KRISTĪBAS AR PAGRIEZIENU

Dienas N. slimnītā skrēja, un es pamazām saku ap­rast ar jauno.dzīvi.

Sādžās vēl arvien paisīja linus, ceļi joprojām bija neiz­braucami, un uz pieņemšanu pie manis ieradās ne vairāk par pieciem cilvēkiem. Vakari bija pilnīgi brīvi, un es tos vadīju, kārtodams bibliotēku, lasīdams ķirurģijas mācību grāmatas un vienatnē ilgi dzerdams tēju pie klusi sīcoša patvāra.

Augām dienām un naktīm lija lietus un lāses nerim­damas grabinājās pa jumtu, un aiz loga šļakstēja ūdens, pa reni tecēdams toverī. Laukā bija dubļi, migla, melna tumsa, kurā kā blāvi, izplūduši plankumi mirguļoja feld­šera mājiņas logi un petrolejas lukturis pie vārtiem.

Vienā no tādiem vakariem sēdēju savā kabinetā pie to­pogrāfiskās anatomijas atlanta. Apkārt valdīja pilnīgs klusums, retumis to iztraucēja vienīgi pe|u skrabināšanās ēdamistabā aiz bufetes.

Lasīju tik ilgi, kamēr plaksti kļuva smagi un sāka vēr­ties ciet. Beidzot nožāvājos, noliku atlantu pie malas un nolēmu doties pie miera. Staipīdamies, jau iepriekš tīk­sminādamies par mierīgo miegu, lietum šalcot un grabi­noties, devos uz guļamistabu, izģērbos un apgūlos.

Nepaguvu nolikt galvu uz spilvena, kad, miega dūmakā tīta, manā priekšā iznira Toropovas sādžas septiņpadsmit- gadīgās meitenes Annas Prohorovas seja. Annai Proho- rovai vajadzēja izraut zobu. Klusi garām aizpeldēja feld­šeris Dcmjans Lukičs ar spožām maiglēm rokās. Man ienāca prātā, ka viņš aiz mīlestības pret augstu stilu vārda «šāds» vietā mēdz teikt «šādens», — es pavīpsnāju un aizmigu.

Taču nepagāja vairāk par pusstundu, kad piepeši pa­modos, it kā mani kāds būtu sapurinājis, uzrāvos sēdus un ieklausījos, satrūcies blenzdams tumsā.

Kāds neatlaidīgi un skaļi dauzīja pie ārdurvīm, un šis troksnis man tūliņ likās ļauna zīme.

Pie durvīm klaudzināja.

Klauvējieni apklusa, nograbēja bulta, ierunājās vireja, tai atbildēja neskaidra balss, tad, kāpnēm čīkstot, kāds nāca augšā, klusām iegāja kabinetā un pieklauvēja pie guļamistabas durvīm.

— Kas tur ir?

— Tā esmu es, — kā atbilde atskanēja godbijīgs čuksts, — es, Aksiņja, kopēja.

— Kas noticis?

— Anna Nikolajevna sūta pēc jums, lūdz, lai drīzāk nākot uz slimnīcu.

— Kas tad tur lēcies? — es jautāju un manīju, ka sirds spēji sažņaudzas.

— Tur atveduši vienu sievišķi no Duļcevas. Nelādzīgas dzemdības.

«Tā. Sākas!» man iešāvās prātā, un es neparko neva­rēju iedabūt kājas kurpēs. «Ka tevi nelabais! Sērkociņi negrib degt. Nu, agri vai vēlu tam vajadzēja notikt. Visu mūžu nevar ārstēt vienīgi laringītus un kuņģa katarus.»

— Labi. Ej teic, ka tūliņ nākšu! — uzsaucu un piecēlos no gultas, Aiz durvīm noplakšķēja Aksiņjas soļi, un atkal noklaudzēja bulta. Miegs bija kā ar roku atņemts. Dre- bosiem pirkstiem steigšus aizdedzu lampu un sāku ģēr­bties. Pusdivpadsmit… Kas īsti ir ar šo sievieti, kurai nelādzīgas dzemdības? Hm… nepareiza guļa… šaurs iegurnis. Vai varbūt kaut kas vēl ļaunāks? Kas zina, va­jadzēs lietot stangas. Vai varbūt sūtīt viņu tieši uz pil­sētu? Taču par to nav nemaz ko domāt! Visi teiks — ir nu gan varens dakteris, nav vārdam vietas! Un man arī nav tiesību to darīt. Nē, jālūko vien pašam tikt galā. Bet ko iesākt? Jods viņu zina! Tīrais posts, ja apjukšu, kauns no* vecmātēm. Tomēr vispirms jāpaskatās, nav ko iepriekš uztraukties…

Apģērbos, uzmetu plecos mēteli un, klusībā cerēdams, ka viss beigsies laimīgi, pa ļodzīgām laipām lietū skrēju uz slimnīcu. Pustumsā pie ieejas varēja saskatīt ratus, zirgs ar kāju iespēra pa satrunējušo laipu.

— Vai jūs atvedāt dzemdētāju? — es nez kāpēc uzru­nāju stāvu, kas kūņojās līdzās zirgam.

— Mēs… mēs gan, tētiņ, — žēli atsaucās sievietes balss.

Kaut gan bija vēla stunda, slimnīcā valdīja rosība un steiga. Pieņemamā telpā mirkšķinādama dega spožlampa. Gaitenītī, kas veda uz dzemdību nodaļu, man garām pa­šāvās Aksiņja ar mazgājamo bļodu. Aiz durvīm piepeši ieskanējās un noklusa vājš vaids. Atvēru durvis un iegāju dzemdību istabā. Nelielo, izbalsināto telpu spilgti apgais­moja griestu lampa. Līdzās operāciju galdam gultā gu­lēja līdz zodam ar segu apsegta jauna sieviete. Viņas seja bija sāpēs saviebta, sāvilgušās matu šķipsnas lipa pie pieres. Anna Nikolajevna ar termometru rokā gatavoja šķīdumu Esmarha krūzē, bet otra vecmāte — Pelageja Ivanovna skapītī raudzīja tīrus palagus. Feldšeris, at­balstījies pret sienu, stāvēja Napoleona pozā. Mani ierau­dzījuši, visi sarosījās. Dzemdētāja atvēra acis, sāka lau­zīt rokas un atkal žēli un smagi ievaidējās.

— Nu, kas par nelaimi? — es noprasīju un pats nobrī­nījos par savu toni — tik pašpaļāvīgs un mierīgs tas bija.

— Šķērsguļa, — Anna Nikolajevna ātri atbildēja, tur­pinādama liet šķīdumā ūdeni.

— Tā-a, — es novilku, saraukdams pieri, — nu, paska­tīsimies …

— Dakterim mazgāt rokas! Aksiņja! — nekavējoties uz­sauca Anna Nikolajevna. Viņas seja izskatījās svinīga un nopietna,

Kamēr tecēja ūdens, noskalodams putas no rokām, kas ar suku bija noberztas sarkanas, uzdevu Annai Nikola- jevnai nenozīmīgus jautājumus, piemēram, cik sen dzem­dētāja atvesta, no kurienes viņa ir … Pelagejas Ivanovnas roka atmeta segu, un es, uz gultas malas apsēdies, ar viegliem pieskārieniem sāku aptaustīt uzblīdušo vēderu. Sieviete vaidēja, izstiepās, krampjaini sažņaudza un ņur­cīja pirkstos palagu.

— Mieru, mieru… pacieties, — es sacīju, uzmanīgi pieskardamies izspīlētajai, karstajai un sausajai ādai.

Taisnību sakot, pēc tam kad pieredzējusī Anna Nikola- jevna bija man visu pateikusi priekšā, izmeklēšana kļuva gluži lieka. Lai taustītu cik taustīdams, vairāk par Annu Nikolajevnu es tik un tā neuzzinātu. Viņas noteiktā diag­noze, bez šaubām, bija pareiza: šķērsguļa. Diagnoze skaidra. Bet ko tālāk? …

Uzacis raukdams, turpināju vēderu aptaustīt no visām pusēm un iesāņus centos palūkoties vecmāšu sejās. Tās izskatījās saspringti nopietnas, un abu acis liecināja, ka mana rīcība tiek vērtēta atzinīgi. Patiesi, manas kustības bija pārliecinošas un pareiz-as, bet savas bažas es pacentos noslēpt pēc iespējas dziļāk un tās ne ar ko neizrādīt.

— Tā, — nopūzdamies.teicu un piecēlos kājās, jo ārējā apskate bija galā, — paskatīsimies no iekšpuses.

Atkal Annas Nikolajevnas acīs pavīdēja atzinība.

— Aksiņja!

Atkal lija ūdens.

«Ai, kā tagad derētu palasīt Doderleinu!» skumīgs do­māju, ziepēdams rokas. Ak vai, tagad tas nebija iespējams! Un ko gan Doderleins šai mirklī man līdzētu? Nomazgāju biezās putas, noziedu pirkstus ar jodu. Pelagejas Iva­novnas rokās nočaukstēja tīrais palags, un, noliecies pie dzemdētājas, es piesardzīgi un bikli sāku iekšējo apskati. Atmiņā man neviļus atausa aina dzemdību klīnikas ope­rāciju zālē. Spilgti deg elektriskās spuldzes matētos lod­veida kupolos, spoža flīžu grīda, visur laistās krāni un aparāti. Asistents sniegbaltā uzsvārcī rīkojas ap dzemdē­tāju, viņam līdzās trīs palīgi — ordinatori, ārsti prakti­kanti, bars studentu — kuratoru. Labi, gaiši un droši.

Turpretī es te esmu pilnīgi viens; manā ziņā ir sieviete, kas cieš mokas; esmu par viņu atbildīgs. Bet, kā palīdzēt, nezinu, jo dzemdības tuvumā esmu redzējis tikai divas reizes mūžā klīnikas apstākļos, un tās bija pilnīgi nor­mālas. Tagad izdaru izmeklēšanu, bet no tā nekļūst

vieglāk ne man, ne dzemdētājai; es itin nekā nesaprotu un nevaru tur iekšā nekā sataustīt.

Taču ir laiks par kaut ko izšķirties.

— Šķērsguļa… ja nu tā ir šķērsguļa, tad nepiecie­šams … nepieciešams …

— Bērnu aiz kājiņas pagriezt taisni, — Anna Nikola- jevna nenocietās un it kā pie sevis noteica.

Vecs, pieredzējis ārsts būtu uzmetis vecmātei greizu skatienu par to, ka viņa steidzas izteikt savus secināju­mus … Taču es nepiederu pie tiem, kas ātri apvainojas…

— Jā, — dziļdomīgi apstiprināju, — bērns aiz kājiņas jāpagriež taisni.

Un man acu priekšā sāka ņirbēt Doderleina lappuses. Taisnais pagrieziens … kombinētais pagrieziens … slī­pais pagrieziens … Lappuses, lappuses … un tajās attēli. Iegurnis, saliekti, cieši saspiesti mazuļi ar milzīgām gal­vām … atliekta rociņa, ap to cilpa.

To taču es lasīju pavisam nesen. Un turklāt pasvītroju, cītīgi domāju līdzi katram vārdam, iztēlojos kopsakaru starp atsevišķām daļām un visus paņēmienus. Un lasot šķita, ka viss teksts iespiežas atmiņā uz mūžīgiem laikiem.

Bet tagad no visa lasītā uzpeld viena frāze:

… Šķērsguļa ir visnelabvēlīgākais stāvoklis.

Tiesa gan. Visnelabvēlīgākais kā pašai sievietei, tā ārstam, kas pirms sešiem mēnešiem beidzis universitāti.

— Ko tad vairāk… rīkosimies, — pieceldamies teicu.

Annas Nikolajevnas seja atdzīvojās.

— Demjan L'ukič, — viņa teica feldšerim, — sagata­vojiet hloroformu.

Labi, ka viņa to pateica, jo es taču nemaz nebiju skaid­rībā, vai operācija izdarāma ar narkozi. Jā, nu protams, ar narkozi — kā gan citādi!

Tomēr Doderleinā jāieskatās….

Un, noskalojis rokas, teicu:

— Tātad norunāts … sagatavojiet visu narkozei un ap­guldiet viņu, bet es tūliņ nākšu, tikai paņemšu dzīvoklī papirosus.

— Labi, dakter, vēl ir laiks, — Anna Nikolajevna at­bildēja.

Noslaucīju rokas, kopēja uzmeta man plecos mēteli, un es, rokas piedurknēs neiebāzis, skrēju uz mājām.

Kabinetā iededzu lampu un, aizmirsis noņemt cepuri, metos pie grāmatu skapja.

Te ir šis Doderleins. «Operatīva dzemdniecība». Steig­šus sāku šķirstīt spīdīgās lapas.

… bērna pagriešana vienmēr nozīmē mātei bīstamu operāciju…

Man pār muguru pārskrēja šermuļi.

… Galvenās briesmas ir tās, ka iespējams spontāns dzemdes plīsums.

Spon-tāns…

… Ja ārsts, ievadījis roku dzemdē un mēģinādams sa­sniegt bērna kājiņu, sastopas ar pretestību, kas var rasties brīvas telpas trūkuma dēļ vai dzemdes sieniņu kontrak­cijas ietekmē, tad no tālākiem mēģinājumiem izdarīt pa­griezienu jāatsakās…

Jauki! Pat tad, ja es brīnumainā kārtā spēšu uztvert šo «pretestību» un atteikšos no «tālākiem mēģinājumiem», jājautā — ko gan es iesākšu ar hloroformēto sievieti no Duļcevas ciema?

Tālāk:

… Pilnīgi nepieļaujams ir mēģinājums satvert kājiņu, ievadot roku gar augļa muguriņu …

Liksim vērā.

… Virsējās kājiņas satveršana uzskatāma par kļūdu, jo šai gadījumā viegli iespējama augļa aksiāla apgrie­šanās, kas var kļūt par cēloni smagam augļa iestrēgumam un līdz ar to izraisīt visbēdīgākās sekas …

«Visbēdīgākās sekas». Mazliet miglaini, taču gaužām iespaidīgi vardi! Bet kas notiks, ja duļcevietes vīrs kļūs par atraitni? Noslaucīju aprasojušo pieri, saņēmos un, iz­laizdams visas šīs briesmīgās rindas, pūlējos iegaumēt vienīgi pašu svarīgāko: kas īsti man jādara, kā un kur jāievada roka. Taču, aši pārskatot melnās rindiņas, nemi­tīgi atklāju jaunus šausmu aprakstus. Tie paši dūrās acīs:

… ņemot vērā briesmas, ka ļoti iespējams plīsums …

… iekšējais un kombinētais pagrieziens ir operācijas, kas pieskaitāmas pie mātei visbīstamākajām dzemdnie- ciskām operācijām …

Un kā noslēguma akords:

… Ķatra novilcināta stunda briesmas padara lielākas…

Pietiek! Lasīšanai bija rezultāti: man galvā viss galīgi sajuka un acumirklī kļuva skaidrs, ka nesaprotu neko un,

galvenais, kādu pagriezienu es beigu beigās izdarīšu — kombinēto, nekombinēto, taisno vai greizo …

Atgrūdu grāmatu un atkritu krēslā, cenzdamies sakārtot juceklīgās domas … Tad paraudzījos pulkstenī. Nolādēts!- Izrādās, esmu mājās jau divpadsmit minūtes. Bet tur mani gaida!

… Katra novilcināta stunda …

Stundas sakrājas no minūtēm, bet minūtes tādos gadī­jumos joņo kā neprātīgas. Nometu Doderleinu un skrēju atpakaļ uz slimnīcu.

Tur jau viss bija sakārtots. Feldšeris stāvēja pie gal­diņa, sagatavodams uz tā masku un pudeli ar hloroformu. Dzemdētāja jau atradās uz operāciju galda. Slimnīcā at­balsojās nepārtraukti vaidi.

— Pacieties, pacieties, — Pelageja Ivanovna laipni mur­mināja, noliekusies pie sievietes, — dakteris tev tūliņ pa­līdzēs …

— V-vai! Nav,., spēka.,. Nav man vairs spēka!… Neizturēšu!

— Gan jau… gan… — vecmāte murmināja, — iz­turēsi! Tūliņ dosim tev paostīt… Nekā pat nemanīsi.

No krāniem burzguļodams sāka tecēt ūdens, un mēs ar Annu Nikolajevnu sākām berzt un mazgāt līdz elkoņiem kailās rokas. Skanot kunkstiem un vaimanām, Anna Niko- lajevna man stāstīja, kā mans priekštecis, pieredzējis ķirurgs, izdarījis bērna pagriešanu. Es kāri klausījos viņā, cenzdamies nepalaist garām ne vārda. Un šīs desmit mi­nūtes man deva vairāk nekā viss, ko biju dzemdniecībā izlasījis pirms valsts eksāmeniem, kuros taisni šajā priekš­metā dabūju atzīmi «ļoti labi». No saraustītiem vārdiem, nepabeigtām frāzēm, starp citu izteiktiem mājieniem uzzi­nāju pašu vajadzīgāko, kas nav atrodams nekādās grā­matās. Un, kad sāku ideāli tīrās un baltās rokas slaucīt sterilā marlē, man radās apņēmība un galvā bija pilnīgi skaidrs un noteikts plāns. Vai izdarīšu kombinēto vai ne­kombinēto pagriezienu, par to tagad nemaz nav jādomā.

Visi šie gudrie vārdi pašlaik izrādījās gluži lieki. Sva­rīgs bija vienīgi tas: man vajadzēja vienu roku ievadīt dzemdē, ar otru no ārpuses palīdzēt bērnu pagriezt un, paļaujoties nevis uz grāmatām, bet uz mēra izjūtu, bez kuras ārsts nav ārsts, piesardzīgi, taču noteikti satvert vienu kājiņu un aiz tās mazuli izvilkt.

Man jābūt mierīgam un piesardzīgam, un tai pašā laikā ārkārtīgi noteiktam un drošam.

— Dodiet, — pavēlēju feldšerim un sāku ziest pirkstus ar jodu.

Pelageja Ivanovna tūliņ salika dzemdētājas rokas un feldšeris ar masku aizsedza izmocīto seju. No tumšdzel- tenās pudeles lēnām sāka pilēt hloroforms. Telpā izpla­tījās saldena, šķebīga smaka. Feldšera un vecmāšu sejas kjuva svinīgas, it kā apgarotas …

— Ha-a! A! — sieviete piepeši iekliedzās. Dažas se­kundes viņa krampjaini raustījās, pūlēdamās nogrūst masku.

— Turiet!

Pelageja Ivanovna satvēra sievietes rokas, salika uz krūtīm un piespieda. Sieviete vēl vairākkārt iekliedzās, griezdama seju prom no maskas. Tad jau retāk… re­tāk … Ving, sāka klusi murmināt:

— Ha-a… laid!… A!…

Tad balss kļuva arvien vājaka un vājāka. Baltajā telpā iestājās klusums. Caurspīdīgie pilieni joprojām krita un krita uz baltās marles.

— Pelageja Ivanovna, pulss?

— Labs.

Pelageja Ivanovna mazliet pacēla sievietes roku un at­laida — tā bez dzīvības ļengani nokrita uz palaga. Feldšeris, atbīdījis masku, pārbaudīja redzokļus.

— Guļ.

Asiņu peļķe. Manas rokas līdz elkoņiem sarkanas. Asiņu traipi uz palagiem. Sarkanas gļotas" un marles kumšķi. Bet Pelageja Ivanovna jau krata un pliķē mazuli. Aksiņja šķindina'spaiņus, liedama ūdeni mazgājamās bļodās. Ma­zulis tiek mērkts te aukstā, te karstā ūdenī. Viņš klusē, un galva, kā diedziņā pakārta, bez dzīvības zvalstās no vienas puses uz otru. Bet pēkšņi atskan kaut kas pīkstie­nam vai nopūtai līdzīgs, un tam vārgs un piesmacis seko pirmais brēciens.

— Dzīvs… dzīvs… — Pelageja Ivanovna bubina un nogulda mazuli uz spilvena.

Arī māte ir dzīva. Par laimi, nekas briesmīgs nav no­ticis. Lūk, es pats pārbaudu pulsu. Jā, tas ir vienmērīgs un noteikts, un feldšeris viegli purina sievieti aiz pleca un runā:

— Nu, sievišķi, mosties, mosties!

Asiņainie palagi tiek nomesti sāņus, māte steigšus pār­segta ar tīru pārklāju, un feldšeris un Aksiņja aiznes viņu uz palātu. Autiņos ievīstītais mazulis aizbrauc uz spil­vena. No baltas apmales laukā raugās krunkaina, brūn­gana sejiņa, un neapklust smalka, brēkulīga pīkstoņa.

Ūdens plūst no krāniem izlietnēs. Anna Nikolajevna kāri sūc papirosu, dūmos miedz acis, klepo.

— Jūs, dakter, pagriezienu izdarījāt labi, turklāt tik droši.

Es cītīgi beržu rokas ar suku un iesāņus paskatos viņā: vai tikai nezobojas? Tomēr vecmātes seja patiesi pauž lepnu labpatiku. Man sirds pilna prieka. Skatos uz asi­ņaino un balto jucekli visapkārt, uz sarkano ūdeni mazgā­jamā bļodā un jūtos kā uzvarētājs. Taču kaut kur dziļumā graužas šaubu tārps.

— Paskatīsimies vēl, kā būs tālāk, — es saku.

Anna Nikolajevna uzmet man pārsteigtu skatienu.

— Kas tad var būt? Viss taču kārtībā!

Par atbildi nomurminu kaut ko nenoteiktu. īstenībā man gribas" teikt to: kas zina, vai ar māti viss labi, vai neesmu viņai operācijas laikā nodarījis ko ļaunu… Šī doma neskaidri nomāc sirdi. Manas zināšanas dzemdnie­cībā ir tik miglainas, pa drumslai no grāmatām savāktas. Plīsums? Kā gan tam jāizpaužas? Un kad tas liks sevi manīt — tūliņ vai varbūt vēlāk? … Nē, par to labāk ne­runāt.

— Nu, kas var zināt, — es saku, — nav taču izslēgta infekcija, — atkārtoju kādā mācību grāmatā lasītu frāzi, pirmo, kas ienāk prātā.

— Ak tā-a! — mierīgi novelk Anna Nikolajevna. — Nu, gan dievs dos, nekas negadīsies. Un no kurienes tad? Viss sterils, tīrs.

*

Bija pāri vieniem, kad atgriezos savā dzīvoklī. Lampas apgaismotajā laukumā uz kabineta galda rāmi gulēja Do- derleins, atšķirts lappusē «Pagrieziena komplikācijas». Nosēdēju pie tā .vēl kādu stundu, dzerdams atdzisušu tēju un šķirstīdams lapas. Un atklājās kaut kas interesants: visas pirmīt nesaprotamās vietas bija kļuvušas pilnīgi skaidras, pār tām it kā ataususi gaisma, un te, šai no­males kaktā, nakti pie lampas sēdēdams, es sapratu, ko nozīmē īstas zināšanas.

«Strādājot laukos, var uzkrāt milzu pieredzi,» aizmigdams prātoju, «tikai jālasa, jālasa… vairāk jālasa…»

1925

Загрузка...