Lebrukums

Roberts Villijs IEBRUKUMS

Volters Hārlings vēroja kareivjus ievietojam zenītlielgabala magazīnas kārbā aptveri ar garām, draudīga izskata patronām. Daudzie tievie stobri bija izslieti gandrīz vertikāli gaisā pret lielo, skaisto koku lapotni, kas slēpa tos no ienaidnieka lidmašīnām. Garo stobru gali nobeidzās ar bungām līdzīgu, ne­veiklu, savādu ierīci. Tās bija Šneidera atsitiena bremzes, kas novirzīja šāvienu radītās gāzes; tādē­jādi pretatsitiens līdzsvarojās ar atsitienu un lielgabali neizkustējās no vietas.

Atsitiena bremžu ārējos caurumus cieši nosedza metāla vāki ar gumijas paliktņiem. Stobros nedrīk­stēja iekļūt lietus ūdens, citādi nevarēja paredzēt, kas notiks, ja lielgabalus pēkšņi vajadzēs lietot. Jau

daudzas stundas stipri lija. Un, lai gan vēl nebija pat vēla pēcpusdiena, bija jau gandrīz pilnīgi sa- tumsis, mitrajā krēslā varēja atšķirt vienīgi tuvākos kokus un lielgabalus.

Baterija atradās netālu no ceļa. Otrā pusē, lauku­miņā, kas bija viena no iecienītākajām apmešanās vietām šajā mežā — vienā no skaistākajiem valsts rezervātiem —, bija izvietojusies astoņcollīgo hau­biču baterija. Haubices ritmiski šāva. Volters Hār­lings vēl pirms stundas bija tās diezgan ilgi vērojis. Ik pēc četrpadsmit minūtēm kādas haubices stobrs, sprāgstot lādiņam, spēcīgā atsitiena rezultātā pa­rāvās atpakaļ. Pārējās trīs haubices sekoja šim pie­mēram, šaujot precīzi divpadsmit sekundes cita pēc citas. Pēc tam atkal četrpadsmit minūtes valdīja klusums. Resno stobru pacēluma leņķis liecināja, ka haubices nostādītas uz maksimālo attālumu.

Volters Hārlings nebūtu ievērojis, ka viss notie­košais vienīgi civilpersonas acīs varētu līdzināties īstam karam, ja viņam nebūtu to pateikuši. Bet drīz vien arī viņš to saprata. Haubices šāva bez liesmu slāpētājiem… un kareivji būtu izturējušies pavi­sam citādi, ja būtu gaidāma pretapšaude. Viņi svīda, visiem spēkiem pūlēdamies apšaudīt tālo mērķi ar maksimālo ātrumu, ar kādu spēja šaut viņu ieroči. Bet viņiem nebija jāklausās tuvojošos ienaidnieka šāviņu svilpšanā. Viņi vienmēr tika laikus brīdināti par «pretuguni».

Slavenajā mežā, kas tagad mirka lietū, dārdēja nepārtraukta artilērijas kanonāde. Šāva arī daudzas citas smago haubiču baterijas, pie tam tik ārkārtīgi saskaņoti, ka ik pēc piecpadsmit sekundēm gaisā uzlidoja vismaz viens šāviņš. Šķita, ka pērkonīgi, bet ritmiski dārd kāda gigantiska mašīna.

Pēkšņi lietū, cauri monotonajai artilērijas dunoņai, kas gandrīz šķita kļuvusi par slapjā meža sastāv­daļu, atskanēja pavēles:

— Pretgaisa aizsardzības daļas, uzmanību! Tuvo­jas ienaidnieka lidmašīna!

Zenītlielgabalu apkalpes acumirkli atdzīvojās. Kareivji salasījās ap ieročiem, gatavi nekavējo­ties rīkoties, saspringti gaidot pavēles un, iespējams, arī nāvi.

Vairākas minūtes pavēļu nebija. Tomēr cauri pie­pešajam klusumam, kas šķita iestājies pēc satrau­kuma — haubices turpināja šaut ar pulksteņa me­hānisma precizitāti —, Hārlings izdzirdēja daudz smagāku ieroču dobjos dārdus. Viņš zināja, ka uz vienīgā dzelzceļa atzarojuma, kas veda gar rezer­vāta malu, izvietoti vairāki divdesmit četru collu lielgabali. Tagad šie smagie tālšāvēji ieroči pievie­nojās haubiču kanonādei.

Zenītbaterijas komandieris, kas, uzlicis speciāla skaņu uztvērēja austiņas, sēdēja starp šāviņu grē­dām, pēkšņi izkliedza veselu rindu skaitļu. Hārlings nesaprata to nozīmi.

— Ar maksimālo ātrumu — uguni!

Dažas nākamās minūtes valdīja skaņu haoss. Četri zenītlielgabali sāka raidīt gaisā šāviņus, katrs izšau­jot minūtē četrdesmit reizes. To pašu darīja pārējās baterijas … Šķita, ka mežs ir pilns apslēptu zenīt- bateriju. Hārlings pavērās augšup, pretī lietum, bet neko neredzēja, izņemot laiku pa laikam sprāgstošo šāviņu uzliesmojumus. Ja arī ienaidnieka lidma­šīna bija pārlidojusi pāri, kā to liecināja pulkveža skaņu uztvērējs, tad lietus mākoņos tā nebija re­dzama.

Pēkšņi visu apkārtni apgaismoja spilgts uzliesmo­

jums, it kā vienlaikus būtu eksplodējušas vismaz desmit tonnas magnija. Tūlīt pēc tam kreisajā pusē kļuva redzama sārta blāzma. Dega koki. Taču drīz blāzma nodzisa. Lietus bija daudz iedarbīgāks par ķīmiskajiem ugunsdzēšamajiem aparātiem, kurus, kā likās, lietoja kareivji, kas atradās netālu no vie­tas, kur bija iespēris zibens. «Ienaidnieks» bija at­bildējis uz apšaudi.

Pie Hārlinga pienāca ziņnesis. Viņš militāri svei­cināja, no katras formas tēipa vīlītes pilot ūdenim.

— Ser, tanki dodas ceļā pēc pusstundas, — viņš ziņoja un, redzot Hārlinga izbrīnu, piebilda: — Au­tomobiļi netiek cauri. Kad tanki būs pabeiguši mu­nīcijas izkraušanu, jūs lūdz kopā ar tiem doties at­pakaļ. Ģenerālis jūs gaida.

— Labi, — sacīja Hārlings. Viņš to izteica diez­gan izklaidīgi, jo viņa prātu nodarbināja ļoti svarī­gas domas. Drīz pēc tam kad ziņnesis bija aizgājis, viņš sāka iet pa lietū izmirkušo meža zemi uz gram­bainā, netīrā ceļa pusi.

Tikai pirms dažiem mēnešiem, kad uz Zemes val­dīja miers un cilvēce jau labu laiku bija pārāk le­pojusies ar saviem sasniegumiem, lai domātu par postīšanu, bija sācies savāds karš. Ļaudīm pat šķita, ka sākusies jauna ēra, kas ir daudz svarīgāka par Amerikas atklāšanu pirms vairākiem gadsimtiem.

Tas tomēr bija sācies vēl agrāk, lai gan ne daudz agrāk par gadiem desmit. Varena upe līkumoja cauri garai virknei ieleju, kuras ietvēra lēzenus kalnus. Te bija ciedru, priežu un desmitiem citu koku sugu pārpilnība. Tas bija liels, skaists mežs, tik skaists, ka valdība bija uzskatījusi par nepieciesamu pārvērst tā izcilāko daļu par nacionālo rezer­vātu.

Uz šejieni plūda apmeklētāji no visas zemes un daudzām ārvalstīm. Ģeologi vasaras atvaļinājumu laikā bija izpētījuši rezervātu. Ielejas un upe viņus tā ieinteresēja, ka darbs kļuva par tiešām patīkamu aizraušanos. Vienā no plašākajām ielejām kādreiz bija pleties milzīgs ezers. Pirms vairākiem tūksto­šiem gadu upei, kas ieplūda ezerā, bija izdevies iz­grauzt ceļu kādā vietā, kur kalnos bija mīkstāki ieži, un ezers bija ieplūdis vispirms nākamajā ielejā un beidzot pāri tuksnešainai zemes joslai — okeānā.

Vietā, kur bija izlauzušies senā ezera ūdeņi, vēl bija saglabājies neliels, bet ūdeņiem bagāts ūdens­kritums. Laiku pa laikam ūdenskritumu mēdza aplū­kot inženieri, mēģinot noteikt, vai te nevarētu uzcelt elektrostaciju. Un katru reizi viņi secināja, ka ūdens­kritums nav tā vērts. Ūdens līmeņu starpība bija ne­nozīmīga, bez tam pagaidām šajā apgabalā nebija lielas vajadzības pēc elektroenerģijas.

Vēlāk tikai pārdesmit jūdzes no ūdenskrituma at­klāja lielus boksītu krājumus. Nu radās vajadzība pēc elektroenerģijas, un valdība nolēma piespiest upi veikt derīgu darbu. Ģeologu ziņojumi palīdzēja teh­niķiem sastādīt rīcības plānu. Veco pāreju, kuru kādreiz bija iznīcinājusi senā ezera ūdens straume, un arī pašu ezeru vajadzēja atjaunot. Tādā veidā tiktu iegūts nepieciešamais daudzums enerģijas alu­mīnija rūpniecībai un vēl atliktu pietiekami daudz ūdens, lai varētu apūdeņot samērā lielās sausās pla­tības ap boksītu atradnēm; šim nolūkam labi node­rētu kanāls, pa kuru tai pašā laikā varētu transpor­tēt rūdu un alumīniju uz biezāk apdzīvotajiem valsts rajoniem.

Modernās celtniecības metodes, kas bija pilnvei­dotas līdzīga rakstura darbos, deva iespēju to visu paveikt diezgan viegli. Kamēr turpinājās pētījumi, tapa ari projekts. Kad aizsprosts beidzot bija uz-r celts, katrs varēja pārliecināties, ka tas ir pēdējais vārds aizsprostu būvniecībā, tik, neparasta bija tā konstrukcija. Ūdenim ielejā ceļoties, sekcijas varēja pievienot aizsprostam, un to aizturētā ūdens spie­diens noturēja aizsprostu vietā. Volters Hārlings, kas ar savu enerģiju un radošo talantu pēc ilgas konkurences ar daudziem citiem aizsprosta konstru­ēšanā bija ieguvis valdības uzticību, bija visu celt­niecības darbu dvēsele un smadzenes. Reizē ar aiz­sprostu auga viņa slava. Kad darbi bija pabeigti, reklāmas birojs ar sava sabiedrisko attiecību kan­tora starpniecību varēja lepni paziņot, ka uz Zemes nav lielāka, skaistāka un ekonomiski izdevīgāka mākslīgā ezera par šo. Lieki piebilst, ka pasaulē ne­bija arī modernākas un varenākas spēkstacijas.

Spēkstacija darbojās nevainojami. Lai kā auga alumīnija rūpnīcas vajadzības, tā vienmēr bija apgādāta ar nepieciešamajiem miljoniem kilovat­stundu. Finansu ministrijā Hārlinga aizsprosta pie­minēšana vienmēr izraisīja neviltotu sajūsmu. Aiz­sprosts bija nevainojams pat no grāmatvedības viedokļa, kas ir visai reta parādība. Trīsarpus gadu laikā negadījās neviena kļūme, ja neskaita to, ka kādam bija izdevies nozagt deviņdesmit tūkstošus kilovatu, līdz vainīgo noķēra.

Nelaime atnāca pēkšņi kādā pavasara vakarā, kad inženieri mierīgi sēdēja un labpatikā vēroja daudzās skalas, izjūtot apmierinātību, kādu rada ideāls darbs

ideālos apstākļos. Viņi juta — un tā ari būtu pa­teikuši, ja kāds tiem jautātu —, ka dzīvo uz visla­bākās planētas un tieši īstajā laikā.

Piepeši mēraparātu bultiņas sāka neprātīgi šau­dīties. Tās, kurām vajadzēja atrasties uz nulles, rā­dīja neticamas pārslodzes. Citas noslīdēja līdz nullei un izturējās tā, it kā izmisīgi pūlētos rādīt negatīvas vērtības. Haotiski iemirgojās desmitiem signāllam- piņu. Sāka skanēt gandrīz visi trauksmes zvani… Bet pat to skaņa bija neparasta — tie zvanīja nesa­karīgi, savādā, aprautā ritmā, kādu nevar radīt pa­rastie elektriskie zvani. Radio, no kura līdz šim bija plūdusi klusa mūzika, sāka izdot skaņas, kas atgā­dināja sliktu artilērijas kanonādes trokšņa imitāciju.

Sāka zvanīt telefoni — arī tajos bija dzirdama tā pati aprautā rīboņa, kas trauksmes zvanu skaņā, — un, ja kāds pacēla klausuli, kļuva dzirdama tāda pati pērkonīga dārdoņa, kāda nāca no radio skaļruņa.

Tāpat kā sācies, viss pēkšņi apklusa. Mēraparātu bultiņas atgriezās savos normālajos stāvokļos, vēl joprojām viegli trīsēdamas, it kā uztraukumā, trauk­smes zvani un telefoni apklusa, signāllampiņas no­dzisa, un pa radio no jauna atskanēja «Mēnesnīcas sonātes» pirmās taktis. Inženieri vērās cits citā, bet neteica ne vārda, jo ikviens pūlējās atrast notiku­šajam izskaidrojumu, bet nespēja.

Pirms viņi bija paguvuši kaut ko bilst, traucējumi atkārtojās tieši tāpat kā iepriekš. Taču šoreiz inže­nieri ieraudzīja kaut ko, kas, pēc viņu domām, bija šo savādo parādību cēlonis. Virs meža lēni riņķoja trīs dirižabļi, virzoties uz aizsprosta un spēkstacijas pusi. Drīz inženieri ievēroja, ka tie nav dirižabļi, bet tās nebija arī lidmašīnas. Spilgtajā pilnmēness gaismā bija labi redzams, ka šie priekšmeti ir gluži kas cits. Tie atgādināja lielas lidmašīnas fizelāžas.

Pēc formas tie bija līdzīgi izstieptām lāsēm ar apaļu šķērsgriezumu un nobeidzās ar smailu adat- veida galu. Lai gan inženieri varēja saskatīt nedaudz saskrambātās un saspiestās metāla plāksnes, kas vei­doja kuģu korpusus, un pat izskaitīt elipsveida lūku rindas, viņi nemanīja neko tādu, kas palīdzētu šos trīs gaisa kuģus noturēt vai dzīt uz priekšu. Nebija ne motoru, ne propelleru, nebija pat spārnu vai astes. Vienkārši skaisti korpusi, kurus nekas nebalstīja un kuri pēc izmēriem bija līdzīgi nelieliem okeāna lai­neriem. Laiku pa laikam pakaļgala tuvumā pazibēja kaut kas līdzīgs mirdzošām spirālēm, bet tas notika tik ātri, ka novērotāji nebija pārliecināti, vai vispār ir kaut ko redzējuši.

Trīs gaisa kuģi nolaidās uz zemes tikai kādu tūk­stoš pēdu attālumā no spēkstacijas. Tie slīdēja lejup lēni un liegi kā dirižabļi, lai gan nekur neredzēja tvertnes gāzei, kas liktu tiem peldēt gaisā. Lielākā daļa spēkstacijas darbinieku tagad stāvēja pie logiem un vēroja notiekošo. Viņi nevarēja saskatīt nekādas pazīšanas zīmes, bet nešaubījās, ka šie lidaparāti pie­der viņu pašu nācijas armijai, jo nebija nekāda iemesla ienaidnieka iebrukumam. Bez tam šāds iebru­kums katrā ziņā izskatītos citādi. Pie mēraparātiem palikušie darbinieki ar vislielāko izbrīnu konstatēja, ka spēkstacijas enerģijas daudzums strauji krītas. Nepagāja ne trīsdesmit sekundes, kad tas jau bija sasniedzis nulli. Bez jebkāda redzama iemesla pār­dega daži aizsargi, Bet mēraparāti rādīja, ka turbīnas un ģeneratori joprojām darbojas ar pilnu jaudu! It kā kāds nozagtu visu saražoto enerģiju, pirms tā sasniegusi pārvades kabeļus.

Filipss, spēkstacijas galvenais inženieris, kuram bija gadījies dežurēt naktī, nolēma aplūkot trīs gaisa kuģus tuvāk. Viņš kopā ar daudziem citiem darbi­niekiem uzkāpa uz plakanā jumta. Lidaparāti jopro­jām gulēja zemē, bet šķita, ka tie pa šo laiku pievir­zījušies tuvāk. Tagad atstatums līdz tiem nebija lielāks par piecsimt pēdām. Pēc tam notika vēl kaut kas neticams — visi trīs gaisa kuģi sāka grimt zemē. Grunts šajā vietā nebija no mīkstajām un viegli iz­turēja pat automobiļa svaru, taču tas nekādā ziņā nebija iezis. Trīs lidaparāti grima tajā, it kā tie būtu blīvi un izgatavoti no svina. Kad korpusu augšējā daļa atradās apmēram vienā līmenī ar apkārtējo ze­mes virsmu, grimšana izbeidzās.

Tad viens no darbiniekiem pieļāva kļūdu. Spilgto mēness disku aizsedza mākoņi, un dīvainos gaisa kuģus gandrīz nemaz vairs nevarēja saredzēt, jo ne­viena no to daudzajām lūkām nebija apgaismota.

— Starmešus! — minētais darbinieks ieteica.

Galvenais inženieris pats pavērsa starmeti pret lidaparātiem. Tad kāds nospieda slēdzi un staru kūlis spilgti apgaismoja vienu no kuģiem. Atbilde bija kaut kas līdzīgs apžilbinošam uzliesmojumam. Vis­pirms tas ķēra vienu no tērauda mastiem, kas turēja smagos augstsprieguma vadus. Masts sašķīda skai­dās. Pēc tam stars skāra spēkstacijas ēku. Desmitdaļu sekundes vēlāk visas vabolītes un naktstauriņi uz ēkas sienām, visi putni un ķirzakas, kas mitinājās vīteņaugos, un, pats par sevi saprotams, visi cilvēki ēkā un uz tās jumta bija pagalam.

Nakamaja diena paradījas izlūklidmašīnas. Ener­ģijas piegādes izbeigšanās lika sevi manīt simtiem jūdžu attālumā. Toties to, ka no spēkstacijas nebija neviena telefona zvana un ka tur neviens uz zva­niem neatbildēja, ievēroja vēl daudz plašākā apkār­tnē. Tāpēc, lai ātrāk noskaidrotu, kas noticis, tika atsūtītas lidmašīnas. Ļaudis domāja, ka Hārlinga aizsprosts sagruvis un ielejā visi apslīkuši. Taču lido­tāji, kas riņķoja virs ielejas, pārliecinājās, ka aiz­sprosts ir neskarts un atrodas savā vietā. Bet viņi ievēroja dažas citas dīvainības. Tiūka viena no mas­tiem, augstsprieguma vadi, kurus tas bija turējis, bija pārgriezti un pieslēgti trim savādiem priekšme­tiem, kas atgādināja metāla dirižabļus un kuriem trīs ceturtdaļas korpusa bija ieraktas zemē.

Šīs lidmašīnas neatgriezās, un, kad tās vairs neat­bildēja uz radiosignāliem, tika atsūtītas citas. Viena no šīm lidmašīnām atgriezās, un lidotājs ziņoja, ka otra gaisā esot pēkšņi sašķīdusi pēc tam, kad to ķē­ris apžilbinošs stars no zemes.

Pēc šī ziņojuma civilās aviācijas lidmašīnas pār­trauca lidot uz Hārlinga aizsprostu. Lietu savās rokās pārņēma armija. Trīs dienas vēlāk jau bija savākta diezgan plaša informācija … Pa to laiku mežā sle­peni tika sakoncentrētas daudzas smago lielgabalu baterijas.

Augstākās pavēlniecības štābā notika nikni strīdi.

Fakti bija acīm redzami, bet tos neviens nespēja izskaidrot. Trīs nepazīstamas konstrukcijas lidapa­rāti bija sagrābuši valsts lielāko spēkstaciju. Tie ļāva stacijai darboties un tās ražoto enerģiju izmantoja savām nezināmajām vajadzībām. Lidmašīnas, kas mēģināja tiem uzbrukt, bija lemtas bojā ejai, jo iebru­cējiem bija savāds, drošu nāvi nesošs ierocis. Bet tas neiedarbojās uz visām lidmašīnām vienādi — dažām izdevās izglābties. Tiesa, arī tās nepalika gluži neskartas, tomēr tām izdevās planējot atstāt bīstamo zonu.

Izrādījās, ka šo lidmašīnu motori un dažas citas ierīces ir pazudušas un no tām atlikušas ti­kai dažas saujas metāla drumslu. Kāds nejauši atklāja, ka šīs drumslas ir stipri magnetizētas. Vēl kāds cits atcerējās, ka lidmašīnas, kurām bija izde­vies izglābties, bijušas būvētas nevis no tērauda, bet gan no citiem metāliem. Secinājums bija skaidrs: bal­tais stars, kuru raidīja lidaparāti, iznīcināja dzelzi un tēraudu. Iespējams, ka tas tika panākts, radot tā­das magnētiskas deformācijas un spiedienus, kas sagrauj metālu, — lai gan no feromagnētisma vie­dokļa tas nebija izskaidrojams —, bet iespējams arī, ka te bija darīšana ar gluži nepazīstamu metodi, kurā magnetizēšanās bija tikai blakus rezultāts.

Armijas izsūtītās izlūkošanas daļas ziņoja par citiem dīvainiem faktiem. Šķita, ka pastāv zināma zona, kurā nevar eksistēt dzīvība. Šī zona bija ap­mēram riņķveida — cik nu to bija iespējams no­skaidrot —, un gaisa kuģi atradās tās centrā. Zona pletās tūlīt aiz Hārlinga aizsprosta. Katrs, kas šķēr­soja tās neredzamo robežlīniju, vienkārši bez kāda iemesla nokrita bez dzīvības. Kareivji, cik vien labi spēdami, atzīmēja bīstamo līniju.

Cita grupa bija mēģinājusi nodibināt sakarus ar trim lidaparātiem ar heliogrāfa palīdzību, jo uz ra­diosignāliem tie nereaģēja. Par atbildi apžilbinošs uzliesmojums iznīcināja gan grupu, gan heliogrāfu, gan arī automobili. Acīmredzot triju gaisa kuģu iemītniekiem vai nu nepatika spilgta gaisma, vai arī tie šo gaismu noturēja par ieroci, kas līdzīgs viņu pašu iznīcinošajam staram.

Laiku pa laikam kāds no lidaparātiem pacēlās no savas bedres un lidoja uz kādu citu kontinentu. Tie bija redzēti (un ja ne redzēti, tad konstatēti pēc ļoti raksturīgajiem traucējumiem aprautos toņos, kas, lidaparātiem tuvojoties, radās radiouztvērējos) gan­drīz visur. Vienu dienu par to ziņoja -Honkonga, nākamajā dienā — gandrīz vienlaikus Londona un Berlīne, pēc tam, tikai ar divarpus stundu starpību, — Buenosairesa un Ņujorka. Nekas nenotika. Kad gaisa kuģiem pretī devās lidmašīnas, tie pacēlās augšējos atmosfēras slāņos, kur tiem nevarēja sekot. Laiku pa laikam noslēpumainie lidaparāti izsvieda, kā šķita novērotājiem, kaut kādu mistisku signālu — spilgtu gaismas lodi, kas sākumā bija tumši violeta, tad pakāpeniski kļuva zila, un pēc tam varavīksnes krāsas ātri nomainīja cita citu līdz sarkanai.

Astronoms profesors Hesgreivs pirmais publiski izteica hipotēzi, par kuru jau sen domāja daudzi, — ka šie trīs lidaparāti ieradušies no citas planētas, varbūt pat no citas saules sistēmas.

Militārās iestādes, kas nodarbojās ar mīklaino lietu, sākumā pasmējās par Hesgreivu. Tomēr tām bija jāatzīst, ka neviens no to zinātniekiem nespēj kaut cik pamatoti izskaidrot svešinieku «varoņdar­bus», nemaz jau nerunājot par to atdarināšanu. Šīs iestādes bija spiestas atzīt arī to, ka slepenais die­nests nav spējis atrast pat visniecīgāko pazīmi, kas liecinātu, ka šī tipa gaisa kuģus būvē jebkurā citā valstī. Kad Hesgreivs pēkšņi nāca klajā ar pārlie­cinošu izskaidrojumu spilgtajai gaismas lodei, kuru gaisa kuģi izsvieda virs vairākām pilsētām, militārās iestādes sāka piekrist uzskatam par savādo lidapa­rātu izcelšanos ārpus Zemes.

Pēc Hesgreiva domām, tas bija nevis ierocis, bet brīdinājums. Tas bija mēģinājums pielietot astrono­misko principu sakaru nodibināšanai. Gaismas lode, mainot visas varavīksnes krāsas no zilas līdz sarka­nai, bija Doplera efekta izpausme.. Astronomijā tas nozīmēja kāda ķermeņa attālināšanos. Tā kā pati gaismas lode bija nekustīga, tas acīmredzot nozī­mēja, ka lidmašīnām jādodas projām. Ātrums, ar kādu mainījās krāsas, savukārt nozīmēja, ka tām jālido projām cik vien iespējams ātri.

Pēc dažu dienu sasprindzināta garīgā darba varas iestādes beidzot pārliecinājās, ka trīs lidaparāti tie­šām ir viesi no Visuma. Precīzāk izsakoties, tie ne­bija viesi vārda tiešā nozīmē. Tie vienkārši bija ieradušies un iekārtojušies pēc patikas. Lidaparātu iemītnieki netaisījās nodibināt sakarus ar Zemes iedzīvotājiem un pat ieteica tiem turēties tālāk. Ka­mēr gaisa kuģiem netuvojās, tie neko ]aunu neda­rīja. Tie arī neko nesagrāba, izņemot Hārlinga aiz­sprosta spēkstacijas ražoto elektroenerģiju. Sveši­nieki rīkojās tieši tāpat kā cilvēks pie bišu stropa — tīši neko nepostot, tikai izņemot medu un nospie­žot tās bites, kas tam traucē. Bet bitēm ir dzeloņi,.ar kuriem tās aizsargājas un atriebjas par nogalināta­jām. Cilvēcei arī bija dzeloņi — lidmašīnas, tanki un lielgabali.

Drīz vien cilvēki bija noilgojušies sākt ar sveši­niekiem karu. Viņi nebija ieradušies kā draugi, tātad tiem vajadzēja būt ienaidniekiem. Viņu vien­aldzība aizvainoja cilvēces lepnumu — viņiem taču vajadzēja vismaz mēģināt atvainoties par dzīvībām, kuras tie bija pazudinājuši. Saprātīgas būtnes, kas spēj izdarīt visu to, ko bija izdarījuši iebrucēji, bez šaubām, prastu arī nodibināt sakarus, ja vien vēlē­tos. Lai nu kā, bet viņi pirmie bija uzsākuši naidīgu darbību un viņiem bija jāparāda, ka cilvēce nebai­dās cīnīties.

Ģenerālis, kas komandēja bruņotos spēkus, beidzot saprata, ka jādod pavēle atklāt artilērijas uguni. Tagad mežā bija sakoncentrēts daudz smago lielga­balu bateriju.

Ģenerālis deva pavēli.

Seši astoņcollīgie šāviņi ar stāvu trajektoriju no­krita uz trim gaisa kuģiem.

Bateriju komandieriem bija bijušas vairākas ne­dēļas laika, lai, aprēķinot trajektorijas, ņemtu vērā visus apstākļus, kas varētu tās ietekmēt. Pieci šāviņi no sešiem precīzi trāpīja mērķi. .. bet sprāga piec­desmit metrus virs lidaparātiem. Sestais nedaudz no­virzījās no trajektorijas un nokrita dažus metrus no spēkstacijas, izraujot lielu bedri un nodarot ēkai maznozīmīgus bojājumus.

Divdesmit četras stundas vēlāk ģenerālis saņēma ziņojumu, ka pa nakti uzcelts sudrabains kupols. Tas pārsedza spēkstacijas ēku, un izmēģinājuma šāviens liecināja, ka kupols ir pret šāviņiem tikpat drošs kā paši lidaparāti. Tad savādais karš iedegās pa īstam. Bet pa lielākajai daļai tas bija vienpusīgs un abso­lūti neveiksmīgs. Lai gan artilēristi nepārtrauca uguni, viņiem ne reizi neizdevās pārsteigt kādu no gaisa kuģiem nesagatavotu. Savādais spēks, kas lika šāvi­ņiem sprāgt drošā attālumā, neizzuda ne uz brīdi. Ļaudis sāka izmist, vēl jo vairāk tāpēc, ka svešie lidaparāti laiku pa laikam atbildēja, vienmēr iznī­cinot daudz dzīvā spēka un iekārtas.

Beidzot profesors Hesgreivs izstrādāja plānu. Viņš bija cieši pārliecināts, ka visu šo savādo spēka de­monstrāciju pamatā ir elektriskas parādības. Vaja­dzēja pastāvēt iespējai padarīt svešiniekus nekaiti - gus. Hesgreivs par savu plānu pastāstīja vispirms Volteram HārJingam, cilvēkam, kurš bija uzcēlis Hārlinga aizsprostu, kas bija nokļuvis visu šo savādo notikumu centrā. Pēc tam viņi abi runāja ar ģene­rāli un beidzot — ar prezidentu. Galu galā viņi pie­krita Hesgreiva plānam. Un Volters Hārlings pēc de­dzīga strīda beidzot uzvarēja — viņam atļāva pašam šo plānu realizēt.

Tanks, šķiežot ūdeni un dubļus, nogādāja Hārlingu vienkāršā, bet pietiekami lielā ēkā, mežsarga mājā, kas tagad kalpoja par militāro operāciju štāba mītni. Ģenerālis viņu jau gaidīja.

Viņi stāvēja durvīs, vērdamies tumšajā, lietainajā mežā. Neviens nerunāja, bet katrs zināja, ko domā otrs.

— Viss ir sagatavots, — beidzot sacīja ģenerālis.

— Arī es esmu gatavs, — atbildēja Hārlings.

Viņi sarokojās.

— Sarkanas raķetes, — sacīja Hārlings.

— Sarkanas raķetes, — atkārtoja ģenerālis. — Labu veiksmi, Hārling!

Virsnieki pavadīja Hārlingu pa mitro betonēto celiņu, kas izbeidzās Hārlinga ezera krastā. Ūdenī, gaidot viņus, šūpojās laiva un hidroplānu eskadriļa. Hārlings dzirdēja tos paceļamies desmit minūtes pēc tam, kad motorlaiva bija aizvilkusi viņa laivu no krasta. Kad lidmašīnas bija gaisā, artilērijas kano- nāde pamazām noklusa.

Hārlings zināja, kas pašlaik notiek mežā.

Apkalpes pārbaudīja lielgabalus un sagatavojās, lai pēc noteikta signāla sāktu šaut. Munīcija tika no­vietota cieši līdzās ieročiem un sagatavota tūlītējai lietošanai. Automātiskās žirokontroles ierīces nostā­dīja visu bateriju lielgabalu stobrus uz mērķiem. Gigantiskie dzelzceļa lielgabali, kas nespēja šaut ātri, pacēla stobrus tā, lai to smagie šāviņi kristu precīzi vajadzīgajā vietā un īstajā brīdī. Pieredzējuši virs­nieki ar logaritmu lineāliem noteica precīzu pulvera daudzumu, kas nepieciešams dotajai trajektorijai, pastāvot noteiktam gaisa spiedienam, blīvumam un temperatūrai.

— Pus jūdze līdz bīstamajai zonai, — sacīja virs­nieks motorlaivā.

— Atdot galus!

— Labu veiksmi!

Hārlings nogaidīja, līdz motorlaiva izgaist lietū. Tad viņš pārbaudīja savu laivu. Tajā nebija ne vis­sīkākā dzelzs gabaliņa. No laivas koka bortiem augšup slējās alumīnija statņi, kas balstīja spīdīga vara stiepļu tīklu. Tas nosedza visu laivu un bija tieši tik augsts, lai Hārlings varētu zem tā stāvēt. Vara tīkls visās pusēs nokarājās ūdenī, atstājot ti­kai tik daudz vietas, lai varētu airēt.

Hārlingam bija no vara stieples izgatavots kaut kas līdzīgs platam tīklveida apmetnim. Virs viņa galvas to turēja pie platas alumīnija apkakles pie­stiprināti balsti. «Apmetnis» bija pietiekami garš, lai skartu zemi visos stāvokļos, kādus vien Hārlings varētu ieņemt: tāpat kā tīklam virs laivas, tam vaja­dzēja būt pietiekami biezam, lai novadītu zemē pat spēcīgu elektrisku triecienu. Hārlings ietērpās savādajā ģērbā un sāka airēt aizsprosta slūžu kon­trolpunkta virzienā. Pa to laiku lidmašīnas, kurās viss, ieskaitot motorus, bija darināts no alumīnija (šie motori, dabiski, ātri izgāja no ierindas), kā naktstauriņi riņķoja virs trim lidaparātiem un me­tāla kupola, kas sedza spēkstaciju. Lidmašīnas cen­tās pievērst sev ienaidnieka uzmanību.

Ja vien tas vispār veltīja uzmanību viņu vārga­jiem pūliņiem .. .

Kad Hārlings bija šķērsojis neredzamo barjeru, viņš sajuta visā ķermenī vājus dzēlienus. Tas tiešām bija lieljaudas elektriskais lauks, kas bija radīts un tika uzturēts ar Zemes zinātnei nepazīstamām me­todēm. Pēkšņi no tumsas iznira aizsprosts, masīva siena, kas pacēlās septiņas pēdas virs ezera līmeņa. Hārlings airēja gar tās izliekumu. Viņš pazina katru šā aizsprosta collu, bet tagad nebija laika ļauties sentimentālām atmiņām. Viņš karsti vēlējās, kaut slēdžu kontrolierīces būtu kārtībā. Tās bija hidrau­liskas, un elektriskais lauks tām nevarēja kaitēt. Bet «ienaidnieks» varēja būt tās iznīcinājis, un neviens nespēja tām tuvoties, lai pārbaudītu.

Hārlings uzmeklēja vienas no metāla kāpnēm, kas veda no aizsprosta vaļņa ezera dibenā. Viņš piesēja laivu pie tām un pārbaudīja, vai vairāki desmiti sarkano raķešu, kas bija piestiprinātas pie vara tīkla, ir savās vietās. Tad viņš paņēma Bikforda auklu — elektrisko degli, bez šaubām, nedrīkstēja lietot —, kas bija ievietota ūdensdrošā gumijas cau­rulē. Caurules galā bija piesieta ūdensdroša kārbiņa ar sērkociņiem. Hārlings satvēra caurules galu, pacēla tīklu, kas sedza laivu, un uzkāpa uz metāla kāpnēm, visu laiku vērojot, lai viņa stiepļu tērpa apakšējā mala vilktos pa ūdeni. Viņš brīdi nogai­dīja, bet nekādu elektrisku parādību nebija.

Par laimi, gar aizsprosta iekšējo sienu stiepās šaura karnīze, kas pašlaik atradās apmēram četras

pēdas zem ūdens. Hārlings nosprieda, ka šī zem­ūdens karnīze ir drošāks ceļš nekā aizsprosta virspuse. Tur, augšā, par spīti tumsai, viņu varēja pa­manīt, kaut arī viņš līstu. Hesgreivs bija izvirzījis hipotēzi, ka «tie», ļoti iespējams, spēj «saredzēt» cilvēka ķermeņa izstaroto siltumu.

Kreisajā rokā Hārlings turēja sērkociņu kārbiņu un gumijas cauruli, labajā — smago armijas pistoli: nevarēja taču zināt, kas viņu sagaida aizvaru telpā. Kad viņš beidzot to sasniedza, durvis nebija aizvēr­tas. Hārlingam ceļu aizšķērsoja līķis — tas bija sargs, kas bija dežurējis iebrukuma naktī. Visās četrās tel­pās nebija nevienas dzīvas dvēseles. Viņš pārlaida skatienu svirām: neviens nedēļām ilgi nebija tām pieskāries, un tās šķita esam kārtībā. Viņš uz labu laimi pārbaudīja pašas mazākās pults sviru — tā dar­bojās. Varēja stāties pie plāna realizēšanas.

Hārlings attaisīja sērkociņu kārbiņu. Tie bija sausi.

Tad viņš pagrieza stūres, kas atvēra abu augšējo ūdens noteces slūžu aizvarus. Bet viņš neatvēra apakšējos aizslēgus, kas lika ūdenim caur slūžām ieplūst kanālā. Tagad ūdenim vajadzēja piepildīt abas gigantiskās slūžas un apstāties pie apakšējā aizslēga. Ja tas atvērtos, ūdens neiēplūstu vis kanālā, kuru noslēdza otrs aizslēgs, bet gan pārplūdinātu ieleju. Tāpēc mehānisms bija konstruēts tā, ka apakšējos aizslēgus atsevišķi nevarēja atvērt, — tos varēja atvērt un aizvērt tikai kopā. Mēraparāti uz pults rādīja, ka tie ir aizvērti, un Hārlings tos neat­vēra.

Viņš nogaidīja trīs minūtes, apzinādamies, ka no šīm simt astoņdesmit sekundēm ir atkarīgs viss. Simt piecdesmit sekunžu laikā viņam neskaitāmas reizes likās, ka viņa pulkstenis ir apstājies. Un neskaitā­mas reizes viņš pārliecinājās, ka tā nav.

Mežā visur lielgabalu apkalpju komandieri arī gaidīja, neatraujot skatienu no pulksteņu ciparnī­cām, gatavi atklāt uguni. Pirmklasīgi lidotāji, vei­dojot ar saviem hidroplāniem virs mierīgi guloša­jiem svešinieku lidaparātiem augstākās pilotāžas figūras, novēroja aizsprosta virspusi.

Divas minūtes un četrdesmit sekundes.

Neskaitāmas tonnas ūdens gāzās lejup pa stāvajām cauruļveida notekām.

Divas minūtes un četrdesmit piecas sekundes.

Pa notekām plūda arvien vairāk ūdens. Ezerā lī­menis collu pa collai kritās, bet lietus gāzes dēļ tas gandrīz nebija manāms.

Divas minūtes un piecdesmit, sekundes.

Pēc divdesmit sekundēm ūdenim vajadzēja sa­sniegt apakšējos aizslēgus. Trīs sekundes … Viena, lai paspētu izdegt degaukla, viena vai divas raķetēm, vēl četras …

Divas minūtes un piecdesmit piecas sekundes.

Hārlings uzrāva uzreiz sešus vai septiņus sērko­ciņus un satvēra ciešāk gumijas cauruli.

Trīs minūtes!

Atlika vēl divas sekundes. Hārlings tās saspringti skaitīja, nevis «viens, divi», bet nosaucot garākus skaitļus, kurus varēja izrunāt sekundē: «simt viens … simt divi…»

Viņš aizdedzināja degauklu, nometa to uz grīdas un pats nolikās tai blakus.

Trīs sekundes vēlāk gaisā uzvijās pieci duči armi­

jas signālraķešu. To lielākā daļa darbojās, par spīti mitrumam. Raķetes lauzās augšup cauri lietum… Hārlings nodomāja, ka, ja nebūtu lietus pretestības, tās būtu eksplodējušas zemajos mākoņos un netiktu pamanītas.

Debesis raķešu gaismā pēkšņi kļuva sarkanas.

Par atbildi kā pērkona grāviens nodārdēja astoņ­desmit lielgabalu zalve, no atsitiena rāvās atpakaļ stobri, rībieni apdullināja apkalpes, un svilpdami lietū aizlidoja šāviņi.

Vispirms savus parastos mērķus sasniedza hau­biču šāviņi, tāpat kā iepriekš sprāgstot virs noslē­pumainajiem lidaparātiem un kupola. Sekundi vē­lāk tiem sekoja divdesmit četru collu dzelzceļa liel­gabalu šāviņi. Tie bija notēmēti ar neticamu pre­cizitāti — abās pusēs ielejai sprāga uzreiz divi…

Un sasita apakšējos aizslēgus!

No notekām izlauzās milzīgas ūdens masas un pār­plūdināja ieleju, jo otrie aizslēgi, kas noslēdza kanālu, joprojām bija aizvērti. Tajā pašā acumirklī divu apvienoto pašgājēju septiņcollīgo mīnmetēju bateriju šāviņi trāpīja aizsprostu tajās sekcijās, kuras ūdens spiediens vairs tik stingri nebalstīja. Hārlinga aizsprosts sabruka un dārdēdams nogāzās ielejā.

Ūdens applūdināja kupolu un lidaparātus. Un kopā ar ūdeni tos trāpīja visi šāviņi, kurus desmitiem smago haubiču bateriju ar jau kūpošiem stobriem bija turējušas rezervē.

Izrādījās, ka profesoram Hesgreivam bijusi tais­nība. Neredzamais aizsargvairogs, virs kura bija sprāguši šāviņi un bumbas, bija pazudis — ūdens kaut kādā veidā bija to iznīcinājis. Smago lādiņu lavīna sprāga virs mērķiem un to iekšpusē. Un mērķu vairs nebija .. .

Glābšanas grupā, kas devās augšup uz aizvaru torni meklēt Hārlingu, bija arī pats ģenerālis. Vi­ņiem nebija gluži skaidrs, ko viņi cer ieraudzīt.. . bet tas, ko viņi ieraudzīja, katrā ziņā nebija gai­dītais.

Hārlings, ģērbies vienīgi peldbiksītēs — visi pārē­jie viņa apģērba gabali bija izkārti žūt —, sēdēja agrās rīta saules staros kontroltelpā pie vienīgā galda. Viņš nikni rakstīja vienādojumus uz alus reklāmām un, neklausīdamies apsveikumus, pazi­ņoja glābējiem, ka Hārlinga aizsprosts jau līdz pa­vasarim varēs atsākt darbu.