lepnības nams

Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdibe­nis. Armijas viru damas viņu pat mazliet biedēja. Tās uz­vedās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prā­tam, proti, pavecākas dāmas, vecmeitas, jaunavas ar ace­nēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām viņš tikās baznīcu, bibliotēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādījumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ieņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. Tās neuzmācās ar savu sievišķīgumu. Nu jā, tur jau tas slē­pās. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, pareizāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbāzīgā dzīves vulgaritāte. Viņš bija izsmalcināts cilvēks, kā pats atzina, un šīs armijas aprindu dāmas ar atsegtiem pleciem un kailām rokām, ar nekautrīgiem skatieniem, ar kūsājošu dzīvesprieku. un iz­aicinošu sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.

Labākās domās viņš nebija arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzerdami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām rupjajām miesas baudām tikpat nekaunīgi kā viņu sievietes. Armi­jas laužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi. Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords arvien manīja, ka klu­sībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai pacieš viņu. Bez tam tie uzsvērti lika Fordam saprast, ka viņam, lūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Tādi paši kā viņu dāmas.

Patiesību sakot, sievietes Pērsivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Vajadzēja tikai uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc. Viņš gan bija labi noaudzis, ne­pazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgšanas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteik­smīgs. Ne niecīgākā kvēle laikam nedzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un mazās, skadrās acis. Gludi pie­sukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, tāpat arī plānais, smalki veidotais deguns, kas mazliet atgādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīvespriekus un ap­veltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar paštaisnīguma apziņu. Viņš kaismīgi nodevās prāto­jumiem par taisnīgu rīcību, un viņa dabai tikpat nepiecie­šams bija darīt visu pēc sava prāta pareizi, kā vienkārša­jiem mirstīgajiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.

Pērsivals Fords sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un pludmali. Pārlaidis acis dejotājiem, viņš pavērsa galvu sānis un sāka raudzīties jūras virzienā pār klusi šalcošo bangotni uz Dienvidu Krustu, kas zaigoja pie ap­vāršņa. Viņu kaitināja sieviešu kailie pleci un rokas. Bi­jusi viņam meita, tai gan viņš kaut ko tādu neatļautu, nē, nekad. Tomēr šī prātuļošana bija vistīrākā abstrakcija. Domu gaita nesaistījās ar priekšstatu par šādu meitu tie­šamībā. Viņš nemaz neredzēja īstu meitu ar rokām un pleciem. Gluži otrādi — nevilšā iedoma par precību iespēju izraisīja viņa sejā smīnu. Pērsivalam Fordam bija trīsdesmit pieci gadi, tomēr trūka jebkādas personis­kas pieredzes mīlestībā, tālab tā viņam šķita nevis teik­smaina, bet vienīgi dzīvnieciska. Ikviens jau var appre­cēties. Japāņu un ķīniešu kūliji, kas vergo cukura plantā­cijās un rīsa laukos, arī precas. Viņi neizbēgami apprecas pirmajā izdevīgajā gadījumā. Tas tāpēc, ka viņi dzīvē stāv uz tik zemas pakāpes. Cits nekas jau tiem neatliek. Viņi ir tādi paši kā šie armijas aprindu ļaudis. Fordam

toties bija citi mērķi — cildenāki. Viņš krasi atšķīrās no tiem, no itin visiem pārējiem. Viņš lepojās ar savu izcel­šanos. Viņš vis nebija dzimis no kādas nožēlojamas mī­las saistības. Viņš bija piedzimis cēlā laulībā, kur pienā­kums apvienojies ar ziedošanos augstākiem mērķiem. Viņa tēvs nebija precējies aiz mīlestības. Mīlas stulbums ne­kad netika jaucis prātu Aizekam Fordam. Atsaucoties aicinājumam doties pie pagāniem, lai sludinātu priecas vēsti, tam pat prātā nebija nākusi doma par precēšanos. Sinī ziņā viņi abi ar tēvu ir gluži vienādi. Tomēr misijas padome mēdza rīkoties taupīgi. Ar Jaunanglijas pavalst­niekiem raksturīgo sīkstulību padomes vīri bija pārdomā­juši, apsvēruši un izlēmuši, ka precēti misionāri prasa mazāk izdevumu uz galviņu un darbojas rosīgāk. Tālab padome pavēlēja Aizekam Fordam precēties. Bez tam vēl tā pagādāja viņam arī sievu, otru tādu pašu centīgu dvē­seli, kas ne domāt nedomāja par precēšanos, bet kāroja vienīgi strādāt tā kunga darbu pagānu vidū. Pirmo reizi viņi redzējās Bostonā. Padome saveda viņus kopā, visu nokārtoja, un pēc nedēļas viņi jau kā precēti ļaudis devās garajā ceļojumā ap Horna ragu.

Pērsivals Fords jutās lepns, ka radies no šādas laulības. Viņš bija cildeni dzimis un uzskatīja pats sevi par gara aristokrātu. Un viņš lepojās ar savu tēvu. Tā viņam bija īsta kaislība. Aizeka Forda staltais, askētiskais tēls bija iededzinājis savu zīmogu viņa lepnības apziņā. Uz rak­stāmpults viņam stāvēja miniatūra ar šā dieva karavīra attēlu. Guļamistabā karājās Aizeka Forda portrets, glez­nots tolaik, kad viņš kalpoja monarhijai premjerministra postenī. Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Aizeks Fords, taču, būdams premjerministrs un vē­lāk baņķieris, viņš spēja izdarīt ievērojamus pakalpoju­mus misijas lietai. Vācu tirgotāju sabiedrība un angļu tirgotāju sabiedrība, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pa­saule ņirgājās par Aizeku Fordu, šo komersantu — dvē­seļu glābēju, bet viņš, Aizeka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no feodālās iekārtas, nespē­dami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad Aizeks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu lau­pījumu un sagrāba pats sev neizmērojamas neskartas ze­mes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību Aizeks Fords nekad nebija raudzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. Par saviem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs pēc ekonomiskās krīzes cēlās cenā par četrdesmit procentiem, ka viņa dibinātās bankas veiksmīgās finansu operācijas sagādāja viņam personiskā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūk­stoši akru Oahu ganību zemes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cu­kura no akra? Tomēr, lai nu kā, Aizeks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Pērsivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas Pirmā statujai Tiesu palātas priekšā. Aizeks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpina šo labo darbu vismaz tikpat cītīgi, ja arī ne tik prasmīgi.

Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķirība, viņš sev jautāja, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un dejām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār ir būtiska atšķirība? Jeb vai visu izšķir tikai stāvoklis?

Kamēr viņš prātoja par šo problēmu, kāda roka uz­gula uz viņa pleca.

— Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzī­rojat?

— Cenšos būt iecietīgs, dakter Kenedij, pat tikai no­skatīdamies, — Pērsivals Fords drūmi atbildēja. — Vai nepiesēdīsiet?

Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Žigli at­steidzās balti ģērbts japāņu sulainis.

Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās:

— Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.

— Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri noteica. Ārsta acis pauda pārsteigumu, un sulainis gaidīja.— Zēn, limonādi, lūdzu!

Ārsts sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajokots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.

— Nu, tas taču Alohas orķestris! — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas vies­nīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.

Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pavadī­

jumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un neno­skaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.

— Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esat noskaņots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savieno­tajām Valstīm sakarā ar sērfinga sarīkojumu, un es vē­lējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši prie­cāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izdevība izbeigt šo vajāšanu.

— Vajāšanu? — Pērsivala Forda uzacis jautājoši pa­cēlās.

— Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.

— Viņš nav vainojams? — Pērsivala Forda plānās lū­pas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlai­dīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.

— Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs apsā- kāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādājam plantācijā par lauka lutia\ — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.

— Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Pērsivals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt komiteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdinājumu. Pār­valdnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzī­voja ārpus darbalaika. Viņš ārdīja manas darbības re­zultātus straujāk, nekā es spēju tos atjaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanas kursiem, ja vakaros turpat atradās Džo Gārlends ar sa­viem nolādētajiem ģitāras un ukuleles trinkšķiem, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši uzdūros viņam — to es nekad neaizmir­sīšu, — uzdūros tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju to skatu. Tur bija meičas, kas mēnesnīcā dejoja savas nekaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedojis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl, atceros,

1 Strādnieks, algādzis.

iris no šīm meitenēm tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es izsviedu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika arī Hilo. Ļaudis apgalvo, it kā es jaucies svešās darīšanās, uzstādams, lai Mēsons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.

— Vēlāk, kad viņš sāka strādāt uz dzelzceļa — uz jūsu dzelzceļa, viņu atlaida bez jebkāda iemesla, — Kenedijs izaicinoši atgādināja.

— Nebūt ne, — atbilde sekoja strauji. — Es viņu uz­aicināju savā kabinetā un veselu pusstundu runāju ar viņu.

— Jūs atlaidāt viņu par nespējību darbā?

— Par amorālu dzīves veidu, ja vēlaties zināt.

Kenedijs griezīgi nosmējās.

— Kāds velns gan jums iepūtis galvā uzstāties par soģi un tiesātāju? Vai tad zemes īpašnieka stāvoklis jums pie­šķīris pārraudzību par jūsu labā vergojošo cilvēku ne­mirstīgajām dvēselēm? Esmu jūsu ārsts. Varbūt arī man rīt sagaidāms jūsu rīkojums — atteikties vai nu no vis­kija ar sodu, vai arī no jūsu aizgādības? Ko vēl ne! Ford, jūs uz dzīvi raugāties pārāk spīvi. Atcerieties, kad Džo bija iekūlies tajā kontrabandas ķezā (pie tam viņš nemaz nestrādāja jūsu uzņēmumā) un atrakstīja jums, lūgdams samaksāt par viņu soda naudu, jūs mierīgi ļāvāt viņam visus sešus mēnešus nostrādāt spaidu darbos uz rifa. Ne- piemirstiet, toreiz jūs pamētāt Džo Gārlendu nelaimē! Jūs viņu nežēlīgi atstūmāt; un tomēr es atceros pirmo dienu, kad jūs iestājāties skolā — mēs taču dzīvojām vienā pansijā, tikai jūs mācījāties dienas maiņā — un jūs vaja­dzēja iesvētīt skolas dzīvē. Trīsreizēja iegremdēšana zem ūdens peldbaseinā — atcerieties, tā bija kārtējā deva, kas jāsaņem katram jaunatnācējam skolniekam. Bet jūs turējāties pretī. Jūs apgalvojāt, ka neprotat peldēt. Jūs bijāt pārbijies, kritāt histērijā …

— Jā, zinu, — Pērsivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, jo es pratu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.

— Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pirmās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija jau ievērojuši, ka jūs protat peldēt?

— Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.

— Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums pašam, es domāju.

— Nē, — skanēja Pērsivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personiska naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …

— Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jādzīvo,— ārsts iebilda starpā.

— Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un…

— Ar ko pietiek, — atkal runātājs tika pārtraukts, — lai attaisnotu visas tās neskaitāmās reizes, kad jūs viņu izsviedāt no darbavietas.

— Viņš ir netikumīgs …

— Ak nu, beidziet taču reiz, Ford! Pietiek malt vienu un to pašu! Jūs esat visīstākais Jaunanglijas stīvmuguris. Džo Gārlends ir pa pusei kanaks. Jūsu asinis ir vēsas. Viņa asinis kūsā. Dzīve jūsu acīs ir pavisam kas cits nekā viņa acīs. Viņš caur dzīvi iet smiedams, dziedā­dams un dejodams, līksms, pašaizliedzīgs, draugs ikvie­nam — gluži kā bērns. Jūs caur dzīvi virzāties kā stai­gājoša lūgšanu mašīna, jums nav neviena drauga, izņe­mot taisnīgos, un taisnīgie ir tie, kuri par taisnīgu uz­skata to pašu, ko jūs. Un galu galā — kas zina? Jūs dzīvojat kā cremīts. Džo Gārlends dzīvo kā lāga puisis. Kuram dzīve sniedz vairāk? Mēs par dzīvi tiekam atal­goti, kā paši zināt. Ja alga nav pietiekama, mēs pame­tam darbavietu, un tas tad arī, ticiet man, ir iemesls vi­sām ar prātu apsvērtajām pašnāvībām. Džo Gārlends no­mirtu badā ar to atalgojumu, kādu jūs saņemat no dzī­ves. Ieskatiet taču reiz, ka viņš ir citādi veidots! Tāpat jūs ciestu un mocītos ar algu, ko dzīve piešķir viņam, jo tās ir dziesmas un mīlestība, un …

— Miesaskāre, piedodiet, lūdzu, — Fords pārtrauca ru­nātāju.

Kenedijs pasmīnēja,

— Jums mīlestība ir tikai vārds, kas sastāv no deviņiem burtiem, un definīcija, ko esat iemācījies no vārdnīcas. Bet mīlestību, īsto mīlestību, kas ir dzidra kā rasa un maigi pulsē cilvēka sirdī, — to jūs nemaz nepazīstat. Ja jau dievs radījis jūs un mani, vīriešus un sievietes, ticiet man, viņš radījis arī mīlestību. Bet griezīsimies nu atpa­kaļ! Ir laiks pārvilkt reiz svītru Džo Gārlenda vajāšanai. Tas nav jūsu cienīgi, tas ir gļēvi. Jums tagad vajadzētu pastiept roku un piedāvāt to viņam.

— Kālab gan man, nevis, teiksim, jums? — kaimiņš attrauca. — Kālab tad jūs nesniedzat viņam šo roku?

— Esmu to darījis. Patlaban arī es viņam sniedzu šo roku. Es mēģinu jūs pierunāt neizgāzt Labdarības komite­jas priekšlikumu sūtīt viņu projām. Es viņam toreiz sa­meklēju darbu Hilo pie Mēsona un Fiča. Esmu apgādājis viņam savu pusduci darbavietu, no kurām visām jūs viņu izdzināt. Bet lai nu tas paliek. Nepiemirstiet tikai vienu, — nu, maza vaļsirdība jau jūs neaizvainos, — tā nav go­dīga rīcība, ja par cita grēkiem gribat atdarīt Džo Gār- lendam; pašam jums to vajadzētu atskārst, ka tieši jūs vismazāk drīkstētu to darīt. Ai, ai, jaunais cilvēk, tā nav laba uzvediba! Tas ir vienkārši nepieklājīgi.

— Nu es vairs nespēju sekot jūsu domu gaitai, — Pēr­sivals Fords atbildēja. — Jūs esat uzbraucis mākoņos ar kādu miglainu zinātnisku teoriju par iedzimtību un per­sonisku bezatbildību. Bet kā jel kāda teorija spēj apgal­vot, ka Džo Gārlends nav atbildīgs par saviem ļaunajiem darbiem, un tai pašā laikā darīt mani atbildīgu par tiem — vairāk atbildīgu nekā citi, ieskaitot pašu Džo Gārlendu? Tas sniedzas pāri manai saprašanai.

— Man šķiet, tā ir vai nu pārsmalcinātība, vai arī labais tonis, kas liedz jums aptvert manus vārdus, — Kenedijs asi atcirta. — Ir jau labi sabiedrības priekšā klusuciešot šo to ignorēt, bet jūs taču darāt daudz vairāk nekā tikai klusuciešot ignorējat.

— Kas tad tas būtu, lūdzami, ko es klusuciešot igno­rēju?

Kenedijs bija noskaities. Kad viņš atbildēja, seju vi­ņam klāja spilgtāks sārtums nekā parastais, ko tajā lēja kārtējās viskija devas.

— Jūsu tēva dēls.

— Bet ko jūs ar to gribat teikt?

— Velns ar ārā, cilvēk, jūs nevarat prasīt, lai es ru­nātu vēl atklātāk! Bet, ja vēlaties, lai notiek: Aizeka Forda dēls — Džo Gārlends — jūsu brālis.

Pērsivals Fords sēdēja nekustīgi, ar īgnas neizpratnes izteiksmi sejā. Kenedijs ziņkārīgi pavērās viņā, tad, mir­kļiem gausi velkoties uz priekšu, sāka justies samulsis un iztrūcies.

— Ak tu kungs! — viņš beidzot izsaucās. — Jūs taču negribēsiet man iestāstit, ka jūs to nezinājāt!

Tam par atbildi Pērsivala Forda vaigi pamazām vērtās pelēksnīgi.

— Tas ir nejēdzīgs joks, — viņš teica, — nejēdzīgs joks.

Ārsts jau bija savaldījies.

— Tas zināms ikvienam, — viņš atbildēja. — Es do­māju, ka arī jūs zināt. Un, ja tiešām nezinājāt, tad jums ir pēdējais laiks to uzzināt, un esmu priecīgs, ka tieši man gadījās izdevība atvērt jums acis. Džo Gārlends un jūs esat brāļi — nu, pusbrāļi.

— Tie ir meli! — Fords izsaucās. — Jūs tā nemaz ne­domājat. Džo Gārlenda māte bija Iliza Kunīlija. (Kene­dijs palocīja galvu.) Es viņu labi atceros, viņai piederēja pīļu dīķis un sīks zemes gabaliņš taro audzēšanai. Viņa tēvs bija Džozifs Gārlends, bīčkomers. (Kenedijs pakra­tīja galvu.) Viņš nomira pirms pāris gadiem. Viņš mēdza piedzerties. Lūk, no kā Džo mantojis savu izlaidību! Te jums ir tā iedzimtība!

— Un neviens pats nav jums to pastāstījis, — Kenedijs izbrīnā noteica pēc neliela klusuma brīža.

— Mister Kenedij, jūs pateicāt kaut ko šausmīgu, ko es tāpat vien nevaru palaist gar ausīm. Jums tas vai nu jāpierāda, vai arī, vai arī…

— Pārbaudiet pats! Pagriezieties atpakaļ un paraugie- ties uz viņu! Jums viņš redzams profilā. Ievērojiet viņa degunu! Tas ir Aizeka Forda deguns. Jūsējais ir tikai vājš tā atdarinājums. Tā tas ir. Pavērojiet! Seja gan ir apaļīgāka, bet līdzība skaidri saskatāma.

Pērsivals Fords palūkojās uz pusasiņu kanaku, kas zem hau koka spēlēja ģitāru, un viņam šķita, it kā spožā uzliesmojumā viņš ieraudzītu pats savu atspulgu. Vaibsts pēc vaibsta iegaismojās neapšaubāmā līdzībā. Vai arī drīzāk jāsaka — viņš pats bija tā otrā — spēka pārpilnā un stalti noaugušā cilvēka vājš atspulgs. Viņa paša vaibsti un arī šā otrā cilvēka vaibsti — tie atgādināja Aizeku

Fordu. Un neviens nebija viņam to pateicis. Viņš pazina ikkatru Aizeka Forda sejas pantu. Tēva miniatūrattēli, portreti un fotogrāfijas cita pēc citas atmiņā aizstrāvoja caur viņa smadzenēm, un atkal un atkal šajā sejā tepat acu priekšā viņš šur tur uztvēra vienādību vai vismaz ne­lielu līdzību. Tā taču bija īsta velnišķība — Aizeka Forda askētiskos vaibstus ieburt šajā izlaidīgajā, jūsmīgajā sejā, ko skatīja viņa acis. Jaunais vīrietis reiz pagriezās, un uz vienu acumirkli Pērsivalam Fordam likās, ka viņš redz savu tēvu, sen mirušo, sen aizgājušo, raugāmies viņā ar Džo Gārlenda seju.

— Tas taču nav nekas sevišķs, — viņš tik tikko saklau­sīja Kenediju sakām. — Senajās dienās jau viņi visi te jaucās juku jukām. Jūs to labi zināt. Pats esat to vē­rojis visu mūžu. Jūrnieki apprecēja karalienes un dzimtās princeses — un tā joprojām. Tā taču šeit Salās bija pavi­sam parasta lieta.

— Bet ne ar manu tēvu, — Pērsivals Fords viņu pār­trauca.

— Te nu bija! — Kenedijs paraustīja plecus. — Vi­suma graušana un dzīves putekļi. Vecais Aizeks Fords turēja sevi stingri grožos — un tā tālāk, un es zinu, ka tādas lietas izskaidrot nav iespējams, sev pašam jau nu nepavisam. Viņš to izprata ne labāk kā jūs. Dzīves pu­tekļi, tas ir viss. Un nepiemirstiet vienu, Ford! Vecajā Aizekā Fordā ritēja arī lāsīte nemierpilnu asiņu, un tās mantojis Džo Gārlends — itin visu, gan Visuma grauša­nas tendences, gan dzīves putekļus; bet jūs esat man­tojis visas vecā Aizeka askētiskās asinis. Un tieši tāpēc, ka jūsu asinis ir vēsas, mierīgas un disciplinētas, jums nav ne mazākā iemesla raukt pieri par Džo Gārlendu. Ja arī Džo Gārlends jauc jūsu darīto darbu, iegaumējiet, ka abās pusēs ir vienīgi vecais Aizeks Fords, kurš ar vienu roku ārda to, ko ar otru uzcēlis. Jūs esat, ja tā var sacīt, Aizeka Forda labā roka. Džo Gārlends ir viņa kreisā roka.

Pērsivals Fords neko neatbildēja, un šai klusuma brīdī Kenedijs izdzēra piemirsto viskiju ar sodas ūdeni. Pāri laukumam atskanēja kāda automobiļa pavēlnieciskā tau- rēšana.

— Mašīna jau klāt, — ārsts sacīja pieceldamies. — Nu man jāsteidzas. Man žēl, ka tā satraucu jūs, un tai pašā laikā esmu ļoti priecīgs. Atcerieties tikai vienu — Aizeka

Forda nemierpilno asiņu lāsīte bija ārkārtīgi niecīga, un Džo Gārlends mantojis to pilnīgi. Un vēl ko. Ja jūsu tēva kreisā roka jūs apgrēcina, necērtiet to nost! Pie tam Džo ir kārtīgs puisis. Atklāti sakot, ja man būtu jāizvē­las, ar kuru no jums dzīvot kopā uz vientuļas salas, es iz­vēlētos Džo.

Mazi, baskājaini bērneļi skraidelēja ap Pērsivalu Fordu, rotaļādamies mauriņā, bet Pērsivals Fords pat neredzēja tos. Viņš visu laiku neatlaidīgi vērās tikai dziedonī zem hau koka. Reiz viņš pat pārsēdās citā vietā, lai nokļūtu tam tuvāk. Garām gāja Liedaga rakstvedis, aiz vecuma pieklibodams un smagi vilkdams neklausīgās kājas. Viņš Salās bija nodzīvojis četrdesmit gadu. Pērsivals Fords viņam pamāja, un rakstvedis bijīgi tuvojās, brīnīdamies, ka Pērsivals Fords viņu vispār ievērojis.

— Džon, — Fords sacīja, — es vēlētos no jums kādu informāciju. Vai jūs neapsēstos?

Rakstvedis neveikli piesēdās, pārsteigts par negaidīto godu. Viņš pašķielēja blakus sēdētājā un nomurmināja:

— Jā, ser, pateicos jums.

— Džon, kas ir Džo Gārlends?

Rakstvedis izbijies pablenza viņā, acis blisinādams, tad nokrekšķinājās un neteica neko.

— Sakiet vien! — Pērsivals Fords pavēlēja. — Kas viņš ir?

— Jūs jokojat ar mani, ser, — vecais vīrs tikko spēja izrunāt.

— Es runāju pavisam nopietni.

Rakstvedis pavirzījās nostāk.

— Jūs tak nedomājat teikt, ka nezināt to? — viņš iejau­tājās, un šis jautājums pats jau bija atbilde.

— Es gribu zināt.

— Nu, viņš ir … — Džons aprāva un bezpalīdzīgi pa­meta skatienu apkārt. — Vai jūs labāk nepajautātu kādam citam? Visi domā, ka jūs zināt. Mēs arvien domājām…

— Jā, turpiniet vien!

— Mēs arvien domājām, ka tieši tāpēc jūs viņu ne­ieredzat.

Aizeka Forda fotogrāfijas un miniatūrattēli atkal rindu pēc rindas traucās caur viņa dēla smadzenēm, un visap­kārt gaisā šķita rēgojamies spoki Aizeka Forda izskatā.

— Novēlu jums arlabvakaru, ser, — viņš saklausīja rakstvedi sakām un redzēja, ka tas sāk klibot projām.

— Džon! — viņš strupi uzsauca.

Džons panācās atpakaļ un palika stāvam tam līdzās, mirkšķinādams acis un nervozi laizīdams lūpas.

— Klausieties, jūs man tomēr nekā nepateicāt.

— Ak tā, par Džo Gārlendu?

— Jā, par Džo Gārlendu. Kas viņš ir?

— Viņš ir jūsu brālis, ser, ja nu reiz man tas jāsaka, kaut gan ne man tādas lietas sakāmas.

— Pateicos, Džon! Arlabvakar!

— Un jūs tiešām nezinājāt? —• vecais vīrs taujāja, lab­prāt vēl gribēdams pakavēties, kad nu pats bīstamākais brīdis bija garām.

— Pateicos, Džon! Arlabvakar! — viņš saņēma par atbildi.

— Jā, ser, pateicos, ser! Man liekas, ka būs lietus. Arlabvakar, ser!

Tieši no skaidrajām debesīm, ko pildīja vienīgi zvaig­znes un mēnesnīca, norasināja lietutiņš, tik sīks un smalks, ka drīzāk līdzinājās nemanāmām tvaika strūkli­ņām. Neviens tam neveltīja ne mazākās vērības, bērni turpināja rotaļas, basām kājām lakstīdami pa zālīti un lēkādami pa smiltīm; un pēc piecām minūtēm lietus jau bija pāri. Dienvidaustrumos pret zvaigznēm atēnojās Di­manta Galvas kratera tumšais plankums ar asi iezīmētām aprisēm. Pēc gurdeniem starpbrīžiem bangotne aizšļāca putu mutuļus pāri smilšu joslai līdz pat mauram, un tā­lumā kā melnus punktiņus varēja viest cilvēkus, kas mē­ness gaismā peldējās. Apklusa dziedātāju balsis, kas bija skandējušas valša melodiju, un klusumā kaut kur no koku paēnas atšalca sievietes smiekli — tas bija mīlas sauciens. Pērsivals Fords satrūkās, šie smiekli viņam atsauca at­miņā Kenedija vārdus. Lejā pie smiltīs izvilktajām airu laivām viņš redzēja kanakus — vīrieši un sievietes laiski sapņaini zvilnēja pludmalē, un sievietes bija tērpušās bal­tos holoku; pret vienu šādu holoku viņš pamanīja laivas stūrmaņa tumšo galvu atdusamies uz sievietes pleca. Vēl tālāk, kur pretī ieejai lagūnā smilšu strēmele paplašinā­jās, varēja vērot vīrieti un sievieti soļojam plecu pie pleca. Kad tie tuvojās apgaismotajai lanai, viņš pamanīja, ka sievietes delna noslīd līdz viduklim, lai atbīdītu roku, kas turēja to apskautu. Tad abi pagāja garām; Pērsivals Fords sveicinādams palocīja galvu pret kapteini, ko pa­zina, un kāda majora meitu. Dzīves putekļi, jā, tā tas ir, un cik daudz aptver šie vārdi! Atkal no algarobas lapot­nes tumšās paēnas atšalca sievietes smieklu vilnis — mī­las sauciens; garām viņa krēslam japāņu auklīte rādamās vadīja uz dusu baskājainu mazuli. Dziedoņu balsis maigi un kūstoši salējās havajiešu mīlas dziesmā, un pa lanai, rokas savijuši, no jauna sāka slīdēt un virpuļot virsnieki ar sievietēm; un vēlreiz zem algarobas kokiem iesmējās sieviete.

Bet Pērsivals Fords prata vienīgi noraidīt visu to. Viņu kaitināja sievietes mīlas smiekli, stūrmanis, kura galva bija noslīgusi uz baltā holoku, mīlētāju pāri, kas staigāja pa liedagu, dejojošie virsnieki un sievietes, mīlas sumi- nātāju dziedoņu balsis un viņa paša brālis, kurš līdz ar citiem dziedāja zem hau kokiem. Jo sevišķi viņu kaitināja smejošā sieviete. Viņa domas pēkšņi bija sākušas darbo­ties pavisam neparastā virzienā. Viņš ir Aizeka Forda dēls, un tas, kas atgadījies ar Aizeku Fordu, var atga­dīties arī ar viņu. Šī doma sadzina vaigos vāju notvī- kuma sārtmi un durstija viņu ar dzeļošu kauna sajūtu. Pērsivals Fords izbijās no tā, kas varbūt snauž viņa asi­nīs. Gluži tā, it kā viņš pēkšņi būtu uzzinājis, ka tēvs bijis spitālīgs un ka viņa paša asinīs var slēpties šās briesmīgās sērgas dīgļi. Aizeks Fords, šis stingrais tā kunga karavīrs, — vecs liekulis! Kāda gan atšķirība starp viņu un jebkuru bīčkomeru? Lepnības nams, ko Pēr­sivals Fords bija sev uzcēlis, draudēja sagrūt pār viņa galvu.

Stundas ritēja, armijas ļaudis smējās un dejoja, ieze­miešu orķestris spēlēja bez mitas, un Pērsivals Fords mocījās ar satriecošo problēmu, kas tik piepeši bija viņam uzbrukusi. Viņš klusībā lūdza dievu, atspiedis elkoni pret galdu un balstīdams galvu uz rokas; no malas vērojot — gurdens skatītājs. Deju starplaikos virsnieki ar savām dāmām un privātie viesi bariem viļņoja ap Pērsivalu Fordu, konvencionāli tērzēdami, bet, kad tie aizplūda at­pakaļ uz lanai, viņš no jauna nodevās mokpilnajam cīni­ņam tieši no tās vietas, kur bija to pārtraucis.

Pamazām viņš sāka atkal lipināt kopā savu drupās sa­triekto Aizeka Forda ideālu, un par cementu viņam no­derēja izgudri viltīga loģika. Šāda loģika spēj veidoties vienīgi egoistisku cilvēku smadzeņu laboratorijā, un tā kalpo labi. Pērsivalam Fordam šķita pats par sevi sa­protams, ka viņa tēvs bijis darināts no smalkāka māla nekā visi pārējie cilvēki; tomēr vecais Aizeks vēl atradās tikai tapšanas stadijā, kamēr viņš, Pērsivals Fords, jau ir pilnveidots. Viņš pat centās attaisnot savu tēvu, pats iekvēlodamies cēlā sajūsmā par šo savas pilnības pie­rādījumu. Viņa vārgais un niecīgais es pieauga līdz ko­losāliem apmēriem. Nu viņš bija dižens diezgan, lai spētu piedot. Viņš tvīka cildenā tīksmē, par to domādams. Ai­zeks Fords bija dižs, bet viņš ir vēl dižāks, jo spēj pie­dot Aizekam Fordam un pat no jauna pacelt to svētajā vietā savās atmiņās, kaut arī šī vieta vairs nebūtu gluži tik svēta, kā bijusi līdz šim. Tāpat viņš klusībā izteica atzinību Aizekam Fordam par to, ka tēvs ignorējis šā sava vienīgā kļūmīgā soļa iznākumu. Nu jauki, arī viņš to ignorēs!

Dejas izbeidzās. Orķestris lika izskanēt «Aloha oe» melodijai un posās doties mājās. Pērsivals Fords sasita plaukstas, aicinādams japāņu sulaini.

— Pasakiet tur tam cilvēkam, ka vēlos viņu redzēt, — viņš teica, norādīdams uz Džo Gārlendu. — Pasakiet, lai tūlīt nāk šurp!

Džo Gārlends ieradās un godbijīgi palika stāvam dažu soļu atstatumā, nemierīgi ņirbinādams pirkstus pār ģitāru, ko vēl arvien turēja rokās. Pērsivals Fords neuzaicināja viņu apsēsties.

— Jūs esat mans brālis, — viņš teica.

— Ak nu, tas taču katram zināms, —- skanēja atbilde izbrīna pilnā balsī.

— Jā, to nu esmu atskārtis, —- Pērsivals Fords sausi atteica. — Tomēr es to nezināju līdz pat šim vakaram.

Klusumā, kas sekoja viņa vārdiem, pusbrālis neomulīgi gaidīja, un pa šo laiku Pērsivals Fords aukstasinīgi ap­svēra turpmākos vārdus.

— Vai jūs atceraties, kā es pirmo reizi ierados skolā un kā zēni mērcēja mani ūdenī? — viņš ievaicājās. — Kā­lab jūs nostājāties manā pusē?

Pusbrālis tikai kautri pasmaidīja.

— Vai tāpēc, ka jums tas bija zināms?

— Nu jā, tāpēc gan.

— Bet es nezināju, — Pērsivals Fords atkārtoja tajā pašā sausajā tonī.

— Jā, — otrs atbildēja.

Atkal iestājās klusums. Sulaiņi uz lanai sāka izdzēst spuldzes.

— Tātad tagad… jūs zināt, — pusbrālis vienkārši ieminējās.

Pērsivals Fords sarauca uzacis. Tad viņš pārlaida pus­brālim pētījošu skatienu.

— Cik daudz jūs vēlētos saņemt par to, lai atstātu Salas un nekad vairs šeit neatgrieztos? — viņš noprasīja.

— Un nekad vairs neatgrieztos? — Džo Gārlends no­drebēja. — Šī ir vienīgā zeme, ko pazīstu. Citas zemes ir aukstas. Citas zemes es nepazīstu. Te man ir daudz draugu. Citās zemēs neatskanēs neviena balss, kas man uzsauktu: «Aloha, Džo, manu zēn!»

— Es sacīju: lai nekad vairs neatgrieztos atpakaļ, — Pērsivals Fords neatlaidīgi atkārtoja. — «Alameda» rīt izbrauc uz Sanfrancisko.

Džo Gārlends bija galīgi apjucis.

— Bet kālab? — viņš vaicāja. — Tagad taču jūs zināt, ka mēs esam brāļi.

— Tieši tāpēc, — skanēja atbilde. — Kā jūs pats tei­cāt, tas zināms ikvienam. Es jums pilnīgi atlīdzināšu.

Viss biklums un mulsa Džo Gārlendam izgaisa. Gan pēc izcelsmes, gan stāvokļa viņi nu šķita apmainījušies vietām.

— Jūs vēlaties, lai es aizbraucu? — viņš cieši nopra­sīja.

— Es vēlos, lai jūs aizbraucat un nekad vairs neat­griežaties, — atbildēja Pērsivals Fords.

Un šinī acumirklī, it kā zibenim uzzibsnījot un mo­mentā izdziestot, viņš pēkšņi saskatīja brāli stāvam pār sevi augstu kā kalnā, bet pats jutās sarūkam un izkūstam par mikroskopisku niecību. Tomēr nav labi, ja cilvēks sa­skata sevi kailā īstenībā, neviens arī nespēj sevi tā vērot ilgi un pēc tam vēl turpināt dzīvi; un tā vienīgi šo zib- snīgo mirklīti Pērsivals Fords redzēja sevi un savu brāli tādus, kādi viņi bija. Jau nākamajā brīdī viņa sīkais un nesātīgais es atkal bija guvis virsroku.

— Kā jau teicu, es jums to atlīdzināšu. Jūs nepaliksiet cietējos. Es jums labi samaksāšu.

— Labs ir, — Džo Gārlends atbildēja, — es braukšu prom.

Viņš pagriezās uz iešanu.

— Džo, — otrs vēl izsaucās, — rīt no rīta aizejiet pie mana advokāta! Pieci simti uz rokas un divi simti ik mē­nesi, cik ilgi vien jūs paliksiet projām.

— Jūs esat ļoti laipns, — Džo Gārlends mierīgi atteica. — Jūs esat pārāk laipns. Bet tik un tā es nevēlos jūsu naudu. Rīt es aizbraucu ar «Alamedu»,

Viņš aizgāja neatsveicinājies.

Pērsivals Fords sasita plaukstas.

— Zēn, — viņš sacīja japānim, — limonādi!

Un, sūkdams limonādi, viņš vēl ilgi smīkņāja, apmie­rināts pats ar sevi.


Загрузка...