Liguna nāve

Džeks Londons LIGUNA NĀVE

Asinis pret asinīm, godu pret godu.

Tlinketu cilts likums

— Tad nu klausies par Liguna nāvi…

Stāstītājs apklusa, pareizāk sakot, pārtrauca vēstījumu un paraudzījās manī ar zīmīgu skatienu. Es pacēlu pudeli starp mūsu acīm un ugunskuru, ar īkšķi norādīju, cik tālu drīkst nodzert, un pasniedzu to viņam, jo vai gan šis vīrs nebija Palitlums — Dzērājs? Daudzus nostāstus biju dzirdējis no viņa mutes, un ilgi tiku gaidījis, kamēr šis rakstu nepratējs literāts ierunāsies par notikumiem, kas skar Ligunu, — neviens no dzīvajiem tos nepārzināja tik labi kā viņš.

Viņš atgāza galvu, tīksmie ņurdieni tūdaļ pārgāja klunkšķienos, un uz rievotās klintssienas mums aizmugurē sāka šūpoties un lēkāt ēna — ķēmīgs cilvēka stāvs zem lejup noliektas milzu pudeles. Glāstoši nošmaukšķi- nādams, Palitlums atlaida lūpas no pudeles kakla un ar nožēlu pavērās spocīgi blāvajā debess jumā, kur plaiksnījās vasarīgās ziemeļblāzmas bālganie stari.

— Dīvains dzēriens, — viņš noteica, — auksts kā ūdens un karsts kā uguns. Dzērājam tas dod spēku, un dzērājam tas atņem spēku. Vecus vīrus tas padara jaunus, bet jaunos vecus. Nogurušo tas pieceļ kājās un vedina staigāt, bet možajam uzveļ miega nastu. Manam brālim sirds bija kā trusītim, bet viņš nobaudīja šo dzērienu un nosita četrus savus ienaidniekus. Mans tēvs bija kā liels vilks, kas ņirdz zobus pret visiem, bet, nobaudījis šo dzērienu, viņš laidās lapās, un tad viņu nošāva no muguras. Tas ir ļoti dīvains dzēriens.

— So dzērienu sauc «Trīs zvaigznītes», un tas ir labāks par žurgu, ar ko tie tur lejā indē savus kuņģus, — es atbildēju, pamādams ar roku pār melno bezdibeni, kur dziļi lejā mirgoja krastmalas ugunskuri — kā sīku liesmiņu spiets, kas naktij piešķīra it kā saskanīgu realitāti.

Palitlums nopūtās un palocīja galvu.

— Tālab jau es esmu še, pie tevis.

Te viņš ieslēdza pudeli un mani skatienā, kas daiļrunīgāk par visiem vārdiem pauda viņa nekaunīgi alkatīgās slāpes.

— Nē, — es atteicu, noglabādams pudeli starp ceļiem.

— Tagad stāsti par Ligunu. Par «Trim zvaigznītēm» mēs vēl parunāsim pēc tam.

— Tur jau vēl ir daudz, un es nemaz neesmu noguris, — viņš uzmācīgi diedelēja. — Es tikai saslapināšu lūpas un tad stāstīšu par Ligunu un viņa pēdējām dienām.

— Dzērājam tas atņem spēku, — es viņu paķircināju,

— bet možajam tas uzveļ miega nastu.

— Tu esi gudrs, — viņš atbildēja, nebūdams ne dusmīgs, ne aizskarts. — Tāpat kā visi tavi brāļi, tu esi gudrs. Nomodā vai miegā, «Trīs zvaigznītes» arvien ir tev klāt, bet es nekad neesmu redzējis tevi dzeram pārāk ilgi vai pārāk daudz. Un pa tam jūs pievācat visu zeltu, kas slēpjas mūsu kalnos, un zivis, kas peld mūsu jūrās, bet Palitlums un Palitluma brāļi — mēs rokam priekš tevis zeltu un zvejojam zivis, un esam laimīgi, ja tu savā gudrībā izlem mūs aplaimot, atļaudams «Trim zvaigznītēm» apslapēt mūsu lūpas.

— Es biju cerējis paklausīties par Ligunu, — nepacietīgi attraucu. — Nakts iet uz galu, un rīt mūs gaida grūts ceļojums.

Nožāvājos un it kā grasījos celties augšā, bet Palitlums satrūcies sarosījās un nekavējoties uzsāka stāstījumu.

— Vecuma galā Liguns vēlējās, lai cilšu starpā valdītu miers. Jaunībā viņš bija pirmais starp cīnītājiem un visu karavadoņu vadonis kā Salās, tā Šaurumos. Visas mūža dienas viņš pavadīja vienās cīņās. Neviens cits nevar lielīties ar tik daudzām rētām, ko cirtuši gan kauls, gan svins, gan dzelzs. Viņam bija trīs sievas un no katras sievas divi dēli, bet visi dēli, no pirmdzimtā līdz pastarītim, krita kaujā, cīnīdamies tēvam līdzās. Nemierpilns kā laukais lācis, viņš klaiņāja pa visu zemi tālu jo tālu — ziemeļos līdz Unalaškai un Seklajai jūrai, dienvidos līdz Karalienes Šarlotes salām, jā, pat stāsta, ka viņš kopā ar kaikiem devies uz tālo Pjudžetsaunda līci, kur kāvis tavus brāļus to nostiprinātajās mājās.

Bet, kā jau teicu, vecuma galā viņš vēlējās mieru starp ciltīm. Ne jau tāpēc, ka būtu kļuvis bailulis, vai arī tāpēc, ka kārotu sēdēt kaktiņā pie silta ugunskura un pilna poda. Jo viņš nokāva tikpat nežēlīgi un asinskārīgi kā vismežonīgākie, bada laikā sajoza vēderu tāpat kā visjaunākie un devās visbargākajās jūrās un visbīstamākajos cejos tāpat kā visdrosmīgākie. Bet viņa daudzo nodarījumu dēj kara kuģis viņu par sodu aizveda līdz pat tavai zemei, ak, Bārdainais, kas esi ieradies no Bostonas; un gadu pagāja daudz, pirms viņš atgriezās, — es toreiz biju uzaudzis mazliet lielāks par puiku un mazliet mazāks par jaunekli. Un Liguns, vecuma galā palicis bez bērniem, mani iemīļoja un, tā kā pats bija kļuvis gudrs, mācīja mani savā gudrībā.

«Cīnīties ir jauki, ak, Palitlum,» viņš sacīja. Nē, nē, ak, Bārdainais, tai laikā mani nesauca par Palitlumu, mans vārds bija Olo — Allaž Izsalkušais. Dzeršana — tā nāca vēlāk. «Cīnīties ir jauki,» Liguns teica, «bet tas ir aplam. Pats savām acīm redzēju, ka Zemē, kur dzīvo vīri no Bostonas, viņi necīnās cits ar citu, un tāpēc viņi ir stipri. Tālabad, ka ir stipri, viņi nāk pie mums, kas dzīvojam Salās un Šaurumos, un mēs viņu priekšā esam kā ugunskuru dūmi un kā jūras migla. Tālab es tev saku: cīnīties ir jauki, varen jauki, tomēr tas ir aplam.»

Šā iemesla pēc Liguns, kaut allažiņ bijis pirmais starp cīnītājiem, arvien visskaļak runāja vārdus miera labā. Un tā nu, kad Liguns jau bija ļoti vecs, pie tam dižākais no virsaišiem un bagātākais no vīriem, viņš sarīkoja potlaču. Tāda potlača nekad vēl nav bijis. Piecsimt kanoe rindā stāvēja gar upes krastu, un no katras laivas izkāpa ne mazāk par desmit vīriem vai sievām. Sapulcējušās bija astoņas ciltis; atbraukuši bija visi — sākot ar vispirmo un vecāko sirmgalvi un beidzot ar vispēdīgo un jaunāko bērniņu. Padzirduši par Liguna potlaču, bija ieradušies vīri no vistālīnākajām ciltīm, kā arī vareni ceļotāji un zelta meklētāji. Un septiņas dienas no vietas viņi pildīja vēderu ar Liguna gaļu un dzērienu. Viņš izdalīja viesiem astoņi tūkstoši segu, to es zinu noteikti, jo kurš gan cits, ja ne es biju tas, kas veda rēķinus un sadalīja dāvanas atbilstoši katra nopelniem un stāvoklim? Dzīrēm beidzoties, Liguns bija nabags; bet viņa vārds skanēja no visu lūpām, un citi virsaiši grieza zobus aiz skaudības par viņa dižo slavu.

Un tālab, ka viņa vārdiem bija svars, Liguns sludināja mieru; viņš ceļoja pa visiem potlačiem un dzīrēm, un cilšu sanāksmēm, lai varētu sludināt mieru. Tā nu notika, ka mēs kopā, Liguns un es, aizceļojām uz lielajām dzīrēm,

ko rīkoja Niblaks, kurš bija virsaitis pār upmalas indiāņiem — skutu cilti, kas mitinās netālu no stiklniem. Tas bija Liguna pēdējās dienas, viņš bija ļoti vecs un ļoti tuvu nāvei. Viņš klepoja no auksta vēja un ugunskura dūmiem, un bieži jo bieži viņam pa muti tecēja sarkanas asinis, tā ka mēs jau domājām, ka nupat mirs.

«Nē,» viņš reiz sacīja šādā brīdī, «es gan labāk vēlētos nomirt, kad asinis šļācas gar dunci, kad šķind tērauds un ož pēc pulvera, kad vīri skaļi kliedz sāpēs, ko tiem nodarījusi aukstā dzelzs un žiglais svins.» Bija skaidri redzams, ak, Bārdainais, ka viņa sirds vēl alkst pēc cīņas.

No čilkutu cilts līdz skutu ciltij ir ļoti tālu, un mēs daudzas dienas sēdējām kanoe laivās. Un, kamēr vīri locījās pār airiem, es sēdēju Ligunam pie kājām un iegaumēju Likumu. Nav nozīmes stāstīt tev, ak, Bārdainais, kas ir Likums, jo labi zinu, cik tu šai ziņā esi gudrs. Šoreiz es runāju par Likumu, kas skan šādi: asinis pret asinīm un godu pret godu. Liguns man to pamatīgi izskaidroja, viņš teica:

«Tad zini, ak, Olo, ka niecīgs ir gods, ja nogalina vīru, kurš zemāks par tevi. Arvien nokauj vīru, kas ir augstāks, un tad tavs gods būs tikpat augsts kā viņa stāvoklis. Bet, ja tu no diviem pretiniekiem nonāvēsi zemāko, tava daļa būs kauns un pat sievas nicīgi vīpsnās par tevi. Kā jau teicu, miers ir vislabākais. Taču liec vērā, ak, Olo, ja reiz tev vajadzēs nokaut, tad dari to pēc Likuma.»

Tāds ir tlinketu cilts paradums, — Palitlums kā taisnodamies piemetināja.

Es atcerējos savas Rietumu zemes karotājus un slepkavas un nemaz nebrīnījos par tlinketu cilts paradumu.

— Tā nu mēs nonācām skutu ciltī pie virsaiša Nib- laka, — Palitlums turpināja. — Dzīres bija gandrīz tikpat varenas kā Liguna potlačs. Tur bija ieradušies gan mūsējie — čilkuti, gan sitkas, gan stikīni — skutu kaimiņi, gan vrangeli un hūnas. Tur bija Saulrieta cilts indiāņi un takosi no Hautonas līča un to kaimiņi oki no Duglasa šauruma, bija ciltis no Nāsas upes un tongas, kas mitinās ziemeļos no Diksonas, un keiki, kas atbraukuši no salas, kuru sauc par Kupreanova salu. Tad vēl bija sivaši no Vankuveras, kasiari no Zelta Kalniem, tes- linu cilts ļaudis un pat stiksi no Jukonas novada.

Tā bija varena sanāksme. Bet vispirms bija paredzēta virsaišu sapulce pie Niblaka, lai visu ienaidu noslīcinātu kvasā. Krievi esot mums iemācījuši brūvēt kvasu, tā stāstīja mans tēvs, kurš to savukārt dzirdējis no sava tēva. Bet savam kvasam Niblaks bija pielicis daudz labu mantu — cukuru, miltus, žāvētus ābolus un apīņus, un tad ar bija izrūdzis vīru dzēriens, stiprs un labs. Ne jau gluži tik labs kā «Trīs zvaigznītes», ak, Bārdainais, bet labs gan.

Sīs kvasa dzīres tika rīkotas virsaišiem, vienīgi virsaišiem, un tadu salasījās ap divdesmit. Bet, tā kā Liguns bija tik ļoti vecs un tik ļoti slavens, tad man atjāva iet viņam līdzi, lai vecais virsaitis varētu balstīties pret manu plecu, lai es palīdzētu viņam apsēsties, kad viņš ieņems vietu dzīru lokā, un piecelties, kad viņš gribēs celties. Pie Niblaka mājas durvīm — tā bija celta no baļķiem un ļoti liela — katrs virsaitis, kā to prasīja paraža, nolika zemē savu šķēpu vai šauteni, kā arī dunci. Jo, kā tev zināms, ak, Bārdainais, stipri dzērieni karsē asinis, tad uzliesmo senas nesaskaņas, galvas un rokas gatavas darboties strauji. Taču es ievēroju, ka Liguns bija paņēmis divus dunčus, vienu tas atstāja ārpusē pie durvīm, bet otru paslēpa zem plecu segas tā, ka viegli var aizsniegt. Citi virsaiši rīkojās gluži tāpat, un es raizējos par to, kas tagad notiks.

Virsaiši pēc sava stāvokļa tika sasēdināti lielā lokā ap istabu. Es stāvēju Ligunam pie elkoņa. Istabas vidū bija novietota kvasa muciņa un pie tās norīkots vergs, lai iznēsā dzērienu. Vispirms Niblaks teica runu, ar daudziem jaukiem vārdiem lieliski slavēdams draudzību. Pēc tam viņš deva zīmi, vergs piesmēla ķirbja kausu pilnu ar kvasu un pasniedza to Ligunam, kā jau piederējās, jo viņa stāvoklis bija visaugstākais.

Liguns kvasu izdzēra līdz pēdējai pilītei, un es viņam palīdzēju piecelties, lai arī viņš varētu teikt runu. Liguns prata atrast laipnus vārdus it visām daudzajām ciltīm, paslavēja Niblaka dāsnumu par šādu dzīru sarīkošanu, slu- dinaja mieru, ka jau bija paradis, un pēdīgi sacīja, ka kvass esot ļoti labs.

Tad dzēra Niblaks, kurš stāvokļa ziņā nāca tūlīt aiz Liguna, un tad cits pēc cita dzēra arī citi virsaiši saskaņā ar saviem nopelniem un stāvokli. Un visi runāja laipnus vārdus, galā piebilzdami, ka kvass bijis labs, līdz pēdīgi visi bija padzēruši. Vai es teicu, ka visi? Nē, ak,

Bārdainais, ne visi. Jo pats pēdējais bija kliens vīrelis runča paskatā, jauns vēl pēc vaiga, ar šaudīgām un nekaunīgām acīm; tas dzēra saviebies, pēc tam nospļāvās uz grīdas, bet neteica ne vārda.

Nepasacīt, ka kvass bijis labs, ir apvainojums, bet spļaut uz grīdas — tas ir ļaunāk nekā apvainot. Un tieši to viņš izdarīja. Bija zināms, ka tas ir stiksu virsaitis no Jukonas, bet vairāk par viņu nekas nebija zināms.

Kā jau teicu, tas bija apvainojums. Taču liec vērā, ak, Bārdainais: šis apvainojums skāra nevis Nibļaku, dzīru rīkotāju, bet gan visaugstāko virsaiti no tiem, kas sēdēja lokā. Un tas bija Liguns. Istabā nedzirdēja ne skaņas. Visu acis vērsās pret Ligunu, lai redzētu, ko viņš pasāks. Viņš pat nepakustējās. Viņa sažuvušās lūpas nepavērās valodai, nāsis neiedrebējās, ne plakstiņš nenoraustījās. Bet es ievēroju, ka viņa seja pelēcīgi nobālēja, — esmu redzējis, tā nobāluši raugās veci viri drūmos rītos, kad ir bada laiks, kad sievietes vaimanā un bērni činkst, kad trūkst gaļas un nav nekādu izredžu to iegūt. Un tā, kā raugās šie vecie vīri, tā tagad raudzījās Liguns.

Nedzirdēja ne skaņas. Virsaiši sēdēja lokā kā nedzīvi, tikai ikviens drošības pēc pataustīja sev zem segas un pameta ašu, vērtējošu skatienu uz kaimiņu pa labi un pa kreisi. Es biju pusaudzis, maz ko dzīvē biju pieredzējis, tomēr zināju, ka šādu mirkli mūžā piedzīvo tikai reizi.

Stiksu virsaitis piecēlās un, visu acu skatienu pavadīts, pārgāja pār istabu un apstājās pretī Ligunam.

«Es esmu Opica — Duncis,» viņš sacīja.

Tomēr Liguns nebilda ne vārda, pat nepavērās viņā, tikai, acis nemirkšķinādams, raudzījās grīdā.

«Tu esi Liguns,» Opica turpināja. «Tu esi nonāvējis daudzus vīrus. Bet es vēl esmu dzīvs.»

Vēl arvien Liguns neko neteica, tikai padeva man zīmi, ar manu palīdzību piecēlās un nu stāvēja, balstīdamies uz abām kājām. Viņš bija kā veca priede, bezzaraina un nopelēksnējusi, tomēr vēl spējīga pretoties salam un negaisam. Acis vērās nemirkšķot, un, tāpat kā viņš nebija licies Opicu dzirdam, tā tagad nelikās viņu redzam.

Opica kļuva vai traks aiz dusmām, viņš stīvām kājām lēkāja Ligunam priekšā, kā mēdz darīt vīri, gribēdami otru apkaunot. Bez tam Opica dziedāja dziesmu par to, cik varens esot šis pats un cik varena šā cilts, un dziesmā bija daudz ļaunu vārdu par čilkutiem un Ligunu. Tā lēkādams un dziedādams, Opica nosvieda savu plecu segu un ar dunci grieza spožus apļus gar Liguna seju. Un dziesma, ko viņš dziedāja, — tā bija Dunča Dziesma.

Nekādu citu skaņu nedzirdēja, vienīgi Opicas dziedāšanu, un virsaiši lokā sēdēja kā nedzīvi, tikai dunča asmens zibēšana šķita izvilinām gailošas dzirkstis no viņu acīm. Arī Liguns bija pavisam kluss. Viņš zināja, ka nāve pienākusi, bet nebaidījās. Duncis žvīkstēja arvien tuvāk un tuvāk gar viņa seju, bet viņš nepakustināja ne skropstu un nepasvēras ne pa kreisi, ne pa labi, ne uz priekšu, ne atpakaļ.

Tad Opica divreiz šņāpa ar dunci, rau, tā, pār Liguna pieri, tā ka asinis izšļācās no brūcēm. Tikai tad Liguns deva man zīmi, lai es ar savu jaunības spēku balstu viņa augumu un viņš varētu staigāt. Skaudri nievīgi viņš pasmējās tieši sejā Opicam — Duncim, pastūma viņu sānis, kā atbīda zaru, kas zemu nokāries pār taku, un devās uz priekšu.

Es visu aptvēru un sapratu — nogalināt Opicu divdesmit lielu virsaišu acu priekšā būtu tikai negods. Es atcerējos Likumu un zināju, ka Liguns nolēmis nonāvēt pēc Likuma. Un kurš gan te bija augstāks par viņu, ja ne vienīgi Niblaks? Tādēļ, balstīdamies pret manu plecu, viņš gāja tieši uz Niblaku. Bet Ligunam pie otras rokas sizdams un durstīdams līdzas lēkāja Opica, pārāk niecīgs cilvēciņš, lai dižs vīrs aptraipītu savas rokas ar viņa asinīm. Un, kaut gan Opicas duncis dzēla Ligunu atkal un atkal, viņš par to nelikās ne zinis, pat nesaviebās. Tā mēs trijatā gājām pār istabu pie Niblaka, kurš pārbijies gaidīja uz mums, tīstīdamies segā.

Tagad nu uzliesmoja seni ienaidi, un senaizmirsti apvainojumi tika vilkti gaismā. Lamukam, keiku virsaitim, brālis bija noslīcis stikīnu cilts negantajos ūdeņos, bet stikīni nebija ar segām samaksājuši par savu neganto ūdeņu nodarījumu, kā to prasīja paraža. Tāpēc Lamuks iedūra savu garo dunci tieši sirdī stikīnu virsaitim Kjok- Kucam. Kačahuks atcerējās kādu ķildu, kas Nāsas upes ciltij bijusi ar tangām, kuri dzīvo ziemeļos no Diksonas, un viņš nošāva tangu virsaiti ar pistoli, kas taisīja blīkšķi. Asinskāre sagrāba visus vīrus, kuri sēdēja lokā, un ik virsaitis centās nokaut citu virsaiti vai tika nogalināts pats — kā nu laimējās. Un ikviens tiecās iedurt Ligunam vai šāva uz viņu, jo tas, kam izdotos nonāvēt Ligunu, iegūtu lielu godu un iemantotu nevīstošu slavu. Virsaiši sadrūzmējās ap Ligunu kā vilku bars ap briedi, bet, tā kā viņu bija daudz, viņi traucēja cits citu, un tāpēc, lai atbrīvotu sev vietu, katrs nogalēja to, kurš gadījās priekšā. Tas bija negants juceklis.

Bet Liguns soļoja lēnām un nesteigdamies, domāt — viņam priekšā vēl daudzi mūža gadi. Viņš šķita pārliecināts, ka pagūs pieveikt savu upuri, pirms pārējie viņu nonāvēs. Kā jau teicu, viņš soļoja lēnām, dunči viņu nepārtraukti durstīja, un vecais vīrs bija viscaur noplūdis asinīm. Un, kaut gan neviens netēmēja tieši man, jo es taču biju tikai pusaudzis, tomēr asmeņi skāra arī manu miesu un lodes to apsvilināja. Vēl arvien Liguns ar visu svaru balstījās uz mana jaunā auguma, Opica viņu bakstīja ar dunci, un tā mēs trijatā turpinājām ceļu. Kad pēdīgi nonācām pie Niblaka, tas pārbīlī apsedza galvu ar segu. Skutu cilts ļaudis arvien ir bijuši gļēvuļi.

Gulzugs un Kadišans — viens no zivju ēdājiem, otrs no medniekiem — saķērās divcīņā, aizstāvēdami katrs savas cilts godu. Viņi plosījās kā traki, cīņas karstumā triecās Opicam pret ceļiem, nogāza viņu gar zemi un sāka bradāt ar kājām. Kāds duncis, kas švīkstēdams lidoja pa gaisu, ieurbās rīklē Skulpinam no sitku cilts; tas sagrīļojās un, rokām plātīdamies, nogāzās, noraudams mani sev līdzi.

Gulēdams zemē, es redzēju, ka Liguns noliecas pār Niblaku, norauj tam segu no galvas un pagriež tā seju pret gaismu. Liguns nesteidzās. Paša asinis, kas plūda no pieres, darīja viņu aklu, tāpēc viņš izberzēja acis ar rokas virspusi, lai varētu skaidrāk saredzēt un nekļūdītos. Kad nu Liguns bija pārliecinājies, ka paceltā seja tiešām ir Niblaka seja, viņš ar dunci grieza tam šķērsām pār rīkli, kā mednieks pārgriež dreboša brieža kaklu. Tad Liguns atslējās taisni un, viegli šūpodamies uz priekšu un atpakaļ, sāka dziedāt savu nāves dziesmu. Skulpins, tas pats, kas mani bija norāvis zemē, gulēdams izšāva ar pistoli, Liguns sazvāļojās un nogāzās, kā zvāļojas un gāžas veca, vēja lauzta priede.

Palitlums apklusa. Viņa acis, drūmi kvēlodamas, vērās lejup ugunskurā, bet vaigi bija tumši pietvīkuši.

— Un tu, Palitlum? — es ievaicājos. — Un tu?

— Es? Es atcerējos Likumu un nokāvu Opicu — Dunci, un tas bija labi darīts. Tad es izvilku Liguna dunci no Niblaka rīkles un nogalināju Skulpinu, to pašu, kas mani bija norāvis gar zemi. Jo es taču biju pusaudzis, es drīkstēju nonāvēt jebkuru — viss man skaitījās gods. Tagad, kad Uguns bija miris un mans spēcīgais atbalsts vairs nebija vajadzīgs, es ar viņa dunci dūru, kam tikai varēju, izvēlēdamies visaugstāk stāvošos no tiem, kas bija vēl dzīvi.

Palitlums pataustīja sev aiz krekla, izvilka krellītēm izšūtu maksti, bet no maksts — dunci. Tas bija paštaisīts duncis, rupji izveidots no rokas zāģīša, duncis, kādi mēdz piederēt sirmgalvjiem simtos Aļaskas ciematu.

— Vai tas ir Liguna duncis? — es vaicāju, un Palitlums pamāja ar galvu.

— Par šo Liguna dunci, — es teicu, — došu tev desmit «Trīs zvaigznīšu» pudeles.

Palitlums gausi pavērās manī.

— Bārdainais, es esmu pakļāvīgs kā ūdens un viegli pierunājams kā sieviete. Esmu piegānījis savu kuņģi gan ar kvasu, gan paštecināto, gan «Trim zvaigznītēm». Manas acis ir notrulušas, manas ausis zaudējušas modrību, un mans spēks sagājis speķī. Mūsu dienās mani neviens vairs neciena, un mani sauc par Palitlumu — Dzērāju. Tomēr potlačā pie Niblaka, skutu cilts vadoņa, es izpelnījos godu; šo dzīru piemiņa un Liguna piemiņa man ir dārga. Nē, pat ja tu pārvērstu jūru «Trīs zvaigznīšu» dzērienā un piedāvātu man to visu par šo dunci — es paturētu dunci. Es esmu Palitlums, Dzērājs, bet kādreiz es biju Olo, Allaž Izsalkušais, kas ar sava jaunā auguma spēku atbalstīja Ligunu.

— Tu esi liels cilvēks', Palitlum, — es teicu, — un es tevi cienu.

Palitlums pastiepa roku.

— Par šo stāstu dod man to pudeli ar «Triju zvaigznīšu» dzērienu, ko tu slēp starp ceļiem, — viņš sacīja.

Paskatījies uz rievoto klintssienu mums aizmugurē, es redzēju ķēmīgu cilvēka ēnu zem lejup noliektas milzu pudeles.