Krusttēvs

KRUSTTĒVS (The Godfather)

Veltīts Antonijam Kleri.

«Aiz katras lielas bagātības slēpjas noziegums.» Balzaks

Amerigo Bonasera sēdēja Ņujorkas Krimināltiesas zālē un gaidīja taisnīgu spriedumu; viņš gaidīja, kad atmaksa nāks pār to galvām, kuri tik nežēlīgi bija piekāvuši un mēģinājuši piesmiet viņa meitu.

Tiesnesis, vīrs ar uzkrītoši raupjiem sejas vaibstiem, atrotīja melnās mantijas piedurknes, itin kā grasītos fiziski pārmā­cīt abus jaunekļus uz apsūdzēto sola. Viņa seja pauda saltu, majestātisku nicinājumu. Un tomēr visā tiesneša pozā un runas veidā jautās kaut kas neīsts, ko Amerigo Bonasera pagaidām tikai neskaidri sajuta, bet vēl īsti neaptvēra.

— Jūs esat izrīkojušies kā vispretīgākie deģenerāti,— ties­nesis noskaldīja. Taisnība, domās piekrita Amerigo Bonasera. Dzīvnieki. Dzīvnieki! Abi jaunekļi pazemīgi nokāra īsi apcir­ptās galvas, un viņu gludi skūtās sejas pauda padevīgu nožēlu.

Tiesnesis turpināja:— Jūs rīkojāties kā meža zvēri džun­gļos. Jūsu laime, ka jums neizdevās pastrādāt varasdarbus pie šīs nabaga meitenes, citādi es jūs iebāztu aiz restēm uz divdesmit gadiem!

Tiesnesis uz brīdi apklusa, un viņa acis zem iespaidīgi kuplajām uzacīm izmanīgi pārskrēja Amerigo Bonaseras dzel­tenīgajai sejai, tad pievērsās dokumentu un raksturojumu žūksnim sev priekšā. Tiesnesis sarauca pieri un paraustīja plecus, it kā būtu nonācis pie zināmas pārliecības pretēji savai gribai. Viņš turpināja:

— Bet, ņemot vērā jūsu jaunību, jūsu nevainojamo pagātni, jūsu cienījamās ģimenes un tādēļ, ka tiesa un likums savā cildenumā nemeklē pēc atriebības, es piespriežu jums trīs gadus cietuma, sodu nosacīti atlaižot.

Tikai četrdesmit darba gados gūtais apbērētāja profesionā­lais rūdījums palīdzēja satriektajam Amerigo Bonaseram apval­dīt izmisumu un naidu. Viņa jaunā, skaistā meita vēl aizvien guļ slimnīcā ar lauztu žokli — bet šie divi necilvēki tagad brīvi un mierīgi iet mājās? Tā visa bijusi komēdija! Viņš raudzījās, kā laimīgie vecāki steidzas apskaut savus mīļotos dēlus. O, jā, viņi tagad visi ir laimīgi, viņi nu var smaidīt!

Rūgts kamols aizžņaudza Bonaseras kaklu un lauzās aug­šup cauri cieši sakostajiem zobiem. Viņš izvilka baltu mutau­tiņu un piespieda to pie lūpām. Tā viņš stāvēja, kamēr abi jaunekļi brīvi pagāja garām, vēsi un pašapzinīgi smaidīdami un neveltīdami viņam pat ne mirkļa skatienu. Bonasera noraudzījās, kā viņi aiziet, neteikdams ne vārda, un spieda vēso drāniņu cieši pie lūpām.

Tagad tuvojās abu neliešu vecāki, divi vīrieši un divas sievietes apmēram Bonaseras gados, tikai amerikāniskāk ģēr­bušies. Tie uzmeta viņam īsu, vainīgu skatienu, taču aiz tā slēpās savāds, izaicinošs triumfs.

Zaudējis savaldīšanos, Bonasera pagriezās pret viņiem un aizsmakušā balsī uzsauca:—Jūs vēl raudāsiet, tāpat kā es esmu raudājis! Es likšu jums raudāt, tāpat kā jūsu bērni liek man raudāt!— un piespieda mutautiņu pie acīm. Aizstāvji, kas nāca aizmugurē, bīdīja savus klientus uz priekšu pie abiem jaunekļiem, kuri bija pagriezušies atpakaļ, gatavi steigties palīgā vecākiem. Plecīgais tiesas izpildītājs steigšus metās aizšķērsot solu rindu, kurā stāvēja Bonasera. Taču tas nebija vajadzīgs.

Visus Amerikā pavadītos gadus Bonasera bija uzticējies likumam un kārtībai. Un guvis dzīvē panākumus. Tagad, par spīti naidam, kas aizmigloja saprātu, par spīti spējai tieksmei, kas urdīja skriet iegādāties šauteni un nogalināt abus neliešus, Bonasera saņēmās, pagriezās pret sievu, kura vēl aizvien nespēja aptvert notikušo, un teica:—Viņi mūs iznesuši cauri.— Viņš mirkli apklusa un tad paziņoja savu lēmumu, vairs nebaiļodamies par tā cenu:—Taisnību meklēt mums jāiet pie Dona Korleones.

Džonijs Fontāne sēdēja greznā Losandželosas viesnīcas numurā, iereibis un greizsirdības pārņemts, gluži kā jebkurš ikdienišķs vīrs. Atgāzies uz sarkanās tahtas, viņš dzēra viskiju tieši no pudeles, uzdzerdams no kristāla kausa ūdeni ar ledus gabaliņiem. Pulkstenis rādīja ceturto rīta stundu, un reibuma apmiglotajā iztēlē Džonijs jau redzēja, kā viņš nogalina savu sievu, šo staiguli, kad viņa beidzot pārrodas mājās. Tas ir, ja viņa vispār pārnāks. Bija jau pārāk vēls, lai zvanītu pirmajai sievai un apjautātos par bērniem, un tagad, kad Džonija karjera strauji slīdēja lejup, arī draugiem zvanīt viņš nevēlējās. Bija laiks, kad Džonija Fontānes telefona zvans četros no rīta viņiem būtu licies kā pagodinājums, bet šobrīd Džonijs viņus vairs neinteresēja. Viņš sāji pasmaidīja, atcerēdamies, ka ziedu laikos Džonija Fontānes likstas saistīja vairāku Amerikas slavenāko kinozvaigžņu prātus.

Atkal pacēlis pudeli pie lūpām, viņš beidzot izdzirda sievu slēdzam durvis, taču turpināja dzert, līdz viņa ienāca istabā un nostājās vīra priekšā. Cik viņa tomēr bezgala skaista — šī maigā eņģeļa sejiņa, sapņainās, zilās acis, vāri trauslais, bet nevainojami veidotais augums ... Uz ekrāna viņas skaistums bija vēl vairāk izcelts, apgarots. Simtiem miljonu vīriešu visā pasaulē dievināja Margo Astoņas seju. Un nežēloja naudu, lai to redzētu uz ekrāna.

Kur tu biji, velns lai parauj?— Džonijs Fontāne izgrūda.

Drātēties,— viņa atbildēja.

Margo bija pārvērtējusi Džonija dzēruma pakāpi. Viņš pārlēca pāri zemajam kokteiļu galdiņam un sagrāba sievu aiz rīkles. Taču tagad, kad šī valdzinošā seja, šīs skaistās, zilās acis atradās tik tuvu, dusmas pagaisa un viņš atkal jutās bezspēcīgs. Margo nicinoši pasmīnēja. Tā bija kļūda — Džo­nijs tūdaļ atvēzēja dūri. Viņa iebrēcās:— Džonij, tikai ne pa seju—man jāfilmējas!

Viņa smējās. Belziens pa vēderu nogāza viņu uz grīdas. Džonijs uzkrita viņai virsū. Margo elsas uzvēdīja tīkamu aromātu. Viņš sita sievu pa rokām un augšstilbiem, kuru zīdaini maigā āda bija glīti iedegusi. Viņš sita šo sievieti tā, kā savā laikā, būdams valdonīgs pašpuika Ņujorkas ielās, mēdza iekaustīt nekaunīgus puišeļus. Sāpīgs sods, kas neat­stāj ilgstošas sekas—tādas kā, piemēram, izsisti zobi .vai lauzts deguns.

Bet viņš nesita pietiekami stipri. Nespēja. Un sieva smējās par viņu. Uzrāvusi brokāta tērpu augstu virs ceļiem, viņa gulēja uz grīdas un pārākuma apziņā ņirgājās:— Bāz iekšā, Džonij, bāz tik iekšā! To jau tu īstenībā gribi.

Džonijs Fontāne piecēlās. Viņš ienīda šo sievieti, kas tur gulēja uz grīdas, bet skaistums tai bija gluži kā burvju vairogs. Margo pavēlās sāņus un viegli kā balerīna pielēca kājās. Viņa izaicinoši paspēra dažus rotaļīgus dejas soļus, uzdziedē­dama:— Nesāpēja, nesāpēja!—tad kļuva nopietna un gan­drīz sērīgi teica:— Nožēlojamais nejēga, tu taču esi īsts pienapuika. Ak, Džonij, tu mūžam paliksi sentimentāls stulbe­nis! Pat gultā tu esi kā puišelis. Tu vēl aizvien domā, ka tās lietas darāmas tādā garā, kā tu dūdo savas miegainās dziesmi­ņas.— Viņa pašūpoja galvu un piebilda:— Nabaga Džonij! Arlabunakti, Džonij!—Tad Margo iegāja guļamistabā, un Džonijs dzirdēja, kā durvīs pagriežas atslēga.

Viņš apsēdās uz grīdas un paslēpa seju plaukstās. Viņu pārņēma smags, mokošs izmisums. Un tad saslējās sīkstā spītība, kura bija palīdzējusi izdzīvot Holivudas džungļos. Viņš pacēla klausuli un pasūtīja taksometru, lai dotos uz lidostu. Pasaulē vēl ir kāds cilvēks, kas spēj viņu glābt. Viņš dosies atpakaļ uz Ņujorku. Viņš dosies atpakaļ pie šī cilvēka, kura spēks un gudrība viņam šobrīd vajadzīgi un kura mīlestībai viņš vēl joprojām tic. Viņš dosies pie sava krusttēva Korleones.

Maiznieks Nadzorīne, pats apaļš un izplūdis kā viņa lielie, itāliešu gaumē ceptie maizes klaipi, miltiem noputējis, raidīja iznīcinošus skatienus sievai, meitai Katerīnai, kas bija jau labi precību gados, un savam palīgam Enco. Palīgs stāvēja saim­nieka priekšā savā karagūstekņa formā ar zaļi apdrukāto piedurknes apsēju un pārdzīvoja dziļas bailes, ka pēc šīs scēnas viņu nosūtīs atpakaļ uz dzimto salu. Enco bija viens no daudzajiem tūkstošiem itāliešu karagūstekņu, kas uz laiku norīkoti Amerikā saimnieciskā darbā un dzīvoja pastāvīgās bailēs, ka šis norīkojums varētu tapt atsaukts. Tāpēc nelielā komēdija, ko še spēlēja, viņam bija nopietns pārbaudījums.

Nadzorīne bargi noprasīja:— Tu esi apkaunojis manu ģimeni? Atstājis manai meitai piemiņu no sevis — tagad, kad karš beidzies un tu labi zini, ka Amerika tevi kā korķi aizlidinās atpakaļ uz tavu sūda sādžu Sicīlijā?

Enco, maza auguma, bet spēcīgi noaudzis puisis, uzlika roku uz sirds un sacīja gandrīz caur asarām, tomēr nezaudē­dams diplomātiju:— Padrone, zvēru pie Svētās Jaunavas, ka nekad neesmu ļaunprātīgi izmantojis jūsu laipnību. Es patiesi mīlu un cienu jūsu meitu. Es godam lūdzu viņas roku. Zinu, ka man nav tiesību, bet, ja mani aizsūtīs atpakaļ uz Itāliju, es nekad vairs nevarēšu atgriezties Amerikā. Es nekad nevarēšu apprecēt Katerīnu.Tad sarunā lietišķi iejaucās Nadzorīnes sieva Filomēna.— Beidz te muļķoties!—viņa teica savam druknajam vīram.— Tu labi zini, kas darāms. Paturi Enco darbā un aizsūti viņu paslēpties pie radiem Longailendā!

Katerīna raudāja. Viņa nebija nekāda skaistule, turklāt sāka jau izplūst miesās, un uz virslūpas viņai dīga tumšas pūciņas. Viņa nekad nedabūs tik glītu vīru kā Enco, nekad neatradīs citu vīrieti, kas aizskartu viņas auguma intīmās vietas ar tādu maigu bijību.— Es braukšu uz Itāliju un dzīvošu tur!— viņa uzbrēca tēvam.— Es aizbēgšu, ja tu nepaturēsi Enco šeit!

Nadzorīne uzmeta meitai vērīgu skatienu. Ugunīga jau bija šī viņa Katerīna. Viņš bija redzējis skuķi trinām savu apaļo pēcpusi gar Enco pavēderi, kad maiznieka palīgs spraucās viņai garām, lai izņemtu karstos klaipus no krāsns. Šī jaunā rakara karstais klaips būs viņas krāsnī, bezkaunīgi nodomāja Nadzorīne, tālab jārīkojas ar gudru ziņu un apdomu. Enco jāpatur Amerikā un jāsagādā viņam Amerikas pavalstniecība. Un šādu darījumu var nokārtot tikai viens cilvēks. Krusttēvs. Dons Korleone.

Visi šie cilvēki līdz ar daudziem citiem saņēma ielūgumu uz mis Konstancijas Korleones kāzām, ko svinēja 1945. gada augusta pēdējā sestdienā. Līgavas tēvs, Dons Vito Korleone, nekad neaizmirsa savus vecos draugus un kaimiņus, lai gan pats tagad dzīvoja lielā, plašā namā Longailendā. Tur arī bija paredzēts uzņemt viesus un rīkot svinības. Neviens nešaubī­jās, ka tas būs ievērojams notikums. Karš ar japāņiem tikko bija beidzies, un dzīru prieku neaptumšos mokošas bailes par dēliem, kuri cīnās armijas rindās. Tieši kāzas tagad bija īsti laikā, lai ļaudis varētu izpaust savu prieku.

Un tā šajā sestdienas rītā Dona Korleones draugi no Ņujorkas centra straumēm plūda uz Longailendu, lai parādītu godu līgavas tēvam. Kāzu dāvanai viņi līdzi nesa krēmkrāsas aploksnes ar naudu. Katrā aploksnē iekšā bija kartīte, kas darīja zināmu devēja vārdu un viņa cieņas pakāpi pret Krusttēvu. Patiesu un pelnītu cieņu.

Dons Vito Korleone bija cilvēks, pie kura ikviens griezās pēc palīdzības un nekad nepievīlās. Viņš nemēdza dot tukšus solījumus, ne arī gļēvi aizbildināties, ka viņa rokas šai pasaulē saista spēcīgākas varas. Nemaz nevajadzēja noteikti būt viņa draugam, nebija svarīgi pat tas, ka lūdzējam nav līdzekļu, lai labdarim atmaksātu. Prasība bija tikai viena — lai palīdzības meklētājs, tieši viņš pats personīgi, apliecinātu savu drau­dzību. Un tad neatkarīgi no tā, cik trūcīgs vai bezspēcīgs būtu lūdzējs, Dons Korleone ņēma viņa likstas savā ziņā. Un nekādiem šķēršļiem neļāva stāties ceļā, lai vajadzīgo prasību apmierinātu. Samaksa? Draudzība, godpilnais «Dona» tituls un reizēm mazliet siltāka, sirsnīgāka uzruna «Krusttēvs». Un vienīgi tādēļ, lai parādītu cieņu, nepavisam ne paša guvuma dēļ, varbūt vēl kāda sīka dāvana — pašdarināta vīna krūka vai groziņš piparkūku, kas īpaši ceptas Dona Ziemsvētku galdam. Tā bija tikai labi saprotama laipnības un pieklājības izpausme, kas apliecināja, ka dāvātājs ir Dona parādnieks un Donam ir tiesības katrā laikā griezties pie viņa, lai dotu viņam iespēju samazināt savu parādu ar kādu niecīgu pakalpojumu.Tagad, šajā lielajā dienā, savas meitas kāzu dienā, Dons Vito Korleone stāvēja sava Longbīčas nama durvīs, apsveik­dams viesus, kurus visus pazina un kuriem visiem uzticējās. Daudziem šai pulkā par savu labklājību bija jāpateicas Donam, un šajos ģimenes svētkos viņi atļāvās Korleoni uzrunāt vaigā par Krusttēvu. Pat apkalpojošais personāls sastāvēja no Dona draugiem. Bārmenis bija vecs paziņa, un šāsdienas profesio­nāli meistarīgā darbošanās līdz ar visiem stiprajiem dzērie­niem bija viņa kāzu velte. Viesu apkalpotāji bija Dona Korleones dēlu draugi. Uz mazajiem dārza galdiņiem novietotos ēdienus bija gatavojusi Dona sieva kopā ar savām draudze­nēm, un akru lielo dārzu košām vītnēm bija izrotājušas līgavas draudzenes.

Dons Korleone apsveica ikvienu — bagātos un nabagos, varenos un sīkos — ar vienādu sirsnības devu. Viņš nešķiroja. Tāds bija viņa raksturs. Un viesi tik jūsmīgi uzteica viņa labo izskatu un nevainojamo smokingu, ka nezinošs vērotājs varēja noturēt Donu par pašu laimīgo līgavaini.

Donam līdzās nama durvīs stāvēja divi no viņa trim dēliem. Vecākā kristītais vārds bija Santīno, bet visi, izņemot tēvu, sauca viņu par Saniju. Padzīvojušie itāliešu vīri uz šo puisi raudzījās iešķībi, jaunākie — ar sajūsmu. Salīdzinot ar vai­rumu itāliešu izcelsmes pirmās paaudzes amerikāņiem, Sanijs Korleone bija liela auguma vīrs, gandrīz sešas pēdas garš, un kuplo, cirtaino matu mežs viņu šķietami darīja vēl garāku. Viņa sejas vaibsti bija parupji un vulgāri, izliektās lūpas pilnīgas un jutekliskas un šķeltais zods ar bedrīti vidū kaut kā neparasti baudkārs. Sanija augums bija masīvs un spēcīgi veidots, un nebija nekāds noslēpums, ka daba šo puisi tik dāsni apbalvojusi, ka viņa nelaimīgā sieva bijās no laulības gultas gluži kā savā laikā ķeceri no moku sola. Klīda baumas, ka reiz jaunībā, kad viņš mēdza apmeklēt prieka namus, pat visrūdītākā un drosmīgākā prostitūta pēc godbijīgas sava klienta vīrietības apskates pieprasījusi divkāršu samaksu.

Šobrīd, kāzu dzīrēs, daža laba jaunā sieva ar platiem gurniem un platu muti mēroja Saniju Korleoni ar vēsu, pašapzi­nīgu skatienu. Taču šodien viņas velti tērēja laiku. Sanijs Korleone, par spīti sievas un triju mazo bērnu klātbūtnei, meta acis uz Lūsiju Mančīni, kurai bija uzticēta līgavas māsas loma. Jaunā meitene, gluži labi to apzinādamās, sēdēja pie dārza galdiņa sārtā vakartērpā ar ziedu pušķi melni mirdzošajos matos. Visu pagājušo nedēļu, gatavojoties kāzu norisēm, viņa bija flirtējusi ar Saniju un Šorīt pie altāra cieši saspiedusi viņa roku. No meitenes tas bija vairāk nekā pietiekami.

Lūsijai nerūpēja tas, ka Sanijs nekad nekļūs tik izcils vīrs kā viņa tēvs. Sanijam Korleonem bija spēks, drosme un turklāt laba sirds. Mēdza runāt, ka augstsirdību daba Sanijam dāvā­jusi tikpat vēlīgi kā vīrišķos dotumus. Taču viņam trūka tēva pazemīgās iecietības. Viņš bija straujš un nesavaldīgs, mēdza uzliesmot dusmās un tādēļ bieži rīkojās aplam. Lai gan tēva darījumos Sanijs bija liels palīgs, daudzi tomēr šaubījās, vai viņš kļūs par to turpinātāju.

Otrs dēls Frederiko, saukts Freds vai Fredo, piederēja pie tā tipa, kādu ikviens itālietis karsti vēlas redzēt savā bērnā. Uzticams un paklausīgs, allaž gatavs pakalpot tēvam, viņš vēl trīsdesmit gadu vecumā dzīvoja kopā ar vecākiem. Freds bija augumā neliels un drukns. Viņu nevarēja saukt par skaistu, bet galvas veidojumā iezīmējās tās pašas ģimenei raksturīgas Kupidona līnijas, virs apaļās sejas kuploja tāds pats cirtainu matu mežs, tikai lūpu izliekums bija skarbāks, bez juteklības. Tēvam Freds bija liels atbalsts, un, lai gan viņam piemita nosliece uz patstāvību un rakstura stingrību, viņš nekad nestrīdējās tēvam pretī, nekad nepārsteidza viņu ar skandalo­zām mīlas dēkām. Taču, par spīti visām šīm vērtīgajam īpašībām, viņam trūka tās magnētiskās personības, tā pirmat­nīgā spēka un iekšējā spara, kas tik ļoti nepieciešami vadošam cilvēkam, un arī viņš nelikās piemērots kandidāts ģimenes biznesa turpinātāja postenim.

Trešais dēls, Maikls Korleone, nestāvēja līdzās tēvam un brāļiem, bet sēdēja pie galdiņa attālākajā dārza stūrī. Taču pat tur viņš nespēja izbēgt no ģimenes draugu uzmanības.

Maikls Korleone bija Dona jaunākais dēls un vienīgais no viņa bērniem, kurš atteicies iet tēva norādītajā virzienā. Viņa sejā neredzēja brāļiem raksturīgās Kupidona līnijas, un viņa ogļmelnie mati bija gandrīz taisni. Maikla ādas krāsai piemita olīvbrūns dzidrums, kas lieliski piederētos meitenei. Viņa skaistums bija sievišķīgi pasmalks. Zināmu laiku viņš pat bija licis Donam bažīties par savu nevīrišķību. Taču visām raizēm pienāca gals, kad Maiklam apritēja septiņpadsmit gadu.

Tagad šis jaunākais dēls sēdēja pie galdiņa dārza attālā­kajā stūrī, atklāti pauzdams savu brīvi izvēlēto nošķirtību no tēva un ģimenes. Viņam līdzās sēdēja jauna amerikāņu meitene, par kuru visi jau bija dzirdējuši, bet kuru līdz šodienai neviens nebija redzējis. Maikls, protams, bija ievēro­jis visu cieņu un pieklājību un iepazīstinājis ar meiteni visus kāzu viesus un savus ģimenes locekļus. Tie par viņu nebija sajūsmā. Pārāk kalsna, pārāk gaiša, sievietei nederēja tik gudra seja, meitenei nederēja tik brīvas manieres. Arī viņas vārds šiem ļaudīm skanēja svešādi — meiteni sauca Keja Edamsa. Ja viņa tiem būtu pastāstījusi, ka viņas senči apmetu­šies Amerikā pirms divsimt gadiem un ka viņas vārds ir visai parasts amerikāņu vidū, ļaudis būtu tikai paraustījuši plecus.

Ikviens viesis ievēroja, ka Dons šim trešajam dēlam neveltī daudz uzmanības. Pirms kara Maikls bija viņa mīļākais dēls, un visas pazīmes liecināja, ka tieši viņš iecerēts par mantinieku ģimenes biznesa tālākai vadīšanai, kad apstākli to prasīs. Miaiklam pilnībā piemita tēva klusais spēks un gudrība, iedzimta instinktīva spēja rīkoties un izturēties tā, lai ikviens nešaubīgi justu cieņu pret viņu. Bet, kad sākās Otrais pasaules karš, Maikls Korleone brīvprātīgi iestājās flotē, ignorēdams tēva kategorisko protestu.

Donam Korleonem nebija ne mazākās vēlēšanās pieļaut, lai viņa jaunākais dēls ietu bojā, kalpodams kādai svešai varai. Viņš uzpirka ārstus, panāca slepenas vienošanās, izdeva daudz naudas, lai nodrošinātos pret šādu iespēju. Bet Maik­lam tolaik bija divdesmit viens gads, un pret viņa gribu nekas nebija izdarāms. Viņš aizgāja brīvprātīgajos un piedalījās kaujās Klusajā okeānā, kļuva par kapteini, ieguva vairākas medaļas. 1944. gadā žurnālā «Life» parādījās Maikla attēls kopā ar viņa veikto varoņdarbu izklāstu. Kāds draugs šo žurnālu parādīja Donam Korleonem (viņa paša ģimenes locekļi to neuzdrošinājās darīt), un Dons nicinoši norūca: — 5os brīnumus viņš veic svešinieku labā.

Kad 1945. gada sākumā Maiklu Korleoni demobilizēja un nosūtīja atveseļoties pēc nopietna ievainojuma, viņš pat nenojauta, ka šo demobilizāciju panācis tēvs. Dažas nedēļas Maikls nodzīvoja mājās un tad, ne ar vienu neapspriedies, iestājās Dārtmutas koledžā Hanoverā, Ņūhempšīras štatā, un atkal atstāja tēva mājas. Un atgriezās tagad, lai apsveiktu kāzu dienā savu māsu un parādītu tuviniekiem pats savu nākamo sievu, šo pelēcīgo amerikāņu skuķi.

Maikls Korleone izklaidēja Keju Edamsu, stāstīdams viņai dažādas tenkas par spilgtākajiem kāzu viesiem. Viņam par uzjautrinājumu Keja atzina šos ļaudis par eksotiskiem, un Maikls, kā vienmēr, apbrīnoja viņas patieso interesi par visu jauno un nepazīstamo. Beidzot Kejas uzmanību piesaistīja neliela cilvēku grupa, kas pulcējās ap pašdarītā vīna mucu. Šie cilvēki bija Amerigo Bonasera, maiznieks Nadzorīne, Entonijs Kopola un Luka Brāzi. Ar sev raksturīgo vērīgumu Keja atzina, ka šie četri vīri neizskatās īpaši laimīgi. Maikls pasmaidīja.— Un nav jau arī,— viņš teica.— Šie ļaudis vēlas sastapt tēvu personīgi. Viņi grib lūgt kādus pakalpojumus.

Patiesi, viegli varēja ievērot, ka šie četri vīri pastāvīgi seko Donam ar acīm.

Kamēr Dons stāvēja durvīs, sasveicinādamies ar viesiem, asfaltētās gatves viņā malā apstājās melns ševrolets. Divi vīri priekšējā sēdeklī izvilka no svārkiem piezīmju grāmatiņas un, nemaz necenzdamies slēpt savus nolūkus, sāka pierakstīt pārējo gatvē atstāto mašīnu numurus. Sanijs pagriezās pret tēvu.— Tie tur noteikti ir kruķi,— viņš teica.

Dons Korleone paraustīja plecus.— Iela nepieder man. Viņi var darīt, kas viņiem tīk.

Sanija parupjā, jutekliskā seja pietvīka dusmās.— Kretīni nolādētie, neko viņi nespēj cienīt!—Viņš nokāpa no lieveņa un devās uz gatves pusi melnā ševroleta virzienā. Piegājis pie mašīnas, viņš draudīgi piegrūda savu saniknoto seju gluži klāt šofera sejai, bet tas, ne aci nepamirkšķinājis, atsita vaļā kabatas portfeli, parādīdams zaļu dienesta apliecību. Ne vārda neteicis, Sanijs atkāpās. Viņš sulīgi nospļāvās, tīši trāpīdams mašīnas aizmugures durvīm, un devās projām. Viņš cerēja, ka šoferis izkāps no mašīnas un sekos viņam pa gatvi, bet tas nenotika. Atgriezies uz lieveņa, Sanijs teica tēvam: — Tie ir FIB vīri. Visus numurus pieraksta, maitasgabali.

Dons Korleone zināja, kas tie par ļaudīm. Viņa tuvākie draugi jau iepriekš bija brīdināti, lai nebrauc uz kāzām paši savās mašīnās. Un, lai gan viņam nepatika dēla muļķīgais dusmu izvirdums, savā ziņā tas pat nāca par labu. Tas noteikti pārliecināja nelūgtos viesus, ka viņu ierašanās ir negaidīta un neviens uz to iepriekš nav sagatavojies. Tādēļ pats Dons Korleone nejuta dusmu. Viņš jau sen bija iemācījies, ka sabiedrības mestie apvainojumi ir jāpacieš, mierinot sevi ar apziņu, ka šai pasaulē arvien pienāk brīdis, kad visneievēroja­mākais, ja vien viņš prot turēt acis vaļā, spēj atriebties visvarenākajam. Tieši šī apziņa neļāva Donam zaudēt iecietīgo pazemību, ko apbrīnoja visi viņa draugi.

Dārzā aiz mājas sāka spēlēt orķestris. Visi viesi bija ieradušies. Dons Korleone atmeta domas par traucējošo starpgadījumu un veda dēlus pie viesību galda.

Lielajā dārzā pulcējās jau simtiem viesu. Daži dejoja uz ziediem rotātas koka deju grīdas, citi sēdēja pie garajiem galdiem, kas bija apkrauti vircotiem ēdieniem un krūkām ar tumšu mājas vīnu. Līgava Konija Korleone, krāšņi tērpta, kopā ar līgavaini, līgavas māsām un vedējiem sēdēja pie galdiņa uz īpaša paaugstinājuma. Tas bija vecmodīgs izkārtojums pēc itāliešu zemnieku paražām. Līgavas gaumē gan tas īsti nebija, taču Konija tika piekritusi veclaicīgām kāzu svinībām, lai darītu prieku tēvam, kuru tik ļoti bija sarūgtinājusi viņas vīra izvēle.

Līgavainis Karlo Riči bija jauktenis — sicīlieša un ziemeļitālietes dēls. No mātes viņš bija mantojis blondos matus un zilās acis. Karlo vecāki dzīvoja Nevadās štatā, no kurienes dēls bija aizbraucis pēc nelielas saķeršanās ar likumu. Ņujorkā viņš iepazinās ar Saniju Korleoni un tā māsu. Dons Korleone, protams, nosūtīja uz Nevadu uzticamus draugus, kuri noskaid­roja, ka ar policiju Karlo saskrējies tāpēc, ka jaunības muļķībā neapdomīgi apgājies ar šaujamieroci. Nekā nopietna tur nebija, tā ka šo pārkāpumu viegli varēja dzēst no papīriem un atstāt puisi ar tīru biogrāfiju. Pie viena šie Dona izlūki atveda sīkas ziņas par legālajām azartspēlēm Nevadā, kas Donu sevišķi interesēja un kam viņš turpmāk veltīja daudz uzmanī­bas. Dons prata gūt labumu visur — tas bija viens no viņa varenības cēloņiem.

Koniju Korleoni nevarēja saukt par skaistuli — viņa bija kalsna, nervoza, un visas pazīmes liecināja, ka vēlākajos gados viņa kļūs ķildīga sieva. Taču šodien baltais līgavas tērps un starojošā jaunavība piešķīra viņai tādu pievilcību, ka Konija gandrīz izskatījās skaista. Zem koka galdiņa viņas roka gulēja uz līgavaiņa muskuļotā augšstilba. Jutekliski izliektās lūpas savilkās, sūtot viņam gaisa skūpstu.

Konija uzskatīja savu līgavaini par izcilu skaistuli. Agrā jaunībā Karlo Riči bija strādājis smagu fizisku darbu tuksnesī zem klajas debess. Tagad par to atgādināja lielās, spēcīgās rokas un platie pleci, kas izspīlēja smokinga augšdaļu. Viņš gozējās līgavas jūsmīgajos skatienos un laiku pa laikam piepildīja viņas vīna glāzi. Karlo bija izcili uzmanīgs pret Koniju, it kā viņi abi spēlētu noteiktas lomas kādā izrādē. Bet acis viņam zibēja, metot slepenus skatienus uz zīda maciņu pie līgavas labā pleca—tas bija piebāzts pilns ar naudas­līmju aploksnēm. Nez cik tur varētu būt? Desmit tūkstoši? Divdesmit tūkstoši? Karlo Riči pasmaidīja —tas ir tikai sākums. Viņš kā nekā ir ieprecējies karaliskā ģimenē. Tiem nu vajadzēs par viņu parūpēties.Viesu pūlī zīda maciņu vēroja vēl kāds kustīgs jauneklis gludi pieglaustiem matiem. Tīrā ieraduma dēļ Polijs Gato iztēlojās, kā būtu, ja viņš nolaupītu šo biezo naudas zutni. Šī doma viņu tīkami izklaidēja. Tomēr Polijs labi zināja, ka tā ir tikai dīka, nevainīga sapņošana, gluži tāpat kā bērni daždien sapņo satriekt tankus ar rotaļu šautenēm. Viņš sāka vērot savu bosu. Tuklais pusmūža vīrs Pīters Klemenca pa koka dejas grīdu grieza jaunas meičas jautrā lauku tarantellā. Šis nepa­rasti garais, neparasti milzīgais vīrs dejoja tik viegli un nepiespiesti, masīvo vēderu nekaunīgi balstīdams pret jau­nāko, augumā sīkāko sieviešu krūtīm, ka visi viesi aplaudēja. Vecākās sievietes tvēra Klemencu aiz rokas, lai kļūtu par viņa nākamajām partnerēm. Jaunākie vīrieši ar cieņu atbrīvoja dejas grīdu un nostājās malā, sizdami plaukstas mandolīnas temperamentīgo strinkšķu ritmā. Kad Klemenca beidzot atkrita krēslā, Polijs Gato pienesa viņam ledusauksta melna vīna glāzi un ar savu zīda mutautu noslaucīja bosa norasojušo, augsto pieri. Elsdams kā tvaika mašīna, Klemenca lieliem malkiem tukšoja vīna glāzi. Taču paldies vietā viņš Polijam strupi teica:— Neblenz tik daudz uz dancotājiem, dari, kas tev darāms! Apstaigā apkārtni un paskaties, vai viss kārtībā!Polijs ieslīdēja pūlī. Orķestra vīri nolika instrumentus, lai brīdi iestiprinātos. Kāds pajauns cilvēks, vārdā Nino Valenti, pacēla pamestu mandolīnu, uzlika kreiso kāju uz krēsla un sāka dziedāt parupju sicīliešu mīlas dziesmu. Nino Valenti varēja saukt par izskatīgu vīrieti, kaut gan viņa seja bija pietūkuši no pastāvīgas dzeršanas. Arī šobrīd Nino jau bija iereibis. Viņš izteiksmīgi valbīja acis, ar patiku izgaršodams divdomīgos dziesmas vārdus. Sievietes spiedza aiz sajūsmas, un vīri korī kopā ar dziedātāju izkliedza katra panta pēdējo vārdu.

Lai gan Dona Korleones tuklā sieva sajūsmināta spiedza kopā ar citiem, pats Dons, kura puritāniskie uzskati šajā jomā bija pazīstami, taktiski nozuda mājā. To redzēdams, Sanijs Korleone devās pie līgavas galdiņa un apsēdās blakus jaunajai līgavas māsai Lūsijai Mančīni. Viņi varēja justies droši. Sanija sieva virtuvē veica pēdējos apdares darbus svētku tortei. Sanijs kaut ko iečukstēja meitenei ausī, un viņa piecēlās. Sanijs brīdi nogaidīja, tad neuzkrītoši sekoja viņai cauri pūlim, laiku pa laikam apstādamies pārmīt vārdu ar kādu no viesiem.Visu acis viņiem sekoja.

Lūsija bija jau nobriedusi meiča «ar reputāciju», pilnīgi amerikanizējusies trijos koledžā pavadītajos gados. Jau kāzu sagatavošanas laikā viņa bija sākusi flirtēt ar Saniju Korleoni — ķircinoši, rotaļīgi, kā, pēc viņas domām, drīkstēja izturēties pret līgavas vedēju un savu kāzu ceremoniju partneri. Tagad, iesārto tērpu mazliet pacēlusi no zemes, māksloti nevainīgu smaidu uz lūpām, Lūsija Mančīni iegāja mājā un vieglā solī uzskrēja augšup pa kāpnēm uz vannasistabu.

Tur viņa brīdi uzkavējās. Kad meitene iznāca ārā, Sanijs Korleone stāvēja nedaudz augstāk uz kāpņu laukumiņa un māja viņai, mudinādams nākt augšā.

Dona kabinetā, mazliet paaugstinātā stūra istabā, stāvēja Tomass Heigens un cauri aizvērtajam logam vēroja kāzu svinības izgreznotajā dārzā. Aiz muguras viņam gar sienām rindojās garas virknes juridiska satura grāmatu. Heigens bija Dona jurists un pagaidu consiglori jeb padomdevēja vietas izpildītājs un tādējādi ieņēma pašu svarīgāko padotā posteni ģimenes biznesā. Kopā ar Donu viņi šajā istabā bija atrisinā­juši ne vienu vien sarežģītu problēmu, un, tiklīdz Heigens pamanīja, ka Dons atstāj viesību galdu un ienāk mājā, viņš saprata, ka arī šodien, par spīti kāzu svinībām, būs darāms šis tas nopietns. Dons nāks šurp pie viņa. Tad Heigens redzēja, ka Sanijs Korleone kaut ko iečukst ausī Lūsijai Mančīni un abi, teātri spēlēdami, viens aiz otra pazūd mājā. Heigens saviebās un pārlika, vai stāstīt par redzēto Donam, un nolēma, ka ne. Viņš piegāja pie rakstāmgalda un paņēma aprakstītu lapu, uz kuras bija to cilvēku vārdi, kuriem atļauts tikties ar Donu personīgi. Kad Dons ienāca kabinetā, Heigens pasniedza sarakstu viņam. Dons Korleone pamāja ar galvu un teica:— At­stāj Bonaseru pēdējo!

Pa lielajām stikla durvīm Heigens izgāja tieši dārzā un devās pie palīdzības meklētājiem, kuri pulcējās ap vīna mucu. Viņš pamāja maizniekam, druknajam Nadzorīnem.

Dons Korleone apsveica maiznieku ar sirsnīgu apskāvienu. Viņi abi Itālijā bija kopā uzauguši un draudzējušies visus zēna gadus. Ik gadus Lieldienu rītā pie Dona Korleones mājas piebrauca mašīna, kas atveda svaigu biezpienu un kviešu pīrāgus ar zeltainu, kraukšķīgu garoziņu, lielus kā mašīnas riteņus. Ziemsvētkos un ģimenes jubilejās Nadzorīnes cieņu apliecināja izmeklētas kūkas ar bagātīgu krēma rotājumu. Un visus garos gadus, būdams labāk vai sliktāk pārticis, Nadzorīne ar prieku,bija maksājis savu tiesu maiznieku biedrībai, ko jaunības dienās tika dibinājis Dons. Nekad viņš nebija lūdzis nekā pretī, vienīgi kara laikā izmantojis iespēju nopirkt cukura talonus melnajā tirgū. Nu bija pienācis brīdis, kad maiznieks varēja atgādināt savas uzticamā drauga tiesības, un Dons Korleone ar lielu prieku gaidīja iespēju apmierināt viņa lūgumu.

Viņš pasniedza Nadzorīnem Di Nobili cigāru un glāzi dzēriena un uzlika roku maizniekam uz pleca, lai pamudinātu viņu runāt. Tā bija cilvēcīgas iejūtības zīme. Pats no savas rūgtās pieredzes Dons zināja, ko nozīmē lūgt draugam pakalpojumu.

Maiznieks pastāstīja Donam par savu meitu un Enco. Jauks itāliešu puisis no Sicīlijas nokļuvis amerikāņu armijas gūstā un nosūtīts uz Savienotajām Valstīm, kur, līdzīgi citiem karagūstekņiem, norīkots darbā, lai palīdzētu pieveikt kara laika grūtības. Un, lūk, starp krietno Enco un Nadzorīnes loloto Katerīnu dzimusi skaidra un godīga mīla, bet tagad, kad karš beidzies, nabaga puisi sūtīs atpakaļ uz Itāliju un Nadzorīnes meita neapšaubāmi mirs ar salauztu sirdi. Vienīgi Krusttēvs Korleone varētu palīdzēt šiem nelaimes piemeklētajiem mīlē­tājiem. Viņš ir to pēdējā cerība.

Aplicis roku Nadzorīnem ap pleciem, Dons kopā ar maiznieku soļoja turp un atpakaļ pa istabu, palaikam saprotoši pamādams ar galvu, lai runātājs nezaudētu drosmi. Kad maiznieks beidza savu stāstu, Dons Korleone viņam uzsmai­dīja un teica:— Mīļais draugs, met visas savas raizes pie malas!— Tad viņš sāka skaidrot, kas darāms. Jāiesniedz lū­gums apgabala Kongresa loceklim. Kongresa loceklis ierosi­nās īpašu likumprojektu, kas ļaus Enco kļūt par Amerikas pilsoni. Kongress šo likumprojektu noteikti pieņems. Neliela privilēģija, kādas tie blēži labprāt sniedz cits citam. Dons Korleone paskaidroja, ka šāds darījums maksās naudu. Pašrei­zējā cena—divi tūkstoši dolāru. Viņš pats, Dons Korleone, garantēdams vēlamo rezultātu, varētu pieņemt samaksu. Vai draugs ir ar mieru?

Maiznieks enerģiski pamāja ar galvu. Viņš nebūt negaidīja šādu pakalpojumu par velti. Pats par sevi saprotams, ka īpašs Kongresa lēmums nevar būt lēts. Nadzorīne pateicās gandrīz vai ar asarām acīs. Dons Korleone pavadīja viņu līdz durvīm, paskaidrodams, ka nosūtīs uz maiznīcu cilvēkus, kuriem viss būs zināms un kuri nokārtos visus sīkumus, izpildīs vajadzīgos dokumentus. Pirms iziešanas dārzā maiznieks cieši apskāva Donu.

Heigens pasmaidīja.— Labs ieguldījums Nadzorīnem. Znots un lēts mūža palīgs maiznīcā par nieka divtūkstoš dolāriem.— Viņš bridi apklusa, tad jautajā:— Kam uzticēt šo lietu?

Dons Korleone pārdomādams sarauca pieri.— Mūsējam ne. Uzdod to ebrejam no kaimiņu apgabala. Un mini citas māju adreses. Tagad, kad karš beidzies, droši vien būs daudz līdzīgu gadījumu. Mums vajadzētu Vašingtonā vēl dažus cilvēkus, kas nodarbotos ar šo pieplūdi un neļautu cenām celties.

Heigens atzīmēja savā blociņā: «Kongresa loceklim Luteko nedot. Mēģināt Fišeru.»

Nākamais cilvēks, ko Heigens ieveda kabinetā, griezās pie Dona ar ļoti vienkāršu lūgumu. Šo vīru sauca Entonijs Kopola, un Dons Korleone jaunības dienās bija strādājis kopā ar viņa tēvu dzelzceļa šķirotavā. Kopolam vajadzēja piecsimt dolāru konditorejas veikala atvēršanai — bija nepieciešams noguldī­jums iekārtai un īpašai krāsnij. Sīkāk neminamu iemeslu dēļ kredītu Kopola dabūt nevarēja. Dons pameklējās kabatā un izvilka banknošu paciņu. Tur nepietika. Viņš saviebās un sacīja Tomam Heigenam:— Aizdod man simt dolāru, atdošu pirmdien, kad iešu uz banku.

Lūdzējs mēģināja iebilst, teikdams, ka pietiek ar četriem simtiem, bet Dons Korleone tikai paplikšķināja viņam pa plecu, it kā atvainodamies:— Šīs kāzu kaprīzes man drusku nosūkušas skaidro naudu.— Viņš paņēma Heigena pasniegto naudas­zīmi un kopā ar savu banknošu paciņu pasniedza to Entonijam Kopolam.

Heigens vēroja notiekošo ar klusu apbrīnu. Dons allaž mēdza atgādināt — ja esi augstsirdīgs, piešķir savai augstsirdī­bai personisku raksturu. Cik glaimotam jājūtas Entonijam Kopolam, ja tāds vīrs kā Dons aizņemas naudu, lai aizdotu viņam! Kopola, protams, zināja, ka Dons ir miljonārs, bet cik gan ir tādu miljonāru, kuri trūcīga drauga dēļ būtu ar mieru paciest kaut vai niecīgu neērtību?

Dons jautājoši pacēla galvu. Heigens sacīja:— Sarakstā gan tas nav minēts, bet jūs vēlas redzēt arī Luka Brāzi. Gribot apsveikt jūs personiski. Viņš saprot, ka publiski to nevar darīt.

Pirmo reizi Dons izskatījās neapmierināts.— Vai tas nepie­ciešams?— viņš izvairīgi jautāja.

Heigens paraustīja plecus.— Jūs viņu pazīstat labāk nekā es. Bet viņš jūtas ļoti pateicīgs, ka ielūdzāt viņu kāzās. Šis vīrs to nepavisam nebija gaidījis. Laikam grib izpaust savu patei­cību.

Dons Korleone pamāja ar galvu un ar žestu norādīja, lai ieved Luku Brāzi.

Dārzā viesu pulkā arī Keja Edamsa bija ievērojusi Luku, un viņu baismi pārsteidza drūmā mežonība šī vīra sejā. Meitene pajautāja par viņu Maiklam. Atvezdams Keju līdzi uz kāzām, Maikls bija cerējis, ka šis notikums palīdzēs viņai pakāpeniski un netieši, bez īpaša trieciena izzināt patiesību par viņa tēvu. Taču pagaidām likās, ka Keja uzskata viņu par parastu biznesmeni ar mazliet apšaubāmiem ētikas principiem. Maikls nolēma neuzkrītoši atklāt viņai daļu patiesības. Viņš paskaid­roja, ka Luka Brāzi ir vīrs, no kura bīstas visa Ņujorkas austrumdaļas melnā pasaule. Par viņa lielāko talantu uzskatot prasmi veikt slepkavību pilnīgi vienam, bez līdzdalībniekiem, jo tas automātiski padara noziegumu gandrīz neatklājamu un netiesājamu. Maikls saviebies piebilda:— Es jau nezinu, cik tajās tenkās patiesības. Zinu tikai, ka viņš tēvam ir tāds kā draugs.

Keja pirmoreiz sāka saprast. Mazliet neticīgi viņa jautāja:—Tu taču negribi teikt, ka tāds cilvēks strādā tavam tēvam? Velns lai parauj, Maikls nodomāja, tad teica skaidri un gaiši:—Gandrīz pirms piecpadsmit gadiem atradās daži, kas gribēja pievākt sev tēva eļļas importa firmu. Viņi mēģināja tēvu nogalināt, un tas viņiem gandrīz arī izdevās. Tad Luka Brāzi ņēma to lietu savās rokās. Stāsta, ka viņš divu nedēļu laikā nolicis pie zemes sešus vīrus un ar to beidzies slavenais olīveļļas karš.— Maikls pasmējās, it kā vērsdams sacīto par joku.

Keja nodrebinājās.— Tu gribi sacīt, ka uz tavu tēvu šāvuši gangsteri?

Pirms piecpadsmit gadiem,— atbildēja Maikls.— Kopš tā laika viss bijis mierīgi.— Viņš bažījās, vai tikai nav par daudz izrunājies.

Tu pūlies mani iebiedēt,— teica Keja.— Tu gluži vien­kārši negribi, lai es precos ar tevi.— Viņa uzsmaidīja Maiklam un iebukņīja viņam ar elkoni.— Neko teikt, gudri izdomāts.

Maikls pasmaidīja pretī.— Es tikai gribu, lai tu par to labi padomā,— viņš teica.

— Vai tiešām šis vīrs nogalināja sešus cilvēkus?— Keja jautāja.

— Tā vismaz apgalvoja avīzēs,— Maikls atbildēja. — Neviens to nekad nav pierādījis. Bet ar Luku saistās vēl kāds stāsts, ko neviens nekad neizpauž. Tas ir kaut kas tik baigs, ka pat tēvs nekad par to nerunā. Toms Heigens to zina, bet man nestāsta. Reiz es pa jokam jautāju: «Kad es beidzot būšu pietiekami pieaudzis, lai dzirdētu stāstu par Luku Brāzi?» Toms man atteica: «Tad, kad tev būs simt gadu.»— Maikls iedzēra malciņu vīna.— Tur slēpjas kas pamatīgs. Tur slēpjas viens pamatīgs Luka.

Luka Brāzi patiesi bija tāds vīrs, kurš varēja iztrūcināt pašu nelabo ellē. Augumā neliels un drukns, masīviem pleciem un pakausi, viņš izskatījās tik draudīgs, ka pati viņa klātbūtne jau šķita izplatām briesmu signālus. Lūkas seja bija viena vienīga ļaunuma maska. Brūnās acis zalgoja salti un nedzīvi, bez mazākā siltuma, kādu mēdz izstarot šī krāsa. Mutes vaibsti atbaidīja ne tik daudz ar savu cietsirdību, kā ar stingo nejutību; sakniebtās lūpas bija plānas un zilganas.

Tikpat baisminoša kā Brāzi izdaudzinātā mežonība bija viņa apbrīnojamā padevība Donam Korleonem. Luka Brāzi bija viens no galvenajiem balstiem Dona varenības sistēmā. Šāda tipa cilvēku reti gadījās sastapt.

Luka Brāzi nebaidījās no policijas, viņš nebaidījās no sabiedrības, viņš nebaidījās ne no Dieva, ne no elles, viņš nebaidījās ne no viena sava līdzcilvēka un nevienu arī nemīlēja. Bet pats viņš bija izvēlējies, pats uzlicis sev par pienākumu mīlēt Donu Korleoni un bīties no viņa. Ienācis Dona kabinetā, baismīgais Brāzi godbijīgi .sastinga. Viņš izstostīja dažus izskaistinātus apsveikuma vārdus un izteica tradicionālo cerību, ka pirmais Dona mazbērns būs vīriešu kārtas pārstāvis. Tad viņš pasniedza Donam aploksni, pilnu ar naudu,— dāvanu jaunajam pārim.

Tad lūk, kāpēc viņš bija gribējis tikties ar Donu! Heigens ievēroja, ka Dona Korleones izturēšanās ir citādāka nekā iepriekš. Dons saņēma Brāzi tā, kā karalis saņem savu padoto, kurš viņam izdarījis sevišķu pakalpojumu,— bez jebkādas familiaritātes, bet ar majestātisku cieņu. Ar katru vārdu, ar katru žestu Dons Korleone lika Lūkam Brāzi just, ka prot viņu novērtēt. Ne mirkli viņš nepauda izbrīnu par to, ka dāvana pasniegta viņam personiski. Dons saprata.

Aploksnē neapšaubāmi bija vairāk naudas, nekā dāvājis jebkurš cits. Ilgu laiku Brāzi bija lauzījis galvu par vēlamo summu, salīdzinādams to ar citu viesu iespējamo velti. Viņš gribēja būt visdevīgākais, parādīt, ka jūt visvairāk cieņas pret Donu, un tieši tādēļ savu aploksni bija pasniedzis Donam pašam. Šo sīko tradīciju pārkāpšanu Dons atstāja neievērotu un izmeklētiem vārdiem pateicās devējam. Heigens redzēja, kā niknuma maska pazūd no Lūkas Brāzi sejas un tā iemirdzas priekā un lepnumā. Brāzi noskūpstīja Dona roku un izgāja pa Heigena atvērtajām durvīm. Heigens atvadoties visgudri vel­tīja Lūkam draudzīgu smaidu, uz ko druknais vīrs atbildēja, goddevīgi savilkdams augšup plāno, zilgano lūpu kaktiņus.

Kad durvis bija aizvērtas, Dons Korleone atviegloti nopū­tās. Brāzi bija vienīgais cilvēks pasaulē, kas spēja viņu padarīt nervozu. Šis vīrs atgādināja dabas stihiju, spēku, kas nepakļau­jas kontrolei. Ar viņu jāapietas tik piesardzīgi kā ar dinamītu. Dons paraustīja plecus. Galu galā pat dinamīta sprādziens var izrādīties noderīgs, ja rodas vajadzība. Viņš jautājoši pavērās Heigenā:— Vai palicis vienīgi Bonasera?

Heigens pamāja ar galvu; Dons Korleone domīgi sarauca uzacis, tad teica:— Pirms ved viņu šurp, pasaki, lai ienāk Santīno. Viņam šis tas jāpamācās.

Heigens izgāja dārzā un noraizējies skatījās pēc Sanija Korleones. Piesacījis Bonaseram vēl nedaudz paciesties, viņš piegāja pie Maikla un Kejas.— Vai neesat manījuši Saniju?— viņš vaicāja. Maikls papurināja galvu. Nolāpīts, nodomāja Heigens, ja Sanijs vēl visu laiku ķīlē to līgavas māsu, būs nepatikšanas kā likts. Sanija sieva, jaunās meitenes ģimene . . . var iznākt pamatīga jezga. Noraizējies viņš steidzās uz durvīm, pa kurām pirms pusstundas bija redzējis pazūdam Saniju.

Noraudzīdamās Heigenam pakaļ, Keja Edamsa jautāja Maiklam Korleonem:— Kas viņš tāds ir? Iepazīstinot tu teici, ka brālis, bet viņam ir cits uzvārds, un pēc itālieša viņš nepavisam neizskatās.

— Kopš divpadsmit gadu vecuma Toms dzīvoja kopā ar mumsi—paskaidroja Maikls.— Toreiz nomira viņa vecāki un viņš viens klaiņoja pa ielām. Turklāt bija saķēris nejauku acu kaiti. Kādu vakaru Sanijs atveda Tomu pie mums, un tā viņš palika. Viņam nebija kurp iet. Viņš dzīvoja pie mums, līdz apprecējās.

Šis stāsts aizkustināja Keju Edamsu.— Tas nudien ir roman­tiski,— viņa sacīja.— Tavam tēvam acīmredzot ir ļoti laba sirds. Tā vienkārši adoptēt kādu, kad pašam ir tik daudz bērnu!

Maikls nepūlējās paskaidrot, ka ieceļojušie itālieši četru bērnu ģimeni uzskata par mazu. Viņš tikai sacīja:—Tēvs neadoptēja Tomu. Toms tāpat vien dzīvoja pie mums.

— Ak tā,— Keja atteica un ziņkāri piebilda:— Kāpēc viņu neadoptēja?

Maikls pasmējās.— Tāpēc, ka mans tēvs uzskatīja: Toms rīkotos necienīgi, mainīdams uzvārdu. Necienīgi pret saviem vecākiem.

Viņi redzēja, ka Heigens pa balkona durvīm iebīda Saniju Dona kabinetā un tad pamāj Amerigo Bonaseram.

— Kādēļ viņi šodien, tādā dienā, apgrūtina tavu tēvu ar veikala lietām?— Keja nesaprata.

Maikls atkal pasmējās.— Tādēļ, ka viņi zina — pēc senas paražas neviens sicīlietis nedrīkst otram neko atteikt savas meitas kāzu dienā. Un neviens sicīlietis nelaidīs garām tādu izdevību.

Lūsija Mančīni pacēla augstāk no grīdas sārtā tērpa apakšmalu un skriešus metās augšup pa kāpnēm. Sanija Korleones masīvā Kupidona seja, kas kvēloja baudkārā pacilā­tībā, viņu mazliet biedēja, taču viņa pati bija visu nedēļu ķircinājusi viņu un labi zinājusi, ko grib. Koledžas gados Lūsija bija piedzīvojusi divas mīlas dēkas, taču neviena no tām nebija sniegusi viņai baudu un abas bija beigušās jau nedēļas laikā. Otrais mīļākais strīda laikā bija izmetis: «Tev tur viss par platu!» Lūsija bija sapratusi un turpmākajā skolas laikā atteikusies no visiem satikšanās piedāvājumiem.

Šovasar, palīdzēdama posties savas labākās draudzenes Konijas Korleones kāzām, Lūsija palaikam dzirdēja draiskulī­gas valodas par Saniju. Kādā svētdienas pēcpusdienā Korleo­nes nama virtuvē Sanija sieva Sandra čaloja pavisam atklāti. Sandra bija parupja, bet lādzīga sieviete, dzimusi Itālijā, bet jau bērnībā atvesta uz Ameriku. Viņa bija spēcīgi noaugusi, lielām krūtīm un piecos laulības gados dzemdējusi jau trīs bērnus. Sandra kopā ar pārējām sievām ķircināja Koniju par laulības gultā sagaidāmajām šausmām. «Ak Dievs,» Sandra ieķiķinājās, «kad es pirmoreiz ieraudzīju, kāds tam Sanijam bomis, un sapratu, ka viņš taisās to grūst manī, es sāku bļaut kā aizkauta. Pirmā laulības gada beigās man iekšas bija kā pārvārīti makaroni. Kad padzirdēju, ka viņš guļ ar citām, es gāju uz baznīcu un aizdedzu sveci.»Visas bija jautri pasmējušās, bet Lūsija sajutusi starp kājām karstu tirpoņu.

Tagad, skrienot pa kāpnēm augšup pretī Sanijam, viņa sajuta visā ķermenī spēju, neprātīgu iekāri. Kāpņu laukumā Sanijs sagrāba viņu aiz rokas un cauri priekštelpai ierāva vienā no tukšajām guļamistabām. Kad durvis aiz viņiem aizcirtās, Lūsiju pārņēma dīvains nespēks. Viņa sajuta Sanija lūpas uz savējām, sajuta to rūgteno tabakas garšu un pavēra muti. Tajā pašā brīdī viņa juta Sanija roku paslīdam zem krāšņā kāzu tērpa, dzirdēja auduma švīkstoņu, juta milzīgo, silto roku iespraucamies starp savām kājām un nepacietīgi raujam nost zīda biksītes. Lūsija abām rokām apskāva viņa kaklu un cieši pieplaka viņam, kamēr viņš atpogāja bikses. Tad Sanijs ar abām plaukstām pastūma viņu aiz kailās sēžamvietas augšup. Viņa viegli palēcās un apvija kājas ap viņa gurniem. Sanija mēle ieslīdēja viņai mutē, un viņa sāka to kāri sūkt. Spēcīgs grūdiens atsita viņas galvu pret durvīm. Viņa sajuta ieslīdam sev starp kājām kaut ko svelošu. Atlaidusi labo roku no Sanija kakla, viņa pasniedzās lejup, lai palīdzētu viņam rast ceļu. Lūsijas plauksta sakļāvās ap milzīgu, asinīm pierietējušu muskuļotu veidojumu. Tas pulsēja viņas delnā kā dzīva būtne, un Lūsija, ekstāzē gandrīz raudādama, ievadīja to savā mitrajā, kaistošajā miesā. Sekoja reibinošs grūdiens, un viņa neticamā labpatikā ieelsojās, kaislā rāvienā ar kājām gandrīz vai aptverdama viņa kaklu, un tad cits pēc cita viņas ķermeni kā zibens bultas caurstrāvoja neganti grūdieni; neskaitāmi un saldi sāpīgi, tie cēla viņas iegurni arvien augstāk, līdz beidzot viņa pirmoreiz mūžā sasniedza skurbinošo orgasma brīdi, juta cieto locekli salūstam un brīdi vēlāk pa kāju iekšpusi lēni sūcamies lejup lipīgo šķidrumu. Lēnām Lūsijas kājas atlaidās no ciešā tvēriena un noslīdēja lejup līdz grīdai. Gandrīz bez elpas palikuši, viņi atspiedās viens pret otru.

Iespējams, ka klauvējieni bija sākušies jau ātrāk, bet tikai tagad viņi tos sadzirdēja. Aizstājies priekšā durvīm, lai tās nevarētu atvērt, Sanijs ātri aizpogāja bikses. Lūsija drudžaini notrauca lejup sārto tērpu, zibošām acīm lūkodamās Sanijā, taču tas, kas bija sagādājis viņai tādu svētlaimi, jau slēpās aiz cienīgi melna auduma. Tad viņi izdzirda ļoti klusu Toma Heigena balsi:—Sanij, vai tu tur esi?

Sanijs atviegloti nopūtās un pamirkšķināja Lūsijai ar aci.— Jā, Tom, kas ir?

Heigens tikpat klusi atbildēja:— Dons grib, lai tu ienāc kabinetā. Tūlīt.

Viņi brīdi klausījās aizejošo soļu skaņā. Sanijs vēl mazliet nogaidīja, tad cieši noskūpstīja Lūsiju uz lūpām un izsteidzās no guļamistabas, cenzdamies panākt Heigenu.

Lūsija sasukāja matus. Tad viņa vēlreiz pārlūkoja savu tērpu un sagrieza taisni zeķtura gumijas. Viss ķermenis viņai šķita kā sadauzīts, lūpas tūka un sūrstēja. Lūsija devās ārā no istabas un, kaut gan juta starp kājām lipīgu mitrumu, negāja uz vannasistabu nomazgāties, bet steidzās lejup pa kāpnēm taisni uz dārzu. Tur viņa apsēdās savā līgavas māsas vietā blakus Konijai, kura gražīgi iesaucās:— Kur tu, Lūsij, biji? Tu izskaties kā piedzērusies! Tagad paliec pie manis!

Blondais līgavainis, saprotoši smaidīdams, ielēja Lūsijai vīnu. Lūsijai nekas nerūpēja. Viņa pacēla tumšsarkano, dzirk­stošo šķidrumu pie sausajām lūpām un kāri dzēra. Lipīgais mitrums starp kājām joprojām lika sevi manīt, un viņa saspieda ceļgalus cieši kopā. Lūsijas augums viscaur trīsēja. Pāri glāzes malai viņas acis alkatīgi meklēja Saniju Korleoni. Neviens cits viņai šobrīd vairs neeksistēja.

— Vēl tikai dažas stundas, un tu zināsi, kas un kā,— viņa nerātni iečukstēja Konijai ausī. Konija ieķiķinājās. Lūsija mākslotā nevainībā salika rokas virs galda un savā slēptajā triumfā izskatījās gluži kā nozagusi lielu dārgumu pašai līgavai.

Amerigo Bonasera sekoja Heigenam stūra istabā, kur ieraudzīja Donu sēžam aiz masīva rakstāmgalda. Pie loga stāvēja Sanijs Korleone un skatījās dārzā. Pirmo reizi šajā pēcpusdienā Dons izturējās vēsi. Viņš neapskāva ienācēju un nesniedza tam roku. Dzeltensejainais apbedīšanas biroja īpaš­nieks par savu ielūgumu kāzās varēja pateikties tam apstāklim, ka viņa sieva un Dona dzīvesbiedre bija tuvas draudzenes. Pats Amerigo Bonasera nepavisam nebaudīja Dona labvēlību.

Bonasera uzsāka savu lūgumu netieši un visgudri:—Tev jāatvaino, ka mana meita, tavas sievas krustmeita, nevarēja šodien ierasties, lai apliecinātu cieņu tavai ģimenei. Viņa vēl aizvien ir slimnīcā.— Viņš izteiksmīgi pameta skatienu uz Saniju Korleoni un Tomu Heigenu, likdams noprast, ka nevēlas runāt viņu klātbūtnē. Bet Dons bija neiežēlināms.

— Mēs visi zinām par tavas meitas nelaimi,— Dons Kor­leone sacīja.— Ja es kaut kā varu viņai palīdzēt, tev tikai jāpasaka. Mana sieva taču ir viņas krustmāte. Es šo godu nekad neesmu aizmirsis.— šie vārdi pauda neslēptu pārme­tumu. Bonasera nekad neuzrunāja Donu Korleoni par Krust­tēvu, kā paraža to prasīja.

Nobālušu seju Bonasera beidzot pajautāja tieši:—Vai es drīkstu runāt ar tevi zem četrām acīm?

Dons Korleone papurināja galvu.— Šiem diviem cilvēkiem es uzticos kā pats sev. Viņi ir tikpat kā mana labā roka. Es nedrīkstu viņus apvainot, sūtīdams projām.

Bonasera uz mirkli aizvēra acis, tad sāka runāt. Viņš runāja klusi, kā bija radis to darīt, mierinot nelaiķu tuviniekus.

— Savu meitu es audzināju kā amerikānieti. Es ticu Ameri­kai. Amerika ir padarījusi mani bagātu un laimīgu. Es devu meitai daudz brīvības, bet vienmēr mācīju viņu sargāt ģime­nes godu. Viņa iepazinās ar kādu puisi, kurš nebija itālietis. Gāja ar viņu uz kino. Nāca mājās vēlu. Bet šis draugs ne reizes neieradās iepazīties ar savas meitenes vecākiem. Es samierinā­jos ar to un neiebildu; nenoliedzu, ka esmu vainīgs. Pirms diviem mēnešiem šis puisis uzaicināja manu meitu doties izbraukumā. Līdzi viņš paņēma vēl vienu draugu. Šie zeņķi spieda viņai dzert viskiju un tad mēģināja viņu piesmiet. Viņa pretojās. Viņa aizsargāja savu godu. Tad šie nelieši viņu piekāva. Kā suni. Kad es aizbraucu uz slimnīcu un ieraudzīju savu meitu, viņai abas acis bija zili melnas, lauzts deguns un sadragāts žoklis. To vajadzēja savilkt ar stiepli. Viņa raudāja aiz sāpēm un pārestības. «Tēt, tēt, kādēļ viņi tā darīja? Kādēļ viņi man to nodarīja?» Un es arī raudāju.— Bonasera vairs nespēja parunāt. Viņš raudāja, kaut gan rāmā balss līdz šim bija slēpusi iekšējo pārdzīvojumu.

Dona Korleones žests it kā pret paša gribu pauda līdzjū­tību, un Bonasera turpināja. Viņa balss aiz sāpēm trīsēja.

Kāpēc es raudāju? Viņa bija mans acu gaišums, mans mīļais un mīlošais bērns. Viņa bija skaista. Viņa ticēja cilvē­kiem, bet nu vairs neticēs nevienam. Viņa nekad vairs nebūs skaista.— Bonasera viscaur trīcēja, un allaž iedzeltenā seja bija pielijuši ar tumšu sārtumu.

Es devos uz policiju, kā pieklājas kārtīgam amerikānim. Abus zeņķus arestēja. Viņi stājās tiesas priekšā. Pierādījumi bija kliedzoši, un viņi atzina savu vainu. Tiesnesis piesprieda viņiem trīs gadus cietuma, sodu nosacīti atlaižot. Tai pašā dienā viņi izgāja brīvībā. Es stāvēju tiesas zālē kā pēdējais muļķis, un šie riebekļi smīnēja par mani. Un tad es teicu sievai: «Mums jāiet meklēt taisnību pie Dona Korleones.»

Dons bija noliecis galvu, apliecinādams cieņu tēva bēdām. Bet, kad viņš iesāka runāt, vārdos skanēja aizskarta lepnuma saltums.— Kāpēc tu gāji uz policiju? Kāpēc jau pašā sākumā nenāci pie manis?

Bonasera tikko dzirdami nomurmināja:— Ko tu no manis vēlies? Saki, ko tu gribi! Bet dari, ko es lūdzu!— Viņa vārdos skanēja gandrīz nekaunīga uzstājība.

— Un kas tas būtu?— Dons Korleone drūmā nopietnībā jautāja.

Bonasera uzmeta skatienu Heigenam un Sanijam Korleonem un papurināja galvu. Dons, nepieceldamies no rakstām­galda, pieliecās viņam tuvāk. Bonasera vēl brīdi vilcinājās, tad noliecās, ar lūpām gandrīz pieskardamies Dona ausij. Dons klausījās gluži kā garīdznieks grēksūdzē, vēsi, bezkaislīgi raudzīdamies tālumā. Tas turpinājās labu brīdi, līdz Bonasera bija beidzis un atkal atliecies taisni. Dons drūmi pavērās viņā. Bonasera, kaut pietvīcis, izturēja šo skatienu.

Beidzot Dons sacīja:— To es nevaru darīt. Tu aizmirsties.

— Es tev samaksāšu, cik prasīsi,— skaļi un skaidri teica Bonasera. To dzirdot, Heigens nervozi sakustējās, Sanijs Korleone sakrustoja rokas uz krūtīm, sarkastiski pasmīnēja un pirmo reizi šīs sarunas laikā aizgriezās projām no loga, pievērsdams uzmanību istabā notiekošajam.

Dons Korleone aiz rakstāmgalda piecēlās. Viņa seja vēl aizvien bija bezkaislīga, taču balsī skanēja stindzinošs saltums.

— Mēs esam pazīstami jau daudzus gadus,— viņš iesāka,— bet līdz pat šai dienai tu ne reizes neesi griezies pie manis pēc palīdzības. Neatceros, kad tu pēdējo reizi ielūdzi mani pie sevis uz kafiju, kaut gan mana sieva ir tava vienīgā bērna krustmāte. Būsim atklāti. Tu atgrūdi manu draudzību. Tu baidījies palikt man parādā.

Bonasera nomurmināja:— Es negribēju iekļūt nepatikšanās.

Dons protestēdams pacēla roku.— Nē, nerunā. Tev šķita, ka Amerikā esi atradis paradīzi. Tev bija labs veikals, labi ienākumi, un tu domāji, ka pasaule ir droša vieta, kur var netraucēti dzīvot un priecāties pēc sava prāta. Tu nenodrošinājies ar uzticamiem draugiem. Tevi taču sargāja policija, tiesa un likums, tev un tavai ģimenei nekas nevarēja notikt. Dons Korleone tev nebija vajadzīgs. Labi, lai tā būtu. Taisnība, tas mani aizvainoja, bet es neesmu no tiem, kas cenšas uzspiest savu draudzību tādam, kurš to neprot novērtēt,— tādam, kurš par mani ir zemās domās.— Dons uz brīdi apklusa un veltīja apbērētājam laipnu, ironisku smaidu.— Tagad tu nāc pie manis un saki: «Don Korleone, es gribu taisnību.» Un tu vis neprasi to ar cieņu, nē. Tu man nepiedāvā savu draudzību. Tu ierodies manās mājās manas meitas kāzu dienā un lūdz, lai es izdaru slepkavību, un saki,— Dons nicinoši atdarināja iepriekš teiktos vārdus,—«es tev samaksāšu, cik prasīsi». Nē, nē, es neesmu apvainojies, bet saki — ko es tādu būtu izdarījis, kas liktu tev izturēties pret mani tik necienīgi?

Ciešanu un baiļu mocīts, Bonasera izkliedza:—Amerika bija laba pret mani! Es gribēju būs krietns pilsonis. Gribēju, lai mana meita izaug par amerikānieti.

It kā piekrizdams, Dons apņēmīgi sasita plaukstas.— Labi teikts. Lieliski. Tad tev nav par ko žēloties. Tiesnesis ir spriedis tiesu. Amerika ir spriedusi tiesu. Kad iesi pie meitas uz slimnīcu, aiznes viņai puķes un saldumu kārbiņu. Tas viņu iepriecinās. Esi apmierināts. Galu galā šis gadījums nav nekas sevišķs, puiši ir jauni un karstgalvīgi, un viens no viņiem ir ietekmīga politiķa dēls. Nē, dārgais Amerigo, tu arvien esi bijis godīgs. Lai gan tu atgrūdi manu draudzību, man jāatzīst, ka Amerigo Bonaseras dotajam vārdam es uzticētos vairāk nekā jebkuram citam. Tāpēc dod man vārdu, ka aizmirsīsi savas neprātīgās iedomas. Tā rīkoties nav amerikāniski. Piedod. Aizmirsti. Dzīvē visādi gadās.

Nežēlīgais, nicinošais izsmiekls, kas skanēja šajos vārdos, un Dona apspiestais niknums gluži satrieca nabaga apbērētāju, kurš trīcēja kā pats nelaimes iemiesojums. Tomēr viņš saņēmās un vēlreiz drosmīgi teica:— Es lūdzu tev taisnību.

Dons Korleone strupi atbildēja:— Tiesā tu dabūji taisnību.

Bonasera ietiepīgi papurināja galvu.— Nē. Puiši dabūja savu taisnību. Es savu taisnību nedabūju.

Dons novērtēja šo secinājumu ar atzinīgu galvas mājienu un jautāja:— Kādu taisnību tu gribi?

Aci pret aci,— atbildēja Bonasera.

Tu gribēji vairāk,— sacīja Dons.— Tava meita ir dzīva.

Tad liec šiem neliešiem ciest tāpat, kā cieš viņa!— Bona­sera negribīgi teica.

Dons klusēja, gaidīdams turpinājumu. Bonasera saņēma pēdējās drosmes paliekas un vaicāja:— Cik man jāmaksā?— Tas bija izmisuma sauciens.Dons Korleone pagrieza muguru. Tas nozīmēja atraidījumu. Bonasera nekustējās ne no vietas.

Beidzot Dons ar nopūtu pagriezās atpakaļ pret apbērētāju, kurš tagad bija bāls kā viņa aprūpētie nelaiķi. Dons Korleone izturējās laipni un iecietīgi — kā lāga vīrs, kurš nespēj ilgi turēt dusmas uz maldos ieslīgušu draugu.

Kādēļ tu baidies man pirmajam dāvāt uzticību?— viņš jautāja.— Tu staigā pa tiesām un gaidi mēnešiem ilgi. Tu izgrūd naudu advokātiem, kas labi zina, ka tevi pataisīs par muļķi. Tu ļauj spriest tiesu tādam tiesnesim, kurš sevi pārdod kā pēdējā ielasmeita. Agrāk, kad tev vajadzēja naudu, tu gāji uz banku, ļāvi plēst procentus un gaidīji kā ubags ar cepuri rokā, kamēr viņi tevi izošņāja no priekšas un pakaļas, lai pārliecinātos, vai tu tiešām varēsi naudu atdot.— Dons brīdi apklusa, tad viņa balss kļuva bargāka.

Bet, ja tu būtu nācis pie manis, mans naudas maks piederētu tev. Ja tu būtu nācis pie manis meklēt taisnību, tie nelieši, kas sakropļoja tavu meitu, šodien raudātu rūgtas asaras. Ja kāda pārpratuma dēļ tik godīgam cilvēkam kā tev rastos ienaidnieki, tie kļūtu mani ienaidnieki.— Dons pacēla roku, izstiepdams pirkstu pret Bonaseru.— Un tad, vari man ticēt, viņi bītos no tevis.

Bonasera nolieca galvu un nomurmināja aizžņaugtā balsī:— Esi mans draugs! Es pieņemu visu, ko tu saki.

Dons Korleone uzlika roku viņam uz pleca.— Labi,— viņš teica,— tu dabūsi savu taisnību. Un kādu dienu, kas var arī nekad nepienākt, es ieradīšos pie tevis un lūgšu pretpakalpojumu. Līdz tai dienai uzskati šo palīdzību par dāvanu no manas sievas, tavas meitas krustmātes.

Kad aiz pateicīgā apbērētāja bija aizvērušās durvis, Dons Korleone pievērsās Heigenam un sacīja:— Uzdod šo lietu Klemencam un pasaki, lai katrā ziņā izvēlas pārbaudītus vīrus, tādus, kuri neaizraujas, asinis saoduši. Mēs galu galā neesam nekādi slepkavas, vienalga, ko tas līķu aprūpētājs savā muļķa prātā safantazējis.— Tad Dons pamanīja, ka viņa pirmdzimtais caur logu cītīgi vēro svinības dārzā. Bezcerīgi, Dons Kor­leone nodomāja. Ja Santīno atsakās mācīties, viņš nekad nespēs vadīt Ģimenes biznesu, nekad nevarēs kļūt par Donu. Vajadzēs atrast citu. Turklāt drīz. Cilvēks taču galu galā nav nemirstīgs.

Tai brīdī no dārza atskanēja tādi sajūsmas saucieni, ka visi trīs vīri satrūkās. Sanijs Korleone cieši piespiedās logam. Ieraudzījis gaviļu cēloņi, viņš ar plašu smaidu steidzīgi devās uz durvīm.— Tas ir Džonijs! Atnācis gan uz kāzām — nu, ko es tev teicu?

Arī Heigens piegāja pie loga.— Tik tiešām, jūsu krust­dēls,— viņš teica Donam Korleonem.— Vai vest viņu šurp?

— Nē,— atbildēja Dons.— Lai ļaudis papriecājas par viņu. Lai nāk pie manis, kad pats vēlēsies.— Viņš uzsmaidīja Heigenam.— Redzi nu? Labs krustdēls.

Heigenam sirdī iedūra greizsirdības adatiņa. Viņš sausi atteica:— Divus gadus nav rādījies. Droši vien atkal iekūlies kādā ķezā un grib jūsu palīdzību.

— Un pie kā gan cita lai viņš grieztos, ja ne pie sava krusttēva?— atjautāja Dons Korleone.

Pirmā, kas ieraudzīja dārzā ienākam Džoniju Fontāni, bija Konija Korleone. Viņa piemirsa savu līgavas pašcieņu un ar skaļu brēcienu:—Džonij!—metās viņam ap kaklu. Džonijs cieši apskāva Koniju, noskūpstīja uz lūpām un, aplicis roku viņai ap pleciem, sagaidīja pienākam pārējos. Tie visi bija Džonija vecie draugi, ar kuriem viņš bija kopā uzaudzis Vestsaidā. Tad Konija vilka viņu pie sava jaunā vīra. Džonijs uzjautrināts ievēroja, ka blondais jauneklis ir mazliet saskābis, vairs nebūdams uzmanības centrā. Viņš spīdoši nodemon­strēja savu pievilcību, paspiezdams līgavaiņa roku un pieskan­dinādams viņa vīna glāzei.

Pazīstama balss no orķestra paaugstinājuma uzsauca: — Vai tu mums neuzdziedāsi, Džonij?— Viņš pavērās augšup un ieraudzīja sev pretī smaidām Nino Valenti. Džonijs Fontāne uzlēca uz paaugstinājuma un apkampa Nino. Savā laikā abi bija nešķirami draugi, kopā dziedāja, kopā vadāja meite­nes pa restorāniem un izbraukumos, līdz Džonijs kļuva slavens un sāka dziedāt radio. Pēc aizbraukšanas uz Holivudu Džonijs vairākkārt piezvanīja Nino, lai tāpat vien parunātos, un solījās izkārtot draugam iespēju dziedāt klubā. Taču to viņš netika izdarījis. Tagad, redzēdams ieskurbušā Nino jautro smaidu, Džonijs sajuta krūtīs uzvilnījam agrāko sirsnību.

Nino sāka strinkšķināt mandolīnu. Džonijs Fontāne uzlika roku uz Nino pleca.— Veltījums līgavai,— viņš paziņoja un, ar kāju piesizdams takti, uzsāka parupju sicīliešu mīlas dziesmu. Nino vienlaikus izdarīja divdomīgas ķermeņa kustī­bas. Līgava lepni notvīka, viesu pūlis ar skaļiem auriem apliecināja savu sajūsmu. Drīz vien visi piebalsoja, sizdami takti ar kāju un kopā ar dziedātāju izkliegdami divdomīgo piedziedājumu katra panta nobeigumā. Kad dziesma bija galā, aplausi nerimās, līdz Džonijs nokremšļojās, lai uzsāktu jaunu dziesmu.Visi lepojās ar viņu. Džonijs nāca no viņu vidus un bija kļuvis slavens dziedātājs, ekrāna zvaigzne, kas gulēja ar visiekārojamākajām sievietēm pasaulē. Un tomēr viņš bija apliecinājis pienācīgo cieņu savam krusttēvam, braukdams šurp trīstūkstoš jūdzes, lai piedalītos kāzās. Viņš vēl aizvien mīlēja savus vecos draugus—tādus kā Nino Valenti. Daudzi no klātesošajiem bija dzirdējuši Džoniju un Nino dziedam kopā, kad viņi vēl bija zēni un kad neviens vēl nenojauta, ka Džonijs Fontāne ar laiku iekaros piecdesmit miljonu sieviešu sirdis.

Džonijs Fontāne noliecās un uzcēla līgavu uz orķestra paaugstinājuma, tā ka Konija palika stāvam starp viņu un Nino. Abi vīri pietupās viens otram pretī, un Nino nostrinkšķināja uz mandolīnas dažus skarbus akordus. Tas viņiem bija vecs priekšnesums — aplidošana un sāncenšu cīņa, kur zobenu vietā bija balsis un abi pārmaiņus izkliedza piedziedājumu. Ļoti taktiski un neuzkrītoši Džonijs ļāva Nino balsij pārspēt savējo un aizvilkt līgavu no sevis, tad arvien vairāk pieklusi­nāja balsi, kamēr Nino nodziedāja pēdējo triumfa pantu. Visi kāzu viesi sāka vētraini aplaudēt, un trijotne uz paaugstinā­juma sirsnīgi apskāvās. Viesi lūdza nākamo dziesmu.

Vienīgi Dons Korleone, kurš stāvēja uz stūra ieejas kāpnēm, juta, ka viss nav gluži tā, kā vajadzētu. Jautri un labsirdīgi, tā, lai neapvainotu viesus, viņš iesaucās:—Mans krustdēls nobraucis trīstūkstoš jūdzes, lai parādītu mums godu, un neviens viņam pat nepiedāvā atveldzēties?— Tūdaļ pat Džonijam pretī pastiepās vesels ducis pilnu vīna glāžu. Džonijs iedzēra malku no katras un steidzās apskaut savu krusttēvu. Vienlaikus viņš kaut ko iečukstēja Donam ausī. Dons Korleone ieveda viņu mājā.

Kad viņi ienāca kabinetā, Toms Heigens pastiepa sveicie­nam roku. Džonijs to paspieda un teica:— Sveiks, Tom, kā klājas?— Taču vārdiem trūka tā patiesā siltuma, kas bija viens no Džonija pievilcības noslēpumiem. Heigenu šis vēsums mazliet aizskāra, bet viņš norija rūgtumu. Viņš bija Dona labā roka, un par to dažkārt jāmaksā ar cilvēku nelabvēlību.

Džonijs Fontāne sacīja Donam:—Kad saņēmu kāzu ielū­gumu, es sev teicu: «Mans krusttēvs vairs neļaunojas uz mani.» Pēc savas šķiršanās es tev zvanīju piecas reizes, un Toms arvien man atbildēja, ka tevis neesot mājās vai arī tu esot aizņemts. Tad es sapratu, ka tu uz mani neturi labu prātu.

Dons Korleone piepildīja glāzes no dzeltenās Stregas pudeles.— Tas ir pagājis. Kas tev tagad uz sirds? Vai es tev vēl varu kaut kā palīdzēt? Vai neesi pārāk bagāts un slavens, lai tev vēl derētu mana palīdzība?

Džonijs izdzēra dzelteno, ugunīgo šķidrumu un pastiepa glāzi, lai namatēvs to piepilda vēlreiz. Viņš centās runāt bezrūpīgi.— Es neesmu bagāts, krusttēv. Ar mani iet uz leju. Tev bija taisnība. Man nekādā ziņā nevajadzēja atstāt sievu un bērnus tās paklīdenes dēļ, ko es apprecēju. Es neņemu ļaunā, ka tu toreiz biji nikns uz mani.

Dons paraustīja plecus.— Es gluži vienkārši biju noraizē­jies par tevi, tu taču esi mans krustdēls.

Džonijs sāka staigāt turp un atpakaļ pa istabu.— Es biju vai jucis tās palaistuves dēļ. Spožākā Holivudas zvaigzne. No paskata īsts eņģelis. Vai tu zini, ko tā slampa dara pēc filmēšanās? Ja grimētājs viņai pa prātam noziedis ģīmi, viņa guļas šim apakšā. Ja operators viņu īpaši labi uzņēmis, viņa stiepj to uz savu ģērbistabu un iepriecina. Un tā jebkuram, to viņa dala visapkārt tāpat kā es dzeramnaudu. Viena velna mātīte.

Dons Korleone viņu strupi pārtrauca:— Kā iet tavai ģime­nei?

Džonijs nopūtās.— Par viņiem es visu laiku esmu rūpējies. Pēc šķiršanās maksāju Džinijai un bērniem vairāk, nekā tiesa nosprieda. Reizi nedēļā es viņus apciemoju. Man viņu pietrūkst. Reizēm man liekas, ka sajukšu prātā.— Viņš iedzēra vēl vienu malku.— Tagad otrā sieva par mani ņirgājas. Viņa nespēj saprast manu greizsirdību. Sauc mani par vecmodīgu nelgu, zobojas par manu dziedāšanu. Pirms braucu šurp, es viņu krietni iedauzīju, tikai pa seju nesitu, jo viņai jāfilmējas. Belzu pa rokām un kājām gluži kā puika, un viņa tikai smējās par mani.— Džonijs aizdedzināja cigareti.— Tā, redzi, krust­tēv, pašlaik man šķiet, ka dzīvei nav nekādas jēgas.

— Šajās lietās es tev palīdzēt nevaru,— īsi noteica Dons Korleone. Pēc neilga klusuma brīža viņš jautāja:— Kas noticis ar tavu balsi?

No Džonija Fontānes sejas nozuda visa pašpārliecinātība Un uzspēlētā jautrība. Aizlūzušā balsī viņš teica:— Krusttēv, es vairs nevaru dziedāt. Kaut kas noticis ar balseni, un ārsti neko nevar pateikt.— Heigens un Dons pārsteigti pavērās viņā. Džoniju tie vienmēr bija pazinuši kā sīkstu zēnu. Fontāne turpināja:— Tās divas filmas man atnesa krietnu naudu. Es biju zvaigzne. Tagad mani met ārā uz ielas. Studijas direktors mani necieta jau no paša sākuma, un nu viņš man atriebjas.Dons Korleone nostājās krustdēlam tieši pretī un drūmi vaicāja:— Kāpēc šis vīrs tevi necieš?

— Es mēdzu dziedāt liberāļu apvienībām, atceries, tev nepatika, ka es to daru. Nu re, arī Džekam Volcam tas nepatika. Viņš mani nosauca par komunistu, bet nekādu efektu nepa­nāca. Un tad vēl es pievācu vienu meiču, ko viņš taupīja sev. Tikai uz vienu nakti, turklāt viņa pati līda pie manis. Ko tad man, velns parāvis, vajadzēja darīt? Tagad tā palaistuve, mana otrā sieva, parāda man durvis. Un Džinija ar bērniem mani atpakaļ neņems, ja vien nelīdīšu pie viņiem četrrāpus un uz vēdera, un dziedāt es arī vairs nevaru. Velns parāvis, krusttēv, ko lai es iesāku?

Dona Korleones seja pauda vienu vienīgu vēsumu, tajā nebija ne miņas no līdzjūtības. Viņš nicinoši teica:— Iesāc ar to, ka rīkojies kā vīrietis.— Piepeši mierīgo seju pārvērta dusmas. Dons uzkliedza:—KĀ VĪRIETIS!—Pastiepies pāri rakstāmgaldam, viņš ar negantu un reizē tēvišķu žestu sagrāba Džoniju Fontāni aiz matiem.— Dievs debesīs, kā tas var būt, ka tu tik daudz laika esi pavadījis manā tuvumā un izvērties par tādu lupatu? Holivudas finocchio, kas pinkšķ un lūdzas, lai pažēlo! Kas brēc kā sievišķis: «Ko lai es iesāku? Ak, ko lai es iesāku?»—viņš mēdoši atdarināja Džoniju.

Dona piepešais jūtu uzliesmojums bija tik neparasts un negaidīts, ka Heigens un Džonijs nespēja valdīt smieklus. Dons Korleone jutās apmierināts. Mirkli viņš kavējās domās par to, cik ļoti mīl šo savu krustdēlu. Kā šādu brāzienu būtu uzņēmuši viņa paša dēli? Santīno būtu piepūties un sabozies un ilgāku laiku uzvestos neciešami. Fredo sarautos melns un maziņš. Maikls būtu vēsi pasmaidījis un aizgājis un mēnešiem ilgi nerādītos mājās. Bet Džonijs, šis lieliskais puika, sēdēja smaidīdams un centās saņemties, labi saprazdams krusttēva patiesos nolūkus.

Dons Korleone turpināja:— Tu atņem sievieti savam bosam, cilvēkam, kurš daudz varenāks par tevi, un tad nāc un žēlojies, ka viņš tev negrib palīdzēt. Kāda nejēdzība! Tu atstāj ģimeni, pamet bērnus bez tēva, lai apprecētu paklīdeni, un tad raudi, ka viņi tevi negaida atpakaļ atplestām rokām. Un šai paklīde­nei tu nesit pa seju, tāpēc ka viņai jāfilmējas, un tad brīnies, ka viņa smejas par tevi. Nelga tu esi bijis un saņēmis, kas nelgām pienākas!

Pēc neliela klusuma brīža Dons Korleone jautāja daudz iecietīgākā balsī:— Vai šoreiz tu gribi klausīt manam pado­mam?

Džonijs Fontāne paraustīja plecus.— Džiniju otrreiz appre­cēt es nevaru. Vismaz ne tā, kā viņa to gribētu. Es nododos azartspēlēm, es iedzeru, es pavadu daudz laika ar saviem zēniem. Skaistas skuķes allaž skrien man pakaļ, un es nekad neesmu spējis no tām atteikties. Es justos kā pēdējais nelietis, kad pēc tā visa atgrieztos pie Džinijas. Pasarg Dievs, es taču nevaru atkal sākt to visu no gala!

Dons Korleone reti mēdza izrādīt dusmas.— Es neteicu, lai tu precies no jauna. Dari, kā vēlies. Labi, ka tu gribi būt tēvs saviem bērniem. Vīrietis, kuri nav tēvs saviem bērniem, nekad nav īsts vīrietis. Bet tad tev jāpanāk, lai viņu māte tevi pieņemtu. Kāpēc tu nevari viņus apciemot katru dienu? Kāpēc nevari dzīvot vienā mājā ar viņiem? Kāpēc nevari dzīvot tieši tā, kā pats vēlies?

Džonijs Fontāne pasmējās.— Krusttēv, visas sievietes jau nav tādas kā veco laiku itāliešu sievas. Džinija to necietīs.

— Tāpēc, ka tu uzvedies kā finoccho,— Dons izsmejoši atbildēja.— Tu viņai devi vairāk, nekā piesprieda tiesa. Tai otrai tu nesiti pa seju tāpēc, ka viņai jāfilmējas. Tu ļauj savu rīcību diktēt sievietēm, bet viņām šai pasaulē nav pilnvērtīgas saprašanas, kaut arī viņas neapšaubāmi nokļūs paradīzē, kamēr mēs, vīri, cepsimies ellē. Un vēl kaut kas. Es visus šos gadus esmu vērojis tevi.— Dona balss kļuva nopietnāka.— Tu esi bijis labs krustdēls, tu esi man parādījis visu cieņu. Bet kā ar taviem vecajiem draugiem? Vienu gadu tu skraidi kopā ar vienu, citugadu atkal ar citu. Atceries to itāliešu puisi, kas dažās filmās bija tik jauks! Kad viņam vairs neveicās, tu nelikies gar viņu ne zinis, jo pats biji slavenāks. Un tavs sensenais draugs, ar kuru tu kopā gāji skolā, kopā dziedāji? Nino. Viņš aiz sarūgtinājuma pasācis pārāk daudz dzert, bet nekad nežēlojas. Strādā smagu darbu, braukā ar grants mašīnu un nedēļas nogalēs dzied par dažiem dolāriem. Viņš nekad nav teicis slikta vārda par tevi. Vai tu nevarētu viņam mazliet palīdzēt? Kāpēc ne? Viņš dzied labi.

Džonijs Fontāne iecietīgi nopūtās.— Krusttēv, viņš gluži vienkārši nav pietiekami talantīgs. Viņš nav slikts, bet nav ari nekas sevišķs.

Dons Korleone nolaida plakstus, gandrīz piemiegdams acis, tad sacīja:—Un tu, krustdēl, šobrīd tieši tāpat neesi pietiekami talantīgs. Vai pagādāt tev darbu uz kravas mašīnas kopā ar Nino?— Kad Džonijs neatbildēja, Dons turpināja: — Draudzība ir viss. Draudzība ir vairāk nekā talants. Vairāk nekā valsts un vara. Draudzība ir gandrīz tāds pats spēks kā ģimene. To nekad neaizmirsti. Ja tu būtu no visām pusēm bruņojies ar draudzību, tev nevajadzētu lūgt man palīdzību. Tagad pastāsti, kāpēc tu nevari dziedāt. Tur, dārzā, tu dziedāji itin labi. Ne sliktāk par Nino.

Heigens un Džonijs pasmaidīja par šo maigo mājienu. Nu bija Džonija kārta runāt ar tēvišķu iecietību.— Mana balss kļuvusi nespēcīga. Es nodziedu vienu vai divas dziesmas un pēc tam stundām vai pat dienām nevaru dziedāt nemaz. Nevaru izturēt līdz galam mēģinājumus vai atkārtotus ierak­stus. Mana balss kļuvusi nespēcīga, tai piemetusies kaut kāda kaite.

Tātad tev ir klapatas ar sievietēm. Tev kaut kas kait balsij. Un tagad pastāsti man par to Holivudas pezzonovante, kurš tev neļauj strādāt!— Dons kļuva lietišķs.

Viņš ir lielāks vīrs nekā tavi pezzonovanfes,— Džonijs sacīja,— Viņam pieder studija. Viņš ir prezidenta konsultants kara filmu propagandas jautājumos. Pirms mēneša viņš nopirka tiesības filmēt ievērojamāko šī gada romānu. Bestsel­leru. Tur galvenais varonis ir tieši tāds vīrs kā es. Man pat nebūtu jātēlo, tikai jārāda pašam sevi. Man pat nebūtu jādzied. Es pat varētu iegūt Akadēmijas balvu. Visi zina, ka šī loma man ir kā radīta, un es atkal kļūtu slavens. Kā aktieris. Bet tas kretīns Džeks Voics man atspēlējas un to lomu nedod. Es piedāvājos tēlot par minimālu samaksu, tikpat kā par velti, un tomēr viņš atsakās. Palaidis ziņu—ja es studijā visu priekšā bučotu viņam pakaļu, viņš varbūt vēl padomātu.

Par šādu muļķīgu emociju šķiešanu Dons Korleone tikai atmeta ar roku. Starp saprātīgiem cilvēkiem lietišķa rakstura problēmas vienmēr ir atrisināmas. Viņš uzsita krustdēlam pa plecu.— Tu esi nokāris degunu. Iedomājies, ka nevienam tevi nevajag. Arī krietni novājējis tu esi. Un iedzer tā pavairāk, ko? Cīnies ar bezmiegu un rij tabletes?— Viņš nosodoši papuri­nāja galvu.

— Tagad es gribu, lai tu paklausi tam, ko teikšu,— Dons sacīja.— Gribu, lai tu kādu mēnesi padzīvo pie manis. Gribu, lai tu kārtīgi atpūties, paēd un izgulies. Gribu, lai mēs daudz būtu kopā, man patīk tava sabiedrība, un varbūt tev izdodas kaut ko iemācīties no sava krusttēva par šo. pasauli. Kaut ko tādu, kas varētu tev palīdzēt pat lielajā Holivudā. Bet pagai­dām aizmirsti dziedāšanu, stiprus dzērienus un sievietes. Mēneša beigās varēsi doties uz Holivudu, un šis pezzonovante, šis augstais vīrs, dos tev to darbu, kuru vēlies. Norunāts?

Džonijs Fontāne nespēja īsti ticēt, ka Donam varētu būt tāda vara. Bet viņa krusttēvs nekad vēl nebija kaisījis vārdus vējā. Ja viņš teica, ka tas vai cits jautājums ir nokārtojams, tad tas arī tika nokārtots.

Tas vīrs ir Edgara Hūvera tuvs draugs,— Džonijs brīdi­nāja.— Pret viņu nevar uzstāties.

Viņš ir veikalnieks,— Dons mierīgi atbildēja.— Es piedāvāšu viņam tādu darījumu, no kura viņš nevarēs atteik­ties.

Ir jau par vēlu,— sacīja Džonijs.— Visi kontrakti ir parakstīti, un pēc nedēļas sāksies filmēšana. Tas ir pilnīgi neiespējami.

Ej vien, ej atpakaļ pie viesiem!— attrauca Dons Korleone.— Draugi tevi gaida. Atstāj visu manā ziņā!—Un viņš izstūma Džoniju Fontāni pa durvīm.

Heigens sēdēja pie rakstāmgalda un kaut ko piezīmēja. Dons dziļi ievilka elpu un nopūtās, tad jautāja:—Vai vēl kas palicis?

— Soloco lietu ilgāk vairs nevar atlikt. Šonedēļ jums vajadzēs ar viņu tikties.— Heigens turēja spalvu paceltu virs piezīmju bloka.

Dons paraustīja plecus.— Tagad, kad kāzas būs aiz mugu­ras, jebkurā laikā.

Šī atbilde Heigenam noskaidroja divus jautājumus. Pirm­kārt un galvenokārt, viņš tagad zināja, ka Verdžils Soloco saņems atteikumu. Otrkārt, kļuva skaidrs, ka Dons Korleone, nedodams atbildi pirms meitas kāzām, rēķinās ar to, ka šis atteikums var izraisīt sarežģījumus.

Heigens piesardzīgi iejautājās:— Vai likt, lai Klemenca te atsūta padzīvot kādus no saviem ļaudīm?

— Kāpēc?— Dons nepacietīgi iebilda.— Es nedevu atbildi pirms kāzām tādēļ, lai šādu ievērojamu dienu nekas neap­ēnotu, pat ne attāls mākonītis. Turklāt es gribēju iepriekš noskaidrot, par ko viņš vēlas runāt. To mēs tagad zinām. Viņa priekšlikums rādās būt apkaunojošs.

— Tātad jūs atteiksiet?— vaicāja Heigens. Kad Dons pamāja ar galvu, Heigens teica:— Man liekas, mums vajadzētu to apspriest visiem kopā—visai ģimenei, pirms jūs dodat atbildi.

Dons pasmaidīja.— Tu domā? Labi, mēs to apspriedīsim. Kad tu atgriezīsies no Kalifornijas. Es gribu, lai tu rīt lido uz turieni un nokārto šo Džonija lietu. Aprunājies ar to filmu dižvīru. Paziņo Soloco, ka es tikšos ar viņu, kad tu būsi atpakaļ no Kalifornijas. Vai vēl kas kārtojams?

Heigens vēsi sacīja:—Zvanīja no slimnīcas. Consigliori Abandando līdz rītam neizdzīvošot. Viņš mirst. Viņa ģimene jau izsaukta uz turieni.

Pēdējā gada laikā, kopš vēzis bija piesaistījis slimības gultai Dženko Abandando, consigliori pienākumus bija pildī­jis Heigens. Tagad viņš gaidīja Dona paziņojumu, ka consig­liori amats viņam uzdots pastāvīgi! Tomēr šādai izvēlei daudz kas runāja pretī. Pēc tradīcijas tik atbildīgu posteni mēdza uzticēt simtprocentīgam itālietim. Jau Heigena īslaicīgā darbo­šanās šai amatā bija radījusi zināmus sarežģījumus. Turklāt viņam bija tikai trīsdesmit pieci gadi, pēc vairākuma domām, pārāk maz, lai cilvēks varētu būt apguvis vajadzīgo pieredzi un izmanību, kas nepieciešams veiksmīgam consigliori.

Bet Dons nedeva iemeslu cerībām. Viņš tikai pajautāja: — Kad mana meita ar līgavaini brauc projām?

Heigens palūkojās pulkstenī.— Pēc dažām minūtēm liks galdā kāzu torti, un pēc pusstundas viss būs galā.— Viņš atcerējās vēl ko citu.— Jā, šis jūsu jaunais znots. Vai uzticēsim viņam kaut ko svarīgu no Ģimenes lietām?Dona atbildes kvēle viņu pārsteidza.— Nemūžam!— Dons uzsita ar plaukstu pa galdu.— Nemūžam. Parūpējies, lai viņam sagādā labu ienākumu avotu. Bet Ģimenes lietām nelaid viņu ne tuvumā! Pasaki to arī citiem — Sanijam, Fredo, Klemencam.

Dons apklusa un pēc īsas pauzes turpināja:— Pasaki maniem dēliem, visiem trim, ka viņiem jādodas man līdzi uz slimnīcu pie nabaga Dženko. Gribu, lai viņi parāda mirējam pēdējo godu. Lai Fredijs ņem lielo mašīnu. Un pajautā Džonijam, vai arī viņš nevēlētos braukt līdzi, saki, ka tas man darītu lielu prieku.— Dons ievēroja, ka Heigens jautājoši skatās uz viņu.— Es gribu, lai tu jau šovakar brauc uz Kaliforniju. Tev nebūs laika iet pie Dženko. Bet nebrauc, pirms neesmu atgriezies no slimnīcas un aprunājies ar tevi. Skaidrs?

Skaidrs,— sacīja Heigens.— Cikos lai Freds piebrauc mašīnu?

Kad viesi būs aizgājuši,— Dons Korleone atbildēja. — Dženko mani pagaidīs.

Zvanīja senators,— teica Heigens.— Atvainojās, ka nav ieradies pats, bet cerēja, ka jūs sapratīšot. Laikam viņš domāja tos divus FIB vīrus, kuri tur uz ielas pierakstīja numurus. Bet viņš atsūtīja dāvanu ar īpašu ziņnesi.

Dons pamāja ar galvu. Viņš neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt, ka pats brīdinājis senatoru neierasties.— Vai jauka dāvana?

Heigena sejā parādījās atzinīga godbijība, un, kaut gan viņa ritēja vācu un īru asinis, sejas vaibsti uz brīdi kļuva neparasti itāliski.

— Senlaicīgas sudrablietas, ļoti vērtīgas. Jaunie par tām var dabūt vismaz tūkstoti. Senators iztērējis daudz laika, lai atrastu tieši to, ko vajag. Tādiem cilvēkiem tas ir svarīgāk par mantas vērtību.

Dons Korleone necentās slēpt prieku par to, ka tik ievērojams cilvēks kā senators parādījis viņam tādu godu. Senators, tāpat kā Luka Brāzi, bija viens no pamatakmeņiem Dona varenības sistēmā, un ar šo dāvanu arī viņš bija lieku reizi apliecinājis savu uzticību.

Keja Edamsa pazina Džoniju Fontāni tajā pašā brīdī, kad viņš ienāca dārzā. Viņa bija patiesi pārsteigta.— Tu man nekad neesi teicis, ka tava ģimene ir draugos ar Džoniju Fontāni,— viņa teica.— Tagad es noteikti precēšos ar tevi.

Vai gribi ar viņu iepazīties?— Maikls jautāja.

Tagad ne,— atbildēja Keja un nopūtās.— Es veselus trīs gadus biju viņā iemīlējusies. Vienmēr braucu uz Ņujorku, kad vien viņam bija koncerts, un katrreiz izkliedzu balsi aiz sajūsmas. Viņš bija tik vienreizējs!

Pieiesim pie viņa vēlāk,— teica Maikls.

Kad Džonijs beidza dziedāt un kopā ar Donu Korleoni nozuda mājā, Keja Maiklam šķelmīgi jautāja:— Tu taču negri­bēsi man iestāstīt, ka tādam izcilam kinoaktierim kā Džonijam Fontānem vajadzīga tava tēva palīdzība?

Džonijs ir tēva krustdēls,— Maikls atbildēja.— Un, ja nebūtu tēva, diez vai viņš šodien būtu izcils kinoaktieris.

Tas jau skan kā ievads vēl vienam interesantam stās­tam,— Keja Edamsa jautri iesmējās.

Maikls papurināja galvu.— Šo es nevaru stāstīt,— viņš Teica.

— Man tu vari uzticēties,— Keja skubināja.

Un Maikls pastāstīja. Pastāstīja bez ierastajiem jokiem, bez īpašas lepošanās. Viņš nesniedza nekādus blakus paskaidroju­mus, vienīgi piebilda, ka pirms astoņiem gadiem tēvs bijis straujākas dabas, un, tā kā šī lieta skārusi viņa krustdēlu, Dons uzskatījis par personīgā goda jautājumu.

Stāsts nebija garš. Pirms astoņiem gadiem Džomjs guva izcilus panākumus, dziedādams kopā ar kādu populāru deju orķestri. Viņš kļuva par radiofona iecienītāko dziedātāju. Diemžēl orķestra vadītājs Less Hēlijs, pazīstams vīrs skatuves biznesa pasaulē, bija noslēdzis ar Džoniju personīgu kon­traktu uz pieciem gadiem. Skatuves biznesa aprindās bieži praktizēja šādu paņēmienu. Less Hēlijs tagad viegli varēja izīrēt Džoniju un lauvas tiesu no peļņas iebāzt sava kabata.

Uz sarunām devās pats Dons Korleone. Viņš piedāvāja Lesam Hēlijam divdesmit tūkstošus dolāru, lai tas atbrīvotu Džoniju Fontāni no personīgā kontrakta. Hēlijs piesolījās ņemt tikai piecdesmit procentus no Džonija ienākumiem. Donu Korleoni šāds priekšlikums uzjautrināja. Viņš nolaida piedāvājumu no divdesmit uz desmit tūkstošiem dolāru. Orķestra vadītājs acīmredzot bija cilvēks, kas ārpus saviem iemīļota­jiem skatuves darījumiem daudz neko nesajēdza, un šī pazeminātā piedāvājuma nozīmi viņš absolūti neuztvēra. Less Hēlijs atteicās.

Nākamajā dienā Dons Korleone pats personiski ieradās pie orķestra vadītāja. Līdzi viņam bija divi labākie draugi — Dženko Abandando, viņa consigliori, un Luka Brāzi. Bez liecinieku klātbūtnes Dons Korleone piedabūja Lesu Hēliju parakstīt dokumentu, ar kuru orķestra vadītājs atbrīvoja Džoniju Fontāni no jebkādām līguma saistībām pret čeku par desmittūkstoš dolāriem. Pārliecināšanas darbu veica pistole, ko Dons Korleone pielika vadītājam pie galvas, ar visdziļāko nopietnību paziņodams, ka tieši pēc minūtes uz dokumenta atradīsies vai nu paraksts, vai arī viņa smadzenes. Less Hēlijs parakstīja. Dons Korleone iebāza pistoli kabatā un pasniedza solīto čeku.

Tālākais norisinājās tieši tā, kā to varēja paredzēt. Džonijs Fontāne kļuva par Amerikas ievērojamāko dziedoni. Viņš piedalījās Holivudas mūziklos, kuri studijai sapelnīja veselu bagātību. Viņa iedziedātās plates ienesa miljoniem dolāru. Tad Džonijs šķīrās no sievas, savas bērnības dienu draudze­nes, un atstāja abus bērnus, lai apprecētu visžilbinošāko kinozvaigzni. Drīz viņš uzzināja, ka šī skaistule ir palaistuve. Viņš dzēra, nodevās azartspēlēm, uzdzīvoja ar citām sievie­tēm. Tad kaut kas notika ar Džonija balsi. Plates vairs neizpirka. Studija neatjaunoja kontraktu. Un tā nu viņš ir atkal ieradies pie sava krusttēva.

Keja domīgi teica:— Vai tu gadījumā neesi greizsirdīgs uz savu tēvu? Spriežot pēc tā, ko tu man par viņu esi stāstījis, viņš arvien pūlas citu labā. Viņam jābūt ļoti labsirdīgam.— Viņa greizi pasmīnēja.— Tiesa, viņa metodes gan gluži neatbilst vispārpieņemtajām normām.

Maikls nopūtās.— Tā laikam izskatās gan. Bet paklausies vēl ko. Vai esi dzirdējusi par Arktikas pētniekiem, kuri ceļā uz Ziemeļpolu aiz sevis atstāj vietvietām izkaisītas pārtikas slēptuves? Katram gadījumam, ja tās kādreiz ievajadzētos. Mana tēva pakalpojumi ir kaut kas līdzīgs. Kādu dienu vajadzība var novest viņu pie jebkura no šo ļaužu durvīm, un tad ir labāk, ja viņi jau agrāk ir tikušies.

Kad viesi bija apskatījuši, apjūsmojuši un nogaršojuši kāzu torti, dārzā jau valdīja puskrēsla. Līgava vēl steigšus nolasīja no šī Nadzorīnes īpaši ceptā garduma kārdinošos krēma rotājumus un tad kopā ar savu blondo līgavaini devās projām baudīt medusmēnesi. Dons laipni izvadīja viesus, turklāt pārliecinādamies, ka melnais limuzīns ar FIB vīriem tuvumā vairs nav manāms.

Beidzot gatvē palika tikai viens automobilis — lielais, mel­nais kadiljaks, pie kura stūres sēdēja Fredijs. Dons iekārtojās priekšējā sēdeklī, kustēdamies ar saviem gadiem un apmēriem neparastu veiklību. Sanijs, Maikls un Džonijs Fontāne apsēdās aizmugures sēdeklī. Dons pajautāja Maiklam:— Tā tava mei­tene— vai viņa tiks pati uz pilsētu, bez tevis?

Maikls pamāja ar galvu.— Par to parūpēsies Toms.

Dons Korleone apmierināti pasmaidīja par Heigena izdarīgumu.

Benzīna ierobežojumi joprojām bija spēkā, tāpēc uz Pārkvejas loka ceļā uz Manhetenu mašīnu bija maz. Jau pēc nepilnas stundas kadiljaks nogriezās ielā, kas veda uz franču slimnīcu. Pa ceļam Dons Korleone painteresējās, vai jaunāka­jam dēlam labas sekmes mācībās. Maikls apstiprinoši pamāja. Tad aizmugurē ierunājās Sanijs:— Džonijs stāsta, ka tu gribot nokārtot to Holivudas lietu. Vai man doties uz turieni palīgā?

— Brauks Toms — un jau šovakar,— Dons strupi atteica. — Tur nekādu palīdzību nevajag, lieta pārāk vienkārša.Sanijs Korleone iesmējās.— Džonijs netic, ka tu tur ko varēsi izdarīt, tāpēc es domāju, ka varbūt gribi mani palīgā.

Dons Korleone atskatījās pār plecu.— Kādēļ tu šaubies par mani?— viņš jautāja Džonijam Fontānem.— Vai tavs krust­tēvs nav kādreiz izdarījis to, ko solījis? Vai mani kāds ir varējis apvest ap stūri?

Džonijs nervozi atvainojās.— Krusttēv, tas vīrs ir īsts lielkalibra pezzonovanfe. Viņam nevar piekļūt, pat ar naudu ne. Viņam ir augsti sakari. Un viņš mani ienīst. Es tik tiešām nesaprotu, kā tu to varēsi.

Dons labsirdīgi pasmējās.— Es tev saku: lomu tu dabūsi.— Viņš iebikstīja Maiklam ar elkoni.— Mēs taču nepievilsim manu krustdēlu, Maikl, vai ne?

Maikls, kurš par tēva spējām ne mirkli nešaubījās, piekrī­toši pamāja ar galvu.

Ceļā uz slimnīcas durvīm Dons Korleone uzlika roku uz Maikla piedurknes, ļaudams pārējiem aiziet gabaliņu pa priekšu.— Kad pabeigsi koledžu, atnāc pie manis aprunā­ties,— Dons teica.— Man ir šis tas padomā, kas tev būs pa prātam.

Maikls neatbildēja. Dons Korleone nervozi nosēcās un turpināja:— Zinu jau, zinu, kāds tu esi. Neprasīšu no tevis nekā tāda, ko tu neatzīsti. Man ir kas īpašs padomā. Ej pa to ceļu, kuru esi sācis; galu galā tu esi vīrs. Bet, kad pabeigsi studijas, atnāc pie manis — gluži vienkārši kā dēls pie sava tēva.

Slimnīcas gaitenī, cieši bariņā saspiedušās, gaidīja Dženko Abandando sieva un trīs meitas; ģērbušās melnās drānās, viņas izskatījās gluži kā sabozušos vārnu bariņš uz baltās flīžu grīdas. Ieraudzījušas no lifta iznākam Donu Korleoni, viņas visas reizē itin kā uzspurdza gaisā un instinktīvi traucās viņam pretī, kā glābiņu meklēdamas. Māte melnajā tērpā izskatījās majestātiski korpulenta, meitas izplūdušas un neizskatīgas. Misis Abandando steigšus noskūpstīja Dona Korleones vaigu un šņukstot ievaimanājās:—Ai, jūs esat īsts svētais — atnācāt šurp savas meitas kāzu dienā!

Dons Korleone pacentās aši atvairīt šos pateicības plū­dus.— Vai tad man nepienākas parādīt godu savam drau­gam— tādam draugam, kurš divdesmit gadus bijis tikpat kā mana labā roka?— Viņš tūdaļ saprata: nākamā atraitne vēl nav aptvērusi, ka viņas vīram šonakt jāmirst. Dženko Abandando, vēža mocīts, gulēja šai slimnīcā jau gandrīz gadu, un sieva viņa neārstējamo slimību bija sākusi uztvert gluži kā savas ikdienas neizbēgamu daļu. Viņai šķita, ka šovakar iestājies tikai viens no kārtējiem saasinājumiem.

— Ejiet iekšā pie mana nabaga vīra,— viņa steigšus runāja tālāk,— viņš grib jūs redzēt. Nabadziņš tik ļoti vēlējās tikt uz kāzām, lai apliecinātu jums savu cieņu, bet ārsts neparko nelaida. Tad viņš teica, ka jūs šajā izcilajā dienā pats atnākšot pie viņa, tikai es tam nevarēju ticēt. Ai, tiesa gan, ka vīrieši labāk nekā sievietes prot novērtēt draudzību! Ejiet iekšā, viņam būs liels prieks!

No Dženko Abandando istabas iznāca medmāsa un ārsts. Ārsts bija jauns, nopietna izskata cilvēks, un viņa izturēšanās liecināja par valdonīgu dabu, kas raksturīga cilvēkam, kurš vienmēr bijis ļoti bagāts. Viena no meitām bikli pavaicāja: — Dakter Kenedij, vai tagad mēs varam ieiet pie viņa?

Ārsts Kenedijs pārlaida prāvajam pulciņam neapmierinātu skatienu. Vai tiešām šie cilvēki nesaprot, ka slimnieks tur iekšā mirst, turklāt vēl cieš mokošas sāpes? Daudz labāk taču būtu, ja ļautu viņam aiziet mierīgi!

— Man šķiet, būtu labāk, ja ietu tikai ģimenes locekļi,— viņš izmeklēti laipnā balsī atbildēja un jutās visai pārsteigts, kad sieva un meitas pievērsās nelielajam, druknajam vīrietim ar slikti pieguļošu smokingu mugurā, it kā gaidīdamas viņa lēmumu.

Druknais vīrietis sāka runāt. Viņa balsī skanēja tikko jaušams itāliešu akcents.— Mīļo dakter, Dons Korleone jau­tāja,— vai tiesa, ka slimnieks mirst?

— Jā,— ārsts Kenedijs atbildēja.

— Tad jums te vairāk nekas nav iesākams,— Dons Kor­leone teica.— Mēs tagad ņemsim šo nastu uz saviem pleciem. Mēs sniegsim viņam mierinājumu. Mēs aizspiedīsim viņam acis. Mēs viņu apglabāsim, apraudāsim un turpmāk gādāsim par viņa sievu un bērniem.

Dzirdēdama tik tiešus vārdus, misis Abandando piespieda sevi saprast neizbēgamo un ļāva vaļu asarām.

Ārsts Kenedijs paraustīja plecus. 5iem zemniekiem taču neko neiestāstīsi. Tai pašā laikā viņš tomēr saprata, ka šī cilvēka vārdos slēpjas skarba patiesība. Viņa loma ir beigusies. Joprojām nevainojami laipnā tonī viņš teica:— Lūdzu, pagai­diet, kamēr māsa jūs ielaidīs — viņai vēl brītiņu jāaprūpē pacients.— Baltajam virsvalkam plandot, viņš devās projām pa gaiteni.

Medmāsa iegāja atpakaļ istabā, un viņi palika gaidot. Beidzot viņa atkal iznāca ārā un, pieturēdama durvis, aicināja apmeklētājus iekšā.— Centieties viņu nesatraukt,— māsa pačukstēja,— viņš ir pa pusei nemaņā no sāpēm un drudža. Un nepalieciet ilgāk par dažām minūtēm—to drīkst tikai sieva,— Pazinusi pienākušo Džoniju Fontāni, viņa plati ieplēta acis. Džonijs viņai atzinīgi uzsmaidīja, un meitene lūkojās viņā ar neslēptu aicinājumu. Iegrāmatojis viņu atmiņā turpmākai vajadzībai, Džonijs iegāja slimnieka istabā.

Dženko Abandando jau ilgi bija spēkojies ar nāvi un beidzot pieveikts un paguris gulēja paaugstinātajā gultā. No viņa bija atlikuši tikai kauli un āda, un kādreiz veselīgie melnie mati bija pārvērtušies nedzīvās, izklīdušās šķipsnās. Dons Korleone mundri teica:—Dženko, mīļais draugs, es atvedu savus dēlus apliecināt tev savu cieņu, un redzi, te ir pat Džonijs no savas tālās Holivudas.

Mirējs pacēla acis pret Donu, un drudžainais skatiens pauda pateicību. Jaunie vīrieši pēc kārtas saņēma savās stingrajās plaukstās viņa izdēdējušo roku. Sieva un meitas sastājās gar gultu, skūpstīja viņu uz vaiga un cita aiz citas centās satvert slimnieka otru roku.

Tad vecā drauga plaukstu savējā saņēma Dons. Viņš mierinoši teica:— Veseļojies ašāk, lai mēs varam vēl kopā aizceļot uz Itāliju, uz mūsu veco ciematu. Saspēlēsim vīnūža priekšā poccie, kā agrāk mūsu tēvi!

Mirējs papurināja galvu. Pamājis jaunajiem un savai ģime­nei, lai tie paiet tālāk no gultas, viņš ar kaulainu tvērienu cieši iekrampējās Dona rokā. Dženko mēģināja runāt. Dons nolieca galvu zemāk, tad apsēdās uz krēsla līdzās gultai. Dženko Abandando šļupstēja kaut ko par kopīgajām bērnu dienām. Tad viņa ogļmelnajās acīs iezibējās viltīgs spīdums. Viņš kaut ko nočukstēja. Dons pieliecās tuvāk. Tad viņš papurināja galvu, un pārējie ar izbrīnu raudzījās, kā viņam pār vaigiem līst asaras. Drebelīgā balss kļuva skaļāka un aizskanēja pāri istabai. Ar pārcilvēcisku, mokošu piepūli Abandando pacēla galvu no spilvena un neredzošām acīm izstiepa izdilušo pirkstu pret Donu.

— Krusttēv, Krusttēv,— viņš sauca, aklu skatienu vērda­mies sev priekšā,— es tevi lūdzu, paglāb mani no nāves! Mana miesa jau drūp no kauliem, un es jūtu, kā tārpi grauž manas smadzenes. Krusttēv, izārstē mani, tev ir tāds spēks, izārstē un aiztaupi asaras manai nabaga sievai! Mēs taču abi, vēl puikas būdami, spēlējāmies kopā Korleones ciematā — vai tagad tu ļausi man vienam nomirt, kad mani tā biedē elle, kurā varu nonākt par saviem grēkiem?

Dons klusēja. Abandando piebilda:— Šī ir tavas meitas kāzu diena, un tu nedrīksti man atteikt!

Dons atbildēja lēni, ar svinīgu nopietnību, cenzdamies ar saviem vārdiem izlauzt ceļu cauri nesaprātīgajiem murgiem. — Mans vecais draugs,— viņš teica,— man nav tāda spēka. Ja man tāds būtu, vari ticēt, ka es būtu žēlsirdīgāks par Dievu. Bet nebaidies no nāves un nebaidies no elles. Es likšu teikt mesu tavai dvēselei katru rītu un katru vakaru. Tava sieva un bērni lūgs Dievu par tevi. Kā gan Dievs varēs tevi sodīt, ja tik daudzi aizlūgs par tevi?

Izģindušajā sejā parādījās viltīga izteiksme, kas izskatījās gandrīz vai neķītra. Abandando izmanīgi apjautājās:— Tātad tas ir nokārtots?

Kad Dons atbildēja, viņa balss skanēja dzedri, bez mierinā­juma.— Tu esi zaimotājs. Samierinies ar likteni!

Abandando atkrita spilvenā. Drudžainais cerību stars viņa acīs apdzisa. Istabā atkal ienāca medmāsa un ļoti lietišķi sāka raidīt apmeklētājus ārā no istabas. Dons piecēlās, bet Aban­dando izstiepa roku.

— Krusttēv,— viņš lūdza,— paliec tepat un palīdzi man sagaidīt nāvi. Kas zina, ja Viņš redzēs tevi man blakus, varbūt viņš nobīsies un atstās mani mierā. Vai varbūt tu vari aizlikt kādu vārdiņu, izmantot savu ietekmi, ko?— Mirējs pamirkšķi­nāja ar aci, itin kā zobotos par Donu, un šobrīd vairs nerunāja gluži nopietni.— Jūs tak galu galā esat tikpat kā viena miesa!— Tad, baidīdamies, vai nebūs apvainojis Donu, viņš cieši ieķērās tam rokā.— Paliec pie manis un ļauj man turēt tavu roku! Mēs to zelli pārspēsim viltībā tāpat, kā pārspējām visus citus. Krusttēv, nepievil mani!

Dons pamāja, lai pārējie iziet no istabas. Viņi paklausīja. Tad viņš saņēma izdēdējušo Dženko Abandando roku abās savās spēcīgajās plaukstās. Rāmi un saudzīgi mierinādams draugu, viņš kopā atrto gaidīja nāves ierašanos. It kā Dons patiešām spētu izraut Dženko Abandando no šīs visnelietīgākās noziedznieces nagiem.

Par savas kāzu dienas noslēgumu Konija Korleone neva­rēja žēloties. Līgavas varenā dāvanu maka iedvesmots — tajā bija ap divdesmittūkstoš dolāru — Karlo Riči veica savus jaunā vīra pienākumus kvēli un lietpratīgi. Jāteic gan, ka no savas jaunavības līgava šķīrās daudz labprātāk nekā vēlāk no sava maka. Lai tiktu pie tā, Karlo bija spiests nozilināt viņai aci.Lūsija Mančīni sēdēja mājās un gaidīja Sanija Korleones zvanu, nešaubīgi ticēdama, ka viņš piezvanīs un gribēs tikties ar viņu. Beidzot Lūsija pati piezvanīja uz Sanija māju un, izdzirdusi atsaucamies sievietes balsi, nolika klausuli. Viņa pat nenojauta, ka gandrīz ikviens no kāzu viesiem pamanījis viņas un Sanija liktenīgo pusstundas prombūtni un jau izplatījušās valodas, ka Sanijs Korleone atradis sev jaunu upuri. Iedomājie­ties, apstrādājis līgavas māsu pats savas miesīgās māsas kāzās!Amerigo Bonaseru mocīja briesmīgi murgi. Sapnī viņš redzēja Donu Korleoni, ģērbušos kombinezonā, naga cepuri galvā un melniem pirkstaiņiem rokās; izkrāvis veselu rindu ložu caururbtus līķus viņa apbērēšanas kantora priekšā, Dons uzsauca: «Iegaumē, Amerigo, nevienam ne vārda, un apglabā viņus labi ātri!» Bonasera miegā tik ilgi un skaļi vaidēja, ka sieva viņu sapurināja un uzmodināja.— Nu, kas tu esi par cilvēku,— viņa pukojās,— tikko no kāzām un jau kaujas ar murgiem!Keju Edamsu Polijs Gato un Klemenca aizveda līdz Ņujorkas viesnīcai. Lielo, lepno automašīnu vadīja Gato. Klemenca sēdēja aizmugurē un Keja priekšējā sēdeklī blakus Polijam. Abi pavadoņi viņai likās savdabīgas eksotikas iemie­sojumi. Viņi runāja, kā filmās mēdz runāt Bruklinas varoņi, un izturējās pret Keju ar pārspīlētu bruņnieciskumu. Braucot visi trīs nepiespiesti sarunājās, un Keja jutās pārsteigta, ka abi vīri par Maiklu runā ar neviltotām simpātijām un cieņu. No Maikla teiktā viņai bija radies iespaids, ka viņš tēva pasaulē ir svešinieks. Bet tagad Klemenca savā dobjajā rīkles balsī viņai pārliecinoši stāstīja, ka «vecais» uzskatot Maiku par savu labāko dēlu un domājot, ka viņš noteikti pārņems Ģimenes biznesu.

— Kas tas ir par biznesu?— Keja ar nepārspējamu dabis­kumu apvaicājās.

Polijs Gato, turēdams stūri, pameta uz viņu ašu skatienu. Klemenca no aizmugures ar izbrīnu balsī teica:— Vai tad Maiks jums nav stāstījis? Mistera Korleones pārziņā ir itāliešu olīveļļas imports Amerikā, un tur viņš ir pats galvenais. Tagad, kad karš beidzies, šis veikals varētu kļūt īsti ienesīgs. Tāds gudrs puika kā Maiks viņam lieliski noderētu.Pie viesnīcas Klemenca izkāpa un pavadīja Keju līdz pat reģistratora galdam. Kad viņa gribēja iebilst, druknais vīrs tikai noteica:—Boss lika man gādāt, lai jūs nokļūtu galā pilnīgā drošībā. Man tas jāizdara.Kad Keja paņēma atslēgu, viņš to pavadīja līdz liftam un pagaidīja, kamēr atveras durvis. Iegājusi liftā, viņa uzsmaidīja Klemencam un pamāja ar roku, un nobrīnījās par viņa sirsnīgo atbildes smaidu. Par laimi, Keja neredzēja, ka Klemenca atgriezās pie dežurējošā ierēdņa un apjautājās:— Ar kādu vārdu šī meitene ir piereģistrējusies?

Ierēdnis veltīja Klemencam ledainu skatienu. Klemenca aizripināja pāri galdam pie viņa mazo, zaļo papīra lodīti, ko bija turējis rokā, un ierēdnis, to satvēris, tūdaļ atbildēja: — Maikls Korleone ar kundzi.

Atgriezies pie mašīnas, Klemenca iekāpa blakus Polijam, kurš piezīmēja:— Forša lellīte.

— Maikls guļ ar viņu,— Klemenca norūca. Ja vien abi nav jau pa īstam precējušies, viņš sevī nodomāja.— Rīt piebrauc man pakaļ no paša rīta,— viņš paziņoja Polijam Gato.— Heigenam ir priekš mums viens darbiņš, kas jāizdara bez kavēšanās.

Vēlu svētdienas vakarā Toms Heigens atvadīdamies noskūpstīja sievu un devās uz lidostu. īpašs dokuments, kas bija saņemts kā dāvana no kāda pateicīga Pentagona štāba ģenerāļa, garantēja viņam drošu iekļūšanu Losandželosas lidmašīnā.

Par spīti daudzajām rūpēm, aizvadīto dienu Toms varēja saukt par veiksmīgu. Iepriekšējā naktī pulksten trijos bija miris Dženko Abandando, un Dons Korleone, atgriezies no slimnīcas, bija pavēstījis Heigenam, ka tagad viņš tiek oficiāli iecelts par jauno Ģimenes consigliori. Tas nozīmēja, ka Heigens katrā ziņā kļūs ļoti bagāts, nemaz jau nerunājot par varu, kādu deva šis postenis.

Dons bija lauzis senu, stingri iedibinātu tradīciju. Consiglori amatu vienmēr pildīja simtprocentīgs sicīlietis, un tas apstāklis, ka Heigens bija uzaudzis kā Dona ģimenes loceklis, neko nemainīja. Te visu noteica asinis. Consigliori augsto posteni drīkstēja uzticēt vienīgi sicīlietim, kura asinīs jau kopš dzimšanas valda omerta — klusēšanas likums.

Starp Ģimenes galvu Donu Korleoni, kurš deva pavēles un noteica rīcības politiku, un cilvēkiem, kuri Dona pavēles izpildīja, bija vēl trīs starpslāņi —«buferi». Tādējādi nekāda izmeklēšana nevarēja novest līdz virsotnēm. Tas būtu iespē­jams vienīgi tajā gadījumā, ja consiglori izrādītos nodevējs. Tās dienas rītā Dons Korleone sīki izstāstīja, kas darāms ar abiem puišiem, kuri bija piekāvuši Amerigo Bonaseras meitu. Bet šos norādījumus viņš deva tikai Heigenam vienam, bez lieciniekiem. Vēlāk Heigens — arī slepenībā un bez liecinie­kiem — lietu nodeva Klemencas ziņā. Klemenca savukārt uzdeva Polijam Gato gādāt par rīkojuma izpildi. Polija pienā­kums tagad bija atrast vajadzīgos vīrus un izdarīt visu līdz galam. Polijs Gato un viņa vīri nezināja, kāpēc veicams tieši šāds uzdevums un kurš sākotnēji devis pavēli. Tikai tad, ja katrs ķēdes loceklis izrādītos nodevējs, izmeklēšana varētu nonākt līdz Donam, un, lai gan tas nekad nebija noticis, šāda iespēja vienmēr pastāvēja. Tādēļ šai iespējai bija zināms arī drošs pretlīdzeklis. Vajadzēja pazust tikai vienam ķēdes loceklim.

Consigliori amats nozīmēja tieši to, ko pats vārds. Tas bija Dona padomdevējs, Dona labā roka, viņa otras smadzenes. Consigliori bija arī Dona tuvākais biedrs un draugs. Atbildī­gos braucienos tieši viņš vadīja Dona mašīnu, sēdēs un apspriedēs sagādāja un pienesa Donam atspirdzinājumus, kafiju, sviestmaizes, cigārus. Consigliori zināja visu vai gan­drīz visu, ko zināja Dons, pazina katru varas aparāta skrūvīti. Viņš bija vienīgais cilvēks pasaulē, kurš spētu sagraut Dona valstību. Bet neviena no Amerikā dzīvojošajām spēcīgajām sicīliešu ģimenēm savas dzimtas vēsturē neatcerējās gadījumu, kad consigliori būtu nodevis savu Donu. Tādai rīcībai nebija nākotnes. Un ikviens consiglori zināja—ja viņš saglabās uzticību, viņu gaida bagātība, vara un cieņa. Ja gadīsies nelaime, viņa sieva un bērni tiks nodrošināti un aprūpēti tieši tāpat kā tad, ja viņš būtu dzīvs vai atrastos brīvībā. Ja saglabās uzticību.

Dažos gadījumos viņam vajadzēja veikt sava Dona uzdevu­mus samērā atklāti, tomēr neiesaistot šefu. Šobrīd Heigens lidoja uz Kaliforniju tieši tādā uzdevumā. Toms apzinājās, ka viņa consigliori karjera lielā mērā atkarīga tieši no šīs misijas panākumiem vai neveiksmes. Vērtējot no Ģimenes biznesa viedokļa, tam nebija lielas nozīmes, vai Džonijs Fontāne dabūs savu ilgoto lomu kara filmā vai ne. Daudz svarīgāka bija tikšanās ar Verdžilu Soloco, ko Heigens bija nolicis nākamajā piektdienā. Taču Heigens zināja, ka Donam abi šie darījumi ir vienlīdz svarīgi, un ikvienam labam consigliori šāds apstāklis ir noteicošais.

Heigens jutās satraukts, un lidojums viņu darīja vēl nervo­zāku. Vēlēdamies nomierināties, viņš palūdza stjuartei glāzi martīni. Dons un Džonijs viņam bija īsumā pastāstījuši, kas par vīru ir šis kinorežisors Džeks Volcs. Spriežot pēc visa, ko teicis Džonijs, Heigens saprata, ka nekad nespēs Volcu pierunāt. Taču vienlaikus viņam nebija ne mazāko šaubu, ka Dons izpildīs Džonijam doto solījumu. Pašam Heigenam vajadzēja tikai nodibināt sakarus un risināt sarunas.

Atlaidies sēdeklī, Heigens vēlreiz domās pārcilāja visu dienā gūto informāciju. Džeks Volcs bija viens no trim galvenajiem kinoproducentiem Holivudā, un viņam piederēja pašam sava studija, kurā tika slēgti līgumi ar daudziem desmitiem kinozvaigžņu. Viņš bija loceklis Savienoto Valstu prezidenta Konsultatīvās padomes militārās informācijas daļā, kinematogrāfijas sekcijā, kas nozīmēja gluži vienkārši to, ka viņš piedalās propagandas filmu veidošanā. Šis vīrs bija ēdis pusdienas Baltajā namā. Pie sevis Holivudā viņš bija uzņēmis Dž. Edgaru Hūveru. Tiesa, tas viss skanēja iespaidīgi, bet tā lielākoties bija āriene. Šie sakari balstījās uz tīri oficiālām attiecībām. Personiskās politiskās ietekmes Volcam nebija — galvenokārt viņa galēji reakcionāro uzskatu dēļ un daļēji arī lieluma mānijas dēļ — Volcs alka neierobežotas varas, nedomādams par to, ka tādējādi pulcina ap sevi veselu pretinieku armiju.

Heigens nopūtās. Volcam piekļūt šķita neiespējami. Viņš atvēra portfeli un mēģināja uzsākt kādu darbu ar dokumen­tiem, tomēr jutās pārāk noguris. Pasūtījis vēl vienu martīni, viņš iegrima pārdomās par savu dzīvi. Heigenam nebija par ko žēloties, viņš sevi patiesi uzskatīja par veiksmes lutekli. Pirms desmit gadiem izvēlētais ceļš bija izrādījies īstais un pareizais—neatkarīgi no cēloņiem, kuri diktēja šo izvēli. Heigenam dzīvē veicās, viņš jutās tik laimīgs, cik saprātīgs pieaudzis cilvēks to var vēlēties, un dzīve viņam šķita interesanta.

Toms Heigens bija trīsdesmit piecus gadus vecs, slaids gara auguma vīrietis, pēc izskata pavisam ikdienišķs. Viņa specialitāte bija jurisprudence, un pēc eksāmena nokārtošanas viņš trīs gadus bija praktizējies šai jomā, taču pašlaik Korleones Ģimenes biznesā ar tieslietām nenodarbojās.

Vienpadsmit gadu vecumā Toms bija sadraudzējies ar Saniju Korleoni, kam tolaik arī bija vienpadsmit gadu. Apmē­ram tajā laikā Heigena māte zaudēja redzi un nomira. Heigena tēvs, kurš vienmēr bija mīlējis stiprāku malku, kļuva neglāb­jams dzērājs. Savā laikā strādādams par galdnieku, viņš bija veicis savu darbu centīgi un godīgi, bet dzeršana izputināja viņa ģimeni un beidzot pašu iedzina kapā. Toms Heigens palika apaļš bārenis. Viņš klaiņoja pa ielām un pārgulēja kāpņu telpās. Toma jaunāko māsu ievietoja bāreņu namā, bet par divpadsmit gadus veciem zēniem, kuri allaž ir tik nepatei­cīgi un bēg projām no patversmēm, sociālās nodrošināšanas komitejas divdesmitajos gados gādību neuzņēmās. Turklāt Heigenam bija kāda acu kaite. Kaimiņi sačukstējās, ka to viņš esot dabūjis vai pārmantojis no mātes, tādēļ tā varot pielipt arī citiem. Visi no zēna izvairījās. Un tad Sanijs Korleone, valdonīgs, bet labsirdīgs vienpadsmit gadus vecs zēns, at­veda draugu pie sevis mājās un pieprasīja, lai viņu patur. Tomam Heigenam iedeva šķīvi kūpošu spageti ar biezu un sātīgu tomātu mērci — šī ēdiena garšu viņš nekad vairs neaizmirsa — un apguldīja zēnu uz metāla saliekamās gultas.

Šis jautājums vairs netika pārrunāts, pat ne pieminēts — Dons Korleone gluži vienkārši paturēja zēnu pie sevis, it kā tas būtu pats par sevi saprotams. Dons pats aizveda zēnu pie ārsta, kas izdziedināja viņa acu kaiti. Dons iekārtoja zēnu koledžā un vēlāk sūtīja viņu studēt tieslietas. Visā šajā laikā Dons izturējās drīzāk kā aizbildnis, nevis kā tēvs. Maigas jūtas viņš neizrādīja, tomēr, lai cik dīvaini tas liktos, pret Heigenu izturējās laipnāk nekā pret saviem dēliem. Dons nekad necentās uzspiest viņam savu tēva gribu. Arī studēt tieslietas pēc koledžas beigšanas Toms devās pats pēc savas vēlēšanās. Viņš bija reiz dzirdējis Donu Korleoni sakām: «Advokāts ar portfeli var tikt pie krietni lielākas naudas nekā simt vīri ar pistolēm.» Tai pašā laikā Sanijs un Fredijs tēvam par lielu nepatiku jau pēc vidusskolas beigšanas neatlajdīgi vēlējās iesaistīties Ģimenes biznesā. Vienīgi Maikls devās tālāk uz koledžu un pēc notikumiem Pērlhārborā brīvprātīgi iestājās f lotē.

Kad Heigens bija nokārtojis advokatūras gala eksāmenu, viņš apprecējās un uzsāka pats savu ģimenes dzīvi. Jaunā sieva bija itāliete no Ņūdžersijas, turklāt beigusi koledžu — tas tolaik bija retums. Pēc kāzām, kuras, protams, nosvinēja Dona Korleones namā, Dons piedāvāja savu palīdzību un atbalstu jebkuros Heigena nākotnes plānos. Viņš varēja piegā­dāt audžudēlam klientus, apgādāt viņa kantori ar visu nepie­ciešamo, lai Heigens uzsāktu savu jurista karjeru ar jau stabilu stāvokli.

Toms Heigens nolieca galvu un sacīja Donam:— Es gribētu strādāt jums.

Dons jutās pārsteigts, tomēr apmierināts.— Tu zini, kas es esmu?— viņš vaicāja.

Heigens pamāja ar galvu. Dona varenības pakāpi viņš gan īsti nezināja, vismaz tobrīd vēl ne. To viņš pilnībā neuzzināja arī turpmākajos desmit gados, pirms kļuva par consigliori vietas izpildītāju, aizvietodams saslimušo Dženko Abandando. Bet toreiz viņš pamāja ar galvu un ieskatījās Donam acīs.— Es gribētu strādāt jums tāpat kā jūsu dēli,— Heigens teica, ielikdams šajos vārdos savu pilnīgo uzticību Donam kā tēvam. Jau tajā laikā Dons izcēlās ar īpašu spēju saprast cilvēkus. Pēc šiem vārdiem viņš cieši un ātri apskāva Heigenu—tā bija pirmā tēvišķa maiguma izpausme, kopš Toms bija ienācis viņa mājā,— un turpmāk izturējās pret viņu kā pret savu īsto dēlu, lai gan palaikam mēdza atkārtot: «Tom, nekad neaizmirsti savus vecākus!» Izklausījās gluži tā, it kā Dons vienlaikus to atgādinātu pats sev.

Heigens nemaz nebūtu varējis viņus aizmirst. Viņa māti, garīgi atpalikušu un nevīžīgu sievieti, tiktāl bija nomocījusi mazasinība, ka viņa nespēja nedz lolot maigas jūtas pret saviem bērniem, nedz arī tās notēlot. Savu tēvu Heigens bija ienīdis. Mātes aklums neilgi pirms viņas nāves bija līdz šausmām satriecis Heigenu, un pats savu acu kaiti zēns pēc tam bija uztvēris kā likteņa zīmi. Viņš bija pārliecināts, ka kļūs akls. Pēc tēva nāves vienpadsmit gadus vecā Toma Heigena prāts bija kaut kā dīvaini aptumšojies. Zēns bija klejojis pa ielām kā dzīvnieks, kas gaida nāvi, līdz liktenīgajā dienā Sanijs bija atradis viņu guļam kādā patrepē un aizvedis viņu pie sevis uz mājām. Viss, kas notika pēc tam, bija neticams brīnums. Tomēr gadiem ilgi Heigens tika mocījies murgos, sapnī redzēdams sevi pieaugušu un aklu, redzēdams, kā viņš iet pa ielu, klaudzinādams ar baltu spieķi sev priekšā, un kā aiz muguras ubagodami nāk viņa aklie bērni, tāpat klaudzinā­dami ar maziem, baltiem spieķīšiem. Reizēm, pamostoties no rīta, viņš līdz ar pirmajiem apziņas mirkļiem redzēja acu priekšā Dona Korleones seju, un viņu pārņēma drošības sajūta.

Tomēr Dons uzstāja, lai papildus saviem pienākumiem Ģimenes darījumos Toms trīs gadus strādātu jurista darbu. Šī darbība vēlāk izrādījās izcili noderīga, turklāt Heigenam zuda jebkādas šaubas par savu lēmumu strādāt Donam Korleonem. Divus gadus viņš apguva pieredzi pirmklasīgā advokātu firmā, kura specializējās krimināllietās un kurā Donam bija zināma ietekme. Drīz kļuva skaidrs, ka Heigenam ir ķēriens šajā advokatūras novirzienā. Darbs viņam veicās, un vēlāk, kad Heigens sāka strādāt tikai Ģimenes dienestā, sešu gadu laikā Dons Korleone nevarēja viņam ne reizes pārmest.

Kad Tomu nozīmēja par consigliori vietas izpildītāju, citas spēcīgās sicīliešu₍ ģimenes sāka nicīgi dēvēt Korleones Ģi­meni par «īru varzu». Heigenu tas uzjautrināja, bet vienlaikus viņam kļuva skaidrs, ka kļūt par Dona pēcteci — Ģimenes biznesa galvu — viņš nekad nevarēs. Taču Heigens bija apmierināts. Tik augstu viņš nemaz netēmēja. Šāda godkārība nozīmētu necieņu pret savu labdari un tā īsto ģimeni.

Kad lidmašīna nolaidās Losandželosā, bija vēl tumšs. Heigens iekārtojās savā viesnīcas numurā, noskalojās zem dušas, noskuvās un sāka vērot, kā pār pilsētu aust rīts. Viņš pasūtīja, lai brokastis un laikrakstus uznes istabā, un atlaidās atpūsties līdz desmitiem no rīta, kad bija nolikta tikšanās ar Džeku Volcu. Tikšanos norunāt izdevās neticami viegli.

Iepriekšējā dienā Heigens bija piezvanījis ietekmīgākajam kino arodbiedrības vīram, ko sauca Bilijs Gofs. Rīkodamies saskaņā ar Dona Korleones norādījumiem, Heigens lika Go­tam nākamajā dienā iekārtot tikšanos ar Džeku Volcu, turklāt vajadzēja likt Volcam nojaust, ka neapmierinošu sarunas rezultātu gadījumā kinostudijā sāksies streiks. Stundu vēlāk Gofs piezvanīja Heigenam un paziņoja, ka tikšanās nozīmēta desmitos no rīta. Volcs bija sapratis mājienu par iespējamo streiku, taču, pēc Gofa vārdiem, nebija pievērsis tam sevišķu uzmanību. Gofs vēl piebilda: «Ja tiešām noies tik tālu, man pašam būs jārunā ar Donu.»

«Ja noies tik tālu, viņš runās ar tevi,» teica Heigens. Viņš nebrīnījās par Gofa atsaucību uz Dona vajadzībām. Pēc formālās uzbūves Ģimenes impērija nesniedzās ārpus Ņujor­kas robežām, taču pirmos pamatus savai varenībai Dons Korleone bija nostiprinājis, atbalstīdams strādnieku kustības vadoņus. Daudzi no viņiem vēl bija Donam pateicību parādā.

Turpretī tas, ka tikšanās nolikta pulksten desmitos no rīta, neko labu nevēstīja. Tas nozīmēja, ka režisoram šis būs pirmais no visiem dienā paredzētajiem darījumiem un ka Volcs nedomā aicināt Heigenu pusdienās. Tātad šis vīrs viņu augstu nevērtē. Acīmredzot Gofs savus draudus izteicis pārāk maigi, droši vien tāpēc, ka Volcs viņam labi maksā. Turklāt tas, ka Dons savos darījumos arvien cītīgi turējās ēnā, reizēm kaitēja Ģimenes sekmēm, jo Dona vārds tālākstāvošām aprin­dām gluži vienkārši neko neizteica.

Heigena prātojumi izrādījās pareizi. Volcs vispirms lika viņam gaidīt pusstundu ilgāk par norunāto laiku. Tas Heigenu sevišķi neuztrauca. Uzgaidāmā telpa bija ļoti ērta un tīkama. Uz tumši violeta dīvāna iepretī Heigenam sēdēja skaistākais bērns, kādu Heigens jebkad bija redzējis. Viņai nevarēja būt vairāk par vienpadsmit vai divpadsmit gadiem. Meitenes apģērbs likās ļoti dārgs, bet atturīgi vienkāršs kā pieaugušai sievietei. Viņai bija neparasti zeltaini mati, lielas, jūraszilas acis un aveņsārtas lūpas. Līdzās sēdēja meitenes pavadone, acīmredzot māte, kura raudzījās Heigena ar tādu nicīgu augstprātību, ka viņam radās vēlēšanās tai gāzt. Eņģelis un čūsku vecene, nodomāja Heigens, izturēdams mātes naidīgi auksto skatienu.

Beidzot ienāca izsmalcināti ģērbusies korpulenta pusmūža dāma un aicināja Heigenu sev līdzi uz kinorežisora kabinetu. Viņi izgāja cauri veselai virknei biroja telpu, un Heigenu pārsteidza to krāšņums. Arī cilvēki, kas tur strādāja, bija neparasti skaisti. Heigens pasmīnēja sevī. Viņš zināja, ka tie visi ir naivi iznireļi, kas cenšas iekļūt kino aprindās kaut vai caur necilu kantora darbu, un vairums no viņiem tā arī strādās šo darbu līdz pat mūža beigām vai arī samierināsies ar neveiksmīgo likteni un atgriezīsies savās dzimtajās pilsētiņās.

Džeks Volcs bija gara auguma spēcīgi noaudzis vīrietis ar krietnu vēderiņu, ko veiksmīgi slēpa teicami piegrieztais uzvalks. Heigens zināja šī vīra biogrāfiju. Desmit gadu vecumā Volcs bija skraidījis pa īstsaidas ielām ar stumjamiem ratiņiem un valstīja tukšās alus mucas. Divdesmit gadu vecumā viņš palīdzēja tēvam uzraudzīt strādniekus. Trīsdesmit gadu vecumā Volcs aizbrauca no Ņujorkas un devās uz rietumiem, kur ieguldīja līdzekļus plašu atskaņošanas automātos un izmēģināja pirmos soļus filmu veidošanā. Četrdesmit astoņu gadu vecumā viņš jau bija varenākais kinematogrāfijas mag­nāts Holivudā, taču tikpat rupjš un primitīvs kā agrāk. Allaž pēc mīlas dēkām alkdams, viņš kā izsalcis vilks cirta zobus uz visām pusēm topošo kinozvaigžņu barā. Piecdesmit gadu vecumā iestājās pārmaiņa. Volcs pie speciālista apguva labas runas manieres, no kāda angļu kambarsulaiņa iemācījās ele­ganti ģērbties un no kāda angļu virssulaiņa — prasmi uzmes­ties sabiedrībā. Pēc pirmās sievas nāves viņš apprecēta pasaulslavenu un skaistu kinoaktrisi, kurai vairs nepatika filmēties. Tagad, sešdesmit gadu vecumā, viņš kolekcionēja vecmeistaru gleznas, darbojās Prezidenta Konsultatīvajā padomē un turklāt bija savā vārdā nodibinājis daudzmiljonu fondu ar mērķi sekmēt filmu ražošanu. Volca meita bija apprecējusi angļu lordu, dēls — itāliešu princesi.

Volca pēdējā kaislība, kā avīžu slejās cītīgi ziņoja visi Amerikas kinoreportieri, bija personīgais hipodroms, kam pēdējā gada laikā viņš bija izdevis desmit miljonus dolāru. Sensāciju avīzēs radīja paziņojums, ka Volcs par neticamu cenu — sešsimt tūkstošiem dolāru — nopircis slaveno angļu ātrrikšotāju Hartumu un pēc tam paziņojis, ka nepārspētais skrējējs sacīkstēs vairs nepiedalīsies, tikai dzīvos Volca staļļos, lai kalpotu sugas uzlabošanai.

Volcs saņēma Heigenu ar galantu uzmanību, un vienmē­rīgi iedegušajā, rūpīgi skūtajā sejā parādījās grimase, kam vajadzēja nozīmēt smaidu. Par spīti nežēlotajiem izdevumiem, par spīti visprasmīgāko speciālistu pūlēm, vecums tomēr bija darījis savu, un izvagotā seja nespēja noslēpt gadus. Taču Volca kustības pauda neticamu vitalitāti un, tieši tāpat kā Donam Korleonem, arī viņam piemita tāda cilvēka izskats, kurš savā pasaulē ir pilnīgs noteicējs.

Heigens izklāstīja savu vajadzību bez aplinkiem. Viņš paskaidroja, ka ir kāda Džonija Fontānes drauga pilnvarotais un ka šis draugs ir ļoti spēcīgs vīrs, kurš piesola misteram Volcam savu pateicību un mūžīgu draudzību, ja misters Volcs būtu ar mieru izdarīt viņam nelielu pakalpojumu. Šis nelielais pakalpojums būtu loma Džonijam Fontānem jaunajā kara filmā, kuras uzņemšanu paredzēts sākt nākamajā nedēļā.

Izvagotā seja vērās pretī ar laipnu vienaldzību.— Un kādu pakalpojumu jūsu draugs var izdarīt man?— Volcs jautāja ar vieglu augstprātības pieskaņu balsī.

Heigens izlikās to nemanām. Viņš paskaidroja:— Jums studijā briest nemiers, sagaidāmas grūtības ar strādniekiem. Mans draugs to var novērst, turklāt ar simtprocentīgu garan­tiju. Jums ir izcils kinoaktieris, kas studijai ienes milzu naudu, bet viņš nupat meties no marihuānas uz heroīnu. Mans draugs var garantēt, ka šis aktieris heroīnu vairs nedabūs. Un, ja gadu gaitā vēl atgadās šis vai tas, jums pietiks ar vienu telefona zvanu, lai atrisinātu visas problēmas.

Džeks Volcs noklausījās teikto, izturēdamies tā, it kā dzirdētu bērna lielīšanos. Tad viņš skarbi noskaldīja, tīši runādams paceltā balsī:— Gribat mani iebiedēt?

— Ne mazākā mērā,— Heigens mierīgi atbildēja.— Esmu ieradies vienīgi tādēļ, lai lūgtu pakalpojumu savam draugam. Gribēju jums paskaidrot, ka jūs ar to neko nezaudēsiet.

Kā uz burvja mājienu Volca seja pārvērtās dusmu grimasē. Mute sašķiebās, ogļmelnās uzacis savilkās biezā vienlaidu līnijā virs zibošajām acīm. Viņš saliecās pār rakstāmgaldu uz Heigena pusi.— Nu labi, tu glumais smerdeli, klausies manu atbildi tev un tavam bosam, lai kas viņš būtu! Džonijs Fontāne to lomu nedabūs nekad un neparko. Es uzspļauju visiem mafijas barvežiem!—Viņš atliecās atpakaļ.— Un vēl kāds padoms tev, vecīt. Ceru, ka esi dzirdējis Edgara Hūvera vārdu.— Volca sejā parādījās izsmējīga izteiksme.— Viņš man ir tuvs draugs. Ja es viņam paziņošu, ka man uzstāda noteikumus, jūs tur vairs kauliņus nesalasīsiet!

Heigens pacietīgi ļāva viņam runāt, pie sevis domādams, ka no cilvēka ar Volca stāvokli gan varēja gaidīt vairāk prāta. Kā vispār cilvēks, kas spēj tik muļķīgi uzvesties, varējis pacelties līdz vadošam postenim sabiedrība, kas vērta simtiem miljonu dolāru? Te bija nopietns iemesls pārdomām, jo Dons meklēja jaunus darba laukus, kur ieguldīt naudu. Ja kinorūpniecības vadošajās aprindās valda tāds trulums, tā varētu būt īstā joma Dona nolūkiem. Paši lamuvārdi Heigenu nepavisam neuztrauca. Sarunu mākslu viņš bija apguvis no sava Dona. «Nekad neiekarsti dusmās,» Dons bija mācījis. «Nekad nedraudi. Ar cilvēkiem jāapspriežas saprātīgi.» Itāliešu vārds rajunah bija daudz skanīgāks. Šī māksla prasīja ignorēt visus apvainojumus, visus draudus, laist visu pār galvu. Heigens bija redzējis, kā Dons astoņas stundas nosēž pie sarunu galda, norīdams visus apvainojumus un cenzdamies pārliecināt kādu lieluma mānijas apsēstu vīru. Pēc šīm astoņām stundām Dons Korleone bezpalīdzīgi noplātīja rokas un sacīja pārējiem vīriem pie galda: «Nē, ar šo vīru prātīgi runāt nav iespējams.» Pēc šiem vārdiem viņš piecēlās un izgāja no istabas. Stūrgalvī­gais sarunu biedrs bailēs nobālēja. Donam sūtīja pakaļ un lūdza viņu atgriezties istabā. Vienošanos panāca, bet divus mēnešus vēlāk stūrgalvīgais vīrs tika nošauts savā iecienītajā frizētavā.

Un tā Heigens uzsāka vēlreiz, runādams visikdienišķākajā tonī.— Paskatieties uz manu vizītkarti!— viņš teica.— Es esmu jurists. Vai es ietu uzprasīties pēc nepatikšanām? Vai es esmu izteicis kaut vienu draudu? Gribu tikai paskaidrot, ka esmu gatavs pieņemt jebkādus jūsu noteikumus, lai dabūtu Džonijam Fontānem šo lomu. Manuprāt, esmu jau piedāvājis ļoti daudz par tādu niecīgu pakalpojumu. Turklāt tādu pakalpo­jumu, kurš, cik saprotu, būtu arī jūsu interesēs. Džonijs saka, jūs atzīstot, ka viņš būtu ideāli piemērots šai lomai. Un jāpiebilst, ka pretējā gadījumā šāds pakalpojums no jums nemaz netiktu lūgts. Ja jums ir bažas par savu ieguldījumu, mans klients ņem savā ziņā filmas finansiālo pusi. Bet, lūdzu, ļaujiet man paskaidrot visu līdz galam. Mēs saprotam, ka jūsu «nē» ir «nē». Neviens jūs nevar piespiest un nemēģina to darīt. Varu piebilst, ka mēs zinām par jūsu draudzību ar misteru Hūveru, un mans boss šādu apstākli prot novērtēt. Viņš šādas attiecības vērtē augstu.

Volcs klausījās, spēlēdamies ar lielu, sarkanā putna spalvā izveidotu pildspalvu. Kad Heigens pieminēja naudu, viņš saausījās un pārtrauca spēlēties. Augstprātīgi tēvišķā tonī viņš teica:— Filmu vērtē uz pieciem miljoniem.

Heigens klusi iesvilpās, pauzdams apbrīnu, tad nevērīgi noteica:— Manam bosam ir daudz draugu, kas viņu atbalsta.

Pirmoreiz visas sarunas laikā Volcs sāka ieklausīties nopietni. Viņš uzmanīgāk ieskatījās Heigena vizītkartē. — Nekad neesmu par tevi dzirdējis,— viņš teica.— Es zinu gandrīz visus Ņujorkas lielākos advokātus, bet kas tu tāds esi, velns lai parauj?

— Es darbojos kādā no cienījamām korporatīvam praksēm,— Heigens sausi atbildēja.— Manā pārziņā ir šī viena darījumu sfēra.— Viņš piecēlās.— Es jūs ilgāk neaizkavēšu.

Volcs paspieda viņa sniegto roku. Heigens devas uz durvīm, tad vēlreiz pagriezās pret Volcu.— Cik zinu, jums jāstrādā ar ļaudīm, kas cenšas izlikties nozīmīgāki, nekā ir īstenībā. Man ir tieši otrādi. Jūs varat noskaidrot visu par mani ar mūsu kopīgā drauga starpniecību. Ja gadījumā pārdomājliet, piezvaniet man uz viesnīcu.— Pēc īsas pauzes viņš turpināja:— Jums tie varbūt liksies zaimi, bet mans klients var palīdzēt jums tādās lietās, kas ir pat ārpus mistera Hūvera iespēju robežām.— Viņš ievēroja, ka kinorežisora acis savel­kas šaurāk. Beidzot Volcs sāka kaut ko saprast.

— Starp citu, man ļoti patīk jūsu filmas,— Heigens sacīja iespējami glaimīgā balsī.— Ceru, ka spēsiet noturēties līmenī. Mūsu valstij tas ir vajadzīgs.

Vēlu pēcpusdienā Heigenam piezvanīja Volca sekretāre un paziņoja, ka pēc stundas pie viesnīcas piebraukšot mašīna un aizvedīšot viņu pie Volca uz vakariņām režisora ārpilsētas mājā. Viņa paskaidroja, ka brauciens ilgšot apmēram trīs stundas, bet mašīnā būšot bārs un uzkodas. Heigens zināja, ka Volcs pats dodas turp savā personiskajā lidmašīnā, un nesa­prata, kāpēc nav uzaicināts lidot kopā ar viņu. Laipnā balss piebilda:—Misters Volcs ieteica jums paņemt līdzi nepiecie­šamo naktsguļai. No rīta viņš jūs aizvedīs uz lidostu.

— Labi,— atbildēja Heigens un atkal nesaprata, no kurie­nes Volcam zināms, ka viņš ar rīta lidmašīnu dodas uz Ņujorku. Viņš brīdi kavējās pārdomās. Visticamākais, Volcs palaidis viņam pa pēdām privātdetektīvus, lai iegūtu visu iespējamo informāciju. Tādā gadījumā Volcs, protams, zina, ka Heigens pārstāv Donu, un tas nozīmē, ka viņš zina arī šo to par Donu pašu, bet tas savukārt nozīmē, ,ka tagad viņš ir sagatavojies runāt nopietni. Varbūt vēl kaut kas izdodas, Heigens nodo­māja. Un varbūt Volcs galu galā ir attapīgāks, nekā izskatījās šorīt.

Džeka Volca māja atgādināja uzņemšanai sagatavotu kinolaukumu. Plantāciju tipa savrupmāju ietvēra plaši dārzi, ko savukārt apjoza plats, melns jājamais ceļš, staļļi un ganības zirgiem. Dzīvžogi, puķu dobes un zālieni bija apkopti tik rūpīgi kā kinozvaigznes nagi pēc manikīra.

Volcs sagaidīja Heigenu, stāvēdams slēgtas stikla lodžijas durvīs. Oficiālo uzvalku viņš bija nomainījis pret zilu zīda kreklu ar vaļēju apkakli un sinepju krāsas biksēm un kājās uzvilcis mīkstas ādas sandales. Viņš pasniedza Heigenam palielu martīni glāzi un otru no sagatavotās paplātes paņēma sev. Volcs šķita krietni draudzīgāk noskaņots nekā no rīta. Viņš aplika roku Heigenam ap pleciem un teica:— Līdz maltītei vēl ir brīdis laika, iesim apskatīt manus zirgus!

Ceļā uz staļļiem viņš sacīja:— Es noskaidroju, kas jūs esat, Tom; jums vajadzēja tūlīt man pateikt, ka jūsu boss ir Korleone. Sākumā noturēju jūs par kādu trešās šķiras censoni, ko Džonijs nolīdzis, lai mani iebiedētu. Un tam es nepadodos. Ienaidnie­kus es, protams, negribu iemantot, tur neredzu jēgas. Bet tagad izklaidēsimies. Par lietu varam runāt pēc vakariņām.

Pārsteidzošā kārtā Volcs izrādījās patiesi uzmanīgs nama­tēvs. Viņš stāstīja par savām metodēm, par jauninājumiem, ar kuriem cerēja izveidot savus staļļus par labākajiem visā Amerikā. Staļļi bija ugunsdroši, atbilstoši visstingrākajām sanitārajām prasībām, un tos apsargāja īpaša privātdetektīvu drošības nodaļa. Beidzot Volcs aizveda Heigenu uz stalli, kam pie ārsienas bija piestiprināta bronzas plāksnīte ar uzrakstu «Hartums».

Pat Heigens, nebūdams speciālists, domās atzina, ka šis zirgs ir īsts skaistulis. Hartums bija viscaur piķa melns, ja neņem vērā balto rombveida laukumu uz lielās pieres. Pelēkbrūnās acis mirdzēja kā zelta āboli, melnā, stingrā āda vizēja kā zīds. Bērnišķīgā lepnumā Volcs sacīja:—Slavenākais rikšo­tājs pasaulē. Es viņu nopirku pērn Anglijā par sešsimt tūkstošiem dolāru. Varu derēt, ka neviens Krievijas cars nav pircis zirgu par tādu cenu. Bet es viņu vairs nelaidīšu uz sacīkstēm, viņš man kalpos selekcijai. Man būs izcilākie zirgi, kādi šai zeme jebkad redzēti.— Viņš noglāstīja zirga krēpes un klusi uzsauca:— Hartum, Hartum!— Balsī skanēja neviltota mīlestība, un zirgs atsaucās. Volcs sacīja Heigenam:— Ziniet,, es esmu labs jātnieks. Pirmo reizi mēģināju jāt piecdesmit gadu vecumā.— Viņš pasmējās.— Kas zina, varbūt manās dzīslās rit kāda krievu kazaka asinis, kuru reiz iekārdinājusi kāda no manām vecmāmiņām.— Viņš pakutināja zirga vēderu un ar patiesu apbrīnu teica:— Re, kas viņam par metamo! Ja man tāds būtu!

Viņi devās uz māju, lai sēstos pie galda. Ēdienu pasniedza trīs apkalpotāji, kurus izrīkoja virssulainis; galdauts bija caurausts zeltītiem diegiem, un galdu rotāja sudraba piede­rumi, taču Heigens konstatēja, ka ēdieni ir diezgan viduvēji. Volcs acīmredzot dzīvoja viens un, pēc visa spriežot, ēdie­nam nepiegrieza sevišķu vērību. Heigens pagaidīja, līdz abi bija aizkūpinājuši lielus Havanas cigārus, tad jautāja Volcam: — Vai Džonijs dabūs to lomu vai ne?

— Nē,— atbildēja Volcs.— Es viņu nevaru paņemt tai filmā, pat ja gribētu. Visi kontrakti ar lomu izpildītājiem ir jau parakstīti, un jaunnedēļ mēs ieslēdzam kameras. Es tur neko vairs nevaru grozīt.

Heigens nepacietīgi iebilda:—Mister Volc, ar tāda ranga vīru kā jūs ir ļoti izdevīgi kārtot darījumus tieši tāpēc, ka šādam argumentam nav pamata. Jūs varat izdarīt visu, ko vien gribat.— Viņš izpūta dūmu mākoni.— Varbūt jūs neticat, ka mans klients spēj pildīt solīto?

Voles sausi atteica:—Ticu, ka man gaidāmas grūtības ar strādniekiem. Gofs lika to manīt. Tas kretīns runāja ar mani tā, it kā es nebūtu viņam katru gadu pa kluso grūdis simt tūkstošus. Un es ticu arī, ka jūs varat izolēt to manu aktieri no heroīna. Bet tas man nerūp, un savas filmas es varu finansēt pats. Tāpēc ka es ienīstu to pretekli Fontāni. Sakiet savam bosam, ka šo pakalpojumu es viņam nevaru izdarīt, bet lai viņš griežas pie manis citreiz — ar jebko citu. Ar jebko.

Kāda velna pēc tad tu, glumais idiot, mani uz šejieni atvedi, nodomāja Heigens. Tev noteikti kaut kas ir aiz ādas. Viņš auksti atbildēja:—Domāju, ka jūs īsti nenovērtējat stāvokli. Misters Korleone ir Džonija krusttēvs. Tas nozīmē ļoti ciešu, ļoti svētu reliģisku saiti.— Volcs paklanījās par zīmi, ka prot to novērtēt. Heigens turpināja:— Itālieši mēdz jokot, ka šai grūtajā dzīvē cilvēkam vajadzīgi divi tēvi, kas par viņu rūpētos. Tāpēc itāliešiem ir krusttēvi. Kopš Džonija īstais tēvs miris, misters Korleone jūt vēl lielāku atbildību. Un citreiz misters Korleone pie jums negriezīsies. Šai ziņā viņš ir ļoti jūtīgs un nekad nelūdz otru pakalpojumu, ja pirmais ir atteikts.Volcs paraustīja plecus.— Man ļoti žēl. Atbilde tomēr ir «nē». Bet, kamēr jūs esat šeit, cik man maksātu tā streika novēršana? Skaidrā naudā. Uz vietas.

Šis jautājums noskaidroja vienu no Heigena mīklām — kā­dēļ Volcs veltī viņam tik daudz laika, ja jau izlēmis Džonijam lomu nedot. Un šajā tikšanās reizē nekas nemainīsies. Volcs jutās drošs. Dona Korleones spēks viņu nebiedēja. Un, pro­tams, ar saviem politiskajiem sakariem, ar savu pazīšanos ar

FIB šefu, ar savu milzīgo bagātību un neierobežoto varu kinorūpniecībā Volcam nebija pamata bīties no Dona Korleones. Jebkuram saprātīgam cilvēkam, arī Heigenam, vajadzēja saprast, ka Volcs ir pareizi novērtējis savu stāvokli. Ja viņš bija ar mieru uzņemties streika radītos zaudējumus, Dons Korleone viņam nevarēja piekļūt. Tikai viens apstāklis neiekļāvās šajos secinājumos. Dons Korleone savam krustdēlam bija apsolījis, ka lomu viņš dabūs, un Heigens nezināja gadījumu, kad Dons Korleone būtu lauzis šādu solījumu.

Heigens klusi teica:— Jūs mani tīši pārprotat. Jūs gribat mani padarīt par izspiešanas līdzdalībnieku. Misters Korleone sola nokārtot šī streika nepatikšanas vienīgi kā draudzīgu pakalpojumu — par atbildi jūsu izdarītajam pakalpojumam. Tā būtu draudzīga ietekmju apmaiņa, nekas vairāk. Bet es redzu, ka jūs mani neņemat nopietni. Es personīgi domāju, ka tā ir kļūda.

Volcs, gluži kā gaidījis šādu brīdi, ļāva dusmām vaļu.— Es lieliski sapratu,— viņš atcirta.— Mafijas stils, vai ne? Olīveļļa un laipni vārdi, kad patiesībā aiz visa slēpjas draudi. Tad ļaujiet man atbildēt skaidri un gaiši. Džonijs Fontāne to lomu nekad nedabūs, kaut arī viņš tai ir ideāli piemērots. Tā viņu darītu slavenu. Bet tas nenotiks, jo es ienīstu šo smerdeli un padzīšu viņu no kino. Un es jums pateikšu, kāpēc. Viņš izputināja manu visvērtīgāko protežē. Veselus piecus gadus tā meitene manā vadībā mācījās dziedāt, dejot, spēlēt, es viņas dēļ izdevu simtiem tūkstošu dolāru. Gribēju padarīt viņu par zvaigzni. Teikšu vēl skaidrāk, lai jūs redzētu, ka neesmu akmens gabals,— ne jau tikai dolāri un centi tur bija svarīgi. Tā meitene bija skaista. Saldākais radījums, kādu jebkad esmu baudījis, un man viņas ir piederējušas visās pasaules malās. Tā mācēja izpumpēt sausu. Un tad parādās Džonijs ar savu sudraba rīklīti un uzpūsto šarmu — un viņa aizlaižas prom. Visu palaida vējā un padarīja mani smieklīgu. Cilvēks ar manu stāvokli, mister Heigen, nevar atļauties būt smieklīgs. Un Džonijam par to ir jāmaksā.

Pirmo reizi Volcam izdevās no tiesas pārsteigt Heigenu. Viņš nespēja saprast, kā pieaudzis, nodrošināts cilvēks var ļaut tādiem niekiem ietekmēt savu lēmumu veikala lietās, turklāt vēl tik svarīgā darījumā. Heigena pasaulē, Dona Korleones pasaulē sieviešu fiziskais skaistums un seksuālā pievilcība veikala darīšanās nespēlēja ne mazāko lomu. Tā bija pilnīgi privāta joma, izņemot, protams, laulību vai ģime­nes negodu. Heigens nolēma mēģināt pēdējo reizi.

— Jums neapšaubāmi taisnība, mister Volc,— viņš sacīja. — Bet vai jums nodarītā pārestība ir tik liela? Domāju, ka jūs neesat sapratis, cik svarīgs šis nelielais pakalpojums ir manam klientam. Džonija kristībās Dons Korleone viņu turēja uz savām rokām. Kad nomira Džonija tēvs, misters Korleone uzņēmās tā pienākumus. Daudzi, daudzi cilvēki sauc viņu par Krusttēvu, lai apliecinātu savu cieņu un pateicību par sniegto palīdzību. Misters Korleone nekad nepieviļ savus draugus.

Volcs spēji piecēlās.— Pietiekami ilgi esmu klausījies. Bandīti mani neizrīko, es izrīkoju viņus. Ja es tagad pacelšu klausuli, tu nakti pavadīsi cietumā. Un, ja tas mafijas barvedis mēģinās kādu no saviem netīrajiem trikiem, viņš ātri sapratīs, ka es vis neesmu kaut kāds orķestra vadītājs. Jā, jā, arī par to esmu dzirdējis. Iegaumē, tavs misters Korleone kauliņus nesalasīs. Kaut arī man vajadzētu Izmantot savu ietekmi Baltajā namā.Stulbais, stulbais kretīns, kā viņš, velns lai parauj, spējis tik augstu uzrāpties, domāja Heigens. Prezidenta konsultants, pasaules lielākās kinostudijas galva! Donam noteikti jāpievēr­šas kino pasaulei. Šis nejēga taču saprot tikai to, ko dzird. Zemteksti līdz viņam neaiziet.

— Paldies par maltīti un patīkamo vakaru!—Heigens sacīja.— Vai jūs varētu nogādāt mani uz lidostu? Domāju, ka nepalikšu šeit pa nakti.— Viņš vēsi pasmaidīja.— Misters Korleone ir vīrs, kas sliktas ziņas grib dzirdēt bez kavēšanās.

Stāvēdams savrupmājas apgaismotajā kolonādē un gaidī­dams mašīnu, Heigens redzēja no mājas iznākam divas sievietes, kas iesēdās gatvē stāvošā limuzīnā. Tās bija skaistā, blondā pusaudze un viņas māte, kuras no rīta Heigens bija redzējis Volca kantorī. Taču šobrīd meitenes smalki veidotās lūpas izskatījās kā izsmērēta, bieza, sārta masa un dzelmei līdzīgās zilās acis šķita kā aizplīvurotas. Kāpjot lejup pa lieveņa kāpnēm, viņas slaidās kājas grīļojās kā ievainotam kumeļam. Māte atbalstīja meiteni un, čukstus komandēdama, palīdzēja viņai iekāpt mašīnā. Tad māte pameta īsu, zaglīgu skatienu uz Heigena pusi, un viņš redzēja tās acīs degam uzvarētājas triumfu. Tad arī viņa pazuda mašīnā.

Tad tāpēc es no Losandželosas nelidoju ar lidmašīnu, nodomāja Heigens. Kopā ar režisoru bija lidojusi meitene ar savu māti. Tādējādi Volcam pietika laika pirms pusdie­nām izklaidēties un apstrādāt šo bērnu. Un Džonijs vēlas dzīvot šajā pasaulē? Nu, labu veiksmi viņam un labu veiksmi Volcam!

Polijs Gato necieta sasteigtu darbu, it sevišķi tad, ja vajadzēja izmantot spēku. Viņam patika visu iepriekš kārtīgi izplānot. Un, lai gan šovakar veicamais darbs bija tīrā bērnu spēle, pietiktu kādam kļūdīties, lai stāvoklis kļūtu nopietns.

Tagad, sēdēdams bārā un malkodams alus glāzi, Polijs pavērās apkārt, cenzdamies noskaidrot, kā abiem jaunekļiem veicas ar savām skuķēm. Viņš zināja par šiem zeņķiem visu, ko vajadzēja zināt. Puišus sauca Džerijs Vāgners un Kevins Mūnens. Abi bija apmēram divdesmit gadus veci, izskatīgi, tumšmataini, slaidi un glīti noauguši. Pēc divām nedēļām abiem vajadzēja doties atpakaļ uz koledžu. Abu tēvi bija ietekmīgi politiķi, un šis apstāklis, kā arī studijas koledžā līdz šim bija pasargājuši viņus no dienesta. Pašlaik abi bija pakļauti nosacīti atlaistajam cietumsodam par uzbrukumu Amerigo Bonaseras meitai. Nejēgas smurguļi, nodomāja Polijs. Izlokās no dienesta, pārkāpj nosacījuma režīmu, dzerdami bārā pēc pusnakts, tvarsta staigules. Pienapuikas! Polijam Gato pašam arī bija atlikts iesaukšanas laiks, jo ārsts bija komisijai sagādā­jis izziņu, ka šis pacients, vīrietis, baltais, divdesmit sešus gadus vecs, neprecējies, ir saņēmis elektrisko terapiju garīgu traucējumu dēļ. Tās, protams, bija blēņas, taču Polijs Gato jutās pelnījis savu atbrīvojumu. To bija nokārtojis Klemenca pēc tam, kad Gato sāka aktīvi darboties Ģimenes dienestā.

Klemenca bija arī paziņojis Polijam, ka ar šo darbu jāpasteidzas, pirms puiši dodas atpakaļ uz koledžu. Kāda velna pēc tas jādara tieši Ņujorkā, nesaprata Polijs. Klemenca mūžīgi uzmācās ar īpašiem rīkojumiem, kad būtu varējis gluži vienkārši pateikt, kas darāms. Ja nu tagad tās divas staigules nāk zeņķiem līdzi, atkal viens vakars veltīgi iztērēts.

Viņš dzirdēja, ka viena no meitenēm smiedamās saka:— Ju­cis esi, Džerij, vai? Nebraukšu ar tevi nekādā mašīnā. Negribu jau nokļūt slimnīcā kā tā nabaga skuķe.— Sulīgajā balsī skanēja izaicinošs apmierinājums. Polijam ar to pietika. Viņš iztukšoja alus glāzi un devās ārā ielas tumsā. Lieliski. Bija jau pāri pusnaktij. Gaisma dega vēl tikai vienā bārā. Pārējie veikali bija slēgti. Par policijas iecirkņa mašīnu bija parūpējies Klemenca. Tie uz šo pusi nebrauks, kamēr nesaņems izsau­kumu, un arī tad pārlieku nesteigsies.Polijs atspiedās pret četrdurvju limuzīnu. Aizmugures sēdeklī gaidīja divi vīri, gandrīz neredzami, par spīti pamatī­gajiem augumiem. Polijs sacīja:—Kad nāks ārā, ņemiet ciet.

Viņam aizvien vēl likās, ka darāmais pārāk sasteigts. Klemenca bija policijā dabūjis abu zeņķu fotogrāfiju kopijas un pateicis, kur viņi abi ik vakarus iet dzert un medīt skuķes. Polijs bija sarunājis divus vīrus, kas Korleones Ģimenei kalpoja spēka darbos, un parādījis abus zeņķus viņiem. Viņš bija devis arī sīkākus norādījumus. Nekādu sitienu pa galvu vai pakausi: nedrīkst būt liktenīgu nejaušību. Visādi citādi drīkstēja iet, cik tālu patīk. Polijs viņiem bija izteicis tikai vienu brīdinājumu: «Ja šie zeņķi nogulēs slimnīca mazāk par mēnesi, jūs, vecīši, varēsiet atgriezties pie savām kravas mašīnām.»

Abi masīvie vīri trausās ārā no limuzīna. Viņi bija kādreizē­jie bokseri, kuriem nebija izdevies tikt tālāk par sīka mēroga klubiem. Sanijs Korleone bija tos nomedījis un piesaistījis sev, .,«gādādams viņiem pieklājīgus ienākumus. Pats par sevi saprotams, ka viņi vēlējās apliecināt savu pateicību.

Kad Džerijs Vāgners un Kevins Mūnens iznāca no bara, abi bija krietni iereibuši. Meitenes zobgalības bija krietni aizķērušas viņu puicisko patmīlību. Polijs Gato, atspiedies pret mašīnas spārnu, ķircinoši uzsauca:— Hei, Kazanova, da­būji gan kurvīti!

Abi jaunekļi ar sajūsmu metās viņam virsū. Polijs Gato šķita ideāls objekts savas neapmierinātības izlādēšanai. Neliels, izstīdzējis, turklāt vēl pārgudrelis. Brīdī, kad abi gāzās Polijam virsū, divi vīri no mugurpuses zibenīgi sagrāba un atlauza viņu rokas. Tai pašā mirklī Polijs Gato jau bija uzvilcis sev uz labās dūres speciāli pagatavotu kasteti ar sešpadsmitdaļcollu izciļņiem visapkārt. Viņš labi prata aprēķināt katru savu kustību, jo ne velti trīs reizes nedēļā trenējās sporta zālē. Viņš zvēla Vāgneram tieši pa degunu. Vīrs, kurš turēja Vāgneru, pacēla to uz augšu, atraudams no zemes, un Polijs, krietni atvēzējies, trieca dūri ērti atsegtajā cirksnī. Vāgners saļima, un vīrs viņu palaida vaļā. Tas viss vilkās ne ilgāk par dažām sekundēm.

Tagad abi pievērsās Kevinam Mūnenam, kurš mēģināja kliegt. Aizmugurē stāvošais vīrs bez pūlēm noturēja viņu ar vienu spēcīgo, muskuļoto roku. Ar otru viņš sažņaudza Mūnena kaklu, apslāpēdams jebkādu skaņu.

Polijs Gato ielēca mašīnā un iedarbināja motoru. Abi masīvie vīri rāvās, pataisīdami Mūnenu par kotleti. Viņi to darīja ar satriecošu aukstasinību, it kā viņiem būtu bezgala daudz laika. Sitieni nebija ātri un sasteigti, bet ritmiski un mierīgi, un katra nesteidzīgā kustība nesa sevī visu masīvo augumu svaru. Katrs sitiens beidzās ar neskaidru plaukšķi, pārcērtot ādu.

Uz mirkli Gato saskatīja Mūnena seju. Tā bija pārvērsta līdz nepazīšanai. Tad vīri pameta Mūnenu guļam uz ietves un pievērsās Vāgneram, kurš mēģināja uztrausties kājās un kliegt pēc palīdzības. Kāds iznāca no bāra, un sitējiem nu bija jāpasteidzas. Viņi notrieca Vāgneru uz ceļiem. Viens no vīriem sagrāba un izgrieza viņa roku, tad iespēra pa muguru. Atskanēja sauss krakšķis un tāds Vāgnera sāpju brēciens, ka visā ielā atvērās logi. Tagad vīri darbojās ļoti ātri. Viens ar abām rokām aptvēra Vāgnera galvu, paceldams viņu gaisā. Otrs ietrieca milzīgo dūri atsegtajā mērķī. No bāra bija iznākuši jau vairāki cilvēki, bet neviens nemēģināja iejaukties. Polijs Gato uzsauca:— Pietiek, zūdam!— Abi milzeņi ielēca mašīnā, un Polijs nospieda gāzes pedāli, kāds jau, protams, aprakstīs mašīnas izskatu un atcerēsies numuru, bet tam nebija nekādas nozīmes. Plāksnīte ar numuru bija nozagta kaut kur Kalifornijā, un pa Ņujorku braukāja vismaz simttūkstoš melnu limuzīnu.

Ceturtdienas rītā Toms Heigens devās uz savu advokāta kantori pilsētā. Viņš gribēja pasteigties savest kārtībā visus dokumentus, lai līdz piektdienai, kad būs jātiekas ar Verdžilu Soloco, visos jautājumos valdītu pilnīga skaidrība. Šī tikšanās bija tik svarīga, ka Heigens lūdza Donu veltīt visu vakaru kopīgām pārrunām un nopietni sagatavoties Soloco priekšli­kumu uzklausīšanai. Viņi jau iepriekš zināja, kādu darījumu Ģimenei piedāvās Soloco. Heigens gribēja līdz tam nokārtot visus sīkumus, lai šajā sagatavošanās apspriedē ne par ko lieku nebūtu jādomā.

Kad vēlu otrdienas vakarā Heigens atgriezās no Kalifornijas un pavēstīja Donam par sarunu rezultātiem ar Volcu, Dons nemaz nelikās pārsteigts. Viņš lika Heigenam atstāstīt katru tikšanās sīkumu un riebumā noskurinājās, izdzirdīs par skaisto pusaudzīti un viņas māti. Viņš nomurmināja «infamita», ar ko mēdza paust augstāko nosodījumu, un uzdeva Heigenam tikai vienu jautājumu:—Vai tas vīrs no tiesas ir ar aknām?

Heigens mēģināja uzminēt, ko tieši Dons domā ar šo jautājumu. Gadu gaitā viņš bija pārliecinājies, ka Dona vērtējums tik ļoti atšķiras no citu cilvēku vērtējuma, ka arī viņa vārdos nereti slēpjas citāda jēga. Vai Volcam ir raksturs? Vai viņam ir stipra griba? Protams, jā, bet ne jau to Dons gribēja zināt. Vai šim vīram ir pietiekami daudz dūšas, lai viņš neļautu sevi iebiedēt? Vai viņš ir ar mieru ciest smagus finansiālus zaudējumus, ko radītu studijas darbinieku streiks, ar mieru paciest skandālu, kāds izraisītos, ja viņa slaveno aktieri publiski pasludinātu par narkomānu, kas lieto heroīnu? Atkal jā. Un atkal — ne jau to Dons gribēja zināt. Beidzot Heigens uzminēja jautājuma īsto jēgu. Vai Džeks Volcs ir spējīgs riskēt ar visu, vai viņš gatavs zaudēt visu tikai principa dēļ, goda dēļ, atriebības dēļ?Heigens pasmaidīja. Viņš reti jokoja ar Donu, bet šoreiz spēja atturēties.— Jūs gribat zināt, vai viņš ir sicīlietis.— Dons apmierināti pamāja ar galvu, pauzdams atzinību par glaimojošo asprātību un apliecinādams, ka trāpīts mērķī. — Nē, nav,— teica Heigens.Ar to saruna beidzās. Dons pārdomāja dzirdēto līdz nākamai dienai. Trešdienas rītā viņš atsauca Heigenu pie sevis un deva viņam norādījumus. Mēms no sajūsmas, Heigens to izpildei patērēja visu darba dienu. Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka Dons ir problēmu nokārtojis un ka no rīta viņam piezvanīs Volcs, lai paziņotu, ka Džonam Fontānem piešķirta galvenā loma jaunajā kara filmā.

Šai brīdī telefons patiesi iezvanījās, taču runātājs bija Amerigo Bonasera. Apbērētāja balss pateicībā trīcēja. Viņš vaļējās, lai Heigens apliecina Donam viņa mūžīgo draudzību. Ja kas vajadzīgs, Donam tikai jādod ziņa. Viņš, Amerigo Bonasera, noliek savu dzīvi pie svētītā Krusttēva kājām, Heigens apsolīja visu paziņot Donam.

«Daily News» viduslapā bija parādījies attēls, kas rādīja uz ielas gulošos Džeriju Vāgneru un Kevinu Mūnenu. Atbaidošais. skats bija lietpratīgi uzņemts, un gulošie izskatījās drīzāk pēc bezveida masas, nevis pēc cilvēkiem. Avīze vēstīja, ka apbrīnojamā kārtā abi tomēr palikuši dzīvi, taču viņiem vajadzēšot vairākus mēnešus pavadīt slimnīcā un būšot nepieciešama plastiskā ķirurģija. Heigens uz bloknota lapiņas atzīmēja, ka jāpasaka Klemencam, lai parūpējas par Poliju Gato. Tas puisis prot savu darbu.

Nākamajās trīs stundās Heigens ātri un prasmīgi apkopoja ziņas par ienākumiem no Dona nekustamā īpašuma — olīveļ­ļai importa firmas un celtniecības uzņēmuma. Neviens no tiem neuzrādīja sevišķu progresu, bet tagad, kad karš beidzies, visam drīz vajadzētu iet uz labo pusi. Heigens jau gandrīz bija aizmirsis Džonija Fontānes problēmas, kad sekretāre pavēstīja, ka viņam zvanot no Kalifornijas. Vieglās priekšnojautas trīsās viņš paņēma klausuli un teica:— Heigens klausās.

Naida un niknuma pārvērsto balsi vada viņā galā tik tikko varēja pazīt.— Tu, kretīniskais izdzimteni!—Volcs brēca. — Uz simt gadiem es jūs visus sabāzīšu cietumā! Pēdējo grasi izdošu, lai dabūtu jūs rokā! Es to Džoniju Fontāni vienkārši izrūnīšu, tu dzirdi mani, itāliešu cūka?

Heigens laipni atbildēja:— Manī rit vācu un īru asinis.Sekoja gara pauze, tad klikšķis, vada viņā galā noliekot klausuli. Heigens pasmaidīja. Volcs ne reizes nebija izteicis draudus pašam Donam Korleonem. Ģēnijs saņem pēc nopel­niem.Džeks Volcs vienmēr gulēja viens. Viņa gulta bija pietie­kami liela desmit gulētājiem, un guļamistabā bez grūtībām varētu filmēt balles skatus, bet kopš pirmās sievas nāves nu jau desmit gadus viņš gulēja viens. Tas nenozīmēja, ka viņš vispār būtu atsacījies no sievietēm. Par spīti saviem gadiem, Volcs bija sparīgs vīrietis, taču tagad viņu spēja aizraut tikai ļoti jaunas meitenes, un viņš bija pārliecinājies, ka dažas vakara stundas ir viss, ko viņa jauneklības atliekas un pacie­tība spēj izturēt.Šajā ceturtdienas rītā Volcs nez kādēļ pamodās agri. Rīta krēslā milzīgā guļamistaba atgādināja miglā tītu pļavu. Tālumā, uz grīdas pie gultas kājgaļa rēgojās tādi kā pazīstami apveidi, un Volcs pacēlās uz elkoņiem, lai skaidrāk tos saskatītu. Priekšmeta forma atgādināja zirga galvu. Volcs pastiepās un iededza naktsgaldiņa lampu.Ieraudzītais tā satrieca Volcu, ka viņu pārņēma nervu šoks, Šķita, ka smags veseris būtu ietriecies krūtīs, sirds mežonīgi salēcās, un visu ķermeni sagrāba fizisks nelabums. Māgas saturs izgāzās uz biezā, mīkstā paklāja.Nocirsta un sarecējušu asiņu peļķē stingri iestatīta, viņam pretī vērās slavenā zirga Hartuma melni zīdainā galva. Zem tās rēgojās baltas dzīslu šķiedras. Zirga purnu klāja baltas putas, un lielās acis, kas allaž mirdzēja kā zelts, tagad kā puvušu augli izraibināja sarecējušu asiņu traipi. Volcu sagrāba dzīvnieciskas šausmas, un viņš panikā kliedza pēc sulaiņiem. Šo pašu šausmu dzīts, viņš zvanīja Heigenam un ļāva vaļu neapvaldītiem draudiem. Volca ārprāta lēkmei līdzīgā plosīšanās pārbiedēja virssulaini, kas izsauca viņa personisko ārstu un galveno vietnieku studijas darbā. Bet Volcs atguvās jau pirms viņu ierašanās.Saņemtais trieciens patiesi bija paralizējošs. Kas tas par cilvēku, kurš spējīgs nogalināt sešsimttūkstoš dolāru vērtu dzīvnieku? Bez jebkāda brīdinājuma, bez mājiena vai ultimāta! Neticamā nežēlība, necieņa pret jebkādu vērtību lika domāt par cilvēku, kas dzīvo pilnīgi pēc saviem likumiem un kam vienīgais Dievs ir viņš pats. Un šis cilvēks īstenoja savu gribu ar tādu varu un izmanību, ka Volca staļļu stingrā apsardze izrādījās nevarīga tā priekšā. Tagad Volcs jau zināja, ka zirgs acīmredzot saņēmis pamatīgu miegazāļu devu, pēc kuras kāds ar cirvi nesteidzīgi noskaldījis tā lielo trīsstūrveida galvu. Nakts apsardzes vīri galvoja, ka neko neesot dzirdējuši. Tas Volcam šķita neiespējami. Viņi ir uzpirkti, un jāpiespiež viņus pateikt, kas to izdarījis.Volcs nebija muļķis, tikai ārkārtīgi iedomīgs. Viņš bija kļūdījies, uzskatīdams, ka viņa vara šai pasaulē ir lielāka par Dona Korleones varu. Viņam gluži vienkārši vajadzēja kādu pierādījumu, ka tā nav tiesa. Volcs saprata, ko tas nozīmē. Tas nozīmē, ka, neraugoties uz visu viņa bagātību, neraugoties uz visiem viņa sakariem ar Savienoto Valstu prezidentu, neraugo­ties uz viņa izdaudzināto draudzību ar FIB direktoru, kāds sīks itāliešu olīveļļas tirgonis viņu nogalinās. Nogalinās vārda visīstākajā nozīmē! Tāpēc ka viņš nedod Džonijam Fontānem iekāroto lomu. Neticami! Cilvēkiem nav tiesību tā rīkoties! Tas nav normāli! Tas nozīmē, ka tu nevari darīt, ko gribi, pats ar savu naudu, savām sabiedrībām, savu varu. Tas jau ir desmit­kārt ļaunāk nekā komunisms. Tas jāsatriec! To nedrīkst pieļaut!Volcs iedzēra ārsta piedāvāto sedatīvu. Tas palīdzēja vēlreiz nomierināties un padomāt saprātīgi. Visvairāk Volcu Šokēja vēsā aukstasinība, ar kādu tas vīrs Korleone bija licis nogalināt pasaulslavenu zirgu, kas maksā sešsimttūkstoš do­lāru. Sešsimttūkstoš dolāru!Volcs nodrebēja. Viņš sāka pārdomāt to dzīvi, kādu bija sev izveidojis. Viņš ir bagāts. Viņš var iegūt pasaules skaistā­kās sievietes, tikai pamezdams ar pirkstu un apsolīdams kontraktu. Viņu ir uzņēmuši karaļi un karalienes. Viņš dzīvo tik apskaužamu dzīvi, cik vien nauda un vara spēj sagādāt. Būtu neprāts riskēt ar to visu tikai kaprīzes dēļ. Varbūt viņš kaut kā var piekļūt šim Korleonem? Nez kāda ir likumā paredzētā soda nauda par sacīkšu zirga nogalināšanu? Volcs sāka mežonīgi smieties; ārsts un sulaiņi vēroja viņu ar nopietnām bažām. Volcs iedomājās vēl kaut ko. Viņš taču kļūs par apsmiekla objektu visai Kalifornijai, ja ļaudis uzzinās, ka viņa varenībai kāds metis tik nicīgu, augstprātīgu izaicinājumu! Tas izšķīra visu. Tas un vēl doma, ka varbūt viņu nemaz nenogalinās. Varbūt viņiem padoma ir kaut kas daudz izsmalcinātāks un nežēlīgāks.Volcs deva vajadzīgos norādījumus, un viņa personiskais uzticības dienests ķērās pie darba. Ārstu un sulaiņus nozvēri­nāja klusēt, piedraudot ar kinostudijas un paša Volca mūžīgu nežēlastību. Presei paziņoja, ka sacīkšu zirgs Hartums nobeidzies slimības rezultātā, kuru guvis pārceļojumā no Anglijas. Zirga paliekas pavēlēja aprakt slepenā vietā muižas teritorijā.Pēc sešām stundām Džonijam Fontānem piezvanīja filmas galvenā režisora asistents un paziņoja viņam, ka nākamo pirmdien jāierodas uz filmēšanos.

Tās pašas dienas vakarā Heigens devās uz Dona Korleones mājām, lai gatavotos svarīgajām pārrunām ar Verdžilu Soloco. Dons bija ataicinājis arī savu vecāko dēlu, un Sanijs Korleone apātiski sēdēja, malkodams ūdens glāzi. Parupji jutekliskajos vaibstos paudās pārgurums. Acīmredzot joprojām skraida pie tās līgavas māsas, nodomāja Heigens. Vēl viena klapata.

Dons Korleone atlaidās atzveltnes krēslā, kūpinādams Di Nobīli cigāru. Heigens allaž turēja tos viņa istabā. Viņš bija mēģinājis pievērst Donu Havanas cigāriem, bet Dons apgal­voja, ka tie cērtot rīklē.

Vai mēs zinām visu, kas mums jāzina?— Dons jautāja. Heigens atvēra vākus ar piezīmēm. Ne jau tāpēc, ka nezinātu visu arī bez tām — piezīmes derēja vienīgi kā īsi atgādinā­jumi, lai varētu justies drošs, ka nav aizmirsts neviens sīkums.

Soloco nāk pie mums pēc palīdzības,— Heigens teica.— Viņš prasīs, lai Ģimene iegulda vismaz miljonu dolāru un garantē zināmu drošību likuma priekšā. Par to mēs saņemam savu peļņas tiesu; nav zināms, cik daudz. Soloco atbalstītāji ir Tatalju Ģimene, iespējams, ka arī viņi piedalīsies darījumā. Runa ir par narkotiskajām vielām. Soloco ir sakari ar Turciju, kur audzē magones. No turienes ceļš ved uz Sicīliju Tiktāl viss ļoti vienkārši. Sicīlijā viņam ir uzņēmums, kur izejvielu pārstrādā heroīnā. Viņiem tur iespējamas arī drošī­bas operācijas, kā vajadzības gadījumā pārvērst to morfijā un atkal atpakaļ heroīnā. Bet liekas gan, ka tā Sicīlijas fabrika ir nodrošināta no visām pusēm. Vienīgās grūtības ir ievest gatavo produkciju Amerikā un izplatīt tālāk. Vajadzīgs arī sākotnējais kapitāls, Miljons dolāru skaidra naudā pa zemi nemētājas.— Te Heigens pamanīja Donu saviebjamies. Šis vīrs necieta liekus izskaistinājumus veikalnieciskās sarunās. Hei­gens steidzīgi turpināja:— Soloco dēvē par Turku. Tam ir divi iemesli. Viņš ilgāku laiku ir dzīvojis Turcijā; tur viņam esot sieva un bērni. Otrkārt, runā, ka viņš protot ļoti veikli rīkoties ar nazi vai vismaz jaunībā to pratis. Bet lietojis viņš to ir tikai biznesa labad, turklāt ar saprātīga cilvēka nepatiku. Soloco ir ļoti lietpratīgs vīrs un pats sev noteicējs. Viņam ir zināma reputācija; divreiz bijis cietumā — vienreiz Itālijā, otrreiz Savienotajās Valstīs. Varas iestādēm viņš pazīstams kā narko­tiku tirgotājs. Tas ir punkts mūsu labā. Tas nozīmē, ka viņš nekad nevarēs dot neitrālu liecību, jo viņu pašu uzskata par vienu no vadošajiem, un tad vēl šīs sodāmības. Turklāt viņam te ir sieva—amerikāniete — un trīs bērni, un Soloco pazīs­tams kā labs ģimenes cilvēks. Viņš cietīs klusu, kamēr vien zinās, ka ģimene tiek labi nodrošināta.

Dons izpūta dūmu mutuli un pajautāja:— Ka tu domā, Santīno?Heigens zināja, kāda būs atbilde. Sanijam kremta viņa pakļautība Donam. Viņš vēlējās pats uzsākt kādu lielu operā­ciju. Šī būtu ideāla iespēja.Sanijs iedzēra krietnu malku viskija.— Tai baltajā pulveri ir milzums naudas,— viņš teica,— bet tas ir bīstami. Dažs labs var tikt aiz restēm uz divdesmit gadiem. Manuprāt, ja mēs paši atturētos no beigu operācijām un aprobežotos ar aizsardzību un finansēšanu, tā padarīšana nebūtu slikta.Heigens atzinīgi paskatījās uz Saniju. Labi izspēlēja savu kārti. Balstījās uz acīm redzamo. Jo labāk viņam pašam.

Dons atkal izpūta dūmu mutuli.— Un kā tu domā, Tom? .

Heigens centās būt pilnīgi godīgs. Viņš jau bija secinājis, ka Dons noraidīs Soloco priekšlikumu. Ļaunākais Heigenam likās tas, ka šī šķita esam viena no retajām reizēm Dona dzīvē, kad viņš nav pārdomājis visu līdz galam. Dons neskatījās pietiekami tālu uz priekšu.

Droši, Tom!—Dons uzmundrinoši teica.— Pat siciliešu consigliori ne vienmēr ir vienis pratis ar bosu.— Visi pasmējās.

Es domāju, ka vajadzētu piekrist,— sacīja Heigens. — Iemesli jums labi redzami un zināmi. Bet pats galvenais ir, lūk, kas. Narkotiskās vielas sola daudz lielāku peļņu nekā jebkurš cits darījums. Ja to neuzņemsimies mēs, uzņemsies citi, varbūt Tatalju Ģimene. Ar to ienākumu, kāds te sagaidāms, viņi var uzkrāt arvien vairāk spēka un politiskās varas. Viņu Ģimene kļūs stiprāka par mūsējo. Beidzot viņi uzliks mums ķepu un atņems to pašu, kas mums ir. Tāpat notiek ar valstīm. Ja bruņojas citi, jābruņojas arī mums. Ja Tataljas kļūs ekono­miski spēcīgāki, viņi mūs apdraudēs. Pašlaik mums ir azartspē­les, mums ir arodbiedrības, un šobrīd tas ir pats labākais. Bet, manuprāt, narkotiskajām vielām ir nākotne. Domāju, ka mums jāiesaistās šajā darījumā, citādi riskējam zaudēt visu. Ne jau uzreiz, bet varbūt tuvāko desmit gadu laikā.

Šķita, ka dzirdētais atstājis lielu iespaidu uz Donu. Cigāru kūpinādams, viņš nomurmināja:—Tas, bez šaubām, ir galvenais.— Tad viņš nopūtās un piecēlās.— Cikos man rīt ar to ķeceri jāsatiekas?

Viņš būs šeit desmitos no rīta,— cerību pilns teica Heigens. Varbūt Dons tomēr piekritīs.

Es gribu, lai jūs abi būtu klāt,— Dons izrīkoja. Viņš izslējās, izstaipījās un saņēma dēlu pie rokas.— Santīno, šonakt kārtīgi izgulies. Tu izskaties kā nodzīts zirgs. Esi prātīgs, mūžīgi tu nebūsi jauns.

Šīs tēvišķās gādības iedrošināts, Sanijs pajautāja to, ko neiedrošinājās Heigens:—Tēt, kāda būs tava atbilde?Dons Korleone pasmaidīja.— Kā lai es zinu, pirms neesmu noskaidrojis procentus un citus sīkumus? Turklāt man vēl jāpārdomā šīvakara padoms. Es galu galā neesmu no tiem, kuri mēdz strēbt karstu.— Jau iedams ārā pa durvīm, viņš nevērīgi pajautāja Heigenam:— Vai tavos papīros ir atzīmēts, ka šis Turks pirms kara pelnījās ar prostitūciju? Ar to pašu, ko tagad Tatalju Ģimene. Pieraksti, kamēr neesi aizmirsis!— Dona balsī skanēja tikko jaušams izsmiekls, un Heigens pietvīka. Viņš tīši nebija minējis šo apstākli, jo attiecībā uz darījumu tam nebija nozīmes, un Heigens baidījās, ka tas varētu ietekmēt Dona lēmumu. Intīmajos jautājumos Dons bija pazīs­tams ar savu izcilo puritānismu.

Verdžils «Turks» Soloco bija vidēja auguma spēcīgi noaudzis vīrietis ar patumšu sejas krāsu, un viņu viegli varēja noturēt par īstu turku. Virs izliektā, austrumnieku zobenam līdzīgā deguna zalgoja melnas, cietsirdīgas acis. Visa Soloco būtne pauda iespaidīgu pašcieņu.

Sanijs Korleone sagaidīja Soloco pie durvīm un aizveda viņu uz kabinetu, kurā jau gaidīja Heigens un Dons. Heigens sevī nodomāja, ka nekad nav redzējis draudīgāka izskata cilvēku, ja neņem vērā vienīgi Luku Brāzi.

Sekoja laipna sarokošanās. Ja Dons man jautātu, vai šis vīrs ir ar aknām, man būtu jāatbild «jā», nodomāja Heigens. Viņš nekad nebija redzējis tādu spēka iemiesojumu vienā cilvēkā, pat Donā ne. Taisnību sakot, Dons sevi pašlaik neparādīja no labākās puses. Viņš izturējās pārlieku vienkārši, pat zemnie­ciski.

Soloco nekavēdamies uzsāka lietišķu sarunu. Bizness — narkotiskās vielas. Viss jau sagatavots. Magoņu lauki Turcijā ik gadus garantē zināmu ražu. Francijā ir nodrošināts uzņē­mums, kur izejvielu pārvērst morfija. Sicīlija ir absolūti droša fabrika, kur to pārvērst heroīnā. Ievest preci abās šajās valstīs ir tik droši, cik biznesā vispār iespējams. Ievest to Savienota­jās Valstīs nozīmēs zaudēt procentus piecus, jo FIB vīri, kā viņiem abiem zināms, ir neuzpērkami. Bet peļņa būs milzīga, un riska nekāda.

— Kādēļ jūs nākat pie manis?— Dons laipni jautāja.— Ar ko esmu izpelnījies jūsu augstsirdību?

Soloco melnīgsnējā sejā nepakustējās ne vaibsts.— Man vajadzīgi divi miljoni skaidrā naudā,— viņš teica.— Un, kas ir ne mazāk svarīgi, man nepieciešams cilvēks, kuram vajadzīgās vietās ir spēcīga aizmugure. Gadu gaitā vienu otru no maniem ļaudīm notvers. Tas ir neizbēgami. Viņiem visiem būs tīras biogrāfijas, tik daudz es apsolu. Tādēļ tiesneši, gluži loģiski, varēs piespriest nelielus sodus. Man vajadzīgs draugs, kurš var garantēt, ka iekrišanas gadījumā mani ļaudis nesēdēs cietumā ilgāk par gadu vai diviem. Tad viņi klusēs. Bet, ja viņiem piespriež desmit vai divdesmit, kas zina? Šajā pasaulē ir daudz vāju radījumu. Viņi var sākt pļāpāt un iegrūst briesmās svarīgākus cilvēkus. Mums visādā ziņā vajag drošību likuma priekšā. Esmu dzirdējis, ka jums esot tik daudz savu tiesnešu kā Ņujorkas ielās zābaku spodrinātāju.Dons Korleone šim komplimentam neveltīja nekādu uzma­nību.— Cik procentu saņemtu mana Ģimene?—viņš jautāja.Soloco acis iedzirkstījās.— Piecdesmit procentu.— Brīdi klusējis, viņš piebilda sevišķi laipnā balsī:— Pirmajā gadā jūsu daļa būtu trīs vai četri miljoni dolāru. Vēlāk tā pieaugtu.

— Un cik procentu saņems Tatalju Ģimene?— vaicāja Dons Korleone.

Pirmo reizi Soloco balsī ieskanējās nemiers.— Viņi saņems daļu no manas tiesas. Man tajās operācijās vajadzīga palīdzība.

— Tā,— noteica Dons Korleone.— Es saņemu piecdesmit procentu tikai par finansiālo atbalstu un drošības garantiju. Par biznesa operācijām, ja es jūs pareizi saprotu, man galva nav jālauza?

Soloco apstiprinoši pamāja.— Ja divus miljonus skaidrā naudā jūs saucat «tikai par finansiālu atbalstu», man atliek vienīgi jūs apsveikt, Don Korleone.— Es piekritu tikties ar jums aiz cieņas pret Tatalju Ģimeni,— Dons klusi sacīja,— un vēl tāpēc, ka esmu dzirdē­jis — jūs esot nopietns vīrs, kas arī pelna cieņu. Esmu spiests sacīt jums «nē», bet man jāpaskaidro sava atteikuma iemesli. Jūsu bizness nozīmē lielus ienākumus, bet arī lielu risku. Ja es piedalītos jūsu operācijās, varētu ciest citas manas darbības jomas. Man patiesi ir ļoti daudz draugu politiķu aprindās, taču es ātri zaudētu viņu labvēlību, ja azartspēļu vietā ķertos pie narkotikām. Azartspēles viņi uzskata par visai nevainīgu izklaidēšanos, kaut ko līdzīgu stiprākam malkam, bet narkotis­kās vielas, pēc viņu domām, ir netīra lieta. Nē, neiebilstiet! Es jums izklāstu viņu uzskatus, ne jau savējos. Nav mana darīšana, kā kurš pelna sev iztiku. Gribu teikt vienīgi to, ka jūsu pasākums ir pārāk riskants. Visi manas Ģimenes locekļi pēdējos desmit gadus dzīvojuši labi, bez klizmām un nepatik­šanām. Es nedrīkstu pakļaut viņus briesmām vai apdraudēt viņu ienākumu avotu tīrās alkatības dēļ.

Soloco vilšanos nodeva vienīgi viņa nervozi zibošie skatieni visapkārt istabai, it kā viņš cerētu sagaidīt atbalstu no Sanija un Heigena. Tad viņš vaicāja:—Vai jums ir kādas bažas par savu divu miljonu drošību?

— Nē,— Dons, vēsi smaidīdams, atteica.

Soloco mēģināja vēlreiz:— Arī Tatalju Ģimene garantēs jūsu ieguldījuma drošību.

Šajā brīdī Saoijs Korleone izdarīja nelabojamu kļūdu sarunu norisē un vērtējumā. Viņš ar dedzīgu interesi iejautā­jās:— Vai Tatalju Ģimene garantē mūsu ieguldījuma atmaksāšanos, neņemot no mums nekādus procentus?Heigens jutās satriekts. Viņš redzēja Donu veltījam vecāka­jam dēlam saltu, naidīgu skatienu, un Sanijs neizpratnē sastinga kā pārakmeņojies. Soloco acis atkal iezibējās, bet šoreiz tajās dzirkstīja apmierinājums. Viņš bija atklājis plaisu Dona cietoksnī. Kad Dons ierunājās atkal, viņa balss tonis lika manīt, ka saruna beigusies.

— Jaunie ir alkatīgi,— viņš teica.— uzvesties arī viņi neprot. Pārtrauc vecākus. Jaucas pa vidu. Savā tēva jūtelībā esmu viņus izlutinājis. Tā nu redzat, sinjor Soloco, mans «nē» ir galīgs un negrozāms. Atļaujiet vēl piebilst, ka no savas puses vēlu jums šajā biznesā vislabāko veiksmi. Maniem darījumiem tas ceļā nestājas. Ļoti žēl, ka sagādāju jums vilšanos.

Soloco paklanījās, paspieda Dona roku un ļāva Heigenam pavadīt sevi līdz mašīnai. Atvadoties viņa seja bija pilnīgi neizteiksmīga.

Kad Heigens bija atgriezies istabā, Dons Korleone viņam pavaicāja:— Ko tu domā par šo vīru?

— Viņš ir sicīlietis,— sausi atteica Heigens.

Dons domīgi pamāja ar galvu. Tad viņš pagriezās un iecietīgi uzrunāja dēlu:— Santīno, nekad neļauj nevienam ārpus Ģimenes noprast, ko tu domā. Nekad neļauj viņiem uzzināt, kas tevī notiek. Tā vien liekas, ka visa šī komēdija ar to jauniņo meiteni tev atmiekšķējusi smadzenes. Izbeidz to un sāc reiz domāt par biznesu! Un tagad pazudi!

Heigens redzēja Sanija sejā pārsteigumu, ko pēc brīža nomainīja dusmas. Vai tiešām viņš domājis, ka Dons nekā nezina par viņa dēku, nobrīnījās Heigens. Un vai tiešām viņš nesaprot, kādu bīstamu kļūdu šorīt izdarījis? Ja tā, tad Heigens nemūžam nevēlētos būt par consigliori Donam Santīno Korleonem.

Dons Korleone nogaidīja, kamēr Sanijs iziet no istabas. Tad viņš atlaidās savā ādas klubkrēslā un ar strupu žestu norādīja, ka vēlas iedzert. Heigens piepildīja viņa glāzi. Dons pavērās savā palīgā un teica:—Atsūti pie manis Luku Brāzi!

Trīs mēnešus vēlāk Heigens savā pilsētas kantorī steidza savest kārtībā dokumentus, ,lai pabeigtu darbu agrāk un paspētu nopirkt sievai un bērniem Ziemsvētku dāvanas. Viņu pārtrauca telefona zvans, kam sekoja pacilāta Džonija Fonta­nes čalošana. Filma esot uzņemta, triecienskati (velns zina, kas tie tādi, nodomāja Heigens) izdevušies fantastiski. Viņš esot nosūtījis Donam Ziemsvētku dāvanu un būtu jau labprāt aizvedis to pats, bet vēl pie filmas esot darāmi šādi tādi sīkumi. Vajadzēšot vēl kādu laiku padzīvot Rietumu krastā. Heigens centās apvaldīt savu nepacietību. Uz viņu Džonija Fontanes pievilcība nekad nebija atstājusi iespaidu. Tomēr ari Heigenā pamodās ziņkāre.— Kas tā par dāvanu?— viņš apvai­cājās. Džonijs Fontane klusi iesmējās un atsaucās:—To es nevaru teikt, jo Ziemsvētku dāvanas lielākā vērtība ir pārstei­gums.— Heigenam tūdaļ zuda jebkāda interese, un beidzot viņš pamanījās pieklājīgi pabeigt sarunu.

Pēc desmit minūtēm sekretāre paziņoja Heigenam, ka zvanot Konija Korleone un vēloties runāt ar viņu. Heigens nopūtās. Meitenes gados Konija bija jauka, bet precētas sievas lomā kļuvusi pavisam nepievilcīga. Viņa allaž žēlojas par savu vīru. Ik pa laikam viņa uz divām vai trim dienām devās pie mātes. Un Karlo Riči patiešām bija izrādījies īsts nejēga. Viņam bija uzticēts neliels, ērts bizness, un viņš to bija gandrīz jau nolaidis dibenā. Turklāt viņš dzēra, skraidīja pie meitām, notrieca naudu azartspēlēs un laiku pa laikam piekāva sievu. Konija savējiem par to nebija stāstījusi, tikai pažēlojusies Heigenam. Interesanti, kāds bēdu stāsts viņam būs jānoklausās šoreiz.

Taču gaidāmie Ziemsvētki bija pacilājuši Konijas noskaņo­jumu. Viņa tikai gribēja pavaicāt Heigenam, ko tēvs tā īsti vēlētos Ziemsvētku dāvanai. Un kas derētu Sanijam, Fredam un Maikam. Mātei viņa jau zinot, ko dāvināt. Heigens izteica dažus ierosinājumus, taču Konija tos visus noraidīja un nosauca par muļķīgiem. Beidzot viņa pierima un izbeidza sarunu.

Kad telefons iezvanījās vēlreiz, Heigens sasvieda visus papīrus atpakaļ mapē. Pie velna ar visu! Jāiet projām. Tomēr no sarunas atteikties viņš nedorrtaja. Kad sekretāre pavēstīja, ka zvanot Maikls Korleone, Heigens labprāt paņēma klausuli. Maikls viņam vienmēr bija paticis.

Tom,— sacīja Maikls Korleone,— rīt es ar Keju braucu uz pilsētu. Man vecajam pirms Ziemsvētkiem vēl jāpaziņo kaut kas svarīgs. Vai rītvakar viņš būs mājās?

Noteikti,— atbildēja Heigens.— Līdz Ziemsvētkiem viņš nekur projām no pilsētas nebrauks. Vai varu ko palīdzēt?

Maikls bija tikpat mazrunīgs kā vecais Korleone.— Nē,— viņš atteica.— Ceru, ka Ziemsvētkos tiksimies. Visi pošas uz Longbīču. Vai ne?

— Jā gan,— apstiprināja Heigens. Viņu mazliet uzjautri­nāja tas, ka Maikls nolika klausuli bez ierastajām pieklājības frāzēm. Heigens palūdza, lai sekretāre piezvana viņa sievai un brīdina, ka viņš mazliet aizkavēsies, tomēr vakariņas lai paglabā. Izgājis ārā, Heigens naski soļoja projām pa ielu veikala virzienā. Pēkšņi kāds aizšķērsoja viņam ceļu. Heigens pārsteigts ieraudzīja savā priekšā Soloco.

Turks saņēma Heigenu aiz rokas un klusi teica:— Bez panikas. Es tikai gribu ar jums parunāt.— Ietves malā stāvošās mašīnas durvis piepeši atvērās. Soloco uzstājīgi atkārtoja: — Kāpiet iekšā, es gribu ar jums parunāt!

Heigens mēģināja atbrīvot roku. Pagaidām viņš vēl neuz­traucās, tikai jutās aizkaitināts.

Man nav laika,— viņš teica. Tai brīdī no aizmugures pienāca vēl divi vīri. Heigens juta, ka kājas savādi pagurst.

Kāpiet mašīnā!—Soloco laipni sacīja.— Ja es gribētu jūs novākt, jūs jau sen būtu beigts. Varat man droši uzticēties.

Bez mazākās uzticības Heigens iekāpa mašīnā.

Maikls Korleone nedaudz samelojās, runādams ar Heigenu. Tobrīd viņš jau bija Ņujorkā ūn zvanīja no istabas Pensilvānijas viesnīcā, kas atradās nepilnus desmit kvartālus no Heigena kantora. Kad viņš bija nolicis klausuli, Keja Edamsa nodzēsa cigareti un teica:— Esi gan tu melis, Maik!

Maikls apsēdās viņai līdzās uz gultas.— Tikai tevis dēļ, mīļā. Ja es savējiem pateiktu, ka esam pilsētā, mums tūlīt būtu jābrauc pie viņiem. Tad mēs nevarētu divatā iet pusdienas, uz teātri un šonakt gulēt kopā. Mana tēva mājās tas neietu cauri, kamēr neesam precējušies.Maikls apskāva Keju un maigi noskūpstīja uz lūpanŗ Tīksmi izjuzdams to saldmi, viņš novilka Keju guļus. Viņa aizvēra acis, gaidīdama ilgoto tuvības brīdi, un Maikls jutas neticami laimīgs. Visus drūmos kara gadus, cīnīdamies Klusā okeāna salās, viņš bija sapņojis par meiteni, kas būtu līdzīga Kejai Edamsai. Tieši pēc šāda skaistuma viŗTš bija ilgojies. Pec ši skaistā, trauslā auguma, maigi zīdainās ādas un kaisla aicinā­juma trīsām. Keja atvēra acis, tad satvēra Maikla galvu plaukstās, pievilka sev klāt un sāka viņu skūpstīt. Viņi ieslīga viens otra skaujas un nepiecēlās, līdz pienāca laiks doties pusdienās un uz teātri.

Iznākuši no restorāna, viņi gāja garām spoži apgaismota­jiem veikaliem, kuros bariem plūda ļaudis, meklēdami svētku dāvanas.— Ko lai es tev Ziemsvētkos dāvinu?—jautāja Maikls. Keja piekļāvās viņam ciešāk.—Pats sevi,—viņa teica.—Kā tu domā, vai es patikšu tavam tēvam?

— Tas nav īstais jautājums,— Maikls maigi atbildēja.— Vai es patikšu taviem vecākiem?

Keja paraustīja plecus.— Tas man nerūp,— viņa sacīja.

Es pat esmu domājis, ka varbūt vajadzētu mainīt uzvārdu,— atzinās Maikls.— Pavisam likumīgi. Bet, ja kas gadītos, tas tikpat daudz neko nelīdzētu. Vai tu esi pilnīgi pārliecināta, ka gribi kļūt par Korleoni?—viņš puspajokam jautāja.

Jā,— Keja nopietni atbildēja. Abi piespiedās viens otram ciešāk. Ziemsvētku nedēļā viņi bija nolēmuši apprecē­ties— klusi, vienkārši sareģistrēties pilsētas dzimtsarakstu birojā, pieaicinot tikai divus draugus par lieciniekiem. Tomēr Maikls visādā ziņā to gribēja iepriekš pastāstīt tēvam. Viņš apgalvoja, ka tēvs necelšot nekādus iebildumus, kamēr vien viņi rīkošoties atklāti. Keja šaubījās. Viņā atzinās, ka saviem vecākiem varēšot par notikušo paziņot tikai pēc salaulāša­nās.— Viņi, protams, domās, ka es esmu stāvoklī,— Keja sacīja. Maikls pasmīnēja un piebilda:— Manējie tāpat.

Neviens no viņiem nepieminēja to apstākli, ka Maiklam vajadzēs saraut ciešās saites ar ģimeni. Abi saprata, ka tas zināmā mērā jau noticis agrāk, un tomēr jutās vainīgi. Viņi cerēja pabeigt koledžu un pagaidām tikties nedēļu nogalēs un kopā pavadīt vasaras brīvlaiku. Nākotne solījās būt laimīga.

Viņi noskatījās mūziklu «Karuselis»; tas bija sentimentāls, naivi uzjautrinošs stāsts par kādu plātīgu zagli. Iznākuši no teātra, viņi juta, ka kļuvis auksts. Keja pieglaudās Maiklam un jautāja:— Kad būsim apprecējušies, vai tu arī mani sitīsi un pēc tam nozagsi zvaigzni, ko man dāvināt?

Maikls pasmējās.— Es būšu matemātikas profesors,— viņš teica.— Vai gribi ieiet kaut kur paēst, pirms ejam uz viesnīcu?

Keja papurināja galvu un izteiksmīgi ielūkojās viņam acīs. Tāpat kā katru reizi, Maiklu aizkustināja viņas neslēptā vēlēša­nās pēc tuvības. Viņš atbildēja ar smaidu, un turpat uz ielas abi sāka skūpstīties.

Maikls jutās izsalcis un nolēma pasūtīt vakariņas istabā. Viesnīcas vestibilā pie laikrakstu stenda viņš apturēja Keju un teica:— Paņem avīzes, kamēr es dabūšu atslēgu.— Pēc atslē­gas vajadzēja brīdi pastāvēt rindā: kaut arī karš bija beidzies, viesnīcai joprojām trūka darbaroku. Saņēmis atslēgu, Maikls nepacietīgi pārlaida skatienu vestibilam, lūkodamies pēc Kejas. Viņa stāvēja pie laikrakstu stenda, turēdama rokā avīzi, un vērās tajā savādi stīvu skatienu. Maikls piegāja viņai klāt. Keja pacēla galvu, un viņš ieraudzīja, ka meitenes acis pilnas asaru.— Maik,— viņa izdvesa,— ai, Maik!

Viņš izņēma avīzi Kejai no rokām un tūlīt ieraudzīja fotoattēlu. Uz ielas ar galvu asins peļķē gulēja viņa tēvs. Uz ietves sēdēja kāds vīrietis un raudāja kā bērns. Tas bija Maikla brālis Fredijs. Maikls juta, ka visu ķermeni pārņem ledains stingums. Viņš nejuta bēdu, nejuta baiļu, vienīgi saltu naidu.

— Ej augšā uz istabu,— viņš teica Kejai. Bet Keja nepa­kustējās, un viņam vajadzēja saņemt meiteni pie rokas un ievest liftā. Braukdami augšup, abi klusēja. Iegājis istabā, Maikls apsēdās uz gultas un atvēra avīzi. Virsraksti vēstīja: «Uzbrukums Vito Korleonem. Slavenais gangsteru karalis smagi ievainots. Operācija stingrā policijas apsardzībā. Draud asiņains gangsteru karš.»

Maikls sajuta kājās dīvainu nespēku.— Tēvs nav miris,— viņš teica Kejai.— Tiem neliešiem nav izdevies.— Viņš pārla­sīja rakstu vēlreiz. Uz tēvu bija šāvuši piecos pēcpusdienā. Tātad tai laikā, kad viņš gulēja Kejas skāvienos, ēda restorānā pusdienas, skatījās izrādi, tēvs bija par mata tiesu no nāves. Maikls sajuta mokošus sirdsapziņas pārmetumus.

— Vai brauksim tūlīt uz slimnīcu?—jautāja Keja.

Maikls papurināja galvu.— Vispirms jāpiezvana uz mājām. Tie, kuri to izdarīja, nav pie pilna prāta. Uzzinājuši, ka vecais vēl dzīvs, viņi būs galīgā panikā. Kas zina, kāds būs nākamais gājiens.

Abi Longbīčas mājas telefoni izrādījās aizņemti, un pagāja gandrīz divdesmit minūtes, iekams Maikls dabūja savienojumu. Viņš izdzirda Sanija balsi, kas atsaucās:— Jā.

— Tas esmu es, Sanij,— Maikls teica.

Sanija balsī skanēja atvieglojums.— Ak Dievs, mazais, tu nu gan liki mums trūkties! Kur tu biji, velns lai parauj? Es jau aizsūtīju cilvēkus uz to tavu miestiņu, lai uzzina, kas noticis.

— Kā vecais?— jautāja Maikls.— Cik smagi viņam ticis?

Diezgan draņķīgi,— atbildēja Sanijs.— Uz viņu izšāva piecas reizes. Bet viņš ir sīksts vīrs.— Sanija balsī ieskanējās lepnums.— Ārsti saka — izvilkšot. Paklau, mazais, man nav laika daudz runāt, kur tu esi?

Ņujorkā,— atbildēja Maikls.— Vai tad Toms tev neteica, ka mēs piebrauksim?

Sanija balss mazliet pieklusa.— Viņi nogrābuši Tomu. Tā­pēc jau es uztraucos par tevi. Toma sieva ir šeit. Viņa nekā nezina, un policija arī ne. Es negribu, lai viņi zinātu. Tie riebekļi, kas to nostrādāja, nav pie pilna prāta. Es gribu, lai tu tūlīt pat brauc šurp un turi mēli aiz zobiem. Skaidrs?

— Skaidrs,— Maikls atbildēja.— Vai tu zini, kas to izdarīja?

Protams,— atteica Sanijs.— Un, tiklīdz parādīsies Luka Brāzi, viņu stundas ir skaitītas. Vēl mēs esam zirgā.

Būšu klāt pēc stundas,— teica Maikls,— ar takso­metru.— Viņš nolika klausuli. Avīzes bija pārdošanā jau vairāk nekā trīs stundas. Noteikti ziņots arī pa radio. Likās neiespējami, ka Luka vēl varētu nezināt par notikušo. Maikls iegrima domās. Kur ir Luka Brāzi?

Tieši to pašu jautājumu tobrīd sev uzdeva Heigens. Tieši to pašu Longbīčas namā sev norūpējies vaicāja Sanijs Korleone.

Tajā pēcpusdienā ceturksni pirms pieciem Dons Korleone beidza izskatīt dokumentus, ko viņam bija sagatavojis olīveļ­ļas sabiedrības šefs. Viņš uzvilka žaketi un pabungoja pa pakausi dēlam Fredijam, kurš bija iegrimis pēcpusdienas avīzē.— Pasaki Gato, lai piebrauc mašīnu,— viņš teica.— Pēc pāris minūtēm varēšu doties mājās.

— Būs jāpiebrauc pašam,— Fredijs norūca.— Polijs šorīt nejutās īsti vesels. Atkal saaukstējies.

Dons Korleone uz brīdi kļuva domīgs.— Šajā mēnesī jau trešo reizi. Izskatās, ka vajadzēs atrast šim darbam veselīgāku puisi. Pasaki Tomam.

— Polijs ir lāga zēns,— Freds protestēja.— Ja viņš saka — slims, tad arī ir slims. Man taču nav grūti piebraukt mašīnu.

Viņš izgāja no kantora. Dons Korleone pa logu vēroja, kā dēls šķērso Devīto avēniju, iedams uz mašīnu stāvvietu. Tad viņš piezvanīja uz Heigena kantori, bet neviens neatbildēja. Saērcināts viņš vēlreiz paskatījās pa logu. Viņa mašīna jau atradās iepretī ēkai pie pašas ietves. Fredijs stāvēja, atbalstī­jies pret mašīnas spārnu, un, rokas sakrustojis, vēroja ļaužu pūli, kuri steidzās iepirkt Ziemsvētku dāvanas. Dons Korleone aizpogāja žaketi. Biroja pārzinis pasniedza viņam mēteli. Dons Korleone norūca «paldies», izgāja no kabineta un devās lejā pa kāpnēm.Ārā jau zilgoja ziemas vakara krēsla. Fredijs nevērīgi balstījās pret masīvā buika spārnu. Ieraudzījis iznākam tēvu, viņš apgāja mašīnai ielas pusē un iesēdās šofera vietā. Dons Korleone jau grasījās iekāpt no ietves puses, tad vilcināda­mies pagriezās atpakaļ pret tuvējo augļu leti ietves malā. Tā viņš pēdējā laikā bieži mēdza darīt — viņam ziemā sevišķi patika lielie, vasarīgie augļi, dzeltenie firziķi un apelsīni, kas kārdinoši vizēja zaļajās kastēs. Pārdevējs pielēca kājās gata­vībā viņu apkalpot. Dons Korleone pats nepieskaras augļiem, tikai norādīja, kurus vēlas. Pārdevējs iebilda tikai vienu reizi, kad viens no izvēlētajiem augļiem izrādījās apakšā iepuvis. Dons Korleone paņēma papīra turzu kreisajā rokā un pasniedza pārdevējam piecu dolāru banknoti. Kad viņš bija saņēmis atlikumu un atkal pagriezās pret mašīnu, no stūra iznira divi vīri. Dons Korleone tūlīt saprata, kam jānotiek.

Abiem vīriem bija melni mēteļi un melnas platmales, zemu novilktas pār acīm, lai nodrošinātos pret lieciniekiem. Viņi nebija ' gaidījuši Dona Korleones zibenīgo reakciju. Dons nometa augļu turzu un metās uz mašīnu neticamā ātrumā, par spīti savai masīvajai būvei. Skriedams viņš iekliedzās: — Fredo, Fredo!— Tikai tad abi vīri izrāva ieročus un izšāva.

Pirmā lode ķēra Donu mugurā. Asa sāpe caururba ķermeni, taču Dons turpināja skriet uz mašīnu. Nākamās divas lodes trāpīja Donam mīkstumos, un viņš, rokas izpletis, nokrita uz ielas. Abi gangsteri, cenzdamies izlaipot starp izbirušajiem augļiem, lai nepaslīdētu, steidzās Donam klāt, lai padarītu savu darbu līdz galam. Tajā brīdī, ne vēlāk kā sekundes piecas pēc Dona sauciena, no mašīnas izlēca Frederiko Korleone. Vīri steigšus izšāva vēl divas reizes uz gulošo Donu. Viena lode trāpīja rokas mīkstajā daļā, otra ķēra labās kājas ikrus. Lai gan šie ievainojumi bija visnenozīmīgākie, tie pamatīgi asiņoja, un ap Dona augumu pletās arvien lielāka asins peļķe. Šajā brīdī Dons jau bija zaudējis samaņu.

Fredijs bija dzirdējis, ka tēvs sauc viņu bērnu dienu ierastajā vārdā, un tūlīt pēc tam izdzirdis pirmos divus šāvienus. Izlēcis no mašīnas, viņš stāvēja kā paralizēts un pat neizvilka ieroci. Abi uzbrucēji it viegli būtu varējuši viņu nošaut. Taču arī viņi nobijās. Vīri noteikti zināja, ka Fredijs ir apbruņots, turklāt bija pagājis jau pārāk daudz laika. Viņi pazuda aiz stūra, pamezdami Frediju vienu pie tēva asiņojošā ķermeņa. Daudzi garāmgājēji bija iebēguši durvju nišās vai nometušies zemē, citi saspiedušies kopā nelielos pūlīšos.Fredijs joprojām nebija izvilcis ieroci. Sastindzis viņš raudzījās tēvā, kurš gulēja ar seju lejup uz darvotā asfalta tirmšā asiņu peļķē. Frediju pārņēma fizisks šoks. Ļaužu pūlis pamazām atdzīvojās, un kāds no gājējiem, redzēdams, ka Fredijs sāk grīļoties, paveda viņu nostāk un apsēdināja uz ietves malas. Ap Dona Korleones nekustīgo ķermeni sapulcē­jās ļaužu pūlis, kas pašķīrās tikai tad, kad, skaļi taurēdama, piebrauca pirmā policijas mašīna. Tai cieši pa pēdām sekoja «Daily News» radioficētā mašīna, no kuras vēl pirms apstāša­nās izlēca fotogrāfs un pavērsa aparātu pret asiņojošo Donu Korleoni. Dažus mirkļus vēlāk piebrauca ātrā palīdzība. Foto­grāfs pievērsās Fredijam Korleonem, kurš nu jau atklāti raudāja un kura paskarbā, nopuņķojusies seja ar lielo degunu un biezajām lūpām izskatījās neparasti komiska. Pūlim cauri spraucās detektīvi, piebrauca vēl vairākas policijas mašīnas. Viens no detektīviem notupās blakus Fredijam un sāka viņu iztaujāt, taču šoks bija pārāk spēcīgs, lai Fredijs spētu atbildēt. Detektīvs iztaustīja viņa mēteļa iekšpusi un izņēma kabatas portfeli. Noskaidrojis īpašnieka personību, viņš ar svilpienu pieaicināja otru kolēģi. Pēc pāris mirkļiem grupa civilā tērptu policistu atšķīra Frediju no ļaužu pūļa. Pirmais detektīvs sataustīja Fredijam pār plecu pakārtajā makstī šaujamieroci un paņēma to pie sevis. Tad viņi piecēla Frediju kājās un iebīdīja automašīnā bez numura. Tiklīdz tā sāka braukt, pa pēdām tai devās «Daily Nevvs» radioficētā mašīna. Fotogrāfs vēl aizvien klikšķināja aparātu, uzņemdams visu iespējamo sev apkārt.

Nākamās pusstundas laikā pēc uzbrukuma tēvam Sanija Korleones dzīvoklī cits pēc cita atskanēja pieci telefona zvani. Pirmais zvanīja detektīvs Džons Filipss, kurš bija Ģimenes dienestā un līdz ar citiem civilā tērptajiem vīriem bija ieradies notikuma vietā ar pirmo policijas mašīnu. Vispirms viņš Sanijam noprasīja:— Vai tu pazīsti manu balsi?

Jā,— Sanijs atbildēja. Sieva viņu nupat bija pamodinā­jusi no pēcpusdienas snaudas.

Kāds šāvis uz tavu tēvu ielā pie viņa kantora,— ātri un bez ievada paziņoja Filipss.— Pirms piecpadsmit minūtēm. Viņš ir dzīvs, bet smagi ievainots. Viņu aizveda uz franču slimnīcu. Tavu brāli Frediju nogādāja Čelsijas iecirknī. Kad to puiku atlaidīs, tev derētu izsaukt pie viņa ārstu. Tagad es braucu uz slimnīcu — jāpalīdz izjautāt tavu veco, ja vien viņš spēs parunāt. Es tev ziņošu.

Sanija sieva Sandra, kas sēdēja vīram pretī pie galda, ievēroja, ka Sanija seja pieplūduši asinīm un acis kļuvušas stiklaini blāvas.— Kas noticis?— viņa nočukstēja. Sanijs ar neiecietīgu žestu lika viņai apklust, apcirtās pret sievu ar muguru un pārprasīja:—Tu droši zini, ka viņš ir dzīvs?

Droši,— atteica detektīvs.— Stipri noasiņojis, bet es ceru, ka nebūs tik ļauni, kā izskatās.

Paldies!—teica Sanijs.— Rīt no rīta tieši astoņos esi mājās. Tūkstotis ir tavs.

Sanijs nolika klausuli un piespieda sevi sēdēt mierīgi. Viņš zināja, ka viņa vājākā vieta ir spējais niknums, un šoreiz tas varēja kļūt liktenīgs. Tagad vispirms jādabū rokā Heigens. Bet, pirms Sanijs paguva vēlreiz pacelt klausuli, telefons iezvanījās atkal. Šoreiz tas bija viens no Ģimenes bukmeikeriem, kas strādāja Dona kantora rajonā. Viņš zvanīja, lai pateiktu, ka Dons nupat uz ielas nošauts. Ar dažiem jautājumiem Sanijs noskaidroja, ka ziņotājs nav bijis tuvu klāt pie upura, un atmeta šo informāciju kā nepareizu. Filipsa ziņas noteikti ir precīzākas. Kolīdz Sanijs nolika klausuli, telefons iezvanījās trešo reizi. Runāja «Dailv Nevvs» reportieris. Uzzinājis, kas zvana, Sanijs tūlīt nolika klausuli.

Tad viņš uzgrieza Heigena dzīvokļa numuru.

— Vai Toms jau mājās?— viņš vaicāja Heigena sievai.

— Nē,— atbildēja sieva un paskaidroja, ka vīrs vēl minū­tes divdesmit varot aizkavēties, bez uz vakariņām būšot mājās.

— Lai viņš man piezvana,— teica Sanijs.

Viņš mēģināja visu pārdomāt. Mēģināja iztēloties, kā šādā situācijā rīkotos tēvs. Sanijs uzreiz bija sapratis, ka uzbrukumu organizējis Soloco, taču Turks nekad neuzdrīkstētos nogalināt tik augsta ranga vadoni kā Donu, ja viņam nebūtu spēcīgas aizmugures. Sanija domas pārtrauca ceturtais telefona zvans.

Balss vada viņā galā bija ļoti laipna un draudzīga.— Santīno Korleone?

— Jā,— teica Sanijs.

— Toms Heigens ir pie mums,— sacīja nepazīstamā balss.— Apmēram pēc trim stundām mēs viņu atlaidīsim pie jums ar savu priekšlikumu. Nedariet neko uz karstām pēdām, pirms nebūsiet viņu uzklausījuši līdz galam. Tā jūs varat sagādāt vienīgi jaunas nepatikšanas. Kas noticis — noticis, tagad ikvienam jābūt prātīgam. Neļaujiet vaļu savam slavena­jam niknumam.— Balsī skanēja tikko jaušams izsmiekls. Kaut gan Sanijs nebija droši pārliecināts, viņam likās, ka runātājs ir Soloco. Apspiestā, dobjā balsī viņš atbildēja:— Es gaidīšu.

Vada viņā galā atskanēja klikšķis. Sanijs paskatījās savā pulkstenī ar zelta ietvaru, ievēroja precīzu sarunas laiku un pierakstīja to uz galdauta.

Savilcis pieri, viņš apsēdās pie virtuves galda.

— Kas noticis, Sanij?— jautāja sieva.

— Šāvuši uz veco,— Sanijs savaldīgi atbildēja. Redzē­dams šausmas sievas sejā, viņš skarbi piemetināja:— Neuztrau­cies, viņš nav miris. Un vairāk nekas nenotiks.— Par Heigenu Sanijs sievai neko neteica. Un tad telefons iezvanījās piekto reizi.

Runātājs bija Klemenca. Resnīša balss skanēja grūdieniem, kā aizelsusies.— Vai tu zini par tēvu?— viņš jautāja.

— Jā,— teica Sanijs.— Bet viņš nav miris.— Vada otrā galā iestājās klusums, un pēc laba brīža atkal atskanēja Klemencas satrauktā balss:—Paldies Dievam, paldies Die­vam!— Tad viņš noraizējies pārvaicāja:—Tu droši zini? Man teica, ka esot gulējis uz ielas beigts.

Viņš ir dzīvs,— atbildēja Sanijs. Viņš uzmanīgi ieklausī­jās katrā Klemencas balss niansē. Paustās jūtas šķita neviltotas, taču šī vīra amatā ietilpa arī prasme būt labam aktierim.

Nu tev jāņem viss uz saviem pleciem, Sanij,— teica Klemenca.— Ko lai es tagad daru?

Brauc uz tēva māju,— rīkoja Sanijs.— Un atved Poliju Gato.

—. Vairāk neko? Vai neaizsūtīt kādus no saviem vīriem uz slimnīcu un pie tevis?

— Nē, man vajag tikai tevi un Poliju Gato,— atbildēja Sanijs. Sekoja ilgāks klusuma brīdis. Klemenca sāka saprast. Lai mazinātu saspringtību, Sanijs pajautāja:— Kur tas velna Polijs vispār bija? Ko viņš tobrīd darīja, velns lai parauj?

Vada otrā galā vairs nedzirdēja satrauktās elsas. Klemen­cas balsī skanēja piesardzīga atturība.— Polijs bija slims, saaukstējies, tāpēc palika mājās. Viņš visu ziemu jūtas neve­sels. Sanijs tūlīt kļuva modrs.— Cik reizes viņš pēdējo mēnešu laikā ir palicis mājās?

Varbūt trīs vai četras,— minēja Klemenca.— Es Fredijam vairākkārt jautāju, vai viņš negrib citu cilvēku, bet Fredijs atteicās. Nav bijis iemesla — pēdējos desmit gadus, redz, viss gājis gludi.

Mjā,— novilka Sanijs.— Tiksimies tēva mājā. Katrā ziņa atved Poliju. Paķer viņu pa ceļam uz šejieni. Man vienalga, cik viņš slims vai vesels. Saprati?—Atbildi nesagaidījis, Sanijs nosvieda klausuli.

Sieva klusi raudāja. Sanijs brīdi raudzījās viņā, tad skarbi teica:— Ja zvana kāds no savējiem, pasaki, lai zvana man uz tēva māju pa spectelefonu. Ja zvana kāds cits, tu nekā nezini. Ja piezvana Toma sieva, pasaki, ka Tomam ir darīšanas un viņš aizkavēsies ilgāk.

Brīdi Sanijs kavējās domās.— Te atnāks pāris no mūsu ļaudīm.— Redzēdams sievas baiļpilno skatienu, viņš nepacie­tīgi piebilda:—Tev nav ko baidīties, es tikai gribu, lai viņi būtu šeit. Dari visu, ko viņi tev saka. Ja gribi runāt ar mani, zvani uz tēva īpašo numuru, bet tikai tad, ja tiešām ir kas svarīgs. Un neraizējies!— Sanijs devās projām.Ārā bija tumšs, un alejā brāzmoja decembra vējš. Sanijs nebaidījās iziet tumšajā ielā. Visas astoņas mājas te piederēja Donam Korleonem. Divas pretimstāvošās mājas alejas galā īrēja Ģimenes padotie — gan cilvēki ar savām ģimenēm, gan vientuļi vīri, kas mitinājās pagrabstāva dzīvokļos. No pārējām sešām mājām, kas veidoja atlikušo pusloka daļu, vienu apdzī­voja Heigens ar savu ģimeni, otru Sanijs un trešo, vismazāko un neuzkrītošāko, pats Dons Korleone. Pārējās trīs mājas bija bez maksas nodotas Dona kādreizējo draugu rīcībā ar norunu, ka pēc pirmā pieprasījuma tās tiks tūlīt atbrīvotas. Nevainojamā izskata aleja bija drošs cietoksnis.

Pie visām astoņām mājām bija ierīkoti prožektori, kas apgaismoja apkārtni un laupīja iespēju nemanīti ielavīties alejā. Sanijs pārgāja ielai, aizsoļoja līdz tēva mājai un atslēdza durvis ar savu atslēgu.

Mamm, kur tu esi?— viņš iegājis izsaucās. Māte iznāca no virtuves. Gaitenī ieplūda ceptu piparu smarža. Pirms māte paspēja kaut ko sacīt, Sanijs saņēma viņu aiz rokas un apsēdināja.

Man tikko zvanīja,— viņš teica.— Tagad saņemies un neuztraucies. Tēvs ir slimnīcā, viņš ir ievainots. Apģērbies un sagatavojies braukt pie viņa. Pēc maza brītiņa dabūšu tev mašīnu un šoferi. Norunāts?

Māte brīdi stingi vērās dēlā, tad itāliski jautāja:— Uz viņu šāvuši?

Sanijs pamāja ar galvu. Māte brītiņu stāvēja, galvu nolie­kusi, tad atgriezās virtuvē. Sanijs sekoja mātei. Viņš noraudzī­jās, kā māte nogriež gāzes liesmiņu zem cepto piparu pannas un tad dodas augšā uz savu istabu. Sanijs paņēma no pannas piparus, groziņā uz galda salūkoja maizi un sagatavoja sulīgu sendviču. Karstā olīveļļa pilēja uz pirkstiem. Tad viņš iegāja lielajā stūra istabā—tēva kabinetā — un atslēdza rakstām­galda nodalījumu, kurā atradās spectelefons. Tas bija ievilkts pēc īpaša pasūtījuma un reģistrēts ar fiktīvu vārdu un adresi. Vispirms Sanijs zvanīja Lūkam Brāzi. Atbildes nebija. Tad viņš uzgrieza nākamo numuru. Vada viņā galā atsaucās Tesio, Bruklinas caporegime, kas organizācijā veica tādu kā drošības vārsta lomu. Šis vīrs bija absolūti uzticīgs Donam. Pastāstījis par notikušo, Sanijs viņam paskaidroja, kas darāms. Tesio vajadzēja sagādāt piecdesmit pilnīgi uzticamus vīrus. Bija jānosūta apsardze uz slimnīcu un daļai vīru jāierodas Longbīčā.

— Vai viņi nogrābuši arī Klemencu?— pavaicāja Tesio.

Pašlaik es negribu izmantot Klemencas vīrus,— atbil­dēja Sanijs. Tesio tūlīt saprata. Pēc īsa klusuma brīža viņš teica:— Piedod, Sanij, ka saku tev to, ko teiktu tavs tēvs. Nepārsteidzies. Nevaru ticēt, ka Klemenca spētu mūs nodot.

Paldies,— atteica Sanijs.— Arī es tā nedomāju, bet jābūt piesardzīgiem. Vai nav tiesa?

— Tiesa,— atbildēja Tesio.

Un vēl kas,— turpināja Sanijs.— Mans jaunākais brālis Maiks mācās Hanoveras koledža Ņūhempšīrā. Lai kāds no mūsu Bostonas ļaudīm dodas turp un atved viņu uz šejieni. Lai padzīvo mājās, kamēr šis negaiss aprimst. Es viņam iepriekš piezvanīšu, tā ka viņš jau visu zinās. Tas arī tāpat, drošības labad.

Skaidrs,— atsaucās Tesio.— Tiklīdz visu to nokārtošu, laidīšos pie tevis. Norunāts? Tu taču zini manus puišus, vai ne?

Jā,— atbildēja Sanijs un nolika klausuli. Tad viņš piegāja pie neliela sienas seifa, atslēdza to un izņēma zilos ādas vākos iesietu grāmatu ar alfabētisku rādītāju. Viņš to rūpīgi pāršķirstīja, līdz atrada vajadzīgo ierakstu. Tas bija: «Rejs Ferels, 5000 dolāru Ziemsvētkos.» Ierakstam sekoja telefona numurs. Sanijs uzgrieza to un pajautāja:— Ferels?— Vīrs vada otrā galā atbildēja apstiprinoši.

Runā Santīno Korleone,— Sanijs teica.— Es gribu, lai jūs man izdarītu pakalpojumu, turklāt tūlīt pat. Pārbaudiet divus telefona numurus un dodiet man ziņas par visām pēdējo triju mēnešu laikā notikušajām sarunām.— Viņš nosauca Polija Gato un Klemencas mājas telefonus, tad piebilda:—Tas ir ļoti svarīgi. Izdariet to pirms pusnakts, un varēsiet svinēt divtik priecīgus Ziemsvētkus.

Sanijs atlaidās krēslā, lai sīki pārdomātu visu notikušo, tad nolēma vēlreiz uzgriezt Lūkas Brāzi numuru. Atkal nebija atbildes. Tas satrauca Saniju, taču viņš atbīdīja šo domu pie malas. Luka ieradīsies, tiklīdz uzzinās par notikušo. Sanijs atlaidās dziļāk grozāmajā atpūtas krēslā. Pēc stundas māja būs pilna ar Ģimenes ļaudīm, un vajadzēs viņiem sīki izstāstīt, kas darāms. Tagad, kad Sanijs beidzot varēja visu pārdomāt, viņš īsti aptvēra stāvokļa nopietnību Pēdējo desmit gadu laikā šis bija pirmais izaicinājums Korleones Ģimenei un tās varenībai. Aiz tā nenoliedzami stāvēja Soloco, taču viņš nekad nebūtu uzdrīkstējies spert šādu soli, ja viņu neatbalstītu vismaz viena no piecām Ņujorkas lielajām Ģimenēm. Un tā noteikti ir Tatalju Ģimene. Tas savukārt nozīmē atklātu karu vai arī tūlītēju Soloco noteikumu pieņemšanu. Sanijs drūmi pasmīnēja. Tas glumais Turks visu teicami izplānojis, taču viņam nepaveicās. Dons ir dzīvs, tātad gaidāms karš. Ar Korleones Ģimenes spēkiem un Luku Brāzi tam var būt tikai viens iznākums. Un atkal viņā pamodās kremtošais nemiers. Kur ir Luka Brāzi?

Mašīnā, kurā sēdēja Heigens, kopā ar šoferi bija vēl četri vīri. Heigenu apsēdināja aizmugurē, vidū starp abiem vīriem, kuri bija pienākuši uz ielas no aizmugures. Soloco apsēdās priekšējā sēdeklī. Labajā pusē sēdošais vīrs pastiepās pāri Heigenam un uzvilka cepuri viņam uz acīm, lai Heigens neko neredzētu.— Sēdi rāms un nemēģini lūrēt,— viņš piekodināja.

Brauciens bija īss, ne ilgāks par divdesmit minūtēm. Kad viņi izkāpa no mašīnas, bija jau satumsis, un Heigens nepazina apkārtni. Viņu ieveda pagrabstāva dzīvoklī un apsēdināja uz virtuves krēsla ar cietu, taisnu atzveltni. Soloco apsēdās iepretī pie virtuves galda. Melnīgsnējās sejas izteiksme bija neparasti plēsonīga.

— Es negribu jūs biedēt,— viņš teica.— Zinu, ka neesat Ģimenē noteicējs. Es gribu, lai jūs palīdzētu Korleonēm, un gribu, lai jūs palīdzētu man.

Drebošiem pirkstiem Heigens paņēma cigareti. Viens no vīriem uzlika galdā viskija pudeli, ielēja dažus malkus porce­lāna kafijas tasītē un pasniedza Heigenam. Heigens pateicīgi iedzēra ugunīgo šķidrumu. Tas palīdzēja saņemties, apvaldīt trīsošos locekļus un pārvarēt nespēku.

— Jūsu boss ir miris,— teica Soloco. Brīdi viņš klusēja, izbrīnā vērodams, kā Heigena acīs parādās asaras, tad turpi­nāja:— Notvērām viņu uz ielas, pie kantora. Tiklīdz man to paziņoja, steidzos dabūt rokā jūs. Jums jāpanāk miers starp mani un Saniju.

Heigens neatbildēja. Viņu pārsteidza paša bēdu skaud­rums. Pamestības sajūta jaucās ar bailēm no nāves. Soloco turpināja:— Sanijs bija sajūsmā par manu priekšlikumu. Vai nav tiesa? Arī jūs zināt, ka gudrākais ir piekrist. Narkotikām pieder nākotne. Tās sola tik daudz naudas, ka pāris gadu laikā ikviens var kļūt bagāts. Dons bija vecmodīgs nelga, viņa laiks jau bija beidzies, bet viņš to neapjēdza. Tagad viņa vairs nav, un tur neko nevar grozīt. Es gribu slēgt jaunu darījumu, un jums jāpanāk, lai Sanijs tam piekristu.

Jums nav nekādu izredžu,— teica Heigens.— Sanijs laidīs darbā visus līdzekļus, lai jums atriebtos.

Tā būs viņa pirmā reakcija,— Soloco nepacietīgi iebilda.— Jums jāpiespiež viņš domāt saprātīgi. Aiz manis stāv Tatalju Ģimene ar saviem ļaudīm. Pārējās Ņujorkas Ģimenes piekritīs visam, kas novērstu atklātu karu mūsu starpā. Šādā karā ciestu arī tās un to biznesi. Ja Sanijs piekritīs mūsu darījumam, pārējās Ģimenes uzskatīs, ka notikušais nav viņu daļa. Pat Dona vissenākie draugi.

Heigens lūkojās lejup, skatienu pievērsis plaukstām, un neko neatbildēja. Soloco uzstājīgi turpināja:— Ar Donu gāja uz leju. Agrāk es viņam nebūtu varējis padarīt neko. Pārējās Ģimenes viņam neuzticas, jo viņš iecēla jūs par savu consiglori, un jūs taču neesat pat itālietis — sicīlietis jau nepavisam. Ja noiesim līdz vispārējam karam, Korleones Ģimeni satrieks lupatās, un galu galā zaudētājs būs ikviens, tai skaitā arī es. Man vajadzīgi jūsu Ģimenes politiskie sakari, vajadzīgi vairāk nekā nauda. Tāpēc runājiet ar Saniju, runājiet ar saviem caporegimes, un jūs aiztaupīsiet daudz asinsizliešanas.

Heigens pasniedza savu porcelāna tasīti, lai to piepilda vēlreiz.— Mēģināšu,— viņš teica.— Bet Sanijs ir stūrgalvīgs. Turklāt pat viņš nespēs apvārdot Luku. Un man būs jābaidās no Lūkas, ja es atbalstīšu jūsu darījumu.

— Par Luku es parūpēšos,— Soloco klusi sacīja.— Jūs parūpējieties par Saniju un abiem jaunākajiem. Paklau, varat viņiem pateikt, ka mani vīri šodien būtu nokniebuši Frediju kopā ar tēvu, bet tiem bija stingra pavēle nešaut uz viņu. Ka es negribēju vairāk bēdu, nekā nepieciešams. Varat viņiem pateikt, ka Fredijs palika dzīvs, pateicoties man.

Heigens beidzot atkal spēja sakarīgi domāt. Tikai tagad viņš īsti aptvēra, ka Soloco nedomā viņu nogalināt vai turēt par ķīlnieku. Spējais atvieglojums, kas pārņēma visu ķermeni, sadzina kauna sārtumu sejā. Soloco vēroja viņu ar tikko jaušamu, saprotošu smaidu. Heigens mēģināja apsvērt stāvokli. Ja viņš nepiekritīs cīnīties par Soloco interesēm, viņu var nogalināt. Bet tad Heigens saprata, ka Soloco grib tikai to, lai viņš izklāstītu priekšlikumu Sanijam, turklāt izklāstītu to pras­mīgi, kā pieklājas īstenam consigliori. Un tagad, pārdomā­dams visu vēlreiz, viņš saprata arī to, ka Soloco ir taisnība. Par katru cenu jāizvairās no atklāta kara starp Korleones un Tatalju Ģimenēm. Korleonēm jāaprok savi mirušie un jāaizmirst bijušais, jāslēdz vienošanās. Un, kad pienāks laiks, varēs vērsties pret Soloco.

Bet, pacēlis skatienu, Heigens saprata, ka Soloco lieliski zina, ko viņš domā. Turks smaidīja. Un tad Heigenam sirdī spēji iesitās ļauna nojausma. Kas noticis ar Luku Brāzi, ka Soloco ir tik bezrūpīgs? Vai viņš būtu dabūjis Luku savā pusē? Heigens atcerējās, ka tovakar, kad Dons Korleone noraidīja Soloco priekšlikumu, viņš izsauca Luku uz kantori, uz privātu apspriedi ar Donu. Taču tagad nav īstais brīdis lauzīt galvu par tādām detaļām. Tagad viņam jātiek atpakaļ Korleones Ģimenes drošajā cietoksnī Longbīčā.

— Darīšu, ko spēšu,— viņš teica Turkam.— Domāju, ka jums taisnība un ka pat Dons gribētu, lai mēs pašreiz rīkojamies tieši tā.

Soloco svinīgi pamāja ar galvu.— Lieliski,— viņš teica. — Man nepatīk asinsizliešana. Esmu veikalnieks, un asinsizlie­šana maksā pārāk dārgi.— Šai brīdī iezvanījās telefons, un viens no Heigenam aizmugurē sēdošajiem vīriem piegāja paņemt klausuli. Noklausījies teikto, viņš īsi atbildēja:— Labi, pateikšu.— Nolicis klausuli, vīrs piegāja pie Soloco un kaut ko iečukstēja Turkam ausī. Heigens redzēja, ka Soloco seja nobāl un acīs iezvērojas niknums. Viņš sajuta spējas bailes. Soloco raudzījās viņā apsverošu skatienu, un pēkšņi Heigens saprata, ka viņu vairs nedomā atlaist brīvība. Ka noticis kaut kas tads, kas var nozīmēt viņa nāvi.

— Vecais vēl ir dzīvs,— teica Soloco.— Piecas lodes tai sicīlieša rumpī, un viņš vēl ir dzīvs.— Turks fatālistiski paraus­tīja plecus.— Neveiksme,— viņš teica Heigenam.— Neveik­sme man. Neveiksme jums.

Kad Maikls Korleone ieradās tēva namā Longbīčā, alejas šaurā ieeja bija nosprostota. Pašu aleju spoži apgaismoja visās astoņās mājās iedegtie prožektori, un asfaltētās ietves malā rindojās vismaz desmit vieglās automašīnas.

Pie aizžogojuma stāvēja divi nepazīstami vīrieši. Viens no tiem ar jūtamu Bruklinas akcentu jautāja:— Kas jūs esat?

Maikls pateica. No tuvākās mājas iznāca vēl viens vīrs un cieši ieskatījās viņam sejā.— Tas ir Dona dēls,— viņš teica. — Es ievedīšu viņu mājā.

Maikls sekoja svešajam līdz tēva mājai, kur divi pie ārdurvīm stāvošie vīri ielaida abus iekšā.

Visa māja šķita pilna ļaužu, no kuriem Maikls nevienu nepazina. Tikai iegājis viesistabā, viņš ieraudzīja Toma Heigena sievu Terēzu, kura sastingusi sēdēja uz dīvāna un smēķēja cigareti. Viņas priekšā uz kafijas galdiņa stāvēja glāze viskija. Otrā dīvāna galā sēdēja masīvais Klemenca. Caporegime seja šķita vienaldzīga, taču pieri klāja sviedru lāses, un cigārs viņa rokā bija sakodīts un spoži melns no siekalām.

Klemenca panācās Maiklam pretī un līdzjūtīgi paspieda roku, nomurminādams:— Tava māte aizbrauca uz slimnīcu pie tēva . . . gan viss būs labi.— Arī Polijs Gato piecēlās saroko­ties. Maikls ziņkāri paraudzījās viņā. Viņš zināja, ka Polijs ir tēva miesassargs, bet nezināja, ka šai reizē viņš slimības dēļ palicis mājās. Taču kalsnajā, patumšajā sejā varēja manīt sasprindzinājumu. Maikls bija dzirdējis, ka Poliju dēvē par spēcīgu, ašu zēnu, kas jebkuru smalku darbu nostrādā ele­ganti un bez sarežģījumiem, turpretī šodien viņš nebija veicis savu vistiešāko pienākumu. Istabā Maikls redzēja vēl vairākus nepazīstamus cilvēkus. Tie nebija Klemencas vīri. Maikls domās apkopoja visu novēroto un saprata — Klemenca un Gato tiek turēti aizdomās. Domādams, ka Polijs bijis klāt uzbrukuma brīdī, Maikls viņam jautāja:— Kā Fredijs? Turas?

— Ārsts viņam iedeva zāles,— paskaidroja Klemenca. — Viņš guļ.

Maikls piegāja pie Heigena sievas un noliecās, lai noskūp­stītu viņu uz vaiga. Viņi vienmēr bija jutuši simpātijas viens pret otru. Maikls pačukstēja:— Neraizējies, Tomam nekas nenotiks. Vai tu jau runāji ar Saniju?

Terēza uz mirkli piespiedās viņam un papurināja galvu. Viņa bija trausla, ļoti glīta sieviete un vairāk atgādināja amerikānieti nekā itālieti. Viņa izskatījās ļoti izbiedēta. Maikls saņēma Terēžu aiz rokas, piecēla kājās un ieveda sev līdzi stūra istabā—tēva kabinetā.

Aiz rakstāmgalda, atgāzies krēslā, sēdēja Sanijs, vienā rokā turēdams zīmuli, otrā dzeltenu bloknotu. Kabinetā vēl bija tikai viens cilvēks — caporegime Tesio, kuru Maikls pazina. Viņš tūlīt saprata, ka svešie ļaudis, kas pulcējas mājā un veido jauno apsardzi, ir Tesio vīri. Arī Tēsio turēja rokā zīmuli un bloknotu.

Ieraudzījis ienācējus, Sanijs piecēlās no galda, panācās pretī un viegli apskāva Heigena sievu.— Neraizējies, Te­rēza,— viņš teica.— Toms ir sveiks un vesels. Šie tikai grib viņam izklāstīt savu priekšlikumu, un tad viņu laidīs vaļā. Toms jau nav ne lēmējs, ne rīkotājs, tikai mūsu advokāts. Viņam kaitēt nebūtu nekādas jēgas.

Sanijs palaida vaļā Terēžu un tad, Maiklam par pārstei­gumu, apskāva arī jaunāko brāli un noskūpstīja uz vaiga. Maikls atstūma Saniju un smīnēdams teica:— Esmu radis, ka tu mani iekausti, un nu tu gribi, lai pierodu pie šitā?— Agrākajos gados abi bieži bija kāvušies.

Sanijs paraustīja plecus.— Vai zini, mazais, es tik tiešām nobijos, kad tu nebiji atrodams tai savā miestiņā. Man jau pašam nošķaudīties, ja viņi būtu tevi nokniebuši, bet es nepavisam negribētu pavēstīt to mammai. Man jau bija viņai jāpasaka par tēvu.

— Kā viņa to uzņēma?— Maikls jautāja.

— Godam,— atbildēja Sanijs.— Viņai jau agrāk gadījies to piedzīvot. Un man tāpat. Tu toreiz biji par sīku, lai apjēgtu, kas notiek, un vēlāk, kad paaugies, viss sāka ritēt gludi.— Pēc īsas pauzes viņš piemetināja:— Mamma aizbrauca uz slimnīcu pie vecā. Saka, viņš izķepurošoties.

— Vai mēs nebrauksim turp?— Maikls jautāja.

Sanijs papurināja galvu.— Es nevaru atstāt šo māju, kamēr viss nav nokārtots,— viņš sausi noteica. Iezvanījās telefons. Sanijs pacēla klausuli. Kamēr viņš nopietnu seju klausījās, Maikls aizstaigāja līdz rakstāmgaldam un uzmeta skatienu Sanija dzeltenajam bloknotam. Uz lapas bija uzrakstīti septiņi vārdi. Pirmie trīs bija Soloco, Filips Tatalja un Džons Tatalja. Ar satriecošu skaidrību Maikls piepeši atskārta, ka iztraucējis Tesio un Saniju tai brīdī, kad abi stādījuši nāvei nolemto sarakstu.

Nolicis klausuli, Sanijs sacīja Terēzai Heigenai un Maik­lam:— Vai jūs abi nevarētu uzgaidīt ārpusē? Mums ar Tesio vēl jānokārto daži jautājumi.

Vai zvanīja par Tomu?— vaicāja Heigena sieva. Jautā­jums izskanēja sparīgi, gandrīz agresīvi, bet pār vaigiem viņai ritēja baiļu asaras. Sanijs aplika roku Terēzai ap pleciem un veda viņu uz durvju pusi.— Es zvēru, ka Toms būs sveiks un vesels,— viņš apgalvoja.— Pasēdi viesistabā un pagaidi. Tik­līdz ko uzzināšu, es iziešu pie tevis.— Viņš aizvēra aiz Terēzas durvis. Maikls bija atsēdies vienā no lielajiem ādas klubkrēsliem. Sanijs uzmeta viņam īsu, piktu skatienu, tad aizgāja un apsēdās pie rakstāmgalda.

Ja tu te tīsies apkārt, Maik, dabūsi dzirdēt to, ko negribi dzirdēt,— Sanijs noteica.

Maikls aizdedza cigareti.— Es varu palīdzēt,— viņš sacīja.

— Nekā tu nevari,— Sanijs protestēja.— Vecais būtu nikns kā pūķis, ja es tev ļautu te iemaisīties.

Maikls pielēca kājās.— Kretīns tu tāds!— viņš uzkliedza brālim.— Vai viņš nav arī mans tēvs? Vai man nav viņam jāpalīdz? Es varu palīdzēt. Man nav tādēļ jāiet tūlīt cilvēkus slaktēt, bet palīdzēt es varu! Un beidz apieties ar mani kā ar mazo brālīti! Es esmu karojis. Esmu bijis ievainots, varbūt neatceries? Vairākus japāņus esmu noguldījis. Ko tad, velns lai parauj, es, pēc tavām domām, darīšu, kad tu kādu nožmiegsi? Ģībšu, vai?

Sanijs ņirdzīgi pasmīnēja.— Valdies, ka nenoraujies! Nu labi, labi, tupi vien tepat un uzmani telefonu.— Viņš pievēr­sās Tesio:— Iepriekšējais zvans man paziņoja tieši to, kas vajadzīgs.— Viņš vēlreiz pievērsās Maiklam:— Kāds neapšau­bāmi ir veco nodevis. Tas varēja būt Klemenca, un tas varēja būt Polijs Gato, kurššodien ļoti izdevīgā reizē bija saslimis. Es tagad atbildi zinu, paskatīsimies nu, cik atjautīgs esi tu, Maik. Tu taču studē koledžā. Kurš pārdeva tēvu Turkam Soloco?Maikls atkal apsēdās un atlaidās dziļajā ādas klubkrēslā. Viņš mēģināja visu sīki un pamatīgi pārdomāt. Klemenca ir caporegime Korleones Ģimenes struktūrā. Dons Korleone padarījis viņu par miljonāru, un abi jau vairāk nekā divdesmit gadu ir tuvi draugi. Klemenca ieņem vienu no galvenajiem posteņiem visā organizācijā. Ko viņš iegūtu, nododams Donu? Vairāk naudas? Klemenca ir pietiekami bagāts tāpat, bet cilvēki mēdz būt alkatīgi. Vairāk varas? Atriebes prieku par kādu iedomātu apvainojumu vai necieņas izpausmi? Par to, ka Heigens iecelts par consiglori. Vai varbūt veikalnieka pārlie­cība teica, ka galu galā uzvarētājs būs Soloco? Nē, Klemenca nekādi nevar būt nodevējs. Tad Maikls skumīgi nodomāja, ka viņam tā liekas tikai tāpēc, ka viņš negrib, lai Klemencam būtu jāmirst. Lielais, tuklais vīrs viņam bērnu dienās allaž tika nesis dāvanas un reizēm, kad Dons bija pārāk aizņemts, ņēmis viņu līdzi izbraukumos. Maikls nespēja ticēt, ka Klemenca būtu spējīgs uz nodevību.

Bet, no otras puses, būtu dabiski, ja Soloco gribētu pārvilkt Klemencu savā pusē vairāk nekā jebkuru citu no Korleones Ģimenes ļaudīm.

Maikla Jomas pievērsās Polijam Gato. Polijs pagaidām vēl nav kļuvis bagāts. Par viņu rūpējas, kā pienākas, viņa aug­šupeja organizācijā ir nenoliedzama, taču plašākiem ūdeņiem vajag^ laiku —tāpat kā visiem citiem. Polijs turklāt varētu lolot neprātīgākus sapņus par varu, kā tas raksturīgs jauniem cilvēkiem. Tam jābūt Polijam. Tad Maikls atcerējās, ka abi ar Poliju gājuši kopā sestajā klasē, un viņš vēlējās, lai arī Polijs nebūtu vainīgs.

Maikls papurināja galvu.— Neviens no viņiem,— viņš teica. Bet teica to tikai tādēļ, ka Sanijs bija apgalvojis: atbilde viņam jau zināma. Ja vajadzētu balsot, viņš nosauktu Poliju.

Sanijs smaidīja.— Nebaidies,— viņš noteica.— Ar Kle­mencu viss kārtībā. Tas ir Polijs.

Maikls pamanīja atvieglojumu Tesio sejā. Pats būdams caporegime, viņš, protams, juta līdzi Klemencam. Arī citādā ziņa pašreizējais stāvoklis nebija tik bīstams, ja nodevējs izrādījās zemākas pakāpes cilvēks.

Tad rīt es varu sūtīt savus vīrus mājās?—Tesio piesar­dzīgi pajautāja.

Parīt,— atbildēja Sanijs.— Ātrāk nevienam nekas nav jāzina. Paklau, es tagad gribu pārrunāt dažas personīgas ģimenes padarīšanas divatā ar brāli. Uzgaidi viesistabā, labi? Sarakstu mēs varam pabeigt vēlāk. Pastrādāsiet pie tā abi ar Klemencu.

Skaidrs,— atbildēja Tesio un izgāja no kabineta.

Kā tu vari droši zināt, ka tas ir Polijs?— Maikls jautāja.

Mums ir savi cilvēki sakaru mezglā,— atbildēja Sanijs.—Viņi pārbaudīja visas Polija telefona sarunas. Arī Klemencas, protams. Tais trijās dienās, kad Polijs šomēnes bija slims, viņam zvanīja no ielas automāta pretī tēva kantorim. Ari šodien. Noskaidroja, vai Polijs braucis līdzi un vai viņa vietā nosūtīts cits. Varbūt bija vēl kāds iemesls. Nav svarīgi.— Sanijs paraustīja plecus.— Paldies Dievam, ka tas bija Polijs. Klemenca mums ir ļoti vajadzīgs.

— Vai tagad sāksies atklāts karš?—Maikls vilcinādamies pavaicāja.

Sanija skatiens pauda nelokāmu apņēmību.—Tiklīdz iera­dīsies Toms, es darīšu visu, lai tā būtu. Kamēr vecais neliks rīkoties citādi.

— Kāpēc tad tu nenogaidi, līdz vecais varēs runāt?— Maikls vaicāja.

Sanijs pavērās viņā ar izbrīnu un neizpratni.— Nu, pie velna, kā tu varēji izkalpot tās kara medaļas? Mēs taču stāvam stobra galā, vecīt, mums ir jācīnās. Es tikai baidos, ka viņi Tomu neatlaidīs.

— Kāpēc ne?— Maikls pārsteigts jautajā.

Sanija balsī atkal skanēja tēvišķa iecietība.—Viņi nogrāba Tomu, domādami, ka ar veco ir cauri un nu varēs vienoties ar mani. Toms sākumā būtu veicis starpnieka lomu, nodevis man viņu priekšlikumu. Tagad, kad vecais ir dzīvs, viņi zina, ka es nevaru slēgt vienošanos, tāpēc no Toma vairs nav nekāda labuma. Viņi var to palaist vaļā vai arī nokniebt, atkarība no Soloco garastāvokļa. Ja Tomu nokniebs, tad tieši tādēļ, lai parādītu mums, ka nedomā jokot, lai liktu mums trūkties.

— Kāpēc Soloco domāja, ka ar tevi varēs vienoties?— Maikls klusi jautāja.

Sanijs pietvīka un brīdi kavējās ar atbildi. Beidzot viņš teica:— Pirms dažiem mēnešiem mums bija tikšanās ar Soloco. Viņš ieradās ar priekšlikumu par narkotiskajām vielām. Vecais viņu noraidīja. Bet sarunu laikā es drusku izmuldējos, lavu noprast, ka man tāda vienošanās būtu pa prātam. Un tas \r aplamākais, ko var izdarīt. Ja tēvam kaut ko ir izdevies iedzīt man galvā, tad tā ir šī mācība — nemūžam neļaut citiem uzzināt, ka Ģimenes vidū domas dalās. Un tā nu Soloco izrēķina, ka jātiek vaļā no vecā un tad varēs kopā ar mani ķerties pie narkotikām. Ja tēva vairs nebūtu, Ģimene zaudētu vismaz pusi sava spēka. Man jau tāpat būtu jāraujas melnas miesās, lai saturētu visus līdzšinējos tēva darījumus. Narkoti­kām pieder nākotne, un mums tas jāizmanto. Un šis uzbrukums tēvam bija vistīrākais bizness, bez jebkādiem personiskiem iemesliem. Biznesa darīšanās es tam Turkam piebiedrotos. Viņš, bez šaubām, nekad nepielaistu mani pārāk tuvu sev klāt, katram gadījumam nodrošinātos, lai es viņam neko nevarētu padarīt. Bet šis vīrs zina arī to — ja es pieņemtu viņa priekšlikumu, pārējās Ģimenes neparko man neļautu pēc pāris gadiem sākt karu tīrās atriebības dēļ. Turklāt aiz Soloco stāv Tatalju Ģimene.

Ja viņiem būtu izdevies piebeigt veco, ko tad tu darītu?— gribēja zināt Maikls.

Soloco dienas ir skaitītas,— gluži mierīgi atbildēja Sanijs.— Vienalga, par kādu cenu. Kaut arī mums būtu jācīnās ar visām piecām Ņujorkas Ģimenēm. Un Tatalju Ģimeni mēs satrieksim lupatās. Manis dēļ lai kaut visiem reizē būtu jāizput.

— Tēvs tā nebūtu rīkojies,— klusi piemetināja Maikls. Sanijs ar enerģisku žestu viņu pārtrauca:— Zinu jau, zinu,

ka es neesmu tas, kas viņš. Bet vienu es varu teikt droši, un to pašu teiktu arī viņš. Kad vajag rīkoties, kauties aci pret aci, to es spēju ne sliktāk par jebkuru citu. Soloco to zina, tāpat arī Klemenca un Tesio. Ugunskristības es saņēmu deviņpadsmit gadu vecumā, kad Ģimene pārdzīvoja pēdējo karu, un toreiz es vecajam biju liels palīgs. Tāpēc tagad man nav bail. Un mūsējiem šai karā ir visas kārtis rokā. Kaut tikai ātrāk varētu sadabūt to Luku!

— Vai Luka patiesi ir tāds dzelzs vīrs, kā runā?— ar interesi jautāja Maikls.— Vai tiešām viņam ir tik varena loma?

Sanijs pamāja.— Klase par sevi. Es gribu, lai viņš novāc trīs galvenos Tataljas. Soloco es ņemu savā ziņā.

Maikls neveikli sagrozījās krēslā un palūkojās vecākajā brālī. Viņš atcerējās, ka Sanijs palaikam mēdza būt brutāls, taču sirds dziļumos arvien ir bijis labsirdīgs. Lāga zēns. Dzirdēt no viņa šādus vārdus Maiklam šķita pretdabiski; saltas tirpas pārskrēja kauliem, uzskatot sarakstu ar nāvei nolemto vārdiem, ko Sanijs bija sastādījis gluži kā tikko kronēts Romas imperators. Maikls priecājās, ka nav tur iesaistīts, priecājās, ka tēvs ir dzīvs un atriebšanā nav jāpiedalās. Viņš palīdzēs, dežurēdams pie telefona, nododams ziņojumus un veikdams citus sīkus pakalpojumus. Pārējo var droši atstāt Sanija un tēva ziņā, it īpaši, ja aiz viņiem stāv tāds vīrs kā Luka Brāzi.

Tai brīdī viesistabā atskanēja sievietes kliedziens. Ak Dievs, nodomāja Maikls, tā ir Toma sieva. Viņš metās uz durvīm un atrāva tās vaļā. Viesistabā visi bija piecēlušies kājās. Blakus dīvānam stāvēja Toms Heigens, cieši piespiedis sev klāt Terēžu. Viņš izskatījās mazliet apmulsis. Terēza šņukstēja, un pār vaigiem viņai lija asaras. Maikls saprata, ka dzirdētais bijis Terēzas prieka kliedziens, saucot vīra vārdu. Heigens pamazām atraisījās no sievas skavām un atsēdināja viņu atpakaļ uz dīvāna. Viņš drūmi uzsmaidīja Maiklam.

Priecājos, tevi redzot, Maik, patiešām priecājos.— Tad Heigens devās uz kabinetu, vairs nepaskatīdamies uz sievu, kura joprojām šņukstēja. Viņš nav gluži veltīgi dzīvojis desmit gadu kopā ar Korleones Ģimeni, nodomāja Maikls, sajuzdams dīvainu lepnuma vilni. Kaut kas no vecā ir iesūcies viņam asinīs, tāpat kā Sanijam. Un pat man, Maikls pārsteigts nodomāja.

Pulkstenis rādīja gandrīz četri no rīta. Dona kabinetā sēdēja Sanijs, Maikls, Toms Heigens, Klemenca un Tesio. Terēžu Heigenu viņi bija pierunājuši doties mājās, kas atradās tepat kaimiņos. Polijs Gato vēl aizvien sēdēja viesistabā, nezinādams, ka Tesio vīriem uzdots neizlaist viņu no acīm un neļaut viņam aiziet.

Toms Heigens izklāstīja Soloco priekšlikumu. Viņš pastās­tīja, ka Turks viņu neapšaubāmi grasījies likvidēt, kad uzzinā­jis, ka Dons palicis dzīvs. Heigens pasmīnēja.— Ja man kādreiz vajadzēs lūgties Augstāko tiesu, es nekad to nespēšu labāk, kā šovakar lūdzos to nolādēto Turku. Iestāstīju viņam, ka pierunāšu Ģimeni pieņemt priekšlikumu, par spīti tam, ka Dons ir dzīvs. Teicu, ka tevi, Sanij, es varu viegli aptīt ap pirkstu, ka mēs draudzējamies jau no bērna kājas. Neļaunojies, vecīt, bet es ļāvu viņiem noprast, ka tu pārāk neskumsti par to, ka tev vajadzēs pārņemt vecā amatu, lai Dievs man piedod.— Viņš veltīja Sanijam vainīgu smaidu, uz ko Dona dēls atbildēja ar saprotošu žestu, likdams manīt, ka tam nav nekādas nozīmes.

Atlaidies klubkrēslā pie telefona, Maikls domīgi vēroja abus vīrus. Pirmīt, kad Heigens ienāca kabinetā, Sanijs bija spēji meties pretī un apskāvis viņu. Sajuzdams vieglu greizsir­dības dzirksti, Maikls nodomāja, ka daudzējādā ziņā Sanijs un Toms Heigens ir tuvāki viens otram nekā viņš pats savam miesīgajam brālim.

Ķersimies pie darba!— teica Sanijs.— Mums jāizlemj, ko darīt. .Paskaties šajā sarakstā, ko mēs ar Tesio sastādījām. Tesio, iedod Klemencam savu eksemplāru!

Ja mēs lemjam, ko darīt,— Maikls iebilda,— tad šeit jābūt arī Fredijam.

Fredijs mums neko nevar līdzēt,— drūmi atteica Sanijs.— Ārsts sacīja, ka šoks esot tik pamatīgs, ka viņam vajadzīga pilnīga atpūta. Es nekādi nevaru to saprast. Fredijs taču vienmēr bijis itin sīksts puika. Laikam jau tas skats, ka Donu nolaiž gar zemi, bijis par stipru — viņš jau mēdza domāt, ka Dons ir tikpat kā Dievs. Viņš nebija tāds kā mēs ar tevi, Maik.

Skaidrs, Fredijs paliek malā,— ātri noteica Heigens. — Atstājam viņu pilnīgi ārpusē. Tagad par tevi, Sanij. Kamēr visa šī vētra norims, man liekas, tev vajadzētu turēties pie mājas. Tas ir, vispār neiet ārā. Te tu esi drošībā. Nenovērtē Soloco par zemu, viņš ir īsts pezzonovanfe, īsts lielkalibrs. Vai slimnīcu apsargā?

Sanijs pamāja ar galvu.— Tur ir policisti visapkārt, un mūsu ļaudis visu laiku sēž pie tēva. Ko tu domā par šo sarakstu, Tom?Heigens, pieri saraucis, pētīja atzīmētos vārdus.— Ak kungs Dievs, Sanij, tu patiesi uztver to pārāk personīgi. Dons šo notikumu uzskatītu par vistīrāko biznesa konfliktu. Visam pamatā ir Soloco. Novāc Soloco, un viss ies pa vecam. Nav nekādas vajadzības mesties virsū Tataljām.Sanijs palūkojās uz abiem caporegimes. Tesio paraustīja plecus.— Kutelīgs jautājums,— viņš noteica. Klemenca nesa­cīja neko.Sanijs griezās pie Klemencas:—Viens darāmais ir skaidrs bez debatēšanas. Es vairs negribu mūsu vidū redzēt Poliju Liec viņu pirmo savā sarakstā.— Tuklais caporegime pamāja ar galvu.

Kas ir ar Luku?—jautāja Heigens.— Izskatījās, ka So­loco par Luku neuztraucas. Tas uztrauc mani. Ja Luka mūs nodevis, briesmas ir nopietnas. Tas ir pirmais, ko mums vajag noskaidrot. Vai kādam ir izdevies sazināties ar viņu?

Nē,— atbildēja Sanijs.— Es zvanu viņam jau visu nakti. Varbūt guļ pie kāda skuķa.

Nē,— iebilda Heigens.— Viņš nekad nepaliek pie sku­ķēm pa nakti. Izdara, kas darāms, un iet mājās. Maik, turpini griezt viņa numuru, kamēr dabūsi atbildi.— Maikls paklausīgi paņēma klausuli un uzgrieza Lūkas numuru. Vada viņā galā bija dzirdams atkārtots zvans, taču neviens neatbildēja. Viņš atkal nolika klausuli.— Mēģini ik pēc piecpadsmit minūtēm,— teica Heigens.

Nu labi, Tom,— nepacietīgi sacīja Sanijs,— ko tu kā consigliori vari mums ieteikt? Ko tad mums, sasodīts, pēc tavām domām, vajadzētu iesākt?

Heigens pastiepās pēc viskija pudeles uz galda.— Va­jadzētu sākt sarunas ar Soloco un turpināt tās, kamēr tavs tēvs atkal būs formā un varēs uzņemties vadību. Mēs varētu pat slēgt vienošanos, ja tas nepieciešams. Kad tavs tēvs piecelsies no gultas, viņš varēs visu nokārtot bez lieka trokšņa, un visas citas Ģimenes viņu atbalstīs.

— Tu domā, es nevaru tikt galā ar tādu tipu kā Soloco?— nikni noprasīja Sanijs.

Toms Heigens ieskatījās tieši viņam acīs.— Nav nekādu šaubu, ka tu to vari, Sanij. Korleones Ģimene ir pietiekami spēcīga. Tev ir Klemenca un Tesio, un, ja noiesim līdz atklātam karam, viņi var viegli savākt tūkstoti vīru. Bet beigu beigās visa austrumu piekraste pārvērtīsies kaujas laukā, un pārējās Ģimenes vainos Korleones. Mēs iemantosim daudz ienaidnieku. Un tādu politiku tavs tēvs nekad neatzina.

Maikls, vērodams Saniju, nodomāja, ka brālis pareizi sapratis teikto. Bet tad Sanijs noprasīja Heigenam:— Un, ja nu vecais nomirst, ko tad tu, consigliori, iesaki?

— Zinu, ka tu to nedarīsi,— klusi atbildēja Heigens,— bet es ieteiktu no tiesas slēgt vienošanos ar Soloco par narkotikām. Bez tava tēva politiskajiem sakariem un personīgās ietekmes Korleones Ģimene zaudētu pusi no savas varenības. Ja tava tēva vairs nebūtu, ļoti iespējams, ka pārējās Ņujorkas Ģimenes pieslietos Tataljām un Soloco — kaut vai tādēļ vien, lai izvairītos no ilga, postoša kara. Ja tēvs nomirst, slēdz vienoša­nos. Tad nogaidi un turi acis vaļā.

Sanija seja aiz niknuma bija gluži balta.— Tev viegli runāt, ne jau uz tavu tēvu šāva.

— Es viņam biju tikpat labs dēls kā tu vai Maiks, varbūt vēl labāks,— Heigens lepni saslējās.— Es tev izklāstu profesio­nālo viedokli. Pats es ar lielāko prieku apšautu visus tos neliešus.

Dzirdot saviļņojumu viņa balsī, Sanijam kļuva neērti.— Ak Dievs, Tom, es jau tā nedomāju,— viņš steigšus aizbildinājās. Bet tieši tā viņš patiesībā bija domājis. Asinssaites ir un paliek asinssaites, un nekas cits nav tām līdzvērtīgs.

Sanijs brīdi domīgi klusēja, un, mazliet apmulsuši, klusēja arī pārējie. Tad viņš nopūtās un pusbalsī teica:— Labi, sēdē­sim rāmi, līdz vecais atkal varēs mūs vadīt. Bet tev, Tom, arī pagaidām derētu uzturēties tepat mūsu alejā. Neriskē! Un tu, Maik, arī uzmanies, kaut gan es neticu, ka Soloco kritīs vēl uz citiem ģimenes locekļiem. Tā viņš visus noskaņotu pret sevi. Tomēr esi uzmanīgs! Tesio, turi savus vīrus gatavībā, bet lai viņi pazondē pa pilsētu. Tu, Klemenca, kad būsi nokārtojis rēķinus ar Poliju Gato, sūti savus vīrus šurp apsargāt māju un aleju — lai viņi nomaina Tesio cilvēkus. Tesio, slimnīcā gan lai paliek tavējie. Tom, tev pirmais darbs no rīta uzsākt sarunas ar Soloco un Tataljām — pa telefonu vai ar kādu starpnieku. Tu, Maik, rīt kopā ar pāris Klemencas vīriem dodies uz Lūkas māju un gaidi, kamēr viņš uzrodas, vai arī uzzini, kādā ellē viņš iekritis. Nav izslēgts, ka tas dullais taisnā ceļā aizdrāzies izrēķināties ar Soloco, tiklīdz izdzirdēja par notikušo. Neticu, ka viņš jebkad spētu nostāties pret savu Donu, vienalga, ko tas Turks viņam piedāvātu.

Varbūt Maiku te nevajadzētu tik tieši iepīt,— Heigens negribīgi iebilda.

Pareizi,— Sanijs piekrita.— Atcelts, Maik. Turklāt tu esi vajadzīgs te mājā, pie telefona, tas ir vēl svarīgāk. Maikls neatbildēja. Viņš jutās neveikli, gandrīz vai apkau­nots. Klemencas un Tesio sejas izskatījās tik uzsvērti vienaldzī­gas, ka Maikls nešaubījās — viņi cenšas slēpt savu nicinājumu. Viņš pacēla klausuli, uzgrieza Lūkas Brāzi numuru un ilgi klausījās vienmuļajos, garajos signālos.

Tajā naktī Pīters Klemenca gulēja slikti. No rīta viņš piecēlās agri, brokastīs izdzēra glāzi vīnogu degvīna un apēda biezu Dženovas desas šķēli, piekozdams riecienu svaigas itāliešu maizes, ko viņam aizvien .vēl piegādāja mājās tāpat kā vecajos laikos. Pēc tam viņš ielēja lielā, neizskatīgā porcelāna krūzē karstu, ar anīsa uzlijām stiprinātu kafiju. Pēc brokastīm Klemenca labu brīdi klīda apkārt pa māju, ģērbies vecajos rītasvārkos un sarkanās filca,čībās, un domāja par šodien veicamo darbu. Iepriekšējā vakarā Sanijs Korleone bija nepārprotami norādījis, ka bez kavēšanās jānovāc Polijs Gato. Tas jāizdara šodien. Klemenca jutās noraizējies. Ne jau tāpēc, ka Gato, viņa protežē, izrādījies nodevējs. Tas nevarēja mest ēnu uz Kle­mencas kā caporegime lietpratību. Polijs tomēr bija ideāli atbildis visām prasībām. Dzimis sicīliešu ģimenē, uzaudzis vienā apkaimē ar Korleones bērniem un ar vienu no viņiem pat kopā gājis skolā. Visos dzīves posmos audzināts vēlamā garā. Arī toreizējās pārbaudes rādīja, ka puisis nav muļķis. Un, kad Polijs bija pierādījis uzticību Korleones Ģimenei, viņš sāka saņemt no tās pieklājīgu ienākumu, noteiktu procentu Istsaidas bukmeikera kantorī un vēl zināmu summu no arod­biedrības. Klemenca, protams, zināja, ka Polijs papildina savus ienākumus ar patvaļīgām zādzībām, kas bija stingri pret Ģimenes likumiem, taču pat šāds apstāklis apliecināja viņa vērtību. Tamlīdzīgu noteikumu pārkāpšanu mēdza uzskatīt par strauja, brīva gara izpausmi, tādu kā teicama rikšotāja tieksmi saraut iemauktus.

Turklāt Polijs ar saviem brīvsoļiem nekad vēl nebija sagādājis nepatikšanas. Viņš tos allaž izplānoja ar pedantisku rūpību un paveica gandrīz bez trokšņa un sarežģījumiem, kā arī bez cietušajiem: trīstūkstoš dolāru no Manhetenas ap­ģērbu firmas, sīkāka summiņa no kādas trauku fabrikas Bruklinas graustu rajonā. Galu gala jaunam cilvēkam lieka kabatas nauda nekad netraucē. Viss bija normas robežās. Kurš gan varēja paredzēt, ka Polijs Gato kļūs nodevējs?

Raizes Pīteru Klemencu šorīt māca galvenokārt administra­tīvu problēmu dēļ. Polija Gato likvidēšana pati par sevi bija gluži trafareta padarīšana. Īstā problēma, par ko caporegime lauzīja galvu, bija atrast starp paša ļaudīm piemērotu vīru, kas Ģimenē turpmāk ieņemtu Polija vietu. Ierindniekam tas nozī­mēja svarīgu paaugstinājumu, ko nedrīkstēja piešķirt ar vieglu roku. Tam vīram jābūt gan sīkstam, gan slīpētam. Viņam jābūt uzticamam, tādam, kurš nepļāpās, nokļuvis policijas nagos, tādam, kurš ar mātes pienu uzsūcis sicīliešu omertas likumu — klusēšanas likumu. Un vēl — kādu atalgojumu šis vīrs saņems par saviem jaunajiem pienākumiem? Klemenca jau vairākkārt bija ieminējies Donam, ka šai ļoti svarīgajai amatpersonai derētu paaugstināt algu, bet Dons šādu priekšlikumu arvien noraidīja. Ja Polijs būtu saņēmis vairāk naudas, varbūt viņš nebūtu padevies glumā Turka Soloco vilinājumiem.

Beidzot Klemenca kandidātu sarakstā atstāja trīs vārdus. Pirmais bija darbinieks, kas strādāja ar krāsainajiem ierēdņiem kādā no Hārlemas apdrošināšanas biedrībām,— liels, pama­tīgi noaudzis un fiziski spēcīgs tēvainis, turklāt vīrs ar krietnu liesu personiskās pievilcības. Viņš prastu sastrādāt ar cilvē­kiem un vajadzības gadījumā liktu tiem bīties no sevis. Taču pēc pusstundu ilgām pārdomām Klemenca izsvītroja viņu no saraksta. Šis vīrs pārāk labi saprotas ar melnajiem, un tas liecina par kādu nevēlamu rakstura noslieci. Turklāt viņu būtu grūti aizstāt pašreizējā amatā.Otrais kandidāts, par kuru Klemenca ilgi domāja un beidzot gandrīz izšķīrās, bija kāds centīgs vīrs, kas uzticīgi un sekmīgi kalpoja Ģimenei. Viņš nodarbojās ar neapmaksāto rēķinu vākšanu Ģimenes pilnvarotajiem augļotājiem Manhetenā. Savas gaitas viņš bija uzsācis kā bukmeikera kurjers. Tomēr tik svarīgam paaugstinājumam viņš vēl nelikās pietie­kami nobriedis.

Beidzot Klemenca izšķīrās par Roko Lamponi. Lampones darba stāžs Ģimenes dienestā bija īss, bet iespaidīgs. Kara gados viņš Āfrikā bija ticis ievainots un pēc tam, 1943. gadā, demobilizēts. Tā kā Ģimenei trūka jaunu cilvēku, Klemenca viņu tūlīt bija ņēmis savā ziņā, neievērojot pat to, ka ievainojumi jaunajam cilvēkam bija daļēji laupījuši darbaspē­jas un viņš manāmi kliboja. Sākumā Klemenca bija izmantojis viņu par sakarnieku gatavo apģērbu melnajā tirgū un darīju­mos ar valsts ierēdņiem, kuri kontrolēja pārtikas talonus, Vēlāk Lamponem šajās pašās operācijās uzticēja atbildīgākus pienākumus. Visatzinīgāk Klemenca vērtēja viņa saprātīgās spriešanas spējas. Lampone zināja, ka nav jēgas lauzties par lietām, kas var maksāt tikai krietnu soda naudu vai sešus mēnešus cietuma—tīro nieku pret milzīgo peļņu. Viņam bija pietiekami daudz saprāta, lai zinātu, kā viņa darbalauks nav īstā vieta nopietniem draudiem, bet tikai viegliem mājieniem, Viņš prata tikt galā ar uzdevumu neuzkrītoši, un tieši tas bija vajadzīgs.

Klemenca atviegloti nopūtās, gluži kā apzinīgs administra­tors, kam izdevies nokārtot āķīgu personāla problēmu. Jā, tieši Roko Lampone viņam palīdzēs. Jo Klemenca bija nolēmis veikt paredzamo darbiņu pats — un ne vien tādēļ, lai palīdzētu jaunam, nepieredzējušam kadram izturēt ugunskristī­bas, bet arī tādēļ, lai nokārtotu personīgos rēķinus ar Poliju Gato. Polijs bija Klemencas protežē, Klemenca viņu savā laikā izvirzīja, apiedams uzticamākus cilvēkus, kas drīzāk būtu pelnījuši paaugstinājumu. Klemenca bija palīdzējis Polijam izturēt ugunskristības un visādā veidā sekmējis viņa karjeru. Polijs nodevis ne tikai Ģimeni, viņš nodevis savu patronu, Pīteru Klemencu. Tāds cieņas trūkums brēc pēc atmaksas.Viss pārējais bija jau nokārtots. Polijam Gato vajadzēja aizbraukt pēc Klemencas trijos pēcpusdienā, turklāt pašam ar savu mašīnu. Karstu strēbt te nedrīkstēja. Klemenca pacēla klausuli un uzgrieza Roko Lampones numuru. Nepavēstījis, kas zvana, viņš īsi teica:— Atnāc pie manis, tev būs darbiņš.— Klemenca ar patiku konstatēja, ka, par spīti agrajai rīta stundai, Lampones balss nešķiet ne pārsteigta, ne miegaina, un viņš vienkārši atteica:— Skaidrs.— Krietns vīrs. Klemenca vēl piebilda:— Bez steigas. Vispirms paēd brokastis, lenču arī. Bet esi klāt ne vēlāk par diviem pēcpusdienā.

Vada viņā galā vēlreiz atskanēja lakoniskais:— Skaidrs,— un Klemenca nolika klausuli. Viņa cilvēki jau bija brīdināti, ka jānomaina Tesio vīri Korleones gatvē, tā ka to varēja uzskatīt par nokārtotu. Klemencam bija izdarīgi padotie, un šādās mehāniskās operācijās viņš pats nekad neiejaucās.

Klemenca nolēma nomazgāt savu kadiljaku. Viņš bija iemīļojis šo mašīnu. Tā brauca izcili klusi un viegli, un sēdekļi bija tik bagātīgi polsterēti, ka jaukā laikā Klemencam nereti labāk patika kādu stundiņu pavadīt mašīnā nekā uzturēties mājā. Turklāt, apkopdams mašīnu, Klemenca allaž spēja labāk koncentrēt domas. Viņš atcerējās, ka tēvs Itālijā tieši tāpat bija labprāt darbojies ar ēzeļiem.

Klemenca strādāja apkurināmā garāžā, aukstumu viņš necieta. Domās viņš vēlreiz pārskatīja savus plānus. Ar Poliju jābūt uzmanīgam, tas ir viltīgs kā lapsa un var saost briesmas. Un, lai cik viņš rūdīts, nav šaubu, ka tagad vīram pilnas bikses, jo vecais palicis dzīvs. Viņš būs tramīgs kā kumeļš, kam skudras salīdušas zem astes. Bet pie šādiem, viņa darbā pierastiem apstākļiem Klemenca bija pieradis. Pirmkārt, jāatrod ticams iegansts, lai Roko varētu viņus pavadīt. Otrkārt, jāiz­domā kāds pārliecinošs uzdevums, ko viņi trijatā dotos izpildīt. Protams, bez tā varētu arī iztikt. Poliju Gato varētu novākt arī bez visa šī teātra. Viņš taču ir ieslēgts un nekur nevar aizbēgt. Bet Klemenca bija cieši pārliecināts, ka ļoti svārīgi ir ievērot teicamu darba organizāciju un nepieļaut pat procenta simtdaļu riska. Visu iespējamo nekad nevar paredzēt, un šeit galu galā izšķiras dzīvības un nāves jautājums.

Mazgādams maigi zilo kadiljaku, Pīters Klemenca pārdo­māja un izmēģināja vēlamos vaibstus un sejas izteiksmes šodienas spēlei. Viņš nolēma izturēties pret Poliju strupi, it kā būtu nemierā ar padoto. Tik uzmanīgu un aizdomu pilnu cilvēku kā Poliju tas novirzīs uz nepareizām pēdām vai vismaz apmulsinās. Lieka laipnība darītu viņu piesardzīgu. Bet pār­lieku dusmīgi arī, protams, nevar izturēties. Jāmēģina notēlot tādu kā izklaidīgu īgnumu. Un kāpēc lai ar viņiem kopā būtu Lampone? Tas Poliju sevišķi satrauks, it īpaši jau tāpēc, ka Lamponem jāsēž aizmugurē. Polijam vis nepatiks bezpalīdzīgi sēdēt pie stūres, kad Lampone skatīsies viņam pakausī. Klemenca nikni berza un pulēja kadiljaka metāla virsmu. Piņķerīga lieta. Ļoti piņķerīga. Klemenca brīdi prātoja, vai nepaņemt līdzi vēl vienu vīru, tomēr nolēma, ka ne. To izšķīra sekojoši apsvērumi. Kādreiz nākotnē apstākļi var iegriezties tā, ka vienam no partneriem ir izdevīgi liecināt pret viņu. Ja līdzdalībnieks ir viens, iespējama tikai viena cilvēka liecība pret otru. Turpretī otra līdzdalībnieka apstiprinājums var izjaukt līdzsvaru. Nē, jāturas pie iecerētā plāna.

Visvairāk Klemencu kaitināja tas apstāklis, ka nāvessodam jābūt «publiskam». Tas nozīmēja, ka līķis jāatrod. Viņam daudz labāk būtu paticis likt tam pazust. (Parastās «novākto» kapsētas bija tuvējais okeāns vai Ņūdžersijas purvāji Ģimenes draugu vai sarežģītākā ceļā iegūtajos zemes īpašumos.) Taču šoreiz sodam jābūt publiskam, lai iebiedētu potenciālus nodevējus un brīdinātu ienaidnieku, ka Korleones Ģimene nebūt nav kļuvusi gļēva vai ap stūri apvedama. Soloco pierausies, redzēdams, ka viņa spiegs tik ātri atklāts. Korleo­nes Ģimene daļēji atgūs zaudēto prestižu. Uzbrukums veca­jam Donam bija to padarījis smieklīgu citu acīs.

Klemenca nopūtās. Kadiljaks mirdzēja kā milzīga, zila tērauda ola, bet viņš vēl nekā nebija izdomājis. Tad pēkšņi prātā iešāvās loģisks un trāpīgs atrisinājums. Tas attaisnos viņu triju — Klemencas, Roko Lampones un Polija — kopīgo braucienu un it kā dos viņiem pietiekami slepenu un svarīgu uzdevumu.

Viņš sacīs Polijam, ka šodien jāatrod dzīvoklis gadījumam, ja Ģimene nolemtu «pāriet uz matračiem».Kad karš starp Ģimenēm kļuva sevišķi sīvs, karotāji mēdza iekārtot štābus slepenos dzīvokļos, kur kareivji pārgulēja uz istabās izmētātiem matračiem. To darīja ne jau tāpēc, lai pasargātu no briesmām pašu ģimenes, sievas un mazos bērnus,— uzbrukums nekarojošiem piederīgajiem nebija pat iedomājams. Šajā ziņā pārāk smagi tiktu skarta ikviena karo­tāju grupa. Tomēr tādā reizē arvien bija gudrāk dzīvot slepenā vietā, kur katru kustību nevarēja novērot pretinieks vai kāds policists, kam ienāktu prātā patvaļīgi iejaukties.

Un tā parasti kāds uzticams caporegime pēc norīkojuma devās sameklēt un noīrēt slepenu dzīvokli un apgādāt to ar matračiem. Šo dzīvokli izmantoja par uzbrukuma placdarmu. Klemencam itin dabiski varētu būt uzticēts šāds uzdevums. Tikpat dabiski būtu, ja viņš savukārt ņemtu līdzi Gato un Lamponi, kuriem jāpalīdz nokārtot visus sīkumus, ieskaitot dzīvokļa apgādi. Greizi pasmīnēdams, Klemenca nodomāja, ka Polijs jau pierādījis savu alkatību un pirmais, kas viņam iešausies prātā, būs doma, cik Soloco viņam samaksās par šo vērtīgo informāciju.Roko Lampone ieradās savlaikus, un Klemenca viņam paskaidroja, kas darāms un kādas lomas abiem jāuzņemas. Lampones seja pārsteigumā iemirdzējās, un viņš ar cieņu pateicās Klemencam par paaugstinājumu, kas ļauj kalpot Ģimenei. Klemenca nešaubījās, ka izvēlējies īsto vīru. Uzsitis Lamponem uz pleca, viņš teica:— No šodienas tev būs drusku vairāk skanošā. Par to parunāsim vēlāk. Pats saproti, ka šobrīd Ģimene aizņemta ar pārāk kritiskām problēmām, ar svarīgā­kiem uzdevumiem.— Lampones žests apliecināja, ka viņš pacietīgi nogaidīs, zinādams, ka atalgojums ir drošs.Klemenca piegāja pie seifa un atvēra to. Izņēmis pistoli, viņš sniedza to Lamponem.— Rīkojies ar šo!— viņš teica. — Tai nevarēs sadzīt pēdas. Atstāj to mašīnā blakus Polijam. Kad šis darbiņš būs galā, ņem sievu un bērnus un brauc uz Floridu brīvdienās. Pagaidām tērē pats savu naudu, vēlāk dabūsi atpakaļ. Atpūties, pasauļojies. Apmeties Ģimenes viesnīcā, lai zinu, kur tevi atrast, ja ievajadzēsies.

Pie durvīm pieklauvēja Klemencas sieva un ienākusi pavēstīja, ka ieradies Polijs Gato, Mašīna atradās uz iebrau­camā ceļa. Klemenca devās ārā cauri garāžai, un Lampone viņam sekoja. Ietrausies priekšējā sēdeklī līdzās Gato, Kle­menca strupi noņurdēja sveicienu un saīdzis pameta skatienu rokas pulkstenī, it kā gribēdams konstatēt, ka Gato nokavējies.Puisis ar izmanīgo lapsas ģīmi viņu saspringti vēroja, cenzdamies izprast stāvokli. Kad Lampone iesēdās aizmugurē tieši aiz viņa, Polijs drusku sarāvās un teica:— Roko, sēdi otrā pusē! Tava lielā būda man aizsedz atskata spoguli.— Lam­pone paklausīgi pārvietojās aiz Klemencas, it kā šāds lūgums būtu dabiskāks par dabisku.

— Velns lai rauj to Saniju, viņam jau bikses trīc,— Kle­menca pikti sacīja Gato.— Taisās jau mesties uz matračiem! Mums Vestsaidā,jāatrod piemērota vieta. Tev, Polij, kopā ar Roko būs tur jāapmetas un jāsagādā viss vajadzīgais, kamēr pārējiem kareivjiem pienāks pavēle ierasties. Vai tu zini kādu labu vietu?

Kā jau viņš bija gaidījis, Gato acis iezibējās alkatīgā ziņkārē. Polijs bija norijis ēsmu, un, domādams, cik šī informā­cija būs vērta Soloco, viņš piemirsa domāt, vai pats nav briesmās. Arī Lampone teicami spēlēja savu lomu, vienaldzīgi un laiski vērdamies logā. Klemenca apsveica sevi par teicamo izvēli.

Gato paraustīja plecus.— Jāpadomā,— viņš teica.

— Nu tad domā, bet brauc arī uz priekšu,— Klemenca norūca.— Es vēl šodien gribu tikt Ņujorkā.

Polijs bija pieredzējis šoferis, un šajā pēcpusdienas stundā kustība centra virzienā bija niecīga, tāpēc viņi to sasniedza, kad agrīnā ziemas krēsla vēl tikko sāka sabiezēt. Viņi brauca bez liekām valodām. Klemenca lika Polijam braukt uz Vašing­tonhaitas rajonu. Tur viņš nopētīja pāris daudzstāvu dzīvo­jamo māju, tad lika piestāt mašīnu Artūra avēnijā un gaidīt. Arī Roko Lamponi Klemenca atstāja mašīnā. Pats viņš iegāja «Viera Mario» restorānā un ieturēja vieglas pusdienas — teļa gaļu ar salātiem —, palaikam pamādams sveicienus dažiem paziņām. Pēc stundas viņš devās atpakaļ, kur pāris kvartālu tālāk bija atstājis mašīnu, un atkal ietrausās savā vietā. Gato un Lampone turpat gaidīja.

Pie velna!—Klemenca noerrojās.— Grib, lai atgrieža­mies Longbīčā. Nu esot mums cits darbs. Šo varot atlikt, Sanijs saka. Roko, tu dzīvo pilsētā, vai mums tevi izmest tepat?

Mana mašīna palika pie jums,— Roko rāmi atteica. — Sievai no paša rīta to vajag.

Tiesa gan,— Klemenca piekrita.— Nu, tad tev jābrauc ar mums kopā atpakaļ.

Ceļā uz Longbīču atkal valdīja klusums. Ceļa posmā pirms iebraukšanas pilsētā Klemenca pēkšņi teica:— Polij, pieturi, man jānolaiž ūdens!

Viņi bija ilgi strādājuši kopā, un Polijs zināja, ka resnajam šefam ir vājš pūslis. Viņš arī agrāk nereti bija izteicis šādu lūgumu.Gato nogriezās no šosejas uz mīkstā zemesceļa, kas veda uz purvu. Klemenca izraušas no mašīnas un aizgāja nedaudzos soļus līdz krūmājam. Tur viņš patiesi atvieglojās. Pēc tam, atvērdams durvis, lai atkal iesēstos mašīnā, viņš aši pārlaida acis šosejai priekšā un aizmugurē. Neredzēja nevie­nas gaismas, ceļš bija pilnīgi tumšs.— Aiziet!—Klemenca teica. Nākamajā mirklī mašīna nodrebēja, atbalsojoties šā­viena troksnim. Polijs Gato it kā salēcās uz priekšu, viņa ķermenis atsitās pret stūri, tad smagi nokrita uz sēdekļa. Klemenca bija steigšus atkāpies nostāk, lai izvairītos no asinīm un galvaskausa šķembām.Roko Lampone izrāpās no aizmugures sēdekļa. Rokā viņam aizvien vēl bija pistole, un viņš to aizsvieda purvā. Vīri steigšus devās uz netālu gatavībā atstāto mašīnu un iesēdās tajā. Lampone pameklēja zem sēdekļa un izvilka nolikto atslēgu. Viņš iedarbināja mašīnu un aizveda Klemencu mājās. Atpakaļ viņš nebrauca pa to pašu ceļu, bet pa Džonsbīčas dambi devās tieši līdz Merikas pilsētiņai, kur turpināja ceļu pa Medovbruka gatvi, līdz sasniedza Nordensteitas gatvi. Pa to viņš brauca līdz Longailendas šosejai un tālāk līdz Vaitstona tiltam un tad, izbraucis cauri Bronksai, atgriezās savās mājās Manhetenā.

Iepriekšējā naktī pirms uzbrukuma Donam Korleonem viņa stiprākais, uzticamākais un draudīgākais vasalis gatavojās tikšanās brīdim ar ienaidnieku. Luka Brāzi jau pirms vairākiem mēnešiem bija nodibinājis sakarus ar Soloco cilvēkiem. To viņš bija darījis pēc paša Dona Korleones rīkojuma. Sakarus Brāzi nodibināja, apmeklēdams Tatalju Ģimenes kontrolētos naktslo­kālus un pārgulēdams ar vienu no viņu labākajām priekameitām. Gultā viņš meičai pažēlojās, ka Korleones Ģimene viņu noniecinot, ka nenovērtējot viņa spējas. Nedēļu pēc šīs dēkas ar Luku uzsāka sarunas Bruno Tatalja, naktslokāla īpašnieks, šis Tatalju Ģimenes jaunākais dēls ārēji it kā nebija saistīts ar Ģimenes prostitūcijas biznesu. Taču viņa populārais naktslo­kāls ar slaidkājainām dejotājām izskoloja ne vienu vien pilsētas slepeno aģentu.

Pirmajā tikšanās reizē saruna bija skaidra un atklāta. Tatalja piedāvāja Lūkam piespiedu varas realizētāja vietu savā Ģi­menē. Koķetēšana vilkās gandrīz mēnesi. Luka spēlēja jaunas skaistules savaldzināta vīrieša lomu, Bruno Tatalja savukārt tēloja biznesmeni, kurš mēģina pārvilkt savā pusē spējīgu sāncenša padoto. Vienā no šīm tikšanās reizēm Luka izlikās svārstāmies, tad teica:— Bet viens ir skaidrs. Es nekad neko neiesākšu pret Krusttēvu. Dons Korleone ir vīrs, ko es cienu. Un labi saprotu, ka Ģimenes biznesā viņam jādod priekšroka dēliem, nevis man.Bruno Tatalja piederēja pie jaunākās paaudzes, kas daudz nepūlējās slēpt nicinājumu pret tādiem vecmodīgiem nelgām kā Luka Brāzi, Dons Korleone un pat paša tēvs, kurā arī mazliet par dziļu bija iesūcies šis sentimentālais respekta gars.

— Tēvs nemaz negrib, lai tu vērstos pret Korleonem,— Bruno sacīja.— Kam tas vajadzīgs? Tagad visi saprotas ar visiem, nav vairs vecie laiki. Gluži vienkārši, ja tu meklē citu darbu, es varu aizlikt vārdu tēvam. Mūsu biznesā arvien noderēs tāds vīrs kā tu. Tas ir dzelzs darbs, un tam vajag dzelzs vīrus, lai viss ritētu gludi. Ja izlemsi, paziņo!Luka paraustīja plecus.— Man arī tagad nemaz neiet tik slikti.— Ar to šī saruna beidzās.

Galvenais mērķis bija likt Tataljām nojaust, ka Luka šo to zina par ienesīgo narkotiku operāciju un labprāt gribētu ielaist tajā roku no malas. Tādējādi varbūt izdotos kaut ko tuvāk uzzināt par Soloco plāniem, ja Turkam tādi ir, kā arī to, vai viņš grasās vērsties pret Donu Korleoni. Kad divu mēnešu laikā nekas nenotika, Luka ziņoja Donam, ka Soloco acīm­redzot godam samierinājies ar savu neveiksmi. Dons atbildēja, lai turpinot darboties tāpat kā līdz šim, bet pavisam neuzkrī­toši, bez manāmas centības.

Iepriekšējā vakarā pirms uzbrukuma Donam Luka atkal bija iegriezies naktslokālā. Gandrīz tūlīt pie viņa galdiņa bija piesēdies Bruno Tatalja.

Viens no maniem draugiem grib runāt ar tevi,— viņš teica.

Ved šurp!—atsaucās Luka.— Esmu ar mieru runāt ar visiem taviem draugiem.

Nē,— Bruno noraidīja.— Viņš grib tevi zem četrām acīm.

— Kas viņš tāds ir?— Luka noprasīja.

— Gluži vienkārši mans draugs,— atbildēja Bruno Ta­talja.— Viņš grib tev izteikt kādu priekšlikumu. Vai tu vari šonakt vēlāk ar viņu tikties?

— Protams,— Luka atbildēja.— Kur un cikos?

— Klubu slēdz četros no rīta,— klusi teica Tatalja.— Jūs varētu tikties tepat, kamēr viesmīļi novāc galdus.

Zina manus paradumus, nodomāja Luka. Izsekojuši, pro­tams. Luka parasti cēlās ap trim vai četriem pēcpusdienā, pabrokastoja, tad kopā ar Ģimenes puišiem nodevās azartspē­lēm vai arī pārgulēja ar kādu meiču. Reizēm viņš noskatījās kādu no pusnakts kinoseansiem, tad iegriezās vienā vai otrā klubā iedzert. Luka nekad nelikās gulēt agrāk par rītausmu. Tādēļ priekšlikums satikties četros no rīta nemaz nebija tik dīvains, kā izklausījās.

— Jā, protams,— viņš atbildēja.— Būšu atpakaļ četros. Izgājis no kluba, Luka apturēja taksometru un devās mājup uz savu mēbelēto istabu Desmitajā avēnijā. Viņš dzīvoja kopā ar kādu itāliešu ģimeni; kas viņam bija attālatrada. Lūkas divas istabas no pārējā dzīvokļa atdalīja īpašas durvis. Viņam patika šis izkārtojums. Tas radīja zināmu ģimenes atmosfēru un vienlaikus sargāja no negaidītiem pārsteigumiem īpaši kutelī­gās situācijās.

Turks, šis viltīgais lapsa, nupat rādīs savu kuplo asti, nodomāja Luka. Ja viss noietu pietiekami tālu un Soloco sev šonakt parakstītu spriedumu, varētu sagādāt Donam krietnu Ziemassvētku dāvanu. Luka izvilka no pagultes čemodānu, atslēdza to un izņēma ložu necaurlaidīgu vesti. Tā bija smaga. Viņš izģērbās un apjoza to virs vilnas apakšveļas, tad uzvilka kreklu un virs tā svārkus. Brīdi Lūkam iešāvās prātā piezvanīt uz Dona māju Longbīčā un pastāstīt savus jaunumus, taču viņš zināja, ka Dons nekad ne ar vienu nerunā pa telefonu, turklāt šo uzdevumu Dons viņam bija uzticējis slepeni, tātad nevēlē­jās, lai vēl kāds par to zinātu, pat Heigens vai vecākais dēls ne.Luka vienmēr nēsāja līdzi ieroci. Viņam bija atļauja to nēsāt — laikam pati dārgākā ieroča nēsāšanas atļauja, kāda jebkur izdota. Tā bija izmaksājusi apaļus desmittūkstoš dolārus, bet, ja Luku gadījumā pārmeklētu policija, šis papīrs viņu glābtu no cietumā. Būdams Ģimenes augstākais izpildvaras realizētājs, viņš zināja šīs atļaujas vērtību. Tomēr šonakt, ja gadījumā rastos izdevība darbu pabeigt, derētu «drošs» šaujamais. Tāds, kam nevar sadzīt pēdas. Taču, pārdomājis visu, Luka nolēma, ka šonakt tikai uzklausīs piedāvājumu un ziņos par to Krusttēvam, Donam Korleonem.

Viņš devās atpakaļ uz klubu, nedzēris vairs ne piles. Ierastās glāzes vietā viņš nesteidzīgi paēda vēlīnas vakariņas 48. ielā pie Petsija, savā iecienītajā itāliešu restorānā. Kad tuvojās noliktais tikšanās laiks, Luka devās uz kluba ieeju. Šveicara pie durvīm vairs nebija. Arī garderobiste bija aizgājusi. Vienīgi Bruno Tatalja viņu gaidīja. Sasveicinājies viņš aizveda Luku pie tukšās bāra letes telpas viņā malā. Sev priekšā Luka redzēja mazo galdiņu klajumu, kura vidū kā mazs dimants mirdzēja spoži dzeltenā parketa deju grīda. Tukšais orķestra paaugstinājums tinās puskrēslā, un tajā kā ģindenis augšup slējās mikrofona tievais metāla balsts.Luka apsēdās pie bāra letes, un Bruno Tatalja aizgāja tai otrā pusē. Luka atteicās no piedāvātā dzēriena un aizsmēķēja cigareti. Var gadīties, ka te slēpjas kas cits, nevis tas Turks. Taču nākamajā mirklī viņš ieraudzīja viņā telpas galā no tumsas iznirstam Soloco.

Turks paspieda Lūkam roku un apsēdās viņam blakus pie bāra letes. Tatalja nolika Soloco priekšā glāzi, un Turks ar galvas mājienu pateicās.

Vai jūs zināt, kas es esmu?—viņš jautāja. Luka pamāja ar galvu un drūmi pasmīnēja. Žurkas, kā rādās, iztrenktas no alām. Būs tīrā bauda nolaist no kājas šo sicīliešu renegātu.

Vai jūs zināt, ko es jums grasos lūgt?—Soloco vaicāja. Luka papurināja galvu.

Sagaidāms liels bizness,— Soloco teica.— Augstākā ranga vīri ieņems miljonus. No pirmā ieveduma garantēju jums piecdesmit tūkstošus dolāru. Es runāju par narkotikām. Tām pieder nākotne.

Kāpēc jūs griežaties pie manis?— noprasīja Luka.— Vai gribat, lai es runāju ar savu Donu?

Soloco saviebās.— Ar Donu esmu jau runājis pats. Viņš tur piedalīties negrib. Ka ne — ne, es varu bez viņa iztikt. Bet man vajadzīgs kāds stiprs vīrs, kas uzņemtos fiziski aizsargāt visu operāciju. Kā noprotu, jūs savā Ģimenē neesat sevišķi laimīgs, tāpēc varētu pārmesties pie mums.

Luka paraustīja plecus.— Ja piedāvājums būs tā vērts.

Soloco viņu cieši vēroja un tad šķita izlēmis.— Pāris dienu padomājiet par manu priekšlikumu, tad aprunāsimies vēlreiz,— viņš teica un pastiepa roku, taču Luka izlikās to neredzam un darbojās gar mutē ielikto cigareti. Bruno Tatalja aiz bāra letes apbrīnojami veikli izvilka šķiltavas un izstiepa tās pie Lūkas cigaretes. Un tad viņš izdarīja kaut ko dīvainu. Viņš nosvieda šķiltavas uz letes un cieši sagrāba Lūkas labo roku.

Lūkas reakcija bija zibenīga. Viņš noslīdēja no bāra sēdekļa un mēģināja izgriezt roku no tvēriena. Bet Soloco jau bija satvēris pie locītavas viņa otru roku. Luka tomēr bija pietiekami spēcīgs, lai tiktu galā ar abiem pretiniekiem, un būtu atbrīvojies, ja no telpas puskrēslas viņiem aiz muguras nebūtu iznācis kāds vīrs un apmetis viņam ap kaklu tievu zīda auklu. Aukla cieši savilkās, aizžņaugdama Lūkam elpu. Viņa seja kļuva sarkani violeta un spēcīgās rokas nevarīgi atslāba. Tatalja un Soloco tagad turēja viņa locītavas bez pūlēm, bērnišķā ziņkārē vērodami, kā vīrs Lūkam aiz muguras savelk auklu arvien ciešāk un ciešāk. Pēkšņi grīda kļuva slapja un slidena. Lūkas slēdzējmuskuļi, zaudējuši kontroli, atslāba un ķermeņa liekais saturs izgāzās uz grīdas. Viņā vairs nebija nekādas pretestības, ceļgali iebruka, ķermenis saguma. So­loco un Tatalja atlaida Lūkas rokas un atstāja upuri tikai žņaudzēja varā, kurš nolaidās uz ceļiem līdzi krītošajam ķermenim, savilkdams auklu tik cieši, ka tā iegriezās kakla miesā un pazuda. Lūkas acis izspiedās uz āru kā galējā izbrīnā, un šis izbrīns bija pēdējā dzīvīguma pazīme. Viņš bija miris.

— Es negribu, lai viņu atrod,— teica Soloco.— Ir svarīgi, lai viņu neatrastu tieši tagad.

Viņš apgriezās uz papēža un devās prom, pēc mirkļa pazuzdams telpas mijkrēslī.

Nākamajā dienā pēc uzbrukuma Donam Korleonem Ģime­nes ļaudīm bija darba pilnas rokas. Maikls sēdēja pie telefona, nododams ziņojumus Sanijam. Toms Heigens cītīgi meklēja starpnieku, kas būtu pa prātam abām pusēm, lai varētu sarīkot apspriedi ar Soloco. Turks bija pēkšņi kļuvis piesardzīgs — varbūt viņš zināja, ka Tesio un Klemencas vīri klīst pa visu pilsētu, lai nokļūtu viņam uz pēdām. Bet Soloco nerādījās ārā no savas slēptuves, tāpat arī visi Tatalju Ģimenes augstākā ranga vīri. Sanijs to bija paredzējis, viņš zināja, ka ienaidnieks noteikti ievēros šādu elementāru piesardzību.

Klemencam vajadzēja nokārtot rēķinus ar Poliju Gato. Tesio uzdevums bija atrast Luku Brāzi. Luka nebija atgriezies mājās kopš iepriekšējās nakts pēc uzbrukuma, un tas nevēstīja neko labu. Taču Sanijs nespēja ticēt, ka Luka būtu kļuvis par nodevēju vai arī ļāvis sevi nejauši pārsteigt.Korleones kundze bija apmetusies pilsētā pie Ģimenes draugiem, lai varētu atrasties slimnīcas tuvumā. Arī znots Karlo Riči bija piedāvājis savus pakalpojumus, bet saņēmis atbildi, lai nodarbojoties pats ar savu biznesu. Dons Korleone viņam bija sagādājis darbu ienesīgā bukmeikeru kantorī Manhetenas itāliešu rajonā. Konija uzturējās pilsētā pie mātes, lai kopā ar viņu varētu apmeklēt tēvu slimnīcā.Fredijs gulēja savā istabā vecāku mājā un joprojām bija miega līdzekļu iespaidā. Kad pie viņa iegriezās Sanijs un Maikls, viņus pārsteidza brāļa bālums un skaidri redzamās slimības pazīmes.— Dievs tēvs,— Sanijs teica Maiklam, kad abi bija izgājuši no Fredija istabas,— izskatās, ka viņam vairāk satriekts ribās nekā vecajam.

Maikls paraustīja plecus. Viņš līdzīgā stāvoklī bija redzē­jis kareivjus kaujas laukā. Tomēr no Fredija viņš to nekad nebūtu gaidījis. Maikls labi atcerējās, ka bērnībā vidējais brālis bija fiziski stiprākais no visiem ģimenes bērniem. Bet viņš arvien bija arī vispaklausīgākais dēls savam tēvam. Un tomēr visi zināja, ka Dons atmetis cerību jebkad uzticēt šim vidējam dēlam nozīmīgu vietu Ģimenes biznesā. Fredijam trūka izmanības un arī cietsirdības. Viņš bija pārāk bikls un nevarīgs.Vēlāk pēcpusdienā no Holivudas piezvanīja Džonijs Fontāne. Maikls iedeva klausuli Sanijam.— Nē, Džonij, nav nekā­das jēgas dzīties, šurp, lai apmeklētu veco. Viņš ir pārāk smagā stāvoklī, turklāt tas izraisītu nevēlamu troksni ap tevi, un es zinu, ka vecajam tas nepatiktu. Pagaidi, līdz viņam kļūs labāk un mēs varēsim atvest viņu uz mājām, un tad brauc ciemos. Labs ir, pasveicināšu.— Sanijs nolika klausuli. Pagrie­zies pret Maiklu, viņš piebilda:—Tēvs būs priecīgs, uzzinot, ka Džonijs gribēja lidot šurp no Kalifornijas, lai redzētu, kā viņam klājas.

Vēlu pēcpusdienā viens no Klemencas vīriem pasauca Maiklu pie oficiāli reģistrētā telefona, kas atradās virtuvē. Zvanīja Keja.

— Vai tēvam viss normāli?—viņa jautāja. Balss skanēja mazliet saspringti, mazliet nedabiski. Maikls zināja, ka Keja nespēj īsti noticēt notikušajam, nespēj ticēt, ka viņa tēvs patiesi ir no tiem, kurus avīzes dēvē par gangsteriem.

— Viss būs normāli,— Maikls atbildēja.

— Vai es drīkstu iet tev līdzi, kad tu viņu slimnīcā apciemosi?— Keja vaicāja.

Maikls pasmējās. Keja paturējusi prātā viņa vārdus par to, cik šādi sīkumi svarīgi, ja grib labi saprasties ar vecajiem itāliešiem.— Šis ir īpašs gadījums,— viņš paskaidroja.— Ja avīžnieki kaut kur izraks tavu vārdu un biogrāfiju, tu nokļūsi uz «Daily News» trešās lapas. Senas jenkiju dzimtas meita sapinusies ar liela mafijas vadoņa dēlu. Kā tas patiktu taviem vecākiem?

— Mani vecāki nekad nelasa «Daily News»,— Keja vēsi atteica. Sekoja vēl viens neveikls klusuma brīdis, tad viņa pajautāja:— Ar tevi pašu taču viss kārtībā, Maik? Tev taču nedraud nekādas briesmas?

Maikls atkal pasmējās.— Mani visi pazīst kā Korleones ģimenes memmesdēliņu. Es neesmu bīstams. Tāpēc viņiem nav jāpūlas mani vajāt. Nē taču, Kej, viss ir beidzies, un vairāk likstu nebūs. Tas vispār bija zināmā mērā negadījums. Paskaid­rošu tev sīkāk, kad satiksimies.

— Kad tas būs?— Keja vaicāja.

Maikls brīdi kavējās domās.— Kā būtu šovakar, tā pavēlāk vakarā? Viesnīcā pie tevis iedzersim un paēdīsim, un tad es iešu uz slimnīcu pie sava vecīša. Es jau sāku nogurt, nīkdams te un atbildēdams uz visiem zvaniem. Norunāts? Bet nestāsti nevienam. Es negribu, lai avīžnieki drāztos mūs abus knipsēt. Bez jokiem, Kej. Tas viss ir sasodīti piņķerīgi, sevišķi jau tavu vecāku dēļ.

Labi,— Keja piekrita.— Es gaidīšu. Varbūt nopirkt tavā vietā kaut ko no Ziemsvētku dāvanām? Vai varbūt varu kā citādi palīdzēt?

Nē,— atteica Maikls.— Tikai gaidi mani — tu jau sa­proti.

Keja iesmējās viegli trīsošā balsī.— Gaidīšu,— viņa atsau­cās.— Vai tad es vienmēr tevi nesagaidu, kā nākas?

— Sagaidi gan,— viņš atbildēja.— Tādēļ jau tu man esi vislabākā meitene pasaulē.

— Es tevi mīlu,— viņa sacīja.— Vai tu man vari pateikt to pašu?

Maikls uzmeta skatienu četriem virtuvē sēdošajiem tēvai­ņiem.— Nē,— viņš teica.— Vakarā, labi?

— Labi,— Keja atbildēja. Maikls nolika klausuli.

No sava dienas uzdevuma beidzot bija atgriezies Klemenca, kurš tagad rosījās pa virtuvi, vārīdams pamatīgu katlu tomātu mērces. Maikls viņam pamāja sveicienu un devas atpakaļ uz stūra kabinetu, kur nepacietīgi gaidīja Heigens un Sanijs.— Vai Klemenca tur ir?—Sanijs noprasīja.

Maikls pavīpsnāja.— Gatavo spageti savam karaspēkam, gluži kā armijā.

— Saki, lai beidz mērkaķoties un nāk šurp!— Sanijs nepa­cietīgi teica.— Man te viņam ir svarīgākas lietas. Un atsūti arī Tesio.

Pēc dažām minūtēm visi bija sapulcējušies kabineta.

Novāci?— Sanijs strupi noprasīja Klemencam. Klemenca pamāja ar galvu.— Tu viņu vairs neredzēsi. Maikls iekšēji nodrebēja, kā strāvas sitienu saņēmis. Viņš saprata, ka abi runā par Poliju Gato, ka Polijs ir miris un viņa slepkava ir Pīters Klemenca, tas pats trakulīgais kazu dziru dejotājs.

— Vai tev ar Soloco kas sanācis?—Sanijs jautajā Heigenam.

Heigens papurināja galvu.— Izskatās, ka viņš vairs nedomā par vienošanos. Katrā ziņā nekādu dedzību neizrāda. Var jau būt, ka kļuvis tikai sevišķi piesardzīgs, lai mūsu vīri viņu nenokniebtu. Šā vai tā, es neesmu varējis atrast tādu pietiekami augsta ranga starpnieku, kam viņš uzticētos. Bet viņam jāsaprot, ka bez sarunām tagad nevarēs iztikt. Savu izdevību viņš palaida garām, ļaudams vecajam izsprukt dzī­vam.

Viņš ir slīpēts zellis, glumākais no visiem pretiniekiem, kādi mūsu Ģimenei gadījušies,— teica Sanijs.— Varbūt viņš apķēris, ka mēs gribam tikai stiept laiku, līdz vecais atlabst un var mums ieteikt, ko darīt.

Heigens paraustīja plecus.— Skaidrs, ka viņš to ir apķēris. Un tomēr viņam jāpiekrīt sarunām. Nav izvēles. Rīt es to nokārtošu. Pavisam noteikti.Pie kabineta durvīm klauvēja, un ienāca viens no Klemen­cas vīriem.— Tikko ziņoja pa radio,— viņš teica Klemencam. — Kruķi atraduši Poliju Gato. Beigtu savā mašīnā.Klemenca pamāja ar galvu.— Par to tu vari neraizēties,— viņš sacīja. Vīrs pārsteigts paskatījās uz savu caporegime, tad pārsteigumu nomainīja atskārsme, un viņš devās atpakaļ uz virtuvi.

Apspriede turpinājās, it kā nekāda pārtraukuma nebūtu bijis.

— Vai Dona stāvoklis nav mainījies?— Sanijs jautāja Heigenam.

Heigens papurināja galvu.— Viss ir normāli, bet runāt viņš pāris dienu vēl nevarēs. Pavisam izsists no ierindas. Pēc operācijas nav vēl atguvies. Tava māte gandrīz visu dienu sēž pie viņa. Konija tāpat. Kruķi dežurē pa visu slimnīcu, un Tesio vīri arī katram gadījumam klīst tur apkārt. Pēc pāris dienām viņam būs labāk, un tad redzēsim, ko viņš mums ieteiks darīt. Tikmēr jāattur Soloco no jebkādiem izlēcieniem. Tieši tādēļ es gribu, lai tu sāc ar viņu sarunas.

Diez vai viņš tiks tik tālu,— norūca Sanijs.— Klemenca ar Tesio jau viņu meklē. Varbūt mums laimēsies, un tad visa šī jezga būs nokārtota.

Jums nelaimēsies,— atteica Heigens.— Soloco ir pārāk slīpēts.— Viņš brīdi klusēja, tad turpināja:—Turks labi zina — līdzko uzsāks sarunas, vajadzēs mūsu priekšā daudz kur piekāpties. Tieši tāpēc viņš izlokās. Manuprāt, viņš cenšas iegūt pārējo Ņujorkas Ģimeņu atbalstu, lai mēs neuzdrošinā­tos ķerties viņam pie dziesmas, kad vecais pados ziņu.

Sanijs īgni sarauca pieri.— Kāda velna pēc lai citas Ģimenes viņu atbalstītu?

— Lai izvairītos no plaša kara, kas kaitē visiem un iesaista arī valdību un presi,— Heigens iecietīgi paskaidroja.— Tur­klāt Soloco piedāvās tām līdzdalību savā biznesā. Un tu pats zini, kāda zelta ādere ir narkotikas. Korleones Ģimenei tas nav vajadzīgs, mums ir azartspēles, pats labākais no visiem biznesiem. Bet pārējās Ģimenes ir izsalkušas. Soloco ir pārbaudīts vīrs, visi zina, ka viņš spēj veikt plaša mēroga operāciju. Dzīvs viņš nozīmē dolārus viņu makos, miris — ti­kai nepatikšanas.

Maikls nekad nebija redzējis Sanijam tādu sejas izteiksmi. Parupji jutekliskā mute un bronzai līdzīgā āda šķita gluži pelēka.

— Man nospļauties uz to, ko viņi visi grib! Labāk lai nebāž savu degunu šajā ķildā.

Klemenca un Tesio neveikli sagrozījās savos krēslos, juzda­mies kā kājnieku vada komandieri, kuru ģenerālis ārdīdamies pavēl triecienā ieņemt nepieejamu virsotni, vienalga, ko tas maksātu.

— Rāmi, rāmi, Sanij,— ar tikko jaušamu nepacietību sacīja Heigens,— tavam tēvam nepatiktu no tevis to dzirdēt. Pats zini, kā viņš tādās reizēs saka—tā ir velta izšķiešanās. Mēs, protams, nevienam neļausim stāties ceļā, ja vecais teiks, lai ņemam Soloco ciet. Bet tā nav personīga lieta, tas ir bizness. Ja mēs ķeramies pie Soloco un iejaucas pārējās Ģimenes, sāksim sarunas un meklēsim vienošanos. Ja Ģimenes redzēs, ka esam cieši apņēmušies likvidēt Soloco, tās mums to neliegs. Dons visu izlīdzinās ar kompromisiem citās jomās. Bet šādā reizē taču nevar mesties kā vērsis uz sarkanu lupatu. Tas ir bizness. Pat uzbrukums tavam tēvam bija bizness, nevis personīga izrēķināšanās. Tev būtu laiks to saprast.

Sanija skatiens joprojām bija ciets un stings.— Labi. Es to visu saprotu. Kamēr vien tu saproti, ka neviens nedrīkst stāties mums ceļā, kad gribēsim novākt Soloco.

Sanijs pagriezās pret Tesio.— Vai ir kādas ziņas par Luku?

Tesio papurināja galvu.— Pilnīgi nekādu. Soloco noteikti ir viņu nogrābis.

Soloco nebija noraizējies par Luku, un tas man likās dīvaini,— klusi sacīja Heigens.— Viņš ir pārāk slīpēts, lai neuztrauktos par tādu vīru kā Luka. Manuprāt, Turks ir pacenties padarīt viņu nekaitīgu—tādā vai citādā ceļā.

Dievs tēvs, es ceru, ka Luka nav nostājies pret mums,— Sanijs nomurmināja.— No tā nu es reiz baidītos. Klemenca, Tesio, kā jūs abi uz to skatāties?

Jebkurš var noiet no ceļa, redz, šepat Polijs,— Kle­menca lēni sacīja.— Bet Luka bija vīrs, kas var iet tikai vienu ceļu. Krusttēvs bija vienīgais, kam viņš ticēja, vienīgais, no kā baidījās. Bet ne tas vien, Sanij,— viņš cienīja tavu tēvu kā neviens cits, un Krusttēvs taču ir iemantojis cieņu no visiem. Nē, Luka mūs nemūžam nenodotu. Un man grūti ticēt, ka tāds vīrs kā Soloco, lai cik viņš viltīgs, varētu negaidot pārsteigt Luku. Luka bija vīrs, kas tur aizdomas uz visu un visiem. Viņš bija vīrs, kas allaž sagatavojies uz ļaunāko. Es domāju, viņš varbūt uz pāris dienām kaut kur aizlaidies. Kuru katru brīdi mēs uzzināsim par viņu.

Sanijs pagriezās pret Tesio. Bruklinas caporegime paraus­tīja plecus.— Jebkurš var kļūt par nodevēju. Luka bija ļoti jūtīgs. Varbūt Dons viņu kaut kā apvainojis. Tas ir iespējams. Tomēr drīzāk man šķiet, ka Soloco viņu pārsteidzis. Tas saskan ar to, ko teica consiglion. Mums jāsagatavojas uz ļaunāko.

— Soloco drīz vien uzzinās par Poliju Gato,— Sanijs sacīja visiem.— Kā viņš uz to reaģēs?

Tas liks viņam padomāt,— drūmi noteica Klemenca. — Sapratīs, ka Korleones Ģimene nav no muļķu mājām. Apjēgs, ka viņam vakar ļoti paveicās.

Tā nebija paveikšanās!—asi iebilda Sanijs.— Soloco to plānoja jau vairākas nedēļas. Viņi noteikti katru dienu sekojuši vecajam uz kantori un izpētījuši viņa paradumus. Tad viņi uzpirka Poliju un varbūt arī Luku. Viņi nogrāba Tomu īstajā brīdī uz ielas. Viņi izdarīja visu, ko gribēja. Viņiem nepavei­cās, nevis paveicās. Tie šāvēji, kurus viņi nolīga, nebija pietiekami veikli, un vecais kustējās pārāk ātri. Ja tie būtu viņu nogalinājuši, man vajadzētu slēgt vienošanos, un Soloco būtu uzvarējis. Vismaz pagaidām. Es būtu gaidījis un varbūt norēķinājies ar viņu piecus vai desmit gadus vēlāk. Bet nesaki, ka viņam paveicās, Pīt, tas nozīmē novērtēt viņu par zemu. Un tā pēdējā laikā ir bijusi mūsu nelaime.

Viens no sardzes vīriem ienesa no virtuves spageti bļodu, tad šķīvjus, dakšiņas un vīnu. Ēzdami viņi runāja tālāk. Maikls vēroja notiekošo ar jautru izbrīnu. Pats viņš neēda, un neēda arī Toms, bet Sanijs, Klemenca un Tesio cītīgi nodevās vakariņām, uzslaucīdami mērci ar maizes kumosiem. Tas izska­tījās gandrīz komiski. Vīri turpināja sarunas.

Tesio nedomāja, ka Polija Gato zaudējums varētu īpaši satraukt Soloco, viņš pat pieļāva, ka Turks to ir paredzējis un priecājas par notikušo. Ietaupīta lieka alga. Un diez vai šāds gadījums varētu viņu iebiedēt — vai tad Korleones līdzīgos apstākļos nobītos?

Maikls nedroši ierunājās:—Es zinu, ka šai situācija esmu amatieris, bet, spriežot pēc tā, ko jūs paši esat teikuši par Soloco, un vēl ievērojot to, ka viņš pēkšņi vairās no sazināša­nās ar Tomu, es teiktu, ka šim Turkam ir kāds spēcīgs trumpis. Ļoti iespējams, ka viņš grasās nostrādāt kaut ko īsti graujošu, kas ļautu viņam atkal tikt savos augstumos. Ja varētu izzināt, kas tas ir, mēs būtu zirgā.

— Jā-a, par to es esmu domājis,— Sanijs negribīgi novilka,— un vienīgais, ko varu iedomāties, ir Luka. Visiem jau paziņots, ka viņš jānogādā šurp, pirms drīkstēs baudīt savas agrākās tiesības Ģimenē. Otrs, ko es varu iedomāties,— varbūt Soloco ir vienojies ar pārējām Ņujorkas Ģimenēm un rīt mēs uzzināsim, ka tās visas dodas karā pret mums. Ka mums jāpieņem Turka noteikumi. Vai ne, Tom?

Heigens piekrītoši pamāja.— Man arī tā izskatās. Un pret šādu opozīciju mēs bez tava tēva nevaram turēties. Viņš ir vienīgais, kas spēj stāties pretī Ģimenēm. Viņam ir politiskie sakari, kas tam arvien vajadzīgi, un viņš tos var izmantot tirgus labā. Ja būs pietiekami nopietna vajadzība.

— Soloco šai mājai nerādīsies ne tuvumā, par to vari neraizēties, bos,— teica Klemenca. Tas izskanēja pārlieku pašapzinīgi, ņemot vērā, ka paša galvenais padotais nesen viņu nodevis.

Sanijs brīdi veltīja viņam domīgu skatienu, tad griezās pie Tesio;— Kā ar slimnīcu, vai tavi vīri to nobloķējuši?

Pirmo reizi visas apspriedes laikā Tesio šķita pilnīgi pārliecināts par saviem vārdiem.— No ārpuses un iekšpuses,— viņš teica.— Viscaur un apkārt. Arī kruķi to diezgan labi pieseguši. Detektīvi pie palātas durvīm gaida, kad varēs veco izjautāt. Smieklīgi. Dons vēl joprojām saņem tos draņķus no tūbiņām, nekādu normālu ēdamo nedabū, tā ka no virtuves nav jābaidās. Citkārt gan par to būtu jāraizējas, tie turki jau ir uz indēm. Donam viņi nevar piekļūt nekādā veidā.

Sanijs atlaidās dziļāk krēslā.— Uz mani viņi nevar tēmēt, ar mani šiem jākārto biznesa padarīšanas. Ģimenes vadība viņiem ir vajadzīga.— Viņš pasmīnēja un paraudzījās uz Maiklu.— Kas zina, varbūt tēmē uz tevi? Varbūt Soloco domā nogrābt tevi un turēt par ķīlnieku, lai noslēgtu vienošanos sev pa prātam.

Vējā ir mans vakars ar Keju, skumīgi nodomāja Maikls. Sanijs nelaidīs ārā no mājas. Taču Heigens nepacietīgi iebilda:— Nē, ja viņš gribētu nodrošināties ar ķīlnieku, Maiklu būtu varējis nogrābt jebkurā laikā. Bet visiem zināms, ka Maikls ir ārpus Ģimenes biznesa. Viņš ir civilais, un, ja Soloco ķersies pie viņa, tad zaudēs visu Ņujorkas Ģimeņu atbalstu. Pat Tataljām tad būtu jāpalīdz viņu vajāt. Nē, tas viss būs itin vienkārši. Rīt pie mums ieradīsies kāds no viņu Ģimeņu pārstāvjiem, kurš pateiks, ka mums jāslēdz vienošanās ar Turku. Tieši to viņš gaida. Tas ir viņa lielais trumpis.

Maikls atviegloti nopūtās.— Labi,— viņš teica,— man šovakar jātiek uz pilsētu.

— Kāpēc?— Sanijs skarbi noprasīja.

Maikls pasmīnēja.— Gribu ieskriet slimnīca apraudzīt veco, satikt mammu un Koniju. Un vēl šis tas darāms.— Maikls, gluži tāpat kā Dons, nemēdza klāstīt īstos iemeslus un arī šobrīd negribēja teikt Sanijam, ka dodas pie Kejas Edamsas. Kaut arī nebija nekādas vajadzības to slēpt, tāds gluži vienkārši bija viņa paradums.

No virtuves atplūda skaļa balsu murdoņa. Klemenca izgāja paskatīties, kas noticis. Pēc brīža viņš atgriezās, turēdams rokās Lūkas Brāzi pretložu aizsargvesti. Tajā bija ievīstīta milzīga beigta zivs.

Turks uzzinājis par savu spiegu Poliju Gato,— Klemenca bezkaislīgi noteica.

Un mēs tagad zinām par Luku Brāzi,— tikpat bezkais­līgi piemetināja Tesio.

Sanijs aizdedza cigāru un ierāva krietnu malku viskija. Maikls apstulbis vaicāja:— Ko nozīmē tā velna zivs?

Viņam atbildēja Heigens, īrs, consigliori:— Zivs nozīmē to, ka Luka Brāzi guļ okeāna dibenā. Tas ir sens sicīliešu vēstījums.

Tai vakarā Maikls Korleone devās uz pilsētu nomāktā garastāvoklī. Viņš juta, ka tiek ierauts Ģimenes biznesā pret paša gribu, un dusmojās uz Saniju pat par to, ka jāsēž pie telefona. Pati klātesamība Ģimenes apspriedē lika Maiklam justies neērti, itin kā viņam varētu pilnīgi droši uzticēt tādus noslēpumus kā slepkavība. Un tagad, iedams pie Kejas, viņš jutās vainīgs arī meitenes priekšā. Attiecībā uz savu ģimeni viņš pret Keju nekad nebija izturējies gluži godīgi. Viņš gan bija stāstījis Kejai par savējiem, bet allaž papildinājis teikto ar visādiem jociņiem un dzīvām anekdotēm, kas visu teikto vērta līdzīgu drīzāk krāsainas piedzīvojumu filmas notikumiem nekā īstenībai. Un tagad viņa tēvs uz ielas smagi sašauts un vecākais brālis kaļ slepkavības plānus. Skaidri un vienkārši runājot, tā ir, taču Kejai viņš nemūžam nespētu pasniegt to šādā veidā. Viņš jau bija teicis, ka uzbrukums tēvam ir drīzāk «negadījums» un vairāk likstu nebūs. Velns lai parauj, tās, šķiet, tagad tikai sākas. Sanijs un Toms neredz cauri tam tipam Soloco, joprojām vērtē viņu par zemu, lai gan Sanijs šķiet pietiekami attapīgs un sajūt briesmas. Maikls centās iedomā­ties, kas šim Turkam varētu būt aiz ādas. Tas ir neapšaubāmi bezbailīgs, gudrs un neparasti stipras gribas vīrs. No viņa var sagaidīt dažu īstu pārsteigumu. Bet Sanijs un Toms, Klemenca un Tesio nonākuši pie slēdziena, ka viss tiek kontrolēts un uzraudzīts, un viņiem taču šais lietās vairāk pieredzes. Es šajā karā esmu civilists, Maikls ērcīgi nodomāja. Un, lai piespiestu mani tajā iesaistīties, viņiem būtu man jāpiekar vesels lēvenis krietni vērtīgāku medaļu par tām, kuras es dabūju Otrajā pasaules karā.

Līdz ar visām šīm pārdomām Maiklu pārņēma vainas apziņa par to, ka viņš nejūt dziļāku žēlumu pret tēvu. Viņa miesīgais tēvs taču guļ, daudzu ložu caururbts. Un tomēr itin dīvainā kārtā Maikls labāk par visiem pārējiem bija sapratis Toma vārdus, ka notikušais ir tikai bizness, nevis personiska izrēķināšanās. Ka viņa tēvs samaksājis par varu, ko baudījis visu mūžu, par bijību, ko pratis iedvest visos apkārtējos.

Maikls juta milzīgu vēlēšanos izkļūt, izkļūt no visa un dzīvot pats savu dzīvi. Bet, kamēr šī krīze nav galā, viņš nedrīkst atšķelties no ģimenes. Viņam jāpalīdz, cik vien to atļauj viņa — civilista — iespējas. Ar piepešu skaidrību Maikls aptvēra, ka viņu kaitina piešķirtā loma, šī nomaļus stāvošā apzinīgā protestētāja loma ar savām nekarotajā privilē­ģijām. Tieši tāpēc vārds «civilists», atkal un atkal uzpeldēdams smadzenēs, tik ļoti viņu ērcināja.

Kad Maikls ieradās viesnīcā, Keja jau gaidīja viņu vestibilā. (Pāris Klemencas vīru bija atveduši Maiklu uz pilsētu un izsēdinājuši viņu pie tuvējā pagrieziena, iepriekš pārliecināda­mies, ka viņiem neseko.)

Abi paēda vakariņas un mazliet iedzēra.— Cikos tu domā iet pie tēva?— Keja vaicāja.

Maikls paskatījās pulkstenī.— Apmeklētāju laiks beidzas astoņos trīsdesmit. Domāju, ka iešu pēc tam, kad visi citi būs projām. Mani jau ielaidīs. Tēvam ir atsevišķa istaba un savas kopējas, tā ka es varēšu brīdi tur pasēdēt. Runāt jau viņš laikam vēl nevar un varbūt pat neaptvers, ka es tur esmu. Bet man jāparāda cieņa.

Man ļoti žēl tava tēva,— klusi sacīja Keja.— Viņš kāzās likās tik jauks! Es nespēju ticēt visam, ko par viņu raksta avīzes. Esmu pārliecināta, ka lielākoties tur samelsts.

Arī es tā domāju,— Maikls nomierinoši teica. Viņš pats brīnījās, cik noslēgti izturas pret Keju. Viņš mīlēja viņu, uzticējās viņai, bet nejutās spējīgs jebkad stāstīt viņai par savu tēvu vai Ģimeni. Viņa piederēja citai pasaulei.

Un kā būs ar tevi?— Keja jautāja.— Vai tevi arī ieraus tajā gangsteru karā, par kuru avīzes raksta ar tādu sajūsmu?

Maikls pasmīnēja, atpogāja svārkus un atpleta tos plaši vaļā.— Redzi, šaujamo nav!— viņš noteica. Keja iesmējās.Bija jau pavēls, un viņi devās augšup uz savu istabu. Keja sajauca kokteili un, apsēdusies Maiklam klēpī, kopā ar viņu malkoja glāzi. Maikla delna slīdēja pār gludo zīdu zem viņas kleitas, līdz sajuta karsto miesu virs ceļgala. Viņi atkrita gultā un tāpat neizģērbušies, sakļautām lūpām ieslīga viens otra skavās. Pēc tam abi gulēja līdzās mierīgi un nekustīgi, juzdami miesu kvēlojam zem drēbēm. Keja nomurmināja: — Vai tas ir tas, ko jūs, kareivji, saucat par ašo gājienu?

Jā-a,— Maikls atbildēja.

Nav slikti,— lietišķi noteica Keja.

Abi ieslīga īsā snaudā, līdz Maikls piepeši satrūkās un pavērās pulkstenī.— Nolāpīts!— viņš iesaucās.— Gandrīz desmit! Man jāiet uz slimnīcu.

Viņš iegāja vannasistabā, samitrināja matus un sāka sukā­ties. Ienāca Keja un no aizmugures apvija rokas ap viņa vidukli.

Kad mēs apprecēsimies?— viņa jautāja.

Kad vien tu gribēsi,— atteica Maikls.— Tiklīdz norims šīs ģimenes klapatas un mans vecītis atveseļosies. Tomēr man šķiet, ka tev vajadzētu apskaidrot stāvokli saviem vecākiem.

Ko lai es viņiem skaidroju?— Keja klusi vaicāja.

Maikls joprojām vilka ķemmi caur matiem.— Gluži vien­kārši to, ka esi satikusi drosmīgu un skaistu itāliešu izcelsmes jaunekli. Teicamas sekmes koledžā. Kara laikā apbalvots ar Krustu par Izcilu Dienestu un Sarkanās Sirds medaļu. Godīgs. Strādīgs. Bet viņa tēvs ir mafijas vadonis, kam jānogalina ļauni cilvēki un reizēm jāuzpērk augsti valdības ierēdņi un kas savās darba gaitās pats dabūjis krietnu svina porciju ribās. Bet tam nav nekāda sakara ar viņa godīgo, strādīgo dēlu. Kā būs, vai varēsi to visu atcerēties?Keja atlaida viņa vidukli un atbalstījās pret vannasistabas durvīm.— Vai viņš patiesi tāds ir?—viņa gribēja zināt.— Vai viņš patiesi to dara?— Un pēc brīža piebilda:— Nogalina cilvēkus?Maikls beidza darboties gar matiem.— Es tā īsti nezinu,— viņš teica.— Neviens īsti nezina. Bet es par to nebrīnītos.

Kad viņš jau tuvojās durvīm, Keja jautāja:— Kad es tevi atkal redzēšu?

Maikls viņu noskūpstīja.— Tagad tev vajadzētu braukt mājās un savā klusajā miestiņā visu labi pārdomāt,— viņš teica.— Es negribu, lai tevi kaut kādā veidā iepītu šajā notikumā. Pēc Ziemsvētku brīvdienām es atgriezīšos koledžā, un mēs atkal būsim kopā. Labi?

— Labi!— atsaucās Keja. Viņa pavadīja Maiklu ar skatienu, kamēr viņš izgāja pa durvīm, un noraudzījās, kā pirms iekāpšanas liftā viņš pamāj sveicienu. Šajā brīdī Keja juta tik ciešu tuvību ar Maiklu, tik dziļu mīlestību pret viņu kā nekad agrāk. Un, ja kāds viņai būtu teicis, ka viņa neredzēs Maiklu veselus trīs gadus, viņa nespētu pārdzīvot šī mirkļa traģēdiju.

Kad Maikls pie franču slimnīcas izkāpa no taksometra, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka iela ir pilnīgi tukša. Iegājis slimnīcā, viņš izbrīnījās vēl vairāk—arī vestibils bija tukšs. Pie joda, ko tas velna Klemenca ar Tesio te īsti dara? Tiesa, viņi nav bijuši armijā priekšējās pozīcijās, bet tik daudz jau nu vajadzēja sajēgt no taktikas, lai izliktu sargposteņus. Vismaz pāris vīriem vajadzēja sēdēt te, vestibilā!

Pat visvēlākie apmeklētāji jau bija aizgājuši, un pulkstenis rādīja gandrīz pusvienpadsmit. Sasprindzis un modrības pilns, Maikls devās tālāk. Pie dežuranta viņš neapstājās, jo zināja tēva istabas numuru. Tā atradās ceturtajā stāvā. Maikls iekāpa pašapkalpes liftā. Dīvainā kārtā neviens viņu neaizturēja līdz pat ceturtā stāva māsas dežūrpostenim. Neievērodams māsas jautājumu, Maikls pagāja tai garām un taisnā ceļā devās uz tēva palātu. Ārpusē pie durvīm neviena nebija. Pie velna, kur tad tie divi detektīvi, kas te it kā dežurējot un gaidot, kad varēs ar tēvu runāt? Kur Tesio un Klemencas vīri, kaut jods viņus saspēris? Vai kāds būtu tur iekšā? Bet durvis bija vaļā. Maikls iegāja palātā. Gultā viņš redzēja cilvēka augumu un bālajā decembra mēnessgaismā, kas spiedās cauri rūtij, saska­tīja tēva seju. Pat tagad tā šķita bezkaislīga, krūtis sekli cilājās līdz ar nevienmērīgajiem elpas vilcieniem. No tērauda statīva aiz gultas stiepās caurulītes, kas bija ievadītas gulētāja nāsīs. Uz grīdas stikla krūzē krājās indīgās vielas, ko no slimnieka kuņģa izvadīja citas caurulītes. Maikls brīdi pastāvēja, pārlieci­nādamies, ka ar tēvu viss kārtībā, tad izgāja no istabas.

Aizgājis pie medmāsas, viņš sacīja:— Mani sauc Maikls Korleone, gribu brītiņu pasēdēt pie tēva. Kas noticis ar tiem detektīviem, kuriem vajadzēja atrasties pie viņa?

Medmāsa bija jauna, glīta būtne, kas acīmredzot cieši ticēja savas iestādes visspēcībai.— A, jūsu tēvam vienkārši nāca pārāk daudz apmeklētāju, tas traucēja slimnīcas kār­tību,— viņa teica.— Pirms minūtēm desmit ieradās policija un pavēlēja visiem aiziet. Un tie detektīvi man pirms minūtēm piecām bija jāsauc pie telefona. Viņi saņēma kādu ārkārtēju paziņojumu no sava štāba un tad arī aizgāja projām. Bet neraizējieties, es bieži ieskatos jūsu tēva palātā un varu dzirdēt no turienes katru skaņu. Tāpēc mēs turam durvis vaļā.

— Paldies!—teica Maikls.— Es mazliet pasēdēšu pie viņa. Labi?

Masa pasmaidīja.— Tikai mazdrusciņ, un tad jums diemžēl vajadzēs iet. Noteikumi, pats saprotat!

Maikls atgriezās tēva palātā. Piegājis pie aparāta, viņš paņēma klausuli un lika slimnīcas operatoram savienot ar Longbīčas māju, stūra kabineta telefonu. Klausuli pacēla Sanijs.

— Sanij, es esmu slimnīcā,— Maikls čukstus pavēstīja, — atnācu te vēlu vakarā. Sanij, te neviena nav! Neviena no Tesio vīriem. Nekādu detektīvu pie durvīm. Tēvs bija pilnīgi neaizsargāts,— Maikla balss drebēja.

Labu brīdi nebija atbildes, tad klusa un satraukta atskanēja Sanija balss:—Tas laikam būs tas slepenais Soloco gājiens, par kuru tu runāji.

— Man arī tā liekas,— teica Maikls.— Bet kā viņš varēja panākt, lai kruķi visus aizvāc prom, un kur viņi palikuši? Kas noticis ar Tesio vīriem? Dievs tēvs, vai tiešām tas kretīns Turks tur dūrē arī Ņujorkas policijas nodaļu?— Esi rāms, mazais!— Sanija balss skanēja nomierinoši. — Mums atkal laimējās, ka tu aizgāji uz slimnīcu tik vēlu. Paliec tēva palātā. Aizslēdz durvis no iekšpuses. Piecpadsmit minūšu laikā es tev tur nogādāšu vairākus vīrus, jāpaspēj tikai piezvanīt. Bet tu sēdi rāms un netrako! Skaidrs, mazais?

— Es netrakošu,— teica Maikls. Pirmo reizi visu šo noti­kumu gaitā viņš juta sevī augam neparastu niknumu, saltu naidu pret tēva ienaidniekiem.

Maikls nolika klausuli un ar zvanu izsauca māsu. Viņš nolēma rīkoties pēc saviem ieskatiem un neievērot Sanija norādījumus. Kad ienāca māsa, viņš teica:— Es negribu jūs izbiedēt, bet mans tēvs tūlīt pat jāpārvieto citur. Uz citu palātu vai citu stāvu. Vai jūs varat atvienot visas šīs caurulītes, lai mēs varētu izstumt gultu no palātas?

— Tas ir smieklīgi,— iebilda māsa.— Tad vispirms va­jadzīga ārsta atļauja!

Maikls runāja ļoti ātri:—Jūs esat lasījusi par manu tēvu avīzēs. Jūs pati redzat, ka šovakar viņu neviens neapsargā. Un es tikko dabūju ziņu, ka drīz slimnīcā ieradīsies vairāki vīri, lai viņu nogalinātu. Lūdzu, ticiet un palīdziet man!—Maikls, kad vēlējās, spēja runāt neparasti pārliecinoši.

— Caurulītes nav jāatvieno,— sacīja māsa.— Mēs varam pārstumt statīvu reizē ar gultu.

Vai jums ir brīva palāta?—Maikls čukstus jautāja.

Gaiteņa galā,— atbildēja māsa.

Pārvietošanu viņi veica dažos mirkļos, ļoti ātri un prasmīgi. Tad Maikls sacīja māsai:—Palieciet te pie viņa, līdz ierodas palīgi. Ja sēdēsiet ārpusē, savā postenī, jūs var ievainot.Tajā brīdī viņš no gultas izdzirda tēva balsi. Tā bija piesmakuši, bet spēcīga:— Maikl, vai tu tas esi? Kas noticis, kas par lietu?

Maikls pārliecās pār gultu un saņēma tēva roku savējā.— Tas esmu es, Maikls,— viņš teica.— Nebaidies! Ta­gad klausies: neizdod nevienu skaņu, it īpaši tad, ja kāds sauc tavu vārdu. Daži vīri te grib tevi nogalināt, saproti? Bet es esmu šeit, tāpēc nebaidies! Dons Korleone, kurš vēl visai miglaini apjauta vakardienas notikumus, par spīti mokošajām sāpēm, labsirdīgi uzsmaidīja savam jaunākajam dēlam, gribēdams sacīt vārdus, kas pārliecī­gas piepūles dēļ palika neizteikti: «Kas man tagad ko baidī­ties? Sveši vīri ir gribējuši mani nogalināt jau kopš tiem laikiem, kad es biju divpadsmit gadu vecs.»

Slimnīca bija neliela un savrupa ēka ar vienu izeju. Maikls pavērās pa logu lejup uz ielu. Slimnīcas priekšā lokveidā izliecās neliels laukums, no kura uz ielu veda kāpnes. Neredzēja nevienas mašīnas. Taču jebkuram, kas nāktu uz slimnīcu, vajadzētu izmantot šo ieeju. Maikls zināja, ka laika nav daudz, tādēļ izsteidzās no istabas un, noskrējis četrus stāvus pa kāpnēm, izmetās uz ielas, iesānis, blakus slimnīcai, viņš redzēja ātrās palīdzības mašīnu stāvvietu, un arī tā bija tukša.

Stāvēdams uz asfaltētā laukumiņa slimnīcas priekšā, Maikls aizdedza cigareti. Viņš atpogāja mēteli un nostājās laternas staba gaismas lokā, lai viņa seja būtu labi saskatāma. Pa Devīto avēniju ātrā gaitā tuvojās kāds vīrietis ar sainīti rokā. Tas bija jauns cilvēks armijas svārkos, ar biezu, melnu matu vilni. Kad viņš pienāca tuvāk laternas gaismai, Maikls redzēja, ka seja ir pazīstama, tomēr nespēja to atcerēties. Bet jaunais cilvēks apstājās Maikla priekšā un, izstiepis roku, ar spēcīgu itāliešu akcentu teica:— Don Maikl, vai jūs mani atceraties? Enco, Nadzorīnes Paniterras maiznieka palīgs un viņa znots. Jūsu tēvs mani izglāba, panākdams, lai valdība atļauj man palikt Amerikā.

Maikls paspieda puiša roku. Tagad viņš atcerējās.

— Esmu atnācis parādīt godu jūsu tēvam,— Enco turpi­nāja.— Vai mani tik vēlu ielaidīs slimnīcā?

Maikls pasmaidīja un papurināja galvu.— Nē, bet tomēr paldies jums. Es pateikšu Donam, ka bijāt atnācis.— Pa ielu rūkdama šurp traucās mašīna, un Maikls acumirklī saspringa. — Ejiet prom!—viņš pavēlēja Enco.— Te var iznākt sarauša­nās. Jums nebūs nekāda prieka sapīties ar policiju.Viņš pamanīja baiļu izteiksmi jaunā itālieša sejā. Nepatikša­nas ar policiju varētu nozīmēt izsūtīšanu vai pavalstniecības noraidījumu. Tomēr jaunais cilvēks apņēmības pilns palika stāvam.

— Ja būs saraušanās, es palikšu un palīdzēšu,— viņš itāliski nočukstēja.— Tas ir mans pienākums pret Krusttēvu.

Maikls jutās aizkustināts. Viņš vēlreiz gribēja sūtīt puisi projām, bet tad nodomāja, ka jāļauj tomēr Enco palikt tepat. Divi vīri slimnīcas priekšā varētu atbaidīt jebkuru Soloco algotni, kas atsūtīts nostrādāt darbu līdz galam. Ar vienu vīru tam diezin vai pietiktu. Maikls pasniedza Enco cigareti un aizdedza to. Abi stāvēja aukstajā decembra naktī, laternas gaismas loka ietverti. Aiz viņiem dzirkstīja slimnīcas dzeltenie paneļi, ko vietvietām pāršķēla Ziemsvētku zaļā rota.Abi jau gandrīz bija izsmēķējuši savas cigaretes, kad no Devītās avēnijas 30. ielā iegriezās zems, garš, melns limuzīns un tuvojās viņiem, turēdamies ļoti tuvu trotuāram. Tas gandrīz apstājās. Maikls uzmanīgi ieskatījās tajā, cenzdamies saredzēt sejas, un viņa augums neviļus nodrebēja. Šķita, ka mašīna grib apstāties, tad tā uzņēma ātrumu un aiztraucās garām. Kāds bija pazinis Maiklu. Maikls pasniedza Enco vēl vienu cigareti un ievēroja, ka maiznieka rokas dreb. Pašam par pārsteigumu Maikla rokas bija pilnīgi mierīgas.

Abi smēķēdami bija nostāvējuši uz ielas ne ilgāk par desmit minūtēm, kad pēkšņi naksnīgo gaisu pāršķēla policijas sirēna. Patruļas mašīna kaukdama nogriezās no Devītās avēni­jas un nobremzēja slimnīcas priekšā. Tai cieši sekoja vēl divas dežurējošās mašīnas. Piepeši visu laukumu slimnīcas ieejas priekšā pārplūdināja uniformēti policisti un detektīvi. Maikls atviegloti nopūtās. Vecais, labais Sanijs acīmredzot visu ātri nokārtojis. Viņš paspēra soli pretī atnācējiem.Divi masīvi, drukni policisti sagrāba viņa rokas. Kāds cits viņu aši pārmeklēja. Pa kāpnēm augšup devās plecīgs polici­jas kapteinis ar zelta pīni uz formas cepures, un padotie bijīgi pašķīrās, dodami viņam ceļu. Par spīti masīvajai būvei un sirmajiem matiem, kas spraucās ārā no cepures, viņš šķita enerģijas pārpilns. Kapteiņa seja bija vēršgaļas sarkanumā. Viņš pienāca pie Maikla un skarbi uzsauca:— Man liekas, es jūs visus, smurguļus, iesēdināju! Kas tu esi, velns lai parauj, un ko tu te meklē?

Viens no Maiklam blakus stāvošajiem policistiem pavēs­tīja:— Ieroču nav, kaptein.

Maikls neatbildēja. Viņš cieši vēroja policijas kapteini, ar saltu skatienu pētīdams viņa seju un tēraudzilās acis. Kāds detektīvs civildrēbēs sacīja:—Tas ir Maikls Korleone, Dona dēls.

— Kas notika ar detektīviem, kam bija jāapsargā mans tēvs?— Maikls klusi jautāja.— Kas viņus aizsauca no turienes?

Policijas kapteinis vai eksplodēja aiz dusmām.— Tu, utai­nais puņķutapa, mācīsi mani, kas darāms? Es viņus aizsaucu. Man nospļauties uz to, cik salašņas gangsteru apšauj cits citu. Ne pirksta es netaisos kustināt, lai pasargātu to tavu veci no lodes! Un tagad vācies pie velna! Pazudi no šīs ielas, smurguli, un nelien slimnīcai tuvumā, kad nav pieņemšanas stundas!

Maikls joprojām viņu cieši vēroja. Viņš nejuta niknumu par šī policijas kapteiņa vārdiem. Viņa domas darbojās zibenīgā ātrumā. Vai tur, pirmajā mašīnā, būtu sēdējis Soloco un redzējis viņu stāvam slimnīcas priekšā? Vai pēc tam Soloco būtu piezvanījis šim kapteinim un teicis: «Kā tas nākas, ka Korleones vīri joprojām stāv pie slimnīcas, kad es tev esmu samaksājis par to, lai tu viņus ieliec aiz restēm?» Vai šis gājiens būtu rūpīgi izplānots, kā teica Sanijs? Viss saskan. Joprojām saglabādams mieru, viņš teica kapteinim:—Es neiešu prom no šīs slimnīcas, kamēr jūs nenoliksiet sargus pie mana tēva palātas.

Kapteinis neuzskatīja par vajadzīgu atbildēt.— Fil, ietu­pini šo smurguli!—viņš pavēlēja blakus stāvošajam detektī­vam.

Detektīvs vilcinājās.— Tas puika nav apbruņots, kaptein. Viņš ir kara varonis un nekad nav iemaisījies gangsteru darīšanās. Avīzes var sacelt brēku.

Kapteinis lēnām pagriezās pret detektīvu. Viņa seja bija tumši sarkana no dusmām. Viņš ieaurojās:— Pie visiem vel­niem, es teicu, ietupini viņu!

Maikls, kura domas vēl aizvien darbojās ļoti skaidri, cik indīgi spēdams, noprasīja:— Cik Turks jums maksā par mana tēva izdošanu, kaptein?

Policijas kapteinis pagriezās uz viņa pusi un teica abiem druknajiem policistiem:—Turiet viņu!

Maikls juta, ka dzelžains tvēriens piespiež viņa rokas pie sāniem. Viņš redzēja kapteiņa masīvo dūri atvēzējamies pret savu seju. Maikls centās izvairīties, bet dūre trāpīja vaiga kaulu. Šķita, ka galvaskausā eksplodētu granāta. Maikla mute acumirklī bija pilna asinīm un sīkiem kaula gabaliņiem: viņš saprata, ka tie ir zobi. Viena galvas puse šķita pietūkstam un milstam kā ar gaisu piepūsta. Kājas zaudēja spēku, un viņš būtu nokritis, ja abi policisti viņu neturētu. Bet viņš joprojām bija pie pilnas samaņas. Detektīvs privātdrēbēs aizstājās viņam priekšā, lai novērstu otru sitienu, un izsaucās:— Kungs Dievs, kaptein, nu gan jūs viņu pamatīgi iedragājāt!

— Es viņam nepieskaros,— kapteinis skaļi teica.— Viņš man uzbruka un pakrita. Saprati? Viņš pretojās arestam.

Kā caur sarkanīgu miglu Maikls redzēja, ka pie ietves piebrauc un apstājas vēl vairākas mašīnas. No tām cits pēc cita izkāpa vesels bars vīru. Vienā no tiem Maikls pazina Klemencas advokātu. Tas laipni, bet noteikti uzrunāja policijas kapteini:

— Korleones Ģimene ir nolīgusi privātdetektīvu firmas cilvēkus, lai apsargātu misteru Korleoni. Šiem vīriem, kas ieradušies reizē ar mani, ir atļauja nēsāt šaujamos ieročus, kaptein. Ja jūs viņus arestēsiet, jums rīt būs jārunā ar tiesnesi un jāpaskaidro, kāpēc to darījāt.

Advokāts pievērsās Maiklam.— Vai gribat iesniegt sūdzību pret vainīgo, kas jums to nodarīja?— viņš jautāja.

Maikls tik tikko spēja parunāt. Žokļi gandrīz nekustējās, tomēr viņš neskaidri izgrūda:— Es paslīdēju. Paslīdēju un nokritu.— Viņš ievēroja policijas kapteiņa triumfējošo ska­tienu un mēģināja atbildēt šim skatienam ar smaidu. Par katru cenu viņš gribēja noslēpt stindzinošo saltumu, kas bija pārņē­mis domas un jūtas, ledaino naidu, kas pildīja visu ķermeni. Nevienam pasaulē viņš negribēja ļaut nojaust, kā šobrīd jūtas. Tā, kā viņa vietā darītu Dons. Tad viņš juta, ka viņu ienes slimnīcā, un nākamajā brīdī zaudēja samaņu.

Kad otrā rītā Maikls pamodās, viņš secināja, ka žoklis ir savilkts ar stiepli un kreisajā pusē trūkst četru zobu. Pie gultas sēdēja Heigens.

Vai man iegrūda narkozi?— Maikls vaicāja.

Jā,— atbildēja Heigens.— Tev no smaganām vajadzēja izvilkt vairākas kaula šķembas, un viņi nosprieda, ka tas būšot pārāk sāpīgi. Un tu jau tāpat biji gandrīz atslēdzies.

Vai man vēl kas kait?— Maikls jautāja.

Nē,— atteica Heigens.— Sanijs gaida tevi Longbīčas mājā. Domā, varēsi?

Protams,— Maikls atteica.— Vai ar Donu viss kārtībā? Heigens pietvīka.— Liekas, tagad esam to nokārtojuši.

Mums ir privātdetektīvu firma, un viss rajons ir pilns ar mūsējiem. Kad būsim mašīnā, pastāstīšu sīkāk.Pie stūres viņus gaidīja Klemenca. Maikls un Heigens apsēdās aizmugurē. Maikla galva dunēja.— Nu, kas tad tur pagājušajā naktī īsti notika, velns lai parauj? Vai jūs, veči, kaut ko noskaidrojāt?

Heigens runāja klusi.— Sanijam tur ir savējais, tas detek­tīvs Filipss, kas mēģināja tevi aizstāvēt. Viņš mums visu pastāstīja. Tas policijas kapteinis Makklaskejs ir vīrs, kas smagi kritis uz naudu jau kopš saviem ierindas policista laikiem. Arī mūsu Ģimene viņam ir iegrūdusi krietnu summu. Bet viņš ir alkatīgs un biznesā neuzticams. Cik var noprast, Soloco iedevis viņam pamatīgu žūksni. Tūlīt pēc pieņemšanas stun­dām Makklaskejs lika arestēt visus Tesio vīrus, kas bija slimnīcas tuvumā. Neko nelīdzēja arī tas, ka daļai no viņiem bija ieroči. Tad Makklaskejs aizdabūja prom no Dona palātas durvīm likumīgos sargus — abus detektīvus. Paziņoja, ka viņi šim esot vajadzīgi, un citiem policistiem it kā vajadzējis viņus nomainīt, bet tie kaut ko saputrojuši. Blēņas, protams. Kaptei­nis bija uzpirkts, lai atbrīvotu ceļu pie Dona. Un Filipss teica, ka tas esot tāds vīrs, kurš to mēģinās atkal. Soloco noteikti iegrūdis viņam veselu bagātību un vēl uz priekšu sasolījis debesu brīnumus.

— Vai par manu ievainojumu rakstīts avīzēs?

Nē,— teica Heigens.— To mēs noklusējām. Neviens negrib, lai tas nāktu atklātībā. Ne mēs, ne policisti.

Labi,— noteica Maikls.— Vai tas puisis Enco tika pro­jām?

Jā,— atbildēja Heigens.— Viņš bija izmanīgāks par tevi. Tiklīdz ieradās kruķi, tā pazuda. Viņš apgalvo, ka bijis kopā ar tevi, kad garām pabrauca Soloco mašīna. Vai tas tiesa?

Tiesa,— apstiprināja Maikls.— Viņš ir krietns puika.

Par viņu tiks gādāts,— Heigens sacīja.— Vai tu jūties kaut cik normāli?—Viņa seja pauda bažas.— Izskaties diez­gan draņķīgi.

Viss ir normāli,— atteica Maikls.— Kā sauca to policijas kapteini?

Makklaskejs,— atbildēja Heigens.— Starp citu, tev var­būt kļūs labāk ap dūšu, ja uzzināsi, ka Korleones Ģimene beidzot sākusi izlīdzināt rēķinus. Bruno Tatalja, šorīt četros no rīta.

Maikls izslējās.— Kā tā? Cik saprotu, mums vajadzēja stāvēt mierā.

Heigens paraustīja plecus.— Pēc notikuma ar slimnīcu Sanijs vairs nebija noturams. Mūsu ierindnieki izsūtīti pa visu Ņujorku un Ņūdžersiju. Pagājušo nakti sastādījām sarakstu. Es pūlos turēt Saniju ilksīs, cik spēju, Maik. Varbūt parunā tu ar viņu. Visu šo jezgu vēl aizvien var nokārtot bez plašāka kara.

Es parunāšu, — Maikls apsolīja. — Vai šorīt būs ap­spriede?

Jā,— Heigens apstiprināja.— Soloco beidzot uzņēmis sakarus un grib ar mums runāt. Starpnieks pašlaik kārto nepieciešamos sīkumus. Tas nozīmē, ka uzvara ir mūsu. Soloco zina, ka paspēlējis, un nu grib tikt cauri ar veselu ādu.— Hei­gens mirkli apklusa.— Varbūt viņš turēja mūs par nelgām, ar ko viegli tikt galā, tāpēc ka nedevām pretī. Tagad, kad viens Tatalju dēls ir nokniebts, viņš zina, ka jokus nedzīsim. Viņš patiesi uzņēmās traku risku, vērsdamies pret Donu. Starp citu, mēs uzzinājām sīkāk par Luku. Viņi to ir nožmieguši iepriek­šējā naktī pirms uzbrukuma tavam tēvam. Bruno naktsklubā Vari iedomāties?

Tad nav jābrīnās, ka šiem izdevās viņu negaidīti pārsteigt,— noteica Maikls.

Aleja, kas veda uz Longbīčas mājām, bija nosprostota — tās galu aizšķērsoja melns, garš limuzīns. Atspiedušies pret to, ārpusē stāvēja divi vīri. Maikls ievēroja, ka ielas abās pusēs pirmo māju augšstāvos atvērti logi. Dievs tēvs, Sanijs patiesi to lietu ņem nopietni.

Klemenca apturēja mašīnu jau pirms alejas gala, un tālāk viņi devās kājām. Abi sargi bija Klemencas vīri, un viņš tiem veltīja grimasi, kam vajadzēja nozīmēt sveicienu. Vīri par atbildi pamāja ar galvu. Bez smaidiem, bez vārdiem viņi pagāja garām, un Klemenca ieveda Heigenu un Maiklu Korleoni mājā.

Pirms viņi paspēja piezvanīt, durvis atvēra cits sargs. Acīmredzot viņš bija vērojis atnācējus pa logu. Vīri trijatā devās uz stūra kabinetu, kur Sanijs un Tesio viņus jau gaidīja. Sanijs panācās Maiklam pretī, saņēma jaunākā brāļa galvu rokās un jokodams teica:— Skaisti. Skaisti.— Maikls atgrūda viņa rokas un, piegājis pie rakstāmgalda, ielēja sev viskiju, cerēdams ar to noslāpēt trulās sāpes lauztajā žoklī.Visi pieci apsēdās kārtējām pārrunām, taču noskaņa bija citāda nekā iepriekšējās apspriedēs. Sanijs šķita priecīgāks, jautrāks, un Maikls saprata, kāds tam cēlonis. Vecākais brālis vairs nesvārstījās. Viņš bija izšķīries, un nekas vairs nespēja viņu atturēt. Soloco iepriekšējās nakts mēģinājums bija pēdē­jais piliens. Par pamieru vairs nevarēja būt ne runas.

Kamēr tu biji projām, piezvanīja sarunu starpnieks,— Sanijs teica Heigenam.— Turks gribot tikšanos.— Sanijs nosmējās.— Ir nu gan aknas tam draņķim,— viņš ar apbrīnu piebilda.— Pēc vakarnakts gājiena šodien vai rīt viņš grib tikties! Un mēs lai tikmēr sēžam rāmi un ņemam par labu visu, ko šis liek priekšā. Kas par sātana iekšām!

Ko tu atbildēji?— Toms piesardzīgi vaicāja.

Sanijs pasmīnēja.— Protams, es teicu, kālab ne? Kad vien viņš vēlas, man nedeg. Man uz ielām divdesmit četras stundas dienā dežurē simt kareivju. Tiklīdz Soloco kaut kur pabāzīs savu purnu, viņš būs līķis. Lai šie stiepj to visu, cik gari grib.

Vai starpnieks izteica konkrētu priekšlikumu?— jautāja Heigens.

Jā,— Sanijs atbildēja.— Viņš grib, lai mēs sūtām Maiklu uzklausīt, kas viņiem sakāms. Starpnieks garantē Maiklam drošību. Soloco neprasa, lai mēs garantētu viņa drošību, zina, ka to nevar prasīt. Nav jēgas. Un tā tikšanos rīkos viņu puse. Viņa cilvēki paņems Maiklu un aizvedīs uz tikšanās vietu. Maikls uzklausīs Soloco, un tad viņu atlaidīs. Bet tikšanās vieta ir slepena. Sola, ka piedāvājums būšot tik izdevīgs, ka mēs nevarēšot to noraidīt.

Kā būs ar Tataljām?— jautāja Heigens.— Kā viņi reaģēs uz Bruno nāvi?

Tas ietilpst vienošanās noteikumos. Starpnieks saka — Tatalju Ģimene esot piekritusi turēties kopā ar Soloco. Par Bruno viņi aizmirsīšot. Viņš samaksāja par to, kas nodarīts manam tēvam. Viens parāds dzēš otru,— Sanijs atkal pasmē­jās.— Tie maitas ir ar aknām.

Mums vajadzētu uzklausīt, kas viņiem sakāms,— Hei­gens piesardzīgi sacīja.

Sanijs enerģiski papurināja galvu.— Nē, nē, consigliori, šoreiz vis ne.— Viņa balsī skanēja viegls itāliešu akcents. Sanijs tīši atdarināja tēvu tīrās niekošanās labad.— Vairāk nekādu tikšanos. Nekādu sarunu. Nekādu Soloco triku. Kad starpnieks atkal sazināsies ar mums, lai dzirdētu atbildi, gribu, lai tu viņam pasaki tikai vienu. Es gribu Soloco. Ja tas neiet, būs vispārējs karš. Pāriesim uz matračiem un izsūtīsim visus savus ierindniekus pa pilsētu. Biznesam vajadzēs ciest.

— Citas Ģimenes neatbalstīs karu,— iebilda Heigens. — Tas katram iesit pārāk jūtamu robu.

Sanijs paraustīja plecus.—Viņiem ir vienkārša izeja. Do­diet man Soloco vai arī karojiet ar Korleones Ģimeni.— Sanijs brīdi apklusa, tad skarbi turpināja:—Vairs nekādus padomus, kā izlāpīties, Tom. Viss izlemts. Tavs darbs ir palīdzēt man uzvarēt. Saprati?

Heigens palocīja galvu. Brīdi viņš klusēja, dziļi domās iegrimis, tad teica:— Es runāju ar tavu policijas sakarnieku. Viņš saka, šis kapteinis Makklaskejs noteikti esot Soloco dienestā, turklāt par krietnu naudu. Un tas nav viss — Makklas­kejs dabūšot arī savu daļu narkotiku biznesā. Makklaskejs piekritis būt par Soloco miesassargu. Bez viņa Turks nebāž degunu ārā no alas. Kad Soloco tiksies ar Maiklu, Makklaskejs sēdēs viņam blakus. Privātās drēbēs, bet ar šaujamo. Lūk, ko tev tagad vajadzētu saprast, Sanij: kamēr Soloco tiek šādi apsargāts, viņš ir neievainojams. Neviens vēl līdz šim nav nošāvis Ņujorkas policijas kapteini un ticis sveikā cauri. No tā trokšņa, ko saceltu avīzes, visa policijas nodaļa, baznīcas un diezin kas vēl mums zeme degtu zem kājām. Mēs būtu pagalam. Citas Ģimenes mestos mūs vajāt. Korleones Ģimene kļūtu par izstumtajiem. Pat vecā politiskie sakari zaudētu spēku. Tā tas ir, un liec to aiz auss.

Sanijs paraustīja plecus.— Makklaskejs nevar mūžam palikt Turkam pie sāniem. Mēs pagaidīsim.

Tesio un Klemenca nervozi kūpināja cigārus, satraukumā svīzdami, bet neiedrošinājās runāt. Ja pieņems nepareizu lēmumu, viņu ādas pirmās karāsies uz vadža.

Tad pirmo reizi ierunājās Maikls.— Vai veco var pārvest no slimnīcas šurp uz aleju?— viņš pavaicāja Heigenam.

Heigens papurināja galvu.— Tas bija pirmais, ko es viņiem jautāju. Neiespējami. Viņa stāvoklis ir ļoti smags. Viņš gan izķepurosies, bet vajadzīga pastāvīga uzraudzība un palīdzība, varbūt pat būs jāoperē vēlreiz. Neiespējami.— Tad jums Soloco bez kavēšanās jānovāc,— Maikls teica.— Gaidīt nevar. Tas vecis ir pārāk bīstams. Viņš drīz vien izperinās ko jaunu. Atcerieties, ka galvenais viņam joprojām ir tikt vaļā no vecā. To viņš zina. Bez šaubām, viņš saprot, ka tagad tas nebūs tik vienkārši, tāpēc drīzāk gatavs piekāpties nekā maksāt ar savu galvu. Bet, ja viņš zinās, ka beigas šā vai tā, viņš mēģinās vēlreiz uzbrukt Donam. Un, tā kā viņam palīdz tas policijas kapteinis, neviens velns nevar zināt, kas tur sanāks. Mēs nedrīkstam tā riskēt. Soloco uz ātrāko jānovāc.

Sanijs domīgi berzēja zodu.— Tev taisnība, mazais,— viņš teica.— Taisnība caur un cauri. Mēs nedrīkstam pieļaut jaunu uzbrukumu vecajam.

— Un kā būs ar kapteini Makklaskeju?— rāmi iejautājās Heigens.

Sanijs ar savādu smaidiņu pagriezās pret Maiklu.— Jā, mazais, kā tad būs ar to rūdīto policijas vilku?

Tas, bez šaubām, ir galējs līdzeklis,— Maikls lēni teica.— Taču zināmās reizēs attaisnojami ir arī paši galējie līdzekļi. Pieņemsim, ka mums šis Makklaskejs jānovāc. Tādā gadījumā stāvokli derētu apgaismot tā: jādara atklātībai zināms, ka viņš nav vis bijis krietns policijas kapteinis, kas godam veic savus pienākumus, bet gan negodīgs ierēdnis, kas nodarbojies ar šantāžu un izspiešanu, un tāpēc saņēmis to, kas pienākas jebkuram parastam blēdim. Mums presē ir savi cilvēki, un, ja mēs viņiem piegādāsim šādu stāstiņu ar pietiekami ticamiem pierādījumiem, gan viņi pratīs to pasniegt. Tam vajadzētu daudzmaz atvēsināt publiku. Kā tas izklausās?— Maikls ar cieņu pavērās citos. Tesio un Klemenca iedēja drūmām sejām un neko neatbildēja.

Turpini, mazais, nupat tu laid pa pirmo,— noteica Sanijs ar to pašu pazīstamo smaidiņu.— No bērna mutes, kā Dons allaž mēdza sacīt. Vālē tālāk, Maik, pastāsti mums vēl kaut ko.

Arī Heigens tikko jaušami smaidīja, aizgriezis galvu sānis. Maikls pietvīka.— Nu, tātad viņi grib, lai es eju tikties ar Soloco. Tur būšu es, Soloco, Makklaskejs, vairāk neviena. Nolieciet tikšanos pēc divām dienām un uzdodiet mūsu cilvēkiem uzzināt, kur tā notiks. Pieprasiet, lai tā būtu publiska vieta, sakiet, ka es netaisos iet viņiem līdzi kādā dzīvoklī vai mājā. Tam jānotiek restorānā vai bārā dzīvā pusdienas stundā vai tamlīdzīgi, lai es varu justies drošs. Arī viņi jutīsies droši. Pat Soloco neiedomāsies, ka mēs varētu uzdrošināties šaut uz kapteini. Tikšanās brīdī viņi mani pārmeklēs, tāpēc tobrīd man jābūt tukšām rokām, bet izdomājiet, kā nogādāt man ieroci sarunu laikā. Tad es viņus abus nošaušu.

Visi četri pagrieza galvu un stīvi raudzījās Maiklā. Kle­menca un Tesio bija mēmi no pārsteiguma. Heigens izskatījās mazliet skumīgs, taču izbrīnījies nelikās. Šķita, ka viņš grib kaut ko sacīt, tomēr pārdomā. Turpretī Sanijs, kura parupji jutekliskā seja uzjautrinājumā raustījās, pēkšņi ļāva vaļu smieklu dārdiem. Tie bija īsti, dziļi smiekli, bez mākslotības. Viņš patiesi vai plīsa. Izstiepis pirkstu pret Maiklu, viņš starp smieklu lēkmēm mēģināja runāt:—Tu, augsti skolotais ko­ledžas bērniņ, tu taču nekad negribēji iepīties Ģimenes biznesā! Un tagad gribi nožmiegt policijas kapteini un Turku tikai tāpēc, ka Makklaskejs tev sašķaidīja ģīmi. Tu ņem to personīgi; tas viss ir bizness, bet tu ņem to personīgi. Tu gribi nokniebt tos divus tipus tikai tāpēc, ka dabūji pa žokli. Tā visa bijusi māžošanās. Visus šos gadus tā bijusi tīrā māžošanās!

Klemenca un Tesio, pilnīgi pārprazdami Sanija reakciju un domādami, ka viņš smejas par jaunākā brāļa bramanīgo piedāvājumu, arī plati smaidīja un vērās Maiklā ar tādu kā aizbildniecisku pārākumu. Vienīgi Heigens piesardzīgi sagla­bāja bezkaislīgu sejas izteiksmi.Maikls pavērās visos pēc kārtas, tad pievērsa ciešu ska­tienu Sanijam, kurš vēl aizvien nespēja rimties.— Tu viņus abus nošausi?— Sanijs beidzot teica.— Ek, mazais, par to tev medaļas nedos, par to tevi iesēdinās elektriskajā krēslā. Vai tu to apjēdz? Te nav nekāda varoņu būšana, mazais, te tu nešauj uz otru no jūdzes attāluma. Te tu šauj tad, kad redzi viņa acu baltumus, kā mums mācīja skolā, atceries? Tu stāvi viņam blakus un sašķaidi viņam pauri, un viņa smadzenes izšķīst pa visu tavu šiko mundieri. Kā ir, mazais, vai tu gribi visu to darīt tikai tāpēc, ka viens stulbs kruķis tevi drusku iedauzījis?— Viņš vēl aizvien smējās.

Maikls piecēlās kājās.— Tu varētu izbeigt to zviegšanu,— viņš teica. Pārmaiņa viņā bija tik neparasta, ka smaidi pazuda no Klemencas un Tesio sejām. Maikls nebija ne sevišķi garš, ne plecīgs, bet viņa izturēšanās šķita izstrāvojam briesmu signālus. Šajā brīdī viņš bija pilnīgs Dona Korleones iemieso­jums. Viņa acis šķita aizplīvurojis dzeltenīgs blāvums un seja kļuvusi gluži balta. Likās, ka viņš nupat metīsies virsū savam vecākajam un stiprākajam brālim. Nebija šaubu—ja Maikla rokās tobrīd atrastos ierocis, Sanijs būtu nopietni apdraudēts.

Sanijs pārstāja smieties, un Maikls viņam ledaini saltā balsī noprasīja:—Tad tu domā, ka es to nevaru, kretīns tāds?

Sanijs bija ticis pāri savai smieklu lēkmei.

— Es zinu, ka tu to vari,— viņš sacīja.— Es nesmejos par to, ko tu teici. Smējos tikai par to, cik jocīgi viss var pagriezties. Es vienmēr esmu teicis, ka tu esi sīkstākais no visas ģimenes, vēl sīkstāks par Donu. Tu vienīgais spēji atsist uzbrukumu vecajam. Es atceros tevi vēl kā puišeli. Kas tev toreiz bija par asumu! Tu jau, velns tāds, pat ar mani līdi kauties, un es biju krietni vecāks par tevi. Un Fredijam vismaz reizi nedēļā vajadzēja tevi krietni iemizot. Un tagad Soloco izdomājis, ka tu esi Ģimenes vārgulis, tāpēc ka ļāvi Makklaskejam sevi iedauzīt un nekāvies pretī un tāpēc, ka tu negribi iejaukties Ģimenes cīņās. Viņš izdomājis, ka ar tevi nav jābīstas tikties aci pret aci. Un Makklaskejs arī noturējis tevi par jēriņu.— Sanijs pierima, tad klusi piebilda:— Bet tu tomēr esi Korleone, kretīns tāds. Un es vienīgais to visu laiku zināju. Šīs pēdējās trīs dienas, kopš sašāva veco, es tā vien sēžu un gaidu, kad tu beidzot nometīsi to sūda kara varoņa masku, ko tu visu laiku nēsā. Gaidu, kad tu kļūsi mana labā roka un mēs varēsim kopīgi sist tos smerdeļus, kas grib likvidēt tēvu un izputināt mūsu Ģimeni. Un tam bija vajadzīgs tikai belziens pa žokli. Kā jums tas patīk?—Sanijs komiski noplātīja rokas, uzsita ar dūri pa galdu un atkārtoja:— Kā jums tas patīk?

Sasprindzinājums telpā bija atslābis. Maikls papurināja galvu.— Sanij, es gribu to darīt tāpēc, ka tas ir vienīgais, ko var darīt. Es nevaru pieļaut, ka Soloco vēlreiz uzbrūk tēvam. Šķiet, ka es esmu vienīgais, kas var tikt viņam pietiekami tuvu. To, lūk, es esmu sapratis. Nedomāju, ka atradīsiet vēl kādu citu, kas varētu nokniebj policijas kapteini. Varbūt tu to varētu, Sanij, bet tev ir sieva un bērni, un tev jāvada Ģimenes bizness, līdz vecais tiks uz kājām. Tātad paliekam mēs ar Frediju. Fredijs ir šoka stāvoklī un nav spējīgs darboties. Beidzot palieku vienīgi es. Viss ir loģiski. Belzienam pa žokli ar to nav nekāda sakara.

Sanijs piegāja pie Maikla un apskāva viņu.— Es uzspļauju visiem taviem iemesliem, ja vien tu beidzot esi kopā ar mums. Un vēl es tev pateikšu, ka tev caur un cauri ir taisnība. Tom, ko tu saki?

Heigens paraustīja plecus.— Spriedums ir loģisks un pama­tots. Jo vairāk tāpēc, ka, manuprāt, Turks par vienošanos nedomā nopietni. Domāju, ka viņš atkal mēģinās piekļūt Donam. Katrā ziņā, ņemot vērā iepriekšējos gājienus, mums ar to jārēķinās. Tātad mēģinām novākt Soloco. Un novācam viņu pat tad, ja līdzi jānovāc policijas kapteinis. Bet tas, kurš to darīs, skries dzīvs vilkam rīklē. Vai tam noteikti jābūt Maiklam?

— Es pats to varētu,— klusi teica Sanijs.

Heigens nepacietīgi papurināja galvu..— Tevi Soloco nelai­dīs ne jūdzes tuvumā, ja arī viņam pie sāniem būtu desmit policijas kapteiņu. Turklāt tu pašreiz esi faktiskais Ģimenes galva. Tu nedrīksti riskēt.— Heigens apklusa, tad pievērsās Klemencam un Tesio:— Vai kādam no jums ir teicams, izveicīgs padotais, kas uzņemtos šo darbu? Par naudu viņam atlikušo mūža daļu vairs nebūtu jādomā.

Klemenca atbildēja pirmais:— Nav tāda, ko Soloco nepa­zītu un nevarētu atšifrēt. Viņš visu saprastu arī tad, ja ietu es pats vai Tesio.

Heigens jautāja vēlreiz:—Varbūt ir kāds puisis ar drošu roku, kas vēl nav ieguvis reputāciju? Kāds dūšīgs iesācējs.

Abi caporegimes papurināja galvu. Tesio pasmaidīja, lai vārdi neizklausītos pārāk dzēlīgi, un piebilda:—Tas jau būtu tikpat kā zemākās līgas beisbolistu sūtīt uz valsts rudens čempionātu.

Tam jābūt Maiklam,— Sanijs viņu strupi pārtrauca.

Miljons dažādu iemeslu dēļ. Galvenais ir tas, ka viņu notaksējuši par mīkstmiesi. Un viņš var šo darbu paveikt, to es garantēju, un tas ir svarīgi, jo šis būs vienīgais šāviens, ko mēs varēsim raidīt tam lecīgajam maitas Turkam. Tātad atliek izdomāt, kā vislabāk varam Maiklam palīdzēt. Tom, Klemenca, Tesio, uzziniet, kurp Soloco viņu vedīs uz pārrunām, lai tas maksā ko maksādams. Kad tas būs noskaidrots, varēsim gudrot, kā nogādāt viņam ieroci. Klemenca, tev jādabū īsti drošs šaujamais no saviem krājumiem, tāds, kuram nevar sadzīt pēdas. Centies, lai tas būtu ar īsu stobru un pamatīgu trieciena spēku. Sevišķi precīzs tas var nebūt. Viņš šaus tiešā tuvumā. Maik, tiklīdz būsi beidzis, nomet šaujamo uz grīdas. Neļauj noķert sevi ar to rokās. Klemenca, tu notriep stobru un gaili ar to savu īpašo smēru, lai viņš neatstāj nospiedumus. Atceries, Maik, mēs varam nokārtot visu, lieciniekus un tā tālāk, bet, ja tevi noķers ar šaujamo rokās, mēs tev vairs nevarēsim palīdzēt. Mēs parūpēsimies par transportu un aizsardzību un tad nogādāsim tevi projām pavadīt garu, jauku atvaļinājumu, kamēr norimst lielākās kaislības. Tu būsi ilgi projām, Maik, bet es negribu, lai tu atvadies no savas draudzenes—pat zvanīt viņai tu nedrīksti. Kad viss būs nodarīts un tu būsi prom no šīs valsts, es viņai paziņošu, ka ar tevi viss ir kārtībā. Tā ir pavēle!— Sanijs noskaitīja brālim.

Tagad turies kopā ar Klemencu un aprodi ar to ieroci, ko viņš tev izmeklēs. Par visu citu parūpēsimies mēs. Par visu. — Norunāts, mazais?

Atkal Maikls Korleone sajuta, ka ķermeni pārņem tīkami spirdzinošais saltums. Viņš teica brālim:— Tās blēņas par draudzeni tu varēji aiztaupīt. Ko tad tu, pie velna, domā — ka es zvanīšu viņai, lai atvadītos?

Ir jau labi,— Sanijs steigšus piemetināja,— bet tu tomēr vēl esi iesācējs, tādēļ es visu pasaku skaidri. Aizmirsti to!

Ko tu gribi teikt ar to iesācēju, velns lai parauj?— Maikls ar smīnu noprasīja.— Es esmu klausījies vecaja tikpat cītīgi kā tu. Kā tad citādi, domā, es būtu kļuvis tik slīpēts?— Abi pasmējās.

Heigens piepildīja visiem glāzes. Viņš izskatījās mazliet sadrūmis. Viņā cīnījās karavadonis ar advokātu — viens lika doties karā, otrs — turēties pie likuma.— Šā vai tā, tagad mēs vismaz zinām, ko grasāmies darīt,— viņš noteica.

Kapteinis Makklaskejs sēdēja savā kabinetā, pārcilādams trīs aploksnes, kas bija piebāztas ar derību zīmēm. Viņš rauca pieri, velēdamies, kaut prastu atšifrēt piezīmes uz šīm lapiņām. Bija ļoti svarīgi zināt to saturu. Aploksnēs atradās derību likmes, ko viņa patruļas ieguva iepriekšējā vakarā, kad notvēra vienu no Korleones Ģimenes bukmeikeriem. Tagad šim bukmeikeram vajadzēs zīmes no viņa atpirkt, lai viss laimests nenonāktu tikai derētāju rokās un pats kapteinis nepaliktu tukšā.

Kapteinim Makklaskejam bija ļoti svarīgi zīmes atšifrēt, jo, tās pārdodams, viņš negribēja neko zaudēt. Ja lieta grozās ap piecdesmit stabiem, viņš varbūt varētu pārdot zīmes par pieciem stabiem. Bet, ja derību likmes izrādītos pamatīgākas un piezīmes slēptu norādi par simt vai pat diviem simtiem tūkstošu, pārdošanas cena, protams, būtu krietni augstāka. Makklaskejs brīdi spēlējās ar aploksnēm, tad nolēma, ka liks šim vīriņam drusku pasvīst un nosaukt pirmo piedāvājumu pašam. Tā varbūt izdosies tuvāk nojaust zīmju īsto vērtību.

Makklaskejs pameta skatienu policijas iecirkņa pulkstenī pie sava kabineta sienas. Laiks braukt pie tā glumā Turka Soloco un vest viņu uz vietu, kur plānota tikšanās ar Korleones Ģimeni. Makklaskejs piegāja pie sienas skapja un sāka pār­ģērbties privātdrēbēs. Pēc tam viņš piezvanīja sievai un paziņoja, lai viņu uz vakariņām mājās negaidot, jo viņam jābūt darbā. Sīkākas ziņas viņš sievai nemēdza uzticēt. Viņa dzīvoja pārliecībā, ka visa ģimenes mantība iegūta no vīra policista algas. Makklaskejs labpatikā nosēcās. Viņa māte bija dzīvojusi tādā pašā pārliecībā, bet pats viņš bija izskolojies agri. Tēvs viņam bija parādījis, uz kādām pogām jāspiež.

Viņa tēvs bija dienējis policijā par seržantu. Ik vakarus viņš ar dēlu kopā izstaigāja iecirkni un Makklaskejs, vecākais, iepazīstināja veikalniekus ar savu sešus gadus veco atvasi, teikdams: «Un šis te ir mans mazais!» Veikalnieki paspieda viņa roku, apbēra viņu ar izsmalcinātiem komplimentiem un steidzās atvērt kasu aparātus, lai iedāvinātu mazajam piecu vai desmit dolāru naudaszīmi. Dienas beigās mazajam Makklaskejam visas uzvalciņa kabatas bija piebāztas ar naudaszīmēm, un viņš jutās bezgala lepns, ka tēva draugi viņu tā mīļo un apdāvina katrā ikmēneša tikšanās reizē. Protams, tēvs šo naudu noguldīja bankā uz viņa vārda — nākotnes studijām koledžā, un mazais Marks pats dabūja labi ja piecdesmit centus.Kad Marks atgriezās mājās un policistu tēvoči jautāja, kas viņš gribētu būt, kad izaugs liels, viņš bērnišķīgi nošļupstēja: «Policists,»—un viņi visi dārdoši smējās. Bet vēlāk, lai gan tēvs gribēja dēlu vispirms sūtīt uz koledžu, viņš, protams, no vidusskolas taisnā ceļā devās apgūt policista amatu.

Viņš bija labs policists, drosmīgs policists. Mazgadīgie pašpuikas, kas valdīja uz ielu stūriem, bēgtin bēga, viņam parādoties tuvumā, līdz beidzot pavisam pazuda no viņa iecirkņa. Viņš bija policists ar dzelzs raksturu, turklāt ļoti tiešas dabas. Viņš nekad nevadāja dēlu pie veikalniekiem, lai savāktu naudas kukuļus par atkritumu izvešanas vai mašīnu novietošanas pārkāpumiem; viņš ņēma naudu pats savās rokās; viņš uzskatīja, ka ir to nopelnījis. Savas dežūras laikā viņš nekad nemēdza ieslīdēt restorānā vai nozust kinoteātrī, kā darīja daži citi policisti, sevišķi ziemas vakaros. Viņš vienmēr apstaigāja savu iecirkni. Saviem veikaliem viņš nodrošināja labu aizsardzību un sniedza ne mazums pakalpojumu. Kad dzērāji un visādi slamsti vilkās diedelēt viņa iecirknī, viņš tos aizvadīja tik bezceremoniāli, ka tie tur vairs nemēģināja rādīties. Iecirkņa veikalnieki prata to novērtēt. Un prata attiecīgi pateikties.

Turklāt viņš turējās pie ierastās sistēmas. Viņa iecirkņa bukmeikeri zināja, ka šis vīrs nekad nesagādās nepatikšanas, cenzdamies izplēst sev lieku naudu, ka viņš ir mierā ar savu daļu sev piešķirtajā iecirkņa kasē. Viņa vārds bija saraksta kopā ar citiem, un viņš nekad necentās izspiest vairāk. Viņi bija godīgs policists, kas ņēma tikai tīros kukuļus, un viņa augšupeja policijas nodaļā bija stabila un acīm redzama. Šai laikā viņš jau uzturēja palielu ģimeni. No viņa četriem dēliem neviens neizvēlējās policista amatu. Viņi visi devās uz Fordhomas universitāti, un, tā kā Makklaskejs līdz tam laikam jau bija no seržanta kļuvis par leitnantu un visbeidzot par kapteini, dēliem nekā netrūka. Tieši tajā laikā Makklaskejs iemantoja tāda vīra slavu, ar kuru nav viegli vienoties. Viņa iecirkņa bukmeikeri maksāja lielākas nodevas nekā bukmeikeri jebkura citā pilsētas daļā, bet varbūt to radīja nepieciešamība izskolot koledžā četrus puišus.

Pats Makklaskejs tīrajos kukuļos nesaskatīja nekā peļama. Kāda velna pēc lai viņa bērni ietu uz kādu lētu dienvidštatu koledžu tādēļ vien, ka policijas nodaļa nemaksā saviem cilvēkiem pietiekami daudz, lai tie varētu pieklājīgi dzīvot un kārtīgi nodrošināt ģimeni? Viņš taču aizsargā visus šos ļauti­ņus, riskēdams ar dzīvību, un viņa dienesta dokumentos rindojas atskaites par apšaudīšanos ar uzbrucējiem apgaitas laikā, par sadursmēm ar bruņotiem vīriem un nekaunīgiem zeņķiem. Viņš tos ir satriecis pīšļos. Sava nelielā pilsētas stūrīša iedzīvotājiem viņš ir nodrošinājis mierīgu dzīvi, un tas nu ir sasodīti skaidrs, ka viņam pienākas vairāk par tiem draņķīgajiem simt dolāriem nedēļā. Tomēr viņš daudz nepiktojās par savu zemo algu, jo saprata, ka par sevi jārūpējas katram pašam.Bruno Tatalja bija Makklaskeja vecs draugs. Viņš bija mācījies Fordhemas universitātē kopā ar vienu no Makklaskeja dēliem, un tad Bruno bija atvēris naktslokālu. Kad vien Makklaskeju ģimene pa reizei pavadīja vakaru pilsētā, viņus gaidīja kabarejs ar pusdienām un dzeramo — uz firmas rēķina. Jaunā gada priekšvakarā viņi allaž saņēma fotogravīrā veidotu ielūgumu pagodināt kluba saimniekus un vienmēr dabūja kādu no labākajiem galdiņiem. Bruno arvien parūpējās, lai viņi iepazītos ar slavenībām, kas uzstājās viņa klubā,— to vidū bija ievērojami dziedātāji un Holivudas zvaigznes. Pro­tams, palaikam viņš lūdza nelielu pakalpojumu, piemēram, sagādāt viņam darbinieku ar pietiekami uzlabotu biogrāfiju, parasti kādu jaunu meiteni, kam bijusi darīšana ar policiju par sīkām blēdībām. Makklaskejs ar prieku izpalīdzēja.

Makklaskejam bija dzelžains paradums nekad neizrādīt, ka viņš saprot, kas citiem padomā. Kad Soloco griezās pie viņa ar priekšlikumu aizvākt sardzi no slimnīcas, kur gulēja vecais Korleone, Makklaskejs nejautāja, kāpēc. Viņš jautāja—cik. Kad Soloco pasolīja desmittūkstoš dolāru, Makklaskejs zināja, kāpēc. Viņš nevilcinājās. Korleone bija viens no dižākajiem mafijas vīriem visā valstī, un viņam bija vairāk politisko sakaru nekā jebkad Kaponem. Tas, kurš viņu novāktu, izdarītu valstij lielu pakalpojumu. Makklaskejs saņēma naudu iepriekš un izdarīja prasīto. Kad Soloco pa telefonu viņam paziņoja, ka slimnīcas priekšā joprojām stāvot divi Korleones vīri, viņš iedegās negantās dusmās. Viņš bija ielicis aiz atslēgas visus Tesio vīrus, aizdabūjis sargus detektīvus projām no Korleones palātas durvīm. Un tagad kā krietnu principu cilvēkam viņam pienāktos atdot atpakaļ desmit tūkstošus, naudu, ko domās viņš jau bija novēlējis mazbērnu izglītības nodrošināšanai. Šī niknuma vadīts, viņš bija drāzies uz slimnīcu un iesitis Maiklam Korleonem.

Tomēr viss bija iegrozījies labāk, nekā varēja cerēt. Viņš bija ticies ar Soloco Tataljas naktsklubā, un viņi bija noslēguši vēl izdevīgāku vienošanos. Un atkal Makklaskejs neko nejau­tāja, jo viņš zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Viņš vienīgi precizēja atalgojumu. Viņam nekad neienāca prātā, ka pašam varētu draudēt briesmas. Pārāk fantastiska likās iespēja, ka kāds kaut vai domās varētu pacelt roku pret Ņujorkas policijas kapteini. Visrūdītākajam mafijas gangsterim bija jāstāv mierā, ja viszemākās pakāpes policists gribēja viņu iepļaukāt. Nogalināt policistus nebija nekādas jēgas. Jo tādā gadījumā pēkšņi tika apšauts vesels bars gangsteru par pretošanos arestam vai bēgšanu no nozieguma vietas, un neviens gailis nevarēja pakaļ dziedāt.Makklaskejs nopūtās un saposās iziešanai no iecirkņa. Problēmas, mūžīgās problēmas. Nupat Īrijā pēc ilgu gadu cīniņa ar vēzi bija mirusi viņa sievasmāsa, un šis vēzis viņam bija izmaksājis krietni dārgi. Tagad bēres aprīs vēl vairāk. Arī viņa paša vecajiem radiniekiem tēvu zemē laiku pa laikam vajadzēja mazliet piepalīdzēt, lai to lauku saimniecības noturē­tos virs ūdens, un kapteinis sūtīja turp naudu. Tādās lietās viņš neskopojās. Un, kad viņi ar sievu aizbrauca paviesoties uz savu senču zemi, viņi tika uzņemti kā karalis ar karalieni. Varbūt šovasar atkal varētu uz turieni aizbraukt — karš tagad beidzies, turklāt gaidāmi solīdi ienākumi. Makklaskejs pateica savam padotajam, kur viņu meklēt, ja piepeši rastos nepiecie­šamība. Spert kādus piesardzības soļus viņš nejuta vajadzību. Katrā laikā taču var pateikt, ka Soloco ir kāds liecinieks vai ziņu pienesējs, ar ko viņam jātiekas dienesta dēļ. Izgājis no iecirkņa, viņš nosoļoja pāris kvartālu kājām, tad apturēja taksometru un devās uz norunāto namu, kur vajadzēja satikt Soloco.

Visu nepieciešamo Maikla aizbraukšanai no Amerikas vajadzēja kārtot Tomam Heigenam — sagādāt viltotu pasi, matroža apliecību, vietu uz itāliešu preču kuģa, kam jāpiestāj kādā Sicīlijas ostā. Tajā pašā dienā uz Sicīliju ar lidmašīnu tika nosūtīti aģenti, kam vajadzēja parūpēties par patvērumu pie mafijas vadoņa kalnu apgabalā.

Sanijs sagādāja mašīnu un absolūti uzticamu šoferi, kam vajadzēja sagaidīt Maiklu iznākam no restorāna, kurā notiks apspriede ar Soloco. Par šoferi bija pieteicies pats Tesio. Mašīna no ārienes izskatījās visai apbružāta, bet tai bija lielisks motors. Numurs bija viltots un pati mašīna nesazīmējama. Tā bija īpaši taupīta sevišķam gadījumam, kad jāliek lietā pēdējie līdzekļi.

Maikls visu dienu pavadīja pie Klemencas, vingrinādamies lietot nelielo ieroci, ko vajadzēja nogādāt tikšanās vietā. Tā bija 22. kalibra pistole ar īpašām lodēm, kas, ieiedamas ķermenī, atstāja tikko jaušamas brūcītes, bet, iziedamas no tā, izplēsa plašus ievainojumus. Viņš konstatēja, ka tā šauj precīzi līdz piecu soļu attālumam no mērķa. No lielāka attāluma lodes varēja viegli novirzīties sāņus. Gailis bija stingrs, bet Klemenca ar saviem instrumentiem to nedaudz pielaboja, lai tas būtu vieglāk nospiežams. Viņš nolēma nelietot klusinātāju. Nedrīkstēja pieļaut, lai kāds nevainīgs nepiederošais no malas pārprastu stāvokli un iejauktos tīrās nezināšanas dēļ. Šāviena troksnis turētu viņus drošā atstatumā no Maikla.

Kamēr Maikls vingrinājās, Klemenca nemitīgi deva pado­mus:— Svied pistoli zemē tūlīt, līdzko esi izšāvis. Vienkārši nolaid roku gar sāniem un ļauj tai nokrist. Neviens pat nepamanīs. Visi domās, ka tu aizvien vēl esi apbruņots. Viņi blenzīs tev sejā. Arā ej ļoti ātri, bet neskrien. Neskaties nevienam tieši acīs, bet arī īpaši nenovērsies. Atceries, ka viņiem būs bail no tevis, tici man, viņiem būs bail no tevis. Neviens neiejauksies. Tiklīdz tu būsi ārā, Tesio sagaidīs tevi mašīnā. Kāp iekšā un pārējo atstāj viņa ziņā. Neraizējies par nejaušībām. Tu vēl pabrīnīsies, cik gludi iet šādas lietas. Tagad uzliec šo hūti, lai redzam, kāds tu izskatīsies.— Viņš uzmauca Maiklam galvā pelēku filca platmali. Maikls, kurš nekad šādu galvassegu panēsāja, saviebās, bet Klemenca viņu nomierināja, teikdams:—Drošs paliek drošs — tā var apgrūti­nāt identificēšanu. Visbiežāk tā dod lieciniekiem ieganstu mainīt liecību, kad mēs viņiem palīdzam nākt pie prāta. Atceries, Maik, par nospiedumiem nav jābēdā. Gailis un laide ir notriepti ar īpašu ziedi. Tikai neaiztiec citas pistoles daļas.

— Vai Sanijs ir noskaidrojis, kurp Soloco mani vedīs?— Maikls jautāja.

Klemenca paraustīja plecus.— Vēl ne. Soloco rīkojas ļoti piesardzīgi. Bet nebaidies, ka viņš tev varētu ko nodarīt. Viņu starpnieks paliek mūsu rokās, līdz tu sveiks un vesels ierodies atpakaļ. Ja tev kas notiks, samaksās starpnieks.

Un kāpēc tam velnam būtu jābāž galva zem cirvja?— vaicāja Maikls.

Viņš dabū krietnu atalgojumu,— paskaidroja Klemenca.— Veselu bagātību. Turklāt viņš Ģimenēm ir svarīga persona. Viņš zina, ka Soloco nedrīkst pieļaut, lai viņam kaut kas notiktu. Tava dzīvība Turkam neatsver šī starpnieka dzīvību. Viss ir ļoti vienkārši. Tev nekas nedraud. Tie esam mēs, kas vēlāk dabūsim redzēt īstu elli.

Cik smagas sekas var gaidīt?—Maikls gribēja zināt.

Ļoti smagas,— teica Klemenca.— Atklātu karu — Tatalju Ģimene pret Korleones Ģimeni. Vairums pārējo piesliesies Tataljām. Sanitārajam dienestam šoziem vajadzēs novākt daudz līķu.— Viņš paraustīja plecus.— Reizi pa gadiem des­mit kaut kas tāds ir jāpārcieš. Jānotecina liekās asinis. Un, ja mēs ļausim sev diktēt kaut vai sīkumus, viņi drīz vien sagribēs visu. Jāaptur viņi pašā sākumā. Tāpat kā toreiz Minhenē vajadzēja apturēt Hitleru — neparko nevajadzēja viņu tā palaist. Tā palaist viņu skaidri nozīmēja uzprasīties pēc lielām nepatikšanām.

To pašu Maikls bija dzirdējis no tēva, tikai agrāk, 1939. gadā, kad karš vēl īsti nebija sācies. Ja Ārlietu ministriju vadītu Ģimenes, Otrais pasaules karš nekad nebūtu noticis, viņš ar smīnu nodomāja.

Viņi devās atpakaļ uz aleju, uz Dona māju, kuru Sanijs joprojām izmantoja par savu štābu. Maikls prātoja, cik gan ilgi Sanijs varēs tā tupēt, neatstādams alejas drošo teritoriju. Reiz taču viņam būs jāuzdrīkstas iziet ārpusē. Vīri atrada Saniju snaužam uz tahtas. Uz kafijas galdiņa stāvēja vēlīnā lenča atliekas, bifšteka un maizes drupatas un pustukša viskija pudele. Tēva allaž kārtīgais kabinets izskatījās pēc nolaistas īrētas istabas. Maikls sapurinādams pamodināja brāli un teica:— Kāpēc tu dzīvo kā tāds klaidonis un neliec te sakopt?

Sanijs nožāvājās.— Kas tad tu te esi, velns ar ārā, kazarmu uzraugs, vai? Maik, mēs vēl neesam uzzinājuši, kurp viņi domā tevi vest, tie kretīni Soloco un Makklaskejs. Ja nenoskaidrosim, kā mēs tev nogādāsim šaujamo, velns lai parauj?

— Vai es nevaru ņemt to līdzi?— Maikls ierosināja.— Var­būt mani nepārmeklē, un, ja arī pārmeklēs, var nepamanīt, ja būšu pietiekami veikls. Un, pat ja atrod, kas tur sevišķs? Vienkārši atņems, un nekas ļauns nenotiks.

Sanijs papurināja galvu.— Nē, nē,— viņš teica.— Šim gā­jienam pret to draņķa Soloco jābūt pilnīgi drošam. Atceries: ja vien vari, ņem viņu pirmo. Makklaskejs ir gausāks un stulbāks. To nokniebt tu vienmēr paspēsi. Vai Klemenca tev teica, lai tu katrā ziņā nosvied pistoli?

— Miljons reižu,— atbildēja Maikls.

Sanijs piecēlās no tahtas un izstaipījās.— Kā tavs žoklis, mazais?

Riebīgi,— Maikls atzinās. Visa sejas kreisā puse sāpēja, izņemot vienīgi tās vietas, kuras bija nomērdētas, savelkot žokli ar stiepli. Viņš paņēma no galda viskiju un ierāva malku tieši no pudeles. Tas remdēja sāpes.

Rāmi, Maik,— teica Sanijs.— Nav īstā reize pielieties un notrulināties.

Ek, Sanij, beidz vienreiz spēlēt lielo brāli!—atmeta Maikls.— Esmu kāvies ar niknākiem vīriem par Soloco un vēl sliktākos apstākļos. Pie joda, vai tad viņam ir mīnmetējs? Vai viņam ir aviācija? Smagā artilērija? Mīnas? Viņš nav nekas vairāk kā slīpēts maitasgabals ar augsta ranga kruķi pie sāniem. Ja reiz izlemts viņus novākt, tad citu problēmu vairs nav. Visgrūtākais ir izlemt. Viņi ir nepamanīs, kas viņus noliek gar zemi.

Istabā ienāca Toms Heigens. Sasveicinājies ar galvas mājienu, viņš taisnā ceļā devās pie nelegālā telefona. Vairā­kas reizes piezvanījis, viņš paskatījās uz Saniju un papurināja galvu.— Ne miņas,— viņš teica.— Soloco to slēpj, cik ilgi vien var.

Telefons iezvanījās. Sanijs paņēma klausuli un pacēla roku, it kā pieprasīdams klusumu, kaut gan neviens nebija ierunājies. Uzmetis bloknotā dažas rindiņas, viņš teica:— Labi, viņš tur būs,— un nolika klausuli.

Tad Sanijs iesmējās.— Ak, šis maita Soloco, tas nu gan ir tips! Klausieties, kādi ir noteikumi! Šovakar astoņos viņš un kapteinis Makklaskejs pie Džeka Dampsija bāra Brodvejā paņem Maiklu savā mašīnā. Viņi aizbrauc kaut kur izrunāties, un paklausieties, kādā veidā! Maikls un Soloco runā itāliski, lai īru kruķis nesaprot. Neraizējies, šis man vēl saka, šis droši zinot, ka Makklaskejs ne velna nesaprot no itāliešu valodas, izņemot vienīgi «soldi» (nauda), un tevi, Maik, viņš ir izpētījis un zina, ka tu saproti sicīliešu dialektu.

Diez cik gludi man neiet,— Maikls sausi atteica,— bet ilgi jau mēs nerunāsim.

Mēs nelaižam Maiklu, kamēr nav ieradies starpnieks,— sacīja Toms Heigens.— Vai tas ir nokārtots?

Klemenca pamāja ar galvu.— Starpnieks sēž manā mājā un spēlē kārtis ar trim maniem vīriem. Tiem jāsagaida mans zvans, un tikai tad drīkst laist viņu vaļā.Sanijs atlaidās ādas klubkrēslā.— Un nu, kā lai mēs uzzi­nām sarunu vietu, velns parāvis? Tom, mums taču Tataljas Ģimenē ir savi cilvēki, kāpēc viņi neko mums nav ziņojuši?Heigens paraustīja plecus.— Soloco patiesi ir nolādēti slīpēts. Viņš tik ļoti slēpj savas kārtis, ka pat neņem sev liekus cilvēkus aizsardzībai. Nospriedis, ka ar kapteini pietiek un konspirācija svarīgāka par ieročiem. Un taisnība vien ir. Mums vajadzēs palaist viņiem kādu pa pēdām un cerēt uz labāko.Sanijs papurināja galvu.— Nu nē, katrs var tikt vaļā no «astes», ja vien īsti grib. Tas jau būs pirmais, ko viņi pārbaudīs.

Bija jau pieci pēcpusdienā. Sanijs noraizējies minēja:

Varbūt lai Maikls, iekāpis viņu mašīnā, nogulda visus, kas tur sēž?

Heigens papurināja galvu.— Un ja nu Soloco nav mašīnā? Tad mēs apdedzinām nagus par baltu velti. Nolādēts, mums par katru cenu jāuzzina, kurp Soloco viņu vedīs!

Varbūt vispirms der noskaidrot, kāpēc viņš tik ļoti to slēpj?— iestarpināja Klemenca.

Tā ir likme,— Maikls nepacietīgi attrauca.— Kādēļ lai viņš ļautu mums uzzināt jebko tādu, ko var noslēpt? Turklāt gan jau viņš saož briesmas. Viņš noteikti ir tramīgs pēc velna — ar visu policijas kapteini pie sāniem.

Heigens noklakstināja pirkstus.— Bet tas detektīvs, tas vīrs Filipss? Varbūt piezvanīt viņam, Sanij? Varbūt viņš var uzzināt, kādā ellē tas kapteinis meklējams. Ir vērts pamēģināt. Makklaskejam ne silts, ne auksts, vai kāds zina, kurp viņš dodas.

Sanijs pacēla klausuli un uzgrieza numuru. Klusi pateicis dažus vārdus, viņš klausuli atkal nolika.— Viņš mums piezvanīs,— Sanijs sacīja.

Viņi nogaidīja vēl gandrīz pusstundu, tad iezvanījās telefons. Zvanīja Filipss. Sanijs kaut ko pierakstīja blociņā, tad nolika klausuli. Viņa seja bija saspringta.— Šķiet, rokā jr,— viņš teica.— Kapteinim Makklaskejam vienmēr jāatstāj ziņa, kur viņš atrodams. Šovakar no astoņiem līdz desmitiem viņš būšot Bronksā, «Luna Azure» restorānā. Vai kāds zina to vietu?

Atsaucās Tesio.— Es zinu!—viņš pārliecināti teica.— Tas mums lieliski der. Neliels, intīms krodziņš ar lielām nišām, kur var privāti izrunāties. Laba virtuve. Katrs aizņemts pats ar sevi. Lielisks variants.— Viņš pārliecās pār Sanija rakstāmgaldu un no izsmēķēto cigarešu galiem salika kaut ko līdzīgu plānam.

Te ir ieeja. Kad esi galā, Maik, nāc tikai ārā un griezies pa kreisi, tad nogriezies aiz stūra. Es tevi redzēšu, iedegšu ugunis un paķeršu tevi ceļā. Ja gadās sarežģījumi, kliedz, un es centīšos ieskriet un palīdzēt tev izkļūt no turienes. Kle­menca, tev jārīkojas aši. Aizsūti turp kādu noslēpt pistoli. Tur ir vecmodīga tualete, ar spraugu starp skalojamo kasti un sienu. Lai tavs cilvēks iestiprina pistoli tur. Maik, kad viņi mašīnā būs tevi pārmeklējuši un redzēs, ka esi tukšā, viņi pārāk nebažīsies. Restorānā kādu brīdi nogaidi, tad atvaino­jies un ej uz turieni. Nē, vēl labāk — palūdz atļauju iet. Iepriekš drusku patēlo tādu nemierīgu, lai izskatās dabiski. Viņi neko nenojautīs. Bet, kad iznāksi no turienes, nevelc vairs garumā. Nesēdies atpakaļ pie galda, sper virsū! Un nepieļauj nekādu risku. Taisni galvā, divas reizes katram, un ārā, cik vien kājas nes.

Sanijs pārdomādams klausījās.— Tā pistole jānoliek kādam ļoti labam, ļoti uzticamam vīram,— viņš teica Klemencam. — Es negribu, lai mans brālis tualetē paliek tikai ar savu koku rokā.

Pistole būs tur,— Klemenca uzsvērti noteica.

Labi,— sacīja Sanijs.— Sākam visi kustēties!

Tesio un Klemenca izgāja no istabas. Toms Heigens pavaicāja:— Sanij, vai man aizvest Maiku uz Ņujorku?

— Nē,— atbildēja Sanijs.— Es gribu, lai tu paliec te. Kad Maikls ar savu būs galā, sāksies mūsu darbs, un man tevi vajadzēs. Vai tie tavi avīžnieki ir uz strīpas?

Heigens pamāja ar galvu.— Es viņiem piespēlēšu informā­ciju, kolīdz viss ies vaļā.

Sanijs piecēlās, piegāja pie Maikla un nostājās viņam pretī. Tad viņš paspieda brāļa roku.

Okei, mazais,— viņš teica,— kauliņi mesti. Es nokārtošu visu ar mammu, paskaidrošu, ka nevarēji no viņas atvadīties pirms aizbraukšanas. Un tavai draudzenei paziņošu, kad manīšu, ka pienācis laiks. Norunāts?

Norunāts,— Maikls atsaucās.— Kā tu domā, cik ilgi man vajadzēs būt projām?

— Vismaz gadu,— atbildēja Sanijs.

Sarunā iejaucās Toms Heigens:— Dons varbūt to varētu nokārtot arī ātrāk, Maik, bet uz to nepaļaujies. Laiks atkarīgs no daudziem apstākļiem. Kā mums veiksies ar tiem avīžnieku stāstiņiem. Cik daudz policijas nodaļa vēlēsies noklusēt. Cik asi reaģēs citas Ģimenes. Sagaidāma krietna ellīte un kreņķu bez gala. Tas ir vienīgais, ko mēs droši zinām.Maikls paspieda Heigena roku.— Dari, ko vari,— viņš teica.— Man nepavisam negribas atkal trīs gadus dzīvot projām no mājas.— Vēl nav par vēlu atkāpties, Maik,— Heigens klusi ieminējās.— Mēs varam dabūt citu, varam vēlreiz apsvērt visas iespējas. Varbūt nemaz nevajag likvidēt Soloco.

Maikls pasmējās.— Mēs varam sev iestāstīt visu, ko gri­bam. Bet pareizi mēs spriedām pirmajā reizē. Visu līdzšinējo mūžu esmu ļāvis jums rauties vieniem, nu ir laiks nomaksāt parādu.

— Tev nevajadzētu ļaut tam lauztajam žoklim ietekmēt savu lēmumu,— teica Heigens.— Makklaskejs ir pastulbs vīrs, un tas bija bizness, nevis personīgi rēķini.

Un tad viņš otro reizi redzēja Maikla Korleones vaibstus saspringstam līdzīgi maskai, kas nedabiski atgādināja Dona seju.— Tom, nejauj sevi apmānīt. Viss ir personīgs, katrs biznesa sīkums. Katrs mēsls, ko tev ik dienas taisa uz galvas, ir personīga lietā. Un to sauc par biznesu. Labi, lai tā būtu. Bet tas ir personīgs pēc velna. Vai zini, no kā es to iemācījos? No Dona. No sava vecā. No Krusttēva. Ja viņa draugu nospertu zibens, vecais to ņemtu personīgi. Arī manu aiziešanu flotē viņš ņēma personīgi. Tieši tur slēpjas viņa lielums. Lielais Dons. Viņš visu ņem personīgi. Kā Dievs. Viņš zina ik spalvu zvirbuļa astē, vai kā tur bija tas sasodītais teiciens. Vai nav tiesa? Un vai zini vēl ko? Nejaušības negadās tiem, kuri tās uzņem kā personīgus apvainojumus. Tiesa, es nāku vēlu, bet nāku pavisam un līdz galam. Pie velna, tā ir taisnība: es ņemu to lauzto žokli personīgi; pie velna, ir tiesa, ka es ņemu personīgi Soloco mēģinājumu nogalināt tēvu.— Maikls iesmē­jās.— Pasakiet vecajam, ka to visu es iemācījos no viņa un ka esmu priecīgs par šo izdevību atmaksāt viņam par visu, ko viņš manā labā darījis. Viņš bija labs tēvs.— Pēc īsa. klusuma brīža viņš sacīja Heigenam:— Zini, es neatceros, ka viņš jebkad man būtu iesitis. Vai Sanijam. Vai Fredijam. Un Konijai jau nepavisam, viņai tēvs nav pat uzkliedzis. Un pasaki man taisnību, Tom, cik cilvēku, pēc tava aprēķina, tēvs ir nogalinā­jis vai licis nogalināt?

Toms Heigens novērsās.—Es tev pateikšu vienu, ko tu neesi iemācījies no viņa: runāt tā, kā tu runā pašlaik. Ir lietas, kas jādara, un tās izdara bez liekas runāšanas. Nav jācenšas tās attaisnot. Tās nav attaisnojamas. Tās gluži vienkārši izdara. Un pēc tam aizmirst.

Maikls Korleone sarauca pieri. Tad viņš klusi pajautāja: — Vai tu kā consigliori piekrīti, ka Donam un mūsu Ģimenei ir bīstami, ja Soloco paliek dzīvs?

Jā,— atbildēja Heigens.

Okei!—noskaldīja Maikls.— Tad man viņš jānovāc.

Maikls Korleone stāvēja Brodvejā pie Džeka Dempsija restorāna un gaidīja, kad pēc viņa piebrauks mašīna. Viņš pavērās pulkstenī. Bez piecām minūtēm astoņi. Soloco grib Būt precīzs. Maikls bija pacenties ierasties ar krietnu laika rezervi. Viņš te stāvēja jau piecpadsmit minūtes.

Visu ceļu, braukdams no Longbīčas uz pilsētu, viņš bija centies aizmirst to, ko teica Heigenam. Jo, ja viņš ticēja tam, ko bija teicis, tad viņa dzīvē noticis krass pagrieziens un atpakaļ­ceļa vairs nav. Bet vai pēc šī vakara var būt arī citādi? Pēc šī vakara es varu būt līķis, ja nebeigšu apcerēt šīs blēņas, Maikls drūmi nodomāja. Tagad jādomā par veicamo uzdevumu. Soloco nav nekāds mūlāps, un arī Makklaskejs ir itin paciets rieksts. Lauztais žoklis asi smeldza, un Maikls nopriecājās — sāpes palīdzēs saglabāt modrību.Šajā aukstajā ziemas vakarā Brodvejā bija visai patukšs, kaut arī tuvojās teātru sākuma laiks. Maikls sarāvās, kad pie ietves nobremzēja garš, melns limuzīns un šoferis, priekšējās durvis atvēris, uzsauca:— Kāp iekšā, Maik!— Šoferi viņš nepazina. Tas bija jauns zeņķis pielaizītiem melniem matiem un atpogātu kreklu. Maikls tomēr iekāpa. Aizmugurē sēdēja kapteinis Makklaskejs un Soloco.

Soloco pastiepa roku pāri sēdekļa atzveltnei, un Maikls to paspieda. Roka bija stingra, silta un sausa. Soloco teica:— Priecājos, ka atnācāt, Maik. Ceru, ka varēsim visu nokārtot. Cik briesmīgi viss izvērties, pavisam ne tā, kā es gribēju! Tā nevajadzēja notikt.

Ceru, ka nokārtosim visu jau šovakar,— Maikls Kor­leone klusi atbildēja.— Es gribu, lai manu tēvu beidzot liktu mierā.

Viņu vairs netraucēs,— Soloco laipni apsolīja.— Zvēru pie savu bērnu galvām, ka ne. Tikai saglabājiet vēsu prātu, kad runāsim. Ceru, ka neesat tāds karstgalvis kā jūsu brālis Sanijs. Ar viņu nav iespējams runāt par biznesu.

Kapteinis Makklaskejs noņurdēja:— Viņš ir lāga zēns, pavisam lāga zēns.— Paliecies uz priekšu, viņš sirsnīgi paplik­šķināja Maiklam pa plecu.— Piedod man par vakardienu, Maik! Es kļūstu par vecu savam darbam, kļūstu pārāk ērcīgs. Laikam jau drīz būs jāiet pensijā. Nepanesu liekus kreņķus, bet tie nāk priekšā katru dienu. Tu jau saproti, kā tas ir.— Tad, skumīgi nopūties, viņš rūpīgi pārmeklēja Maiklu, taustīdams pēc ieroča.Maikls manīja vieglu smaidiņu šofera sejā. Mašīna traucās rietumu virzienā bez redzama nolūka vairīties no sekotājiem. Tā devās uz Vestsaidas šoseju, te ieplūzdama mašīnu straumē, te atkal izlocīdamās no tās. Jebkuram sekotājam būtu jādara tas pats. Tad, par samulsumu Maiklam, tā nogriezās uz Džordža Vašingtona tiltu, tātad viņi devās uz Ņūdžersiju. Tas, kurš Sanijam devis ziņas par gaidāmo sarunu vietu, acīm­redzot viņu maldinājis.

Izlīkumojusi pa brauktuvēm, kas veda uz tiltu, mašīna uzbrauca uz tā un devās tālāk, atstādama aiz sevis pilsētas ugunis. Maikls saglabāja vienaldzīgu sejas izteiksmi. Vai viņu grasās nogremdēt purvā, vai arī viltīgais Turks pēdējā brīdī mainījis tikšanās vietu. Bet, kad bija nobraukta jau lielākā ceļa daļa, šoferis neganti asi sagrieza stūri. Smagais limuzīns palēcās gaisā, pārmezdamies pāri ceļu šķirtnei, un ieripoja joslā, kas veda atpakaļ uz Ņujorku. Makklaskejs un Soloco abi skatījās atpakaļ, lai redzētu, vai vēl kāds nemēģina darīt to pašu. Šoferis patiesi drāzās atpakaļ uz Ņujorku, un drīz vien viņi bija pārbraukuši tiltam un tuvojās austrumu Bronksai. Braucēji līkumoja pa sānielām; neviena mašīna viņiem nese­koja. Tagad pulkstenis bija jau gandrīz deviņi. Viņi bija pārliecinājušies, ka neviens viņus neizseko. Soloco aizdedza cigareti, iepriekš piedāvājis Makklaskejam un Maiklam, kuri abi atteicās. Soloco teica šoferim:— Labi nostrādāts. Es to atcerēšos.

Pēc desmit minūtēm mašīna nobremzēja restorāna priekšā nelielā itāliešu kvartālā. Tuvējās ielas bija tukšas, un vēlīnās stundas dēļ restorānā sēdēja tikai daži apmeklētāji. Maikls bija bažījies, ka arī šoferis nāks līdzi iekšā, taču viņš palika mašīnā. Starpnieks neko nebija teicis par šoferi, un neviens cits arī ne. Formāli Soloco bija pārkāpis vienošanos, ņemdams līdzi lieku cilvēku. Tomēr Maikls bija nolēmis šo apstākli nepieminēt — pretinieki noteikti cer, ka viņš baidīsies to pieminēt, negribēdams riskēt ar sarunu sekmīgu rezultātu.

Visi trīs apsēdās pie vienīgā apaļā galdiņa: no nišas Soloco atteicās. Restorānā vēl bija tikai divi cilvēki. Nez vai tie ir Soloco ielikteņi, nodomāja Maikls. Bet kāda tam nozīme? Viss būs galā, iekams viņi paspēs iejaukties.

Vai te ir garšīgi itāliešu ēdieni?— Makklaskejs ar patiesu interesi .noprasīja.

Pamēģiniet teļa gaļu, tā šeit ir labākā visā Ņujorkā,— Soloco pārliecinoši ieteica. Vienīgais oficiants bija atnesis un atkorķējis viņiem pudeli vīna. Soloco piepildīja trīs glāzes. Pārsteidzošā kārtā Makklaskejs no dzēriena atteicās.— Es laikam esmu vienīgais īrs, kas nemet,— viņš sacīja.— Esmu redzējis, kā pārāk daudzi lāga ļaudis nonāk ķezā dzeršanas dēļ.

Soloco kā atvainodamies griezās pie kapteiņa:— Es ar Maiklu runāšu itāliski — ne tāpēc, ka jums neuzticētos, bet tāpēc, ka angliski nevaru pietiekami skaidri izteikties, un man jāpārliecina Maikls, ka gribu tikai labu, ka mūsu visu interesēs ir šovakar panākt vienošanos. Neuzskatiet to par apvainojumu, tas nenozīmē, ka es jums neuzticētos.

Kapteinis Makklaskejs veltīja abiem ironisku smīnu.— Pro­tams, raujiet tik vaļā!—viņš teica.— Es veltīšu visu uzmanību teļa gaļai un spageti.

Soloco pievērsās Maiklam un sāka ātri runāt sicīliešu dialektā.— Jums jāsaprot, ka viss, kas notika starp mani un jūsu tēvu, ir tīrais bizness,— viņš teica.— Es jūtu dziļu res­pektu pret Donu Korleoni un pateiktos liktenim par iespēju būt viņa dienestā. Bet jums jāsaprot, ka jūsu tēvs ir vecmodīgs. Viņš stāv progresa ceļā. Biznesam, kuru es uzņemos, pieder nākotne, tam ir milzu iespējas, un tas sola katram neapjaušamus miljonus dolāru. Bet jūsu tēvs stājas ceļā kaut kādu nereālu, aizspriedumainu iedomu dēļ. Tādējādi viņš uzspiež savu gribu tādiem vīriem kā man. Jā, jā, es zinu, viņš man saka: «Darbojieties vien, tā ir jūsu darīšana!»— bet mēs abi zinām, ka tas nav reāli. Mēs liktu viens otram kāju priekšā. Būtībā viņš man pasaka to, ka es nevaru uzsākt savu biznesu. Es esmu cilvēks, kas sevi ciena, un nevaru pieļaut, ka cits man uzspiež savu gribu, tāpēc notika tas, kam bija jānotiek. Atļaušos vēl piebilst, ka mani klusībā atbalstīja visas Ņujorkas Ģimenes. Un Tatalju Ģimene kļuva par manu partneri. Ja šī ķilda turpināsies, . Korleones Ģimene paliks viena pret visiem. Varbūt to varētu pieļaut, ja jūsu tēvs būtu vesels. Bet Sanijs nav tas vīrs, kas Krusttēvs, kaut arī nedomāju viņu noniecināt. Un jūsu īru consigliori, Heigens, nav tas vīrs, kas bija Dženko Abandando, lai viņam vieglas smiltis. Tātad es piedāvāju mieru, izlīgumu. Izbeigsim visas naidīgās darbības, kamēr atlabs jūsu tēvs un mēs varēsim turpināt sarunas. Pateicoties manai pārliecināša­nai un kompensācijai, Tatalju Ģimene ir ar mieru atteikties no sava dēla Bruno atriebšanas. Mums būs miers. Bet man tikmēr jāgādā iztika, un es uzsākšu nelielu tirdzniecību savā nozarē. Es nelūdzu jūsu līdzdalību, bet es lūdzu jūs, Korleones Ģimeni, neiejaukties. Tādi ir mani priekšlikumi. Es pieņemu, ka jūs esat pilnvarots izteikt piekrišanu un slēgt vienošanos.

Pastāstiet man sīkāk, kā domājat uzsākt biznesu,— Maikls sicīliešu dialektā teica,— kāda loma tur piekrīt tieši manai Ģimenei un kādu peļņu mēs tajā varētu gūt.

Tātad jūs gribat dzirdēt priekšlikumu visos sīkumos?— jautāja Soloco.

— Pats galvenais, ko es gribu,— Maikls ar uzsvaru teica,— ir droša garantija, ka mana tēva dzīvību vairs neap­draudēs nekādi uzbrukuma mēģinājumi.

Soloco izteiksmīgi pacēla roku.— Kādu garantiju es jums varu dot? Tagad jau es esmu tas vajātais. Es savu izdevību palaidu garām. Jūs esat pārāk augstās domās par mani, draugs. Tik visgudrs es neesmu.

Tagad Maikls bija pilnīgi pārliecināts, ka sarunu mērķis ir vienīgi iegūt dažas dienas laika. Ka Soloco no jauna mēģinās nogalināt Donu. Lieliskākais bija tas, ka Soloco turēja Maiklu par pienapuiku. Maikls juta, ka dīvaini tīkamais saltums atkal pārņem visu ķermeni. Viņš savilka seju raižpilnā grimasē. Soloco strupi noprasīja:— Kas ir?

It kā apmulsis Maikls sacīja:—Vīns taisnā ceļā saskrēja pūslī. Es jau te ciešos kādu brīdi. Jums nebūs nekas pretī, ja es aiziešu uz tualeti?

Soloco cieši pētīja viņa seju ar savām tumšajām acīm. Viņš pastiepās, rupji iebāza roku Maikla kājstarpē un viscaur to iztaustīja, meklēdams, vai tur nav paslēpts ierocis. Maikls rādīja apvainotu seju. Makklaskejs īsi piemetināja:— Es viņu pārmeklēju. Tūkstošiem tādu zeņķu esmu pārmeklējis. Viņš ir tukšā.

Soloco tas nepatika. Bez jebkāda redzama iemesla viņam tas nepatika. Viņš pameta skatienu uz vīrieti pie pretējā galdiņa un savilka uzacis, norādīdams uz tualetes durvīm. Vīrs viegli pamāja, likdams saprast, ka ir to pārbaudījis un tur neviena nav.

— Nepalieciet ilgi,— Soloco negribīgi teica. Viņam bija apbrīnojams instinkts. Viņš nervozēja.

Maikls piecēlās un iegāja tualetē. Virs fajansa poda stiepļu režģī atradās iesārts ziepju gabaliņš. Viņš iegāja kabīnē. Tas viņam patiesi bija jādara, iekšas prasīja atvieglojumu. Ļoti ātri nokārtojies, viņš pasniedzās aiz emaljētā ūdens rezervuāra, līdz roka sataustīja nelielo pistoli ar strupo stobru, kas bija piestiprināta ar līmlenti. Viņš to atsvabināja, atcerēdamies, ka Klemenca bija teicis, lai neuztraucas par nospiedumiem. Viņš iestūma pistoli aiz jostas, pāri aizpogādams žaketi. Tad viņš nomazgāja rokas un samitrināja matus. Ar mutautiņu noslaucī­jis nospiedumus no krāna, Maikls izgāja no tualetes.

Soloco sēdēja tieši pretī tualetes durvīm, un viņa tumšās acis nemierīgi zibēja. Maikls pasmaidīja.— Nu varam runāt tālāk,— viņš teica ar atvieglotu nopūtu.

Kapteinis Makklaskejs cītīgi tiesāja atnesto teļa gaļas un spageti porciju. Pie pretējās sienas sēdošais vīrs, kurš bija saspringti izslējies, tagad arī manāmi atslāba.

Maikls apsēdās. Viņš atcerējās, ka Klemenca bija mācījis tā nedarīt, bet iznākt no tualetes un tūlīt spert virsū. Taču vai nu kāda brīdinoša instinkta vadīts, vai arī tīrās mazdūšības dēļ viņš to neizdarīja. Viņš bija jutis, ka viena strauja kustība var viņu pazudināt. Tagad viņš atkal jutās drošs, un laikam gan bailes bija darījušas savu, jo viņš jutās laimīgs, ka nav vairs jāstāv kājās. Tās trīcēja un šķita gluži nevarīgas.

Soloco paliecās viņam pretī. Iekārtojies tā, lai galds aizsegtu vēderu, Maikls atpogāja žaketi un likās uzmanīgi klausāmies. Viņš nesaprata ne vārda no teiktā. Šobrīd viņam tā bija tikai nesakarīgu skaņu plūsma. Galvā tik spēcīgi dunēja asinis, ka apziņa neuztvēra nevienu domu. Labā roka zem galda sataustīja un izvilka jostā paslēpto ieroci. Tai brīdī pienāca oficiants, lai uzklausītu pasūtījumu, un Soloco pagrieza galvu pret viņu. Maikls ar kreiso roku spēcīgi atgrūda galdiņu un ar labo roku izstiepa pistoli, piegrūzdams to Soloco gandrīz pie pašas galvas. Turka reakcija izrādījās tik zibenīga, ka viņš pie Maikla pirmās kustības jau bija sācis rauties projām. Taču Maikls bija jaunāks un viņa refleksi asāki. Viņš nospieda gaili. Lode ķēra Soloco tieši starp aci un ausi, un, tai otrā pusē izejot ārā, uz šausmās sastingušā oficianta žaketes izgāzās milzīga asiņu un kaula šķembu šalts. Maikls instinktīvi saprata, ka pietiek ar vienu lodi. Pēdējā brīdī Soloco bija pagriezis galvu, un Maikls bija skaidri redzējis, kā Turka acīs Izdziest dzīvība gluži kā sveces liesma.Bija pagājusi labi ja sekunde, kad Maikls pagriezās un pavērsa pistoli pret Makklaskeju. Policijas kapteinis blenza uz Soloco flegmātiskā izbrīnā, it kā ar viņu pašu tam nebūtu nekāda sakara. Šķita, ka viņš pat nenojauš sev draudošās briesmas. Dakšiņa ar teļa gaļas kumosu bija sastingusi viņa rokā, un viņš nesteidzīgi pievērsa skatienu Maiklam. Kapteiņa sejas izteiksme un acu skatiens pauda tik pašpārliecinātu niknumu, it kā viņš gaidītu, ka Maikls tagad padosies vai metīsies bēgt. Tas lika Maiklam neviļus pasmaidīt, un viņš vēlreiz nospieda gaili. Šis šāviens izrādījās neveiksmīgāks, tas nebija nāvējošs. Lode trāpīja Makklaskeja masīvajā vērša kaklā, un viņš sāka skaļi rīstīties, it kā būtu norijis pārāk lielu teļa gaļas gabalu. Tad viņš sāka klepot, un gaisu aizmigloja sīkas asins lāsītes, kas šļācās no satricinātajām plaušām. Ļoti vēsi, ļoti mērķtiecīgi Maikls iešāva otru lodi viņa sirmajiem matiem klātajā galvas virsdaļā.

Gaiss šķita viscaur sārtas miglas aizplīvurots. Maikls apsvie­dās pret vīru, kurš sēdēja pie sienas. Tas nebija pat pakustē­jies. Viņš šķita paralizēts. Tagad viņš piesardzīgi pacēla rokas virs galda un novērsa skatienu sānis. Oficiants ar šausmu izteiksmi sejā streipuļoja atpakaļ uz virtuves pusi, neticīgi blenzdams Maiklā. Soloco vēl aizvien atradās savā krēslā, viņa ķermeni no sāniem bija piespiedis galds. Makklaskeja smagais augums bija nogāzies no krēsla uz grīdas. Maikls ļāva pistolei izslīdēt no rokas tā, ka ierocis atsitās pret policista ķermeni un neradīja troksni. Viņš redzēja, ka ne vīrietis pie sienas, ne oficiants nav pamanījuši viņu nometām ieroci. Nogājis nedaudzos soļus līdz durvīm, viņš atrāva tās vaļā. Soloco mašīna joprojām stāvēja ietves malā, bet šoferi tuvumā nemanīja. Maikls devās pa kreisi un nogriezās ap stūri. Iezibējās prožektori, un viņam pretī piebremzēja nobružāts limuzīns vaļā atrautām durvīm. Maikls ielēca tajā, un mašīna rūkdama aizdrāzās. Viņš redzēja pie stūres sēžam Tesio, kura sejas vaibsti šķita stingri kā akmenī cirsti.

— Nodrātēji Soloco?—Tesio noprasīja.

Tesio teiciens uz mirkli apstulbināja Maiklu. Tā mēdza runāt tikai attiecībā uz seksu, uz sievietes pavešanu. Šobrīd tas Tesio mutē skanēja visai dīvaini.— Abus,— Maikls atbil­dēja.

Droši?— Tesio pārjautāja vēlreiz.

Pats redzēju viņu smadzenes,— apstiprināja Maikls. Turpat mašīnā Maikls apmainīja drēbes.

Divdesmit minūtes vēlāk viņš jau atradās uz itāliešu preču kuģa, kas posās uz Sicīliju. Pēc divām stundām precinieks devās jūrā, un no kajītes loga Maikls raudzījās Ņujorkas ugunīs, kas šķita liesmojam kā elles dzīlēs. Viņu pārņēma milzīga atvieglojuma sajūta. Nu viņš ir projām no tā visa. Šādas izjūtas Maikls jau pazina un atcerējās, kā viņu aizveda prom no tās salas krasta, kurā bija iebrukuši viņa flotes daļa. Cīņa vēl aizvien turpinājās, bet viņš bija viegli ievainots, un viņu veda uz hospitāļa kuģa. Toreiz viņš bija izjutis to pašu visaptverošo atvieglojumu, ko šobrīd. Elles vārti spruks vaļā, bet viņa tur nebūs.Nākamajā dienā pēc Soloco un Makklaskeja nogalināšanas policijas kapteiņi un leitnanti paziņoja visiem Ņujorkas polici­jas iecirkņiem: vairs nekādu darīšanu ar azartspēlēm, prostitū­ciju un citiem tamlīdzīgiem pasākumiem, iekams nebūs notverts kapteiņa Makklaskeja slepkava. Pilsētā sākās mas­veida patrulēšana. Visi nelikumīgie biznesa darījumi apstājās.Mazliet vēlāk tajā pašā dienā Ņujorkas Ģimeņu sūtnis jautāja Korleones Ģimenei, vai viņi gatavi izdot slepkavu. Korleones atbildēja, ka viņiem ar to neesot nekāda sakara. Tovakar Longbīčas alejā eksplodēja bumba, ko izsvieda no kādas mašīnas, kura piebrauca nožogojuma ķēdei un pēc tam aizdrāzās. Tajā pašā vakarā Griničas rajonā tika nogalināti divi Korleones Ģimenes ierindnieki, kas nelielā itāliešu restorānā mierīgi ēda vakariņas. 1946. gada Piecu Ģimeņu karš bija sācies.

— Līdz rītam, Bilij,— noteica Džonijs Fontāne, nevērīgi pamājis ar roku kalpotājam. Krāsainais virssulainis paklanījās un izgāja no milzīgās viesistabas, no kuras pavērās skats uz Kluso okeānu. Tā nebija kalpotājam raksturīgā palocīšanās, bet drīzāk gan draudzīgs sveiku mājiens, kas Džonijam tika veltīts tāpēc, ka viņš vakariņās nebija viens.

Džonija partnere bija kāda meitene, vārdā Šarona Mūra, no Griničas rajona Ņujorkā. Viņa Holivudā bija dabūjusi nelielu izmēģinājuma lomiņu filmā, ko uzņēma kādreizējā slavenība, kam lauri jau palikuši pagātnē. Meitene šeit bija ieradusies tajā laikā, kad Džonijs filmējās Volca kara filmā. Džonijs bija ievērojis, ka meitene ir jauna un ziedoša, pievil­cīga un asprātīga, un uzaicināja viņu pie sevis vakariņās. Džonija aicinājumi vakariņās bija izpelnījušies lielu populari­tāti, tiem piemita gandrīz vai karalisks spēks, un viņa, bez šaubām, bija teikusi «jā».

Šarona Mūra acīmredzot gaidīja, ka Džonijs atbilstoši savai reputācijai metīsies viņai virsū bez liekām ceremonijām, taču viņš necieta Holivudas dzīvniecisko pārošanos. Viņš nemēdza gulēt ar meiteni, ja tai nepiemita kaut kas tāds, kas viņu patiesi saistīja. Izņēmumi, protams, bija atsevišķas reizes, kad pēc pamatīgas piedzeršanās viņš attapās gultā līdzās meitenei, kuru pat neatcerējās agrāk saticis vai redzējis. Un tagad, būdams trīsdesmit piecus gadus vecs, vienreiz šķīries, atsveši­nājies no otrās sievas un nēsādams pie jostas skalpus no krietna tūkstoša klēpju, viņš gluži vienkārši vairs nejuta tādu iekāri. Tomēr Saronai Mūrai piemita kaut kas īpašs, kas izraisīja viņa interesi, un tā Džonijs bija uzaicinājis viņu vakariņās.Viņš nemēdza daudz ēst, taču zināja, ka jaunām, glītām meitenēm godkāre nereti liek badoties skaistu drēbju dēļ un satikšanās reizēs tās parasti mīl krietni paēst, tādēļ galds bija klāts bagātīgi. Netrūka arī dzeramā: spainī dzesējās šampa­nieša pudele, uz bufetes malas rindojās skotu un rudzu viskijs, brendijs, liķieris. Džonijs piepildīja glāzes un pasniedza meitenei jau iepriekš sagatavotos šķīvjus ar ēdienu. Kad abi bija paēduši, viņš ieveda meiteni milzīgajā viesistabā, kuras stikla siena pavēra skatu uz Kluso okeānu. Uzlicis uz dārga atskaņotāja kaudzi Ellas Ficdžeraldas plašu, viņš iekārtojās uz dīvāna līdzās Saronai. Brīdi viņi papļāpāja par šo un to; Džonijs noskaidroja, kāda Sarona bijusi bērnībā — meitenīga vai puiciska, jauka vai neglīta, jautrības vai vientulības mīļotāja. Šādi sīkumi viņu allaž aizkustināja un modināja maigumu, kas viņam bija nepieciešams mīlas brīdim.Ērti saritinājušies, viņi sēdēja uz dīvāna ļoti draudzīgā un omulīgā noskaņā. Džonijs noskūpstīja meiteni uz lūpām. Tas bija vēss, draudzīgs skūpsts, un, ķad meitene šķita ar to apmierināta, arī viņš nesteidzās tālāk. Aiz milzīgā loga varēja redzēt, cik rāmi mēnessgaismā blāv Klusā okeāna zilais līdzenums.

Kāpēc tu nespēlē nevienu no savām platēm?— Šarona viņam jautāja. Balss skanēja ķircinoši. Džonijs pasmaidīja. Viņu uzjautrināja tas, ka Šarona grib viņu ķircināt.— Man nav tik holivudisku tieksmju,— viņš sacīja.

Uzliec man kādu!— viņa lūdza.— Vai arī padziedi man pats! Zini, tā kā filmās. Es izkusīšu kā vasks tavā priekšā, tāpat kā tās meitenes uz ekrāna.

Džonijs skaļi iesmējās. Kādreiz, jaunāks būdams, viņš tā bija darījis un allaž panācis teatrālu efektu — meitenes centās izskatīties aizgrābtas un sievišķīgi valdzinošas, un viņu acīs parādījās ilgu pilna izteiksme, it kā viņas pozētu iedomātas kameras priekšā. Tagad Džonijam vairs nenāca ne prātā kādai meitenei dziedāt: pirmkārt, viņš mēnešiem nebija dziedājis un neuzticējās savai balsij. Otrkārt, amatieriem ne jausmas nebija par to, cik lielā mērā profesionāļi atkarīgi no tehniskās palīdzības, lai viņu balsis skanētu tik labi, kādas tās gala rezultātā izklausās. Viņš būtu varējis uzlikt kādu no savām platēm, taču klausīties paša kādreizējo, jauneklīgi dedzīgo balsi neļāva tā pati neveiklības izjūta, kas pārņem pusmūža cilvēku ar plikpaurības pazīmēm un augošu vēderiņu, kad viņš skatās savus jaunības dienu ziedošās vīrišķības attēlus.

— Mana balss nav labākajā formā,— viņš teica.— Un, godīgi sakot, man ir līdz kaklam klausīties pašam savu dziedāšanu.

Abi iedzēra pa malkam.— Esmu dzirdējusi, ka tu tajā jaunajā filmā esot lielisks,— Šarona sacīja.— Vai tiesa, ka tu filmējies gluži par velti?

— Par tīri simbolisku samaksu,— Džonijs atbildēja.

Viņš piecēlās, lai vēlreiz ielietu Šaronai brendiju, pasniedza cigareti ar zeltītu monogrammu un iededza šķilta­vas, piedāvādams uguni. Meitene izpūta dūmu mutuli un iedzēra dažus malciņus, un Džonijs atkal apsēdās viņai blakām. Viņa paša glāzē bija ievērojami vairāk brendija nekā šaronas glāzē — viņam to vajadzēja, lai iesiltu, lai kļūtu jautrāks, lai uzlādētos. Salīdzinājumā ar vairumu citu mīlētāju viņš bija gluži pretējā stāvoklī. Viņam vajadzēja piedzerties pašam, nevis apreibināt meiteni. Parasti meitene juta lielāku vēlēša­nos nekā viņš. Pēdējos divos gados viņa pašapziņa bija smagi cietusi, un viņš centās to ārstēt šajā vienkāršajā veidā, laiku pa laikam pārgulēdams ar jaunu, ziedošu meiču, pāris reižu aizvezdams viņu uz restorānu, apveltīdams viņu ar kādu dārgu dāvanu un tad papūlēdamies no viņas atbrīvoties pēc iespējas solīdākā veidā, lai neaizskartu viņas patmīlību. Pēc tam šīs meitenes vienmēr varēja stāstīt, ka ir šo to piedzīvoju­šas ar slaveno Džoniju Fontāni. īsta mīlestība tā nebija, bet kādēļ gan atteikties no dēkas, ja meitene skaista un patīkama? Džonijs necieta lietišķās, rūdītās piegulētajās, kuras atdevās viņam un tad ar steigu drāzās pavēstīt draugiem, ka gulējušas ar lielo Džoniju Fontāni, un arvien piebilda, ka esot redzēti arī labāki. Vairāk par visu savas karjeras laikā Džoniju uzjautri­nāja iztapīgie vīri, kas viņam gandrīz vai acīs teica, ka piedodot savām sievām, jo pat vistikumīgākajai laulātai draudzenei esot atļauts grēkot ar tādu ievērojamu dziedoni un kinoaktieri kā Džonijs Fontāne. Šāda attieksme viņu patiesi pārsteidza.Viņam patika Ellas Ficdžeraldas balss ieraksti, patika šāds tīrs dziedājums, šāda tīra frāžu apdare. Šī joma bija vienīgā, ko viņš īsti pārzināja un izprata, turklāt viņš zināja, ka izprot to labāk nekā jebkurš cits. Tagad, atlaidies dīvānā un malkodams konjaku, viņš juta vēlēšanos dziedāt — nevis vilkt līdzi melo­diju, bet izpildīt frāzes līdzi ierakstam, taču otra cilvēka klātbūtnē tas bija neiespējami. Nodzerdamies pa malciņam no glāzes, kuru viņš turēja vienā rokā, Džonijs otru brīvo roku ielika Saronas klēpī. Viņa kustībā nebija nekā no slīpēta mīlnieka manierēm, drīzāk gan jutekliskums, ar kādu bērns meklē siltumu. Roka meitenes klēpī savilka augšup kleitas zīdu, atsegdama baltu, maigu augšstilbu virs zeķes zeltaini caurspīdīgā tīkliņa. Un, tāpat kā ikreiz, par spīti visām daudzajām sievietēm, par spīti visiem šiem gadiem, visai pierastībai, to redzēdams, Džonijs atkal sajuta plūstošo, visap­tverošo siltumu līstam cauri ķermenim. Brīnums arvien vēl notika—kas gan būs tad, kad pazudīs arī tas, tāpat kā viņa balss?

Viņš bija gatavs. Nolicis glāzi uz garā, inkrustētā kokteiļu galdiņa, viņš ar visu ķermeni pagriezās pret Saronu. Džonija kustības bija ļoti noteiktas, ļoti mērķtiecīgas un tomēr maigas. Viņa glāstiem nepiemita nekā no baudkāras izvirtības vai izmanīgas viltības. Viņš skūpstīja meitenes lūpas, kamēr rokas slīdēja augšup pie viņas krūtīm. Tad delna atkal nolaidās uz Saronas siltajiem augšstilbiem, kuru āda pieskārienā šķita maiga kā zīds. Viņas atbildes skūpsts bija sirsnīgs, taču bez kaisles, un Džonijam tieši tas šobrīd patika vislabāk. Viņš necieta meitenes, kuras iedegās piepeši, it kā ķermenis būtu motors, kura erotiskās kustības var iedarbināt gluži kā ar slēdzi, pieskaroties maigajai ādai.

Tad Džonijs atkārtoja to, ko vienmēr līdzīgos apstākļos mēdza darīt un kas viņa kaisli arvien bija kāpinājis. Tik maigi un viegli, cik vien bija iespējams, tomēr lai sajustu to, kas jāsajūt, viņš ļāva vidējā pirksta galam slīdēt arvien dziļāk starp meitenes augšstilbiem. Dažas meitenes pat nesajuta šo ievadu mīlas aktam. Citas mulsa un nesaprata, vai tas ir fizisks pieskāriens, jo Džonijs vienmēr vienlaikus viņas kvēli skūpstīja uz lūpām. Vēl citas tiecās šo pirkstu ar asu gurnu kustību kāri ieraut sevī. Un, protams, pirms Džonijs kļuva slavens, no dažām meitenēm viņš bija saņēmis pa pļaukai. Tā bija viņa ierastā tehnika, un tā it labi mēdza sevi attaisnot.

Saronas reakcija bija neparasta. Viņa neatvairīja ne pieskā­rienu, ne skūpstu, bet pēc brīža atvilka savas lūpas no viņējām, viegli atvirzīja augumu, atlaizdamās dziļāk dīvānā, un paņēma rokā dzēriena glāzi. Tas bija mierīgs, bet noteikts atraidījums. Reizēm tā mēdza gadīties. Pareti, tomēr gadījās. Džonijs paņēma savu glāzi un aizdedza cigareti.

Viņa sāka runāt—ļoti klusi un maigi:—Ne jau tāpēc, ka tu man nepatiktu, Džonij. Tu esi daudz jaukāks, nekā es gaidīju. Un arī ne tāpēc, ka es būtu no tām meitenēm, kuras neielaižas. Tikai, redzi, lai es to varētu, mani vajag attiecīgi iesildīt — vai tu saproti?

Džonijs Fontāne uzsmaidīja Saronai. Viņam meitene vēl joprojām patika.— Un es nespēju tevi iesildīt?

Viņa mazliet samulsa.— Saproti, kad tu kļuvi slavens ar savu dziedāšanu un visu pārējo, es biju vēl bērns. Es tevi, tā sakot, palaidu garām, es esmu no nākamās paaudzes. Tik tiešām, neesmu jau nekāda svētā. Ja tu būtu kļuvis slavens manā laikā, es atdotos bez domāšanas.

Tagad Džonijam meitene tik labi vairs nepatika. Viņa bija jauka, asprātīga, gudra. Viņa nebija par visu varu steigusies gulēt ar viņu vai pat centusies pamudināt viņu tāpēc, ka Džonija sakari varētu palīdzēt tikt kinopasaulē uz augšu. Viņa patiešām bija atklāta un godīga būtne. Taču Džonijs te redzēja vēl kaut ko. To viņš pāris reižu bija piedzīvojis jau agrāk. Viņš redzēja meiteni, kas ieradusies uz satikšanos, jau iepriekš nolēmusi negulēt ar viņu, lai cik patīkams viņš tai būtu, tikai tādēļ, lai varētu stāstīt draudzenēm un, pats galvenais, sev pašai, ka ir atteikusies no izdevības gulēt ar lielo Džoniju Fontāni. Tagad, būdams gados vecāks, viņš to it labi varēja saprast un nedusmojās. Gluži vienkārši Sarona Mūra viņam tik labi vairs nepatika—bet meitene viņam patiesi bija ļoti patikusi.

Un tagad, kad viņa tam vairs tik labi nepatika, Džonija kaisle atslāba. Viņš malkoja dzērienu un vēroja Kluso okeānu.— Ceru, ka tu neļaunojies, Džonij,— Sarona teica. — Es laikam esmu pārāk tieša. Es nojaušu, ka Holivudā meitenei pieņemts atdoties tikpat vienkārši kā noskūpstīt pielūdzēju, novēlot labunakti. Neesmu te vēl pietiekami ilgi apgrozījusies.

Džonijs uzsmaidīja meitenei un paplikšķināja viņai pa vaigu. Viņa roka nolaidās lejup un rūpīgi pārvilka Saronas svārkus pār apaļajiem, zīdaini maigajiem ceļgaliem.— Es neļaunojos,— viņš apgalvoja.— Nemaz nav slikta tāda vecmo­dīga satikšanās.— Viņš nesacīja, ka īstenībā izjūt atvieglojumu par to, ka nav jācenšas izrādīties par izcilu mīlētāju, līdzīgu saviem izskaistinātajiem ekrāna dievekļiem. Par to, ka nav jānoraugās, kā meitene cenšas atsaukties tā, it kā viņš patiešām būtu līdzīgs šiem dievekļiem, kā viņa pūlas parastā rutinētā izdarībā saskatīt to, kā tur nemaz nav.Viņi vēlreiz iedzēra, pārmija vēl dažus vēsus skūpstus, un lad Sarona nolēma iet. Džonijs pieklājīgi apvaicājās:— Vai drīkstu vēl kādreiz ielūgt tevi vakariņās?

Šarona bija atklāta un godīga līdz galam.— Es zinu, ka tu negribi lieki tērēt laiku un palikt neapmierināts,— viņa teica.— Paldies par jauko vakaru! Kādreiz varēšu stāstīt bērniem, ka esmu vakariņojusi divatā ar lielo Džoniju Fontāni viņa istabā.

Džonijs pasmaidīja.— Un ka tu nepadevies viņam,— viņš piebilda. Abi pasmējās.— Tam viņi nekad neticēs,— noteica Šarona. Tad Džonijs atļāvās būt drusku cinisks un piedāvāja: — Es apstiprināšu rakstiski, vai gribi?— Viņa papurināja galvu.— Ja tev kāds netic, piezvani, un es viņu pārliecināšu,— Džonijs turpināja.— Pastāstīšu, ka vajāju tevi pa visu dzīvokli, bet tu saglabāji savu godu. Norunāts?

Beidzot viņš bija atļāvies mazliet cietsirdības, un viņu pārsteidza sāpīgā izteiksme meitenes jauniņajā sejā. Šarona saprata—Džonijs atgādinājis, ka pats nav pārlieku centies. Viņš bija atņēmis viņai uzvaras saldumu. Tagad viņa būs spiesta domāt, ka šovakar guvusi uzvaru tikai tāpēc, ka pati nav pietiekami pievilcīga un šarmanta. Un, kad viņa stāstīs citiem, kā atraidījusi lielo Džoniju Fontāni, viņai atbilstoši savam tiešajam raksturam ik reizes ar paskābu smaidiņu vajadzēs piebilst: «Tiesa, viņš pārlieku necentās.» Gribēdams meiteni pažēlot, Džonijs teica:—Ja kādreiz tiešām jūties nelāgi, piezvani! Labi? Man jau nav noteikti jāguļ ar katru meiteni, ko pazīstu.

— Labi,— viņa atbildēja un izgāja pa durvīm.

Džonija rīcībā palika viss garais vakars. Viņš būtu varējis izmantot to, ko Džeks Volcs dēvēja par «gaļas fabriku»— jaunu, pretimnākošu aktrisīšu baru, taču viņam gribējās cilvēcisku sabiedrību, gribējās parunāt ar kādu kā cilvēkam ar cilvēku. Viņš iedomājās savu pirmo sievu Virdžīniju. Tagad, kad darbs pie filmas beidzies, viņam atliks vairāk laika bērniem. Viņš vēlējās atkal ieņemt savu vietu to dzīvē. Un arī par Virdžīniju Džonijs juta bažas. Viņai, iespējams, nav viegli atsist Holivudas slamstu centienus, kuriem labprāt patiktu plātīties ar to, ka dabūjuši izmīlēt Džonija Fontānes pirmo sievu. Cik Džonijs zināja, līdz šim vēl neviens to nevarēja teikt. Toties par manu otro sievu to varētu sacīt visi, viņš nīgri nodomāja. Džonijs pacēla klausuli.

Bijušās sievas balsi viņš pazina uzreiz, un tas nebija nekāds brīnums. Pirmoreiz šo balsi viņš bija dzirdējis desmit gadu vecumā, kad abi mācījās vienā klasē.— Sveika, Džinij,— viņš teica.— Vai tu šovakar esi aizņemta? Vai varu uz brītiņu ieskriet pie tevis?

Ja,— viņa atbildēja.— Bērni gan guļ, un viņus es negribu modināt.

Tas nekas,— viņš sacīja.— Gribēju tikai parunāties ar tevi.

Džinijas balsī bija jaušama tāda kā sastomīšanās, tad, cenzdamās neizrādīt bažas, viņa jautāja:— Vai kas nopietns, kaut kas tiešām svarīgs?

Nē,— Džonijs atteica.— Šodien beidzu darbu filmā un iedomājos, ka varbūt varētu tikties un parunāties ar tevi. Varbūt es drīkstētu pamest aci uz bērniem, ja tu droši zini, ka viņi nepamodīsies?

Labi,— viņa atbildēja.— Es priecājos, ka tu dabūji to lomu, kuru gribēji.

Paldies,— sacīja Džonijs.— Tiekamies pēc kādas pus­stundas.

Nokļuvis pie mājas Beverlihilzā, kas savā laikā bija arī viņa mājoklis, Džonijs Fontāne brīdi uzkavējās mašīnā, lūkodamies uz šo ēku. Viņš atcerējās sava krusttēva vārdus par to, ka Džonijs pats varot izveidot savu dzīvi tādu, kādu gribot. Lieliski, ja pats zini, ko gribi. Bet ko grib viņš?

Džonija pirmā sieva gaidīja viņu durvīs. Viņa bija glīta, smalka auguma brunete, jauka itāliešu meiča — meitene no tuvējās apkaimes, kas nekad neielaidīsies flirtā ar citu vīrieti, un šim apstāklim Džonija izvēlē bija liela nozīme. Vai es joprojām viņu vēlos, Džonijs sev jautāja un atbildēja — nē. Pirmkārt, viņš vairs nespēja iekārot viņu kā sievieti, abu attiecības bija pārāk senas un aprūsējušas. Turklāt neatkarīgi no seksa abus šķīra daži nodarījumi, ko viņa Džonijam nekad nepiedos. Taču viņi vairs nebija ienaidnieki.

Džinija ienesa viesistabā kafiju un pacienāja viņu ar cepumiem.— Izstiepies uz dīvāna,— viņa uzaicināja,— tu iz­skaties noguris.

Džonijs novilka svārkus un kurpes un palaida vaļīgāk kaklasaiti. Džinija sēdēja krēslā viņam iepretī ar mazliet sērīgu smaidu sejā.— Jocīgi,— viņa teica.

Kas ir jocīgi?—viņš jautāja, malkodams kafiju un pa brīdim izlaistīdams to sev uz krekla.

Lielais Džonijs Fontāne palicis vakarā viens bez dā­mas,— viņa sacīja.

Lielais Džonijs Fontāne sauc sevi par veiksmīgu, ja dāma vēl vispār nāk pie viņa,— Džonijs nopūtās.

Parasti viņš nemēdza būt tik tiešs. Džinija pavaicāja:— Vai tiešām kas noticis?

Džonijs pavīpsnāja.— Man šovakar savā dzīvoklī bija tikšanās ar kādu meiteni, un viņa man iedeva kurvīti. Un, vai zini, es jutos atvieglots.

Sev par izbrīnu viņš Džinijas sejā ieraudzīja pazibam dusmas.— Neņem galvā tās izlaidīgās skuķes!— viņa teica. — Viņa, bez šaubām, domāja, ka tas ir labākais veids, kā tevi piesaistīt.— Un Džonijs uzjautrināts konstatēja, ka Džinija patiešām dusmojas uz meiteni, kura viņu atraidījusi.

Ek, rauj velns to visu!— viņš atmeta.— Mani tās padarī­šanas krietni nogurdinājušas. Pabrīžam jāatvelk elpa. Un tagad, kad nevaru dziedāt, es paredzu, ka ar dāmām man diez kā vairs neies. Izskata dēļ jau man nekad nav bijis sevišķas piekrišanas, pati zini.

Tu vienmēr esi izskatījies labāk nekā filmās,— Džinija uzmundrinoši sacīja.

Džonijs papurināja galvu.— Es izplūstu miesās, un mati pakausī kļūst arvien šķidrāki. Pie velna, ja šī filma mani atkal nepacels augstumos, tad labāk jāiet mācīties cept picu. Bet varbūt tevi vajadzētu paņemt uz ekrāna, tu izskaties lieliski.

Viņa izskatījās tāda, kāda var izskatīties sieviete trīsdesmit piecu gadu vecumā. Labi saglabājusies, glīta sieviete, bet trīsdesmit piecus gadus veca. Un Holivudā trīsdesmit pieci nozīmēja gandrīz to pašu, ko simts. Jaunās, skaistās meitenes pārplūdināja pilsētu kā siseņu bari, cita noturējās gadu, cita divus. Daža bija tik skaista, ka vīriešu sirdis vai stājās pukstēt— līdz tam brīdim, kad viņa pavēra muti, līdz brīdim, kad rīcība, ko diktēja alkas pēc panākumiem, aizēnoja ārējo skaistumu. Fiziskajā ziņā ikdienišķās sievietes ar viņām ne tuvu nevarēja sacensties. Lai ko runātu par šarmu, intelektu, ele­ganci un iznesību, šo meiteņu pirmatnējais skaistums bija un palika pārāks par visu. Varbūt, ja viņu nebūtu tik daudz, atliktu kāda iespēja arī parastai, glītai sievietei. Un, tā kā Džonijs varēja iegūt visas vai gandrīz visas šīs meitenes, Džinija labi zināja, ka teiktais sacīts tikai tādēļ, lai viņai paglaimotu. Viņš vienmēr bija pratis galanti izturēties. Arī slavas augstumos būdams, viņš pret sievietēm bija palicis džentlmenis, kas nekad nepiemirsa pasacīt komplimentu, pasniegt uguni, atvērt durvis. Un, tā kā visus šos cieņas apliecinājumus allaž saņēma viņš pats, tie viņa izraudzītajām meitenēm nozīmēja vēl jo vairāk. Un tā viņš izturējās pret visām — arī pret tām, ar ko pavadīja tikai vienu nakti, arī pret tām, kurām pat lāgā nezināja vārdu.

— Džonij, mani jau tu reiz iekaroji,— Džinija viņam draudzīgi uzsmaidīja.— Pirms divpadsmit gadiem. Manis dēļ tev vairs nav jāpūlas.

Džonijs nopūtās un izstiepās uz dīvāna.— Bez jokiem, Džinij, tu izskaties labi. Kaut es tik labi varētu izskatīties!

Džinija neatbildēja. Viņa redzēja, ka Džonijs jūtas nospiests.— Vai tu domā, ka filma ir izdevusies? Vai tā tev dos kādu labumu?— viņa pavaicāja.

Džonijs pamāja ar galvu.— Jā. Tā man varētu atgriezt veco slavu. Ja es dabūtu Akadēmijas balvu — Oskaru — un izspē­lētu īstās kārtis, varētu atkal kļūt slavens pat bez dziedāšanas. Tad es arī tev un bērniem varētu dot ko vairāk.

Mums visa ir vairāk, nekā vajadzīgs,— Džinija teica.

Es gribētu arī biežāk redzēt bērnus,— Džonijs atzi­nās.— Gribas tā kā vairāk pie vietas. Kāpēc es nevarētu ierasties šeit katru piektdienu uz vakariņām? Zvēru, ka neizlai­dīšu nevienu piektdienu, vienalga, cik aizņemts un cik tālu es būtu. Un, kad vien varēšu, pavadīšu pie jums nedēļas nogales, vai varbūt bērni var kādu brīvlaika daļu pavadīt pie manis.

Džinija nolika viņam uz vēdera pelnu trauku.

— Man nekas nav pretī,— viņa sacīja.— Es neapprecējos otrreiz, tāpēc ka gribēju, lai tu paliktu viņu tēvs.— To viņa atteica bez jebkādām emocijām, taču Džonijs Fontāne, vērda­mies griestos, juta, ka teiktais ir sava veida izpirkums citiem vārdiem—tiem cietsirdīgajiem vārdiem, ko viņa Džonijam

bija teikusi, kad izjuka viņu laulība un Džonija karjera sāka iet lejup.

— Starp citu, uzmini, kas man zvanīja,— Džinija teica. Džonijs nemēdza ielaisties šādā rotaļā.— Kas?— viņš jau­tāja.

— Varēji kaut vienreiz minēt,— novilka Džinija. Džonijs neatbildēja.— Tavs krusttēvs,— viņa paziņoja.

Tas Džonijam patiesi bija pārsteigums.— Krusttēvs taču nekad ne ar vienu nerunā pa telefonu! Ko viņš tev teica?— Teica, lai es tev palīdzot,— Džinija sacīja.— Teica, ka tu varot kļūt tikpat slavens kā agrāk, bet pašlaik slīdot uz leju, un tev esot vajadzīgi cilvēki, kas tev tic. Es viņam jautāju — kā­pēc man tas būtu jādara? Un viņš atbildēja —tāpēc, ka tu esot manu bērnu tēvs. Viņš ir tik burvīgs vecītis, un kādas briesmu lietas tikai nestāsta par viņu!

Virdžīnija necieta telefonus un bija likusi novākt visus aparātus, atstādama tikai vienu savā guļamistabā un vienu virtuvē. Tagad viņi dzirdēja iezvanāmies virtuves telefonu. Džinija aizgāja paņemt klausuli. Atgriezusies viesistabā, viņa izskatījās pārsteigta.— Tev, Džonij,— viņa pavēstīja.— Toms Heigens. Saka, esot kaut kas svarīgs.

Džonijs iegāja virtuvē un paņēma klausuli.— Jā, Tom,— viņš atsaucās.

Toma Heigena balss skanēja vēsi.— Džonij, Krusttēvs grib, lai es braucu pie tevis un nokārtoju dažas lietas, kas tev varētu noderēt tagad, kad filma pabeigta. Viņš grib, lai es pasteidzos uz rīta lidmašīnu. Vai tu vari Losandželosā mani sagaidīt? Man tajā pašā vakarā jālido atpakaļ uz Ņujorku, tāpēc neraizējies, ka tev būtu jāziedo man vakars.

Protams, Tom,— atbildēja Džonijs.— Un par manu va­karu nebēdā! Paliec un drusku atvelc elpu. Es sarīkošu viesības, un tu varēsi tikties ar dažiem kinoļaudīm.— Džonijs vienmēr mēdza izteikt šādu piedāvājumu, jo negribēja, lai vecie draugi un paziņas domātu, ka viņš no tiem kautrējas.

Paldies!—teica Heigens.— Bet man patiesi jātiek atpa­kaļ ar agro rīta lidmašīnu. Tātad norunāts — tu sagaidīsi lidmašīnu no Ņujorkas pusdivpadsmitos?

— Protams,— apsolīja Džonijs.

— Paliec sēžam mašīnā,— Heigens piekodināja.— Atsūti kādu no saviem ļaudīm, lai mani sagaida, kad izkāpšu no lidmašīnas, un aizved pie tevis.

— Labs ir.

Viņš atgriezās viesistabā, un Džinija jautājoši pavērās viņā.— Manam krusttēvam ir kādi plāni, kā palīdzēt man tikt uz priekšu,— Džonijs paskaidroja.— Viņš man dabūja to lomu fjlmā — nudien nezinu, ar kādiem līdzekļiem. Bet es gribētu, lai par tālāko viņš vairs neraizējas.

Džonijs atkal atlaidās uz dīvāna. Viņš jutās ļoti noguris.

— Tu varētu šonakt pārgulēt tepat,— ierosināja Džinija. — Viesu guļamistabā. Varēsi pabrokastot kopā ar bērniem, un nevajadzēs tik vēlu braukt mājās. Man jau tāpat nepatīk domāt, kā tu tur dzīvo — viens pats visā savā lielajā namā. Vai nav vientulīgi?

— Es jau maz esmu mājās,— sacīja Džonijs.

Džinija pasmējās.— Tad tu neesi sevišķi pārvērties.— Pēc brīža viņa piebilda:—Vai varu iet sakārtot tev guļamistabu?

— Kāpēc es nevarētu pārgulēt tavā guļamistabā?— Džo­nijs jautāja.

Džinija pietvīka.— Nē,— viņa noteica, tad uzsmaidīja Džonijam. Arī viņš atbildēja ar smaidu. Viņi vēl arvien bija labi draugi.

Kad Džonijs nākamajā rītā pamodās, saules stari jau spiedās cauri nolaistajiem aizkariem, un viņš saprata, ka ir vēls. Līdz pusdienas laikam saule šai istabā nemēdza iespīdēt.

— Hei, Džinij, vai man brokastis vēl pienākas?— Džonijs nokliedzās, un no tālienes atsaucās Džinijas balss:—Acumirkli!Tas patiesi bija tikai acumirklis. Acīmredzot viss ēdamais karsts un sagatavots gaidīja cepeškrāsnī un līdzās gatavībā atradās paplāte, jo Džonijs tik tikko paspēja aizkūpināt pirmo cigareti, kad guļamistabas durvis atvērās un ienāca abas viņa meitiņas, stumdamas ratiņus ar brokastīm.

Viņas bija tik burvīgas, ka Džonija sirds vai lūza. Tīrās sejiņas mirdzēja, acīs dzirkstīja ziņkāre un nepacietīga vēlēša­nās mesties pie tēva. Meiteņu mati bija vecmodīgi sapīti garās bizēs, mugurā viņām bija vecmodīgi tērpi un kājās — baltas lakādas kurpītes. Stāvēdamas blakām brokastu ratiņiem, abas vēroja, kā tēvs nodzēš cigaretes galu, un gaidīja, kad viņš tās pasauks un izpletīs rokas apskāvienam. Tad meitenes skriešus metās pie Džonija. Viņš iespieda seju starp abu tvirtajiem, smaržīgajiem vaidziņiem un paberza pret tiem savu bārdu tā, ka abas sāka spiegt. Guļamistabas durvīs parādījās Džinija. Piestūmusi ratiņus tuvāk, lai Džonijs varētu brokastot gultā, viņa apsēdās līdzās uz gultas malas, ielēja viņam kafiju un apzieda grauzdētās maizes šķēles. Abas meitenītes sēdēja turpat uz dīvāna un vēroja tēvu. Nu jau viņas bija par lielām, lai Džonijs varētu uzsākt ar viņām spilvenu kauju vai pašas pamētāt gaisā. Viņas jau manījās pieglaust pajukušās matu cirtas. Kungs Dievs, domāja Džonijs, itin drīz viņas jau būs pavisam lielas. Un Holivudas slamsti tīsies viņām apkārt!

Džonijs ēzdams dalīja ar meitām maizes šķēli un šķiņķi, deva viņām nodzerties pa malkam no savas kafijas tases. Šis paradums bija saglabājies no tiem laikiem, kad Džonijs dziedāja orķestrī un reti ēda kopā ar bērniem, tāpēc tiem patika dalīt ar tēvu viņa nejaušās maltītes — brokastis pēcpus­dienās vai vakariņas no rīta. Meitenes sajūsmināja iespēja ēst kaut ko neatbilstošu parastajām ēdienreizēm — bifšteku septi­ņos no rīta vai šķiņķi ar olām pēcpusdienā.

Vienīgi Džinija un daži Džonija tuvākie draugi zināja, cik ļoti viņš dievina savas meitas. Tas bija visgrūtāk pārvaramais apstāklis, šķiroties no sievas un aizejot no mājām. Džonijs allaž bija sīksti cīnījies, lai saglabātu savu tēva stāvokli. Ļoti diplomātiskā veidā viņš bija licis Džinijai saprast, ka nevēlas, lai viņa apprecētos otrreiz,— nevis tāpēc, ka būtu greizsirdīgs viņas dēļ, bet tāpēc, ka būtu greizsirdīgs sava tēva stāvokļa dēļ. Džonijs bija iekārtojis visus maksājumus bijušajai ģimenei tā, lai no finansiālā viedokļa Džinijai būtu ārkārtīgi neizdevīgi precēties otrreiz. Viņai, protams, drīkstēja būt mīļākie, ja vien tie nedraudēja ienākt ģimenes dzīvē. Taču šajā ziņā Džonijs jutās pilnīgi drošs. Attiecībā uz seksu Džinija vienmēr bijusi apbrīnojami kautrīga un vecmodīga. Holivudas pērkamie partneri tūlīt dabūja kurvīti, kad sāka lenkt Džiniju, cerēdami uz finansiālu nodrošinājumu vai citām priekšrocībām, ko varētu gūt no viņas slavenā šķirtā vīra.

Džonijs nebaidījās, ka Džinija varētu cerēt uz pagātnes atjaunošanu tāpēc, ka iepriekšējā naktī viņš bija izteicis vēlēšanos gulēt ar viņu. Agrāko laulību atjaunot nevēlējās neviens no viņiem. Džinija saprata šķirtā vīra alkas pēc skaistuma, tā neatturamo tieksmi pēc jaunām sievietēm, kuras bija daudz skaistākas nekā viņa. Visi zināja, ka Džonijs vienmēr vismaz reizi pārguļ ar savām kārtējām filmas partne­rēm. Tās nespēja atvairīt viņa jauneklīgo valdzinājumu, tāpat kā Džonijs nespēja pretoties viņu skaistuma varai.

—Tev drīz būtu jāsāk ģērbties,— Džinija teica.— Toma lidmašīna necik ilgi būs klāt.— Viņa izraidīja meitenes no istabas.

— Jā,— Džonijs piekrita.— Starp citu, Džinij, vai zini, ka es šķiros? Būšu atkal brīvs cilvēks.

Džinija vēroja viņu ģērbjamies. Kopš Dona Korleones meitas kāzām Džonijs daudz vairāk laika pavadīja viņas mājā un vienmēr turēja tur tīras drēbes.

— Līdz Ziemsvētkiem tikai divas nedēļas,— ieminējās Dži­nija.— Vai gribi tos pavadīt šeit?

Tā bija pirmā reize, kad Džonijs iedomājās par gaidāma­jiem svētkiem. Kad viņa balss vēl skanēja nevainojami, brīv­dienu periods allaž izvērtās par ienesīgu uzstāšanās laiku, taču pat toreiz Ziemsvētki palika svētums. Ja šogad viņš tos nepavadīs kopā ar ģimeni, tā būs jau otrā reize pēc kārtas. Iepriekšējā gadā viņš Ziemsvētkus pārlaida Spānijā, skraidī­dams pakaļ savai nākamajai sievai un cenzdamies panākt, lai tā apprecas ar viņu.

— Jā,— Džonijs teica.— Ziemsvētku vakaru un pašus svēt­kus.— Vecgada vakaru viņš nepieminēja, jau iepriekš zinā­dams, ka tā būs trakulīgas uzdzīves nakts, pēc kādām viņš laiku pa laikam juta nepieciešamību. Tajās reizēs viņš kopā ar draugiem piedzērās līdz nemaņai, un sievas klātbūtne tur bija lieka. Sirdsapziņas pārmetumus Džonijs tālab nejuta.

Džinija palīdzēja viņam uzvilkt žaketi un pārlaida tai ar suku. Viņš arvien bija pedantiski kārtīgs. Ievērojusi Džonija saraukto pieri — jaunuzvilktais krekls nebija sagatavots gluži pēc viņa gaumes, labu laiku nelietotās aproču pogas šķita mazliet par uzkrītošām viņa pašreizējam ģērbšanās stilam —, Džinija pasmējās.— Toms nekādu atšķirību nemanīs,— viņa noteica.

Visas trīs ģimenes sievietes pavadīja Džoniju līdz durvīm un tālāk pa celiņu līdz mašīnai. Abas mazās turējās tēvam katrā pusē pie rokas. Sieva sekoja nedaudz iepakaļ. Viņai patika vērot, cik Džonijs šobrīd izskatās laimīgs. Nonācis līdz mašīnai, viņš apgriezās, pēc kārtas pameta abas meitenes augstu gaisā un, nolaidis zemē, viņas noskūpstīja. Tad viņš noskūpstīja arī Džiniju un iekāpa mašīnā. Džonijs necieta gari stieptas atvadas.

Viņa cilvēki bija nokārtojuši visu nepieciešamo. Pie Džo­nija mājas gaidīja noīrēts limuzīns ar šoferi. Džonijs atstāja lavu mašīnu stāvvietā, iekāpa pie gaidītājiem, un visi devās uz lidostu. Tur Džonijs palika sēžam mašīnā, kamēr viens no viņa vīriem devās sagaidīt Toma Heigena lidmašīnu. Kad Toms iekāpa limuzīnā, abi sarokojās, un mašīna devās atpakaļ uz Džonija māju.

Beidzot viņi divatā ar Tomu sēdēja Džonija viesistabā. Abu vīriešu attiecībās valdīja jūtams vēsums. Džonijs nespēja piedot Heigenam, ka tas kā barjera stāvējis ceļā starp viņu un Donu grūtajās dienās pirms Konijas apprecēšanās, kad Dons bija dusmīgs uz Džoniju un Džonijs pūlējās atjaunot labas attiecības ar krusttēvu. Heigens nekad necentās aizbildināt lavu rīcību. To viņš nespēja. Būt par zibensnovedēju cilvēku dusmām uz Donu piederēja pie Heigena ikdienas, jo cilvēki juta pārāk lielu godbijību pret Donu, lai dusmas vērstu pret viņu pašu, kaut arī Dons to būtu pelnījis.

— Tavs krusttēvs atsūtīja mani šurp, lai es palīdzētu šo to nokārtot,— teica Heigens.— Es gribēju tikt ar to galā jau pirms Ziemsvētkiem.

Džonijs Fontāne paraustīja plecus.

Filma ir pabeigta. Režisors bija godavīrs, izturējās pret mani, kā pienākas. Manas ainas ir pārāk svarīgas, lai tās i/grieztu ārā tikai tāpēc, ka Volcs grib man atriebties. Viņš neies izputināt filmu, kas izmaksājusi desmit miljonu dolāru. Tātad turpmāk viss atkarīgs no tā, cik augstu mani šai filmā vērtēs skatītāji.

Vai tā Akadēmijas balva patiesi ir tik svarīga aktiera karjerai, jeb vai tā nozīmē tikai parasto popularitātes kņadu, kam būtībā nav tālejošas vērtības?— Heigens uzmanīgi pajau­tēja. Pēc brīža viņš steidzīgi piebilda:—Nu, protams, par slavu es nerunāju, pēc slavas alkst visi. Džonijs Fontāne pavīpsnāja.

— Izņemot manu krusttēvu. Un tevi. Nē, Tom, tā nav tikai tukša kņada vien. Akadēmijas balva spēj aktieri darīt populāru uz desmit gadiem. Viņam ir plaša lomu izvēle. Publika skrien viņu skatīties. Tas arī vēl nav viss, bet aktiera karjerā tas ir pats galvenais. Es lieku lielas cerības uz šo balvu. Ne jau tāpēc, ka būtu tik izcils aktieris, bet tāpēc, ka mani vispirms pazīst kā dziedātāju, un loma bija gaužām vienkārša. Un es arī spēlēju tīri labi, kas ir, tas ir.

Toms Heigens paraustīja plecus.

— Tavs krusttēvs man teica, ka pašreizējos apstākļos tev neesot nekādu izredžu tikt pie šīs balvas,— viņš sacīja.

Džonijs Fontāne saniknojās.

— Ko tu te gvelz, velns lai parauj? Filma pat nav vēl līdz galam apstrādāta un demonstrēta jau nepavisam ne. Un Donam ar kino biznesu nav nekāda sakara. Kāda joda pēc tu drāzies šurp trīstūkstoš jūdžu, lai lietu šito čugunu?

Džonijs bija uzbudināts gandrīz līdz asarām.

— Džonij, es ne velna nesajēdzu no visām šīm kino būšanām,— norūpējies teica Heigens.— Atceries, ka es esmu tikai Dona ziņnesis. Bet mēs ar viņu šos jautājumus esam apsprieduši ne vienu vien reizi. Dons ir noraizējies par tevi, par tavu nākotni. Viņš jūt, ka tev vēl joprojām vajadzīga viņa palīdzība, un grib reizi par visām reizēm nokārtot tavas problēmas. Tieši tādēļ es tagad esmu šeit—lai visu to vāģi iekustinātu. Bet tev laiks kļūt prātīgam, Džonij. Tev jābeidz uzskatīt sevi tikai par dziedoni un aktieri. Tev jāsāk domāt, kā pašam ņemt grožus rokās un kā turēt tos ar kārtīgu vīra roku un vīra dūšu.

Džonijs Fontāne iesmējās un piepildīja glāzes.

— Ja es to Oskaru nedabūšu, man būs tikpat daudz vīra dūšas kā manām meitām. Mana balss ir pagalam; bijusi vēl tā, šo to varētu iesākt. Ek, pie velna! Kā gan krusttēvs zina, ka es balvu nedabūšu? Nu, bet viņš zina, tas skaidrs. Viņš vēl nekad nav kļūdījies.

Heigens aizkūpināja tievu cigāru.

— Mēs esam uzzinājuši, ka Džeks Volcs neizdošot ne grasi no studijas līdzekļiem, lai atbalstītu tavu kandidatūru. Patie­sībā viņš pat ir apziņojis visus iespējamos balsotājus, ka nevēloties, lai tu saņemtu Oskaru. Un, ja aiztur naudu reklāmai un vēl izmanto visādus citus gājienus, viegli var notikt pēc viņa prāta. Turklāt viņš ir savervējis sev darboni, kam jāpanāk, lai pēc iespējas vairāk balsu būtu pret tevi. Volcs laiž darbā visus uzpirkšanas veidus — piedāvā darbu, naudu, skuķes, visu, ko vien var. Turklāt viņš cenšas to izdarīt tā, lai nekaitētu filmai vai vismaz kaitētu tai pēc iespējas mazāk.

Džonijs Fontāne paraustīja plecus, tad ielēja glāzē viskiju un vienā paņēmienā to iztukšoja.

— Nu, tad ar mani ir cauri,— viņš noteica. Heigens vēroja viņu, savilcis seju nepatikā.

No dzeršanas tev balss labāka nekļūs,— viņš aizrādīja.

Ej ellē!— Džonijs atcirta.

Heigena seja uzreiz kļuva salta un vienaldzīga. Pēc mirkļa viņš piebilda:— Labi, es runāšu tikai par lietu.

Džonijs Fontāne nolika glāzi un piecēlies nostājās Heigena priekšā.

— Piedod, Tom, es tā negribēju,— viņš atvainojās.— Tik tiešām, es tā negribēju. Es gluži vienkārši izlādējos, tāpēc ka man gribas nožņaugt to pretekli Volcu, un es taču nevaru izgāzt dusmas uz savu krusttēvu. Tā nu es lamāju tevi.

Džonija acīs bija sakāpušas asaras. Viņš paķēra tukšo viskija glāzi un trieca pret sienu, bet sviediens izrādījās tik niecīgs, ka biezais stikls pat neieplaisāja un glāze pa grīdu atripoja pie viņa atpakaļ. Džonijs noraudzījās uz to bezspēcīgā niknumā, tad iesmējās.

— Ak kungs Dievs!— viņš nopūtās.

Pēc tam Džonijs aizgāja un apsēdās otrā istabas malā, tieši pretī Heigenam.

— Tu jau zini, ka man ilgu laiku viss gāja kā pa sviestu,— viņš teica.— Tad es izšķīros ar Džiniju, un viss sāka iet grīstē. Pazaudēju balsi. Plates vairs nepirka. Filmēties nepiedāvāja. Un tad vēl krusttēvs sadusmojās uz mani un atteicās runāt ar mani pa telefonu vai satikties, kad biju iebraucis Ņujorkā. Tu arvien man aizšķērsoji ceļu pie viņa, un es gāzu visu vainu uz tevi, kaut gan labi sapratu, ka tu to nedarītu bez Dona pavēles. Bet uz viņu pašu taču ļaunoties nevar. Tas būtu tikpat kā ļaunoties uz Dievu. Un tā es lamāju tevi. Bet tev ir taisnība caur un cauri. Un, lai parādītu tev, ka ·i tiešām atvainojos no sirds, ņemšu vērā tavu padomu. Nekādas pieliešanās, kamēr nedabūšu atpakaļ balsi. Labi?

Atvainošanās patiesi nāca no sirds, un Heigens aizmirsa dusmas. Šim trīsdesmit piecus gadus vecajam puikam noteikti piemīt kaut kas īpašs, citādi taču Dons viņu tik ļoti nemīlētu.

— Viss kārtībā, Džonij,— Heigens teica. Viņu mazliet mulsināja Džonija pēkšņais jūtu izvirdums, kā arī aizdomas, ka to varbūt izraisījušas bailes — bailes, ka Heigens varētu noskaņot Donu pret viņu. Donu, bez šaubām, neviens neva­rēja noskaņot ne tā, ne citādi. Viņa pieķeršanās varēja mainīties tikai pēc paša gribas.

Tik bēdīgi vis nav, Džonij,— viņš sacīja.— Dons ap­galvo, ka varot novērst visu, ko Volcs uzsāktu pret tevi. Un ka tu gandrīz noteikti dabūšot Oskaru. Bet viņam liekas, ka ar to tavas problēmas nebūs atrisinātas. Viņš grib zināt, vai tev pietiktu prāta un dūšas kļūt pašam par producentu, pašam uzņemt filmas — no viena gala līdz otram.

Velns ar ārā, kā tad viņš domā man izspiest to balvu?— Džonijs neticīgi jautāja.

Un kā tu tik viegli spēj pieļaut, ka Volcs var panākt savu un tavs krusttēvs nevar?— Heigens skarbi atjautāja.— Tā kā mūsu darījuma otrajai daļai no liela svara ir tava ticība, es tev pateikšu vēl ko. Bet to tu paturi pie sevis. Tavs krusttēvs ir krietni varenāks vīrs nekā Džeks Volcs. Un viņš ir krietni varenāks arī daudz augstākās sfērās. Kā tad viņš var nedabūt balvu? Viņa rokās ir visas rūpniecības strādnieku arodbiedrī­bas vai arī to vadītāji; visi vai gandrīz visi cilvēki, kas piedalās balsošanā. Protams, tev arī pašam jābūt labam savā lomā. Un tavam krusttēvam ir krietni vairāk saprašanas nekā Džekam Volcam. Viņš vis negrūž cilvēkiem revolveri pie pakauša un nesaka: «Balso par Džoniju Fontāni, vai arī zaudēsi darbu!» Viņš nelieto vardarbību tur, kur no tās maz labuma vai daudz nevēlamu emociju. Viņš pratīs panākt, lai cilvēki balsotu par tevi tāpēc, ka paši to gribēs. Bet viņi to negribēs, ja Dons nepieliks savu roku. Tāpēc liec aiz auss manus vārdus: Dons var tev izgādāt balvu. Un, ja viņš to nedarīs, tu to nedabūsi.

Skaidrs,— teica Džonijs.—Es tev ticu. Un man pietiktu prāta un dūšas kļūt par producentu, tikai man nav naudas. Neviena banka man kredītu nedos. Lai uzņemtu filmu, vajag miljonus.

Kad būsi dabūjis balvu, sāc apdomāt un plānot trīs savas filmas!—bezkaislīgi noteica Heigens.— Nolīgsti pašus labākos kadrus kino biznesā: labākos tehniskos darbiniekus, spožākās zvaigznes, visu, kas vien vajadzīgs. Ieplāno trīs līdz piecas filmas.

Tu esi jucis!— atmeta Džonijs.— Tāds skaits taču var prasīt savus divdesmit miljonus dolāru!

Kad tev vajadzēs naudu, sazinies ar mani,— Heigens turpināja.— Es tev pateikšu, kurā bankā šeit, Kalifornijā, griezties pēc kredīta. Neraizējies, viņi jau visu laiku finansē filmu uzņemšanu. Ej un gluži vienkārši prasi naudu tā, kā to parasti dara, mini attiecīgos iemeslus un rīkojies kā parasta lietišķā darījumā. Viņi būs ar mieru. Bet vispirms tev jāsazinās ar mani un jāizklāsta savi plāni un aprēķini. Skaidrs? Džonijs ilgi klusēja.

— Vai vēl kas?— viņš beidzot klusi jautāja. Heigens pasmaidīja.

Tu gribi zināt, vai no tevis gaida kādu pretpakalpojumu par šo divdesmit miljonu dolāru aizdevumu? Bez šaubām.— Viņš brīdi nogaidīja, vai Džonijs nevēlēsies ko sacīt.— Bet tikai to, ko tu jebkurā gadījumā tāpat būtu ar mieru darīt, ja Dons tev to lūgtu.

Ja tas ir kas nopietns, Donam jārunā ar mani pašam,— paziņoja Džonijs.— Vai tu mani saproti? Tevi vai Saniju es šādā reizē neuzklausīšu.

Heigenu pārsteidza viņa saprātīgais spriedums. Fontāne tomēr nav muļķis. Viņš tīri labi saprot, ka Dons ir pārāk krietns virs un pārāk pieķēries savam krustdēlam, lai prasītu no viņa kaut ko nepārdomāti bīstamu, turpretī no Sanija to viegli varētu sagaidīt.

— Par vienu tu vari būt drošs,— viņš teica Džonijam. — Tavs krusttēvs man un Sanijam ir stingri piekodinājis nekādi neiesaistīt tevi tur, kur mūsu vainas dēļ varētu ciest tava reputācija. Un pats viņš nemūžam to nedarīs. Galvoju tev, ka jebkuru no viņa lūgtajiem pakalpojumiem tu pats steigsies piedāvāt, pirms vēl viņš būs paspējis to izteikt. Skaidrs?

Džonijs pasmaidīja.

Skaidrs,— viņš atbildēja.

Turklāt viņš tev tic,— turpināja Heigens.— Viņš uzskata, ka tev galva ir īstajā vietā, un paredz, ka bankai šis ieguldījums nesīs peļņu, tātad tas nesīs peļņu arī viņam. Vārdu sakot, šis ir lietišķs darījums, un to tu vienmēr paturi prātā. Nešķied naudu bez jēgas. Lai gan tu esi viņa mīļais krustdēls, divdesmit miljoni dolāru tomēr ir krietns žūksnis. Lai tev tos nodrošinātu, viņš zināmā mērā riskē.

Saki, lai viņš neuztraucas,— teica Džonijs.— Ja tāds tips kā Džeks Volcs var kļūt par ģeniālu kinoveci, tad to var jebkurš.

Tieši tā domā arī tavs krusttēvs,— sacīja Heigens.— Vai tu vari nogādāt mani atpakaļ uz lidostu? Visu, kas sakāms, esmu pateicis. Kad sāksi slēgt vajadzīgos līgumus, dabū pats savus advokātus. Es tur nepiedalīšos. Bet, ja tev nav nekas pretī, es gribētu redzēt visus papīrus, pirms tu tos paraksti, turklāt tev nekad nebūs klapatu ar streikotājiem. Tas zināmā mērā samazinās izdevumus par filmām, tāpēc neņem vērā, ja grāmatveži šo to ierauj nāsīs.

— Vai man vajadzēs tavu piekrišanu arī citur?— piesar­dzīgi pavaicāja Džonijs.— Attiecībā uz scenārijiem, aktieriem un tā tālāk?

Heigens papurināja galvu.

Nē. Var gadīties, ka Donam kaut kur rodas iebildumi, bet, ja tādi būs, viņš runās ar tevi pats. Es gan nevaru iedomāties, kādi tie varētu būt. Filmas viņam ir gluži vienaldzīgas no visiem viedokļiem. Un jaukšanos citu darīšanās viņš neatzīst, to es tev varu sacīt no paša pieredzes.

Labi,— teica Džonijs.— Es pats tevi aizvedīšu uz lidostu. Un pasaki krusttēvam paldies no manis. Es pats piezvanītu un pateiktu, bet viņš jau nekad nenāk pie telefona. Starp citu, kāpēc?

Heigens paraustīja plecus.

— Viņš vispār tikpat kā nerunā pa telefonu. Negrib, kal ieraksta viņa balsi, kaut arī runātu kaut ko gluži nevainīgu! Dons baidās, ka viņa vārdus varētu samontēt tā, it kā viņš sacītu pavisam ko citu. Man šķiet, ka tas ir īstais iemesls. Katrai ziņā vienīgās viņa bažas ir tās, ka varas iestādes kādu dienu varētu vērsties pret viņu. Tāpēc viņš nevēlas dot tiem lieku trumpi.

Viņi iekāpa Džonija mašīnā un devās uz lidostu. Heigeniļ nosprieda, ka Džonijs izrādījies jēdzīgāks puisis, nekā viņš bija iedomājies. Šo to jau paspējis iemācīties — to pierāda kaut vai tas, ka viņš pats ved Heigenu uz lidostu. Dons vienmēr piešķīris lielu nozīmi personīgiem uzmanības apliecinājumiem. Un arī atvainošanās — tā patiesi bija neviltotai Heigens pietiekami ilgi pazina Džoniju, lai droši varētu sacīti ka viņš nekad tā neatvainotos baiļu spiests. Džonijs arvien bijis ciets puika. Tieši tādēļ viņam allaž gadījās ķibeles ar kinobosiem un sievietēm. Turklāt viņš bija viens no retajiem cilvēkiem, kas nebaidījās no Dona. To Heigens varēja sacīt laikam vienīgi par Fontāni un Maiklu. Tāpēc viņš nešaubījās ka atvainošanās bijusi patiesa, un pieņēma to. Tuvāko gadu gaitā viņiem ar Džoniju bieži vajadzēs tikties. Un Džonijam būs jāiztur nākamā pārbaude, kurai jāapliecina, cik viņš apķērīgs. Viņam vajadzēs Dona labā izdarīt to, ko Dons pats nekad viņam nelūgs un arī nepieprasīs kā noslēgtā darījumu daļu. Interesanti, vai Džonijs Fontāne izrādīsies pietiekami attapīgs, lai to uzminētu, domāja Heigens.

Kad Džonijs bija aizvedis Heigenu līdz lidostai (Heigens uzstāja, lai Džonijs nenāktu tālāk un negrozītos kopā ar viņi. lidmašīnas tuvumā), viņš devās atpakaļ pie Džinijas. Šķirtā sieva bija pārsteigta, ieraudzīdama viņu vēlreiz. Bet Džonijs vēlējās uzkavēties pie viņas, lai varētu netraucēti visu pārdo­māt un apsvērt. Viņš saprata, ka Heigena teiktais ir ārkārtīgi svarīgs, ka tas mainīs visu viņa turpmāko dzīvi. Savā laikā Džonijs Fontāne bija spoža zvaigzne, taču tagad tā ir norietē­jusi, kaut arī viņam tikai trīsdesmit pieci gadi. To viņš saprata un nepūlējās sevi apmānīt. Pat tad, ja viņš iegūtu to nolāpīto Oskaru kā labākais aktieris, ko tas galu galā līdzētu? Itin neko, ja viņš neatgūs balsi. Viņš būtu otršķirīgs aktieris bez īsta spēka, bez īsta asuma. Pat šī meitene, kas viņu atraidīja,— tiesa, gluži lādzīgs un prātīgs skuķis, bet vai viņa būtu izturējusies tik vēsi arī tad, ja Džonijs joprojām būtu pirmā lieluma zvaigzne? Taču tagad, kad Dons grasās pabalstīt viņu ar naudu, viņš varēs pārtrumpot jebkuru no Holivudas varena­jiem. Kļūt par karali. Džonijs plati pasmaidīja. Pie joda! Varbūt pat kļūt par Donu.

Būtu jauki padzīvot te pie Džinijas dažas nedēļas, varbūt pat ilgāk. Viņš katru dienu aizvestu bērnus kaut kur pastaigā­ties, varbūt ataicinātu šurp kādus no saviem draugiem. Mestu pie malas dzeršanu un smēķēšanu un tā īsti parūpētos par sevi. Varbūt pat atgūtu balsi. Ja viņš varētu dziedāt kā agrāk, tad Dona nauda darītu viņu neuzvaramu. Tad viņš patiešām paceltos līdz seno karaļu vai imperatoru līmenim, cik nu tas Holivudā iespējams. Un tad vairs nebūtu svarīgi, cik ilgi saglabājas viņa baiss spējas vai cik ilgi publika apjūsmo viņu kā aktieri. Tā būtu impērija, kas balstās uz naudu, un tāda vara ir pati noturīgākā . . . pati kārdinošākā.Džinija bija iekārtojusi viņam viesu guļamistabu. Bez vārdiem tika izlemts, ka viņiem vairs nebūs kopīgas istabas un viņi nedzīvos kā vīrs un sieva. Tādas attiecības starp viņiem vairs nebija iespējamas. Un, kaut gan ārpasaule, tenku repor­tieri un kino mīļi laulības iziršanā vainoja tikai Džoniju, klusībā viņi abi ar Džiniju zināja, ka viņa varbūt pie šķiršanās vainīga pat vēl vairāk nekā viņš.Kad Džonijs Fontāne kļuva vispopulārākais dziedātājs un muzikālo kinokomēdiju aktieris, viņam ne prātā nenāca atstāt sievu un bērnus. Viņš bija pārāk tipisks itālietis un joprojām pārāk vecmodīgs. Protams, viņš bija neuzticīgs. No tā nebija iespējams izvairīties, strādājot tādā jomā un uzturoties starp tādiem vilinājumiem. Par spīti stiegrainajam, pasmalki veidota­jam augumam, Džonijs savā vīrišķībā bija sparīgs un nenogur­dināms kā daudzi romāņu izcelsmes kalsnie, nelielie vīrieši. Un viņu allaž sajūsmināja negaidītie pārsteigumi, ko sievietes spēja sagādāt. Cik tīkami aiziet uz tikšanos ar maigi kautru, jaunavīga izskata meiteni un, atsedzot viņas krūtis, ieraudzīt, cik tās negaidīti valdzinošas un krāšņas, cik pavedinoši pilnīgas pretstatā meitenīgi smalkajai sejai! Cik interesanti piepeši sastapties ar biklumu un kautrību tuvībā ar valšķīga izskata meitenēm, kuru uzvedība allaž likusi domāt — maldinoši kā basketbolista māņu kustības—, ka viņas izgulējušās ar simtiem vīriešu, bet divatā izrādās, ka līdz dievišķajam saplūsmes mirklim vēl krietni jāpacīnās, jo viņas ir jaunavas.

Holivudas puiši jau sen zobojās par Džonija kāri uz jaunavām. Tie mēdza teikt, ka viņam esot vecmodīga gaume, aizspriedumainas iedomas — cik ilgi esot jānoņemas, lai tādu skuķi piedabūtu kaut vai pastrādāt ar muti, un beigu beigās tāpat izrādās, ka nekā prātīga no viņām nav. Bet Džonijs zināja, ka viss atkarīgs no prasmes apieties ar jaunu meiteni. Jāmāk tikai viņai pareizi tuvoties, un tad nekas nevar būt burvīgāks par meiteni, kas bauda pirmo mīlas sakaru un atklāj, ka tas ir patīkami. Ai, cik lieliski ir ievadīt viņas šai mākslā! Cik lieliski sajust viņu kājas apvijamies sev apkārt! Un katrai ir citādi gurni un citāds dibentiņš, katrai ir citāda ādas krāsa — gan baltās, gan tumšādainās mēdz būt visdažādāka­jos toņos... Un atkal Džonijs atcerējās krāsaino meiteni, ar kuru tika gulējis Detroitā — kārtīgu meiteni, nevis kaut kādu palaistuvi, sava toreizējā naktskluba džeza dziedoņa meitu— un kura bija viena no jaukākajām būtnēm, kas viņam jebkad piederējusi. Viņas lūpas garšoja pēc silta medus ar piparu piejaukumu, viņas tumšbrūnā āda bija samtaina un maiga, viņa bija tik salda, cik saldu Dievs vispār spējis sievieti radīt, un viņa bija jaunava.

Citi vīrieši pastāvīgi runāja par visādām iespējamām orālām variācijām, taču Džoniju šie veidi īpaši neaizrāva. Pēc to izmēģināšanas viņam parasti noplaka interese par meiteni, jo šādi paņēmieni viņam vienkārši nesniedza īstu apmierinā­jumu. Tuvība ar otro sievu viņiem bija izjukusi tieši tāpēc: viņai tik ļoti patika vecais labais sešdesmit deviņi , ka viņa neko citu vairs negribēja, un ierastais dzimumakta veids viņam bija jāizcīna gandrīz vai ar varu. Tad sieva sāka viņu izsmiet, saukāt par vecmodīgu nejēgu, un drīz vien paklīda valodas, ka Džonijs gultā esot kā puika. Kas zina, varbūt tieši tāpēc viņš vakar dabūja kurvīti? Ek, pie velna, nekas izcils no tā skuķa tikpat nebūtu bijis. Ja meitene tiešām ir kāra uz mīlēšanos, to uzreiz var redzēt, un tās arī parasti ir vislabākās. It sevišķi tad, ja viņas vēl pārāk ilgi ar to nenodarbojas. Džonijs visvairāk necieta tādas, kas sākušas gulēt ar vīriešiem divpadsmit gadu vecumā un līdz divdesmit gadu vecumam jau galīgi iztukšoju­šās — tik vien tur bija kā mehāniskas ķermeņa kustības; tomēr tieši šīs skuķes nereti bija visīstākās skaistules, un uz tām visvieglāk varēja uzķerties.

Džinija ienesa viņa guļamistabā kafiju un kūku un nolika visu uz iegarenā galda istabas dzīvojamā daļā. Džonijs viņai pastāstīja, ka Heigens palīdz viņam sagādāt naudu filmas uzņemšanai, un Džinija uzklausīja šo vēsti ar priecīgu satrau­kumu. Tātad viņš atkal būs ievērojama persona! Tomēr Džinija neapjauta, cik liela ir Dona Korleones patiesā varenība, tāpēc viņa nesaprata, kāda nozīme bijusi Heigena šurp braucienam no Ņujorkas. Džonijs paskaidroja Džinijai, ka Heigens viņam palīdzot kārtot arī juridiskus jautājumus.

Kad viņi bija kopā padzēruši kafiju, Džonijs paziņoja, ka šovakar gribot pastrādāt, apzvanīt vajadzīgos cilvēkus un apsvērt nākotnes plānus.— Pusi no visiem ienākumiem es norakstīšu bērniem,— viņš teica. Džinija viņam pateicīgi uz­smaidīja un pirms iziešanas no istabas noskūpstīja, novēlē­dama labunakti.Uz rakstāmgalda stāvēja stikla trauks, pilns Džonija iecienī­tajām cigaretēm ar monogrammu, un kārbā ar mitruma regulē­tāju gulēja melni Kubas cigāri zīmuļa tievumā. Džonijs atlai­dās dziļāk sēdeklī un paņēma telefona klausuli. Domas darbojās drudžainā ātrumā. Viņš piezvanīja autoram, pēc kura populārā romāna tika veidota viņa pēdējā filma. Autors, vīrs Džonija gados, bija saviem spēkiem izlauzis grūto ceļu uz slavu un kļuvis par spožu zvaigzni literatūrā. Viņš bija ieradies Holivudā, gaidīdams, ka viņu saņems kā svarīgu personu, bet, tāpat kā vairumu autoru, viņu bez ceremonijām paspēra pie malas. Džonijam reiz bija gadījies redzēt šo cilvēku visai pazemojošā situācijā, kad viņi pavadīja kopīgu vakaru restorānā. Rakstnieks bija uzsācis flirtu ar kādu jaunu, labi pazīs­tamu kinozvaigzni, skaistu meiču pilnīgām krūtīm. Viņiem pilsētā bija norunāta tikšanās, kam, bez šaubām, vajadzēja noslēgties ar kopīgu nakti. Bet vakariņu laikā kinozvaigzne aizbēga no slavenā autora tāpēc, ka viņai ar pirkstu bija pametis kāds nožēlojama izskata komiķis. Šis gadījums lika rakstniekam saprast, cik augstu kurš kotējas Holivudā. Nekā­das nozīmes nebija tam apstāklim, ka autoram viņa grāmata atnesusi pasaules slavu. Kinozvaigzne tikpat dos priekšroku visdraņķīgākajam, neveiksmīgākajam, trulākajam filmaktierim.

Tagad Džonijs piezvanīja autoram uz Ņujorkas dzīvokli, lai pateiktos par viņa radīto lielisko varoni, kuru Džonijam bijis gods atveidot filmā. Viņš neskopojās ar visglumākajiem glaimiem. Tad it kā starp citu viņš pajautāja, kā autoram veicas ar nākamo romānu un kādu tematu viņš izvēlējies. Kamēr autors viņam izklāstīja kādu sevišķi interesantu nodaļu, Džonijs aizkūpināja cigāru un noklausījies teica:

— Vai zināt, es to labprāt izlasītu, kad būsiet pabeidzis. Varbūt varat atsūtīt man vienu eksemplāru? Iespējams, ka varēšu piedāvāt jums izdevīgu līgumu — labāku nekā Volcs.

Pacilātība autora balsī liecināja, ka Džonijs trāpījis mērķī. Volcs šo vīru bija iznesis cauri un atmetis viņam par grāmatu tīros ubaga grašus. Džonijs piebilda, ka tūlīt pēc svētkiem viņš, iespējams, būšot Ņujorkā un varbūt autoram patiktu piedalīties kopīgās vakariņās ar viņu un dažiem draugiem.— Es tur zinu vienu otru glītu draiskuli,— Džonijs kā jokodams piemetināja. Autors pasmējās un teica, ka esot ar mieru.

Tūlīt pēc tam Džonijs piezvanīja tikko pabeigtās filmas režisoram un operatoram, lai pateiktos par filmēšanas gaitā sniegto palīdzību. Kā pa draugam viņš vēl pačukstēja, ka zinot — Volcs visu laiku bijis noskaņots pret viņu, un tāpēc Džonijs divtik augstu vērtējot šo vīru palīdzību. Ja vien viņiem kādreiz ievajadzētos Džonija pakalpojumus, lai tikai piezvanot.

Tad viņš uzgrieza vēl vienu numuru un sagatavojās visgrūtākajai telefona sarunai — ar Džeku Volcu. Džonijs pateicās viņam par lomu filmā un piebilda, ka ar lielāko prieku jebkura laikā atkal sniegtu Volcam savus pakalpojumus. Šī saruna notika tīrās maldināšanas labad. Džonijs visur bija pazīstams ar savu tiešumu un atklātību. Pēc pāris dienām Volcs uzzinās viņa jaunos plānus un jutīsies satriekts par šīs sarunas melīgumu, un tieši to Džonijs Fontāne vēlējās.

Nolicis klausuli, viņš palika sēžam pie rakstāmgalda un kūpinām cigāru. Blakām uz mazā galdiņa stāvēja viskija pudele, taču Džonijs bija tikpat kā apsolījis gan sev pašam, gan Heigenam, ka atturēsies no dzeršanas. Nevajadzētu jau , arī smēķēt. Patiesībā gan tas viss ir blēņas: liksta, kas, piemetusies balsij, droši vien nepazudīs tāpēc vien, ka viņi atmetīs dzeršanu un smēķēšanu. Tomēr kas zina — ja nu pastāv kaut niecīga iespēja izķepuroties, tad šajā izšķirošajā brīdī jādara viss iespējamais.

Tagad, kad mājā valdīja klusums, šķirtā sieva aizgājusi gulēt un mīlules meitas aizmigušas, Džonijs varēja ļautie domām par to briesmīgo laiku savā dzīvē, kad viņš bija tās pametis. Pametis visīstākās mātītes, palaistuves dēļ, kura kļuva par viņa otro sievu. Taču pat tagad Džonija sejā parādījās smaids, domājot par viņu — cik šī sieviete daudzējādā ziņā tomēr bija burvīga! Turklāt Džoniju no bojāejas bija glābusi tā diena, kad viņš tika apņēmies nekad neienīst sievieti; precī­zāk runājot, tā diena, kad viņš nosprieda, ka nevar atļauties ienīst savu pirmo sievu un savas meitas, savas draudzenes, savu otro sievu un savas nākamās draudzenes līdz pat Šaronai Murai, kas viņu atraidīja, lai varētu vēlāk lielīties, ka atteikusies gulēt ar lielo Džoniju Fontāni.

Viņš bija ceļojis kopā ar dziedātāju grupu, tad kļuvis par radiofona zvaigzni un par televīzijas zvaigzni, līdz beidzot nokļuvis līdz kinofilmām. Un visu šo laiku viņš bija dzīvojis tā, kā gribējis, gulējis ar sievietēm, kuras iekārojis, taču nekad neļāvis tam visam ietekmēt viņa personīgo dzīvi. Tad viņam sagrozīja galvu nākamā — otrā sieva, Margo Aštona, un Džonijs bija gluži vai zaudējis prātu viņas dēļ. Pajuka karjera, pajuka balss, pajuka ģimenes dzīve. Un pienāca diena, kad viņam nebija vairs nekā.

Džonijs vienmēr bija bijis devīgs un taisnīgs. Šķiroties no pumās sievas, viņš tai bija atdevis visu, kas viņam piederēja. Viņš gādāja, lai abas meitas saņemtu daļiņu no visa, kas nesa viņam ienākumus: no katras skaņuplates, no katras filmas, no katra klubu sarīkojuma. Un, kad viņš kļuva bagāts un slavens, viņš savai pirmajai sievai neliedza neko. Viņš palīdzēja visiem viņas brāļiem un māsām, tēvam un mātei, skolas gadu draudzenēm un to ģimenēm. Džonijs savā slavenībā nekad nekļuva augstprātīgs. Viņš bija dziedājis abu sievas jaunāko māsu kāzās, kaut gan šādas uzstāšanās viņam ļoti nepatika. Viņš nekad sievai neko nebija liedzis — vienīgi pilnībā pakļaut savu personību.

Un tad, kad viņš bija pavisam nobraucis lejā, kad vairs nevarēja dabūt lomas filmās, kad vairs nevarēja dziedāt, kad otrā sieva viņu pievīla, viņš aizbrauca dažas dienas pavadīt kopā ar Džiniju un meitām. Kādu vakaru Džonijs jutās tik nelāgi, ka, tiekdamies pēc žēlošanas, izkratīja sirdi savai pirmajai sievai. Tajā dienā viņš bija noklausījies vienu no saviem ierakstiem, un tas bija skanējis tik briesmīgi, ka viņš apvainoja skaņu tehniķus par tīšu ļaunprātību. Tomēr beidzot viņam nācās saprast, ka tieši tā viņa balss pašlaik patiešām skan. Viņš bija sadauzījis plati druskās un turpmāk atteicies dziedāt. Viņš bija jutis tādu kaunu, ka pēc tam vienīgo reizi atļāvies kaut ko nodziedat tikai kopā ar Nino Konijas Korleones kāzās.

Viņš nekad nebija aizmirsis Džinijas sejas izteiksmi, kad viņa uzzināja par visām viņa likstām. Šī izteiksme bija pazibē­jusi viņas sejā tikai īsu mirkli, taču ar to pietika, lai viņš nekad to vairs neaizmirstu. Tā bija nevaldāma un līksma gandarījuma izteiksme. Tā lika viņam noprast, ka sieva visus šos gadus viņu klusībā nicinājusi un ienīdusi. Džinija aši attapās un izteica viņam vēsu, pieklājīgu līdzjūtību. Džonijs izlikās, ka to pieņem. Nākamajās dienās viņš aizgāja tikties ar trim meičām, kuras pēdējo gadu laikā viņam bija patikušas vislabāk un ar kurām joprojām viņš uzturēja labas attiecības un šad tad uz vecas draudzības rēķina pārgulēja; šīm meitenēm viņš bija kā spēdams palīdzējis, devis tām dāvanas simtiem tūkstošu dolāru vērtībā un sagādājis darba iespējas. Arī viņu sejās Džonijs redzēja to pašu acumirklīgo, nevaldāmo gandarījumu.

Šis bija laiks, kad Džonijs saprata — viņam jāizlemj. Viņš varēja kļūt tāds pats kā daudzi Holivudas dižvīri — veiksmī­gie producenti, rakstnieki, režisori, aktieri —, kuri medīja skaistas sievietes ar baudkāru naidu. Viņš varēja skopoties ar ietekmi un naudas balvām, allaž sagatavoties uz nodevību, allaž ticēt, ka sievietes viņu pievils un pagriezīs muguru, dodamas priekšroku sāncenšiem. Vai arī — viņš varēja apņem­ties neienīst sievietes un ticēt viņām arī turpmāk.Džonijs zināja, ka nevar atļauties viņas nemīlēt—ka bojā ies daļa no viņa dvēseles, ja viņš arī turpmāk nemīlēs sievietes, vienalga, cik nodevīgas un neuzticīgas tās būtu. Nebija nozīmes tam, ka sievietes, kuras viņš mīlēja vairāk par visu pasaulē, slepenībā priecājās un ilgojās redzēt viņu satriektu, pazemotu, veiksmes pieviltu; nebija nozīmes tam, ka tās kļuvušas viņam neuzticīgas nevis fiziski, bet daudz ļau­nākā veidā. Viņam nebija izvēles. Viņam vajadzēja pieņemt sievietes tādas, kādas tās ir. Un tā nu viņš mīlēja tās visas, deva tām dāvanas un slēpa aizvainojumu par to, ka tās priecājas par viņa neveiksmēm. Viņš piedeva sievietēm, jo apzinājās vienu: viņš maksā par to, ka attiecībā uz sievietēm allaž baudījis gan pilnīgu brīvību, gan visu, ko viņas spēj sniegt. Taču tagad viņš nekad vairs nejutās vainīgs par to, ka ir nepatiess pret viņām. Viņš nekad nejutās vainīgs par savu izturēšanos pret Džiniju, kad paziņoja, ka vēlas palikt saviem bērniem vienīgais tēvs, kaut arī pat nedomāja precēties ar viņu otrreiz un arī viņai lika to saprast. Vismaz tik daudz viņš bija ieguvis no sava garā lejupkritiena, kļuvis pietiekami biezadains, lai vairs nepārdzīvotu sievietēm nodarītas pārestī­bas.

Džonijs jutās noguris un vēlējās likties gultā, taču atmiņā bija ataususi kāda epizode — viņš kopā ar Nino Valenti dzied Konijas Korleones kāzās. Un piepeši Džonijs aptvēra, kas Donam Korleonem sagādātu vislielāko prieku. Džonijs pacēla klausuli un lūdza savienot ar Ņujorku. Sazvanījis Saniju Korleoni, viņš tam palūdza Nino Valenti telefona numuru. Tad viņš piezvanīja Nino. Draugs, kā allaž, izklausījās mazliet iereibis.

Paklau, Nino, kā būtu, ja tu brauktu šurp pie manis mazliet pastrādāt?— Džonijs sacīja.— Man vajag vīru, uz ko var paļauties.

Es lāgā nezinu, Džonij,— Nino zobgalīgi atsaucās. — Man ir tīri labs darbs tepat uz kravas mašīnas — pa ceļam dabūju nomīlēt mājsaimnieces un katru nedēļu saņemu simt piecdesmit skaidrā. Ko tu gribi piedāvāt?

Iesākumam piecus simtus un iepazīšanos ar kinozvaig­znēm,— teica Džonijs.— Ko tu par to saki? Un varbūt vēl ļaušu tev padziedāt manos vakaros.

Mjā, ļauj man apdomāties,— novilka Nino.— Ļauj man vispirms apspriesties ar savu advokātu un grāmatvedi un ar manu un mašīnas kompanjonu.

Beidz zirgoties, Nino!— Džonijs viņu pārtrauca.— Man no tiesas tevi šeit vajag. Es gribu, lai rīt no rīta tu sēdies lidmašīnā un dodies šurp. Parakstīsi personisku kontraktu uz gadu par pieciem simtiem nedēļā. Un, ja tu nocel kādu no maniem skuķiem un es tevi patriecu, tu saņem gandrīz gada algu. Iet?

Sekoja pailgs klusuma brīdis, tad atskanēja Nino balss; kurā vairs nemanīja nekādu reibuma pazīmju:—Tu mani āzē, Džonij?

— Es runāju nopietni, vecais,— atbildēja Džonijs.— Aizej uz mana aģenta kantori Ņujorkā. Tur tev iedos lidmašīnas biļeti un drusku naudas. Es no paša rīta viņiem piezvanīšu. Tātad šeit tu ieradīsies pēcpusdienā. Norunāts? Un es kādu «izsūtīšu uz lidostu tev pretī, lai atved līdz mājai.

Atkal sekoja garš klusuma brīdis, tad klusa un nedroša atskanēja Nino balss:—Ak, Džonij...— Viņš nemaz vairs neizklausījās iereibis.

Džonijs nolika klausuli un sāka kārtoties uz gulētiešanu, tobrīd viņš jutās labāk nekā jebkad agrāk kopš tās dienas, kad bija sadauzījis druskās vienu no savām skaņuplatēm.

Džonijs Fontāne sēdēja milzīgajā ierakstu studijā un atzī­mēja izdevumus dzeltenā bloknota lapā. Mūziķi jau ieņēma savas vietas; tie visi bija Džonija seni draugi un paziņas jau kopš tiem laikiem, kad viņš tikko sāka dziedāt kopā ar orķestriem. Vadītājs, plaši pazīstams popmūzikas pavadījumu speciālists, turklāt cilvēks, kurš saglabāja laipnību pret Džoniju arī tad, kad veiksme viņam bija pagriezusi muguru, pašlaik izdalīja mūziķiem notis un deva vajadzīgos norādīju­mus. Vadītāju sauca Edijs Nīlzs. Viņš bija piekritis piedalīties šajā ierakstā no laba prāta, gribēdams pakalpot Džonijam, kaut arī pašam darbadienas bija visai noslogotas.

Nino Valenti sēdēja pie klavierēm, nervozi plinkšķinādams taustiņus. Laiku pa laikam viņš iedzēra malku no lielas viskija glāzes. Džonijs neiebilda. Viņš zināja, ka Nino vienlīdz labi dzied kā skaidrā, tā iereibis, turklāt šodien veicamais darbs no Nino neprasīs nekādu īpašu muzikalitāti.

Edijs Nīlzs bija sarakstījis aranžējumus dažām senām itāliešu un sicīliešu dziesmām un izveidojis īpašu apdari dziesmai, ko Nino un Džonijs bija divatā dziedājuši Konijas Korleones kāzās. Džonijs veidoja šo ierakstu galvenokārt tāpēc, ka zināja — Donam tāda stila dziesmas patīk un tā viņam būs lieliska Ziemsvētku dāvana. Turklāt Džonijs paredzēja, ka plati varēs labi izpārdot, kaut arī, protams, ne jau veselu miljonu. Un sevī viņš bija izprātojis, ka palīdzība Nino ir tieši tas, ko Dons gaida no viņa atlīdzības vietā par sniegto atbalstu. Nino taču arī bija viens no Dona krustbēr­niem.

Džonijs nolika dzelteno bloknotu blakām uz saliekamā krēsla un piecēlies nostājās pie klavierēm.— Hei, paisan!— viņš uzsauca. Nino paskatījās augšup un mēģināja pasmaidīt. Viņš izskatījās tāds kā nevesels. Džonijs noliecās un draudzīgi paberzēja viņam muguru.— Nomierinies, vecīt!— viņš teica. — Pastrādā šodien, kā nākas, un es tevi savedīšu kopā ar Holivudas labāko un slavenāko skaistuli.

Nino iedzēra malku viskija.

Ar kuru, vai Lesiju?

Džonijs pasmējās.

Nē, ar Diannu Dannu. Garantēju teicamu iznākumu.

Tas manāmi ietekmēja Nino, tomēr viņš nenocietās, nepiebildis ar mākslotu cerību balsī:— Bet Lesiju tu man nevari dabūt?

Orķestris uzsāka popurija ievada dziesmu. Džonijs Fon­tāne uzmanīgi klausījās. Vispirms Edijam Nīlzam vajadzēja nospēlēt visu dziesmu aranžējumus. Pēc tam viņi mēģinās pirmo ierakstu. Klausīdamies Džonijs rūpīgi apsvēra, kā izdziedās katru frāzi, kā izpildīs katru dziesmu. Viņš zināja, ka balss ilgi neizturēs, bet galvenais dziedātājs būs Nino, Džonijs viņam tikai piebalsos. Protams, ne jau dueta dziesmā. Visi spēki jātaupa tai.

Viņš uzrāva Nino kājās, un abi nostājās pie mikrofoniem.

Nino saputroja ievada frāzi, iesāka to no jauna un saput­roja vēlreiz. Viņa seja apmulsumā pietvīka arvien sārtāka.

— Ei, vai tu gribi iesist par virsstundām?— Džonijs pazobo­jās.

— Es nejūtos sava ādā bez mandolīnas,— atzinās Nino. Džonijs brīdi padomāja, tad teica:— Turi rokā to dzeramā glāzi!Izrādījās, ka tas palīdz. Priekšnesuma laikā Nino turpināja iedzert pa malkam no glāzes, taču izpildījums bija nevaino­jams. Džonijs dziedāja viegli, nepiespiesti, viņa balss tikai neuzkrītoši vijās ap Nino galveno melodiju. Šāds izpildījums nesniedza emocionālu gandarījumu, tomēr Džoniju patīkami pārsteidza viņa paša tehniskā meistarība. Desmit gadu pieredze bija šo to iemācījusi.

Kad viņi nonāca līdz dueta dziesmai, ar kuru platei vajadzēja beigties, Džonijs ļāva balsij pilnu vaļu, un, priekšne­sumam izskanot, piepūlētās balss saites manāmi sāpēja. Mūzi­ķus bija aizrāvusi pēdējā dziesma — ar tādiem rūdītiem veterāniem tas reti mēdz gadīties. Viņi klaudzināja ar instru­mentiem un dauzīja kājas pret grīdu, apliecinādami savu atzinību. Bundzinieks ·viņiem par godu norībināja garu sēriju uz bungām.

Laiku pa laikam pārtraukdami ierakstu un apspriezdamies, viņi nostrādāja gandrīz četras stundas. Edijs Nīlzs piegāja pie Džonija un teica:

— Tu dziedāji bez kādas vainas, vecīt. Varbūt tu esi atkal formā un mēs varam taisīt tev pašam jaunu plati. Man ir viena jauna dziesma, kas tev taisni kā radīta.

Džonijs papurināja galvu.

— Neāzē mani, Edij! Pēc pāris stundām es būšu tik aizsmacis, ka ne lāgā parunāt nevarēšu. Kā tev liekas, vai mums pie šīsdienas darba būs daudz kas labojams?— Nino vajadzēs rīt atnākt uz studiju,— domīgi sacīja Edijs.— Viņš pāris reižu kļūdījās. Bet vispār viņš dzied daudz labāk, nekā es gaidīju. Kas attiecas uz tavu daļu, es likšu skaņu tehniķiem pielabot visu, kas man nebūs pa prātam. Labi?

— Labi,— atteica Džonijs.— Kad es varēšu noklausīties rezultātu?

— Rītvakar,— atbildēja Edijs Nīlzs.— Pie tevis?

Jā,— sacīja Džonijs.— Paldies, Edij. Līdz rītam.

Saņēmis Nino aiz rokas, viņš izgāja no studijas. Šoreiz abi devās uz Džonija mājām, nevis pie Džinijas.

Bija jau pavēla pēcpusdiena. Nino skurbulis vēl aizvien nebija pārgājis, un Džonijs lika viņam palīst zem dušas un pēc tam nosnausties. Vienpadsmitos vakarā viņiem vajadzēja ieras­ties diezgan plaša mēroga sarīkojumā.Kad Nino pamodās, Džonijs deva viņam vajadzīgos paskaidrojumus.

Šo vakaru rīko kinozvaigžņu Vientuļo Siržu klubs,— viņš paziņoja.— Tās dāmas, kuras tu tur šovakar satiksi, tu esi redzējis filmās kā spožas karalienes, kuru dēļ neskaitāmi veči atdotu labo roku, ja vien varētu ar viņām pārgulēt. Un vienīgais iemesls, kādēļ viņas būs šajā sarīkojumā, ir atrast sev kādu uzšāvēju. Vai zini, kāpēc? Uz to viņas vienmēr ir badīgas, bet pašas nav vairs pirmā svaiguma. Un, kā jau visas dāmas, viņas to grib ar zināmu šiku.

Kas noticis tavai balsij?— jautāja Nino.

Džonijs visu laiku runāja gandrīz čukstus.

Tā notiek katru reizi, kad vien es drusku padziedu. Tagad es kādu mēnesi nevarēšu dziedāt. Bet aizsmakums pāries pēc dažām dienām.

— Diez kas nav,— Nino novilka. Džonijs paraustīja plecus.

— Paklau, Nino, šovakar pārāk nepiemaucies. Tev jāpa­rāda tām Holivudas dāmām, ka mans vecais čoms nav nekāds ķīselis. Jānostrādā, kā pieklājas. Atceries, dažas no viņām filmās ir ļoti efektīgas, gan jau uzsitīs asinis. Un, kad esi nogrūdies, nekaitē patēlot džentlmeni.Nino jau lēja glāzē viskiju.

Es vienmēr esmu džentlmenis,— viņš teica un iztukšoja glāzi, tad smīnēdams pajautāja:— Un tu bez jokiem vari salaist mani kopā ar Diannu Dannu?

Nemaz neesi tik nepacietīgs,— atteica Džonijs. — Nebūs jau tā, kā tu iedomājies.

Holivudas kinozvaigžņu Vientuļo Siržu klubs (šādi to dēvēja jaunie, topošie filmaktieri, bez kuriem kluba vakari nebija iedomājami) tikās katru piektdienas vakaru plašajā, greznajā Roja Makelroja namā, kas piederēja studijai. Nama Saimnieks bija Volca starptautiskās filmu kooperācijas preses pārstāvis jeb, precīzāk, preses juriskonsults. Lai gan šie vakari skaitījās Makelroja atklātās viesības, tie bija sākotnēji radušies paša Džeka Volca praktiskās domāšanas rezultātā. Dažas no viņa ienesīgākajām kinozvaigznēm sāka novecot. Bez īpaša apgaismojuma un izcili prasmīgiem grimētajiem viņu gadi vairs nebija noslēpjami. Turklāt viņas bija zināmā mērā fiziski un garīgi notrulinājušās. Viņas vairs nespēja «iemīlēties». Viņas vairs nespēja iejusties lenktu sieviešu lomā. Nauda, slava un pašu nesenais skaistums bija padarījuši viņas pārlieku valdonīgas. Volcs sāka rīkot šos vakarus, lai viņām būtu vieglāk atrast sev mīļākos, gadījuma partnerus, kuri, ja izrādītos pietiekami izdarīgi, varētu kļūt par šo kinozvaigžņu pastāvīgiem piegulētajiem un tādējādi tiktu uz augšu. Tā kā šie pasākumi reizumis izvērtās par tračiem vai seksuālām orģijām, kas noveda pie darīšanām ar policiju, Volcs nolēma vakarus rīkot preses juriskonsulta namā, lai saimnieks pats arvien būtu uz vietas un varētu visu laikus nogludināt — uz­pirkt reportierus un policijas ierēdņus un panākt, lai notikušo noklusē.

Dažiem vīrišķīgiem jaunekļiem, kuri strādāja studijā,— ak­tieriem, kas vēl nebija tikuši līdz vadošām lomām un slavenību lauriem,— piedalīšanās piektdienas sarīkojumos ne vienmēr bija patīkams pienākums. Taču viņu klātbūtnes nepiecieša­mība tika pamatota ar to, ka šajos vakaros allaž demonstrēja kādu jaunu filmu, ko studija nupat dzīrās laist klajā. Būtībā tas kalpoja par ieganstu pašu vakaru rīkošanai. «Iesim paskatīties, ko tie un tie īsti iztaisījuši no jaunās filmas,» sacīja viesību apmeklētāji. Tādējādi notiekošais guva gluži profesionālu fasādi.

Jaunām, topošām kinozvaigznītēm šos piektdienas sarīko­jumus apmeklēt bija aizliegts. Pareizāk sakot, viņām lika manīt, ka tur nav ko meklēt. Parasti viņas mājienu saprata.

Jaunās filmas tika demonstrētas ap pusnakti, un Džonijs kopā ar Nino ieradās Makelroja namā vienpadsmitos. Rojs Makelrojs no pirmā acu uzmetiena likās ļoti simpātisks vīrietis, eleganti ģērbies, labi koptu ārieni. Viņš apsveica Džoniju Fontāni ar priecīgu pārsteiguma izsaucienu.— Pie joda, kas tad tev šeit pazudis?— neviltotā izbrīnā viņš noprasīja.

Džonijs sarokojās ar namatēvu.— Izrādu savam lauku brālēnam ievērojamākās vietas. Esiet pazīstami — Nino.Makelrojs paspieda Nino roku un atzinīgi nopētīja jaunat­nācēju.— Viņas jau to dzīvu aprīs!— viņš teica Džonijam.Namatēvs aizveda atnācējus uz galeriju ēkas dārza pusē. Tā būtībā bija milzīgu istabu virkne, kuru stiklotās durvis veda uz dārzu un baseinu. Seit pulcējās apmēram simt viesu, un visi turēja rokās glāzes. Galerijas apgaismojums prasmīgi izcēla pievilcīgākos vaibstus sieviešu sejās. Šīs sievietes Nino bija skatījis aptumšotās kinozālēs uz ekrāna, būdams vēl pusaudzis. Tās bija spēlējušas ievērojamu lomu viņa jaunības gadu erotiskajos sapņos. Taču tagad skatīt šīs zvaigznes vaigu vaigā bija tikpat kā redzēt viņas ar nepievilcīga, atbaidoša grima kārtu uz sejas. Nekas nespēja noslēpt viņu gara un miesas gurdenumu; laiks bija saēdis dievišķo oreolu. Viņu pozām un kustībām piemita tā pati agrākā pievilcība, taču pašas sievie­tes šķita līdzīgas vaska lellēm; Nino asinis viņas nespēja iekarsēt. Nino izdzēra divas glāzes, tad aizgāja un nostājās pie kāda no galdiņiem līdzās dzērienu pudelēm. Džonijs viņam sekoja. Abi tukšoja glāzes, līdz tuvumā atskanēja Diannas Dannas suģestējošā balss.

Nino, tāpat kā miljoniem citu vīriešu, šī balss uz visiem laikiem bija iespiedusies atmiņā. Dianna Danna bija divreiz guvusi Oskaru, piedalījusies ievērojamākajās Holivudas filmās. Uz ekrāna viņai piemita sievišķīga spīganas burvība, kas darīja aktrisi neatvairāmu visu vīriešu acīs. Taču tie vārdi, kurus viņa sacīja šobrīd, uz sudrabotā ekrāna nekad nebija atskanējuši:— Džonij, draņķi tāds, man atkal bija jāiet pie psihiatra, tāpēc ka tu mani aplaimoji tikai vienu nakti. Kas tā par cūcību, ka tu vairāk nepiestaigā?

Džonijs noskūpstīja viņu uz pagrieztā vaiga.

— Tu mani izpumpēji uz veselu mēnesi,— viņš teica. — Iepazīsties ar manu brālēnu Nino. Smuks un dūšīgs itāliešu puisis. Varbūt viņš spēj tev turēt līdzi.

Dianna Danna pagriezās un nomērīja Nino ar vēsu skatienu,

Vai viņam patīk skatīties pieņemšanas seansus?

Džonijs pasmējās.— Diez vai viņam ir bijusi tāda izdevība.

Tu varētu viņu paskolot.

Palicis divatā ar Diannu Dannu, Nino juta nepieciešamību iztukšot pamatīgu glāzi. Viņš centās izturēties nevērīgi, taču tas nebija tik vienkārši. Diannai Dannai bija uzrauts deguntiņš, un pareizi veidotajos vaibstos jautās anglosakšu klasiskais skaistums. Nino labi pazina šo sievieti. Viņš bija redzējis viņu vienu guļamistabā apraudam savu mirušo vīru — lidotāju, kurš atstājis viņas bērnus bez tēva. Viņš bija redzējis viņu niknu, aizvainotu, pazemotu, kad rupjais Klārks Geibls pavedis viņu un pēc tam pametis lētas seksbumbas dēļ. (Dianna Danna pati seksbumbas nekad filmās netēloja.) Viņš bija redzējis viņu lokāmies mīlas ekstāzē sava dievinātā vīrieša skaujas, redzējis viņu skaisti mirstam vismaz reizes sešas. Viņš bija redzējis viņu, dzirdējis viņu un sapņojis par viņu, un tomēr viņš nebija sagatavots pirmajiem vārdiem, kurus šī sieviete sacīja viņam vienam.— Džonijs ir viens no retajiem šajā pilsētā, kuram viss ir savā vietā,— viņa teica.— Lielākā daļa te ir tikai tādi mērgļi un vārguļi, kam nestāv pat tad, ja šiem sapumpē veselu autokravu spāņu mušiņu.

Paņēmusi Nino aiz rokas, Dianna aizveda viņu telpas stūrī, tālāk no pūļa un konkurences.

Tad, vēl aizvien saglabādama vēso šarmu, viņa izteica vēlēšanos, lai Nino pastāstītu kaut ko par sevi. Nino redzēja cauri šai sievietei. Viņš redzēja, ka aktrise tēlo bagātu sabiedrības dāmu, kura izturas laipni pret zirgu puisi vai šoferi, bet kura filmā vai nu atvēsinātu viņa maigos centienus (ja partneris būtu Spensers Treisijs), vai arī aizmirstu visu pasauli neprātīgās alkās pēc viņa (ja partneris būtu Klārks Geibls). Bet tam nebija nozīmes. Nino jau dzirdēja sevi stāstām viņai par to, kā abi ar Džoniju Ņujorkā kopā uzauguši, kā kopā dziedājuši nelielos klubu sarīkojumos. Dianna Danna šķita apbrīnojami uzmanīga un iejūtīga klausītāja. Vienreiz viņa pārtrauca Nino ar nevērīgu jautājumu:— Vai tu zini, kā Džonijs panāca, lai tas preteklis Volcs piešķir viņam lomu?

Nino sarāvās un papurināja galvu. Viņa vairs neatgriezās pie šī jautājuma.

Bija pienācis laiks sākt kārtējās Volca filmas pieņemšanas demonstrējumu. Cieši satvērusi Nino delnu savā siltajā plauk­stā, Dianna Danna aizveda Nino uz vienu no savrupnama dziļākajām istabām. Šai telpai nebija logu, un pa visu istabu bija izvietotas savas piecdesmit nelielas divvietīgas tahtas, kuru prasmīgais izkārtojums piešķīra katrai no tām šķietamas savrupības noskaņu.

Līdzās tahtai uz maza galdiņa Nino redzēja trauku ar ledu, glāzes un dzērienu pudeles, cigaretes. Viņš pasniedza Dian­nai Dannai cigareti, aizdedzināja to, tad sajauca abiem pa kokteiļa glāzei. Viņi nesarunājās. Pēc dažām minūtēm telpā nodzisa gaisma.

Nino bija gaidījis kaut ko vēl nepiedzīvotu. Viņš taču bija dzirdējis ne mazumu nostāstu par Holivudas uzdzīvi. Un tomēr viņš nebija gluži sagatavojies tam alkatīgajam tvērie­nam, ar kādu Dianna Danna steidzās nodibināt tuvību bez neviena laipna vai draudzīga ievadvārda. Nino turpināja malkot dzērienu un skatīties filmu, taču garšu nejuta un redzēto neuztvēra. Viņš bija iekarsis vairāk nekā jebkad, taču lielā mērā tāpēc, ka šī sieviete, kas viņu šobrīd aplaimoja, bija Nino jaunības sapņu mīlas objekts.

Tomēr Nino jutās aizskarts savā vīrišķībā. Un, kad pasaul­slavenā Dianna Danna, apmierinājusi savu iekāri, sakārtoja viņa apģērbu, viņš telpas tumsā ļoti atturīgi ielēja viņai jaunu glāzi, aizdedza viņas cigareti un uzsvērti nevērīgā tonī noteica:—Rādās tīri laba filma.

Viņš juta, ka Dianna līdzās uz tahtas sastingst. Vai tiešam viņa būtu gaidījusi kādu komplimentu? Nino piepildīja savu glāzi no tuvākās pudeles, ko tumsā varēja sataustīt. Rauj velns to visu! Šī dāma ar viņu bija apgājušies kā pēdējais izvirtulis no vīriešu pasaules. Pēkšņi viņš sajuta saltas dusmas pret visām šīm sievietēm. Minūtes piecpadsmit viņi vēroja ekrānu. Nino atvirzījās no aktrises, tā ka abu augumi nevarēja saskarties.

Beidzot klusā, niknā čukstā viņa teica:— Netēlo nu lecīgo, tev tas patika! Tev jau bija īsts bomis.

Nino iedzēra malciņu un savā ierasti nepiespiestajā ma­nierē atmeta:— Šitāds jau man ir vienmēr. Derētu tev redzēt, kā ir īstās reizēs.

Viņa īsi iesmējās un atlikušo filmas daļu klusēja. Beidzot nozibsnīja pēdējie, kadri un iedegās gaisma. Nino pavērās apkārt. Viņš redzēja, ka te, tumsā, risinājušās aizrautīgas izpriecas, lai gan dīvainā kārtā viņš nebija dzirdējis ne skaņas. Taču vairāku sieviešu acīs zalgoja tas stingi glāžainais spī­dums, kas liecina par godam sniegtu apmierinājumu. Viņi nesteidzīgi atstāja demonstrējumu telpu. Dianna Danna neka­vējoties pameta Nino, lai uzsāktu sarunu ar kādu vecāku kungu, kurā Nino pazina populāru kinoaktieri. Tagad, redzē­dams šo vīru vaigu vaigā, Nino saprata, ka tas ir no mīkstajiem. Domās iegrimis, viņš maziem malciņiem sūca dzērienu.

No aizmugures pienāca Džonijs Fontāne.

— Nu, veco zēn, vai labi izpriecājies?—viņš, nostājies līdzās, apvaicājās.

Nino pasmīnēja.

— Nezinu. Tas ir pavisam kas cits. Tagad, atgriezies starp savējiem, es varēšu stāstīt, ka esmu atdevies Diannai Dannai.

Džonijs iesmējās.— Viņa var izrādīties labāka, ja uzaicinās tevi uz mājām. Vai viņa to darīja?Nino papurināja galvu.— Es pārāk cītīgi skatījos filmu,— viņš atmeta. Bet šoreiz Džonijs nesmējās.

— Esi nopietnāks, veco zēn,—viņš brīdināja.— Tāda dāma kā viņa var ļoti daudz darīt tavā labā. Un agrāk taču tu spēji nolikt jebkuru. Ak kungs, man vēl tagad šermuļi skrien pār kauliem, kad atceros, kādus vellaģīmjus tu vēri citu pēc citas.

Nino ar iereibuša cilvēka žestu pavēcināja glāzi un ļoti skaļi atteica:—Jā, vellaģīmjus gan, bet tās tomēr bija sievie­tes.

Kaktā sēdošā Dianna Danna pagrieza galvu un paskatījās uz viņiem. Nino, kā sveicienu pamādams, pacēla glāzi uz viņas pusi.

Džonijs Fontāne nopūtās.

— Ek, rādās, ka tu esi tīrais lauku lempis.

— Un nemaz netaisos kļūt citāds,— Nino attrauca ar savu sirsnīgo iereibuša cilvēka smaidu.

Džonijs viņu pilnīgi saprata. Viņš zināja, ka Nino nav tik piedzēries, kā izliekas. Viņš zināja, ka Nino izliekas, lai varētu runāt to, ko skaidrā prātā sacīt savam jaunajam Holivudas padrone liktos pārāk rupji. Viņš aplika roku draugam ap pleciem un sirsnīgi teica:—Ak, tu glumais dienderi, tu labi zini, ka esi dabūjis dzelžainu kontraktu uz gadu un vari darīt, ko gribi, un teikt man, ko gribi, un es tevi nevaru patriekt.

Nevari mani patriekt?— Nino ar viltīgu smīnu pārjautāja.

Ne,— atbildēja Džonijs.

Tad ej dirst!— Nino izmeta.

Pirmajā brīdī Džonijs jutās pārsteigts un saniknots. Viņš redzēja nevērīgu smīnu Nino sejā. Bet dažu pēdējo gadu laika Džonijs bijā kļuvis attapīgāks, varbūt kritiens lejup no slavas augstumiem bija saasinājis viņa uztveri. Šai brīdī Džonijs saprata Nino, saprata, kāpēc viņa jaunības dienu dziedātājs nekad nav ticis uz augšu un kāpēc viņš pašlaik cenšas iznicināt jebkādas izredzes uz panākumiem. Viņš saprata, ka Nino bēg no visa tā, par ko šie panākumi jāpērk, ka viņu itin ka aizskar viss, kas viņa labā tiek darīts.

Džonijs paņēma Nino zem rokas un izveda viņu no savrupnama. Nino tagad ar grūtībām spēja soļot uz priekšu.

— Labi, vecīt,— Džonijs viņam nomierinošā balsī stās­tīja,— dziedi man, un ar to būs diezgan, tu ienesīsi man skanošo. Tavu dzīvi es nemēģināšu stūrēt. Dari, ko pats vēlies. Labi, paisan! Tev tikai jādzied un jāpelna man nauda — tagad, kad pats es vairs nevaru dziedāt. Saprati, veco zēn?

Nino izslējās.— Es tev dziedāšu, Džonij,— viņš teica, ar grūtībām izrunādams vārdus, tā ka tos tik tikko varēja saprast.— Es tagad dziedu labāk par tevi, vai tu to zini?

Tad re, kā, Džonijs sevī nodomāja. Viņš zināja — tolaik, kad balss vēl nestreikoja, Nino gluži vienkārši neatradās uz vienas pakāpes ar viņu. Viņi nebija stāvējuši uz vienas pakāpes jau toreiz, jaunības gados, kad abi dziedāja kopā. Džonijs redzēja, ka Nino gaida atbildi; viņa stāvs nedroši grīļojās Kalifornijas nakts mēnessgaismā.

— Brauc ellē,— Džonijs noteica, un abi sāka draudzīgi smieties kā tajos agrākos laikos, kad bija vēl jaunekļi.

Kad Džonijs Fontāne uzzināja par uzbrukumu Donam Korleonem, viņu pārņēma raizes ne vien par savu krusttēvu, bet arī par to, vai viņa filmas finansēšana paliks spēkā. Viņš gribēja doties uz Ņujorku, lai apmeklētu krusttēvu slimnīcā un parādītu viņam vajadzīgo cieņu, taču Džonijam paskaidroja, ka viņš nekādā ziņā nedrīkstot izpelnīties publisku neslavu — Dons Korleone neparko negribētu to pieļaut. Tā viņš palika gaidām. Pēc nedēļas pie viņa ieradās sūtnis no Toma Heigena. Finansēšana palika spēkā, bet vienlaikus tikai vienai filmai.

Savam draugam Nino Džonijs tikmēr ļāva Holivudā un Kalifornijā dzīvot pēc sava prāta, un Nino itin labi sapratās ar jaunajām, topošajām kinozvaigznītēm. Reizēm Džonijs viņam piezvanīja un uzaicināja kaut kur kopīgi pavadīt vakaru, bet nekad uz viņu nepaļāvās. Kad abi pārrunāja uzbrukumu Donam, Nino Džonijam teica:

— Vai zini, es reiz prasīju, lai Dons dod man darbu savā sistēmā, bet viņš atteicās. Man bija apnicis braukāt ar kravas mašīnu un gribējās tikt pie kārtīgas naudas. Vai zini, ko viņš man atbildēja? Viņš teica, ka ikkatram cilvēkam esot tikai viens liktenis un mans liktenis esot kļūt par mākslinieku. Vārdu sakot, viņš domāja, ka no manis nevar iznākt gangsteris.

Džonijs pārdomāja dzirdēto. Krusttēvs taču laikam ir pats attapīgākais vīrs šajā pasaulē. Viņš uzreiz sapratis, ka Nino nekad nevar kļūt par gangsteri, ka viņš var tikai iekulties nepatikšanās vai dabūt galu. Dabūt galu savas asās mēles dēļ. Bet kā gan Dons zināja, ka Nino kļūs mākslinieks? Tāpēc, ka, velns lai parauj, viņš paredzēja: kādu dienu es nākšu Nino talkā. Kā viņš to varēja paredzēt? Zināja, ka pietiks dot mājienu, un es centīšos izrādīt savu pateicību. Bez šaubām, viņš nekad to man nelūdza. Viņš tikai lika saprast, ka tas viņu darītu laimīgu. Džonijs Fontāne nopūtās. Tagad krusttēvs guļ ievainots un viņš var teikt ardievas Oskaram: Volcs darbojas pret viņu, un no krusttēva palīdzība vairs nav gaidāma. Vienīgi Donam ir tādi personiskie sakari, ar kuru palīdzību var izdarīt vajadzīgo spiedienu, un Korleones Ģimenei šobrīd ir diezgan citu problēmu. Džonijs bija piedāvājies palīdzēt, taču saņēmis no Heigena strupu noraidījumu.

Tagad viņš visas pūles veltīja savai nākamajai filmai. Autors, pēc kura grāmatas bija veidota pēdējā filma ar Džoniju galvenajā lomā, bija pabeidzis savu jauno romānu un pēc Džonija uzaicinājuma atbraucis uz Rietumiem, lai to kopīgi pārrunātu, neiesaistot aģentus vai kinostudijas. Otrā grāmata bija tieši kā radīta Džonija nolūkiem. Labs, spraigs sižets, pietiekami daudz dāmu un seksa; Džonijam pašam nevajadzēs dziedāt, un viena no lomām būs izcili piemērota Nino. Tēla runas veids, rīcība, pat āriene pārsteidzoši atbilda vecajam draugam. Gluži neticami. Nino vajadzēs vienīgi grozīties kameras priekšā un izrādīt pašam sevi.

Džonijs darbojās ātri. Viņš secināja, ka zina par filmu veidošanu krietni vairāk, nekā pats domājis, tomēr nolīga režisoru — cilvēku, kurš prata savu darbu, bet nevarēja tik viegli atrast vietu, jo bija iekļuvis melnajā sarakstā. Džonijs nepūlējās izmantot situāciju, lai tāpēc ietaupītu, un noslēdza ar režisoru godīgu kontraktu.— Domāju, ka šādā veidā jūs man vairāk ietaupīsiet,— viņš atklāti pateica.

Tāpēc Džonijs bija visai pārsteigts, kad režisors ieradās pie viņa ar ziņu, ka vajagot parūpēties par arodbiedrību pārstāvi un tas nozīmējot piecdesmit tūkstošus dolāru. Ņemot vērā visas problēmas, kas saistītas ar līgumu slēgšanu un virsstun­dām, šie piecdesmit tūkstoši noteikti atmaksāšoties. Džonijs sevī apsvēra, vai režisors nav sagribējis izspiest kaut ko sev, un tad izrīkoja:—Atsūtiet pie manis to arodbiedrības bosu!

Arodbiedrības boss bija Bilijs Gof s.

Es domāju, ka arodbiedrības būšanas kārto mani draugi,—_: Džonijs teica.— Man sacīja, lai es par to nerūpējo­ties. Nemaz.

Kas jums to sacīja?—noprasīja Gof s.

Jūs velnišķīgi labi zināt, kas,— atbildēja Džonijs.— Es nenosaukšu viņa vārdu, bet, ja viņš ko saka, tad tā arī ir.

Stāvoklis ir mainījies,— sacīja Gofs.— Jūsu labvēlis nokļuvis nepatikšanas, un viņa vārdam tik tālu Rietumos šobrīd vairs nav svara.

Džonijs paraustīja plecus.

— Pienāciet pēc pāris dienām! Labi?

Gofs pasmīnēja.— Labs ir, Džonij. Bet zvans uz Ņujorku šite neko vis nelīdzēs.

Taču zvans uz Ņujorku līdzēja. Džonijs piezvanīja uz kantori Heigenam. Dona padomdevējs skarbi noteica, lai Gofam neko nemaksājot.— Tavs krusttēvs nāvīgi pārskaitīsies, ja tu tam kretīnam grūdīsi kaut centu,— viņš paziņoja Džonijam.— Dons ar to zaudētu respektu, un to viņš šobrīd vismazāk var atļauties.

Vai es varu runāt ar Donu?— jautāja Džonijs.— Vai varbūt tu ar viņu parunāsi? Man taču tie aparāti jālaiž darbā!

Pašlaik ar Donu neviens nevar runāt,— atbildēja Heigens.— Viņš ir pārāk vārgs. Es parunāšu ar Saniju, lai viņš kaut ko dara lietas labā. Bet viens ir skaidrs. Nedod tam glumajam mērkaķim ne grasi! Ja kas mainīsies, es tev paziņošu.

Džonijs ērcīgs nolika klausuli. Klapatas ar arodbiedrību var paaugstināt filmas izmaksu milzīgos apmēros un vispār krietni sarežģīt darbu. Mirkli viņš svārstījās, vai labāk tomēr paklusām neiegrūst Gofam tos piecdesmit stabus. Galu galā Dona vārds un Heigena vārds vai pavēles ir divas dažādas lietas. Tomēr viņš izšķīrās pāris dienu nogaidīt.

Šī gaidīšana viņam ietaupīja piecdesmit tūkstošus dolāru. Divas dienas vēlāk Gofu atrada nošautu viņa paša Glendeļlas namā. Par iespējamiem sarežģījumiem ar arodbiedrību neviens vairs pat neieminējās. Džoniju šī slepkavība mazliet satrieca. Pirmo reizi Dona garā roka bija devusi tādu nāvējošu triecienu viņa tiešā tuvumā.

Nedēļas ritēja, un Džonijam aizvien vairāk laika aizņēma darbs pie scenārija, aktieru izvēle un dažādi uzņemšanas sīkumi, tā ka viņš pavisam aizmirsa savu balsi, savu nespēju dziedāt. Tomēr, kad sāka izvirzīt kandidātus Akadēmijas balvai un Džonijs uzzināja, ka ir viņu vidū, viņam atkal uzmācās grūtsirdība, jo Džoniju neuzaicināja dziedāt kādu no Oskara izvirzītajām dziesmām svinīgajā ceremonija, kuru vajadzēja pārraidīt pa televīziju visā valstī. Taču viņš norija rūgtumu un turpināja strādāt. Tagad, kad viņa krusttēvs vairs nevarēja izdarīt vajadzīgo spiedienu, Džonijs necerēja iegūt Akadēmijas balvu, taču sava nozīme bija arī iekļūšanai kandidātos.

Plati ar itāliešu dziesmām, ko viņi ar Nino kopīgi bija ierakstījuši, izpirka daudz cītīgāk nekā jebkuru citu no Džonija pēdējo gadu ierakstiem, taču viņš zināja, ka tas ir galvenokārt Nino, nevis viņa nopelns. Džonijs rūgti samierinā­jās ar to, ka nekad vairs nevarēs dziedāt profesionāla līmenī.

Reizi nedēļā viņš pusdienoja kopā ar Džiniju un bērniem. Lai cik drudžainos tempos brīžiem būtu jāstrādā, šo pienā­kumu viņš nekad neatstāja novārtā. Taču viņš negulēja ar Džiniju. Pa šo laiku viņa otrā sieva bija panākusi šķiršanos, un viņš atkal bija vienpatis. Dīvainā kārtā Džonijs vairs nejuta vilinājumu gulēt ar jaunajām, topošajām kinozvaigznītēm, kuras iegūt būtu ļoti vienkārši. Viņš patiesi bija kļuvis pārāk snobisks. Viņu aizskāra tas, ka neviena no jaunajām zvaig­znēm, kuras vēl atradās slavas augstumos, neielaidās ar viņu. Toties gandarījumu deva saspringtais darbs. Lielākoties viņš mājās atgriezās viens, uzlika spēlēt savas vecās plates, iedzēra un palaikam dungoja līdzi. Viņš taču ir bijis sasodīti labs dziedātājs! Toreiz viņš pats nemaz neaptvēra, cik izcils. Un ne jau vienīgi īpašā balss tembra dēļ — tāds var būt daudziem. Viņš ir bijis īsts mākslinieks, pašam to neapzinoties, pašam nezinot, cik ļoti mīl savu mākslu. Viņš sabojājis balsi, pārlieku aizraudamies ar viskiju, tabaku un sievietēm, un tas noticis tieši tad, kad viņš sāka apzināties balss īsto vērtību.

Reizēm pie viņa iegriezās Nino, un abi iedzēra un klausījās kopā. Tādās reizēs Džonijs mēdza nicīgi izmest: — Ak tu, lauku murmuli, tu nekad mūžā tā neesi dziedājis!— Nino par atbildi veltīja viņam savu noslēpumaino, sirsnīgo smaidu, papurināja galvu un atteica:— Nē, un nekad arī tā nedziedāšu.— Viņa balsī skanēja līdzjūtība, it kā viņš nojaustu Džonija domas.

Beidzot, nedēļu pirms filmēšanas sākuma, pienāca diena, kad Vajadzēja notikt Akadēmijas balvas pasniegšanas ceremo­nijai. Džonijs aicināja Nino sev līdzi, taču Nino atteicās.

— Vecīt, es nekad tev neesmu lūdzis nevienu pakalpo­jumu, vai nav tiesa?—Džonijs viņam sacīja.— Izdari man pakalpojumu šo vienu reizi un atnāc līdzi! Tu esi vienīgais, kurš patiesi jutīs man līdzi, ja es nedabūšu Oskaru.

Nino mirkli izskatījās tāds kā satrūcies. Tad viņš teica:

Protams, veco zēn. To es varu.— Pēc brīža viņš piebilda:— Ja nedabūsi balvu, nedomā vairs par to! Ņem un piedzeries, cik iekšas var turēt, un es par tevi parūpēšos. Pie joda, es pats vispār šovakar nedzeršu nemaz. Vai tāds vecais lēns tev pa prātam?

Ak Dievs,— Džonijs Fontāne noteica,— tāds vecais zēns ir ko vērts.

Pienāca ceremonijas vakars, un Nino turēja vārdu. Viņš ieradās pie Džonija pilnīgi skaidrā, un abi kopā devās uz sarīkojumu. Nino pabrīnījās, kādēļ Džonijs uz balvas mielastu nav uzaicinājis nevienu no savām draudzenēm vai bijušajām sievām. It īpaši Džiniju. Vai viņš nejutās pārliecināts, ka Džinija jutīs viņam līdzi? Žēl, ka nedrīkstēja ieraut vismaz vienu glāzi. Šķita, ka priekšā garš, nepatīkams vakars.

Nino Valenti nosprieda, ka viss Akadēmijas balvas pasnieg­šanas sarīkojums ir viena drūma garlaicība — līdz brīdim, kad beidzot nosauca labākā vīriešu kārtas aktiera — uzvarētāja vārdu. Kad Nino izdzirda atskanam «Džonijs Fontāne», viņš, pašam nemanot, palēcās uz augšu un sāka dedzīgi aplaudēt. Džonijs pastiepa viņam roku, un Nino to paspieda. Viņš saprata, ka vecajam draugam šobrīd vajadzīgs cilvēcīgs kontakts ar kādu, kam viņš uzticas, un Nino juta milzīgu žēlumu, ka Džonijam šajā triumfa brīdī līdzās nav nekā labāka par viņu.

Viss turpmākais bija viens vienīgs murgs. Džeka Volca filma bija savākusi visas galvenās balvas, un sarīkojums mudžēt mudžēja no avīžniekiem un visādiem vīriešu un sieviešu kārtas uzņēmīgiem darboņiem un karjeristiem. Nino nepiemirsa solījumu palikt skaidrā un centās paturēt acīs veco draugu. Bet sievietes cita aiz citas raustīja Džoniju, aicināda­mas uz guļamistabām, lai drusku aprunātos, un Džonijs tukšoja glāzi pēc glāzes.Tai pašā laikā līdzīgu likteni baudīja arī sieviešu kārtas aktrise, kura bija ieguvusi balvu, taču viņai šī jezga patika labāk, un viņa prasmīgāk spēlēja pašreizējo lomu. Nino bija vienīgais vīrietis šajā sarīkojumā, kurš nepievērsa viņai uzma­nību.

Piepeši kādam dzima grandioza ideja — abu uzvarētāju publisks dzimumakts pārējo vakara dalībnieku — skatītāju — priekšā. Aktrisi steigšus izģērba, un vairākas sievietes metās izģērbt Džoniju Fontāni. Tad Nino, vienīgais no visa pūļa, kurš nebija piedzēries, sakampa pusizģērbto Džoniju, pārmeta viņu sev pār plecu un, ar pūlēm izlauzdams ceļu, izkļuva no svinību nama un iesēdās savā mašīnā. Vezdams Džoniju uz mājām, Nino sevī domāja: ja tādi izskatās panākumi, tad viņš tos negribētu piedzīvot.

Divpadsmit gadu vecumā Dons jau bija īsts vīrietis. Šis melnīgsnējais, neliela auguma slaidais puisis, kurš dzīvoja neparastajā, mauru zemei līdzīgajā Korleones ciematā Sicīlijā, bija dzimis un uzaudzis ar Vito Andolīni vārdu, bet, kad svešinieki nogalināja viņa tēvu un grasījās nogalināt arī dēlu, māte aizsūtīja puisi uz Ameriku pie ģimenes draugiem. Un jaunajā zemē viņš mainīja vārdu, kļūdams Korleone, lai saglabātu kādu saiti ar dzimto ciematu. Tas bija viens no visai nedaudzajiem sentimentālajiem soļiem, kurus viņš spēra savā dzīvē.

Sicīlijā ap gadsimtu miju mafija bija kļuvusi par otru valdību, turklāt daudz spēcīgāku nekā oficiālā valdība Romā. Vito Korleones tēvs bija pamatīgi sanaidojies ar kādu citu ciemata iedzīvotāju, kurš griezās pēc atbalsta pie mafijas. Tēvs atteicās piekāpties un publiskā ķildā nogalināja vietējās mafijas vadoni. Nedēļu vēlāk viņu pašu atrada mirušu. Tēva ķermeni bija saplosījušas lupara šautenes raidītās lodes. Mē­nesi pēc bērēm mafijas vīri ieradās un taujāja pēc dēla Vito. Viņi bija nolēmuši, ka zēns jau ir pietiekami pieaudzis un nākotnē var mēģināt atriebt tēva nāvi. Radinieki paslēpa divpadsmit gadus veco Vito un aizsūtīja viņu uz Ameriku. Uz kuģa zēns iepazinās ar Abandando ģimeni, kuras dēls Dženko Vēlāk kļuva par sava Dona consigliori.

Vito sāka strādāt Abandando pārtikas veikalā Ņujorkas «Elles virtuves» Devītajā avēnijā. Astoņpadsmit gadu vecumā viņš apprecēja itāliešu meiteni, kura nupat bija atbraukusi šurp no Sicīlijas. Kaut gan viņai bija tikai sešpadsmit gadu, meitene tomēr bija prasmīga virēja un laba namamāte. Viņi apmetās īres namā Desmitajā avēnijā, netālu no 35. ielas, tikai pāris kvartālus no Vito darbavietas, un divus gadus vēlāk laimīgi sagaidīja savu pirmo bērnu Santīno, kuru visi Vito draugi iesauca par Saniju (*Sonny — dēliņš, tulk. no angļu val.)), tāpēc ka viņš bija ļoti pieķēries tēvam.

Šajā rajonā dzīvoja kāds vīrs, vārdā Fanuči,— spēcīgas būves un mežonīga izskata itālietis, kurš nēsāja dārgus, gaišus uzvalkus un krēmkrāsas filca platmali. Bija zināms, ka viņš pieder pie organizācijas «Melnā roka» mafijas atzarojuma, kas izspieda naudu no ģimenēm un veikalniekiem, draudot ar fizisku izrēķināšanos. Tomēr šī rajona iedzīvotāju vairums paši bija kareivīgi noskaņoti, tāpēc Fanuči ar saviem izrēķināšanās draudiem guva sekmes vienīgi pie paveciem laulātiem pāriem, kuriem nebija dēlu, kas viņus aizstāvētu. Daži veikalnieki ērtības labad maksāja viņam niecīgas nodevas. Fanuči turklāt izvilka naudu no likumpārkāpējiem, cilvēkiem, kuri nelegāli izpārdeva itāliešu loterijas biļetes vai arī savās mājās iekārtoja spēļu namus. Arī Abandando ģimene maksāja viņam nelielas nodevas, neraugoties uz dēla Dženko iebildumiem, kurš paziņoja tēvam, ka tikšot galā ar Fanuči. Tēvs viņam to aizliedza. Vito Korleone vēroja notiekošo no malas, nejuzda­mies tajā ne mazākā mērā iesaistīts.Kādu dienu Fanuči uzbruka trīs jauni cilvēki, kuri pār­grieza viņam kaklu no vienas auss līdz otrai. Ievainojums nebija nāvējošs, taču pietiekami smags, lai Fanuči pārbiedētu un liktu viņam krietni asiņot. Vito redzēja, ka Fanuči bēg no saviem soģiem, asinīm plūstot no lokveidīgās brūces. Nekad viņš nespēja aizmirst skatu, kā Fanuči skriedams turēja zem zoda krēmkrāsas platmali, lai tā uzsūktu asinis. Izskatījās gluži tā, it kā viņš baidītos notraipīt uzvalku vai arī negribētu atstāt aiz sevis apkaunojošu asins sliedi.

Taču šis uzbrukums nāca par svētību pašam Fanuči. Trīs vainīgie jaunekļi nebija slepkavas, tikai dūšīgi puiši, kas gribēja pārmācīt izspiedēju un apturēt viņa darbošanos. Bet Fanuči, kā izrādījās, bija slepkava. Pēc dažām nedēļām puisis, kurš bija rīkojies ar nazi, tika nošauts, un pārējo divu jaunekļu ģimenes samaksāja Fanuči krietnu kompensāciju, lai viņš atteiktos no tālākas atriebības. Pēc šī notikuma nodevas kļuva augstākas, un Fanuči kļuva partneris apkaimes azartspēļu biznesā. Vito Korleoni notikušais neskāra. Viņš to drīz vien aizmirsa.

Pirmā pasaules kara gados, kad samazinājās olīveļļas imports, Fanuči kļuva par Abandando pārtikas veikala daļēju līdzīpašnieku, jo piegādāja tam ne vien eļļu, bet arī no Itālijas ievestu desu, šķiņķi un sieru. Tad viņš veikalā iekārtoja savu krustdēlu, un Vito Korlfeone palika bez darba.Ap šo laiku pasaulē bija ieradies otrais dēls Frederiko, un Vito Korleonem nu vajadzēja sagādāt uzturu četrām mutēm. Līdz šim visi Vito bija pazinuši kā paklusu, apvaldītu cilvēku, kurš savas domas mēdz paturēt pie sevis. Pārtikas veikala īpašnieka dēls Dženko bija viņa tuvākais draugs, un, par pārsteigumu kā viņam, tā sev, Vito apbēra viņu ar pārmetu­miem par tēva rīcību. Kaunā pietvīcis, Dženko apzvērēja, ka Vito nevajadzēšot raizēties par uzturu. Viņš, Dženko, zagšot pārtiku no sava veikala, lai apgādātu draugu. Tomēr šo piedāvājumu Vito kategoriski noraidīja kā pārāk apkauno­jošu — kā gan dēls var apzagt savu tēvu? Bet Vito juta saltu naidu pret baismo Fanuči. Savas jūtas viņš neizrādīja, tikai gaidīja, kad sitīs viņa stunda. Dažus mēnešus viņš nostrādāja uz dzelzceļa, bet, kad karš beidzās, darba intensitāte samazinājās, un viņš mēneša laikā varēja nopelnīt tikai dažu dienu algu. Turklāt vairums darbu vadītāju bija īri un amerikāņi, kuri lamāja strādniekus visneķītrākajiem vārdiem. Vito allaž noklausījās šīs lamas ar stingru, nesatrici­nāmu seju, it kā nesaprastu teikto, kaut gan lieliski saprata angļu valodu, par spīti savam akcentam.

Kādu vakaru, kad Vito kopi ar ģimeni ēda vakariņas, pie loga atskanēja klauvējiens. Log pie kura klauvēja, izgāja uz vaļēju šahtu, kas šķīra namu no blakusēkas. Atvilcis aizkaru, Vito pārsteigts ieraudzīja vienu no pašu rajona jaunajiem puišiem — Pīteru Klemencu, kurš bija izliecies pa logu šahtas viņā pusē. Viņš pastiepa Vito baltā papīrā ietītu vīstokli.

— Ei, paisan!— Klemenca uzsauca.— Paņem šo te pie sevis, kamēr prasīšu atpakaļ! Žiglāk!

Vito automātiski pasniedzās pāri šahtas tukšumam un paņēma vīstokli. Klemencas sejā varēja manīt sasprindzinā­jumu un steigu. Viņš acīmredzot bija iekļuvis kādā ķibelē, un Vito palīdzīgais žests bija gluži instinktīvs. Bet, kad viņš virtuvē attina vīstokli, tajā atradās pieci ieeļļoti šaujamie ieroči, kas bija krietni notraipījuši balto audeklu. Vito nolika tos guļamistabas sienasskapī un gaidīja turpmāko. Viņš nojauta, ka Klemencu saņēmusi policija. Acīmredzot tai brīdī, kad viņš sniedza ieročus pāri gaisa šahtai, policisti klauvēja pie viņa durvīm.

Vito neteica nevienam ne vārda, un pārbiedētā sieva, protams, neuzdrīkstējās izpaust apkārtējiem ne skaņas, baidī­damās, ka vīru varētu ielikt cietumā. Pēc divām dienām Pīters Klemenca atkal parādījās apkaimē un nevērīgi noprasīja Vito:—Vai manas lietas vēl ir pie tevis?

Vito pamāja ar galvu. Viņš nemēdza daudz runāt. Kle­menca ieradās viņa dzīvoklī, un, kamēr viņš tukšoja piedāvāto vīna glāzi, Vito uzmeklēja guļamistabas sienasskapī paslēpto vīstokli.

Klemenca dzēra vīnu, un viņa acis parupji veidotajā, bet labsirdīgajā sejā pētoši vēroja Vito.— Vai tu paskatījies, kas tur ir iekšā?

Vito vienaldzīgi papurināja galvu.— Mani neinteresē tas, kas neattiecas uz mani,— viņš atteica.

Tajā vakarā viņi kopīgi iztukšoja vēl vairākas glāzes. Viņi juta savstarpēju radniecību. Klemenca bija lielisks stāstnieks; Vito Korleone bija teicams klausītājs. Vīri sadraudzējās.

Dažas dienas vēlāk Klemenca apjautājās Vito Korleones sievai, vai viņa nevēlētos skaistu grīdas paklāju savai viesista­bai. Vito aizgāja viņam līdzi, lai palīdzētu paklāju atnest.

Klemenca ieveda Vito namā ar divām marmora kolonnām un baltiem marmora pakāpieniem. Klemenca atslēdza durvis, un viņi iegāja grezni iekārtotā dzīvoklī. Klemenca norūca: — Ej tajā istabas malā un palīdzi man to saritināt!Tas bija biezs sarkanas vilnas paklājs. Vito Korleoni pārsteidza Klemencas devīgums. Par abiem viņi saritināja paklāju, paņēma to katrs pie sava gala, pacēla un nesa uz durvīm.

Tajā mirklī pie durvīm atskanēja zvans. Klemenca tūlīt nosvieda paklāju un ātri piegāja pie loga. Viņš viegli pavilka aizkaru sānis un nākamajā brīdī izrāva no svārkiem revolveri. Tikai tagad pārsteigtais Vito Korleone aptvēra, ka viņi mēģina nozagt paklāju kāda svešinieka dzīvoklī.

Zvans atskanēja vēlreiz. Vito piegāja un nostājās līdzās Klemencam, lai pats redzētu, kas notiek ārā. Pie durvīm stāvēja policists formas tērpā. Kamēr viņi tā stāvēja, policists nospieda zvana pogu pēdējo reizi, tad paraustīja plecus, nokāpa lejā pa marmora pakāpieniem un aizsoļoja prom pa ielu.

Klemenca atviegloti nosēcās un teica:— Nu tā, ejam!— Viņš pacēla paklāju aiz viena gala un Vito aiz otra. Policists tik tikko bija nozudis aiz stūra, kad viņi jau izgāja pa smagajām ozolkoka durvīm un devās prom pa ielu, nesdami paklāju. Pēc pusstundas viņi jau grieza paklāju daļās, lai pielāgotu to Vito Korleones dzīvokļa viesistabai. Ar atlikumu pilnīgi pietika ari guļamistabai. Klemenca bija prasmīgs meistars, un viņa platās, slikti pieguļošās žaketes kabatās (jau tolaik viņš labprāt valkāja vaļīgu apģērbu, lai gan vēl nebija tik resns) atradās nepieciešamie instrumenti paklāja sadalīšanai.

Laiks ritēja, bet stāvoklis neuzlabojās. Skaisto paklāju Korleones ģimene galdā likt nevarēja. Darba nebija, tātad sievai un bērniem jācieš bads. Kamēr Vito pārdomāja stāvokli, viņš pieņēma no Dženko dažus pārtikas sainīšus. Beidzot pie viņa griezās Klemenca un Tesio, vēl viens rūdīts puisis no pašu apkaimes. Šiem vīriem bija pa prātam Vito, viņa rīcība un izturēšanās, un viņi zināja Korleones ģimenes bezcerīgo stāvokli. Puiši piedāvāja Vito kļūt par viņu bandas locekli. Banda specializējās zīda tērpiem piekrautu mašīnu laupīšanā kādā 31. ielas fabrikā. Riska te nebija. Šoferi bija saprātīgi ļaudis, kas, ieraudzījuši ieroci, paklausīgi kā jēri nometās uz ietves, kamēr uzbrucēji aizdzina mašīnu līdz kāda drauga noliktavai, kur to atbrīvoja no kravas. Daļu preču izpārdeva kādam itāliešu lieltirgotājam, daļu iztirgoja pa dzīvokļiem itāliešu rajonos — Artūra avēnijā, Bronksā, Malberī ielā un Celsijas rajonā Manhetenā. Pircēji vienmēr bija no trūcīgām itāliešu ģimenēm, kas meklēja izdevīgu darījumu, jo pašu meitas nevarēja atļauties valkāt tik greznus tērpus. Klemencam un Tesio vajadzēja braucēju, un viņi zināja, ka Vito ir vadījis kravas mašīnu, kas pieveda preces Abandando pārtikas veika­lam. 1919. gadā lietpratīgi šoferi bija lielā cieņā.

Pretēji saprāta balsij Vito pieņēma priekšlikumu. Izšķirties lika tas apstāklis, ka viņa daļa šajā pasākumā būtu vismaz tūkstoš dolāru. Taču jaunie kompanjoni viņam šķita pārāk karstgalvīgi, rīcības plāns nepārdomāts un ieguvuma sadale nesaprātīga. Pati attieksme pret darāmo, pēc Vito vērtējuma, bija pārāk nevērīga. Tomēr viņš uzskatīja abus sabiedrotos par lāga vīriem ar veselīgu dzīves uztveri. Jau tolaik padruk­nais Pīters Klemenca izraisīja zināmu uzticēšanos un drūmais, kalsnais Tesio modināja pašpaļāvību.

Pats darbs noritēja bez aizķeršanās. Sev par brīnumu Vito Korleone nejuta nekādu baiļu, kad abi biedri izrāva ieročus un pavēlēja šoferim izkāpt no zīdiem piekrautās mašīnas. Viņu pārsteidza arī Klemencas un Tesio aukstasinība. Viņi nenervozēja, bet vēl manījās pavilkt uz zoba šoferi — ja viņš būšot prātīgs zēniņš, tie aizsūtīšot arī viņa sievai pāris kleitu. Tā kā Vito šķita muļķīgi tirgoties ar tērpiem pašam, viņš atdeva visu savu daļu uzpircējam, tādējādi nopelnīdams tikai septiņsimt dolāru. Taču 1919. gadā tā bija ievērojama summa.Nākamajā dienā Vito Korleoni uz ielas apturēja krēmkrāsas uzvalkā un baltā platmalē tērptais Fanuči. Viņš bija brutāla izskata vīrs, turklāt neko necentās darīt, lai slēptu lokveidīgo rētu, kas zem zoda stiepās no vienas auss līdz otrai. Viņam bija biezas, melnas uzacis un rupji vaibsti, kas ieguva tādu kā īpatnu pievilcību, kad šis cilvēks atļāvās pasmaidīt. Viņš runāja izteiktā sicīliešu dialektā.

— Paklau, jaunais cilvēk,— viņš teica Vito,— runā, ka tu esot ticis bagāts. Tu un abi tavi draugi. Bet vai tev neliekas, ka esat bijuši drusku nesolīdi pret mani? Šis galu galā ir mans rajons, un jums jālaiž arī mani klāt pie tā pīrāga.— Un viņš piebilda sicīliešu mafijas vidū izplatītu teicienu:—Fari vagnari a pizzu.— Pizzu nozīmēja knābis, ja runāja par nelielu putnu, līdzīgu kanārijputniņam. Pats teiciens nozīmēja pra­sību dalīties laupījumā.

Vito Korleone, kā parasti, neatbildēja. Viņš tūlīt bija sapratis mājienu un gaidīja konkrētu prasību.

Fanuči veltīja viņam smaidu, atsegdams zelta zobus, un lokveidīgā rēta līdzīgi cilpai nostiepās gar zodu. Viņš nosusi­nāja pieri mutautā un uz mirkli atpogāja svārkus, it kā lai atvēsinātos, taču patiesībā tādēļ, lai pavērtu skatienam revol­veri, ko nēsāja plato bikšu jostā. Tad viņš nopūtās un sacīja:

— Dod man piecsimt dolāru, un es aizmirsīšu šo apvaino­jumu. Jauni ļaudis jau nezina, kāda cieņa jāparāda tādam cilvēkam kā es.

Vito Korleone pasmaidīja viņam pretī, un, kaut arī viņš tobrīd vēl bija jauns un nenorūdīts, šajā smaidā jautās kaut kas tik stindzinoši salts, ka Fanuči brīdi sastomījās, pirms turpināja:

— Pretējā gadījumā pie tevis ieradīsies policija, un tava sieva un bērni paliks kaunā un nabadzībā. Protams, ja manas ziņas par ieguvumu nav pareizas, es savu tiesu samazināšu. Bet tā nebūs mazāka par trīssimt dolāriem. Un nedomā apvest mani ap stūri!

Tad Vito Korleone pirmoreiz ierunājas. Viņa balss skanēja mierīgi un nosvērti, bez niknuma. Tādā balsī labi audzinātam jaunam cilvēkam pieklājas runāt ar vecāku vīru, kurš baudīja Fanuči privilēģijas.

— Mana naudas daļa ir pie draugiem,— viņš klusi teica.— Man jārunā ar viņiem.

Šī atbilde apmierināja Fanuči.

— Vari pateikt saviem draugiem, ka no viņiem es gaidu tādu pašu kumosu. Nebaidies viņiem to sacīt,— viņš nomieri­noši piebilda.— Mēs ar Klemencu esam labi pazīstami, un viņš šīs lietas saprot. Skaties un mācies no viņa. Viņam šai ziņā ir lielāka pieredze.

Vito Korleone paraustīja plecus. Viņš centās izskatīties mazliet samulsis.

— Protams,— viņš teica.— Redziet, man tas viss ir gluži svešs. Paldies, ka aprunājāties ar mani tā — gluži ka krusttēvs.

Fanuči jutās aizkustināts.— Tu esi lāga zēns,—viņš sacīja un, saņēmis Vito delnu abās matiem noaugušajās plaukstas, cieši to paspieda.— Tu zini, kas ir bijāšana. Teicama īpašība jaunam cilvēkam. Nākamreiz paruna ar mani vispirms, ko? Varbūt es varu ko palīdzēt tavos plānos.

Tuvāko gadu gaitā Vito Korleone saprata, kas viņam licis izturēties pret Fanuči tik diplomātiski un pieklājīgi. Tās bija neapzinātas atmiņas par paša karstgalvīgo tēvu, kuru mafija nogalināja Sicīlijā. Bet šajā brīdī viņš juta vienīgi saltu naidu pret šo vīru, kurš gribēja atņemt viņam naudu — naudu, kuras dēļ Vito bija riskējis ar dzīvību un brīvību. Baiļu viņš nejuta. Nudien, Vito nodomāja, šis Fanuči ir tīrais plānprātiņš. Cik viņš bija paguvis iepazīt Klemencu, druknais sicīlietis drīzāk ļaus sevi nogalināt nekā atdos kaut grasi laupījuma. Klemenca taču bija gatavs noguldīt policistu tikai tāpēc, lai nozagtu paklāju. Un kalsnajam Tesio piemita kaut kas no čūskas iedabas.

Taču mazliet vēlāk tai pašā vakarā Klemencas dzīvoklī, kas atradās gaisa šahtas viņā pusē, Vito Korleone apguva nāka­mās gudrības uzsāktajā skološanās procesā. Klemenca lamājās, Tesio sēdēja drūms kā negaisa mākonis, bet drīz vien abi sāka spriest, vai Fanuči apmierināsies ar divsimt dolāriem. Tesio domāja, ka ar to vajadzētu pietikt.

—Nu nē, tas rētainais maitasgabals noteikti ir izokšķerējis, cik mēs dabūjām no kleitu uzpircēja,— Klemenca pārliecināti iebilda.— Fanuči nepieņems ne grasi mazāk par trīssimt dolāriem. Būs vien jāmaksā.

Vito jutās pārsteigts, taču centās to neizrādīt.

Kāpēc mums viņam jāmaksā? Ko viņš mums trijiem var nodarīt? Mēs taču esam stiprāki. Mums ir šaujamie. Kāpēc mums jādod projām sava nopelnītā nauda?

Tam tipam Fanuči ir draugi, visīstākie bandīti,— Kle­menca pacietīgi skaidroja.— Viņam ir sakari ar policiju. Viņš labprāt gribētu dzirdēt mūsu plānus, jo tad varētu uzrādīt mūs kruķiem un izpelnīties pateicību. Tad šie viņam būtu tādi kā parādnieki. Tā viņš parasti strādā. Turklāt viņam ir paša Marandzallas atļauja darboties šajā rajonā.

Marandzalla bija populārs gangsteris, kura vārds bieži parādījās presē. Runāja, ka viņš vadot bandu, kas nodarbojās ar naudas izspiešanu, azartspēlēm un bruņotām laupīšanām.

Klemenca attaisīja pašbrūvēta vīna pudeli. Viņa sieva, uzlikusi galdā šķīvi ar desu, olīvas un itāliešu maizes klaipu, paņēma savu krēslu un nogāja lejā pagalmā, lai kopā ar draudzenēm pasēdētu mājas priekšā. Viņa bija jauniņa itāliešu meitene, kas Amerikā dzīvoja tikai pāris gadu un vēl nesa­prata angļu valodu.

Vito Korleone turpināja sēdēt kopā ar draugiem un malkot vīnu. Nekad agrāk viņa prāts nebija darbojies tik spraigi kā šobrīd. Viņš pats jutās pārsteigts par to, cik skaidri spēj domāt. Vito atsauca atmiņā visu, ko zināja par Fanuči. Viņš atcerējās dienu, kad Fanuči tika ievainots, atcerējās, kā viņš skrēja projām pa ielu, zem zoda turēdams platmali, lai aizturētu pilošās asinis. Viņš atcerējās, kā tika nogalināts galvenais uzbrucējs un kā pārējie divi atpirkās no soda ar krietnu kompensācijas maksu. Un piepeši viņš apjauta, ka Fanuči kungam nav augstu, nozīmīgu sakaru, ka viņam tādi nevar būt. Tādi nevar būt vīram, kurš pienes ziņas policijai. Kurš ļauj atpirkt atriebību. Īsts mafioso vadonis būtu licis nogalināt arī pārējos divus. Nē. Fanuči bija paveicies, un viņš bija nogalinā­jis vienu no vīriem, bet zinājis, ka pārējos divus nogalināt nevarēs, jo tie ir kļuvuši modri. Tāpēc viņš bija ļāvis tiem atpirkties. Vienīgi šī vīra paša brutālais spēks ļāva viņam piedzīt nodevas no veikalniekiem un azartspēļu dalībniekiem, kuri pulcējās īres namu dzīvokļos. Taču Vito Korleone zināja vismaz vienu azartspēļu centru, kura saimnieks nekad nebija maksājis Fanuči nodevas, un šim cilvēkam nekas vēl nebija noticis.

Tātad te darbojas Fanuči viens pats. Vai arī Fanuči kopa ar dažiem bandītiem, kurus nolīgst īpašos gadījumos vienīgi ar naudas palīdzību. Un tā Vito Korleone pieņēma lēmumu. Lēmumu, kas izšķīra viņa turpmāko dzīves ceļu.Tieši šis gadījums radīja un nostiprināja viņā vēlāk bieži atkārtoto pārliecību, ka ikvienam cilvēkam ir tikai viens liktenis, šajā vakarā viņš būtu varējis samaksāt Fanuči prasītās nodevas un kļūt atkal par strādnieku pārtikas veikalā un varbūt ar laiku, pēc gadiem, pats iegūt īpašumā kādu pārtikas veikaliņu. Taču liktenis bija lēmis, ka viņam jākļūst par Donu, un sūtījis viņa ceļā Fanuči, lai tas novirzītu viņu uz likteņa izvēlētā ceļa.

Kad vīna pudele bija iztukšota, Vito piesardzīgi teica Klemencam un Tesio:

— Ja vēlaties, jūs varat katrs savus divsimt dolārus dot man, un es tos atdošu Fanuči. Galvoju, ka viņš pieņems no manis šo summu. Tālāk varat atstāt visu manā ziņā. Es nokārtošu šo lietu jums pa prātam.

Kiemencas acīs tūlīt iezibējās aizdomas. Vito viņam dzedri sacīja:

— Es nekad nemeloju cilvēkiem, kurus uzskatu par saviem draugiem. Parunā rīt ar Fanuči pats. Lai viņš tev paprasa naudu. Bet nemaksā viņam.Un nesāc ķildoties. Saki, ka tev nauda vēl jādabū un tu to nodosi man, lai es pēc tam atdotu viņam. Ļauj viņam domāt, ka maksāsi tik, cik viņš prasa. Nesāc kaulēties! Par summu kaulēšos es. Nav nekādas jēgas viņu saniknot, ja jau viņš ir tik bīstams vīrs, kā tu saki.

Tā ari palika. Nākamajā dienā Klemenca sazinājās ar Fanuči, lai droši zinātu, ka Vito nerunā tukšu. Tad Klemenca ieradās Vito dzīvoklī un atnesa viņam savus divsimt dolārus. Pablenzis uz Vito, viņš sacīja:— Fanuči man teica — ne centa mazāk par trim simtiem, kā tu viņu piespiedīsi ņemt mazāk?

— Par to tev nav jālauza galva,— nosvērti atteica Vito.— Tu tikai atceries, ka esmu tev izdarījis pakalpojumu.

Tesio atnāca vēlāk. Viņš pēc dabas bija atturīgāks par Klemencu, attapīgāks, gudrāks, bet ne tik spēcīgs. Viņš nojauta, ka te slēpjas kas aizdomīgs, ka viss nav gluži tā, kā vajag. Tesio jutās mazliet noraizējies.

— Tu uzmanies ar to «Melnās Rokas» kretīnu,— viņš sacīja Vito Korleonem.— Tas maita ir slīpēts. Vai negribi, lai es būtu klāt par liecinieku, kad dosi viņam naudu?

Vito Korleone papurināja galvu. Viņš nepūlējās pat atbil­dēt, tikai noteica:—Pasaki Fanuči, ka es viņam atdošu naudu šeit, savā dzīvoklī, šovakar pulksten deviņos. Uzlikšu viņam vīna glāzi, un mēs parunāsimies. Iestāstīšu viņam, lai apmieri­nās ar mazāku summu.

Tesio papurināja galvu.— Tev diez kas nesanāks. Fanuči nekad neatkāpjas.

— Mēs parunāsim saprātīgi,— teica Vito Korleone. Vēlā­kajos gados šī frāze kļuva ļoti populāra. Tā kļuva par brīdinājuma signālu pirms nāvējoša cirtiena. Kad Vito, bū­dams jau Dons, uzaicināja pretiniekus apsēsties un aprunāties saprātīgi, viņi saprata, ka dota pēdējā iespēja nokārtot kādu jautājumu bez asinsizliešanas.

Pēc vakariņām Vito Korleone lika sievai izvest Saniju un Fredo ārā pastaigāties un nekādā ziņā nelaist bērnus atpakaļ mājā, pirms viņš nebūs to atļāvis. Sievai viņš lika uzmanīt parādes durvis. Vito paskaidroja, ka viņam ar Fanuči kārtoja­mas privātas darīšanas, kurās viņus nedrīkstot traucēt. Viņš pamanīja bailes sievas sejā, un tas viņu sadusmoja.

— Vai tu domā, ka esi apprecējusi nejēgu?—viņš klusu noprasīja. Sieva neatbildēja. Neatbildēja tāpēc, ka juta bai­les— un šoreiz nevis no Fanuči, bet no pašas vīra. Viņš bija pārvērties nedaudzu stundu laikā un viņas acu priekšā kļuvis par citu cilvēku, par vīru, no kura strāvoja dīvains, biedējošs spēks. Līdz šim viņš bija bijis kluss, mazrunīgs, bet vienmēr laipns, vienmēr rāmi saprātīgs, kaut gan tas nepavisam nebija raksturīgi jaunam sicīlietim. Tagad sieva redzēja, kā krīt un sadrūp šī neievērojamā, nekaitīgā radījuma čaula, vīram stājoties uz likteņa izvēlētā ceļa. Vēlu viņš spēra šo izšķirošo soli — Vito bija jau divdesmit pieci gadi—, taču šis solis nozīmēja milzu lēcienu,

Vito Korleone bija nolēmis nogalināt Fanuči. Ja viņš to izdarīs, viņa ienākumiem pievienosies septiņsimt dolāru —tie trīs simti, kas viņam pašam jāatdod «Melnās Rokas» teroristam, un vēl divi simti no Tesio un divi simti no Klemencas. Ja viņš Fanuči nenogalinās, vajadzēs atdot tam skaidrā naudā septiņ­simt dolāru. Fanuči dzīvība Vito Korleonem nebija septiņsimt dolāru vērta. Viņš nemaksātu septiņsimt dolāru, lai saglabātu šim vīram dzīvību. Ja Fanuči vajadzētu septiņsimt dolāru operācijai, kas varētu glābt viņa dzīvību, Vito nedotu septiņ­simt dolāru Fanuči ķirurgam. Viņš šim Fanuči nav nekādu pateicību parādā, viņi nav asinsradinieki, un viņš nemīl Fanuči. Kāpēc gan viņam vajadzētu atdot Fanuči septiņsimt dolāru?

Un no šiem apsvērumiem neglābjami izrietēja secinājums: ja Fanuči grib viņam šos septiņsimt dolārus atņemt ar varu, kāpēc lai viņš nenogalinātu Fanuči? Pasaule neapšaubāmi var iztikt bez šāda cilvēka.

Protams, vēl palika arī lietišķas dabas apsvērumi. Iespē­jams, ka Fanuči kungam patiesi ir spēcīgi draugi, kas centīsies atriebties. Un pats Fanuči ir bīstams vīrs, kuru nogalināt nemaz nav tik vienkārši. Jārēķinās arī ar policiju un elektrisko krēslu. Taču Vito Korleonem nāves spriedums bija pasludināts jau toreiz, kad nogalināja viņa tēvu, un šī sprieduma draudos viņš bija nodzīvojis līdz šai dienai. Būdams divpadsmit gadu vecs zēns, viņš bija izbēdzis saviem vajātājiem, aizceļojis pāri okeānam uz svešu zemi un pieņēmis citu vārdu. Un, dzīvo­dams kā kluss vērotājs no malas, viņš gadu gaitā bija pārliecinājies, ka viņam piemīt vairāk drosmes un saprāta, kaut arī līdz šim nekad vēl nebija pavērusies izdevība šo drosmi un saprātu izmantot.Un tomēr Vito vēl šaubījās, pirms spēra pirmo soli pretī savam liktenim. Viņš pat rūpīgi salocīja kopā saņemtos septiņsimt dolārus un ielika naudu parocīgā bikšu sānkabatā. Bet tā bija kreisā kabata. Labās puses kabatā viņš ielika pistoli, kuru bija dabūjis no Klemencas savām kravas mašīnu aplaupī­šanas operācijām.

Fanuči ieradās tieši deviņos vakarā. Vito Korleone. uzlika galdā pašdarīta vīna krūku, ko bija dabūjis no Klemencas.

Fanuči nolika balto filca platmali uz galda līdzās vīna krūkai, tad palaida vaļīgāk plato, raibi puķoto kaklasaiti, kuras košais raksts veikli apslēpa tomātu sulas atstātos traipus. Bija karsts vasaras vakars, un gāzes lampiņa meta vāju gaismu. Dzīvoklī bija ļoti klusi. Bet Vito Korleone izturējās rāmi un nosvērti. Lai parādītu savus krietnos nolūkus, viņš pasniedza Fanuči saritinātās dolāru zīmes un cieši vēroja, kā pretinieks, saskaitījis naudu, izņem lielu ādas kabatas portfeli un sabāž guvumu tajā. Tad Fanuči iedzēra malciņu vīna un ierunājās:

— Jūs man esat parādā, vēl divsimt dolāru.

Viņa acis zem biezajām uzacīm raudzījās vēsi un bezkaislīgi.

— Man šobrīd ar naudu tā paknapi,— teica Vito Korleone savā rāmajā, nosvērtajā balsī.— Es jau ilgāku laiku esmu bez darba. Ļaujiet man dažas nedēļas palikt parādā.

Tas bija pieņemams gambīts. Lauvas tiesa jau atradās pie Fanuči, un viņš varēja arī pagaidīt. Šobrīd viņu varētu pat pierunāt atteikties no pārējās daļas vai vismaz gaidīt krietni ilgāk. Fanuči guldzoši pasmējās, turēdams pie lūpām vīna glāzi, un teica:

— Tu taču esi puika uz goda. Kā es tevi agrāk nepamanīju? Bet tu esi pārāk lēns, lai tiktu uz priekšu saviem spēkiem. Es tev varētu pagādāt kādu ļoti ienesīgu darbiņu.

Vito Korleone pieklājīgi pamāja ar galvu, likdamies ieinte­resēts, un no tumšsārtās krūkas vēlreiz piepildīja pretinieka glāzi. Taču Fanuči šķita pārdomājis un, iesākto nepabeidzis, piecēlās un paspieda Vito Korleonem roku.

— Arlabvakaru, jaunais cilvēk,— viņš atsveicinājās. — Ceru, ka neturi uz mani ļaunu prātu. Ja varu tev kādreiz izpalīdzēt, padod tikai ziņu. Tu šovakar pats sev izdarīji lielu pakalpojumu.

Vito izlaida Fanuči pa durvīm, un viesis, nosoļojis lejā pa kāpnēm, izgāja no mājas. Iela bija pilna cilvēku, kas varēs liecināt, ka Fanuči aizgājis no Korleones dzīvokļa sveiks un vesels. Vito pa logu vēroja aizejošo vīrieti. Viņš redzēja Fanuči nogriežamies ap stūri Vienpadsmitās avēnijas virzienā un saprata, ka viņš dodies uz savu dzīvokli — jādomā, lai noglabātu laupījumu, pirms atkal iznāks uz ielas. Vai varbūt lai noliktu revolveri. Vito Korleone izsteidzās no dzīvokļa un uzskrēja augšup pa kāpnēm līdz jumtam. Pāriedams pa māju jumtiem no viena nama uz nākamo, viņš veica veselu kvartālu, tad pa tukšas noliktavas ēkas rezerves kāpnēm nokāpa lejā pagalma pusē. Ar kāju atgrūdis sētas durvis, viņš izgāja cauri kāpņu telpai un pa parādes durvīm atkal nonāca uz ielas. Tieši pretī, ielas otrā pusē, atradās Fanuči daudzdzīvokļu nams.

Rietumu virzienā dzīvojamie nami stiepās tikai līdz Desmi­tajai avēnijai. Vienpadsmitajā avēnijā atradās galvenokārt noliktavas, ko īrēja dažādas ar Ņujorkas Centrālo dzelzceļu saistītas firmas — tām vajadzēja ērti piekļūt daudzajiem preču noliktavu pagalmiem, kas cits citam līdzās rindojās pa visu kvartālu no Vienpadsmitās avēnijas līdz Hudzonas upei. Fanuči nams bija viens no nedaudzajiem dzīvojamiem namiem, kas vēl atradās šai nomaļajā apkaimē, un to apdzīvoja lielākoties dzelzceļu konduktori — vecpuiši, noliktavu strād­nieki un zemākās šķiras prostitūtas. Šie cilvēki nesēdēja tērzēdami uz ielām kā krietni itālieši, viņi nīka pa alus bāriem, notriekdami savus ienākumus. Tādējādi Vito Korleone it viegli varēja nemanīts šķērsot vientulīgo Vienpadsmito avēniju un ieslīdēt kāpņu telpā. Tur viņš izvilka pistoli, kuru nekad vēl nebija lietojis, un sāka gaidīt Fanuči.Vito raudzījās cauri kāpņu telpas stiklotajām durvīm, zinādams, ka Fanuči nāks šurp no Desmitās avēnijas puses. Klemenca viņam bija parādījis, kur pistolei ir drošinātājs, un Vito bija izmēģinājis ieroci ar noslēgtu drošinātāju. Taču jau Sicīlijā, būdams deviņus gadus vecs zēns, viņš kopā ar tēvu bieži bija gājis medībās un daudzkārt šāvis no smagās bises, ko sauca lupara. Tieši šī mazā, tikai deviņus gadus vecā zēna veiklība ar lupara bisi bija mudinājusi viņa tēva slepkavas piespriest nāvi arī upura dēlam.Stāvēdams krēslainajā priekštelpā, Vito redzēja Fanuči balto stāvu šķērsojam ielu un tuvojamies durvīm. Viņš nedaudz atkāpās, ar muguru atspiedās pret iekšējām durvīm, kas veda uz kāpnēm, un pacēla ieroci šāvienam. Viņa izstieptā roka atradās tikai pāris soļu no ārdurvīm. Durvis plaši atvērās. Balti tērpts, plecīgs un dvakojošs gaišo durvju aili piepildīja Fanuči stāvs. Vito Korleone izšāva.

Ēka nodrebēja, atbalsojoties sprādzienam; atvērtās durvis ļāva troksnim daļēji izlauzties uz ielas. Fanuči, tvarstīdamies gar stenderēm, centās noturēties taisni un mēģināja tvert pēc sava šaujamā. Izmisīgais grābiens norāva svārkiem pogai, un tie atsitās vaļā. Skatienam pavērās ieroča rokturis, bet vienlai­kus ar to arī tieva asins strūkliņa uz baitā krekla. Ļoti uzmanīgi, gluži kā ievadīdams vēnā šļirci, Vito Korleone iešāva šai sārtajā stīdziņā otru lodi.

Fanuči nokrita uz ceļiem, ar ķermeni nosprostodams durvis un neļaudams tām aizvērties. Viņš izgrūda baismīgu vaidu, mokpilnu un vienlaikus gandrīz vai komisku. Tam sekoja nākamais. Vito atcerējās, ka dzirdējis vismaz trīs šādus vaidus, pirms piegrūda pistoli Fanuči nosvīdušajai, taukaini spīdošajai sejai un iešāva viņam taisni galvā. Nepagāja vairāk par piecām sekundēm, kad Fanuči bija miris, un viņa nedzīvais ķermenis gulēja, iespriedies atvērtajās durvīs.

Ļoti uzmanīgi Vito izvilka no mirušā svārkiem lielo kabatas portfeli un paslēpa to sev aiz krekla. Tad viņš pārgāja pāri ielai un iesteidzās noliktavas ēkā, pēc tam pagalmā un pa rezerves kāpnēm uzrāpās uz jumta. No turienes viņš pārlaida skatienu ielai. Fanuči ķermenis vēl aizvien gulēja durvīs, bet tuvumā neredzēja neviena cilvēka. Namā bija pavērusies divi logi, un Vito redzēja tajos tumšus galvu apveidus, bet, tā kā vaibstus izšķirt viņš nevarēja, tad, protams, arī tie cilvēki nevarēja skaidri saskatīt viņu. Un šādi ļaudis arī nesniegs ziņas policijai. Fanuči tur var nogulēt līdz rītam, vai varbūt kāds patruļas policists apgaitas laikā nejauši uzskries viņa līķim. Neviens no šī nama iemītniekiem tīšām nepakļaus sevi policijas aizdomām un pratināšanai. Viņi ieslēgsies savās istabās un izliksies, ka neko nav dzirdējuši.Vito varēja nesteigties. Pa namu jumtiem viņš nokļuva līdz paša mājai un atgriezās dzīvoklī. Iegājis viņš aizslēdza aiz sevis durvis un pārskatīja nogalinātā kabatas portfeli. Līdzās septiņsimt dolāriem, kurus Fanuči bija dabūjis no viņa, tajā atradās vēl dažas atsevišķas dolāru zīmes un viena piecdolāru banknote. Aiz atloka viņš atrada aizbāztu piecdolāru zelta monētu, kas droši vien kalpoja par veiksmes talismanu. Ja arī Fanuči bija bagāts gangsteris, tad līdzi viņš savu mantu nenēsāja. Kabatas portfelis daļēji apstiprināja Vito aizdomas.Viņš zināja, ka jātiek vaļā no kabatas portfeļa un pistoles (un jau toreiz viņš saprata, ka zelta monēta jāatstāj kabatas portfelī). Vito uzkāpa atpakaļ uz jumta un atkal nosoļoja krietnu gabalu pāri vairākām dzegām. Tad viņš iesvieda kabatas portfeli kādā gaisa šahtā, iztukšoja pistoles stobru un trieca rokturi pret jumta dzegu. Rokturis nelūza. Vito saņēma pistoli otrā rokā un trieca rokturi pret skursteņa malu. Rokturis sašķēlās divās daļās. Viņš trieca vēlreiz, un rokturis atdalījās no stobra. Katru gabalu Vito iemeta citā gaisa šahtā. Tie nokrita no piecu stāvu augstuma bez jebkāda trokšņa, jo iegrima irdenajā atkritumu kaudzē, kas bija sakrājusies šahtas dibenā. No rīta mājas iemītnieki atkal metīs šahtā atkritumus, un, ja labi veiksies, visas pēdas tiks nosegtas. Vito atgriezās dzīvoklī.

Viņu kratīja viegli drebuļi, taču viņš pilnīgi valdīja pār sevi. Bīdamies, ka drēbes varētu būt kaut kur nošļakstījušās asinīm, viņš pārģērbās un sameta apģērbu metāla vanniņā, kurā sieva mēdza mazgāt veļu. Pievienojis ūdenim sārmu un kodīgas veļas ziepes, viņš rūpīgi visu izmazgāja un izberza uz metāla veļas dēļa, kas atradās zem izlietnes, tad izmazgāja vanniņu ar sārmu un ziepēm. Guļamistabas stūrī viņš atrada tikko izmazgātas veļas klēpi un ievīstīja tajā savas drēbes. Tad Vito uzvilka tīru kreklu un bikses un devās lejā pie sievas un bērniem, kuri kavējās nama priekšā.

Visi šie piesardzības soļi izrādījās lieki. Pēc tam, kad policija agrā rītā atrada mirušā ķermeni, neviens pat neieradās izjautāt Vito Korleoni. Viņu no tiesas pārsteidza tas, ka izmeklētāji nav pat noskaidrojuši to, ka Fanuči vakarā pirms savas nāves bijis Vito dzīvoklī. Vito bija paļāvies uz to, ka Fanuči, iziedams neskarts no viņa dzīvokļa, būs radījis viņam alibi. Tikai vēlāk viņš uzzināja, ka policija ar sajūsmu uzņēmusi ziņu par Fanuči noslepkavošanu un nav sevišķi centusies meklēt vainīgos. Viņi nosprieda, ka upuri nogalinājusi kāda cita banda, un izjautāja šaubīgākās personas, kuru biogrāfijas vēstīja par šantāžām, izspiešanām un nolīgtām vardarbībām. Tā kā Vito nekad nebija saskāries ar policiju, viņš palika ārpus iztaujāto loka.Policiju viņš bija pratis pārspēt viltībā, taču citādi bija ar viņa partneriem. Pīters Klemenca un Tesio vairījās no Vito vienu nedēļu, vairījās otru, un tad kādu vakaru abi ieradās pie viņa ciemos. Viņi izturējās ar manāmu bijību. Vito Korleone apsveica draugus laipni, taču bezkaislīgi un uzlika galdā vīnu.

Klemenca uzsāka runāt pirmais.

— Devītajā avēnijā no veikalniekiem neviens vairs nevāc nodevas,— viņš klusi teica.— Arī no kāršu spēlmaņiem un azartniekiem šajā rajonā vairs nevāc.

Vito Korleone cieši raudzījās abos vīros, bet neko neatbil­dēja. Tad ierunājās Tesio:— Mēs varam pārņemt Fanuči klien­tus. Gan viņi mums maksās.Vito Korleone paraustīja plecus.— Kāpēc jūs nākat pie manis? Man tas nerūp.Klemenca pasmējās. Pat jaunībā, kad viņam vēl nebija milzīgā vēdera, viņš mēdza smieties tipiskus resnīša smiek­lus.— Nez kā ar to pistoli, ko es tev iedevu tam mūsu darbiņam? Tev jau to vairs nevajadzēs, tā ka vari man atdot.Ļoti lēni un nosvērti Vito Korleone izņēma no sānkabatas naudaszīmju žūksnīti un atlika malā piecus desmitniekus.

— Še, es tev samaksāšu. Pēc mūsu darbiņa es aizmetu pistoli projām.— Un viņš uzsmaidīja abiem vīriem.

Tobrīd Vito Korleone pats neapzinājās šī smaida iespaidu. Tas bija paralizējošs tieši tāpēc, ka tajā nebija draudu. Viņš pasmaidīja kā par tīri privātu jociņu, ko novērtēt spēj vienīgi viņš pats. Bet, tā kā Vito šādi mēdza smaidīt vienīgi tad, kad izšķīrās dzīvības un nāves jautājumi, un tā kā šis jociņš patiesībā nebija gluži privāts, un tā kā Vito acis nesmaidīja, un tā kā ārēji viņš allaž likās tik rāms un prātīgs, šī piepešā parādīšanās bez maskas bija patiesi stindzinoša.

Klemenca papurināja galvu.— Man nevajag naudu,— viņš teica. Vito ielika naudaszīmes atpakaļ kabatā. Viņš klusēdams nogaidīja. Vīri saprata cits citu. Viņi zināja, ka Vito nogalinā­jis Fanuči, un, kaut arī par to nekad netika runāts, drīz vien to zināja visa apkaime. Pret Vito Korleoni ikviens tagad izturējās ar dziļu bijību. Bet Vito pat nemēģināja pārņemt savās rokās Fanuči klientus un nodevas.

Turpmākais vairs nebija novēršams. Kādu vakaru Vito sieva atveda sev līdzi kaimiņieni—atraitni. Tā bija itāliete, krietna sieviete ar nevainojamu raksturu. Viņa rāvās vaiga sviedros, lai nodrošinātu iztiku saviem bez tēva palikušajiem bērniem. Viņas sešpadsmit gadus vecais dēls allaž nesa mājās algu aizlīmētā aploksnē, lai pēc veco laiku zemnieku paražas to neskartu nodotu mātei; tāpat darīja septiņpadsmit gadus vecā meita — šuvēja. Visa ģimene caurus vakarus noņēmās ar pogu šūšanu, nogurdinošu darbu, par ko saņēma tīros nabaga grašus. Sievieti sauca sinjora Kolombo.

— Sinjora grib lūgt tev pakalpojumu,— sacīja Vito Korleones sieva.— Viņai gadījušās nelāga likstas.

Vito Korleone gaidīja, ka sieviete lūgs naudu, ko viņš labprāt būtu aizdevis. Taču izrādījās, ka atraitnei pieder suns, kuru gauži iemīļojis viņas jaunākais dēls. Namīpašnieks no īrniekiem bija saņēmis sūdzības par to, ka suns naktī rejot, un pavēlējis Kolombo kundzei dzīvnieku aizvākt. Viņa izlikusies tā arī izdarām. Vēlāk namīpašnieks atklājis, ka piekrāpts, un pavēlējis sievietei atstāt viņa dzīvokli. Tad viņa apsolījusi suni patiesi aizvākt un tā arī izdarījusi, bet saimnieks bijis tik sadusmots, ka nav vairs atkāpies no savas prasības. Sinjorai Kolombo jāatstāj dzīvoklis, citādi viņu izlikšot policija. Na­baga puisēns tik ļoti raudājis, kad suni aizdeva prom radiem Longailendā. Un tagad tikpat viņiem jāzaudē dzīvoklis.

— Kādēļ jūs lūdzat palīdzību man?— Vito Korleone laipni jautāja.

Kolombo kundze ar galvas mājienu norādīja uz viņa sievu.— Viņa teica, lai nākot pie jums!

Vito jutās pārsteigts. Sieva nekad nebija izjautājusi viņu par drēbēm, ko viņš izmazgāja tovakar, kad nošāva Fanuči. Nekad viņa nejautāja, kur rodas visa viņu nauda, kamēr Vito nestrādāja. Arī šobrīd viņas seja bija pilnīgi neizteiksmīga.

— Es jums labprāt aizdotu naudu, lai jūs varētu pārcelties citur, vai to jūs gribējāt lūgt?— Vito piedāvāja sinjorai Kolombo.

Sieviete papurināja galvu, un no acīm viņai plūda asaras.

— Šeit ir visi mani draugi, visas meitenes, ar kurām es kopā uzaugu Itālijā. Kā lai es pārceļos uz citu rajonu, pie svešiem? Lūdzu, aprunājieties ar saimnieku, lai viņš ļauj man palikt te.

Vito pamāja ar galvu.— Norunāts. Jums nevajadzēs pārcel­ties uz citurieni. Rīt no rīta es ar viņu aprunāšos.Sieva veltīja viņam smaidu, kuram Vito neatbildēja, kaut arī jutās apmierināts. Sinjora Kolombo vēl mazliet šaubījās.

Jūs domājat, ka viņš piekritīs, tas mans saimnieks?

Sinjors Roberto?— Vito pārjautāja ar izbrīnu balsī. — Protams, piekritīs! Viņš ir lāga vīrs. Kad es paskaidrošu viņam visus apstākļus, viņš iežēlosies par jums. Tagad par to vairs neraizējieties! Pasaudzējiet veselību—savu bērnu dēļ.

Nama īpašnieks misters Roberto ik dienas ieradās apstai­gāt savus piecus īres namus, kuri atradās šajā apkaimē. Šis vīrs bija padrone, cilvēks, kas iztirgoja itāliešu darbaspēku liela­jām korporācijām tieši no kuģa. Par iegūto peļņu viņš bija nopircis savus īres namus. Pats būdams izglītots cilvēks no Ziemeļitālijas, viņš juta vienīgi nicinājumu pret visiem šiem atpalikušajiem dienvidniekiem no Sicīlijas un Neapoles, kuri kā siseņu bari pārplūdināja viņa namus, kuri svieda atkritumus no dzīvokļiem gaisa šahtās, kuri ļāva prusakiem un žurkām krimst viņa namu sienas un ne pirksta nepakustināja, lai pasargātu viņa īpašumu. Misters Roberto visumā nebija ļauns cilvēks, viņš bija krietns vīrs un tēvs, taču pastāvīgās rūpes par saviem ieguldījumiem, par ienākošo peļņu, par neizbēga­majiem izdevumiem, kuru liela īpašuma saimniekam nekad netrūkst, bija tā sabeigušas viņa nervus, ka viņš allaž jutās nīgrs un aizkaitināts. Kad viņu uz ielas apturēja Vito Korleone, izteikdams vēlēšanos aprunāties, misters Roberto bija strups un nevaļīgs. Rupji izturēties viņš gan neatļāvās — kaut arī šis jaunais cilvēks izskatījās itin rāms, no šiem dienvidniekiem vienmēr varēja sagaidīt dunci ribās, ja neglaudīsi pa spalvai.

— Sinjor Roberto,— sacīja Vito Korleone,— manas sievas draudzene, nabaga atraitne, kurai nav neviena aizstāvja, man pastāstīja, ka zināma iemesla dēļ viņai jāatstājot dzīvoklis jūsu namā. Šī sieviete ir izmisumā. Viņai nav naudas un nav citu draugu kā vienīgi tie, kuri dzīvo šeit. Es viņai apsolīju aprunāties ar jums. Teicu, ka jūs esat saprātīgs cilvēks un jūsu pavēli izraisījis kāds pārpratums. To dzīvnieku, kura dēļ cēlās visas nepatikšanas, viņa ir aizgādājusi prom, tad kāpēc lai viņa nepaliktu tepat? Es lūdzu jums šo pakalpojumu kā itālietis itālietim.

Sinjors Roberto nopētīja jauno cilvēku, kas stāvēja viņa priekšā. Vidēja auguma vīrietis, spēcīgi veidots, zemniecisks un pēc bandīta neizskatās. Smieklīgi — atļaujas dēvēt sevi par itālieti. Roberto paraustīja plecus.

— Es esmu jau izdevis šo dzīvokli citai ģimenei un par augstāku maksu,— viņš teica.— Nevaru viņu sarūgtināt jūsu draudzenes dēļ.

Vito Korleone saprotoši pamāja ar galvu.— Kāda ir īres maksas starpība?— viņš jautāja.

— Pieci dolāri,— atteica misters Roberto. Viņš meloja. Patumšais četristabu dzīvoklis dzelzceļa tuvumā maksāja div­padsmit dolāru, un vairāk īpašnieks nevarēja dabūt arī no jaunā īrnieka.

Vito Korleone izvilka no kabatas dolāru žūksnīti un paņēma no tā trīs desmitniekus.

Te jums būs starpība par sešiem mēnešiem uz priekšu, — viņš teica.— Sinjorai Kolombo to nevajag sacīt, viņa ir lepna sieviete. Pēc sešiem mēnešiem atkal uzmeklējiet mani. Nu, un, protams, jūs taču atļausiet viņai turēt suni.

Ne prātā nenāk!— atcirta misters Roberto.— Kas tu, pie joda, vispār tads esi, ka gribi mani izrīkot? Pievaldies, ka nedabū pa savu glumo sicīlieša purnu!

Vito Korleone pārsteigts pacēla rokas.

— Es jums lūdzu tikai pakalpojumu, vairāk neko. Nekad jau nevar zināt, kurā brīdī ievajadzēsies palīdzīgu draugu, vai nav tiesa? Lūdzu, ņemiet šo naudu par apliecinājumu manai labajai gribai un izlemiet pats! Es neuzdrīkstētos paģērēt.— Viņš iespieda naudaszīmes misteram Roberto sauja.— Izdariet man šo mazo pakalpojumu: tikai paņemiet naudu un pārdomājiet visu vēlreiz. Rīt no rīta, ja vien gribēsiet, varēsiet naudu man atdot. Ja jūs negribat paturēt šo sievieti savā namā, kā gan es drīkstu iebilst? Māja taču pieder jums! Ja jūs negribat, ka mājā ir suns, es to itin labi varu saprast. Es pats diez kā nemīlu dzīvniekus.— Viņš paplikšķi­nāja misteram Roberto pa plecu.— Izdariet man šo pakalpo­jumu, labi? Es to neaizmirsīšu. Pajautājiet maniem draugiem šaja apkaimē, viņi jums apliecinās, ka es esmu cilvēks, kurš nepaliek pateicību parādā.

Bet misters Roberto, bez šaubām, jau bija sācis saprast. Tajā vakarā viņš ievāca ziņas par Vito Korleoni. Līdz nākama­jam rītam viņš negaidīja. Tajā pašā vakarā viņš pieklauvēja pie Korleones dzīvokļa durvīm, atvainojās par vēlo stundu un pateikdamies pieņēma sinjoras Korleones piedāvāto vīna glāzi. Misters Roberto apgalvoja Vito Korleonem, ka notiku­šais esot nejēdzīgs pārpratums un sinjora Kolombo, protams, varot palikt savā dzīvoklī un, protams, varot turēt suni. Ko gan šie gnīdas no īrniekiem iedomājas — žēloties par nabaga dzīvnieku, kad paši maksā tik zemu īres naudu? Visbeidzot viņš nometa uz galda no Vito Korleones saņemtos trīsdesmit dolārus un vissirsnīgākajā balsī sacīja:

— Jūsu godprātīgā vēlēšanās palīdzēt nabaga atraitnei mani sakaunināja, un es vēlos parādīt, ka arī man kristīga žēlsirdība nav sveša. Viņa maksās par īri tikpat, cik agrāk.

Katrs teicami izpildīja savu lomu šajā komēdijā. Vito ielēja vīnu, pagādāja galdā kūkas, spieda mistera Roberto roku un cildināja viņa labo sirdi. Misters Roberto nopūtās un atzinās, ka iepazīšanās ar tādu vīru kā Vito Korleone atjaunojusi viņa ticību cilvēkam. Beidzot abi izšķīrās. Misters Roberto, trīcē­dams kā galerts pie visām miesām un slavēdams Dievu, ka laimīgi paglābis savu ādu, ielēca tramvajā, aizbrauca līdz savai mājai Bronksā un tūlīt likās gulēt. Veselas trīs dienas viņš nerādījās savu īres namu tuvumā.

Vito Korleone savā apkaimē tagad bija kļuvis par augsti respektējamu personu. Izplatījās valodas, ka viņš esot Sicīlijas mafijas loceklis. Kādu dienu pie Vito ieradās vīrs, kas bija noīrējis dzīvokli kāršu spēlēm, un pats piedāvāja viņam divdesmit dolārus nedēļā — maksu «par draudzību». Vito vajadzēja tikai reizi vai divas nedēļā parādīties spēļu namā, lai spēlētāji saprastu, ka atrodas viņa aizsardzībā.

Drīz viņa palīdzību lūdza arī veikalnieki, kam raizes sagādāja mazgadīgie huligāni. Vito neatteicās un tika pienā­cīgi atalgots. Drīz vien viņa ienākumi sasniedza simt dolārus nedēļā, un tajā laikā un vietā tas nozīmēja milzu summu. Tā kā Klemenca un Tesio bija viņa draugi un sabiedrotie, daļa naudas pienācās katram no viņiem, un Vito deva to pats, negaidīdams mājienu. Visbeidzot viņš nolēma uzsākt olīveļļas importa biznesu kopā ar savu bērnības draugu Dženko Abandando. Dženko varēs rfemt savā pārziņā biznesa prak­tisko pusi — eļļas ievešanu no Itālijas, tās iepirkšanu par atbilstošām cenām, uzglabāšanu sava tēva noliktavā. Šādos darījumos Dženko netrūka pieredzes. Klemenca un Tesio nodarbosies ar eļļas iztirgošanu. Viņi apstaigās visus itāliešu pārtikas veikalus Manhetenā, tad Bruklinā un vēlāk Bronksā un pierunās to īpašniekus iepirkt Genco Pura olīveļļu. (Sev raksturīgajā kautrībā Vito Korleone atteicās nosaukt preci pats savā vārdā.) Pats Vito, bez šaubām, būs firmas galva, jo viņš nodrošinās lielāko tiesu . kapitāla. Viņš arī palīdzēs nokārtot atsevišķas nesaskaņas, kad veikalu īpašnieki nepado­sies Klemencas un Tesio pārliecinošajām runām. Tādās reizēs Vito Korleone laidīs darbā savas apbrīnojamās pārliecināša­nas spējas.Vairākus nākamos gadus Vito Korleone dzīvoja šādu viņa vēlmēm pilnīgi atbilstošu necila biznesmeņa dzīvi un visas pūles veltīja savas komerciālās firmas izvēršanai par varenu, augošu uzņēmumu. Viņš bija uzticams vīrs un tēvs, taču tik aizņemts darbā, ka ģimenei varēja veltīt pavisam maz laika. Tā kā Genco Pura kļuva par iecienītāko itāliešu importa eļļu Amerikā, Vito Korleones organizācija vērtās plašumā. Kā ikkurš labs tirgonis viņš apķēra, ka ir izdevīgi pārdot preci par zemāku maksu, nekā pārdod sāncenši, sašaurināt tiem noieta tirgu, pierunājot veikalniekus samazināt viņu piegādāto preču krājumus. Kā ikkurš labs tirgonis viņš tiecās veidot monopolu, piespiezdams sāncenšus pamest cīņas lauku vai arī saplūst ar viņa paša sabiedrību. Bet, tā kā Vito bija uzsācis biznesu no ekonomiski samērā nevarīgas pozīcijas, tā kā viņš neticēja reklāmai un paļāvās vienīgi uz dzīvo vārdu un tā kā, atklāti runājot, viņa olīveļļa nebūt nebija labāka par sāncenšu preci, viņš nevarēja laist darbā likumīgo biznesmeņu ierastos paņē­mienus. Vito vajadzēja paļauties uz paša personības spēku un uz savu «respektējamas personas» reputāciju.

Vēl būdams gluži jauns, Vito Korleone kļuva pazīstams kā «saprāta cilvēks». Viņš nekad nedraudēja. Viņš allaž operēja ar loģiku, kam grūti bija pretoties. Viņš vienmēr gādāja, lai otrs gūtu savu peļņas tiesu. Neviens nepalika zaudētājs. Vito, protams, panāca to ar neizmeklētiem līdzekļiem. Kā daudzi spējīgi biznesmeņi viņš ātri saprata, ka brīvā konkurence ir izšķērdēšanās, turpretī monopols — ienesīgs darbošanās veids. Un tā viņš gluži vienkārši sprauda sev mērķi izveidot šādu ienesīgu monopolu. Bruklinā bija daži eļļas lieltirgotāji, nevaldāmas un stūrgalvīgas dabas vīri, kas nepakļāvās prāta spriedumiem un atteicās saprast un pieņemt Vito Korleones viedokli pat pēc tam, kad viņš tiem sīki un pacietīgi bija visu izskaidrojis. Te Vito Korleone tikai bezpalīdzīgi noplātīja rokas un uzdeva Tesio doties uz Bruklinu, savākt spēkus un problēmu nokārtot. Noliktavas nodega, veselas autokravas zaļganīgas olīveļļas aizplūda pa bruģētajām ielām. Viens no cietušajiem, kāds neapdomīgs, vīzdegunīgs milānietis, kurš ticēja policijai tikpat svēti kā kristīgais savam Pestītājam, griezās pie varas orgāniem, apsūdzēdams savus tautiešus itāl iesus un tādējādi lauzdams desmit gadu simteņus seno omerfas — klusēšanas — likumu. Taču, pirms vēl notikušo paspēja izskatīt sīkāk, tirgotājs pazuda bez vēsts, atstādams vienu savu uzticamo sievu un trīs bērnus, kuri, paldies Dievam, bija jau pieauguši un prata pārņemt tēva biznesu, kā arī vienoties ar Genco Pura olīveļļas sabiedrību.Taču lieli vīri tādi nepiedzimst, par tādiem viņi izaug, un tā notika arī ar Vito Korleoni. Kad pieņēma prohibīcijas likumu un aizliedza tirgoties ar alkoholiskiem dzērieniem, Vito Korleone spēra pēdējo — izšķirošo soli un no gluži ikdienišķa, samērā bezjūtīga biznesmeņa kļuva par lielo Donu kriminā­listu pasaulē. Tas nenotika vienā dienā, tas nenotika viena gadā, bet, kad beidzās prohibīcijas periods un sākās Lielās depresijas posms, Vito Korleone bija kļuvis Krusttēvs, Dons, Dons Korleone.

Sākums tam bija visai nenozīmīgs. Ap to laiku Genco Pura olīveļļas sabiedrībai piederēja sešas kravas mašīnas. Ar Klemencas starpniecību pie Vito Korleones griezās grupa itāliešu kontrabandistu, kuri slepeni ieveda viskiju un citus alkoholiskos dzērienus no Kanādas. Viņiem vajadzēja mašīnas un šoferus, kas būtu uzticami, diskrēti, turklāt izdarīgi un spēcīgi. Kontrabandisti piedāvāja Vito Korleonem maksu par mašīnām un vīriem. Tā bija tik augsta, ka Vito Korleone krasi sašaurināja savu eļļas biznesu, lai mašīnas nodotu gandrīz vienīgi kontrabandistu rīcībā. To viņš darīja par spīti tam, ka šie kungi vienlaikus ar piedāvājumu bija izteikuši laipniem vārdiem maskētus draudus. Vito Korleone jau tolaik bija pietiekami nobriedis un saprātīgs, lai draudus neuztvertu kā apvainojumu vai arī saniknotos un to dēļ atraidītu ienesīgu priekšlikumu. Viņš sevī apsvēra šo draudu nozīmīgumu, secināja, ka tiem trūkst pārliecinoša pamata, un jaunie partneri viņa acīs zaudēja krietnu daļu vērtības, jo bija izrādījušies tik nesaprātīgi, ka lietoja draudus tur, kur tie nepavisam nebija vajadzīgi. Šāda atziņa savā reizē varēja lieti noderēt.Un atkal viņa ienākumi pieauga. Bet, kas bija vēl svarīgāk, Vito uzkrāja zināšanas, pieredzi un nodibināja sakarus. Turklāt viņš, gluži kā baņķieris vērtspapīrus, krāja savā kontā labus darbus un pakalpojumus. Un turpmākie gadi pierādīja, ka Vito Korleone ir ne vien spējīgs vīrs, bet savā ziņā pat ģēnijs.

Viņš uzņēmās aizbildniecību pār itāliešu ģimenēm, kas savos dzīvokļos iekārtoja slepenas dzertuves, pārdodot strād­niekiem vienpatņiem viskiju par piecpadsmit centiem glāzē. Kad iesvētīja misis Kolombo jaunāko dēlu, viņš kļuva jaunekļa krusttēvs un uzdāvināja viņam divdesmit dolāru zelta monētu. Tā kā agri vai vēlu viņa kravas mašīnām bija jāsaduras ar policiju, Dženko Abandando nolīga teicamu advokātu, kuram bija daudz savu cilvēku policijas nodaļā un tiesnešu aprindās. Vajadzēja izveidot apmaksas sistēmu, un drīz vien Korleones organizācijas rīcībā bija pagarš saraksts, kurā ietilpa darbi­nieki ar noteiktu mēnešalgu. Kad advokāts mēģināja šo sarakstu ierobežot, raizēdamies par lielajiem izdevumiem, Vito Korleone nebija ar mieru.— Nē, nē,— viņš teica.— Rak­stiet tur visus, pat tad, ja viņi acumirklī mums nevar palīdzēt. Es ticu draudzībai un gribu vispirms apliecināt pats savu draudzību.

Gadiem ritot, Korleones impērija kļuva plašāka, palielinā­jās viņa kravas mašīnu skaits, garāks kļuva algu saraksts. Pieauga arī to cilvēku skaits, kuri bija tieši pakļauti Tesio un Klemencam. Arvien grūtāk kļuva noturēt visu grožos. Tad Vito Korleone beidzot izveidoja organizētu sistēmu. Viņš piešķīra Klemencam un Tesio titulu caporegime, kas nozīmēja kapteiņi, un vīriem, kas strādāja viņu pakļautībā,— ierindnieka pakāpi. Dženko Abandando viņš iecēla par savu padomnieku jeb consigliori. Starp sevi un jebkuru operāciju Vito izveidoja izolējošus starpslāņus. Jebkuru rīkojumu viņš izteica tikai Dženko vai vienam no caporegimes. Ļoti reti gadījās, ka tādā brīdī klāt būtu vēl kāds liecinieks. Tad viņš nodalīja atsevišķi Tesio grupu un uzdeva tai rūpēties par Bruklinas rajonu. Turklāt viņš nošķīra Tesio no Klemencas un turpmāko gadu gaitā skaidri lika viņiem saprast, ka nevēlas, lai abi saietos un pat sabiedrībā rādītos kopā, izņemot vienīgi tādus gadījumus, kad tas pilnīgi nepieciešams. To Vito paskaidroja Tesio, kurš izcēlās ar asāku prātu un tūlīt uztvēra viņa domu gaitu, kaut gan Vito pamatoja šo prasību ar nepieciešamību nodrošinā­ties likuma priekšā. Tesio saprata, ka Vito negrib, lai abi caporegimes gūtu izdevību slepus sadarboties pret viņu, un tiklab viņš saprata arī to, ka šo rīcību diktē nevis ļaunas aizdomas, bet itin parasta taktiska piesardzība. Kā kompensā­ciju Vito piešķīra Tesio pilnīgu rīcības brīvību Bruklinā, kamēr Klemencas pārvaldīto Bronksu cieši paturēja acīs. Klemenca bija drošāks, pārgalvīgāks un nežēlīgāks, par spīti savai ārējai omulībai, un viņu vajadzēja stingrāk iegrožot.

Lielās depresijas periods nostiprināja Vito Korleones varu. Tieši šajā laikā viņš kļuva par Donu Korleoni. Visās pilsētas malās godīgi ļaudis velti meklēja godīgu darbu. Lepni vīri pazemojās un pazemoja savas ģimenes, pieņemdami valdības piešķirto žēlastības maizi no uzpūtīgu ierēdņu rokām. Bet Dona Korleones vīri gāja pa ielām paceltām galvām, un viņu kabatās skanēja sudrabs un čaukstēja dolārzīmes. Viņus nemocīja bailes zaudēt darbu. Un pat Dons Korleone, šis kautrīgākais no kautrīgajiem, nespēja atvairīt lepnuma izjūtu. Viņš prata rūpēties par savu pasauli, par saviem cilvēkiem. Viņš nepievīla tos, kuri strādāja viņa labā sviedriem vaigā un, kalpodami viņam, lika uz spēles savu dzīvi un brīvību. Un, kad negadījuma dēļ arestēja un notiesāja ar cietumu kādu no viņa ļaudīm, šī nelaimīgā cilvēka ģimene saņēma pabalstu; turklāt ne jau niecīgu, ne jau nožēlojamus ubaga grašus, bet tādu pašu summu, kādu apgādnieks pelnīja, būdams brīvībā.Protams, tā nebija tikai tīra, kristīga žēlsirdība. Arī Dona Korleones labākie draugi viņu vis nesauktu par eņģeli zemes virsū. Šajā augstsirdībā nenoliedzami slēpās zināmas savtīgas intereses. Cietumā nokļuvušais arvien zināja, ka viņam tikai jātur mēle aiz zobiem un viņa sieva un bērni būs nodrošināti ar visu nepieciešamo. Viņš zināja — ja pratīs klusēt, viņu godam sagaidīs iznākam no cietuma. Mājās uz kopīgu vakaru būs sapulcējušies visi draugi un radi, lai nosvinētu viņa atgriešanos brīvībā, galdā būs izmeklēti ēdieni, pašdarīti ravioli, vīns, kūkas un citi labumi. Un uz brīdi pie viņa iegriezīsies arī consigliori Dženko Abandando vai varbūt pats Dons, lai apliecinātu cieņu uzticamajam draugam, iedzertu glāzi vīna uz viņa veselību un pasniegtu krietnu naudas velti, lai cietušais nedēļu vai divas varētu baudīt brīvību kopā ar ģimeni, pirms atkal atgriezīsies ikdienas darbā. Šādi izpaudās Dona Korleones neizmērojamās spējas iejusties un saprast.

Ap šo laiku Dons Korleone sāka apjaust, ka viņš savu pasauli vada daudz prasmīgāk, nekā viņa ienaidnieki vada lielo pasauli, kas pastāvīgi aizšķērsoja viņam ceļu. Un šo apziņu pastāvīgi stiprināja apkaimes trūcīgie cilvēki, kas allaž griezās pie viņa pēc palīdzības. Vienam vajadzēja sagādāt pabalstu, citam sameklēt dēlam darbu vai izpestīt viņu no cietuma, vēl citam aizdot nelielu naudas summu, kura šobrīd ļoti vajadzīga, vai izšķirt strīdu ar namīpašnieku, kas pretēji saprāta spriedumam pieprasīja īres maksu no bezdarbniekiem.

Dons Korleone palīdzēja viņiem visiem. Un ne tikai palīdzēja vien — viņš turklāt prata to izdarīt ar tādu labvēlību un uzmundrinošiem vārdiem, ka labdarības pazemojums saņē­mējam gāja secen. Tāpēc gluži dabiski, ka tad, kad šie itālieši bija neziņā, par ko balsot un kādus pārstāvjus izvirzīt valsts likumdošanas iestādēm, pilsētu pārvaldēm vai Kongresam, viņi, gluži dabiski, griezās pēc padoma pie sava drauga Dona Korleones, pie sava Krusttēva. Tādējādi viņš ieguva politisku varu, un viņu uzklausīja dažādo partiju līderi. Šo varu Dons Korleone nostiprināja ar tālredzīga valstsvīra prasmi — viņš palīdzēja iegūt koledžas izglītību talantīgiem jaunekļiem no trūcīgām itāliešu ģimenēm; šie jaunekļi vēlāk kļuva advokāti, apgabalu prokuroru palīgi un pat tiesneši. Dons izplānoja savas impērijas nākotni ar īstu valsts vadītāja asredzību un vērienu.Prohibīcijas likuma atcelšana deva šai impērijai jūtamu triecienu, taču arī šoreiz Dons bija paspējis nodrošināties. 1933. gadā viņš aizsūtīja savus pārstāvjus pie cilvēka, kurš kontrolēja visas Manhetenas azartspēles, kauliņu spēles dokos, augļošanu, kas ar tām saderējās tikpat cieši kā beisbols ar karstām desiņām, hipodroma un sporta spēļu derības, nelegā­los azartspēļu namus, kuros spēlēja pokeru, un Hārlemas skaitļu loteriju tīklu. Šo vīru sauca Salvatore Marandzāno, un viņš bija plaši pazīstams un atzīts pezzonovante, viens no «lielkalibra vīriem» jeb viens no Ņujorkas melnās pasaules lielajiem barvežiem. Korleones sūtņi piedāvāja Marandzāno sadarbību uz vienlīdzīgiem pamatiem, kas būtu izdevīga abām pusēm. Vito Korleone ar savu organizāciju, ar savu ietekmi policijas aprindās un saviem politiskajiem sakariem varētu nodrošināt Marandzāno operācijām drošu vairogu un paplašināt viņa varu līdz Bruklinai un Bronksai. Taču Maran­dzāno bija īsredzīgs cilvēks un nicinoši noraidīja Korleones piedāvājumu. Marandzāno bija draugos ar lielo Alu Kaponi, viņam bija pašam sava organizācija, savi cilvēki un turklāt vēl pamatīgs ieroču arsenāls. Viņš ciest nevarēja šo jauno iznireli, kura reputācija drīzāk atbilda parlamenta loceklim, nevis īstam mafioso. Marandzāno noraidījums izraisīja lielo 1933. gada karu, kas radikāli mainīja visu Ņujorkas melnās pasaules uzbūvi.

No pirmā skatiena šī cīņa varēja likties pārāk nevien­līdzīga. Salvatores Marandzāno rīcībā bija varena organizā­cija ar spēcīgiem ietekmēšanas līdzekļiem. Viņš bija draugos ar Kaponi Čikāgā un vienmēr varēja griezties pie viņa pēc palīdzības. Turklāt viņš uzturēja labas attiecības ar Tatalju Ģimeni, kas pārzināja prostitūciju pilsētā, kā arī kontrolēja tolaik vēl ļoti niecīgo narkotiku ieplūdi. Marandzāno bija arī politiski sakari ar ietekmīgiem biznesmeņiem, kas izmantoja viņa muskuļoto darbaspēku, lai iebiedētu ebreju apvienības audumu tirdzniecības centrā un itāliešu anarhistu sindikātus celtniecības biznesā.

Visam tam pretī Dons Korleone varēja vērst vienīgi divas nelielas, bet teicami organizētas sistēmas, ko pārvaldīja Klemenca un Tesio. Viņa ietekme policijā un politiskie sakari neatsvēra to atbalstu, ko Marandzāno varēja gaidīt no saviem biznesa dižvīriem. Taču viņam ļoti palīdzēja tas apstāklis, ka ienaidnieks gaužām vāji pārzināja viņa organizāciju. Melnā pasaule nenojauta Korleones armijas patieso spēku un pat maldīgi ticēja, ka Tesio atzarojums Bruklinā ir gluži patstāvīgs.Un tomēr, par spīti visam, šī cīņa bija nevienlīdzīga — līdz tam brīdim, kad Vito Korleone izlīdzināja pārsvaru ar vienu meistarīgu cirtienu.

Marandzāno sazinājās ar Kaponi un vienojās, ka tas nosūtīs uz Ņujorku divus savus spēcīgākos gangsterus, lai tie novāktu šo iznireli. Korleones Ģimenei Čikāgā bija draugi un savs izlūku tīkls, kas viņiem paziņoja, ka abi gangsteri ieradīsies ar vilcienu. Vito Korleone uzdeva Lūkam Brāzi parūpēties par viņiem, turklāt ar tādiem norādījumiem, kas deva pilnu vaļu šī dīvainā vīra vismežonīgākajiem instinktiem.

Brāzi kopā ar četriem palīgiem sagaidīja Čikāgas gangste­rus dzelzceļa stacijā. Viens no Brāzi vīriem šim nolūkam pagādāja taksometru, kuru pats vadīja, un stacijas nesējs, iedams pa priekšu ar ceļasomām, aizveda Kapones vīrus tieši uz šo taksometru. Kad viņi bija iekāpuši, mašīnā tūlīt iesēdās Brāzi ar vēl vienu palīgu, turēdami pistoles šaušanas gatavībā, un piespieda abus čikāgiešus nogulties uz grīdas. Taksometrs aizbrauca uz kādu noliktavas ēku doku tuvumā, ko Brāzi bija sagatavojis svešinieku uzņemšanai.

Abiem Kapones vīriem sasēja rokas un kājas un mutēs iebāza mazgājamos vīkšķus, lai apslāpētu kliedzienus. Tad Brāzi paņēma pie sienas atslieto cirvi un sāka apstrādāt vienu no Kapones vīriem. Viņš nocirta tam pēdas, tad kājas līdz ceļgaliem, tad augšstilbus pie paša rumpja. Brāzi bija izcili spēcīgs vīrs, tomēr šim darbam vajadzēja daudz atvēzienu. Līdz tam laikam upuris jau bija izlaidis garu un noliktavas grīda kļuvusi slidena no viņa atskaldītajiem miesas lēveriem un plūstošajām asinīm. Kad Brāzi pievērsās otram upurim, viņš redzēja, ka nav vairs vajadzības pūlēties. Otrs Kapones gangsteris paniskās bailēs bija gluži neticamā kārtā norijis mutē iebāzto vīkšķi un nosmacis. Kad policija izdarīja līķa sekciju, lai konstatētu nāves cēloni, mazgājamo vīkšķi atrada mirušā kuņģī.

Dažas dienas vēlāk Kapones Čikāgā saņēma vēsti no Vito Korleones. Tā skanēja šādi: «Tagad jūs zināt, kā es izrēķinos ar ienaidniekiem. Kāpēc neapolietis iejaucas strīdā starp diviem sicīliešiem? Ja gribat uzskatīt mani par draugu, palieku jums parādā pakalpojumu, ko izdevīgā reizē atlīdzināšu. Tādam cilvēkam kā jums jāsaprot, ka daudzkārt gudrāk ir iegūt draugu, kas neprasa palīdzību, bet pats tiek galā ar savām likstām un vēl ir gatavs kādā nebaltā dienā doties jums palīgā. Ja manu draudzību negribat, nav vajadzīgs. Tikai tad man jūs jābrīdina, ka šajā pilsētā ir mitrs klimats; neapoliešiem tas nav veselīgs, un es jums iesaku te nerādīties.»Vēstules augstprātīgais tonis bija tīši gribēts. Dons zemu vērtēja Kapones un uzskatīja viņus par primitīviem, aprobežo­tiem rīkļurāvējiem. Korleones izlūkdienests ziņoja, ka pats Kapone zaudējis jebkādu politisko ietekmi savas atklātās uzpūtības dēļ un arī tāpēc, ka pārāk mīl dižoties ar kriminālā ceļā gūto bagātību. Dons zināja vēl vairāk — viņš bija pārlieci­nāts, ka bez politiskas ietekmes, bez maskēšanās sabiedrības acīs Kapones pasaule, tāpat kā citas tai līdzīgas, ir viegli iznīcināma. Viņš zināja, ka šī impērija tuvojas norietam. Viņš zināja vēl ko: lai cik biedējoša un visaptveroša būtu Kapones ietekme Čikāgā, ārpus šīs pilsētas robežām tā nesniedzās.

Taktika izrādījās sekmīga, turklāt ne tik daudz mežonīgās izrēķināšanās dēļ, cik Dona satriecoši ātrās, zibenīgās reakci­jas dēļ. Ja jau viņam ir tik labs izlūkdienests, tad jebkāda turpmāka rīcība ir bīstama. Daudz labāk un gudrāk ir pieņemt draudzības piedāvājumu līdz ar mājienu un parāda nomaksu nākotnē. Kapones nosūtīja Korleonem ziņu, ka vairs neiejauk­šoties.

Tagad spēki bija līdzīgi. Turklāt Vito Korleone, pazemo­dams Kapones, ieguva milzu respektu visā Savienoto Valstu melnajā pasaulē. Sešus mēnešus viņš deva Marandzāno cir­tienu pēc cirtiena. Viņš uzbruka šī vīra kontrolētajiem spēļu centriem, atklāja pretinieka varenāko azartspēļu kasi Hārlemā un atņēma tai visu dienas ienākumu ne vien naudas, bet arī likmju izteiksmē. Viņš meta izaicinājumu ienaidniekam visās frontēs. Pat audumu tirdzniecības centros viņš sūtīja Klemencu ar saviem vīriem cīnīties arodbiedrību pusē pret Marandzāno uzsūtītajiem terorizētajiem un apģērbu firmu īpašniekiem. Un visās frontēs viņa saprāta un organizācijas pārākums guva uzvaras. Palīdzēja arī Klemencas bezbēdīgā mežonība, ko Korleone izmantoja. Tad Dons Korleone ļoti apdomīgi mobilizēja līdz šim rezervē turēto Tesio armijas daļu, kurai vajadzēja tikt galā ar pašu Marandzāno.

Marandzāno tobrīd jau bija uzdevis saviem sūtņiem līgt mieru. Vito Korleone atteicās tikties ar viņiem un allaž atlika sarunas tāda vai citāda iegansta dēļ. Marandzāno kareivji cits aiz cita pameta savu vadoni, nevēlēdamies mirt sakāvei lemtas lietas labā. Bukmeikeri un augļotāji maksāja nodevas par aizsardzību Korleones organizācijai. Karš tikpat kā bija galā.Un tad beidzot 1933. gada nogalē Tesio izlauzās cauri paša Marandzāno aizsardzības joslai. Marandzāno padotie dedzīgi vēlējās slēgt vienošanos un bija ar mieru upurēt šefu. Viņi tam paziņoja, ka vienā no Bruklinas restorāniem sarīkota tikšanās ar Korleoni, un paši devās Marandzāno līdzi par miesassargiem. Viņi pameta bosu sēžam pie galdiņa un drūmi košļājam maizes kumosu un paši steigšus izmetās no restorāna, līdzko durvīs parādījās Tesio ar četriem saviem vīriem. Nāves sprieduma izpilde bija aša un nekļūdīga. Marandzāno nokrita, ložu nopļauts, līdz galam nesakošļājis iesākto maizes kumosu. Karš bija beidzies.Marandzāno impērija kļuva par daļu no Korleones impēri­jas. Dons Korleone izveidoja nodevu sistēmu, kas ļāva visiem padotajiem palikt savās agrākajās vietās. Piedevām viņš vēl ieguva atbalsta punktu audumu tirdzniecības centra arodbied­rībās, kas turpmākajos gados kļuva sevišķi nozīmīgs. Un tagad, veiksmīgi nokārtojis savas biznesa problēmas, Dons sastapās ar grūtībām paša mājās.

Santīno Korleone jeb Sanijs tagad bija sešpadsmit gadus vecs puisis, pārsteidzoši izstiepies garumā — viņa augums sasniedza sešas pēdas —, platiem pleciem un smagnējiem vaibstiem jutekliskajā sejā, kura tomēr nepavisam nebija sievišķīga. Taču pretstatā rāmajam zēnam Fredo un, protams, arī Maiklam, kurš vēl bija maziņš, Santīno allaž iekūlās nepatikšanās. Mūždien viņš kāvās, slikti mācījās skolā. Vis­beidzot kādu vakaru pie Dona Korleones ieradās Klemenca, kas bija zēna krusttēvs un uzskatīja par pienākumu runāt ar tēvu. Viņš paziņoja, ka Santīno piedalījies bruņotā laupīšanā, gauži muļķīgā izrīcībā, kam varēja būt ļoti bēdīgas sekas. Pēc visa spriežot, Sanijs bija barvedis un pārējie divi zēni — līdzdalībnieki.

Šī bija viena no ļoti retajām reizēm, kad Vito Korleone zaudēja savaldīšanos. Jau trīs gadus viņa ģimenē dzīvoja Toms Heigens, un Vito noprasīja Klemencam, vai notikumā iepīts arī šis bārenis. Klemenca papurināja galvu. Dons Korleone aizsūtīja mašīnu pēc Santīno un lika atvest dēlu uz viņa kantori Genco Pura olīveļļas sabiedrības telpās.

Un te Dons pirmo reizi mūžā cieta sakāvi.

Palicis divatā ar dēlu, viņš ļāva dusmām pilnu vaļu, lādēdams neveikli sakumpušo Saniju sicīliešu dialektā, kas labāk par jebkuru citu valodu noderēja niknuma izgāšanai. Beidzis savu dusmu izvirdumu, viņš uzkliedza dēlam:

— Kas tev deva tiesības tā rīkoties? Kas tevi dzina uz kaut ko tādu?

Sanijs stāvēja iepretī nikns, sevī ierāvies un neko neatbil­dēja.

— Uz kaut ko tik muļķīgu!—turpināja Dons.— Ko jūs nopelnījāt par tā vakara darbu? Katrs pa piecdesmit dolāriem? Varbūt divdesmit? Riskējāt ar dzīvību divdesmit dolāru dēļ, vai tā gan?

It kā nebūtu dzirdējis tēva pēdējos vārdus, Sanijs izaici­noši teica:

— Es redzēju, kā tu nošāvi Fanuči.

A-ā!—izdvesa Dons un atslīga dziļāk sēdeklī. Viņš gaidīja turpmāko.

Kad Fanuči aizgāja no mūsu mājas, mamma teica, ka es varot iet augšā,— sacīja Sanijs.— Es redzēju, ka tu kāp uz jumta, un gāju tev pakaļ. Redzēju visu, ko tu darīji. Stāvēju turpat augšā un noskatījos, kā tu aizsviedi kabatas portfeli un pistoli.

Dons nopūtās.

— Nu labi, tad man nav ko mācīt tevi, kā jāuzvedas. Bet vai skolu tu negribi pabeigt, vai negribi kļūt par advokātu? Advokāts ar portfeli var izvilkt no otra vairāk naudas nekā tūkstoš vīru ar maskām un pistolēm.

Sanijs viltīgi pasmīnēja un atteica:— Es gribu piedalīties Ģimenes biznesā.— Redzēdams, ka Dona seja paliek bezkais­līga un šī asprātība viņu neuzjautrina, puisis steigšus piebilda:— Es varu iemācīties tirgot olīveļļu.

Dons vēl aizvien klusēja. Beidzot viņš paraustīja plecus.

— Katram cilvēkam ir tikai viens liktenis,— viņš noteica. Viņš nepiebilda, ka dēla liktenis izšķīrās brīdī, kad zēns kļuva par liecinieku Fanuči noslepkavošanai. Dons tikai aizgriezās un klusi pasacīja:—Atnāc rīt deviņos uz šejieni. Dženko tev parādīs, kas darāms.

Bet Dženko Abandando ar savu aso, vērīgo prātu, kāds nepieciešams consigliori, saprata Dona patieso vēlēšanos un uzticēja Sanijam galvenokārt tēva miesassarga pienākumus, kurus veicot puisis varēja apgūt un izzināt dziļāk slēptās gudrības, kas Donam ļāva būt Donam. Turklāt šī sadarbība atraisīja paša Dona zinātniskās tieksmes, un viņš vecākajam dēlam bieži lasīja lekcijas par to, kā gūt panākumus.

Piedevām savai bieži atkārtotajai frāzei, ka cilvēkam ir tikai viens liktenis, Dons bieži atgādināja Sanijam, cik nevēlamas ir viņa nevaldāmā niknuma lēkmes. Dons uzskatīja, ka draudi ir pati muļķīgākā izpausme, ka bezapdomu niknuma izlādēšana ir visbīstamākā savu iegribu apmierināšana. Neviens nekad nebija dzirdējis Donu izsakām kailus draudus, neviens nebija redzējis viņu zaudējam savaldīšanos. Tas likās pilnīgi neiespē­jami. Un šo gudrību Dons centās iepotēt Sanijam. Viņš uzsvēra, ka dzīvē nav lielākas priekšrocības par to, ja ienaidnieks pārvērtē tavus trūkumus,— vienīgi varbūt tas, ja draugs par zemu novērtē tavas labās īpašības.

Caporegime Klemenca ņēma Saniju savā ziņā un iemācīja viņam šaut un rīkoties ar metāla žņaudzamo riņķi. Sanijam nepatika itāliešu virves paņēmieni — tiem viņš bija par ameri­kānisku. Viņš deva priekšroku vienkāršai, tiešai, bezpersonis­kai anglosakšu pistolei, un tas sarūgtināja Klemencu. Taču Sanijs kļuva par pastāvīgu un vēlamu tēva pavadoni — vadīja viņa mašīnu, palīdzēja veikt sīkākus uzdevumus. Nākamo divu gadu laikā viņš šķita tāds pats kā jebkurš puisis, kas grasās pārņemt tēva biznesu,— bez īpaša ķēriena, bez īpašas deg­smes, apmierināts ar iespēju dabūt darbu, kas nelauž kaulus.

Tikmēr viņa bērnības draugs un pa pusei adoptētais brālis Toms Heigens jau mācījās koledžā. Fredo joprojām bija vidusskolnieks, jaunākais brālis Maikls gāja klasiskajā ģimnā­zijā, un mazā māšele Konija bija kļuvusi četrus gadus veca. Ģimene nu jau labu laiku bija pārcēlusies uz daudzstāvu namu Bronksā. Dons Korleone dzīrās pirkt māju Longailendā, taču gribēja saskaņot to ar saviem pārējiem plāniem.

Vito Korleone bija vīrs ar asu skatienu. Visās lielajās Amerikas pilsētās nemitīgi plosījās melnās pasaules savstarpē­jās cīņas. Cits aiz cita uzliesmoja iekšēji kari, godkārīgi dauzoņas pūlējās izplēst sev kādu impērijas daļiņu; Korleonem līdzīgi vīri centās nosargāt savas robežas un īpašumus. Dons Korleone redzēja, ka avīzes un valdības iestādes izmanto šos nemierus, lai panāktu arvien stingrāku likumu pieņemšanu un lietotu nesaudzīgākas policijas metodes. Viņš paredzēja, ka sabiedrības sašutums var pat novest līdz demokrātisku norišu iznīdēšanai, kas būtu liktenīgi viņam un viņa ļaudīm. Dona Korleones impērija iekšēji bija droša un stabila. Viņš nolēma panākt mieru starp visām karojošām nometnēm Ņujorkā un pēc tam visā valstī.

Par šīs misijas bīstamības pakāpi Dons Korleone neloloja nekādas ilūzijas. Pirmā gada laikā viņš tikās ar dažādu Ņujorkas grupējumu vadoņiem, cenzdamies radīt drošu pamatu iecerētajiem pārkārtojumiem. Viņš izjautāja partnerus, piedāvāja katram savas ietekmes sfēras, ko pārvaldītu savstar­pēji neatkarīgu pārstāvju apvienota padome. Taču grupējumu bija pārāk daudz un pārāk daudz arī specifisku interešu, kas neizbēgami sadūrās. Vienošanās šķita neiespējama. Un Dons Korleone, tāpat kā daudzi ievērojami valdnieki un likumdevēji Vēsturē, nosprieda, ka miers un kārtība nav iespējami, iekams valdošo valstu skaits nebūs samazināts līdz pieņemamam daudzumam.

Ņujorkā valdīja piecas vai sešas spēcīgas Ģimenes, kuras likvidēt nebūtu iespējams. Taču pārējām —«Melnās Rokas» teroristiem, neatkarīgajiem kreditoriem, kas plēsa neticamus procentus, varenajiem bukmeikeriem, kas darbojās bez pienā­cīgas, tas ir, apmaksātas aizsardzības no varas iestāžu puses,— vajadzēja pazust. Un viņš vērsās pret visiem šiem ļaudīm ar rīcību, kas būtībā izvērtās par koloniālu karu, un mobilizēja pret tiem visus Korleones organizācijas spēkus.

Stāvokļa noregulēšana Ņujorkā ilga trīs gadus un atnesa dažu negaidītu ieguvumu. Sākumā izredzes izskatījās diezgan bēdīgas. Kāda satracināta īru laupītāju banda, ko Dons bija nolēmis iznīcināšanai, gandrīz vai izcīnīja uzvaru ar īstu Smaragda salas dēlu pārgalvību. Veiksmīgas apstākļu sagadī­šanās dēļ un ar gluži pašnāvniecisku drosmi viens no īru gangsteriem izlauzās cauri Dona aizsarg ķēdei un iešāva lodi viņam taisni krūtīs. Uzbrucējs pats tūdaļ krita, ložu caururbts, bet pietiekams ļaunums jau bija nodarīts.Tomēr šis gadījums deva iespēju Santīno Korleonem parādīt savas spējas. Kamēr tēvs bija uz gultas, Sanijs pārņēma vienu no pulkiem, radīdams savu regime un pats kļūdams par caporegime, un kā jauns, vēl nepazīstams Napo­leons parādīja spožu talantu pilsētas karadarbībā. Turklāt viņš parādīja arī nepielūdzamu nežēlību; tā bija vienīgā karavado­nim nepieciešamā īpašība, kuras trūka Donam Korleonem.

No 1935. līdz 1937. gadam Sanijs Korleone kļuva pazīs­tams kā pats viltīgākais un nepielūdzamākais iznīcinātājs, kādu melnā pasaule jebkad pazinusi. Taču panisku šausmu iedvešanā pat viņu pārtrumpoja cits cilvēks — baisais Luka Brāzi.

Tas bija Brāzi, kurš metās vajāt pārējos īru gangsterus un viens pats tos visus iznīcināja. Kad viena no sešām spēcīgajām Ģimenēm mēģināja iejaukties un aizstāvēt neatkarīgos darbo­ņus, tas bija Brāzi, kurš viens pats novāca šīs Ģimenes galvu par brīdinājumu visiem pārējiem. Neilgi pēc tam Dons piecē­lās no slimības gultas un noslēdza mieru ar cietušo Ģimeni.

1937. gadā pilsētā atkal valdīja miers un kārtība, ja neņem vērā sīkākus incidentus, nelielas nesaprašanās, kam palaikam, protams, gadījās arī liktenīgas sekas.

Tāpat kā seno pilsētu valdnieki vienmēr modri vēroja ap saviem vaļņiem klīstošos barbaru pūļus, Dons Korleone modri sekoja notikumiem ārpus savas pasaules sienām. Viņš ievēroja Hitlera parādīšanos pasaules arēnā, Spānijas krišanu, Vācijas spiedienu uz Lielbritāniju Minhenē. Tikpat skaidri kā vienmēr viņš redzēja neizbēgamo pasaules karu un saprata, kas līdz ar to gaidāms. Viņa paša pasaule būs tikpat neievainojama kā vienmēr. Vēl vairāk — ar modrību un tālredzību kara laikā var iegūt veselu bagātību. Bet, lai tā notiktu, viņa valstībā jāvalda mieram, kamēr ārpasaulē plosās karš.

Šo domu Dons Korleone centās izplatīt pa visām Savienota­jām Valstīm. Viņš apspriedās ar saviem tautiešiem Losandželosā, Sanfrancisko, Klīvlendā, Čikāgā, Filadelfijā, Maiami un Bostonā. Viņš kļuva par melnās pasaules miera sludinātāju un, darbodamies sekmīgāk par jebkuru pāvestu, līdz 1939. gadam bija panācis vienošanos starp visvarenākajām savas zemes nelegālajām organizācijām. Šī vienošanās, tāpat kā Savienoto Valstu konstitūcija, pilnībā respektēja katra dalībnieka iekšējo varu un tiesības savā pilsētā vai štatā. Vienošanās attiecās tikai uz ietekmes sfērām un vēl ietvēra kopīgu lēmumu visiem spēkiem panākt mieru melnajā pasaulē.

Tāpēc 1939. gadā, kad sākās Otrais pasaules karš, un 1941. gadā, kad tajā iesaistījās Savienotās Valstis, Dona Vito Korleones pasaulē valdīja miers un kārtība, un tā bija pilnīgi sagatavojusies ievākt gaidāmo zelta ražu tieši tāpat kā pārējās plaukstošās Amerikas nozares. Korleones Ģimenei piederēja sava daļa pārtikas un benzīna talonu, ko realizēt melnajā tirgū, un tai bija iespējas izmantot pat zināmas ceļošanas priekšrocības. Tā varēja arī palīdzēt noslēgt kontrak­tus ar kara resoriem un pēc tam sagādāt melnajā tirgū materiālus un izejvielas tām apģērbu firmām, kas nesaņēma pietiekami daudz auduma, jo tām nebija valdības pasūtījumu. Dons varēja pat izpestīt no līdzdalības svešajā karā visus savas organizācijas jaunos vīriešus, kuri pakļauti iesaukumam. To viņš panāca ar ārstu palīdzību, kuri pastāstīja, kādas zāles jālieto pirms veselības pārbaudes, vai arī citādā ceļā — iekār­todams cilvēkus kara rūpniecības uzņēmumos, kur tie tika atbrīvoti no iesaukuma.

Tāpēc Dons varēja lepoties ar savu valdītprasmi. Viņa pasaulē drošību baudīja visi, kas zvērējuši viņam uzticību; citi, kas ticēja likumam un kārtībai, gāja bojā simtiem un miljoniem.Vienīgā darvas karote medus mucā izrādījās viņa paša dēls Maikls Korleone, kas atteicās no tēva palīdzības un īstenoja ciešo apņemšanos brīvprātīgi doties karā, lai palīdzētu savai zemei. Un Donam par lielu pārsteigumu tāpat rīkojās vēl daži jaunie vīrieši no viņa organizācijas. Viens no viņiem, cenzda­mies izskaidrot šo soli savam caporegime, bija teicis: «Šī zeme man ir darījusi labu.» Kad šos vārdus atstāstīja Donam, viņš nikni atteica:— Es viņam esmu darījis labu.— Šī rīcība būtu varējusi vainīgajiem izraisīt bēdīgas sekas, bet, tā kā Dons bija piedevis savam dēlam Maiklam, viņam vajadzēja piedot arī citiem jaunajiem cilvēkiem, kuri tik aplam bija pārpratuši savu pienākumu pret Donu un pašiem pret sevi.Otrajam pasaules karam beidzoties, Dons Korleone zināja, a viņa pasaulei atkal būs jāmaina savs dzīvesveids, ka tai vajadzēs ciešāk iekļauties otras — lielākās pasaules dzīves stilā. Dons bija pārliecināts, ka tas izdarāms, nesamazinot līdzšinējos ienākumus.

Viņam bija iemesls uzticēties pašam savai pieredzei. Uz pareizā ceļa viņu bija uzvedinājuši divi atgadījumi no paša dzīves. Savas maiznieka karjeras pašā sākumā pie viņa pēc palīdzības bija atnācis jaunais Nadzorīne, kurš tobrīd bija vēl tikai ceptuves kalpotājs un grasījās drīzumā precēties. Abi ar savu izredzēto, jauku itāliešu meiteni, viņi bija iekrājuši kaut cik naudas un samaksājuši visu milzīgo trīssimt dolāru summu mēbeļu tirgotājam, kuru viņiem kāds bija ieteicis. Tirgotājs ļāvis viņiem izvēlēties visu vajadzīgo savam nākamajam īres dzīvoklim. Elegantu guļamistabas iekārtu ar diviem naktsgaldi­ņiem un lampām. Arī dzīvojamās istabas iekārtu ar masīvu, polsterētu dīvānu un atpūtas krēsliem, pārvilktus ar greznu, zeltītiem diegiem cauraustu audumu. Nadzorīne kopā ar līgavu laimīgi un pacilāti bija pavadījuši milzīgajā, mēbelēm piekrautajā noliktavā veselu dienu, izvēlēdamies visu sev vajadzīgo. Tirgotājs paņēmis naudu, ar grūtiem sviedriem pelnītos trīssimt dolārus, iebāzis tos kabatā un apsolījis, ka tuvākās nedēļas laikā nogādās mēbeles uz jau noīrēto dzī­vokli.

Tieši nākamajā nedēļā mēbeļu firma bankrotēja. Lielo, mēbelēm piedzīto noliktavu aizzīmogoja un nodeva kredito­riem parādu segšanai. Pats tirgotājs pazuda, lai dotu pārējiem apkrāptajiem laiku izlādēt savu niknumu tukšā gaisā. Nadzo­rīne, kurš bija viens no tiem, aizgāja pie sava advokāta, kas paskaidroja, ka neko nevarot palīdzēt, pirms gadījums nebū­šot izskatīts tiesā un apmierinātas visu kreditoru prasības. Tas varētu ilgt apmēram trīs gadus, un, ja laimēšoties, Nadzorīne dabūšot atpakaļ varbūt desmit centus par katru izdoto dolāru.

Vito Korleone noklausījās šo stāstu ar uzjautrinājumu un neticību. Nevar taču būt, ka likums mierīgi pieļauj tādu aplaupīšanu! Šim mēbeļu tirgotājam piederēja grezna savrup­māja, zemes īpašums Longailendā, lepna automašīna, un viņš skoloja bērnus koledžā. Kā viņš var tā vienkārši pievākt trūcīgā maiznieka Nadzorīnes trīssimt dolārus un nedot viņam nopirktās mēbeles? Bet, lai pārliecinātos par ziņu pareizību, Vito Korleone uzdeva Dženko Abandando visu pārbaudīt ar Genco Pura sabiedrības advokātu starpniecību.

Advokāti apstiprināja Nadzorīnes stāstu. Visa mēbeļu tirgotāja bagātība, izrādās, bija norakstīta uz sievas vārda. Viņa mēbeļu firma bija daļa no plašākas biznesa kompānijas, un viņš personiski par bankrotu nebija atbildīgs. Tiesa, viņš nebija rīkojies godīgi, pieņemdams Nadzorīnes naudu, jo labi zināja par gaidāmo bankrotu, taču tā bija parasta parādība. Likumīgā ceļā te nekas nebija izdarāms.

Protams, šo lietu nebija grūti nokārtot. Dons Korleone aizsūtīja savu consiglori Dženko Abandando aprunāties ar tirgotāju, un, kā jau varēja sagaidīt, attapīgais veikalnieks tūlīt nojauta, no kuras puses pūš vējš, un Nadzorīne dabūja savas mēbeles. Bet jaunajam Vito Korleonem šī bija noderīga mācību stunda pieredzes skolā.

Otrajam gadījumam bija krietni tālejošākas atbalsis. 1939. gadā Dons Korleone nolēma kopā ar ģimeni pārcelties ārpus pilsētas. Tāpat kā visi vecāki, viņš vēlējas, lai viņa bērni ietu labākās skolās un uzturētos labākā sabiedrībā. Pats sev zināmu iemeslu dēļ viņš gribēja pāriet savrupākā nomales vide, kur viņa līdzšinējā dzīve mazāk pazīstama. Viņš nopirka zemes īpašumu — aleju Longbīčā, kur tolaik bija tikai četras jaunuzceltas mājas, bet vietas pietika vēl daudzām. Sanijs bija oficiali saderinājies ar Sandru un drīzumā taisījās precēties tātad viena māja būs vajadzīga viņam. Otra tika paredzēta pārējai Dona ģimenei. Trešo nodeva Dženko Abandando un viņa ģimenes rīcībā. Ceturto nolēma pagaidām atstāt brīvu.

Nedēļu pēc tam, kad iemītnieki ievācās alejā, tur piebrauca smagā mašīna ar trim gluži nevainīga izskata strādniekiem. Tie paziņoja, ka esot Longbīčas pilsētiņas apkures sistēmu inspektori. Viens no Dona miesassargiem, jauns puisis, ielaida viņus iekšā un aizveda uz pagrabu parādīt apkures katlu. Dons, viņa sieva un Sanijs tobrīd sēdēja dārzā, baudīdami atpūtu un sāļo piejūras gaisu.

Dons jutās visai saērcināts, kad miesassargs aicināja viņu ienākt mājā. Visi trīs strādnieki, liela auguma drukni tēvaiņi, bija sastājušies apkārt apkures katlam. Katls bija pa pusei izjaukts un detaļas izkaisītas pa cementēto pagraba grīdu. Viņu vadonis, valdonīga izskata vīrs, skarbi paziņoja Do­nam:— Jūsu katls ir galīgi čupā. Ja gribat, lai mēs to salabojam un atkal saliekam kopā, maksājiet simt piecdesmit dolāru par darbu un rezerves daļām, un tad būs nokārtota arī apgabala komisijas pārbaude.— Viņš izņēma sarkanu papīra veidlapu. — Re, šite mēs uzliksim zīmogu, un tad neviens no apgabala inspektoriem jūs vairs netraucēs.Dons jutās uzjautrināts. Aizvadītā nedēļa bija pagājusi rāmi un neinteresanti, jo biznesa vietā vajadzējis noņemties ar visādiem sadzīviskiem sīkumiem dzīvesvietas maiņas dēļ. Stipri lauzītā angļu valodā (parasti viņa runā jautās tikai viegls akcents) Dons jautāja:—Ja es nemaksāšu, kas notiks tālāk ar manu katlu?

Trijotnes vadonis paraustīja plecus.— Mēs vienkārši atstā­sim visu, kā ir.— Un viņš pamāja uz metāla gabaliem, kas mētājās pa visu grīdu.

— Pagaidiet, kamēr es aiziešu pēc naudas,— Dons pade­vīgi teica. Tad, atgriezies dārzā, viņš sacīja Sanijam:— Paklau­sies, kaut kādi vīri ņemas pagrabā gar apkures katlu, un es nesaprotu, ko viņi grib. Ej un ņem to lietu savās rokās!Tas nebija vienkārši joks, jo Dons gribēja izskolot dēlu par savu galveno palīgu. Šī bija viena no pārbaudēm, kādas jāiziet vadošai biznesa amatpersonai.

Sanija lēmums nebija tēvam gluži pa prātam. Tas bija pārāk tiešs, bez jebkādas sicīliešu izsmalcinātības. Runga, nevis rapieris. Jo Sanijs, izdzirdis vadoņa prasību, bez vilcināšanās izrāva revolveri un, turēdams to šaušanas gatavībā, pavēlēja miesassargiem visus trīs pamatīgi notēst ar nūjām. Pēc tam viņš lika tiem savest katlu kārtībā un sakopt pagrabu. Tad, pārmeklējis nelūgtos viesus, Sanijs noskaidroja, ka tie īstenībā ir kādas māju labiekārtošanas firmas darbinieki no Safolkas apgabala. Pacenties iegaumēt firmas īpašnieka vārdu, viņš ar kājas spērieniem aizvadīja atnācējus līdz to mašīnai.— Tā ka lai Longbīčā jūsu smakas vairs nebūtu!—viņš uzkliedza.— Ja es vēl jūs te manīšu, visus aiz pautiem pakāršu!Jaunā Santīno raksturīga īpašība, iekams viņš kļuva vecāks un cietāks, bija tā, ka viņš uzņēmās aizstāvību pār visiem apkārtējiem savā dzīvesvietā. Sanijs aizgāja pie labiekārtoša­nas firmas īpašnieka un nobrīdināja, lai tas nekad vairs nesūta nevienu savu darbinieku uz Longbīču un tās apkaimi. Līdzko Korleones Ģimene bija nodibinājusi savus parastos biznesa sakarus ar vietējo policiju, viņi saņēma ziņas par visām līdzīga veida profesionālu bandītu izdarībām. Nepilna gada laikā Longbīčā noziegumu skaits saruka tiktāl, ka ar to mēroties nevarēja neviena līdzīga apjoma pilsētiņa Savienotajās Val­stīs. Profesionāli laupītāji un uzbrucēji vienu reizi tika brīdi­nāti nepiekopt savu amatu šajā teritorijā. Viens pārkāpums tika piedots. Ja tam sekoja otrs, vainīgie vienkārši pazuda. Viltus labiekārtošanas darboņi, krāpnieki dažādu pārdevēju un pakalpotāju lomā tika laipni brīdināti, ka Longbīčā viņu apciemojumi nav vēlami. Tie pašpārliecinātie blēži, kas šo brīdinājumu neievēroja, tika piekauti tā, ka tik tikko izvilka dzīvību. Vietējiem jaunajiem huligāniem, kuri nerespektēja likumu un nepakļāvās nekādai varai, tēvišķi ieteica aizbēgt no mājām. Longbīčā kļuva par paraugpilsētu.

Visvairāk Donu pārsteidza šo blēdīgo veikalnieku šķie­tamā juridiskā neaizskaramība. Skaidrs, ka tajā otrā pasaulē, kuras durvis viņam bija aizvērušās līdz ar godīgi pavadītajām jaunības dienām, pavērās plašs darbalauks cilvēkam ar viņa spējām. Un Dons spēra atbilstošus soļus, lai tajā pasaulē iekļūtu.

Un tā Dons laimīgi dzīvoja savā Longbīčas alejā, nostipri­nādams un paplašinādams savu impēriju, līdz beidzās karš un mieru no jauna satricināja Turks Soloco, kurš izraisīja karu Dona pasaulē un pašu Donu piesaistīja slimības gultai.

Ņūhempšīras mazpilsētā mājsaimnieces pa savu dzīvokļu logiem un veikalnieki pa savu bodīšu durvīm allaž neizbē­gami nopētīja un novērtēja jebkuru neikdienišķu parādību. Un, kad Edamsa mājas priekšā apstājās melns limuzīns ar Ņujorkas numuru, pēc dažām minūtēm to zināja jau visi apkaimes iedzīvotāji.

Keja Edamsa, kas, par spīti savai koledžas izglītībai, tomēr bija mazpilsētas meitene, arī tobrīd skatījās pa guļamistabas logu. Viņa bija gatavojusies eksāmenam un nupat .gribējusi iet lejā paēst, kad pēkšņi ieraudzījusi pa ielu tuvojamies mašīnu. Nezin kādēļ viņa nemaz nejutās pārsteigta, kad tā pieripoja un apstājās tieši iepretī mauriņam viņu nama priekšā. No mašīnas izkāpa divi lieli un plecīgi vīrieši, kas viņai atgādināja filmās redzētos gangsterus. Keja strauji metās lejā pa kāpnēm, lai pirmā atvērtu durvis. Viņa bija pārliecināta, ka svešie nes kādu ziņu no Maikla vai viņa ģimenes, un negribēja, lai viņi bez jebkāda ievada uzsāktu runāt ar tēvu vai māti. Ne jau tāpēc, ka Keja kautrētos no Maikla draugiem; viņa tikai domāja, ka tēvs un māte ir pārāk vecmodīgi, lai spētu saprast, ka meitai var būt darīšanas ar tādiem cilvēkiem.

Viņa sasniedza priekšnamu tieši tajā brīdī, kad atskanēja zvans, un, uzsaukusi mātei:—Es ielaidīšu!—atvēra durvis. Aiz tām stāvēja abi plecīgie vīrieši. Viens no viņiem iebāza roku krūšu kabatā, gluži kā gangsteris, kas tver pēc revolvera, un šī kustība tā pārsteidza Keju, ka viņa klusi ievaidējās. Taču svešais bija izvilcis nelielus ādas vāciņus, kurus viņš pasita vaļā, lai uzrādītu dienesta apliecību.

— Es esmu detektīvs Džons Filipss no Ņujorkas policijas nodaļas,— viņš teica, tad ar mājienu norādīja, uz otru vīrieti, kuram bija stipri melnīgsnēja sejas āda un ļoti biezas ogļmelnas uzacis, un piebilda:— Tas ir mans kolēģis Sirjani. Vai jūs esat mis Keja Edamsa?

Keja pamāja ar galvu.

— Vai drīkstam uz brīdi ienākt un aprunāties ar jums?— turpināja Filipss.— Tas attiecas uz Maiklu Korleoni.

Keja pakāpās sānis, ļaudama svešajiem ienākt. Tajā brīdī mazajā priekštelpā, kas veda uz tēva darbistabu, parādījās viņas tēvs.

— Kas tur ir, Kej?— viņš jautāja.

Kejas tēvs, sirms, slaids izteiksmīga izskata cilvēks, bija pilsētiņas baptistu draudzes mācītājs, turklāt baznīcas aprin­dās baudīja augsti mācīta cilvēka slavu. Keja patiesībā savu tēvu īsti nepazina, un viņš mulsināja meitu, tomēr viņa zināja: tēvs viņu mīl, kaut arī ar savu izturēšanos liek noprast, ka neuzskata viņu par interesantu personību. Kaut gan abu starpā nevaldīja īsta tuvība, Keja tēvam uzticējās. Tāpēc viņa vienkārši atbildēja:—Šie cilvēki ir detektīvi no Ņujorkas. Viņi grib man kaut ko jautāt par vienu puisi, ko es pazīstu.

Misters Edamss nelikās pārsteigts.

— Tad, lūdzu, iesim manā kabinetā!—viņš aicināja.

Mēs labprātāk aprunātos tikai ar jūsu meitu vien,— laipni sacīja detektīvs Filipss.

Nu, tas, manuprāt, atkarīgs no Kejas,— pieklājīgi at­teica misters Edamss.— Vai tu, mīļā, gribi runāt ar šiem kungiem viena vai manā klātbūtnē? Vai varbūt pasaukt māti?

Keja papurināja galvu.— Es runāšu ar viņiem pati.

Varat izmantot manu kabinetu,— misters Edamss sacīja Filipsam.— Vai paliksiet uz pusdienām?

Vīri papurināja galvu. Keja ieveda viņus tēva kabinetā.

Abi detektīvi piemetās uz tahtas maliņas, un Keja apsēdās tēva lielajā ādas klubkrēslā. Detektīvs Filipss uzsāka sarunu ar jautājumu:—Mis Edamsa, vai jūs pēdējo triju nedēļu laika esat tikusies ar Maiklu Korieoni vai saņēmusi kādu ziņu no viņa?

Ar šo jautājumu pietika, lai Keja kļūtu modra. Pirms trim nedēļām viņa Bostonas laikrakstos bija lasījusi ziņu par Ņujorkas policijas kapteiņa un kāda narkotiku kontrabandista Verdžila Soloco noslepkavošanu. Avīzes atzīmēja, ka šis notikums saistāms ar gangsteru savstarpējo karu, kurā iesaistīta arī Korleones Ģimene.Keja papurināja galvu.— Nē. Pēdējo reizi es viņu redzēju, kad viņš grasījās iet pie tēva uz slimnīcu. Tas bija apmēram pirms mēneša.

Par to tikšanos mums viss zināms,— skarbi noteica otrs detektīvs.— Vai esat ar viņu tikusies vai saņēmusi kādu ziņu pēc tam?

Nē,— atbildēja Keja.

Ja jūs gadījumā sazināties ar viņu, man jālūdz, lai jūs par to ziņojat mums,— laipnā balsī sacīja detektīvs Filipss. — Ir ļoti svarīgi, lai mēs varētu runāt ar Maiklu Korieoni. Man jūs jābrīdina — ja saistīsieties ar viņu, varat nokļūt ļoti bīs­tamā stāvoklī. Ja jūs viņam kaut kā palīdzēsiet, varat pati piedzīvot milzīgas nepatikšanas.

Keja izslējās krēslā taisni.— Kāpēc lai es viņam nepa­līdzētu?— viņa jautāja.— Mēs precēsimies. Precēti ļaudis palīdz viens otram.

Ja palīdzēsiet, jūs varat kļūt par slepkavības līdzzinā­tāju,— šoreiz atbildēja detektīvs Sirjani.— Jūsu draugu mēs meklējam tāpēc, ka viņš ir nogalinājis Ņujorkas policijas kapteini un kādu ziņu pienesēju, ar ko šis kapteinis bija kopā. Mēs zinām, ka viņus nošāva tieši Maikls Korleone.

Keja iesmējās. Viņas smiekli bija tik neviltoti un pašpaļā­vīgi, ka abi detektīvi jutās gluži aizkustināti.

Maiks neko tādu nespētu izdarīt,— viņa teica.— Viņam ar savu ģimeni nav nekā kopīga. Kad mēs bijām viņa māsas kazās, labi varēja redzēt, ka pret viņu izturas kā pret nepiederošu personu, gandrīz tāpat kā pret mani. Ja viņš pašlaik slēpjas, tad tikai tāpēc, ka negrib iepīties visā tai tracī, nogrib, lai viņa vārdu skandinātu sakarā ar visu, kas noticis. Maiks nav gangsteris. Es viņu pazīstu labāk nekā jūs vai jebkurš cits. Viņš ir pārāk labs cilvēks, lai izdarītu kaut ko tik zemisku kā slepkavība. Viņam likums ir svētāks nekā jebkuram Citam, ko es pazīstu. Nekad neesmu piedzīvojusi, ka viņš melotu.

Cik ilgi jūs viņu pazīstat?— saudzīgi pajautāja detek­tīvs Filipss.

Vairāk nekā gadu,— atbildēja Keja un jutās pārsteigta, kad abi svešie pasmaidīja.

Jums laikam derētu zināt dažus faktus,— teica detektīvs Filipss.— Tovakar, kad jūs šķīrāties, Maikls aizgāja uz slimnīcu. Iznācis no turienes, viņš saķildojās ar policijas kapteini, kas bija ieradies slimnīcā dienesta darīšanās. Viņš uzbruka šim policijas ierēdnim, taču pats cieta vairāk. Skaidri izsakoties, viņš palika ar lauztu žokli un dažiem izsistiem zobiem. Maikla draugi aizveda viņu uz Korleones ģimenes mājām Longbīčā. Nākamajā vakarā policijas kapteinis, ar kuru viņam bija sadursme, tika nošauts, un Maikls Korleone nozuda. Pazuda bez vēsts. Mums ir sakari, ir savi ziņu piegādātāji. Tie visi norāda uz Maiklu Korieoni, taču pierādījumu tiesai mums nav. Oficiants, kurš atradās blakus šāviena brīdī, Maiklu uz foto­grāfijas nepazīst, taču vaigā varētu pazīt. Vēl ir Soloco šoferis, kurš atsakās runāt, bet mēs viņu varētu piespiest, ja mūsu rokās būtu Maikls Korleone. Un tā visi mūsu cilvēki viņu cītīgi meklē, arī FIB viņu meklē, un visās malās viņu meklē. Pagaidām nesekmīgi, tāpēc domājām ka varbūt jūs mums dosiet kādu pavedienu.

Es neticu nevienam jūsu vārdam,— Keja auksti noteica. Bet viņas ķermeni pārņēma saltas tirpas, jo meitene saprata, ka ziņai par lauzto žokli jābūt patiesai. Bet tas jau nu neuzvedinātu Maiklu izdarīt slepkavību.

Vai ziņosiet mums, ja Maikls dos jums kādu vēsti?— jau­tāja Filipss.

Keja papurināja galvu. Tad atkal ierunājās otrs detektīvs Sirjani:— Mēs zinām, ka jūs abi guļat kopā. Mums ir ziņas no viesnīcām, ir liecinieki. Ja mēs padosim šo ziņu avīzēm, jūsu tēvs un māte jutīsies diezgan nelāgi. Tādi cienījami cilvēki kā viņi nebūs sajūsmā, uzzinādami, ka viņu meita guļ ar gangsteri.

Ja tūlīt pat nerunāsiet skaidru valodu, es pasaukšu jūsu papiņu un viņam visu uz vietas izstāstīšu.

Keja pārsteigta pavērās viņā, tad piecēlās, aizgāja līdz durvīm un atvēra tās. Viņa redzēja tēvu stāvam pie viesistabas loga un smēķējam pīpi.

— Tēt, vai tu vari ienākt?— viņa pasauca.

Tēvs pagriezās, uzsmaidīja meitai un devās uz kabineta pusi. Nonācis pie durvīm, viņš aplika Kejai roku ap vidukli un pavērsās pret abiem detektīviem.— Jā, kungi?

Kad neviens no viņiem neatbildēja, Keja salti teica detektī­vam Sirjani:— Nu tad stāstiet viņam visu, kārtībnieki

Sirjani pietvīka.

Mister Ēdams, man tas jāsaka jūsu pašu meitas labā. Viņa sapinusies ar kādu bandītu, kuru mums ir nopietns pamats turēt aizdomās par policijas ierēdņa noslepkavošanu. Es viņai mēģinu ieskaidrot, ka viņa var nokļūt lielās nepatikša­nās, ja nesadarbosies ar mums. Bet šķiet, ka viņa neapzinās, cik tas nopietni. Varbūt jūs varētu ar viņu parunāt.

Tas liekas pavisam neticami,— laipnā mierā sacīja mis­ters Edamss.

Jūsu meita un Maikls Korleone saietas jau vairāk nekā gadu,— Sirjani turpināja, pastiepis apakšžokli.— Viņi ir pava­dījuši naktis viesnīcās, kur pierakstījušies kā vīrs un sieva. Mums jāatrod Maikls Korleone, lai nopratinātu viņu par policijas ierēdņa slepkavību. Jūsu meita atsakās sniegt mums jebkādas palīdzīgas ziņas. Tādi ir fakti. Jūs varat saukt tos par neticamiem, bet es visu varu pierādīt.

Es neapšaubu jūsu vārdu patiesīgumu, ser,— misters Edamss laipni atbildēja.— Neticami man liekas tas, ka manai meitai varētu draudēt nopietnas nepatikšanas. Ja vien jūs negribat sacīt, ka viņa ir …— šeit mistera Edamsa sejā parādījās gandrīz vai filozofisku šaubu izteiksme,— gang­steru līdzzinātāja vai piedzīvotāja, vai kā nu jūs to saucat.

Keja izbrīnījusies pavērās tēvā. Viņa zināja, ka tēvs mazliet koķetē ar savām akadēmiska pedanta manierēm, un viņu pārsteidza miers, ar kādu tas uzņēma šo jaunumu.

— Katrā gadījumā varat būt droši,— apņēmīgi turpināja misters Edamss,— ja tas jaunais cilvēks parādīsies šeit, es tūlīt ziņošu par viņa klātbūtni varas iestādēm. Tāpat kā mana meita. Un tagad lūdzu mūs atvainot—mūsu pusdienas atdziest.

Ar izsmalcinātu laipnību viņš izvadīja svešos no mājas un mierīgi, bet noteikti tūlīt aizvēra aiz viņiem durvis. Saņēmis Keju zem rokas, viņš veda meitu uz virtuves pusi, kas atradās mājas viņā galā.— Nāc, mīļā, māte gaida mūs pusdienās!

Atslābstošais sasprindzinājums un tēva maigi saprotošā izturēšanās darīja savu, un, iedama uz virtuvi, Keja klusi raudāja. Māte virtuvē nepievērsa uzmanību viņas asarām, un Keja noprata, ka tēvs viņai pastāstījis par abu detektīvu ierašanos. Meitene apsēdās savā vietā, un māte klusēdama pasniedza viņai šķīvi ar ēdienu. Kad visi trīs bija apsēdušies pie galda, tēvs noliektu galvu noskaitīja lūgšanu.Misis Edamsa bija neliela auguma drukna sieviete, allaž rūpīgi ģērbusies un sasukājusies. Keja nekad nebija redzējusi māti nesakopušos. Māte vienmēr šķita itin kā vienaldzīga pret meitu un turēja viņu zināmā atstatumā. Tā viņa izturējās arī šobrīd.

— Netaisi nu tādu drāmu, Kej. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tā lielā kņada ir par baltu velti. Tas puisis taču ir no Dārtmutas koledžas, viņš tik zemiskā lietā diez vai būtu iepīts.

Keja pārsteigta pacēla galvu.— Kā tu zini, ka Maiks ir no Dārtmutas?

Ak jūs, jaunie,— pašapmierināti noteica māte,— jūs gribat būt tik noslēpumaini, iedomājaties, ka esat varen gudri. Mēs jau sen par viņu zinām, tikai, protams, nevarējām neko sacīt, pirms tu pati nesāki runāt.

Bet kā jūs varējāt zināt?— Keja nesaprata. Viņa vēl aizvien nespēja uzlūkot tēvu, kopš viņš zināja par meitas tuvajām attiecībām ar Maiklu. Tāpēc arī Keja neredzēja smaidu tēva sejā, kad viņš atbildēja:— Atplēsām tavas vēstu­les, kā gan citādi.

Kejā uzbangoja spējš izbaiļu un sašutuma vilnis. Tagad viņa nekautrējās uzlūkot tēvu. Viņš pats bija rīkojies daudz apkaunojošāk par savu meitu. Keja nekad no tēva to nebūtu gaidījusi.

— Tas nevar būt, tēt! Tu neesi uz to spējīgs.

Misters Edamss uzsmaidīja meitai.— Es apsvēru, kas ir lielāks grēks — atplēst tavas vēstules vai arī palikt nezināšanā, ja manam vienīgajam bērnam draudētu kāda nelaime. Izvēle bija vienkārša un tīras sirdsapziņas diktēta.

Tad ierunājās misis Edamsa, pastarpām ēzdama vārīto cāli:— Tu, mīļā, esi gaužām nevainīgs bērns savam vecumam. Mums vajadzēja turēt acis vaļā. Un tu nekad to puisi nepiemi­nēji.

Pirmo reizi Keja jutās pateicīga Maiklam par to, ka viņš vēstulēs nekad neļāva vaļu maigumam. Viņa bija laimīga, ka vecāki nav lasījuši kādu no viņas vēstulēm.

— Es viņu nepieminēju tāpēc, ka domāju — jūs būsiet šokēti viņa ģimenes dēļ.

— Bijām jau arī,— nebēdīgi attrauca misters Edamss. — Starp citu, vai Maikls ir devis tev kādu ziņu?

Keja papurināja galvu.— Es neticu, ka viņš jebkur būtu vainīgs.Viņa redzēja, kā vecāki pāri galdam pārmij ašus skatienus. Tad misters Edamss saudzīgi teica:

— Ja viņš nav vainīgs un tomēr nozudis, tad varbūt ar viņu gadījies kas cits.

Pirmajā brīdī Keja nesaprata. Tad viņa pielēca no galda un skriešus metās uz savu istabu.

Trīs dienas vēlāk Keja Edamsa izkāpa no taksometra Longbīčā, Korleones nama priekšā. Viņa iepriekš bija zvanī­jusi, un viņu te gaidīja. Durvis atvēra Toms Heigens, un Keja jutās vīlusies — viņa nojauta, ka no šī cilvēka neko neuzzinās.

Ievedis atnācēju viesistabā, Heigens pasniedza viņai glāzi dzēriena. Mājas tuvumā Keja bija ievērojusi klīstam vēl dažus vīrus, bet Sanija viņu vidū nebija. Keja jautāja Heigenam tieši un skaidri:

Vai jūs zināt, kur ir Maikls? Vai varat man pateikt, kā ar viņu sazināties?

Mēs zinām, ka viņš ir sveiks un vesels, bet nezinām, kur tieši viņš šobrīd atrodas,— rāmi atteica Heigens.— Izdzirdis, ka nošauts tas kapteinis, Maikls nobijās, ka apvainos viņu. Tāpēc viņš nolēma pazust. Viņš man teica, ka došot ziņu pēc pāris mēnešiem.

Šis paskaidrojums bija ne tikai nepatiess — tā nepatiesī­gums bija skaidri nojaušams, un Heigens tīši ļāva Kejai to saprast.

Vai tas kapteinis patiesi pārlauza viņam žokli?— jautāja Keja.

Diemžēl tā ir tiesa,— atbildēja Heigens.— Bet Maikls nekad nav bijis atriebīgs. Es esmu pārliecināts, ka tam nav nekāda sakara ar vēlāk notikušo.

Keja atvēra rokassomiņu un izņēma vēstuli.

— Vai jūs varētu viņam šo nodot, ja viņš ar jums sazināsies? Heigens papurināja galvu.— Ja es šo vēstuli paņemtu un jūs par to pastāstītu tiesā, to varētu iztulkot tā, it kā es zinātu, kur viņš atrodas. Kāpēc jūs nevarētu mazliet pagaidīt? Maikls noteikti dos kādu ziņu.

Keja izdzēra glāzi un piecēlās. Heigens pavadīja viņu līdz priekštelpai, bet, kad viņš atvēra durvis, no āra ienāca kāda neliela auguma pilnīga sieviete melnās drānās. Keja pazina

Maikla māti. Viņa sniedza roku un sveicināja:— Labdien, misis Korleone!

Sievietes mazās, melnās acis mirkli ieurbās viņā, tad grumbainā olīvkrāsas seja savilkās mazā, paskopā smaidiņā, kas tomēr dīvainā kārtā pauda patiesu sirsnību.

Ak, tu jau ir tā Maikla draudzenīte,— teica misis Korleone. Viņa runāja ar spēcīgu itāliešu akcentu, un Keja tik tikko spēja viņu saprast.— Ieēdi kaut ko?— Keja atbildēja noliedzoši, gribēdama sacīt, ka nevēlas neko ēst, bet misis Korleone tūlīt nikni vērsās pie Toma Heigena, strostēdama viņu itāliešu valodā.

Tu pat šai nabaga meitenei kafiju nepiedāvā, tu, disgrazia!— viņa pabeidza, paņēma Keju pie rokas un aizveda uz virtuvi. Keju pārsteidza pavecās sievietes siltais, dzīvības pilnais rokas tvēriens.

Iedzer kafiju, uzēd kaut ko, un kāds tevi aizvest mājās. Tu laba meitene, tev nebraukt ar vilcienu.

Viņa apsēdināja Keju un sāka rosīties pa virtuvi, novilka viņai mēteli, noņēma cepuri un nolika tos uz krēsla. Pēc īsa brīža uz galda parādījās maize, siers un desa un uz plīts iesīcās kafija.

Es atnācu pavaicāt par Maiklu,— bikli sacīja Keja.— Man nav nekādu ziņu no viņa. Misters Heigens teica, ka neviens nezinot, kur viņš ir, un pēc kāda laika Maikls pats došot ziņu.

Vairāk mēs šobrīd viņai neko nevaram pateikt, māt,— Heigens steigšus ierunājās.

Misis Korleone uzmeta viņam nicīgu skatienu.— Tagad tu man mācīs, kas jādara? Mans vīrs man neteic, kas jādara, lai Dies viņam žēlīgs.— Viņa pārkrustījās.

Vai misteram Korleonem viss labi?— apvaicājās Keja.

Ļoti labi,— atteica misis Korleone.— Ļoti labi. Vecs kļūst, vecs un dumjš, kad jau ļauj šitādām lietām notikt.— Un viņa bez kādas cienības piedauzīja sev pie deniņiem. Tad viņa ielēja kafiju un iespieda Kejai rokā maizi un sieru.

Kad kafija bija padzerta, misis Korleone saņēma Kejas roku savās melnīgsnējās plaukstās.

Maikijs tev nerakstīt, tev nedabūt nekādas ziņas no Maikija. Viņš slēpjas — divi gadi vai trīs. Varbūt vairāk, varbūt daudz vairāk. Tu ej mājās pie savas ģimenes, atrodi labu puisi un apprecies.

Keja izņēma no rokassomiņas vēstuli.— Vai jūs to aizsūtī­siet viņam?

Vecīgā dāma paņēma vēstuli un papliķēja Kejai pa vaigu.— Protams, protams,— viņa noteica. Heigens mēģināja iebilst, un viņa tam itāliski uzkliedza. Tad viņa pavadīja Keju līdz durvīm, tur īsi un aši noskūpstīja meiteni un piebilda:— Tu aizmirsti par Maikiju, viņš vairs nav vīrs priekš tevis.

Pie mājas Keju gaidīja mašīna, kuras priekšējā sēdeklī sēdēja divi vīrieši. Tie aizveda meiteni līdz Ņujorkas viesnīcai, kurā Keja bija apmetusies, visu ceļu nerunādami ne vārda. Arī Keja klusēja. Viņa mēģināja pieradināt sevi pie domas, ka puisis, kuru viņa mīl, ir aukstasinīgs slepkava. Un to viņa bija uzzinājusi no visdrošākā avota — no viņa mātes.

Karlo Riči bija nikns uz visu pasauli. Viņš bija ieprecējies Korleones ģimenē un tie viņam atgrūdusi kaut kādu sīku bukmeikera padarīšanu Manhetenas austrumu galā. Viņš bija cerējis uz vienu no Longbīčas alejas mājām, jo zināja, ka Dons var jebkurā laikā pārcelt pašreizējos iemītniekus uz citurieni, un šoreiz tieši tā vajadzēja notikt. Tad viņš, Karlo, atrastos pašā impērijas centrā. Bet Dons bija netaisns pret viņu. Lielais Dons, Karlo ar izsmieklu nodomāja. Vecs antiņš, kas ļāvies krist par upuri bandītiem uz ielas gluži kā kurš katrs stulbs iesācējs. Cerams, ka tas vecais kraķis noliks karoti. Ar Saniju viņi tomēr kādreiz bija draugos; ja viņš kļūs par Ģimenes galvu, varbūt apstākļi mainīsies un Karlo tiks impērijas iek­šienē.

Viņš vēroja, kā sieva lej tasītē kafiju. Kungs Dievs, kāda viņa izrādījusies idiote! Pieci mēneši kopš kāzām — un jau ļum no taukiem, un vēders arī jau pampst. Ne velna nav no tām itāliešu slampām te, austrumos.Viņš pastiepa roku un aizskāra Konijas kuplo, uzblīdušo gurnu. Konija viņam uzsmaidīja, un Karlo izsmejoši noteica:—Tev jau vairāk speķa nekā cūkai.Viņš ar baudu vēroja, kā sievas seja sāpīgi sastingst un acīs sasprāgst asaras. Lai tu esi lielā Dona meita, tagad tu pirmām kārtām esi mana sieva, mans īpašums, un es varu ar tevi apieties, kā man patīk. Apziņa, ka vismaz viens no Korleones ģimenes ir kļuvis par viņa kājslauķi, ļāva Karlo justies lielam un varenam.Viņš jau no paša sākuma bija ierādījis sievai viņas vietu. Konija bija gribējusi paturēt pati sev maku ar kāzās dāvināto naudu, bet viņš tai bija uztaisījis koši zilu aci un pievācis naudu sev. Un nekad arī nebija stāstījis viņai, kur to licis. Tas gan būtu varējis slikti beigties. Vēl tagad viņš juta tādu kā niecīgu nožēlas adatiņu. Kungs tētīt, gandrīz piecpadsmit stabus viņš bija nospēlējis un notriecis ar meitām!

Karlo juta, ka Konija viņu no muguras vēro, un tīši izrieza muskuļus, sniegdamies pāri galdam pēc smalkmaizīšu šķīvja. Viņš nupat bija notiesājis šķiņķi ar olām, bet pamatīga auguma vīrietim vajag pamatīgas brokastis. Viņš apzinājās, kādu iespaidu rada sievai ar savu izskatu, un jutās apmierināts. Nevis ikdienišķs, tumsnējs itāliešu vīrs ar taukaini spīdīgiem matiem, bet stalts gaišmatis ar «ezīti», milzīgām, zeltainiem matiņiem klātām rokām, platiem pleciem un tievu vidukli. Turklāt Karlo zināja, ka viņš ir fiziski stiprāks nekā jebkurš no tiem brašajiem zēniem, kas kalpo Ģimenei. Kā Klemenca, Tesio, Roko Lampone un tas zellis Polijs, kuru kāds nolaida no kājas. Diez kā tur īsti bija ar viņu? Tad Karlo nez kāpēc sāka domāt par Saniju. Divcīņā viņš Saniju droši vien pieveiktu, kaut arī Sanijs ir mazliet lielāks un mazliet smagāks. Taču Karlo biedēja Sanija reputācija, lai gan viņš pats Saniju bija redzējis tikai omulīgu un labsirdīgu. Jā, Sanijs ir savs čoms. Varbūt tad, kad vecais Dons noliks karoti, viņam sāksies jēdzīgāka dzīve.Karlo dīki malkoja kafiju. Viņš nevarēja ciest šo dzīvokli. Rietumu krastā viņš bija pieradis pie plašākiem mājokļiem, turklāt pēc maza brītiņa jādodas prom cauri visai pilsētai uz savu kantori, kur ap pusdienlaiku sāksies jauna derībnieku rosīšanās. Bija svētdiena — pati karstākā darba diena, un beisbols jau gāja pilnā sparā, basketbols nupat tuvojās beigām, un palēnām sākās gatavošanās vakaram — zirgu sacīkstēm. Karlo pamazām apjauta, ka Konija aiz muguras sparīgi kaut kam gatavojas, un pagrieza galvu, lai paskatītos uz viņu.Konija posās iziešanai un ģērbās tipiskas Ņujorkas itālietes stilā, ko Karlo necieta ne acu galā. Puķaina zīda kleita ar jostu, uzkrītoša rokassprādze un auskari, kuplas piedurknes. Viņa izskatījās par divdesmit gadiem vecāka.— Diez kur tad nu skriesi?— viņš noprasīja.

Uz Longbīču pie sava tēva,— Konija dzedri atteica. — Viņš vēl aizvien nevar celties, un mums jācenšas būt pie viņa.

Vai pašlaik vēl Sanijs diriģē to padarīšanu?— Karlo ziņkāri jautāja.

Konija pavērās viņā ar aizbildniecisku laipnību.— Kādu padarīšanu?Karlo aizsvilās dusmās.— Tu nerunā tā ar mani, tu stulbā slampa, ja negribi, lai es tev izdauzu to kverpi no iekšām!

Konija izbiedēta sarāvās, un tas vīru satracināja vēl vairāk. Viņš pielēca no krēsla un iesita viņai pa seju, atstādams tur sarkanu svītru. Ātri un precīzi cits citam sekoja vēl trīs sitieni. Karlo redzēja, kā Konijas augšlūpa sāk asiņot un uztūkst. Tad viņš aprāvās — redzamas pēdas atstāt nav ieteicams. Konija iedrāzās guļamistabā, un Karlo dzirdēja durvīs apgriežamies atslēgu. Nosmējies viņš atgriezās pie savas kafijas tases.

Pēc maltītes viņš brīdi sēdēja un smēķēja, līdz pienāca laiks ģērbties. Piedauzījis pie guļamistabas durvīm, viņš uzsauca:—Ver vaļā, kamēr neesmu izgāzis durvis!

Atbildes nebija.

— Atver, man jāģērbjas!— viņš vēlreiz skaļi uzsauca, tad dzirdēja, ka sieva pieceļas no gultas un tuvojas durvīm. Atslēga noskrapstēja. Kad Karlo ienāca, Konija jau bija aizgriezusies un gāja atpakaļ uz gultu. Viņa apgūlās, seju pievērsusi sienai.

Karlo ātri saģērbās un tad pamanīja, ka sievai mugurā tikai apakšveļa. Bet viņš tomēr gribēja, lai Konija dodas pie tēva — varbūt atnesīs jaunas ziņas.

Kas tad nu, pāris pļauku tev visu spēku izsitušas, vai?— Ir nu gan slinka govs.

Es nekur negribu iet,— Konijas balsī skanēja asaras, un vārdi bija tik tikko saprotami. Karlo nepacietīgi pastiepās un pagrieza viņu ar seju pret sevi. Un tūlīt redzēja, kāpēc sieva nekur negrib iet. Laikam tā tiešām bija labāk.

Acīmredzot viņš bija iesitis stiprāk, nekā domājis. Konijas kreisais vaigs bija uztūcis, pārsistā augšlūpa piepampusi zem deguna smieklīgi resna.

— Nu, kā redzi,— viņš teica.— Bet es būšu mājās vēlu. Svētdienās man darba līdz kaklam.

Izgājis no dzīvokļa, viņš atrada mašīnai piestiprinātu soda naudas talonu par novietošanas pārkāpumu — zaļu kvīti par piecpadsmit dolāriem. Viņš to iemeta priekšējā nodalījumā, kur jau gulēja kaudze līdzīgu talonu. Karlo bija labā garastā­voklī. Viņš arvien jutās pacilāts, kad bija iedauzījis to izlutināto spindzeli. Tas daudzmaz kliedēja sarūgtinājumu par Korleones ģimenes netaisno attieksmi pret viņu.

Kad viņš pirmoreiz piekāva sievu, tad gan jutās drusku nobažījies. Konija toreiz taisnā ceļā aizskrēja uz Longbīču sūdzēties mātei un tēvam un nodemonstrēt savu zilo aci. Tad viņš no tiesas dabūja trūkties. Taču Konija atgriezās mājās apbrīnojami padevīga un paklausīga — tradicionālās itāliešu sievas ideāls. Nākamajās nedēļās Karlo saņēmās un uzvedās kā paraugvīrs, vienmēr un visur bija laipns un jauks pret sievu, pildīja vīra pienākumus ik rītu un vakaru. Tad beidzot, domādama, ka vīrs tā nekad vairs nedarīs, Konija izstāstīja viņam, kas norisinājies vecāku mājās. Vecāki bija izturējušies gauži vienaldzīgi, viņus notikušais pat tā kā uzjautrinājis. Māte gan bija izrādījusi zināmu līdzjūtību un pat lūgusi tēvu parunāt ar Karlo Riči. Tēvs bija atteicies.

Viņa ir mana meita,— viņš bija teicis,— bet tagad viņa pieder savam vīram. Viņš zina savus pienākumus. Pat Itālijas karalis neuzdrīkstējās iejaukties vīra un sievas darīšanās. Ej mājās un iemācies uzvesties tā, lai viņš tevi nesistu.

Vai tu kādreiz esi sitis savu sievu?— Konija nikni jautāja tēvam. Būdama tēva mīlule, viņa varēja atļauties runāt tik pārdroši.

Viņa nekad nav tam devusi iemeslu,— tēvs bija atbildē­jis. Un māte bija piekrītoši pamājusi un pasmaidījusi.

Konija viņiem bija pastāstījusi, ka vīrs paņēmis kāzās dāvāto naudu un pat nepateicis, kur to licis. Tēvs bija paraustījis plecus un atbildējis:— Es būtu darījis tāpat, ja mana sieva izturētos tik vīzdegunīgi kā tu.

Un tā Konija atgriezās mājās, vienlaikus apjukusi un pārsteigta. Viņa arvien bija bijusi tēva mīlule un tagad nespēja saprast viņa vēsumu.Bet patiesībā Dons nepalika gluži tik vienaldzīgs, kā varēja likties. Viņš painteresējās un uzzināja, ko Karlo izdarī­jis ar kāzās dāvāto naudu. Znota bukmeikera kantorī viņš iekārtoja savus cilvēkus, kam vajadzēja ziņot Heigenam par katru Riči soli darbavietā. Taču dziļāk iejaukties Dons nevarēja. Kā gan vīrietis lai spētu pildīt savus vīra pienākumus pret sievu, no kuras ģimenes viņam jābīstas? Tādu stāvokli nedrīk­stēja pieļaut, un Dons neuzdrošinājās iejaukties. Un, kad Konija kļuva grūta, viņš pārliecinājās par sava lēmuma tālredzību un zināja, ka nekad neiejauksies viņu ģimenes dzīvē, kaut arī Konija mātei vēl vairākas reizes sūdzējās, ka vīrs atkal pacēlis roku, un māte beidzot jutās spiesta runāt ar Donu. Konija pat lika manīt, ka varbūt gribēs šķirties. Tad pirmo reizi mūžā Dons kļuva nikns uz meitu.

Viņš ir tava bērna tēvs,— viņš dusmīgi teica Konijai. — Kas šajā pasaulē var iznākt no bērna, kuram nav tēva?

Visu to uzzinājis, Karlo Riči kļuva pašpārliecināts. Tātad viņš var justies pilnīgi drošs. Viņš pat sāka lielīties saviem kolēģiem darbā, ka ieklapējot sievu, kad tā kļūstot lecīga, un tūlīt redzēja bijību viņu sejās — te ir vīrs, kurš uzdrīkstas turēt zem zābaka lielā Dona Korleones meitu.Bet Riči nebūtu vis juties tik drošs, ja zinātu, ka Sanijs Korleone, uzzinājis par viņa rīcību, iededzies trakās dusmās un no izrēķināšanās viņu atturējusi tikai paša Dona visstin­grākā un kategoriskākā pavēle, kurai pat Sanijs neuzdrīkstējās nepaklausīt. Tāpēc arī Sanijs vairījās sastapt Riči—viņš nejutās pārliecināts, vai spēs noturēt sevi grožos.Un tā šai jaukajā svētdienas rītā, juzdamies pilnīgi drošs, Karlo Riči savā mašīnā traucās uz Īstsaidu. Viņš neredzēja, ka tajā pašā laikā pretējā virzienā uz viņa mājas pusi aizbrauca Sanija mašīna.

Sanijs Korleone bija atstājis alejas drošo patvērumu un pavadījis nakti pilsētā pie Lūsijas Mančīni. Tagad, četru miesassargu pavadīts, viņš devās mājup. Divi vīri brauca viņam pa priekšu, divi no aizmugures. Līdzās viņam sargu nevajadzēja: pret tiešu uzbrukumu Sanijs varēja aizsargāties pats. Miesassargi brauca paši savās mašīnās, un viņu dzīvokļi atradās katrs savā pusē Lūsijas dzīvoklim. Kamēr vien Sanijs neapmeklēja Lūsiju pārāk bieži, viņam briesmas nedraudēja. Un, tā kā viņš šobrīd bija pilsētā, viņš iedomājās, ka varētu ieskriet pie māsas Konijas un paņemt viņu līdzi uz Longbīču. Tas preteklis Karlo jau noteikti dosies savās darīšanās un mašīnu viņai nedos, tāpēc derētu māsai izpalīdzēt. Viņš pagaidīja, kamēr abi priekšējie miesassargi ieiet mājā, tad sekoja viņiem. Abi aizmugurē braucošie vīri nobremzēja tieši aiz viņa mašīnas un izkāpa, lai uzmanītu ielu. Sanijs ievēroja vislielāko piesardzību. Iespēja, ka pretinieks varētu zināt par viņa braucienu uz pilsētu, bija gauži niecīga, taču Sanijs vienmēr turēja acis vaļā. To viņš bija iemācījies 1930. gada karā.

Liftu viņš neizmantoja nekad—tās varēja būt nāvējošas lamatas. Ātri uzkāpis astoņus kāpņu posmus līdz Konijas dzīvoklim, viņš pieklauvēja pie durvīm. Šurpceļā viņš bija redzējis Karlo mašīnu aizbraucam un zināja, ka māsa būs viena. Atbildes nebija. Sanijs pieklauvēja vēlreiz un pēc brīža izdzirda māsas balsi — biklu, izbiedētu:—Kas tur ir?

Bailes Konijas balsī iztrūcināja Saniju. Viņa jaunākā māšele taču allaž bijusi droša un pašapzinīga, tikpat dūšīga kā jebkurš cits viņu ģimenē. Kas viņai noticis, velns lai parauj?

— Sanijs!—viņš atsaucās. Bulta durvju iekšpusē noskrapstēja, durvis atvērās, un Konija šņukstēdama iekrita brāļa rokās. Aiz pārsteiguma Sanijs labu brīdi stāvēja nepakustēda­mies. Tad viņš atstūma māsu no sevis, ieraudzīja viņas uztūkušo seju un saprata, kas noticis.

Atbrīvojies no māsas rokām, viņš grasījās drāzties lejup, lai dzītos vainīgajam pakaļ. Trakās dusmas pilnīgi izķēmoja Sanija seju. To redzēdama, Konija piespiedās viņam un neļāva aiziet. Ievilkusi brāli dzīvoklī, viņa sāka raudāt vēl nevaldāmāk, šoreiz aiz tīrām bailēm. Konija pazina vecākā brāļa temperamentu un baidījās no tā. Tieši šī iemesla dēļ viņa nekad nebija Sanijam sūdzējusies par Karlo.

— Es pati biju vainīga,— viņa apgalvoja.— Sāku ķīviņu un mēģināju viņam iesist, tāpēc viņš iesita man. Viņš nemaz negribēja sist tik stipri. Es pati pašāvos pretī.

Sanijs bija atguvis savaldīšanos.— Vai tu šodien brauksi pie vecīša?Konija neatbildēja, tāpēc viņš piebilda:— Es domāju, ka tu gribi braukt, tāpēc ieskrēju, lai paņemtu tevi. Es tikpat biju pilsētā.Konija papurināja galvu.— Es negribu, ka viņi redz mani tādu. Aizbraukšu nākamajā nedēļā.

Labi,— atteica Sanijs. Viņš pacēla virtuves telefona klausuli un uzgrieza numuru.— Izsaukšu ārstu, lai viņš tevi apskata un pielāpa. Tev jābūt uzmanīgai savā stāvoklī. Cik vēl mēnešu atlicis līdz bērnam?

Divi,— atbildēja Konija.— Sanij, lūdzu, nedari neko. Es tevi ļoti lūdzu.

Sanijs iesmējās. Viņa vaibsti bija saspringuši cietsirdīgā apņēmībā, kad viņš teica:— Neraizējies, es netaisos padarīt tavu bērnu par bāreni jau pirms dzimšanas!Un, viegli noskūpstījis māsu uz veselā vaiga, viņš izgāja no dzīvokļa.

Austrumu rajona 112. ielā saldumu veikala priekšā stiepās gara virkne divās rindās sastājušos mašīnu. Šeit bija Karlo Riči bukmeikera kantoris. Veikala priekšā uz ietves tēvi spēlēja sunīšus ar bērniem, kurus bija paņēmuši līdzi svētdienas rīta izbraukumā, lai tie pie reizes pakavētos blakām, kamēr viņi paši nodarbojas ar derību slēgšanu. Ieraudzījuši tuvojamies Karlo Riči, viņi pārtrauca spēles un steidzās nopirkt bērniem saldējumu, lai tie uzvestos rātni. Tad viņi sāka pētīt avīzes, kurās bija nosaukti šīsdienas beisbola spēļu sākotnējie metēji, un centās uzminēt iespējamos uzvarētājus.

Karlo iegāja lielajā istabā veikala aizmugurē. Abi viņa «rakstveži»— neliela auguma kalsns vīrietis, vārdā Selijs Regzs, un plecīgs spēkavīrs, saukts Treneris, jau gaidīja, kad būs jāsāk darboties. Viņiem priekšā uz galda gulēja lielas līniju lapas, kur pierakstīt derību likmes. Uz koka statīva bija novietota tāfele, kur ar krītu sarakstīti sešpadsmit augstākās līgas beisbola komandu nosaukumi, salikti pa savstarpējo spēļu pāriem. Pretī katram pārim bija uzvilkts lodziņš, kur ierakstīt cerēto iznākumu.

— Vai veikala telefons šodien pieslēgts ausīm?—Karlo noprasīja Trenerim.

Treneris papurināja galvu.— Ausis pagaidām ir atvienotas.

Karlo devās pie sienas telefona un uzgrieza numuru. Selijs Regzs un Treneris vienaldzīgām sejām vēroja, kā viņš īsi pieraksta «vadlīniju»— sagaidāmos iznākumus visām šīsdie­nas beisbola spēlēm. Viņi noraudzījās, kā Karlo noliek klausuli un, aizgājis pie tāfeles, pretī katrai spēlei ar krītu uzraksta varbūtējo iznākumu. Kaut gan Karlo to nenojauta, viņi jau bija uzzinājuši «vadlīniju» un sekoja, vai viņš rīkojas pareizi. Pirmajā darba nedēļā Karlo bija kļūdījies, pārrakstot varbūtējos iznākumus uz tāfeles, un radījis tā saucamo «vidus­punktu», kas ir visu azarta spēlmaņu sapnis. Tas nozīmēja, ka, slēdzot derības pie viņa un tad slēdzot derības vēlreiz pret to pašu komandu pie cita bukmeikera, spēlētājs nevar zaudēt. Šādā gadījumā zaudēt varēja vienīgi Karlo kantoris. Šīs kļūdas dēļ tas bija vienā nedēļā pazaudējis sešus tūkstošus dolāru, un Dons pārliecinājās, ka savā spriedumā par znotu nav maldījies. Viņš deva rīkojumu turpmāk kontrolēt Karlo darbu visos sīkumos.

Parasti Korleones Ģimenes augstākstāvošās amatpersonas nemēdza nodarboties ar tādām ikdienas detaļām. Šādus līmeņus parasti šķīra vismaz pieci izolējoši slāņi. Bet, tā kā šis bukmeikera kantoris bija paredzēts Dona znota pārbaudei, tas tika nodots tiešā Toma Heigena uzraudzībā, un viņš ik dienas saņēma ziņas par tā darbību.

Tagad, kad «vadlīnija» bija izziņota, derību dalībnieki sadrūzmējās saldumu veikala aizmugures telpā, lai pierakstītu varbūtējos iznākumus savās avīzēs blakām spēlēm un iespē­jamo metēju vārdiem. Daži no viņiem, pētīdami tāfeli, turēja pie rokas bērnus. Viens, kurš spēlēja uz augstām likmēm, paskatījās lejup uz mazo meitenīti, ko turēja pie rokas, un jokodams jautāja:— Kas tev šodien labāk patīk, mīlulīt,—

«Milži» vai «Pirāti»?— Sajūsmināta par iespaidīgajiem vār­diem, mazā atjautāja:— Vai milži ir stiprāki par pirātiem?— Tēvs iesmējās.

Pie abiem rakstvežiem sāka veidoties rinda. Kad viens no tiem bija aizpildījis lapu, viņš to atplēsa no bloknota, ietina tajā savākto naudu un nodeva to Karlo. Karlo pa aizmugures durvīm izgāja no istabas un uzkāpa augšā uz dzīvokli, kur mājoja saldumu veikala īpašnieka ģimene. Tur viņš piezvanīja uz savu galveno biržu, nosauca skaitļus, tad ielika naudu nelielā sienas seifā, kas bija paslēpts aiz bagātīgām loga drapērijām. Pēc tam viņš atgriezās saldumu veikalā, iepriekš sadedzinājis derību lapu un aizskalojis pelnus prom kanalizā­cijā.

Tradicionālo svētdienas likumu dēļ spēles šai dienā nekad nesākās agrāk par pulksten diviem, tāpēc pirmajam derībnieku pūlim — ģimenes cilvēkiem, kuri bija ieskrējuši piereģis­trēt savas likmes un aši steidzās mājās, lai vēl pagūtu aizvest sievas un bērnus uz pludmali,— sekoja saujiņa vecpuišu vai aizspriedumainu sīkstuļu, kuri uzskatīja, ka ģimenei svētdiena jāpavada smacīgajā pilsētas dzīvoklī. Šie vecpuiši bija īpaši aizrautīgi azarta spēlmaņi, viņu likmes bija augstākas, un ap četriem viņi ieradās otrreiz, lai slēgtu jaunas derības uz divspēļu mačiem. Karlo svētdienas bija aizņemtas līdz pat vakaram tieši viņu dēļ, kaut gan reizēm no pludmales šurpu pa otram lāgam atsteidzās arī dažs ģimenes galva, kas vēlējās vēlreiz izmēģināt roku un atgūt zaudēto.Līdz pulksten pusdiviem derībnieku skaits Karlo Riči bukmeikera kantorī bija apsīcis, un Karlo kopā ar Sēliju Regzu varēja iziet ārā un pasēdēt uz lieveņa, lai ieelpotu svaigu gaisu. Viņi sēdēja, vērodami, kā tuvumā rotaļājas bērni. Garām pabrauca policijas mašīna. Viņi tai nepievērsa uzma­nību. Šai iestādei policijas iecirknī bija ļoti spēcīga aizmugure, un vietējā vara tai nedrīkstēja ķerties klāt. Pavēlei par kratīšanu vajadzētu nākt no pašas augšas, un arī tad viņi pietiekami savlaicīgi tiktu brīdināti.

Iznāca otrs tuvākais palīgs Treneris un apsēdās viņiem blakām. Vīri brīdi patērgāja par beisbolu un sievietēm. Tad Karlo pasmiedamies sacīja:— Šodien atkal vajadzēja ieklapēt sievu. Bija jāatgādina, kuram no mums ir teikšana.

Viņa laikam jau krietni piebrieduši, ne?— šķietami nevē­rīgi izmeta Treneris.

Eh, es jau tikai pāris reižu ielaidu pa ģīmi,— atteica Karlo.— Neko jau nenodarīju.— Brīdi klusējis, viņš pie­bilda:— Šī domā, ka varēs mani izrīkot, un to nu es necietīšu.

Turpat tuvumā slaistījās vēl daži derībnieki, kas pļāpāja par beisbolu, klīda apkārt vai sēdēja uz lieveņa pāris pakā­pienu augstāk par Karlo un palīgiem. Piepeši bērni pārtrauca rotaļas un pabira uz visām pusēm. Griezīgi nokaukdamas, saldumu veikala priekšā nobremzēja vieglā mašīna. Tā apstā­jas tik pēkšņi, ka bremzes spalgi iekaucās, un, pirms vēl tā bija pilnīgi apstājusies, no šofera sēdekļa izsprāga vīrietis, kurš metas uz priekšu tik ātri un sparīgi, ka visi palika stāvam kā sastinguši. Tas bija Sanijs Korleone.

Smagnējā Kupidona seja ar biezajām, izliektajām lūpām bija sašķiebta negantā naidā. Vienā mirklī viņš bija uz lieveņa un sagrāba Karlo Riči aiz rīkles. Viņš rāva Karlo prom no pārējiem, gribēdams izvilkt viņu uz ielas, bet Karlo iekram­pēja savas lielās, muskuļotās rokas lieveņa margās un nelaidās vaļā. Viņš saliecās, cenzdamies paslēpt galvu un seju starp pleciem. Krekls stirkšķēdams pārplīsa Sanija rokā.

Turpmākais skats bija diezgan šķebīgs. Sanijs sāka dauzīt sakņupušo Karlo ar dūrēm, lādēdams viņu rupjā, aiz niknuma piesmakušā balsī. Par spīti savai izcilajai fiziskajai būvei, Karlo pat nemēģināja pretoties un neizgrūda nevienu protesta kliedzienu vai saucienu pēc žēlastības. Treneris un Selijs Regzs neuzdrīkstējās iejaukties. Viņiem likās, ka Sanijs nolē­mis nosist svaini, un dalīties ar Karlo šai liktenī viņi nevēlējās. Iztraucētie bērneļi, kas atkal bija saskrējuši kopā, lai izlamātu spēles jaucēju šoferi, tagad vēroja notiekošo ar godbijīgu ziņkāri. Tie visi bija rūdīti bērni, taču satracinātā Sanija izskats apklusināja arī viņus. Tikmēr piebrauca vēl viena mašīna, un no tās izlēca abi Sanija miesassargi. Redzēdami notiekošo, arī viņi neuzdrīkstējās iejaukties un palika stāvam malā gatavībā palīdzēt savam bosam, ja kādam no malas pietiktu muļķības mesties palīgā Karlo.

Visšķebīgāku šo skatu laikam vērta Karlo pilnīgā padevība, bet varbūt tieši tā izglāba viņa dzīvību. Viņš cieši turējās tērauda margās, lai Sanijs neizvilktu viņu uz ielas, un, par spīti acīm redzamajai spēku līdzvērtībai, vēl aizvien nekāvās pretī. Viņš ļāva belzieniem līt pār savu neaizsargāto galvu un kaklu, līdz Sanija niknums atslāba. Beidzot, krūtīm smagi cilājoties, Sanijs noskatīja viņu no augšas ūn noskaldīja:

— Ja tu, maita nolādētais, vēlreiz sitīsi manu māsu, es tevi pataisīšu aukstu!

Šie vārdi izkliedēja sasprindzinājumu. Jo Sanijs, protams, nekad nebūtu tā draudējis, ja tiešām gribētu Karlo nosist. Teikto viņš izgrūda bezspēcīgā naidā, tāpēc ka nedrīkstēja to īstenot. Karlo nepacēla acis pret Saniju. Aizvien vēl iekrampē­jies margās, viņš nokārtu galvu padevīgi gaidīja tālāko. Tada pozā viņš palika, līdz mašīna rūkdama aizdrāzās, un Treneris neparasti tēvišķā balsī noteica:— Nāc nu iekšā, Karlo! Mums labāk pazust no kadra.

Tikai tad Karlo uzdrīkstējās iztaisnoties un palaist vaļa lieveņa margas. Paceldams galvu, viņš ieraudzīja, ka bērni vēro viņu ar apmulsumā sastingušām sejām un pretīgumu — kā daždien cilvēki, kas sev līdzās ieraudzījuši otra morālu sabrukumu. Viņam mazliet reiba galva, bet drīzāk no pārbīļa, no paniskajām bailēm, kas bija pārņēmušas visu ķermeni; par spīti smago sitienu krusai, Karlo nebija nopietni cietis. Viņš ļāva Trenerim sevi aiz rokas ievest telpās un likt ledus gabaliņus uz sejas, kurā gan nebija asiņojošu brūču, tomēr cits pie cita pampa un tūka zilgani violeti laukumi. Bailes beidzot atslāba, un izciestais pazemojums izraisīja tik smagu fizisku nelabumu, ka viņam sākās vemšana. Treneris pieturēja Karlo galvu virs izlietnes, atbalstīja viņu gluži kā piedzērušo, tad uzveda cietušo augšā un apguldīja vienā no guļamistabām. Karlo pat nepamanīja, ka Selijs Regzs sen jau nozudis.

Selijs Regzs tikmēr bija aizsoļojis līdz Trešajai avēnijai un piezvanījis Roko Lamponem, lai paziņotu par notikušo. Roko šo ziņu uzņēma vēsi un savukārt sazvanīja savu caporegime Pīteru Klemencu. Klemenca smagi novaidējās un noteica: — Ak kungs Jēzu, tas nolādētais Sanijs ar savu dullumu!— Bet viņa pirksts jau bija tālredzīgi nospiedis sviru, un Roko šo piezīmi nedzirdēja.

Klemenca piezvanīja uz Longbīčas namu un pastāstīja par notikušo Tomam Heigenam. Heigens brīdi klusēja, tad izrīkoja:

Cik vien ātri vari, sūti kādus no savējiem ar mašīnām uz Longbīčas šoseju, gadījumam, ja Saniju aizkavē satiksme vai kāda liksta uz ielas. Kad viņam uznāk tāds trakums, tas velns vairs neapjēdz, ko dara. Varbūt kāds no mūsu draugiem viņa pusē uzzinās, ka Sanijs bijis pilsētā. Nekad nevar būt drošs.

Kamēr es kādu dabūšu ārā uz šosejas, Sanijs jau būs mājās,— šaubīdamies atteica Klemenca.— Tataljas arī tik ātri neko nepaspēs izdarīt.

Zinu,— Heigens iecietīgi atbildēja.— Bet, ja atgadās kas ārkārtējs, Sanijs var aizkavēties. Dari, ko vari, Pīt.

Klemenca kurnēdams piezvanīja Roko Lamponem un lika viņam nosūtīt vairākus vīrus ar mašīnām apsargāt Longbīčas šoseju. Tad viņš pats devās pie sava iemīļotā kadiljaka un, paņēmis līdzi trīs vīrus no garnizona, kas apsargāja viņa māju, devās pāri Atlantijas Piekrastes tiltam uz Ņujorkas pusi.

Viens no vīriem, kuri nīka Karlo Riči bukmeikera kantora tuvuma,— sīks derībnieks, kuru Tatalju Ģimene bija nolīgusi par ziņu pienesēju,— steigšus metās zvanīt savējiem. Bet Tataljas nebija mobilizējušies karam, un ziņai vajadzēja iziet cauri visiem izolācijas slāņiem, iekams tā beidzot sasniedza vienu caporegime, kurš sazinājās ar Tatalju vadoni. Līdz tam brīdim Sanijs Korleone jau atradās drošajā alejas patvērumā, sava tēva namā Longbīčā, kur pār viņu izlija tēva svētais sašutums.

1947. gada karš starp Korleones Ģimeni un Piecām Ģime­nēm izmaksāja visai dārgi abām pusēm. To vēl vairāk sarežģīja policijas apņēmība darīt visu, lai atrastu kapteiņa Makklaskeja slepkavu. Reti gadījās tā, ka policijas nodaļa ignorētu politis­kos speķus, kas aizsargāja azartspēļu un prostitūcijas biznesu, bet šoreiz politiķi bija tikpat bezspēcīgi kā trakojošas, savvaļā tikušas armijas ģenerālštābs, kad virsnieki kaujas laukā atsakās izpildīt pavēles.

Šis aizsardzības trūkums Korleones Ģimeni skāra mazāk nekā tās pretiniekus. Tomēr azartspēles veidoja galveno Korleones Ģimenes ienākumu daļu, un visvairāk cieta viņu loteriju centri. Darboņi, kas tos organizēja, cits pēc cita nonāca policijas rokās un pirms iekļūšanas melnajos sarakstos parasti dabūja mērenu kāvienu. Tika uzietas un. pārmeklētas pat vairākas «bankas», kas cieta smagus finansiālus zaudēju­mus. «Baņķieri», savā jomā visai augsti stāvošas personas, sūdzējās saviem caporegimes, un tie izklāstīja stāvokli Ģime­nes padomē. Taču nekas nebija līdzams. Baņķieriem ieteica pārtraukt darbību. Hārlemā viņu amatu ļāva pārņemt neatkarī­giem nēģeru darboņiem, kuri strādāja tik izkliedēti un neorga­nizēti, ka policija gandrīz nespēja viņus pieķert.Pēc kapteiņa Makklaskeja nāves dažās avīzēs parādījās raksti, kas saistīja viņu ar Soloco personību. Tika publicēti pierādījumi tam, ka Makklaskejs īsi pirms nāves saņēmis lielas summas skaidrā naudā. Šīs ziņas nāca no Heigena, un raksti parādījās pēc viņa iniciatīvas. Policijas nodaļa atteicās rakstīto apstiprināt vai noliegt, taču rezultāti neizpalika. Ar ziņu pienesēju un Ģimenes algoto ierēdņu palīdzību policijas aprindās izplatījās vēsts, ka Makklaskejs bijis nekrietns blēdis. Ne tāpēc, ka ņēmis naudu vai citus kukuļus; to neviens par grēku neuzskatīja. Tāpēc, ka viņš ņēmis pašu netīrāko naudu — maksu par slepkavībām un narkotiku tirgošanu. Un tas pēc policistu morāles principiem bija nepiedodami.Heigens zināja, ka policists uzticas likumam un kārtībai ar apbrīnojamu naivumu. Viņš tiem uzticas vairāk nekā sabied­rība, kurai viņš kalpo. Likums un kārtība taču ir tas burvju avots, no kura viņš smeļ savu spēku, personisko spēku, ko viņš lolo tāpat, kā to lolo vairums cilvēku. Taču viņā allaž gruzd apslēpts ļaunums pret sabiedrību, kurai viņš kalpo. Tā policis­tam vienlaikus ir aizbilstamais un laupījums. Kā aizbilstamais tā ir nepateicīga, ļauna un prasīga. Kā laupījums tā ir slīpēta un bīstama, viltības pilna. Tiklīdz kāds nokļuvis policista nagos, sabiedrība, ko šis policists aizstāv un sargā, laiž darbā visus mehānismus, lai nokrāptu viņam tiesības uz pelnītu apbalvojumu. Izšķirošo punktu pieliek politiķi. Tiesneši piespriež saudzīgus, nosacītus sodus visneģēlīgākajiem huli­gāniem. Štatu gubernatori un pats Savienoto Valstu prezi­dents devīgi dāļā amnestijas, uzskatīdami, ka cienījamie advokāti vēl nav pietiekami attaisnojuši sodāmo. Pēc zināma laika policists iemācās dzīvot. Kāpēc lai viņš pats nepaņemtu naudu, ko maksā šie huligāni? Viņam tā vairāk vajadzīga. Kāpēc lai viņa bērni nevarētu mācīties koledžā? Kāpēc lai viņa sieva neiepirktos lepnākajos veikalos? Kāpēc lai viņš pats nepavadītu ziemas atvaļinājumu Floridas saulē? Galu galā viņš riskē ar dzīvību, un tas nav nekāds joks.

Tomēr parasti policists nosprauž robežu, par kuru tālāk neiet. Viņš pieņem naudu no bukmeikera, kuram ļauj darbo­ties. Viņš pieņem naudu no cilvēka, kurš negrib tērēt laiku, lai iegādātos talonus mašīnas novietošanai. Par zināmu atlīdzību viņš ļauj jautrām meičām un prostitūtām piekopt savu amatu. Tās visas ir dabiskas cilvēku vājības. Bet parasti viņš nepieņem atpirkšanos no narkotiku operācijām, bruņotām laupīšanām, izvarošanu, slepkavībām un citām līdzīgām pārmērībām. Viņa uztverē tās vēršas pret policista personiskās varas pašu būtību un nekādi nav veicināmas.

Policijas kapteiņa nogalināšana sākumā tika uzņemta gluži kā karaļa slepkavība. Taču, kad kļuva zināms, ka Makklaskejs nogalināts, atrazdamies parasta narkotiku tirgoņa sabiedrībā, kad kļuva zināms, ka Makklaskeju tur aizdomās par slepkavību noklusēšanu, atriebības alkas policijas aprindās sāka izgaist. Galu galā vēl jāmaksā nodokļi par mašīnām, jāizpērk ieķīlātās vērtības, jāizlaiž bērni lielajā pasaulē. Bez ierastajiem pa­pildienākumiem policistam vajadzēja krietni pacīnīties, lai savilktu galus kopā. Nelikumīgi ielas tirgotāji ienesa labi ja sīknaudu pusdienām. Atpirkšanās par mašīnu neatļautu novie­tošanu deva smieklīgus grašus. Dažs labs izmisuma pārņemts policists jau sāka izspiest atpirkšanās maksu no aizturētajiem, kas atvesti uz iecirkni sakarā ar aizdomām par homoseksuā­lismu, draudu pielietošanu vai vardarbību. Visbeidzot kaislī­bas pierima. Policisti pacēla cenas un ļāva Ģimenēm atkal darboties. Iecirkņa komivojažieris atkal sastādīja un nodrukāja izmaksu sarakstu, kurā ietvēra ikvienu ar vietējo policijas iecirkni saistītu cilvēku, un atzīmēja viņa ikmēneša nodevu. Pakāpeniski atjaunojās kaut kas līdzīgs ierastajai sabiedriska­jai kārtībai.

Doma izmantot privātdetektīvus, lai apsargātu Dona Korleones slimnīcas palātu, bija radusies Heigenam. Šo apsardzi, protams, papildināja krietni varenāki spēki no Tesio armijas. Bet Saniju neapmierināja pat šāds stāvoklis. Ap februāra vidu, kad Dona pārvietošana vairs nebija bīstama, ar ātrās palīdzī­bas mašīnu viņu nogādāja mājās. Longbīčā. Māja bija iekār­tota tā, ka Dona istaba tagad kalpoja par slimnīcas palātu ar visu nepieciešamo iekārtu jebkurai ārkārtējai vajadzībai. Rū­pīgi sameklētas un pārbaudītas medmāsas dežurēja pie gultas pilnu diennakti, un par ievērojamu atlīdzību bija sarunāts privātārsts Kenedijs, kurš šobrīd dzīvoja tepat līdzās. Vismaz līdz tam laikam, kad Donam būs vajadzīga tikai kopšana.

Pati aleja bija pretiniekam nepieejama. Visās liekajās mājās tagad dzīvoja kareivji; bijušos īrniekus aizsūtīja uz laiku padzīvot dzimtajos Itālijas ciematos, apmaksājot visus izdevu­mus.Frediju Korleoni nosūtīja uz Lasvegasu, lai viņš tur atspir­gtu un vienlaikus papētītu augsni Ģimenes operācijām grez­najā viesnīcas tipa kazino kompleksā, kas vēl bija tapšanas stadijā. Lasvegasa piederēja Rietumkrasta impērijai, kas pagai­dām turējās neitrālā: pozīcijās, un šīs impērijas Dons bija garantējis Fredijam drošību. Ņujorkas Piecām Ģimenēm nebija vēlēšanās iemantot vēl vairāk ienaidnieku, dzenoties uz rietumiem pakaļ Fredijam Korleonem. Tām pietika klapatu tepat, Ņujorkā.Ārsts Kenedijs bija aizliedzis apspriest jebkādus biznesa jautājumus Dona klātbūtnē. Šis noteikums tika pilnīgi ignorēts. Dons pieprasīja, lai kara padomes sēdi noturētu viņa istabā. Jau pirmajā vakarā pēc Dona atgriešanās mājās tur sapulcējās Sanijs, Toms Heigens, Pīts Klemenca un Tesio.Dons Korleone jutās pārāk vārgs, lai daudz runātu, taču viņš gribēja klausīties un izmantot veto tiesības. Kad viņam paskaidroja, ka Fredijs aizsūtīts uz Lasvegasu, lai papētītu azartspēļu biznesa iespējas jaunajā kazino, Dons atzinīgi pamāja ar galvu. Izdzirdējis, ka Korleones vīri nogalinājuši Bruno Tatalju, viņš papurināja galvu un nopūtās. Taču visvai­rāk viņu satrauca ziņa par to, ka Maikls nogalinājis Soloco un kapteini Makklaskeju un pēc tam bijis spiests bēgt uz Sicīliju. To uzzinājis, Dons ar žestu lika visiem iziet no istabas, un vīri turpināja apspriedi stūra kabinetā, kur atradās juridiskās literatūras bibliotēka.

Sanijs Korleone atlaidās milzīgajā klubkrēslā aiz rakstām­galda.— Man šķiet, ka veco derētu pāris nedēļu likt mierā — līdz ārsts atļaus viņam ķerties pie biznesa.— Brītiņu viņš klusēja.— Man gribētos kaut cik ievest kārtību, kamēr viņš vēl veseļojas. Kruķi mums ļāvuši atkal rīkoties. Vispirms jādabū atpakaļ loteriju bankas Hārlemā. Melnie nu ir savu tiesu izpriecājušies, tagad atkal mūsu kārta darīt savu. Viņi tur visu ir salaiduši grīstē, kā jau visur, kur tiek pie teikšanas. Daudzi viņu darboņi laimētājiem nemaz nesamaksāja. Vienā mierā piebrauc ar savu kadiljaku un pasaka spēlētājiem, ka tiem nauda vēl būšot jāpagaida, vai arī dažreiz samaksā tikai pusi no laimesta. Es negribu, lai spēļu turētāji izskatītos bagāti. Negribu, lai viņi ģērbjas uzkrītoši labi. Negribu, lai braukā jaunās mašīnās. Negribu, lai vilcina laimestu izmaksas. Un negribu, lai šai biznesā paliktu visi tie neatkarīgie pašdarb­nieki, viņi mums rada sliktu slavu. Tom, ķersimies pie šīs lietas tūlīt pat. Kad tu padosi ziņu, ka dzīvojam atkal pa vecam, viss ātri vien nostāsies savā vietā.

— Tur Hārlemā daži tēvaiņi ir diezgan neregulējami,— sacīja Heigens.— Šie labie laiki viņiem būs uzsitusi apetīti. Ar sīkākiem padoto amatiem viņi vairs nebūs mierā.

Sanijs paraustīja plecus.— Pasaki tikai Klemencam, kuri tie ir. Tālākais ir viņa darīšana.

— Tur problēmu nebūs,— apstiprināja Klemenca.

Tad Tesio aizskāra pašu galveno jautājumu.— Līdzko mēs sāksim darboties, visas piecas Ģimenes metīsies mums virsū. Cirtīs mūsu baņķieriem Hārlemā un bukmeikeriem Īstsaidā. Viņi var pat sarežģīt mūsu darbošanos apģērbu tirdzniecības centrā. Šis karš mums maksās pamatīgu naudu.

Varbūt nebūs tik traki,— iebilda Sanijs.— Viņi taču zina, ka mēs cirtīsim pretī. Mani vīri jau zondē, kā panākt mieru, un varbūt izdosies visu nokārtot, samaksājot kompensāciju par Tatalju dēlu.

Ar miera sarunām mums diez kā neveicas,— paziņoja Heigens.— Pēdējo mēnešu laikā viņi ir zaudējuši daudz peļņas un vaino mūs. Un ne jau bez pamata. Manuprāt, viņi visupirms grib, lai mēs piekrītam iesaistīties narkotiku biznesā un izmantojam viņu labā Ģimenes politisko ietekmi. Citiem vārdiem, Soloco darījums bez paša Soloco. Bet viņi nesāks par to runāt, iekams nebūs mūs ar kādu uzbrukumu pamatīgi paplucinājuši. Un pēc tam, kad būsim atsēdināti, viņi cer, ka uzklausīsim priekšlikumu par narkotikām.

Par narkotikām neuzklausīsim,— noskaldīja Sanijs. — Dons teica — nē, un tā tas paliks, kamēr viņš pats nepārdo­mās.

Tad mums jārēķinās ar nopietnām taktikas problēmām,— Heigens enerģiski sacīja.— Mūsu naudai piekļūt nav grūti. Bukmeikeri un loterijas. Mēs varam ciest. Bet Tataljām ir prostitūcija, izsaucamie skuķi un dokeru arodbiedrības. Kā tad mēs viņiem varam dot pretī, velns lai parauj? Pārējām Ģime­nēm gan ir kaut kas no azartspēlēm. Bet pa lielākai daļai tās saistītas ar celtniecību, augļošanu, arodbiedrībām, valdības kontraktiem. Viņi daudz iegūst ar spēka paņēmieniem un citiem veidiem, kas skar nevainīgus cilvēkus. Viņu naudiņa nestāv uz ielas. Tatalju naktsklubs ir pārāk populārs, lai tam ķertos klāt,— tā būtu pārāk liela brēka. Un, kamēr Dons nav spējīgs darboties, viņu politiskā ietekme ir tikpat liela kā mūsējā. Tāpēc stāvoklis ir tiešām sarežģīts.

Atstāj to manā ziņā, Tom,— Sanijs teica.— Es izdomāšu, kā to nokārtot. Centies turpināt sarunas un padomā par to otru lietu! Atsāksim biznesu un paskatīsimies, kas notiks tālāk. Rīkosimies pēc apstākļiem. Klemencam un Tesio ir pietiekami daudz kareivju, un mēs varam kauties pret visām piecām Ģimenēm reizē, ja viņas tiešām to grib. Vajag tikai mesties uz matračiem.

Aizdabūt neatkarīgos nēģeru darboņus no baņķieru vie­tām nebija grūti. Par viņiem ziņoja policijai, un tā uzsāka enerģisku darbību. Turklāt īpaši enerģisku. Tolaik nēģerim nebija iespējams uzpirkt augstu policijas vai valsts ierēdni, lai gūtu iespēju netraucēti darboties. To noteica galvenokārt rasu aizspriedumi un rasu naids. Taču Hārlema nekad nebija sagādājusi īpašas problēmas, un šāds viegls atrisinājums šeit jau bija paredzams.

Piecas Ģimenes sāka uzbrukumu no negaidītas puses. Apģērbu tirdzniecības centrā tika nogalināti divi ievērojami arodbiedrības pārstāvji, Korleones Ģimenes locekļi. Pēc tam Korleones Ģimenes augļotājiem un bukmeikeriem tika slēgts ceļš uz piekrastes joslu. Ostas krāvēju arodbiedrības mītnes pārgāja Piecu Ģimeņu rokās. Korleones bukmeikerus sāka vajāt pa visu pilsētu, ar draudiem mēģinot pārvilkt tos pretējā pusē. Hārlemā tika brutāli nogalināts lielākā loteriju centra baņķieris, sens Korleones Ģimenes draugs un sabiedrotais. Izvēles vairs nebija. Sanijs deva rīkojumu saviem caporegimes pāriet uz matračiem.Kareivju vajadzībām pilsētā tika iekārtoti divi dzīvokļi, kuros sanesa matračus naktsguļai, ledusskapjus pārtikas glabā­šanai, ieročus un munīciju. Par vienu dzīvokli gādāja Klemenca, par otru Tesio. Visiem Korleones bukmeikeriem norī­koja miesassargu komandas. Tomēr loteriju baņķieri Hārlemā bija pārgājuši ienaidnieka pusē, un tur vairs neko nevarēja līdzēt. Tas viss Korleones Ģimenei izmaksāja ļoti dārgi, un pašreizējie ienākumi bija gauži niecīgi. Turpmāko mēnešu gaitā karš atklāja vēl dažu labu patiesību. Pati svarīgākā bija tā, ka Korleones Ģimene izrādījās pārvērtējusi savus spēkus.Tam bija vairāki iemesli. Tā kā Dons vēl aizvien nejutās pietiekami labi, lai aktīvi iesaistītos darbībā, Ģimenes poli­tiskā vara kļuva ievērojami vājāka. Turklāt pēdējos desmit miera gados krietni ierūsējušas bija abu caporegimes Klemencas un Tesio karavadoņu spējas. Klemenca vēl aizvien bija teicams izpildītājs un administrators, bet viņam jau trūka enerģijas un jaunības spara, lai vadītu armiju. Tesio ar gadiem bija kļuvis pārlieku miermīlīgs, un viņam šādos apstākļos nepietika nežēlības. Toms Heigens, par spīti savām spējām, gluži vienkārši nebija piemērots consigliori amatam kara laikā. Viņa galvenais trūkums slēpās apstāklī, ka viņš nebija sicīlietis.Sanijs Korleone gan saskatīja šos Ģimenes trūkumus kara apstākļos, taču nespēja tos labot. Viņš nebija Dons, un vienīgi Dons varēja nomainīt caporegimes un consigliori. Arī pati maiņa varēja padarīt stāvokli vēl bīstamāku, jo slēpa sevī nodevības iespēju. Sākumā Sanijs bija domājis cīnīties aizsardzības pozīcijās, kamēr vadību varēs pārņemt Dons, bet pēc tam, kad pretinieks nogalināja vairākus viņa baņķierus un sāka spēcīgi terorizēt bukmeikerus, Ģimenes stāvoklis kļuva pārāk nedrošs. Sanijs nolēma cirst pretī.Viņš nolēma cirst ienaidniekam tieši pašā sirdī. Ar vienu varenu taktisku manevru viņš likvidēs visu Piecu Ģimeņu galvas. Lai šo nodomu īstenotu, Sanijs izstrādāja smalku sistēmu viņu novērošanai. Taču nedēļu vēlāk ienaidnieka vadoņi kā uz burvja mājienu pazuda pagrīdē un sabiedrībā vairs neparādījās.

Piecas Ģimenes un Korleones impērija palika neizšķirta pozīcijās.

Amerigo Bonasera dzīvoja tikai pāris kvartālu no sava apbedīšanas biroja Malberī ielā, tāpēc allaž mēdza vakariņot mājas. Vakaros viņš atgriezās savā darbavietā, godbijīgi pievienodamies sērojošajiem piederīgajiem, kas nāca atdot pēdējo godu mirušajiem, kuri, grezni saposti, dusēja viņa svinīgi drūmajās istabās.

Bonasera ne acu galā necieta jokus, ko dažs mēdza izmest attiecībā uz viņa amatu un nepievilcīgajiem specifiskajiem sīkumiem, kas viņa darbā bija tik maznozīmīgi. Protams, šādus jokus nekad neatļāvās neviens no viņa draugiem, radiniekiem vai kaimiņiem. Cilvēkiem, kas vairāku gadsimtu gaitā pelnījuši maizi ar sviedriem vaigā, jebkurš amats ir cieņas vērts.

Tagad kopā ar sievu sēdēdams pie vakariņu galda labi iekārtotajā dzīvoklī, kur virs viņiem no bufetes meta gaismu sveces uz zeltītās Jaunavas Marijas statujas, Bonasera aizkūpi­nāja «Camel» cigareti un paņēma glāzi ar amerikāņu viskiju. Sieva nolika uz galda kūpošus zupas šķīvjus. Pašlaik viņi bija divi vien — Bonaseras meita atradās pie mātesmāsas Bostonā, kur viņai vajadzēja mēģināt aizmirst baismīgo pārdzīvojumu un abu neģēļu rokās gūtos ievainojumus — to pašu neģēļu, kurus taisnīgi bija sodījis Dons Korleone.

— Vai tu vēl iesi atpakaļ uz darbu?— jautāja sieva.

Amerigo Bonasera pamāja ar galvu. Sieva pret viņa darbu izturējās ar cieņu, taču īsti to nesaprata. Viņa nesaprata, ka tehniskā puse vīra amatā nepavisam nav galvenā. Līdzīgi vairumam cilvēku, viņa domāja, ka vīram maksā par to, ka viņš mirušajiem liek izskatīties gluži kā dzīviem. Un šajā ziņā Bonaseras prasme patiesi bija nepārspējama. Taču vēl svarī­gāka un pat vajadzīgāka bija viņa tiešā klātbūtne pie nelaiķa seru brīdī. Kad nelaimīgā ģimene vakarā ieradās tikties pie zārka ar mirušā asinsradiniekiem un draugiem, viņiem līdzās bija vajadzīgs Amerigo Bonasera.

Jo viņš prata godam stāvēt nāvei blakām. Mierinošu izteiksmi vienmēr drūmi nopietnajā sejā, stingru un noteiktu, tomēr rāmi pieklusinātu balsi viņš vadīja sēru rituālu. Viņš prata klusināt sēras, kas šķita pārāk uzbāzīgas, prata aprāt nepaklausīgus bērnus, kurus vecāki paši nespēja strostēt. Viņš nekad nepārcentās ar savām līdzjūtības izpausmēm, bet nekad arī nebija bezrūpīgs. Ja kāda ģimene reiz bija izmanto­jusi Amerigo Bonaseras pakalpojumus sava tuvinieka aizvadī­šanai, tā atkal no jauna atgriezās pie viņa. Un viņš nemūžam nepameta nevienu no saviem klientiem šai smagajā pēdēja vakarā virs zemes.Parasti pēc vakariņām Bonasera atļāvās brītiņu nosnausties. Pēc tam viņš nomazgājās un vēlreiz noskuvās, ar talka pūderi bagātīgi nosegdams biezās bārdas atstātos tumšos laukumus. Nekad viņš neaizmirsa izskalot muti. Tad Bonasera, apliecinā­dams savu cieņu pret gaidāmo notikumu, uzvilka tīru veļu, mirdzoši baltu kreklu, apsēja melnu kaklasaiti, uzģērba tikko gludinātu tumšu uzvalku un kājās uzāva nespodras, melnas kurpes un melnas zeķes. Un tomēr kopiespaids allaž bija drīzāk mierinošs nekā drūms. Bonasera turklāt krāsoja matus, lai tie vienmēr būtu melni,— viņa paaudzes itāliešu vīrieši to uzskatītu par gaužām nepiedienīgu ārišķību, taču Bonasera to darīja, ne jau tukšas godkāres mudināts. Iemesls bija tas, ka viņa mati, pakāpeniski sirmodami, bija kļuvuši pelēkraibi, un šāda krāsa, pēc Bonaseras domām, nepavisam nepiederējās viņa profesijai.Kad Bonasera bija izēdis zupu, sieva nolika viņa priekšā nelielu bifšteku ar dažām karotēm zaļo spinātu, no kuriem pilēja dzeltenīga eļļa. Bonasera nemēdza ēst daudz. Iztukšojis šķīvi, viņš paņēma kafijas tasi un aizkūpināja vēl vienu «Camel» cigareti. Dzerdams kafiju, viņš kavējās domās pie savas nelaimīgās meitas. Nekad viņa vairs nebūs tāda kā agrāk. Meitenes ārējais skaistums bija saglābts, taču acīs viņai paudās tāds kā iebiedēta dzīvnieka skatiens, ko Bonasera nebija spējis izturēt. Tāpēc vecāki bija aizsūtījuši meiteni kādu laiku padzīvot Bostonā. Laiks, cerams, sadziedēs visas brūces. Bonasera labi zināja, ka sāpes un šausmas nemēdz būt bezgalīgas kā nāve. Profesija bija iemācījusi viņu būt optimis­tam.Amerigo Bonasera tikko bija pabeidzis dzert kafiju, kad dzīvojamā istabā iezvanījās telefons. Kad viņš pats bija mājās, sieva nekad klausuli neņēma, tāpēc Bonasera piecēlās, iztuk­šoja tasi un nodzēsa cigareti. Iedams pie telefona, viņš noņēma kaklasaiti un sāka atpogāt kreklu, gatavodamies īsai snaudai. Tad viņš pacēla klausuli un klusi, laipni sacīja: — Hallo!

Balss vada viņā galā bija skarba un saspringta.— Te Toms Heigens. Es zvanu no Dona Korleones, pēc viņa lūguma.

Amerigo Bonasera juta, ka izdzertā kafija māgā sāk dumpoties, un viņu pārņēma viegls nelabums. Bija pagājis mazliet vairāk par gadu, kopš viņš kļuva Dona parādnieks par meitas atriebto godu, un apziņa, ka šis parāds būs jāsedz, šaja laikā bija kaut kur atkāpusies. Redzēdams abu neģēļu asiņai­nās sejas, viņš bija juties tik pateicīgs, ka Dona labā būtu gatavs uz visu. Taču laiks saēd pateicības jūtas vēl ātrāk nekā skaistumu. Šobrīd Bonaseru pārņēma baiļpilns nelabums kā cilvēku, kuru piemeklējusi nelaime. Balsij trīcot, viņš atbil­dēja:— Jā, saprotu. Klausos.

Viņu pārsteidza vēsums Heigena balsī. Kaut arī consiglori nebija itālietis, viņš arvien mēdza runāt laipni, taču šobrīd viņa balss skanēja asi un strupi.

Jūs Donam esat pakalpojumu parādā,— Heigens teica.— Viņš nešaubās, ka to atlīdzināsiet. Ka būsiet laimīgs par šo izdevību. Ne ātrāk kā pēc stundas, varbūt mazliet vēlāk viņš ieradīsies jūsu apbedīšanas kantorī un lūgs palīdzību. Esiet tur un sagaidiet viņu. Parūpējieties, lai tur nebūtu neviena no jūsu darbiniekiem. Sūtiet visus mājās! Ja jums ir kādi iebildumi, sakiet tūlīt, un es paziņošu Donam Korleonem. Viņam ir vēl citi draugi, kas var izdarīt šo pakalpojumu.

Kā jūs varat domāt, ka es atteikšu Krusttēvam?— Amerigo Bonasera bailēs gandrīz vai izkliedza.— Protams, es darīšu visu, ko viņš vēlas. Es neesmu aizmirsis savu parādu. Tūlīt pat došos uz kantori.

Heigena balss kļuva laipnāka, tomēr tajā skanēja kāds neparasts tonis.— Paldies!—viņš teica.— Dons par jums ne mirkli nešaubījās. Jautāju tikai es pats. Palīdziet viņam šovakar, un jebkurā brīdī varēsiet griezties pie manis. Jūs iemantosiet manu personīgu draudzību.

Šie vārdi vēl vairāk izbiedēja Amerigo Bonaseru.

Vai Dons pats šovakar nāks pie manis?— viņš izstomīja.

Jā,— atbildēja Heigens.

— Tad viņš, paldies Dievam, ir pavisam atlabis pēc saviem ievainojumiem,— teica Bonasera. Tas skanēja kā jautājums.

Otrā vada galā brīdi valdīja klusums, tad Heigens ļoti klusi atbildēja:—Jā.— Aparātā atskanēja klikšķis, un saruna bija galā.

Bonasera mirka vienos sviedros. Iegājis guļamistabā, viņš apmainīja kreklu un izskaloja muti, bet nenoskuvās un neuz­lika citu kaklasaiti. Tad viņš piezvanīja uz kantori un lika savam palīgam pavadīt vakaru kopā ar sērojošo ģimeni priekšējā telpā. Viņš paskaidroja, ka pats būšot aizņemts ēkas laboratori­jas telpās. Kad palīgs sāka šo to jautāt, Bonasera viņu strupi pārtrauca un lika precīzi izpildīt rīkojumus.Viņš apvilka svārkus, un sieva, kura vel joprojām ēda, pārsteigta pavērās vīrā.— Man ir darbs,— viņš izmeta, un, redzēdama vīra sejas izteiksmi, sieva neiedrošinājās neko jautāt. Bonasera izgāja no mājas un nosoļoja nedaudzos kvartālus līdz savam kantorim.Bēru ceremoniju ēka atradās savrup no citām celtnēm, un plašo laukumu ap to no visām pusēm apjoza baltu stieņu žogs. No ielas uz ēkas aizmuguri veda pašaurs ceļš, kuru varēja izmantot vienīgi ātrās palīdzības mašīnas un katafalki. Bona­sera atslēdza vārtiņus un atstāja tos vaļā. Tad viņš devās uz ēkas aizmuguri un pa platajām durvīm iegāja iekšā. Ceļa viņš redzēja, ka pie bēru nama galvenās ieejas jau pulcējas sērotāji, kas ieradušies parādīt pēdējo godu Bonaseras šīvakara klien­tam.

Pirms daudziem gadiem Bonasera bija nopircis šo ēku no kāda apbērētāja, kurš gatavojās doties atpūtā. Tolaik bēriniekiem līdz izvadīšanas telpai vajadzēja pārvarēt apmēram desmit pakāpienus. Tas jūtami sarežģīja stāvokli. Vecie ļaudis un invalīdi, kuri vēlējās parādīt nelaiķim godu, nebija varējuši uzkāpt pa šīm kāpnēm, tāpēc bijušais apbērētājs tos bija nogādājis izvadīšanas telpā ar kravas lifta palīdzību. Šis lifts bija paredzēts zārku un līķu pārvietošanai. Tas nolaidās pazemē un pēc tam pacēlās līdz izvadīšanas telpai, tā ka sērojošais invalīds brauca tajā kopā ar zārku, un pārējie bērinieki atvilka malā savus melnos krēslus, lai lifts varētu novietoties grīdas lūkā. Un, kad invalīds vai gados vecais bērinieks bija atvadījies no nelaiķa, spoži pulētajā grīda atkal parādījās lifts, kam vajadzēja novest viņu lejā un pēc tam nogādāt ārā.

Amerigo Bonasera šādu risinājumu uzskatīja par nepiedie­nīgu un dārgu. Tāpēc viņš lika pārbūvēt ēkas priekšdaļu, un pakāpienus nomainīja taisns, augšupejošs ceļš. Protams, lifts joprojām tika izmantots zārku un līķu pārvietošanai.

Ēkas aizmugurē atradās viņa dienesta kabinets, iebalzamēšanas telpas, zārku noliktava un cieši noslēgts skapis ar ķimikālijām un Bonaseras atbaidošajiem amata rīkiem. Masīvas, skaņu necaurlaidīgas durvis nošķīra šīs telpas no bērinieku zāles un pieņemšanas istabām. Bonasera iegāja kabineta, apsēdās pie rakstāmgalda un aizdedza cigareti — vienu no ļoti nedaudzajām, ko bija izsmēķējis šajās telpās. Tad viņš sāka gaidīt Donu Korleoni.

Viņš gaidīja, galēja izmisuma pārņemts. Jo Bonasera nešaubījās par to, kādu pakalpojumu viņam liks izdarīt. Pēdējā gada laikā Korleones Ģimene bija uzsākusi karu pret piecām lielajām Ņujorkas mafijas Ģimenēm, un avīzes pārplū­dināja ziņojumi par masveida slepkavībām. Abam pusēm bija daudz upuru. Tagad Korleones Ģimene acīmredzot nogalina­jusi kādu tik svarīgu personu, ka jānoslēpj līķis, jāliek tam pazust, un kas gan šādā reizē labāks kā apbedīt to oficiāli ar likumīga apbērētāja palīdzību? Un Amerigo Bonasera nelo­loja nekādas ilūzijas par sev paredzēto lomu. Viņš būs slepkavības līdzzinātājs. Ja tas atklāsies, ne vienu vien gadu vajadzēs pavadīt cietumā. Viņa meita un sieva kritīs negodā, un Amerigo Bonaseras krietno, godājamo vārdu ieraus mafijas asiņainā kara zaņķī.Viņš atvēlēja sev vēl vienu cigareti. Un tad Bonaseram iekrita prātā kaut kas vēl briesmīgāks. Kad pārējās mafijas Ģimenes atklās, ka viņš palīdzējis Korleonēm, tie uzskatīs viņu par ienaidnieku. Viņu nogalinās. Tagad Bonasera nolā­dēja dienu, kad bija griezies pie Krusttēva un lūdzis atriebt meitu. Viņš nolādēja dienu, kad viņa sieva bija sadraudzēju­sies ar Dona Korleones sievu. Viņš lādēja savu meitu, lādēja Ameriku, lādēja pats savus panākumus. Tad atkal atgriezās Bonaseras optimisms. Viss taču var izdoties gludi. Dons Korleone ir gudrs vīrs. Viņš noteikti visu ir izkārtojis tā, lai noslēpums paliktu neatklāts. Jāsaņem tikai dūša. Nav šaubu, ka pats ļaunākais šajā pasaulē būtu izpelnīties Dona nelabvēlību.Ārā zem riepām nošvirkstēja grants. Bonaseras ievingri­nātā dzirde nemaldīgi noteica, ka mašīna iebrauc un apstājas pagalmā aiz mājas. Viņš atvēra sētas durvis, lai ielaistu atbraucējus. Ienāca druknais milzis Klemenca un tūlīt aiz viņa vēl divi jauni parupja izskata vīrieši. Neteikusi Bonaseram ne vārda, viņi pārmeklēja istabu, tad Klemenca atkal izgāja ārā. Abi vīri palika pie apbērētāja.

Pēc īsa brīža Bonasera pēc skaņas pazina, ka pa šauro braucamo ceļu iegriežas smagā ātrās palīdzības mašīna. Tad durvīs parādījās Klemenca, un viņam sekoja divi vīrieši ar nestuvēm. Tātad Amerigo Bonaseras ļaunākie paredzējumi piepildījušies. Uz nestuvēm atradās pelēkā segā ievīstīts līķis; redzamas bija tikai kailās, dzeltenīgās kāju pēdas.

Klemenca ar žestu norādīja nesējiem ceļu uz iebalzamēšanas istabu. Un tad no pagalma tumsas apgaismotajā kabinetā ienāca vēl viens cilvēks. Tas bija Dons Korleone.Pa slimības laiku Dons bija jūtami novājējis, un viņa kustības likās neparasti stīvas. Platmali viņš turēja rokās, un mati virs platā galvvidus izskatījās pavisam plāni. Dons šķita krietni vairāk novecojis un sarucis nekā toreiz meitas kāzās, taču vēl aizvien no viņa strāvoja spēks. Turēdams platmali pie krūtīm, viņš jautāja Bonaseram:

— Nu, mans vecais draugs, vai esi gatavs izdarīt man šo pakalpojumu?

Bonasera pamāja ar galvu. Dons devās pakaļ nesējiem uz iebalzamēšanas telpu, un Bonasera viņam sekoja. Līķis bija novietots uz viena no galdiem. Dons Korleone viegli pamāja ar platmali, un pārējie vīri atstāja telpu.

— Ko tu gribi, lai es daru?— nočukstēja Bonasera. Dona Korleones skatiens bija piekalts galdam.— Es gribu, lai tu liec lietā visus savus spēkus, visu prasmi, ja mīli mani,— viņš sacīja.— Es negribu, lai viņa māte redz viņu tādu kā tagad.

Piegājis pie galda, viņš atvilka nost pelēko segu. Pretēji savai gribai un par spīti visiem garajiem pieredzes un rūdījuma gadiem, Amerigo Bonasera šausmās ievaidējās. No iebalzamēšanas galda viņam pretī vērās lodes sašķaidīta Sanija Korleones seja. Asiņainā kreisā acs bija pārvērtusies starveida brūcē. Deguns un kreisais vaigakauls bija sašķaidīti bezveida masā.

Uz sekundes desmitdaļu Dons pastiepa roku, lai atbalstītos pret Amerigo Bonaseras stāvu.

Redzi, ko viņi izdarījuši ar manu dēlu,— viņš teica.

Varbūt nenoteiktais sastinguma stāvoklis bija mudinājis Saniju Korleoni uzsākt asiņainos slaktiņus, kuru rezultātā viņš pats gāja bojā. Varbūt vainīgi bija viņa pirmatnējie, tumšie instinkti. Tā vai citādi, bet tajā pavasarī un vasarā viņš ar bezjēdzīgu aizrautību metās apkarot ienaidnieka palīgspēkus. Citu aiz cita lodes ķēra Tatalju Ģimenes sīkos darboņus un ierindas karotājus ostā. Tatalju Ģimenei uzticīgos arodbied­rību līderus brīdināja palikt neitrāliem, un, kad Korleones bukmeikerus un augļotājus joprojām norobežoja no dokiem, Sanijs nosūtīja Klemencu ar savu regime, lai tas šķaida pretspēku pa labi un pa kreisi visā piekrastes garumā.

Šie slaktiņi bija gluži bezjēdzīgi, jo tie nevarēja ietekmēt kara iznākumu. Sanijs bija spožs taktiķis un guva spožas uzvaras. Taču viņam pietrūka Dona Korleones ģeniālās stratē­ģijas. Savstarpējā cīņa izvērtās par tādu barbarisku slepkavo­šanu, ka abas puses bez jebkādas vajadzības zaudēja milzum daudz līdzekļu un cilvēku. Korleones Ģimenei beidzot va­jadzēja slēgt vairākus no saviem ienesīgākajiem bukmeikeru kantoriem, arī znotam Karlo uzticēto biznesu. Karlo pasāka dzert un uzdzīvot ar meitām, sagādādams sievai Konijai ne mazums sirdēstu. Kopš Sanijs bija viņu piekāvis, Karlo vairs neuzdrošinājās pacelt roku pret sievu, taču kopš tās dienas viņš vairs negulēja ar Koniju. Viņa bija metusies vīram pie kājām, bet viņš ar izmeklēti aristokrātisku labpatiku atstūmis viņu nost un ņirdzīgi noteicis:— Skrien pie sava brālīša un pastāsti, ka es tevi nedrātēju, varbūt viņš nāks un tēsīs mani, kamēr es tev varēšu kaut ko izdarīt.Bet, kaut gan viņi ar Saniju izturējās viens pret otru ar ledainu pieklājību, Karlo māca paniskas bailes no sievasbrāļa. Karlo pietiekami labi saprata, ka Sanijs var viņu nogalināt, ka Sanijs ir cilvēks, kurš ar meža zvēram piemītošu dabiskumu spējīgs nogalināt otru cilvēku, kamēr pašam Karlo vajadzētu sakopot visu savu drosmi un gribasspēku, lai izdarītu slepka­vību. Karlo pat neienāca prātā, ka tieši tāpēc viņš ir labāks cilvēks par Saniju Korleoni, ja šeit varētu lietot tādus apzīmēju­mus; Karlo apskauda Saniju par viņa baismo mežonību, par mežonību, kam tagad bija lemts kļūt par leģendu.Toms Heigens kā consiglion neatzina Sanija taktiku, tomēr viņš nolēma, ka pie Dona ar protestu negriezīsies — gluži vienkārši tāpēc, ka šī taktika savā ziņā izrādījās iedarbīga. Slaktiņiem turpinoties, Piecas Ģimenes beidzot šķita trūkstamies, to pretsitieni kļuva vājāki, līdz pieklusa pavisam. Hei­gens sākumā neuzticējās šai šķietamajai uzvarai, taču Sanijs gavilēja.

— Jāgāž tikai vēl,— viņš sacīja Heigenam.— Drīz tie mai­tas lūgdamies lūgsies, lai slēdzam vienošanos.

Sanijam netrūka arī citu raižu. Nemitīgi pārmetumi bija jādzird no sievas, kuru bija sasniegušas valodas par to, ka Lūsija Mančīni esot nobūrusi viņas vīru. Un, kaut gan Sanija sieva nereti mēdza atklāti pamēļot par vīra ekipējumu un tehniku, Sanijs pārāk ilgi bija atstājis viņu novārtā, un viņa asi izjuta vīra trūkumu gultā; tā nu Sanijam vajadzēja pastāvīgi ciest viņas šķendēšanos.

Piedevām šīm klapatām Saniju nomāca ilgstošais milzu sasprindzinājums ienaidnieka nemitīgās uzglūnēšanas dēļ. Vi­ņam vajadzēja būt ārkārtīgi piesardzīgam katrā savā solī, un viņš zināja, ka pretinieks uzmanīgi seko viņa braucieniem pie Lūsiļas Mančīni. Taču, zinādams, ka tā allaž mēdz būt visvārī­gākā vieta, Sanijs te nodrošinājās vairāk nekā jebkur citur. No šīs puses viņam nevarēja piekļūt. Kaut gan Lūsijai pašai par to nebija ne mazāko aizdomu, vīri no Santīno regime vēroja viņu divdesmit četras stundas diennaktī, un, līdzko viņas stāvā atbrīvojās kāds dzīvoklis, to tūdaļ noīrēja viens no šī regime uzticamākajiem vīriem.

Dons pamazām atlaba, un varēja gaidīt, ka drīzumā viņš ņems vadību savās rokās. Sanijs nešaubījās, ka tad kara gaita mainīsies par labu Korleones Ģimenei. Bet pagaidām viņš sargās Ģimenes impēriju, izcīnīs tēva atzinību un stiprinās savas izredzes kļūt par Korleones Ģimenes troņmantnieku — Dona tituls nebija absolūti pakļauts mantošanas tiesībām.Taču ienaidnieks arī kala savus plānus. Arī pretēja puse bija izvērtējusi stāvokli un secinājusi, ka vienīgā iespēja, ka novērst pilnīgu sakāvi, ir likvidēt Saniju Korleoni. Tagad viņi labāk izprata notikumu virzību un aptvēra, ka ar Donu, kura loģiskais, veselais saprāts ir plaši pazīstams, būs iespējams vienoties sarunu ceļā. Viņos bija radies naids pret Saniju Korleoni viņa barbariskās asinskāres dēļ. Arī biznesa jautāju­mos viņš nebija pietiekami asredzīgs. Neviens negribēja, lai atgrieztos agrākie laiki ar saviem nemieriem un raizēm.Kādu vakaru Konijai Korleonei piezvanīja nepazīstama persona — meitenes balss taujāja pēc Karlo.

— Kas runā?— noprasīja Konija.

Meitene vada viņā galā iespurdzās un teica:— Es esmu Karlo draudzene. Gribēju tikai pateikt, ka šovakar nevarēšu ar viņu tikties. Man jāaizbrauc no pilsētas.—Tu, pretīgā palaistuve!—iebrēcās Konija Korleone. — Slampa tu tāda!—viņa vēlreiz iekliedza klausulē. Vada otrā galā atskanēja īss klikšķis.Tajā pēcpusdienā Karlo bija aizgājis uz hipodromu. Viņš atgriezās pavēlu, ērcīgs par zaudēto naudu un iereibis — viņš pastāvīgi nēsāja līdzi pudeli, no kuras palaikam iedzēra. Tiklīdz viņš parādījās durvīs, Konija spiegdama metās viņu lamāt. Nepievērsdams sievai uzmanību, Karlo pagāja viņai garām, iegāja vannasistabā un palīda zem dušas. Iznācis ārā, viņš nostājās sievas priekšā un noslaucīja kailo ķermeni, tad sāka posties iziešanai.Konija stāvēja, rokas sānos iespiedusi, dusmās nobālušu seju.— Nekur tu neiesi,— viņa teica.— Tava skuķe piezvanīja un teica, ka šovakar nevarot. Riebekli nolādētais, tu uzdrīk­sties dot savām maukām manu telefona numuru! Es tevi nositīšu, riebekli tāds!Un viņa metās vīram virsū, sāka skrāpēt un spert. Karlo noturēja viņu ar vienu muskuļoto roku.— Tu esi jukusi,— viņš auksti noteica. Bet Konijai šķita, ka vīrs ir nobažījies, it kā zinātu, ka tā gaisagrābsle, ar kuru viņš pašlaik saietas, ir spējīga nostrādāt tādu numuru.— Kāda zostiņa sagribējusi paākstīties,— Karlo izmeta. Konija izlocījās no viņa tvēriena un ieklupa Karlo sejā, atstādama tur tu krietnas nagu pēdas. Ar pārsteidzošu pacietību viņš pabīdīja sievu nost. Konija nojauta, ka viņš ir uzmanīgs sievas stāvokļa dēļ, un tas viņai deva drosmi izgāzt niknumu. Koniju nomāca arī fiziskās vēlmes. Itin drīz neko vairs nevarēs atļauties, jo ārsts bija aizliedzis tuvību pēdējos divos mēnešos, un viņa gribēja to vēl pirms tam. Taču nevaldāma bija arī vēlēšanās nodarīt Karlo fiziskas sāpes. Konija sekoja viņam uz guļamistabu.Viņa redzēja, ka vīrs ir nemierīgs, un tas iesvēla viņā nicinošu prieku.— Tu paliksi mājās!— viņa teica.— Nekur tu neiesi!— Labi, labi,— Karlo atmeta. Viņš vēl aizvien bija neap­ģērbies, tikai sporta biksītēs. Viņam patika tā staigāt pa maļu — Kārlo lepojās ar savu atlētisko augumu un zeltaino ādu. Konija alkaini vēroja vīru. Karlo mēģināja pasmieties. — Varbūt tu vismaz iedosi man ko ēst?Vīra atgādinājums par vismaz vienu no viņas pienākumiem atvēsināja Konijas iekarsušo prātu. Viņa prata labi gatavot ēdienu un šo prasmi bija apguvusi no mātes. Konija uzlika uz uguns teļa gaļu ar pipariem un, kamēr panna čurkstēja, pagatavoja salātus. Tikmēr Karlo izstiepās gultā un sāka pētīt nākamās dienas sacīkšu sarakstus. Laiku pa laikam viņš iedzēra malku no līdzās stāvošās viskija glāzes.Konija atgriezās guļamistabā un palika stāvam durvīs, it kā nedrīkstētu tuvoties gultai bez īpaša uzaicinājuma.

Ēdiens ir galdā,— viņa teica.

Man vēl negribas,— Karlo atbildēja, turpinādams pētīt sarakstu.

Ēdiens ir galdā!— spītīgi atkārtoja Konija.

Brauc ellē ar savu ēdienu!—Karlo atcirta, izdzēra atlikušo viskiju un pasniedzās pēc pudeles, lai vēlreiz piepil­dītu glāzi. Konijai viņš vairs nepievērsa uzmanību.

Konija aizgāja uz virtuvi, paņēma šķīvjus ar ēdienu un trieca tos pret izlietni. Skaļās šķindas atsauca šurp Karlo. Kad viņš ieraudzīja taukainiem gaļas gabaliem un pipariem nošķiestās sienas, viņa pedantiskā kārtības izjūta neizturēja, un Karlo aizsvilās dusmās.

Tu pretīgā, izlaistā govs!—viņš žultaini izgrūda.— Tū­līt pat visu satīri, vai arī es tev iekšas izdauzīšu!

Ne velna netīrīšu!—atcirta Konija, rokas pacēlusi un gatava saskrāpēt driskās viņa kailās krūtis.

Karlo aizgāja atpakaļ uz guļamistabu un atgriezās ar divkārt pārlocītu siksnu rokā.

Satīri!—viņš teica ar nepārprotamiem draudiem balsī. Konija stāvēja nepakustēdamās, un viņš atvēzējies ievilka ar siksnu pa viņas pieblīdušajiem gurniem — ne pārāk sāpīgi, tomēr jūtami. Konija atkāpās līdz vienam no virtuves skapī­šiem un, iebāzusi roku atvilktnē, izrāva maizes nazi un pacēla to gaisā.

Korleones ģimenē pat sievietes ir slepkavas!— iesmē­jās Karlo. Viņš nolika siksnu uz virtuves ķeblīša un tuvojās Konijai. Viņa gribēja strauji uzbrukt, taču smagais grūtnieces augums kavēja kustības, un Karlo izvairījās no dūriena, ko viņa visā nopietnībā mērķēja viņam cirksnī. Bez pūlēm atbruņojis sievu, Karlo sāka pliķēt viņai pa seju, sizdams mēreni, lai nepārcirstu ādu. Konija centās izbēgt, atkāpdamās aiz virtuves galda, taču viņš sita vēl un vēl, sekodams viņai līdzi guļamistabā. Konija mēģināja iekost viņam rokā, bet Karlo sagrāba viņu aiz matiem, raudams viņas galvu augšup. Viņš atkal un atkal sita sievai pa seju, līdz viņa sāpēs un pazemojumā sāka raudāt kā bērns. Tad Karlo nicinoši nogrūda viņu uz gultas. Uz naktsgaldiņa vēl aizvien stāvēja viskija pudele, un Karlo pacēla to pie lūpām. Tagad viņš likās pamatīgi iereibis, gaišzilās acis dīvaini spulgoja, un Konija sajuta patiesas bailes.

Karlo stāvēja, izpletis kājas, un dzēra tieši no pudeles. Tad viņš pastiepās lejup un saglāba saujā pieblīdušo miesu uz sievas gurna. Kniebiens bija tik ciešs un sāpīgs, ka Konija saka lūgties žēlastību.— Ak tu, resnā cūka! Karlo ar riebumu izmeta un izgāja no istabas.

Pārbiedēta līdz nesaprašanai, Konija gulēja gulta un neuzdrīkstējās iet skatīties, ko vīrs otrā istabā dara. Beidzot viņa piecēlās un, aizgājusi līdz durvīm, ielūkojās viesistabā. Karlo bija atvēris jaunu viskija pudeli un gulēja, izlaidies garšļaukus uz tahtas. Tātad pēc brīža viņš iekritīs dzēruma snaudā, un viņa varēs izzagties virtuvē un piezvanīt savējiem uz Longbīču. Viņa palūgs mātei, lai atsūta kādu viņai pakaļ. Konija cerēja, ka pie telefona nepienāks Sanijs. Vislabāk būtu runāt ar Tomu Heigenu vai māti.

Pulkstenis bija gandrīz desmit, kad Dona Korleones namā iezvanījās telefons. Viens no Dona miesassargiem pacēla klausuli un pakalpīgi pasniedza to Konijas mātei. Taču misis Korleone gandrīz neko nesaprata no meitas sacītā — Konija vēl nebija atguvusies no histērijas, tomēr centās runāt pusčukstus, lai vīrs blakusistabā viņu nesadzirdētu. Turklāt Konijas seja bija pietūkuši no sitieniem un uzpampušās lūpas neļāva skaidri runāt. Misis Korleone pamāja miesassargam, lai pasauc Saniju, kurš kopā ar Tomu Heigenu atradās viesistabā.

Sanijs ienāca virtuvē un paņēma no mātes klausuli.— Jā, Konij!—viņš atsaucās.Koniju pārņēma tādas bailes gan no vīra, gan no tā, ko tagad darīs brālis, ka viņas valoda kļuva vēl neskaidrāka.— Sanij, tu tikai atsūti mašīnu, lai aizved mani pie jums,— viņa izmocīja.— Tur es visu pastāstīšu, nav jau nekas, Sanij. Tikai nebrauc pats! Atsūti Tomu, Sanij, lūdzu, lūdzu! Nekas nav noticis, es tikai gribu aizbraukt uz mājām.Virtuvē bija ienācis arī Heigens. Dons šobrīd miegazāļu iespaidā cieši gulēja augšstāva guļamistabā, un Heigens gribēja paturēt Saniju acīs jebkurā kritiskā situācijā. Virtuvē atradās arī abi miesassargi. Visi vēroja Saniju pie telefona.Izskatījās, ka Sanijam Korleonem piemītošā mežonība kāpj augšup no kāda viņā apslēpta dziļa, mistiska avota. Vērotāji redzēja, kā asinis kāpj un pieplūst dzīslotajā kaklā, redzēja, kā acis naidā aizmiglojas, daži vaibsti saspringst un nocietinās, tad Sanija seja kļuva gluži pelēka kā agonijā un rokas sāka drebēt. Tomēr atbildēdams viņš valdīja pār savu balsi un dobji noteica:—Gaidi! Tu tikai sēdi un gaidi!—Tad Sanijs nolika klausuli.Mirkli viņš stāvēja, pats sava niknuma paralizēts, tad izgrūda:— Tas nolādētais preteklis, tas nolādētais preteklis!— un izdrāžas no mājas.Heigens pazina šo izteiksmi Sanija sejā un zināja, ka šobrīd nekādam saprātam nav varas pār viņu. Pašreiz Sanijs bija spējīgs uz visu. Heigens zināja arī to, ka brauciens uz pilsētu Saniju atvēsinās un darīs apdomīgāku. Taču līdz ar to viņš varēja kļūt vēl bīstamāks, kaut gan apdomība vismaz ļautu viņam pasargāt sevi no niknuma lēkmes sekām. Heigens dzirdēja ierūcamies motoru un teica abiem miesassargiem: — Brauciet viņam pakaļ!Tad viņš piegāja pie telefona un pēc kārtas uzgrieza vairākus numurus. Viņš lika dažiem vīriem no Sanija regime, kuri dzīvoja pilsētā, doties uz Karlo Riči dzīvokli un dabūt Karlo projām no turienes. Vēl citiem vīriem vajadzēja palikt pie Konijas, kamēr ieradīsies Sanijs. Heigens atļāvās patvaļību, viņš rīkojās pretēji Sanija nodomiem, taču zināja, ka Dons viņu atbalstītu. Heigens baidījās, ka Sanijs var nogalināt Karlo liecinieku klātbūtnē. Viņš nedomāja, ka briesmas varētu draudēt no ienaidnieka puses. Piecas Ģimenes jau pārāk ilgi bija klusējušas un acīmredzot tiecās pēc tāda vai citāda pamiera.

Kad Sanijs ar savu buiku izdrāžas ārā no alejas, viņš jau daļēji bija atjēdzies. Viņš redzēja abus miesassargus iekāpjam mašīnā, lai sekotu viņam, un atzina, ka tas ir pareizi darīts. Viņš gan nedomāja, ka varētu draudēt briesmas, jo pretinieku Ģimenes vairs neizrādīja pretsparu un būtībā bija pārstājušas cīnīties. Priekštelpā Sanijs bija paķēris žaketi, un mašīna, slepenā priekšējā paneļa nodalījumā, viņam glabājās revolve­ris; mašīna bija reģistrēta uz kāda regime locekļa vārda, tā ka Sanijs pats nevarēja iekļūt nekādās ar likumu saistītās nepatik­šanās. Taču viņš nedomāja, ka varētu rasties vajadzība pēc ieroča. Viņš pat vēl nezināja, ko darīs ar Karlo Riči.

Tagad, apdomādams notikušo, Sanijs saprata, ka nedrīkst nogalināt vēl nedzimuša bērna tēvu, kurš turklāt ir viņa miesīgās māsas vīrs. Un nepavisam jau ģimenes ķildas dēļ. Tā gan būtībā nebija tikai ģimenes ķilda vien. Karlo bija nelietīgs cilvēks, un Sanijs jutās atbildīgs par to, ka pats iepazīstinājis māsu ar šo kretīnu.

Sanija mežonīgās dabas paradokss bija tas, ka viņš nespēja iesist sievietei un nekad to nebija darījis. Viņš nespēja nodarīt pāri bērnam vai kādai bezpalīdzīgai radībai. Toreiz Karlo dzīvību bija glābusi tieši viņa atteikšanās pretoties: pilnīga padevība atbruņoja Saniju. Zēna gados viņš bija patiesi mīkstsirdīgs. Tas, ka pieaudzis viņš bija kļuvis par slepkavu, vienkārši bija viņa liktenis.

Bet šī lieta jānokārto reizi par visām reizēm, domāja Sanijs, vadīdams buiku dambja virzienā, pa kuru no Longbīčas vajadzēja nokļūt viņā pusē uz Džonzbīčas gatvēm. Viņš vienmēr brauca uz Ņujorku pa šo ceļu. Te bija retāka satiksme.Sanijs nolēma, ka aizsūtīs Koniju mājās kopā ar miesassar­giem un tad aprunāsies ar svaini. Kas notiks pēc tam, to viņš nezināja. Ja tas nelietis patiesi nodarījis Konijai pāri, tad viņš to nelieti pataisīs par kotleti. Bet vējš, kas pūta pāri dambim, un dzedri sāļais gaiss remdēja viņa dusmas. Sanijs nolaida logu un visu ceļu turēja to vaļā.

Kā vienmēr, viņš bija izvēlējies Džonzbīčas dambi, jo tas šajā vakara stundā un šajā gadalaikā parasti turējās patukšs un varēja drāzties bez apdoma līdz pat gatvēm dambja viņā pusē. Un pat tur satiksme mēdza būt reta. Iespēja drāzties ātri palīdzēja atbrīvoties no bīstamā sasprindzinājuma. Miesas­sargu mašīna bija palikusi tālu aizmugurē.Dambis bija vāji apgaismots, un tuvumā neredzēja nevie­nas mašīnas. Tālu priekšā baltoja maksājumu būdas siluets.

Tepat tuvumā bija vēl citi šādi posteņi, taču tie darbojās tikai dienā, kad satiksme bija dzīvāka. Sanijs sāka bremzēt, vienlai­kus taustīdamies kabatā pēc sīknaudas. Tās nebija. Viņš izvilka kabatas portfeli, ar vienu roku atsita to vaļā un izdabūja banknoti. Iebraucis gaismas lokā, Sanijs pārsteigts pamanīja, ka caurlaides joslu līdzās sargbūdai nosprostojusi cita mašīna; izskatījās, ka šoferis izprašņātu kasieri par ceļu vai virzieniem. Sanijs piespieda tauri, un svešā mašīna paklau­sīgi aizripoja uz priekšu, ļaudama Sanijam iebraukt caurlaides joslā.

Sanijs pastiepa kasierim dolārzīmi un gaidīja atpakaļ sīknaudu. Tagad viņš steigšus aizvēra logu — Atlantijas okeāna gaiss bija izsaldējis visu mašīnu. Bet kasieris tūļājās ar sīknaudu; vecais lempis to pat nosvieda zemē. Vīrs noliecās, lai to paceltu, un viņa galva un pleci pazuda skatienam būdas iekšienē.

Tajā mirklī Sanijs ieraudzīja, ka otra mašīna nav braukusi uz priekšu, bet apstājusies mazu gabaliņu tālāk, joprojām nosprostodama viņam ceļu. Vienlaikus viņš ar acs kaktiņu pamanīja krēslainajā maksājumu būdā pa labi no sevis vēl kādu cilvēku. Bet par to viņam nebija laika domāt, jo no priekšā stāvošās mašīnas izkāpa divi vīri un nāca uz viņa pusi. Kasieris joprojām nebija parādījies. Un tad, sekundes simtdaļu, pirms jebkas vēl bija noticis, Sanijs Korleone saprata, ka viņš ir pagalam. Un šajā brīdī viņa prāts bija neparasti skaidrs, visa mežonība zudusi, it kā dziļi sevī nēsātās bailes, kas beidzot bija kļuvušas īstas un patiesas, būtu viņu šķīstījušas.

Viņa milzīgais augums, pēdējā dzīvības instinkta vadīts, triecās pret buika durvīm, atsizdams tās vaļā. Vīrs patumšajā maksājumu būdā atklāja uguni, un brīdī, kad Sanija masīvais stāvs metās ārā no mašīnas, lodes ķēra viņu galvā un kaklā. Tagad abi vīri no otras mašīnas pacēla pistoles, un vīrs caurlaides būdā pārstāja šaut. Neizkāpis līdz galam no mašīnas, Sanijs smagi nokrita uz asfalta. Abi vīri vairākkārt iešāva guļošajā ķermenī, tad iespēra viņam pa seju, lai vēl vairāk izkropļotu vaibstus un atstātu tiešāku, personiskāku cilvēka varas pierādījumu.

Dažas sekundes vēlāk visi četri vīri — trīs uzbrucēji un viltus kasieris — jau sēdēja mašīnā un drāzās uz Medovbrukas gatvi Džonzbīčas otrā malā. Dzīties pakaļ kavēja Sanija mašīna un līķis, kas aizšķērsoja caurlaides joslu, bet, kad pēc dažām minūtēm piebrauca Sanija miesassargi, viņi arī nedomāja dzīties pakaļ. Ar plašu loku apgriezuši mašīnu, viņi drāzās atpakaļ uz Longbīču. Kad viņi sasniedza pirmo telefona automātu tūlīt aiz dambja, viens no miesassargiem ielēca no mašīnas un zvanīja Tomam Heigenam. Vēsts bija īsa:— Sanijs nošauts. Pie Džonzbīčas caurlaides.

Heigens pilnīgi saglabāja aukstasinību.— Skaidrs,— viņš teica.— Drāz pie Klemencas un saki, lai tūlīt brauc šurp! Viņš tev pateiks, kas darāms.Heigens runāja pa virtuves telefonu, un turpat tuvumā rosījās Korleones māte, gatavodama kaut ko ēdamu meitai, kam drīz vajadzēja atbraukt. Heigenam izdevās savaldīties, un vecā sieviete neko nemanīja. Tiesa, ja vien gribētu, viņa pamanītu daudz ko, taču garie kopdzīves gadi ar Donu bija misis Korleonei iemācījuši, ka daudz gudrāk ir nepamanīt. Ja būs nepieciešams uzzināt kādu bēdu vēsti, viņai drīz vien to pasacīs. Bet, ja tās ir bēdas, ko viņai var aiztaupīt, viņa labprāt iztiks bez tām. Korleones mātei nebija iebildumu atstāt savu vīriešu bēdas viņu pašu ziņā — vai tad viņi galu galā dalās ar sievietēm viņu sāpēs? Rāmā vienaldzībā viņa uzvārīja kafiju un uzklāja galdu. Viņas pieredze mācīja, ka bailes un sāpes nenomāc fizisko izsalkumu; viņas pieredze mācīja, ka ēdiens nomāc sāpju sajūtu. Viņa aizsviltos dusmās, ja ārsts viņai piedāvātu nomierinošas tabletes, bet kafija un maizes šķēle ir pavisam kas cits. Šo sievieti bija veidojusi pirmatnējāka kultūra.Un tā viņa netraucēti ļāva Tomam Heigenam nozust savā stūra kabinetā. Tur ieskrējis, Heigens sāka tik nevaldāmi trīcēt pie visām miesām, ka viņam vajadzēja apsēsties, cieši savilkt kopā kājas, ieraut galvu saspringtajos plecos un saspiest rokas kopā starp ceļgaliem, kā pašu nelabo pielūdzot.Tagad viņš zināja, ka neder par Ģimenes consiglori kara laikā. Viņš bija piemuļķots. Piecas Ģimenes ar savu šķietamo biklumu bija apvedušas viņu ap stūri. Klusi un nemanāmi sagatavojušas šo baigo uzbrukumu. Izplānojušas un gaidīju­šas, viltīgi slēpdamas savus asiņainos nolūkus, neatbildējušas ne uz vienu izaicinājumu. Gaidījušas, lai dotu vienu briesmīgu cirtienu. Un tas bija izdevies. Vecais Dženko Abandando nemūžam nebūtu ļāvis sevi tā apmānīt, viņš būtu saodis briesmas, izjaucis viņu plānus, trīskārt kāpinājis piesardzību. Un pāri visām šīm domām Heigens juta dziļas bēdas. Sanijs bija viņa īstais brālis, viņa glābējs, viņa autoritāte zēna gados. Sanijs nekad pret viņu nebija izturējies nekrietni vai darījis pāri; todien, kad viņš izspruka no Soloco nagiem, Sanijs tiekoties bija viņu apskāvis, no sirds priecājies par laimīgo atgriešanos. Heigena jūtas neietekmēja tas, ka Sanijs bija izaudzis cietsirdīgs, neapvaldīts un mežonīgs.Heigens bija izgājis no virtuves tāpēc, ka zināja — viņš pats nemūžam nespēs paziņot Korleones mātei par dēla nāvi. Misis Korleone nekad viņam nebija likusies kā īstā māte, turpretī Donu Heigens uzskatīja par savu tēvu un Saniju — par brāli. Heigena jūtas pret Korleones māti bija apmēram tādas kā pret Frediju, Maiklu un Koniju — draudzīga sirsnība pret laipnu, bet ne mīlošu tuvinieku. Taču šo ziņu Heigens viņai nespēja pateikt. Nedaudzu mēnešu laikā šī sieviete zaudējusi visus dēlus — Fredijs aizsūtīts uz Nevadu, Maikls, dzīvību glābdams, slēpjas Sicīlijā, un tagad nošauts Sanijs. Kuru no šiem trijiem māte mīlēja visvairāk? To viņa nekad nebija ļāvusi nojaust.Vājuma brīdis nevilkās ilgāk par dažām minūtēm. Heigens atguva savaldīšanos un, paņēmis klausuli, uzgrieza Konijas numuru. Pagāja labs brīdis, līdz beidzot viņš izdzirda Konijas atbildes čukstu.

— Konij, šeit Toms,— Heigens klusi teica.— Pamodini vīru, man ar viņu jārunā.

— Tom, vai Sanijs brauc šurp?— Konija jautāja klusā, izbiedētā balsī.

— Nē,— atbildēja Heigens.— Sanijs nebrauc. Par to vari būt mierīga. Pamodini tikai Karlo un pasaki, ka man katrā ziņā ar viņu jārunā.

Konijas balsī ieskanējās raudas.— Tom, viņš mani piekāva. Man bail, ka viņš atkal sitīs, ja uzzinās, ka esmu zvanījusi uz mājām.

— Nesitīs,— Heigens mierināja.— Viņš izrunāsies ar mani, un es visu nokārtošu. Viss būs labi. Pasaki, ka ir ļoti svarīgi, ļoti, ļoti svarīgi, lai viņš pienāktu pie telefona. Labi?

Pagāja gandrīz piecas minūtes, pirms viņš izdzirda klau­sulē Karlo miegaino balsi, kas nepārprotami liecināja par dzērumu. Heigens runāja skarbi, lai saasinātu Karlo uzmanību.

— Klausies, Karlo, man tev jāpaziņo satriecoša vēsts. Tagad sagatavojies, jo, kad es to teikšu, gribu, lai tu atbildi pēc iespējas nevērīgāk, it kā nebūtu dzirdējis neko sevišķu. Es teicu Konijai, ka man sakāms kaut kaš ļoti svarīgs, tāpēc tev vajadzēs viņai kaut ko izdomāt. Pasaki, ka Ģimene nolēmusi pārcelt jūs abus uz vienu no alejas namiem un dot tev svarīgu darbu. Ka Dons beidzot nolēmis dot tev izdevību, cerēdams ar to uzlabot jūsu ģimenes dzīvi. Vai tu mani saprati?

Karlo balsī ieskanējās cerība, kad viņš atsaucās:— Jā, skaidrs.

— Pēc dažām minūtēm pie tavām durvīm klauvēs daži no maniem vīriem, lai aizvestu jūs abus sev līdzi,— turpināja Heigens.— Pasaki viņiem, lai vispirms piezvana man. Tikai to. Vairāk neko nesaki. Es viņiem pateikšu, lai atstāj jūs ar Koniju turpat uz vietas.

— Jā, jā, sapratu,— atbildēja Karlo. Viņa balsī skanēja satraukums. Heigena saspringtais tonis beidzot bija licis viņam apjaust, ka sakāmais patiesi būs ļoti svarīgs.

Heigens paziņoja notikušo bez aplinkiem:— Šovakar nošāva Saniju. Nesaki neko! Kamēr tu gulēji, Konija viņam piezvanīja, un viņš devās pie tevis. Es negribu, lai Konija uzzinātu, ka tas noticis ceļā pie jums. Pat ja viņa to nojautīs, es negribu, lai viņa zinātu skaidri. Tad viņa uzskatīs sevi par vainīgu. Tagad es gribu, lai tu šovakar paliec pie Konijas un neko viņai nesaki. Gribu, lai tu izlīgsti ar viņu. Gribu, lai tu būtu viņai ideāls, mīlošs vīrs. Un paliktu tāds vismaz līdz bērna piedzimšanai. Rīt no rīta kāds — varbūt tu pats, varbūt Dons, varbūt viņas māte — pastāstīs Konijai par brāļa nāvi. Un es gribu, lai tu būtu viņai blakus. Izpildi šo manu lūgumu, un es nākotnē par tevi parūpēšos. Vai saprati?

Karlo balss drebēja, kad viņš atbildēja:— Protams, Tom, protams. Mēs taču ar tevi vienmēr esam sapratušies. Es esmu tev pateicīgs. Saproti?

— Jā,— atbildēja Heigens.— Tāpēc, ka tu saķildojies ar Koniju, tevi notikušajā neviens nevainos, vari neraizēties. Par to es parūpēšos.— Viņš brīdi klusēja, tad rāmi, uzmundrinoši noteica:— Tātad atceries — gādā par Koniju! Saruna beidzās.

Heigens bija iemācījies Dona pausto gudrību — nekad neizteikt draudus, taču Karlo bija pilnīgi sapratis mājienu: viņš atradās par mata tiesu no nāves.

Tad Heigens piezvanīja Tesio un lika viņam nekavējoties braukt uz Longbīčas aleju. Viņš nepaskaidroja, kāpēc, un Tesio arī nejautāja. Heigens nopūtās. Tagad viņu gaida pats smagākais.

Viņam jāpamodina Dons no miegazāļu iedarbības. Viņam jāpastāsta cilvēkam, kuru viņš mīl par visiem vairāk pasaulē, ka ir to pievīlis, ka nav pratis nosargāt viņa valstību un viņa vecākā dēla dzīvību. Viņam jāsaka Donam, ka viss ir zaudēts, ja vēl neatspirgušais vīrs pats nevar iesaistīties cīņā. Heigens necentās sevi apmānīt. Vienīgi Dons spēja vērst šo smago sakāvi vismaz par neizšķirtu. Heigens pat nemēģināja sazinā­ties ar Dona Korleones ārstiem, tam nebija nekādas nozīmes. Lai ko teiktu ārsti — pat tad, ja tie stingi aizliegtu Donam atstāt slimības gultu,— Tomam jāpastāsta par notikušo savam audžutēvam un jāizpilda viņa norādījumi. Un nav nekādu šaubu par to, ko darīs Dons. Mediķu spriedumiem vairs nav nekādas nozīmes, un nekam citam arī ne. Jāpastāsta notikušais Donam, un Donam vai nu jāpārņem vadība, vai arī jāpavēl, lai Heigens noliek Korleones Ģimenes varu pie Piecu Ģimeņu kājām.

Un tomēr Heigens no visas sirds baidījās no nākamās stundas. Viņš mēģināja apdomāt, kā izturēties. Attieksmē pret savu vainas daļu jābūt sevišķi apdomīgam. Skaļi pašpārme­tumi tikai palielinātu Dona bēdu nastu. Atzīt sevi par nepiemē­rotu kara laika consi'g/iori amatam nozīmētu atgādināt Donam, ka, viņš nav pratis izvēlēties piemērotu cilvēku tik atbildīgam uzdevumam, un arī tas vairotu Dona raizes.Jāizstāsta notikušais, Heigens nolēma, jāizsaka savs sprie­dums par to, kas darāms, lai glābtu stāvokli, un pēc tam jācieš klusu. Turpmāko izturēšanos lai nosaka Dona reakcija. Ja Dons gribēs, lai viņš atzīst un nožēlo savu vainu, tad Heigens to darīs; ja Dons gaidīs, lai viņš pauž bēdas, tad Heigens neslēps savu neviltoto izmisumu.

Heigens pacēla galvu un ieklausījās motoru rūkoņā — pa aleju tuvojās vieglās mašīnas. Tātad ieradušies caporegimes. Jāpasaka viņiem, kas noticis, un tad jākāpj augšā modināt Donu Korleoni. Heigens piecēlās, piegāja pie dzērienu bāra līdzās rakstāmgaldam un izņēma glāzi un pudeli. Brīdi viņš stāvēja, juzdamies tik nevarīgs, ka nespēja pat piepildīt glāzi. Tad Heigens izdzirda aiz sevis klusi aizveramies durvis un apgriezies ieraudzīja Donu Korleoni.

Pirmo reizi pēc uzbrukuma Donam Heigens redzēja viņu pilnīgi saģērbušos. Dons pārgāja pāri istabai un apsēdās savā milzīgajā atzveltnes krēslā. Viņa gaita bija mazliet pastīva, apģērbs kļuvis pārāk ērts un vaļīgs, taču Heigenam viņš izskatījās tāds pats kā agrāk. Šķita, ka ar gribasspēku vien Dons atbrīvojies no visām ārējām liecībām par savu fizisko nevarību. Viņa skarbā sejas izteiksme pauda agrāko spēku un varenību. Izslējies klubkrēslā taisni, viņš teica Heigenam: — Iedod man glāzi anīsa šņabja!Heigens apmainīja pudeles un ielēja abiem pa glāzei ugunīgā, saldenā šķidruma. Tas bija pašdarināts itāliešu zemnieku dzēriens, daudz stiprāks par veikalos piedāvāta­jiem,— velte no sena drauga, kurš ik gadus mēdza atvest Donam nelielu autokravu sava brūvējuma.

— Mana sieva pirms aizmigšanas raudāja,— teica Dons Korleone.— Pa logu es redzēju, ka šurpu brauc mani caporegi­mes, kaut gan ir jau pusnakts. Tāpēc, mans consigliori, domāju, ka tev derētu pastāstīt savam Donam to, ko visi citi jau zina.

Mātei es neko neesmu teicis,— klusi sacīja Heigens. — Tikko gribēju iet augšā, modināt jūs un pats visu pateikt. Pēc īsa brītiņa es būtu gājis jūs modināt.

Bet vispirms tev vajadzēja iedzert, — bezkaislīgi noteica Dons.

Jā,— atbildēja Heigens.

Nu tu esi to izdarījis,— sacīja Dons.— Tagad vari runāt.— Balsī skanēja tikko jaušams pārmetums Heigena vāju­mam.

Šovakar nošāva Saniju,— teica Heigens.— Uz dambja. Viņš ir miris.

Dons Korleone saraudamies aizvēra acis. Īsu mirkli šķita lūstam viņa varenais gribasspēks, un sejā neslēpti iegula fiziska nevarība. Tad viņš atkal saņēma sevi rokās.

Sažņaudzis plaukstas uz rakstāmgalda, viņš cieši raudzījās Heigenam acīs.

— Pastāsti man visu, kā tas notika,— viņš teica, tad pacēla roku.— Nē, pagaidi, kamēr ienāks Klemenca un Tesio, lai tev nav jāstāsta otrreiz.

Pēc īsa brīža viens no miesassargiem ieveda istabā abus caporegimes. Viņi tūlīt saprata, ka Dons zina par dēla nāvi, jo, viņiem ienākot, Dons piecēlās kājās. Abi apskāva Donu, kā piederas veciem draugiem. Heigens ielēja katram pa glāzei anisetes, un, tās iztukšojuši, viņi noklausījās stāstu par vakara notikumiem.Dons Korleone uzdeva tikai vienu jautājumu:—Vai mans dēls pavisam noteikti ir miris?

— Jā,— atbildēja Klemenca.— Miesassargi bija no Sanija vīriem, bet es viņus izraudzījos pats. Un sīki izjautāju, kad viņi atbrauca pie manis. Viņi bija redzējuši Sanija līķi nodokļu būdas gaismā. Ar tādiem ievainojumiem viņš nevarēja palikt dzīvs. Vīri liek galvu ķīlā par saviem vārdiem.

Dons Korleone noklausījās šo galīgo spriedumu bez jebkādām jūtu izpausmēm, tikai klusuma brīdis nedaudz ieilga. Tad viņš atkal sāka runāt:

— Nevienam nereaģēt uz šo notikumu. Nevienam nemek­lēt atriebību, nevienam nedzīt pēdas mana dēla slepkavām bez manas īpašas pavēles. Pret Piecām Ģimenēm vairs netiks vērsta nekāda karadarbība bez manas pavēles un personīgas vēlēšanās. Mūsu Ģimene pārtrauks visas biznesa operācijas un jebkādu biznesa operāciju aizstāvību līdz mana dēla bērēm. Tad tiksimies šeit atkal un izlemsim, kas darāms. Šonakt mums jādara viss iespējamais Santīno labā, jāapglabā viņš kā kristīgais. Es vienošos ar saviem draugiem, lai viņi nokārto visu ar policiju un citām varas iestādēm. Klemenca, tu visu laiku paliksi pie manis par miesassargu, tāpat arī vīri no tava regime. Tesio, tu sargāsi pārējos manas Ģimenes locekļus. Tom, tu piezvani Amerigo Bonaseram un pasaki, ka šonakt mums vajadzēs viņa pakalpojumus. Lai viņš gaida mani savā kantorī. Varbūt pēc stundas vai divām trim. Vai visi sapratāt? Visi trīs vīri apstiprinoši pamāja.

— Klemenca, dabū vairākus vīrus un mašīnas, un gaidiet mani!— Dons Korleone turpināja.— Būšu gatavs pēc dažām minūtēm. Tom, tu esi rīkojies godam. Es gribu, lai rīt no rīta Konstancija būtu šeit, pie savas mātes. Iekārtojiet, lai viņa ar savu vīru varētu apmesties dzīvot te, alejā. Tagad lai dažas sievietes, Sandras draudzenes, brauc pie viņas un paliek tur. Kad būšu aprunājies ar sievu, arī viņa dosies turp. Mana sieva pastāstīs viņai par mūsu nelaimi, un sievietes nokārtos nepie­ciešamos darījumus ar baznīcu, lai mesā tiktu noturēts aizlū­gums mana dēla dvēselei.

Dons piecēlās no sava ādas klubkrēsla. Pārējie piecēlās reizē ar viņu, un Klemenca un Tesio vēlreiz apskāva Donu. Heigens atvēra Donam durvis, un Dons mirkli apstājās, lūkoda­mies audžudēlā. Tad viņš pieskārās Heigena vaigam, aši viņu apskāva un itāliski sacīja:— Tu man esi labs dēls. Tu dod man mierinājumu.Tas nozīmēja, ka Heigens šajā baismajā brīdī pratis pareizi rīkoties. Dons devās augšā uz guļamistabu, lai tur notikušo pastāstītu sievai. Tad Heigens piezvanīja Amerigo Bonaseram, lai uzaicinātu viņu nolīdzināt savu parādu pret Korleones Ģimeni.

Santīno Korleones nāve baisi satricināja visu Amerikas melno pasauli. Un, kad kļuva zināms, ka Dons Korleone piecēlies no slimības gultas, lai atkal ņemtu Ģimenes biznesa vadību savās rokās, un spiegi pēc bērēm paziņoja, ka Dons izskatoties pilnīgi atlabis, Piecu Ģimeņu vadoņi sāka drudžaini gatavoties aizsardzībai pret asiņaino atriebes karu, kam neapšaubāmi vajadzēja sekot. Neviens nebija tik īs­redzīgs, lai iedomātos, ka Dons Korleone savu pārdzīvoto nelaimju dēļ nav uzskatāms par nopietnu pretinieku. Dons bija cilvēks, kas savas augšupejas laikā kļūdījies tikai nedaudzas reizes un no katras šādas reizes pratis mācīties.

Vienīgi Heigens uzminēja Dona patiesos nolūkus un nebrīnījās, kad pie Piecām Ģimenēm tika nosūtīti starpnieki, lai piedāvātu mieru. Un ne tikai mieru, bet vēl piedevām visu pilsētas Ģimeņu tikšanos, kur uzaicinātu arī Ģimenes no visām Savienotajām Valstīm. Tā kā Ņujorkas Ģimenes valstī bija visspēcīgākās, ikviens saprata, ka to stāvoklis ietekmē stāvokli visā valstī.

Sākumā radās aizdomas. Vai Dons Korleone gatavo lama­tas? Vai cenšas iemidzināt pretinieku modrību? Vai gatavo masveida slepkavošanu, lai atriebtu savu dēlu? Bet Dons Korleone drīz lika saprast, ka viņa nolūki ir tīri. Viņš ne vien iesaistīja gaidāmajā sanāksmē visas valsts Ģimenes, bet turklāt vēl atturējās no jebkādas karadarbības un arī nemeklēja sabiedrotos. Visbeidzot Dons spēra izšķirošo soli, kas garan­tēja viņa nodomu patiesīgumu un gaidāmās plašās apspriedes drošību. Viņš griezās pēc pakalpojumiem pie Bokiko Ģimenes.

Bokiko Ģimene bija unikāla tajā ziņā, ka savā laikā to Sicīlijā pazina kā sevišķi mežonīgu mafijas atzaru, bet tagad Amerikā tā bija kļuvusi par tādu kā miera nesēju. Grupa cilvēku, kas kādreiz bija pelnījuši iztiku ar barbarisku mērķtie­cību, tagad pelnījās ar sava veida labdarību. Galvenā Bokiko Ģimenes vērtība bija sevišķi ciešas asinssaites un tāda uzti­cība ģimenes locekļu starpā, ko apbrīnoja pat tā sabiedrība, kurā uzticība pret ģimeni un tuviniekiem tika vērtēta augstāk nekā uzticība pret sievu.Kādreiz Boķiko Ģimene līdz pat trešās pakāpes brālēniem kopskaitā bija apmēram divsimt cilvēku, un viņi pārvaldīja galveno ekonomikas nozari nelielā dienvidu Sicīlijas apgabalā. Tolaik visas Ģimenes iztiku nodrošināja četras vai piecas miltu maltuves, kas nebūt nepiederēja visiem kopīgi, bet nodroši­nāja darbu un maizi, un minimālu apgādi visiem Ģimenes locekļiem. Ar to viņiem pietika, lai, nostiprinot savu stāvokli ar savstarpējām laulībām, Ģimene veidotu stabilu kopēju fronti pret saviem ienaidniekiem.Viņu pārvaldītajā Sicīlijas nostūrī neviens nedrīkstēja būvēt ne konkurējošu fabriku, ne dambi, kas piegādātu ūdeni viņu konkurentiem vai izjauktu viņu pašu tirgošanos ar ūdeni. Kāds liels zemesīpašnieks reiz mēģināja uzcelt maltuvi tikai pats savām vajadzībām. Maltuve tika nodedzināta. īpašnieks griezās pie policijas un augstākās varas iestādēm, un trīs Bokiko Ģimenes locekļi tika arestēti. Jau pirms tiesas prāvas tika nodedzināta lielīpašnieka savrupmāja. Apsūdzība un apvainojumi tika atsaukti. Dažus mēnešus vēlāk Sicīlijā ieradās kāds ievērojams Itālijas valdības ierēdnis, kurš mēģināja risināt šīs salas hronisko ūdens trūkumu, ierosinādams būvēt lielu dambi. No Romas atbrauca inženieri, lai veiktu mērījumus, un viņus pavadīja vietējo iedzīvotāju — Bokiko cilts piede­rīgo — naidīgie skatieni. Paredzēto teritoriju viscaur ieņēma policija, kurai tika uzbūvētas īpašas pagaidu barakas.

Izskatījās, ka nekas nespēs izjaukt dambja būvi, un Palermo ostā jau tika izkrauti materiāli un iekārta. Tas bija viss, ko izdevās paveikt. Bokiko Ģimene bija nodibinājusi sakarus ar citiem mafijas vadoņiem un noslēgusi līgumu par savu aizstāvību. Smagākās iekārtas daļas tika sabojātas, vieglākās nozagtas. Mafijas deputāti Itālijas parlamentā organizēja birokrātisku pretuzbrukumu iecerētā plāna autoriem. Tas turpi­nājās vairākus gadus, un tikmēr pie varas nāca Musolīni. Diktators pavēlēja, ka dambis jāuzceļ. Tomēr to neuzcēla. Diktators zināja, ka mafija apdraudēs viņa režīmu, jo veidos atsevišķu, no viņa neatkarīgu varu. Viņš deva pilnīgu rīcības brīvību kādam augstam policijas ierēdnim, kurš šo jautājumu aši nokārtoja, sabāzdams visus cietumos vai nosūtīdams uz nomaļām salām spaidu darbos. Pāris gadu laikā viņš bija satriecis mafijas varu, gluži vienkārši bez ceremonijām patva­ļīgi arestēdams ikvienu, ko turēja kaut vai niecīgākajās aizdomās par piederību mafijai. Tādējādi viņš izputināja arī daudzas pavisam nevainīgas ģimenes.

Bokiko ļaudis bija pietiekami neapdomīgi un pārdroši, lai stātos pretī šai neierobežotajai varai ar spēku. Pusi no viņu vīriem nogalināja bruņotās sadursmēs, otru pusi nosūtīja uz soda vietām nomaļās salās. Niecīgajai saujiņai, kas izspruka sveikā, tika nokārtota iespēja emigrēt uz Ameriku, slepeni iekārtojoties uz kuģa, kurš caur Kanādu devās uz Savienota­jām Valstīm. Bēgļu bija gandrīz divdesmit, un viņi apmetās nelielā pilsētiņā Hudzonas ielejā, netālu no Ņujorkas, kur, sākdami no pašas apakšas, viņi pakāpeniski uzstrādājās tiktāl, ka nodibināja savu atkritumu vākšanas firmu un ieguva savā rīcībā smagās mašīnas. Viņi kļuva turīgi, jo viņiem nebija konkurentu. Un konkurentu nebija tāpēc, ka to mašīnas allaž atradās kaut kur sadedzinātas vai sabojātas. Kāds nepiekāpīgs zellis, kurš pastāvīgi nosita cenu, tika atrasts nosmacis zem savas dienā savāktās atkritumu kaudzes.

Bet, kad jaunie vīrieši sāka precēties — protams, ar sicīliešu meitenēm —, drīz saradās bērni, un atkritumu vākšana, kas gan spēja nodrošināt nepieciešamo iztikas mazumiņu, vairs nebija pietiekami ienesīga, lai ļautu izmantot daudzos Amerikas piedāvātos vilinājumus. Un tā Bokiko Ģimene papil­dus uzsāka vēl vienu veikalu — viņi kļuva par ķīlniekiem un palīgiem miera sarunās starp karojošajām mafijas Ģimenēm.Bokiko dzimtas ļaudis visi likās tādi kā neaptēsti, bet varbūt civilizācija gluži vienkārši nebija spējusi ietekmēt viņu pirmatnību. Tā vai citādi, viņi šo savu trūkumu apzinājās un saprata, ka nevar sacensties ar citām mafijas Ģimenēm, lai izveidotu un pārvaldītu augstāk attīstītas biznesa nozares — prostitūciju, azartspēles, narkotikas vai plaša mēroga viltoju­mus. Viņi bija tieši un atklāti cilvēki, kas gan varēja piedāvāt kukuli vienkāršam policistam, taču nekādi neprata tuvoties augstāka ranga politiķim. Bokiko ļaudīm bija tikai divi atbalsta punkti — dzimtas goda apziņa un līdz mežonībai nevaldāma daba.Bokiko dzimtas pārstāvis nekad nemeloja, nekad neizda­rīja nodevību. Tāda rīcība bija pārāk sarežģīta. Turklāt Bokiko nekad neaizmirsa pārestību un neatstāja to neatriebtu, lai tas maksāja ko maksādams. Un tā tīrās nejaušības dēļ viņi uzsāka darījumus, kas vēlāk izvērtās par viņu visienesīgāko biznesu.Kad karojošās Ģimenes gribēja noslēgt mieru un uzsākt sarunas, tās griezās pie Bokiko dzimtas. Bokiko vadonis palīdzēja ievadīt abu pušu sarunas un sagādāja nepiecieša­mos ķīlniekus. Kad Maikls, piemēram, devās tikties ar Soloco, pie Korleones ļaudīm tika atstāts Bokiko Ģimenes pārstāvis, kuru par zināmu samaksu bija nolīdzis Soloco — par ķīlu Maikla drošībai. Ja Soloco būtu nogalinājis Maiklu, tad Korleones Ģimene nogalinātu pie viņiem atstāto ķīlnieku. Šādā gadījumā Bokiko ļaudis atriebtos Soloco kā savas cilts pārstāvja nāves vaininiekam. Tā kā Bokiko bija ļoti pirmatnējas dabas cilvēki, viņi nekādiem šķēršļiem un nekādiem iespēja­miem sodiem neļāva stāties ceļā atriebībai. Tās dēļ viņi bija gatavi maksāt ar savām dzīvībām, un nodevības gadījumā nekas nespēja glābt vainīgos no atriebības. Bokiko ķīlnieks nozīmēja pirmklasīgu apdrošinājumu.Tāpēc tagad, kad Dons Korleone griezās pie Bokiko Ģimenes, lai varētu ievadīt miera sarunas, un sagādāja ķīlniekus visām Ģimenēm, kuras ierastos uz sanāksmi, Dona nolūku patiesīgumu neviens vairs nedomāja apšaubīt. Node­vība te bija pilnīgi izslēgta. Uz sanāksmi varēja braukt tikpat droši kā uz kāzām.Kad ķīlnieki bija nosūtīti, kādas nelielas komercbankas direktora sēžu zālē tika sarīkota apspriede; bankas prezidents bija Donam Korleonem pateicību parādā, un daļa akciju te patiesībā piederēja Donam, kaut arī formāli skaitījās uz prezidenta vārda. Prezidents glabāja sevī svētas atmiņas par brīdi, kad bija piedāvājies uzrakstīt Donam Korleonem ofi­ciālu dokumentu, kas pierādītu viņa īpašumtiesības uz savām akcijām un novērstu jebkādas nodevības iespēju. Dons Korleone šķita satriekts līdz sirds dziļumiem.— Es jums nevilcinā­damies uzticētu visu savu īpašumu,— viņš bija teicis preziden­tam.— Es jums varētu uzticēt gan savu dzīvību, gan savu bērnu labklājību. Man ir pilnīgi nepieņemama doma, ka jūs jebkad varētu mani piekrāpt vai izdarīt kādu ļaunprātību. Tad jau sabruktu visa mana pasaule, mana ticība savām spējām novērtēt cilvēka raksturu. Protams, man pašam viss ir reģistrēts un pierakstīts, lai neparedzētas nelaimes gadījumā mani mantinieki zinātu, ka jūsu pārziņā ir kaut kas no viņu īpašuma. Bet es tik un tā zinu: pat tad, ja manis vairs nebūtu pasaulē un es nespētu aizsargāt savu bērnu intereses, jūs tikpat uzticami gādātu par viņu vajadzībām.

Kaut gan bankas prezidents nebija sicīlietis, viņš bija apveltīts ar pietiekami jūtīgu uztveri. Viņš precīzi saprata Dona teikto. Tagad Krusttēva lūgums bija prezidentam tikpat kā pavēle, un tā kādā sestdienas pēcpusdienā bankas adminis­tratīvās telpas, sēžu zāle ar dziļajiem ādas klubkrēsliem un pilnīgām savrupības iespējām atradās Ģimeņu rīcībā.

Par bankas drošību rūpējās īpaši izraudzītu, bankas sargu uniformās tērptu vīru armija. Sestdien desmitos no rīta sēžu zālē sāka pulcēties apspriedes dalībnieki. Kopā ar Ņujorkas Piecām Ģimenēm ieradās arī desmit citu Ģimeņu pārstāvji no dažādām valsts malām, izņemot Čikāgu, šo melnās pasaules melno āvi. Pārējās Ģimenes jau bija atmetušas cerību civilizēt Čikāgu un neredzēja nekādu vajadzību aicināt «tos trakos suņus» uz tik svarīgu apspriedi.

Telpā bija iekārtots bārs un neliela bufete. Katrs konferen­ces pārstāvis drīkstēja ierasties kopā ar vienu palīgu. Lielāka­jai daļai Donu šo lomu pildīja consigliori, tāpēc dalībnieku vidū redzēja maz jaunu cilvēku. Viens no šiem nedaudzajiem bija Toms Heigens, kurš turklāt vienīgais visu klātesošo pulkā nebija sicīlietis. Pārējie uzlūkoja viņu kā dīvainību un pārpra­tumu.

Heigens prata ieņemt apstākļiem atbilstošu stāju. Viņš nesarunājās ar citiem un nesmaidīja. Viņš apkalpoja savu bosu Donu Korleoni ar cieņu, kādu augstdzimušam favorītam pieklājas izrādīt karalim,— pienesa aukstu dzeramo, aizdedzi­nāja cigāru, nolika pa rokai pelnu trauku; tā bija nepārpro­tama cieņa, bet ne padevība.

Heigens šajā istabā bija vienīgais, kurš zināja, kādi cilvēki atveidoti portretos pie tumšajām paneļu sienām. Galvenokārt tie bija eļļas krāsās sulīgiem toņiem gleznoti pasakaini bagātu finansistu portreti. To vidū bija arī valsts kases pārzinis Hamiltons. Heigens pieķēra sevi pie domas, ka Hamiltons droši vien būtu atzinīgi vērtējis šo miera sanāksmi bankas telpās. Prāta darbībai un spriešanas spējām vislabvēlīgākā un nomierinošākā ir naudas gaisotne.

Ierašanās bija paredzēta starp pusdesmitiem un desmitiem no rīta. Dons Korleone, būdams miera sarunu iniciators un tāpēc savā ziņā namatēvs, ieradās pirmais: precizitāte bija viens no viņa daudzajiem tikumiem. Nākamais ieradās Karlo Tramonti, kurš bija pārņēmis savā ziņā Savienoto Valstu dienvidu teritoriju. Viņš bija uzkrītoši izskatīgs pusmūža vīrietis, gara auguma — vismaz salīdzinot ar vidusmēra sicīlieti —, tumši iededzis, ar izsmalcinātu ārieni, kas liecināja par teicama drēbnieka un friziera roku. Pēc itālieša viņš neizskatī­jās, drīzāk pēc žurnālu fotogrāfijās bieži skatāmā miljonāra uz jahtas. Tramonti Ģimene pelnīja iztiku ar azartspēlēm, un neviens, tiekoties ar šo Donu, nespētu iedomāties, ar kādu nežēlību viņš ieguvis savu impēriju.

Vēl mazs zēns būdams, viņš bija emigrējis no Sicīlijas, apmeties Floridā un tur arī izaudzis, strādādams kādā ameri­kāņu sindikātā, kura saimnieki — dienvidu mazpilsētu poli­tiķi — pārvaldīja vietējās azartspēles. Tie bija rūdīti darboņi, kurus atbalstīja tikpat rūdīti policijas ierēdņi, un ne prātā viņiem nenāca, ka viņus varētu pārspēt kaut kāds zaļknābis imigrants. Šie vīri nebija sagatavojušies tādai mežonībai, ar kādu bija apveltīts Tramonti, un nespēja stāties tai pretī tāpēc vien, ka ieguvums, pēl viņu domām, nebija tādas asinsizlieša­nas vērts. Tramonti dabūja savā pusē policiju, maksādams tai lielāku peļņas daļu; viņš iznīcināja visus aprobežotos bandī­tus, kas darbojās bez jebkādām izdomas spējām. Tas bija Tramonti, kurš nodibināja sakarus ar Kubu un Batistas režīmu un, sadarbībai attīstoties, ieguldīja krietnu naudu izpriecu vietās pie Havanas azartspēļu namiem — priekamājās, kuru uzdevums bija pārvilināt turp spēlmaņus no Amerikas centrā­lās daļas. Tagad Tramonti bija daudzkārtējs miljonārs, un viņam piederēja viena no greznākajām viesnīcām Maiami piekrastes daļā.Sava adjutanta, tikpat tumši iedeguša consiglori, pavadībā ienācis sēžu zālē, Tramonti apskāva Donu Korleoni ar līdzjūtī­bas izteiksmi sejā, apliecinādams, ka skumst par viņa bojā gājušo dēlu.

Pamazām ieradās pārējie Doni. Viņi visi pazina cits citu un gadu gaitā bija tikušies gan saviesīgos pasākumos, gan biznesa vajadzībās. Viņi allaž bija izrādījuši cits citam profe­sionālu laipnību un savās jaunajās, ne tik pārtikušajās dienās veikuši cits citam sīkus pakalpojumus. Otrs ieradās Dons no Detroitas — Džozefs Zaluki. Zaluki Ģimene, nodrošinājusies ar pienācīgu ārieni un aizsegu, bija ņēmusi savā pārziņā vienu no hipodroma skrejceļiem Detroitas apkārtnē. Viņiem piede­rēja arī krietna daļa no totalizatora ienākumiem. Zaluki bija laipna izskata vīrietis apaļu seju; viņš dzīvoja lepnākajā Detroitas rajonā, un viņa māja maksāja simttūkstoš dolāru. Viens no viņa dēliem bija ieprecējies senā, labi pazīstamā amerikāņu dzimtā. Zaluki, tāpat kā Dons Korleone, bija cilvēks ar izsmalcinātu domāšanu. Detroitā, salīdzinot ar citu Ģimeņu kontrolētajām pilsētām, bija viszemākais fiziskas vardarbības gadījumu skaits; pēdējo trīs gadu laikā šajā pilsētā bija likvidēti tikai divi cilvēki. Zaluki neatzina narkotisko vielu biznesu.

Kopā ar savu consigliori Zaluki pienāca pie Dona Korleones, lai apskautu viņu. Zaluki runāja dobji skanīgā, tipiska amerikāņa balsī ar tik tikko jaušamu akcentu. Viņš bija vecmodīgi ģērbies cilvēks ar ļoti lietišķu ārieni, apveltīts ar reti sastopamu labvēlību.— Vienīgi jūsu balss varēja atsaukt mani uz šejieni,— viņš sacīja Donam Korleonem. Dons Kor­leone pateikdamies nolieca galvu. Uz Zaluki atbalstu viņš varēja paļauties.

Abi nākamie Doni bija no Rietumu krasta; viņi abi strādāja ciešā saistībā un arī šurp bija atbraukuši ar vienu mašīnu. Tie bija Frenks Falkone un Antonijs Molināri, abi jaunāki par visiem pārējiem gaidāmajiem dalībniekiem — pavisam nesen pārkāpuši četrdesmit gadu slieksni. Viņi bija ģērbušies ne tik svinīgi kā pārējie, un viņos jautās kaut kas no Holivudas; arī viņu izturēšanās bija mazliet draudzīgāka, nekā nepieciešams. Frenks Falkone pārvaldīja kinofilmu arodbiedrības un azart­spēles studijās, turklāt vēl ceļojošās prostitūcijas centru, kas piegādāja meitenes tālo rietumu štatu priekanamiem. Neviens no Doņiem neatzina ārišķu, skatuvisku izrādīšanos, bet Falko­nem šī tieksme bija diezgan jaušama. Tāpēc pārējie Doni viņam neuzticējās.

Antonijs Molināri pārvaldīja Sanfrancisko piekrasti un spēlēja noteicošo lomu sporta azartspēlēs. Viņš bija itāliešu zvejnieku dzimtas atvase, un viņam piederēja vislabākais Sanfrancisko jūras valstības ēdienu restorāns, ar kuru viņš tik ļoti lepojās, ka ļaudis runāja: restorāns esot nesis viņam zaudējumus, jo viņš, salīdzinot ar prasīto cenu, pasniedzis tajā pārāk labu mantu. Viņam bija profesionāla azartspēlmaņa bezkaislīgā seja, un pārējie zināja, ka viņš saistīts ar narkotiku ievešanu pāri Meksikas robežai un no kuģiem, kuri apceļoja austrumu puses okeānus. Abu šo vīru pavadoņi bija jauni, spēcīgi noauguši cilvēki, pēc visa spriežot, nevis padomde­vēji, bet miesassargi, kaut arī ieročus ņemt līdzi uz šādu apspriedi viņi noteikti nebūtu uzdrīkstējušies. Visiem bija zināms, ka šie miesassargi prot karatē; šis apstāklis pārējos Donus jūtami uzjautrināja, bet ne mazākā mērā nesatrauca — tikpat daudz viņiem nozīmētu tas, ja Kalifornijas Doni būtu te ieradušies ar kaklā pakārtiem amuletiem, kas saņēmuši pāvesta svētību. Šeit tomēr jāpiebilst, ka daļa no šiem cilvēkiem bija reliģiozi un ticēja Dievam.

Nākamais ieradās Bostonas Ģimenes pārstāvis. Šis bija vienīgais Dons, pret kuru pārējie neizturējās ar cieņu. Bija zināms, ka viņš nav krietns pret saviem ļaudīm un mēdz tos nežēlīgi krāpt. To vēl varētu piedot — katram ir sava mantkārī­bas mēraukla. Bet nevarēja piedot to, ka viņš neprata uzturēt kārtību savā impērijā. Bostonas teritorijā notika pārlieku daudz slepkavību, pārlieku daudz sīku sadursmju varas dēļ, pārlieku daudz neatkarīgas darbošanās bez pienācīgas aizmu­gures— tā pārāk klaji nonievāja likumu. Čikāgas mafija bija mežoņi, bet bostonieši — gavones jeb neaptēsti dulburi un huligāni. Bostonas Donu sauca Domeniks Panca. Viņš bija augumā neliels un drukns, un viens no Doniem bija trāpīgi izteicies, ka viņš izskatoties pēc zagļa.

Klīvlendas sindikātu, varbūt pašu varenāko Savienoto Valstu azartspēļu centru, pārstāvēja padzīvojis jūtelīga iz­skata vīrietis ar kalsnu seju un sniegbaltiem matiem. Aizmugu­riski viņu dēvēja par Žīdu, jo viņš ap sevi bija sapulcinājis lielākoties ebreju palīgus, nevis sicīliešus. Runāja pat, ka viņš labprāt arī par consigliori sev izraudzītos ebreju, ja vien uzdrīkstētos to darīt. Tāpat kā Dona Korleones ģimeni dēvēja par «īru varzu» Heigena izcelsmes dēļ, Dona Vinsenta Forlencas Ģimeni saukāja par «žīdiem», kas mazliet vairāk atbilda patiesībai. Taču viņš savu organizāciju vadīja ar izcilu prasmi un, par spīti smalkajiem sejas pantiem, nekad nebija baidījies uzlūkot asinis. Viņš valdīja ar dzelzs roku, kas paslēpta samtainā politiķa cimdā.

Pēdējās ieradās Ņujorkas Piecas Ģimenes, un Heigens ar pārsteigumu vēroja, cik uzkrītoši pārāki un iespaidīgāki izskatās šie pieci vīri, salīdzinot ar provinciāļiem no tālāka­jiem rajoniem. Vispirms jau šie pieci Ņujorkas Doni bija īsti veco laiku sicīlieši, «vīri ar būdu», kas pārnestā nozīmē raksturoja varu un drosmi, un burtiski—fizisko spēku, un likās, ka viņos iemiesojušās abas šīs īpašības, kā tas, šķiet, bijis savulaik Sicīlijā. Visi pieci Ņujorkas Doni bija plecīgi, korpulenti vīri ar masīvam lauvu galvām, lieliem sejas pantiem, iespaidīgiem, gaļīgiem deguniem, biezām lūpām, smagnējām vaigu krokām. Viņu āriene neliecināja par izsmalcināta friziera vai drēbnieka pūliņiem; viņi izskatījās pēc lietišķiem biznesme­ņiem, kas nav nedz sīkumaini, nedz ārišķīgi.

Viens no viņiem bija Antonijs Strači, kurš pārvaldīja Ņūdžersijas rajonu un kuģus Manhetenas Vestsaidas dokos. Viņa pārziņā bija sava rajona azartspēles, un viņš baudīja spēcīgu atbalstu no demokrātu politiķu puses. Viņam piede­rēja kravas mašīnu kolonna, kas ienesa pamatīgu naudu, pirmkārt jau tāpēc, ka viņa mašīnas varēja krietni pārsniegt noteikto svaru, tomēr šoseju kravas inspektori tās nekad neapturēja un nelika maksāt sodu. Šīs mašīnas cītīgi palīdzēja bojāt braucamos ceļus, un tad viņa ceļu būves firma slēdza ienesīgus valsts kontraktus un bojājumus atkal saveda kārtībā. Neviens lietišķs cilvēks nevarēja palikt vienaldzīgs pret tik meistarīgu veikalu, kur viena veida bizness rada vēl piedevām citu biznesu. Arī Strači bija vecmodīgs un nekad neielaidās prostitūcijas darījumos, taču no narkotiku kontrabandas viņš, darbodamies piekrastes zonā, gluži vienkārši nevarēja izvairī­ties. No Piecām Ņujorkas Ģimenēm, kas bija kļuvušas par Korleones pretiniekiem, viņš baudīja vismazāko varu, taču bija vislabvēlīgāk noskaņots.

Ģimeni, kura pārvaldīja Ņujorkas štata ziemeļdaļu, nodar­bojās ar itāliešu imigrantu nelegālu ievešanu no Kanādas, kontrolēja visas šī apvidus azartspēles un baudīja veto tiesības atļauju piešķiršanā sacīkšu automobiļiem, vadīja Otiljo Kuneo. Šis cilvēks bija neatvairāms savā omulīgajā labsirdībā un ar jautro, apaļo seju atgādināja lauku maiznieku; viņa likumīgā nodarbošanās bija līdzdalība lielā piena pro­duktu firmā. Kuneo bija no tiem ļaudīm, kas dievina bērnus un allaž nēsā pilnas kabatas ar saldumiem cerībā iepriecināt kādu no saviem daudzajiem mazbērniem vai darbabiedru un draugu atvasēm. Viņš nēsāja brūnu filca platmali ar viscaur nolaistām malām kā sieviešu vasaras cepurēm, un tā piešķīra viņa apaļajai sejai īstu pilnmēness omulību. Šis Dons bija viens no retajiem, kas ne reizes nebija ticis arestēts, un par viņa galveno nodarbošanos nevienam nebija radušās pat aizdomas. Vēl vairāk: viņš bija piedalījies pilsoņu komitejās, un Tirdzniecības palāta izvirzījusi viņu par «Gada labāko Ņujorkas štata biznesmeni».

Tataljas Ģimenei vistuvākais sabiedrotais bija Dons Emiljo Bardzīni. Viņa pārziņā atradās daļa no Bruklinas un Kvīnsas azartspēlēm. Viņš nodarbojās arī ar prostitūcijas biznesu. Viņš plaši izmantoja algotu vardarbību. Bardzīni pilnībā pārvaldīja Steitenailendu. Bronksā un Vestčesterā viņam piederēja daļa peļņas no sporta spēļu totalizatoriem. Arī no narkotiskajām vielām viņš neatteicās. Viņam bija cieši sakari ar Klīvlendu un Rietumu krastu, un viņš bija pietiekoši asredzīgs, lai interesē­tos par Lasvegasu un Reno, Nevadās štata brīvpilsētām. Zināmas intereses saistīja viņu arī ar Maiamibīču un Kubu. Iespējams, ka aiz Korleones Ģimenes viņš bija nākamais stiprākais Ņujorkā un tātad arī visā valstī. Viņa ietekme sniedzās līdz pat Sicīlijai. Ikvienā nelikumīgā darījumā klāt bija arī viņa pirksts. Klīda valodas, ka pat Volstrītā viņam esot ievērojama teikšana. Jau kopš kara sākuma viņš bija atbalstījis Tataljas Ģimeni gan ar naudu, gan ar ietekmi. Tagad viņa godkārais mērķis bija izstumt no segliem Donu Korleoni — vis­spēcīgāko un visvairāk godāto mafijas vadoni — un piesavinā­ties daļu no Korleones impērijas. Šis cilvēks bija savā ziņā ļoti līdzīgs Donam Korleonem, taču mūsdienīgāks, izsmalcinātāku domāšanu un lietišķāku dabu. Viņu nekad neviens nesauktu par «veco ūsaini», un uz viņu labprāt paļāvās jaunākie, topošie vadoņi, kam vēl nebija pieredzes, bet pietika nekaunī­bas un kas nebija izvēlīgi savu mērķu īstenošanā. Bardzīni piemita savdabīgs, salts personības spēks, kurā nebija nekā no Dona Korleones sirsnības, un iespējams, ka šobrīd viņš šajā pulkā baudīja vislielāko respektu.Pēdējais ieradās Tatalju Ģimenes vadonis — Dons Filips Tatalja, kas bija metis atklātu izaicinājumu Korleones varai, atbalstīdams Soloco, un gandrīz vai guvis virsroku. Un tomēr, lai cik tas dīvaini, pārējie viņu klusībā gandrīz vai nicināja. Pirmkārt, bija zināms, ka viņš ļāvis Soloco spēlēt pirmo vijoli un patiesībā izsmalcinātā Turka roka prasmīgi vazājusi viņu aiz deguna. Viņu uzskatīja par vainīgu pie visa radītā jucekļa, pie šiem nemieriem, kas tik ļoti bija ietekmējuši Ņujorkas Ģimeņu biznesa ikdienas norises. Turklāt Tatalja savos sešdes­mit gados bija švīts un meitu mednieks. Un viņam netrūka iespēju izdabāt savai vājībai, jo Tatalju Ģimene pelnījās ar sievietēm. Viņu bizness bija prostitūcija. Tataljas turklāt pārvaldīja lielāko daļu Savienoto Valstu naktsklubu un tādējādi tūlīt pamanīja ikvienu daudzso­lošu zvaigzni jebkurā Amerikas malā. Filips Tatalja neatteicās arī no algotas vardarbības, lai iegūtu varu pār talantīgiem dziedātājiem un komiķiem vai iekarotu vietu skaņu ierakstu firmās. Taču galveno peļņu Ģimenei ienesa prostitūcija.Tatalja kā cilvēks pārējiem nebija patīkams. Viņš allaž činkstēja un žēlojās par sava Ģimenes biznesa izmaksām. Visu peļņu aprijot rēķini veļas mazgātavai, un, ak, tie mūžīgie dvieļi! (Viņam gan piederēja pašam sava veļas mazgātava, kas padarīja visu vajadzīgo.) Skuķes esot slinkas un neuzticamas, te bēgot projām, te izdarot pašnāvību. Palīgi nekrietni un negodīgi, uz tiem nevarot ne drusciņas paļauties. Kārtīgus strādniekus atrast tikpat kā neesot iespējams. Jauni sicīliešu puiši raucot degunu par tādu darbu — tirdzniecība ar sievie­tēm un to izmantošana esot zem viņu goda! Bet rīkles griezt — to viņi var svilpodami, ar visu krustiņu pie svārku atloka! Tā Filips Tatalja vaimanāja, izpelnīdamies vienīgi klausītāju nepatiku un nicinājumu. Dažas skaļākās vaimanas viņš pietaupīja varas iestādēm, kuru spēkos bija izdot un anulēt dzērienu pārdošanas atļaujas viņa naktsklubiem un kabarē. Viņš apzvērēja, ka ar naudu, ko sagrūdis tiem laupītājiem, oficiālo zīmogu turētājiem, esot padarījis tik daudzus par miljonāriem, ka pat Volstrīta netiekot līdzi.Dīvainā kārtā Tataljas itin sekmīgais karš pret Korleones Ģimeni nebija nesis viņam pelnīto godu. Pārējie zināja, ka viņa spēks nācis vispirms no Soloco un pēc tam no Bardzīni Ģimenes. Arī tas apstāklis, ka viņš pretinieku pārsteidzis negaidot un tomēr nav guvis īstu uzvaru, liecināja pret viņu. Ja viņš būtu rīkojies lietpratīgāk, visas šīs nepatikšanas būtu aiztaupītas. Dona Korleones nāve būtu nozīmējusi kara beigas.Tā kā Dons Korleone un Filips Tatalja, karodami viens pret otru, abi bija zaudējuši dēlus, gluži saprotams, ka viņi sasveicinājās tikai ar oficiālu galvas mājienu. Uzmanības centrā šobrīd bija Dons Korleone, un pārējie cītīgi vēroja, kādas pēdas viņā atstājuši pārciestie ievainojumi un sakāves. Visus mulsināja tas apstāklis, ka Dons Korleone ierosinājis slēgt mieru pēc sava mīļotā dēla nāves. Tas izskatījās pēc sakāves atzīšanas un neapšaubāmi draudēja vājināt viņa varu un autoritāti. Bet gan jau drīz viss noskaidrosies.Sanācēji apsveica cits citu, saņēma pasniegtos dzērienus, un pagāja vēl pusstunda, iekams Dons Korleone beidzot apsēdās pie pulēta riekstkoka galda. Heigens neuzkrītoši ieņēma vietu Donam kreisajā pusē, nedaudz aizmugurē. Tā bija zīme visiem pārējiem Doņiem sēsties pie galda. Viņu pavadoņi apsēdās katrs savam Donam aizmugurē, un tie, kuri pildīja consig/iori amatu, novietojās pēc iespējas tuvāk, lai vajadzīgajā brīdī varētu dot savu padomu.

Dons Korleone sāka runāt pirmais un runāja tā, it kā nekas nebūtu noticis. It kā pats nesen nebūtu smagi ievainots, it kā viņa vecākais dēls nebūtu nogalināts un Fredijs aizsūtīts uz rietumiem Molināri Ģimenes aizsardzībā, it kā viņa impērijai nedraudētu sabrukums, it kā Maikls neslēptos kaut kur Sicīlijas tuksnesīgajos klajumos. Viņš runāja brīvi un nepiespiesti, sicīliešu dialektā.

— Es gribu pateikties jums visiem par to, ka esat šeit ieradušies,— viņš sacīja.— Es uzskatu to par personīgu pakal­pojumu un esmu parādnieks ikvienam no klātesošajiem. Un jau pašā sākumā gribu pateikt to, ka neesmu nācis šurp, lai ķildotos vai pārliecinātu jūs par savu taisnību, bet gan lai saprātīgi apspriestos un saprātīgi rīkotos, un darītu visu, lai mēs kā draugi varētu arī šķirties. Es dodu savu vārdu, ka tikai tādi ir mani nolūki, un tie, kuri mani pazīst, zina, ka es ar savu vārdu nemētājos. Nu bet labāk ķersimies pie lietas. Mēs visi šeit esam godavīri, un mums nav savstarpēji jānodrošinās ar garantijām kā advokātiem.

Viņš brīdi apklusa. Klusēja arī visi pārējie. Daži smēķēja cigārus, citi malkoja no glāzēm dzērienus. Visi šie cilvēki bija pacietīgi klausītāji. Un vēl kaut kas viņiem visiem bija kopīgs. Viņi piederēja pie tiem retajiem indivīdiem, kuri atteikušies pieņemt organizētas sabiedrības uzspiestos likumus, kuri atteikušies pakļauties citu cilvēku virsvaldībai. Nebija tāda spēka, nebija tāda mirstīgā starp ļaudīm, kas spētu pakļaut viņus savai gribai, ja viņi paši to nevēlētos. Šie vīri savu brīvo gribu sargāja ar viltu un pulveri. Viņu gribu varēja lauzt vienīgi nāve. Vai arī ārkārtēja saprāta balss. Dons Korleone nopūtās.— Kā gan viss varēja aiziet tik tālu?— viņš turpināja, negaidīdams atbildi.— Nu, tam vairs nav nozīmes. Izdarīts daudz aplamību. Tik neveiksmīgu, tik nevajadzīgu. Bet vis­pirms ļaujiet man pārstāstīt notikušo no sava viedokļa.

Dons ieturēja pauzi, nogaidīdams, vai kāds neiebildīs, tad turpināja:

— Paldies Dievam, man ir atgriezta veselība, un varbūt es spēšu vērst notikumu gaitu uz labo pusi. Varbūt mans dēls bija pārāk straujš, pārāk karstgalvīgs — to es neņemos noliegt. Šā vai tā, pie manis ieradās Soloco un piedāvāja darījumu, kurā vēlējās izmantot manu naudu un manu ietekmi. Viņš teica, ka Tatalju Ģimene esot viņa līdzdalībnieki. Runa bija par narkotis­kajām vielām, un tās mani neinteresē. Es esmu rāmas dabas cilvēks, un šādi pasākumi manai gaumei par karstu. Tā arī es Soloco paskaidroju, saglabādams visu cieņu pret viņu un Tataljas Ģimeni. Savu «nē» es pateicu, kā pieklājas. Pateicu, ka viņa bizness netraucēs manējo un man nav nekādu iebildumu, ja viņš pelna iztiku tādā veidā. Taču viņš to ņēma ļaunā un uzkrāva nelaimes nastu mums visiem. Nu, ko lai dara, tāda ir dzīve. Ikviens no mums varētu nākt klajā ar savu bēdu stāstu. Ne jau tāds ir mans nolūks.

Dons Korleone apklusa un ar žestu palūdza Heigenam auksta dzēriena glāzi, ko Heigens zibenīgi pasniedza. Dons Korleone padzērās un runāja tālāk:

— Es gribu noslēgt mieru. Tatalja ir zaudējis dēlu, un es esmu zaudējis dēlu. Mēs esam kviti. Kas gan notiktu ar šo pasauli, ja cilvēki mūžam turētu ļaunu prātu cits uz citu, par spīti veselajam saprātam? Tas ir Sicīlijas lāsts, tur vīri ir tik aizņemti ar vendetām, ka viņiem neatliek laika pelnīt maizi ģimenei. Tā ir bezjēdzība. Tāpēc es tagad saku: lai atkal viss ir pa vecam! Es neko neesmu darījis, lai uzzinātu, kurš nodeva un nogalināja manu dēlu. Ja noslēgsim mieru, es to nedarīšu arī turpmāk. Man ir dēls, kurš nevar atgriezties mājās, un man vajadzīga garantija, ka tad, kad būšu darījis iespējamu viņa netraucētu atgriešanos, viņa drošībai nestāsies ceļā nekādi spēki no malas. Kad šis jautājums būs nokārtots, varbūt varēsim apspriesties par problēmām, kas mūs visus interesē, un veikt sev pašiem un katram no mums derīgu pakalpo­jumu.— Korleone izplēta rokas izteiksmīgā un itin kā pakļā­vīgā žestā.— Tas ir viss, ko es vēlos.

Runa bija lieliski izdevusies. Tas pats vecais, labais Dons Korleone! Saprātīgs. Pretimnākošs. Meistarīgs runātājs. Taču ikviens no klausītājiem bija ievērojis Dona apgalvojumu, ka viņa veselība esot kārtībā, tātad, par spīti Korleones Ģimenes nelaimēm, viņš nav ar pliku roku ņemams. Tika ievērots arī tas, ka citu darījumu apspriešana nebūs iespējama, iekams netiks noslēgts gribētais miers. Tika ievērots, ka Dons izteicis vēlēša­nos atgūt savu agrāko status quo, ka viņš netaisās neko zaudēt, par spīti aizvadītā gada nedienām.

Tomēr Donam Korleonem atbildēja nevis Tatalja, bet Emiljo Bardzīni. Viņš runāja tieši un skaidri, tomēr bez lieka asuma vai apvainojumiem.

— Viss dzirdētais ir tiesa,— teica Bardzīni,— bet tas nav gluži viss. Dons Korleone izteicās pārāk pieticīgi. Lieta ir tāda, ka Soloco un Tataljas nevarēja uzsākt savu jauno biznesu bez Dona Korleones palīdzības. Šī atteikšanās patiesībā viņus smagi aizķēra. Tā, bez šaubām, nav Dona Korleones vaina. Bet nevar noliegt to, ka tiesneši un politiķi, kas ir labvēlīgi Donam Korleonem pat tad, ja runa ir par narkotiskajām vielām, tādi vis nebūtu ne pret vienu citu, kurš gribētu viņu atbalstu darījumos ar narkotikām. Soloco nevarēja uzņemties šo biz­nesu, nedabūjis garantiju, ka pret viņa ļaudīm vajadzības gadījumā izturēsies saudzīgi. Tas mums visiem zināms. Pretējā gadījumā mēs izputētu. Tagad, kad sodi kļuvuši bargāki, tiesneši un prokurori cērt bez žēlastības katru, kurš iekļūst ķezā ar narkotikām. Pat sicīlietis, ja tam piespriež divdesmit gadus cietuma, var pārkāpt klusēšanas likumu un izmuldēt visu, ko vajag un nevajag. Tas nedrīkst notikt. Dons Korleone pārvalda šo aparātu. Viņa atteikšanās ļaut to izmantot arī mums nav drauga rīcība. Viņš atrauj maizi mūsu ģimenēm. Laiki ir mainījušies, tagad vairs nav kā agrāk, kad katrs varēja dzīvot pēc sava prāta. Ja Korleonem ir teikšana par visiem Ņujorkas tiesnešiem, tad viņam šī privilēģija jādala ar citiem, jāļauj to izmantot arī mums. Bez šaubām, par šādu pakalpo­jumu viņš ar pilnām tiesībām var pasniegt rēķinu, mēs jau te neesam nekādi komunisti. Bet viņam jāļauj mums smelt ūdeni savā akā. Tas ir ļoti vienkārši.

Kad Bardzīni beidza runāt, iestājās klusums. Kļuva skaidrs, ka robežas novilktas un atjaunot status quo vairs nav iespē­jams. Vēl jo svarīgāk bija tas, ka Bardzīni teiktais nepārpro­tami pauda: ja miers netiks noslēgts, viņš atklāti pievienosies Tataljām karā pret Korleonem. Un viņš bija pratis izgaismot ļoti nozīmīgu aspektu. Šo vīru dzīvība un bagātība atkarīga no savstarpējas palīdzības, un atteikšanās pakalpot otram jau ir agresijas akts. Pēc pakalpojumiem negriežas viegli, un tos nedrīkst ar vieglu roku noraidīt.

Beidzot klusumu pārtrauca Dona Korleones atbildes vārdi.

— Mani draugi,— viņš teica,— es nebūt neatteicos pieda­līties aiz stūrgalvības. Jūs visi mani pazīstat. Kad gan es esmu atteicies palīdzēt? Tas gluži vienkārši nav manā dabā. Bet šoreiz man vajadzēja atteikt. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu pārlieci­nāts: šis narkotiku bizness mūs nākotnē pazudinās. Šajā zemē pārāk naidīgi skatās uz tādu tirdzniecību. Tas nav viskijs, azartspēles vai, manis dēļ, kaut sievietes — netikumi, pēc kuriem tiecas vairums cilvēku un kurus viņiem aizliedz baznī­cas un varasvīri. Narkotikas ir bīstamas ikvienam, kas ar tām saistīts. Tās var izputināt jebkuru citu biznesu. Turklāt ļaujiet man piebilst, ka man gaužām glaimo jūsu ticība manai varai pār tiesnešiem un advokātiem — kaut jel tā tiešām būtu! Tiesa, man ir zināma ietekme, taču daudzi no tiem, kas mani ciena un uzklausa, mainītu savu nostāju, ja mūsu attiecībās ienāktu narkotiskās vielas. Tādos darījumos iesaistīties šie cilvēki baidās un ir pret tiem ļoti nelabvēlīgi noskaņoti. Pat tie policisti, kuri mums palīdz kontrolēt azartspēles un daudz ko citu, atteiksies palīdzēt narkotiku biznesā. Tāpēc lūgt man pakalpojumu šajā jomā nozīmē lūgt, lai es nodaru ļaunu pats sev. Taču es esmu ar mieru darīt pat to, ja jūs domājat, ka tas nepieciešams, lai normalizētu stāvokli.

Kad Dons Korleone beidza, sasprindzinājums telpā ma­nāmi atslāba, sākās sačukstēšanās un savstarpējas sarunas. Dons Korleone bija piekāpies pašā svarīgākajā jautājumā. Viņš parūpēsies par aizsardzību jebkādam organizētam biz­nesa pasākumam ar narkotikām. Viņš būtībā bija gandrīz pilnīgi piekritis Soloco sākotnējam priekšlikumam, ja šo priekš­likumu akceptētu te sanākusī valsts mēroga sapulce. Bija skaidrs, ka Dons Korleone nekad nepiedalīsies pašās operāci­jās un neieguldīs tajās naudu. Viņš tikai izmantos savu ietekmi tieslietu aprindās biznesa aizsardzībai. Taču arī tā bija milzu piekāpšanās.

Tad ierunājās Losandželosas Dons Frenks Falkone:

— Mūsu cilvēkus no šī biznesa nevar atturēt ne ar kādiem līdzekļ iem. Viņi metas taja uz savu roku un tad iekuļas nepatikšanās. Tas sola pārāk daudz naudas, lai varētu turēties pretī. Tāpēc ir vēl bīstamāk, ja mēs to neuzņemsimies. Ja mēs paši to pārvaldīsim, varēsim to labāk nosegt, labāk organizēt, parūpēties, lai tas sagādā mazāk likstu. Piedalīties šajā biznesā nav nemaz tik ļauni, tam ir vajadzīga kontrole, vajadzīga aizsardzība, vajadzīga darba organizācija. Mēs nevaram pieļaut, lai katrs skrien uz savu pusi un dara, kā patīk,— kā tāds anarhistu bars.

Detroitas Dons, kurš pret Korleoni bija draudzīgāk noska­ņots nekā jebkurš no pārējiem, arī saprātīguma interesēs iebilda pret drauga viedokli.

— Es neatzīstu narkotiskās vielas,— viņš teica.— Gadiem ilgi esmu maksājis saviem cilvēkiem lieku naudu, lai viņi tādos pasākumos neielaistos. Taču tas neko nelīdzēja. Kāds atnāk pie viņiem un pasaka: «Man ir pulveris; ja ieliksiet trīs četrus tūkstošus dolāru, pēc realizācijas dabūsim piecdesmit tūksto­šus.» Kurš var atteikties no tādas peļņas? Un viņi tā aizraujas ar savu kreiso biznesiņu, ka atstāj novārtā darbu, par kuru es viņiem maksāju. Narkotikas ienes vairāk naudas. Un kļūst arvien ienesīgākas. Nav nekādu iespēju šo procesu apturēt, tāpēc mums vajag šo procesu kontrolēt un turēt pieņemamos rāmjos. Es negribu, lai tās parādītos skolu tuvumā, negribu, lai tās pārdod bērniem. Tas būtu inramita. Savā pilsētā es tās censtos izplatīt starp melnajiem un krāsainajiem. Tie ir vislabā­kie pircēji — nesagādā nekādas klapatas, un dzīvnieki vien jau viņi ir. Ne viņi godā sievas, ne ģimenes, ne paši sevi. Lai ripo uz elli ar visām narkotikām. Bet kaut kas ir jādara — mēs nedrīkstam pieļaut, lai katrs rīkojas, kā patīk, un sagādā nepatikšanas visiem citiem.Detroitas Dona vārdus uzņēma ar paskaļu, atzinīgu mur­doņu. Viņš bija trāpījis naglai uz galvas. Tātad pat nauda nepalīdz atturēt cilvēkus no narkotisko vielu tirdzniecības. Tās piebildes par bērniem — tā jau viņa labi zināmā vājība, mīkstā sirds. Kuram tad ienāktu prātā pārdot narkotikas bērniem? Un kur bērni ņemtu naudu? Piebildes par krāsaina­jiem neviens neņēma nopietni un laida gar ausīm. Nēģerus vispār neuzskatīja par jebkādas ievērības cienīgiem. Tas, ka viņi ļāvuši sabiedrībai sabradāt sevi kājām, pierādīja, ka viņi nav neko vērti, un tas, ka Detroitas Dons viņus pieminējis, tika uztverts kā apliecinājums tam, ka viņa domas allaž novirzās uz nesvarīgiem sīkumiem.

Cits pēc cita izteicās visi Doni. Ikviens atzina, ka narkotis­kās vielas ir nosodāma parādība, kas izraisīs daudz nepatik­šanu, taču piekrita, ka to izplatību nav iespējams apturēt. Bizness gluži vienkārši sola pārāk daudz naudas, un no tā var secināt: vienmēr atradīsies ļaudis, kuri riskēs ar visu un metīsies tajā. Tāda ir cilvēka daba.

Beidzot pieņēma vienošanos. Narkotisko vielu tirdzniecība jāpieļauj, un Donam Korleonem jārūpējas par tās aizsardzību likuma priekšā Austrumu piekrastē. Kļuva skaidrs, ka lielāko daļu plaša mēroga operāciju veiks Tatalju un Bardzīni Ģime­nes. Kad tas bija nokārtots, apspriedes dalībnieki pārgāja pie citiem jautājumiem, kas skāra visu intereses. Vēl bija kārtoja­mas daudzas sarežģītas problēmas. Tika nolemts, ka Lasvegasa un Maiami būs brīvpilsētas, kurās drīkstēs darboties ikviena no Ģimenēm. Visi aptvēra, ka šīm pilsētām pieder nākotne. Tika arī nolemts, ka šajās pilsētās netiks pieļauta nekāda vardarbība un ka no turienes jāattur visa veida sīkie noziedznieki. Tika nolemts, ka svarīgākie jautājumi, kā arī atsevišķu cilvēku likvidācija, kas ir nepieciešama, bet var izraisīt pārāk skaļu sabiedrības protestu, jāapstiprina padomei pašreizējā sastāvā. Tika nolemts, ka ierindnieki un pārējie padotie jāattur no vardarbīgiem noziegumiem un savstarpējas personiskas atriebības. Tika nolemts, ka vajadzības gadījumā Ģimenes neliegs cita citai pakalpojumus — nepieciešamo nā­vessodu izpildītājus, tehniskas dabas palīdzību dažādiem nolūkiem, piemēram, zvērināto uzpirkšanai, kam reizēm var būt izšķiroša nozīme. Šīs pārrunas, kas ritēja atraisīti, neofi­ciālā noskaņojumā un augstā līmenī, ievilkās līdz pusdienu pārtraukumam, kad no bufetes bāra tika pasniegti dzērieni. Beidzot Dons Bardzīni nolēma sacīt galavārdu.

— Tātad mēs visu esam izrunājuši un izlēmuši,— viņš teica.— Mums būs miers, un es vēlos izteikt visu cieņu Donam Korleonem, ko mēs visus šos gadus esam pazinuši kā vīru, kurš tur vārdu. Ja atkal radīsies nesaskaņas, varam satikties vēlreiz, un nav nekādas vajadzības darīt jaunas muļķības. Es no savas puses ķēros pie turpmākā darba ar jaunu spēku un tīru sirdi. Priecājos, ka viss ir nokārtojies.

Vienīgi Filips Tatalja vēl bija nedaudz noraizējies. Ja atkal sāktos karš, viņam draudētu lielākas briesmas nekā visiem citiem — Santīno Korieones noslepkavošanas dēļ. Pirmo reizi viņš uzsāka garāku runu:

— Es pievienojos visam, kas šeit tika nolemts, un esmu gatavs aizmirst arī pats savu nelaimi. Bet man gribētos kādu drošu garantiju no Korieones. Vai viņš nemēģinās meklēt personīgu atriebību? Laika gaitā viņš varbūt nostiprinās savas pozīcijas un vai tad neaizmirsīs, ka esam zvērējuši savstarpēju draudzību? Kā lai es zinu, vai pēc gadiem trīs četriem viņš nesāks domāt, ka ir cietis pārestību, bijis spiests pieņemt šo vienošanos pret savu gribu un tāpēc var bez bažām to lauzt? Vai mums visu laiku būs jāuzmanās vienam no otra? Jeb vai patiesi varam slēgt vienošanos ar mierīgu sirdi? Vai Korleone dos mums visiem garantiju tāpat, kā to dodu es?

Un tad Dons Korleone teica runu, kas ilgi visiem palika atmiņā un kas nostiprināja viņam vistālredzīgākā politiķa autoritāti šo cilvēku vidū,— tā triumfējoši apliecināja viņa veselo saprātu, bija tieša un atklāta un izteica lietas pašu dziļāko būtību. Tajā viņš iepina frāzi, kas laika gaitā kļuva tikpat slavena kā Cērčila «dzelzs priekškars», lai gan plašākai sabiedrībai tā kļuva pazīstama tikai desmit gadus vēlāk.

Pirmo reizi viņš piecēlās kājās, uzrunādams padomi. Viņš bija augumā neliels un pēc «slimības» mazliet novārdzis; iespējams, ka viņa sešdesmit gadi bija redzami labāk nekā citkārt, taču nepalika nekādu šaubu, ka Dons atguvis agrāko spēku un domas viņam strādā ar nevainojamu skaidrību.— Kas gan mēs būtu par cilvēkiem, ja nespētu domāt saprātīgi?— viņš teica.— Tad jau mēs neatrastos uz augstākas pakāpes kā zvēri džungļos. Mums ir dots saprāts, mēs varam saprātīgi apspriesties cits ar citu un paši ar sevi. Kālab gan lai es atkal uzsāktu visas šīs likstas, šo kņadu un slaktiņus? Mans dēls ir miris, un tā ir nelaime, kas man jāpārcieš, nevis jāliek nevainīgai pasaulei ciest līdz ar mani. Un tāpēc es saku — dodu godavārdu, ka nekad nemeklēšu atriebību un necentīšos izpētīt, kas vainojams pie notikušā. No šejienes es aiziešu ar tīru sirdi.

Vēl gribu piebilst, ka mums vienmēr jārīkojas saskaņā ar savām interesēm. Mēs esam vīri, kas atteikušies būt nerri, atteikušies būt marionetes, ko rausta un dancina tie, kuri sēž augšā. Mums šajā zemē ir labi veicies. Jau vairums mūsu bērnu ir iekārtojušies labākā dzīvē. Daži no jūsu dēliem ir profesori, zinātnieki, mūziķi, un jūs varat uzskatīt sevi par veiksminie­kiem. Varbūt jūsu mazbērni kļūs par nākotnes dižvīriem. Neviens mēs negribam redzēt bērnus ejam savās pēdās — tāda dzīve ir pārāk grūta. Viņi var būt tādi kā visi citi, un viņu stāvokli un drošību būs izcīnījusi mūsu drosme un uzņēmība. Arī man ir mazbērni, un es ceru, ka viņu bērni kādu dienu kļūs, kas zina, par gubernatoriem, prezidentiem ... te, Amerikā, viss ir iespējams. Taču mums jāiet kopsolī ar laiku. Šaušanās un slaktiņi pieder pagātnei. Mums jābūt slīpētiem kā biznesme­ņiem, tas dod vairāk peļņas un lielāku labumu mūsu bērniem un mazbērniem.

Kas attiecas uz mūsu pašu darbiem, par tiem mēs neesam atbildīgi nevienam no augsti sēdošajiem, kas ar mūsu dzīvēm grib rīkoties mūsu vietā, kas grib, lai mēs karojam, viņu labumu vairodami un sargādami. Kur tas teikts, ka mums jāpakļaujas likumiem, kurus viņi sacerējuši sev par labu un mums par ļaunu? Un kas viņi tādi ir, ka drīkst stāties mums ceļā, kad mēs vēlamies apmierināt savas intereses? Sonna cosa nostra,— Dons Korleone noteica.— Tā ir mūsu lieta. Mēs savu pasauli pārvaldīsim paši un sev, jo tā ir mūsu pasaule, cosa nostra. Un tāpēc mums jāturas kopā, lai aizsargātos pret šiem ārējiem traucētājiem. Citādi viņi mums ievērs riņķi degunā, kā to jau izdarījuši ar miljoniem neapoliešu un citu itāliešu šajā valstī.Šī iemesla dēļ es atsakos no sava mirušā dēla atriebšanas, atsakos kopīgā mērķa labā. Un es zvēru: kamēr vien pats būšu atbildīgs par savas Ģimenes rīcību, ne pret vienu netiks pacelta roka bez taisna iemesla vai galējas provokācijas. Esmu gatavs upurēt arī savas komerciālās intereses kopīgā mērķa labā. Dodu savu vārdu un zvēru pie sava goda, un šeit klātesošie zina, ka ar tādiem vārdiem velti nemētājos.Taču man ir arī savtīgas intereses. Manu jaunāko dēlu apvainoja Soloco un policijas kapteiņa slepkavībā, un viņam vajadzēja bēgt. Man tagad jādara viss, lai viņš varētu droši atgriezties mājās, brīvs no visiem nepatiesajiem apvainoju­miem. Tas ir mans uzdevums, un to nokārtošu es pats. Varbūt man jāatrod īstie vaininieki, varbūt jāpārliecina varas iestādes par viņa nevainību, varbūt jāpierunā liecinieki un ziņneši, lai tie atsauc savus melus. Bet es atkārtoju: tā ir mana darīšana, un es ticu, ka varēšu panākt, lai mans dēls atgriežas mājās. Tomēr paklausieties, kas man vēl sakāms. Es esmu māņticīgs cilvēks — varbūt tā ir smieklīga vājība, taču jāatzīst, ka tā man piemīt. Un tāpēc, ja ar manu jaunāko dēlu notiktu kāda nelaimīga nejaušība, ja kādam policistam gadītos viņu nošaut, ja viņš pakārtos savā cietuma kamerā, ja uzrastos jauni liecinieki, kas censtos pierādīt viņa vainu, mana māņticība liktu man domāt, ka cēlonis tam bijusi nelabvēlība pret mani, kas vēl palikusi sirdī kādam no klātesošajiem. Iešu vēl tālāk. Ja manu dēlu nospertu zibens, es vainotu kādu no klātesošajiem. Ja viņa lidmašīna nogāztos jūrā vai arī kuģis nogrimtu okeāna viļņos, ja viņam piemestos nāvējoša slimība, ja viņa mašīna saskrietos ar vilcienu, es vainotu jūsu, klātesošo, nelabvēlību. Tik stipra ir mana māņticība. Un šo nelaimīgo nelabvēlību, kungi, es nemūžam nespētu piedot. Bet, ja tā nenotiks, zvēru pie savu mazbērnu dzīvības, ka nekad nelauzīšu noslēgto mieru. Vai tad mēs galu galā esam vai neesam labāki par tiem augstajiem pezzonovanti, kuri nogalinājuši neskaitāmus miljonus jau mūsu dzīves laikā vien?

To pateicis, Dons Korleone atstāja savu vietu un devās gar galdu turp, kur sēdēja Filips Tatalja. Tatalja piecēlās, lai viņu saņemtu, un abi vīri apkampās un noskūpstīja viens otru uz vaiga. Pārējie Doni aplaudēja un piecēlās, lai paspiestu roku visiem, kas atradās tuvumā, un apsveiktu Donu Korleoni un Tatalju un abu jauno draudzību. Varbūt tā nebija sirsnīgākā draudzība pasaulē, un Ziemsvētku dāvanas viņi viens otram diezin vai sūtīs, bet viņi vismaz neķersies viens otram pie rīkles. Ar tādu draudzību šajā pasaulē pietiek, un vairāk nekas šajos apstākļos nav vajadzīgs.

Tā kā Dona Korleones dēls Fredijs atradās Molināri Ģimenes aizsardzībā rietumos, Dons Korleone pakavējās brīdi pēc sanāksmes beigām, lai pateiktu paldies Sanfrancisko

Donam. Molināri pasacīja pietiekami daudz, lai Dons Kor­leone saprastu, ka Fredijs tur atradis sev piemērotu vietu, jūtas apmierināts un kļuvis par lielu sieviešu cienītāju. Izskatījās, ka viņam ir ķēriens viesnīcas vadīšanā. Dons Korleone nobrīnīda­mies pašūpoja galvu, kā dara daudzi tēvi, uzzinājuši par savu bērnu slēptajiem talantiem. Vai tad nav tiesa, ka reizēm pat lielākās nelaimes nes negaidītus ieguvumus? Abi Doni piekrita šai domai. Vienlaikus Korleone lika skaidri saprast Sanfran­cisko Donam, ka jūtas viņam liels parādnieks par palīdzību Fredija aizsargāšanā. Viņš ļāva nojaust, ka izmantos savu ietekmi, lai Molināri ļaudīm vienmēr būtu brīva pieeja svarīgā­kajām sporta spēlēm, neatkarīgi no gadu gaitā iespējamām izmaiņām varas struktūrā,— tā bija ļoti svarīga garantija, jo par ietekmi sporta pasaulē risinājās nemitīga cīņa, un šo allaž sāpīgo vietu vēl vārīgāku darīja tas apstāklis, ka arī Čikāgas vīri bija izstiepuši pēc tās savu smago roku. Taču Dons Korleone pat tajā barbaru teritorijā baudīja zināmu ietekmi, tāpēc viņa solījums bija zelta vērts.

Bija jau vakars, kad Dons Korleone, Toms Heigens un miesassargs — šoferis, kurš šoreiz bija Roko Lampone,— iera­dās Longbīčā. Ieejot mājā, Dons teica Heigenam:— Paturi acīs mūsu šoferi, šo Roko Lamponi. Man liekas, viņš ir labāka darba vērts.— Heigenu šī piezīme pārsteidza. Lampone visu dienu nebija izrunājis ne vārda, pat skatienu nebija pametis uz aizmugurē sēdošajiem vīriem. Viņš bija atvēris Donam durvis, piebraucis mašīnu pie bankas durvīm tieši pirms viņu iznākša­nas, visu darījis pareizi, taču ne vairāk, kā darītu jebkurš prasmīgs šoferis. Acīmredzot Dona acs pamanījusi kaut ko tādu, kas Heigenam paslīdējis garām.

Dons atlaida Heigenu un piesacīja, lai pēc vakariņām viņš vēlreiz atnākot šurp. Taču lai nesteidzoties un drusku atpūšo­ties, jo gaidāma vēl gara nakts saruna. Viņš pieteica arī, lai Heigens atvedot līdzi Klemencu un Tesio. Lai nākot ap desmitiem vakarā — ne agrāk. Pirms tam Heigenam īsumā jāpastāsta Klemencam un Tesio par šīs pēcpusdienas notiku­miem.

Pulksten desmitos Dons sagaidīja visus trīs vīrus savā kabinetā — stūra istabā ar juridiskās literatūras bibliotēku un īpašo telefonu. Uz galdiņa stāvēja paplāte ar viskija pudelēm, ledu un zelteri. Dons deva savus turpmākos norādījumus.

— Šodien mēs noslēdzām mieru,— viņš paziņoja.— Es devu vārdu un zvērēju pie sava goda, un jums visiem ar to vajadzētu pietikt. Taču mūsu draugi vis nav tik uzticami, tāpēc arī turpmāk turēsim acis vaļā. Mums vairs nevajag ļaunu pārsteigumu.— Tad Dons pievērsās Heigenam:—Tu atlaidi Bokiko ķīlniekus?

Heigens pamāja ar galvu.— Piezvanīju Klemencam, līdzko atgriezos mājās.Korleone pagriezās pret masīvo Klemencu. Caporegime pamāja ar galvu.— Es viņus atlaidu. Pasaki, Krusttēv, vai tiešām sicīlieši var būt tik stulbi, par kādiem izliekas šie Bokiko?Dons Korleone pasmaidīja.— Viņi ir pietiekami gudri, lai mācētu labi nopelnīt. Kāpēc katrā ziņā jābūt vēl gudrākam? Ne jau tādi kā Bokiko sarežģī dzīvi šajā pasaulē. Bet tur tev tiesa, sicīliešu prāta viņiem nav.Tagad, apzinādamies, ka karš beidzies, visi jutās mierīgi un atviegloti. Dons Korleone pats sajauca dzērienus un pasniedza pārējiem. Iedzēris mazu malciņu no savas glāzes, viņš aizkūpināja cigāru.— Es gribu, lai nekas netiktu pasākts ar nolūku izpētīt, kā gāja bojā Sanijs. Tas ir pagājis un aizmirstams. Es gribu, lai sadarbojamies ar pārējām Ģimenēm pat tad, ja tās kļūst alkatīgākas un mēs nedabūjam savu nolīgto daļu. Gribu, lai nekas neizjauktu šo mieru, par spīti jebkādām varbūtējām provokācijām, iekams nebūs atrasta iespēja atgādāt mājās Maiklu. Un gribu, lai tā būtu jūsu galvenā rūpe. Atcerieties — kad viņš atgriezīsies, viņam jābūt pilnīgā drošībā. Es te nedomāju draudus no Tataljām vai Bardzīni. Man raizes dara policija. Mēs, protams, varam tikt vaļā no īstajiem pierādījumiem pret viņu; oficiants neliecinās, un tas skatītājs vai uzraugs, vai kas viņš tur bija, arī ne. Par īstenajām liecībām mums vismazāk jāuztraucas, jo tās mums zināmas. Bet mums jāuztraucas par to, ka policija var safabricēt nepatiesas liecības, tāpēc ka ziņu pienesēji viņus pārliecinājuši, ka tikai Maikls Korleone un neviens cits ir nogalinājis viņu kapteini. Tāds ir stāvoklis. Mums jāprasa, lai Piecas Ģimenes darītu visu, kas ir to spēkos, un grozītu šo policijas pārliecību. Lai visi tie viņu cilvēki, kuri piegādā ziņas policijai, sacer jaunas pasaci­ņas. Domāju, ka pēc manas šodienas runas viņi sapratīs, ka tas ir viņu pašu interesēs. Taču ar to vēl par maz. Mums jāatrod kaut kas īpašs, kaut kas tāds, lai Maiklam par šo jautājumu vispār vairs nebūtu jādomā. Citādi viņam nav nekādas jēgas braukt atpakaļ. Tāpēc domāsim tagad visi par to. Tas šodrīd ir pats galvenais.Un tagad klausieties tālāk! Katram cilvēkam jāļauj dzīvē izdarīt vienu muļķību. Te nu ir manējā. Es gribu nopirkt visu zemes gabalu ap mūsu aleju kopā ar visām mājām. Es negribu, lai kāds no sava loga varētu ieskatīties manā dārzā kaut vai no jūdzes attāluma. Es gribu ap aleju uzcelt sētu un gribu, lai aleja visu laiku tiktu apsargāta. Un gribu, lai sētā ierīkotu vārtus. Vārdu sakot, es tagad gribu dzīvot cietoksnī. Un vēl es jums gribu pateikt, ka vairs nebraukšu uz pilsētu strādāt. Es daļēji atkāpšos no amata. Man gribas strādāt dārzā, pa druskai darīt vīnu, kad ienāksies vīnogas. Es gribu dzīvot savā mājā. Atstāšu šo vietu vienīgi tad, kad braukšu kaut kur brīvdienās vai arī gribēšu satikties ar kādu svarīgā darījumā, un vēlos, lai tad tiktu sperti visi iespējamie piesardzības soļi. Tikai nepār­protiet mani. Es neko negatavoju. Es tikai esmu piesardzīgs. Vienmēr tāds esmu bijis, jo vieglprātīga bezrūpība dzīvē man ir pilnīgi nepieņemama. Sievietes un bērni var atļauties bezrūpību, bet vīri to nevar. Dariet visu bez steigas, bez satrauktas rosīšanās, lai nesatrauktu mūsu draugus. To var paveikt tā, lai viss izskatītos gluži dabiski.

Turpmāk es arvien vairāk darāmā atstāšu jums trijiem. Es gribu, lai Sanija vienība tiek izformēta un vīri sadalīti pa jūsu vienībām. Tam vajadzētu vēlreiz pārliecināt mūsu draugus, ka es vēlos mieru. Tom, es gribu, lai tu izraugies grupu cilvēku, kuri brauks uz Lasvegasu un sīki ziņos man par visu, kas tur notiek. Gribu uzzināt, kas īsti ir ar Fredo,— esmu dzirdējis valodas, ka vairs nepazītu pats savu dēlu. Šķiet, ka viņš tur spēlē pirmo vijoli un izklaidējas ar jaunām meitām krietni vairāk, nekā pieaugušam cilvēkam pieklātos. Jā, zēnībā viņš allaž bija pārāk nopietns, un Ģimenes biznesam viņš nekad nav derējis. Bet papētīsim, ko iespējams darīt tur, viņā pusē.

— Varbūt sūtīt turp jūsu znotu?— klusi ieminējās Hei­gens.— Karlo kā nekā ir uzaudzis Nevadā un pazīst turienes dzīvi.Dons Korleone papurināja galvu.— Nē, mana sieva te jutīsies vientuļa, kad visi bērni būs projām. Es gribu, lai Konstancija ar vīru pārceļas uz kādu no alejas mājām. Gribu, lai Karlo saņem kādu atbildīgu darbu; varbūt esmu bijis pārāk ciets pret viņu, turklāt . . .— Dons Karleone saviebās,— man trūkst dēlu. Atbrīvojiet Karlo no azartspēlēm un uzdodiet kaut ko no arodbiedrību sfēras, kur šis tas darāms ar dokumentiem un daudz jārunā. Viņš ir labs runātājs,— Dona balsī ieskanējās tikko jaušams izsmiekls.Heigens pamāja ar galvu. — Labi, mēs ar Klemencu ap­spriedīsim visus mūsējos un izveidosim Lasvegasas grupu. Vai gribat, lai ataicinām Frediju dažas dienas padzīvot mājās?Dons papurināja galvu.— Kāpēc?— viņš cieti atmeta. — Mana sieva pati prot vārīt ēst. Lai paliek vien turpat!

Visi trīs vīri neveikli sagrozījās savos sēdekļos. Viņi nebija domājuši, ka Fredijs izpelnījies tādu tēva nelabvēlību, un noprata, ka tur acīmredzot slēpjas kaut kas tāds, ko viņi nezina.

Dons Korleone nopūtās.— Es ceru šogad izaudzēt dārzā labi daudz zaļo piparu un tomātu, vairāk, nekā mēs spēsim apēst. Varēšu jūs apdāvināt. Man savos gados gribas drusciņ miera un klusuma. Nu, tas arī būtu viss. Ja vēlaties, izdzeriet vel kādu glāzi!

Tas nozīmēja, ka atnācējiem laiks doties projām. Vīri piecēlās. Heigens pavadīja Klemencu un Tesio līdz mašīnām un .norunāja nākamo tikšanos, lai apspriestu turpmāk darāmo saskaņā ar Dona izteiktajām vēlmēm. Tad viņš atgriezās mājā, jo zināja, ka Dons Korleone gaida viņu atpakaļ.Dons bija novilcis svārkus, noraisījis kaklasaiti un atlaidies uz tahtas. Skarbajā sejā bija iegulušas noguruma rievas. Pamājis, lai Heigens apsēžas, viņš pajautāja:— Nu, consigliori, vai tev ir kādi iebildumi pret manu šodienas rīcību? Heigens nesteidzās atbildēt.

— Nē,— viņš beidzot teica.— Taču man liekas, ka tā nav ne konsekventa, ne atbilstoša jūsu dabai. Jūs teicāt, ka nevēloties uzzināt, kā gāja bojā Santīno, un negribot arī viņu atriebt. Tam es neticu. Jūs devāt vārdu, ka saglabāsiet mieru, un tā jūs arī darīsiet, bet es neticu, ka jūs atstāsiet ienaidnie­kiem triumfu par uzvaru, kuru viņi šodien it kā būtu izcīnījuši. Jūs man esat uzdevis pamatīgu mīklu, ko es nevaru atrisināt,— kādi tad man var būt iebildumi?

Dona sejā parādījās apmierinājums.

— Jā ... tu mani pazīsti labāk nekā jebkurš cits. Kaut arī tu neesi sicīlietis, es tevi par tādu esmu padarījis. Viss, ko tu saki, ir tiesa, un šai mīklai ir atslēga. Tu to atminēsi, pirms vēl kamols būs atritinājies līdz galam. Es turēšu savu vārdu un gribu, lai manas pavēles tiktu izpildītas visos sīkumos. Bet, Tom, pats galvenais ir pēc iespējas drīzāk dabūt mājās Maiklu. Lai tev tagad tā būtu pirmā rūpe un doma. Izpēti visas likumīgās iespējas, vienalga, cik naudas vajadzētu izdot. Kad viņš pārbrauks, viņam jābūt absolūti drošam. Apspriedies ar pašiem labākajiem advokātiem krimināllietās. Es tev pateikšu dažus tiesnešus, kas pieņems tevi privātā audiencē. Pirms tas nokārtots, mums jāsargās no visāda veida nodevībām.

— Es, tāpat kā jūs, nebaidos tik daudz par tiešajiem pierādījumiem, cik par tiem, kurus viņi safabricēs,— teica Heigens.— Arī kāds policistu sabiedrotais var nogalināt Maiklu, kad viņš tiktu arestēts. Tie var nogalināt viņu turpat kamerā vai arī likt to izdarīt kādam no cietumniekiem. Manu­prāt, mēs nedrīkstam pat pieļaut, ka viņu arestē vai apsūdz.

Dons Korleone nopūtās.— Zinu, zinu. Tur jau ir tā bēda. Taču ilgi stiept mēs nevaram. Sicīlijā iet karsti. Jaunie vecos vairs neklausa, un daudzi vīri, kas aizsūtīti turp no Amerikas, nevar saprasties ar turienes vecā kaluma Doņiem. Maiklu var samalt pa vidu. Es daudzmaz esmu pret to nodrošinājies, un viņam vēl aizvien ir drošs aizsegs, taču tā nebūs mūžīgi. Bardzīni Sicīlijā ir draugi, un tie jau sākuši okšķerēt Maikla pēdas. Šī ir viena no atbildēm tavai mīklai. Man vajadzēja noslēgt mieru dēla drošības labad. Nekas cits neatlika.Heigens nepūlējās noskaidrot, kā Dons to visu dabūjis zināt. Viņš pat nejutās pārsteigts, un šī ziņa patiesi daļēji atrisināja jauno mīklu.

— Kad es tikšos ar Tataljas ļaudīm, lai vienotos par sīkākām detaļām, vai nevajadzētu pieprasīt, lai visiem viņa narkotiku starpniekiem būtu tīras biogrāfijas? Tiesneši var drusku noraustīties, ja vajadzēs dot vieglus spriedumus ve­čiem, kas jau sasmērējušies.

Dons Korleone paraustīja plecus.— Tik daudz sajēgas viņiem pašiem jābūt, lai to iedomātos. Pasaki, bet nepieprasi. Darīsim, ko varēsim, bet, ja viņi nolīgs kādu īstu karātavu putnu un tas iekritīs, mēs nepacelsim ne pirkstu. Vienkārši pateiksim viņiem, ka neko nevar darīt. Bet Bardzīni ir vīrs, kurš to sapratīs bez teikšanas. Padomā vien, cik veikli viņš apslēpa līdzdalību visos šajos notikumos. Nevarētu ne prātā ienākt, ka viņam tur vispār kāda daļa. Tas ir vīrs, kurš zaudētājos nepaliks.

Heigens satrūkās.— Jūs gribat sacīt, ka viņš visu laiku ir stāvējis aiz Soloco un Tataljām?

Dons Korleone nopūtās.— Tatalja ir nelga, brunču med­nieks. Viņš nekad nebūtu pratis pieveikt Santīno. Tāpēc arī man nav jāzina, kas un kā noticis. Pietiek, ja es zinu, ka tas bija Bardzīni pirksts.

Heigens brīdi ļāva prātam aptvert dzirdēto. Dons viņam deva pavediena galu, taču kaut kas ļoti svarīgs vēl izpalika. Heigens nojauta, kas īsti, taču saprata, ka neklājas jautāt. Pateicis arlabunakti, viņš pagriezās, lai dotos projām. Dons vēl pēdējo reizi viņu aizturēja.

— Atceries, ka tev jāpieliek visas pūles, lai atrastu iespēju pārvest mājās Maiklu,— viņš sacīja.— Un vēl kas. Nokārto ar mūsu telefonistu, lai es katru mēnesi dabūtu sarakstu ar visām telefona sarunām, kas bijušas Klemencam un Tesio. Es viņus neturu aizdomās. Varētu pat zvērēt, ka viņi mani nekad nenodos. Taču nekaitē zināt ikvienu sīkumu, kas var palīdzēt, pirms noticis kas lielāks.

Heigens pamāja ar galvu un izgāja no kabineta. Interesanti, vai Dons kontrolē arī mani, viņš nodomāja un tad nokaunējās par savām aizdomām. Taču tagad viņam bija skaidrs, ka Krusttēva asajā, visaptverošajā prātā dzimis tālejošas darbības plāns, pret kuru šīs dienas notikumi nozīmē tikai taktisku atkāpšanos. Un kaut kur līdzās melnēja tas viens tumšais laukums, tas nenoskaidrotais jautājums, kuram neviens nepie­skaras, ko arī viņš nebija uzdrīkstējies pajautāt un ko Dons Korleone izvairījās pieminēt. Viss liecināja par to, ka atmaksas diena vēl priekšā.

Tomēr apritēja gandrīz vēl vesels gads, kamēr Donam Corieorvem izdevās nokārtot visu, lai Maikls varētu atgriezties Savienotajās Valstīs. Visu šo laiku Ģimene cītīgi meklēja un gudroja daždažādus variantus. Pat Karlo Riči, kopš viņš ar Koniju dzīvoja alejā, tika uzklausīts. (Pa šo laiku viņiem piedzima otrs mazulis — zēns.) Taču nevienu variantu Dons neatzina par apmierinošu.

Visbeidzot šo problēmu atrisināja Bokiko Ģimene, kurai uzbrukusī nelaime ļāva atrast teicamu izeju no stāvokļa. Bokiko bija kāds jauneklis, vārdā Fēlikss, ne vairāk kā divdesmit piecus gadus vecs. Viņš bija dzimis Amerikā un šķita esam krietni gudrāks un saprātīgāks par citiem Ģimenes locekļiem. Viņš bija atteicies piedalīties atkritumu pārvadā­šanā, kas ilgu laiku kalpoja par Ģimenes galveno biznesu, apprecējis jaunu angļu izcelsmes amerikāņu meiču un tādējādi vēl vairāk padziļinājis plaisu starp sevi un Ģimeni. Vakaros viņš apmeklēja nodarbības augstskolā, lai kļūtu par advokātu, un dienā strādāja par pasta kalpotāju. Šai laikā viņam piedzima trīs bērni, bet sieva prata būt taupīga saimniece, un ģimene iztika no Fēliksa algas, līdz viņš saņēma advokāta diplomu.

Fēlikss Bokiko, tāpat kā daudzi jauni cilvēki, nešaubījās, ka tagad viņa pūles iegūt izglītību un apgūt profesijai nepiecie­šamās iemaņas tiks automātiski atalgotas un viņš turpmāk gūs pieklājīgus ienākumus. Tā diemžēl nenotika. Tomēr Fēlikss Bokiko nezaudēja lepnumu un atteicās no jebkādas radinieku palīdzības. Tad kāds viņa paziņa, advokāts ar augstiem sakariem un daudzsološu karjeru lielā tieslietu firmā, pieru­nāja Fēliksu izdarīt viņam nelielu pakalpojumu. Darāmais bija visai sarežģīts, šķietami likumīgs un saistījās ar bankrota viltošanu. Iekrišanas iespēja bija tikpat kā izslēgta. Fēlikss Bokiko piekrita. Tā kā viltošana prasīja izmantot universitātē apgūtās juridiskās iemaņas, pasākums nelikās nemaz tik noso­dāms un dīvainā kārtā arī pretlikumīgs ne.

Viss beidzās ar to, ka viltojumu atklāja. Minētais paziņa advokāts atteicās jebkādā veidā Fēliksam palīdzēt un pat neatbildēja uz viņa telefona zvaniem. Divi galvenie viltošanas vaininieki, slīpēti pusmūža biznesmeņi, kas visu vainu par neveiksmi gāza uz Fēliksa Bokiko neizdarību juridiskajā sfērā, atzina savu vainu un pārsviedās apsūdzētāju pusē, uzrādīdami Fēliksu Bokiko par viltojuma operācijas barvedi un apgalvo­dami, ka viņš ar draudiem pārņēmis kopīgo biznesu savās rokās un piespiedis abus piedalīties savos noziedzīgajos plānos. Atradās liecība, kas saistīja Fēliksu ar viņa tēvočiem un brālēniem no Bokiko dzimtas, kuru biogrāfijās bija ne viena vien vardarbība, un šī liecība iedarbojās satriecoši. Abi biznesmeņi tika cauri ar nosacītiem sodiem. Fēlikss Bokiko nosēdēja cietumā trīs gadus. Radinieki negriezās pēc palīdzī­bas pie citām Ģimenēm, arī pie Korleonēm ne, jo Fēlikss bija atteicies no viņu pašu palīdzības un viņam vajadzēja mācību. Mācību, ka palīdzību var gaidīt vienīgi no Ģimenes, ka Ģimene ir daudz uzticamāka nekā sabiedrība.

Sā vai tā, pēc trim gadiem Fēliksu Bokiko atbrīvoja no cietuma. Viņš atgriezās mājās, noskūpstīja sievu un savus trīs bērnus, mierīgi nodzīvoja veselu gadu un tad parādīja, ka viņa dzīslās tomēr rit Bokiko asinis. Pat necenzdamies nekādi noslēpt pēdas, viņš sadabūja pistoli un nošāva savu veco paziņu advokātu. Tad viņš sadzina pēdas abiem biznesme­ņiem un aukstasinīgi ietrieca tiem galvā lodes, kad tie nāca ārā no restorāna. Atstājis abus līķus guļam uz ielas, viņš iegāja restorānā, pasūtīja tasi kafijas un, mierīgi to malkodams, gaidīja, kad policija ieradīsies viņu arestēt.

Tiesa bija ātra un spriedums nesaudzīgs. Melnās noziedznieku pasaules loceklis aukstasinīgi nogalinājis ap­sūdzības lieciniekus, kuru liecības viņu pelnīti novedušas cietumā. Tas bija neģēlīgs spļāviens sabiedrības vaigā, un šoreiz publika, prese, sabiedriskā doma un pat mīkstsirdīgie nelgas filantropi izjuta kopīgu vēlēšanos redzēt Fēliksu Bokiko elektriskajā krēslā. Štata gubernators par apžēlošanu vairs negribēja ne dzirdēt un, kā izteicās viens no tā tuvākajiem politiskajiem konsultantiem, bija tikpat nesaudzīgi noskaņots pret vainīgo kā suņu ķērāji pret traku suni. Bokiko dzimta nežēloja naudu un rakstīja lūgumus augstākām tiesām: tagad viņi lepojās ar Fēliksu. Taču spriedums bija negrozāms. Laika sprīdis starp sprieduma pasludināšanu un izpildi neva­rēja būt garš, un drīz vien Fēliksam Bokiko bija jāmirst elektriskajā krēslā.

Dona uzmanību šim gadījumam pievērsa Heigens, pie kura bija griezies viens no Bokiko dzimtas locekļiem, cerēdams, ka puisim vēl varēs palīdzēt. Dons Korleone strupi atteicās. Viņš taču nav nekāds burvis. Cilvēki gaida no viņa neiespējamo. Taču nākamajā dienā Dons iesauca Heigenu kabinetā un lika viņam vēlreiz atkārtot notikušo līdz pēdējam sīkumam. Kad Heigens bija beidzis, Dons Korleone lika viņam uzaicināt Bokiko Ģimenes galvu pie viņa alejā uz apspriedi.

Turpmākais risinājums izcēlās ar ģeniālu vienkāršību. Dons Korleone garantēja Bokiko Ģimenes galvām, ka Fēliksa Bokiko sieva un bērni saņems lielisku materiālo nodrošinājumu. Naudu šim nolūkam Bokiko Ģimenes galva saņems tūlīt uz vietas. Fēliksam Bokiko savukārt jāatzīstas Soloco un policijas kapteiņa Makklaskeja slepkavībā.

Vēl vajadzēja vienoties par daudziem sīkumiem. Fēliksam Bokiko bija jāatzīstas pārliecinoši, tas ir, viņam vajadzēja zināt daļu notikuma patieso apstākļu, ko ietvert savā liecībā. Turklāt viņam arī jāsaista policijas kapteiņa persona ar narkotisko vielu darījumiem. Jāpierunā «Lunas» restorāna oficiants identi­ficēt Fēliksu Bokiko ar toreizējo slepkavu. Tas gan prasīs vairāk drosmes, jo radikāli mainīsies ārējais apraksts — Fēlikss Bokiko bija ievērojami mazāks un druknāks. Taču par to Dons Korleone parūpēsies pats. Un, tā kā notiesātais svēti ticēja augstākajai izglītībai un pats bija beidzis koledžu, viņš, protams, vēlēsies, lai viņa bērni mācītos koledžā. Tāpēc Dons Korleone piešķirs viņa ģimenei naudas summu, kas nodrošinās bērniem koledžas izglītību. Tad vēl vajadzēja pārliecināt Bokiko dzimtu, ka uz apžēlošanu viņu radiniekam tāpat nav ne mazāko cerību. Jaunā atzīšanās tikai galīgi izlemtu jau gan­drīz negrozāmo Fēliksa likteni.

Viss tika izdarīts, nauda samaksāta un nodibināti sakari ar notiesāto, lai viņu par visu informētu un dotu padomus.

Beidzot plāns tika īstertots, un visās laikrakstu slejas parādījās trekni virsraksti, kas komentēja jauno atzīšanos. Viss izdevās spīdoši. Taču vienmēr piesardzīgais Dons Korleone nogaidīja, līdz četrus mēnešus vēlāk Fēliksam Bokiko tiešām izpildīja nāvessodu, un tikai tad deva ziņu, ka Maikls Korleone var atgriezties mājās.

Gadu pēc Sanija nāves Lūsija Mančīni joprojām ļoti mokoši izjuta viņa trūkumu un sēroja tik nevaldāmi, ka reta mīlētāja varētu ar viņu mēroties. Viņa nesapņoja bāli salkanus skolnieces sapņus, viņa neloloja uzticamas sievas ilgas. Viņas izmisumu neizraisīja «dzīves līdzgaitnieka» zaudējums, viņa nesēroja pēc zudušā drauga vīrišķīgajām rakstura īpašībām. Viņa neglabāja sentimentālas atmiņas par saņemtajām dāvani­ņām, par mīļotā smaidu vai uzjautrinājuma dzirkstīm acīs, kad viņa pateikusi kaut ko mīļu vai asprātīgu.Nē. Lūsija izjuta Sanija trūkumu tā svarīgā iemesla dēļ, ka viņš bija vienīgais vīrietis, kas spējis sniegt mīlas baudu viņas miesai. Un savā jaunības neziņā viņa joprojām ticēja, ka to spējis viņš vienīgais pasaulē.

Tagad, gadu vēlāk, Lūsija sauļojās zem liegajām Nevadās debesīm. Viņai pie kājām gulēja slaids, jauns gaišmatis un spēlējās ar viņas kāju pirkstiem. Abi baudīja svētdienas pēcpusdienu pie viesnīcas baseina, un, par spīti daudzajiem ļaudīm visapkārt, jaunā cilvēka roka lēnām slīdēja augšup pa Lūsijas kailo augšstilbu.

— Ai, izbeidz, Džūlz!— Lūsija iesaucās.— Es domāju, ka vismaz ārsti nav tik dumji kā pārējie vīrieši.

Džūlzs pasmīnēja.— Es esmu Lasvegasas ārsts.— Viņš pakutināja Lūsijas augšstilba iekšpusi un jutās pārsteigts, ka tāds sīkums spēj meiteni tik ļoti uzbudināt. Kaut arī Lūsija pūlējās to slēpt, tas bija skaidri izlasāms viņas sejā. Patiešām ļoti vienkārša, naiva meiča. Tad kāpēc viņam neizdodas to pielauzt? Jāizdibina iemesls, un tas nevar būt nekāda zaudēta, neatkārtojama mīlestība — tās ir tukšas blēņas. Te, zem viņa rokas, ir dzīva miesa un asinis, un tām vajadzīga cita dzīva miesa un asinis. Ārsts Džūlzs Segals nosprieda, ka šovakar savā istabā jāsper izšķirošais solis. Viņš bija gribējis iegūt meiteni bez sīkām viltībām, bet, ja tādas vajadzīgas, ar to viņš tiks gala. Protams, viss zinātnes interesēs. Turkiat šis nabaga meitēns taču beidzas vai nost aiz gribēšanas!

— Džūlz, lūdzu, izbeidz,— Lūsija teica. Viņas balss dre­bēja.

Džūlzs ar nožēlu sejā paklausīja.— Labs ir, kaķīt.

Ielicis galvu meitenei klēpī un izmantodams maigos augš­stilbus par spilvenu, viņš atlaidās nosnausties. Lūsijas sarauša­nās Džūlzu tīkami uzjautrināja, un viņš sajuta pārsteidzošu karstumu strāvojam no viņas klēpja. Kad meitene pārlaida roku viņa matiem, viņš rotaļīgi satvēra nelielo plaukstu itin kā mīlošā žestā, taču patiesībā sataustīja viņas pulsu. Tas dauzī­jās negantā ātrumā. Diezgan — šovakar viņa jāiegūst un šī mīkla jāatrisina, lai tur lūst vai plīst! Apņēmīgs un pašpārlieci­nāts, ārsts Džūlzs Segals ielaidās miegā.

Lūsija vēroja baseina tuvumā sanākušos cilvēkus. Viņa pat iedomāties nebūtu varējusi, ka nepilnu divu gadu laikā dzīve tik ļoti var pārvērsties. Savu «muļķību» Konijas Korleones kāzās viņa nekad nebija nožēlojusi. Tas bija brīnišķīgākais, ko viņa jebkad piedzīvojusi, un sapņos viņa baudīja šos mirkļus vēl un vēlreiz. Tāpat kā visus turpmākos mēnešus.Sanijs bija nācis pie viņas katru nedēļu, reizēm arī biežāk, bet retāk nekad. Pāris dienu pirms viņa apciemojuma Lūsijas ķermenis jau dega mokošās ugunīs. Šī abpusējā kaisle bija pati primitīvākā dzīvu būtņu tieksme, ko neatšķaidīja nekāda poēzija, nekādas intelekta piedevas. Tā bija primitīva, pirmat­nēja mīlestība, fiziska mīla, miesas savstarpējs pievilkšanās spēks.

Kad Sanijs piezvanīja viņai un solīja atnākt, Lūsija parūpē­jās, lai mājās netrūktu dzērienu un lai vakariņām un brokastīm būtu pietiekami daudz ēdamā, jo parasti viņš palika līdz nākamās dienas pavēlai rīta stundai. Abu savstarpējās piepildī­juma alkas bija vienlīdz spēcīgas. Sanijam bija pašam sava atslēga, un, līdzko viņš ienāca pa durvīm, Lūsija metās viņa spēcīgo roku apkampienos. Viņi abi bija līdz brutalitātei tieši un primitīvi. Pirmā skūpsta laikā abi drudžaini atrāva viens otra apģērbu, Sanijs pacēla Lūsiju gaisā, un viņa apvija kājas ap Sanija masīvajiem gurniem. Stāvēdami dzīvokļa priekštelpā, viņi nodevās mīlas priekam ar tādu skubu un apņēmību, it kā ikreiz gribētu atkārtot savu pirmo intīmo tikšanos. Pēc tam Sanijs ienesa viņu guļamistabā.

Tur viņi, gulēdami gultā, atkal un atkal baudīja tuvību. Pilnīgi izģērbusies, viņi pavadīja kopā sešpadsmit stundas. Lūsija gatavoja viņam pamatīgas maltītes. Reizēm Saniju kāds aicināja pie telefona, acīmredzot biznesa darīšanās, bet Lūsija nekad neklausījās, ko viņš runā. Viņa bija pārlieku aizņemta, mīlinādamās un rotaļādamās ar viņa ķermeni; viņa to glāstīja, skūpstīja, pieplaka tam ar muti. Reizēm, kad Lūsija piecēlās, lai aizietu pēc dzeramā, un Sanijs nāca līdzi, viņa nespēja pārvarēt tieksmi pastiepties un aizskart viņa kailo ķermeni, turēties pie tā, mīlināties ar viņa īpašajām miesas daļām kā ar rotaļlietiņu, kas, reizē sarežģīta un vienkārša, allaž atgādina par labi zināmo, bet joprojām pārsteidzošo baudu, ko spēj sniegt. Sākumā Lūsija kautrējās par šīm savām pārdrošībām, taču drīz ievēroja, ka mīļāko tās iepriecina, ka viņam glaimo meitenes pilnīgā jutekliskā pakļaušanās viņa ķermeņa magnē­tiskajam spēkam. Viņu attiecībās valdīja dzīvnieciska nevai­nība. Viņi jutās laimīgi viens ar otru.

Kad uz ielas sašāva Sanija tēvu, Lūsija pirmoreiz saprata, ka viņas mīļākajam var draudēt briesmas. Palikusi dzīvoklī viena, viņa neraudāja, bet skaļi gaudoja kā ievainots dzīv­nieks. Kad Sanijs neparādījās gandrīz trīs nedēļas, Lūsija spēja remdēt izmisumu tikai ar miegazāļu un alkohola palīdzību. Viņu mocīja īstas, fiziskas sāpes visā ķermenī. Kad Sanijs beidzot ieradās, viņa gandrīz ne mirkli neatlaidās no viņa. Pēc tam viņš nāca vismaz reizi nedēļā līdz pat savai liktenīgajai nāves dienai.

Lūsija uzzināja par viņa nāvi no avīžu slejām un tajā pašā vakarā ieņēma pamatīgu miegazāļu devu. Neizdibināma iemesla dēļ tās viņu nenonāvēja, bet viņai palika tik slikti, ka meitene izstreipuļoja no dzīvokļa un nemaņā saļima pie lifta durvīm, kur cilvēki viņu atrada un nogādāja uz slimnīcu. Tā kā par viņas un Sanija attiecībām plašāka sabiedrība neko nezināja, tad šis atgadījums izpelnījās tikai pāris rindiņu mazformāta avīzēs.

Kamēr Lūsija gulēja slimnīcā, pie viņas ieradās Toms Heigens, lai paraudzītos, kā viņai klājas, un palīdzētu saņem­ties. Toms Heigens arī bija tas, kurš sagādāja viņai darbu Lasvegasas viesnīcā, kuru vadīja Sanija brālis Fredijs. Toms Heigens turklāt pastāstīja Lūsijai, ka viņa saņemšot ikgadēju pabalstu no Korleones Ģimenes, ka Sanijs esot par viņu parūpējies. Viņš painteresējās, vai Lūsija neesot stāvoklī, acīmredzot pieļaudams, ka viņa iedzērusi miegazāles šī iemesla dēļ, un Lūsija atbildēja noliedzoši. Toms vaicāja, vai liktenīgajā vakarā Sanijs esot bijis pie viņas vai zvanījis viņai un solījies nākt, un Lūsija atkal atbildēja noliedzoši. Viņa pastāstīja, ka pēc darba vienmēr uzturējusies mājās, gaidī­dama Saniju. Tas viss bija patiesība.— Viņš bija vienīgais vīrietis, ko es spēju mīlēt,— viņa teica.— Nevienu citu es mīlēt nevarēšu.— Toms Heigens tikko jaušami pasmaidīja, taču viņa sejā jautās pārsteigums.

Vai tev tas liekas tik neticami?— viņa jautāja.— Vai tad viņš nebija tas, kurš tevi bērnībā atveda sev līdzi uz mājām?

Toreiz viņš bija cits cilvēks,— atbildēja Heigens. — Pieaudzis viņš kļuva pavisam citāds.

Pret mani ne,— Lūsija atteica.— Varbūt pret visiem citiem, bet pret mani ne.

Viņa vēl jutās pārāk vārga, lai paskaidrotu, ka Sanijs pret viņu vienmēr bijis tikai mīļš un maigs. Nekad viņš nebija dusmojies, pat ērcīgu vai nervozu Lūsija viņu nebija redzējusi.

Heigens nokārtoja visu nepieciešamo Lūsijas aizbraukšanai uz Lasvegasu, kur viņu jau gaidīja noīrēts dzīvoklis. Heigens pats aizveda viņu uz lidostu un lika apsolīt — ja viņa jutīsies vientuļa vai kaut kas nebūs kārtībā, viņa piezvanīs Tomam, un viņš kā spēdams centīsies viņai palīdzēt.

Pirms kāpšanas lidmašīnā Lūsija Heigenam stomīdamās pavaicāja:— Vai Sanija tēvs zina, ko tu dari?

Heigens pasmaidīja.— Es rīkojos tikpat daudz viņa, cik savā vārdā. Viņš šādās lietās ir vecmodīgs un nekad nenostā­tos pret sava dēla likumīgo sievu. Tomēr viņš uzskata, ka tu esi jauna, nepieredzējusi meitene un Sanijam vajadzēja būt prātīgākam. Un tava zāļošanās visus satrieca ne pa jokam.— Viņš nepaskaidroja, cik neticama tādam vīram kā Donam šķiet iespēja, ka cilvēks — vienalga, kurš,— var vēlēties izdarīt pašnāvību.Tagad, pavadījusi Lasvegasā jau gandrīz pusotra gada, Lūsija pati sev par pārsteigumu jutās te gandrīz vai laimīga. Reizēm naktīs viņa sapņoja par Saniju un, pamodusies pirms rītausmas, turpināja sapņus, glāstīdama pati sevi, līdz atkal izdevās aizmigt. Viņa vairs nebija piederējusi nevienam vīrietim. Bet Lasvegasas dzīve bija viņai pa prātam. Viņa peldējās viesnīcu peldbaseinos, vizinājās ar laivu pa Mīda ezeru un brīvdienās brauca cauri tuksnesim. Viņa novājēja, un augums kļuva pievilcīgāks. Joprojām viņa bija miesās krāšņa, taču drīzāk amerikāņu, nevis itāliešu gaumē. Viņa strādāja par reģistratori viesnīcas informācijas dienestā, un ar Frediju viņai tikpat kā nebija nekādas saskares, tomēr, nejauši satiekoties, viņš vienmēr apstājās brītiņu aprunāties. Lūsija jutās pār­steigta, redzot, cik ļoti Fredijs pārvērties. Viņš bija eleganti ģērbies, kļuvis liels dāmu cienītājs, turklāt izskatījās, ka viņam patiešām ir ķēriens spēļu namu vadīšanā. Viņš pārvaldīja viesnīcu jomu, ar ko kazino saimnieki parasti nenodarbojās. Garo un ļoti karsto vasaru iespaidā vai varbūt savu spraigo mīlas prieku dēļ viņš bija novājējis, un Holivudas piegriezuma apģērbs piešķīra viņam tādu kā izsmalcināti bezrūpīgu, maz­liet biedējošu izskatu.

Pēc sešiem mēnešiem Toms Heigens ieradās Lasvegasā, lai pārliecinātos, kā Lūsijai klājas. Piedevām algai viņa katru mēnesi saņēma čeku par sešsimt dolāriem. Heigens paskaid­roja, ka šai naudai esot oficiāli jāpienāk no kādas konkrētas vietas, un lūdza viņu parakstīt neierobežotu pilnvaru advokā­tam, lai tas varētu visu atbilstoši nokārtot. Viņš pastāstīja, ka Lūsija savā viesnīcā formāli skaitīšoties piecu procentu akciju īpašniece. Viņai būšot jānokārto visas juridiskās formalitātes, ko prasa Nevadās likumi, bet par turpmāko rūpēšoties citi, un viņas ērtības tas ietekmēšot ļoti maz. Tomēr par to viņai nevajagot ne ar vienu runāt bez Heigena piekrišanas. Juridiski viņa būšot pilnīgi aizsargāta, un ikmēneša nauda viņai tikšot nodrošināta. Ja viņu jebkad sāktu iztaujāt varas iestādes vai kāda likumu izpildes inspekcija, lai vienkārši raidot tos pie sava advokāta, un neviens viņu vairs netraucēšot.Lūsija piekrita. Viņa saprata notiekošo, bet pret savu lomu viņai nebija nekādu iebildumu. Tā šķita gluži pieņemama pretimnākšana. Bet, kad Heigens lūdza, lai viņa vērīgāk paseko visam, kas notiek viesnīcā, un lai patur acīs Frediju un Fredija šefu — viesnīcas galveno saimnieku, kam piederēja vairums akciju,— viņa iesaucās:—Ai, Tom, tu taču negribēsi, lai es izspiegoju Frediju?

Heigens pasmaidīja.— Tēvs ir noraizējies par Frediju. Tas zēns ir cieši sapinies ar Mou Grīnu, un mums gribas justies drošiem, ka viņš neiekulsies nepatikšanās.— Heigens nepūlē­jās paskaidrot, ka Dons atbalstījis šīs viesnīcas būvi Lasvega­sas tuksnesī ne tikai tāpēc, lai sagādātu dēlam patvērumu, bet arī tāpēc, lai nodrošinātu sev pamatu plašākiem darījumiem.

Neilgi pēc šīs sarunas uz viesnīcu strādāt atnāca ārsts Džūlzs Segals. Viņš bija ļoti kalsns, ļoti izskatīgs un pievilcīgs un šķita neparasti jauns, lai būtu ārsts,— vismaz Lūsijai tā likās. Pirmo reizi viņi satikās, kad Lūsijai uz delnas locītavas bija izaudzis kaut kāds bumbulis. Dažas dienas viņa staigāja noraizējusies, tad beidzot kādu rītu viesnīcas administrācijas spārnā uzmeklēja ārsta kabinetu. Uzgaidāmajā telpā sēdēja divas rēvijas meitenes un kaut ko čaloja savā starpā. Lūsija allaž bija apskaudusi šādas gaišmatainas skaistules ar firziķu krāsas ādu. Viņas izskatījās gluži kā eņģeļi. Bet tad viena no viņām teica:— Goda vārds, ja es atkal būšu saķērusi triperi, tad ar dejošanu ir cauri.

Kad Džūlzs Segals atvēra kabineta durvis un aicināja vienu no meitenēm iekšā, Lūsijai ļoti sagribējās iet projām, un, ja viņas kaite būtu nopietnāka un intīmāka, viņa tā arī būtu izdarījusi. Ārsts Segals bija ģērbies ērtās ikdienas biksēs un kreklā ar vaļēju apkaklīti. Vienīgi raga brilles un rāmi nosvērtā izturēšanās kaut cik uzlaboja iespaidu, tomēr ko­pumā viņš radīja ap sevi pārāk brīvu un nepiespiestu gaisotni, kas nekādi nesaderējās ar Lūsijas, tāpat kā daudzu vecmodīgu cilvēku, priekšstatiem par ārsta profesiju.

Kad beidzot Lūsija nokļuva kabinetā, viņas bažas pilnīgi izgaisa, jo ārsta izturēšanās veidā bija kaut kas neparasti nomierinošs. Viņš runāja ļoti maz un tomēr nelikās ne skarbs, ne arī steidzīgs. Kad Lūsija pavaicāja, kas tas par bumbuli, ārsts pacietīgi paskaidroja, ka tas esot gluži parasts saistaudu saaugums, kas noteikti nevarot būt ļaundabīgs, un raizēm neesot nekāda pamata. Viņš paņēma biezu medicīnas grāmatu un teica:— Izstiepiet roku!

Lūsija vilcinādamās paklausīja. Ārsts viņai pirmo reizi uzsmaidīja.— Es nokrāpšu sev maksu par operāciju,— viņš teica.— Vienkārši uzsitīšu ar šo grāmatu, un tas saplaks. Var gadīties, ka tas izlien atkal, bet, ja es operēšu, jums būs jātukšo maks, jāstaigā ar pārsējiem un tā tālāk. Ar mieru?Lūsija pasmaidīja pretī. Nezināmu iemeslu dēļ viņa pret šo ārstu juta pilnīgu uzticību.— Ar mieru,— viņa atbildēja. Nāka­majā brīdī viņai izlauzās skaļš kliedziens, jo smagais medicī­nas rakstu sējums jau bija nokritis uz vainīgās rokas. Bumbulis gandrīz pilnīgi saplaka.

— Vai tik ļoti sāpēja?— viņš pajautāja.

— Nē,— Lūsija atbildēja. Brītiņu viņa raudzījās, kā ārsts aizpilda viņas kartīti.— Vai tas ir viss?

Viņš pamāja ar galvu, nepievērsdams vairs pacientei nekādu uzmanību. Lūsija izgāja no kabineta.

Nedēļu vēlāk viņš ieraudzīja Lūsiju kafejnīcā un apsēdās pie letes viņai blakus.— Nu, kā iet rokai?— viņš apvaicājās.

Lūsija pasmaidīja.— Ļoti labi,— viņa atbildēja.— Jūs esat diezgan netradicionāls, bet tas jums nekaitē.

Viņš pasmīnēja.— Jūs jau vēl nezināt, cik netradicionāls es esmu. Un es savukārt nezināju, cik jūs esat bagāta. Vegasas «Sun» nupat ir publicējis viesnīcas akciju īpašnieku sarakstu, un izrādās, ka Lūsijai Mančīni pieder desmit vareni procenti. Es taču varēju no tā bumbulīša pamatīgi iedzīvoties.

Lūsija atcerējās Heigena brīdinājumu un neko neatbildēja. Viņš atkal pasmīnēja.— Neraizējieties, man tie triki labi pazīs­tami. Jūs esat kārtējais manekens, kādu te, Vegasā, pilnas malas. Kā būtu, ja mēs šovakar aizietu uz izrādi un es jums izmaksātu vakariņas? Es pat varētu izmaksāt jums dažus ruletes žetonus.

Lūsija vilcinājās. Džūlzs neatlaidās. Beidzot viņa teica:

— Labprāt, tikai es baidos, ka vakara nobeigums sagādās jums vilšanos. Es neesmu no tām jautrajām meičām, kādas te, Vegasā, ir lielais vairums.

— Tāpēc jau es jūs aicinu,— Džūlzs bezbēdīgi attrauca.

— Es esmu sev parakstījis nakts atpūtu.

Lūsija pasmaidīja un mazliet skumīgi pajautāja:— Vai tas tik labi redzams?—Viņš papurināja galvu.— Nu labi,— Lusija piekrita,— lai būtu vakariņas, bet ruletes žetonus es pirkšu pati.Viņi aizgāja uz vakara izrādi, un Džūlzs izklaidēja Lusļju, aprakstīdams viņai dažāda tipa atkailinātos gurnus un krūtis medicīniskos terminos, turklāt darīdams to ar labsirdīgu humoru, bez jebkādas neķītras vīpsnās. Pēc tam viņi kopā pie viena rata spēlēja ruleti un laimēja vairāk par simt dolāriem. Vēlāk viņi mēnessgaismā aizbrauca līdz Boldera dambim, un Džūlzs mēģināja viņai tuvoties, bet, kad Lūsija pēc dažiem skūpstiem sāka atvairīties, viņš saprata, ka atteikums domāts nopietni, un aprima. Arī šo sakāvi viņš prata uzņemt ar labsirdīgu humoru.

Es taču tev teicu, ka tas nenotiks,— Lusija pa pusei pārmetoši, pa pusei vainīgi teica.

Bet tu justos šausmīgi apvainota, ja es nebūtu pat mēģinājis,— Džūlzs atsaucās. Un viņa nenoturējās nepasmējusies, jo tā bija taisnība.

Nākamo mēnešu laikā viņi kļuva lieliski draugi. Par mīlas dēku to nevarētu saukt, jo intīmas tuvības nebija — Lusija to nepieļāva. Viņa redzēja, ka Džūlzu šī pretestība mulsina, bet neaizvaino, kā tas būtu vairums gadījumos ar citiem vīriešiem, un tāpēc viņas uzticēšanās vēl vairāk pieauga. Lūsija pārlieci­nājās, ka aiz profesionāla ārsta nopietnās ārienes slēpjas līksmi aizrautīga un pārgalvīga daba. Nedēļas nogalēs Džūlzs ar forsētu MG piedalījās Kalifornijas autosacīkstēs. Atvaļinā­juma laikā viņš devās dziļi Meksikas vidienē, pašos pirmatnējākos nostūros, kur, kā viņš stāstīja Lūsijai, svešinieku viegli var nogalināt kaut kurpju pāra dēļ un kur dzīve tikpat primitīva ka pirms tūkstoš gadiem. Pavisam nejauši Lūsija uzzināja, ka Džūlzs ir ķirurgs un agrāk strādājis kādā plaši pazīstama Ņujorkas slimnīcā.

To uzzinājusi, Lūsija nekādi nesaprata, kāpēc viņš atnācis strādāt uz šejieni. Kad viņa Džūlzam to pajautāja, viņš atbildēja:— Atklāj man savu lielo noslēpumu, un es tev atklāšu savējo.

Lūsija pietvīka un neko vairs nevaicāja. Arī Džūlzs necen­tās turpināt šo tematu, un viņu attiecības palika tādas pašas kā iepriekš — sirsnīga draudzība, kas Lūsijai nozīmēja vairāk, nekā viņa pati apzinājās.

Tagad, sēdēdama baseina malā ar Džūlza gaišmataino galvu sev klēpī, Lūsija juta pret viņu dziju, visaptverošu maigumu. Iegurnis viņai smeldza, un viņa pat nejuta, ka pirksti jutekliski glāsta Džūlza kaklu. Likās, ka viņš ir aizmidzis un neko nejūt, un jau no saskares ar viņa nekustīgo ķermeni vien Lūsija juta spēcīgu uzbudinājumu. Piepeši Džūlzs pacēla galvu un strauji piecēlās kājās. Satvēris Lūsiju aiz rokas, viņš aizvilka to pāri zālienam līdz asfaltētajam celiņam. Lūsija paklausīgi sekoja un nepretojās pat tad, kad viņš to ieveda vienā no atsevišķajām mājiņām, kur atradās viņa miteklis. Iegājis iekšā, viņš sajauca katram pa lielai kokteiļa glāzei. Pēc karstajā saulē pavadītajām stundām un pašas jutekliskajām domām dzēriens Lūsiju acumirklī apreibināja. Tad Džūlzs viņu apskāva, un abu augumi, ko sedza tikai pieticīgie peldkostīmi, cieši piekļāvās viens otram. Lūsija nomurmināja:— Nevajag,— taču tas skanēja nepārliecinoši, un Džūlzs tam nepievērsa uzmanību. Viņš ātri noņēma Lūsijas peldkostīma augšdaļu un pieplaka viņas pilnīgajām krūtīm, brīdi glāstīja un skūpstīja tās, tad novilka viņai biksītes, visu laiku skūpstīdams viņas augumu, apaļo vēderu, gurnus un augšstilbu iekšpusi. Piecē­lies viņš steigšus nometa peldbikses, apskāva viņu, un nāka­majā brīdī abi jau gulēja viņa gultā kaili viens otra skaujas. Lūsija tikko paguva sajust viņa locekli ieslīdam sevī, kad jau sasniedza orgasmu, un nākamajā brīdī no Džūlza ķermeņa kustībām viņa sajuta, cik viņš pārsteigts. Lūsiju pārņēma bezgalīgs kauns, tāpat kā tolaik, kad viņa vēl nepazina Saniju, taču Džūlzs enerģiski novietoja viņas augumu pie gultas malas, salieca viņas kājas noteiktā stāvoklī, un Lūsija ļāva, lai viņš rīkojas ar viņas ķermeni pēc sava prāta; tad viņš no jauna iegrima viņas klēpī, sāka viņu skūpstīt, un šoreiz Lūsija juta gan saplūšanas brīdi, gan kaut ko vēl svarīgāku: arī viņš juta, arī viņš tuvojās kulminācijai.

Kad Džūlzs noslīdēja no viņas auguma, Lūsija saritinājās gultas stūrī un sāka raudāt. Viņa juta briesmīgu kaunu. Bet nākamajā brīdī viņu līdz izbīlim pārsteidza un samulsināja Džūlza sirsnīgie smiekli un pēc tam viņa vārdi:— Ak tu nabaga tumsone, tad tāpēc tu mani visus šos mēnešus atstūmi? Ak tu nejēga . . .— Šo «nejēga» viņš izrunāja ar tādu sirsnīgu maigumu, ka Lūsija pagriezās atpakaļ pret viņu, un viņš piespieda tās kailo augumu sev klāt, teikdams:— Nudien, tu taču esi izkāpusi no viduslaikiem!— Lūsija nerimās raudāt, taču viņa balss skanēja saudzīgi un nomierinoši.

Džūlzs aizdedza cigareti un ielika to viņai mutē, tā ka Lūsija aizrijās ar dūmiem un gribot negribot mitējās raudāt.

— Tagad paklausies,— viņš teica,— ja tu būtu saņēmusi pienācīgu mūsdienu audzināšanu kā katrā kulturālā divdes­mitā gadsimta ģimenē, tavas likstas jau sen būtu novērstas. Šāda kaite ir pavisam kas cits nekā neglīta seja, neveselīga āda vai šķielēšana, kur ķirurģija daudz nevar palīdzēt. Tava kaite drīzāk ir kaut kas tāds kā dzimumzīme vai kārpa uz zoda, vai, teiksim, neglīta auss forma. Beidz skatīties uz to no seksa viedokļa. Izmet no galvas domu, ka tavas lielās maksts dēļ neviens vīrietis nevar tevi mīlēt, jo tā nerada vajadzīgo berzi ar viņa locekli. Tev gluži vienkārši ir nepareizs iegurņa veidojums jeb, kā ķirurgi saka, iegurņa pamata muskulatūras vājums. Parasti tāds rodas pēc dzemdībām, bet dažreiz arī neveiksmīga kaulu veidojuma dēļ. Tā ir bieži sastopama vaina, un daudzas sievietes tās dēļ dzīvo nožēlojamu dzīvi, kaut gan vienkārša operācija visu varētu nokārtot. Daža laba tādēļ pat izdara pašnāvību. Par tevi man tas nenāca ne prātā, jo tev ir tik ļoti skaists augums. Zinādams tavu pagātni, es domāju, ka tevi kavē psiholoģiski iemesli — tu man pietiekami daudz esi stāstījusi par sevi un Saniju. Bet tagad ļauj man tevi kārtīgi izmeklēt, lai es redzu, cik nopietns darbs te ir darāms. Vispirms nomazgājies dušā!

Lūsija noskalojās zem dušas un atgriezās istabā. Pacietīgi pārvarēdams viņas iebildumus, Džūlzs noguldīja viņu gultā izplestām kājām. Viņam dzīvoklī atradās rezerves čemodāns ar medicīnas instrumentiem, un viņš to atvēra. Turpat pie gultas stāvēja neliels galdiņš ar stiklotu virsmu, uz kura atradās citi instrumenti. Džūlzs bija kļuvis ļoti lietišķs un cītīgi taustīja viņu no iekšienes, apļveidā kustinādams un pārvieto­dams pirkstus. Lūsija sāka justies arvien neveiklāk, bet tad Džūlzs noskūpstīja viņai vēderu un gandrīz vai izklaidīgi noteica:— Pirmo reizi es darīju savu darbu ar prieku.— Tad viņš apgrieza Lūsiju uz vēdera un, ievadījis pirkstu viņas zarnā, atkal sāka iztaustīšanu, bet otra roka tikmēr maigi glāstīja viņas kaklu. Pabeidzis Džūlzs apgrieza viņu atkal uz muguras, sirsnīgi noskūpstīja uz lūpām un teica:— Mīlulīt, es tev tur uztaisīšu visu no jauna un pēc tam personīgi izmēģi­nāšu, kā man tas izdevies. Tas būs pirmām kārtām medicīnisks pētījums, un es to varēšu aprakstīt un iesniegt oficiāliem žurnāliem.

Visu Džūlza izturēšanos caurstrāvoja tāda labsirdīga omu­lība un vienlaikus tik neviltota pieķeršanās Lūsijai, ka viņa pamazām pārvarēja savu kaunu un mulsumu. Džūlzs pat sameklēja plauktā kādu medicīnas grāmatu un parādīja viņai attiecīgās kaites aprakstu un ieteikto ķirurģisko palīdzību. Lūsija atklāja, ka viņai tas šķiet gluži interesanti.

— Tas ir arī vispārējās veselības jautājums,— Džūlzs skaid­roja.— Ja tu to nesavedīsi kārtībā, tev vēlāk būs nemitīgas klapatas ar zarnu darbību. Ja šo operāciju neizdara, sieniņas pakāpeniski atslābst arvien vairāk. Tas ir kauns un negods, ka šī vecmodīgā klīrība kavē daudzus ārstus uzstādīt pareizu diagnozi un daudzām sievietēm liek par to klusēt.

— Nerunā par to, lūdzu, lūdzu, nerunā!— Lūsija iesaucās. Džūlzs redzēja, ka viņa joprojām jūt kaunu par savu noslēpumu, ka viņu mulsina šī «nesmukā vaina». Kaut arī viņam savā medicīniski izglītotajā prātā tas šķita ārkārtīgi muļķīgi, viņš bija pietiekami iejūtīgs, lai saprastu meiteni. Tad Džūlzs iedomājās, kas vēl darāms, lai viņa justos labāk.

— Nu labi, tagad es zinu tavu noslēpumu, un man jāpa­stāsta tev savējais,— viņš teica.— Tu vienmēr esi gribējusi zināt, kas man, vienam no jaunākajiem un spožākajiem Aus­trumu krasta ķirurgiem, meklējams šajā pilsētiņā.— Te Džūlzs zobgalīgi atkārtoja dažas avīžrakstu frāzes par sevi.— Patie­sība ir tāda, ka es nodarbojos ar abortiem. Pats par sevi tas nav nekas briesmīgs, un to dara puse no profesionālajiem mediķiem, bet man gadījās iekrist. Man bija draugs, ārsts Kenedijs, ar kuru mēs kopā strādājām internatūrā,— ļoti godīgs dakteris, tomēr viņš apsolījās man palīdzēt. Cik saprotu, Toms Heigens viņam bija teicis — ja kādreiz vajagot palīdzību, lai atceroties, ka Korleones Ģimene viņam ir parādā. Tā nu viņš aprunājās ar Heigenu. Drīz pēc tam es uzzināju, ka apsūdzība atsaukta, taču Medicīnas asociācija un Austrumu krasta veselības pārvalde ierakstījusi mani melnajos sarakstos. Un tad Korleones Ģimene pagādāja man šo darbu. Es strādāju labi. Un daru darbu, kurš kādam jādara. Šīs rēviju meitenes mūžīgi iepinas ķezā, un, ja viņas nāk taisni pie manis, tad taisīt viņām abortus ir vienkāršākais darbs pasaulē. Es izkasu viņām iekšas tāpat kā tu cepešpannu. Fredijs Korleone ir īsts briesmonis. Kamēr es esmu šeit, viņš, pēc mana aprēķina, ir pamanījies piepumpēt kādas piecpadsmit meitenes. Esmu nopietni domājis, ka vajadzēs ar viņu pamatīgi izrunāties par seksu — kā tēvam ar dēlu. It īpaši pēc tam, kad man trīs reizes vajadzēja ārstēt viņam triperi un vienreiz sifilisu. Galīgi nejēdz piesargāties.

Džūlzs apklusa. Viņš bija tīši atļāvies izpaust vairāk, nekā vajadzētu, kaut gan nekad nemēdza tā darīt,— lai Lūsija saprastu, ka arī citiem cilvēkiem ir savi apkaunojoši noslēpumi, pat tādiem, kurus viņa pazīst un pret kuriem jūt zināmu bijību, kā Fredijs Korleone.

Iedomājies, ka tevī ir kaut kas līdzīgs gumijas gabalam, kas zaudējis elastību,— teica Džūlzs.— Nogriežot daļiņu nost, pārējais kļūst stingrāks un atsperīgāks.

Es padomāšu,— sacīja Lūsija, taču viņa jau tobrīd zināja, ka piekritīs operācijai, jo Džūlzs bija pilnīgi ieguvis viņas uzticību. Tad viņai iešāvās prātā kaut kas cits.— Cik tas maksās?

Džūlzs sarauca pieri.— Man šeit nav vajadzīgās iekārtas tādai operācijai, un es pats šajā jomā neesmu īsts speciālists. Bet Losandželosā man ir draugs, kas to pieprot augstākajā līmenī, un viņa rīcībā ir vislabākās slimnīcas aparatūra. Viņš savelk iekšas kinozvaigznēm, kad tās dāmiņas attopas, ka ar sejas un krūšu operācijām vien nepietiek, lai piedabūtu vīrieti viņas mīlēt. Viņš man ir pāris pakalpojumu parādā, tāpēc tas nemaksās neko. Es taisu viņa dāmām abortus. Zini, ja tas neskaitītos neētiski, es tev labprāt nosauktu dažas slavenas kino seksbumbas, kas izdarījušas šo operāciju.Lūsiju acumirklī pārņēma ziņkāre.— Ai, pasaki gan, kuras tās ir!— viņa iesaucās.— Lūdzu, lūdzu!— Tā būtu nepārspē­jama viela patenkošanai, un Džūlzs bija tāds cilvēks, kam droši varēja izrādīt savu sievišķīgo kāri patrīt mēli, nebaidoties no viņa izsmiekla.

— Labi, pateikšu, ja tu šovakar nāksi ar mani uz vakariņām un pēc tam paliksi pie manis,— sacīja Džūlzs.— Mēs esam zaudējuši daudz laika tavu muļķīgo iedomu dēļ, un tagad jāsteidzas to atgūt.

Lūsiju pārņēma milzīga sirsnība pret viņu par visu šo laipno izturēšanos, un viņa pat spēja pateikt:—Tev nav jāguļ ar mani, jo tu zini, ka nekāda prieka nebūs, kamēr esmu tāda.

Džūlzs sāka smieties.— Muļķīte, mana nepārspējamā muļķīte! Vai tiešām tu nekad neesi dzirdējusi, ka var mīlēties arī citādi — daudz senākā un daudz civilizētākā veidā? Vai patiešām tu esi tik bezgala nevainīgs radījums?

— ē, tu par to,— Lūsija novilka.

— Jā gan, par «to»,— viņš zobgalīgi atkārtoja.— Kārtīgas meitenes to nedara, īsti vīrieši to nedara, vai ne? Pat 1948. gadā! Labi, mīlulīt, es varu aizvest tevi pie vienas vecas dāmas tepat Lasvegasā, kura bija visjaunākā skaistule pašā iecienītākajā meitumājā mežonīgo rietumu laikos — šķiet, ap 1880. gadu. Viņai patīk stāstīt par bijušiem laikiem. Vai zini, ko viņa man reiz pastāstīja? Ka visi brašākie prēriju mednieki, visi tie staltie, vīrišķīgie kovboji, vienmēr pieprasījuši meite­nēm franču paņēmienu — to, ko mēs, ārsti, saucam par fellafio un ko tu sauc par «fui, to». Vai tev nekad neienāca prātā pamēģināt «fui, to» ar savu dārgo Saniju?

Pirmo reizi Lūsija viņu no tiesas pārsteidza. Viņa pagriezās pret Džūlzu ar mīklainu, tikko jaušamu smaidu (Monas Lizas smaidu, viņš nosprieda, un viņa zinātniskais prāts tūdaļ pievērsās citai domai: vai tāds varētu būt šīs gadsimtiem vecās mīklas atminējums?) un klusi sacīja:— Ar Saniju es darīju visu.— Šī bija pirmā reize, kad viņa kādam to atļāvās pateikt.

Pēc divām nedēļām Džūlzs Segals stāvēja Losandželosas slimnīcas operāciju zālē un skatījās, kā viņa draugs ārsts Frederiks Kelners operē. Pirms anestēzijas Džūlzs vēl pārlie­cās pār Lūsiju un pačukstēja:— Es viņam teicu, ka tu man esi īpaša meitene, tāpēc viņš tev uztaisīs kārtīgas sieniņas.— Taču iedzertā tablete jau bija Lūsiju mazliet apdullinājusi, un viņa neiesmējās un pat nepasmaidīja. Tomēr draiskā piezīme mazināja bailes no gaidāmās operācijas.

Ārsts Kelners izdarīja iegriezumu ar tādu pašpaļāvību, ar kādu haizivs sakampj drošu laupījumu. Iegurņa muskulatūras plastiskā operācija sastāvēja no divām daļām. Vajadzēja savilkt kopā ļenganos muskuļu kūlīšus. Un, protams, maksts ieeja, pati par sevi iegurņa pamata vārīgākā vieta, bija jāpaceļ, lai tā nesaņemtu tiešu spiedienu no augšas. Maksts sieniņas un iegurņa muskulatūras plastisko operāciju sauca par kolpoperineorafiju.

Džūlzs redzēja, ka tagad ārsts Kelners rīkojas ļoti uzma­nīgi, jo vajadzēja piesargāties, lai grieziens nebūtu pārāk dziļš un neskartu taisno zarnu. Nekā īpaši sarežģīta tur nebija, Džūlzs bija pārbaudījis visus rentgena uzņēmumus un analī­zes. Nekam neparedzētam nevajadzēja gadīties, taču jāņem vērā, ka ķirurģijā kaut kas neparedzēts var gadīties vienmēr.

Kelners darbojās ap starpsienas joslu un ar T veida pinceti turēja maksts strēmeli, atsedzot tūpļa muskuli un šķiedras, kas veidoja tā apvalku. Kelnera cimdotie pirksti atbīdīja sānis vaļīgos saistaudus. Džūlzs pētīja maksts sieniņu, bažīdamies, vai neatklāsies vēnas — bīstams signāls, kas liecinātu par zarnas ievainojumu. Bet vecais Kelners savu darbu prata. Viņš savienoja audus jaunā veidojumā tikpat veikli, kā galdnieks sanaglo divus koka spraišļus.

Ārsts atdalīja lieko maksts sieniņu un uzmanīgi uzlika šuvi, raudzīdamies, lai neizveidotos nevēlami izciļņi. Tad viņš mēģināja iebīdīt sašaurinātajā atverē trīs pirkstus, pēc tam divus. Ar šiem diviem viņš dziļi iztaustīja maksti un īsu mirkli pacēla skatienu pret Džūlzu; zilās acis virs maskas nebēdīgi iezibējās, kā jautājot, vai jaunais veidojums būs pietiekami šaurs. Nākamajā brīdī viņš bija atkal visu uzmanību pievērsis šuvēm.Un tad viss bija galā. Viņi izstūma ratus ar Lūsiju pēcoperāciju telpā, un Džūlzs tagad varēja aprunāties ar Kelneru. Kelners šķita lieliskā omā, un tā bija droša zīme, ka viss izdevies labi.— Bez. sarežģījumiem, veco zēn,— viņš sacīja Džūlzam.— Nekādu izaugumu, ļoti vienkāršs gadījums. Viņai ir brīnišķīgs miesas tonis, šajos gadījumos tāds parasti nemēdz būt, un tagad viņa ir pilnīgi gatava visiem dzīves jaukumiem. Es jūs apskaužu, veco zēn. Protams, jums drusciņ būs jāpagaida, bet pēc tam es garantēju, ka būsiet apmierināts ar manu darbu.Džūlzs iesmējās.— Jūs esat īsts Pigmalions, dakter! Nudien, jūs bijāt lielisks.Ārsts Kelners tikai nosēcās.— Tā ir tīrā bērnu spēle, tāpat kā tie jūsu aborti. Ja vien sabiedrība būtu saprātīgāka, tādi patiešām talantīgi vīri kā mēs varētu darīt atbildīgu darbu un šo niekošanos atstāt pūšļotājiem. Starp citu, es jums nākošne­dēļ aizsūtīšu vienu meiteni — ļoti jauku meiteni; taisni viņas ir tās, kas vienmēr iekļūst ķibelē. Tad mēs par šodienu būsim kviti.Džūlzs paspieda viņa roku.— Paldies, dakter. Atbrauciet kādreiz arī pats, un es parūpēšos, lai spēļu nams jūs uzņem, kā pieklājas.Kelners greizi pasmaidīja.— Es ar azartspēlēm nodarbojos katru dienu, un man nav nekādas vajadzības pēc jūsu ruletes ratiem un kāršu galdiem. Es jau tāpat pietiekami bieži sacenšos ar likteni. Jūs šeit iztukšosiet sevi, Džūlz. Vēl pāris gadu, un varēsiet teikt sveikas jebkādai nopietnai ķirurģijai. Tur nekas vairs nesanāks.— Un viņš aizgriezās.Džūlzs zināja, ka tas nav pārmetums, bet brīdinājums. Tomēr viņa sirdi tas sažņaudza kā knaiblēs. Tā kā Lūsijai vismaz vēl divpadsmit stundas bija jāpavada pēcoperāciju telpā, viņš devās uz pilsētu un piedzērās. Pa daļai arī aiz priecīgā atvieglojuma par to, ka Lūsijas operācija izdevusies tik veiksmīgi.Nākamajā rītā, kad Džūlzs aizgāja uz slimnīcu apraudzīt Lūsiju, viņš pārsteigts ieraudzīja, ka pie viņas gultas sēž divi vīrieši un istaba pilna puķēm. Lūsija gulēja pussēdus, atbalstī­jusies spilvenos, un viņas seja staroja priekā. Džūlzs bija pārsteigts tāpēc, ka Lūsija viņam bija teikusi — ar savu ģimeni viņai sakari pārtraukti un nevienam nevajag neko ziņot, ja vien negadās liktenīgi sarežģījumi. Protams, Fredijs Korleone zināja, ka Lūsija aizgājusi uz slimnīcu izdarīt nelielu operāciju; tas bija jāpaziņo, lai viņi abi dabūtu dažas brīvdienas, un Fredijs bija teicis Džūlzam, ka viesnīca parūpēšoties par Lūsijai piesūtītajiem rēķiniem.Lūsija iepazīstināja atnācējus, un vienu no vīriešiem Džūlzs pazina tūlīt. Slavenais Džonijs Fontāne. Otrs viesis bija liels, muskuļots parupja izskata itāliešu puisis, vārdā Nino Valenti. Abi paspieda Džūlzam roku un pēc tam vairs nepie­vērsa viņam nekādu uzmanību. Viņi jautri sarunājās ar Lūsiju, pļāpāja par vecajiem laikiem Ņujorkā, par ļaudīm un notiku­miem, kas Džūlzam bija pilnīgi sveši. Tāpēc viņš sacīja Lūsijai:—Es ieskriešu vēlāk — man vēl jāsatiek ārsts Kelners.

Bet tad Džonijs Fontāne vērsa visu savu galanto pievilcību pret viņu.— Ei, vecīt, mums pašiem laiks doties projām — ta­gad jūs pakavējiet viņai laiku! Un rūpējieties par viņu, kā nākas, dakter!

Džūlzs ievēroja, ka Džonija Fontānes balss ir dīvaini piesmakuši, un pēkšņi atcerējās, ka dziedonis nekur nav uzstājies jau vairāk nekā gadu un ka Oskaru viņš ieguvis par labāko tēlojumu. Vai tas var būt, ka cilvēkam viņa gados mainījusies balss un avīzes par to klusē — visi par to klusē? Aizkulišu sīkie noslēpumi Džūlzu interesēja, un viņš uzmanī­gāk ieklausījās Fontānes balsī, cenzdamies noteikt kaites diagnozi. Iespējams, ka parasta pārpūle, varbūt pārmērības ar alkoholu un cigaretēm vai pat ar sievietēm. Balss bija ieguvusi nepatīkamu tembru, un tagad šo vīru neviens nesauktu par burvīgi samtainas balss īpašnieku kā agrāk.

Izklausās, ka jūs esat saaukstējies,— Džūlzs teica Džonijam Fontānem.

Esmu tikai drusciņ piepūlējis balsi,— Fontāne laipni atbildēja.— Vakar vakarā mēģināju dziedāt. Laikam vēl nespēju samierināties, ka mana balss mainījusies,— vecums, ko lai dara!— Greizais smaids, ko viņš veltīja Džūlzam, skaidri teica: «Kāda tev tur velna daļa!»

Vai ārstam esat rādījies?— Džūlzs nevērīgi apjautājās. — Varbūt tur var kaut ko līdzēt.

Tagad Fontāne vairs nepūlējās būt tik pievilcīgs. Viņš veltīja Džūlzam ilgu, ledainu skatienu.— Tas bija pirmais, ko es darīju,— jau pirms diviem gadiem. Pārbaudīja vislabākie speciālisti. Un mans ārsts, kurš te, Kalifornijā, skaitās augstākā klase. Viņi man teica, lai es vairāk atpūšoties. Nav nekādas vainas, vienkārši kļūstu vecāks. Ar gadiem cilvēka balss mainās.

Pēc tam Fontāne šķita viņu vairs neredzam un pievērsa visu uzmanību Lūsijai, izturēdamies pret viņu ar tikpat neatvai­rāmu burvību kā pret visām sievietēm. Džūlzs cītīgi klausījās viņa balsī. Tā nepārprotami liecināja par audzēju balss saitēs. Nu bet, velns lai parauj, tas taču speciālistiem bija jāredz! Varbūt ļaundabīgs, neārstējams veidojums? Un, kas zina, tur var slēpties arī kaut kas cits.

Pārtraukdams Fontāni, viņš noprasīja:— Kad jūs pēdējo reizi skatīja speciālists?

Fontāne bija acīm redzami saniknots, tomēr Lūsijas dēļ centās izturēties pieklājīgi.— Apmēram pirms pusotra gada,— viņš atteica.

Vai jūsu ārsts šad tad apskata jums kaklu?— Džūlzs jautāja.

Bez šaubām,— Džonijs Fontāne ērcīgi atmeta.— Viņš man izsmidzina kaklu ar kodeīnu un izpēta visu, ko vajag. Viņš man teica, ka balss sākusi novecot un cietusi no dzeršanas, smēķēšanas un tā tālāk. Varbūt jūs zināt vairāk nekā viņš?

— Kā viņu sauc?— Džūlzs noprasīja.

Fontāne atbildēja ar tikko jaušamu lepnumu balsī:— Takers, ārsts Džeimss Takers. Ko jūs par to sakāt?

Džūlzam šis vārds bija pazīstams un saistījās ar slavenām kinozvaigznēm un dārgu ārstniecības iestādi.

— Tas māk pelnīt,— Džūlzs ar smīnu noteica. Fontāne vairs neslēpa dusmas.— Jūs varbūt domājat, ka esat labāks ārsts par viņu?

Džūlzs iesmējās.— Vai jūs esat labāks dziedātājs par Karmenu Lombardo?

Viņam par pārsteigumu Nino Valenti sāka nevaldāmi smieties, sizdams galvu pret krēsla atzveltni. Tik izcila jau nu šī asprātība nebija. Tad skaļie rēcieni uzvēdīja viņam kukurū­zas viskija smaržu, un Džūlzs saprata, ka šis misters Valenti, lai kas viņš būtu, pamanījies piedzerties jau tik agrā rīta stundā.Fontāne veltīja draugam greizu smīnu.— Ei, tev pienākas smieties par maniem jokiem, nevis par šamējiem!— Tikmēr

Lūsija izstiepa Džūlzam pretī roku un pievilka viņu tuvāk pie gultas.

— Džūlzs izskatās pēc klaidoņa, bet viņš ir izcils ķirurgs,— Lūsija sacīja draugiem.— Ja viņš saka, ka ir labāks par ārstu Takeru, tad viņš ir labāks par ārstu Takeru. Klausi viņu, Džonij!

Ienāca medmāsa un sacīja, ka apmeklētājiem laiks doties projām, jo pacientei nepieciešama vietējā ārsta apskate. Džūlzs ar uzjautrinājumu ievēroja, ka Lūsija atvadoties pagriež galvu sānis, lai Džonija Fontānes un Nino Valenti skūpsts trāpītu uz vaiga, nevis uz lūpām, taču izskatījās, ka viņus tas nepārsteidz. Džūlzam viņa atļāva noskūpstīt sevi uz lūpām un pačukstēja:— Lūdzu, atnāc pēcpusdrenā, labi?— Viņš pamāja ar galvu.

Kad visi trīs bija izgājuši gaitenī, Valenti Džūlzam jautāja: — Kas tā bija par operāciju? Vai kaut kas nopietns?

Džūlzs papurināja galvu.— Sīka sieviešu vaina, nieka pielāpīšana. Pavisam parasta lieta, varat man ticēt. Es esmu vēl vairāk ieinteresēts nekā jūs, jo ceru šo meiteni apprecēt.

Abi atzinīgi palūkojās viņā, un Džūlzs apjautājās:— Kā jūs uzzinājāt, ka viņa ir slimnīcā?

Fredijs piezvanīja un lūdza ieskriet pie viņas,— Fontāne paskaidroja.— Mēs visi uzaugām vienā apkaimē. Fredija māsas kāzās Lūsija bija līgavas māsa.

Ak tā,— noteica Džūlzs. Viņš neizrādīja, ka visu to jau zina,— varbūt tāpēc, ka juta abu vīriešu piesardzīgo vairīša­nos skart sarunā Lūsijas dēku ar Saniju.

Ejot projām pa gaiteni, Džūlzs sacīja Fontānem:— Man šeit ir viesārsta privilēģijas — vai negribat, lai es apskatu jūsu kaklu?

Fontāne papurināja galvu.— Man nav laika.

Nino Valenti piebilda:—Tas kakls tak ir miljona vērts, vai tad viņš ļaus šādiem tādiem dakterīšiem tajā skatīties!— Džūlzs redzēja, ka Valenti viltīgi smīn un acīm redzami ir viņa pusē.

— Es neesmu šāds tāds dakterītis,— Džūlzs bezbēdīgi attrauca.— Es biju spožākais no Austrumu krasta jaunajiem ķirurgiem un diagnostiķiem, iekams mani par abortiem iebāza melnajā sarakstā.

Kā jau Džūlzs bija paredzējis, tas viņiem lika palūkoties uz ārstu nopietni. Atzīdams likuma pārkāpumu, viņš izraisīja ticību savai augstajai kvalifikācijai. Valenti atguvās pirmais. — Ja Džonijs nevar jūs izmantot, tad es gribētu, lai jūs apskatāt vienu manu draudzeni —tiesa, ne jau viņas kaklu.

— Cik ilgi tas ies?— Fontāne nervozi noprasīja.

Desmit minūtes,— atbildēja Džūlzs. Tie bija meli, bet viņš uzskatīja, ka pacientiem ir jāmelo. Patiesība un medicīna, pēc viņa domām, bija savienojamas tikai īpaši ārkārtējos gadījumos un arī tad ne vienmēr.

Nu labi,— noteica Fontāne. Viņa balss bija kļuvusi vēl dobjāka un asāka, tajā jautās bailes.

Džūlzs sameklēja medmāsu un izmeklēšanas kabinetu. Tur gan nebija visu nepieciešamo piederumu, taču varēja iztikt. Nepagāja pat desmit minūtes, kad viņš jau zināja, ka Fontānem uz balss saitēm izveidojies audzējs, kuru konstatēt bija pavisam viegli. To nu vajadzēja redzēt pat tādam nejēgam kā Takeram, šim nolāpītajam Holivudas dīkdienim,— gatavais miesnieks, ne ārsts! Dievs pasarg, diez vai tam velnam vispār ir ārsta diploms, un, ja ir, tad to vajadzētu atņemt. Džūlzs vairs abiem klātesošajiem vīriem neveltīja nekādu uzmanību. Viņš pacēla klausuli un palūdza atnākt šurp slimnīcas kakla ārstu. Pēc tam viņš pagriezās pret Nino Valenti un teica:— Man šķiet, ka jums būs pārāk ilgi jāgaida,— varat iet projām!

Fontāne pārsteigts blenza uz viņu, neticēdams savām ausīm.— Un tu, mērkaķi, domā turēt mani šeit? Tu domā, ka es tev ļaušu grābstīties pa savu rīkli?Ar lielāku gandarījumu, nekā cerējis, Džūlzs viņam izlika visu kā uz delnas.— Jūs varat darīt, kā jums tīk,— viņš teica.— Bet jums balsenē, uz balss saitēm ir izveidojies audzējs. Ja paliksiet vēl dažas stundas šeit, mēs varam to izpētīt un noskaidrot, vai tas ir ļaundabīgs vai labdabīgs. Varam vienoties par operāciju vai ārstēšanu. Varam vēl vairāk. Varu jums nosaukt vislabākā Amerikas speciālista vārdu, un mēs varam kaut šovakar ataicināt viņu ar lidmašīnu šurp — protams, par jūsu naudu un tikai tad, ja man tas liksies nepieciešams. Bet tikpat labi jūs varat iet projām un taisnā ceļā doties pie sava dārgā pūšļotāja vai arī baiļu sviedros meklēt sev citu ārstu un varbūt atkal nokļūt kāda nejēgas rokās. Ja nu audzējs izrādīsies ļaunda­bīgs un pa to laiku izaugs pietiekami liels, viņi jums izgriezīs visu balseni vai arī jūs nomirsiet tāpat. Vai arī dzīvosiet nemitīgās bailēs. Ja paliksiet tepat pie manis, mēs pēc dažām stundām jau būsim skaidrībā. Vai jums ir kaut kas svarīgs darāms?— Velns lai parauj, Džonij, paliksim tepat,— teica Va­lenti.— Es noiešu lejā un piezvanīšu uz kinostudiju. Neko sīkāk nestāstīšu, tikai pateikšu, ka mums iznāk aizkavēties. Pēc tam atnākšu pakavēt tev laiku.Pēcpusdiena iznāca ļoti gara, taču pūliņi nebija veltīgi. Cik Džūlzs varēja spriest pēc rentgena uzņēmuma un uztriepes analīzes, vietējā ārsta diagnoze bija rūpīga un pamatota. Kad izmeklēšana bija pusceļā, Džonijs Fontāne, rīstīdamies caur marles tamponiem, kas bija sabāzti ar jodu iztrieptajā mutē, mēģināja iet projām. Nino Valenti sagrāba viņu aiz pleciem un iegrūda atpakaļ krēslā. Kad izmeklēšana bija galā, Džūlzs smaidīdams paziņoja Fontānem:— Kārpas.

Fontāne nesaprata. Džūlzs atkārtoja:— Dažas nieka kārpi­ņas. Nogriezīsim kā desai ādu. Pēc pāris mēnešiem būsiet kārtībā.

Valenti sajūsmā ieaurojās, bet Fontāne joprojām rauca pieri.— Bet kā pēc tam būs ar dziedāšanu — vai es varēšu dziedāt?

Džūlzs paraustīja plecus.— To mēs garantēt nevaram. Bet kāda tam nozīme, ja tagad tikpat jūs to nevarat?

Fontāne veltīja viņam sašutuma pilnu skatienu.— Bērniņ, tu taču neapjēdz, ko runā! Iedomājies, ka esi pavēstījis man labas ziņas, kad īstenībā stāsti, ka es varbūt vairs nevarēšot dziedāt! Vai patiešām tas iespējams, ka es vairs nedziedāšu?

Beidzot Džūlza pacietība bija galā. Viņš bija rīkojies kā īsts ārsts, un tas viņam bija devis gandarījumu. Viņš ir izdarījis šim uzpūtīgajam nelgām lielu pakalpojumu, bet tas uzvedas tā, it kā viņš būtu tam nodarījis ļaunumu.

— Paklausieties, mister Fontāne,— Džūlzs ledainā balsī teica.— Es esmu ārsts, medicīnas doktors, nevis «bērniņš», un tā arī palūgšu mani uzrunāt. Un es jums pavēstīju ļoti labas ziņas. Kad atvedu jūs šurp, biju pārliecināts, ka jums balsenē ir ļaundabīgs audzējs, un tas nozīmētu, ka jāizgriež visa jūsu dziedamā rīkle. Citādi jums būtu beigas. Es bažījos, ka man vajadzēs paziņot: jūsu dzīve tikpat kā galā. Un biju bezgala priecīgs, kad varēju pateikt: kārpas. Tāpēc ka jūsu dziedāšana man devusi daudz prieka; tā man palīdzēja pat pavest meitenes, kad biju jaunāks, un es uzskatu jūs par īstu mākslinieku. Bet jūs esat arī ārkārtīgi izlutināts un iedomīgs. Vai jums šķiet — tāpēc, ka esat Džonijs Fontāne, jūs nevarat dabūt vēzi? Vai smadzeņu audzēju, kas vispār nav operējams? Vai piedzīvot sirdslēkmi? Jūs varbūt domājat, ka nekad nemirsiet? Jā, šī vis nav salda mūzika, un, ja gribat redzēt, kas ir īsta nelaime, pastaigājiet tepat pa šo slimnīcu — pēc tam jūs dziedāsiet mīlas serenādi savām kārpām. Tāpēc beidziet reiz ākstīties un dariet tālāk, kas darāms. Jūsu tā saucamais mediķis var sameklēt jums kārtīgu ķirurgu, bet, ja viņš pats mēģinās līst operāciju zālē, viņu vajag arestēt par slepkavības mēģinā­jumu.Džūlzs pagriezās un devās ārā no istabas, bet tad Valenti aiz muguras noteica:— Forši, dakter, tas viņam derēja.

Apsviedies apkārt, Džūlzs noprasīja:— Vai jūs vienmēr piemetaties jau pirms pusdienlaika?

— Bez šaubām,— Valenti atteica un atsedza zobus tik labsirdīgā smaidā, ka Džūlza balss skanēja laipnāk, nekā viņš bija gribējis.— Tad lieciet aiz auss, ka, tā turpinot, jūs pēc pieciem gadiem būsiet mironis.

Valenti grīļīgā dejas solī pieklumburoja viņam klāt. Viņš apkampa Džūlzu, un viņa elpa oda pēc viskija. Nino smējās.

— Pēc pieciem gadiem?— viņš pārjautāja, nerimdams smie­ties.— Vai tiešām tas ies tik ilgi?

Mēnesi pēc operācijas Lūsija Mančīni sēdēja viesnīcas baseina malā, vienā rokā turēdama kokteiļa glāzi, ar otru glāstīdama Džūlza galvu, kas gulēja viņai klēpī.

Tev nav jāpūlas saņemt dūšu,— ķircinoši teica Džūlzs.— Manā istabā gaida šampanietis.

Vai tu esi pārliecināts, ka tik drīz jau viss ir kārtībā?— Lūsija jautāja.

Es esmu ārsts,— Džūlzs atbildēja.— Šonakt būs mūsu lielie svētki. Vai vari iedomāties — es būšu pirmais ķirurgs medicīnas vēsturē, kas pats izmēģinājis savas īpašās operāci­jas rezultātus! Saproti, ar visu «pirms» un «pēc». Es ar gandarījumu rakstīšu par to žurnāliem. Piemēram, tā: «Lai gan dzimumakts stadijā «pirms» bija neapšaubāmi patīkams psiho­loģisku iemeslu dēļ, kā arī ķirurga instruktora atjautības dēļ, pēcoperācijas savienošanās process sniedza izcilu baudījumu tieši sava neiroloģiskā . . .»—te viņš bija spiests pārtraukt, jo Lūsija tik spēcīgi parāva viņu aiz matiem, ka Džūlzam paspruka kliedziens.Lūsija pasmaidīja.— Ja tu šovakar nebūsi apmierināts, es varēšu teikt, ka tā ir tava vaina,— viņa sacīja.— Es strādāju ar garantiju. Es taču visu izplānoju pats, kaut arī roku darbu uzticēju vecajam Kelneram,— Džūlzs teica. — Tagad atpūtīsimies — mums priekšā gara pētījumu nakts.Kad viņi uzgāja augšā savā dzīvoklī, kur tagad bija apmetušies abi kopā, Lūsiju gaidīja pārsteigums: galds bija klāts izsmalcinātām vakariņām, un blakām viņas šampanieša glāzei kārbiņā gulēja saderināšanās gredzens ar milzīgu briljantu.— Tas liecina, cik droši es paļaujos uz savu darbu,— teica Džūlzs.— Un tagad tev to vajadzēs nopelnīt.

Viņš bija ļoti maigs, ļoti mīļš. Lūsija sākumā mazliet baidījās un pat sarāvās no viņa pieskāriena, taču drīz nomieri­nājās un juta, ka visu ķermeni piepilda un pārņem tāda reibinoša kaisle, kādu viņa nekad vēl nebija izbaudījusi, un, kad pirmais tuvības brīdis bija galā un Džūlzs pačukstēja: — Es protu savu darbu, vai ne?— viņa čukstus atsaucās:— Ai, jā, proti, ai, kā proti!—Tad abi iesmējās un, ļaudamies nākamajam kvēles uzplūdam, atkal ieslīga viens otra skaujas.

Pēc pieciem trimdas mēnešiem Sicīlijā Maikls Korleone beidzot sāka saprast sava tēva raksturu un likteni. Viņš sāka saprast tādus cilvēkus kā Luka Brāzi, kā cietsirdīgais caporeigme Klemenca, sāka saprast mātes grūtsirdīgo, bet labprā­tīgo samierināšanos ar savu lomu. Sicīlijā Maiklam kļuva skaidrs, kas viņa ļaudis būtu, ja tie nebūtu stājušies pretī liktenim. Viņš sāka saprast, kāpēc Dons vienmēr atkārtoja: «Katram cilvēkam ir tikai viens liktenis.» Sāka saprast cilvēku nicinājumu pret varu un likumīgo valdību, naidu pret ikvienu, kas pārkāpa omertu — klusēšanas likumu.Ģērbušos vecās drēbēs un naga cepuri galvā, Maiklu no kuģa piestātnes Palermo nogādāja dziļāk Sicīlijas salas iek­šienē, mafijas kontrolēta apgabala pašā vidienē, kur vietējais capomafioso par kādu agrāk izdarītu pakalpojumu bija Maikla tēvam lielu pateicību parādā. Šai apgabalā atradās arī Korleones pilsētiņa, kuras vārdu Dons bija pieņēmis, kad pirms daudziem gadiem emigrēja uz Ameriku. Taču no Dona radinie­kiem neviens vairs nebija starp dzīvajiem. Sievietes mirušas no vecuma, vīrieši gājuši bojā vendetās vai arī emigrējuši uz Ameriku, Brazīliju vai Itālijas vidienes apgabaliem. Vēlāk Maikls uzzināja, ka šai mazajā, trūkuma pārņemtajā pilsētiņā ir visaugstākais slepkavību līmenis visā pasaulē.Maiklu nometināja capomafioso neprecētā tēvoča namā. Šis apmēram septiņdesmit gadus vecais vīrs veica vietējā ārsta pienākumus. Pats capomafioso bija vīrs, kuram nedaudz mazāk par sešdesmit, vārdā Dons Tomazīno. Viņš pildīja gabbellotto amatu kādai lielai muižai, kas piederēja vienai no Sicīlijas ievērojamāko muižnieku ģimenēm. Gabbellotto, kas nozīmēja bagātas muižas pārvaldnieku, gādāja arī par to, lai trūcīgie nemēģinātu dabūt sev neapstrādātos zemes gabalus vai kā citādi nepārkāptu muižas robežas, nodarbodamies ar medībām tās teritorijā vai patvaļīgi iekopdami neizmantotu zemi. Citiem vārdiem, gabbellotto bija mafioso, kurš par zināmu atlīdzību aizsargāja bagātnieka muižu pret jebkādām trūcīgo ļaužu likumīgām vai nelikumīgām pretenzijām. Ja kāds nabadzīgs zemnieks centās izmantot likumu, kas ļāva viņam atpirkt neizmantoto zemi, gabbellotto apklusināja viņu, piedraudēdams ar fizisku izrēķināšanos, pat ar nāvi. Tas bija ļoti vienkārši.Dons Tomazīno turklāt pārvaldīja tiesības uz sava apga­bala ūdenskrātuvēm un neļāva varas pārstāvjiem celt šajā rajonā jaunus dambjus. Tie izputinātu izdevīgo biznesu — ūdens pārdošanu no viņa kontrolētajām artēziskajām akām, padarītu ūdeni pārāk lētu, iznīcinātu visu nozīmīgo ūdens ekonomiju, kas tik rūpīgi iestrādāta gadsimtu gaitā. Tomēr Dons Tomazīno bija vecmodīgs mafijas vadonis un neko negribēja dzirdēt par narkotisko vielu tirdzniecību vai prosti­tūciju. Šai ziņā viņš nespēja saprasties ar jaunākās paaudzes mafijas līderiem no Palermo un citām lielākajām pilsētām, kuri pārceļojušo amerikāņu gangsteru ietekmē bija atbrīvojušies no šādiem aizspriedumiem.

Mafijas vadonis bija varen drukns vīrietis — vīrs «ar būdu» gan burtiski, gan pārnestā nozīmē: cilvēks, kas prata apkārtē­jos iedvest bailes pret sevi. Viņa aizsardzībā Maikls varēja justies drošs, tomēr bēgļa personību vajadzēja paturēt noslē­pumā. Tāpēc Maikla dzīvesvieta aprobežojās ar Dona tēvoča, doktora Tacas, mūra sētas ieskauto muižu.

Doktors Taca, salīdzinot ar vidusmēra sicīlieti, bija garš vīrietis brūngansārtiem vaigiem un sniegbaltiem matiem. Kaut gan viņam jau bija ap septiņdesmit gadu, viņš katru nedēļu brauca uz Palermo pagodināt pilsētas jaunākās prostitūtas — un, jo jaunākas, jo labāk. Otrs doktora Tacas netikums bija lasīšana. Viņš lasīja visu, ko varēja dabūt, un pēc tam pārrunāja izlasīto ar vietējiem paziņām un pacientiem — neizglītotiem zemniekiem, muižas ganiem, un tāpēc viņu tuvākajti apkaimē uzskatīja par pamuļķi. Kāda šeit kuram daļa par grāmatām?Vakaros doktors Taca, Dons Tomazīno un Maikls mēdza pasēdēt plašajā dārzā, ko viscaur rotāja marmora statujas — šķita, ka tās šīs salas dārzos izaug tieši no zemes gluži kā vīnogulāji ar melnajiem ķekariem. Doktors Taca labprāt stās­tīja par mafiju un par tās varenajiem darbiem gadsimtu gaitā, un Maikls Korleone bija nenogurdināms klausītājs. Gadījās reizes, kad pat Donu Tomazīno savā varā pārņēma liegais gaiss, aromātiskais, reibinošais vīns, klusā dārza elegantā omulība, un arī viņš pastāstīja kaut ko no savas praktiskās pieredzes. Doktors bija leģenda, Dons — realitāte.Šajā senatnīgajā dārzā Maikls uzzināja daudz ko vairāk par tām saknēm, no kurām bija izaudzis viņa tēvs. Viņš uzzināja, ka vārds «mafija» sākotnēji nozīmējis patvērumu, glābiņu. Vēlāk šajā vārdā nosaukta slepena organizācija, kas izveidojusies, lai cīnītos pret valdniekiem, kuri gadsimtu pēc gadsimta postīja zemi un apspieda, tās tautu. Sicīlija bija zeme, kas vēstures gaitā cietusi smagāk par daudzām citām. Inkvizī­cija bija vienlīdz nežēlīgi spīdzinājusi bagātos un nabagos. Zemesīpašnieki un katoļu baznīcas kardināli baudīja neierobe­žotu varu pār fermeriem un ganiem. Policija bija ierocis viņu rokās un visu apziņā tik cieši saistījās ar apspiedējiem, ka policista vārds kļuva par smagāko apvainojumu, ko viens sicīlietis var veltīt otram.

Pastāvīgi ciezdami no šīs neierobežotās varas nežēlības, apspiestie iemācījās neizrādīt savas dusmas un slēpt savu naidu aiz bailēm no izrēķināšanās. Viņi iemācījās neizaicināt likteni, izsakot jebkādus draudus, jo tādai rīcībai mēdza sekot drīza atmaksa. Viņi nāca pie atziņas, ka sabiedrība ir viņu ienaidnieks, un tāpēc ar saviem pāridarījumiem griezās pēc palīdzības pie slepenās atriebēju pasaules — mafijas. Un mafija nostiprināja savu varu, nodibinādama klusēšanas li­kumu omerta. Sicīlijas laukos svešinieks, kurš prasa ceļu uz tuvāko pilsētu, nesaņems pat atbildi. Smagākais noziegums, kādu mafijas loceklis varēja pastrādāt, bija paziņot policijai tā vīra vārdu, kurš šāvis uz viņu vai citādi viņu aizskāris. Omerta kļuva par cilvēku reliģiju. Sieviete, kurai nogalināts vīrs, nenosauca policijai viņa slepkavas vārdu. Pat bērna slepkavas vai meitas izvarotāja vārdu ne.

No likumīgās varas taisnību nevarēja gaidīt, tāpēc cilvēki arvien griezās pie sava Robina Huda — pie mafijas. Un kaut kādā mērā mafija vēl tagad pildīja šo lomu. Ļaudis gāja pie sava vietējā capomafioso pēc palīdzības ikvienā ārkārtējā gadījumā. Viņš bija šo cilvēku sabiedriskais darbinieks, viņu apgabala pārvaldnieks, kas savējiem vienmēr atradīs maizi un darbu,— viņu aizstāvis.

Bet turpmāko mēnešu gaitā Maikls uzzināja arī to, ko doktors Taca nepateica. To, ka mafija Sicīlijā kļuvusi par nelikumīgu ieroci bagātnieku rokās un pat par likumīgās varas papildu policiju. Tā bija deģenerējusies kapitālistiska organi­zācija, antikomunistiska un antiliberāla; tā uzlika savus nodok­ļus jebkuram biznesa pasākumam, lai cik niecīgs tas būtu.

Maikls Korleone pirmo reizi saprata, kāpēc tēvs un viņam līdzīgie labāk izvēlējušies kļūt par zagļiem un slepkavām nekā par likumīgās sabiedrības locekļiem. Pārāk atbaidošs un nepieņemams domājošam cilvēkam bija varas aparāta izraisī­tais trūkums, bailes un degradēšanās. Un daļa Amerikā ieceļojušo sicīliešu tūlīt saprata, ka turienes valdība būs tikpat nežēlīga.

Doktors Taca piedāvāja paņemt Maiklu līdzi kādā no saviem iknedēļas braucieniem uz Palermo priekanamiem, taču Maikls atteicās. Bēgšana uz Sicīliju nebija ļāvusi viņam kārtīgi saārstēt iedragāto žokli, un tagad viņš sejas kreisajā pusē nēsāja piemiņu no kapteiņa Makkiaskeja. Kauli bija slikti saauguši, profils izveidojies greizs, un no sāniem Maikls atstāja gandrīz vai pagrimuša cilvēka iespaidu. Maikls vien­mēr bija lepojies ar savu glītumu, un pašreizējais izskats viņu uztrauca vairāk, nekā viņš pats būtu varējis iedomāties. Par atkārtotajām sāpju lēkmēm Maikls bēdāja vismazāk. Doktors Taca deva viņam remdinošas tabletes. Taca solījās savest kārtībā arī pašu seju, taču Maikls atteicās. Viņš šeit bija nodzīvojis jau pietiekami ilgi, lai zinātu, ka doktors Taca ir varbūt pats sliktākais ārsts visā Sicīlijā. Doktors Taca lasīja it visu, tikai ne medicīnas literatūru — viņš atzinās, ka nespējot to saprast. Eksāmenus medicīnā viņš bija kārtojis ar Sicīlijas galvenā mafijas vadoņa kantoru laipno starpniecību; pats mafijas vadonis īpaši brauca uz Palermo, lai apspriestos ar Tacas profesoriem par viņam liekamajām atzīmēm. Vēl viens piemērs, kas liecināja par mafijas negatīvo lomu Sicīlijā. Nopelni nenozīmēja neko. Talants nenozīmēja neko. Darbs nenozīmēja neko. Mafijas Krusttēvs pasniedza profesiju kā dāvanu.Maiklam bija daudz laika visu pamatīgi pārdomāt. Dienā viņš reizēm pastaigājās pa laukiem, un tad viņu vienmēr pavadīja divi gani no Dona Tomazīno muižas. Salas gani nereti veica mafijas nolīgto slepkavu uzdevumus un darīja to tikai tāpēc, lai nopelnītu. Maikls domāja par tēva organizāciju. Ja tā turpinās zelt un iet plašumā, tā kļūs tāda pati kā mafija šajā salā, tik ļaundabīga, ka beidzot izpostīs visu valsti. Sicīlija jau bija kļuvusi par rēgu zemi, tās iedzīvotāji emigrēja uz visām pasaules malām, lai nopelnītu maizi vai arī lai izbēgtu no nāves par to, ka uzdrīkstējušies izmantot savas politiskās un ekonomiskās tiesības.Garajās pastaigās Maiklu visvairāk pārsteidza šīs zemes neredzētais skaistums. Viņš klaiņoja pa apelsīnu birzīm gluži kā pa ēnainām alām, kas vijās cauri līdzenumiem; vēsas strūklas šļācās no senlaicīgo ūdensvadu akmenī grebtajām, ilkņotajām mutēm, kas laikam gan bija darinātas vēl pirms šīs ēras sākuma. Vietvietām slējās seno romiešu villām līdzīgas mājas ar milzīgiem marmora portāliem un plašām griestu velvēm — citas pussagruvušās, citas kļuvušas par patvērumu noklīdušām aitām. Uz apvāršņa līnijas, baltas un mirdzošas, izcēlās kalnu smailās šķautnes. Dārzu un tīrumu dzidrais zaļums kā zaigojoša smaragda kaklarota iezīmējās uz klajo līdzenumu fona. Reizēm Maikls aizgāja līdz pat Korleones pilsētiņai, kuras astoņpadsmit tūkstoši iedzīvotāju mitinājās tuvējā kalna pakājē sarindotajos mājokļos — nabadzīgās bū­dās no melna, tai pašā kalnā izcirsta klintsakmens. Pagājušajā gadā Korleones pilsētiņā bija notikušas vairāk nekā sešdesmit slepkavības, un nāves ēna šķita gulstam pār visu apkārtni. Mazliet tālāk līdzenuma pirmatnīgo vienmuļību pāršķēla Fikucas mežs.

Abi Maikla miesassargi — gani, pavadīdami viņu pastai­gās, vienmēr nēsāja līdzi luparas. Šī nāvējošā sicīliešu šau­tene bija mafijas iecienītākais ierocis. Ne velti minētais policijas priekšnieks, ko Musolīni nosūtīja uz Sicīliju likvidēt mafiju, vispirms pavēlēja visus akmens mūrus un sētas nojaukt tiktāl, lai tie nepaceltos augstāk par trim pēdām un slepkavas ar savām luparām nevarētu izmantot tās par uzbrukuma slēpņiem. Tas daudz nelīdzēja, un policijas šefs atrisināja šo problēmu, arestēdams un nosūtīdams uz soda vietām ikvienu vīrieti, ko turēja aizdomās par piederību mafijai.

Kad Sicīliju atbrīvoja sabiedroto armijas, amerikāņu mili­tārā pārstāvniecība nolēma, ka ikviens, kurš ieslodzīts cietumā fašistu režīma laikā, ir demokrāts, un daudzus no šiem cietušajiem mafijas vadoņiem iecēla par ciemu vecākajiem vai militārās varas tulkiem. Šī veiksme ļāva mafijai atkopties, un tā kļuva varenāka un draudīgāka nekā iepriekš.

Garās pastaigas un pudele stipra vīna vakariņās kopā ar pamatīgu makaronu un gaļas šķīvi veicināja nakts miegu, un Maikls gulēja labi. Doktora Tacas bibliotēkā bija daudz itāliešu grāmatu, un, kaut gan Maikls prata noteiktu itāliešu dialektu un bija mācījies itāliešu valodu arī koledžā, šīs grāmatas prasīja daudz laika un pūļu. Viņš iemanījās runāt gandrīz bez akcenta, un, kaut gan neviens viņu nenoturētu par vietējo šajā apvidū, viegli varēja nodomāt, ka viņš ir no tiem dīvainajiem itāliešiem, kas dzīvo pašos Itālijas ziemeļos blakām šveiciešiem un vāciešiem.

Sakropļotā sejas kreisā puse darīja viņu vēl vairāk līdzīgu šejieniešiem. Šādas sejas Sicīlijā bieži gadījās redzēt, jo medicīniskā palīdzība šeit bija grūti pieejama. Šādus nelielus kropļojumus nereti atstāja neaprūpētus naudas trūkuma dēļ. Daudzi bērni un vīrieši te staigāja ar redzamām traumu sekām, ko Amerikā novērstu ar pavisam vienkāršu ķirurģisku iejaukša­nos vai mūsdienīgām ārstēšanas metodēm.

Maikls bieži domāja par Keju, par viņas smaidu, augumu, un ik reizes izjuta mokošus sirdsapziņas pārmetumus, ka atstājis viņu tik rupji, bez jebkāda atvadu vārda. Lai cik dīvaini, viņu nekad nemocīja sirdsapziņa par abiem nogalinātajiem vīriem: Soloco bija mēģinājis nošaut viņa tēvu, bet kapteinis Makklaskejs uz visiem laikiem izkropļojis viņa seju.Doktors Taca allaž centās pierunāt Maiklu operēt seju, jo Maikls viņam bieži prasīja pretsāpju tabletes — sāpes ievaino­tajā vietā kļuva arvien biežākas un nepatīkamākas. Taca paskaidroja, ka zem acs atrodoties sejas nervs, no kura atdaloties vesels nervu kopums. Tā esot iecienīta vieta mafijas spīdzinātājiem, kuri to mēdzot uztaustīt ar ledus cērtes smailo, aso galu. Tieši šis nervs Maiklam esot ievainots, vai varbūt tajā iedūrusies kāda sīka kaulu drumsla. Vienkārša operācija Palermo slimnīcā sāpes noņemtu uz visiem laikiem.Maikls atteicās. Kad Taca gribēja zināt iemeslu, viņš tikai pasmīnēja un teica:—Tā man ir piemiņa no mājām.

Sāpes viņu patiešām sevišķi neuztrauca — patiesībā tā bija tikai tāda trula smeldze, pukstoša dunoņa galvaskausā.Pagāja gandrīz septiņi mēneši dīkajā lauku dzīvē, iekams Maikls sāka just īstu garlaicību. Ap šo laiku Dons Tomazīno kļuva ļoti nevaļīgs un reti parādījās viņu villā. Viņam bija klapatas ar jaunā kaluma mafiju, kas plauka Palermo,— tie bija jauni cilvēki, kuri pilsētas pēckara celtniecības drudzī grāba naudu riekšavām. Ar šo bagātību tie centās dabūt savā ziņā veco laiku mafijas vadoņu lauku muižas un to saimniekus nicīgi saukāja par ūsainajiem lempjiem. Donam Tomazīno bija jāpieliek daudz pūļu, lai aizsargātu savu valstību. Tāpēc Maiklam ar viņu vairs neiznāca būt kopā un vajadzēja apmierināties ar doktora Tacas stāstiem, kuri nu jau sāka atkārtoties.Kādu rītu Maikls nolēma doties garākā pastaigā pa kal­niem, kas slējās aiz Korleones pilsētiņas. Abi gani — miesas­sargi, protams, viņu pavadīja. Patiesībā tā nebija sargāšanās no Korleones Ģimenes ienaidniekiem. Jebkuram, kas nebija vietējais, būtu bīstami klaiņot te apkārt vienam pašam. Pat vietējam iedzīvotājam tas bija zināms risks. Apkaime bija pilna bandītu, mafijas vīri karoja cits ar citu un apdraudēja ikvienu, kurš gadījās ceļā. Turklāt viņu varēja noturēt par pagfiaio zagli.Par pagliaio sauca salmiem apjumtu būdu, kādas cēla šur un tur lauku vidū darbarīku glabāšanai, lai laukstrādniekiem nevajadzētu tos nēsāt visu garo ceļu no savām mājām, kas atradās ciematā. Sicīlijā zemnieks nedzīvo uz zemes, kuru apstrādā. Tas ir pārāk bīstami, un jebkura aramzeme, ja tā viņam pieder, ir pārāk dārga, lai laupītu tīrumam kaut vai niecīgu tiesu. Viņš dzīvo ciematā un līdz ar saullēktu dodas ceļā uz tālīnajiem laukiem. Strādnieks, kurš ierodas savā pagliaio un atrod to izlaupītu, patiešām cieš smagus zaudēju­mus. Tajā dienā viņa mutei tiek atrauts prāvs maizes kumoss. Kad likums izrādījās nevarīgs, mafija ņēma šīs zemnieku rūpes savā ziņā un nokārtoja visu sev raksturīgajā veidā. Tā vienkārši izsekoja un nogalināja visus pagliaio zagļus. Protams, neizbēgami cieta arī nevainīgie. Ja Maikls paietu garām kādai nupat izlaupītai pagliaio, viņu varētu noturēt par vainīgo, ja viņam nebūtu drošu galvotāju.Tā kādā saulainā rītā viņš devās ceļojumā pāri laukiem, un abi uzticamie gani viņam sekoja. Viens no viņiem bija vienkāršs, neizskatīgs vīrs, no izskata gandrīz vai aprobežots; viņš allaž klusēja kā mēms, un viņa seja bija bezkaislīga kā indiānim. Stiegrainais, nelielais stāvs maz atšķīrās no tipiska sicīlieša auguma būves, kamēr tam nav iestājies pusmūža tuklums. Šo puisi sauca Kalo.Otrs gans, vārdā Fabricio, bija jaunāks un dzīvāks, turklāt vairāk iepazinis pasauli. Lielākoties gan okeānus, jo kara laikā bija dienējis Itālijas flotē un paspējis pat notetovēties — īsi pirms tam, kad kuģi nogremdēja angļi un viņu pašu saņēma gūstā. Tetovējums darīja puisi slavenu visā ciematā. Sicīlieši parasti nemēdz tetovēties — tam viņiem nav ne iespēju, ne patikšanas. (Arī gans Fabricio to bija darījis, pirmkārt lai noslēptu izplūdušu, sarkanu dzimumzīmi uz vēdera.) Tomēr mafijas tirgus ratu sānmalas greznoja koši uzkrāsotas ainas — brīnišķi primitīvi gleznojumi, veidoti ar mīlošu rū­pību. Tā vai citādi, atgriezies dzimtajā ciematā, Fabricio pārlieku nelepojās ar šo tetovējumu uz krūtīm, kaut arī tas atveidoja sicīliešu «godam» glaimojošu ainu: pievilts vīrs nodur savu kailo sāncensi un sievieti, kuri savijusies kopā uz viņa spalvainā vēdera. Fabricio labprāt jautri pajokoja ar Maiklu un izjautāja viņu par Ameriku, jo noturēt šos vīrus pilnīgā neziņā par savu īsto dzīvesvietu Maiklam nebija izdevies. Tomēr sīkāk par viņu tie neko nezināja — vienīgi to, ka viņš slēpjas un ka par to nedrīkst daudz pļāpāt. Fabricio reizēm atnesa Maiklam svaigu sieru, vēl norasojušu sīkām piena lāsītēm.

Vīri soļoja pa putekļainiem lauku ceļiem, pa kuriem ēzeļi vilka koši izkrāsotus ratus. Visapkārt pletās pļavas ar sārtām puķēm, apelsīnu dārzi, mandeļu un olīvkoku birzis viscaur vienos ziedos. Tas Maiklam šai zemē bija viens no lielākajiem pārsteigumiem. Izdaudzinātās sicīliešu nabadzības dēļ viņš bija gatavojies ieraudzīt kailu, tuksnesīgu zemi. Bet šī sala slīgtin slīga dabas pārpilnībā, puķēs un citronziedu smaržā. Tā bija tik skaista, ka Maikls nespēja saprast, kā cilvēki atrod spēku to atstāt. Masveidīgā izceļošana no šī Ēdenes dārza runāja par cilvēka neizmērojamo cietsirdību pret otru cilvēku.Viņš bija iecerējis aiziet līdz piekrastes ciematam, ko sauca Madzara, tad pievakarē ar autobusu aizbraukt līdz Korleonei un pietiekami nokausēt sevi, lai naktī varētu labi gulēt. Abi gani nesa mugursomas ar maizi un sieru, lai ceļā varētu iestiprināties. Savas luparas viņi nēsāja gluži atklāti, itin kā iedami medībās.Rīts bija brīnišķīgs. Maikls jutās kā senajās bērnības dienās, kad agrā vasaras rītā tika izskrējis ārā paspēlēt bumbu. Katra diena tolaik bija dzidra un skaidra kā avotā mazgāta, krāsas dabā tik svaigas un spilgtas kā nupat pabeigtā gleznā. Tieši tā bija arī tagad. Sicīlijas zemi sedza košu puķu paklāji, apelsīnu un citronu ziedi smaržoja tik spēcīgi, ka viņš to juta, par spīti savam ievainotajam deguna dobumam.Sejas kreisās puses ievainojums bija pilnīgi sadzijis, taču kauli saauguši nepareizi, un spiediens uz deguna dobumu izraisīja sāpes kreisajā acī. Turklāt deguns nemitīgi tecēja, un Maikls izlietoja dučiem mutautu un nereti šņauca degunu zemē kā vietējie zemnieki — zēna gados viņš allaž bija riebumā novērsies, redzot, kā vecie itālieši, kas mutautus uzskatīja par nicināmu angļu švītību, šņauc degunu ielu notekās.Maiklu mocīja smaguma sajūta sejā. Doktors Taca bija teicis, ka tur vainojams nepareizi sadzijušā lūzuma spiediens uz deguna dobumu. Viņš sauca to par šķembainu vaigakaula lūzumu un apgalvoja, ka sākumā, iekams kauli vēl nebija sadzijuši, šī vaina bijusi viegli likvidējama ar nelielu ķirurģisku iejaukšanos — ar karotītei līdzīgu instrumentu kauls būtu izspiests uz āru vajadzīgajā formā. Taču tagad, apgalvoja doktors Taca, vajadzēšot doties uz Palermo slimnīcu, lai tur pārciestu nopietnāku ķirurģisku procedūru, ko saucot par augšžokļa operāciju, un tās gaitā vecais saaugums būšot jāatlauž. Maiklam ar to pietika. Viņš atteicās. Un tomēr smagums sejā apgrūtināja viņu vairāk par sāpēm un deguna tecēšanu.

Līdz piekrastei todien viņš tomēr netika. Nosoļojuši apmē­ram piecpadsmit jūdzes, vīri apmetās apelsīnu birzs vēsajā, ūdenszaļganajā paēnā, lai iestiprinātos un iedzertu vīnu. Fabricio čaloja par to, kā viņš kādreiz aizceļošot uz Ameriku. Paēduši un padzēruši vīri atlaidās koku ēnā, un Fabricio, atpogājis kreklu, sasprindzināja un atslābināja vēdera musku­ļus, itin kā atdzīvinādams tetovējumu. Kailais pāris uz viņa krūtīm locījās mīlas agonijā, un vīra iecirstais duncis drebēja to caururbtajās miesās. Ceļotājus tas uzjautrināja. Un tad Maikls piedzīvoja to, ko sicīlieši sauc par «zibens spērienu».

Aiz apelsīnu birzs pletās kādas barona muižas spirgti zaļie lauki. Tālāk, gabaliņu no ceļa, pacēlās barona villa, kas tik ļoti atgādināja romiešu senās būves, ka šķita pacēlusies tieši no Pompejas drupām. Tā bija neliela pils ar milzīgu marmora portiku un rievotām grieķu kolonnām. Caur šīm kolonnām no villas iznāca pulciņš ciemata meiteņu, ko pavadīja divas melni tērptas matronas. Viņas acīmredzot bija nākušas no ciemata veikt savu senseno pienākumu pret vietējo baronu — uzkopt viņa villu un sagatavot to ziemas periodam. Pašlaik viņas devās uz pļavu lasīt puķes, ar ko izrotāt istabas. Meitenes plūca sārtos sulla ziedus, koši sarkanās glicīnijas, pievienoda­mas pušķiem apelsīnu un citronu ziedus. Neredzēdamas apelsīnu birzs paēnā atlaidušos vīrus, viņas pamazām nāca tiem arvien tuvāk.

Meitenes bija ģērbušās vienkāršās, koši raibās kleitās, kas cieši piegulēja augumam. Viņas visas bija vēl ļoti jaunas, taču jau pilnā sievišķības plaukumā, kas karstajā dienvidu saulē mēdz iestāties agri. Trīs vai četras no viņām sāka draiskodamās tvarstīt vienu, un visas skrēja uz birzs pusi. Bēdzēja kreisajā rokā turēja vīnogu ķekaru ar milzīgām melnām ogām un ar labo roku rāva ogas un svieda ar tām vajātājām. Meitenes cirtainie mati bija tikpat koši melni kā vīnogas, un ziedošais augums gluži kā piebriedis pumpurs šķita laužamies ērā no sava apvalka.

Gandrīz pie pašas birzs viņa satrūkusies apstājās, pamanī­jusi ainavā neiederīgos krāsas plankumus — vīru kreklus. Brīdi viņa stāvēja, izslējusies uz pirkstgaliem, kā briedis gatava skrējienam. Meitene atradās ļoti tuvu, un vīri varēja redzēt ikvienu vaibstu viņas sejā.

Visas līnijas viņā bija maigi ieapaļas — acu veidojums, sejas forma, uzacu izliekums. Melnīgsnējo krēmkrāsas seju apēnoja neparasti lielas, tumšas acis ar garām, biezām skrop­stām. Pilnīgās, valdzinošās lūpas vīnogu sula bija nokrāsojusi tumši sārtas. Meitene bija tik neredzēti skaista, ka Fabricio nomurmināja:— Kungs Dievs, pieņem manu dvēseli, es esmu pagalam.— It kā jokojot sacītie vārdi tomēr izskanēja tādā kā mazliet piesmakušā, aizžņaugtā balsī. Gluži kā tos izdzirdējusi, meitene pagriezās un skriešus metās atpakaļ pie savām ķērājām. Viņas gūžas zem raibā, pieguļošā katūna kustējās ar savvaļas dzīvnieka dabisko grāciju, izstrāvodamas pirmatnību un nevainīgi kairu tīksmi. Pieskrējusi pie draudzenēm, viņa vēlreiz apsviedās apkārt, un melnīgsnējā seja tumši izdalījās pret košo puķu paklāju. Viņa izstiepa roku ar vīnogu ķekaru uz birzs pusi. Meitenes smiedamās metās projām, un melni tērptās, druknās matronas bārdamās viņas paskubināja.

Maikls Korleone pamanīja, ka ir pielecis kājās. Sirds krūtīs dobji dauzījās, un galvā bija iesities tāds kā reibonis. Asinis uzbangoja visā ķermenī, un karstums ielija kājās un rokās līdz pat pirkstu galiem. Visas smaržas, kas vien bija šai salā,— apel­sīnu, citronu ziedu, vīnogu, puķu — savijās ap viņu vienā mākonī. Ķermenis piepeši šķita neparasti viegls un brīvs, it kā atsvabinājies pats no savām zemes važām. Un tad Maikls izdzirda abus ganus smejamies.

— Dabūji zibens spērienu, ko?— uzsauca Fabricio, uzsiz­dams viņam pa plecu. Pat Kalo kļuva laipnāks, paplikšķināja Maiklam pa roku un draudzīgi noteica:— Rāmi, rāmi, puis!— Abi izturējās tā, it kā Maikls būtu laimīgi izkļuvis no kāda satiksmes negadījuma. Fabricio pasniedza viņam vīna pudeli, un Maikls iedzēra pamatīgu malku. Tas palīdzēja atgūties.

— Ko jūs tur muldat, sasodītie?— viņš izgrūda. Gani atkal iesmējās. Tad Kalo krietnajā sejā parādījās visdziļākās nopietnības izteiksme, un viņš paskaidroja:

— Zibens spērienu nevar noslēpt. Kad tas ķer, ikviens var redzēt. Ak tu kungs, mīļo cilvēk, no tā jau nav jākaunas — daudzi lūdz Dievu, lai dabūtu zibens spērienu. Tu esi laimīgs puisis.

Maikls gan nepriecājās, ka viņa izjūtas citiem tik skaidri redzamas. Bet kaut kas tāds ar viņu notika pirmo reizi mūžā. Tas nelīdzinājās agrās jaunības jūtu uzliesmojumiem, tas nelīdzinājās mīlestībai pret Keju, mīlestībai, kuras pamatā bija gan viņas pievilcība, gan saprāts, gan pretpolu — gaišā un tumšā — pievilkšanās spēks. Šī bija neremdināma, visu pārņemoša vēlēšanās iegūt; meitenes tēls bija neizdzēšami nogulsnējies viņa smadzenēs, un Maikls zināja, ka šis tēls turpmāk vajās viņu ik nakti un dienu, ja viņš meiteni neiegūs. Viņa dzīve bija vienkāršojusies, koncentrēta vienam mērķim, un viss pārējais kļuvis nenozīmīgs, pat ne mirkļa uzmanības vērts. Visus trimdas mēnešus viņš bija allaž domājis par Keju, kaut arī zināja, ka viņi vairs nevar būt ne mīlētāji, ne draugi. Viņš taču ir slepkava, mafioso, kurš izcietis «ugunskristības». Bet šobrīd Kejas tēls bija pilnīgi izgaisis no viņa apziņas.

— Es došos uz ciemu,— enerģiski noteica Fabricio,— un mēs uzzināsim, kas tā ir par meiteni. Kas zina, varbūt viņa vieglāk pieejama, nekā mums liekas. Zibens spērienam ir tikai vienas zāles, vai ne, Kalo?

Otrs gans svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu. Maikls neteica ne vārda. Klusēdams viņš sekoja abiem ganiem, kuri devās lejup pa ceļu uz tuvējo ciemu, kura virzienā bija aizskrējis meiteņu pulciņš.

Ciema centrā, kā visur, atradās neliels laukums ar strūklaku. Ta kā to šķērsoja svarīgs satiksmes ceļš, tepat atradās arī vairāki veikali, vīna tirgotavas un mazs traktieris ar trim galdiņiem uz nelielas terases. Gani apsēdās pie viena no šiem galdiņiem, un Maikls viņiem pievienojās. Meitenes bija pazu­dušas bez pēdām. Ciems šķita kluss kā pamests, tuvumā skraidīja tikai mazi puišeļi un klaiņoja kāds ēzelis.

Traktiera saimnieks iznāca apkalpot viesus. Viņš bija neliela auguma drukns vīrs un pēc izskata gandrīz atgādināja punduri, taču viņa sveiciens bija laipns un jautrs.— Jūs te esat svešinieki,— viņš teica, nolicis uz galda šķīvi ar zirņiem,— tā­pēc es jums ieteikšu, ko nobaudīt. Pamēģiniet manu vīnu. Vīnogas ir no maniem dārziem, un vīnu mani dēli brūvē paši. Viņi liek klāt apelsīnus un citronus. Tas ir labākais vīns visā Itālijā.

Vīri ļāva saimniekam atnest vīna krūku, un dzēriens izrādījās vēl pārāks par saimnieka cildinājumiem; tas bija stiprs ka brendijs.

— Varu derēt, ka jūs šeit pazīstat visas meitenes,— Fabri­cio sacīja traktiera saimniekam.— Mēs te netālu no ceļa redzējām dažas daiļavas, un viena no viņām aplaimoja šo mūsu draugu ar zibens spērienu.— Viņš pamāja uz Maiklu.

Traktiera saimnieks ieinteresēts pavērās Maiklā. Pirmajā brīdī šī seja ar lūzuma pēdām viņam bija likusies gluži ikdienišķa, tajā nekas nepelnīja īpašu uzmanību. Taču vīrs, kurš dabūjis zibens spērienu, jau ir kaut kas ievērības cienīgs.

Tev, draugs, derētu paņemt pāris pudeļu līdzi uz mājām,— viņš teica.— šonakt tu tik lēti neaizmigsi.

Vai jūs zināt meiteni ar viscaur cirtainiem matiem?— Maikls viņam jautāja.— Ar ļoti samtainu ādu, ļoti lielām, ļoti tumšām acīm. Vai jūs šajā ciemā pazīstat tādu meiteni?

Nē,— strupi atmeta traktiera saimnieks.— Tādu meiteni es nepazīstu.— Un viņš pazuda traktiera iekštelpās.

Vīri nesteidzīgi dzēra vīnu, iztukšoja krūku un uzsauca, lai atnes vēl. Saimnieks vairs neparādījās. Fabricio iegāja traktierī. Atgriezies viņš novaikstījās un pavēstīja Maiklam:—Tā jau es domāju. Tā ir viņa meita, un nu vecais tur iekšā vai vārās no dusmām un gudro, kā mūs uzspert gaisā. Man liekas, va­jadzētu doties uz Korleones pusi.

Par spīti daudzajiem salā pavadītajiem mēnešiem, Maikls vēl aizvien nespēja pierast pie sicīliešu jūtīguma intīmos jautājumos, un šoreiz pat sicīlietis bija tuvu galējai robežai. Taču abi gani uzņēma to kā pašu par sevi saprotamu. Viņi gaidīja, ka Maikls celsies un ies projām.

— Tas vecis teica, ka šim esot divi dēli, lieli un rūdīti tēvaiņi,— Fabricio vēl piebilda.— Šim vajagot tikai pasvilpt. Ejam!

Maikls uzmeta viņam saltu skatienu. Līdz šim brīdim viņš , bija atstājis rāma, pieklājīga cilvēka — tipiska amerikāņa — iespaidu, un vienīgi tas apstāklis, ka viņš slēpjas Sicīlijā, lika , domāt, ka viņš paveicis kaut ko vīra cienīgu. Šī bija pirmā reize, kad abi gani ieraudzīja «Korleones skatienu». Dons Tomazīno, kurš zināja, kas ir Maikls un ko viņš izdarījis, arvien juta pret Maiklu tādu kā piesardzību un izturējās kā pret sev līdzīgu, godājamu vīru. Turpretī šie neattapīgie aitkopji bija izveidojuši paši savu priekšstatu par Maiklu, turklāt ne sevišķi glaimojošu. Tagad Maikla saltais skatiens, sastingusī bālā seja, dusmas, kas šķita kāpjam augšup no viņa gluži kā auksti garaiņi no ledus gabala, pieklusināja viņu smieklus un atvēsi­nāja familiāro draudzīgumu.

Nogaidījis, kamēr abu ganu sejās iegulst bijība, Maikls teica:

— Šurpu to vīru pie manis!

Gani nevilcinājās. Uzmetuši plecos savas luparas, viņi nozuda traktiera vēsajā puskrēslā. Pēc īsa brīža viņi parādījās kopā ar traktiera saimnieku. Druknais vīrs nebūt nelikās nobijies, tomēr niknajā sejā bija jaušama piesardzība.

Maikls atlaidās krēslā un brīdi vēroja saimnieku. Tad viņš ļoti rāmi sacīja:— Saprotu, ka esmu jūs apvainojis, runādams par jūsu meitu. Lūdzu mani atvainot — es šajā zemē esmu svešinieks un pietiekami labi nezinu vietējos paradumus. Gribēju pateikt, lūk, ko. Es nebiju domājis apvainot ne jūs, ne viņu.

Teiktais atstāja manāmu iespaidu uz abiem miesassargiem. Viņu savstarpējās sarunās Maikls nekad nebija runājis tādā tonī. Kaut gan viņš atvainojās, balss skanēja lepni un valdo­nīgi. Traktiera saimnieks noraustīja plecus un kļuva vēl piesardzīgāks, jo saprata, ka viņam nav darīšana ar kādu fermas puisi.

Kas tu esi, un ko tev vajag no manas meitas?— viņš noprasīja.

Esmu amerikānis, kas slēpjas Sicīlijā no savas valsts policijas,— Maikls nevilcinādamies atbildēja.— Mans vārds ir Maikls. Jūs varat paziņot to policijai un nopelnīt krietnu naudu, bet tad jūsu meita zaudēs tēvu, kur varētu iegūt vīru. Šā vai tā, es gribu satikt jūsu meitu. Ar jūsu atļauju un jūsu ģimenes uzraudzībā. Pēc visām paražām un likumiem. Ar visu pienā­cīgo cieņu. Esmu godīgs cilvēks un nedomāju apkaunot jūsu meitu. Gribu viņu satikt, parunāt ar viņu, un, ja mums abiem tas būs pa prātam, mēs apprecēsimies. Ja ne, tad jūs mani vairs neredzēsiet. Var gadīties, ka es likšos viņai netīkams, un tad neko nevarēs līdzēt. Bet, ja pienāks īstais laiks, pastāstīšu jums par sevi visu, kas sievastēvam jāzina.

Visi trīs vīri raudzījās Maiklā mēmi aiz pārsteiguma.

— Tas tik ir īsts zibens spēriens,— godbijīgi nočukstēja Fabricio. Traktiera saimnieks vairs neizskatījās tik pašpārlieci­nāts un neiecietīgs, arī viņa niknums šķita saplacis.

— Vai tu esi mūsu draugu draugs?— viņš beidzot jautāja. Tā kā vienkāršais sicīlietis nedrīkstēja skaļi izrunāt mafijas vārdu, tas bija tikpat kā jautājums, vai Maikls ir mafijas loceklis. Tā parasti mēdza apvaicāties par piederību mafijai, kaut gan pašam konkrētajam cilvēkam tā reti mēdza jautāt.— Nē,— atbildēja Maikls.— Es esmu svešinieks šajā zemē. Traktiera saimnieks nopētīja viņu vēlreiz, īpaši veltīdams uzmanību iedragātajai sejai. Mjā, arī tik garas kājas sicīlietim nemēdz būt. Tad viņš paraudzījās uz abiem ganiem, kas gluži atklāti, neslēpdamies nēsāja luparas, un atcerējās, kā tie bija ienākuši traktierī un paziņojuši, ka viņu padrone gribot runāt ar saimnieku. Kad saimnieks atcirta, lai tas derglis aizvācoties no viņa terases, viens no ganiem bija teicis: «Ticiet man, labāk būs, ja jūs pats iznāksiet ar viņu parunāt.» Un kaut kas bija licis viņam paklausīt. Tāpat šobrīd kaut kas lika viņam saprast, ka .pret šo svešinieku jāizturas ar zināmu pieklājību.— Atnāc svētdien pēc pusdienas,— viņš negribīgi teica.— Mani sauc Vitelli, un mana māja ir, rau, tur kalnā, augšpus ciema. Bet nāc vien šurp uz traktieri, es aizvedīšu.

Fabricio iesāka ko sacīt, bet Maikls ar vienu skatienu lika viņam aprauties pusvārdā. Vitelli acīs tas nepalika bez ievērī­bas. Un, kad Maikls piecēlies pastiepa viņam roku, traktiera saimnieks saņēma to un veltīja viesim smaidu. Gan jau viņš papētīs, kas tas par putnu, un, ja ziņas nebūs pa prātam, vienmēr jau varēs izsūtīt Maiklam pretī savus dēlus ar bisēm. Traktiera saimnieks nebija gluži bez sakariem ar «draugu draugiem». Taču nojauta viņam teica, ka šī ir viena no laimīgajām likteņa nejaušībām, kam sicīlieši allaž ticējuši; nojauta teica, ka meitas skaistums var nest viņai bagātību un ģimenei drošību. Un savs labums varēja atlēkt jebkurā gadī­jumā. Daži ciema puiši jau sāka tīties ap meiteni, un šis svešinieks ar iedragāto seju vismaz noturēs viņus pieklājīgā ttālumā. Apliecinādams savu labvēlību, Vitelli iedeva vie­siem līdzi pudeli sava labākā un vēsākā vīna. Viņš ievēroja, ka rēķinu samaksā viens no ganiem. Tas vēl vairāk nostiprināja gūto iespaidu, jo nu bija skaidrs, ka Maikls ir noteicējs par abiem pavadoņiem.Pastaiga Maiklu vairs nevilināja. Atraduši kādu garāžu, viņi sarunāja šoferi, kas ar mašīnu aizveda viņus līdz Korleonei.

Pirms vakariņām gani acīmredzot bija pastāstījuši par notikušo doktoram Tacam. Vakarā, kad viņi trijatā atkal sēdēja dārzā, doktors Taca paziņoja Donam Tomazīno:— Mūsu raugs šodien dabūjis zibens spērienu.

Dons Tomazīno nelikās pārsteigts. Viņš tikai norūca:

— Kaut labāk tie zeļļi no Palermo būtu dabūjuši zibens spērienu, varbūt tad man reiz būtu miers.— Tas zīmējās uz jaunā kaluma mafijas vadoņiem, kas lielajās pilsētās arvien spēcīgāk lika sevi manīt un apdraudēja vecā režīma piekritēju varu, starp kuriem bija arī Dons Tomazīno.

— Pasakiet tiem abiem aitu puišiem, lai svētdien atstāj mani mierā,— Maikls teica Donam Tomazīno.— Es iešu uz pusdienām pie tās meitenes piederīgajiem un negribu, lai viņi pinas pa kājām.

Dons Tomazīno papurināja galvu.— Es par tevi esmu atbildīgs tavam tēvam, tāpēc to tu man neprasi. Jā, un vēl. Dzirdēju, ka tu esot runājis pat par precēšanos. To es nevaru atļaut, pirms neesmu aizsūtījis kādu apspriesties ar tavu tēvu.

Maikls Korleone centās atbildēt uzmanīgi, jo Dons Tomazīno tomēr bija respektējams vīrs.— Don Tomazīno, jūs pazīs­tat manu tēvu. Viņš ir vīrs, kurš kļūst kurls, kad viņam kāds saka «nē». Un neatgūst dzirdi, pirms neatskan «jā». Manu «nē» viņš ir dzirdējis daudz reižu. Par miesassargiem es saprotu un negribu sagādāt jums nepatikšanas — lai viņi svētdien nāk līdzi, bet, ja es gribēšu precēties, tad to arī darīšu. Ja jau es neļauju pat savam tēvam iejaukties savā personiskajā dzīvē, tad taču es viņu smagi apvainotu, ļaudams to darīt jums.Capomafioso nopūtās.— Nu, tad jau būs vien jātaisa kāzas. Es pazīstu tavu zibensspērēju. Kārtīga meitene no godājamas ģimenes. Tāpat vien viņu pavest tu nevarēsi — tad būs asinsizliešana kā likts, jo viņas tēvs tevi diez vai atstās dzīvu. Turklāt es pārāk labi pazīstu šo ģimeni un neko tamlīdzīgu nedrīkstu pieļaut.

— Varbūt viņai nepatiks mans izskats,— sacīja Maikls, — bez tam viņa ir ļoti jauna, un es viņai droši vien likšos vecs.— Viņš redzēja abu vīru sejas savelkamies smaidā.— Man vajadzētu kaut cik, naudas dāvanām, un laikam būs vajadzīga arī mašīna.

Dons pamāja ar galvu,— Fabricio parūpēsies par visu, viņš ir gudrs puisis un flotē mācījies mehāniku, Rīt no rīta es tev iedošu naudu un paziņošu visu tavam tēvam. Tas ir mans pienākums.

Maikls apvaicājās doktoram Tacam:— Vai nav kāds līdzek­lis, kas daudzmaz piebremzētu manu puņķošanos? Es nevaru tās meitenes priekšā nepārtraukti slaucīt degunu!

— Es pamēģināšu pirms tava apciemojuma to kaut cik nomērdēt,— teica doktors Taca.— Ada gan kādu laiciņu būs nejūtīga, bet par to nebēdā — vēl jau tik drīz pie bučošanās netiksi.— Abi ar Donu apmierināti pasmaidīja par šo asprā­tību.Pirms svētdienas apciemojuma Maiklam jau bija savs Alfa Romeo — tiesa, apbružāts, tomēr gluži lietojams automobilis. Atlikušajās dienās Maikls ar autobusu aizbrauca uz Palermo, kur nopirka dāvanas meitenei un pārējiem ģimenes locekļiem. Viņš bija uzzinājis, ka meiteni sauc Apoionija, un katru vakaru domāja par viņas jauko seju un jauko vārdu. Lai varētu aizmigt, viņam vajadzēja izdzert diezgan daudz vīna, un vecajām kalponēm tika pieteikts allaž nolikt viņam pie gultas atdzesētu pudeli. To viņš ik vakaru iztukšoja līdz pēdējai lāsei.

Svētdien, kad pār visu Sicīliju dimdēja baznīcu zvani, Maikls savā Alfa Romeo aizbrauca līdz ciematam un apturēja mašīnu tieši traktiera priekšā. Kalo un Fabricio ar savām luparām sēdēja aizmugures sēdeklī, un Maikls pieteica, lai viņi gaida traktierī, bet uz mājām lai līdzi nenāk. Traktieris bija slēgts, taču Vitelli jau viņus gaidīja, atspiedies pret savas tukšās terases margām.

Visi paspieda cits citam roku, un Maikls, paņēmis trīs dāvanu sainīšus, kopā ar Vitelli devās kalnup uz viņa mājām. Izrādījās, ka šis nams ir lielāks nekā vairums ciemata mājeļu, un kā gan citādi—Vitelli ģimene šajā apvidū nebija no trūcīgākajām.

Mājas iekšiene atgādināja daudzas redzētas sicīliešu mīt­nes — Madonnas statuja stikla ietvarā, piemiņas sveces ar sarkani plandošām liesmiņām uz grīdas. Viņus sagaidīja abi saimnieka dēli, arī ģērbušies melnajā svētdienas kārtā. Abi bija plecīgi jaunekļi, gadus divdesmit veci, taču smagais lauku darbs bija darījis tos izskatā vecākus. Māte, moža un ener­ģiska sieviete, druknumā neatpalika no sava vīra. Meitene pati nekur nebija redzama.

Pēc iepazīstināšanas vārdiem, kurus Maikls pat nedzirdēja, viņi apsēdās un laiciņu kavējās telpā, kas varēja būt tiklab dzīvojamā istaba, kā plašāka ēdamistaba svinīgiem gadīju­miem. Tā bija piekrauta neskaitāmām mēbelēm un ne visai liela, taču Sicīlijas apstākļos to varēja uzskatīt par vidusšķiras greznību.Maikls iedeva sinjoram un sinjorai Vitelli atnestās dāvanas. Tēvam viņš bija nopircis zelta cigāru griežņi, mātei — auduma gabalu, pašu smalkāko, kādu Palermo varēja dabūt. Trešo — meitenei domāto — sainīti viņš paturēja pie sevis. Dāvanas tika pieņemtas ar atturīgiem pateicības vārdiem. Patiesībā tās bija mazliet pāragras — dāvanas pieklājas nest ne agrāk kā otrajā apciemojuma reizē.— Neiedomājieties, ka mēs tik vienkārši uzņemam savās mājās kuru katru svešinieku,— teica saimnieks ar vīru valodai raksturīgu zemnieka tiešumu.— Bet par jums personīgi galvoja Dons Tomazīno, un šai apkaimē neviens neņemsies apšaubīt šī krietnā vīra vārdus. Tāpēc esiet sveicināts mūsu namā! Tomēr man jāsaka: ja jūsu nodomi attiecībā uz manu meitu ir nopietni, mums vajadzēs uzzināt kaut ko vairāk par jums un jūsu ģimeni. Jūs to sapratīsiet, jo jūsu dzimta arī cēlusies no šīs zemes.

Maikls pamāja ar galvu un ar cieņu atbildēja:— Es jums jebkurā laikā pastāstīšu visu, ko vēlaties zināt.Sinjors Vitelli pacēla roku.— Es neesmu ziņkārīgs. Vis­pirms tiksim skaidrībā, vai tas maz vajadzīgs. Pagaidām es jūs uzņemu savā namā kā Dona Tomazīno draugu.

Par spīti degunā saziestajām zālēm, Maikls sajuta istabā smaržu, kas liecināja par meitenes klātbūtni. Pagriezies viņš ieraudzīja viņu stāvam izliektajā durvju ailē, kas veda uz nama dziļākajām telpām. Smarža atgādināja svaigi plaukušu puķu un citronziedu aromātu, tomēr ne viņas ogļmelnajās cirtās, ne pie vienkāršā, svinīgi melnā svētdienas tērpa neviena zieda nebija. Meitene uzmeta viņam ašu skatienu un tikko jaušami pasmaidīja, tad kautri nodūra acis un apsēdās līdzās mātei.

Maikls atkal sajuta elpu aizsmokam krūtīs un karstus viļņus pāršalcam visam ķermenim; šķiet, tā nebija tik daudz fiziska iekāre, cik neprātīga īpašumtieksme. Pirmoreiz mūžā Maikls saprata itāliešu vīriešu klasisko greizsirdību. Šai brīdī viņš jutās gatavs nogalināt jebkuru, kas pieskartos šai meitenei, kas pasludinātu viņu par savējo, kas mēģinātu viņu tam atņemt. Viņš gribēja meiteni iegūt sev tikpat nevaldāmi kā sīkstulis zelta monētas, kā pusgraudnieks savu paša zemi. Nekādi šķēršļi, šķiet, nespētu traucēt viņam dabūt šo meiteni savā īpašumā, paturēt viņu vienīgi sev, ieslēgt viņu savā mājā kā gūstekni un nevienu nelaist pat tuvumā. Viņš pat negribēja, lai meiteni kāds cits kaut vai redzētu. Kad viņa pagriezās un uzsmaidīja savam brālim, Maikls, pats neaplauzdams, veltīja jauneklim salti slepkavīgu skatienu. Ģimene redzēja, ka šis ir klasisks «zibens spēriena» gadījums, un atviegloti uzelpoja. Šis jaunais cilvēks būs kā māls viņu meitas rokās līdz pat kāzām. Pēc tam, protams, daudz kas mainīsies, taču tas vairs nav svarīgi.

Maikls bija nopircis Palermo jaunas drēbes un vairs neizskatījās pēc vienkārši ģērbta zemnieka; ikvienam ģimenē uzreiz bija redzams, ka te ir darīšana ar kaut ko līdzīgu Donam. Iedragātā seja nebūt nebojāja viņa izskatu tik ļoti, kā viņš iedomājās; tā kā otra sejas puse bija ļoti glīta, kropļojums darīja izskatu pat interesantāku. Tā vai citādi, šajā zemē tik niecīga trauma nevarēja mēroties ar neskaitāmu vīriešu smaga­jiem, sakropļojumiem.

Maikls lūkojās tieši meitenei sejā, kuru ovālās līnijas darīja bezgala daiļu un maigu. Viņš redzēja, ka tumšsārtajās lūpās tik spēcīgi pulsē asinis, ka tās kļuvušas gandrīz violetas. Neuz­drīkstēdamies izrunāt meitenes vārdu, Maikls teica:— Es jūs pirms dažām dienām redzēju pie apelsīnu birzs. Atceraties, toreiz, kad aizskrējāt prom. Ceru, ka es jūs neizbiedēju?

Meitene uz īsu mirklīti pacēla acis pret viņu, tad papuri­nāja galvu. Maikls novērsās, nespēdams izturēt valdzinošo acu iespaidu.

Apolonij, parunājies taču ar šo nabaga cilvēku—viņš nobraucis daudz jūdžu, lai satiktu tevi,— skarbi sacīja māte, taču meitenes garās, melnās skropstas joprojām slēpa acis kā biezs plīvurs. Maikls pasniedza viņai zeltītā papīrā iesaiņoto dāvanu, un meitene ielika to klēpī.

Taisi vaļā, meit,— teica tēvs, taču viņas rokas nepakustē­jās. Tās bija mazas un brūnas kā pusauga puišelim. Māte pastiepās pēc sainīša un nepacietīgi to attina, tomēr sargāda­mās sabojāt grezno papīru. Ar sarkanu samtu apvilktā dārg­lietu kārbiņa brīdi palika guļam viņas rokās, jo sieviete nekad nebija aiztikusi tādu lietu un nezināja, kā tā atdarāma. Tomēr, instinktīvas nojautas vadīta, viņa to atvēra un izņēma dāvanu.

Tā bija pasmaga zelta važiņa, nēsājama ap kaklu, un visi klātesošie sajuta godbijību ne tikai lietas acīm redzamās vērtības dēļ, bet arī tāpēc, ka šajā vidē dāvana no zelta apliecināja pašus nopietnākos nodomus. Tas bija tikpat kā laulības piedāvājums vai, pareizāk sakot, zīme, ka šāds piedāvājums drīz tiks izteikts. Par šī svešinieka nopietnajiem nolūkiem vairs nevajadzēja šaubīties. Un šaubīties nevarēja arī par viņa turību.

Apolonija pati vēl nebija pieskārusies savai dāvanai. Māte rādīdama pacēla to meitas acu priekšā, un garās skropstas uz brītiņu sakustējās, tad meitene paskatījās Maiklam tieši sejā ar nopietnu izteiksmi biklajās, brūnajās acīs un teica:— Grazia.

Šī bija pirmā reize, kad Maikls dzirdēja viņas balsi. Tajā skanēja jaunības samtainais maigums un kautrība, un Maiklam šķita, ka ausīs sāk džinkstēt zvaniņi. Viņš centās sarunāties ar tēvu un māti un neskatīties uz meiteni, jo tā viņu pārlieku mulsināja. Tomēr viņš paguva ievērot, ka, par spīti kleitas vecmodīgi bezveidīgajam piegriezumam, jaunavīgais augums itin kā (aužas cauri melnajam audumam un izstrāvo spēcīgu juteklību. Viņš ievēroja arī meitenes tumšo pietvīkumu, spē­cīgo asiņu pulsu zem maigi samtainās ādas.

Beidzot Maikls piecēlās, lai atvadītos, un piecēlās arī pārējie. Visi apmainījās ar tradicionālajiem rokas spiedieniem, un beidzot arī meitene stāvēja tieši viņam pretī. Saņemot viņas roku, jūtot viņas pirkstu pieskārienu savējiem un silto, raupjo lauku meitenes delnu iegulstam savējā, Maikls atkal nodrebēja kā strāvas triecienu saņēmis. Tēvs pagājās viņam līdzi pa nokalni līdz mašīnai un ielūdza viņu nākamajā svētdienā uz pusdienām. Maikls pamāja ar galvu, taču labi zināja, ka nespēs izturēt, neredzējis meiteni veselu nedēļu.

Tā arī notika. Nākamajā dienā viņš bez ganu pavadība» aizbrauca līdz ciematam un labu brīdi nosēdēja traktiem terasē, sarunādamies ar viņas tēvu. Sinjors Vitelli iežēlojās par viņu un aizsūtīja pēc sievas un meitas, aicinādams tās piebied­roties viņiem uz dārza terases. Šī tikšanās vairs nebija tik samākslota. Apolonija vairs neizturējās tik bikli un runāja vairāk. Viņa bija ģērbusies savā raibajā ikdienas kleitā, kas daudz labāk piestāvēja svaigajai ādas krāsai.

Nākamajā dienā atkārtojās tieši tas pats. Tikai šoreiz Apolonija bija uzlikusi Maikla dāvāto zelta važiņu. Viņš uzsmaidīja meitenei, saprazdams šo zīmi. Abi blakām viņi uzkāpa augšup kalnā, kamēr māte sekoja cieši aiz mugura», Tomēr šiem diviem jaunajiem augumiem bija pilnīgi neiespējami iztikt bez savstarpējas saskaršanās, un vienubrīd Apolo­nija pat paklupa, kritienā atbalstīdamās pret Maiklu, tā ka viņam vajadzēja to saturēt, un, juzdams šo silto, dzīvībai pilno augumu savās rokās, viņš apskurba uzbangojušo asiņu šalkās. Viņi neredzēja, kā māte, iedama aiz mugura», smaida — smaida tāpēc, ka viņas meita allaž bijusi veikla kā kalnu kaza un pa šo taku skraidījusi bez niecīgākās klupšanai jau kopš autiņu vecuma. Un arī tāpēc, ka gluži labi saprot: šī ir vienīgā iespēja, kā jaunais cilvēks var pieskarties viņas meitai pirms kāzu dienas.

Tas turpinājās divas nedēļas. Ik reizes Maikls atnesa Apolonijai kādu dāvanu, un viņa pamazām kļuva arvien drošākā. Taču bez uzraudzības tikties viņi nevarēja nekad Apolonija bija vienkārša ciemata meitene ar ļoti pieticīgu izglītību un gandrīz neko nezināja par plašāku pasauli, taču viņai piemita neskarts dzīvīgums, alkas pēc nebijušā, kas līdz ar valodas barjeru darīja viņu savdabīgi interesantu. Pēc Maikla lūguma viss risinājās ļoti ātri. Un, tā kā meitene nebija vienaldzīga pret viņu, turklāt noprata, ka viņam jābūt bagātam, kāzu diena tika nozīmēta svētdien pēc divām nedēļām.

Tagad sarosījās Dons Tomazīno. Viņš bija saņēmis ziņu no Amerikas, ka Maiklam nav jāpakļaujas nekādām pavēlēm, taču viņiem jāgādā par visu nepieciešamo piesardzību. Tāpēc Dons Tomazīno uzņēmās līgavaiņa tēva lomu, lai nodrošinātu abu savu miesassargu klātbūtni. Arī Kalo un Fabricio bija kāzu viesu vidū, un doktors Taca tāpat. Tika nolemts, ka jaunlaulātie dzīvos doktora Tacas villā aiz augstās akmens sienas.

Kāzas noritēja pēc parastajām sicīliešu zemnieku paražām. Ciemata iedzīvotāji iznāca ielās un svieda puķes kāziniekiem ceļā, kamēr tie kājām devās no baznīcas uz līgavas mājām. Kāzinieki apmētāja kaimiņus ar cukurotām mandelēm — tradi­cionālajiem kāzu saldumiem — un no atlikušajām uzbūvēja baltus, cukurotus kalnus līgavas kāzu gultā, kas šoreiz bija gluži simboliska, jo pirmo nakti jaunajiem vajadzēja pavadīt villā ārpus Korleones. Kāzu dzīres turpinājās līdz pusnaktij, taču līgavai ar līgavaini bija paredzēts nozust jau agrāk ar savu Alfa Romeo. Kad pienāca norunātais laiks, Maikls ar pārsteigumu uzzināja, ka pēc līgavas lūguma uz villu līdzi brauks arī viņas māte. Tēvs paskaidroja viņam, ka meitene esot pārāk jauna, nevainīga un mazliet nobijusies; nākamajā naktī pēc kāzu nakts viņai varbūt vajadzēšot kādu, ar ko parunāt, kādu, kas palīdz ar padomu, ja kaut kas neizdotos, kā vajag. Reizēm šais lietās gadoties lieli sarežģījumi. Maikls redzēja, ka Apolonija raugās uz viņu ar bažām lielajās, brūnajās stirnas acīs. Viņš tai uzsmaidīja un pamāja ar galvu.

Tā nu iznāca, ka uz villu ārpus Korleones pilsētiņas viņi brauca mašīnā kopā ar māti. Taču, galā aizbraukusi, padzīvo­jusī sieviete tūdaļ sametās kopā ar doktora Tacas kalponēm, apkampa un noskūpstīja meitu un nozuda no acīm. Maikls ar savu līgavu devās uz savu lielo guļamistabu divi vien.

Apolonijai mugurā joprojām bija līgavas tērps, ko sedza apmetnis. Viņas čemodāns un soma jau bija izcelti no mašīnas un uznesti augšā. Uz maza galdiņa stāvēja pudele vīna un nelielas kāzu kūciņas. Milzīgā gulta ar baldahīnu saistīja viņu skatienus jebkurā istabas vietā. Jauniņā meitene stāvēja telpas vidū un gaidīja, kad Maikls spers pirmo soli.

Un šobrīd, kad viņi bija palikuši divi vien, kad meitene viņam piederēja pavisam likumīgi, kad nekas vairs nekavēja baudīt prieku, ko spēja dot šis augums un seja, par ko Maikls ik nakti bija sapņojis, viņš vairs nespēja saņemties, lai tuvotos meitenei. Viņš vēroja, kā viņa noņem līgavas galvasrotu, pārloka to pār krēsla atzveltni un noliek līgavas vainagu uz mazā naktsgaldiņa. Uz šī paša galdiņa stāvēja vesela rinda smaržu pudelīšu un krēma kārbiņu, ko Maikls bija pasūtījis no Palermo. Meitene pārlaida tām īsu, vērtējošu skatienu.

Maikls nodzēsa gaismu, domādams, ka meitene vēlas tumsu, kas izģērbjoties paslēptu viņas augumu. Bet cauri logiem zeltaini spožs iespīdēja Sicīlijas mēness, un Maikls devās pie loga, lai pievērtu slēģus — tikai mazliet, jo citādi istabā kļūtu par karstu.

Meitene joprojām nekustēdamās stāvēja pie naktsgaldiņa, tāpēc Maikls izgāja no istabas un pa gaiteni aizgāja līdz vannasistabai. Viņi ar Donu Tomazīno un doktoru Taču dārzā bija izdzēruši pa glāzei vīna, kamēr sievietes posās naktsguļai. Atgriezdamies namā, Maikls bija domājis, ka Apolonija jau sagaidīs viņu naktstērpā zem palaga. Viņš brīnījās, kāpēc māte nav izdarījusi meitai šo pakalpojumu. Varbūt Apolonija gribēja, lai viņš pats to izģērbj? Tomēr nē — tādam solim viņa noteikti bija pārāk bikla un nepieredzējusi.

Atgriezies guļamistabā, Maikls sastapa pilnīgu tumsu — slēģi bija aizvērti pavisam ciet. Aiztaustījies līdz gultai, viņš saskatīja zem palaga Apolonijas auguma apveidus — viņa bija saritinājusies kamolā un pagriezusies ar muguru pret viņu. Maikls izģērbās un kails ieslīdēja palagos. Izstiepis roku, viņš sajuta zīdaini maigu kailumu. Meitene nebija uzvilkusi naktstērpu, un šī drosme Maiklu ielīksmoja. Lēni un saudzīgi viņš uzlika roku uz viņas pleca un viegli paspieda to, lai liktu meitenei pagriezties pret viņu. Apolonija lēni pagriezās, un Maikla roka skāra viņas maigo, pilnīgo krūti; nākamajā mirklī viņi jau gulēja cieši apskāvušies, it kā zibenīgs strāvas trieciens vienā mirklī būtu sasaistījis abus augumus kopā; beidzot viņš turēja meiteni savās rokās, kvēli skūpstīja siltās lūpas, spieda sev klāt viņas gurnus, plecus, krūtis un tad ar visu augumu uzgula meitenes padevīgajam ķermenim.

Tagad viss viņas saspringtais augums versmoja atdošanās gatavībā, jaunavīgā miesa tiecās viņam pretī ar neapvaldītu kvēli. Kad viņš iegrima ilgotajā klēpī, viņa mazliet ievaidējās, mirkli gulēja klusa un nekustīga un tad ar spēju gurnu kustību tiecās viņam pretī, apvīdama samtainās kājas ap viņu. Kad mīlas brīdis tuvojās beigām, viņi bija sakļāvušies kopā tik cieši, tik nevaldāmi iekrampējušies viens otrā, ka atraušanās mirkļi vēlāk šķita gluži kā pirmsnāves trīsas.

Tajā naktī un turpmāko nedēļu laikā Maikls Korleone sāka saprast, kāpēc mazattīstītu sabiedrību ļaudis piešķir tik lielu nozīmi meiteņu nevainībai. Šis bija tāds juteklisko pārdzīvo­jumu laiks, kādu viņš nekad vēl nebija izbaudījis; jutekļu bauda te cieši saplūda ar vīrieša varas apziņu. Šajās pirmajās dienās Apolonija kļuva gandrīz vai viņa verdzene. Ja vien iemantota uzticēšanās un pieķeršanās, tad jauna, dzīvības pilna meitene, kura no jaunavības neziņas atmodināta sievie­tes kaislei, bija saldāka par vissaldāko augli.

Apolonija savukārt ienesa krāsainību drūmi vīrišķīgajā villas gaisotnē. Savu māti viņa aizsūtīja atpakaļ jau nākamajā dienā pēc kāzu nakts un, pie kopīgā pusdienu galda lieliski iejutušies namamātes lomā, tīkami papildināja noskaņu ar savu meitenīgo, starojošo pievilcību. Dons Tomazīno katru vakaru ēda kopā ar viņiem, un doktors Taca vēlreiz izstāstīja visus savus piedzīvojumu stāstus, kamēr viņi statujām un asinssarkanām puķēm rotātajā dārzā malkoja vīnu, un vakari aizritēja itin omulīgi. Kad pienāca nakts, jaunlaulātie savā guļamistabā garas stundas kaislīgi baudīja mīlu. Maikls joprojām nespēja remdēt alkas pēc Apolonijas glezni veidotā auguma, medai­nās ādas, lielajām, brūnajām acīm, kurās kvēloja kaislība. Viņas ķermenis izstrāvoja neparastu svaigumu un brīnumjauki smaržoja — tā bija dabiskā sievietes miesas smarža, taču neparasti salda un līdz neprātam reibinoša. Viņas meitenīgā kvēle pilnīgi atbilda Maikla kaislīgajām alkām, un nereti ārā jau svīda gaisma, kad viņi pārguruši beidzot iekrita snaudā. Reizēm Maikls, nokausēts, taču vēl nespēdams aizmigt, sēdēja uz palodzes un, acis nenovērsdams, lūkojās uz guļošās Apolonijas kailo augumu. Arī viņas seja miegā bija brīnumdaiļa — tādu klasisku skaistumu Maikls agrāk bija redzējis vienīgi mākslas grāmatās, kurās atveidotajām itāliešu madon­nām neviena mākslinieka ota nebija spējusi piešķirt jaunavīgu izskatu.

Pirmajā laulības nedēļā viņi palaikam devās nelielos izbraukumos ar Alfa Romeo. Taču tad Dons Tomazīno Maiklam zem četrām acīm paskaidroja, ka pēc apprecēšanās viņa dzīvesvieta un personība šajā Sicīlijas apvidū visiem kļuvusi labi zināma un nepieciešams sargāties no Korleones Ģimenes ienaidniekiem, kuru garā roka sniedzas arī līdz šim salas patvērumam. Dons Tomazīno norīkoja bruņotus sargus ap villu, un abi gani Kalo un Fabricio turpmāk pastāvīgi palika cietokšņa iekšpusē. Tā nu Maiklam ar sievu vajadzēja uzturē­ties tikai villas teritorijā. Maikls īsināja laiku, mācīdams Apolonijai lasīt un rakstīt angliski un braukt ar mašīnu gar villas mūra iekšējo sienu. Šajā laikā Dons Tomazīno vairāk nekā jebkad šķita aizņemts ar savām rūpēm, un no viņa sabiedrības liela prieka nebija. Doktors Taca stāstīja, ka viņš joprojām cīnoties ar jauno mafijas paaudzi Palermo pilsētā.

Kādu vakaru mājas kalpone, veca ciemata iedzīvotāja, atnesa viņiem dārzā šķīvi ar svaigām olīvām un, pagriezusies pret Maiklu, vaicāja:— Vai tā ir tiesa, ko visi te runā, ka jūs esot Dona Korleones, Ņujorkas Krusttēva, dēls?

Maikls redzēja, ka Dons Tomazīno nepatikā noskurinās, saprazdams, ka viņu noslēpums jau tik plaši zināms. Taču vecā sieva raudzījās Maiklā ar tik ciešu skatienu, it kā viņai būtu ļoti svarīgi zināt patiesību, un Maikls pamāja ar galvu.— Vai jūs pazīstat manu tēvu?— viņš jautāja.

Veco sievieti sauca Filomēna, un viņas seja bija tik brūna un krunkaina kā valrieksts, nobrūnējušie zobi spiedās cauri izdēdējušajai miesai. Pirmo reizi šai laikā, kamēr Maikls dzīvoja doktora Tacas villā, vecene viņam uzsmaidīja.— Krust­tēvs man reiz izglāba dzīvību,— viņa paskaidroja,— un sapra­šanu arī.— Viņa piesita sev pie galvas.

Bija redzams, ka vecā sieva labprāt pateiktu vēl ko vairāk, un Maikls viņai pamudinoši uzsmaidīja. Vecene gandrīz bailīgi pavaicāja:— Vai tiesa, ka Luka Brāzi esot pagalam?

Maikls vēlreiz pamāja ar galvu un pārsteigts ievēroja sievietes sejā dziļu atvieglojumu. Filomēna pārkrustījās un teica:—Lai Dievs man piedod, bet kaut tā dvēsele mūžam degtu elles ugunīs!

Maikls atcerējās savu agrāko ziņkāri par Luku Brāzi un intuitīvi nojauta, ka šī sieviete zina to, ko viņam atteicās stāstīt Sanijs un Heigens. Viņš tai ielēja glāzi vīna un pierunāja to apsēsties.— Pastāsti man par tēvu un Luku Brāzi,— viņš laipni teica.— Šo to es zinu, bet kā īsti viņi kļuva draugi, un kāpēc Brāzi bija tik padevīgs manam tēvam? Nebaidies, stāsti droši!Filomēna pievērsa grumbaino seju ar melnajām acīm Donam Tomazīno, kurš kaut kā deva piekrišanas zīmi. Tā nu šis vakars aizritēja, klausoties Filomēnas stāstā.

Pirms trīsdesmit gadiem Filomēna bija strādājusi par bērnu saņēmēju Ņujorkā, Desmitajā avēnijā, un apkalpojusi itāliešu koloniju. Itāliešu sievas nemitīgi tapa grūtas, un Filomēna dzīvoja pārticīgi. Viņa šo to iemācīja arī ārstiem, kuri mēģināja iejaukties grūtās dzemdībās. Viņas vīrs tolaik bija plaukstoša pārtikas veikala īpašnieks, nu jau šķīries no šīs pasaules, nabaga dvēsele, un viņa to svētīja, kaut arī dzīvs tas bijis kāršu spēlmanis un meitu mednieks un nepavisam nepraties kaut cik ietaupīt nebaltām dienām. Šā vai tā, kādā nolādētā naktī pirms trīsdesmit gadiem, stundā, kad visi kārtīgi cilvēki jau sen guļ ciešā miegā, pie Filomēnas durvīm atskanēja klauvējiens. Viņa nebūt neiztrūkās, jo šais klusajās stundās bērni itin bieži sadomāja ierasties šajā grēcīgajā pasaulē, tāpēc viņa apģērbās un gāja atvērt durvis. Ārpusē stāvēja Luka Brāzi, kuram jau tolaik līdzi gāja baisma slava. Turklāt bija zināms, ka viņš ir vecpuisis. Tāpēc Filomēna tūdaļ izbijās. Viņa nodomāja, ka šis vīrs ieradies darīt ko ļaunu viņas vīram, jo tas varbūt neapdomīgā kārtā atteicies izdarīt Lūkam Brāzi kādu nelielu pakalpojumu.

Tomēr Brāzi bija ieradies ar parasto vajadzību. Viņš teica, ka nupat kādai sievietei sākoties dzemdības, ka viņa atrodo­ties kādā mājā patālāk no šīs apkaimes un ka Filomēnai esot jānāk viņam līdzi. Filomēna tūdaļ apjauta kaut ko nelāgu. Brāzi brutālā seja tonakt izskatījās gluži kā neprāta pārņemta, viņš šķita kā paša nelabā apsēsts. Filomēna mēģināja iebilst, ka ejot palīgā tikai tām sievietēm, ar kuru stāvokli jau savlaicīgi iepazinusies, bet Brāzi iespieda viņai rokā veselu sauju zaļu dolārzīmju un skarbi pavēlēja nākt līdzi. Sieviete baidījās nepaklausīt.

Uz ielas gaidīja fords, kura šoferis izskatījās tikpat mežo­nīgs kā Luka Brāzi. Apmēram pēc pusstundas viņi apstājās pie kādas nelielas koka karkasa mājas Longailendā, tūlīt aiz tilta. Tas bija divģimeņu nams, ko tagad, pēc visa spriežot, apdzī­voja tikai Luka ar savu kompāniju. Virtuvē vairāki tādi paši brutāla izskata vīri dzēra un spēlēja kārtis. Brāzi uzveda Filomēnu augšstāva guļamistabā. Gultā gulēja jauna, glīta meitene, kas varēja būt īriete; seja viņai bija izkrāsota, mati sarkani un vēders uzblīdis kā sivēnmātei. Nabadzīte izskatījās ļoti pārbijušies. Ieraugot Brāzi, viņa ar šausmām — jā, ar patiesām šausmām!—aizgrieza seju sānis, un nav nekāds brīnums: naida izķēmotā, atbaidošā Brāzi seja bija tik draus­mīga, ka Filomēna neko tamlīdzīgu mūžā vairs neatcerējās redzējusi. (Te viņa vēlreiz pārkrustījās.)Luka Brāzi izgāja no istabas. Divi no viņa vīriem piepa­līdzēja vecmātei, un, kad piedzima bērns, pārmocītā māte iegrima dziļā miegā. Tika atsaukts Brāzi, un Filomēna, ietinusi bērnu sedziņā, pasniedza vīstokli viņam, teikdama:— Ja jūs esat tēvs, tad ņemiet. Mans darbs ir galā.

Brāzi skatījās viņā zvērošām acīm, un seja viņam bija gluži kā ārprātīgajam.— Jā, es esmu tēvs,— viņš teica.— Bet es negribu, lai kaut viens no šīs slakas dzīvotu tālāk. Nes viņu lejā uz pagrabu un iesvied kurtuvē.

Pirmajā brīdī Filomēnai šķita, ka viņa nav pareizi sapratusi teikto. Viņu samulsināja neparasti lietotais vārds «slaka». Vai viņš tā teica tāpēc, ka meitene nav itāliete? Vai tāpēc, ka viņa ir no viszemākajām aprindām, citiem vārdiem, ielasmeita? Jeb vai viņš gribēja liegt dzīvot jebkuram, ko radījusi viņa paša sēkla? Tad Filomēna nosprieda, ka tas bijis tikai rupjš joks. Viņa īsi pateica:— Tas ir jūsu bērns — dariet pats, kā gribat!— un mēģināja iespiest vīstokli viņam rokās.

Tobrīd pamodās izmocītā māte un pagriezās uz sāniem, lai redzētu viņus. Tieši tajā mirklī Brāzi ar negantu niknumu atgrūda vīstokli, no visa spēka triekdams jaundzimušo pret Filomēnas krūtīm.— Luka, Luka, piedod!— meitene vārgi iesaucās, un Brāzi apsviedās pret viņu.

Tas bija drausmīgi, Filomēna teica. Vienkārši drausmīgi. Tie abi atgādināja trakus dzīvniekus. Tie vairs nebija cilvēki. Naids, kas no viņiem strāvoja vienam pret otru, šķita piepil­dām visu istabu. Tobrīd viņiem vairs neeksistēja nekas cits pasaulē, pat jaundzimušais ne. Un tomēr bija jaušams, ka abus vieno neizprotama kaislība. Iznīcinoša, velnišķīga miesaskāre, tik baiga un pretdabiska, ka nepalika nekādu šaubu: tie abi ir nolādēti uz mūžīgiem laikiem. Tad Brāzi pagriezās atpakaļ pret Filomēnu un skarbi pavēlēja:— Dari, ko es tev teicu, un tu būsi bagāta!

Filomēna šausmās nespēja pat parunāt. Viņa papurināja galvu. Beidzot ar mokām viņa izdabūja čukstu:— Dariet to jūs, dariet to pats, ja gribat, jo jūs esat tēvs!— Taču Brāzi neatbildēja. Viņš izvilka no krekla nazi un teica:— Es tev tūliņ pārgriezīšu rīkli.

Laikam pēc tam Filomēnu pārņēma kaut kas līdzīgs šokam, jo viņa neatcerējās, kā nokļuvusi pagrabā, un atguvās tikai stāvam kopā ar pārējiem metāla kurtuves katla priekšā. Viņa joprojām turēja rokās segā ietīto bērnu, kurš nebija izdevis ne skaņas. (Būtu kaut ieraudājies, Filomēna teica, būtu man kaut pieticis attapības tam iekniebt, varbūt tas briesmonis būtu iežēlojies par viņu.)

Acīmredzot viens no vīriem bija atrāvis vaļā kurtuves durvis, jo uguns tagad liesmoja taisni acu priekšā. Un tad viņa palika viena kopā ar Brāzi pagrabā starp norasojušām cauru­lēm, kur smakoja pēc peļu alām. Brāzi atkal bija izvilcis nazi. Un nebija ne mazāko šaubu, ka viņš to nogalinās. Tepat uguns liesmas, tepat Brāzi acis . . . Ne cilvēka seja, bet sātana vieplis, vājprāta pārņemta radījuma vaibsti. Viņš grūda Filomēnu uz kurtuves atvērto durvju pusi.

Šeit Filomēna apklusa. Salikusi kaulainās rokas klēpī, viņa ieskatījās Maiklam tieši acīs. Viņš saprata, ko grib šī vecā sieva — ko viņa vēlas pateikt, neizrunādama briesmīgos vār­dus. Maikls klusi pavaicāja:— Vai tu to izdarīji?— Filomēna pamāja ar galvu.

Tikai tad, kad vecā sieva bija izdzērusi vēl vienu glāzi vīna, pārkrustījusies un nomurminājusi lūgšanu, viņa turpināja savu stāstu. Viņai iegrūda rokās naudas paciņu un aizveda viņu atpakaļ uz mājām. Filomēna saprata — ja pasacīs par notikušo kādam kaut pušplēstu vārdu, viņai ir beigas. Taču pēc divām dienām Brāzi nogalināja jauno īrieti, bērna māti, un policija saņēma viņu ciet. Pārbiedētā Filomēna aizgāja pie Krusttēva un visu viņam izstāstīja. Krusttēvs lika viņai ciest klusu un solīja par visu parūpēties. Tolaik Brāzi vēl nekalpoja Donam Korleonem.

Pirms Dons Korleone paspēja kaut ko uzsākt, Luka Brāzi savā kamerā mēģināja izdarīt pašnāvību, ar stikla gabalu pārgriežot sev rīkli. Viņu aizveda uz cietuma slimnīcu, un, kad viņš atkal tika uz kājām, Dons Korleone jau bija visu nokārtojis. Policijai nebija tiesas prāvai vajadzīgo pierādījumu, un Luku izlaida no cietuma.

Lai gan Dons Korleone apgalvoja Filomēnai, ka viņai neesot jābaidās ne no Lūkas Brāzi, ne no policijas, sieviete nespēja atrast mieru. Pēc spēcīgā nervu satricinājuma viņa vairs nespēja veikt agrāko amatu. Beidzot viņa pierunāja vīru pārdot savu pārtikas veikalu, un abi atgriezās Itālijā. Vīrs viņai bija lāga cilvēks, viņš visu zināja un saprata. Taču viņam bija vājš raksturs, un Itālijā viņš ātri vien aizlaida vējā visu mantību, ko viņi Amerikā bija grūtā darbā iekrājuši. Tā nu pēc vīra nāves viņa kļuva par kalponi. Tā beidzās Filomēnas stāsts.

Izdzērusi vēl vienu glāzi, viņa Maiklam teica:—Es svētīju jūsu tēva vārdu. Viņš man ik reizes atsūtīja naudu, kad vien es lūdzu, viņš izglāba mani no Lūkas Brāzi. Pastāstiet viņam, ka es katru vakaru lūdzu Dievu par viņa dvēseli — lai viņš nebaidās šķirties no pasaules!

Kad vecā sieva bija aizgājusi, Maikls jautāja Donam Tomazīno:—Vai viņas stāsts bija patiess?—Capomafioso pamāja ar galvu. Nav nekāds brīnums, nodomāja Maikls, ka neviens šo notikumu viņam negribēja stāstīt. Pamatīgs stāsts. Pamatīgs Luka.

Nākamajā rītā Maikls gribēja pārrunāt to visu ar Donu Tomazīno, taču uzzināja, ka vecais vīrs steidzami, ar kurjera atnestu ziņu aizsaukts uz Palermo. Vakarā atgriezies, Dons Tomazīno aizveda Maiklu nomaļus, lai aprunātos zem četrām acīm. Ziņa no Amerikas, viņš teica. Ziņa, ko grūti pasacīt. Nogalināts Santīno Korleone.

Sicīlijas agrā rīta saule pielēja Maikla guļamistabu ar citrondzeltenu gaismu. Viņš pamodās un, sajuzdams cieši pie savas siltās miesas Apolonijas zīdaini maigo augumu, ieslēdza to savās skaujas. Kad kaisle bija apmierināta, viņš vēl aizvien nespēja beigt apbrīnot viņas daiļumu un kvēlo dabu, kaut ari nu jau ilgāku laiku Apolonija bija pilnīgi piederējusi viņam.

Jaunā sieviete piecēlās un izgāja no guļamistabas, lai lejā, vannasistabā, nomazgātos un saģērbtos. Maikls, joprojām kails, ļaudams rīta saulei glāstīt ķermeni, aizdedzināja cigareti un atlaidās uz gultas, šis bija viņu pēdējais rīts šajā namā un villā. Dons Tomazīno bija nokārtojis visu nepieciešamo, lai Maikls varētu pārcelties uz citu pilsētiņu Sicīlijas dienvidu piekrastē. Apolonija, kura nupat kā bija kļuvusi grūta, vēlējās dažas nedēļas paviesoties pie savas ģimenes un pievienoties Maiklam jaunajā dzīvesvietā mazliet vēlāk.Iepriekšējā vakarā, kad Apolonija jau bija aizgājusi gulēt, Dons Tomazīno ar Maiklu vēl bija palikuši sēžam dārzā. Dons likās noraizējies un noguris un atzinās, ka viņu mācot bažas par Maikla drošību.

— Apprecēdamies tu sev pievērsi uzmanību,— viņš teica Maiklam.— Tagad šeit daudzi tevi pazīst un zina par tevi. Es brīnos, ka tavs tēvs nav nekā darījis, lai pārceltu tevi uz citu vietu. Un man pašam klapatu bez gala ar tiem jaunajiem turkiem Palermo. Esmu piedāvājis vairākus taisnīgus risināju­mus, tā ka šie varētu apmērcēt knābjus vairāk, nekā ir pelnījuši, bet tie draņķi grib visu. Nevaru saprast, ko viņi domē. Šie jau ir izmēģinājuši dažu nekrietnu joku, bet mani nevar tik viegli noklapēt. Viņiem vajadzētu saprast, ka es esmu pārāk spēcīgs, lai paņemtu mani ar pliku roku. Bet tā jau ir parastā jauno cilvēku nelaime, lai cik viņi talantīgi. Neprot saprātīgi apsvērt stāvokli un grib visu pievākt tikai sev.

Maikls jau pats bija sapratis, ka Dons Tomazīno ir bīstamā stāvoklī. Naktī gar viņa villas mūriem dežurēja bruņoti sargi, un mājās vienmēr uzturējās vairāki uzticami gani, kas nēsāja luparas šaušanas gatavībā. Pats Dons Tomazīno staigāja, pamatīgi apbruņojies, un viņu allaž pavadīja personiskais miesassargs.Rīta saule kļuva pārāk spēcīga. Maikls nodzēsa cigareti un uzvilka darba bikses, kreklu, un uzlika galvā sicīliešu iecienīto naga cepuri. Neapāvies viņš piegāja pie loga un, izliecies ārā, ieraudzīja Fabricio sēžam vienā no dārza krēsliem. Fabricio laiski sukāja biezos, tumšos matus, un viņa lupara bija nevērīgi nomesta uz dārza galdiņa. Maikls uzsvilpa, un Fabricio pavērās augšup viņa logā.

— Izbrauc mašīnu!— Maikls viņam uzsauca.— Pēc piecām minūtēm es dodos prom! Kur Kaio?

Fabricio piecēlās. Zem neaizpogātā krekla uz krūtīm vīdēja tetovējuma zilās un sarkanās līnijas.

— Kalo virtuve dzer kafiju,— viņš atbildēja.— Vai sieva arī brauks tev līdzi?

Maikla acis iezibsnījās. Viņam šķita, ka Fabricio pēdējā laikā pārāk cieši seko Apolonijai ar acīm. Protams, viņš jau nu neuzdrīkstēsies lenkt Dona drauga sievu. Sicīlijā tas nozīmēja taisnāko ceļu uz viņpasauli.

— Nē, viņa vispirms brauks uz māju pie savējiem,— Maikls vēsi atteica.— Pie mums viņa atbrauks vēlāk.— Viņš noskatījās, kā Fabricio iesteidzas akmens būdā, kas kalpoja par garāžu viņa Alfa Romeo.

Maikls devās lejup nomazgāties. Apoloniju nekur nema­nīja. Droši vien viņa ir virtuvē un savām rokām gatavo brokastis, lai izpirktu savu iedomāto vainu par to, ka vēlas vēlreiz redzēties ar savu ģimeni, pirms dodas tālajā ceļā uz Sicīlijas viņu malu. Dons Tomazīno bija apsolījis parūpēties, lai viņa pēc tam varētu aizbraukt uz Maikla jauno apmešanās vietu.Lejā virtuvē vecā Filomēna pasniedza Maiklam kafiju un bikli sacīja ardievas.— Es pasveicināšu tēvu no tevis,— apso­līja Maikls, un sieviete pamāja ar galvu.

Virtuvē ienāca Kalo.

— Mašīna gaida ārpusē,— viņš teica.— Vai paķert tavu somu?

— Nē, paņemšu pats,— Maikls atteica.— Kur Apolla? Kalo sejā parādījās uzjautrināts smaids.— Sēž pie stūres un vai deg aiz nepacietības spiest pedāli. Viņa būs īsta amerikāniete, pirms vēl aizbrauks uz Ameriku.

Sicīlijas laukos gluži neiespējama bija doma, ka sieviete varētu vadīt mašīnu. Taču Maikls reizēm ļāva Apolonijai pabraukāt ar Alfa Romeo pa villas teritoriju, pats gan vienmēr sēdēdams blakus, jo viņa reizēm bremzes pedāļa vietā mēdza nospiest gāzes pedāli.

— Pasauc Fabricio, un gaidiet mani mašīnā!— teica Maikls. Viņš izgāja no virtuves un uzskrēja pa kāpnēm guļamistabā. Soma jau bija sakravāta. Vēl nepaņēmis to, viņš paskatījās pa logu un ieraudzīja, ka mašīna piebraukta nevis pie virtuves durvīm, bet portika pakāpienu priekšā. Apolonija sēdēja mašīnā, rokas uzlikusi uz stūres kā bērns, kas rotaļājas. Kalo pašreiz novietoja aizmugures sēdeklī groziņu ar uzkodām. Un piepeši Maikls saniknots ieraudzīja, ka Fabricio iziet pa villas vārtiem un pazūd ārpusē. Ko tas velns sadomājis? Viņš redzēja Fabricio atskatāmies pār plecu atpakaļ, un šajā skatienā pazibēja kaut kas zaglīgs. Tas sasodītais gans jāsaņem drusku stingrāk! Maikls noskrēja pa kāpnēm un nolēma iziet cauri virtuvei, lai vēlreiz redzētu Filomenu un beidzamo reizi atvadītos.— Vai doktors Taca vēl guļ?— viņš pavaicāja veca­jai sievietei.

Filomenas grumbainajā sejā parādījās viltīga izteiksme. — Rūdīts gailis saullēktu negaida. Doktors vakar aizbrauca uz Palermo.Maikls iesmējās. Izgājis pa virtuves durvīm, viņš juta, ka, par spīti allaž pilnajam degunam, nāsīs iespiežas citronziedu smarža. No mašīnas, kas stāvēja uz villas braucamā ceļa soļus desmit attālāk, viņam pamāja Apolonija, un Maikls saprata, ka sieva grib, lai viņš paliktu uz vietas, un pati grasās piebraukt mašīnu viņam līdzās. Kalo ar smīnu sejā stāvēja blakām mašīnai, un lupara šūpojās viņam uz rokas. Taču Fabricio joprojām nekur nebija redzams. Šai mirklī Maikls, neko nedomādams un neapsvērdams, ar pēkšņu skaidrību apjauta visu un iekliedzās:

— Nē! Nē!

Bet viņa kliedzienu noslāpēja drausmīgs sprādziens, Apolonijai ieslēdzot aizdedzi. Virtuves durvis sašķīda gabalos, un trieciena vilnis aizsvieda Maiklu pēdas desmit tālāk gar villas sienu. No jumta krītošie akmeņi bira viņam uz pleciem, un viens trāpīja pa galvu, kad viņš jau gulēja zemē. Pirms zuda samaņa, Maikls vēl paspēja ieraudzīt, ka no Alfa Romeo palikuši pāri tikai četri riteņi un tērauda stieņi, kas tos turēja kopā.Viņš atguva samaņu kādā svešā, ļoti tumšā istabā. Līdzās bija dzirdamas balsis, tik klusas, ka drīzāk atgādināja nesaistī­tas skaņas. Kāda dzīvnieciska instinkta vadīts, viņš gribēja izlikties, ka vēl ir bezsamaņā, taču balsis apklusa, kāds pārliecās viņam pāri no cieši līdzās stāvošā krēsla, un tagad ļoti skaidri varēja saprast vārdus:— Nu viņš beidzot atkal ir pie mums.

Iedegās lampa, acīs ielija balta, spoža gaisma, un Maikls pagrieza galvu. Tā šķita bezgala smaga un apdullusi. Tad viņš pazina pār sevi noliekušos doktoru Tacu.

Ļauj man brīdi paskatīties uz tevi, tad es izdzēsīšu gaismu,— doktors Taca saudzīgi teica. Viņš ielaida Maiklam acīs kabatas luktura staru kūli.

Tu būsi sveiks un vesels,— viņš teica un pievērsās kādam citam, kurš atradās istabā:— Jūs varat runāt ar viņu.

Tas bija Dons Tomazīno, kurš sēdēja uz krēsla pie Maikla gultas. Tagad Maikls varēja viņu skaidri saskatīt.

— Maikl, Maikl, vai es varu runāt ar tevi?— Dons Toma­zīno jautāja.— Varbūt tu gribi atpūsties?

Izrādījās, ka vieglāk ir dot zīmi ar roku, un Maikls tā arī darīja.

— Vai mašīnu no garāžas izbrauca Fabricio?— jautāja Dons Tomazīno.

Maikls, pats to nejuzdams, pasmaidīja. Tas bija savāds, ledains smaids un nozīmēja apstiprinājumu.

— Fabricio ir pazudis,— teica Dons Tomazīno.— Paklau­sies, Maikl! Tu gandrīz nedēļu nogulēji bez samaņas. Saproti? Visi domā, ka tu esi miris, tāpēc tagad tu esi drošībā, viņi tevi vairs nemeklē. Es aizsūtīju ziņu tavam tēvam, un viņš ir jau atbildējis, pateicis, kas darāms. Itin drīz tu būsi atpakaļ Amerikā. Pirms tam šeit mierīgi atpūtīsies un atkopsies. Tu esi drošā vietā kalnos, man piederošā lauku mājā. Palermo vīri noslēdza mieru ar mani, domādami, ka tu esi pagalam, tātad patiesībā viņi visu laiku glūnēja uz tevi. Gribēja tevi novākt, radīdami iespaidu, ka vajā mani. To tev der zināt. Visu pārējo atstāj droši manā ziņā. Atkopies un dzīvo mierīgi!

Tagad Maikls atcerējās visu. Viņš zināja, ka viņa sieva ir pagalam, ka arī Kalo ir pagalam. Viņš atcerējās veco sievieti virtuvē. Vai arī tā iznāca ārā kopā ar viņu? Maikls nočuk­stēja:— Filomēna?—Dons Tomazīno klusi atbildēja:—Viņai nekas nenotika, vienīgi no trieciena sāka asiņot deguns. Par viņu esi mierīgs!

— Fabricio . . .— Maikls izgrūda.— Pasakiet saviem ga­niem, ka tas, kurš man atradīs Fabricio, dabūs pašas labākās ganības visā Sicīlijā!

Abi vīri šķita atviegloti uzelpojam. Dons Tomazīno paņēma no galdiņa glāzi ar dzintarkrāsas šķidrumu un noskuri­nādamies to izdzēra. Doktors Taca apsēdās uz gultas malas un izklaidīgi noteica:—Vai zini, tu esi atraitnis. Sicīlijā tas ir retums.— It kā šī atšķirība varētu sniegt Maiklam mierinājumu.

Maikls pamāja Donam Tomazīno, aicinādams viņu pieliek­ties tuvāk. Dons apsēdās uz gultas un nolieca galvu.

— Pasakiet tēvam, lai ved mani mājās,— Maikls teica. — Pasakiet tēvam, ka es gribu būt viņa dēls.

Tomēr pagāja vēl viens mēnesis, iekams Maikls atveseļojās no ievainojumiem, un pēc tam vēl divi mēneši, kamēr izdevās nokārtot dokumentus un visu pārējo, kas nepieciešams. Tad Maikls ar lidrpašīnu devās no Palermo uz Romu un no Romas uz Ņujorku. Visā šajā laikā nevienam nebija izdevies atrast Fabricio pēdas.

Saņēmusi koledžas beigšanas diplomu, Keja Edamsa sāka strādāt dzimtajā Ņūhempšīras pilsētiņā par pamatskolas skolo­tāju. Pirmos sešus mēnešus pēc Maikla nozušanas viņa ik nedēļas zvanīja drauga mātei, lai apjautātos par Maiklu. Misis Korleone vienmēr bija laipna un vienmēr pabeidza sarunu ar vārdiem:— Tu ir ļoti, ļoti jauka meitene. Tu izmet Maikiju no galvas un dabū sev labu vīru.— Keju šīs strupās piebildes neaizvainoja — viņa saprata, ka māte to saka, rūpēdamās par viņas, jaunas meitenes, sarežģīto stāvokli.

Kad beidzās pirmais mācību ceturksnis skolā, viņa nolēma aizbraukt uz Ņujorku, lai papildinātu savu garderobi un apciemotu dažas bijušās koledžas draudzenes. Keja turklāt vēlējās pameklēt Ņujorkā kādu interesantāku darbu. Gandrīz divus gadus viņa bija nodzīvojusi kā vecmeita, lasījusi grāma­tas, mācījusi skolēnus, atraidījusi satikšanās piedāvājumus, atteikusies vispār iziet no mājas, kaut arī uz Longbīču vairs nezvanīja. Keja zināja, ka ilgi tādu dzīvi turpināt nevar; viņa bija kļuvusi īgna un nelaimīga. Bet viņa visu laiku bija ticējusi, ka Maikls atrakstīs vai kā citādi dos ziņu par sevi. Maikla klusēšana viņu aizskāra un sarūgtināja. Pat viņai Maikls negribēja uzticēties!Keja devās ceļā ar rīta vilcienu un agrā pēcpusdienā jau bija iekārtojusies viesnīcā. Visas draudzenes strādāja, un viņa negribēja tās darba laikā traucēt. Arī staigāt pa veikaliem pēc garā, nogurdinošā brauciena nebija nekādas vēlēšanās. Sēdē­dama viena savā istabā, Keja atcerējās daudzās reizes, kad abi ar Maiklu bija izmantojuši viesnīcu istabas saviem mīlas brīžiem, un jutās bezgala vientuļa. Tieši šīs atmiņas vairāk par visu citu modināja viņā vēlēšanos piezvanīt Maikla mātei uz Longbīču.Klausulē atsaucās pazema vīrieša balss ar tipisko, viņai pazīstamo Ņujorkas akcentu. Keja lūdza pasaukt misis Korleoni. Pēc īsa klusuma brīža viņa izdzirda pazīstamo balsi ar spēcīgo akcentu taujājam, kas zvana.Keja piepeši jutās mazliet apmulsusi.— Šeit Keja Edamsa, misis Korleone,— viņa teica.— Vai jūs mani atceraties?

— Protams, protams, atceros!— atsaucās misis Korleone.— Kālab vairs nezvani? Apprecējies?

— Ai, nē,— atbildēja Keja.— Biju aizņemta.— Viņa jutās pārsteigta, saklausījusi vecās sievietes balsī neapmierinātību ar to, ka Keja pārstājusi zvanīt.— Vai esat kaut ko uzzinājuši par Maiklu? Vai ar viņu viss kārtībā?

Vada viņā galā brīdi valdīja klusums, tad misis Korleones balss ieskanējās stingri un noteikti:—Maikijs ir mājā. Nav zvanījs? Nav bijs pie tevis?

Kejai šķita, ka iekšā kaut kas sagriežas no negaidītā trieciena. Kaklā kāpa smacējošas raudas. Aizlauztā balsī viņa pajautāja:— Cik ilgi viņš jau ir mājās?

— Seši mēneši,— atbildēja misis Korleone.

Ak tā,— Keja izmocīja. Karsti viļņi pāršalca ķermenim aiz kauna par to, ka Maikla māte tagad zina, cik nožēlojami Maikls pret viņu izturējies. Un tad viņu sagrāba niknums. Niknums uz Maiklu, uz viņa māti, uz visiem ārzemniekiem, šiem itāliešiem, kuri neprotas ne tik daudz kā saglabāt ārējo pieklājību un draudzīgu izturēšanos, kaut arī mīlas sakars beidzies. Vai tiešām Maikls nezina, ka Kejai viņš rūpēs arī kā draugs pat tad, ja viņš vairs nevēlēsies fizisku tuvību ar bijušo mīļoto, pat tad, ja vairs nevēlēsies viņu par savu sievu? Vai tiešām viņš iedomājas, ka Keja ir tāda kā tās itāliešu meičas, nabaga tumsones, kuras meklē sev galu vai rīko skandālus, ja upurējušas savu nevainību un pēc tam tiek pamestas? Tomēr Keja centās runāt, cik bezkaislīgi vien iespējams.

Labi, liels paldies jums,— viņa teica.— Priecājos, ka Maikls ir atkal mājās, ka viņš sveiks un vesels. Gribēju tikai zināt. Es jūs vairs netraucēšu.

Šķita, ka misis Korleone nemaz nav dzirdējusi Kejas vārdus, un viņas balss nepacietīgi iedūcās klausulē:— Tu grib Maikiju satikt, tu brauc tik šurpu. Būs viņam jauks pārsteigums. Tu ņem taksi, un es pateiks tam vīram pie vārtiem, lai samaksā. Tu pateic šoferim, ka viņš dabūs divkārt, citād jau viņš nebrauks šito garo gabalu uz Longbīču. Bet pate nemaksā. Mana vīra cilvēks pie vārtiem samaksās.

To es nevaru, misis Korleone,— Keja auksti noteica.

Ja Maikls mani gribētu satikt, viņš jau agrāk būtu piezvanī­jis man uz mājām. Acīmredzot viņš vairs nevēlas atjaunot mūsu attiecības.

Misis Korleones balss klausulē skanēja ļoti enerģiski.— Tu ir ļoti jauka meitene, kājiņas tev smukas, bet prāta maz,— viņa guldzoši nosmējās.— Tu nāc šurp pie manis, nevis pie Maikija. Es grib parunāties ar tevi. Tu nac tūliņ. Un nemaksa par taksi. Es tevi gaidu.

Vada viņā galā atskanēja klikšķis. Misis Korleone bija nolikusi klausuli.

Keja būtu varējusi piezvanīt vēlreiz un pateikt, ka nebrauks, taču viņa saprata, ka jāredz Maikls, jārunā ar viņu, kaut arī tā būtu tikai vēsi pieklājīga saruna. Ja viņš tagad ir mājās un neslēpjas, tas nozīmē, ka viņam vairs nedraud nepatikšanas un viņš var kārtīgi dzīvot. Keja pielēca kājās un sāka posties ceļam. Viņa ļoti rūpīgi izvēlējās tērpu un veltīja lielu uzmanību kosmētikai. Pirms iziešanas viņa vēlreiz kritiski nopētīja sevi spogulī. Vai viņa izskatās labāk nekā toreiz, kad Maikls pazuda? Jeb vai Maiklam viņa liksies netīkami noveco­jusi? Kejas augums bija kļuvis sievišķīgāks, gurni apaļāki, krūtis pilnīgākas. Pie itāliešiem tas skaitījās cieņā, lai gan Maikls vienmēr mēdza teikt, ka viņam patīkot Kejas kalsnums. Bet kāda gan tam nozīme, Maikls taču acīmredzot par viņu nekā vairs negrib zināt, citādi būtu šo sešu mēnešu laikā piezvanījis.

Taksometra šoferis atteicās vest viņu uz Longbīču un piekrita tikai tad, kad Keja apveltīja viņu ar burvīgu smaidu un apsolījās maksāt divkārtīgi. Brauciens ilga gandrīz stundu. Longbīčas aleja bija jūtami pārvērtusies, kopš meitene to pēdējo reizi redzēja. Aleju apjoza tērauda žogs, un ieeju noslēdza metāla vārti. Vīrs platās biksēs, sarkanā krekla un baltā žaketē atvēra vārtus, iebāza galvu mašīnā, lai nolasītu summu uz skaitītāja, un iedeva šoferim vairākas banknotes. Redzēdama, ka šoferis neiebilst un izskatās apmierināts ar saņemto, Keja izkāpa un devās pa aleju galvenās mājas virzienā.

Durvis atvēra pati misis Korleone un apsveica Keju ar draudzīgu apskāvienu, par ko meitene jutās visai pārsteigta. Tad viņa pārlaida Kejai vērtējošu skatienu.

— Tu ir glīta meitene,— viņa noteikti paziņoja.— Man ir dumi dēli.

Viņa ievilka Keju iekšā un ieveda virtuvē, kur jau gaidīja lēzens šķīvis ar ēdienu un uz plīts kannā smaržoja kafija.

— Maikijs drīz būs mājā,— viņa teica.— Tu pārsteigs viņu.

Viņas apsēdās, un vecā sieviete skubināja Keju est, vienlai­kus ar lielu interesi iztaujādama meiteni. Viņa ļoti priecājās, ka Keja ir skolotāja, ka viņa atbraukusi uz Ņujorku apciemot bijušās draudzenes, ka viņai tikai divdesmit četri gadi. Klausī­damās viņa visu laiku māja ar galvu, itin kā viss dzirdētais saskanētu ar kādiem viņas pašas apsvērumiem. Keja jutās tik satraukta, ka spēja vienīgi atbildēt uz jautājumiem.

Maiklu viņa vispirms ieraudzīja pa virtuves logu. Mājas priekšā apstājās mašīna, un no tās izkāpa divi vīrieši. Aiz viņiem izkāpa Maikls. Viņš izslējās un sacīja kaut ko vienam no pavadoņiem. Kejas skatienam atklājās Maikla profils no kreisas puses. Vaiga kauls bija ielauzts, nelīdzens, tas atgādi­nāja plastmasas lelles seju, kurai untumains bērns iespēris ar kaju. Dīvainā kārtā tas nemazināja Maikla pievilcību Kejas acis, bet gan aizkustināja viņu līdz asarām. Viņa redzēja, ka Maikls, pagriezdamies uz mājas pusi, paceļ pie mutes un deguna sniegbaltu mutautiņu.Keja dzirdēja atveramies durvis, dzirdēja priekštelpā soļus, kas naca uz virtuves pusi, un tad Maikls stāvēja tepat pretī un raudzījās uz viņu un māti. Mirkli viņš šķita pilnīgi mierīgs, tad sejā parādījās tikko jaušams smaids, kam plašāk atplaukt neļāva sakropļotais vaigs. Un Keja, kura bija domājusi tikai pēc iespējas vēsāk pateikt: «Sveiks, kā klājas?»— pielēca no krēsla, metās Maiklam pretī un paslēpa seju pie viņa pleca. Maikls noskūpstīja Kejas mitro vaigu un turēja meiteni ap­skautu, līdz viņa beidza elsot, tad izveda viņu ārā, iesēdināja mašīnā un, ar mājienu aizraidījis prom savu miesassargu, apsēdās pie stūres un sāka braukt. Keja ar mutautiņu slaucīja |no sejas mitrās kosmētikas paliekas.

— Es nepavisam tā negribēju,— viņa teica.— Bet man neviens nebija stāstījis, ka tev klājies tik smagi.

Maikls pasmējās un pieskārās cietušajai sejas pusei.

— Tu par šito? Sīkums. Tikai klapatas ar deguna dobumu. Tagad, kad esmu mājās, droši vien savedīšu to kārtībā. Es tev nevarēju ne rakstīt, ne ziņot par sevi,— viņš piebilda.— Tas ir galvenais, kas tev jāsaprot.

— Jā,— Keja atsaucās.

— Man pilsētā ir viena vieta, kurp mēs varam aizbraukt,— Maikls sacīja.— Vai tu esi ar mieru, vai varbūt iegriezīsimies kāda restorānā iedzert un paēst pusdienas?

— Es neesmu izsalkusi,— teica Keja.

Brīdi viņi traucas uz Ņujorkas pusi klusēdami.

— Vai pabeidzi koledžu?— ievaicājās Maikls.

— Jā,— atbildēja Keja.— Tagad es strādāju savas pilsēti­ņas pamatskolā. Vai viņi atraduši to vīru, kurš patiesībā nošāva policistu, un tāpēc tu varēji atgriezties mājās?

Maikls mazliet aizkavējās ar atbildi.

— Jā, atraduši,— pēc brīža viņš teica.— Par to rakstīja visās Ņujorkas avīzēs. Tu neesi lasījusi?

Keja atviegloti iesmējās, dzirdēdama Maiklu noliedzam savu sakaru ar slepkavību.

Mūsu pilsētiņā pienāk vienīgi «The New York Times»,— viņa teica.— Droši vien par to bija rakstīts kaut kur pašās beigās. Ja es būtu izlasījusi, būtu piezvanījusi tavai mātei jau ātrāk.— Viņa brīdi klusēja, tad turpināja:— Cik savādi tava māte vienmēr runāja ar mani — es gandrīz noticēju, ka tu to esi izdarījis. Un tikko, pirms tavas pārnākšanas, kamēr mēs dzērām kafiju, viņa man pastāstīja par to trako vīru, kurš atzinies.

Varbūt māte sākumā patiešām ticēja,— noteica Maikls.

Tava paša māte?— Keja ieplēta acis.

Maikls pavīpsnāja.— Mātes ir gluži kā policisti. Vienmēr tic visļaunākajam.

Maikls novietoja mašīnu Malberī ielas garāžā, kuras īpaš­nieks, šķiet, pazina viņu. Vezdams Keju pie rokas, viņš nogriezās gar stūri un iegāja kādā visai noplukušā mūra namā, kas it labi saderējās ar nolaisto apkārtni. Maikls atslēdza ārdurvis, un, iekšā iegājusi, Keja redzēja, ka šī māja greznības un ērtības ziņā var sacensties ar jebkuru miljonāra savrupnamu. Maikls uzveda viņu pa kāpnēm augšstāva dzīvoklī, kurš sastāvēja no milzīgas viesistabas, plašas virtuves un guļamista­bas. Viesistabas stūrī atradās bārs, un Maikls sagatavoja abiem dzērienus. Brīdi viņi sēdēja līdzās uz tahtas, tad Maikls klusi teica:— Varbūt iesim guļamistabā?

Keja caur salmiņu ievilka garu malku un uzsmaidīja vi­ņam.— Jā,— viņa sacīja.

Kejai tuvības brīdis likās gandrīz tāds pats kā agrāk, vienīgi Maikls bija skarbāks, tiešāks, ne tik maigs kā senāk. It kā viņš justu kādu dīvainu piesardzību pret Keju. Taču žēloties viņai negribējās. Gan pāries. Interesanti, ka vīrieši šādās reizēs ir vārīgāki, viņa pie sevis nodomāja. Kejai pašai tuvība ar Maiklu pēc viņa divu gadu prombūtnes bija likusies dabiskāka par dabisku. It kā viņš nekad nebūtu bijis projām.

— Tu tomēr varēji man atrakstīt, varēji uzticēties,— Keja sacīja, piekļāvusies Maikla augumam.— Es tev parādītu, kāda ir Amerikas omerta. Arī jenkiji prot turēt mēli aiz zobiem.

Maikls tumsā klusi iesmējās.

Es nekad nedomāju, ka tu mani gaidi,— viņš teica. — Man nenāca ne prātā, ka tu varētu mani gaidīt pēc visa, kas noticis.

Es ne mirkli neticēju, ka tu būtu nogalinājis tos abus vīrus,— Keja ātri sacīja.— Varbūt vienīgi tad, kad jutu, ka tava māte tā domā. Bet sirdī tikpat es tam neticēju. Es tevi pārāk labi pazīstu.

Viņa dzirdēja Maiklu nopūšamies.

— Nav svarīgi, vai es to izdarīju vai ne,— viņš teica.— Tas tev jāsaprot.

Keju mazliet izbiedēja saltums viņa balsī.

Tad pasaki man, vai tu to izdarīji vai ne,— viņa teica. Maikls uzslējās sēdus, un tumsā iezibējās liesmiņa, viņam aizdedzinot cigareti.

Ja es tagad lūgtu tevi kļūt par manu sievu, vai man vispirms būtu jāatbild uz šo jautājumu, lai tu atbildētu man?

Man vienalga,— sacīja Keja.— Es mīlu tevi, un man vienalga. Bet, ja tu mani mīlētu, tu nebaidītos teikt man patiesību. Tu nebaidītos, ka es varu paziņot policijai. Tā ir, vai ne? Tātad tu patiesi esi gangsteris, jā? Bet man tiešām vienalga. Man rūp vienīgi tas, ka tu acīmredzot nemīli mani. Tu pat nepiezvanīji, kad atgriezies mājās.

Maikls ievilka dūmu, un karstas pelnu plēksnītes nobira uz Kejas kailās muguras. Viņā mazliet sarāvās un jokodama iesaucās:— Beidz mani mocīt, es tik un tā nerunāšu!

Maikls nesmējās. Viņa balss skanēja izklaidīgi.— Vai zini, kad es atgriezos mājās, es nejutu īpašu prieku, sastapdamies ar savējiem—tēvu, māti, māsu Koniju un Tomu. Bija jau patīkami, bet diez kādu sajūsmu neizbaudīju. Un šovakar, kad pārnācu mājās un ieraudzīju virtuvē tevi, es jutos priecīgs. Vai to tu sauktu par mīlestību?

— Ar to man gandrīz pietiek,— atbildēja Keja.

Viņi atkal ieslīga viens otra skaujas. Šoreiz Maikls bija maigāks nekā pirmo reizi. Brīdi vēlāk viņš izgāja no guļamista­bas, lai atnestu abiem dzēriena glāzes, un atgriezies apsēdās atpūtas krēslā iepretim gultai.

— Runāsim nopietni,— viņš sacīja.— Kā būtu, ja mēs apprecētos?

Keja pasmaidīja un ar rokas mājienu aicināja viņu sev līdzās. Maikls pasmaidīja pretī.

— Esi nopietna,— viņš teica.— Es nekā tev nevaru stāstīt par notikušo. Tagad es strādāju savam tēvam. Apgūstu amatu, lai varētu pārņemt ģimenes olīveļļas biznesu. Bet tu jau zini, ka 'manai ģimenei ir ienaidnieki, ka manam tēvam ir ienaid­nieki. Var gadīties, ka tu ļoti agri kļūsti atraitne,— protams, es nedomāju, ka tā būs, taču tāda iespēja pastāv. Un es tev nestāstīšu, kas katru dienu notiek kantorī. Es tev nekā nestāstīšu par savu biznesu. Tu būsi mana sieva, bet nebūsi mana dzīves līdzgaitniece, tā laikam to mēdz saukt. Nebūsi pilntiesīga līdzgaitniece. Tas nav iespējams.

Keja piecēlās gultā sēdus. Viņa iededza lielu galda lampu, kas stāvēja uz naktsgaldiņa, tad aizkūpināja cigareti. Atkal atlaidusies spilvenos, viņa klusi jautāja:—Tu man pašreiz stāsti, ka esi gangsteris, jā? Tu man stāsti, ka esi vainīgs cilvēku nogalināšanā un citos līdzīgos noziegumos? Un ka es nekad nedrīkstu tevi izjautāt par šo tavas dzīves dalu, pat domāt par to man nav vēlams. Gluži kā šausmu filmās, kur briesmonis bildina jaunu meiteni.

Maikls pasmīnēja, pavērsdams pret Keju sakropļoto sejas pusi, un viņa līdzjūtīgi piebilda:— Ai, Maik, to nieku es nemaz neredzu, patiešām ne!

Zinu,— Maikls pasmiedamies atteica.— Man tas tagad tīri labi patīk, ja vien visu laiku netecētu deguns.

Tu teici, lai es esot nopietna,— Keja turpināja.— Ja mēs apprecēsimies, kāda dzīve mani sagaida? Tāda kā tavai mātei, kā itāliešu mājsaimniecēm, kurām jāgādā tikai par virtuvi un bērniem? Un ja nu kaut kas notiek? Man liekas, ka vienā jaukā dienā tu attapsies cietumā.

Nē, tas gan nevar notikt,— Maikls iebilda.— Nogalināt mani var, tas tiesa, bet cietums ir izslēgts.

Keja iesmējās par šo pašpārliecināto atbildi, sajuzdama vienlaikus dīvainu lepnumu un uzjautrinājumu.

— Bet kā tu to vari tik droši apgalvot?— viņa jautāja.— Nē, nudien, kā tu to vari?

Maikls nopūtās.— Šādus jautājumus es ar tevi nevaru apspriest,— viņš teica.— Nevaru un negribu. Keja ilgi klusēja.

— Kāpēc tu gribi mani precēt, ja visus šos mēnešus pat nepiezvanīji? Vai es gultā esmu tik laba?

Maikls svinīgā nopietnībā pamāja ar galvu.

Bez šaubām,— viņš apstiprināja.— Bet to es dabūju tāpat, un tāpēc man nav tevi jāprec. Es negribu, lai tu atbildi tūlīt. Mēs drīz tiksimies atkal. Vari aprunāties ar saviem vecākiem. Esmu dzirdējis, ka tavs tēvs esot vīrs ar raksturu. Uzklausi viņa padomu.

Tu man neatbildēji, kāpēc, kāpēc gribi mani precēt,— Keja atgādināja.

Maikls izņēma no naktsgaldiņa baltu mutautiņu. Izšņaucis un noslaucījis degunu, viņš piezīmēja:— Redz, kur visnopiet­nākais iemesls, lai mani neprecētu. Kā tev patiks visu laiku pie sāniem tāds vīrs, kuram nepārtraukti jāšņaukājas?

— Ludzu, esi nopietns, es tev kaut ko jautāju,— Keja nepacietīgi teica.

Maikls domīgi sēdēja, sažņaudzis mutautiņu saujā.— Nu labi,— viņš sacīja,— šoreiz atbildēšu. Tu esi vienīgais cilvēks, kuram es esmu pieķēries, vienīgais man īsti tuvais cilvēks. Es tev nezvanīju tāpēc, ka man nenāca ne prātā, ka tu vēl gribi par mani ko zināt pēc visa, kas noticis. Es, protams, būtu varējis neatkāpties no tevis, pierunāt un pārliecināt, bet to es negribēju darīt. Un tagad es tev kaut ko uzticēšu, kas nav jāzina pat tavam tēvam. Ja viss norisināsies, kā vajadzīgs, tuvākajos piecos gados Korleones Ģimene tiks atzīta gluži likumīgi. Lai tas varētu notikt, jātiek vēl galā. ar dažām diezgan sarežģītām problēmām. Tad arī var gadīties, ka tu kļūsti par turīgu atraitni. Un kāpēc es gribu tevi precēt? Nu tāpēc, ka es gribu tevi un gribu ģimeni. Gribu bērnus; ir laiks. Un es negribu ietekmēt savus bērnus tā, kā mani ietekmēja mans tēvs. Es negribu teikt, ka viņš ietekmēja mani apzināti. Viņš pat nevēlējās, lai es iesaistītos Ģimenes biznesā. Viņš gribēja, lai es kļūstu par ārstu vai profesoru, vai kaut ko tamlīdzīgu. Taču apstākļi sarežģījās, un man vajadzēja iet palīgā savai ģimenei. Man tas bija jādara, tāpēc ka es mīlu un cienu savu tēvu, pat apbrīnoju viņu. Neesmu pazinis nevienu cilvēku, kurš pelnītu vairāk cieņas nekā viņš. Viņš ir bijis labs vīrs, labs tēvs un labs draugs tiem, kam dzīvē ir mazāk veicies. Tam visam, protams, ir arī otra puse, taču kā viņa dēlam man tas nav svarīgi. Tā vai citādi, bet saviem dēliem es novēlu citādu dzīvi. Es gribu, lai viņi uzaugtu tavā ietekmē. Gribu, lai viņi augtu kā visi amerikāņu bērni, īsti amerikāņi visās jomās. Varbūt viņi vai viņu mazbērni kļūs par politiķiem.— Maikls zobgalīgi pasmaidīja.— Varbūt kāds no viņiem kļūs par Savienoto Valstu prezidentu. Un kāpēc ne, velns lai parauj? Dārtmutā vēstures kursā mēs papētījām visu mūsu prezidentu izcelšanos un ģimeņu vēsturi, un daudziem no viņiem bijuši tādi tēvi un vectēvi, kas tik tikko izsprukuši no karātavām. Bet es gādāšu, lai mani bērni kļūst par ārstiem, mūziķiem vai skolotājiem. Viņi nekad nepārņems Ģimenes biznesu. Tad, kad viņi sasniegs atbilstošu vecumu, arī es no tā būšu jau atkāpies. Mēs ar tevi iesaistīsimies kādā mazpilsētas kluba sabiedrībā un dzīvosim pārtikušu amerikāņu ērto, rāmo dzī­vīti. Kā tev patīk šādas izredzes?

— Brīnišķīgi,— Keja teica.— Bet tu veikli pamanījies apiet manu atraitnes stāvokli.

Tāda iespēja nav sevišķi liela. To es pieminēju tikai tāpēc, lai godīgi apgaismotu stāvokli no visām pusēm.— Maikls atkal piespieda degunam mutautiņu.

Es tam nespēju ticēt — nespēju ticēt, ka tu esi tāds, ka tu esi tāds cilvēks ... tu taču tāds neesi!— sacīja Keja. Viņas seja bija mulsuma un neziņas pārņemta.— Es vienkārši neko nesaprotu, nesaprotu, kā tas var būt!

Nu, vairāk neko es tev neskaidrošu,— Maikls laipni, bet noteikti sacīja.— Redzi, tev vienkārši nevajag par to lauzīt galvu, jo ar tevi tam nav nekāda sakara, un arī ar mūsu kopīgo dzīvi ne, ja mēs apprecēsimies.

Keja papurināja galvu.— Kā tu vari gribēt precēties ar mani, kā tu, vari dot mājienus, ka mīli mani — šo vārdu tu tikpat kā nelieto, tiesa, nupat tu teici, ka mīlot savu tēvu, bet nekad neesi teicis, ka mīli mani,— kā tu to vari, ja tiktāl man neuzticies, ka negribi stāstīt vissvarīgākās lietas savā dzīvē? Kā tu vari gribēt sievu, kam nevari uzticēties? Tavs tēvs uzticas tavai mātei. Es to zinu.

— Protams,— Maikls atbildēja.— Bet tas nenozīmē, ka viņš stāsta viņai visu. Un tēvam ir pamats viņai uzticēties. Ne jau tāpēc, ka viņi ir precējušies un māte ir viņa sieva. Bet viņa dzemdēja tēvam četrus bērnus tais laikos, kad audzināt bērnus nebija tik droši kā tagad. Viņa kopa un sargāja tēvu, kad viņš bija sašauts. Viņa ticēja tēvam. Visus četrdesmit gadus tēvs bija viņas pirmā uzticības persona. Kad būšu to visu piedzīvo­jis no tevis, varbūt arī es tev pastāstīšu šo to, ko tu nemaz negribēsi dzirdēt.

— Vai mums vajadzēs dzīvot alejā?— vaicāja Keja. Maikls pamāja ar galvu.— Bet mums būs pašiem sava māja, un nemaz nebūs slikti. Mani vecāki nemēdz iejaukties. Mēs dzīvosim savu dzīvi. Bet, kamēr viss ieiet sliedēs, man jādzīvo alejā.

— Tāpēc, ka ārpusē dzīvot tev ir bīstami,— piemetināja Keja.

Pirmo reizi viņu pazīšanās laikā meitene redzēja Maiklu saniknotu. Tas bija auksts, stindzinošs niknums, kas ārēji neizpaudās ne balsī, ne kustībās. No Maikla šķita izstrāvojam ledains, baisminošs saltums, un Keja saprata — ja viņa atraidīs Maikla bildinājumu, tad tieši šī saltuma dēj.

— Pie visa vainīgas tās stulbās filmas un avīzes,— Maikls noteica.— Tev ir aplams priekšstats par manu tēvu un Korleones Ģimeni. Es tev pēdējo reizi mēģināšu kaut ko paskaidrot, un šī patiesi būs pēdējā reize. Mans tēvs ir biznesmenis, kas cenšas apgādāt savu sievu un bērnus, un tos draugus, kuru palīdzība viņam grūtā brīdī var noderēt. Viņš nepieņem tās sabiedrības likumus, kurā mēs dzīvojam, tāpēc ka šie likumi viņu lemtu tādai dzīvei, kura nav piemērota cilvēkam ar viņa spējām un raksturu. Tev jāsaprot, ka viņš sevi uzskata par līdzvērtīgu visiem lielajiem vīriem, prezidentiem, premjerministriem, Augstākās tiesas lēmējiem un štatu gubernatoriem. Viņš atsakās dzīvot pēc citu uzspiestiem likumiem, pēc likumiem, kuri viņa dzīvi darītu nožēlojamu. Viņa galamērķis ir ieiet šajā sabiedrībā ar zināmu varu rokās, jo sabiedrība faktiski neaizstāv tos savus locekļus, kuriem pašiem nav nekādas varas. Bet pagaidām viņš rīkojas saskaņā ar savu ētikas kodeksu, kas, pēc viņa uzskatiem, ir krietni pārāks par sabiedrības likumu rāmjiem.

Keja neticīgi lūkojās Maiklā.— Bet tas taču ir smieklīgi,— viņa teica.— Kas notiktu, ja katrs sāktu tā domāt? Kā sabied­rība varētu vispār pastāvēt? Tad jau mēs atgrieztos alu laikmetā. Maik, tu taču pats netici tam, ko runā?

Maikls pasmīnēja.— Es tev tikai stāstu, kam tic mans tēvs. Es gribu, lai tu saprastu, ka viņš, lai kāds būdams, tomēr nav bezatbildīgs, vismaz ne tajā sabiedrībā, kuru radījis ap sevi. Viņš nebūt nav tāds asinskārs rīkļurāvējs, kā tu laikam domā. Savā vietā viņš ir vīrs ar galvu uz pleciem.

— Un kam tici tu?— Keja klusi jautāja.

Maikls paraustīja plecus.— Es ticu savai ģimenei,— viņš teica.— Ticu tev un tai ģimenei, kāda mums var būt. Es neticu abiedrības aizgādniecībai un nevēlos nodot savu likteni to īru rokās, kuru vienīgais nopelns ir tas, ka viņi pratuši ielauzt savā pusē pietiekami daudz balsotāju. Bet tā tas ir ikai šobrīd. Mana tēva ēra ir beigusies. Darīt to, ko darīja iņš, tagad nozīmē uzņemties milzu risku. Vai nu mums tas patīk, vai ne, bet Korleones Ģimenei jāieiet šajā sabiedrībā. Taču es gribu, lai mēs tajā ieietu pietiekami spēcīgi, lai mums netrūktu naudas un citādas mantas. Es gribu nodrošināt savus bērnus, cik vien iespējams, pirms viņi stājas uz šīs kopējās takas.

Bet tu taču brīvprātīgi pieteicies karot par savu zemi, tu biji kara varonis,— teica Keja.— Kas tevi pēkšņi tā pārvērta?

Nav lielas jēgas par to spriedelēt,— atbildēja Maikls. — Varbūt es esmu īsti vecmodīgs, konservatīvs tips, kādi izaug tavā mazpilsētiņā. Es rūpējos pats par sevi, par savu dzīvi. Valdības par saviem cilvēkiem daudz nedomā, un tāds ir rezultāts, bet arī tas nav viss. Tagad es varu teikt tikai to, ka man jāpalīdz tēvam, jābūt viņa pusē. Un tev jāizšķiras — būt manā pusē vai nebūt.— Viņš pasmaidīja.— Laikam jau nebija diez cik gudri runāt par precēšanos. Ķeja paplikšķināja pa gultu.

— Par precēšanos es vēl nezinu, bet man divus gadus vīrieša nav tuvumā bijis, tāpēc tu tagad tik viegli cauri netiksi. Nāc šurpu pie manis!

Kad viņi atkal gulēja līdzās un gaisma bija nodzēsta, Keja pačukstēja:— Vai tu tici, ka man nav bijis neviena, kopš tu aizbrauci?

Ticu,— atbildēja Maikls.

Un tev?— viņa jautāja vēl klusāk.

Man bija,— Maikls atbildēja un juta Kejas augumu mazliet saspringstam.— Bet nu jau pagājis pusgads.

Tā bija patiesība. Kopš Apolonijas nāves līdz šai dienai viņam nebija piederējusi neviena sieviete.

Krāšņi iekārtoto istabu logi pavēra skatienam mākslīgo pasaku valstību viesnīcas aizmugurē, kur spilgti oranžu gaismekļu virtenes apgaismoja pārstādītās palmas un abu milzīgo peldbaseinu tumšajā zilumā dzirkstīja tuksneša zvaigžņu atspulgi. Pie apvāršņa rindojās smilšu un akmeņu kalni, kas iejoza neona ielejā gulošo Lasvegasu. Džonijs Fontāne palaida vaļā smago, grezni izšūto pelēko aizkaru un pagriezās uz istabas pusi. Īpaši ataicināta četru cilvēku komanda — spēles pārzinis, kāršu dalītājs, rezervists un kokteiļu iznēsātāja savā pieticī­gajā naktskluba ietērpā — veica nepieciešamos priekšdarbus privātai kāršu spēlei. Nino Valenti gulēja uz viesistabas dīvāna ar lielu viskija glāzi rokā. Viņš vēroja, kā kazino ļaudis uzstāda «acītes» galdiņu ar īstiem, polsterētiem spēles krēs­liem gar pakavveidīgi izliekto ārmalu.— Prīmā, vecīši,— viņš neskaidri novilka, lai gan balsī īstu dzērumu vēl nevarēja manīt.— Džonij, nāc un uzspēlē kopā ar mani pret tiem trim dienaszagļiem! Man pēdējā laikā veicas. Mēs viņus noģērb­sim plikus.

Džonijs apsēdās uz kājsoliņa pretī dīvānam.— Tu taču zini, ka es nespēlēju,— viņš teica.— Kā jūties, Nino?Nino Valenti greizi pasmīnēja.— Pa pirmo! Ap pusnakti atnāca skuķi, pēc tam uzkodu, un tad atkal pie acītes. Vai tu zini, ka es šos apspēlēju gandrīz par piecdesmit tūkstošiem un nu šie jau nedēļu neatkāpjas no manis?

— Mjā,— Džonijs Fontāne novilka.— Kam tu tos taisies atstāt, kad noliksi karoti?

Nino iztukšoja glāzi līdz dibenam.— Džonij, no kurienes tev tāda kaifotajā slava? Tu tak esi drūmākais murmulis, Džonij! Tētīt žēlīgais, kuram katram caurbraucējam šai pilsētā ir vairāk asuma nekā tev!

— Jā, jā,— Džonijs atmeta.— Vai aiznest tevi pie tā kāršu galda?

Nino izslējās uz dīvāna sēdus un stingri iespieda pēdas paklājā.— Es pats varu aiziet,— viņš noteica. Ļāvis glāzei nokrist uz grīdas, viņš piecēlās kājās un itin drošā solī aizgāja līdz uzrīkotajam acītes galdam. Dalītājs bija gatavs uzsākt spēli. Pārzinis stāvēja viņam aiz muguras un visu vēroja. Rezervists sēdēja uz krēsla mazliet tālāk no kāršu galda. Kokteiļu iznēsātāja apsēdās uz cita krēsla, kuru novietoja tā, lai neizlaistu no redzesloka nevienu Nino Valenti kustību.

Nino paklāudzināja pa rupjo, zaļo galda virsmas audumu. — Žetonus!— viņš uzsauca.

Spēles pārzinis izvilka no kabatas bloknotu, kaut ko uzrakstīja uz lapiņas un kopā ar nelielu pildspalvu pasniedza to Nino.

— Lūdzu, mister Valenti,— viņš teica.— Parastie pieci tūk­stoši iesākumam.

Nino uzšvīkāja lapiņas apakšā savu parakstu, un pārzinis ielika to kabatā. Tad viņš pamāja dalītājam.

Ar neticamu pirkstu veiklību dalītājs izņēma no galdā iebūvētajiem plauktiņiem melnu un zeltītu simtdolāru žetonu kaudzītes. Nepagāja ne piecas sekundes, kad Nino priekšā jau stāvēja piecas vienāda augstuma kaudzītes no simtdolāru žetoniem, katrā kaudzītē pa desmit ripiņām.

Uz zaļās galda virsmas pretī katrai paredzētā spēlētāja vietai bija iezīmēti seši balti kvadrāti, mazliet lielāki par spēļu kārts apmēriem. Tagad Nino novietoja likmes — atsevišķus žetonus — uz trim no šiem kvadrātiem, tātad sagatavojās spēlēt trīskārtīgi, ikreiz pa simt dolāriem. Viņš atteicās ņemt riska kārti, jo dalītājam rokā bija kārts ar vairāk nekā sešiem punktiem — kārts, ar ko viegli pārsniegt vajadzīgo skaitu, un dalītājs tiešām pārsniedza acīti. Nino savāca žetonus un pagriezās pret Džoniju Fontāni.— Re, kā vajag sākt, Džonij!

Džonijs pasmaidīja. Tik aizrautīgiem spēlmaņiem kā Nino gan parasti pirms spēles nelika parakstīt lapiņu. Šādos gadīju­mos pietika ar mutisku norunu. Varbūt viņi baidījās, ka Nino dzēruma dēļ neatcerēsies norunāto summu. Viņi nezināja, ka Nino atceras visu.

Nino atkārtoti uzvarēja un pēc trešās spēles pameta ar pirkstu kokteiļu meitenei. Viņa aizgāja pie bāra otrā istabas galā un ielēja Nino parasto porciju — lielu glāzi rudzu viskija. Nino satvēra glāzi un paņēma to otrā rokā, lai varētu apskaut oficianti.— Apsēdies, pelīt, un izspēlē kādu reizi, varbūt laimēsi kaut ko priekš manis!

Kokteiļu iznēsātāja bija ļoti skaista meitene, taču Džonijs redzēja, ka viņa ir auksta profesionāle, kam nav savas personības, kaut arī viņa pūlas ar izturēšanos pierādīt pretējo. Viņa veltīja Nino platu smaidu, taču acis zibēt zibēja alkās pēc kāda melnā vai zeltītā žetona. Un kāpēc ne, velns lai parauj, Džonijs nodomāja. Viņam tikai bija žēl, ka Nino par savu naudu nedabū neko labāku.

Nino ļāva oficiantei dažas reizes izspēlēt, tad iedeva viņai vienu no žetoniem un iepliķēja pa dibenu — par zīmi, ka viņai laiks pazust no galdiņa. Džonijs pamāja meitenei, lai atnes viņam dzērienu. Viņa to izdarīja, taču tā, it kā spēlētu pašu dramatiskāko epizodi pašā dramatiskākajā pasaules kinofilmā. Viņa vērsa pret lielo Džoniju Fontāni visu savu sievišķo šarmu. Iedegusi acīs aicinošas liesmiņas un mazliet pavērusi muti, it kā grasītos savā neslēptajā kaislē ar zobiem iecirsties pirmajā sastaptajā objektā, viņa uzsvērti pavedinošā gaitā tuvojas Džonijam. Viņa atgādināja dzīvnieku mātīti riesta laikā, taču tā bija apzināta spēle. Ak Dievs, nodomāja Džonijs Fontāne, atkal jau viena no tām! Šādi visbiežāk izturējās sievietes, kas gribēja iedabūt viņu gultā. Gājiens parasti izdevās tikai tad, kad viņš bija pamatīgi piedzēries, bet šobrīd viņš tāds nebija. Džonijs veltīja meitenei vienu no saviem skatuves smaidiem un sacīja:— Paldies, pelīt!— Meitene ieskatījās viņam acīs un pavēra lūpas pateicīgā smaidā; viņas skatiens aizplīvurojās, ķermeņa augšdaļa virs tievajām, garajām, tīkliņzeķēs tērpta­jām kājām viegli atliecās atpakaļ un saspringa. Izskatījās, ka šajā ķermenī rūgst arvien neprātīgākas alkas, krūtis šķita briestam un laužamies ārā no plānās, dziļi izgrieztās blūzes. Tad viņas augums viscaur nodrebēja gluži kā saldkaisles uzplūdā. Viņa izskatījās pilnīgi kā sieviete orgasma brīdī — un tikai tāpēc, ka Džonijs Fontāne viņai uzsmaidījis un pateicis: «Paldies, pelīt.» Teicami nospēlēts. Labāk, nekā Džonijam bija gadījies redzēt jebkad agrāk. Taču viņš jau sen zināja, ka tā ir spēle. Turklāt visai bieži izrādījās, ka no meitenēm, kas šādi izturas, gultā nekā prātīga nav.

Džonijs noraudzījās, kā viņa atgriežas savā vietā, un sāka lēnām malkot dzērienu. Viņam negribējās vēlreiz noskatīties šīs nejēdzības. Šovakar viņš nebija tādā noskaņojumā.

Apmēram pēc stundas Nino Valenti sāka pamazām zaudēt apziņu. Vispirms viņš meklēja, kur atbalstīties, tad atšļuka atpakaļ un visbeidzot gāzās lejā no krēsla taisni uz grīdas. Taču spēles pārzinis un rezervists jau pēc pirmajām pazīmēm modri sekoja katrai viņa kustībai un paspēja noķert viņu jau kritienā. Pacēluši Nino, viņi to ienesa cauri drapētajai durvju ailei guļamistabā.Džonijs noskatījās, kā oficiante palīdz abiem vīriem iz­ģērbt Nino un iestumt viņu gultas palagos. Spēles pārzinis saskaitīja Nino žetonus un atzīmēja vajadzīgo bloknotā, tad palika stāvam pie galdiņa, sargādams dalītāja žetonus.

— Vai tā viņam iet jau sen?— Džonijs jautāja pārzinim. Pārzinis paraustīja plecus.— Šovakar nolūza agri. Pirmajā

reizē mēs atsaucām viesnīcas ārstu, un tas misteram Valenti kaut ko iedeva un vēl noskaitīja kaut kādas pamācības. Pēc tam Nino mums teica, lai tādās reizēs ārstu nesaucot, bet tikai noliekot viņu gulēt, un nākamajā rītā viss būšot labi. Tā nu mēs tagad darām. Ir gan tam cilvēkam veiksme — šovakar atkal laimēja, pie tam veselus trīs tūkstošus!

— Nu labi,— Džonijs Fontāne teica,— šovakar tomēr pasauksim viesnīcas ārstu. Ja vajadzīgs, izziņojiet pa skaļruni kazino zālē.

Pēc nepilnam piecpadsmit minūtēm viesnīcas istabā ieso­ļoja Džūlzs Segals. Džonijs ērcīgi nosprieda, ka šis tips nekad un nekur neizskatās pēc ārsta. Šovakar viņam mugurā bija zils, vaļīgs triko krekls ar baltu apmali un kailās kājas ieautas baltās, tādās kā zamšādas kurpēs. Tradicionāli melnā ārsta soma piešķīra viņam pavisam jocīgu izskatu.

—Jums drīzāk derētu nēsāt savus instrumentus golfa somā,— Džonijs piezīmēja.

Džūlzs saprotoši pasmīnēja.— Jā, šī mediķu soma ir liela neērtība. Mūžīgi pārbiedē cilvēkus. Būtu kaut vai mainījuši krāsu!Viņš devās pie gultā gulošā Nino. Atvērdams somu, viņš sacīja Džonijam:— Paldies par to čeku, ko man kā konsultan­tam atsūtījāt. Tas bija pārāk devīgi. Neko tik izcilu es neizdarīju.

— Jā, jā, kā tad,— atmeta Džonijs.— Un vispār — tas bija tik sen, ka par to nav vērts runāt. Kas ir ar Nino?

Džūlzs ātri pārbaudīja sirdsdarbību, pulsu un asinsspie­dienu. Izņēmis no somiņas adatu, viņš to ar ierastu kustību iedūra Nino rokā un nospieda šļirces virzuli. Nino nekustīgā, pelnu pelēkā seja pamazām atguva sārtumu, it kā asinis viņā būtu sākušas riņķot straujāk.

— Diagnoze ir ļoti vienkārša,— Džūlzs enerģiski noteica. — Man bija iespēja viņu izmeklēt un izdarīt dažas analīzes, kad viņš te ieradās pirmoreiz un zaudēja samaņu. Kamēr viņš vēl nebija atguvies, es liku nosūtīt viņu uz slimnīcu. Viņam ir diabēts vieglā, stabilā formā, un tas nav nekas briesmīgs, ja gādā par pareizu ārstēšanu, ievēro diētu un tā tālāk. Bet viņš tam stūrgalvīgi nepievērš uzmanību. Turklāt viņš ir cieši apņēmies nodzerties līdz nāvei. Aknas viņam jau krietni cietušas, un drīz arī smadzenes būs pagalam. Pašlaik viņš atrodas vieglā diabētiskā komā. Es silti iesaku ievietot viņu iestādē.Džonijs atviegloti uzelpoja. Tas nevar būt nekas pārāk nopietns, un Nino tikai vairāk sevi jāuzmana.— Jūs domājat — ārstēties pret dzeršanu?— viņš jautāja.

Džūlzs aizgāja pie bāra viņā istabas malā un samaisīja sev dzērienu.— Nē,— viņš atbildēja,— es domāju, pret nojūgšanos. Citiem vārdiem, trakonamā.

Beidziet ākstīties!— Džonijs atcirta.

Es nejokoju,— sacīja Džūlzs.— Psihiatriju es sīkumos nepārzinu, bet kaut ko no tās sajēdzu — arī tā ir daļa no mana amata. Jūsu draugu Nino var savest itin ciešamā kārtībā, ja vien nav pārāk sabeigtas aknas, bet to jau īsti parāda tikai līķa sekcija. Taču galvenā vaina viņam ir galvā. Viņam nemaz nerūp, vai viņš nomirs vai dzīvos, varbūt viņš pat tīšām dzen sevi kapā. Kamēr nav izārstēta šī vaina, nav nekādu cerību viņu izglābt. Tāpēc es saku: viņš jāievieto slēgtā iestādē, kur viņš saņemtu nepieciešamo psihiatrisko ārstēšanu.

Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Džonijs devās tās atvērt. Nācēja bija Lūsija Mančīni. Viņa apkrita Džonijam ap kaklu un noskūpstīja viņu.— Ai, Džonij, cik jauki tevi atkal redzēt!— viņa iesaucās.

— Jā, pagājis labs brīdis,— Džonijs Fontāne teica. Viņš ievēroja, ka Lūsija ir pārvērtusies. Viņa bija kļuvusi krietni tievāka, daudz glītāk ģērbusies un prata pievilcīgāk nest tērpu. Zēniskais matu sakārtojums labi piestāvēja viņas sejai. Viņa izskatījās jaunāka un valdzinošāka nekā jebkad agrāk, un Džonijam iešāvās prātā, ka šeit, Lasvegasā, Lūsijas sabiedrība būtu ļoti patīkama. Nudien, vienreiz nekaitētu pakavēt laiku ar kārtīgu skuķi. Bet, nepaspējis vēl laist darbā savu pievilcību, viņš atcerējās, ka Lūsija ir ārsta meiča. Tātad atkrīt. Viņš apmierinājās ar draudzīgu smaidu un noprasīja:— Ko tu te vakarā meklē Nmo istabā, ko?

Lūsija iebuksnīja viņam pa plecu.— Man teica, ka Nino neesot labi un pie viņa atnācis Džūlzs. Gribēju zināt, vai nevajag kaut ko palīdzēt. Cerams, ka Nino nav nekas nopietns?

— Skaidrs, ka nav,— atmeta Džonijs.— Viss būs labākajā kārtībā.

Džūlzs Segals sēdēja, atgāzies dīvānā.— Ne velna nebūs!— viņš noskaldīja.— Es iesaku visiem uzkavēties tepat, kamēr Nino nāk pie saprašanas. Un tad kopīgi centīsimies pierunāt viņu ārstēties klīnikā. Lūsij, tu viņam patīc, varbūt tu varētu palīdzēt. Džonij, ja jūs viņam esat īsts draugs, arī jūs piekritīsiet. Citādi vecā zēna aknas itin drīz kļūs par ekspo­nātu numurs viens kādā universitātes medicīnas laboratorijā.Džoniju kaitināja ārsta nevērīgā pašapziņa. Par ko tas ķēms sevi iedomājas? Viņš gribēja tieši tā arī pasacīt, bet tad no gultas atskanēja Nino balss:— Ē, veco zēn, baigi derētu viens mēriņš!Nino bija piecēlies sēdus. Greizi uzsmaidījis Lūsijai, viņš izplēta rokas un teica:— Cau, mazulīt, nāc šurp pie vecā Nino!— Lūsija apsēdās uz gultas malas un īsi apkampa Nino. Dīvainā kārtā Nino šobrīd izskatījās pavisam labi, kā jebkurš normāls un vesels cilvēks.Viņš skaļi noklakstināja pirkstus.— Nu, kas ir, Džonij, atnes man ieraut! Rīts vēl tālu. Pie velna, kur ir mans acītes galds?Džūlzs iedzēra garu malku no savas glāzes un teica Nino:— Jūs nedrīkstat dzert. Ārsts jums to aizliedz.

Nino veltīja viņam iznīcinošu skatienu.— Lai tas ārsts iet dirst!— Tad viņš uzplāja sejai mākslotu nožēlas izteiksmi. — Hei, Džū, tas esat jūs! Ak tad jūs esat mans ārsts? Nē, veco zēn, tas nebija par jums. Džonij, padod man glāzi, citādi es celšos augšā un paņemšu pats!

Džonijs paraustīja plecus un paspēra soli uz bāra pusi. Džūlzs vienaldzīgā balsī atkārtoja:— Es teicu, ka viņš to nedrīkst.

Džonijs zināja, kāpēc Džūlzs viņu tā tracina. Ārsta balss vienmēr bija vēsa un rāma, viņš neuzsvēra nevienu vārdu, lai cik skarbs tas būtu, allaž runāja klusi un apvaldīti. Ja viņš brīdināja, tad tikai ar vārdiem, bet balss palika neitrāla vai pat nevērīga. Tieši tas aizkaitināja Džoniju un pamudināja piepil­dīt Nino glāzi ar viskiju. Vēl neiedevis to draugam, viņš pār plecu izmeta uz Džjūļza. pusi:— No šitā tak laikam beigts nebūs, ko?

— Nē, beigts nebūs,— Džūlzs mierīgi atbildēja. Lūsija paskatījās uz viņu ar bažām un, šķiet, gribēja kaut ko sacīt, tomēr palika klusu. Tikmēr Nino paņēma glāzi un salēja viskiju sev rīklē.

Džonijs lūkojās lejup uz Nino ar smaidu: parādījām gan pigu tam nekaunam ārstam! Piepeši Nino iegārdzās, viņa seja kļuva gandrīz zila, un viņš sāka rīstīties pēc elpas. Ar visu augumu viņš pasviedās augšup kā zivs, un acis nedabiski izspiedās asinīm pielijušajā sejā. Džūlzs piesteidzās gultai no otras puses, pretī Džonijam un Lūsijai. Satvēris Nino aiz kakla, viņš to stingri saturēja un iegrūda tam plecā tuvu kaklam adatu. Nino ķermenis kļuva ļengans, raustīšanās aprima, un pēc brīža viņš noslīga spilvenos. Viņa acis aizvērās.

Džonijs, Lūsija un Džūlzs atgriezās viesistabā un apsēdās pie lielā, smagnējā kafijas gaida. Lūsija pacēla viena jūraszaļā aparāta klausuli un pasūtīja kafiju un kaut ko ēdamu. Džonijs bija aizgājis pie bāra un maisīja sev dzērienu.— Vai jūs zinājāt, ka tam viskijam būs šitāda iedarbība?— Džonijs noprasīja.

Džūlzs paraustīja plecus.— Diezgan droši paredzēju.

Tad kāpēc nebrīdinājāt mani?— Džonijs skarbi jautāja.

Es jūs brīdināju,— Džūlzs atbildēja.

Nebrīdinājāt vis tā, kā vajag!— Džonijs saltās dusmās iesaucās.— Kretīns gatavais, nevis ārsts! Par visu jums nošķau­dīties! Jūs man sakāt, ka Nino jābāž trakomājā, un pat nepūlaties nosaukt to pieklājīgā vārdā — par klīniku! Jums patīk paņirgt par citiem, vai ne?

Lūsija, nodūrusi galvu, skatījās sev klēpī. Džūlzs joprojām ar smaidu raudzījās uz Fontāni.— To glāzi jūs Nino būtu iedevis, lai tur vai kas. Jums vajadzēja parādīt, ka nedomājat uzklausīt manas pavēles un norādījumus. Vai atceraties, ka pēc tēs kakla pārbaudes jūs man piedāvājāt kļūt par savu personisko ārstu? Es atteicos, tāpēc ka zināju: mēs abi nekad nesapratīsimies. Ārsts sevi mēdz uzskatīt par dievu, par mūsdienu sabiedrības augstāko priesteri, un tā ir daļa no viņa atalgojuma. Bet jūs pret mani nekad tā neizturētos. Es jums būtu dievs sulaiņa kārtā. Tāpat kā tie ārsti, kas jums ir Holivudā. No kurienes jūs tādus vispār izrokat? Ak kungs, vai viņi tiešām neko nesajēdz, jeb vai viņiem viss vienalga? Viņiem taču jāzina, kas notiek ar Nino, bet viņi tikai grūž tam visādas draņķa zāles, lai viņš ilgāk tā varētu turpināt. Staigā smokingos un bučo jums pakaļu, tāpēc ka jūs esat ievērojams kinoaktieris, un jūs tādēļ domājat, ka viņi ir izcili ārsti. Ek jūs, kinodakteri, vai jums ir sirds vai nav? It kā jābūt, vai ne? Bet viņiem nospļauties par to, vai jūs esat dzīvs vai miris. Taču man ir tāds sīks, varbūt nepiedodams hobijs, ka es gribu noturēt cilvēkus pie dzīvības. Es ļāvu, lai jūs iedodat Nino to dzeramo, jo gribēju jums parādīt, kas ar viņu var notikt.— Džūlzs paliecās uz Džonija Fontānes pusi, joprojām runādams rāmā, bezkaislīgā balsī.— Jūsu draugs ir ļoti tuvu savam galam. Vai jūs to saprotat? Viņam nav nekādu cerību palikt dz ivam bez ārstēšanās un stingras medicīniskas uz­raudzības. Viņa asinsspiediens, diabēts un sliktie ieradumi jebkurā brīdī var novest pie smadzeņu asinsizplūduma. Vien­kārši pajuks smadzenes. Vai jūs to spējat apjēgt? Jā, taisni tā es teicu — trakonams. Es gribu, lai jūs saprastu, kas vajadzīgs. Citādi jūs necelsiet ne ausu. Izteikšos vēl skaidrāk. Jūs varat izglābt savu veco draugu, ja ieliksiet viņu iestādē. Ja ne, varat kaut tūliņ dot viņam beidzamo atvadu skūpstu.

— Džūlz, mīļais Džūlz, neesi tik ass,— Lūsija nomurmi­nāja.— Tikai pasaki, un viss.

Džūlzs piecēlās. Džonijs Fontāne ar gandarījumu konsta­tēja, ka ārsta parastais vēsais miers zudis. Arī viņa balss vairs neskanēja tik rāmi un vienmērīgi

— Vai jūs domājat, ka man pirmoreiz līdzīgos apstākļos jārunā ar tādiem cilvēkiem kā jūs?— Džūlzs noprasīja.— Esmu to darījis dienu no dienas. Lūsija saka — neesi ass, bet viņa nesaprot, cik tas nopietni. Cik neesmu cilvēkiem teicis: neēdiet tik daudz, citādi nomirsiet, nesmēķējiet tik daudz, citādi nomirsiet, nestrādājiet tik daudz, citādi nomirsiet, nedze­riet tik daudz, citādi nomirsiet. Neviens neklausās. Vai zināt, kāpēc? Tāpēc, ka es nesaku: jūs nomirsiet rīt. Labi, varu jums pateikt, ka Nino patiešām var nomirt jau rīt.

Džūlzs aizgāja pie bāra un sajauca sev vēl vienu kokteili. — Nu, kā būs, Džonij, vai liksiet Nino iestādē?

— Es nezinu,— Džonijs atbildēja.

Džūlzs ātri iztukšoja glāzi turpat pie bāra un piepildīja to no jauna.— Ziniet, tas tiešām ir dīvaini — cilvēks var nosmēķēties līdz nāvei, nodzerties līdz nāvei, nostrādāties līdz nāvei un pat pārēsties līdz nāvei. Bet to visu uzskata par pieļaujamu. Vienīgais, ko no medicīnas viedokļa nevar izdarīt, ir nomīlēties līdz nāvei, bet tieši tur tiek likti vislielākie šķēršļi.— Viņš apklusa, lai iztukšotu glāzi.— Bet arī tur nelaimju netrūkst, vismaz sievietēm. Es esmu izmeklējis sievietes, kurām vairs nedrīkstēja būt bērni. «Tas ir bīstami,» es viņām skaidroju. «Jūs varat nomirt,» es teicu. Un pēc mēneša viņas atskrien pie manis ziedošiem vaigiem un saka: «Dakter, man liekas, ka es esmu stāvoklī,»— un tā patiešām ir. «Bet tas ir bīstami,» es viņām saku. Tolaik es vēl runāju ar izteiksmi. Un viņas man uzsmaida un atbild: «Bet mēs ar vīru esam stingri katoļi,»— re, tā viņas saka.Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un divi oficianti iestūma ratiņus ar ēdienu un sudraba kafijas traukiem. Viņi izņēma no ratiņu apakšas saliekamu galdiņu un sakārtoja to maltītei.

Brīdi visi trīs klusēdami ēda Lūsijas pasūtītās karstās sviestmaizes un dzēra kafiju. Tad Džonijs atlaidās sēdeklī un aizdedzināja cigareti.— Tātad jūs cenšaties glābt dzīvības. Kā tad jūs varējāt ķerties pie abortiem?

Pirmo reizi pa visu šo laiku ierunājās Lūsija:— Viņš gribēja palīdzēt meitenēm, kas nonākušas grūtībās,— meitenēm, kas varētu izdarīt pašnāvību vai sadomātu tikt vaļā no bērna ar bīstamiem līdzekļiem.Džūlzs pasmaidīja un nopūtās.— Tik vienkārši tas nav. Beidzot es biju kļuvis ķirurgs. Man ir labas rokas, kā mēdz izteikties bumbas spēlētāji. Bet es biju tik labs savā darbā, ka man pašam kļuva no sevis bail. Es uzšķēržu kādam nabagam vēderu un skaidri redzu, ka viņam jāmirst. Es izgriežu audzēju un labi zinu, ka tas atjaunosies, tomēr sastāstu tam nabaga cilvēkam pasakas un ar laipnu smaidu aizsūtu viņu mājās. Atnāk kāda nelaimīga sieva, un es viņai nogriežu vienu krūti. Pēc gada viņa atkal ir klāt, un es nogriežu otru krūti. Vēl pēc gada es viņai izskrāpēju visas iekšas kā sēklas no melones. Un pēc tam viņa tik un tā nomirst. Un visu šo laiku vīri zvana un prašņā: «Ko rāda analīzes? Ko rāda analīzes?» Es pieņēmu sekretāri, kas atbildētu uz visiem šiem zvaniem. Pacientus pieņēmu tikai tad, kad tie bija pilnīgi sagatavoti izmeklēšanai, pārbaudēm vai operācijai. Kopā ar upuri es pavadīju tik maz laika, cik vien iespējams, jo galu galā man taču bija darba pilnas rokas. Un pašās beigās es pāris minūšu atvēlēju vīriem. «Tās ir beigas,» es teicu. Bet viņi šo pēdējo vārdu nekad nedzirdēja. Sākumā es domāju, ka varbūt pats neviļus pieklu­sinu balsi, to teikdams, tāpēc centos runāt skaļāk. Bet viņi tik un tā nedzirdēja. Viens vīrs man pat pārjautāja: «Ko jūs tur melšat, kādas sveikas?»— Džūlzs sāka smieties.— Beigas, svei­kas, pie velna ar visu! Sāku taisīt abortus. Ērts, viegls darbs, un visiem labi — tikpat kā nomazgāt traukus un atstāt tīru izlietni. Tas man bija pa prātam. Man tas patika — es ļoti labprāt taisīju abortus. Es neticu, ka divus mēnešus vecs dīglis ir cilvēciska būtne, tāpēc šādu problēmu man nebija. Es palīdzēju jaunām meitenēm un precētām sievām izkļūt no ķibeles un pelnīju kārtīgu naudu. Biju ticis prom no frontes priekšējām līnijām. Kad mani pieķēra, es jutos kā sagūstīts dezertieris. Tomēr man laimējās — kāds draugs izmantoja savu ietekmi, un no tiesas es izspruku, taču tagad lielās slimnīcās man neļauj operēt. Tāpēc es esmu šeit. Un atkal dodu prātīgus padomus, kas atkal tiek laisti gar ausīm, tieši tāpat kā vecajos, labajos laikos.

— Es tos nelaižu gar ausīm,— Džonijs Fontāne teica.— Ti­kai apdomāju.

Lūsija novirzīja sarunu uz citu pusi:— Ko tu dari šeit, Vegasā, Džonij? Atpūties no varenajiem Holivudas darbiem vai strādā?Džonijs papurināja galvu.— Maikls Korleone grib mani satikt un aprunāties. Šovakar viņš ielido Lasvegasā kopā ar Tomu Heigenu. Toms teica, ka tikšoties arī ar tevi, Lūsij. Vai tu zini, kādā sakarībā?

Lūsija papurināja galvu.— Rītvakar mēs visi kopā ēdīsim vakariņas. Arī Fredijs. Varbūt tam ir kāds sakars ar šo viesnīcu. Kazino pēdējā laikā cieš zaudējumus, un tas nedrīkstētu notikt. Varbūt Dons grib, lai Maikls noskaidro stāvokli.

— Es dzirdēju, ka Maikls beidzot savedis kārtībā savu seju,— sacīja Džonijs.

Lūsija iesmējās.— Droši vien Keja pierunāja._ Kad viņi precējās, viņš vēl neparko nebija ar mieru. Nesaprotu, kāpēc. Izskatījās vienkārši briesmīgi, un mūžīgi pilēja deguns. Sen jau vajadzēja to izdarīt.— Viņa brīdi apklusa.— Korleones Ģimene uzaicināja Džūlzu piedalīties šajā operācijā. Par konsultantu un novērotāju.

Džonijs pamāja ar galvu un nevērīgi izmeta:— Es pats viņu ieteicu.

Ak tā!—Lūsija iesaucās.— Nu, šā vai tā, Maikls sacīja, ka gribot kaut ko darīt Džūlza labā. Tāpēc rītvakar mēs visi kopā ēdam vakariņas.

Viņš nevienam neuzticējās,— Džūlzs domīgi teica. — Brīdināja, lai es visiem skatoties cieši uz pirkstiem. Operā­cija bija pavisam viegla un vienkārša. To būtu varējis izdarīt jebkurš puslīdz prasmīgs ārsts.

Guļamistabā atskanēja pakluss troksnis, un viņi pašķīra durvju aizkarus. Nino bija atguvis samaņu. Džonijs piegāja pie viņa un apsēdās uz gultas malas. Džūlzs un Lūsija nostājās gultas kājgalī. Nino vārgi pasmaidīja.— Labi, beigšu tēlot gudro. Es patiešām jūtos draņķīgi. Džonij, vai tu atceries, kas notika apmēram pirms gada, kad mēs ar tām divām skuķēm bijām Palmspringsā? Es tev zvēru, ka nemaz par to nebiju greizsirdīgs. Es biju priecīgs. Vai tu man tici, Džonij?

Protams, ticu, Nino,— Džonijs mierinošā balsī atbildēja.

Lūsija ar Džūlzu saskatījās. Spriežot pēc visa, ko viņi bija dzirdējuši un uzzinājuši par Džoniju Fontāni, šķita pilnīgi neiespējami, ka viņš varētu nocelt meiteni tuvam draugam, tādam kā Nino. Un tāpēc Nino tagad, pēc vesela gada, apgalvo, ka neesot bijis greizsirdīgs? Abiem reizē iešāvās prātā, ka Nino cenšas nodzerties līdz nāvei romantisku motīvu dēļ—tāpēc ka viņa meitene devusi priekšroku Džonijam Fontānem.Džūlzs vēlreiz izmeklēja Nino.— Šonakt es sarunāšu pie jums medmāsu,— viņš teica.— Pāris dienu jums patiešām jāpaliek gultā. Pilnīgi nopietni.

Nino pasmaidīja.— Labs ir, dakter, tikai lai tā medmāsa nav pārāk smuka.

Džūlzs pa telefonu izsauca medmāsu, un tad viņi ar Lūsiju devās projām. Džonijs apsēdās uz krēsla pie gultas, lai uzkavētos līdz medmāsas atnākšanai. Nino atkal laidās miegā, un viņa sejā jautās pagurums. Džonijs domāja par Nino teiktajiem vārdiem — par to, ka viņš neesot bijis greizsirdīgs toreiz pirms gada, kad viņi ar divām skuķēm pavadīja vakaru Palmspringsā. Viņam nekad pat prātā nebija ienācis, ka Nino varētu būt greizsirdīgs.

Pirms gada Džonijs Fontāne sēdēja savā grezni iekārtotajā kabinetā, kas piederēja viņa vadītajai filmēšanas kompānijai, un jutās tik nelāgi kā vēl nekad. Tas bija dīvaini, jo viņa pirmā filma, kurā viņš pats spēlēja galveno lomu un Nino atveidoja diezgan nozīmīgu tēlu, ienesa milzumu naudas. Viss bija izdevies. Ikviens bija paveicis savu darba daļu. Filma iekļauta budžetā. Visi, kas pie tās strādājuši, gatavojās saņemt milzu summas, un Džeks Volcs bija kļuvis par desmit gadiem vecāks. Pašlaik tika uzņemtas vēl divas Džonija finansētas filmas — vienā no tām galveno lomu spēlēja viņš, otrā Nino. Nino lieliski padevās gausie, sapņainie ekrāna mīlētāji, ko sievie­tēm tik ļoti patīk spiest pie savām krūtīm. Nomaldījies, žēlojams puisītis. Viss, pie kā Džonijs ķērās, ienesa naudu, tā nāca iekšā pa logiem un durvīm. Krusttēvs saņēma savus procentus ar bankas starpniecību, un tas Džonijam bija ļoti pa prātam. Viņš bija attaisnojis Krusttēva uzticēšanos. Tomēr šodien šī apziņa daudz nepalīdzēja.

Un tieši tagad, kad viņš — veiksmīgs, neatkarīgs kino producents — bauda tik lielu varu, varbūt vēl lielāku nekā savā dziedoņa karjeras laikā! Skaistas skuķes skrien viņam pakaļ tāpat kā agrāk, kaut arī tagad vairāk aiz komerciāliem apsvērumiem. Viņam pieder sava lidmašīna, viņš dzīvo ar tik plašu vērienu kā vēl nekad, jo, būdams biznesmenis, bauda tādas nodokļu privilēģijas, kādas māksliniekiem nepienākas. Pie velna, kas tad viņu vēl kremt?Džonijs zināja, kas tas ir. Viņam sāpēja galva, smeldza deguna dobums, niezēja rīkle. Vienīgais ceļš, kā viņš varētu to visu nomākt, bija dziedāt, taču Džonijs baidījās pat mēģināt. Viņš bija zvanījis Džūlzam Segalam un jautājis, kad varētu droši mēģināt dziedāt, un Džūlzs atbildējis, ka jebkurā brīdī. Tad Džonijs pamēģināja, un balss skanēja tik rupji un nejauki, ka viņš tūdaļ meta mieru. Nākamajā dienā neganti sāpēja kakls, turklāt pavisam citādi nekā pirms kārpu likvidēšanas. Sāpēja stiprāk un dedzinoši sūrstēja. Džonijs vairs nemēģināja dzie­dāt, baidīdamies, ka pavisam pazaudēs vai sabojās balsi.Un, ja viņš vairs nevar dziedāt, kāda tad jēga visam citam? Viss cits ir tukši burbuļi. Dziedāšana ir vienīgais, ko viņš īsti prot. Varbūt viņš zina par dziedāšanu un sava stila mūziku vairāk nekā jebkurš pasaulē. Jā, viņš patiešām ir tik izcils, tagad viņš to saprot. Visi šie gadi izveidojuši no viņa īstu profesionāli. Neviens no malas nevar mācīt viņam, kas ir pareizi un kas nepareizi,— viņam tas nevienam nav jāprasa. Viņš to zina. Kāds bezjēdzīgs zaudējums, kāds bezjēdzīgs, nolādēts zaudējums!Bija piektdiena, un Džonijs nolēma pavadīt nedēļas nogali kopā ar Virdžīniju un bērniem. Kā ik reizes, viņš piezvanīja Džinijai, lai brīdinātu par savu ierašanos. Un lai viņai būtu iespēja pasacīt «nē». Taču to viņa nekad neteica. Ne reizi visā šai laikā kopš abu šķiršanās. Jo viņa nekad nevēlējās izjaukt meitu tikšanos ar savu tēvu. Kāda lieliska sieviete, Džonijs nodomāja. Ar Virdžīniju viņam tiešām veicies. Tomēr, kaut gan viņš zināja, ka Džinija viņam ir tuvāka par jebkuru citu sievieti, viņš zināja arī to, ka viņiem vairs nav iespējams gulēt vienā gultā. Ja nu varbūt tad, kad abiem būs sešdesmit pieci gadi un viņi dosies atpūtā — abi reizē aizies no visa prom.Taču, kad Džonijs tur ieradās, dzīves īstenība izkliedēja viņa sapņainās domas, jo Virdžīnija izskatījās drusku īdzīga un abas meitenes arī nebija stāvā sajūsmā par tikšanos: nedēļas nogali viņas bija paredzējušas pavadīt kopā ar draudzenēm kādā Kalifornijas rančo, kur varētu jādelēt ar zirgiem.

Džonijs pierunāja Virdžīniju sūtīt meitenes projām uz rančo un atvadīdamies ar smaidu noskūpstīja viņas. Tēvs viņas lieliski saprata. Kuram bērnam gan negribētos labāk jādelēt ar zirgiem pa rančo nekā nīkt kopā ar nīgru tēvu, kurš saviem tēva pienākumiem izvēlas brīžus pēc paša prāta!

Es vēl iedzeršu pāris glāžu un arī taisīšos prom,— Džonijs teica Virdžīnijai.

Labi,— viņa atbildēja. Šī izskatījās viena no viņas melnajām dienām—to nebija daudz, taču tās tūlīt varēja pamanīt. Nebija jau viņai nekāda lielā prieka no tādas dzīves.

Džinija ievēroja, ka viņš sev pielej lielāku glāzi nekā citkārt.

— Vai tad tev jāpūlas būt vēl jautrākā prātā?— viņa jautāja.— Tev taču visur tik brīnišķi veicas. Man nenāca ne prātā, ka no tevis varētu iznākt tik labs biznesmenis.

Džonijs pasmaidīja.— Tas nemaz nav tik grūti,— viņš teica. Tai pašā laikā viņš atskārta: tad re, kur tā nelaime! Džonijs saprata sievietes un arī tagad saprata, kāpēc Virdžīnija ir tik nomākta: viņai liekas, ka Džonija dzīvē viss rit pēc viņa prāta. Sievietes nevar izturēt, ja viņu vīriešiem klājas pārāk labi. Tas viņas tracina. Tas atņem viņām pārliecību par savu varu, ko nodrošina pieķeršanās, sekss vai laulības saites. Tāpēc Džonijs teica — nevis lai pažēlotos, bet lai nomierinātu viņu:— Kāda tam visam jēga, ja es nevaru dziedāt?Virdžīnijas balsī skanēja aizkaitinājums.— Ai, Džonij, tu taču vairs neesi mazais bērns. Tev ir pāri par trīsdesmit pieci. Kas tev ko raizēties par tādām blēņām kā dziedāšana? Kā producents tu taču pelni daudz vairāk.

Džonijs izbrīnījies paskatījās uz viņu un teica:— Es esmu dziedātājs. Es mīlu dziedāt. Kāds tam sakars ar vecumu?

Virdžīnija kļuva nepacietīga.— Man tava dziedāšana nekad nav patikusi. Tagad, kad tu esi parādījis, ka proti taisīt filmas, es pat priecājos, ka tu vairs nevari dziedāt.

Džonija piepešais niknums pārsteidza viņus abus.— Tas nu ir pretīgākais, ko tu varēji pateikt!— viņš izgrūda, juzdamies pilnīgi satriekts. Kā Virdžīnija var kaut ko tādu just, kā var viņu tik ļoti neieredzēt?

Virdžīnija pasmaidīja, redzēdama viņa aizvainojumu. Tas, ka Džonijs var niknoties uz viņu, šķita tik nejēdzīgi, ka viņa teica:— Vai tev ir ienācis prātā, kā es jutos, kad visas tās skuķes skrēja tev pakaļ tās tavas dziedāšanas dēļ? Kā justos tu, ja es ietu pa ielu ar pliku dibenu, lai vīrieši skrien man pakaļ? Apmēram to man nozīmēja tava dziedāšana, un es vēlējos, kaut tu zaudētu balsi un nekad vairs nevarētu dziedāt. Bet tas bija vēl pirms šķiršanās.

Džonijs iztukšoja savu glāzi.— Tu neko nesaproti. Itin neko.— Iegājis virtuvē, viņš uzgrieza Nino numuru. Abi tūlīt pat norunāja pavadīt nedēļas nogali Palmspringsā, un Džonijs palūdza, lai Nino piezvana un uzaicina līdzi kādu meiteni, kas Džoniju bija ieinteresējusi,— kādu jaunu, vēl nesamaitātu radījumu pašā jaunības plaukumā.— Viņa paņems līdzi kādu draudzeni arī tev,— Džonijs teica.— Pēc stundas būšu pie tevis.

Virdžīnijas atvadu sveiciens bija ļoti vēss. Džonijs to neņēma vērā, jo šī bija viena no retajām reizēm, kad viņš dusmojās uz Džiniju. Pie velna — šo nedēļas nogali viņš uzdzīvos, kā nākas, lai iekšas attīrās no visiem sārņiem!Palmspringsā, protams, viss bija labākajā kārtībā. Džonijam tur piederēja māja, kas bija izmantojama jebkurā laikā, un šajā sezonā tur uzturējās visi vajadzīgie kalpotāji. Abas meitenes bija pietiekami jaunas, lai viņu sabiedrībā būtu jautri un patīkami, turklāt viņas vēl neprata uzbāzīgi diedelēt sev dažādas labvēlības. Pirms vakariņām viņiem pie baseina piebiedrojās vēl daži draugi. Tad Nino ar savu meiteni uzgāja istabā, lai sapostos vakariņām un aši pamīlētos, kamēr vēl jutās saulē pietiekami iesilis. Džonijam nebija noskaņojuma, tāpēc viņš savu meiteni, vārdā Tīna, neliela auguma blondīni ar lelles sejiņu, uzsūtīja augšā uz dušu vienu pašu. Viņš nekad nevarēja nodoties mīlas priekiem ar citu sievieti tūlīt pēc strīda ar Virdžīniju.

Viņš iegāja stiklotajā viesistabā, kur atradās klavieres. Dziedādams kopā ar orķestri, viņš reizēm joka pēc bija paplinkšķinājis klavieres, tāpēc bez pūlēm varēja improvizēt dziesmu saldsērīgu mēnesnīcas balāžu stilā. Spēlēdams viņš sāka mazliet dungot līdzi—tā nebija īsta dziedāšana, tikai daži klusi nodūdoti vārdi. Acumirklī Tīna jau bija istabā un, sajaukusi Džonijam kokteili, apsēdās viņam blakām pie klavie­rēm. Džonijs nospēlēja vairākas melodijas, un meitene dun­goja līdzi. Tad viņš atstāja Tīnu sēžam pie klavierēm un iegāja dušā. Tur viņš nodziedāja vairākas frāzes, kas drīzāk izklausī­jās pēc runāšanas. Džonijs apģērbās un atgriezās istabā. Tīna joprojām bija viena, tātad Nino ar savu meiteni patiešām raujas vaiga sviedros vai varbūt steidzas piedzerties.

Džonijs atkal apsēdās pie klavierēm, kamēr Tīna izgāja ārā paskatīties uz peldbaseinu. Viņš sāka dziedāt vienu no savām vecajām dziesmām. Šoreiz kakls nesūrstēja. Skaņas izklausījās tādas kā klusinātas, taču pareizi veidotas. Viņš pārlaida skatienu istabai. Tīna joprojām stāvēja uz balkona, un stiklotās durvis bija aizvērtas, tātad viņa nedzirdēs. Saprotamu iemeslu dēļ Džonijs nevēlējās, lai kāds viņu dzirdētu. Viņš sāka dziedāt senu balādi, kas viņam savulaik bija ļoti patikusi. Viņš ļāva balsij pilnu vaļu, it kā stāvētu publikas priekšā, dziedāja ar pilnu krūti, gaidīdams pazīstamo sūrkstoņu rīklē, taču tās nebija. Džonijs klausījās savā balsī, un tā viņam šķita mazliet citādāka, tomēr tīkama. Sulīgāks tembrs . . . īsta vīrieša, nevis zēna balss . . . samtaina, pilnskanīga balss. Dziesmas beigās viņš mazliet pieklusināja skanējumu un pabeidzis atlaidās sēdeklī, ļaudamies pārdomām.

— Nav slikti, veco zēn, nepavisam nav slikti,— viņš iz­dzirda aiz muguras Nino balsi.

Džonijs apsviedās apkārt uz grozāmā sēdekļa. Nino viens stāvēja durvīs. Viņa meitenes tuvumā nebija. Džonijs atvieg­loti uzelpoja. Par Nino klātbūtni viņš nebēdāja.

Jā,— Džonijs novilka.— Mēģināsim tikt vaļā no tām abām meičām. Sūti viņas mājās!

Sūti pats,— atmeta Nino.— Man nav nekādas patikas tos lāga skuķus apvainot. Un es nupat savējo divreiz izmīlēju. Būtu gan skaisti, ja es tagad viņu aizdzītu mājās, pat vakariņas neizmaksājis!

Pie velna ar visu, nodomāja Džonijs. Lai meitenes klausās, vienalga, kā skanēs. Viņš piezvanīja pazīstamam Palmspringsas ansambļa vadītājam un palūdza, lai tas atsūta Nino mandolīnu. Vadītājs protestēja:—Ko vēl ne, Kalifornijā taču neviens mandolīnu nespēlē!—Pagādā, un cauri!—atsaucas Džonijs.

Skaņu ierakstu aparatūras mājā bija papilnam, un Džonijs norīkoja abas meitenes darbināt izslēgšanas un skaņas stip­ruma kontaktpogas. Pēc vakariņām Džonijs ķērās pie darba. Nino uz mandolīnas spēlēja pavadījumu, un Džonijs nodzie­dāja visas savas vecās dziesmas. Viņš dziedāja ar pilnu krūti, nemaz netaupīdams balsi. Sajūta kaklā bija teicama, un Džonijam likās, ka viņš varētu dziedāt veselu mūžību. Visus garos mēnešus, kamēr vajadzēja iztikt bez dziedāšanas, viņš bija daudz domājis, kā vajadzētu dziedāt, prātojis, kā tagad — atšķirībā no jaunības dienām — apdarinātu katru lirisko frāzi. Domās viņš bija izdziedājis daudz dziesmu ar rūpīgi izstrādā­tām intonācijas niansēm. Tagad viņš to darīja īstenībā. Reizēm īstenībā neizdevās tik labi, kā bija izklausījies domās; iztēlē dziedātais izskanēja savādāk, nekā dziedot skaļi. Dziedot skali, Džonijs nodomāja. Pašreiz viņš neklausījās sevī, bet koncentrejās izpildījumam. Mazliet sašķobījās ritms, bet tas nekas, tikai drusku ierūsējušas iemaņas . . . Tas metronoms, kas sēž galvā, nekad nepievils. Vajadzīgs tikai vairāk pavingrināties.Beidzot Džonijs apklusa. Tīna mirdzošām acīm piesteidzas viņam klāt un dedzīgi noskūpstīja viņu.— Tagad es saprotu, kāpēc mana māte iet skatīties visas tavas filmas,— viņa teica. Citkārt to nevarētu saukt par īpašu komplimentu, taču šobrīd tas bija īsti vietā. Džonijs un Nino iesmējās.

Viņi atskaņoja ierakstu, un tagad Džonijs varēja īsti ieklausīties savā balsī. Mainījusies, velnišķi mainījusies, un tomēr tā neapšaubāmi ir Džonija Fontānes balss. Pilnskanīgāka un sulīgāka nekā jebkad agrāk, turklāt vīrieša, ne vairs jaunekļa balss. Tajā ir vairāk patiesu emociju, vairāk savdabī­bas. Un tehniskā ziņā izpildījums ir labāks nekā jebkad agrāk. Nudien, tas ir meistarīgs! Un, ja viņš dzied tik labi jau tagad, kad balss galīgi ierūsējusi, kas notiks, kad viņš atgūs agrākās iemaņas? Džonijs smaidīdams palūkojās uz Nino.— Vai patie­šām skan tik labi, kā man pašam liekas?

Nino domīgi paraudzījās Džonija laimīgajā sejā.— Saso­dīti labi,— viņš noteica,— bet redzēsim, kā tu dziedāsi rīt.

Džonijs jutās aizskarts, ka Nino izturas tik atturīgi.— Ak tu kretīns tāds, tu labi zini, ka pats ne tuvu tā nevari nodziedāt! Par rītdienu nebēdā. Es jūtos lieliski.

Taču vairāk viņš tovakar nedziedāja. Abi ar Nino viņi aizveda meitenes uz sarīkojumu, un Tīna pārgulēja nakti Džonija gultā, taču nekāds lāga mīlētājs viņš šoreiz nebija. Meitene likās drusku vīlusies. Nu bet, pie velna, cilvēks taču nevar visu pagūt vienā dienā, .nodomāja Džonijs.

No rīta viņš pamodās ar pusapjaustām bažām, ar neskaid­rām bailēm, ka atgūtā balss bijusi tikai sapnis. Brīdi vēlāk viņš saprata, ka tā nav, un tad viņu pārņēma bailes, ka balss varbūt atkal būs pazudusi. Džonijs piegāja pie loga un mazliet padungoja, tad, joprojām pidžamā ģērbies, iegāja viesistabā. Izvēlējies kādu melodiju, viņš sāka to spēlēt uz klavierēm un pēc brīža mēģināja dziedāt līdzi. Sākumā viņš dziedāja klusināti, taču kakls nesāpēja, aizsmakuma nebija, un pama­zām viņš ļāva sev pilnu vaļu. Balss saites darbojās nevainojami, bez jebkādas piepūles, un skaņa bija tīra un sulīga. Viegli, pavisam viegli tā plūda pār lūpām, gluži kā pati no sevis. Džonijs saprata, ka melnais laiks palicis pagātnē un viņam atkal pieder viss. Un nav svarīgi, vai viņš ievelsies bedrē ar visām savām filmām, nav svarīgi, ka naktī viņam ar Tīnu nekas prātīgs nesanāca, nav svarīgi, ka Virdžīnija viņu ienīdīs, jo viņš atkal var dziedāt. Tikai viena nožēla šajā brīdī pazibēja viņa domās. Ja balss būtu atgriezusies tad, kad viņš mēģināja dziedāt savām meitām, tas gan būtu bijis brīnišķīgi. Cik tas butu bijis brīnišķīgi . . .

Istabā ienāca viesnīcas medmāsa, stumdama ratiņus ar medikamentiem. Džonijs piecēlās un brīdi lūkojās lejup uz gulošo vai varbūt jau mirstošo Nino. Viņš zināja: Nino nav greizsirdīgs uz viņu par to, ka viņš atguvis balsi. Nino ir greizsirdīgs tikai par to, ka Džoniju šī balss atgūšana darījusi tik laimīgu. Par to, ka viņš tik ļoti mīl dziedāšanu. Jo tagad bija pavisam skaidri redzams, ka Nino Valenti neko tik ļoti nemīl, lai tā dēļ vēlētos izveseļoties un palikt dzīvs.

Maikls Korleone ieradās Lasvegasā vēlu vakarā, un, seko­jot viņa paša norādījumiem, neviens viņu lidostā nesagaidīja. Viņam līdzi bija tikai divi cilvēki: Toms Heigens un jaunais miesassargs, ko sauca Alberts Neri.

Maiklam un viņa biedriem tika ierādītas viesnīcas greznā­kās istabas. Tajās jau gaidīja cilvēki, kurus Maiklam vajadzēja satikt.Fredijs Korleone apsveica brāli ar sirsnīgu apskāvienu. Fredijs bija kļuvis krietni korpulentāks, izskatījās labsirdīgāks, dzīvespriecīgāks un' daudz švītīgāks. Viņam mugurā bija izsmalcināti pašūts pelēka zīda uzvalks, kam prasmīgi pieska­ņotas pārējās apģērba detaļas. Matu griezums viņam bija izdarīts ar žileti un izveidots ar tādu rūpību kā kinoaktierim, rokas rūpīgi manikirētas, un seja liecināja par pirmklasīga bārddziņa darbu. Šis bija pavisam cits cilvēks nekā tas, kuru pirms četriem gadiem aizsūtīja projām no Ņujorkas.Viņš atlaidās sēdeklī un pārlaida Maiklam draudzīgu skatienu.— Ar salāpītu seju tu izskaties krietni jēdzīgāks. Beidzot sieva pierunāja gan, ko? Kā viņai iet? Kad atbrauks šurpu pie mums?Maikls pasmaidīja brālim pretī.— Arī tu izskaties tīri nekas. Keja labprāt būtu braukusi līdzi, bet viņa gaida otru bērnu, un mazais arī jāpieskata. Turklāt šis ir biznesa brauciens, Fredij, un rītvakar vai parīt no rīta man jālido atpakaļ.

— Vispirms tev kārtīgi jāpaēd,— sacīja Fredijs.— Mums viesnīcā ir pirmklasīgs šefpavārs, un tu dabūsi pamieloties labāk nekā jebkad. Ej tagad dušā, pārģērbies, un viss tiks sagatavots tepat uz vietas. Visi tie, ar ko tu gribēji runāt, ir tepat tuvumā, un, kad būsi gatavs, viņi tevi jau gaidīs. Man tikai jāpiezvana.

— Mou Grīnu atstāsim pēdējo, labi?— Maikls laipni teica.— Paaicini Džoniju Fontāni un Nino, lai uznāk paēst kopā ar mums. Un Lūsiju un viņas draugu dakteri arī. Mēs varam aprunāties jau ēdot.— Viņš pagriezās pret Heigenu. — Vai tev vēl kāds padomā, Tom?

Heigens papurināja galvu. Viņu Fredijs bija apsveicis krietni atturīgāk nekā Maiklu, taču Heigens to saprata. Fredijs bija iekļuvis tēva melnajā sarakstā, un viņš, gluži dabiski, vainoja consiglori par to, ka tas nenoveļ akmeņus no ceļa. Heigens to labprāt būtu darījis, taču viņš nezināja, kāpēc Fredijs izpelnījies šo tēva nelabvēlību. Dons nemēdza paskaidrot savu nepatiku sīkāk. Viņš vienkārši lika to manīt.Bija jau pāri pusnaktij, kad visi sapulcējās pie īpaši klātā maltītes galda Maikla istabā. Lūsija noskūpstīja Maiklu un neko nesacīja par viņa teicamo izskatu pēc operācijas. Taču Džūlzs Segals neslēpti nopētīja pārveidoto vaigakaulu un teica Maiklam:— Labs darbs. Saaudzis pa pirmo. Un iesnas arī pāri?

— Viss ir lieliskā kārtībā,— atbildēja Maikls.— Paldies par izlīdzēšanu.

Maltītes laikā galvenā uzmanība tika veltīta Maiklam. Visi ievēroja, cik ļoti viņš ar savu runas veidu un izturēšanos atgādina Donu. Kaut kādā netveramā veidā viņš izraisīja pret sevi tādu pašu godbijību un cieņu, un tomēr viņš pavisam nemāksloti un dabiski centās radīt ap sevi nepiespiestības gaisotni. Heigens, kā parasti, palika tālākajā plānā. Jauno līdzbraucēju Albertu Neri viņi nepazina, turklāt šis vīrs izturējās ļoti klusi un neuzkrītoši. Viņš bija paziņojis, ka negribot ēst, un, sēdēdams atpūtas krēslā pie durvīm, lasīja vietējo laikrakstu.

Kad viņi bija izdzēruši vairākas glāzes un mazliet iestipri­nājušies, viesmīļi tika atlaisti.

Es dzirdēju, ka tava balss esot kļuvusi tikpat laba kā agrāk un tu esot atguvis visus savus vecos pielūdzējus,— Maikls teica Džonijam Fontānem.— Apsveicu!

Paldies,— atbildēja Džonijs. Viņu urdīja ziņkāre, kāpēc īsti Maikls vēlējies viņu satikt. Kādu pakalpojumu no viņa prasīs?

Tad Maikls uzrunāja visus kopā:— Korleones Ģimene domā pamazām pārcelties šurp, uz Lasvegasu. Tā grib pārdot visu savu olīveļļas biznesu un apmesties šeit. Mēs ar Heigenu un Donu to visu esam pārrunājuši, un mums šķiet, ka Ģimenes nākotne ir tieši šeit. Tas nenozīmē, ka mēs pārcelsimies šurp tūlīt vai nākamgad. Var paiet divi, trīs un pat četri gadi, kamēr izdosies visu nokārtot. Bet tāda ir mūsu nākotnes iecere. Dažiem mūsu draugiem pieder ievērojami ienākuma procenti no šīs viesnīcas un kazino, un tas būs mūsu pamats. Mou Grīns mums pārdos savu procentu daļu, tā ka viss šeit būs Ģimenes draugu rokās.Fredija apaļajā sejā parādījās bažas.— Maik, vai tu esi pārliecināts, ka Mou Grīns kaut ko pārdos? Man viņš par to neko nav teicis, un viņam šis bizness patīk. Es nudien neticu, ka viņš gribēs to pārdot.

— Es viņam izteikšu piedāvājumu, ko viņš nevarēs norai­dīt,— mierīgi atbildēja Maikls.

Šos vārdus viņš izteica gluži ikdienišķā balsī, taču iespaids bija stindzinošs — varbūt tāpēc, ka šo teicienu labprāt lietoja Dons. Maikls griezās pie Džonija Fontānes:— Dons cer uz tavu palīdzību, lai mēs iesākumā varētu veiksmīgi atsperties. Spriežot pēc visa, ļoti svarīgs apstāklis azartspēlmaņu pievili­nāšanā būs publikas izklaidēšana. Mēs ceram, ka tu parakstīsi kontraktu par uzstāšanos piecas reizes gadā, teiksim, ik reizes pa nedēļai. Un ceram, ka tavi kinodraugi darīs to pašu. Tu viņiem esi izdarījis daudz pakalpojumu, tagad vari prasīt pretimnākšanu no viņiem.

— Protams,— atteica Džonijs.— Tu taču zini, ka sava krust­tēva labā es darīšu visu.— Tomēr viņa balsī jautās tikko manāma šaubu pieskaņa.

Maikls pasmaidīja.— Šai darījumā tu zaudētājs nebūsi,— viņš teica,— un tavi draugi arī ne. Tu saņemsi daļu no viesnīcas akcijām, un, ja tev vēl kāds liksies pietiekami nozīmīgs, arī viņš šo to dabūs. Varbūt tu man netici, tāpēc teikšu, ka atkārtoju tieši Dona vārdus.

— Es tev ticu, Maik,— Džonijs steigšus iebilda.— Bet šobrīd uz šīs zemes joslas tiek būvētas vēl desmit viesnīcas un spēļu zāles. Kad ieradīsieties jūs, tirgus jau būs pārpildīts, un pie pašreizējās konkurences viegli var iznākt, ka esat vien­kārši nokavējuši.

Tad ierunājās Toms Heigens:— Korleones Ģimenei ir draugi, kuri finansē trīs no šīm jaunajām viesnīcām.— Džonijs tūdaļ saprata, kas ar to domāts: Korleones Ģimenei pieder šīs trīs viesnīcas ar visām spēļu zālēm. Un akciju, ko piedāvāt, būs pietiekami daudz.

— Es sākšu kaut ko kārtot,— Džonijs apsolīja.

Maikls pievērsās Lūsijai un Džūlzam Segalam.— Es esmu jums pateicību parādā,— viņš teica Džūlzam.— Esmu dzirdē­jis, ka jūs gribētu atkal strādāt par ķirurgu, bet slimnīcas neļaujot jums izmantot savu aparatūru tās vecās abortu padarīšanas dēļ. Gribu dzirdēt no jums paša — vai tā ir?

Džūlzs pasmaidīja.— Apmēram. Bet jūs nepazīstat mediķu pasauli. Viņiem jūsu vara nenozīmē itin neko. Baidos, ka šeit jūs man nevarēsiet palīdzēt.Maikls izklaidīgi pamāja ar galvu.— Protams, protams. Bet daži mani draugi, labi pazīstami cilvēki, taisās būvēt Lasvegasā lielu slimnīcu. Ņemot vērā, cik strauji šī pilsēta aug un vēl taisās augt, bez tās nevarēs iztikt. Varbūt tur jūs ielaidīs operāciju zālē, ja mācēsim visu pareizi apgaismot. Vai tad viņi atradīs daudz tik labu ķirurgu kā jūs, kas būtu ar mieru pārcelties uz šo tuksnesi? Vai kaut uz pusi tik labu? Mēs šai slimnīcai izdarīsim lielu pakalpojumu. Tā ka nepazūdiet! Vai tiesa, ka jūs ar Lūsiju gribot apprecēties?

Džūlzs paraustīja plecus.— Tad, kad es redzēšu, ka man ir kāda nākotne.

Lūsija nīgri novilka:— Maik, ja jūs to slimnīcu neuzcelsiet, man būs jānomirst vecmeitās.

Visi iesmējās, vienīgi Džūlzs palika nopietns.

Ja es uzsāku tādu darbu, tad negribu turpmāk būt atkarīgs ne no kādiem pakalpojumu prasītājiem,— viņš sacīja Maiklam.

Par to nav runas,— vēsi atteica Maikls.— Es vienkārši esmu jūsu parādnieks un gribu nokārtot rēķinus.

— Maik, neniknojies,— Lūsija lūdzoši teica.

Maikls viņai uzsmaidīja.— Es neniknojos.— Viņš pievērsās Džūlzam:— Tas bija cūcīgi teikts. Pakalpojumus Korleones Ģimene ir lūgusi citiem jūsu labā. Vai domājat, ka esmu tik neaptēsts, lai prasītu no jums to, ko jūs neparko negribētu darīt? Un pat ja tā būtu? Velns lai parauj, vai daudzi pakustināja kaut pirkstu jūsu labā, kad iekūlāties nepatikšanās? Un, kad es uzzināju, ka jūs gribētu atkal būt īsts ķirurgs, es patērēju daudz laika, pētīdams, vai nevaru palīdzēt. Varu. Un neko par to pretī neprasu. Bet jūs vismaz varētu uzlūkot mūsu attiecības par draudzīgām, un es domāju, ka būsiet ar mieru manis dēļ darīt to pašu, ko darītu jebkura laba drauga dēļ. Tā ir visa pakalpojumu prasīšana. Bet jūs varat atteikties.

Toms Heigens, galvu noliecis, smaidīja. Pat Dons to nebūtu izdarījis meistarīgāk.

Džūlzs pietvīka.— Maik, tā es to nebiju domājis. Esmu ļoti pateicīgs jums un jūsu tēvam. Aizmirstiet, ko es teicu.

Maikls pamāja ar galvu.— Ļoti labi,— viņš sacīja.— Kamēr slimnīcu uzcels un atvērs, jūs būsiet šo četru viesnīcu galvenais ārsts. Sagādājiet sev personālu. Arī naudu saņem­siet vairāk, bet to jūs ar Tomu varat sīkāk pārrunāt citā reizē. Un tev, Lūsij, es gribu piedāvāt kādu nozīmīgāku darbu. Varbūt tu pārzināsi visus veikaliņus, kas tiks atvērti viesnīcu arkādēs. Es domāju, finansiālo pusi. Vai varbūt pieņemsi darbā meitenes, kuras mums vajadzēs spēļu namos, vai vēl ko tamlīdzīgu. Tā ka, ja Džūlzs tevi neapprecēs, tu vismaz varēsi būt bagāta vecmeita.

Fredijs pikti kūpināja savu cigāru. Maikls pagriezās pret viņu un laipni teica:— Es esmu tikai Dona ziņnesis, Fredij. Ko viņš taisās uzticēt tev, to viņš, protams, pateiks tev pats, bet es nešaubos, ka tas būs kaut kas pietiekami nozīmīgs, lai tu justos apmierināts. Mums daudzi ir stāstījuši, cik lieliski tu šeit darbojies.

Par ko tad viņš skaišas uz mani?— Fredijs žēlabaini noprasīja.— Tikai par to, ka spēļu zālei ir zaudējumi? Tas jau nav manā, bet Mou Grīna ziņā. Ko tas vecais īsti grib, velns lai parauj?

Par to neraizējies,— Maikls atteica. Tad viņš pagriezās pret Džoniju Fontāni.— Kur Nino? Es cerēju viņu atkal satikt.

Džonijs paraustīja plecus.— Nino ir diezgan slims. Viņa istabā sēž medmāsa. Bet šis te dakteris apgalvo, ka viņu vajagot likt psihenē, ka viņš pats cenšoties sevi nogalēt. Nino!

Maikls izskatījās patiesi pārsteigts.— Nino vienmēr ir bijis kārtīgs lāga zēns,— viņš domīgi sacīja.— Nekad neesmu redzējis, ka viņš strādātu cūcības vai darītu kādam ļaunu. Bet viņam nekad nekas nav īpaši rūpējis. Ja nu vienīgi glāzīte.

— Jā,— novilka Džonijs.— Nauda nāk ripodama, un viņš varētu dabūt, kādu darbu vien grib — dziedāt vai spēlēt filmās. Viņš tagad saņem piecdesmit tūkstošus par filmu un visu aizlaiž pa gaisu. Viņam galīgi nerūp tas, ka viņš ir slavens. Pa visiem gadiem, kamēr esam draugi, neesmu redzējis, ka viņš darītu kaut ko nekrietnu. Un tagad tas velns sadomājis nodzerties līdz nāvei.

Džūlzs kaut ko gribēja sacīt, taču pie durvīm atskanēja klauvējiens. Viņš pabrīnījās, redzēdams, ka pie durvīm sēdo­šais vīrietis neceļas atvērt, bet mierīgi turpina lasīt avīzi. Durvis atvērt aizgāja Heigens. Un gandrīz vai atstreipuļoja malā, kad istabā sparīgiem soļiem ienāca Mou Grīns, kuram pa pēdām sekoja abi viņa miesassargi.Mou Grīns bija izskatīgs gangsteris, kurš savulaik Bruklinā izpelnījies Apvienoto Slepkavu firmas galvenā bendes slavu. Viņš bija sācis interesēties par azartspēlēm, pārcēlies uz rietumiem izmēģināt laimi, viens no pirmajiem saskatījis Lasvegasas nākotnes iespējas un uzcēlis tās teritorijā vienu no pirmajām viesnīcām ar kazino. Viņam joprojām mēdza uznākt slepkavīga niknuma lēkmes, un viesnīcā visi no viņa baidījās, arī Fredijs, Lūsija un Džūlzs Segals. Viņi allaž centās izvairīties no jebkādas sastapšanās ar šo cilvēku.Šobrīd glītā seja bija savilkušies drūmā grimasē. Mou Grīns griezās pie Maikla Korleones:— Es gaidu, kad varēšu aprunāties ar tevi, Maik. Rīt man daudz darāmā, tāpēc nolēmu noķert tevi vēl šovakar. Kā būs?Maikls Korleone paraudzījās uz viņu ar draudzīgu iz­brīnu.— Jā, protams,— viņš teica un pamāja Heigenam. — Ielej misteram Grīnam dzeramo, Tom!

Džūlzs ievēroja, ka par Albertu Neri nosauktais vīrietis uzmanīgi pēta Mou Grīnu, nepievērsdams nekādu uzmanību pie durvīm stāvošajiem miesassargiem. Viņš zināja, ka te, Vegasā, nekāda vardarbība nav iespējama. Tas bija stingri aizliegts, jo draudēja ar liktenīgām sekām visam nākotnes projektam, kas paredzēja izveidot Lasvegasu par Amerikas azartspēlmaņu likumīgo svētnīcu.

Mou Grīns uzrunāja savus miesassargus:— Iedodiet vi­siem šiem ļaudīm pa kādam žetonam, lai viņi var iet uz zāli paspēlēt!— Acīmredzot viņš domāja Džūlzu, Lūsiju, Džoniju Fontāni un Maikla miesassargu Albertu Neri.

Maikls Korleone piekrītoši pamāja ar galvu.— Tā ir laba doma,— viņš teica. Tikai pēc tam Alberts Neri piecēlās no krēsla un dzīrās iet līdzi pārējiem ārā.Pēc atsveicināšanās vārdiem istabā palika Fredijs, Toms Heigens, Mou Grīns un Maikls Korleone.Grīns nolika glāzi uz galda un, tikko valdīdams niknumu, noprasīja:— Ko nozīmē tās runas par to, ka Korleones Ģi­mene taisoties atpirkt manu viesnīcas daļu? Drīzāk es atpirkšu jūsējo! Jūs mani neizstumsiet no šejienes!

— Jūsu kazino, par spīti visām priekšrocībām, cieš zaudē­jumus,— lietišķi sacīja Maikls.— Jūsu pārvaldes darbībā kaut kas nav tā, kā vajag. Varbūt mēs pratīsim darboties labāk.

Grīns skarbi iesmējās.— Nolāpītie salašņas — es jums iz­daru pakalpojumu, pieņemu pie sevis Frediju, kad jūs esat ķibelē, un tagad jūs gribat izstumt mani no vietas. Redz, ko jūs gribat! Bet mani neviens neizstums, un man ir draugi, kas man palīdzēs.

Maikls joprojām saglabāja rāmu lietišķību.— Frediju jūs pieņēmāt tāpēc, ka Korleones Ģimene jums par to iedeva krietnu žūksni, lai varat pabeigt savas viesnīcas iekārtošanu. Un uzsākt kazino darbību. Un tāpēc, ka Molināri Ģimene Rietumu krastā garantēja viņa drošību un savā veidā atlīdzi­nāja jums par viņa pieņemšanu. Korleones Ģimene un jūs esat nokārtojuši rēķinus. Nesaprotu, par ko jūs skaišaties. Mēs nopirksim jūsu daļu par jebkuru pieņemamu cenu, kādu jūs nosauksiet,— kas tur ļauns? Kas tur negodīgs? Tā kā jūsu kazino cieš zaudējumus, mēs pat izdarām jums pakalpojumu.Grīns papurināja galvu.— Korleones Ģimenei vairs nav tik daudz pulvera. Krusttēvs ir nevesels. Pārējās Ģimenes spiež jūs ārā no Ņujorkas, un nu jūs cerat noķert te vieglāku lomu. Uzklausiet manu padomu, Maik,— labāk nemēģiniet!

Maikls klusi pavaicāja:—Vai tāpēc jūs uzskatījāt, ka varat Frediju publiski izpļaukāt?

Toms Heigens satrūcies pagriezās pret Frediju. Fredija Korleones seja tumši pietvīka.— E, Maik, tur jau nekā nebija. Mou to nedomāja nopietni. Viņš reizēm izlec no rāmjiem, bet mēs esam labi draugi. Vai ne, Mou?Grīns izturējās piesardzīgi.— Jā, protams. Reizēm man dažam labam jāiedod pa pakaļu, lai uzturētu šeit kārtību. Uz Frediju es apskaitos par to, ka viņš maukojas ar visām oficiantēm un ļauj viņām darba laikā fIederēt. Mēs drusku sarāvāmies, un es viņu pārmācīju.Bezkaislīgu sejas izteiksmi Maikls pievērsās brālim:—Un nu tu esi pārmācīts, Fredij?

Fredijs sadudzis raudzījās viņam pretī un neko neatbildēja. Grīns iesmiedamies teica:— Tas velns bija pasācis ņemt viņas gultā pa divām uzreiz — vecais trīskārtainais numurs. Fredij, man jāatzīst, ka ar dāmām tu tiešām esi meistars! Pēc tevis viņas ne ar vienu vairs nejutās laimīgas.Heigens redzēja, ka Maiklam tas ir pārsteigums. Brīdi viņi raudzījās viens otrā. Iespējams, ka tieši šī iemesla dēļ Fredijs izpelnījies Dona nelabvēlību. Attiecībā uz seksu Dona uzskati bija ļoti stingri. Ja viņa dēls Fredijs uzdzīvo ar divām meitenēm reizē, tā viņam noteikti liekas nepiedodama izlai­dība. Turklāt, atļaudams sevi fiziski pazemot tādam cilvēkam kā Mou Grīns, Fredijs mazinājis respektu pret Korleones Ģimeni. Varbūt arī tas bija viens no tēva nelabvēlības iemesliem.

Pieceldamies no krēsla un ar balss toni ļaudams saprast, ka saruna pabeigta, Maikls teica:— Man rīt jābrauc atpakaļ uz Ņujorku, tāpēc padomājiet par cenu.

— Tu, smerdeli tāds!— Grīns nikni ieaurojās.— Tu domā, ka varēsi mani tik vienkārši dabūt pie malas? Es noguldīju krietni vairāk vīru nekā tu, pirms tiku uz zara! Es lidošu uz Ņujorku un pats runāšu ar Donu. Es pats viņam izteikšu piedāvājumu!

Fredijs nervozi griezās pie Toma Heigena:— Tom, tu esi consigfliori, tu vari aprunāties ar Donu un dot viņam padomu.

Šajā brīdī Maikls vērsa pret abiem Lasvegasas vīriem visu savu ledaini stindzinošo personības spēku.— Dons ir daļēji atkāpies no amata,— viņš noskaldīja.— Ģimenes biznesu ta­gad vadu es. Un Tomu es esmu atcēlis no consigliori amata. Viņš būs vienīgi mans advokāts šeit, Vegasā. Pēc pāris mēnešiem viņš ar savu ģimeni pārcelsies šurp un sāks te juridiskos darījumus. Tāpēc visu, kas sakāms, sakiet tieši man.

Neviens neatbildēja.

— Fredij,— Maikls dzedri teica,— tu esi mans vecākais brālis, un es tevi cienu. Bet nekad vairs nemēģini nostāties cita pusē pret Ģimeni. Es to Donam pat nesacīšu.— Viņš pievērsās Mou Grīnam:— Neapvainojiet cilvēkus, kuri cenšas jums palīdzēt. Labāk izmantojiet savu enerģiju, papētot, kāpēc kazino cieš zaudējumus. Korleones Ģimene te ir ieguldījusi daudz naudas, un mēs nesaņemam atpakaļ to, kas pienāktos, bet es tomēr neskrēju šurp, lai jūs izlamātu. Es piedāvāju palīdzīgu roku. Bet, ja jūs gribat uzspļaut šai palīdzīgajai rokai, tā ir jūsu darīšana. Man vairs nekas nav sakāms.

Viņš ne mirkli nebija pacēlis balsi, taču viņa vārdi iedarbo­jās uz Grīnu un Frediju kā atvēsinoša ūdens šalts. Lūkodamies viņos abos, Maikls atvirzījās no galda, tādējādi likdams saprast, ka gaida viņus aizejam. Heigens piegāja pie durvīm un atvēra tās. Abi vīri neatsveicinājušies izgāja ārā.

Nākamajā rītā Maikls Korleone saņēma ziņu no Mou Grīna: savu viesnīcas daļu viņš nepārdošot ne par kādu cenu. Ziņu atnesa Fredijs. Paraustījis plecus, Maikls sacīja brālim:— Pirms braucu atpakaļ uz Ņujorku, es gribētu redzēt Nino.

Nino istabā viņi sastapa Džoniju Fontāni, kurš sēdēja uz dīvāna un ēda brokastis. Džūlzs pašlaik izmeklēja Nino, un guļamistabas durvju ailei priekšā bija aizvilkti aizkari. Beidzot tie atkal pašķīrās.

Maiklu satrieca Nino izskats. Šis cilvēks nepārprotami tuvojās savam galam. Acu skatiens viņam bija aizplīvurots, mutes apveidi ļengani, visi sejas muskuļi atslābuši. Maikls apsēdās uz gultas malas un teica:— Labi, ka es tevi sastapu, Nino. Dons vienmēr apvaicājas par tevi.

Nino sejā parādījās vecais, pazīstamais smīns.— Pasaki viņam, ka es eju pie tēviem. Pasaki, ka kino bizness ir krietni bīstamāks par olīveļļas biznesu.

— Tu drīz būsi uz kājām,— sacīja Maikls.— Ja tev ir kas uz sirds un Ģimene var palīdzēt, tu tikai pasaki.

Nino papurināja galvu.— Nav nekā,— viņš novilka.— Itin nekā.

Maikls vēl īsu brīdi parunājās ar viņiem, tad devās projām. Fredijs pavadīja viņu un līdzbraucējus uz lidostu, taču, paklau­sīdams Maikla lūgumam, neuzkavējās tur līdz prombraukšanas laikam. Kopā ar Tomu Heigenu un Albertu Neri kāpdams lidmašīnā, Maikls pagriezās pret Neri un jautāja:— Vai tu viņu labi iegaumēji?

Neri piesita sev pie pieres.— Mou Grīns ir nofotografēts un iegrāmatots šeit.

Maikls Korleone sēdēja lidmašīnā, kas devās uz Ņujorku, un, atlaidies sēdeklī, mēģināja iemigt. Veltīgi. Tuvojas viņa dzīves smagākais, varbūt pat liktenīgais posms. Ilgāk to atvairīt vairs nevarēja. Viss bija sagatavots, paveikti visi drošības pasākumi, kas prasīja veselus divus gadus. Ilgāk vilcināties nedrīkstēja. Pagājušajā nedēļā, kad Dons bija oficiāli paziņojis abiem caporegimes un pārējiem Korleones Ģimenes locekļiem, ka atkāpjas no amata, Maikls saprata, ka ar šo soli tēvs dara viņam zināmu, ka pienācis īstais laiks.

Bija apritējuši jau gandrīz trīs gadi, kopš viņš atgriezies mājās, un vairāk par diviem gadiem, kopš apprecējis Keju. Trīs gadi bija aizvadīti, apgūstot Ģimenes biznesu. Neskaitā­mas stundas viņš bija nosēdējis kopā ar Tomu Heigenu un ne mazāk — kopā ar Donu. Viņš bija ļoti pārsteigts, uzzinādams, cik bagāta un varena īstenībā ir Korleones Ģimene. Tai piederēja izcili vērtīgs nekustamais īpašums Ņujorkas vidienē, vesels kopums dažādu kantora ēku. Tai piederēja fiktīvi reģistrēta ienākumu daļa no divām Volstrītas mākleru iestā­dēm, vairāki Longailendas krastmalas rajoni, akcijas dažās apģērbu tirdzniecības centra firmās un vēl piedevām ienā­kumi no nelegālajām azartspēļu operācijām.Pats interesantākais, ko Maikls Korleone uzzināja, iepazī­damies ar Korleones Ģimenes agrākajiem darījumiem, bija tas apstāklis, ka Ģimene drīz pēc kara saņēmusi samaksu par aizsardzību no kādas skaņu plašu viltotāju grupas. Viltotāji bija pavairojuši un pārdevuši slavenu mākslinieku balss ierak­stus, visu izdarīdami tik prasmīgi, ka nevienam viņus neizde­vās pieķert. Protams, par platēm, ko viņi pārdeva veikaliem, ne mākslinieki, ne īstā ierakstu firma nesaņēma nevienu centu. Maikls Korleone ievēroja, ka Džonijs Fontāne šo viltotāju dēļ zaudējis daudz naudas, jo tolaik, tieši pirms balss zuduma, plates ar viņa dziesmām Amerikā bija visplašāk iecienītas.Viņš apjautājās par to Heigenam. Kāpēc Dons ļāvis viltotājiem krāpt viņa krustdēlu? Heigens paraustīja plecus. Bizness paliek bizness, viņš paskaidroja. Turklāt Džonijs tolaik bija izpelnījies Dona nelabvēlību, jo šķīries no sievas, savas bērnu dienu draudzenes, lai apprecētu Margo Aštonu. Tas bija ļoti sadusmojis Donu.

— Un kāpēc tie zeļļi pārtrauca savu nodarbošanos?— Maikls vaicāja.— Vai saskrējās ar policiju?

Heigens papurināja galvu.— Dons vairs nenodrošināja aizsardzību. Pārtrauca to tūlīt pēc Konijas kāzām.

Līdzīgu rīcību Maikls Dona darbībā saskatīja bieži —tēvs palīdzēja grūtībās tiem, kuru grūtības zināmā mērā pats bija izraisījis. Varbūt tas nenotika īpašu viltīgu apsvērumu vai plānu dēļ, bet drīzāk viņa daudzveidīgo interešu rezultātā, vai varbūt to noteica pati Visuma daba, kur pašsaprotami savijās vienkopus labais ar ļauno.

Maikls un Keja bija salaulājušies Jaunanglijā un nosvinējuši klusas, pieticīgas kāzas, kurās piedalījās vienīgi Kejas ģimene un daži viņas draugi. Pēc tam viņi apmetās vienā no Longbīčas alejas mājām. Maikls /nevarēja vien nobrīnīties, cik labi Keja saprotas ar viņa vecākiem un pārējiem alejas iedzīvotā­jiem. Protams, viņa tūlīt pēc kāzām bija kļuvusi grūta, gluži kā pieklājas kārtīgai veco laiku itāliešu sievai, un tas šo sapraša­nos jo vairāk veicināja. Un kur nu vēl otrais bērns, kam drīz vajadzēja ierasties pasaulē, kaut gan laulībā pavadīti tikai divi gadi!

Maikls zināja, ka Keja sagaidīs viņu lidostā. Keja vienmēr nāca viņu sagaidīt un vienmēr priecājās, kad viņš atgriezās no ceļojuma. Arī Maikls pats allaž priecājās — tikai šoreiz ne. Jo, kad šis ceļojums būs galā, viņam beidzot vajadzēs spert izšķirošo soli, uz kuru viņš virzīts visus šos trīs gadus. Viņu gaidīs Dons. Viņu gaidīs caporegimes. Un viņam, Maiklam Korleonem, vajadzēs dot pavēles un pieņemt lēmumus, kas izšķirs viņa paša un Ģimenes likteni.

Ik rītus, kad Keja Edamsa Korleone cēlās, lai pabarotu mazuli, viņa pa logu redzēja Korleones māti, Dona sievu, kaut kur aizbraucam kāda miesassarga mašīnā un pēc stundas atkal redzēja viņu atgriežamies. Drīz Keja uzzināja, ka vīramāte katru rītu dodas uz baznīcu. Atpakaļceļā vecā dāma bieži iegriezās pie Kejas kopā padzert rīta kafiju un palūkoties uz savu jaunāko mazbērnu.

Korleones māte allaž uzsāka sarunas ar jautājumu, kāpēc Keja nepārejot katoļticībā, par spīti tam, ka Kejas bērns jau bija kristīts protestantu baznīcā. Tāpēc Keja juta nepiecieša­mību apvaicāties vīramātei, kāpēc viņa brauc uz baznīcu katru rītu un vai katolim tas noteikti jādara.

Laikam domādama, ka šis apstāklis attur Keju no pievērša­nās katoļticībai, vecā kundze steigšus atteica:—Ak nē, nepa­visam, daži katoļi iet baznīcā tikai Lieldienās un Ziemassvēt­kos. Iet tad, kad gribas iet.

Keja iesmējās.— Kāpēc tad jūs ejat katru rītu?

— Es eju priekš vīra,— Korleones māte atbildēja, it kā runādama par visdabiskāko lietu pasaulē,— lai viņš nenonāk tur, apakšā.— Viņa pastiepa pirkstu pret grīdu. Brīdi klusējusi, viņa turpināja:— Es katru dienu lūdzu par viņa dvēseli, lai viņš nonāk tur, augšā.— Viņa norādīja uz debesīm. To teikdama, Korleones māte šķelmīgi pasmaidīja, it kā viņa kaut kādā veidā grozītu sava vīra nodomus vai arī skaidri zinātu, ka viņas lūgšanas neko nelīdzēs. Sacītais izskanēja gandrīz kā joks, pretstatā vecās itālietes tipiskajai, drūmi nopietnajai izteiksmei. Un kā daždien, kad vīra nebija klāt, viņas balsī jautās tāda kā necieņas atblāzma pret lielo Donu.— Kā jūtas jūsu vīrs?— Keja pieklājīgi apvaicājās. Korleones māte paraustīja plecus.— Nav vairs tas vīrs, kas bij, ko toreiz sašāva. Visu darbu atstāj Maiklam un pats niekojas pa savu dārzu ar saviem pipariem un tomātiem. Kā kad būtu vēl zemnieks. Bet tādi jau vīrieši ir.

Vēlāk priekšpusdienā pa aleju šurp mēdza atstaigāt Konija Korleone ar abiem bērniem, lai parunātos ar Keju. Kejai patika Konija, patika viņas žirgtā, mundrā daba, viņas neslēptā pieķeršanās brālim Maiklam. Konija bija iemācījusi Kejai gatavot dažus itāliešu ēdienus, bet reizēm viņa pati, būdama šajā jomā lietpratīgāka, atnesa kaut ko no saviem virumiem, lai pacienātu Maiklu.

Arī šorīt, tāpat kā daudzas citas reizes, Konija apvaicājas Kejai, ko Maikls domājot par viņas vīru Karlo. Vai viņam Karlo tiešām patīkot, kā izskatoties no malas? Tiesa, Karlo arvien esot sagādājis ģimenei zināmas raizes, taču pēdējos gados krietni saņēmies. Savu darbu arodbiedrībā viņš patiesi pavei­cot labi, bet ļoti daudz esot jāstrādā, visu cauru dienu. Konija vienmēr uzsvēra, ka viņas vīram Maikls tiešām ļoti patīkot. Bet Maikls jau patīkot visiem, gluži tāpat kā tēvs. Maikls esot kā izliets pēc Dona. Cik labi, ka Maikls pārņemšot Ģimenes olīveļļas biznesu!Keja bija ievērojusi, ka Konija, runādama par savu vīru un attiecībām ar Ģimeni, ar nervozu nepacietību allaž gaida kādu labu vārdu par Karlo. Kejai vajadzētu būt pārāk neapķē­rīgai, lai nepamanītu Konijas gandrīz vai izmisīgās bažas, vai Maiklam patīk Karlo vai ne. Kādu vakaru viņa par to ieminējās Maiklam, piebilzdama, ka neviens nekad nerunā par Saniju Korleoni, neviens viņu pat nepiemin, vismaz Kejas klātbūtnē ne. Keja reiz bija mēģinājusi izteikt līdzjūtību Donam un viņa sievai, bet viņi bija uzklausījuši šo laipnību, drūmi klusēdami, un neatbildēja ne vārda. Viņa bija mēģinājusi uzsākt ar Koniju sarunu par viņas vecāko brāli, taču nesekmīgi.Sanija sieva Sandra kopā ar bērniem bija pārcēlusies uz Floridu, kur tagad dzīvoja viņas vecāki. Finansiāli viņa un bērni bija nodrošināti tiktāl, lai varētu dzīvot ērti un bez rūpēm, taču nekustamu īpašumu Sanijs nebija atstājis.Maikls negribīgi pastāstīja Kejai, kas noticis tajā vakarā, kad Sanijs gāja bojā. Karlo bija piekāvis sievu un Konija piezvanījusi uz aleju. Pie telefona pienācis Sanijs un pēc sarunas negantā niknumā aizdrāzies no mājas. Tāpēc gluži saprotams, ka Konija un Karlo dzīvo pastāvīgās bažās, ka pārējā Ģimene varētu uzskatīt viņus par Sanija nāves netie­šiem vaininiekiem. Vai arī vainot Sanija nāvē Karlo. Bet tā neesot tiesa, paskaidroja Maikls. Vai gan citādi Konijai un Karlo būtu nodevuši vienu no alejas namiem un uzticējuši Karlo atbildīgu darbu arodbiedrībā? Un Karlo esot labojies, nenododoties vairs dzeršanai un izlaidībai, necenšoties vairs spīdēt ar pārgudrību. Ģimene esot apmierināta ar viņa darbu un uzvedību pēdējos gados. Neviens viņu notikušajā nevaino­jot.

Tad taču vajadzētu uzaicināt viņus kādu vakaru pie mums, lai tu vari savu māsu nomierināt,— ieteica Keja.— Viņa, nabadzīte, vienmēr tā uztraucas, ko tu domājot par viņas vīru. Pasaki, ko tu domā. Un pasaki, lai izmet tās muļķīgās bažas no galvas.

To es nevaru,— atbildēja Maikls.— Mēs par šiem noti­kumiem Ģimenē nerunājam.

Tad varbūt es viņai pateikšu, ko tu man sacīji?— Keja ierosināja.

Viņa brīnījās, kāpēc Maikls tik ilgi domā, ko atbildēt,— šāda rīcība taču acīmredzot būtu vispiemērotākā. Beidzot viņš teica:— Nedomāju vis, Kej, ka tev vajadzētu to darīt. Manuprāt, tur nebūs nekāda labuma. Viņa tik un tā raizēsies. Te neviens neko nevar līdzēt.

Keja jutās pārsteigta. Viņa bija ievērojusi, ka Maikls pret Koniju allaž izturas vēsāk nekā pret jebkuru citu, par spīti māsas sirsnībai pret viņu.

— Tu taču nevaino Koniju Sanija nāvē?—Keja jautāja.

Maikls nopūtās.— Protams, nē. Viņa ir mana mazā māšele, un es viņu mīlu. Man viņas žēl. Kaut arī Karlo ir labojies, viņš patiesi ir draņķīgs vīrs. Tur arī visa vaina. Aizmirsīsim to.

Keja nemēdza uzmākties un izbeidza sarunu. Viņa turklāt bija iemācījusies, ka Maiklu nav vēlams tirdīt, citādi viņš var kļūt vēss un nelaipns. Keja zināja, ka viņa ir vienīgais cilvēks pasaulē, kurš spēj lauzt Maikla gribu, bet viņa zināja arī to, ka izmantot šo spēju pārāk bieži nozīmētu to iznīcināt. Un pēdējie divi kopdzīvē pavadītie gadi bija darījuši viņas mīlestību pret Maiklu vēl spēcīgāku.Keja mīlēja Maiklu par to, ka viņš vienmēr bija taisnīgs un godīgs. Tas varēja likties dīvaini. Bet viņš vienmēr izturējās taisnīgi pret visiem, kas bija ap viņu, un nekad neatļāvās patvaļīgas kaprīzes pat nenozīmīgos sīkumos. Keja bija ievērojusi, ka Maikls kļuvis ļoti ietekmīgs cilvēks — daudzi nāca pie viņa pēc padoma un pakalpojumiem un izturējās pret viņu ar cieņu un bijību. Taču viens atgadījums bija stiprinājis Kejas pieķeršanos viņam vairāk par visiem citiem.Jau kopš tās dienas, kad Maikls bija atgriezies no Sicīlijas ar savu iedragāto seju, ikviens Ģimenes pārstāvis bija centies pierunāt viņu izdarīt plastisko operāciju. Maikla māte runāja par to bez mitas; kādā svētdienā, kad visi Korleones bija sapulcējušies kopā alejā, viņa pikti uzsauca Maiklam:—Tu izskaties tāds kā filmu gangsteris! Jēzus Kristus vārdā, saved tak kārtībā to ģīmi — kaut savas nabaga sievas dēļ! Lai tev vismaz tas deguns netek kā piedzērušam īram!

Dons, kurš, gaida galā sēdēdams, vēroja visu un klausījās, jautāja Kejai:— Vai tevi tas traucē?

Keja papurināja galvu. Tad Dons sacīja sievai:— No tavām rokām viņš ir ārā, un tā vairs nav tava darīšana.— Vecā sieviete tūdaļ apklusa. Ne jau tāpēc, ka bītos no sava vīra, bet tāpēc, ka būtu necienīgi strīdēties ar viņu par šādu jautājumu citu klātbūtnē.

Taču tobrīd istabā ienāca Konija, Dona mīlule, kas nupat bija virtuvē gatavojusi svētdienas maltīti, un plīts karstumā notvīkušu seju paziņoja:— Es gan domāju, ka viņam jāsaved kārtībā sava seja! Pirms tās saraušanās viņš no mums visiem bija pats smukākais! Paklausi tak reiz, Maik, saki, ka tu to izdarīsi!Maikls izklaidīgi paskatījās uz māsu. Likās, ka viņš neko daudz no teiktā nav dzirdējis. Viņš neatbildēja.Konija nostājās blakām tēvam.— Piedabū viņu to izdarīt!— viņa sacīja Donam. Mīļi uzlikusi abas rokas tēvam uz pleciem, viņa pabužināja tam kaklu. Konija bija vienīgā, kas jebkad šādi izrādīja savu maigumu pret Donu. Viņas pieķeršanās tēvam bija aizkustinoša. Tajā jautās gluži vai mazas meitenītes uzticēšanās. Dons paplikšķināja viņai pa roku un teica: — Mums briesmīgi gribas ēst. Nes šurp spageti, tad varēsim tērzēt.

Konija pagriezās pret savu vīru un teica:— Karlo, iestāsti tu Maikam, ka jāsalāpa seja. Varbūt tevi viņš klausīs.— Ar to viņa itin kā lika saprast, ka starp Maiklu un Karlo Riči valda īpaši draudzīgas attiecības, kādu ar citiem nav.

Blondais Karlo, glīti iededzis, rūpīgi apgrieztiem un sasukātiem matiem, iedzēra malku pašdarinātā vīna un noteica:— Maikam neviens nevar pavēlēt.— Kopš apmešanās alejā Karlo bija stipri pārvērties. Viņš zināja savu vietu Ģimenē un ievēroja to.

Kaut ko Keja visā šai situācijā neizprata, kaut kas te nebija ar neapbruņotu aci saskatāms. Kā jau sieviete, viņa redzēja, ka Konija apzināti cenšas atmaidzināt tēvu, kaut arī tas tika izdarīts skaisti un pat ar īstu sirsnību. Taču gluži bez nolūka tas nebija. Karlo atbilde izskanēja kā skarbi vīrišķīgs cirvja cirtiens. Maikls tam visam nepiegrieza pilnīgi nekādu vērību.

Vīra izkropļotais izskats Kejai nerūpēja nemaz, taču viņai rūpēja tā nemitīgās iesnas — izkropļojuma sekas. Plastiskā operācija novērstu arī to. Šī iemesla dēļ viņai gribējās, lai Maikls ietu uz slimnīcu un savestu visu kārtībā. Taču Keja saprata, ka viņam kaut kādu nenosakāmu iemeslu dēļ gribas šo izkropļojumu saglabāt. Viņa jutās pārliecināta, ka arī Dons to saprot.Bet, kad Kejai bija piedzimis pirmais bērns, Maikls pār­steidza viņu ar jautājumu:— Vai tu gribētu, lai es izdaru sejas operāciju?

Keja pamāja ar galvu.— Tu jau zini, kādi ir bērni,— kad tavs dēls būs pietiekami liels un sapratīs, ka tāds izskats nav normāls, viņš jutīsies nelāgi. Man vienkārši negribētos, lai mūsu bērns to redz. Man pašai patiešām tas netraucē, Maik.

— Labi,— viņš pasmaidīja.— Es to izdarīšu.

Maikls pagaidīja, kamēr Keja atgriežas mājās no slimnīcas, un tad griezās pie nepieciešamajiem speciālistiem. Operācija izdevās veiksmīgi. Negludums uz vaigakaula tagad bija tik tikko saskatāms.

Visa Ģimene skaļi pauda savu sajūsmu, bet Konija vairāk par jebkuru citu. Viņa katru dienu steidzās pie Maikla uz slimnīcu un vilka sev līdzi Karlo. Kad Maikls atgriezās mājās, viņa to cieši apkampa, noskūpstīja un, pārlaidusi brālim jūsmīgu skatienu, teica:—Tagad tu atkal esi mans skaistais brālis!

Tikai Donu šī pārmaiņa atstāja vienaldzīgu, un viņš, paraus­tījis plecus, norūca:— Kāda tur starpība?

Tomēr Keja jutās vīram pateicīga. Viņa saprata, ka Maikls to izdarījis pretēji savām paša vēlmēm. Izdarījis tāpēc, ka tā vēlējās viņa — vienīgais cilvēks pasaulē, kas spēja panākt, lai viņš rīkotos pretēji savai gribai.

Tajā pēcpusdienā, kad Maikls atgriezās no Lasvegasas, Roko Lampone atbrauca uz aleju pēc Kejas, lai aizvestu viņu uz lidostu sagaidīt vīru. Keja vienmēr sagaidīja vīru, kad viņš atgriezās no braucieniem ārpus Ņujorkas,— galvenokārt tā­pēc, ka, dzīvodama noslēgtajā alejā, viņa Maikla prombūtnes laikā jutās vientuļa.

Keja ieraudzīja Maiklu izkāpjam no lidmašīnas kopā ar Tomu Heigenu un savu jauno palīgu Albertu Neri. Kejai Neri lāgā nepatika, šī vīra klusais draudīgums viņai atgādināja Luku Brāzi. Viņa redzēja, kā Neri atpaliek pussolīti no Maikla un atkal piesteidzas blakām, kā viņa ašais, caururbjošais skatiens nomēro ikvienu cilvēku savā tuvumā. Arī Keju Neri pamanīja pirmais un, aizskāris Maikla plecu, vērsa viņa uzmanību uz īsto pusi.

Keja metās vīram pretī, un Maikls viņu apskāva, ātri noskūpstīja un atkal palaida vaļā. Kopā ar Keju un Tomu Heigenu viņš iekāpa limuzīnā, un Alberts Neri kaut kur pazuda. Keja nepamanīja, ka Neri kopā ar diviem citiem vīriem iekāpj otrā automašīnā un brauc tieši aiz viņu limuzīna līdz pašai Longbīčai.Keja nekad nejautāja Maiklam, kā viņam veicas ar biznesu. Pat šāda pieklājīga apvaicāšanās radītu neērtības sajūtu. Maikls, protams, tikpat pieklājīgi atbildētu, bet šis jautājums atgādinātu abiem par viņu laulības aizliegto zonu. Keja par to vairs nebēdāja. Bet, kad Maikls paziņoja, ka viņam šo vakaru vajadzēšot pavadīt pie tēva, lai pastāstītu tam par Lasvegasas braucienu, Keja nespēja noslēpt neapmierinātības izteiksmi sejā.

Man ļoti žēl,— teica Maikls.— Rītvakar aizbrauksim uz Ņujorku, noskatīsimies izrādi un pasēdēsim restorānā, labi?— Viņš viegli noglāstīja Kejas vēderu. Septītais grūtniecības mēnesis jau tuvojās beigām.— Kad piedzims mazais, tu atkal būsi piesieta. Nudien, tu taču esi drīzāk itāliete nekā amerikā­niete. Divos gados divi "bērni!

Un tu esi drīzāk jeņķis nekā itālietis!— Keja dzēlīgi atmeta.— Pirmo vakaru mājās un tūlīt pie biznesa.— Tomēr viņa to sacīja ar smaidu.— Tu nebūsi pārāk vēlu mājās?

Pirms pusnakts,— Maikls atbildēja.— Ja esi nogurusi, nesēdi augšā un negaidi mani.

— Es gaidīšu,— sacīja Keja.

Tajā vakarā Dona Korleones nama stūra istabā — biblio­tēkā — bija sapulcējušies pats Dons, Maikls, Toms Heigens, Karlo Riči un abi caporegimes Klemenca un Tesio.

Šajā apspriedē nevaldīja tik atbrīvota noskaņa kā iepriek­šējās reizēs. Jau kopš tās dienas, kad Dons bija pavēstījis, ka daļēji atkāpjas no amata un Ģimenes biznesu nodod Maikla ziņā, gaisā valdīja zināms sasprindzinājums. Tādā organizācijā kā Ģimene vadošo posteni nebūt nenodeva tālāk kā manto­jumu. Jebkurā citā Ģimenē par nākamo Donu varētu kļūt kāds spēcīgs caporegime — kā Klemenca vai Tesio. Vai arī viņiem vismaz ļautu nošķirties savrup un izveidot savu Ģimeni.Turklāt kopš tās reizes, kad Dons Korleone bija noslēdzis mieru ar Piecām Ģimenēm, Korleones Ģimenes varenība bija jūtami mazinājusies. Pati varenākā Ņujorkā tagad neno­liedzami bija Bardzīni Ģimene; lai gan cieši saistīta ar Tataljām, tā tagad bija iekarojusi to stāvokli, kādā vēl nesen atradās Korleones Ģimene. Turklāt Bardzīni ļaudis ļoti izma­nīgi ārdīja Korleones Ģimenes varenību — iespiedās viņu azartspēļu rajonos, pārbaudīja pretinieka reakciju un, nopietnu pretsparu nesastapdami, iekārtoja tur paši savus bukmeikerus.

Bardzīni un Tataljas bija sajūsmā par Dona atkāpšanos. Lai cik spēcīgs varētu likties Maikls, viņš vismaz vēl gadus desmit nespēs līdzināties Donam viltībā un ietekmes apmēros. Nav nekādu šaubu, ka Korleones Ģimenei pienācis noriets.

Protams, ir jau viņi smagi cietuši. Fredijs izrādījies nekas vairāk kā viesnīcnieks un tīrais memmesdēliņš, kam allaž tīk turēties sieviešu brunčos,— vārdu sakot, vīrs bez vīra mugur­kaula. Sanija nāve arī iesitusi pamatīgu robu. Sanijs tomēr bija vīrs, no kā bīstas, ko nevar ņemt ar pliku roku. Viņš, protams, kļūdījās, likdams jaunākajam brālim Maiklam nošaut Turku un policijas kapteini. Lai gan no taktiskā viedokļa tāds gājiens varēja likties nepieciešams, tālāk raugoties, tas nozīmēja nopietnu stratēģisku kļūdu. Tas lika Donam priekšlaikus celties no slimības gultas. Tas atņēma Maiklam divus garus gadus, kuros viņš būtu varējis tēva vadībā apgūt vērtīgu pieredzi. Un, protams, šis īrs consig/ion amatā ir vienīgā muļķība, ko savā mūžā pastrādājis Dons. Neviens īrs taču nemūžam viltībā netiks līdzi sicīlietim. Tā domāja visas Ģimenes un, gluži dabiski, juta lielāku bijību pret Bardzīni un Tatalju bloku nekā pret Korleonēm. Arī par Maiklu viņi bija apmēram vienādās domās: viņš nav tik spēcīgs kā Sanijs, lai arī ar nenoliedzami asāku prātu, bet ne jau ar tādām prāta spējām kā tēvs. Viduvējs pēctecis, no kura nav pārlieku jābīstas.

Un, kaut arī visi apbrīnoja valstsvīra talantu, kādu Dons bija apliecinājis, noslēgdams mieru, tomēr tas apstāklis, ka Sanija nāve atstāta bez atriebības, krietni vājināja Ģimenes autoritāti citu acīs. Pēc visu kopīgas pārliecības, šādu diplomā­tisku rīcību diktēja vājums.Vīri, kas šovakar bija sapulcējušies pie Dona, to visu labi zināja, un daži varbūt pat domāja tāpat. Znotam Karlo Riči Maikls patika, taču viņš no Maikla nebaidījās tā, kā savā laikā bija baidījies no Sanija. Arī Klemenca, gan cienīdams Maiklu par varonīgo izrīcību ar Turku un policijas kapteini, tomēr netika vaļā no sajūtas, ka Dona postenim Maikls ir par mīkstčaulīgu. Klemenca bija cerējis, ka viņam atļaus dibināt pašam savu Ģimeni, pašam savu impēriju, kas atdalītos no Korleones Ģimenes. Taču Dons bija ļāvis nojaust, ka tas nenotiks, un Klemenca juta pārāk lielu bijību pret Donu, lai atļautos nepaklausīt. Protams, ja stāvoklis nekļūs pavisam neciešams.

Tesio bija labākās domās par Maiklu. Viņš nojauta, ka šai jaunajā cilvēkā slēpjas kas vairāk, nekā varētu spriest pēc ārienes: spēks, ko viņš tālredzīgi slēpj, greizsirdīgi sargā no sabiedrības acīm, sekodams Dona mācībai: lai draugs vienmēr par zemu novērtē tavu spēku un ienaidnieks pārvērtē tavu vājumu.Pašam Donam un Tomam Heigenam par Maiklu, protams, nebija nekādu šaubu. Dons neparko nebūtu atkāpies no amata, ja nejustos pilnīgi drošs, ka dēls spēs atjaunot Ģimenes bijušo varenību. Heigens, kura vadībā Maikls pēdējos divus gadus apguva amatu, bija pārsteigts, cik ātri Maikls aptvēra visus Ģimenes biznesa sarežģītos labirintus. īsts sava tēva dēls.Klemenca un Tesio dusmojās uz Maiklu, ka viņš atrāvis spēkus to pulkiem, bet bijušais Sanija regime tā arī palicis neatjaunots. Tādējādi Korleones Ģimenei tagad bija tikai divas karotāju vienības, turklāt skaitliski mazākas nekā agrāk. Klemenca un Tesio uzskatīja to par pašnāvību, it īpaši šobrīd, kad Bardzīni un Tataljas nopietni apdraudēja viņu impēriju. Tāpēc pašreiz abi caporegimes cerēja, ka šajā Dona sasauktajā ārkārtējā apspriedē šīs kļūdas tiks labotas.

Maikls vispirms pastāstīja par Lasvegasas brauciena rezul­tātiem un Mou Grīna atteikšanos pārdot savu viesnīcas daļu.— Bet mēs viņam piedāvāsim tādu darījumu, no kura viņš nespēs atteikties,— teica Maikls.— Jūs jau zināt, ka Korleones Ģimene gatavojas pārcelt savu darbības lauku uz Rietumiem. Mūsu pārziņā būs četri no Lasvegasas viesnīcu spēļu namiem. Taču tas nevar notikt uzreiz. Mums vajadzīgs laiks, jo vēl daudz kas jānokārto.— Viņš pievērsās Klemencam:— Pīt, es gribu, lai jūs abi ar Tesio vienu gadu būtu pilnīgi manā rīcībā — bez jebkādām ierunām vai jautājumiem. Kad šis gads būs galā, jūs abi varēsiet nošķirties no Korleones Ģimenes, būt paši sev noteicēji un izveidot savas Ģimenes. Pats par sevi saprotams, ka mūsu draudzība saglabāsies,— es neparko nespētu apvainot jūs un jūsu cieņu pret manu tēvu, kaut mirkli iedomādamies, ka varētu būt arī citādi. Bet līdz tam laikam jums jārīkojas pēc manām pavēlēm. Un esiet bez bažām. Pašlaik risinās sarunas, kas nokārtos arī tās problēmas, kuras jums šķiet neatrisināmas. Vajag tikai mazliet paciesties.Tad ierunājās Tesio:— Ja Mou Grīns gribēja runāt ar tavu tēvu, kāpēc vajadzēja to liegt? Dons vienmēr ir pratis visus pārliecināt — viņa saprātīgajiem spriedumiem neviens nespēj stāties pretī.Dons nevilcinādamies atbildēja pats:— Es esmu atkāpies no amata. Maikls zaudētu cieņu, ja es jauktos vidū. Turklāt tas ir vīrs, ar kuru man nav nekādas patikas runāt.Tesio atcerējās valodas par to, ka Mou Grīns kādu vakaru viesnīcā publiski izpļaukājis Frediju Korleoni. Viņš sāka nojaust kaut ko nelāgu. Atlaidies sēdeklī, Tesio nodomāja: ar Mou Grīnu ir cauri. Ģimene nevēlējās viņu pārliecināt.

— Vai Korleones Ģimene grasās pārtraukt jebkādu dar­bību Ņujorkā?— iejautājās Karlo Riči.

Maikls pamāja ar galvu.— Mēs pārdodam savu olīveļļas firmu. Ko varēsim, nodosim Tesio un Klemencam. Bet tu, Karlo, par savu darbu neraizējies. Tu esi Nevadā uzaudzis, pazīsti štatu un turienes cilvēkus. Es paļaujos, ka pēc pārcelšanās tu man būsi tikpat kā labā roka.Gandarījumā pietvīcis, Karlo atlaidās dziļāk sēdeklī. Tuvo­jas viņa lielā stunda, drīz viņš pacelsies varas augstumos.— Toms Heigens vairs nav consigliori,— turpināja Maikls. — Viņš būs mūsu advokāts Lasvegasā. Tuvākajos divos mēne­šos viņš kopā ar ģimeni pārcelsies tur uz pastāvīgu dzīvi. Tikai un vienīgi kā advokāts. Kopš šī brīža neviens pie viņa vairs negriezīsies nevienā citā jautājumā. Viņš ir advokāts, un viss. Nekādu citu darījumu. Tāda ir mana prasība. Turklāt, ja man ievajadzēsies palīdzību, kurš gan var būt labāks padomdevējs kā mans tēvs?

Visi pasmējās. Taču, par spīti jokam, galveno viņi bija sapratuši: Toms Heigens izslēgts no spēles, viņam vairs nav nekādas varas. Visi pameta pa zaglīgam skatienam uz Heigenu, lai redzētu viņa reakciju, bet agrākā consigliori seja pauda pilnīgu vienaldzību.

Vecīgi nosēkdamies, ierunājās Klemenca:— Tātad, ja es pareizi sapratu, pēc gada mēs esam patstāvīgi?

Varbūt vēl drīzāk,— Maikls laipni atteica.— Jūs, pro­tams, vienmēr varat palikt kopā ar Ģimeni, tas ir jūsu ziņā. Bet mūsu spēki būs galvenokārt Rietumos, un tāpēc jums varbūt labāk derētu darboties patstāvīgi.

Tādā gadījumā, manuprāt, tev vajadzētu atļaut mums savākt papildspēkus saviem regimes,— rāmi sacīja Tesio. — Tie Bardzīni, velni, lien un lien manā teritorijā. Man liekas, derētu viņiem drusku pamācīt, kā jāuzvedas.

Maikls papurināja galvu.— Nē. Tas neko nedos. Palieciet vien mierīgi. Visu to mēs nokārtosim sarunu ceļā, viss tiks atrisināts vēl pirms mūsu aizbraukšanas.

Tesio nebija tik lēti apmierināms. Riskēdams iemantot Maikla nelabvēlību, viņš vērsās tieši pie Dona:

— Piedod man, Krusttēv, mūsu senās draudzības vārdā piedod manu uzstājību. Manuprāt, tu un tavs dēls sperat aplamu soli ar visu šo Nevadās padarīšanu. Kā jūs varat cerēt, ka gūsiet panākumus tur bez spēcīgas aizmugures šeit? Tas taču ir cieši saistīts. Un, kad jūs būsiet projām, Tataljas un Bardzīni būs mums pārāk spēcīgi pretinieki. Mums ar Pītu ies grūti, un agri vai vēlu viņi mūs piežmiegs. Un Bardzīni ir vīrs, kuru es labāk redzu ejam nekā nākam. Es uzskatu, ka Korleones Ģimenei jāpārceļ darbība citur tikai tad, ja to diktē spēks, nevis vājums. Mums vajadzētu papildināt savus regi­mes un atgūt zaudētās teritorijas vismaz Steitenailendā.

Dons papurināja galvu.— Tu pats atceries, ka es noslēdzu mieru. Es nevaru lauzt doto vārdu.

Tesio nebija apklusināms.— Visi taču zina, ka Bardzīni pēc tam tevi ir izaicinājis ne vienreiz vien. Turklāt, ja Maikls ir Korleones Ģimenes jaunais vadonis, kāpēc viņš nevar rīkoties tā, kā uzskata par vajadzīgu? Tavs vārds viņu nesaista.

Maikls skarbi pārtrauca Tesio, un viņa balsī tagad neslēpti skanēja Ģimenes vadoņa noteiktība:

— Pašlaik risinās sarunas, kas dos atbildi uz taviem jautāju­miem un izkliedēs tavas šaubas. Ja ar manu vārdu tev nepietiek, pajautā savam Donam.

Bet Tesio saprata, ka beidzot gājis par tālu. Ja viņš uzdrīkstēsies izjautāt Donu, viņš kļūs Maikla ienaidnieks. Tāpēc viņš tikai paraustīja plecus un noteica:— Es runāju Ģimenes labā, ne jau sevis dēļ. Pats par sevi es pratīšu parūpēties.

Maikls viņam draudzīgi uzsmaidīja.— Tesio, es par tevi ne druskas nešaubos. Nekad neesmu šaubījies. Bet tev jāpaļaujas uz mani. Protams, es pieredzē nevaru sacensties ar tevi un Pītu, taču šeit galu galā ir mans tēvs, kas vada manu rīcību. Es neizrādīšos nelga, un mēs visi beigās būsim apmierināti.

Apspriede bija beigusies. Ievērojamākais jaunums bija tas, ka Klemenca un Tesio drīkstēs dibināt paši savas Ģimenes no viņu rīcībā esošajiem regimes. Tesio pārziņā būs azartspēles un doki Bruklinā, Klemenca pārvaldīs azartspēles Manhetenā un Ģimenes daļu Longailendas hipodromos.

Abi caporegimes devās projām, tomēr vēl nejuzdamies īsti apmierināti: iekšējais sasprindzinājums nebija izgaisis. Karlo Riči vēl brīdi uzkavējās, cerēdams, ka beidzot pienācis laiks, kad pret viņu izturēsies kā pret ģimenes locekli, taču tūlīt redzēja, ka Maiklam nav tāda nodoma. Viņš devās projām, atstādams stūra bibliotēkā tikai Donu, Tomu Heigenu un Maiklu. Alberts Neri pavadīja viņu līdz ārdurvīm, un Karlo ievēroja, ka Neri paliek stāvam durvīs un noraugās viņam pakaļ, kamēr viņš šķērso spoži apgaismoto aleju.

Bibliotēkā palikušos vīrus bija pārņēmis rāms miers, atslā­bums, kāds var valdīt vienīgi starp tādiem cilvēkiem, kuri ilgus gadus dzīvojuši vienā mājā, vienā ģimenē. Maikls ielēja Donam anīsa degvīnu un Tomam Heigenam skotu viskiju. Arī sev viņš ielēja dzērienu, ko reti mēdza darīt.Pirmais ierunājās Toms Heigens:— Maik, kāpēc tu atstum mani malā?

Maikls likās izbrīnījies.— Tu taču Lasvegasā būsi mans pirmais palīgs. Mēs tur darbosimies pilnīgi likumīgi, un tu esi likuma vīrs. Kas tad var būt vēl svarīgāk?

Heigens skumji pasmaidīja.— Es nerunāju par to. Es runāju par to, ka Roko Lampone, man nezinot, dibina slepenu regime. Es runāju par to, ka tu rīkojies tiešā saziņā ar Neri, nevis ar manu vai caporegimes starpniecību. Protams, ja vien Lampone nerīkojas bez tavas ziņas.— Kā tu uzzināji par Lampones regime?— klusi jautāja Maikls.Heigens paraustīja plecus.— Nebaidies, noplūdes nav, vairāk neviens to nezina. Bet es no savas vietas redzu, kas notiek visapkārt. Tu piešķīri Lamponem pašam savus līdzekļus, devi viņam lielu brīvību. Tāpēc viņam savā mazajā valstiņā vajag palīgus. Bet par katru, kuru viņš sev izvēlas, ir jāziņo man. Un es redzu, ka ikviens, kuru viņš sev nolīgst, ir mazliet par labu savam darbam un saņem mazliet vairāk, nekā par tādu darbu pienāktos. Starp citu, izraudzīdamies Lamponi, tu noskatīji īsto vīru. Viņš strādā teicami.Maikls novaikstījās.— Tik sasodīti teicami vis ne, ja jau tu esi pamanījis. Šā vai tā, Lamponi izraudzījās Dons.— Nu labi,— atteica Heigens,— tad kāpēc es esmu at­stumts malā?Maikls pavērsās pret viņu un nesastomīdamies sacīja tieši acīs:— Tom, tu neesi kara laika consigliori. Līdz ar mūsu gaidāmo pārcelšanos apstākļi var sarežģīties, un var iznākt kaušanās. Turklāt es tīrās drošības labad gribu pārcelt tevi tālāk no ugunslīnijām.Heigena seja pietvīka. Ja to pašu būtu sacījis Dons, viņš būtu to padevīgi uzklausījis. Bet kas gan Maikls par visgudro, ka var izdarīt tik sasodīti steidzīgu spriedumu?

Nu labi,— viņš teica,— bet es esmu vienis pratis ar Tesio. Man šķiet, ka tu dari to visu pilnīgi aplam. Tu aizej no šejienes nevis spēka, bet vājuma vadīts. Tas vienmēr nāk par ļaunu. Bardzīni ir īsts vilks, un, ja viņš tev sāks plēst nost gabalu pa gabalam, pārējās Ģimenes nebūt skriešus nemetī­sies Korleonēm palīgā.

Tom, to visu nav izdomājis tikai Maikls,— beidzot ierunājās Dons.— Es viņam devu padomu. Var gadīties, ka jāķeras pie kaut kā tāda, par ko es nekādi nevēlos būt atbildīgs. Tā ir mana, nevis Maikla griba. Es nekad neesmu uzskatījis tevi par sliktu consigliori; tiesa, es uzskatīju Santīno par sliktu Donu, lai viņam vieglas smiltis. Viņš bija lāga dvēsele, bet nebija īstais vīrs, kurš varētu vadīt Ģimeni, kad man gadījās liksta. Un kas varēja gaidīt, ka Fredo kļūs par sieviešu vergu? Tāpēc neņem pie sirds. Maiklam es pilnīgi uzticos, tāpat kā tev. Dažu iemeslu dēļ, kurus tu nevari zināt, tevi nedrīkst iesaistīt turpmāk iespējamos notikumos. Starp citu, es sacīju Maiklam, ka Lampones slepenais regime tev nepaliks nepamanīts. Tātad es tev ticu.

Maikls pasmējās.— Es patiesi nedomāju, ka tu to atšifrēsi, Tom.

Heigens saprata, ka viņu grib mierināt.

— Varbūt es varu palīdzēt,— viņš ieminējās.

Maikls noteikti papurināja galvu. — Tu vairs nepiedalies, Tom.

Toms iztukšoja glāzi un pirms promiešanas veltīja Maiklam maigu pārmetumu.— Tu esi gandrīz tikpat lielisks kā tavs tēvs,— viņš teica.— Taču viena lieta tev vēl jāiemācās.

Un tā būtu?— Maikls laipni jautāja.

Kā pateikt «nē»,— atbildēja Heigens.

Maikls nopietni pamāja ar galvu.— Tev taisnība,— viņš teica.— To es atcerēšos.

Kad Heigens bija aizgājis, Maikls jokodams teica tēvam: —Tātad visu pārējo tu man esi iemācījis. Iemāci vēl, kā pateikt cilvēkiem «nē»,— tā, lai viņiem tas patiktu.

Dons piecēlās un pārsēdās pie lielā rakstāmgalda.

— Nedrīkst bieži teikt «nē» cilvēkiem, kurus tu mīli. Tas ir viss noslēpums. Un, kad tu to dari, tam jāizklausās kā «jā». Vai arī jāpanāk, lai viņi paši pateiktu «nē». Vajadzīgs laiks un pacietība. Bet es jau esmu vecmodīgs, tu piederi pie jaunās šolaiku paaudzes — neklausies manī!

Maikls iesmējās.— Pareizi. Tomēr tu esi vienis pratis, ka Toms jāatceļ, vai ne?

Dons pamāja ar galvu.— Viņu te iejaukt nedrīkst.

— Manuprāt, pienācis laiks tev pateikt, ka es netaisos visu to darīt tikai tādēļ, lai atriebtu Apoloniju un Saniju,— klusi sacīja Maikls.— Tas gluži vienkārši ir jādara. Tesio un Toms pareizi pateica par Bardzīni.

Dons Korleone piekrītoši pamāja.— Atriebība ir tāds ēdiens, kurš vislabāk garšo atdzisis,— viņš teica.— Es nebūtu slēdzis mieru, ja nezinātu pilnīgi skaidri, ka citādi tu dzīvs mājās neatgriezīsies. Es brīnos, ka Bardzīni tomēr vēl pēdējo reizi mēģināja tevi novākt. Varbūt tas bija izplānots jau pirms miera sarunām un viņš vairs to nevarēja novērst. Vai tu droši zini, ka viņi netēmēja uz Donu Tomazīno?— Tā vajadzēja izskatīties no malas,— atbildēja Maikls.

— Un tas būtu nostrādāts lieliski, pat tev nerastos aizdomas. Vienīgā neveiksme bija tā, ka es paliku dzīvs. Es redzēju, kā Fabricio iziet pa vārtiem un aizskrien projām. Un, protams, pēc atgriešanās es visu noskaidroju un pārbaudīju.

Vai viņi ir atraduši to ganu?— jautāja Dons.

Es viņu atradu,— atbildēja Maikls,— atradu pirms gada. Viņam Bufalo ir savs picas traktieris. Jauns vārds, viltota pase un pārvērsta āriene. Varen labi strādā šis gans Fabricio.

Dons pamāja ar galvu.— Tātad ilgāk gaidīt vairs nav nozīmes. Kad tu sāksi?

Es gribu pagaidīt, līdz Kejai piedzimst bērns,— atteica Maikls.— Katram gadījumam, ja kaut kas neietu, kā vajag. Un gribu, lai Toms vispirms pārceļas uz Lasvegasu, tā ka viņš nav nekur jāiejauc. Es domāju — apmēram pēc gada.

Vai tu visam esi sagatavojies?— Dons vaicāja. To teik­dams, viņš vairījās uzlūkot dēlu.

Tu šeit nepiedalies,— Maikls klusi, laipni teica.— Tu ne par ko neesi atbildīgs. Par visu atbildu es. Es tev neļautu pat uzlikt veto. Ja tu tagad to mēģinātu darīt, es aizietu no Ģimenes un rīkotos pats uz savu roku. Tu ne par ko neesi atbildīgs.

Dons ilgi klusēja, tad nopūtās.— Lai tad tā notiek. Varbūt tieši tāpēc es esmu atkāpies no amata, varbūt tāpēc visu esmu nodevis tev. Es savu tiesu šajā dzīvē esmu padarījis, man vairs nepietiek dūšas. Un gadās tādi pienākumi, kurus nespēj uzņemties pat izcilākie vīri. Lai tad tā notiek.

Šajā pašā gadā Kejai Edamsai Korleonei piedzima otrais dēls. Dzemdības noritēja viegli, bez sarežģījumiem, un tuvi­nieki viņu, atgriežoties mājās, sagaidīja un apsveica gluži kā princesi. Konija Korleone uzdāvināja bērnam ļoti skaistu un dārgu zīdaiņa pūriņu, kas bija viscaur no zīda, darināts rokām un atvests no Itālijas.

— To sameklēja Karlo,— viņa pačukstēja Kejai.— Viņš izskraidīja visu Ņujorku, meklēdams kaut ko īpašu, jo es neko prātīgu nevarēju atrast.

Keja pasmaidīja un pateicās, tūdaļ saprazdama, ka viņai šī skaistā pasaka jāpastāsta Maiklam. Viņā pamazām veidojās sicīlietes daba.

Tajā pašā gadā Nino Valenti nomira no asinsizplūduma smadzenēs. Par viņa nāvi tika rakstīts visu mazformāta avīžu pirmajās lapās, jo filma, kurā Džonijs Fontāne bija devis viņam nozīmīgu lomu, jau vairākas nedēļas ar spožiem panākumiem tika demonstrēta uz ekrāniem, un Nino bija kļuvis par publikas mīluli. Avīzes rakstīja, ka bēru norisi kārtojot Džonijs Fontāne, ka bēres notikšot nelielā tuvinieku lokā ar dažu tuvāko draugu piedalīšanos. Kāda sensacionāla ziņa pat vēstīja, ka Džonijs Fontāne intervijā uzvēlis vainu par drauga nāvi sev, apgalvo­dams, ka viņam vajadzējis piespiest Nino nopietni ārstēties, tomēr reportiera sniegumā šie vārdi izklausījās pēc daždien dzirdētiem pašpārmetumiem, kas moka jūtīgu, bet nevainīgu traģēdijas liecinieku. Džonijs Fontāne bija padarījis savu bērnības draugu Nino Valenti par kinovaroni, un ko gan vēl vairāk no drauga varēja vēlēties?

Bēres notika Kalifornijā, un no Korleonēm tajās piedalījās vienīgi Fredijs. Starp pavadītājiem bija arī Lūsija un Džūlzs Segals. Arī pats Dons bija dzīries braukt uz Kaliforniju, taču neliela sirdslēkme piespieda viņu mēnesi pavadīt gultā. Viņš nosūtīja uz bērēm krāšņu vainagu. Kā Ģimenes oficiālais pārstāvis uz Rietumu krastu tika nosūtīts Alberts Neri.

Divas dienas pēc Nino bērēm Holivudā, savas mīļākās — kinozvaigznes — namā, tika nošauts Mou Grīns. Alberts Neri atgriezās Ņujorkā tikai pēc mēneša. Viņš bija pavadījis atvaļinājumu Kārību salās un atgriezās darbā iededzis gandrīz melns. Maikls Korleone apsveica viņu ar smaidu un piebilda dažus uzslavas vārdus, turklāt paziņodams, ka turpmāk Neri saņemšot algas pielikumu — Ģimenes ienākumus no Istsaidas kantora, kurš skaitījās īpaši ienesīgs. Neri jutās apmierināts un gandarīts par to, ka dzīvo pasaulē, kurā cilvēks par labi izpildītu pienākumu tiek kārtīgi atalgots.

Maikls Korleone bija nodrošinājies pret visām nejaušībām. Viņa plāni bija nekļūdīgi un»drošība neievainojama. Viņš darbojās lēni un pacietīgi, paļaudamies, ka viņa rīcībā ir viss ieplānotais gads. Taču Maiklam nebija lemts izmantot šo gadu līdz galam, jo pats liktenis vērsās pret viņu, turklāt vispār­steidzošākajā veidā. Jo Maikla Korleones plāniem pārvilka svītru Krusttēvs, pats lielais Dons.

Kādā svētdienas rītā, kamēr sievietes atradās baznīcā, Dons Vito Korleone uzvilka savu dārznieka apģērbu: platas, pelēkas bikses, pabālējušu zilu kreklu un saplacinātu netīri brūnu filca platmali, ko rotāja notraipīta pelēka zīda cepuru lente. Nedaudzu gadu laikā Dons bija krietni pieņēmies svarā, un viņš apgalvoja, ka noņemoties ar saviem tomātu stādiem, lai uzlabotu veselību. Taču visi zināja, ka tās ir tikai atrunas.

Patiesais iemesls bija tas, ka viņš mīlēja savu dārzu; viņam patika to kopt un rīta agrumā noraudzīties tajā. Tas viņam atsauca atmiņā Sicīlijā pavadīto bērnību, atsauca to atmiņā, neatgādinot pārciestās briesmas un bēdas par tēva nāvi. Pašlaik pupiņu rindas jau klāja sīki balti ziediņi, un visapkārt dobēm stalti slējās loku zaļie stiebri. Dārza malā cienīgi stāvēja muca ar notekcauruli. Tā bija pildīta ar liellopu šķidrmēsliem — vislabāko dārza mēslojumu. Šajā pašā dārza malā rindojās arī kvadrātveidīgi koka rāmji, ko Dons bija gatavojis pats savām rokām; pāri tiem krusteniski stiepās rupja, balta aukla. Šajos rāmjos kuploja tomātu stādi.Dons steidzās aplaistīt dārzu. Tas jāizdara, vēl pirms saule sākusi pārāk karsti cepināt, citādi izlietās ūdens lāses kļūs par lēcu, kas var sadedzināt salātu lapiņas gluži kā papīru. Saule ir svarīgāka nekā ūdens; arī ūdens ir svarīgs, bet, ja abus neapdomīgi salaiž kopā, var izcelties liela nelaime.

Staigādams pa dārzu, Dons vērīgi skatījās, vai neieraudzīs skudras. Ja dārzā ir skudras, tas nozīmē, ka dārzeņiem uzmetušās utis un skudras tās medī, un tādā gadījumā vajadzēs smidzināt.

Viņš bija paspējis aplaistīt dārzu īstajā brīdī. Saule sāka tveicēt, un Dons domās atkārtoja: «Rāmāk. Rāmāk.» Taču vēl vajadzēja atbalstīt dažus stādus, un viņš atkal noliecās. Jāpa­beidz šī pēdējā rinda, tad varēs atgriezties istabā.

Piepeši viņam šķita, ka saule nolaidusies pavisam zemu pie pašas galvas. Acu priekšā sāka virmot zeltaini apļi. Cauri dārzam pie Dona skrēja Maikla vecākais dēls, un puisēna stāvu ietina žilbinoši baltas gaismas vāls. Taču Dons bija vecs vilks, kas neļaujas pievilties. Tur aiz tā kvēlojošā baltuma slēpās nāve, ik brīdi gatava mesties viņam virsū, un Dons ar rokas mājienu raidīja puisēnu projām. To viņš paspēja īstajā brīdī. Tad krūtīs iesitās smags veseris un aizžņaudza elpu. Dons smagi nokrita ar seju smiltīs.Zēns skriešus drāzās pie tēva. Maikls Korleone un daži vīri, kas stāvēja pie alejas vārtiem, metās uz dārzu un ieraudzīja Donu guļam zemē uz mutes; krampjaini savilktās delnas bija pilnas smilšu. Viņi pacēla Donu un aiznesa to akmens flīzēm izklātās terases paēnā. Maikls nometās ceļos pie tēva un satvēra viņa roku, kamēr pārējie aizsteidzās izsaukt ārstu un ātro palīdzību.

Ar lielām pūlēm Dons atvēra acis, lai vēlreiz paskatītos uz dēlu. Viņa allaž sārtā seja bija kļuvusi gluži zila. Sākās agonija. Dons vēlreiz ievilka krūtīs dārza smaržu, tad balti kvēlošais gaismas vairogs iesitās viņam tieši acīs, un viņš nočukstēja: — Dzīve ir tik skaista.

Viņam nevajadzēja noraudzīties sievas un meitas asarās — viņš nomira, pirms sievietes atgriezās no baznīcas, pirms vēl ieradās ātrā palīdzība un ārsts. Viņš mira vīru vidū, turēdams sava vismīļākā dēla roku.

Bēres bija karaliskas. Tajās piedalījās visu Piecu Ģimeņu, kā arī Tesio un Klemencas Ģimeņu Doni un caporegimes. Džonijs Fontāne nokļuva avīžu uzmanības centrā, ierazdamies bērēs, par spīti Maikla padomam nebraukt. Fontāne paziņoja avīzēm, ka Vito Korleone esot viņa krusttēvs, turklāt vislabā­kais cilvēks, kādu viņš jebkad pazinis, un viņš uzskatot par lielu godu, ka drīkstot pavadīt šādu cilvēku pēdējā gaitā, un viņam nospļauties par to, ko citi par viņu domāšot un runāšot.Sēru brīdis pie nelaiķa tika noturēts Dona alejas namā pēc veclaicīgām paražām. Amerigo Bonasera bija pārspējis pats sevi un nolīdzinājis visus parādus, sagatavodams savu veco draugu un Krusttēvu dusai ar tādu rūpību, kā māte poš meitu kāzu dienai. Visi atzīmēja, ka pat nāve neesot spējusi dzēst cieņas un cēluma vaibstus lielā Dona sejā, un šie vārdi viesa Amerigo Bonaserā zinošu lepnumu un neparastu varas apziņu. Tikai viņš viens zināja, kādu atbaidošu masku nāve bija uzklājusi Dona sejai.Bērēs ieradās visi vecie draugi un palīgi. Atnāca Nadzorīne ar sievu, meitu, znotu un mazbērniem, no Lasvegasas atbrauca Lūsija Mančīni un Fredijs. Ieradās Toms Heigens ar sievu un bērniem, Doni no Sanfrancisko, Losandželosas, Bostonas un Klīvlendas. Zārku nesa Roko Lampone, Alberts Neri, Klemenca, Tesio un, protams, Dona dēli. Aleja un visi tās nami bija pilni ar bēru vainagiem.

Viņpus alejas vārtiem drūzmējās reportieri un fotogrāfi, un turpat stāvēja neliela automašīna, no kuras FIB vīri ar kinokamerām centās iemūžināt šo vēsturisko notikumu. Daži reportieri, kuri mēģināja iekļūt alejā, pārliecinājās, ka sētu un vārtus uzrauga sardze, kas prasīja uzrādīt personas apliecību un ielūgumu bērēs. Un, kaut arī pret viņiem izturējās ļoti laipni un pat iznesa pa dzēriena glāzei, alejas teritorijā viņus tomēr neielaida. Reportieri mēģināja uzsākt sarunas ar bērinie­kiem, kas nāca ārā pa vārtiem, taču atbildes vietā sastapa vienīgi vēsus skatienus un klusēšanu.

Maikls Korleone lielāko dienas daļu pavadīja stūra biblio­tēkā kopā ar Keju, Tomu Heigenu un Frediju. Cits pēc cita iekšā nāca bēru viesi, lai izteiktu savu līdzjūtību. Maikls saņēma tos nevainojami laipni un tāds palika arī tad, kad dažs uzrunāja viņu par Krusttēvu vai Donu Maiklu, un vienīgi Keja pamanīja vīra lūpās ievelkamies nepatikas vaibstu.

Mazliet vēlāk tuviniekiem bibliotēkā pievienojās Klemenca un Tesio, un Maikls pats viņiem ielēja glāzēs dzērienu. Brīdi sarunas pievērsās biznesam. Maikls paziņoja Klemencam un Tesio, ka aleja un visi tās nami pārdodami kādai celtniecī­bas firmai. Šis darījums solīja milzu peļņu, kas vēlreiz apliecināja lielā Dona ģenialitāti.Klātesošie saprata, ka turpmāk visa impērija atradīsies Rietumos, ka Korleones Ģimene likvidē savas varas balstus Ņujorkā, šāda rīcība bija paredzama pēc Dona atkāpšanās no amata vai pēc viņa nāves.

Kāds izteicās, ka pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš šajā namā pēdējo reizi svinīgā brīdī pulcējušies tik daudz cil­vēku,— gandrīz desmit gadi bija apritējuši kopš Konstancijas Korleones un Karlo Riči kāzām. Maikls piegāja pie loga un pavērās dārzā. Toreiz, pirms šiem garajiem gadiem, viņš kopā ar Keju bija sēdējis tur, dārzā, pat nenojauzdams, ka viņam būs lemts tāds neparasts liktenis. Un tēvs mirdams bija teicis: «Dzīve ir tik skaista.» Maikls neatcerējās, ka tēvs jebkad kaut ar vārdu būtu pieminējis nāvi, itin kā Dons justu pārāk lielu bijību pret šo parādību, lai par to atļautos filozofēt.Bija laiks doties uz kapsētu, laiks apglabāt lielo Donu. Maikls pasniedza Kejai elkoni, un abi izgāja dārzā, lai pievienotos pavadītāju pulkam. Bērinieku rindā viņiem sekoja caporegimes ar saviem kareivjiem, un aiz tiem nāca visi vienkāršie ļaudis, kam Krusttēvs dzīvē bija darījis labu. Maiznieks Nadzorīne, Kolombo atraitne ar dēliem un milzum daudz citu no tās pasaules, kurā viņš bija stingri, bet taisnīgi valdījis. Pēdējo godu parādīt bija ieradušies pat daži no Dona bijušajiem ienaidniekiem.

Maikls vēroja notiekošo ar atturīgu, laipnu smaidu. Šis spožums viņu neietekmēja. Un tomēr, viņš sevī nodomāja, ja es varētu nomirt ar vārdiem «Dzīve ir tik skaista», tad nekam citam nav nozīmes. Ja es tikpat cieši noticētu pats sev, tad nekam citam nav nozīmes. Viņš ies sava tēva pēdās. Viņš gādās par saviem bērniem, savu ģimeni, savu pasauli. Taču viņa bērni uzaugs citādā pasaulē. Viņi kļūs ārsti, mākslinieki, zinātnieki. Gubernatori. Prezidenti. Viss ir iespējams. Viņš parūpēsies, lai bērni kļūtu par daļu no plašās cilvēces ģimenes, taču pats, kā jau gudrs un apdomīgs tēvs, kam turklāt pieder daudz varas, katrā ziņā uzmanīgi vēros šo plašo ģimeni.

Nākamajā rītā pēc bērēm alejā sapulcējās Korleones Ģimenes visas ievērojamākās amatpersonas. īsi pirms pusdien­laika viņus ielaida tukšajā Dona namā. Maikls Korleone viņus sagaidīja.

Stūra bibliotēkā visiem tik tikko pietika vietas. Tur bija abi caporegimes Klemenca un Tesio; Roko Lampone, kā vienmēr, nosvērts un saprātīgs; Karlo Riči, kurš izturējās ļoti klusi, pārāk labi apzinādamies savu vietu; Toms Heigens, kurš šajā kritiskajā brīdī bija atkāpies no sev cieši norādītās advokāta lomas; Alberts Neri, kurš centās turēties cieši līdzās Maiklam un palaikam pasniedza jaunajam Donam gan uguni, gan dzēriena glāzi, tādējādi apliecinādams nešaubīgu uzticību Korleones Ģimenei, par spīti nupat uzbrukušajai bēdai.Dona nāve Ģimenei nozīmēja lielu nelaimi. Šķita, ka līdz ar viņu Ģimene zaudējusi pusi savas varenības un gandrīz visu diplomātisko spēku cīņā pret Bardzīni un Tatalju bloku. Ikviens šajā istabā to zināja un gaidīja, ko sacīs Maikls. Viņu acīs šis vīrs vēl nebija jaunais Dons, viņš vēl nebija izcīnījis ne Dona posteni, ne titulu. Ja Krusttēvs būtu palicis dzīvs, viņš varētu nodrošināt dēla pēctecību; tagad šādas drošības nepavisam vairs nebija.

Maikls nogaidīja, kamēr Neri visiem izdala dzēriena glā­zes. Tad viņš klusi teica:

— Gribu jums visiem pateikt, ka saprotu, ko jūs jūtat. Es zinu, ka jūs cienījāt manu tēvu, taču tagad jums radušās bažas par sevi un savām ģimenēm. Daži no jums prāto, kā šis notikums ietekmēs mūsu plānus un solījumus, kurus es devu. Uz to ir tikai viena atbilde: nekā. Viss turpmākais tāpat kā līdz šim.

Klemenca papurināja savu lielo, pinkaino galvu. Viņa mati bija tēraudkrāsas sirmumā, un vaibstos, kas šķita vēl dziļāk iegrimuši tuklās sejas krokās, jautās kaut kas netīkams.— Bar­dzīni un Tataljas taisās tā īsti nākt mums uz auguma, Maik. Tev vajadzēs vai nu karot, vai arī uzsākt sarunas.Visi istabā sēdošie ievēroja, ka Klemenca nebija ievērojis of iciāli pieņemto uzrunu, nemaz jau nerunājot par Dona titulu.

— Nogaidīsim un pavērosim, kas notiks,— atbildēja Maikls.— Lai viņi vispirms lauž miera līgumu.

— To viņi jau ir izdarījuši, Maik,— savā rāmajā balsī ierunājās Tesio.— Šorīt viņi Bruklinā atvēra divus bukmeikeru kantorus. Es to uzzināju no kapteiņa, kurš policijas nodaļā gādā par mūsējo aizsardzību. Pēc mēneša man vairs visā Bruklinā nebūs, kur cepuri nolikt.

Maikls domīgi pavērās viņā.— Vai tu tai sakarā esi ko darījis?

Tesio papurināja galvu.— Nē,— viņš teica.— Negribēju sagādāt tev jaunas klapatas.

— Labi,— noteica Maikls,— paliec vien mierā. Un to pašu es gribu sacīt jums visiem. Palieciet mierīgi. Neatbildiet ne uz vienu izaicinājumu. Dodiet man pāris nedēļu laika, lai viss nostājas savā vietā un lai es redzu, no kuras puses īsti pūš vējš. Tad es noslēgšu pēc iespējas izdevīgāku vienošanos visiem klātesošajiem. Tad arī mēs noturēsim beidzamo apspriedi un pieņemsim galīgos lēmumus.

Viņš izlikās nemanām izbrīnu vīru sejās, kad Alberts Neri sāka izvadīt atnācējus. Maikls skarbi noteica:— Tom, uzkavē­jies vēl pāris minūšu!

Heigens piegāja pie loga, kas pavēra skatu uz aleju. Nogaidījis, kamēr Neri izvada pa apsargātajiem vārtiem abus caporegimes, Karlo Riči un Roko Lamponi, viņš pagriezās pret Maiklu.

— Vai tu esi pārņēmis politiskos sakarus?— viņš jautāja.

Maikls ar nožēlu papurināja galvu.— Visus ne. Man va­jadzēja vēl mēnešus četrus. Mēs ar Donu tieši ar to nodarbojā­mies. Bet tiesneši visi man ir, tos mēs ņēmām papriekš, un tad vēl daži ievērojamākie Kongresa locekļi. Un lielo partiju dūži tepat Ņujorkā, ar tiem, protams, nekādu grūtību nebija. Korleones Ģimene ir daudz stiprāka, nekā visi iedomājas, taču es biju cerējis nodrošināties līdz galam.— Viņš pavērās Heigenā un pasmaidīja.— Tagad tu noteikti visu jau esi uzminējis.Heigens pamāja ar galvu.— Tas nebija grūti. Vienīgi nevarēju izdibināt, kāpēc tu gribi mani atstumt malā. Bet tad es uzliku galvā savu sicīlieša cepuri un beigu beigās izsmadzeņoju arī to.Maikls iesmējās.— Vecais tieši tā arī teica. Taču tā ir greznība, ko es vairs nevaru atļauties. Man vajag tevi šeit. Vismaz turpmākās pāris nedēļas. Tev derētu piezvanīt uz Lasvegasu un pateikt to sievai. Saki viņai, ka tas vilksies dažas nedēļas.

— Kā tu sagaidi, ka viņi tev uzbruks?— Heigens domīgi jautāja.

Maikls nopūtās.— Dons man pateica. Ar kāda tuvu stāvoša cilvēka starpniecību. Bardzīni tēmē uz mani caur kādu tuvu vīru, kuru es, pēc viņa ieceres, neturēšu aizdomās.

Heigens pasmaidīja.— Apmēram tādu kā es.

Maikls pasmaidīja pretī.— Tu esi īrs, tev viņi neuzticēsies.

— Es esmu vācu un amerikāņu sajaukums,— izlaboja Hei­gens.

— Viņiem tas nozīmē to pašu, ko īrs,— atmeta Maikls.

— Pie tevis viņi nenāks un arī pie Neri neies, tāpēc ka Neri ir izbijis kruķis. Un vēl tāpēc, ka jūs abi man esat pārāk tuvu. Tādu risku viņi nevar uzņemties. Roko Lampone turpretī nav pietiekami tuvu. Nē, tas vīrs būs Klemenca, Tesio vai Karlo Riči.

— Varu saderēt, ka tas būs Karlo,— klusi noteica Heigens.

— Redzēsim,— atbildēja Maikls.— Ilgi vairs nebūs jā­gaida.

Tas notika nākamajā rītā, kad Heigens kopā ar Maiklu brokastoja. Maiklu aicināja stūra istabā pie telefona, un, atgriezies virtuvē, viņš pavēstīja Heigenam:

Viss nokārtots. Pēc nedēļas man jātiekas ar Bardzīni. Lai no jauna noslēgtu mieru tagad, kad Dons miris.— Maikls iesmējās.

Kurš zvanīja, kurš nodibināja sakarus?—jautāja Hei­gens. Viņi abi zināja—tas, kurš no Korleones Ģimenes dibinājis sakarus, ir kļuvis par nodevēju.

Maikls pavērās Heigenā ar skumīgu, nožēlas pilnu smaidu.— Tesio,— viņš noteica.

Abi paēda brokastis klusēdami. Kafiju dzerdams, Heigens papurināja galvu.— Es būtu varējis zvērēt, ka tas izrādīsies Karlo . . . vai varbūt Klemenca. Par Tesio es nekad nebūtu domājis. Viņš no tiem visiem ir pats jēdzīgākais.

— Viņš no tiem visiem ir pats gudrākais,— sacīja Maikls.

— Un viņš izdarīja to, kas, pēc viņa domām, ir pats izdevīgā­kais. Ja viņš iegrūž mani rīklē Bardzīni, tad manto Korleones Ģimeni. Ja turas kopā ar mani, tad izput pats — viņš ir izprātojis, ka es nespēšu uzvarēt.

Heigens brīdi klusēja, tad nelabprāt pavaicāja:

— Un cik viņa prātojumos taisnības?

Maikls paraustīja plecus.— Izskatās jau diezgan bēdīgi. Taču mans tēvs bija vienīgais, kurš saprata, ka politiskie sakari un vara ir vairāk vērti nekā desmit regimes. Šķiet, ka tagad manās rokās ir lielākā tiesa tēva politiskās varas, bet es esmu vienīgais, kurš to zina.— Viņš paskatījās Heigenam acīs un pasmaidīja rāmu, uzmundrinošu smaidu.— Es piespiedīšu vi­ņus saukt mani par Donu. Tikai draņķīga jušana par to Tesio.

Vai tu piekriti tikties ar Bardzīni?— Heigens jautāja.

Jā,— atbildēja Maikls.— Tieši pēc nedēļas. Bruklinā, Tesio teritorijā, kur varēšu justies drošs.— Viņš atkal iesmējās.

Līdz tam esi uzmanīgs,— Heigens brīdināja.

Pirmo reizi, runājot ar Heigenu, Maikla balsī ieskanējās salti toņi.— Tādu padomu dēļ man consigliori nav vajadzīgs,— viņš noskaldīja.

Nedēļā, kas bija atlikusi pirms Bardzīni un Korleones Ģimeņu miera sarunām, Maikls parādīja Heigenam, cik uzma­nīgs prot būt. Ne reizes viņš neizgāja no alejas un nevienu nepieņēma bez Neri klātbūtnes. Tikai viens apstāklis netīkami sarežģīja situāciju. Konijas un Karlo vecākajam dēlam tuvojās iesvētības katoļu baznīcā, un Keja lūdza Maiklu būt par zēna krusttēvu. Maikls atteicās.

— Bieži es tevi nelūdzos,— sacīja Keja.— Lūdzu, piekrīti šoreiz manis dēļ. Konija tik ļoti to grib. Un Karlo tāpat. Viņiem tas ir ļoti svarīgi. Lūdzu, Maikl!

Viņa redzēja, ka Maiklu sadusmojusi šī uzstājība, un gaidīja, ka viņš atteiksies, tāpēc jutās pārsteigta, kad vīrs piekrītoši pamāja un teica:— Nu labi. Bet es nevaru atstāt aleju. Pasaki viņiem, lai iekārtojas tā, ka bērnu var iesvētīt šeit. Es samaksāšu, vienalga, cik prasīs. Ja iznāk grūtības ar baznīcas kalpotājiem, Heigens visu nokārtos.

Un tā dienu pirms tikšanās ar Bardzīni Ģimeni Maikls Korleone kļuva par Karlo un Konijas Riči dēla krusttēvu. Viņš uzdāvināja zēnam ļoti dārgu rokas pulksteni un zelta aproci. Karlo namā uz nelielām svinībām sapulcējās caporegimes, Heigens, Lampone un visi, kuri dzīvoja alejā, protams, arī Dona atraitne. Konija bija tik saviļņota un aizkustināta, ka ik brīdi krita brālim un Kejai ap kaklu un skūpstīja viņus. Un pat Karlo Riči izturējās kā jūsmīgs jauneklis — dedzīgi spieda Maiklam roku un pēc vecmodīgas zemnieku paražas katrā izdevīgā gadījumā dēvēja viņu par krusttēvu. Arī Maikls sen nebija redzēts tik jautrs un runīgs.

— Man šķiet, ka Maikls un Karlo tagad kļūs īsti draugi,— Konija pačukstēja Kejai.— Šādi mirkļi vienmēr tu­vina cilvēkus.

Keja saspieda vīramāsas roku.— Es ļoti, ļoti priecājos,— viņa sacīja.

Alberts Neri sēdēja savā Bronksas dzīvoklī un rūpīgi tīrīja ar suku savas vecās policista formas zilo saržu. Atsprādzējis nozīmīti, viņš nolika to uz galda, lai nospodrinātu. Ieroča maksts un ierocis atradās līdzās uz krēsla. Šī senā, visos sīkumos ierastā procedūra viesa viņā neparastu apmierinā­juma sajūtu, tā bija viena no retajām reizēm, kad viņš jutās laimīgs— kopš tās dienas pirms diviem gadiem, kad viņu bija atstājusi sieva.

Viņš bija apprecējis Ritu, kad meitene vēl mācījās vidus­skolā, un Neri pats bija tikko sācis dienēt policijā. Viņa bija bikla, tumšmataina meitene no stingras itāliešu ģimenes, un vecāki nekad neatļāva viņai uzkavēties ārpus mājas ilgāk par desmitiem vakarā. Neri bija viņā neglābjami iemīlējies un dievināja viņas nevainību, krietnumu un melnīgsnējo skais­tumu.Sākumā Ritu Neri viņas vīrs ļoti valdzināja. Viņš bija neparasti stiprs, un varēja redzēt, ka citi bīstas no viņa spēka un nelokāmās nostājas attiecībā pret to, kas ir pareizi un kas nepareizi. Takta izjūtu un diplomātiju viņš tikpat kā nepazina. Ja viņš nepiekrita kādas grupas vai atsevišķa cilvēka uzskatiem, viņš vai nu cieta klusu, vai arī skarbi, bez aplinkiem pateica savas domas. Nekad viņš nevienam nepiekrita pieklājības pēc. Turklāt viņam piemita īstens sicīlieša temperaments, un dusmu uzliesmojumos viņš bija briesmīgs. Taču uz savu sievu viņš nedusmojās nekad.

Piecu gadu laikā Neri kļuva par vienu no Ņujorkas policijas varenākajiem spēkiem, kas iedvesa bailes ikvienā pretiniekā. Turklāt viņš bija arī viens no godīgākajiem policistiem. Taču viņš mēdza īstenot likumu pats saviem paņēmieniem. Viņš ne acu galā necieta sīkos huligānus, un, ja vien kaut kur vakarā uz ielas redzēja drūzmējamies dauzoņu baru, kas izraisīja nekārtības un traucēja garāmgājējus, viņš rīkojās aši un noteikti. Viņš laida darbā savu patiesi apbrīnojamo fizisko spēku, kura iespējas nemaz pilnībā neapzinājās.

Kādu vakaru pilsētas centrālā parka rietumdaļā Neri izlēca no patruļas mašīnas un aizturēja sešus dauzoņas melnās zīda žaketēs. Otrs policists, pazīdams Neri, negribēja iesaistīties notiekošajā un palika sēžam mašīnā, šie seši padsmitnieki bija izklaidējušies, aizturēdami garāmgājējus un draudīgā balsī pieprasīdami cigaretes, tomēr nopietnus fiziskus kaitējumus nevienam nebija nodarījuši. Viņi bija arī kaitinājuši garāmejo­šās meitenes ar neķītriem žestiem, kas bija vairāk franču nekā amerikāņu stilā.

Neri nostādīja tos visus pie mūra sienas, kas atdalīja Centrālo parku no Astotās avēnijas. Vēl valdīja mijkrēslis, tomēr Neri turēja sev klāt iecienīto ieroci — milzīgu lukturi. Ķerties pie šaujamieroča viņš nemēģināja nekad — tas vien­kārši nebija vajadzīgs. Niknuma brīžos viņa seja izskatījās tik neganta un mežonīga, ka, ieraugot to un vēl piedevām policista formas tērpu, sīkie huligāni kļuva melni un maziņi. Arī šie seši nebija izņēmums.

Kā tevi sauc?— Neri noprasīja pirmajam padsmitniekam ar melno zīda žaketi. Puisis nosauca īru vārdu un uzvārdu.

Pazudi!—teica Neri.— Ja es šovakar tevi vēl redzēšu, no tevis paliks slapja vieta.— Viņš pamāja ar lukturi, un puisis aši aizsteidzās prom. To pašu Neri atkārtoja ar nākamajiem diviem vaininiekiem. Arī tie tika sveikā projām. Taču ceturtais puisis nosauca itāliešu vārdu un uzsmaidīja policistam, itin kā apliecinādams kaut kādu radniecisku saiti starp sevi un viņu. Neri pēc izcelsmes bija neapstrīdams itālietis. Viņš brīdi skatījās puisī un tad noprasīja:—Tu esi itālietis?—Puisis atbildēja ar pašpārliecinātu smīnu.

Neri pacēla lukturi un spēcīgi iesita viņam pa pieri. Puisis sabruka uz ceļiem. Pierē bija iešķelta pamatīga brūce, un asinis straumē plūda viņam pār seju. Tomēr ievainoti bija tikai mīkstie audi. Neri skarbi uzsauca viņam:— Tu apkauno itālie­šus, nelieti! Tādi kā tu nomelno mūs visus! Celies kājās!— Un viņš iespēra puisim pa gurnu — ne sevišķi stipri, ne arī gluži pa jokam.— Lasies mājās un nerādies vairs uz ielas! Un lai es tevi vairs neredzētu ar šito žaketi mugurā! Tad tu no slimnīcas neizspruksi! Tagad pazudi! Tev laimējies, ka es neesmu tavs tēvs!

Ar atlikušajiem diviem Neri vairs nepūlējās noņemties. Viņš tikai uzdeva tiem ar zābaku pa sēžamvietu un aizdzina prom, teikdams, lai tie vairs šovakar nerādās uz ielas.

Šādos gadījumos viss parasti notika tik ātri, ka pūlis nepaspēja savākties un neatradās neviens, kas protestētu pret Neri rīcību. Viņš ielēca atpakaļ mašīnā un kopā ar otru policistu aizbrauca projām. Protams, paretam gadījās arī dažs sīkstāks tips, kas gribēja kauties vai pat izrāva nazi. Šādus nelaimīgos varēja tikai nožēlot. Ar baismīgu noteiktību un nežēlību Neri sasita viņus līdz asinīm un iemeta patruļas mašīnā. Pēc tam viņus arestēja un apsūdzēja par uzbrukumu policijas darbiniekam. Taču parasti tiesas prāvu vajadzēja atlikt līdz tam laikam, kamēr cietušos izlaida no slimnīcas.

Pēc kāda laika Neri pārcēla uz citu apgaitas rajonu, kas ietvēra Apvienoto Nāciju Organizācijas ēkas; galvenais iemesls šādai rīcībai bija tas, ka Neri nebija izrādījis sava iecirkņa seržantam pietiekamu cieņu. Apvienoto Nāciju ļaudis ar savu diplomātisko neaizskaramību mēdza atstāt savus limuzīnus uz ielas, kur pagadās, neievērodami nekādus notei­kumus. Neri sūdzējās iecirkņa vadībai un saņēma norādījumu necelt brēku un nepievērst tādām lietām uzmanību. Taču kādu vakaru viena no sānielām bija tik pilna ar nevērīgi atstātām mašīnām, ka tai nevarēja pat izbraukt cauri. Tobrīd bija jau pāri pusnaktij, tāpēc Neri paņēma no patruļas mašīnas savu lielo lukturi un, izstaigādams ielu visā garumā, sadauzīja drumslās visu limuzīnu priekšējos stiklus. Pat augsti stāvošiem diplomātiem nebija viegli atjaunot stiklus ātrāk kā pēc vairā­kām dienām. Policijas iecirkni pārplūdināja protestu iesnie­gumi un prasības nodrošināt aizsardzību pret šādu vandā­lismu. Apmēram pēc nedēļas kādam atausa gaisma par noti­kušā cēloņiem un vainīgo, un Albertu Neri pārcēla uz Hārlemu.

Neilgi pēc tam kādā svētdienā Neri ar sievu aizbrauca ciemos uz Bruklinu pie savas māsas — atraitnes. Neri bija māsai cieši pieķēries un izturējās pret viņu ar aizstāvja gādību, kā tas raksturīgs visiem sicīliešiem; viņš to apciemoja vismaz reizi pāris mēnešos, lai pārliecinātos, ka viss kārtībā. Māsa bija krietni vecāka par Albertu, un viņas dēlam jau bija divdesmit gadu. Šis dēls, vārdā Tomass, augdams bez tēva, palaikam sagādāja galvassāpes. Viņš bija iekļuvis vairākās sīkās ķibelēs un sliecās uz nevaldāmu dzīvesveidu. Neri vienreiz bija izmantojis savus sakarus ar policiju, lai puisi neiesūdzētu tiesā par zādzību. Tajā reizē viņš bija apvaldījis niknumu, taču nopietni brīdinājis māsasdēlu:—Tomij, manai māsai tevis dēļ pārāk bieži jāraud, un laikam man pašam būs jāpamāca tevi, kā uzvesties.— Tas bija domāts kā tēvišķs aizgādņa brīdinājums, nevis kā īsts drauds. Bet, kaut gan Tomiju uzskatīja par visrūdītāko zēnu Bruklinas rūdītajā sabiedrībā, arī viņš baidījās no sava tēvoča Alberta.

Šajā apciemojuma reizē Tomijs vēl savā istabā gulēja, jo sestdienas naktī bija pārnācis mājās vēlu. Māte iegāja dēlu pamodināt un skubināja viņu apģērbties, lai visi kopā varētu paēst svētdienas pusdienas. Caur puspievērtajām durvīm skarbi atskanēja puiša balss:— Lai viņi brauc ellē, un ļauj man gulēt!— Ar vainīgu smaidu māte atgriezās virtuvē.

Tā nu viņi paēda pusdienas bez Tomija. Sieri apjautājās māsai, vai dēls viņai sagādājot Tsti nopietnas raizes, bet viņa papurināja galvu.Neri ar sievu jau dzīrās doties projām, kad Tomijs beidzot izlīda no gultas. Norūcis sveicienu, viņš iegāja virtuvē. Pēc brītiņa atskanēja sauciens:— Ei, mamm, uztaisi man kaut ko ēdamu!—Tas nepavisam nebija lūgums. Tā bija izlutināta bērna gražīga pavēle.

— Celies augšā tad, kad ir ēdienreize, un dabūsi ēst,— māte pikti atmeta.— Es netaisos gādāt tev otras pusdienas!

Šāda nepievilcīga aina nebūtu nekas neparasts, taču Tomijs, būdams vēl miegains un kašķīgs, pāršāva pār strīpu.— Ej dirst ar savu mūžīgo morāli, gan es paēdīšu citur!

Jau nākamajā mirklī viņš nožēloja šos vārdus. Tēvocis Alberts nogrāba viņu kā kaķis peli. Viņu satracināja ne tik daudz šis viens dzirdētais māsas apvainojums, cik acīm redzamā patiesība, ka puisis tā bieži mēdz runāt ar māti, kad viņi ir divi vien. Tēvoča klātbūtnē Tomijs nekad neko tādu nebija atļāvies. Šajā svētdienā viņš vienkārši brīdi kļuva neuzmanīgs. Pats sev par nelaimi.

Abu sieviešu pārbiedēto acu priekšā Alberts Neri pama­tīgi un bez žēlastības piekāva savu māsasdēlu. Sākumā puisis mēģināja aizstāvēties, bet drīz padevās un sāka lūgties žēlastību. Neri pliķēja viņam pa seju, kamēr Tomija lūpas uzpampa un sāka asiņot. Viņš atlieca puiša galvu atpakaļ un trieca viņu pret sienu. Viņš belza Tomijam pa vēderu, tad nogāza to uz grīdas un iegrūda ar seju paklājā. Pavēlējis abām sievietēm palikt turpat un gaidīt, viņš lika Tomijam doties uz ielas un aiziet līdz viņa mašīnai. Kad abi bija iekāpuši tajā, Neri piedraudēja līdz nāvei pārbiedētajam puisim:— Ja es vēl kaut reizi dzirdēšu, ka tu tā runā ar manu māsu, šis kāviens tev liksies kā skuķu glāsti. Es gribu, lai tu nāc pie prāta! Tagad ej mājās un pasaki manai sievai, ka es viņu gaidu.

Divus mēnešus pēc šī notikuma Alberts Neri atgriezās no nakts maiņas un uzzināja, ka sieva no viņa aizgājusi. Viņa bija sakravājusi visas savas drēbes un atgriezusies vecāku ģimenē. Ritas tēvs viņam paziņoja, ka meita baidoties no viņa, baido­ties dzīvot ar viņu kopā vīra nevaldāmās dabas un straujo dusmu dēļ. Alberts nespēja tam ticēt. Viņš nekad nebija iesitis savai sievai, nekad nebija viņai draudējis, pret Ritu viņš juta vienīgi mīlestību un pieķeršanos. Taču notikušais viņu tā apstulbināja, ka viņš nolēma pāris dienu nogaidīt un tikai tad doties uz viņas vecāku mājām, lai aprunātos ar sievu.Nelaimīgā kārtā tieši nākamajā naktī viņš dežūras laikā nokļuva nepatikšanās. Viņa mašīna pēc telefona zvana no Hārlemas devās uz vietu, kur, kā ziņots, bija noticis smags uzbrukums. Kā parasti, Neri izlēca no mašīnas, kad tā vēl nebija apstājusies. Bija pāri pusnaktij, un viņš turēja rokā savu lielo lukturi. Notikuma vieta bija ieraugāma uzreiz. Pie kāda īres nama ārdurvīm pulcējās ļaudis, un kāda nēģeriete pazi­ņoja Neri:—Tur iekšā viens vīrs graiza mazu meiteni!

Neri iesteidzās priekštelpā. Gaiteņa galā pa atvērtām durvīm spīdēja gaisma, un varēja dzirdēt vaidus. Joprojām turēdams lukturi, Neri aizgāja līdz atvērtajām durvīm.

Viņš gandrīz paklupa pār diviem uz grīdas guļošiem ķermeņiem. Viena bija apmēram divdesmit piecus gadus veca nēģeriete. Otra bija nēģeru meitenīte, ne vecāka par divpa­dsmit gadiem. Viņu sejas un augumi asiņoja no daudziem žiletes griezieniem. Istabā Neri ieraudzīja vainīgo. Šo vīru viņš labi pazina.

Tas bija Vakss Beinzs, labi pazīstams huligāns, narkotiku tirgonis un algots sitējs. Šobrīd viņa acis narkotiku ietekmē spiedās gluži vai ārā no dobumiem, un asiņainais nazis rokā trīcēja. Neri bija arestējis šo vīru pirms divām nedēļām par smagu uzbrukumu vienai no viņa ielasmeitām. Toreiz Beinzs viņam bija teicis: «Hei, vecīt, tā nu nav tava darīšana!» Un arī Neri kolēģis bija izmetis, lai jau tie melnie griežot viens otram rīkles, ja viņiem tā patīk, tomēr Neri bija aizturējis Beinzu policijas nodaļā. Jau nākamajā dienā Beinzs pret drošības naudu tika atbrīvots.Neri nekad nebija lāgā ieredzējis nēģerus, un, strādājot Hārlemā, šī nepatika tikai pieauga. Viņi pastāvīgi dzēra vai zāļojās, kamēr sievietēm lika strādāt vai pelnīties ar prostitū­ciju. Viņš neredzēja nekādas jēgas no šādu padibeņu eksisten­ces. Tāpēc Beinza nekaunīgais izaicinājums likumam neganti satracināja Neri. Un ar žileti sagraizītās meitenītes izskats viesa viņā šķebīgu niknumu. Pavisam vēsi, pats uz savu roku, Alberts Neri nolēma, ka Beinzs nestāsies tiesas priekšā.Bet viņam aiz muguras jau pulcējās liecinieki — citi nama iedzīvotāji un otrs policists no patruļas mašīnas.

— Met zemē nazi, tu esi arestēts!— Neri pavēlēja Beinzam.

Beinzs iesmējās.— Lai mani arestētu, vecais, tu bez pisto­les neiztiksi!— Viņš pavērsa tam pretī nazi.— Varbūt gribi šito?Neri lēciens bija zibenīgs, un otrs policists nepaspēja izvilkt ieroci. Nēģeris trieca pretī nazi, taču Neri ar savu apbrīnojamo reakcijas asumu paspēja atvairīt dūrienu ar kreiso roku. Ar labo roku viņš īsi un sparīgi trieca ar lukturi. Sitiens ķēra Beinzu pa galvas vienu pusi, un viņa ceļgali komiski saļodzījās kā dzērājam. Nazis izkrita viņam no rokām. Bandīts bija pilnīgi bezpalīdzīgs. Tāpēc Neri otrais sitiens vairs nebija attaisnojams, un vēlāk, pēc nopratināšanas polici­jas nodaļā un tiesas prāvā, balstoties uz pārējo klātesošo un otra policista liecībām, tas tika neapstrīdami pierādīts. Neri trieca Beinzam pa galvvidu ar tādu neticamu spēku, ka luktura stikls saplīsa un spuldzīte kopā ar emaljēto vairogu aizlidoja pāri istabai. Smagā alumīnija stobrveida ietvars saliecās, un tikai baterijas luktura iekšienē neļāva tai salocīties uz pusēm. Viens no klātesošajiem nēģeriem, kurš dzīvoja tajā pašā mājā un vēlāk tiesā liecināja pret Neri, bijīgi noteica:—Sitam melnajam nu gan ir cieta galva!

Tomēr izrādījās, ka Beinza galva nav pietiekami cieta. Trieciens bija iedragājis galvaskausu. Pēc divām stundām viņš Hārlemas slimnīcā nomira.

Vienīgi pats Alberts Neri jutās pārsteigts, kad viņu sauca tiesas priekšā par ļaunprātīgu spēka pielietojumu. Viņu uz laiku atcēla no amata, un pret viņu tika ierosināta krimināllieta. Neri tika apsūdzēts slepkavībā, atzīts par vainīgu un notiesāts ar cietumsodu no viena līdz desmit gadiem. Tolaik viņu jau bija pārņēmis tāds zvērīgs niknums un naids pret visu sabiedrību, ka tas viņam nemaz nerūpēja. Viņu uzdrošinās tiesāt kā noziedznieku! Piespriest viņam cietumsodu par to, ka viņš nogalinājis tādu atbaidošu dzīvnieku kā tas melnais bandīts! Un pat nedomāt par to, ka sagraizītās sievietes joprojām guļ slimnīcā un ir sakropļotas uz visu mūžu!

Neri nebaidījās no cietuma. Viņš bija pārliecināts, ka dienests policijā un, pats galvenais, nodarījuma raksturs palīdzēs sagādāt viņam labus apstākļus. Daži no viņa dienesta biedriem jau solījās pa'unāt ar saviem draugiem. Vienīgi Neri sievastēvs, attapīgs veco laiku itālietis, kam Bronksā piederēja zivju tirgus, aptvēra, ka tāds cilvēks kā Alberts Neri cietumā nenodzīvos pat gadu. Ja viņu nenositīs kāds no ieslodzītajiem, tad droši sagaidāms, ka viņš nositīs kādu pats. Juzdamies zināmā mērā vainīgs, ka viņa meita kaut kādu sievišķīgu untumu dēļ aizskrējusi no tāda krietna vīra, Neri sievastēvs steidzās izmantot savus sakarus ar Kōrleones Ģimeni (viņš maksāja tās pārstāvim aizsardzības naudu un piegādāja Korleonēm kā dāvanu pašas labākās zivis) un lūdza tās palīdzību.

Karleones Ģimene pazina Albertu Neri. Šis policists ar savu principiālo tiešumu un sīkstumu bija kļuvis gandrīz vai par leģendu; viņš bija ieguvis tāda cilvēka slavu, kurš nav ar pliku roku ņemams, tāda cilvēka slavu, kurš spēj iedvest bailes pats ar savu personību, neatkarīgi no formas tērpa un likumīgi nēsātā ieroča. Karleones Ģimeni šādi cilvēki vienmēr intere­sēja. Tas, ka Neri ir policists, lielu lomu nespēlēja. Ne mazums jaunu cilvēku sper maldīgus soļus sava likteņa lemtā ceļa sākumā. Laiks un veiksme parasti parāda viņiem īsto virzienu.

Tas bija Pīts Klemenca ar savu teicamo ožu attiecībā uz labiem padotajiem, kurš pievērsa Heigena uzmanību notiku­mam ar Neri. Heigens izpētīja oficiālos policijas ziņojumus un uzmanīgi noklausījās Klemencas stāstu.— Varbūt mēs te dabū­sim jaunu Luku Brāzi,— viņš teica.

Klemenca enerģiski pamāja ar galvu. Lai gan viņš bija ļoti resns, viņa sejā nepaudās daždien sastopamā resnīšu labsir­dība.— Man arī taisni tā šķiet. Maikam vajadzētu to apdomāt pašam.

Tā nu iznāca, ka jau pirms Alberta Neri pārvešanas no pagaidu cietuma uz pastāvīgo nometinājuma vietu viņš saņēma ziņu: pamatojoties uz jaunu informāciju un augstu policijas ierēdņu liecībām, tiesnesis pārskatījis viņa lietu. Spriedums pagaidām atlikts un apcietinātais atbrīvojams.

Alberts Neri nebija nekāds muļķis, un viņa sievastēvs arī nebija no kautrajiem klusētājiem. Neri uzzināja, kas noticis, un atlīdzināja sievastēvam par pakalpojumu, piekrizdams šķirties no Ritas. Pēc tam viņš devās uz Longbīču, lai pateiktos savam labdarim. Tā, protams, bija iepriekš norunāta tikšanās. Maikls pieņēma viņu bibliotēkā.

Neri vēsā, oficiālā tonī izteica nepieciešamos pateicības vārdus un jutās pārsteigts un gandarīts par sirsnību, ar kādu Maikls uzņēma viņa sacīto.

— Nu, pie velna, es taču nevarēju pieļaut, ka viņi kaut ko tādu nodara mūsējam — sicīlietim,— Maikls teica.— Medaļu viņiem būtu vajadzējis jums piešķirt! Bet tie nolādētie politiķi jau nedomā ne par ko citu kā vienīgi par ietekmes grupām un spiedieniem. Redziet, es nekad neiejauktos, ja nebūtu visu pamatīgi izpētījis un redzējis, ka ar jums patiešām cūcīgi izrīkojušies. Viens no maniem vīriem aprunājās ar jūsu māsu, un viņa pastāstīja, kā jūs vienmēr esot raizējies par viņu un viņas puiku, kā centies to zelli noturēt ilksīs, lai viņš nenoiet no ceļa. Jūsu sievastēvs stāsta, ka jūs esot krietnākais cilvēks pasaulē. Tā nemēdz būt bieži.— Maikls bija pietiekami tak­tisks, lai nepieminētu to apstākli, ka Neri sieva aizgājusi no viņa.

Vīri vēl brītiņu parunājās. Neri pēc dabas bija mazrunīgs cilvēks, taču tagad viņš juta, ka Maiklam Korleonem labprāt stāsta par sevi. Maikls bija tikai piecus gadus vecāks par viņu, tomēr Neri runāja ar viņu tā, it kā vecumu starpība būtu daudz lielāka — it kā Maikls varētu būt viņam tēva vietā.

Beidzot Maikls teica:— Nebūtu nekādas jēgas izpestīt jūs no cietuma un tad atstāt kā no laivas izmestu. Es varu pagādāt jums kādu darbu. Man ir ieguldījumi Lasvegasā, un jūs ar savu pieredzi tur varētu gādāt par viesnīcas drošību. Un, ja jūs gribētu iesaistīties kādā nelielā biznesā, es varu bankā aizlikt vārdu par kapitāla aizdevumu.

Samulsis un pateicības jūtu pārņemts, Neri mēģināja lepni atteikties, tad piebilda:— Man tikpat vēl nosacītās soda atlaides dēļ jāpaliek tiesas uzraudzībā.

— Tas ir galīgs sīkums, to var nokārtot,— Maikls enerģiski attrauca.— Par uzraudzību mierīgi aizmirstiet, un, lai bankas nesāktu klīrēties, es jums dabūšu tīru dzelteno lapu.

Dzeltenā lapa bija katra cilvēka policijā reģistrēto likumpār­kāpumu saraksts. Parasti to nodeva tiesnesim, kad vajadzēja izlemt, kādu sodu vainīgajam piespriest. Neri bija pietiekami ilgi dienējis policijā, lai zinātu, ka daudzi huligāni tiesā saņēmuši pārāk maigus sodus, tāpēc ka piekukuļotā policijas reģistru nodaļa izsniegusi tīru dzelteno lapu. Tādēļ viņš nejutās īpaši pārsteigts, redzot, ka to var izdarīt arī Maikls Korleone; drīzāk viņš brīnījās par to, ka šādas klapatas kāds grib uzņemties viņa dēļ.

Ja man vajadzēs palīdzību, es jums paziņošu,— Neri teica.

Labi, labi,— atmeta Maikls. Viņš paskatījās pulkstenī, un Neri to uztvēra par zīmi, ka tikšanās beigusies. Viņš piecēlās, lai dotos projām. Un atkal sekoja pārsteigums.

Pusdienlaiks,— Maikls teica.— Nāciet, paēdīsim kopā ar manējiem. Mans tēvs teica, ka labprāt gribētu jūs satikt. Aiziesim tepat blakus uz viņa māju. Māte būs izcepusi piparus, olas un desu. Pēc visām sicīliešu paražām.

Šī pēcpusdiena bija vispatīkamākā, kādu Alberts Neri atcerējās piedzīvojis kopš zēna gadiem — kopš tiem laikiem, kad vēl dzīvi bija viņa vecāki, kuri nomira, kad zēnam bija tikai piecpadsmit gadu. Dons Korleone izturējās izcili sirsnīgi un, atklājis, ka Neri vecāki dzimuši nelielā ciematā netālu no viņa paša dzimtās vietas, pauda neslēptu sajūsmu. Sarunas ritēja patīkami, ēdiens bija garšīgs, vīns dzīvinoši sarkans. Neri pārsteigts atskārta, ka viņš beidzot ir kopā ar saviem cilvēkiem — ar īsteni savējiem. Viņš zināja, ka ir šeit tikai nejaušs ciemiņš, taču saprata, ka var atrast te pastāvīgu vietu un justies šai pasaulē laimīgs.

Maikls un Dons pavadīja viņu ārā līdz mašīnai. Paspiezdams viņam roku, Dons teica:— Jūs esat lielisks zēns. Reku, šim savam dēlam Maiklam es cenšos iemācīt olīveļļas biznesu, jo esmu jau vecs un gribu iet atpūtā. Un pēkšņi viņš atnāk pie manis un stāsta, ka gribot iejaukties tajās jūsu būšanās. Mācies olīveļļas būšanas, es viņam saku. Bet viņš neliekas mierā. Tāds krietns vīrs, viņš saka, sicīlietis, un pret viņu izstrādāta tāda nelietība. Un tā viņš stāja man virsū un nedeva miera, kamēr es pats sāku pētīt to lietu. Es jums to stāstu, lai pateiktu, ka viņam izrādījās taisnība. Tagad, kad esmu jūs saticis, es priecājos, ka uzņemamies tās pūles. Un, ja varu vēl kaut ko darīt jūsu labā, tad tikai pasakiet. Norunāts? Mēs esam jūsu rīcībā. (Atcerēdamies Dona laipnību, Neri vēlējās, kaut šis izcilais vīrs būtu vēl dzīvs un redzētu, kādu pakalpojumu Neri tiem izdarīs šodien.)

Neri prātoja veselas trīs dienas. Viņš saprata, ka jaunie paziņas apzināti cenšas iegūt viņa labvēlību, taču saprata vēl kaut ko. To, ka Korleones Ģimene atzinīgi vērtē rīcību, par kuru sabiedrība viņu tiesājusi un sodījusi. Korleones Ģimene prot viņu novērtēt, sabiedrība to neprot. Neri aptvēra, ka Korleones radītajā pasaulē spētu kļūt laimīgāks nekā ārējā pasaulē ap to. Un viņš arī saprata, ka Korleones pasaule savu šaurāko iespēju robežās tomēr ir spēcīgākā no abām.

Viņš aizgāja vēlreiz pie Maikla un lika visas kārtis galdā. Vegasā strādāt viņš nevēlējās, taču labprāt pieņemtu Ģimenes uzticētu darbu tepat Ņujorkā. Viņš lika skaidri saprast, kurā pusē ir nostājies. Maikls jutās aizkustināts, un Neri to redzēja. Viņi vienojās. Taču Maikls uzstāja, lai Neri vispirms pavadot mēnesi atvaļinājuma Ģimenes viesnīcā Maiami, apsolīdams samaksāt visus izdevumus un izmaksāt avansā nākamo mēneš­algu, lai Neri varētu godam izbaudīt atpūtu.Šis atvaļinājums bija Neri pirmā sastapšanās ar greznību. Viesnīcas ļaudis parādīja viņam īpašu uzmanību, teikdami: — A, jūs esat Maikla Korleones draugs!— Šī ziņa ātri apceļoja visu viesnīcu. Neri ierādīja lepnu numuru ar vairākām istabām, nevis kaut kādu šauru miteklīti kā nabaga radiniekam. Viesnī­cas naktskluba saimnieks parūpējās par skaistām meitenēm. Kad Neri atgriezās Ņujorkā, viņš jau raudzījās uz dzīvi no mazliet citāda viedokļa.

Viņu nozīmēja Klemencas vienībā, un šis meistarīgais cilvēku pazinējs jaunpienācēju rūpīgi pārbaudīja. Galu galā Neri tomēr ir bijis policists. Taču Neri dabas dotais nevaldā­mais temperaments ņēma virsroku pār visiem iespējamiem sirdsapziņas pārmetumiem, kādi sākumā varbūt reizēm viņu traucēja, atgādinot, ka viņš reiz cīnījies pretējā puse. Nepa­gāja ne gads, kad Neri jau bija izturējis ugunskristības. Atpakaļceļa viņam vairs nevarēja būt.

Klemenca dziedāja viņam slavas dziesmas. Neri esot īsts brīnums, jauns Luka Brāzi. Pat labāks par Luku, Klemenca nerimās. Vispār visīstākais atklājums. Fiziskā ziņā neredzēts brīnums. Tādi refleksi un kustību koordinācija, ka viņš varētu būt otrs Džo Dimadžo. Klemenca turklāt zināja, ka Neri nav tas cilvēks, ko varētu pārvaldīt tāds vīrs kā viņš. Neri tika pakļauts tieši Maiklam Korleonem, un Toms Heigens veica nepiecie­šamo «bufera» lomu. Neri bija īpašs cilvēks un tāpēc saņēma lielu algu, taču viņam nebija nekāda pašam sava ienākumu avota, nekādas dalības totalizatoros, un viņš neiesaistījās nekādos algota spēka darbos ārpus Ģimenes. Bija acīm redzams, ka viņa bijība pret Maiklu Korleoni ir neizmērojama, un kādu dienu Heigens 'Maiklam jokodamies teica:— Nu re, tagad tev ir savs Luka.

Maikls pamāja ar galvu. Tas patiešām bija panākts. Alberts Neri kļuvis viņam uzticams līdz nāvei. Protams, arī šo gudrību Maikls bija apguvis no paša Dona. Mācīdamies biznesu un vadīdams garās skološanās stundas kopā ar tēvu, Maikls viņam reiz bija pavaicājis:— Kā tas gadījās, ka tu sadarbojies ar tādu tipu kā Luka Brāzi? Ar tādu dzīvnieku?

Dons turpināja apmācīt dēlu.— Ir tādi cilvēki,— viņš skaid­roja,— kuri staigā pa pasauli, uzprasīdamies, lai viņus noga­lina. Tu noteikti esi tādus pamanījis. Viņi ceļ ķildas azartspēlēs, rēkdami lec ārā no mašīnas, līdzko kāds knapi ieskrāpējis spārnu, viņi terorizē un pazemo cilvēkus, par kuru spējām neko nezina. Es esmu redzējis kādu vīru, īstu nejēgu, tīši apvainojam veselu grupu bīstamu cilvēku, un pašam viņam nebija nekāda aizsarga. Šie cilvēki burtiski klīst pa pasauli, saukdami: «Sit mani nost! Sit mani nost!» Un vienmēr atrodas kāds, kas viņiem izdara šo pakalpojumu. Tādas lietas mēs avīzēs lasām katru dienu. Protams, šādi cilvēki nodara daudz ļaunuma arī citiem.

Arī Luka Brāzi bija viens no šādiem cilvēkiem. Taču viņš bija tik neparasts, ka ilgu laiku viņu neviens nevarēja nogali­nāt. Vairums šādu cilvēku nepelna mūsu ievērību, bet tāds kā Brāzi ir noderīgs ierocis. Galvenā gudrība te ir tāda: tā kā viņš nebaidās no nāves un to pat meklē, jācenšas kļūt par vienīgo cilvēku pasaulē, no kura rokas viņš patiesi nevēlas šo nāvi saņemt. Viņš baidās tikai no viena — nevis no nāves, bet no tā, ka tieši tu varētu būt tas, kas viņu nogalina. Tad viņš ir tavā varā.

Šī bija viena no vērtīgākajām mācību stundām, ko Dons deva Maiklam, vēl dzīvs būdams, un Maikls šo gudrību izmantoja, padarīdams Neri par savu Luku Brāzi.

Un tagad beidzot Alberts Neri, rosīdamies viens savā Bronksas dzīvoklī, atkal gatavojās uzvilkt savu policista for­mas tērpu. Viņš rūpīgi izsukāja tam putekļus. Vēl jānospod­rina ieroča maksts. Tad jānotīra formas cepures nags, jāno­spodrina melnās, izturīgās kurpes. Neri strādāja ar dedzīgu apņēmību. Viņš ir atradis vietu šajā pasaulē, Maikls Korleone dāvājis viņam pilnīgu uzticību, un šodien viņš parādīs, ka prot šo uzticību attaisnot.

Tai pašā dienā Longbīčas alejā piestāja divi limuzīni. Vienam no tiem vajadzēja aizvest uz lidostu Koniju Korleoni, viņas māti un abus bērnus. Karlo Riči ģimenei bija jābrauc uz Lasvegasu, lai tur kādu laiku atpūstos un sagatavotos uz pastāvīgu dzīvi šajā pilsētā. Maikls bija devis Karlo šo rīkojumu, par spīti Konijas iebildumiem. Viņš nepūlējās paskaidrot, ka vēlas, lai visi piederīgie aizbrauktu no alejas pirms Korleones un Bardzīni Ģimeņu tikšanās. Pati šī tikšanās jau bija sevišķs noslēpums. Par to zināja vienīgi Ģimenes caporegimes.

Otrs limuzīns bija paredzēts Kejai ar bērniem, kuri gatavo­jās braukt uz Ņūhempšīru apciemot Kejas vecākus. Maikls viņiem nevarēja pievienoties; steidzamas darīšanas lika viņam palikt alejā.

Iepriekšējā vakarā Maikls bija paziņojis Karlo Riči, ka viņam vajadzīgs, lai svainis dažas dienas vēl uzkavētos alejā; viņš varēšot pievienoties sievai un bērniem nedaudz vēlāk. Koniju šī prasība bija pavisam saniknojusi. Viņa mēģināja Maiklam zvanīt, bet viņš" bija aizbraucis uz pilsētu. Tagad, iedama uz mašīnu, viņa skatījās, vai neieraudzīs Maiklu kaut kur alejā, taču viņš kopā ar Tomu Heigenu bija ieslēdzies kabinetā, un viņu nedrīkstēja traucēt. Konija atvadām noskūp­stīja Karlo, kurš pavadīja viņu līdz mašīnai.

— Ja pēc divām dienām tu nebūsi klāt, es braukšu tev pakaļ,— viņa piedraudēja.

Karlo veltīja viņai laipnu un juteklības apdvestu mīloša vīra smaidu.— Būšu,— viņš apgalvoja.

Konija izliecās pa automašīnas logu.— Kā tu domā, kāpēc Maiklam tevi vajag?—viņa vaicāja. Raižpilnā izteiksme vērta viņas seju vecīgu un neglītu.

Karlo paraustīja plecus.— Viņš man ir solījis ienesīgu robu. Varbūt tieši par to grib runāt. Vismaz tā lika manīt.— Karlo nekā nezināja par vakarā nozīmēto tikšanos ar Bardzīni Ģimeni.

— Tiešām, Karlo?— Konija dedzīgi pārjautāja.

Karlo uzmundrinoši pamāja ar galvu. Limuzīns izbrauca pa alejas vārtiem un aizripoja.

Tikai pēc tam, kad tas bija pazudis, Maikls iznāca atvadī­ties no Kejas un abiem bērniem. Pienāca arī Karlo un novēlēja Kejai laimīgu ceļu un patīkamu atpūtu. Beidzot arī otrs limuzīns devās projām un nozuda aiz vārtiem.

— Man ļoti žēl, ka vajadzēja tevi šeit aizturēt, Karlo,— teica Maikls.— Tas nebūs ilgāk par dažām dienām.

— Man itin nekas nav pretī,— Karlo steigšus piemetināja.

Labi. Paliec savā mājā pie telefona, un es tev piegrie­zīšu, kad būšu gatavs. Pirms tam man vēl vajadzīgas dažas ziņas. Norunāts?

Protams, Maik, protams,— atsaucās Karlo. Viņš iegāja namā, piezvanīja uz Vestberiju savai mīļākajai un apsolīja, ka pavēlāk vakarā centīšoties tikt pie viņas. Tad viņš apsēdās, attaisīja rudzu viskija pudeli un sāka gaidīt. Gaidīt vajadzēja ilgi. Drīz pēc pusdienlaika pa vārtiem sāka braukt iekšā mašīnas. Karlo redzēja no vienas izkāpjam Klemencu un nedaudz vēlāk no otras izkāpjam Tesio. Viens no miesassar­giem abus caporegimes ieveda Maikla namā. Klemenca pēc pāris stundām iznāca un devās projām, bet Tesio vairs neparādījās.

Karlo izgāja ārā alejā, lai minūtes desmit ieelpotu svaigu gaisu. Viņš pazina visus sargus, kas dienesta pienākumos uzturējās alejā, un ar dažiem pat bija gandrīz vai draugos. Viņš gribēja ar tiem papļāpāt, lai īsinātu laiku. Bet sev par pārsteigumu Karlo secināja, ka nevienu no šodienas sargiem nepazīst. Visi bija viņam sveši. Vēl vairāk pārsteidza tas, ka pie vārtiem dežurēja Roko Lampone, un Karlo zināja, ka Roko ir Ģimenē pārāk augsta amatpersona, lai pildītu tādu sulaiņa pienākumu, ja vien nebija paredzams kāds īpašs notikums.

Roko sveicināja viņu ar draudzīgu smaidu. Karlo izturējās piesardzīgi.

— Hei, es domāju, ka tu reizē ar Donu laidies brīvdie­nās!— uzsauca Roko.

Karlo paraustīja plecus.— Maiks gribēja, lai es pāris dienu uzkavējos tepat. Esot kas darāms priekš manis.

— Jā-a,— novilka Roko Lampone.— Man arī tā teica. Bet tad ņem un noliek sargāt vārtus. Ko tu, velns, padarīsi, viņam jau teikšana.— Balsī jautās nievas, atgādinājums, ka Maikls nav tas vīrs, kas viņa tēvs.

Karlo likās nemanām viņa toni.— Maiks zina, ko dara,— viņš atbildēja. Roko uzklausīja pārmetumu klusēdams. Norūcis sveicienu, Karlo devās atpakaļ uz māju. Kaut kas patiešām briest, bet Roko, kā redzams, arī nekā nezina.

Maikls stāvēja pie viesistabas loga un vēroja, kā Karlo staigā pa aleju. Heigens pasniedza viņam glāzi stipra brendija, un Maikls pateicīgi iedzēra dažus malkus. Stāvēdams viņam aiz muguras, Heigens klusi sacīja:— Maik, tev jāsāk kustēties. Ir laiks.

Maikls nopūtās.— Kaut tas nebūtu pienācis tik drīz. Kaut vecais būtu nodzīvojis drusciņ ilgāk!

— Viss izdosies, kā vajag,— sacīja Heigens.— Ja jau es nekā neuzodu, tad neviens cits arī ne. Tu to esi nostrādājis pa pirmo.

Maikls aizgriezās no loga.— Labu tiesu izplānoja vecais. Man ne prātā nenāca, ka viņš tik kolosāli attapīgs. Bet tu jau noteikti zini.

Otra tāda nav,— apstiprināja Heigens,— bet tas ir lieliski. Labākais, kas var būt. Tātad arī tu sevi pratīsi parādīt.

Redzēsim, kā sanāks,— teica Maikls.— Vai Tesio un Klemenca ir alejā?

Heigens pamāja ar galvu. Maikls iztukšoja brendija glāzi.

Iesūti Klemencu pie manis. Es pats viņam pateikšu visu, kas darāms. Tesio es nemaz negribu redzēt. Viņam tikai pasaki, ka apmēram pēc pusstundas būšu gatavs kopā ar viņu doties pie Bardzīni. Pēc tam Klemencas vīri paši tiks galā.

Vai Tesio vairs nekādi nav glābjams?— Heigens bez­kaislīgi pajautāja.

— Nekādi,— atteica Maikls.

Kādā Bufalo pilsētiņas sānielā pie picas traktiera valdīja dzīva pusdienlaika rosība. Tikai pēc ierastajām lenča stundām tirgošanās beidzot aprima, un pārdevējs izņēma no lodziņa apaļo skārda paplāti ar dažām pārpalikušām šķēlēm un novietoja to uz paliktņa virs milzīgās ķieģeļu krāsns. Tad viņš ielūkojās cepeškrāsnī, kur cepās nākamā porcija. Siers vēl nebija sācis burbuļot. Pagriezies atkal pret leti, no kuras varēja apkalpot pircējus uz ielas, viņš ieraudzīja pie tās stāvam jaunu parupja izskata vīrieti.— Pado' šu' vienu šķēli!— tas teica.

Picas tirgotājs uzgrāba uz lāpstiņas vienu no aukstajām šķēlēm un ielika to krāsnī uzsildīt. Pircējs nepalika gaidīt ārpusē, bet ienāca pa durvīm iekšā traktierī, lai saņemtu prasīto. Telpa tagad bija tukša. Pārdevējs atvēra cepeškrāsns durtiņas, izņēma karsto šķēli un, uzlicis to uz papīra šķīvja, pasniedza klientam. Taču apmeklētājs nedeva tirgonim naudu, bet vērās viņā ar caururbjošu skatienu.

— Esmu dzirdējis, ka tev esot varens tetovējums uz krūtīm,— klients teica.— Tur, virs krekla, drusku var redzēt. Vai negribi parādīt man visu?

Pārdevējs sastinga. Viņš šķita paralizēts.

— Attaisi kreklu!— pavēlēja pircējs.

Pārdevējs papurināja galvu.— Nav man nekāda tetovē­juma,— viņš sacīja angliski ar spēcīgu akcentu.— Tas ir tam vīram, kurš strādā vakaros.

Pircējs iesmējās. Viņa smiekli bija nepatīkami, skarbi un samāksloti.— Labi, labi, atpogā kreklu, lai es redzu!

Pārdevējs sāka atmuguriski kāpties uz traktiera iekštelpām, cenzdamies tikt aiz lielās krāsns. Bet pircējs uzlika roku uz letes. Rokā bija pistole. Viņš izšāva. Lode ķēra pārdevēju krūtīs, un viņš sabruka uz krāsns malas. Pircējs izšāva vēlreiz, un pārdevējs novēlās uz grīdas. Pircējs apgāja apkārt letei, noliecās un atrāva vaļā gulošā kreklu. Krūtis bija asiņainas, tomēr tetovējums skaidri saskatāms. Pārdevējs nevarīgi pacēla roku, itin kā gribēdams aizsargāties.— Fabricio, Maikls Korleone sūta tev sveicienus,— teica pircējs, piegrūda pistoli pārdevējam pie pašas galvas un nospieda gaili. Tad viņš izgāja no traktiera. Līdzās ietvei viņu gaidīja automašīna ar atvērtām durvīm. Vīrietis ielēca tajā, un mašīna aizdrāzās.

Vienā no vārtu tērauda stabiem ierīkotais telefons iezvanī­jās, un Roko Lampone paņēma klausuli. Viņš dzirdēja kādu sakām:— Tava bagāža kārtībā.— Un tūlīt atskanēja klikšķis, runātājam noliekot klausuli. Roko iekāpa savā mašīnā un izbrauca no alejas. Pārbraucis Džonzbīčas dambim, tam pašam, uz kura gāja bojā Sanijs Korleone, viņš devās uz Vontega dzelzceļa staciju. Tur viņš atstāja mašīnu. Netālu gaidīja cita mašīna, kurā sēdēja divi vīri. Roko viņiem piebiedrojās, un visi devās uz moteli, kas atradās uz Sanraiza šosejas desmit minūšu brauciena attālumā. Viņi iebrauca pagalmā. Roko Lampone, atstājis abus ceļabiedrus mašīnā, devās uz vienu no mazajām vasarnīcas tipa mājiņām. Ar spēcīgu kājas spērienu izsitis durvis no eņģēm, viņš iebruka istabā.

Pie gultas, kurā gulēja jauna meitene, kails kā no mātes miesām nācis stāvēja septiņdesmit gadus vecais Filips Tatalja. Biezie mati uz viņa galvas bija piķa melnumā, bet pavēderi klāja tēraudpelēks sirmums. Viss viņa ķermenis bija tukli ļumīgs. Roko iešāva viņam vēderā četras lodes, tad pagriezās un metās atpakaļ uz mašīnu. Vontega stacijā abi vīri viņu izlaida. Iekāpis savā mašīnā, Roko devās atpakaļ uz aleju. Tur viņš uz brīdi iegāja pie Maikla Korleones, tad atkal iznāca ārā un nostājās vecajā vietā pie vārtiem.

Alberts Neri savā dzīvoklī pabeidza post un tīrīt veco policista formas tērpu. Viņš nesteidzīgi to uzvilka — bikses, kreklu, kaklasaiti, svārkus, ieroča jostu ar revolvera maksti. Kad Neri atlaida no vietas, ieroci viņam vajadzēja nodot, bet administrācijas paviršības dēļ viņam nebija atprasīta ieroča glabāšanas atļauja. Klemenca bija pagādājis viņam jaunu 38. kalibra policijas specrevolveri, kam nevarēja sadzīt pēdas. Neri to izjauca, ieeļļoja, pārbaudīja, atkal salika kopā un noklikšķināja gaili. Tad viņš pielādēja veltni un bija gatavs iziešanai.

Neri ielika policista formas cepuri biezā papīra maisiņā, tad uzvilka parastu mēteli, lai nosegtu formas tērpu. Viņš pavērās pulkstenī. Pēc piecpadsmit minūtēm lejā gaidīs mašīna. 5o stundas ceturksni viņš pavadīja, nopētīdams sevi spogulī. Nav vārdam vietas! Viņš izskatās pēc visīstākā kruķa.

Mašīnas priekšējā sēdeklī sēdēja divi Roko Lampones vīri. Neri apsēdās aizmugurē. Kad mašīna devās ceļā un attālinājās no Neri dzīvokļa apkaimes, viņš nokratīja mēteli uz grīdas. Atvēris papīra maisiņu, viņš izņēma formas cepuri un uzlika to galvā.Uz Piektās avēnijas un 55. ielas stūra mašīna piebrauca pie ietves un apstājās. Neri izkāpa un sāka soļot pa avēniju uz priekšu. Viņš jutās ļoti savādi, ka atkal ir formas tērpā un dodas apgaitā, kā to agrāk tika darījis neskaitāmas reizes. Iela bija pilna ļaužu. Viņš gāja uz priekšu, līdz nonāca pie Rokfellera centra iepretī Sv. Patrika katedrālei. Savā avēnijas pusē Neri pamanīja limuzīnu, pēc kura bija lūkojies. Tas stāvēja viens pats blakus veselai virknei sarkanu brīdinājuma zīmju «Stāvēt aizliegts!» un «Apstāties aizliegts!». Neri palēni­nāja soli. Viņš bija ieradies mazliet par agru. Viņš apstājās, lai kaut ko pierakstītu dienesta bloknotā, tad gāja tālāk. Nu viņš bija jau līdzās limuzīnam. Neri paklaudzināja ar nūjiņu tam pa spārnu. Šoferis pārsteigts pavērās augšup. Neri ar nūjiņu norādīja uz zīmi «Stāvēt aizliegts!» un pamāja, lai šoferis brauc projām. Šoferis aizgriezās.

Neri nokāpa uz ielas un nostājās pie šofera vaļējā lodziņa. Šoferis izskatījās pēc rūdīta nekauņas — taisni tāds, kādus viņam patika pārmācīt. Tīšām cenzdamies runāt aizskaroši, Neri uzbrēca:— Nu, kā būs, draudziņ, vai iegrūst tev rīklē pavēsti, jeb vai tu pazudīsi no šejienes?

Sazinies labāk ar savu iecirkni,— šoferis vienaldzīgi atteica.— Un, ja tev gribas, iedod man to papīru.

Pazudi pie velna!— Neri uzbrēca.— Vai arī es tevi izraušu no mašīnas un iedauzīšu tev pauri!

Kā pēc burvju mājiena šofera rokā parādījās mazā četrstūrītī salocīta desmitdolāru banknote, kuru viņš mēģināja iebāzt Neri blūzes kabatā. Neri atkāpās uz ietves un ar saliektu pirkstu aicināja šoferi pie sevis. Šoferis izkāpa no mašīnas.

Parādi savas tiesības un mašīnas papīrus!— pavēlēja Neri. Viņš bija cerējis aizdabūt šoferi kvartālu tālāk, taču tas vairs nebija iespējams. Ar acs kaktiņu viņš redzēja, ka pa Plāzas ēkas kāpnēm lejup nāk trīs neliela auguma drukni vīrieši. Tie bija pats Bardzīni ar saviem miesassargiem — viņi devās uz tikšanos ar Maiklu Korleoni. Pamanījis notiekošo, viens no miesassargiem pielika soli un pasteidzās pienākt pirmais, lai noskaidrotu, kas noticis ar Bardzīni mašīnu.

Kas par lietu?—viņš noprasīja šoferim.

Nekas sevišķs, liek man maksāt sodu,— atteica šoferis. — Šis laikam ir iecirknī kāds jaunais.

Tobrīd pienāca Bardzīni ar otru miesassargu.— Kas te ir par velna miltiem?— viņš norūca.

Neri pabeidza rakstīt savā bloknotā un atdeva šoferim dokumentus. Tad viņš iebāza bloknotu atpakaļ aizmugures kabatā un ar zibenīgu rokas kustību izrāva savu specrevolveri.

Pirms pārējie trīs vīri paspēja atgūties tiktāl, lai tvertu ieročus aizsardzībai, Neri iešāva Bardzīni krūtīs trīs lodes, iejuka pūlī un pazuda aiz stūra, kur viņu gaidīja mašīna. Tā aizdrāzās līdz Devītajai avēnijai un nogriezās uz centra pusi. Pie Celsijas parka Neri, kurš jau bija nometis cepuri, nomainī­jis drēbes un uzvilcis mēteli, pārsēdās citā mašīnā, kas viņu jau gaidīja. Revolveri un formas tērpu viņš līdzi neņēma. Tiem vajadzēs pazust. Pēc stundas Neri jau atradās Longbīčas alejā un runāja ar Maiklu Korleoni.

Tesio sēdēja vecā Dona mājas virtuvē un malkoja kafiju, kad pie viņa ienāca Heigens.

— Maiks ir gatavs,— viņš teica.— Piezvani Bardzīni un pasaki, lai dodas ceļā.

Tesio piecēlās un aizgāja pie telefona. Viņš uzgrieza Bardzīni Ņujorkas kantora numuru un īsi paziņoja:— Mēs braucam uz Bruklinu.— Nolicis klausuli, viņš uzsmaidīja Heigenam.— Ceru, ka Maiks šovakar noslēgs izdevīgu vienošanos.

Par to es nešaubos,— nopietni atbildēja Heigens. Kopā ar Tesio viņš izgāja ārā alejā un devās uz Maikla māju. Pie durvīm viņus apturēja viens no miesassargiem.

Boss teica, ka braukšot pats savā mašīnā,— viņš pazi­ņoja.— Lika teikt, lai jūs abi jau braucot prom.

Tesio sarauca pieri un pagriezās pret Heigenu.— Velns lai parauj, to taču nevar, tā viņš salaiž dēlī visas manas norunas!Tajā brīdī viņus apstāja vēl trīs miesassargi. Heigens klusi sacīja:— Arī es nevaru braukt kopā ar tevi, Tesio.

Kalsnais caporegime acumirklī visu saprata. Un pieņēma nenovēršamo. Uz mirkli viņu pievarēja fizisks nespēks, tad viņš atkal saņēma sevi rokās.

— Pasaki Maikam, ka tas bija bizness,— viņš teica Heigenam.— Man viņš vienmēr ir paticis.

Heigens pamāja ar galvu.— To Maiks saprot. Tesio brīdi klusēja, tad pusbalsī sacīja:—Tom, vai tu nevari mani izpestīt? Vecās draudzības vārdā? Heigens papurināja galvu.— Nevaru.

Viņš noraudzījās, kā Tesio apstāj miesassargi un iesēdina mašīnā. Heigens juta vieglu nelabumu. Tesio taču bija vislabā­kais kareivis Korleones Ģimenē; vecais Dons paļāvās uz viņu vairāk nekā uz jebkuru citu, ja neņem vērā Luku Brāzi. Cik nelāgi, ka tāds spējīgs cilvēks izdarījis liktenīgu kļūdu savas dzīves tik vēlīnā posmā . . .

Karlo Riči, kurš vēl aizvien gaidīja uzaicinājumu pie Maikla, kļuva nervozs, redzēdams daudzos atbraucējus un aizbraucē­jus. Acīmredzot iet vaļā kaut kas nopietns, un tā vien izskatās, ka viņu grib atstāt malā. Karlo nepacietīgi zvanīja Maiklam. Atbildēja viens no miesassargiem un, aizgājis pasaukt Maiklu, atgriezās ar ziņu, lai Karlo mierīgi sēžot un gaidot, Maikls drīz viņu pasaukšot.Karlo vēlreiz piezvanīja mīļākajai un pavēstīja, ka vakarā noteikti varēšot aizvest viņu kaut kur paēst un pavadīt nakti pie viņas. Maikls teicis, ka drīz viņu pasaukšot, un, lai ko viņš uzdomājis, ilgāk par stundu vai divām tas nevilksies. Tad vēl vajadzēs minūtes četrdesmit, lai aizbrauktu līdz Vestberijai. To var paspēt. Karlo apsolīja mīļākajai, ka noteikti būšot, un, netaupīdams maigus vārdus, pierunāja viņu nedusmoties. Nolicis klausuli, viņš nolēma saposties, lai vēlāk nevajadzētu zaudēt laiku. Tikko viņš bija apvilcis tīru kreklu, pie durvīm atskanēja klauvējiens. Karlo ātri nosprieda, ka Maikls mēģinā­jis viņam zvanīt un, atkārtoti dzirdēdams aizņemto signālu, atsūtījis kādu viņam pakaļ. Viņš piegāja pie durvīm un atvēra. Stindzinošas bailes pārņēma visu ķermeni, un dzīslās ielija šķebinošs nespēks. Durvīs stāvēja Maikls Korleone, un viņa sejā Karlo Riči redzēja to pašu nāves rēgu, ko bieži bija skatījis sapnī.Maiklam Korleonem aiz muguras stāvēja Heigens un Roko Lampone. Viņu sejas pauda drūmu nopietnību kā cilvēkiem, kuri pret pašu gribu spiesti paziņot draugam ļaunu vēsti. Visi trīs ienāca iekšā, un Karlo ieveda viņus viesistabā. Atjēdzies no pirmā pārbīļa, viņš nodomāja, ka uzbrukusi nervu lēkme. Bet, Maikla turpmākos vārdus dzirdot, viņu pārņēma īsts, fizisks nelabums.

— Tev jāatbild par Santīno,— teica Maikls.

Karlo neatbildēja, izlikdamies, ka nesaprot teikto. Heigens un Lampone bija atkāpušies nostāk pie istabas pretējām sienām. Karlo un Maikls stāvēja viens otram tieši pretī.

— Tu izdevi Saniju Bardzīni ļaudīm,— Maikls dobji sacīja. — Vai Bardzīni tev iestāstīja, ka tā komēdija, kuru tu nospēlēji ar manu māsu, apmuļķos Korleones?

Izmisīgajās bailēs Karlo bija zaudējis jebkādu pašcieņu, jebkādu lepnumu.— Es zvēru, ka esmu nevainīgs! Pie savu bērnu galvām zvēru, ka esmu nevainīgs! Maik, nedari to, lūdzu, nedari, es tevi lūdzu, Maik!

— Bardzīni ir pagalam,— sacīja Maikls.— Tāpat arī Filips Tatalja. Šovakar es gribu noslēgt visus Ģimenes rēķinus. Tāpēc nestāsti man, ka esi nevainīgs. Gudrāk būtu, ja tu atzītos, ko esi darījis.

Heigens un Lampone pārsteigti vērās Maiklā. Viņi nodo­māja, ka Maikls tomēr vēl nav tas vīrs, kas viņa tēvs. Kāpēc censties piedabūt nodevēju atzīt savu vainu? Vaina jau ir tiktāl pierādīta, cik vien tas iespējams. Atbilde skaidrāka par skaidru. Maikls tātad vēl nav pietiekami pārliecināts par savu taisnību, vēl aizvien baidās būt netaisns, vēl aizvien viņu moka tā sīkā šaubu dzirkstelīte, kuru izdzēst var vienīgi Karlo Riči atzīšanās.

Karlo joprojām klusēja.

— Nebaidies tik briesmīgi,— Maikls gandrīz vai laipni sacīja.— Vai tu domā, ka es gribu padarīt savu māsu par atraitni? Ka es gribu padarīt savus māsasbērnus par bāreņiem? Es galu galā esmu krusttēvs vienam no taviem bērniem. Nē, tavs sods būs tāds, ka tu vairs nepiedalīsies nevienā Ģimenes pasākumā. Es tevi nogādāšu uz Lasvegasas lidmašīnu, tu aizbrauksi pie sievas un bērniem un tur arī paliksi. Konijai es sūtīšu pabalstu. Tas ir viss. Bet nestāsti man, ka esi nevainīgs, neturi mani par muļķi un nesadusmo mani. Kurš griezās pie tevis, Tatalja vai Bardzīni?

Mokošu dzīves alku pārremtais Karlo Riči sajuta dzīslās ielīstam tīksmu atvieglojuma , ka viņu netaisās nogalināt. — Bardzīni,— viņš nomurmināja.

— Labi, labi,— Maikls klusi noteica. Skubinot pamādams ar labo roku, viņš piebilda:—Tagad es gribu, lai tu brauc projām. Ārā gaida mašīna, kas tevi aizvedīs uz lidostu.

Karlo izgāja pirmais, un visi trīs vīri cieši viņam sekoja. Bija jau nakts, bet aleja, kā parasti, mirdzēja spožā apgaismojumā. Piebrauca mašīna. Karlo redzēja, ka tā ir viņa paša mašīna. Šoferi viņš nepazina. Kāds sēdēja attālākajā stūrī aizmugurē. Lampone atvēra priekšējās durvis un pamāja, lai Karlo kāpj iekšā.

— Es piezvanīšu tavai sievai un pateikšu, ka esi ceļā,— teica Maikls. Karlo iekāpa mašīnā. Viņa zīda krekls bija slapjš no sviedriem.

Mašīna sāka braukt un strauji tuvojās vārtiem. Karlo gribēja pagriezt galvu atpakaļ un paskatīties, vai pazīst aizmugurē sēdošo cilvēku. Tajā pašā brīdī Klemenca ar tik veiklu un izsmalcinātu kustību kā maza meitene, kas apsien kaķēnam ap kaklu lenti, pārmeta cilpu Karlo Riči galvai. Gluda aukla līdz ar Klemencas spēcīgo rāvienu iecirtās miesā. Karlo Riči ķermenis palēkdamies uzrāvās gaisā kā makšķerauklai pieķērusies zivs, bet Klemenca to turēja stingri un savilka cilpu arvien ciešāk, līdz ķermenis saļima. Pēkšņi mašīnu piepildīja nejauka smirdoņa. Karlo ķermenim agonijā bija atslābuši zarnu slēdzējmuskuļi. Drošības dēļ Klemenca vēl dažas minūtes paturēja cilpu savilktu, tad atbrīvoja auklu un iebāza kabatā. Karlo ķermenis smagi atsitās pret durvīm, un Klemenca atvieglots atgāzās sēdeklī. Pēc īsa brīža viņš nolaida lejā loga stiklu, lai izvēdinātu mašīnu.

Korleones Ģimenes uzvara bija pilnīga. Šai pašā divdesmit četru stundu periodā Klemenca un Lampone laida darbā savus regimes un sodīja Korleones valstības robežu pārkāpējus. Neri tika aizsūtīts komandēt Tesio regime. Bardzīni bukmeikerus padzina; divus no Bardzīni augstākajām amatpersonām nošāva brīdī, kad viņi mierīgi bakstīja zobus pie pusdienu galda kādā itāliešu restorānā Malberī ielā. Nogalināja arī kādu bēdīgi slavenu hipodroma afēristu, kad viņš pēc laimes­tiem bagāta vakara atgriezās mājās. Piekrastē pazuda divi ievērojamākie augļotāji, kuru līķus tikai pēc vairākiem mēne­šiem atrada Ņūdžersijas purvos.

Ar šo vienu nesaudzīgo uzbrukumu Maikls Korleone nostiprināja savu reputāciju un atkaroja Korleones Ģimenei vadošo vietu starp pārējām Ņujorkas Ģimenēm. Viņš ieguva autoritāti ne vien savas spožās taktikas dēļ, bet arī tāpēc, ka vairāki ievērojami caporegimes gan no Bardzīni, gan no Tatalju Ģimenes nevilcinādamies pārgāja viņa pusē.

Maikla Korleones triumfs būtu pilnīgs, ja vien nebūtu vajadzējis pieredzēt māsas Konijas histēriju.

Konija atbrauca lidmašīnā kopā ar māti, bērnus atstājusi Lasvegasā. Atraitnes sēras viņa paturēja sevī, līdz limuzīns iebrauca alejā. Tad, pirms vēl māte paspēja viņu aizkavēt, viņa skriešus metās pa bruģēto ielu uz Maikla Korleones māju. ledrāzusies pa durvīm, viņa viesistabā sastapa Maiklu un Keju. Keja devās svainei pretī, gribēdama viņu mierināt un apskaut kā māsa, taču sastinga uz vietas, kad Konija sāka kliegt uz brāli, mezdama viņam sejā lāstus un apvainojumus.— Nolādē­tais nelieti!— viņa brēca.— Tu nogalināji manu vīru! Pagaidīji, kamēr tēvs nomirst un neviens tevi nevar kavēt, un nogalināji viņu! Tu viņu nogalināji! Tu viņu vainoji Sanija nāvē, visu laiku vainoji, gan tu, gan visi citi. Bet par mani tu nedomāji nemaz. Par mani tev nospļauties. Ko lai es tagad daru, ko lai es tagad daru?— viņa vaimanāja. Divi Maikla miesassargi bija pienākuši un nostājušies viņai aiz muguras, gaidīdami pavēles. Taču Maikls tikai vienaldzīgi stāvēja un gaidīja, kad māsa beigs scēnu.

— Konij, tu esi uztraukta,— pārbiedētā balsī sacīja Keja, — lūdzu, nerunā tā!

Konija bija atjēgusies no histērijas. Tagad viņas balss skanēja salti un dzēlīgi.— Kāpēc tad, pēc tavām domām, viņš vienmēr bija tik vēss pret mani? Kāpēc viņš paturēja Karlo te, alejā? Viņš jau visu laiku zināja, ka nogalinās manu vīru. Bet neiedrošinājās, kamēr tēvs bija dzīvs. Tēvs to nebūtu pieļāvis. Un viņš to zināja. Viņš tikai gaidīja. Un tad vēl kļuva par mūsu bērna krusttēvu, lai aizmiglotu mums acis! Cietsirdīgais nelie­tis! Tu domā, ka pazīsti savu vīru? Vai zini, cik cilvēku viņš nogalināja reizē ar Karlo? Palasi avīzes! Bardzīni, Tatalja un visi tie citi. Mans brālis lika viņus nogalināt!

Viņa atkal bija uzbudinājusies līdz histērijai un mēģināja iespļaut Maiklam sejā, taču mute bija sausa.

— Aizvediet viņu mājās un izsauciet ārstu.— pavēlēja Maikls.

Abi miesassargi tūdaļ saņēma Koniju aiz rokām un izvilka no istabas.

Keja joprojām bija satriekta un pārbiedēta.— Kā viņa varēja tā runāt, Maikl, kā viņa spēj tam ticēt?

Maikls paraustīja plecus.— Viņa ir histēriķe.

Keja ielūkojās viņam acīs.— Maikl, tā nav taisnība, lūdzu, pasaki, ka tā nav taisnība!

Maikls gurdi papurināja galvu.— Protams, nav. Tici man! Šo vienīgo reizi es ļauju tev jautāt par manām darīšanām un dodu atbildi. Tā nav taisnība.— Viņa balss skanēja pārliecino­šāk nekā jebkad. Viņš skatījās Kejai tieši acīs. Viņš lika lietā visu kopdzīves gados izveidojušos savstarpējo uzticību, lai piespiestu Keju sev ticēt. Un Keja vairs nespēja ilgāk šaubīties. Viņa skumīgi pasmaidīja un pieglaudās Maiklam, ļaudama sevi noskūpstīt.

— Mums abiem derētu iedzert,— Keja teica un devās uz virtuvi pēc ledus. No turienes viņa izdzirda atveramies parādes durvis. Izgājusi no virtuves, Keja ieraudzīja, ka ieradušies Klemenca, Neri un Roko Lampone kopā ar saviem miesassargiem. Maikls sēdēja ar muguru pret sievu, bet Keja pagājās tā, lai no sāniem redzētu viņa seju. Tajā brīdī Klemenca griezās pie viņas vīra ar oficiālu sveicienu.

— Don Maikl,— Klemenca sacīja.

Keja redzēja, kā Maikls pieceļas, pieņemdams atnācēju suminājumu. Viņš šķita līdzīgs Romas statujām, to seno Romas imperatoru statujām, kurās atveidotie valdnieki ar dievu piešķirtām tiesībām valdīja pār savu līdzcilvēku dzīvību un nāvi. Viņš stāvēja, vienu roku uzlicis uz gurna, atbalstījis ķermeņa svaru uz vienas kājas un otru izvirzījis nedaudz priekšā; viņa stāja bija atbrīvota, nevērīgi pašpārliecināta un sejas profils pauda saltu, lepnu varas apziņu. Viņa priekšā stāvēja caporegimes. Šajā mirklī Keja saprata, ka viss, par ko Maiklu bija apsūdzējusi Konija, ir patiesība. Viņa atgriezās virtuvē un ļāva vaļu asarām.

Korleones Ģimenes asinīm slacītā uzvara tapa galīga pēc gadu ilgiem sarežģītiem politiskiem manevriem, kuru rezul­tātā Maikls Korleone tika atzīts par varenāko Ģimenes vadoni Savienotajās Valstīs. Divpadsmit mēnešus Maikls vienlīdz veltīja laiku Longbīčas štābam un savai jaunajai mītnei Lasvegasā. Bet gada beigās viņš nolēma izbeigt darbību Ņujorkā un pārdot namus un alejas īpašumus. Šai nolūkā viņš pēdējo reizi atveda visu ģimeni uz veco mājvietu Austrumu krastā. Viņi pavadīs tur vienu mēnesi, noslēgs biznesu, Keja parūpē­sies par ģimenes personisko mantu un mājsaimniecības piede­rumu sakravāšanu un pārsūtīšanu. Un vēl jānokārto tūkstošiem citu sīkumu.

Tagad Korleones Ģimenes stāvoklis vairs nebija apstrī­dams, un Klemencam bija pašam sava Ģimene. Roko Lampone bija Korleones caporegime. Nevadā Alberts Neri rūpējās par Ģimenes aizbildniecībā esošo viesnīcu drošu aizmuguri. Arī Heigens ieņēma noteiktu vietu Maikla Rietumu Ģimenē.Laiks palīdzēja sadziedēt vecās brūces. Konija Korleone izlīga ar savu brāli Maiklu. Jau nedēļu pēc negantajiem apvainojumiem viņa lūdza Maiklam piedošanu par saviem vārdiem un iegalvoja Kejai, ka viss teiktais bijusi nepatiesība, nekas vairāk kā jaunas atraitnes histērija.

Konija Korleone viegli atrada jaunu vīru; patiesībā nepa­gāja pat ierastais pieklājības gads, kad viņas gultu jau sildīja jauns, simpātisks puisis, kurš bija atnācis pie Korleones Ģimenes strādāt par sekretāru. Viņš bija uzticamas itāliešu ģimenes atvase, tomēr beidzis labāko Amerikas komercijas koledžu. Jaunā cilvēka laulības ar Dona māsu neapšaubāmi nodrošināja viņa nākotni.

Keja Edamsa Korleone bija iepriecinājusi tuviniekus, pārie­dama katoļticībā. Protams, arī abi dēli tika audzināti kā katoļi — atbilstoši paražai. Pats Maikls par šo pārmaiņu īpaši nepriecājās. Viņam labāk būtu paticis, ja bērni augtu par protestantiem,— tas bija amerikāniskāk.

Pašai par pārsteigumu Kejai iepatikās dzīve Nevadā. Viņai ļoti patika turienes daba, spilgti sarkanie klinšakmens kalni un kanjoni, svelmainie tuksnešu klajumi, ezeri, kas negaidot pavērās skatienam un sniedza svētīgo valgmi, un pat tveice. Abi Kejas puisēni labprāt jādelēja ar saviem ponijiem. Miesas­sargu vietā Kejai bija īsti kalpotāji. Un arī Maikla dzīve šķita ievirzījusies krietni labvēlīgākā gultnē. Viņam piederēja celt­niecības firma, viņš bija iesaistījies biznesmeņu klubos un pilsoņu komitejās; viņš spēlēja zināmu lomu Nevadās politis­kajā dzīvē, tomēr atklāti arēnā neparādīdamies. Šeit bija laba dzīve. Keja jutās laimīga, ka viņi pavisam aiziet no savas Ņujorkas mītnes un ka Lasvegasa turpmāk būs viņu pastāvīgā dzīvesvieta. Ņujorkā viņa atgriezās ar lielu nepatiku. Šajā pēdējā mēnesī, kuru viņi pavadīja Longbīčā, Keja pasteidzās pēc iespējas ašāk un lietpratīgāk sakravāt un pārsūtīt mantas un aizbraukšanas dienā gaidīja mašīnu ar tādu nepacietību, kā slimnieki gaida izrakstīšanos no slimnīcas.Šajā pēdējā dienā Keja Edamsa Korleone pamodās jau rītausmā. Ārā, alejā, viņa dzirdēja kravas mašīnu rūkoņu. Šīm mašīnām vajadzēja aizvest no visiem namiem mēbeles. Pēcpus­dienā Korleones Ģimene kopā ar Korleones māti lidos atpakaļ uz Lasvegasu.Kad Keja iznāca no vannasistabas, Maikls, atbalstījies uz spilvena, smēķēja cigareti.

— Kāda velna pēc tev jāiet uz baznīcu katru rītu?— viņš noprasīja.— Par svētdienām es neko nesaku, bet kāpēc tas jādara visu nedēļu? Tu esi tikpat nelabojama kā mana māte.— Pastiepis tumsā roku, viņš iededza naktslampiņu.

Keja apsēdās uz gultas malas, lai uzvilktu zeķes.— Pats zini, cik katoļi stingri,— viņa atteica.— Viņi uz to raugās nopietnāk.

Maikls pasniedzies aizskāra viņas silto ādu virs neilona zeķes augšmalas.— Nevajag,— Keja atraidīja,— man šorīt jā­saņem svētā komūnija.

Maikls necentās sievu aizkavēt, kad viņa piecēlās no gultas. Viegli smaidīdams, viņš tikai pavaicāja:— Ja jau tu esi tik stingri pārliecināta katoliete, kāpēc tad tik bieži ļauj bērniem neiet uz baznīcu?

Keja jutās neveikli un piesardzīgi paskatījās uz Maiklu. Viņš raudzījās sievā ar to skatienu, kuru viņa domās mēdza dēvēt par «Dona aci».

— Viņiem vēl laika diezgan,— Keja atteica.— Kad būsim mājās, likšu viņiem iet biežāk.

Atvadām noskūpstījusi Maiklu, viņa izgāja no istabas. Ārā jau kļuva jūtams dienas siltums. Austrumu pusē kāpa augšup sarkana vasaras saule. Keja devās uz savu mašīnu, ķas atradās netālu no alejas vārtiem. Korleones māte, tērpusies melnajā atraitnes ģērbā, jau sēdēja mašīnā un gaidīja vedeklu. Kopī­gie ikrīta braucieni uz agro mesu viņām bija kļuvuši par ierastu ikdienas dalu.

Keja noskūpstīja vīramātes grumboto vaigu un apsēdās pie stūres.

Ēdi brokastis?— Korleones māte aizdomīgi noprasīja.

Nē,— atbildēja Keja.

Vecā sieviete atzinīgi pamāja ar galvu. Keja reiz bija piemirsusi, ka pirms svētās komūnijas saņemšanas no pusnakts līdz rīta dievkalpojumam aizliegts ēst. Tas bija noticis jau krietni sen, bet kopš tās reizes Korleones māte viņai vairs neuzticējās un vienmēr pārjautāja.— Vai jūties labi?— vecā sieviete pavaicāja.

— Jā,— Keja atbildēja.

Agrajā rīta saulē baznīca izskatījās maza un vientuļa. Krāsainā stikla rūtis pasargāja iekštelpas no karstuma; tur, vēsumā, varēja atpūsties. Keja palīdzēja vīramātei uzkāpt pa baltajām akmens kāpnēm un ļāva, lai viņa ieiet baznīcā pirmā. Vecā sieviete vislabprātāk apmetās priekšējā solā pie paša altāra. Keja vēl brīdi pakavējās uz kāpnēm. Šai pēdējā mirklī viņa allaž izjuta tādu kā nevēlēšanos, kā nelielas bailes.

Beidzot arī viņa iegāja vēsajā puskrēslā, lemērkusi pirkst­galus svētītajā ūdenī, viņa pārmeta krustu, tad īsu mirkli piespieda slapjos pirkstgalus apkaltušajām lūpām. Sveču sarka­nīgās liesmiņas šaudījās gar svēto tēliem un krustā sisto Kristu. Noliektu galvu Keja iegāja savā solu rindā un, nometusies ceļos uz koka sola cietās pamatnes, gaidīja, kad viņu aicinās uz svēto komūniju. Viņa bija noliekusi galvu, it kā skaitītu lūgšanu, taču patiesībā vēl nejutās tai gatava.

Vienīgi šeit, baznīcas velvju puskrēslā, Keja ļāva sev nodoties domām par vīra otro dzīvi. Par to briesmīgo vakaru pirms gada, kad viņš bija apzināti izmantojis visu viņu uzticēšanos un mīlestību vienam pret otru, lai piespiestu Keju ticēt viņa meliem, ka viņš neesot nogalinājis māsasvīru.

Keja bija aizgājusi no viņa tieši šo melu, nevis paša nodarījuma dēļ. Nākamajā rītā viņa bija paņēmusi bērnus un aizbraukusi uz Ņūhempšīru pie vecākiem. Aizbraukusi, neteik­dama nevienam ne vārda un pat īsti nezinādama, ko darīs turpmāk. Maikls tūlīt bija visu sapratis. Pirmajā dienā viņš Kejai piezvanīja un pēc tam atstāja viņu mierā. Tikai pēc nedēļas Kejas vecāku mājas priekšā apstājās limuzīns no Ņujorkas, kurā sēdēja Toms Heigens.

Viņa pavadīja garu, mokoši smagu pēcpusdienu kopā ar Tomu Heigenu — smagāko pēcpusdienu savā mūžā. Viņi divatā devās pastaigā pa tuvējo mežu, un Heigens necentās būt saudzīgs.

Keja izdarīja kļūdu, mēģinādama izturēties cietsirdīgi un izaicinoši: šādai lomai viņa nebija piemērota.

— Vai Maikls tevi atsūtīja, lai tu man piedraudētu?— viņa noprasīja.— Es jau gaidīju, ka no mašīnas izkāps bariņš zēnu ar šaujamajiem, lai piespiestu mani atgriezties.

Pirmo reizi viņu pazīšanās laikā Keja redzēja Heigenu niknu.— Tik nejēdzīgas blēņas es dzirdu pirmo reizi,— viņš skarbi teica.— Nepavisam to negaidīju no tādas sievietes kā tu. Nāc, pastaigāsimies, Kej!

— Labi,— viņa atteica.

Viņi sāka iet pa zāļainu lauku ceļu.

— Kāpēc tu aizskrēji?— Heigens klusu pavaicāja.

— Tāpēc, ka Maikls man meloja,— atbildēja Keja.— Tāpēc, ka viņš mani piemuļķoja, piekrizdams kļūt par Konijas dēla krusttēvu. Viņš mani pievīla. Es nevaru mīlēt tādu cilvēku. Es nevaru ar viņu dzīvot. Es nevaru ļaut viņam būt manu bērnu tēvam.

— Es nesaprotu, par ko tu runā,— sacīja Heigens.

Keja aizsvilās taisnīgās dusmās.— Par to, ka viņš nogali­nāja savas māsas vīru! Vai to tu saproti?— viņa mirkli apklusa. — Un viņš man meloja!

Ilgu laiku viņi gāja klusēdami. Beidzot Heigens teica:

— Tev nav nekāda pamata tik droši ticēt, ka tā ir tiesa. Bet tāpat vien, pastrīdēšanās labad, pieņemsim, ka tā būtu. Es nesaku, ka tā ir, to tu atceries! Bet ja nu es tev minētu dažus attaisnojošus apstākļus viņa rīcībai? Vai, pareizāk sakot, dažus iespējamus attaisnojošus apstākļus?

Keja paskatījās uz viņu ar nicinājumu.— Pirmo reizi es redzu tevi advokāta lomā, Tom. Neteikšu, ka tā tev piestāvētu.

Heigens pavīpsnāja.— Lai tā būtu. Tikai noklausies, ko es teikšu. Ja nu Karlo būtu tīši nodevis Saniju, pagrūdis viņu ienaidniekiem? Ja nu Konijas piekaušana toreiz būtu ar nolūku sarīkota, lai dabūtu Saniju ārā no alejas, un viņi būtu zinājuši, ka Sanijs brauks pa Džonzbīčas dambi? Ja nu Karlo būtu uzpirkts, lai palīdzētu nogalināt Saniju? Ko tad?

Keja neatbildēja. Heigens turpināja:— Un ja nu tāds izcils vīrs kā Dons nebūtu spējis izdarīt to, ko viņam vajadzēja darīt,— atriebt dēla nāvi, nogalinot savas meitas vīru? Ja nu tas beidzot būtu izrādījies pāri viņa spēkiem un viņš būtu ielicis Maiklu par savu pēcteci, zinādams, ka Maikls novels šo nastu no viņa pleciem, ka uzņemsies šo nodarījumu?

— Tas viss jau bija pagājis,— Keja caur asarām izgrūda. — Visi dzīvoja laimīgi! Kāpēc Karlo nevarēja piedot? Kāpēc nevarēja mierīgi dzīvot tālāk un visu aizmirst?

Viņi bija pārgājuši pāri pļavai un nonākuši pie strautiņa koku paēnā. Heigens nometās zālē un nopūtās. Pavēries visapkārt, viņš nopūtās vēlreiz un teica:— Šeit, šajā pasaulē tā varētu.

— Viņš nav tas cilvēks, ko es apprecēju,— teica Keja. Heigens iesmējās.— Ja viņš tas būtu, tad šobrīd vairs neatrastos starp dzīvajiem. Tu tagad būtu atraitne. Tev nebūtu jāmokās ap šiem jautājumiem.

Kejas acīs uzliesmoja niknas uguntiņas.— Pie joda, kā to lai saprot? Runā, Tom, kaut reizi mūžā izsakies skaidri un atklāti! Es zinu, ka Maikls to nevar, bet tu neesi sicīlietis, tu vari pastāstīt sievietei patiesību, tu vari pret viņu izturēties kā pret līdzīgu, kā pret otru cilvēku.

Ilgāku laiku atkal valdīja klusums. Heigens papurināja galvu.

— Tu neesi sapratusi Maiku. Tu lec no ādas ārā tāpēc, ka viņš tev melojis. Bet viņš tevi brīdināja, lai tu nekad neizjautā viņu par biznesu. Tu lec no ādas ārā tāpēc, ka viņš kļuva par Karlo dēla krusttēvu. Bet tu pati viņu pielauzi. Patiesībā, ja viņš grasījās Karlo likvidēt, tāda rīcība bija vispareizākā. Klasiskais taktikas paņēmiens, lai iegūtu upura uzticību.— Hei­gens drūmi pasmīnēja.— Vai tāda valoda tev šķiet pietiekami atklāta?

Taču Keja nodūra galvu.

— Es tev vēl šo to pateikšu skaidri un atklāti,— Heigens turpināja.— Kad nomira Dons, Maiklu bija paredzēts novākt. Vai zini, kurš grasījās viņu izdot? Tesio. Tāpēc Tesio vajadzēja nogalināt. Un Karlo vajadzēja nogalināt. Tāpēc ka nodevību nedrīkst piedot. Maikls būtu varējis piedot, bet cilvēki to nemēdz piedot paši sev, un tāpēc viņi vienmēr būtu bīstami. Maiklam tiešām patika Tesio. Un viņš mīl savu māsu. Bet viņš pārkāptu savu pienākumu pret tevi un saviem bērniem, pret visu ģimeni, pret mani un manu ģimeni, ja atstātu Karlo un Tesio nesodītus. Viņi mums visiem būtu bīstami, bīstami visu mūžu.

Keja klausījās Heigena vārdos, un asaras ritēja viņai pār vaigiem.— Vai tādēļ Maikls tevi atsūtīja šurp, lai tu man to visu pateiktu?

Heigens palūkojās viņā ar neviltotu izbrīnu.

— Nē,— viņš teica.— Viņš man lika pateikt, ka vari saņemt visu, ko vēlies, un darīt visu, ko vēlies, kamēr vien labi rūpējies par bērniem.— Heigens pasmaidīja.— Viņš lika pateikt, ka tu esot viņa Dons. Tas tāpat, joka pēc.

Keja uzlika delnu uz Heigena rokas.— Viņš nelika tev pastāstīt man visu to pārējo?

Heigens brīdi vilcinājās, it kā pārlikdams, vai teikt viņai patiesību līdz galam.— Tu vēl joprojām nesaproti,— viņš sacīja.— Ja tu pateiktu Maiklam visu, ko es tev šodien stāstīju, man būtu beigas.— Viņš atkal uz brīdi apklusa.— Tu un bērni esat vienīgie, kam viņš nespētu nodarīt pāri.

Pēc šiem vārdiem Keja vēl minūtes piecas nekustējās un tikai pēc tam piecēlās. Abi devās uz mājas pusi. Gandrīz pie pašām mājām Keja Heigenam pajautāja:

— Vai tu pēc vakariņām varēsi aizvest mani ar bērniem uz Ņujorku?

— Tāpēc jau esmu atbraucis,— atbildēja Heigens. Nedēļu pēc atgriešanās pie Maikla Keja aizgāja pie garīdznieka, lai apgūtu nepieciešamo mācību un pārietu katoļticībā.

Vistālākajā baznīcas nišā ieskanējās zvans, aicinādams uz grēksūdzi. Kā mācīts, Keja viegli iesita pa krūtīm ar dūrē savilktu plaukstu par zīmi grēku nožēlošanai. Zvans noskanēja vēlreiz, un sekoja kāju švīkstoņa, dievgaldniekiem virzoties uz altāra pusi. Keja piecēlās, lai piebiedrotos viņiem. Viņa nometās ceļos pie altāra, un baznīcas dziļumā atkal nodimdēja zvans. Ar sakļautu plaukstu Keja vēlreiz iesita sev pa krūtīm. Viņas priekšā stāvēja priesteris. Keja atlieca galvu un pavēra muti, lai saņemtu papīrplāno dievmaizītes gabaliņu. Tas bija pats briesmīgākais brīdis. Tikai tad, kad gabaliņš bija izkusis un norīts, viņa varēja domāt par to, kādēļ bija šurp atnākusi.

Šķīstījusies no grēkiem, viņa nolieca galvu un līdzās citiem lūdzējiem salika rokas virs altāra margām. Viņa nedaudz sasvēra augumu, lai ķermeņa svars tik ļoti nespiestu ceļgalus.

Viņa noslēdzās no jebkādām domām par sevi, par pašas bērniem, par savām dusmām, par jautājumiem, kas viņu mocīja. Tad ar alkaini izmisīgu vēlēšanos ticēt un tikt uzklausītai Keja, tāpat kā katru dienu kopš Karlo Riči noslepkavošanas, sāka lūgt Dievu par Maikla Korleones dvēseli.

No angļu valodas tulkojusi Zane Rozenberga, 1992.

1969