināja kasti, tās sarosījās un sāka murmināt, tad atkal ieslīga miegā. Koralīna pa­lūkojās zem gultas, vai tur nav žurku, bet pagulte bija tukša. Viņa novilka halātiņu un čības, iekāpa gultā un aizmiga tik ātri, ka nebija laika pārdomāt, ko kaķis bija gribējis teikt ar vārdu "izaicinājums".

kORALĪNU PAMODINĀJA rīta saule, kas spoži uzspī­dēja sejai.

Mirkli viņa apjuka nevarēja aptvert, kur atrodas un kas viņa īsti ir. Patiešām pārsteidzoši, cik lielā mērā to, kas mēs esam, nosaka gulta, kurā pamostamies no rītiem, un pārsteidzoši, cik nepastāvīgi tas ir.

Reizēm Koralīna mēdza aizmirst, kas viņa ir, no­modā sapņojot, ka pēta Arktiku vai Amazones džung­ļus, vai Āfrikas vidieni, līdz kāds viņai piebikstīja vai pasauca vārdā. Tad Koralīna satrūkusies atgriezās še­jienē no miljoniem jūdžu attāluma un sekundes simt­daļā vajadzēja atcerēties, kas viņa ir, kā viņu sauc un ka viņa atrodas šejienē.

Tagad saule apspīdēja seju un viņa bija Koralīna Džounsa. Jā gan. Istabas zaļums un rozīgums un liela apgleznota papīra taureņa čabēšana, sitoties pret griestiem, pavēstīja, kur viņa šobrīd ir pamodusies.

Koralīna izkāpa no gultas. Viņa taču nevarēja ģērbt savu pidžamu, halātiņu un čības pa dienu, pat ja tas nozīmētu, ka viņai būs jāņem citas Koralīnas drēbes. (Vai tad vispār bija vēl cita Koralīna? Nē, viņa aptvēra, ka tādas nebija gan. Bija tikai viņa pati.) Bet skapī nemaz nebija normālu drēbju. Tās visas vairāk izska­tījās pēc karnevāla tērpiem vai (tā meitene nosprieda) tāda veida drēbēm, ko viņa labprāt redzētu savā skapī: plušķains raganas tērps, ielāpains putnubiedēkļa pal­traks, nākotnes karotāja skafandrs ar digitālām mir­gojošām gaismiņām, šmauga vakarkleita ar spalvām un fliteriem. Visbeidzot viņa atvilktnē atrada tumšus džinsus, kas likās taisīti no nakts melnuma, un svīterīti pelēkā biezu dūmu krāsā ar ieaustām mazītiņām zvaigznēm, kas ik pa brīdim uzdzirkstīja.

Viņa uzvilka bikses un svīteri, kā arī koši oranžus zābakus, ko bija uzgājusi skapja apakšā.

No halātiņa kabatas Koralīna izņēma pēdējo ābolu un akmeni ar caurumu vidū.

Meitene iebāza akmeni džinsu kabatā, un viņai likās, ka galvā pēkšņi ieviešas skaidrība it kā viņa būtu iznirusi no miglas.

Koralīna iegāja virtuvē, bet tā bija tukša.

Tomēr viņa bija pārliecināta, ka dzīvoklī kāds ir, un pa koridoru aizgāja līdz tēva kabinetam. Izrādījās, ka tas ir apdzīvots.

- Kur ir mana cita māte? viņa jautāja citam tē­vam, kurš sēdēja pie galda, kas izskatījās pilnīgi kā viņas tēva galds. Taču viņš nedarīja neko, pat nelasīja dārzkopības katalogu kā viņas tēvs, kad izlikās strā­dājam.

- Ārā, viņš atbildēja, aizver durvis. Mums te ir problēmas ar kaitēkļiem. Likās, viņš priecājas, ka var ar kādu parunāt.

- Žurkas?

- Nē, žurkas ir mūsu draugi. Tas ir cita veida kai­tēklis. Liels, melns radījums ar augsti paceltu asti.

- Kaķis?

>

- Tieši tā, viņas cits tēvs atbildēja.

Šodien cits tēvs mazāk līdzinājās īstajam tēvam. Tā seja bija nedaudz izplūdusi kā mīkla, kas sākusi rūgt, nogludinot ieliekumus un izliekumus.

- Vispār jau es nedrīkstu runāt, kamēr viņas nav šeit, cits tēvs sacīja. Bet tu neuztraucies. Viņa bieži nebūs projām. Es tev pierādīšu mūsu lielisko viesmī­lību, lai tu pat neiedomātos par atgriešanos mājās. Viņš apklusa un salika rokas klēpī.

- Kas tad man tagad jādara? Koralīna vaicāja.

Viņas cits tēvs pieskārās ar pirkstu pie lūpām: "Jā­klusē."

- Ja tu neparunāsies ar mani, Koralīna noteica, es iešu pētīt.

- Tam nav jēgas, atbildēja viņas cits tēvs, te ir tikai šejiene. Viņa to visu uztaisīja: māju, dārzu, cil­vēkus mājā. Viņa to uztaisīja un sāka gaidīt. Pēkšņi samulsis, cits tēvs atkal pielika pirkstu pie lūpām, it kā būtu pārāk izpļāpājies.

Koralīna devās ārā no kabineta un, iegājusi viesis­tabā, paraustīja vecās durvis, tad ieķērās kliņķī un ar rāvienu lūkoja tās atvērt. Nē, durvis bija cieši aizslēg­tas, un atslēga bija pie citas mātes.

Meitene aplūkoja istabu. Tā bija tik pazīstama un tieši tāpēc viņai bija sajūta, ka tā ir pavisam sveša. Itin viss bija pilnīgi tāds pats, kā viņa atcerējās: vec­mammas mēbeles ar savādo smaržu, augļu vāze (vīn­ogu ķekars, divas plūmes, persiks un ābols) gleznā pie sienas, zemais galdiņš ar kājām lauvas ķetnu formā un tukšais kamīns, kas šķita izsūcam siltumu no is­tabas.

Bet tur bija vēl kas, ko viņa neatminējās redzējusi agrāk. Augšā uz kamīna atradās stikla lode.

Koralīna piegāja pie kamīna, paslējās pirkstgalos un nocēla lodi. Tā bija stikla bumba ar krītošu sniegu, un iekšā bija divas mazas cilvēku figūriņas. Koralīna to sakratīja, un sniegs sāka birt, mirdzošām pārslām krītot cauri ūdenim bumbas iekšienē.

Atlikusi stikla bumbu vietā, meitene turpināja mek­lēt savus īstos vecākus un izeju.

Viņa izgāja no dzīvokļa garām durvīm ar neona gaismām, aiz kurām mis Spinka un mis Forsibla bez­galīgi atkārtoja savu uzstāšanos, un devās iekšā mežinā.

Tajā vietā, no kurienes Koralīna bija ieradusies, pa­rasti bija tā: ja cilvēks izgāja cauri koku audzei, ska­tam pavērās tikai pļava un vecais tenisa korts. Bet šeit mežs bija plašāks un koki kļuva aizvien dīvaināki un mazāk līdzīgi kokiem.

Drīz vien tie tapa pavisam stilizēti, tādi kā priekš­stati par kokiem: lejā slējās pelēki brūns stumbrs, bet augšā kaut kāds zaļgans mudžeklis, kas varētu būt lapotne.

Koralīna nesaprata, vai viņas citu māti vienkārši neinteresēja koki vai arī tā nebija pacentusies piekopt šo apkārtnes daļu, domājot, ka neviens tik tālu neno­nāks.

Viņa turpināja soļot.

Tad sākās migla.

Tā nebija mikla kā normāla migla. Tā nebija drēgna, un tā nebija arī silta. Meitenei šķita, ka viņa

iesoļo tukšumā.

"Es esmu pētniece," domāja Koralīna, "un man va­jadzīgas visas izejas no šejienes, kādas vien var atrast. Tāpēc iešu uz priekšu."

Pasaule, pa kuru viņa gāja, bija bālgans tukšums kā balta papīra lapa vai milzīga, tukša, balta istaba. Tai nebija temperatūras, smaržas, garšas un faktūras.

"Tā noteikti nav nekāda migla," nosprieda Kora­līna, kaut gan nezināja, kas tā ir. Uz mirkli viņa no­domāja, vai tikai nav kļuvusi akla. Tomēr nē, viņa pil­nīgi skaidri varēja sevi redzēt. Bet zem kājām nebija zemes, tikai miglains piena baltums.

- Un kā tev liekas, ko tu tagad dari? ierunājās kāda kontūra netālu no viņas.

Pagāja pāris sekunžu, līdz meitenes acis spēja kon­centrēties: vispirms likās, ka tas ir lauva krietnā at­tālumā no viņas, pēc mirkļa viņa noturēja to par peli tepat tuvumā. Beidzot viņa saprata, kas ir šī būtne.

- Es eju un pētu, Koralīna paskaidroja kaķim. Kaķa spalva bija sacēlusies stāvus gaisā un acis plaši

ieplestas, bet aste nolaista starp kājām. Viņš neizska­tījās pēc laimīga kaķa.

- Slikta vieta, kaķis izmeta, ja to vispār var saukt par vietu, bet es tam nepiekrītu. Ko tu šeit dari?

- Pētu.

- Seit neko nevar atrast, kaķis bilda. Tā ir tikai ārpuse, šīs vietas daļa, ko viņa nav papūlējusies uztai­sīt līdz galam.

- Vina?

- Tā, kas sevi sauc par tavu citu māti, kaķis sa­cīja.

- Kas vina ir?

Kaķis neko neatbildēja, tikai turpināja soļot meite­nei līdzās bālganajā miglā.

Priekšā pēkšņi iznira augsta un tumša veidojuma aprises.

- Tu kļūdījies, Koralīna izsaucās, šeit tomēr kaut kas ir!

Aprises kļuva skaidrākas: tā bija tumša māja, kas slējās bezveidīgajā baltumā.

- Bet tā taču ir… Koralīna sastomījās.

- Māja, no kuras tu nupat izgāji, kaķis piekrita. Tieši tā.

- Varbūt es vienkārši miglā nogriezos pa apli, Ko­ralīna ieminējās.

Kaķis salieca astes galiņu jautājuma zīmē un no­lieca galvu uz sāniem. Tu varbūt, bet es gan noteikti ne. Slikta vieta, tiešām.

- Bet kā tad var aiziet projām un, vienalga, atgriez­ties?

- Ļoti viegli, kaķis atteica, iedomājies cilvēku, kas iet apkārt zemeslodei. Viņš sāk iet projām no kaut kurienes un beigās atgriežas tajā pašā vietā.

- Pasaule gan ir maza, Koralīna bilda.

- Viņai tā ir pietiekami liela, kaķis sacīja. Zir­nekļa tīklam jābūt vien tik lielam, lai varētu noķert mušas.

Koralīnai pārskrēja drebuļi.

- Cits tēvs teica, ka viņa nostiprina visus vārtus un durvis, lai tu netiktu iekšā.

- Viņa to var mēģināt, kaķis iesmējās, nelikdamies noraizējies. Nu, protams. Viņa to var mēģināt. Abi stāvēja koku skupsnā pie mājas. Šie koki jau izskatījās daudz reālāki. Tādās vietās kā šī ir daudzas ieejas un izejas, par ko pat viņai nav ne jausmas.

- Vai viņa uztaisīja šo vietu? prasīja Koralīna.

- Uztaisīja, atrada kāda starpība? kaķis atjau­tāja. Lai kā arī būtu, viņai tā pieder jau ļoti ilgi. Paga… Te kaķis notrīsēja un metās lēcienā, un, pirms Koralīna paspēja samirkšķināt acis, viņš jau sēdēja, ar ķepu piespiedis pie zemes lielu, melnu žurku. Ne­varētu sacīt, ka man patiktu žurkas arī labākā situ­ācijā, kaķis izmeta saviesīgā tonī, it kā nekas nebūtu noticis. Bet šajā vietā visas žurkas ir viņas spiegi.

Vina tās lieto kā savas acis un rokas… Tad kakis atlaida žurku.

Tā paskrēja pāris metru, kaķis slaidā lēcienā tai uz­klupa un smagi ieblieza ar ķepu, kam bija izlaisti nagi, bet ar otru piespieda to pie zemes. Man ļoti patīk šis cēliens, kaķis gandarīts nomurrāja. Vai gribi to redzēt vēlreiz?

- Negribu vis, sacīja Koralīna. Kāpēc tu tā dari? Tu taču viņu moki.

- Mmm, kaķis noņurdēja un palaida žurku.

Tā apdullusi aizstreipuļoja dažus soļus, tad ņēmās skriet. Ar vienu ķepas sitienu kaķis to pasvieda gaisā un noķēra zobos.

- Izbeidz vienreiz! Koralīna iesaucās.

Kaķis nometa žurku starp priekšķepām. Esmu dzirdējis viedokli, viņš nopūzdamies sacīja zīdainā balsī, ka kaķa tieksme spēlēties ar medījumu esot žēlsirdīga tā reizēm dod iespēju izbēgt mazajai, muļ­ķīgajai, skrienošajai uzkodai. Vai tavam ēdienam bieži tiek dota šāda iespēja?

Tad viņš paķēra žurku zobos un ienesa mežiņā.

Koralīna atgriezās mājā.

Viss bija kluss, tukšs un pamests. Viņas soļi uz tepiķotās grīdas izskanēja īpaši skaļi. Saulstaru kūlī dejoja putekļi.

Koridora viņā galā bija spogulis. Koralīna redzēja sevi ejam tam pretim un atspulgā šķita sev drosmī­gāka, nekā jutās. Spogulī nekas cits nebija redzams tikai viņa koridorā.

Koralīnas plecam pieskārās roka, un viņa paskatījās uz augšu. Viņas cita māte cieši skatījās uz meiteni ar melnām pogu acīm.

- Koralīna, manu mīļumiņ, viņa sacīja. Šķiet, ka tagad, kad beidzot esi atgriezusies no pastaigas, mēs varētu uzspēlēt kādu spēli. Klasītes? Laimīgo ģimeni? Monopolu?

- Tevis spogulī nebija, teica Koralīna.

Cita māte pasmaidīja. Spoguļiem nekad nevar uz­ticēties. Nu, kādu spēli tad mēs sāksim?

Koralīna papurināja galvu. Es negribu ar tevi spē­lēties. Es gribu iet mājās un būt kopā ar saviem īsta­jiem vecākiem. Es gribu, lai tu viņus atbrīvo. Lai tu mūs visus atbrīvo.

Viņas cita māte ļoti lēni pašūpoja galvu. Vēl skaudrāk par pūķa zobiem, viņa teica, sāp meitas ne­pateicība. Tomēr pat nepiekāpīgāko garu var lauzt ar mīlestību. Viņas garie, baltie pirksti kustējās kā ūdenszāles.

- Man nav nekāda nodoma tevi mīlēt, Koralīna sacīja, lai ko tu arī teiktu. Tu nevari mani piespiest sevi mīlēt.

- Parunāsim par to, bilda viņas cita māte, pa­griezās un iegāja dzīvojamā istabā. Koralīna viņai se­koja.

Cita māte atsēdās uz lielā dīvāna. Viņa pacēla iepir­kumu somu un izņēma no tās baltu, čaukstošu papīra turzu.

- Vai vēlies kādu? viņa pieklājīgi piedāvāja, pa­stiepjot turzu Koralīnai.

Domājot, ka tur iekšā ir īrisi vai "Rafaello", Kora­līna ieskatījās turzā. Tā līdz pusei bija pilna ar lielām, spīdīgām vabolēm, kas rāpuļoja cita virs citas, lai iz­kļūtu ārā.

- Nē, negribu gan, Koralīna atcirta.

- Kā nu vēlies, teica viņas cita māte. Viņa rūpīgi izraudzījās īpaši brangu un koši melnu eksemplāru, norāva tai kājiņas, iemeta tās lielā stikla pelnutraukā uz galdiņa pie dīvāna un iesvieda vaboli mutē.

- Mmm, viņa sacīja, labsajūtā skraukšķinādama kukaini, un paķēra nākamo.

- Tu esi slima, Koralīna teica, slima, ļauna un šausmīga.

- Vai tad tā drīkst runāt ar savu māti? viņas cita māte vaicāja, lēni gremojot vaboli.

- Tu man neesi nekāda māte, Koralīna atcirta.

Viņas cita māte to neņēma vērā. Labi, es saprotu. Tu šobrīd esi pārāk satraukta. Varbūt pēcpusdienā mēs varētu kopā kaut ko izšūt vai pagleznot ar akvareļkrāsām. Tad paēdīsim vakariņas, un, ja tu labi uzvedīsies, pirms gulētiešanas drīkstēsi paspēlēties ar žurciņām. Es tev palasīšu pasaciņu, silti sasegšu un noskūpstīšu pirms miedziņa. Viņas garie, baltie pirk­sti notrīsēja kā noguruša tauriņa spārni, un Koralīnai pārskrēja šermuļi.

- Nē, meitene teica.

Cita māte apsēdās uz dīvāna. Viņas mute savilkās šaurā līnijā un lūpas sakniebās. Viņa iemeta mutē vēl vienu vaboli, tad vēl vienu, it kā tās būtu rozīnes šo­kolādē. Viņas lielie, melnie pogu redzokļi cieši vērās Koralīnas brūnajās acīs. Viņas spīdīgie, melnie mati vijās ap pleciem, it kā tos kustinātu vēja pūsma, ko Koralīna nespēja sajust.

Kādu minūti abas raudzījās viena otrā. Tad cita māte noteica: Laba uzvedība, tā gan! Viņa rūpīgi salocīja papīra turzu, lai vaboles nevarētu izbēgt, un ielika to atpakaļ iepirkumu somā. Tad viņa piecēlās, cēlās, cēlās, cēlās, līdz izskatījās lielāka, nekā Kora­līna jebkad bija redzējusi. Viņa iebāza roku priekšauta kabatā un izvilka lielo, melno durvju atslēgu, savilka pieri grumbās un iesvieda atslēgu iepirkumu somā, tad izvilka sīku, sudrabotu atslēdziņu un triumfējoši izslēja to gaisā.

- Tiktāl nu mēs esam. Tas ir tevis dēl, Koralīna. Tevis labā. Jo es tevi mīlu. Tev jāiemācās labi uzvesties. Laba uzvedība galu galā rada cilvēku.

Ievilkusi Koralīnu gaitenī, viņa stūma to pretim spogulim, tad, ielikusi atslēdziņu spoguļa virsmā, pa­grieza to kā slēdzenē. Spogulis atvērās kā durvis, aiz tā bija tumsa.

Tu varēsi iznākt ārā, kad būsi iemācījusies kaut mazliet labi uzvesties, paziņoja viņas cita māte, un kad būsi gatava kļūt par mīlošu meitu.

Saķērusi Koralīnu, cita māte to iegrūda tumšajā telpā aiz spoguļa. Pie viņas apakšlūpas bija pielipusi vaboles kājiņa, un melnajās pogu acīs nebija nekādas izteiksmes.

Tad viņa aizcirta spoguli-durvis un atstāja Koralīnu tumsā.

SIRDS DZIĻUMOS Koralīna juta briestam žēlu raudienu. Viņa to apturēja, pirms tas bija izlauzies. Dziļi ievilkusi elpu, viņa atbrīvojās no raudiena, tad izstiepa rokas, lai aptaustītu ieslodzījuma telpu. Tā bija slotu skapja lielumā: pietiekami augsta, lai tajā sēdētu vai stāvētu, bet pārāk šaura, lai atgultos.

Pieskaroties vienai sienai, Koralīna juta, ka tā ir no stikla, taču ļoti auksta.

Meitene vēlreiz pārbaudīja telpu, pārlaižot plauk­stas pār visām virsmām, ko vien varēja atrast, meklē­jot durvju kliņķus, slēdžus vai aizbīdņus kaut ko, kas palīdzētu izkļūt ārā, un neatrada neko.

Pāri delnai pārskrēja zirneklis, un Koralīna ar pū­lēm apspieda kliedzienu. Taču, ja neņēma vērā zir­nekli, viņa šajā skapī piķa tumšumā bija viena pati.

Tad viņas pirksti pieskārās kaut kam, kas dīvainā kārtā likās esam cilvēka vaigs un lūpas, sīkas un aukstas, un kāda balss iečukstēja viņai ausī: Klusu, nesaki ne vārda, jo ragana noteikti klausās!

Koralīna cieta klusu.

Meitene juta, kā auksta roka skar viņas seju, pirksti pārskrien tai pāri kā liegi naktstauriņa spārni.

Cita balss, tik stomīga un neskaidra, ka Koralīna nevarēja īsti saprast, vai tā neskan tikai viņas iztēlē, ierunājās: Vai tu esi dzīva?

- Jā, atčukstēja Koralīna.

- Nabaga bērniņš, teica pirmā balss.

- Kas jūs esat? Koralīna vaicāja.

- Vārdi, vārdi, vārdiņi, atskanēja vēl viena balss tālumā. Vārdi ir pirmais, kas izgaist, pēc tam kad izbeidzas elpa un sirdspuksti. Mēs paturam savas at­miņas ilgāk nekā savus vārdus. Man prātā vēl aizvien ir kāda aina mana auklīte maija rītā nes manu rotaļu stīpu un nūjiņu, rīta saule apmirdz viņu un tulpes, kas šūpojas vējā. Bet man ir aizmirsies auklītes vārds un tulpju vārdi arīdzan.

- Es nedomāju, ka tulpēm ir vārdi, ieminējās Ko­ralīna. Tās ir vienkārši tulpes.

- Var jau būt, balss skumji izdvesa. Bet man vien­mēr šķita, ka šīm tulpēm noteikti ir katrai savs vārds. Tās bija sarkanas un oranžas ar sarkanu, un sarkanas ar oranžu, un dzeltenas līdzīgas oglēm bērnistabas kamīnā ziemas novakarē. Es tās atceros.

Balss izklausījās tik sērīga, ka Koralīna pastiepa roku pret vietu, no kurienes tā skanēja, un, atradusi aukstu delnu, cieši to saspieda.

Viņas acis palēnām aprada ar tumsu. Tagad Kora­līna redzēja vai tikai iedomājās redzam trīs apvei­dus, katru tik bālu un neskaidru kā mēnesi dienas de­besīs. Tās bija bērnu figūras aptuveni viņas augumā. Aukstā roka atbildēja viņas spiedienam.

- Paldies tev, balss nočukstēja.

- Vai tu esi meitene? Koralīna vaicāja. Vai varbūt puika?

Balss kādu brīdi klusēja. Bērnībā es nēsāju kleitas un mani mati bija gari un sprogaini, balss vilcino­ties sacīja. Bet, ja nu tu tā jautā, tad liekas, ka kādu dienu viņi man atņēma kleitas, izsniedza šortus un nogrieza matus.

- Tādām lietām mēs vairs nepievēršam uzmanību, ieteicās pirmā balss.

- Tad jau iznāk, ka es biju puika, sacīja tas, kura roku turēja Koralīna. Jā, domāju, ka es biju puika. Un šis apveids telpas tumšumā nedaudz iemirdzējās.

- Kas gan ar jums visiem noticis? Koralīna vaicāja. Kā jūs šeit nokļuvāt?

- Viņa mūs šeit pameta, balss sacīja. Viņa nolau­pīja mūsu sirdis, viņa nolaupīja mūsu dvēseles, viņa atņēma mūsu dzīvības, viņa atstāja mūs šeit, un tad viņa aizmirsa par mums šajā tumsā.

- Ak jūs, nabadziņi, Koralīna bilda. Cik ilgi tad jūs esat šeit?

- Ļoti, ļoti ilgi, viena no balsīm atbildēja.

- Jā gan. Ilgāk, nekā var saskaitīt, cita balss pie­vienojās.

- Es izgāju pa bufetes istabas durvīm, ieteicās tās būtnes balss, kas pieļāva, ka bijis puika, un atkal biju viesistabā. Bet viņa jau mani gaidīja. Viņa teica, ka esot mana cita māte, bet savu īsto mammu es vairs nekad neredzēju.

- Bēdz! ierunājās pirmā balss, kas, kā Koralīnai šķita, piederēja meitenei. Bēdz prom, kamēr tavās plaušās vēl ir gaiss, tavās dzīslās asinis un tavā sirdī siltums. Bēdz aši prom, kamēr tev vēl ir tavs prāts un dvēsele.

- Es netaisos bēgt, pavēstīja Koralīna, viņa ir paņēmusi manus vecākus. Esmu atnākusi, lai viņus atbrīvotu.

- Aha, bet viņa turēs tevi šeit tik ilgi, līdz dienas kļūs par pīšļiem, lapas nobirs un gadi paies cits pēc cita kā pulksteņa tikšķi.

- Nu nē, Koralīna iebilda, tā tas nenotiks vis.

Telpā aiz spoguļa iestājās klusums.

- Varbūt, tumsā ierunājās viena no balsīm, ja atgūsi savu mammu un tēti no raganas varas, tu varētu atbrīvot arī mūsu dvēseles?

- Vai viņa tās ir paņēmusi?

- Jā gan. Un noslēpusi.

- Tāpēc jau mēs nespējām no šejienes aiziet pēc tam, kad nomirām. Viņa mūs paturēja, viņa barojās no mums, līdz no mums nekas vairs nav palicis pāri, tikai tāda kā čūskas āda un zirnekļa čaula. Mīļo meitenīt, atrodi mūsu noslēptās sirdis!

- Un kas notiks ar jums, ja man tas izdosies? Ko­ralīna jautāja.

Balsis neko neatbildēja.

- Un ko viņa izdarīs ar mani? Koralīna turpināja.

Bālganie apveidi mazliet notrīsēja. Meitene nodo­māja, ka tie ir tikai tēlu pārpalikumi, līdzīgi atblāz­mai, ko cilvēka acīs atstāj spoža gaisma, kad izslēdz elektrību.

- Tas nav sāpīgi, viena no balsīm izdvesa.

- Viņa paņems tavu dzīvību un visu to, kas tu esi un kas tev svarīgs, un viņa atstās tev tikai miglu. Viņa at­ņems tavu prieku. Vienu dienu tu pamodīsies un tava sirds un dvēsele būs izgaisušas. Tu būsi čaula, dūmu vērpete nekas vairāk par sapnī redzētu būtni vai atmiņu par kaut ko aizmirstu.

- Tukšs, nočukstēja trešā balss, tukšs, tukšs, tukšs, tukšs.

- Tev jābēg prom, kāda no balsīm ieteicās.

- Es tā nedomāju, atbildēja Koralīna, es jau mē­ģināju aizbēgt, bet tas neko nelīdzēja. Viņa ir atņē­musi manus vecākus. Vai jūs nepateiktu, kā tikt ārā no šīs telpas?

- Ja zinātu, mēs noteikti tev pateiktu.

- Ak jūs, nabadziņi! Koralīna pie sevis nomurmi­nāja.

Meitene apsēdās, novilka svīteri, sarullēja to un aiz­lika aiz galvas kā spilvenu.

- Viņa neturēs mani šajā tumsā visu laiku, Kora­līna ierunājās, viņa atveda mani uz šejieni, lai spē­lētu spēles. Kaķis teica spēles un izaicinājumi. Šobrīd no manis šajā tumsā gan nekāds lielais izaicinājums nesanāk. Viņa mēģināja iekārtoties ērtāk, izliecoties un grozoties, lai pielāgotos aizspogulijas šaurībai.

Koralīnas vēders nokurkstēja. Viņa apēda savu pē­dējo ābolu ļoti maziem kumosiņiem, lai ēšana būtu pēc iespējas ilgāka. Kad ābols bija notiesāts, viņa vēl aizvien bija izsalkusi.

Tad prātā ienāca kāda doma. Kad viņa atnāks, lai izlaistu mani ārā, kāpēc jūs trīs nevarētu iziet kopā ar mani?

- Mēs ļoti labprāt to darītu, balsis čukstēja tikko dzirdami, bet mūsu sirdis ir viņas varā. Tagad mēs piederam tumsai un tukšumam. Gaismā mēs sačervelētos un sadegtu.

Ak kungs, novilka Koralīna.

Viņa aizvēra acis, tumsa kļuva vēl melnāka, tad, atspiedusi galvu pret sarullēto svīteri, meitene sāka iemigt. Laižoties miegā, viņai likās, ka kāds gars liegi noskūpsta vaigu un vāra balstiņa iečukst ausī tik klusu un gandrīz nedzirdami, ka Koralīnai šķita tās ir viņas iedomas: Skaties cauri akmenim.

Tad viņa aizmiga.

VIŅAS CITA MĀTE izskatījās veselīgāka nekā jelkad agrāk: vaigos rotājās viegls sārtums un matu šķipsnas snaikstījās kā laiskas čūskas piesaulē. Pogu acis mir­dzēja kā nesen nopulētas.

Viņa izslīdēja cauri spogulim tik viegli, it kā tā būtu ūdens siena, un sāka vērot guļošo Koralīnu. Tad viņa atvēra durvis ar mazo sudraba atslēdziņu, paņēma Koralīnu rokās, kā agrā bērnībā bija darījusi viņas īstā māte, un apkampa pusaizmigušo meiteni kā zīdainīti.

Cita māte aiznesa Koralīnu uz virtuvi un ļoti maigi nolika uz plaukta virs gāzes skaitītāja.

Meitene ar pūlēm modās, īsu brīdi apzinādamās ti­kai to, ka viņu nupat kāds bija mīlējis un aijājis, un gribēdama tam turpinājumu, bet tad apjēdza, kas viņa ir un ar ko ir kopā.

Nu, mana mīļā Koralīna, sacīja viņas cita māte, es iznesu tevi ārā no pieliekamā. Vajadzēja tevi pār­mācīt, bet šeit mēs savu taisnīgumu balstām uz žēlsir­dību, mēs mīlam grēcinieku un ienīstam grēku. Tagad, ja būsi laba meitene, kas mīl savu māmiņu, ir paklau­sīga un nerunā pretī, mēs abas lieliski sapratīsimies un mīlēsim viena otru.

Koralīna izberzēja miegu no acīm.

- Tur iekšā bija vēl citi bērni, viņa teica, bērni no senseniem laikiem.

- Vai tiešām? bilda cita māte. Viņa rosījās pie plīts un ledusskapja, ņemot ārā olas, sieru, sviestu un šķē­lēs sagrieztu rozlgu bekona gabalu.

- Jā, tur bija gan. Es domāju, ka tu gribi pārvērst mani par vienu no viņiem. Par nedzīvu čaulu.

Viņas cita māte viegli pasmaidīja. Ar vienu roku viņa iesita olas bļodā, ar otru apmaisīja un sakūla. Tad uzlika sviesta pikuci uz pannas, tas sāka šņākt un griezties riņķī, kamēr viņa sagrieza sieru plānās šķēlītēs. Viņa ielēja izkusušo sviestu un sieru olu kul­tenī un vēl nedaudz pakulstīja.

- Mīļumiņ, domāju, ka tu runā muļķības. Es mīlu tevi. Es vienmēr mīlēšu tevi. Neviens saprātīgs cilvēks vairs netic spokiem, tāpēc ka tie visi ir tādi meļi. La­bāk pasmaržo, cik brīnišķīgas ir brokastis, ko tev ga­tavoju. Viņa uzlēja dzelteno maisījumu uz pannas. Siera omlete, tavs mīļākais ēdiens.

Koralīnai mutē saskrēja siekalas. Tev patīk spē­les, viņa ierunājās, kā es uzzināju.

Citas mātes acis uzzibsnīja. Ikvienam patīk spē­les, viņa sausi izmeta.

- Jā gan, Koralīna piekrita. Viņa notrausās no plaukta virs gāzes skaitītāja un apsēdās pie galda.

Šķiņķis čurkstēja uz pannas. Smarža bija burvīga.

- Vai tu nebūtu laimīgāka, ja iegūtu mani godīgi? Koralīna vaicāja.

- Ļoti iespējams, cita māte noteica. Viņa centās neizrādīt nekādu interesi, bet pirksti viegli noraustījās un bungoja pa galdu, kad viņa pārlaida koši sarkano mēli pār lūpām. Un ko tieši tu man piedāvā?

- Pati sevi, sacīja Koralīna un zem galda saķēra plaukstās ceļgalus, lai tie pārstātu trīcēt. Ja zau­dēšu, es palikšu šeit uz mūžīgiem laikiem un ļaušu, lai tu mani mīli. Es būšu vispaklausīgākais bērns. Ēdīšu tavu ēdienu un spēlēšu "Laimīgās ģimenes". Un vēl es ļaušu, lai tu iešuj man acu vietā pogas.

Viņas cita māte cieši lūkojās uz Koralīnu, nemirk­šķinot savas melnās pogu acis. Tas tiešām izklausās ļoti jauki. Bet ja nezaudēsi?

- Tad tu ļausi man iet prom. Un atbrīvosi visus pā­rējos manu īsto tēvu un māti, mirušos bērnus, visus, ko esi šeit ieslodzījusi.

Cita māte izņēma gaļu no grila un uzlika uz šķīvja. Tad viņa uzslidināja no pannas siera omleti uz šķīvja, nedaudz pametot uz augšu, lai tā pieņem pareizo om­letes formu.

Viņa nolika brokastu šķīvi Koralīnai priekšā kopā ar svaigi spiestu apelsīnu sulu un putām klātu karstas šokolādes krūzi.

- Jā, viņa bilda, domāju, ka man patīk šāda spēle. Bet kas tā būs par spēli? Mīklas? Zināšanu vai pras­mes pārbaude?

- Pētīšanas spēle, ierosināja Koralīna, lietu atra­šanas spēle.

- Un ko tad tu gribi atrast šajā paslēpju spēlē, Kora­līna Džounsa?

Koralīna brīdi vilcinājās. Savus vecākus, viņa sacīja, un aiz spoguļa ieslodzīto bērnu dvēseles.

Viņas cita māte triumfējoši pasmaidīja, un Koralīna jau sāka šaubīties, vai ir izdarījusi pareizo izvēli. Bet nu jau bija par vēlu pārdomāt.

- Sarunāts, viņas cita māte teica. Bet tagad, mī­ļumiņ, apēd savas brokastis. Nebaidies taču nekas slikts no tā tev nebūs.

Koralīna blenza uz ēdienu, ienīstot sevi par to, ka tik ātri padodas kārdinājumam, bet viņa bija ļoti izsal­kusi.

- Kā es varu zināt, ka turēsi vārdu? Koralīna jau­tāja.

- Es to apzvēru, viņas cita māte atbildēja, es zvēru pie savas mātes kapa.

- Vai tad viņai vispār ir kaps?

- Ir gan. Es viņu pati tur ieliku. Un, kad atklāju, ka viņa mēģina izrāpties, iestūmu viņu atpakaļ.

- Zvēri pie kaut kā cita. Lai es varētu būt droša, ka turēsi solījumu.

- Zvēru pie savas labās rokas, sacīja cita māte, paceļot roku. Viņa lēnām pakustināja garos pirkstus, demonstrējot bīstamos nagus. Es zvēru pie tās.

Koralīna paraustīja plecus.

- Nu labi. Sarunāts. Viņa ķērās pie brokastīm, pū­loties neēst pārāk ātri. Viņa bija vēl vairāk izsalkusi, nekā bija domājusi sākumā.

Kamēr Koralīna ēda, viņas cita māte vēroja meiteni. Melnajās pogu acīs nevarēja izlasīt nekādu izteiksmi, bet Koralīnai likās, ka arī cita māte izskatās izsalkusi.

Meitene izdzēra apelsīnu sulu, tomēr, lai gan ļoti gribējās, nolēma nepagaršot karsto šokolādi.

- Kur lai sāku meklēt? jautāja Koralīna.

- Kur vien vēlies, atteica cita māte, it kā viņai par to nebūtu nekādas daļas.

Koralīna paskatījās uz viņu un sakopoja domas. Mei­tene nolēma, ka nav vērts izpētīt dārzu un piemājas zemi: tie nemaz neeksistēja, tie nebija reāli. Citas mā­tes pasaulē nebija nedz pamestā tenisa laukuma, nedz bezdibenīgās akas. Tikai nams bija reāls.

Viņa pārmeklēja virtuvi: atvēra mikroviļņu krāsni, ieskatījās ledusskapī, pārbaudīja salātu nodalījumu. Viņas cita māte sekoja Koralīnai, raugoties uz meiteni ar smīna vaibstu lūpās.

- Un vispār cik lielas tad ir dvēseles? Koralīna pajautāja.

Cita māte nosēdās pie virtuves galda un atspiedās pret sienu, nesakot ne vārda. Viņa bakstīja zobus ar garu, tumšsarkani lakotu nagu, viegli pabungoja ar pirkstu pret savu melno pogu acu pulēto virsmu.

- Nu labi, Koralīna teica, nesaki. Man vienalga. Nav svarīgi, vai tu man palīdzi vai ne. Visi taču zina, ka dvēsele ir tikpat liela kā pludmales bumba.

Viņa bija cerējusi, ka cita māte iesauksies: "Kādas muļķības! Dvēsele ir sīpola vai čemodāna vai sienas pulksteņa lielumā!" vai ko tamlīdzīgu, bet viņas cita māte tikai smaidīja un bungoja ar nagu pret savu redzokli tik regulāri, kā ūdens pil no krāna izlietnē. Tad Koralīna aptvēra, ka tā tiešām ir ūdens pilienu skaņa un ka viņa istabā palikusi viena.

Koralīna nodrebēja. Viņai daudz labāk patika, ka citai mātei ir konkrēta atrašanās vieta: ja viņas nav nekur, viņa var atrasties jebkur. Beigu beigās vienmēr ir vieglāk nobīties no tā, ko tu neredzi. Meitene iebāza rokas kabatās, ar pirkstiem satverot akmeni ar cau­rumu vidū un jūtoties drošāk. Koralīna izvilka akmeni, izstiepa to rokā kā revolveri un izgāja koridorā.

Varēja dzirdēt tikai ūdens pakšķēšanu metāla iz­lietnē.

Viņa paskatījās uz spoguli koridora galā. Uz mirkli tas apmiglojās un likās, ka tur peld sejas, neskaidras un bezformīgas, tad tās izzuda un spogulī bija redzama tikai meitene, kura ir pārāk sīka savam vecumam un tur rokā priekšmetu, kas viegli mirdz kā zaļa oglīte.

Koralīna pārsteigta paskatījās uz savu plaukstu: tas bija tikai akmens ar caurumu vidū, neizteiksmīgs brūns olītis. Tad viņa atkal pavērās spogulī, kur ak­mens zaigoja kā smaragds. Atspulgā no akmens nāca zaļa gaismas straumīte, plūstot meitenes guļamista­bas virzienā.

Hmm, Koralīna noteica.

Viņa iegāja guļamistabā. Spēļmantiņas satraukti sarosījās, meitenei ienākot, it kā priecātos viņu redzēt, un no rotaļlietu kastes pretī izripoja mazs tanks, pār­braucot pāri citām mantiņām. Tas nokrita no kastes uz grīdas un gulēja uz tepiķa kā vabole, rūcinot kāpurķēdes, līdz Koralīna to apgrieza. Tanks samulsumā aizbrauca paslēpties zem gultas.

Koralīna paraudzījās apkārt istabā.

Viņa ieskatījās skapjos un atvilktnēs. Tad pacēla mantiņu kasti un izbēra rotaļlietas uz tepiķa, kur tās burkšķēja, staipījās un neveikli ķepurojās ārā no gūzmas. Pelēka stikla lodīte pārripoja pār grīdu un atsitās pret sienu. Koralīna nodomāja, ka neviena no mantiņām neizskatās īpaši līdzīga dvēselei. Viņa sāka aplūkot sudraba talismana aproci, no kuras karājās mazas zvēriņu figūras, kas dzinās pakaļ cita citai, bet lapsa nekad nenoķēra trusīti, un lācis nekad neno­tvēra lapsu.

Koralīna atvēra plaukstu un paskatījās uz akmeni ar caurumu vidū, cerot ieraudzīt kādu norādi, bet tā­das nebija. Vairums mantiņu, kas bija saliktas kastē, tagad bija palīdušas zem gultas, un dažas palikušās (zaļš plastmasas zaldātiņš, pelēkā stikla lodīte, spilgti sārts jojo un vēl šis tas) bija tādas, ko var atrast reālajā pasaulē spēļmantiņu kastu dibenā: aizmirstas lietas, pamestas un nemīlētas.

Meitene jau grasījās doties prom, lai meklētu citur. Bet tad viņa atcerējās balsi tumsā, kluso, čukstošo balstiņu, un to, ko tā viņai bija pavēstījusi. Koralīna pacēla akmeni ar caurumu vidū pie labās acs. Viņa aizvēra kreiso aci un aplūkoja istabu.

Pa caurumu akmenī pasaule bija pelēka un bezkrā­saina kā zīmējumā ar zīmuli. Itin viss bija pelēks bet nē, ne gluži viss: kaut kas iezaigojās uz grīdas kā ogle bērnistabas kamīnā oranžsarkano tulpju krāsā, kuras šūpojas maija saulē. Koralīna izstiepa kreiso roku, baidoties, ka tad, ja noņems akmeni, zaigojošais priekšmets izzudīs, un taustoties centās to atrast.

Pirksti satvēra kaut ko gludu un vēsu. Viņa pacēla to un tad nonēma akmeni ar caurumu vidū no acs un paskatījās uz atradumu. Plaukstā gulēja pelēkā stikla lodīte no kastes apakšas, pelēka viņas sārtajā plaukstā. Viņa vēlreiz pielika akmeni pie acs un cauri tam pa­skatījās uz lodīti. Tā atkal iegailējās un uzdzirkstīja ar sarkanu zaigu.

Apziņā klusu ierunājās sīka balstiņa: Patiešām, jaunkundz, es tagad pilnīgi skaidri atceros, ka senāk biju puika. Ak kungs, bet tev jāpasteidzas. Tev vēl jā­atrod divi no mums, un ragana jau ir saniknota, ka esi mani atradusi.

"Ja gribu to paveikt," Koralīna nodomāja, "es to nedrīkstu darīt viņas drēbēs." Meitene uzvilka savu

pidžamu un halātiņu, un čības, kārtīgi salokot pelēko svīteri un melnos džinsus uz gultas un noliekot oran­žos zābaciņus pie mantu kastes.

Koralīna ielika stikla lodīti halātina kabatā un izgāja koridorā.

Seju un rokas sāka dzeldēt tāds kā spēcīgs smilšu vējš. Viņa aizvēra acis un ar pūlēm gāja uz priekšu.

Smilšu dzēlieni kļuva sāpīgāki, iet kļuva aizvien grūtāk, it kā viņa būtu izgājusi laukā pieaugošas vēt­ras laikā. Brāzmas bija negantas un aukstas. Viņa paspēra soli atpakaļ.

- Lūdzu, lūdzu, ej uz priekšu, ausī nočukstēja kāda balstiņa, jo ragana ir ļoti saniknota.

Koralīna klumzāja uz priekšu pa koridoru, un vētra svieda sejā neredzamus smilšu graudiņus, durstīgus kā adatas, asus kā stikla lauskas.

- Spēlē godīgi, Koralīna iekliedza vējā.

Nebija nekādas atbildes, bet viesulis īgni sapurināja viņu vēl vienā brāzmā, tad atstājās un pazuda. Ejot garām virtuvei, Koralīna pēkšņajā klusumā dzirdēja ūdens pakšķēšanu no krāna vai citas mātes garo nagu nepacietīgo bungošanu pret galdu. Meitene apspieda vēlmi paskatīties turp.

Pēc pāris platiem soļiem viņa bija pie ārdurvīm un izgāja laukā.

Viņa nokāpa lejā pa kāpnēm un apgāja apkārt na­mam, līdz nonāca pie citu mis Spinkas un mis Forsiblas dzīvokļa. Lampiņas virs durvīm nepārtraukti mirgoja, nu jau pavisam haotiski, veidojot vārdus, ko Koralīna nespēja saprast. Durvis bija ciet. Viņa baiļo­jās, ka tās būs aizslēgtas, un pagrūda ar pilnu spēku. Sākumā durvis bija iesprūdušas, tad tās padevās un Koralīna straujā grūdienā iesteberēja tumšajā zālē.

Meitene ciešāk satvēra plaukstā akmeni ar cau­rumu vidū un devās iekšā tumsā. Viņa cerēja atrast priekštelpu ar aizkariem, bet tādas nebija. Telpa bija viscaur tumša. Teātris bija tukšs. Viņa uzmanīgi vir­zījās uz priekšu. Kaut kas nočaukstēja augšā virs galvas. Viņa pavērās uz augšu, vēl dziļākā tumsā, un kāja atsitās pret kaut ko. Viņa noliecās un pacēla ka­batas bateriju, ieslēdza to, pārlaižot telpai gaismas kūli.

Teātris bija pamests. Uz grīdas bija salauzti krēsli, veci, putekļaini zirnekļu tīkli klāja sienas un nokarā­jās no satrunējušiem dēļiem un trūdošām samta drapērijām.

Kaut kas atkal nočabēja. Koralīna vērsa gaismas staru pret griestiem. Tur augšā bija kaut kādas būt­nes bez matiem, līdzīgas želejai. Viņa nodomāja, ka senāk tām bijušas sejas, varbūt pat tās bijušas sunīši, bet neviens sunītis nevarētu karāties kā zirneklis, kā sikspārnis ar galvu uz leju.

Gaisma iztrūcināja šos radījumus, viens no tiem sāka lidot, un tā spārni dobji dūca putekļainajā gaisā. Koralīna noliecās, kad radījums laidās viņai pāri. Tas nometās uz tālākās sienas un, turot galvu uz leju, sāka rāpuļot uz augšu pie citiem suņiem-sikspārņiem pie griestiem.

Koralīna pielika akmeni pie acs un apskatīja telpu pa tā caurumu, meklējot kaut ko mirdzošu vai gai­lošu zīmi, ka kaut kur šeit ir vēl viena noslēpta dvēsele. Viņa pārlaida gaismas kūli visapkārt, un no biezajiem putekļiem gaisā stars izskatījās gandrīz vai aptaustāms.

Uz aizmugures sienas aiz satrunējušās skatuves bija redzams kāds apveids. Tas bija iepelēks, divreiz lielāks par Koralīnu, pielipis pie sienas kā kailgliemezis. Koralīna dziļi ievilka elpu. "Man nav bail," viņa teica sev, "man itin nemaz nav bail." Viņa pati neticēja šiem vārdiem, tomēr uzkāpa uz vecās skatuves, kājām grimstot trūdošajos dēļos.

Tuvojoties apveidam pie sienas, Koralīna ieraudzīja, ka tas ir tāds kā maiss vai zirnekļa oliņa. Gaismā tas noraustījās. Maisa iekšienē bija radījums, kas izska­tījās pēc cilvēka cilvēka ar divām galvām, četrām rokām un kājām.

Būtne maisā bija šaušalīga, bezveidīga un nepa­beigta, it kā divi plastilīna cilvēciņi būtu samīcīti un nevīžīgi saveidoti kopā.

Koralīna mirkli šaubījās. Viņa negribēja tam tuvo­ties. Suņi-sikspārņi cits pēc cita nolaidās no griestiem un sāka riņķot pa telpu, lidinoties meitenei pavisam tuvu, bet neskarot viņu.

"Varbūt tur iekšā nav paslēptas dvēseles," viņa no­domāja, "varbūt es varu vienkārši iet prom uz kādu citu vietu." Viņa vēlreiz paskatījās pa caurumu ak­menī: pamestais teātris aizvien bija pelēksnējs, bet ta­gad no maisa nāca brūngana vizma, sulīga kā pulēts ķirškoks. Tas, kas tur gailēja, atradās maisā gulošās būtnes rokā.

Koralīna lēnām pārgāja pāri miklajiem skatuves dē­ļiem, cenšoties radīt pēc iespējas mazāk trokšņa, bai­doties ja viņa iztraucēs radījumu maisā, tas atvērs acis, ieraudzīs viņu un tad…

Taču neko šausmīgāku par šīs būtnes skatienu viņa nevarēja iedomāties. Sirds krūtīs smagi dunēja. Viņa spēra nākamo soli.

Nekad agrāk Koralīna nebija jutusi tādas izbailes, bet, vienalga, gāja uz priekšu, līdz bija pie maisa. Tad viņa iebāza roku veidojuma stīgrajā baltumā. Tas klusu sprakšķēja kā sīks ugunskurs, kad viņa spiedās dziļāk iekšā, un pielipa pie ādas un drēbēm kā tīmeklis, kā balta cukura vate. Vina bāza roku vēl dziļāk un uz augšu, līdz pieskārās aukstai rokai, kas bija saķērusi stikla lodīti. Radījuma āda bija gluma, kā ar želeju noziesta. Koralīna sāka vilkt lodīti ārā.

Sākumā nekas nenotika: radījums to bija cieši sa­žņaudzis plaukstā. Tad cits pēc cita tā pirksti atbrī­voja tvērienu un lodīte iekrita Koralīnas delnā. Viņa izvilka roku no lipīgā tīklojuma, priecīga, ka radījums nebija atvēris acis, un uzspīdināja gaismu tā abām se­jām; viņa nosprieda, ka tās līdzinās mis Spinkai un mis Forsiblai jaunībā, pārveidotām un saspiestām kopā kā diviem pakusušiem vaska pikučiem, no kuriem dari­nāts šis šaušalīgais veidojums.

Piepeši viena no būtnes rokām ķēra pēc Koralīnas delnas. Neradījuma nagi noskrāpēja viņai ādu, bet tā bija pārāk slidena, lai satvertu, un meitenei izdevās izrauties. Tad atvērās šausmoņa acis, četras melnas pogas, kas zalgoja un blenza uz viņu, un atskanēja divas balsis, kam līdzīgas Koralīna nekad mūžā nebija dzirdējusi. Viena no tām gaudoja un čukstēja, otra du­cināja kā milzu saniknota mēslu muša pie loga rūts, bet abas balsis unisonā skandēja: Zagle! Atdod, ko paņēmi! Rimsties! Ak tu zagle tāda!

Gaisā sāka ņudzēt suņi-sikspārņi. Koralīna kāpās atpakaļ. Tad viņa aptvēra: lai gan būtne maisā pie sie­nas, kura kādreiz bija bijusi mis Spinka un mis Forsibla, bija drausmīga, tā bija piestiprināta tur ar tīklu un kokonu. Tā nespēja Koralīnu noķert.

Suņi-sikspārņi lidinājās meitenei visriņķī, bet ne­darīja neko ļaunu. Viņa nokāpa no skatuves un pār­laida lukturīša staru pāri vecajam teātrim, meklējot izeju.

"Bēdz projām, jaunkundz," meitenes balss ievaidē­jās viņas prātā. "Bēdz tagad! Tu esi dabūjusi divus no mums. Bēdz no šejienes, kamēr tevī vēl plūst asinis."

Koralīna ielika otro lodīti blakus pirmajai. Viņa ieraudzīja durvis, metās pie tām un atrāva vaļā.

ĀRPUSĒ PASAULE bija kļuvusi par bezveidīgu, vir­puļojošu miglu bez apveidiem vai ēnām tajā, un arī pati māja likās sašķiebusies. Koralīna nodomāja, ka nams ir notupies un glūn uz viņu, it kā tas nemaz nebūtu nams, bet tikai priekšstats par namu, un cil­vēks, kuram bija radies šis priekšstats, noteikti nebija labs par to viņa bija pārliecināta. Pie augšdelma vēl karājās lipīga tīmekļa skranda, ko viņa centās notīrīt, cik vien rūpīgi varēja. Nama pelēkie logi bija sašķie­bušies dīvainā leņķī.

Cita māte gaidīja zālienā, sakrustojusi rokas uz krū­tīm. Viņas melnās pogu acis bija bez izteiksmes, toties lūpas bija samiegtas saltā niknumā.

Ieraudzījusi Koralīnu, viņa pastiepa garu, baltu roku un salieca vienu pirkstu. Meitene gāja pie viņas. Cita māte neteica ne vārda.

- Esmu dabūjusi divas dvēseles, Koralīna pazi­ņoja, man jāatrod vēl viena.

Citas mātes sejā nepakustējās ne vaibsts. Varētu likties, ka viņa pat nav dzirdējusi, ko Koralīna nupat sacīja.

- Nu, man vienkārši šķita, ka tu gribētu to uzzi­nāt, Koralīna bilda.

- Liels paldies, Koralīna, cita māte salti izmeta, un balss skanēja ne tikai no viņas mutes tā nāca no pašas miglas, nama, debesīm. Viņa turpināja: Tu taču zini, ka es tevi mīlu.

Par spīti pati sev, Koralīna pamāja ar galvu. Tā bija patiesība: cita māte mīlēja viņu. Tikai mīlēja tā, kā sīkstulis mīl savu naudu, kā pūķis mīl savu zeltu. Ci­tas mātes pogu acīs Koralīna izlasīja, ka viņa ir vienīgi manta, nekas vairāk. Pieciests mīļdzīvnieciņš, kura uzvedība vairs nešķiet uzjautrinoša.

- Es nevēlos tavu mīlestību, Koralīna sacīja. Es neko no tevis negribu.

- Pat ne palīdzīgu roku? cita māte vaicāja. Vi­sumā ņemot, tu esi darbojusies ļoti labi. Iedomājos, ka tev būtu vajadzīga neliela norāde, lai palīdzētu dār­gumu meklējumos.

- Es viena pati ļoti labi tieku galā.

- Jā gan, cita māte piekrita. Bet, ja tu gribētu iekļūt dzīvoklī mājas priekšpusē nu, tajā tukšajā -, lai pameklētu tur, tad atdursies pret slēgtām durvīm, un ko tu darīsi tālāk?

- Ak tā, Koralīna brīdi to apsvēra. Tad pajautāja: Vai no turienes ir kāda atslēga?

Cita māte stāvēja pelēksnējā miglā šajā brūkošajā pasaulē. Mati plandīja viņai ap galvu, it kā tiem būtu pašiem sava apziņa un nodomi. Viņa smagi nokāsējās un atvēra muti, pasniedzās ar garo roku un noņēma no mēles mazu misiņa atslēgu.

- Lūdzu, tev tā būs vajadzīga, lai tiktu tur iekšā.

Viņa nevērīgi pasvieda atslēgu Koralīnas virzienā.

Meitene to saķēra, pirms paspēja izlemt, vai tā viņai vispār ir vajadzīga. Atslēga vēl aizvien bija nedaudz mikla.

Sāka pūst drēgns vējš, Koralīna nodrebēja un pa­skatījās sāņus. Kad pacēla acis, viņa atkal bija viena.

Šaubīdamās viņa aizsoļoja līdz mājas priekšai un apstājās pie tukšā dzīvokļa. Tā durvis, tāpat kā pārē­jās šajā namā, bija nokrāsotas spilgti zaļā krāsā.

- Viņa nevēl tev labu, rēgaina balstiņa iečukstēja meitenei ausī. Mēs neticam, ka viņa tev grib palī­dzēt. Tās noteikti ir lamatas.

- Jā, Koralīna piekrita, es arī tā domāju. Tad viņa ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza.

Durvis klusām atvērās, un Koralīna iegāja iekšā.

Dzīvokļa sienas bija saskābuša piena krāsā. Dēļu grīda bija kaila, uz tās putekļiem bija palikušas vecu tepiķu kontūras.

Dzīvoklī nebija mēbeļu, tikai vietas, kur kādreiz tās atradušās. Pie sienām nebija neviena rotājuma; tur bija izbalējuši četrstūri, kur senāk bijušas piekārtas gleznas vai fotogrāfijas. Te bija tāds klusums, ka Koralīnai šķita viņa dzird, kā gaisā planē putekļi.

Meitene atskārta, ka viņu māc bailes, lai tikai kaut kas šeit neuzlēktu virsū, tāpēc viņa sāka svilpot. Ko­ralīna domāja, ka svilpošana iespējamos radījumus aizkavēs.

Vispirms viņa devās uz tukšo virtuvi, pēc tam uz tukšo vannasistabu, kurā bija tikai čuguna vanna un tajā beigts zirneklis kaķēna lielumā. Pēdējā telpa, ko meitene apskatīja, kādreiz bija bijusi guļamistaba;

viņa nosprieda, ka taisnstūra apveids putekļos uz grīdas norādīja gultas vietu. Tad viņa kaut ko ierau­dzīja un apņēmīgi nosmaidīja. Pie grīdas dēļiem bija piestiprināts liels metāla riņķis. Koralīna notupās un, satvērusi vēso riņķi abās rokās, vilka uz augšu, cik jaudas.

Ļoti lēnām un smagi pacēlās eņģēs ieliktā grīdas daļa: tās bija durvis uz pagrabu. Atvērumā Koralīna spēja saskatīt tikai tumsu. Viņa pataustījās lejā un atrada slēdzi, nospieda to, nemaz īsti necerot, ka tas darbosies, tomēr kaut kur lejā iedegās spuldze, un blāva, dzeltgana gaismiņa atspīdēja pa caurumu grīdā. Tagad viņa redzēja trepes, bet neko vairāk.

Koralīna izvilka no kabatas akmeni ar caurumu vidū. Viņa ielūkojās caur to pagrabā, bet neko nesa­skatīja un atlika akmeni atpakaļ.

Pa caurumu cēlās šķērms mitru mālu un etiķa smārds.

Koralīna sāka kāpt lejā, bažīgi pablenžot uz aizvā­žamajām durvīm. Tās bija tik smagas, ka aizkrītot uz mūžiem ieslodzītu viņu tumsā. Viņa uzmanīgi aiztika tās, bet durvis palika savā vietā. Tad viņa pagriezās pret tumšumu un rāpās lejup. Kāpņu apakšā pie sie­nas bija vēl viens slēdzis, liels un pavisam sarūsējis. Meitene ar spēku spieda to, līdz tas noklikšķēja un iedegās kaila spuldze, piekārta vadā pie zemajiem griestiem. Tā deva tik vāju gaismu, ka Koralīna ne­spēja izšķirt, kas uzzīmēts uz aplupušajām pagraba sienām. Zīmējumi bija ļoti nemākulīgi. Tur bija acis, to viņa saprata, un arī tādi kā vīnogu ķekari. Tur bija attēlots vēl kas cits Koralīna nebija gluži pārlieci­nāta, vai tie ir cilvēki.

Vienā kaktā bija sagāzti atkritumi: kartona kastes, pilnas ar appelējušiem papīriem, un blakus kaudzē trūdoši aizkari.

Koralīnas čībiņas skraukšķināja uz cementa grīdas. Tagad nelabā smaka kļuva spēcīgāka. Viņa jau grasījās apgriezties un iet prom, kad pamanīja, ka no aizkaru kaudzes rēgojas kāja.

Viņa dziļi ieelpoja (pārskābuša vīna un sapelējušas maizes dvaka šķebināja) un atvilka nost miklo drēbi, atsedzot veidojumu aptuveni cilvēka formā un lie­lumā.

Nespodrajā gaismā pagāja pāris sekunžu, līdz viņa aptvēra, kas tas ir: būtne bija bālgana un uzburbusi kā kāpurs ar kārnām, žagariem līdzīgām rociņām un kājiņām. Tās ģīmī, pieblīdušā kā uzrūgusi mīkla, ne­bija gandrīz nekādu vaibstu.

Būtnei bija divas lielas, melnas pogas acu vietā.

Koralīna riebumā un šausmās noelsās, un radījums, it kā būtu šīs skaņas pamodināts, sāka slieties sēdus. Meitene stāvēja kā paralizēta. Būtne grozīja galvu, līdz abas melnās pogu acis bija vērstas tieši pret viņu. Bezvaibstu sejā parādījās mutei līdzīga sprauga, kam pie lūpām karājās bālganas lēkšķes, un balss, kas vairs ne mazākā mērā nelīdzinājās viņas tēva balsij, izdvesa: Koralīna.

Labi, ka tā, Koralīna teica būtnei, kas reiz bija bijusi viņas cits tēvs, tu vismaz neuzlēci man virsū.

Būtnes žagaru rociņas aizskāra seju un mīcīja bāl­ganos mālus, izveidojot tādu kā degunu. Būtne neko neatbildēja.

- Es meklēju savus vecākus, Koralīna ierunājās, un vēl viena bērniņa nozagto dvēseli. Vai tie ir šeit?

- Šeit nekā nav, bālā būtne nosvepstēja. Te ir tikai putekļi, mitrums un aizmirstība. Būtne bija baltgana, milzīga un uzpampusi. "Drausmīgs radī­jums," nodomāja Koralīna, "bet vienlaikus arī nožē­lojams." Viņa pacēla pie acs akmeni ar caurumu vidū un paskatījās. Nekādas zīmes. Bālais radījums viņai teica patiesību.

- Nabadziņš, Koralīna sacīja, varu derēt, ka tevi iebāza šajā pagrabā par sodu, jo pateici man pārāk daudz.

Būtne brīdi klusēja, tad pamāja ar galvu. Koralīna pie sevis nobrīnījās, kā bija varējusi iedomāties, ka šis kāpurveidīgais radījums ir līdzīgs viņas tēvam.

- Man ļoti žēl, meitene bilda.

- Viņa ir ļoti neapmierināta, ieteicās būtne, kas reiz bija bijusi viņas cits tēvs. Viņa ir ļoti, ļoti ne­apmierināta. Tu esi viņu sadusmojusi. Un, būdama sadusmota, viņa savas dusmas izgāž uz visiem apkār­tējiem. Tā viņa dara.

Koralīna paplikšķināja pa radījuma kailo galvu; āda bija nedaudz lipīga kā silta mīkla. Nabadziņš, viņa teica, tu jau esi tikai lieta, ko viņa uztaisīja un tad aizmeta prom.

Radījums sparīgi pamāja ar galvu, un no straujās kustības viena pogas acs nokrita uz cementa grīdas.

Radījums bezpalīdzīgi sāka vērties visapkārt ar pa­likušo aci un beigās ieraudzīja Koralīnu. Ar lielu pie­pūli tas atvēra muti un steigšus ierunājās: Bērniņ, bēdz projām, prom no šejienes. Viņa grib, lai es nodaru tev pāri, viņa grib tevi paturēt šeit uz mūžiem, lai tu nevarētu pabeigt iesākto spēli un viņa būtu uzvarē­jusi. Viņa tik neatturami liek man nodarīt tev pāri. Es nespēju tam pretoties.

- Tu spēj gan, Koralīna teica, esi drosmīgs!

Meitene pārlaida acis telpai: radījums, kurš senāk

bija bijis viņas cits tēvs, stāvēja starp viņu un trepēm, kas veda ārā no pagraba. Viņa sāka lavīties gar sienu trepju virzienā. Radījums pagrieza savu ķermeni, līdz vienīgā acs skatījās uz Koralīnu. Bija redzams, ka tas piebriest un kļūst aktīvāks.

- Diemžēl es tam nespēju pretoties, radījums no­burkšķēja.

Pēkšņi tas klupa viņai virsū un tā bezzobainā mute plati atiezās.

Koralīnai bija jāreaģē tūlīt. Viņa paspēja iedomāties par divām lietām: varēja kliegt un mēģināt bēgt, ļau­jot, lai pustumšajā pagrabā šis milzu radījums dzenas viņai pakaļ, līdz noķer. Vai arī darīt ko citu.

Tad viņa izdarīja ko citu.

Kad briesmonis bija ticis pavisam tuvu, Koralīna izstiepa roku, satvēra radījuma atlikušo pogas aci un rāva, cik vien jaudas.

Mirkli nekas nenotika, bet tad poga notrūka un iz­lidoja no plaukstas, noklikšķot pret sienu un nokrītot uz grīdas.

Radījums sastinga uz vietas. Tas aklumā atgāza galvu un, biedinoši plati atvēris muti, ierēcās aiz nik­numa un vilšanās. Tad radījums metās uz vietu, kur Koralīna nupat bija stāvējusi.

Taču viņa vairs tur nestāvēja. Uz pirkstgaliem, cik klusu vien spēdama, meitene lavījās augšā pa trepēm, kas glābtu viņu no šī pagraba ar paviršajiem zīmēju­miem uz sienas. Viņa nenolaida acis no grīdas apakšā, kur bālganais radījums grozījās un tvarstījās, meklējot viņu. Tad, it kā saņēmis pavēli, tas apstājās un pie­šķieba bezacu galvu uz sāniem.

"Tas klausās, kur es esmu," Koralīna saprata, "man jābūt īpaši klusai." Viņa spēra nākamo soli, bet kāja paslīdēja uz pakāpiena, un radījums viņu sadzirdēja.

Tā galva pavērsās pret Koralīnu. Brīdi tas zvārojās uz savām tievajām kājām, kā sakopodams domas. Tad piepeši radījums metās pie trepēm un masa sāka plūst augšup. Koralīna apcirtās un izmisīgi kārpījās augšā pa pēdējiem pieciem pakāpieniem, atspiedās uz rokām un izsvempās uz putekļainās guļamistabas grīdas. Ne­gaidot ne mirkli, viņa vilka smagās lūkas durvis uz savu pusi un palaida tās vaļā. Durvis ar skaļu būkšķi aizkrita ciet tieši brīdī, kad kaut kas liels triecās pret tām no apakšas. Durvis trīcēja un grabēja, bet nekus­tējās no vietas.

Koralīna dziļi uzelpoja. Ja dzīvoklī būtu kāda mē­bele, kaut vai krēsls, viņa to būtu uzlikusi uz lūkas durvīm.

Viņa steigšus iztraucās ārā no dzīvokļa, aizslēdza aiz sevis durvis un pabāza atslēgu zem paklājiņa. Tad viņa nokāpa lejā uz uzbrauktuves.

Pa daļai Koralīna bija iedomājusies, ka cita māte stāvēs tur, gaidot viņu iznākam, bet apkārtējā pasaule bija tukša un klusa.

Koralīna gribēja atgriezties mājās.

Viņa aplika rokas ap pleciem un teica sev, ka ir dros­mīga, pati tam gandrīz vai noticēdama, tad devās uz mājas otru pusi pelēkajā miglā, kas nebija nekāda migla, un sāka soļot augšā pa kāpnēm.

KORALĪNA UZKĀPA līdz pēdējā stāva dzīvoklim, kur viņas pasaulē mita dīvainais večuks. Viņa reiz bija iegājusi tajā dzīvoklī kopā ar māti, vācot ziedojumus trūcīgajiem. Abas bija stāvējušas atvērtajās durvīs, gaidot, kad večuks ar kuplajām ūsām atradīs aploksni, ko Koralīnas māte bija atstājusi. Dzīvoklī bija dīvainu ēdienu, pīpju tabakas smārds un asa, sieram līdzīga smaka, kuras cēloni meitene nevarēja noteikt. Viņa toreiz negribēja iet dziļāk iekšā večuka dzīvoklī.

Es esmu pētniece, Koralīna skaļi paziņoja, taču vārdi miglainajā gaisā izskanēja klusi un nedzīvi. Bet viņa taču bija tikusi ārā no pagraba, vai tad ne?

Jā, to viņa bija izdarījusi. Bet šobrīd Koralīna bija pārliecināta šajā dzīvoklī būs vēl briesmīgāk.

Viņa nonāca nama pēdējā stāvā. Augšējā dzīvokļa vietā agrāk bija bēniņi, bet tas bija ļoti sen.

Koralīna piebungoja pie zaļi krāsotajām durvīm. Tās atvērās, un viņa iegāja iekšā.

Mums ir acis, un mums ir nervi, mums ir astes, un mums ir zobi, tu saņemsi to, ko pelnīji, kad iznāksim no pazemes,

čukstēja desmit sīku balstiņu tumšajā dzīvoklī, kur griesti slīpnēs bija tik zemi, ka Koralīna gandrīz vai varēja aizsniegt tos ar izstieptu roku.

Uz viņu glūnēja sarkanas ačeles. Mazas, rozīgas ķe­piņas aizdipināja prom, kad viņa tuvojās. Tumšākas ēnas spiedās cauri šeit nolikto priekšmetu ēnām.

Tagad šeit oda daudz šķērmāk nekā īstā večuka miteklī. Sajā dzīvoklī oda pēc ēdieniem (negaršīgiem, kā Koralīna nosprieda, bet viņa arī zināja, ka tas ir gau­mes jautājums: viņa necieta garšvielas un eksotiskus ēdienus). Šeit dvingoja tāda smaka, it kā būtu sapū­dēti visi eksotiskie ēdieni pasaulē.

- Meitenīt, no vistālākās istabas atskanēja čerk­stoša balss.

-Jā, Koralīna atsaucās. "Man it nemaz nav bail," viņa teica sev un, izteikusi šos vārdus, atskārta, ka tā ir patiesība. Šeit itin nekas viņu nebiedēja. Visas tās būtnes arī briesmonis pagrabā bija šķitumi, viņas citas mātes darinājumi, šaušalīga īstu cilvēku un īstu lietu parodija koridora otrā galā. Koralīna nosprieda, ka cita māte vispār neko nemāk radīt pa īstam. Viņa spēj tikai kopēt un izkropļot to, kas jau pastāv.

Un tad Koralīna iedomājās par stikla bumbu ar sniegu uz viesistabas kamīna dzegas. Kāpēc cita māte to bija tur nolikusi, ja Koralīnas pasaulē tā bija tukša?

Uzdevusi sev šo jautājumu, viņa aptvēra, ka uz to ir konkrēta atbilde.

Tad atkal atskanēja šī balss un Koralīnas domu pa­vediens tika pārtraukts.

- Nāc šurp, meitenīt. Es zinu, kas tev vajadzīgs. Tā bija sausa, sēcoša balss. Šī skaņa lika Koralīnai iztē­loties milzīgu beigtu kukaini. Tas vispār bija muļķīgi, viņa to zināja. Kā gan beigtam radījumam, it sevišķi vēl beigtam kukainim, var būt balss?

Viņa izgāja cauri vairākām istabām ar zemiem, slī­piem griestiem, līdz nokļuva gala telpā. Tā bija guļam­istaba, un cits dīvainais večuks sēdēja tās stūrī gan­drīz tumsā, satuntuļojies mētelī un cepuri galvā. Kad Koralīna ienāca, viņš ierunājās.

- Nekas nav mainījies, meitenīt, viņš sacīja, un balss izklausījās kā sausu lapu čaboņa pa ietvi rudenī. Un kas notiks, ja tu izdarīsi visu, ko esi apņēmusies? Kas tad notiks? Nekas nemainīsies. Tu aiziesi mājās. Tev būs garlaicīgi. Par tevi neviens neliksies ne zinis. Neviens tevī neklausīsies tā pa īstam. Tu esi pārāk gudra un pārāk klusa, lai viņi tevi spētu saprast. Viņi pat tavu vārdu neizrunā pareizi.

- Paliec šeit kopā ar mums, teica balss no apveida istabas stūrī. Mēs klausīsimies tevī, spēlēsimies ar tevi un smiesimies kopā ar tevi. Cita māte izveidos veselas pasaules, ko tev pētīt, un katru nakti nojauks tās, kad būsi beigusi pētīšanu. Ikviena diena būs la­bāka un skaistāka par iepriekšējo. Atceries spēļmantiņu kasti? Cik daudz labāk ir uzcelt tai līdzīgu pa­sauli, kas domāta tikai tev, vai ne?

- Un vai būs pelēkas dienas, kad es nezināšu, ko darīt, un kad nav ko lasīt vai skatīties, kad nav uz ku­rieni aiziet un diena velkas veselu mūžību? Koralīna jautāja.

Večuks no ēnas nočērkstēja: Nekad.

- Un vai būs negaršīgi ēdieni, kas taisīti pēc smal­kām receptēm ar ķiplokiem, estragonu un cūku pu­pām? Koralīna jautāja.

- Katra ēdienreize būs tīrākā svētlaime, svepstēja balss zem večuka cepures. Nekas tāds, kas tev nesa­gādā baudu, netiks pasniegts galdā.

- Un vai man būs Day-Glo firmas zaļie cimdiņi un dzeltenie Wellington firmas zābaciņi vardes formā? Koralīna jautāja.

- Vardes, pīles, degunradži, astoņkāji viss, ko tu vēlēsies. Pasaule katru rītu tiks uzcelta tev no jauna. Ja paliksi šeit, tev būs itin viss, ko vien gribēsi.

Koralīna nopūtās: Tu tā arī neko neesi sapratis! Es nemaz pa īstam negribu visu to, ko man sagribas. Neviens negrib. Kāds gan prieks varētu būt dzīvē, ja es tiešām dabūtu visu, ko sagribas? Vienkārši tāpat dabūtu, un viss. Kas tad notiktu?

- Es nesaprotu, teica čērkstošā balss.

- Nu, protams, tu nesaproti, meitene turpināja, pieliekot pie acs akmeni ar caurumu vidū. Tu vien­kārši esi slikta karikatūra, ko viņa uztaisījusi īstajam savādajam večukam no pēdējā stāva.

- Un vairs pat ne tas, izdvesa nedzīvā balss. No večuka lietusmēteļa nāca spīdums aptuveni krūšu augstumā. Pa caurumu akmenī bija redzams, ka spī­dums zaigo zili balts kā zvaigzne. Koralīna nožēloja, ka nav nūjas, lai pabakstītu citu večuku: viņai ļoti negribējās iet vēl tuvāk spokainajai būtnei istabas kaktā.

Tomēr Koralīna paspēra soli uz priekšu, un večuks sabira gabalos. No mēteļa piedurknēm un stērbelēm, un cepures izlēca kādas divdesmit žurkas, pustumsā zibinot sarkanas ačeles. Tās noķiķināja un muka prom.

Mētelis nokrita uz grīdas. Cepure ieripoja istabas otrā kaktā.

Koralīna pastiepa roku un pavēra mēteli. Tas bija tukšs un pieskārienā taukains. Nebija ne zīmes no pē­dējās stikla lodītes. Viņa pārmeklēja istabu, skatoties pa caurumu akmenī, un pamanīja mirgojošu vizmu uz grīdas pie durvīm. To savās ķepās nesa prom lielākā melnā žurka. Kamēr viņa skatījās, lodīte pazuda.

Pārējās žurkas glūņāja no istabas kaktiem, kad mei­tene metās pakaļ lodītei.

Protams, žurkas skrien ātrāk par cilvēkiem, it se­višķi īsās distancēs. Bet branga žurka, kas priekšķepās tur stikla lodīti, nevar sacensties ar apņēmīgu meiteni (pat ja viņa ir pārāk maza savam vecumam). Mazākās žurkas skraidelēja viņai ceļā, mēģinot trau­cēt, bet Koralīna neņēma tās vērā, paturot acīs prāvo eksemplāru ar lodīti, kas traucās tieši uz ārdurvīm ārā no dzīvokļa.

Viņi nonāca pie pakāpieniem nama ārpusē.

Koralīna paspēja ievērot, ka nams turpina mainī­ties, apveidā kļūdams aizvien neskaidrāks un saplakdams, pat kamēr viņa lēkšoja lejā pa kāpnēm. Tas vi­ņai atgādināja nama fotoattēlu, nevis pašu namu. Un tad jau viņa traucās lejup, vajājot bēgli, un apziņā iz­zuda viss pārējais, kad bija gandrīz to panākusi. Viņa skrēja ātri pārāk ātri, jo, nonākot pie viena kāpņu laukumiņa, paslīdēja kāja un viņa nogāzās uz cementa grīdas.

Kreisajam ceļgalam bija nobrāzta āda, un plaukstas virspuse, ar ko Koralīna bija centusies mazināt kritiena spēku, bija saskrāpēta līdz asinīm un nosmērēta. Tā šobrīd nedaudz sūrstēja, bet meitene zināja, ka drīz vien sāpes kļūs stiprākas. Cik ātri vien spēdama, viņa notīrīja savainoto roku un piecēlās kājās, tomēr, ap­zinoties, ka ir zaudējusi un ka tagad jau ir par vēlu, nosteberēja lejā pa kāpnēm.

Koralīna apskatījās visriņķī pēc žurkas, bet tā bija pazudusi kopā ar stikla lodīti.

Roka smeldza, un pa saplēsto pidžamas staru lēnām sūcās asinis. Tas bija tikpat sāpīgi kā toreiz, kad māte noņēma viņas velosipēdam mācību riteņus; bet tad viņai, par spīti visiem nobrāzumiem (ceļgali bija vie­nos skrāpējumos), bija sasnieguma apziņa viņa taču mācījās darīt to, ko pirms tam neprata. Bet šobrīd bija tikai salta zaudējuma apziņa. Viņa bija zaudējusi bērnus-rēgus. Viņa bija zaudējusi savus vecākus. Viņa bija zaudējusi pati sevi, zaudējusi visu.

Koralīna aizmiedza acis un vēlējās iegrimt zemē.

Tad tuvumā kāds nokremšļojās.

Viņa atvēra acis un ieraudzīja žurku. Tā gulēja uz ķieģeļiem izliktā celiņa kāpņu apakšā ar pārsteiguma izteiksmi purnā, un tās galva gulēja pusmetra attālumā no pārējā ķermeņa. Žurkas ūsas bija stīvas, acis plati ieplestas, zobi atņirgti, dzelteni un asi. Ap kaklu mirguļoja svaigu asiņu apmale.

Blakus bezgalvainajai žurkai tupēja melnais kaķis, gandarīti savilcis purniņu. Vienu ķepu tas bija uzlicis uz stikla lodītes.

Šķiet, es jau reiz labākos laikos esmu teicis, ka ļoti nevaru ciest žurkas, kaķis bilda. Man likās, tev bija vajadzīga tieši šī. Ceru, ka tev nav iebildumu pret manu iesaistīšanos spēlē.

- Es domāju, nomurmināja Koralīna, pūloties at­dabūt elpu, domāju gan, ka tu nesen ko tamlīdzīgu teici.

Kaķis palaida lodīti vaļā, un tā pieripoja pie Koralī­nas. Viņa to pacēla. Apziņā uzstājīgi iečukstējās pēdējā no rēgu balsīm: "Viņa tev meloja. Viņa nekad neatdos tevi, tagad tu piederi viņai. Viņa negrasās atdot kādu no mums vai mainīt savu dabu." Matiņi uz pakauša sacēlās stāvus, jo Koralīna zināja, ka balss teiktais ir patiesība. Viņa ielika lodīti halātiņa kabatā pie divām pārējām.

Tagad viņai bija visas trīs lodītes.

Vēl vajadzēja atrast vecākus.

Koralīna atskārta, ka tas ir viegls uzdevums. Viņa skaidri zināja, kur atrodas vecāki. Ja iepriekš būtu bijis laiks pārdomām, viņa jau uzreiz būtu sapratusi, kur tie ir. Cita māte nespēja radīt. Viņa prata tikai pārveidot, sagrozīt un izmainīt.

īstajā dzīvoklī kamīna dzega viesistabā bija tukša. Bet, zinot to, Koralīna aptvēra vēl ko.

- Mana cita māte taču ir nodomājusi lauzt doto solī­jumu. Viņa neļaus mums aiziet, Koralīna teica.

- Es tādu iespēju neizslēgtu gan, kaķis atzina. Kā jau minēju, nav nekādu garantiju, ka viņa spēlēs godīgi. Tad kaķis paslēja galvu uz augšu. Paklau… vai tu to redzēji?

- Ko tad?

- Paskaties sev aiz muguras, kaķis mudināja.

Nams bija saplacis vēl vairāk. Tas vairs neizskatījās pēc fotoattēla tagad tas bija kā primitīvs ogles zīmē­jums uz pelēka papīra.

- Lai kas arī notiktu, Koralīna sacīja, liels pal­dies tev par palīdzību ar to žurku. Domāju, ka esmu jau gandrīz galā. Tā ka tu vari mierīgi doties prom miglā vai kur citur, un es, cerams, satikšu tevi atkal savās mājās. Ja viņa atlaidīs mani uz mājām.

Kaķa akots bija saslējies un astes spalvas izspūru­šas kā skurstenslauka suka. > »

- Kas noticis? Koralīna vaicāja.

- Nu tās ir pazudušas, kaķis atteica, to vairs šeit nav. Izejas un ieejas šajā vietā. Tās vienkārši saplacinājās.

- Vai tad ir tik ļauni?

Kaķis nolaida asti un nikni kulstīja to pa labi, pa kreisi, izgrūzdams zemu rūcienu no rīkles dziļuma. Viņš apgāja loku, nostājās ar muguru pret Koralīnu, tad stīviem soļiem kāpās atpakaļ, līdz piespiedās pie meitenes kājas. Viņa noglāstīja kaķa muguriņu un sa­juta, cik stipri dauzās dzīvnieka sirds. Kaķis drebēja kā sausa lapa vētrā.

- Tev viss būs labi, Koralīna mierināja, viss būs labi. Es tevi aizvedīšu uz mājām.

Kaķis klusēja.

- Kaķīt, iesim nu, Koralīna aicināja. Viņa spēra soli kāpņu virzienā, bet kaķis nekustējās, viņš izskatī­jās nelaimīgs un dīvainā kārtā sarucis mazāks.

- Ja vienīgais ceļš ārā ved garām viņai, Koralīna sacīja, tad mums jāiet pa šo ceļu. Viņa atgriezās pie kaķa, noliecās un paņēma to rokās. Kaķis nepretojās, tikai trīcēja. Atbalstījusi kaķa pakaļķepas uz kreisās rokas, Koralīna uzlika tā priekšķepas sev uz pleca. Dzīvnieks bija smags, bet ne tik ļoti, ka to nevarētu panest. Kaķis nolaizīja viņas delnu, kur vēl aizvien sūcās asinis no nobrāzuma.

Koralīna lēni, pa vienam pakāpienam kāpa augšā uz savu dzīvokli. Viņa dzirdēja, kā kabatā klikšķ stikla lo­dītes, zināja, ka pie viņas ir akmens ar caurumu vidū, sajuta, ka cieši klāt glaužas kaķis.

Viņa nonāca pie ieejas durvīm, kas šobrīd atgādi­nāja maza bērna zīmētu kricelējumu, un ar plaukstu pagrūda tās, pa daļai sagaidot, ka roka izies durvīm cauri un aiz tām atklāsies tikai tumsa un zvaigznes pie debesīm.

Taču durvis atvērās un Koralīna iegāja iekšā.

NonāKUSI savā dzīvoklī vai, precīzāk sakot, nesavā dzīvoklī, Koralīna bija priecīga, redzot, ka tas nav pārvērties par plakanu zīmējumu kā nama pārējā daļa. Dzīvoklī bija dziļums un ēnojums, un kāda būtne, kas stāvēja ēnā, gaidot Koralīnu.

- Ak tā, beidzot esi klāt, teica viņas cita māte, ne­izklausoties iepriecināta. Un sev līdzi esi paņēmusi parazītu.

- Nekā nebija, Koralīna atcirta, esmu paņēmusi līdzi draugu.

Viņa juta, kā kaķis saspringst rokās, it kā gribētu aizmukt. Koralīna vēlējās to mīļi apkampt kā spēļu lācīti, bet zināja, ka kaķi necieš, ja tos spaida, turklāt saprata, ka nobijies kaķis var arī sākt skrāpēties un kost, kad to aiztiek, pat ja tas ir tavs draugs.

- Tu zini, ka es tevi mīlu, sausi noteica cita māte.

- Tu nu gan to izrādi ļoti dīvainā veidā, Koralīna attrauca. Viņa devās prom pa koridoru, iegriezās vies­istabā, sperot pārliecinātus soļus, izlikdamās, ka nejūt citas mātes tukšo melno acu skatienu sev aiz mugu­ras. Vecmammas pompozās mēbeles vēl aizvien bija tur, tāpat kā glezna pie sienas ar savādajiem augļiem (bet tagad augļi gleznā bija apēsti un šķīvī palikusi tikai brūngana ābola serde, pāris plūmju un persiku kauliņi, un kāts no kādreizēja vīnogu ķekara). Galda lauvķepu kājas braucīja grīdu, kā nepacietībā kaut ko gaidot. Istabas tālākajā stūrī bija koka durvis, kas citā pasaulē bija vedušas uz mūra sienu. Koralīna pūlējās neskatīties uz tām. Aiz loga bija redzama vienīgi blīva migla.

Koralīna saprata tas nu reiz ir pienācis. Patiesības brīdis. Brīdis, kad tiek atšķetināts mudžeklis.

Cita māte arī ienāca viesistabā, nostājās telpas vidū starp Koralīnu un kamīnu un blenza uz meiteni ar melnām pogu acīm. Koralīna nodomāja: cik smieklīgi! Viņas cita māte itin nemaz neizskatījās pēc viņas īstās mātes. Meitene nespēja aptvert, kā varēja tā ļaut sevi apmuļķot, lai saskatītu kādu līdzību. Cita māte bija milzīga tās galva gandrīz vai pieskārās griestiem un ļoti bāla, zirnekļa vēdera krāsā. Viņas mati locījās ap galvu un zobi bija asi kā naži…

- Nu? cita māte šerpā tonī jautāja. Kur tās ir?

Koralīna atspiedās pret krēsla atzveltni, ar kreiso

roku ērtāk iekārtoja kaķi, iebāza labo roku kabatā un izvilka trīs stikla lodītes. Tās bija matēti pelēkas un noklikšķēja plaukstā. Cita māte pastiepa savus baltos pirkstus, lai paņemtu tās, bet Koralīna ielika tās at­pakaļ kabatā. Viņa šobrīd saprata, ka tā ir patiesība cita māte negrasās atlaist viņu vai turēt solījumu. Tā bija tikai izklaide.

- Pagaidi, viņa teica, mēs taču vēl neesam visu pabeigušas.

Cita māte izskatījās ļoti nikna, tomēr saldi pasmai­dīja. Nē, liekas, neesam gan. Tev taču vēl jāatrod vecāki, vai ne?

-Jā, Koralīna piekrita. "Es nedrīkstu skatīties uz kamīnu," viņa domāja, "es nedrīkstu pat domāt par to."

- Nu? cita māte atkārtoja. Parādi man viņus! Varbūt vēlreiz gribi ieskatīties pagrabā? Vai zini, man tur ir noslēptas dažas ļoti interesantas lietiņas.

- Nē, Koralīna atbildēja, es zinu, kur ir mani ve­cāki. Bija smagi turēt kaķi. Viņa pavirzīja to nedaudz uz augšu, lai kaķa nagi atāķētos no pleca.

- Kur tad?

- Tas ir loģiski, Koralīna bilda, esmu jau pārbau­dījusi visas vietas, kur tu varēji viņus noslēpt. Viņu nemaz nav šajā mājā.

Cita māte stāvēja pilnīgi nekustīgi, cieši sakniebtām lūpām, neizrādot nekādas emocijas. Viņa bija kā vaska figūra. Pat viņas mati bija beiguši kustēties.

- Un tā, Koralīna turpināja, ar abām rokām stin­gri satverot melno kaķi. Es zinu, kur viņiem jābūt. Tu esi noslēpusi viņus pārejā starp mājām, vai ne? Viņi ir aiz tām durvīm. Meitene pameta ar galvu pret durvīm istabas stūrī.

Cita māte aizvien vēl atgādināja vaska figūru, bet viņas sejā iezagās smaida atblāzma. Ak tā, viņi ir tur?

- Tad kāpēc gan tev neatvērt durvis? Viņi būs tur, tas ir skaidrs.

Koralīna zināja, ka tas ir vienīgais ceļš uz mājām. Bet tas bija atkarīgs no citas mātes vēlmes triumfējoši padižoties, no vēlmes ne tikai uzvarēt, bet arī demon­strēt šo uzvaru.

Cita māte nesteidzoties iebāza pirkstus priekš­auta kabatā un izvilka melno dzelzs atslēgu. Kaķis uztraukti sarosījās Koralīnas rokās, kā gribēdams iz­rauties. "Paliec uz vietas vēl brīdi," Koralīna raidīja kaķim savas domas, "un es nogādāšu mūs abus mājās. Es taču teicu, ka to izdarīšu. Es apsolu." Viņa juta, ka kaķis nedaudz nomierinās.

Cita māte aizsoļoja līdz durvīm un ielika atslēgu slēdzenē.

Viņa to pagrieza.

Koralīna dzirdēja, ka mehānisms dobji noklakšķ. Cik klusu vien spēdama, viņa nemanāmiem soļiem virzījās klāt kamīnam.

Cita māte nospieda rokturi un atrāva vaļā durvis, aiz kurām kļuva redzams tumšais un tukšais koridors. Nu lūdzu, viņa ar abām rokām norādīja uz kori­doru. Tīksmes vaibsts viņas sejā bija biedējošs. Tu esi kļūdījusies! Tu nezini, kur ir tavi vecāki. To šeit nav. Viņa apgriezās un paskatījās uz Koralīnu. Un tagad, viņa paziņoja, tu paliksi šeit uz mūžīgiem laikiem.

Nē, Koralīna atteica, nepalikšu vis! No visa spēka viņa svieda melno kaķi virsū citai mātei. Ka­ķis nejauki iebrēcās un uzkrita uz citas mātes gal­vas, cērtot ar nagiem, atieztiem zobiem, mežonīgs un

nevaldāms. Ar saslieto spalvu viņš izskatījās divreiz lielāks, nekā patiesībā bija.

Negaidot, kas notiks tālāk, Koralīna pasniedzās līdz kamīna dzegai, saķēra "sniega bumbu" un noslēpa to dziļi halāta kabatā.

Kaķis raidīja dobju, gaudojošu skaņu un iecirta zo­bus citas mātes vaigā. Viņa atgaiņājās ar saviem ga­rajiem pirkstiem. No brūcēm baltajā ģīmī straumēm tecēja asinis nevis sarkans šķidrums, bet gan sula darvas melnumā. Koralīna traucās uz durvīm.

Viņa izrāva atslēgu no slēdzenes.

Pamet viņu! Skrien šurp! Koralīna uzsauca ka­ķim. Tas šņākdams vēl niknā vēzienā pārlaida savus kā skalpelis asos nagus pāri citas mātes sejai, un no dziļiem skrāpējumiem uz viņas deguna izšļācās melnā sula. Tad kakis nolēca nost. Ātrāk! Koralīna sauca.

Kaķis piesteidzās pie viņas, un abi ieskrēja tumšajā koridorā.

Koridors bija tik vēss, it kā viņi karstā vasaras dienā būtu nokāpuši pagrabā. Kaķis brīdi saminstinājās, tad, redzot, ka cita māte viņiem seko, metās pie meitenes un pieglaudās viņai pie kājām.

Koralīna iekārās durvīs un vilka tās ciet.

Tās bija daudz smagākas, nekā viņa bija iedomā­jusies, un to aizvēršana bija līdzīga cīņai ar viesuli. Tad meitene juta, ka arī no pretējās puses durvis kāds velk.

"Verieties taču ciet," Koralīna domās lūdza. Skaļā balsī viņa sacīja: Nu lūdzu! Viņa juta, ka durvis sāk kustēties, lai aizvērtos, pārvarot vētras brāzmu.

Pēkšņi meitene atskārta, ka koridorā ir vēl citi cil­vēki. Viņa nevarēja pagriezt galvu, lai tos apskatītu, bet tāpat to zināja. Palīdziet man, lūdzu, jūs visi!

Pārējie cilvēki koridorā trīs bērni un divi pieaugu­šie bija pārāk rēgaini, lai vilktu durvis.

Tomēr viņu rokas sakļāvās ap Koralīnas rokām, ka­mēr meitene rāva aiz lielā durvju roktura, un piepeši viņa sajutās ļoti stipra.

- Tikai nelaid vaļā! Velc no visa spēka! No visa spēka! viņas apziņā nočukstēja meitenes balss.

- Meitenīt, velc, nu velc taču! izdvesa cita balss.

Tad kāda balss, kas izklausījās pēc mātes balss vi­ņas pašas īstās, brīnišķīgās, kaitinošās, tracinošās, lieliskās mātes balss -, īsi noteica: Ļoti labi darīts, Koralīna, un ar to pietika.

Durvis nu vērās ciet pavisam viegli.

- Nē, iegārdzās balss no durvju otras puses, un nu tā vairs nemaz neatgādināja cilvēka balsi.

Kaut kas ķerstījās gar Koralīnu, izkļuvis cauri šaura­jai spraugai starp durvīm un stenderi. Meitene atrāva galvu atpakaļ, bet durvis atkal sāka vērties vaļā.

- Mēs visi tūlīt būsim mājās, Koralīna teica, mēs visi! Palīdziet man. Viņa izvairījās no uzmācīgajiem pirkstiem.

Pārējie izspiedās viņai cauri, un rēgu rociņas pie­šķīra viņai jaunu spēku. Vēl īsa pretestība, it kā kāds priekšmets būtu iestrēdzis spraugā, un koka durvis ar skaļu dārdienu aizcirtās pilnīgi ciet.

Kaut kas no durvīm Koralīnas galvas augstumā no­krita uz grīdas, nobūkšķēja un aizdipināja prom.

Nu ejam taču! kaķis mudināja. Sī ir ļoti nelaba vieta. Ātrāk prom!

Koralīna sāka skriet, cik ātri vien iespējams tum­šajā koridorā, pa ceļam laižot plaukstu gar sienu, lai nesadurtos ar kaut ko vai neapmaldītos.

Skrējiens veda pret kalnu, un Koralīnai likās, ka attālums ir lielāks nekā jebkas pasaulē. Siena, ko viņa aizskāra, tagad bija silta un nedaudz mīksta, un viņa atskārta, ka tā ir klāta ar tādu kā smalku vilnu. Tur­klāt siena kustējās, kā ievilkdama elpu. Viņa atrāva no tās roku.

Tumsā gaudoja vēji.

Lai neuzskrietu kam virsū, Koralīna vēlreiz pieskā­rās sienai. Šoreiz tas, kam meitene piedūra plaukstu, bija karsts un slapjš, it kā viņa būtu ielikusi pirkstus kāda radījuma mutē, un viņa šausmās atrāva roku.

Acis pamazām aprada ar tumsu. Priekšā viņa spēja saskatīt divus pieaugušos un trīs bērnus, blāvi vizmojošas kontūras. Turpat līdzās viņa dzirdēja arī kaķa soļus.

Bet tur bija vēl kāds radījums tas pēkšņi izskrēja Koralīnai starp kājām, gandrīz nogāžot viņu zemē. Meitenei tomēr izdevās nepaklupt, un, atguvusi līdz­svaru, viņa turpināja skriet. Koralīna saprata ja viņa pakritīs šajā koridorā, tad, ļoti iespējams, vairs nepiecelsies. Lai kas arī šis koridors būtu, tas bija nesalī­dzināmi vecāks par viņas citu māti. Tas bija dziļš un lēns, un tas zināja, ka viņa ir šeit…

Tad atspīdēja dienasgaisma un Koralīna traucās tai pretī, elsdama no piepūles. Mēs jau gandrīz esam galā! viņa iesaucās, bet gaismā atklāja, ka rēgi ir pazuduši un viņa ir viena pati. Nebija laika pārdomāt, kas ar tiem noticis. Cīnoties pēc elpas, viņa izgāja pa durvīm un aizcirta tās aiz sevis ar visskaļāko gandarī­juma pilno klaudzienu, kāds vien iespējams.

Koralīna aizslēdza durvis un ielika atslēgu kabatā.

Melnais kaķis bija saritinājies istabas tālākajā stūrī, nedaudz pabāzis sārto mēlīti un plati iepletis acis. Ko­ralīna notupās uz grīdas tam blakus.

- Atvaino mani, viņa to uzrunāja, atvaino, ka metu tevi viņai virsū. Bet tas bija vienīgais veids, kā novērst viņas uzmanību, lai mēs visi varētu tikt ārā. Viņa taču nekad nebūtu turējusi doto solījumu, vai ne?

Kaķis palūkojās uz Koralīnu, tad uzlika purniņu uz meitenes plaukstas un nolaizīja viņas pirkstus ar savu smalkam smilšpapīram līdzīgo mēlīti.

- Tātad mēs esam draugi? Koralīna vaicāja.

Viņa apsēdās vienā no vecmammas neērtajiem klub­krēsliem, un kaķis ielēca viņai klēpī un omulīgi iekār­tojās. Pa mozaīkas logu spīdēja saule, īsta vēlas pēc­pusdienas zeltainā saule, nevis bālgana miglas blāzma. Debesis bija lazurīta zilumā, un Koralīna redzēja ko­kus, bet aiz tiem zaļus pakalnus, kas pie apvāršņa krāsojās pelēki un iesārti. Debesis nekad nebija liku­šās tik debešķīgas un pasaule tik pasaulīga.

Koralīna vērās uz lapām kokos un gaismēnu rota­ļām uz dižskābarža stumbra tieši pie loga. Tad viņa paraudzījās lejā uz kaķi: kā saulstari to apmirdzēja, liekot katrai ūsai zeltaini uzdzirkstīt.

Viņa nodomāja nekas nekad vēl nav bijis tik inte­resants.

Un, pasaules interesantuma savaldzināta, Koralīna nemaz nemanīja, ka ir ieritinājusies vecmammas ne­ērtajā klubkrēslā kaķa pozā, un nemanīja, ka ieslīgst dziļā miegā bez sapņiem.

MĀTE pamodināja Koralīnu, viegli purinot aiz pleca.

- Koralīna? viņa teica. Mīlulīt, tā nu gan ir dī­vaina vieta, kur aizmigt. Un vispār, šī istaba taču do­māta tikai īpašiem gadījumiem. Mēs pārmeklējām visu māju, lai atrastu tevi.

Koralīna izstaipījās un samirkšķināja acis. Neņem ļaunā, es vienkārši aizmigu.

- To nu es redzu gan, māte bilda. Un no kurienes uzradies tas kaķis? Tas sēdēja pie ārdurvīm, kad es ienācu dzīvoklī, un izskrēja ārā kā bulta.

- Iespējams, ka viņam bija šis tas darāms, Kora­līna noteica. Tad viņa apskāva savu māti tik cieši, ka pat rokas iesāpējās. Māte arī apkampa Koralīnu.

- Pusdienas būs pēc piecpadsmit minūtēm, māte pavēstīja. Un neaizmirsti nomazgāt rokas. Tikai pa­skaties uz šīm pidžamas biksēm. Ko tu esi izdarījusi ar savu celi?

- Es pakritu, Koralīna atbildēja. Vannasistabā viņa nomazgāja rokas, notīrīja asiņaino ceļgalu un uzsmērēja nobrāzumiem ziedi.

Koralīna iegāja guļamistabā savā īstajā, savā pa­tiesajā guļamistabā. No halātiņa kabatām viņa izvilka trīs lodītes, akmeni ar caurumu vidū, melno atslēgu un "krītošā sniega bumbu".

Viņa pakratīja "sniega bumbu" un vēroja, kā sniedziņš mirguļo caur ūdeni, piepildot tukšo pasauli. Viņa nolika to uz grīdas un brīdi noraudzījās, kā krīt sniegs, pārklājot vietu, kur senāk stāvēja abas mazās figūriņas.

No savas rotaļlietu kastes Koralīna izvilka aukliņas gabalu un ievēra atslēgu tajā. Viņa sasēja auklu mez­glā un uzkāra kaklā.

- Nu tā, viņa noteica, uzvilka T kreklu un paslēpa zem tā atslēgu. Atslēga bija auksta. Akmeni viņa ielika bikšu kabatā.

Koralīna devās uz tēva kabinetu. Viņš sēdēja ar muguru pret durvīm, taču, tikai paskatoties uz tēvu, meitene zināja viņa acis būs viņas tēva maigās, pe­lēkās acis. Koralīna piezagās klāt un nobučoja tēvu uz pakauša vietā, kur jau sāka izkrist mati.

- Cau, Koralīna, viņš teica, atskatījās uz meitu un uzsmaidīja. Par ko tad bučas?

- Tāpat vien. Man tevis reizēm pietrūkst. Tas arī viss.

- Ak tā, viņš bilda, izslēdza datoru, piecēlās un bez kāda īpaša iemesla paņēma Koralīnu rokās un aiznesa uz virtuvi. To viņš nebija darījis jau krietni sen, kopš tā laika, kad bija pateicis, ka Koralīna jau ir pārāk liela, lai viņu nēsātu uz rokām.

Todien vakariņās bija pica, un, lai gan to bija gata­vojis tēvs (tas nozīmēja, ka pica bija pārāk bieza un pusizcepta vai arī pārāk plāna un piedegusi) un lai gan viņš bija ielicis tajā zaļās paprikas šķēles, frikadeles un ak kungs! ananasu gabaliņus, Koralīna apēda visu porciju, ko viņai pasniedza.

Nu labi, viņa apēda visu, izņemot ananasus.

Drīz pienāca laiks iet gulēt.

Koralīna paturēja atslēgu ap kaklu, bet pelēkās stikla lodītes pabāza zem spilvena, un tonakt savā gultā meitene redzēja šādu sapni.

Viņa bija atnākusi uz pikniku zem veca ozola zaļā pļavā. Augstu gaisā spīdēja saule, un debess velve bija spilgti zila, tikai pamalē kārtojās pūkaini māko­nīši.

Zālē bija noklāts balts galdauts, un uz tā bija trauki, pārpilni ar ēdamo viņa redzēja salātus un sviestmai­zes, riekstus un augļus, limonādes un ūdens krūzes un biezu šokolādes pienu. Koralīna atsēdās vienā galā uz galdauta, bet trīs pārējie bērni katrs savā pusē. Viņi bija ģērbušies ļoti dīvainās drēbēs.

Mazākais pa kreisi no Koralīnas bija puika sarkanās samta bikšelēs līdz ceļiem un kruzuļotā baltā kreklā. Viņa seja bija nosmulēta, un viņa šķīvis bija piekrauts pilns ar vārītiem jaunajiem kartupelīšiem un veselu vārītu foreli.

- Šis gan ir pats lieliskākais no visiem piknikiem, jaunkundz, puika paziņoja.

- Jā gan, Koralīna piekrita, es domāju tieši tā­pat. Bet kurš to sarīkoja?

- Man gan liekas, ka jūs to izdarījāt, jaunkundz, sacīja gara auguma meitene, kas sēdēja pretim Koralīnai. Viņai bija brūna, visai bezformīga kleita un brūna cepurīte, sasieta zem zoda. Un mēs esam tik patei­cīgi par šīm viesībām un visu pārējo, ka nespējam to izteikt vārdos.

Viņa mielojās ar džema maizītēm, ar milzum lielu nazi prasmīgi griežot šķēles no zeltaini brūna mai­zes kukuļa un ar koka karotīti liekot uz tām sarkanu ievārījumu. Visa mute viņai bija nosmērēta ar sarkano masu.

Tieši tā. Šeit ir visgardākie ēdieni, kādus es nebiju baudījusi gadsimtiem ilgi, ierunājās meitene pa labi no Koralīnas. Viņa bija ļoti bāla, tērpusies tādos kā zirnekļa tīmekļos un mirdzošu sudraba diadēmu blondajos matos. Koralīna bija gatava apzvērēt, ka šai mei­tenei ir divi spārniņi sudraba putekļiem apbārstīti tauriņa spārni, nevis putna spārni. Meitenes šķīvis bija pildīts ar skaistiem ziediem. Viņa uzsmaidīja Koralīnai tā, it kā ļoti sen nebūtu smaidījusi un gandrīz būtu aizmirsusi, kā tas jādara. Koralīna atskārta, ka šī meitenīte viņai ļoti patīk.

Un tad, kā jau mēdz notikt sapnī, pikniks bija bei­dzies un visi rotaļājās pļavā, skraidelēja un klaigāja, un svieda cits citam mirguļojošu bumbu. Koralīna zi­nāja, ka tas ir sapnis, jo neviens nenogura un neaizelsās. Viņa pat nenosvīda. Viņi vienkārši smējās un gāja rotaļu, kas pa daļai bija "sunīši", pa daļai "Ādamam bij' septiņi dēli" un pa daļai vienkārši lieliska jandalēšana.

Trīs no viņiem skrēja, bet bālā meitenīte ar tauriņa spārniem lidinājās nedaudz virs visu galvām, nolai­žoties lejā, lai saķertu bumbu, un paceldamās gaisā, pirms atkal padot bumbu kādam no bērniem.

Un nu spēle bija galā bez īpaša pieteikuma, un visi četri devās atpakaļ uz piknika vietu, kur ēdienu trauki jau bija novākti un to vietā saliktas četras bļodas: trīs ar saldējumu, bet ceturtā ar sausserža ziediem.

Visi ar lielu baudu sāka mieloties.

- Liels paldies, ka atnācāt uz manām viesībām, Koralīna sacīja. Ja tās vispār ir manējās.

- Mēs esam pagodināti, Koralīna Džounsa, bilda spārnotā meitenīte, našķējoties ar sausserža ziedu.

- Ja vien mēs varētu izdarīt ko tādu, lai tev pateiktos un tevi atalgotu.

- Jā gan, noteica puika ar sarkanajām samta īsbiksēm un nosmulēto seju. Viņš saņēma Koralīnas plaukstu savējā. Šoreiz viņa roka bija silta.

- Jūs ļoti mums palīdzējāt, jaunkundz, ierunājās garā meitene. Tagad viņas mute bija noziesta ar šoko­lādes saldējumu.

- Es priecājos, ka nu tas viss ir pagājis, Koralīna atteica.

Vai tā bija tikai viņas iztēle, vai arī tiešām pārējo piknika dalībnieku sejām pārskrēja ēna?

Spārnotā meitenīte ar diadēmu, kas matos mirdzēja kā zvaigzne, uz mirkli aizskāra Koralīnas roku. Tas ir beidzies un pagājis mums, viņa bilda. Mums te ir jaunu gaitu sākums. No šejienes mēs trīs dosimies ceļā uz nezināmām zemēm, un, kas sekos turpmāk, neviens no dzīvajiem nespēj pateikt… viņa aprāvās pusteikumā.

- Tātad šajā lietā ir kāds "bet"? vaicāja Koralīna.

- Es to jūtu. Tas ir kā lietusmākonis.

Puika pa kreisi pūlējās braši uzsmaidīt, bet apakš­lūpa notrīsēja, viņš saturēja to ar augšzobiem un klusēja. Meitene brūnajā cepurītē pagrozījās un ne­gribīgi piekrita: Jā gan, jaunkundz.

- Bet es taču atbrīvoju jūs trīs, Koralīna teica, es atbrīvoju mammu un tēti. Es aiztaisīju tās durvis. Kas tad man vēl bija jāizdara?

Puika paspieda Koralīnai roku. Meitene atcerējās, ka toreiz, kad viņš bija tikai salta atmiņas blāzma tumsībā, viņa mēģināja šo puiku iedrošināt.

- Jūs varētu dot man vismaz kādu norādi, Kora­līna lūdza. Vai tad nav nekas tāds, ko jūs varētu man atklāt?

- Ragana apzvērēja pie savas veselās labās rokas, sacīja garā meitene, bet viņa meloja.

- Mana guvernante mēdza teikt, puika ieminējās,

- ka nevienam netiek uzlikta lielāka nasta par to, kādu viņš var panest. Viņš paraustīja plecus, it kā nebūtu noskaidrojis pats sev, vai šie vārdi atbilst patiesībai.

- Mēs vēlam tev veiksmi, teica spārnotā meitenīte,

- mēs vēlam tev izdošanos, gudrību un drosmi, kaut gan tu jau esi pierādījusi, ka tev ir visas trīs šīs svētī­bas, turklāt vēl lielā daudzumā.

- Viņa ienīst tevi, puika izmeta, viņa tik ilgu laiku neko nebija zaudējusi. Esi gudra. Esi drosmīga. Esi arī viltīga.

- Bet tas nemaz nav godīgi, Koralīna sapnī dus­mīgi pukojās. Tas vienkārši nav godīgi. Tam visam jābūt izbeigtam.

Puika ar nosmulēto sejiņu piecēlās un apkampa Koralīnu. Rodi mierinājumu no tā, viņš čukstēja, ka tu esi dzīva un ka tu dzīvo.

Sapnī Koralīna pamanīja, ka saule ir norietējusi un naksnīgajās debesīs dzirkstī zvaigznes.

Koralīna stāvēja pļavā un vēroja, kā trīs bērni (divi gāja kājām, trešā lidoja) devās projām pāri zālei, kas sudrabaini vizmoja mēness gaismā.

Viņi nonāca pie maza koka tiltiņa pāri strautam. Tur viņi apstājās un māja ar rokām, un Koralīna at­bildēja viņu atvadām.

Pēc tam iestājās tumsa.

Koralīna pamodās agrā rīta stundā, pārliecināta, ka ir dzirdējusi kādu troksni, bet īsti nezinādama, kas tas ir.

Viņa gaidīja.

Aiz guļamistabas durvīm kāds grabinājās. Viņa iedo­mājās, ka tā varētu būt žurka. Tad durvis nodrebēja. Koralīna izkāpa no gultas.

Ej projām, viņa skarbi pavēlēja, ej prom, citādi tev nāksies to nožēlot.

Uz brīdi troksnis apklusa, un tā cēlonis aizdipināja prom pa koridoru. Šajos soļos bija kaut kas nepareizs, ja tie vispār bija kāju soļi. Koralīna prātoja, vai tikai tā nav žurka ar piekto kāju…

"Tātad tas vēl nav beidzies," viņa teica sev.

Tad viņa attaisīja guļamistabas durvis. Pelēcīgajā pirmsausmas blāzmā bija redzams viss gaitenis, pil­nīgi tukšs.

Koralīna devās uz ārdurvīm, uzmetot īsu skatienu drēbju skapja spogulim koridora otrā galā un ierau­got tajā tikai savu bālo seju, miegainu un nopietnu. No vecāku guļamistabas nāca klusa krākuļošana, kas deva drošības izjūtu, bet durvis bija ciet. Visas durvis uz koridoru bija aizvērtas. Lai kas arī būtu trokšņa izraisītājs, tam bija jābūt šeit gaitenī.

Koralīna atvēra ārdurvis un pavērās pelēkajās debe­sīs. Viņa pie sevis rēķināja, cik ilgi jāgaida līdz saules lēktam, un prātoja, vai sapnī redzētais ir patiesība, sirds dziļumos zinot, ka tā ir patiesība. Kaut kas, ko viņa bija uzskatījusi par daļu no ēnas zem dīvāna hallē, izlīda ārā un uz garām, baltām kājām aizsteberēja ār­durvju virzienā.

Koralīnas mute šausmās pavērās, un viņa pakāpās sāņus, kad šī būtne klikšķinot aizdrāzās viņai garām un laukā no mājas, bēgot kā krabis uz savām pārāk daudzajām klinkstošajām kājelēm.

Viņa zināja, kas ir šī būtne un ko tā grib dabūt. Pēdējo dienu laikā viņa tik bieži bija redzējusi, kā tā snaikstās, sakampj un met vaboles citas mātes mutē. Ar piecām kājām, tumšsarkaniem nagiem, kaulu krāsā.

Tā bija viņas citas mātes labā roka.

Tā gribēja dabūt melno atslēgu.

Nekas neliecināja, ka Koralīnas vecāki atcerētos kaut ko par laiku, kas pavadīts "krītošā sniega bum­bas" iekšienē. Vismaz viņi par to neteica ne vārda, un Koralīna viņiem to neatgādināja.

Reizēm meitene nevarēja saprast, vai viņi vispār ir pamanījuši, ka pazaudējuši divas dienas īstajā pa­saulē, un nosprieda, ka nav to pamanījuši. Ir cilvēki, kas rūpīgi fiksē katras dienas un katras stundas no­tikumus, bet ir arī tādi, kas to nedara, un Koralīnas vecāki neapšaubāmi piederēja pie otrajiem.

Koralīna bija palikusi stikla lodītes zem spilvena, pirms aizmiga pirmajā naktī pēc atgriešanās savā īs­tajā istabā. Viņa devās atpakaļ uz gultu pēc tam, kad bija redzējusi citas mātes roku, lai gan gulēšanai vairs nebija atlicis daudz laika, un atspieda galvu pret spil­venu.

Atskanēja skraukšķoša skaņa.

Koralīna pietrūkās sēdus un pacēla spilvenu. Stikla lodīšu druskas, ko viņa tur ieraudzīja, atgādināja olu čaumalu smelkni pavasaros zem kokiem: tukšu, sa­plēstu sarkanrīklītes olu vai vēl trauslāka veidojuma žubītes olu paliekas.

Tas, kas bija atradies stikla lodīšu iekšienē, nu bija pazudis. Koralīna iedomājās par trim bērniem, kas

mēness staros māja viņai sveikas, pirms pāriet pāri sudraba strautiņam.

Viņa ļoti rūpīgi salasīja čaumalai līdzīgās drumslas un ielika tās zilā kastītē, kurā senāk glabājās rokas­sprādze, ko bērnībā viņai bija dāvinājusi vecmamma. Rokassprādze gan bija pazaudēta, bet kastīte pali­kusi.

Mis Spinka un mis Forsibla bija atgriezušās no mis Spinkas māsasmeitas apciemojuma, un Koralīna iera­dās viņu dzīvoklī uz tēju. Tā bija pirmdiena. Trešdien meitenei bija jāiet uz skolu sākās jaunais mācību gads.

Mis Forsibla uzstāja, ka grib apskatīt Koralīnas tē­jas biezumus.

- Nu viss liekas tiptop, mīļukiņ, teica mis For­sibla.

- Kā, lūdzu? Koralīna pārjautāja.

- Viss ir ļoti forši, turpināja mis Forsibla. Nu, gandrīz viss. Es īsti nezinu, kas ir šis te. Viņa norā­dīja uz tējas lapiņu kumšķi pie tases malas.

Mis Spinka noklakšķināja mēli un pasniedzās pēc tasītes. Beidz, Mirjama. Padod man to. Jāpaskatās…

Viņa samirkšķināja acis aiz biezajiem briļļu stik­liem. Ak tu kungs! Nē, es nesaprotu, ko tas nozīmē. Tā izskatās pēc rokas.

Koralīna palūkojās. Lapiņu kumšķis patiešām ne­daudz atgādināja roku, kas grib kaut ko sakampt.

Skotu terjers Heimišs bija iesprucis zem mis Forsiblas krēsla un neparko nenāca ārā.

- Man liekas, viņš ir ar kādu kāvies, teica mis Spinka. Viņam sānos ir dziļa brūce, ak tu nabadziņš. Mēs šodien viņu vedīsim pie daktera. Es ļoti gribētu zināt, kas to viņam nodarījis.

Koralīna saprata kaut kas ir jādara.

Pēdējā brīvdienu nedēļā laiks bija lielisks, it kā va­sara, jūtoties vainīga par draņķīgo laiku pirms tam, aplaimotu cilvēkus ar pāris saulainām, brīnišķīgām dienām.

Dīvainais večuks no pēdējā stāva pasauca Koralīnu, ieraudzījis viņu iznākam no mis Spinkas un mis Forsiblas dzīvokļa.

- Ei! Au! Meitene! Karolīna! viņš bļaustījās.

- Mans vārds vispār ir Koralīna. Kā klājas jūsu pe­lītēm?

- Kaut kas viņas ir pārbaidījis, večuks klāstīja, braukot ūsas. Es domāju, ka mājā ir ieperinājusies zebiekste. Kaut kas te staigā. Es to dzirdēju naktī. Manā dzimtenē mēs šādos gadījumos izliekam lama­tas ar gabaliņu gaļas vai pīrāga, un, kad tas radījums nāk mieloties, blaukt! to noķer un tas mūs vairs netraucē. Manas pelītes ir tā nobijušās, ka pat nevēlas pieskarties saviem mūzikas instrumentiem.

- Es gan nedomāju, ka tas radījums grib gaļu, Ko­ralīna noteica. Viņa pielika roku pie melnās atslēgas, kas bija pakārta kaklā. Tad viņa iegāja savā dzīvoklī, nomazgājās vannā, visu laiku paturot kaklā atslēgu un neņemot to nost arī pēc tam.

Kad viņa bija iegājusi gultā, kaut kas sāka skrāpē­ties gar vannasistabas logu. Koralīna bija gandrīz jau aizmigusi, tomēr izrāpās no gultas un atrāva vaļā aiz­karus. Balta roka ar koši sarkaniem nagiem nolēca no ārējās palodzes uz notekas reni un pazuda skatienam. Uz rūts no ārpuses bija palikušas dziļas švīkas.

Tonakt Koralīna gulēja nemierīgi, ik pa laikam pa­mostoties, lai plānotu, prātotu un apsvērtu, un tā arī nesaprotot, kur beidzas viņas apsvēršana un sākas sapnis, ar vienu ausi nemitīgi klausoties, vai kāds neskrāpējas gar guļamistabas logu.

No rīta Koralīna pavēstīja mātei: Es šodien rīkošu pikniku ar lellēm. Vai es varētu paņemt vienu palagu vecu, kas tev vairs nav vajadzīgs, kā galdautu?

- Nedomāju, ka mums tāds vispār ir, māte noteica. Atvērusi virtuves skapīša atvilktni, kurā bija galdauti un salvetes, viņa parakņājās tajā. Paskaties: vai šis derēs?

Tas bija salocīts vienreiz lietojams galdauts ar sar­kanu puķīšu rakstu, palicis pāri no piknika pirms vai­rākiem gadiem.

- Ļoti labi, Koralīna sacīja.

- Es nemaz nezināju, ka tu vēl aizvien spēlējies ar lellēm, misis Džounsa ieminējās.

- Es jau nespēlējos, tā būs tikai kā aizsardzība.

- Bet nāc mājās uz pusdienām, māte piekodināja, un lai tev veicas.

Koralīna piepildīja kartona kasti ar lellēm un plastmasas leļļu krūzītēm. Viņa paņēma arī krūzi ar ūdeni.

Meitene devās laukā un gāja pa šoseju, it kā vien­kārši ietu uz veikalu. Bet pirms lielveikala viņa izlīda cauri žogam, pārgāja pāri tukšam laukumam, nogrie­zās pa aizaugušu celiņu un izrausās cauri dzīvžogam.

Viņai nācās divas reizes līst tam cauri, lai neizlietu ūdeni no krūzes.

Tas bija garš gājiens līkločiem un aplinkiem, bet tā beigās Koralīna bija pārliecināta, ka neviens nav se­kojis.

Viņa nonāca pie pamestā tenisa laukuma, pārgāja tam pāri līdz pļavai ar garo zāli. Pļaviņas malā viņa atrada dēļus. Tie bija negaidīti smagi gandrīz pārāk smagi, lai ar savu spēku tos izkustinātu maza mei­tene, tomēr Koralīnai tas izdevās. Viņa aizvilka dē­ļus nostāk, citu pēc cita, elsojot un svīstot piepūlē, un zemē atsedzās dziļš, apaļš, ķieģeļiem izlikts caurums. No tā nāca drēgnuma un tumšuma smārds. Ķieģeļi bija iezaļgani un slideni.

Koralīna atlocīja galdautu un uzmanīgi izklāja to pāri akas mutei. Ik pēc desmit centimetriem viņa iz­kārtoja leļļu tasītes, atsvaram piepildot tās ar ūdeni no krūzes.

Viņa nosēdināja pa lellei pie katras tasītes tā, lai skats pēc iespējas vairāk līdzinātos leļļu viesībām, un tad devās atpakaļ cauri dzīvžogam, pa putekļaino celiņu, garām lielveikalam un atgriezās mājās.

Koralīna noņēma melno atslēgu no kakla, piesēja to auklā, it kā gribētu ar to vienkārši parotaļāties. Tad viņa piebungoja pie mis Spinkas un mis Forsiblas dzī­vokļa durvīm.

Durvis atvēra mis Spinka.

Sveiki, mīļukiņ! viņa sveicināja.

- Es neiešu iekšā, Koralīna skaidroja, tikai gri­bēju uzzināt, kā klājas Heimišam.

Mis Spinka nopūtās. Dakteris apgalvo, ka Heimišs ir brašs zaldāts. Par laimi, brūce nav inficēta. Mēs ne­varam iedomāties, kas to būtu izdarījis. Dakteris saka, tas esot kaut kāds zvērs, bet nav zināms, kāds. Misters Bobo domā, ka tā esot zebiekste.

- Misters Bobo?

- Nujā, vīrietis no pēdējā stāva. Misters Bobo. Viņš nāk no smalkas cirka mākslinieku ģimenes, kā es sa­protu. No Rumānijas, Slovēnijas vai Lietuvas, kādas no tām valstīm. Ak kungs, es vairs nevaru atcerēties, no kuras.

Koralīnai nekad nebija ienācis prātā, ka dīvainajam večukam no pēdējā stāva ir vārds. Zinot, ka to sauc misters Bobo, viņa būtu to izrunājusi, cik bieži vien varētu. Cik tad bieži vispār var rasties iespēja teikt skalā balsī "Misters Bobo"?

- Ak šitā gan, Koralīna bilda. Misters Bobo. Nu skaidrs. Labi, viņa ierunājās krietni skaļāk, es ta­gad iešu paspēlēties ar savām lellēm tur pie vecā tenisa laukuma.

- Tas ir jauki, mīļukiņ, mis Spinka sacīja. Tad viņa konfidenciālā tonī piebilda: Bet nekādā gadī­jumā neej klāt pie vecās akas. Misters Lovats, kurš te dzīvoja pirms vairākiem gadiem, teica, ka tās dziļums ir pusjūdze vai pat vēl vairāk.

Koralīna cerēja, ka roka nav sadzirdējusi pēdējos teikumus, un mainīja tematu: Šī atslēga? Nu, tā ir tikai veca atslēga no mūsu mājas. Tā ir daļa no manas spēles. Tāpēc jau es to nēsāju sev līdzi šajā aukliņā. Labi, uz redzēšanos pagaidām.

Cik neparasts bērns, mis Spinka noteica pie se­vis, aizverot durvis.

Koralīna aizsoļoja pāri pļavai uz veco tenisa lau­kumu, auklā plaši šūpodama melno atslēgu.

Vairākas reizes viņa pamanīja kaulu krāsas būtni biezajā zālē. Tā turējās viņai līdzi kādas trīsdesmit pē­das atstatu.

Koralīna mēģināja svilpot, bet tas īsti nesanāca, tā­pēc viņa skaļi uzdziedāja dziesmiņu, ko tēvs bija sace­rējis viņai agrā bērnībā. Tā Koralīnu vienmēr sasmī­dināja. Dziesmiņa bija šāda:

Ak tu mana raganiņa mazā,

tu man esi tik jauka,

es došu tev tonnām putras

un tonnām saldējuma,

saldo dējumu.

Es došu tev tonnām buču,

es došu tev tonnām glāstu,

bet es nemūžam nedošu tev bulkas

ar vabolēm.

To Koralīna skandināja, lēni staigājot koku saau­dzē, un viņas balss gandrīz nemaz neietrīsējās.

Leļļu viesības bija vēl aizvien turpat. Koralīna prie­cājās, ka laiks nav vējains, jo itin viss bija savā vietā, katra ar ūdeni pielietā plastmasas tasīte noturēja pa­pīra galdautu, kā paredzēts. Viņa atviegloti uzelpoja.

Tagad nāca visgrūtākais uzdevums.

- Čau, lelles, meitene mundri iesaucās, nu jau laiks dzert tēju!

Koralīna piegāja tuvāk galdautam.

- Es atnesu jums laimīgo atslēdziņu, lai pikniks iz­dotos, kā pienākas.

Tad, cik piesardzīgi mācēdama, viņa noliecās un uzlika atslēgu uz galdauta, nenoņemot to no auklas. Viņa aizturēja elpu, cerot, ka tasītes ar ūdeni uz akas malām saturēs galdautu un ļaus tam nest atslēgas smagumu, neiekrītot akā.

Atslēga gulēja pārsega viducī. Koralīna atlaida auklu un paspēra soli atpakaļ. Turpmākais bija atkarīgs no rokas.

Viņa pievērsās lellēm. Kura no jums vēlas ķiršu tortīti? viņa vaicāja. Džemaima? Pinkija? Primroza? Viņa pasniedza katrai lellītei neesošas tortes gabalu uz neesoša šķīvīša, bezrūpīgi tērzējot.

Ar acs kaktiņu Koralīna redzēja kaulu krāsas būtni pārskrienam no viena koka stumbra līdz nākamajam aizvien tuvāk un tuvāk. Viņa piespieda sevi neskatī­ties turp.

- Džemaima! viņa iesaucās. Tu nu gan esi slikta meitene! Tu taču nometi zemē savu tortīti. Tagad man jāiet pēc jauna gabala. Koralīna apgāja apkārt galdautam, līdz nonāca tieši pretī rokas slēptuvei. Viņa tēloja, ka satīra nokritušo torti un dod lellei citu.

Pēkšņi parādījās roka: uz pirkstgaliem trakā āt­rumā izskrējusi no garās zāles, tā uzrāpās kokā, brīdi uzkavējās tur, kā krabis pētot apkārtni, un tad nagu klakšķienu pavadījumā veica triumfējošu lēcienu uz papīra galdauta vidu.

Koralīnai šķita, ka laiks apstājas. Baltie pirksti sa­slēdzās ap melno atslēgu…

Tad rokas lēciena spēks un svars apgāza plastmasas tasītes un galdauts, atslēga un citas mātes labā roka iegāzās akas tumsībā.

Koralīna, aizturējusi elpu, lēnām skaitīja. Viņa tika līdz četrdesmit, kad izdzirdēja klusinātu šļakstu dziļi lejā.

Kāds reiz bija teicis viņai: ja paskatās uz debesīm no ogļu šahtas dibena, pat visspožākajā saulē redzēs naksnīgas debesis un zvaigznes. Koralīna prātoja, vai roka var redzēt zvaigznes no turienes, kur tā iekri­tusi.

Viņa atstiepa smagos dēļus atpakaļ virs akas, ap­sedzot to, cik labi vien prata. Viņa negribēja, lai kāds iekristu tur iekšā. Un viņa negribēja, lai kāds no tu­rienes tiktu ārā.

Tad Koralīna ielika lelles un tasītes kartona kastē. Kamēr viņa visu kārtoja, meitenes uzmanību piesais­tīja kāda kustība, un, izslējusies taisni, viņa ieraudzīja, ka šurp soļo melnais kaķis, augstu izslējis asti, kuras galiņš bija noliekts kā jautājuma zīmei. Kaķi viņa ne­bija redzējusi jau vairākas dienas, kopš abi atgriezās no citas mātes mitekļa.

Kaķis pienāca klāt un uzlēca uz dēļiem. Tad tas lē­nām pamirkšķināja meitenei ar vienu aci.

Pēc tam tas ielēca garajā zālē un apvēlās uz mugu­ras, labsajūtā grozīdamies.

Koralīna glāstīja un braucīja maigo spalvu uz kaķa vēderiņa, un dzīvnieks apmierināts murrāja. Kad tam apnika, kaķis piecēlās stāvus un gāja prom uz veco tenisa laukumu mazs pusnakts gabaliņš dienasvidus saulē.

Koralīna devās atpakaļ uz mājām.

Pie iebraucamā ceļa viņu gaidīja misters Bobo. Viņš uzsita meitenei uz pleca.

- Pelītes man saka, ka viss ir labi, viņš stāstīja, tās saka, ka tu esot mūsu glābēja, Karolīn.

- Mister Bobo, mans vārds ir Koralīna. Nevis Karolīna, bet gan Koralīna.

- Koralīna, noteica misters Bobo, atkārtojot pie se­vis meitenes vārdu ar izbrīnu un godbijību. Ļoti labi, Koralīna. Pelītes saka, man esot jāpaziņo tev: tiklīdz viņas būs gatavas uzstāties publiski, tev jāatnāk un jānoskatās priekšnesums kā pašai pirmajai skatītājai. Viņas spēlēs "tumti-amti" un "umpapā-umpapā", un viņas dejos un vēl taisīs tūkstoš trikus. Tieši tā viņas saka.

- Tas man ļoti patiktos, Koralīna bilda, protams, tad, kad viņas būs gatavas.

Viņa pieklauvēja pie mis Spinkas un mis Forsiblas durvīm. Mis Spinka ielaida meiteni iekšā, un Koralīna iegāja veco dāmu "salonā". Viņa nolika kasti ar lellēm uz grīdas, tad izvilka no kabatas akmeni ar caurumu vidū.

- Te nu tas ir, viņa teica, man tas vairs nav va­jadzīgs. Esmu ļoti pateicīga. Domāju, ka tas man ir izglābis dzīvību, bet dažiem citiem nāvi.

Koralīna mīļi apskāva vecās dāmas, lai gan tikko spēja apņemt ar rokām mis Spinku, bet mis Forsibla asi smaržoja pēc ķiplokiem, ko nupat bija griezusi. Tad viņa paņēma kasti ar rotaļlietām un devās ārā.

Cik neparasts bērns, noteica mis Spinka. Ne­viens viņu nebija tā apskāvis, kopš viņa bija pametusi teātri.

Tonakt Koralīna gulēja gultā nomazgājusies, iztīrī­jusi zobus, atvērtām acīm skatoties griestos. Ārā bija pietiekami silts, un tagad, kad rokas vairs nebija, viņa bija atstājusi vaļā guļamistabas logu. Viņa speciāli pa­lūdza tēvam, lai aizkarus neaizvelk pavisam ciet.

Jaunās skolas drēbes bija kārtīgi izliktas uz krēsla, lai viņa tās varētu uzvilkt, kad pamodīsies.

Parasti naktī pirms mācību pirmās dienas Koralīna bija nedaudz noraizējusies un satraukta. Bet tagad meitene saprata, ka nav nekā tāda, kas skolā varētu vinu nobaidīt.

Viņai likās, ka dzird saldu melodiju naktī: tādu mūziku var atskaņot tikai no vismazākajiem sudraba tromboniņiem, trompetītēm un fagotiņiem, tik smal­kām pikolo flautiņām un saksofoniņiem, ka to taustiņus spēj nospiest tikai balto pelīšu sīciņie rozā pirkstiņi.

Koralīna iztēlojās, ka ir atgriezusies sapnī kopā ar divām meitenēm un puiku zem ozola zariem pļavas vidū, un pasmaidīja.

Kad iemirdzējās pirmās zvaigznes, Koralīna bei­dzot ļāvās ieslīgt miegā, bet pelīšu cirka liegā mūzika augšstāvā lija siltajā vakara gaisā, vēstot pasaulei, ka vasara jau gandrīz beigusies.