Džeks Londons Lielā neizpratne

Misis Seizeras parādīšanās Dausonā patiesi šķita līdzīga meteora uzliesmojumam. Viņa ieradās pavasari suņu vilktās kamanās, Kanādas franču ceļvežu pavadībā, vienu mēnesi apžilbinoši nomirdzēja un aizbrauca aug­šup pa upi, tiklīdz ledus bija izgājis. Dausonā, kur tik gauži trūka sieviešu sabiedrības, neviens nesaprata aplam steidzīgo aizbraukšanu, un vietējā aristokrātija dusmojās un bēdājās, līdz Nomā sakās zelta drudzis un iepriekšējo sensāciju aizēnoja jaunie notikumi. Dausona bija sajūsmā par misis Seizeru un saņēma viņu atplestām rokām. Viņa bija daiļa, apburoša un turklāt atraitne. Tādēļ par viņas pielūdzējiem tūdaļ kļuva gandrīz vai visi Eldorado karaļi, ierēdņi un turīgu ģimeņu jaunākie dēli, kuru auss kāri uztvēra katras sievietes svārku šalkoņu.

Raktuvju inženieri ar cieņu atcerējas viņas vīru, ne­laiķi pulkvedi Seizeru, sindikātu un rūpniecības aprindu pārstāvji godbijīgi pieminēja viņa izdarību un manipulā­cijas; Savienotajās Valstīs viņu uzskatīja par vienu no gudrākajām galvām kalnraktuvju rūpniecībā; Londonā viņa slava bija vēl spožāka. Kādēļ tieši viņa atraitnei ievajadzējies braukt uz šo zemes malu — neviens nespēja izprast. Taču vīri, kas dzīvoja Ziemeļos, bija praktiski ļaudis, kas nicina teorijas, bet stingri turas pie faktiem. Un Karena Seizera dažam labam šķita ļoti svarīgs fakts. Viņa pati gan apstākļus vērtēja citādi, par to liecināja precīzā un ātrā secība, kādā viņas četru nedēļu uzturē­šanas laikā noraidījumi sekoja bildinājumiem. Viņai aizbraucot, izgaisa arī fakts, palika vienīgi lielā neiz­pratne.

Taču tad Nejaušībai iepatikās apmierināt ziņkārību. Vi­ņas pēdējais upuris, Džeks Kofrens, kas veltīgi bija no­licis viņai pie kājām sirdi kopā ar piecsimt pēdu lielu līča zemes gabalu Bonanzā, aiz bēdām noklaiņoja veselu nakti pa krogiem plītēdams.

Ap pusnakti viņam gadījās sastapties ar Pjeru Fontānu, proti, Karenas Seizeras pavadoņu priekšnieku. Sastapu­šies viņi drīz vien iepazinās, sadzēra un beigu beigās abi bija pamatīgā žvingulī.

— Ko? — Pjers Fontēns uz rīta pusi sāka murmuļot. — Kāpēc madame Seizera ieradusies apciemot šito zemes malu? Pajautājiet vien labāk viņai pašai. Es nekā ne­zinu, viņa tikai vienā gabalā taujā pēc kāda vīrišķa. «Pjer,» viņa man saka, «Pjer, jums viņš jāatrod, es jums došu lielu naudu — maksāšu tūkstoš dolāru, ja jūs šo cilvēku atradīsit.» Kādu cilvēku? Ak tā, oui. To vīru sauc — nu, ka nu bija — Deivids Peins. Oui, msjē, Dei- vids Peins. Vienā gabalā to vārdu vien daudzina. Un es vienā gabalā meklēju, kur māku, ņemos kā velns, bet neprotu atrast to sasodīto vīrišķi, un tūkstoš dolāru man neredzēt kā savas ausis. Nolādēts!

Ko? Ak tā, oui. Vienu dienu te atbrauca vīri no Sērkl- sitijas, un tie šo zina. Stāstīja, šis mītot pie Bērzu Strauta. Ko, cienīgā? Viņa tikai nosaka: «Bon!» — un staro vien aiz laimes. Un tūlīt man: «Pjer,» viņa saka, «iejūdziet suņus. Mēs tūliņ braucam. Un, ja mēs viņu atradīsim, es jums došu vēl otru tūkstoti.» Es ari uz kar­stām pēdām pretī: «Oui, tūliņ! Allons, madame!»

Un tā es nospriežu, ka man tie divi tūkstoši jau ka­batā. Re, kas par velna zelli! Bet tad no Sērklsitijas at­brauca vēl citi un stasta — nekā, šitais tips, tas Deivids Peins, nesen devies ceļā uz Dausonu. Tā mēs ar cienigo nekur neaizbraucām.

Oui, msjē. Un tad nu cienigo man teiks: «Pjer,» — un iedod piecsimt dolāru. «Ejiet un nopērciet laivu. Rīt sā­kam braukt pa upi uz augšu.» Ek, oui, rīt pa upi uz augšu, un tas draņķis Sitka Cārlijs noplēš man par laivu visus piecus simtus. Nolādēts!

Džeks Kofrens jau tūliņ otrā dienā atviegloja sirdi un palaida dzirdēto tālāk, un Dausona nevarēja vien izprā­toties, kas šis Deivids Peins varētu būt un kādā veidā tas saistīts ar Karenu Seizeru. Taču, kā jau Pjers Fontēns bija teicis, misis Seizera tai paša dienā ar saviem kanā­diešu ceļvežiem devas augšup gar austrumu krastu uz Klondaiksitijas pusi, pēc tam pārbrauca pāri uz rietumu krastu, lai izvairītos no klintīm, un tad dienvidos pazuda salu labirintā.

— Oui, madame, šī ir tā vieta. Vienu, divas vai trīs saliņas lejpus Stjūartas ietekas. Sī ir trešā sala.

Runādams Pjers Fontēns piebrauca ar laivas priekšgalu pie krasta, pagriezdams laivas pakaļgalu pret straumi. Priekšgals atdūrās krastā, viens no pavadoņiem izkāpa un pietauvoja laivu.

— Vienu mirklīti, kundze, es iziešu palūkoties.

Viņš pazuda aiz krasta kraujas, kur tūliņ sāka riet vesels suņu bars, taču jau pēc pāris mirkļiem viņš at­griezās.

— Oui, madame, būda ir te. Es paskatījos. Tikai tā cilvēka nav mājās. Bet nekur tālu viņš nebūs gājis, jo atstājis suņus tepat. Ticiet man, viņš drīz būs mājās.

— Palīdziet man izkāpt, Pjer. Esmu kļuvusi gluži stīva jūsu laivā. Jūs nu būtu gan varējis man iekārtot mīkstāku sēžu.

Karena Seizera piecēlās no zvērādu ligzdas laivas vidū un izslējās visā slaidajā, graciozajā augumā. Savā pa­rastajā vidē viņa šķita trausla kā lilija, taču šķietamajam trauslumam nepavisam neatbilda tvēriens, ar kādu viņa atbalstījās pret Pjera roku, nedz arī viņas muskuļu spēks un locekļu apbrīnojamais vingrums, kad viņa, no laivas izkāpusi, rāpās bezmaz vertikālajā krasta kraujā. Gracio­zajā, nevainojami veidotajā smuidrajā augumā slepas siksts spēks.

Lai arī viņa uzrāpās krastā ar nevērīgu vieglumu, to­mēr seja pietvīka sārtāka nekā parasti, arī sirds pukstēja straujāk. Būdai viņa tuvojās ar tādu kā godbijīgu ziņ­kāri, un tvīkums vaigos uzziedēja vēl košāk.

— Paskatieties! — Pjers norādīja uz pagalēm, kas bija izmētātās pie malkas strēķa. — Tikko skaldīta — divas trīs dienas, ne vairāk.

Misis Seizera pamāja. Viņa mēģināja ielūkoties pa mazo lodziņu, bet rūts bija darināta no ietaukota perga­menta, kas gan laida cauri gaismu, tomēr neļāva neka saskatīt. Kad tas neizdevās, viņa aizgāja pie durvīm, jau mazliet pacēla smago rokturi, lai atvērtu durvis, tomēr apdomājas un palaida rokturi vaļā. Tad viņa pēkšņi no­slīga uz ceļgala un noskūpstīja rupji tēsto slieksni. Ja arī Pjers Fontēns to redzēja, viņš likās nekā nemanām un arī vēlāk nevienam par to nebilda ne vārda. Taču nākamajā mirklī viens 110 kanādiešiem, kas patlaban laiski

aizkūpināja pīpi, salēcās no priekšnieka neparasti skarbās pavēles.

— Hei! Tu, Leguār! Sataisi mīkstāku vietu! — Pjers izrīkoja. — Saliec vairāk lāčādu, vairāk segu. Kusties, velns parāvis!

Taču silto ligzdiņu drīz vien vajadzēja izjaukt; lielāko daļu ādu un segu sanesa augšā krastā, kur misis Seizera ērti atlaidās un sāka gaidīt. Uz elkoņa atspiedusies, viņa vēroja Jukonas plašos ūdeņus. Virs kalniem, kas tā­lumā pacēlās upes otrā krastā, debesis klāja dūmaka, celdamās no neredzamajiem mežu ugunsgrēkiem, un cauri dūmakai lauzās pēcpusdienas saules palsie stari, mez­dami pār zemi vārgu gaismu un veidodami fantastiskas ēnas. Kurp vien acs vērās — līdz pašam apvārsnim, pār eglēm apaugušajām salam, tumšajiem ūdeņiem un aple­dojušajām klinšu radzēm — pletās neskarta pirmatnība. Nekas šajā vientulībā neliecinaja par cilvēka klātbūtni; ne skaņa neizlauzās lielajā klusumā. Šķita, ka neredzama, neapjausta vara sagūstījusi šo zemi, ietinusi to bezga­līgo plašumu domīgā noslēpumā.

Varbūt tas darīja misis Seizeru nemierīgu; viņa nemi­tīgi mainīja stāvokli — brīdi pavērusies pa upi uz augšu, viņa pavērsa skatienu uz lejteci vai ļāva tam slīdēt pār drūmajiem krastiem, cenzdamās saskatīt pieteku apslēp­tās grīvas. Apmēram pēc stundas laiviniekiem pavēlēja kāpt krastā un uzsliet nometni naktsguļai, tikai Pjers pa­lika pie savas pavēlnieces vērotāja postenī.

— Are! Tur jau viņš brauc, — Pjers pēc ilga klusuma pačukstēja, pievērsis acis augštecei, kur upe meta līkumu ap salu.

Pa straumi lejup slīdēja kanoe, airis pazibēja te vienā, te otrā pusē. Laiviņas pakaļgalā ritmiski airēja vīrietis, priekšgalā — sieviete. Misis Seizera pat nepaskatījās uz sievieti, līdz kanoe pieslīdēja tuvāk un sievietes ekscen­triskais skaistums gribot negribot piesaistīja uzmanību. Cieši pieguļoša, zīlītēm krāšņi izrotāta aļņādas jaciņa iz­cēla slaidi apaļīgas auguma līnijas, košs, skaisti sasiets zīda lakats daļēji nosedza biezo, zilmelno matu krāšņumu. Taču, ieskatījusies sievietes it kā varā vai bronzā izkal­tajā sejā, misis Seizera vairs nespēja novērst no tās acu. Caururbjošas, melnas, lielas, mazliet ieslīpas acis cieši raudzījās viņai pretī zem smalki iezīmētiem, daiļi izliektiem uzacu lokiem. Par spīti izcilajiem vaigu kauliem,

seja nezaudēja apaļīgumu un noslēdzās ar muti, kuras plānās lūpas vienlaikus pauda maigumu un spēku. Šai sejā kaut kas liecināja par sensenu mongoļu asiņu pie­jaukumu, it kā pēc ilgiem gadsimtiem parādījies tālo senču vaibstu atspulgs. Šo iespaidu pastiprināja viegli izliektais deguns ar plānām, drebošām nāsīm un ērgļa mežonīgums un trauksme, kas, šķiet, bija raksturīgs ne tikai sejai, bet visai šās sievietes būtībai. Tas bija tatāru tipa pilnveidojums līdz ideālām, un laimīga tā indiāņu cilts, kas reizi divdesmit paaudzēs spēj radīt šādu skais­tumu.

Ar slaidiem, spēcīgiem airu vēzieniem meitene un vī­rietis strauji sagrieza mazo laiviņu pret straumi un rimti piestāja krastā. Vēl mirklis, un sieviete jau stāvēja krau­jas virsotnē un ar pārtvērieniem vilka augšā tikko no­medīta aļņa rumpja ceturtdaļu. Tūliņ viņai sekoja ari vīrietis, un par abiem viņi ar strauju rāvienu uzvilka krastā laivu. Suņi, priecīgi smilkstēdami, barā aplenca atbraucējus, un, kamēr meitene noliecās, lai apmīļotu su­ņus, vīrieša skatiens krita uz misis Seizeru, kas bija pie­cēlusies kājās. Viņš paskatījās, paberzēja acis, it kā tās viņu mānītu, un paskatījas vēlreiz.

— Karen, — viņš vienkārši ierunājās, pagajās uz priekšu un pastiepa roku. — Pirmajā mirklī man šķita, ka sapņoju. Šopavasar man uz laiku piemetās sniega ak­lums, un kopš tā laika acis mani šad tad muļķo.

Misis Seizera, kurai vaigi pietvīka vēl tumšāki un sirds sāpīgi sarāvās, bija sagatavojusies visam, tikai ne šai vēsi pretī pastieptajai rokai; taču viņa smalkjūtīgi saval­dījās un sirsnīgi satvēra to savējā.

— Tu jau zini, Deiv, ka es bieži draudēju atbraukt un būtu arī atbraukusi, tikai… tikai…

— Tikai es tevi neaicināju, — Deivids Peins iesmējās un nolūkojās pakaļ indiānietei, kas iegaja būdā.

— O, es saprotu, Deiv, un tavā vietā droši vien būtu rīkojusies tāpat. Bet —- nu esmu klāt.

— Tad panācies vien vēl mazliet tālāk — manā būdā, paēdīsim, — viņš mundri sacīja, nesaklausīdams vai iz­likdamies nedzirdam liego aicinājumu viņas balsī. — Tu droši vien būsi nogurusi. No kuras puses tu brauci? Pret straumi? Tad tu esi ziemu pavadījusi Dausonā vai arī ieradusies tur pa pēdējo ledu. Vai tā ir jūsu nometne? — viņš jautāja, vērodams kanādiešus, kas lokā bija sasē­duši ap ugunskuru, un pavēra būdas durvis, lai viņa va­rētu ieiet. — Es atbraucu ziemā pa ledu no Sērklsitijas,— viņš turpināja, — un esmu šeit uz laiciņu apmeties. Pat­laban rakņājos pie Hendersona strauta, bet, ja nekā ne­atradīšu, rudenī izmēģināšu laimi Stjūartas upē.

— Tu neesi necik pārvērties šajā laikā, — viņa pēkšņi ieteicās, cenzdamās ievadīt sarunu personiskākā gultnē.

— Varbūt tikai drusku nokrities svarā, toties pieņē­mies spēkā. Kā tev šķiet?

Viņa tikai paraustīja plecus un nespodrajā gaismā centās saskatīt indiānieti, kas jau bija iekūrusi uguni un cepa lielus aļņa gaļas gabalus, salikusi tiem pa vidu plā­nas speķa šķēlītēs.

— Vai tu ilgi uzturējies Dausonā? — Vīrietis tēsa no bērza pagales cirvja kātu un izteica jautājumu, galvu ne­pacēlis.

— Tikai dažas dienas, — viņa atteica, nenovērsdama skatienu no indiānietes un nemaz lagā nedzirdējusi jau- tājumu. — Ko tu teici? Dausonā? Nodzīvoju tur mēnesi un biju priecīga, kad tiku projām. Arktikas vīrieši, vai zini, ir visai primitīvi un diezgan nesavaldīgi savās jūtās.

— Tas ir neizbēgami, ja cilvēks dzīvo tik tuvu pie ze­mes. Pieklājības likumus kopā ar atsperu gultam viņš atstājis mājās. Tu esi rīkojusies pareizi, aizbraukdama tagad. Tā tu tiksi projām no šā apvidus, pirms uzkritīs moskīti, un, to neizbaudījusi, nemaz neproti novērtēt, cik ļoti tev palaimējies.

— Droši vien. Bet nu pastāsti par sevi, par savu dzīvi. Kas tev mīt kaimiņos? Vai tev vispār ir kāds kaimiņš?

Runādama viņa vēroja indiānieti, kas uz pavarda ak­mens smalcināja miltu maisa stūrī iebērtas kafijas pupi­ņas. Ar neatlaidību un veiklību, kas liecināja, ka viņas nervu sistēma ir tikpat primitīva kā darba metode, viņa dauzīja pupiņas ar pamatīgu kvarca šķembu. Deivids Peins pamanīja savas viešņas skatienu, un lūpās viņam pazibēja smaida ēna.

— Man bija gan kaimiņi, — viņš atbildēja, — pāris puišu no Misūri un pāris no Kornuelas, bet visi aizbrauca uz Eldorado strādāt par algu pie kāda zelta meklētāja.

Misis Seizera uzmeta domīgu, pētījošu skatienu mei­tenei.

— Indiāņu gan te laikam netrūkst.

— Visi, cik dievs viņu devis, jau sen pārcēlušies uz Dausonu. Šajā apvidū nav neviena indiāņa — vienīgi, lūk, Vinapija, kas cēlusies no kojukuku cilts, — tie dzīvo apmēram tūkstoš jūdžu no šejienes upes lejtecē.

Misis Seizerai pēkšņi uznāca reibonis; kaut arī pie­klājīgais smaids viņas lūpās neizdzisa, taču sarunu biedra seja šķita nogrimstam kaut kur tālumā, un būdas baļķu sienas sāka grīļoties un šūpoties. Bet šai brīdī viņu aici­nāja pie galda, un maltītes laikā viņai radās iespēja at­gūties. Viņa runāja maz — galvenokārt par apvidu un laika apstākļiem, turpretim namatēvs ņēmās sīki un plaši iztirzāt atšķirību starp seklajiem izrakumiem vasarā Lejas Laukos un meklējumiem dzīles ziemu Augšas Laukos.

— Tu nemaz nejautā, kādēļ es atbraucu uz zieme­ļiem? — viņa ievaicājās. — Tu taču to zini. — Viņi bija piecēlušies no galda, un Deivids Peins atkal ķērās pie cirvja kāta darināšanas. — Vai manu vēstuli saņēmi?

— Pēdējo? Šķiet, ne. Tā droši vien klīst kaut kur pa Bērzu Strauta apvidu vai glabājas kāda tirgoņa būdā upes lejtecē. Ar pastu te tīrais negals. Nav ne kārtības, ne sistēmas, ne …

— Neesi tāds koka stumbenis, Deiv! Palīdzi man! — Tagad viņa runāja skaidri, balsī ieskanējās valdonīgums, uz kuru tiesības, šķiet, deva pagātne. — Kādēļ tu ne­jautā neka par mani pašu? Par mūsu vecajiem paziņām? Vai esi pavisam zaudējis interesi par pasauli? Vai zini, ka mans vīrs nomiris?

— Tiešām? Man ļoti žēl. Vai sen …

— Deivid! — Viņa aiz dusmām gandrīz apraudājās, tomēr pārmetums, kas izskanēja šai saucienā, viņu maz­liet nomierināja. — Vai tu vispār esi saņēmis jel kādu no manām vēstulēm? Vismaz dažas tevi noteikti ir sa­sniegušas, kaut arī tu nekad neatbildēji.

— Neesmu saņēmis pēdējo, acīrn redzot, to, kurā tu raksti par sava vīra nāvi, un laikam vēl daža cita arī noklīdusi; taču dažas es saņēmu un — hm — lasīju Vina- pijai priekšā — par brīdinājumu, proti, lai paradītu viņai, cik samaitatas ir viņas baltās māsas. Un … hm .. . man šķiet, viņa no tā guvusi derīgu mācību. Kā tu domā?

Viņa izlikās šo dzēlību nedzirdējusi un turpināja:

— Pēdēja vēstulē, kuru neesi saņēmis, es, kā jau tu uzminēji, rakstīju par pulkveža Seizera navi. Tas bija pirms gada. Pieminēju arī — ja tu nebrauksi pie manis, es došos pie tevis. Un, kā jau vairākkārt biju solījusies, atbraucu arī.

— Man nekādi solījumi nav zināmi.

— Iepriekšējās vēstulēs.

— Jā, tu solījies gan, bet, tā kā nebiju solījuma pra­sījis un arī uz vēstulēm neatbildēju, tad tie nav uzska­tāmi par spēkā esošiem. Es gan atceros kādu citu solī­jumu, kuru arī tu varbūt neesi aizmirsusi. Tas bija loti sen. — Viņš nometa cirvja kātu zemē un pacēla galvu. — Tas bija ļoti sen, un tomēr es gaužām labi atceros dienu, stundu, ik sīkumu. Mēs bijām rožu dārzā — tu un es—, tavas mātes rožu dārzā. Viss plauka un ziedēja, un pavasaris strāvoja arī mūsu asinis. Es tevi apskāvu — pirmo reizi — un noskūpstīju tieši uz lūpām. Vai tu ne­atceries?

— Neatgādini man to, Deiv, neatgādini! Es visu atce­ros, un man ir kauns. Cik neesmu izraudājusies! Ja tu zinātu manas ciešanas . ..

— Tu man solījies toreiz, ai, un vēl tūkstošiem reižu turpmākajās brīnišķīgajās dienās. Ik acu skatiens, ik ro­kas pieskāriens, ik vārds no tavām lūpām bija solījums. Un tad — kā lai to pasaku? — gadījās cits vīrietis. Viņš bija vecs — pietiekami vecs, lai būtu tavs tēvs, turklāt neglīts, bet, kā mēdz teikt, kārtīgs cilvēks. Viņš nebija iz­darījis nekā ļauna, turējās pie likuma burta, bija cienī­jams vīrs. Starp citu, viņam piederēja dažas nenozīmī­gas raktuvītes, skaita ap divdesmit, bet tas, protams, neko neizšķīra; vēl viņam piederēja dažas jūdzes zemes, viņš piedalījās darījumos, grieza kuponus. Viņš …

— Bet bija arī kaut kas cits, — viņa pārtrauca runā­tāju, — es arī tev to pateicu. Mani piespieda … naudas apstākļi… trūkums … mani tuvinieki… neveiksmes. Tu zināji, cik stāvoklis bija nejedzīgs. Es nespēju pretoties. Tas nenotika pēc manas gribas. Es tiku upurēta vai uz­upurējos, sauc to, kā gribi. Ak dievs! Deiv, man vaja­dzēja no tevis atteikties! Tu vienmēr esi bijis pret mani netaisns. Padomā, ko esmu izcietusi.

— Tu negribēji? Tevi piespieda? Visā pasaulē gan nav tādas varas, kas būtu varējusi tevi piespiest gulties šā vai cita vīrieša gultā.

— Bet es visu laiku mīlēju tevi, — viņa aizstāvējās.

— Es nepratu mērot mīlestību tā, kā to mēroji tu. Ne­protu arī tagad. Vienkārši — neprotu!

— Bet tagad! Tagad!

— Mēs runājam par vīrieti, kas tev likās piemērots apprecēšanai. Kādas sugas cilvēks viņš bija? Ar ko viņš apbūra tavu dvēseli? Kādi tikumi tevi savaldzināja? Pro­tams, viņam piederēja zelta maiss — visuvarenais zelta maiss. Viņš zināja naudas vērtību. Viņš prata no visa izspiest pilnus simt procentus. Nekāds gudrais viņš ne­bija, toties lieliski pieprata visādus nelietīgus stiķus, ar kuru palīdzību pārsūknēja citu jaužu naudu savā kabatā. Un likums piemiedza aci. Pie mums par tādiem darīju­miem nesoda, mūsu kristīgā morāle tos attaisno. Sabied­rības acīs viņš nebija peļams cilvēks. Bet tavās acīs, Karen, un manās acīs, pēc mūsu tikšanās rožu dārzā — kas viņš bija?

— Neaizmirsti, ka viņš ir miris.

— Tas neko negroza. Kas viņš bija? Milzīgs, lempīgs, rupjš radījums — kurls pret dziesmu, akls pret skais­tumu, nejūtīgs pret dvēseli. Laiskumā aptaukojies, noļu­kušiem vaigiem, un resnais vēders liecināja par viņa rijību …

— Bet viņš ir miris. Dzīvojam mēs — mēs! Mēs! Vai tu dzirdi? Tev taisnība, esmu bijusi nepastāvīga. Esmu grēkojusi. Labi. Bet vai arī tev nevajadzētu saukt: pec-cavi [13] ? es esmu lauzusi solījumu, bet vai tu neesi to darījis? Šķiet, tu toreiz rožu dārzā teici, ka tava mīles­tība esot mūžīga. Kur tā tagad?

— Tā ir šeit! Arī tagad! — viņš iesaucās, piesizdams dūrē sažņaugtu roku pie krūtīm. — Tā vienmēr tur bijusi.

— Un tava mīla esot bijusi liela, tik liela, ka lielāka vispār nav iespējama, — viņa turpināja, — vismaz tā tu teici rožu dārzā. Un tomēr tā nav tik liela, tik dziļa, lai piedotu man, kad raudu pie tavām kājām?

Viņš vilcinājās. Mute pavērās, taču lūpas neprata iz­veidot vārdus. Viņa bija to piespiedusi atklat sirdi un izteikt patiesību, kuru tas slēpa pats no sevis. Turklāt viņa bija tik daiļa, jūtu kaismes apstarota, likdama atce­rēties citu, jaukāku dzīvi. Peins novērsās, lai nebūtu tas jāredz, bet viņa apgāja apkārt un nostājās viņam pretī.

— Paraugies uz mani, Deiv! Paraugies uz mani! Es taču, par spīti visam, esmu tā pati, kas bijusi. Un saproti taču, ka arī tu esi tas pats. Mēs neesam mainījušies.

Sievietes roka nogula viņam uz pleca, un viņš jau gra­sījās sievieti apskaut, kad abus iztrūcināja sērkociņa sausa iesprakstēšanās. Vinapija, nelikdamās gar viņiem ne zi­nis, aizdedza lampu ar leni iedegošos degli. Meitenes seja iznira no dziļās krēslas, un liesma, pēkšņi iedegdamas, lika atmirdzēt viņas bronzas skaistumam ķēnišķīgā zeltā.

- Tu redzi, tas nav iespējams, — viņš ievaidējās, maigi atstumdams gaišmataino sievieti. — Tas nav iespē­jams, — viņš atkārtoja. — Nav iespējams.

— Es vairs neesmu meitene, Deiv, man nav meitenes ilūziju, — viņa klusu ierunājās, tomēr neuzdrošinādamās no jauna viņam tuvoties. — Esmu sieviete un visu sa­protu. Vīrietis paliek vīrietis. Tādas ir šā apvidus pa­ražas. Mani tas nepārsteidz. Es to uzminēju jau pirmajā mirklī. Bet jūs taču esat tikai tāpat sagājuši kopā — tā taču nav īsta laulība?

— Tādus jautājumus mēs Aļaskā neuzdodam, — viņš nevarīgi pretojās.

— Zinu, bet…

— Jā, esam tāpat sagājuši kopā, vairāk nekā.

— Bērnu jums nav?

— Nē.

— 1.Jn …

— Nē. nē, nekā. Bet tas tomēr nav iespējams.

—- Ir iespējams! — Viņa atkal atradās viņam līdzās, plauksta viegli, glaudīgi pieskārās viņa saulē iedeguša- jai rokai. — Es gaužām labi pārzinu šā apvidus paražas. Tā vīrieši rīkojas. Viņi nedomā visu mūžu palikt šeit, noslēgti no pasaules; tādēļ uzdod Klusā okeāna Piekras­tes sabiedrībai izsniegt meitenei pārtiku veselam gadam, zināmu naudas summu, un meitene ir apmierināta. Kad gads pagājis, vīrietis … — Viņa paraustīja plecus. — Tā­pat ar šo meiču. Uzdosim sabiedrībai apgādāt viņu nevis vienu gadu, bet visu mūžu. Kas viņa bija, pirms sastapa tevi? Neattīstīta mežone, kas pārtika vasaru no zivīm, ziemu no aļņa gaļas; ēda bez sāta, kad barības bija pa­pilnam, badojās, kad tās pietrūka. Un tāda viņa būtu vēl šodien, ja nebūtu sastapusi tevi. Tava atnākšana pa­darīja viņai dzīvi vieglāku; pēc tavas aiziešanas, relatīvi nodrošināta, viņa dzīvos daudz labāk, nekā būtu dzīvo­jusi, tevi nekad nesastapusi.

— Nē, nē, — viņš pretojās, — tas nav taisnīgi.

— Paklausies, Deiv, nu apdomā. Viņa ir svešu asiņu.

Jūs piederat pie dažādām rasēm. Viņa ir dzimusi šejie­niete, saaugusi ar šo zemi, iesakņojusies šeit, nav iespē­jams viņu no šejienes atraut. Par mežoni viņa piedzimusi un kā mežone nomirs. Bet mēs — tu un es — piederam attīstītai, valdošai rasei — mēs esam zemes sāls un vald­nieki! Mēs esam radīti viens otram. Asiņu balsij piemīt vislielākais spēks, un mēs esam vienu asiņu cilvēki. To apliecina gan prāts, gan jūtas. To prasa tavs instinkts. To tu nespēj noliegt. Tu nevari noliegt savus senčus. Tava cilts pastāv tūkstoš, simttūkstoš gadu, un tā ne­drīkst izsīkt šeit. Nedrīkst! Tavu senču asinis to nepie­ļaus. Instinkts ir spēcīgāks par gribu. Rase ir spēcīgāka par tevi. Nāc, Deiv, brauksim projām. Mēs vēl esam jauni, un dzīve ir skaista. Nāc!

Viņa skatiens pievērsās Vinapijai, kas gāja ārā barot suņus, un viņš vairākkārt nevarīgi papurināja galvu. Bet sievietes roka apvijās viņam ap kaklu, vaigs pieglaudās viņējam. Šai mirklī viņš sāpīgi atskārta savu sūro lik­teni — veltīgo cīņu ar nežēlīgajiem dabas spēkiem; drū­mos salā un pusbada pavadītos gadus; skarbo, primitīvo dzīves veidu; smeldzīgās ilgas, ko pusdzīvnieciskā eksis­tence nespēja aizpildīt. Un pēkšņi tepat līdzās kārdinā­jums, kas čukst par skaistāku, siltāku zemi, par muziķu, gaismu un līksmi un atsauc atmiņā senos laikus. Gluži neapzināti viņš to visu atkal redzēja acu priekšā. Garām slīdēja sejas; aizmirstu ainu atspulgs; laimīgu stundu atskaņas; dziesmu un smieklu atbalss . . .

— Nāc, Deiv, nāc! Man pietiek naudas mums abiem. Mums paveras visi ceļi. — Viņa pārlaida skatienu trū­cīgi iekārtotajai būdai. — Man pietiek naudas mums abiem. Visa pasaule guļ mums pie kājām, visi prieki pie­der mums. Nāc! Nāc!

Drebēdama tā iekļāvās viņa rokās, un viņš to cieši piespieda pie krūtīm. Viņš jau bija piecēlies … Bet tad cauri biezajiem baļķiem neskaidri izdzirda izsalkušo suņu ņurdoņu un Vinapijas spalgo balsi, kas centās nodibināt mieru un kārtību. Un acu priekšā pavīdēja cita aina. Ne­žēlīga cīņa mežā … mežonīgi saniknots grizlilācis ar pārlauztām ķetnām; suņu ņurdoņa un Vinapijas spalgā balss, kas mudināja suņus cīņai; viņš pats trakākajā cī­ņas jūklī, bez elpas, aizkusis, pēdējiem spēkiem cīnīda­mies pret sarkano navi; suņi ar pārlauztu mugurkaulu un izrautām iekšām, mokās kaukdami, vārtās baltajā sniegā; šķīstais baltums pielīst sarkans no cilvēka ītn zvēru asinīm; saniknotais lācis nav atturams, tas lien aizvien tuvāk un teju, teju iecirtīs zobus viņa dzīvības pavedienā; un beidzot Vinapija metas tieši drausmīgajā ņudzeklī, mati viņai plīvo, acis liesmo — viņa šai mirklī ir pats negantības un niknuma iemiesojums —, un dur ar garo mednieka dunci, dur vēl un vēl. Peinam uz pieres izsprāga sviedri. Viņš nokratīja sievieti, kas bija viņu apskāvusi, un grīļodamies aiztenterēja līdz sienai. Un sieviete, redzēdama, ka pienācis izšķirošais mirklis, bet nesaprazdama, kas notiek viņa dvēselē, juta, ka viss iegū­tais izslīd no rokām.

— Deivl DEiv! — viņa iesaucās. — Es tevi neatstāšu! Es neatstāšu tevi! Ja negribi braukt man līdzi, dzīvosim tepat. Es palikšu pie tevis. Tu man esi dārgāks par visu pasaulē. Es kļūšu par tavu Ziemeļu sievu. Es vārīšu tev ēst, barošu tavus suņus, cirtīšu tev ceļu, sēdīšos airos kopā ar tevi. To visu es spēju. Tici — spēka man daudz.

Viņš par to nešaubījās, viņu uzlūkodams un atvairīdams no sevis; bet viņa seja bija kļuvusi drūma un cieta un acīs apdzisis viss siltums.

— Samaksāšu Pjeram un laiviniekiem un atlaidīšu vi­ņus. Es palikšu pie tevis, man vienalga — ar priesteri vai bez priestera, ar mācītāju vai bez mācītāja; iešu tev visur līdzi! Deiv! Deiv! Klausies, ko tev teikšu! Tu ap­galvo, ka pagātnē esmu nodarījusi tev pāri, un tas ir tiesa, jel ļauj man tagad vērst to par labu. Ja senāk ne­pratu pareizi mērot mīlestību, tad gribu pierādīt, ka tagad to protu.

Viņa noslīga zemē un raudādama apskāva viņa ceļus.

— Un tu taču mani mīli! Tu mani mīli! Padomā par tiem ilgajiem gadiem, kad es gaidīju un cietu! Tu nekad to nesapratīsi!

Viņš pieliecās un piecēla viņu kājās.

— Paklausies, — viņš stingri sacīja, atvērdams durvis un gandrīz stumšus izstumdams viņu arā. — Tas nav iespējams. Mēs nevaram domāt par sevi vien. Tev jābrauc projām. Vēlu tev laimīgu ceļojumu. Pie Sešdesmitās Jū­dzes ceļš būs grūtāks, bet tev ir vislabākie laivinieki, gan viņi tiks galā. Vai atvadīsimies?

Kaut gan viņa bija paguvusi savaldīties, viņa tomēr it kā ar pēdējo cerību paraudzījās uz Peinu.

— Jā, ja nu Vinapija … — viņa ieteicās un aprāvās.

Bet viņš uztvēra līdz galam neizteikto domu un atbil­dēja:

— Jā. — Tomēr, tūliņ aptvēris tās neģēlību, turpināja: — Par to nav ko domāt. Tas nav iespējams. Uz to nav ko cerēt.

— Noskūpsti mani! — viņa pietvīkusi čukstēja. Tad pagriezās un gāja projām.

— Jauciet nometni nost. Pjer, — viņa sacija ceļvežu priekšniekam, kurš vienīgais, viņu gaidīdams, bija palicis nomodā. — Mums jābrauc projām.

Laivinieka asais skatiens uguns atblāzmā redzēja sāpes viņas sejā, bet viņš uzklausīja dīvaino pavēli, it kā tas būtu visparastākais rīkojums.

— Oui, madame, — viņš atbildēja. — Uz kurieni? Uz Dausonu?

— Ne, — viņa gandrīz nepiespiesti atteica. — Pa upi uz augšu, uz dienvidiem; uz Daiju.

Tūliņ viņš devās pie aizmigušajiem kanādiešiem, ar kājas spērieniem un lamām izcēla viņus no segām un lika pie darba, viņa pavēlošā, skaļā balss skanēja pa visu apmetni. Jau pēc īsa brīža misis Seizeras mazā telts bija salocīta, katliņi un pannas savāktas, segas saritinātas un vīri, zem nastām nolīkuši, tenterēja uz laivu. Krastā misis Seizera pagaidīja, līdz iekraus bagāžu un sagatavos viņai vietu, kur sēdēt.

— Mēs gar krastu pavilksim laivu tauvā salai ga­rām, — Pjers skaidroja, ritinādams vaļā garo tauvu. — Pēc tam brauksim pa pieteku, kur straume mazāka, un man liekas, ka viss iznāks labi.

Viņa dzirdīgās ausis uztvēra soļu čaboņu pērnajā sau­sajā zālē, un viņš pagrieza galvu. Viņiem tuvojas indiā­niete, kuru pavadīja vesels pulks suņu ar saboztu spalvu. Misis Seizera ievēroja, ka meitenes seja, kas viņas ap­ciemojuma laika būdā bija palikusi vienaldzīga, tagad kvēloja dusmās.

— Ko jūs nodarījāt manam vīram? — viņa strupi no­prasīja misis Seizerai. — Viņš guļ uz lāviņas un izska­tās pavisam slikti. Es prasu: «Kas tev kait, Deiv? Tu esi slims?» Bet viņš neko nesaka. Tikai vēlāk saka: «Tu esi laba meitene, Vinapij. Bet ej vien prom. Es drīz būšu

vesels.» Ko jūs nodarījāt manam vīram? Man liekas, jūs esat ļauna sieviete.

Misis Seizera ziņkāri paraudzījās uz mežoni, kas paliks kopā ar šo vīrieti, kamēr viņai tumšā naktī jābrauc projām.

— Man liekas, jūs esat ļauna sieviete, — Vinapija at­kārtoja, lēni un apdomīgi likdama kopā ar pūlēm iegau­mētos svešvalodas vārdus. — Man liekas, ejiet labak prom un nenāciet vairs šurp. Ko? Kā jums liekas? Man ir tikai viens vīrs. Es indiāņu meitene. Jūs amerikāņu sieviete. Jūs skaista. Jūs atradīsiet daudzus vīriešus. Jums acis zilas kā debess. Jums ada tik balta, tik mīksta.

Indiāniete nekautrēdamās pastiepa brūnu rādītājpirkstu un pataustīja otras sievietes liegos vaigus. Un par godu Karenai Seizerai jāsaka, ka viņa pat nenodrebēja. Pjers vilcinādamies paspēra soli uz priekšu; bet viņa pamāja ar roku, kaut gan klusībā jutas pateicīga.

— Viss kārtībā, Pjer, — viņa sacīja, — lūdzu, ejiet vien prom.

Viņš godbijīgi pagājās tik tālu, lai nedzirdētu sarunu, tad apstājās, klusu kaut ko purpinādams un ar acīm nomē­rodams, cik soļu viņus šķir.

— Vai, cik balta, vai, cik mīksta — kā mazs bērniņš! — Vinapija aptaustīja arī otru vaigu, tad nolaida roku.

— Drīz atnāks moskīti. Āda būs jēla un pumpaina; - vai, piepamps, vai, briesmīgi piepamps; tad sāpēs, vai, kā sāpēs. Daudz moskītu, daudz pumpu. Man liekas, la­bāk brauciet prom, kamēr vēl nav moskītu. Pa to ceļu, — viņa norādīja lejup pa upi, — var aizbraukt uz Sent- maiklu, bet pa to, — viņa norādīja uz augšteci, — jūs nonāksiet Daijā. Labāk brauciet uz Daiju. Ardievu!

Un tad misis Seizera izdarīja kaut ko tādu, par ko Pjers brīnumiem nevarēja nobrīnīties. Viņa apskāva indiā­nieti, noskūpstīja to un sāka raudāt.

— Esi laba pret viņu! — viņa iesaucās. — Esi laba pret viņu!

Tad pagriezusies viņa kāpa lejup no kraujas, vēl uz­saukdama:

— Ardievu! — un lēkšus ielēca laivā. Pjers viņai se­koja un atgrūdās no krasta. Viņš apsēdās pie stūres aira un padeva zīmi. Leguārs uzņēma senlaicīgu franču dziesmu; laivinieki, kas salīkuši vilka tauvu, zvaigžņu ne­spodrajā gaismā izskatījās kā rēgi; stūres airis ar ska­ļiem šļakstiem šķēla melno ūdeni, un laiva izgaisa nakti.


Загрузка...