Mācīšanas teorija

Džeimss Makonels MACĪŠANAS TEORIJA

Es rakstu tāpēc, ka Viņš acīmredzot vēlas, lai es to darītu. Pretējā gadījumā Viņš taču nebūtu atstājis man papīru un zīmuli. Un vārdu «Viņš» es rakstu ar lielo burtu tāpēc, ka tas man šķiet vispareizāk. Ja es esmu miris un atrodos ellē, tad lielais burts ir ļoti piemērots. Bet, ja- esmu tikai kāda gūsteknis, arī tad mazliet paglaimot nav par ļaunu.

' Kamēr es sēžu šajā nelielajā telpā un pārdomāju notikušo, mani visvairāk pārsteidz tas, cik strauji, viss norisinājās. Tajā brīdī es pastaigājos pa mežu savas ārpilsētas mājas tuvumā. Un tad pēkšņi biju nokļuvis šajā mazajā, tukšajā istabā kails kā no olas izšķīlies putnēns, un vienīgi spēja domāt tagad glābj mani no vājprāta. Kad notika «pārmaiņa» (vienalga, kā to izskaidro), es nesajutu pat visnie­cīgāko kustību, kas liecinātu par manu pārvieto­šanos no meža uz šo istabu. Tam, kas to spējis iz­darīt, jāizsaka vislielākā atzinība — Viņš ir vai nu izgudrojis anestezējošu līdzekli, kas iedarbojas acu­mirklī, vai arī atrisinājis problēmu par matērijas momentānu pārveidošanu. Man labāk patiktu, ja apstiprinātos pirmais variants, jo otrais rada pārāk lielas bažas.

Cik atceros, pirms «pārmaiņas» mani nodarbināja doma par to, kā izskaidrot maniem pirmā kursa stu­dentiem psihologiem dažas mācīšanas teorijas vissarežģītākās tēzes. Tālu tālu pagātnē šajā brīdī šķiet universitātes dzīve: jums man jāpiedod, ka es patlaban vairāk domāju par to, kur atrodos un kā izkļūt ārā no šejienes, nekā par to, kā iedzīt galvā jaunajiem studentiem Halla vai Tolmena atziņas.

Tātad pirmais jautājums: kur es atrodos? Atbildes vietā varu vienīgi aprakstīt šo istabu. Tā ir apmē­ram divdesmit kvadrātpēdu liela, aptuveni divpa­dsmit pēdu augsta, bez logiem, un vienas sienas vidū ir kaut kas līdzīgs durvīm. Visi priekšmeti ir vie­nādi pelēcīgi, bet sienas un griesti izstaro diezgan patīkamu nenoteiktas krāsas gaismu. Sienas veidotas no kaut kāda cieta materiāla, kas varētu būt metāls, jo, tām pieskaroties, jūtams vēsums. Grīda ir dari­nāta no mīkstāka, gumijota materiāla, kas mazliet padodas, kad pa to staigāju. Turklāt grīda it kā «dreb» un rada sajūtu, ka tā visu laiku vibrē. Tā ir mazliet siltāka nekā sienas, un tas jau ir gluži labi, jo liekas, ka nāksies gulēt uz grīdas.

Vienīgās mēbeles šajā istabā ir kaut kas līdzīgs galdam un kaut kas līdzīgs krēslam. Patiesībā galds nav īsti galds un krēsls nav īsti krēsls, taču abi priekšmeti varētu kalpot šādam nolūkam. Uz galda es atradu papīru un zīmuli. Nē, atļaujiet man izteik­ties precīzāk. Tas, ko apzīmēju ar vārdu «papīrs», ir krietni vien rupjāks un biezāks par to, pie kā esmu pieradis, un nupat pieminētais zīmulis ir tikai tievs

giafīta irbulis, kuru es uzasināju, paberzējot tā vienu galu pret galdu.

Tas ir viss, kas atrodas šajās četrās sienās. Es vē­lētos zināt, ko Viņš izdarījis ar manu apģērbu. Uz­valks vairs nebija nekāds jaunais, bet es esmu nobažījies par saviem ielas apaviem. Es ļoti priecā­jos par šiem zābakiem — tie bija diezgan dārgi, un man ne visai patiktu tos pazaudēt.

Tātad joprojām paliek neatbildēts pirmais jautā­jums: kur, velns parāvis, es atrodos — vienīgi, ja velns mani patiešām nav parāvis.

Vēl sarežģītāks ir otrs jautājums: kāpēc es šeit atrodos? Ja es slimotu ar paranoju [3] , tad droši vien domātu, ka mani nolaupījuši ienaidnieki. Vai arī iztēlotos, ka krieviem radusies sevišķa interese par maniem pētījumiem, tāpēc tie slepus aizveduši mani uz kādu Sibīrijas nostūri un drīz ieradīsies, lai pie­dāvātu sadarbību vai nāvi. Taču, lai cik bēdīgi tas arī būtu, es esmu pārāk liels reālists. Šie pētījumi ļoti interesēja mani pašu un varbūt arī vienu otru psihologu, kam patīk noņemties ar diezgan nepopu­lārajām dzīvnieku" apmācīšanas problēmām, taču nekādā ziņā tie nebija tik svarīgi, lai kādam ienāktu prātā nodarboties ar cilvēku laupīšanu.

Tātad es vēl joprojām esmu pilnīgā neziņā. Kur es atrodos, un kāpēc es te atrodos?

Un kas ir Viņš?

Esmu nolēmis atturēties no jebkādiem mēģinā­jumiem atzīmēt savā dienasgrāmatā «dienas» vai «stundas». Šādām laika vienībām pašreizējos apstāk­ļos nav nekādas jēgas, jo visu laiku, kamēr esmu nomodā, gaisma nemaz nemainās. Cilvēka orga­nisms nav apgādāts ar tik precīzu iekšējo pulksteni kā dažs labs zemākas sugas dzīvnieks. Ļoti daudzi izmēģinājumi ir pierādījuši, ka no visiem ārējiem kairinājumiem izolēts cilvēks drīz vien zaudē laika izjūtu. Tāpēc es norādīšu vienīgi uz pārtraukumiem savā stāstījumā, un, cerams, Viņš sapratīs, ka nevar gaidīt no manis precīzus pierakstus, ja jau Viņš ir bijis tik neattapīgs un nav atstājis man rokas pulk­steni.

Nekas sevišķs nav noticis. Es gulēju, man deva ēst un dzert, kā arī iztukšoja pūsli un zarnas. Kad pē­dējo reizi pamodos, ēdiens jau bija nolikts uz galda. Jāpiebilst, ka Viņš nekādā ziņā nav gardēdis. Vis­maz proteīnu zirnīši neatbilst maniem priekšstatiem par karalisku maltīti. Tomēr tie palīdzēs uzturēt manu miesu un dvēseli (protams, tādā gadījumā, ja tās šajā brīdī vēl ir apvienotas vienā ķermenī). Taču es noteikti protestēju pret to, kādā.veidā saņemu dzeramo. Pēc ēšanas mani mocīja slāpes, un es jau sāku nolādēt Viņu un visu pasauli, taču tad pama­nīju, ka pa to laiku, kamēr esmu gulējis, sienā pa­rādījies neliels knupītis. Vispirms nodomāju, ka Fieidam laikam gan ir taisnība un ka mans libido pakļāvis sev manu iztēli. Es izmēģināju knupīti un pārliecinājos, ka tā tomēr ir pilnīgi reāla ierīce, kas tagad apgādās mani ar dzeramo. Kad šo rīku sūc, pa to sāk plūst pavēss saldens šķidrums. Taču šī pro­cedūra ir ārkārtīgi pazemojoša. Diezgan nepatīkami jau ir sēdēt visu dienu tādā izskatā, kādā esmu nācis pasaulē. Taču prasīt, lai oficiāli apstiprināts profe­sors paceļas uz pirkstgaliem un sūc knupīti, ja vi- ņsm gribas dzert, — tas tomēr ir par daudz. Es būtu sūdzējies priekšniecībai, ja vien zinātu, kam šo sūdzību iesniegt.

Kad biju paēdis un padzēries, vēlēšanās nokārtot savas dabiskās vajadzības kļuva pārāk stipra, lai to varētu vienkārši apspiest. Tā kā esmu pieradis pie tualetes ar klozetu, tad šādu labierīcību trūkums bija visnepatīkamākais. Taču neatlika nekas cits kā ielīst vienā istabas kaktā un samierināties ar šo ne visai patīkamo situāciju. (Starp citu, vai tieksme ielīst kaktā nav zināmā mērā instinktīva?) Taču šīs darbības rezultātā es uzzināju, kādam nolūkam droši vien kalpo grīdas vibrācija. Jau pēc dažām minūtēm visi ekskrementi bija pazuduši grīdā. Tas bija norisinājies pakāpeniski. Tagad man nāks prātā visādas nepatīkamas domas par to, kas varētu notikt ar mani, ja es pailgāk aizgulētos.

Varbūt to jau varēja sagaidīt, bet patlaban man ir tāda sajūta, ka pēc visa tā man jau sākusies no- slieksme uz paranoju. Mēģinot noskaidrot otro jau­tājumu, kāpēc es šeit atrodos, man sāk rasties aizdomas, vai tikai kāds no maniem universitātes kolēģiem neizmanto mani par kāda sava eksperi­menta objektu. Piemēram, Maklīrijs varētu būt izdo­mājis kādu fantastisku eksperimentu, lai pārbau­dītu, kā izturas no apkārtējās vides izolēts cilvēks, un tagad nu viņš izlieto mani par kontroles mate­riālu. Jūs domājat, ka viņam būtu vajadzējis vis­pirms palūgt man atļauju. Bet varbūt izmēģinājuma objekts nedrīkst zināt, kas ar viņu notiek. Tādā gadījumā es varētu izjust zināmu gandarījumu. Ja Maklīrijs ir atbildīgs par šo pasākumu, tad viņam manas prombūtnes laikā būs jāvada manu audzēkņu nodarbības. Un es zinu, ka viņam ļoti nepatīk pa­sniegt mācīšanas teoriju jauniņajiem.

Kaut jūs zinātu, kā mani nomāc šīs telpas klu­sums!

Es pēkšņi esmu atradis atbildes uz abiem jautā­jumiem. Tagad zinu gan to, kur atrodos, gan arī to, kas ir Viņš. Un es slavēju dienu, kad mani ieintere­sēja kustību uztveres problēma.

Vispirms man jāpastāsta, ka putekļu daļiņu dau­dzums gaisā šajā istabā, šķiet, ir lielāks nekā pa­rasti. Man tas nelikās nekas sevišķs, bet tad es pamanīju, ka putekļi uz grīdas koncentrējas galve­nokārt gar vienu sienu. Sākumā es domāju, ka cēlonis meklējams ventilācijas sistēmā: varbūt tajā vietā, kur šī siena savienojas ar grīdu, uz āru iet kāds gaisavads. Taču, kad aizgāju līdz turienei un pieliku plaukstu pie grīdas, es nemanīju ne mazāko gaisa plūsmu. Kamēr es vēl turēju plaukstu pie­spiestu tajā vietā, kur siena savienojas ar grīdu, puteklīši plānā kārtiņā bija pārklājuši manu roku. Es šo eksperimentu atkārtoju arī vairākās citās ista­bas vietās, taču tur nekas tamlīdzīgs nenotika. Šī parādība bija novērojama tikai pie vienas sienas, turklāt visā tās garumā.

Bet, ja cēlonis nav meklējams ventilācijā, tad kur gan citur? Pēkšņi es atcerējos dažus aprēķinus, kurus biju izdarījis tad, kad raķešu speciālisti pirmo reizi izvirzīja .priekšlikumu uzbūvēt pavadoni, kuru varētu izmantot par starpplanētu staciju un kuru apkalpotu cilvēki. Inženieriem nav nopietnu zinā­šanu par cilvēku izturēšanos dažādās sarežģītās situācijās, un man ienāca prātā, ka šie nejēgas droši vien nav ņēmuši vērā to, kā cilvēka organisms reaģē uz pavadoņa rotāciju. Viņi ir projektējuši šo apaļam pīrāgam līdzīgo pavadoni ar tādu aprēķinu, lai, tam rotējot, centrbēdzes spēks aizstātu gravitā­cijas spēku. Tādā gadījumā pavadoņa ārējais ap­valks kļūst par «apakšu» visiem^ kas tajā atrodas. Acīmredzot konstruktori nav rēķinājušies ar to, ka cilvēks ir tikpat jutīgs pret leņķisku rotāciju kā pret gravitācijas spēka izmaiņām. Šai sakarā es secināju, ka cilvēkam tūlīt sāks reibt galva, ja viņš būs pagriezis to tikai par trim vai četrām pēdām uz vienu vai otru pusi no pavadoņa centra. Cik nepa­tīkami gan vajadzēs justies, kad, apsēžoties krēslā, katru reizi kļūs nelabi. Domājot par šo problēmu, man kļuva skaidrs arī tas, ka puteklīši un tamlī­dzīgas sīkas daļiņas acīmredzot pārvietosies vir­zienā, kas ir pretējs griešanās virzienam, un tātad koncentrēsies pie jebkuras sienas vai attiecīga šķēršļa, kuru tās sastaps savā ceļā.

Gribēdams pārbaudīt, vai puteklīšu kustība ir palī­dzējusi man tuvoties problēmas atrisinājumam, es vēl tikai uzkāpu uz galda un nolēcu no tā. Patie­šām, kad nokļuvu uz grīdas, mana galva dūca tā, it kā pa to būtu iespēris mūlis. Mana hipotēze bija apstiprinājusies.

Tātad es atrodos kosmosa kuģī!

Šis pieņēmums šķiet neticams, taču, lai cik savādi tas būtu, mani tomēr nomierina. Tagad man vismaz nevajag vairs lauzīt galvu par to, vai esmu nonācis debesīs vai ellē, jo tādam pārliecinātam agnostiķim, kāds esmu es, ir daudz patīkamāk apzināties, ka viņš ir nokļuvis kosmosa kuģī. Acīmredzot man jāatvainojas Maklīrijam — man vajadzēja zināt, ka viņš nekad nebūtu bijis ar mieru radīt tādu

situāciju, kad viņam jāuzņemas pasniegt pirmā kursa studentiem visu mācīšanas teoriju!

Protams, tagad es zinu, kas ir «Viņš». Vai arī, pareizāk sakot, zinu, kas Viņš nav, un tas nebūt nav viens un tas pats. Katrā ziņā būtu aplami domāt arī turpmāk, ka Viņš ir cilvēks. Bet, vai mani šis pie­ņēmums nomierina vai ne, to es vēl nevaru pa­teikt.

Tomēr man vēl joprojām nav ne mazākās jausmas par to, kāpēc es šeit atrodos un kāpēc šī svešā būtne par sava kosmosa kuģa viesi no visiem cilvēkiem izvēlējusies tieši mani. Kādam nolūkam es varētu būt noderīgs? Man šķiet, ja Viņš vēlētos nodibināt sakarus ar cilvēci, Viņš būtu atvilinājis pie sevis kādu politisku darbinieku. Galu galā tieši tam poli­tiķi ir kā radīti. Tā kā neviens vēl nav pūlējies sazi­nāties ar mani, tad man gribot negribot jāatsakās no patīkamajām cerībām uz to, ka Viņa nolūks ir nodi­bināt sakarus ar gēnus homo\

Bet varbūt Viņš ir zinātnieks no kādas citas galak­tikas planētas, piemēram, biologs, kas meklē jaunas, vēl nezināmas sugas. Tas gan ir sevišķi nepatīkams - pieņēmums. Ja nu izrādītos, ka Viņš ir fiziologs, kas vēlas mani uzšķērst, lai iepazītos ar manu dzīvības noslēpumu? Un manas iekšas uzziedīs uz priekšmeta stikliņa, lai simtiem jauno Viņu aplūkotu tās mikroskopā? Brrr! Esmu gatavs ziedot savu dzīvību zinātnes labā, taču daudz labprātāk es to darītu pakāpeniski.

Ja jums nav iebildumu, es mēģināšu uz brīdi ap­spiest šīs nepatīkamās domas.

Mīļais dievs! Man taču būtu vajadzējis to zināt! Liktenim patīk mūs izjokot, un katru joku var aplū­kot arī no komiskā viedokļa. Viņš ir psihologs! Ja es būtu pienācīgi apsvēris šo jautājumu, es būtu sapratis, ka, atklājot jaunas sugas, ikviens vispirms interesējas par īpatņa izturēšanos un tikai tad par tā fizioloģiju. Tātad esmu piedzīvojis vislielāko apvainojumu vai arī vislielāko atzinību. Tikai vēl īsti nezinu, kuru no abiem. Esmu kļuvis par citas planētas psihologa izmēģinājumu .eksemplāru!

Šī doma man pirmoreiz ienāca prātā, kad pēdējo reizi pamodos (jāpiebilst, ka miegā man rādījās vis­šausmīgākie sapņi). Bija skaidri redzams, ka istabā notikusi pārmaiņa. Es tūlīt pamanīju, ka pie vienas sienas atrodas kaut kāda svira un līdzās tai neliels caurums, zem kura novietota tvertne. Es piegāju pie sviras, brīdi aplūkoju to un nejauši pieskāros šai ierīcei. Tajā pašā brīdī bija dzirdams skaļš klikšķis, un no cauruma izkrita proteīnu zirnītis, kas ieripoja tvertnē.

Es uz brīdi saraucu pieri grumbās. Tas viss man likās tik brīnum tuvs un pazīstams. Tad es pēkšņi sāku kratīties nevaldāmos smieklos. Istaba bija pārvērtusies par milzīgu Skinnera sprostu! Vairā­kus gadus praksē biju pētījis dzīvnieku mācīšanas teoriju, turēdams baltās žurkas Skinnera sprostā un novērodams žurku izturēšanās pārmaiņas. 2urkām vajadzēja iemācīties nospiest sviru, lai iegūtu ba­rības zirnīti, kuru tām izsvieda tāds pats aparāts, kāds tagad ir piestiprināts pie mana krātiņa sienas. Esmu strādājis tik daudzus gadus, izdarījis tik dau­dzus eksperimentus un tagad pats atrodos sprostā gluži kā žurka Skinnera sprostā! Iespējams, ka tā tomēr ir elle, es sev sacīju, un tūlīt lords Galvenais

Bende pasludinas: «Lai noziedznieks tiek sodīts pēc saviem nopelniem.»

Atklāti sakot, šis pēkšņais notikumu pavērsiens mani mazliet satrauca.

Acīmredzot es tieku mācīts atbilstoši teorijai. Drīz vien es atklāju, ka, nospiežot sviru, reizēm saņemu barību — proteīnu zirnīti,, bet reizēm atskan vienīgi klikšķis un vairāk nekas nenotiek. Liekas, ka apmē­ram pēc katrām divpadsmit stundām aparāts man izsniedz skaita ziņā dažādu proteīnu zirnīšu dau­dzumu — pagaidām šis skaits svārstījās starp pieci un piecpadsmit. Es nekad iepriekš nezināju, cik daudz pilulu — tas ir, proteīnu zirnīšu — aparāts izsniegs, turklāt aparāts izspļauj tās ar pārtrauku­miem. Dažreiz man jāspiež svira desmitiem reižu, līdz kaut ko saņemu, bet dažreiz aparāts izsniedz man pa zirnītim pēc katra sviras nospiediena. Kopš man nav vairs pulksteņa, es nekad lāgā nezinu, kad ir pagājušas divpadsmit stundas, tāpēc tad, kad do­māju, ka barošanas laiks tuvojas, es pieeju pie sviras un spiežu to ik pēc pāris minūtēm. Gluži tāpat, kā to darīja manas žurkas. Tā kā zirnīši ir ļoti sīki un es nekad nejūtos īsti paēdis, es reizēm, pavisam negribot, sāku raustīt sviru tikpat neganti kā nesa­prātīgs dzīvnieks. Taču reiz es nokavēju barošanas laiku un biju jau pavisam tuvu bada nāvei (vismaz man tā šķita), un tomēr man bija jāgaida, līdz aparāts atkal izsniegs kārtējo barības devu. Mans pašlep­nums bija smagi cietis, un vienīgais mierinājums vēl bija tas, ka, sistemātiski badojoties, pavisam drīz atgūšu savu slaido figūru.

Vismaz liekas, ka Viņa nodoms nav mani noba­rot, lai pēc tam nokautu. Bet varbūt Viņam labāk garšo liesa gaļa?

Tagad mani jau vērtē augstāk. Savā neierobežo­tajā citas planētas iemītnieka gudrībā Viņš acīmre­dzot ir nospriedis, ka esmu pietiekami attapīgs, lai prastu apieties ar Skinnera tipa aparātu, tāpēc man uzticēts grūtāks uzdevums — atrast izeju no labi­rinta. Vai jūs varat iedomāties, kāda ironija slēp­jas šajā rīcībā? Mani izmanto, lai pārbaudītu praksē visu mācīšanas teorijas klasisko metodiku. Kaut es varētu vismaz sazināties ar Viņu! Mani mazāk uz­trauc tas, ka tieku pārbaudīts, nekā tas, ka mani novērtē tik zemu. Es taču spēju veikt simtiem reižu grūtākus uzdevumus par tiem, kurus Viņš man uz­dod patlaban. Bet kā lai Viņam to pasaku?

Esmu pārliecinājies, ka šis labirints ir ļoti līdzīgs mūsu parastajiem T veida labirintiem, tāpēc to iegau­mēt nav pārāk grūti. Tiesa, tas gan ir pagarš un tā ceļā sastopami divdesmit trīs izvēles atzarojumi. No­kļuvis labirintā pirmo reizi, es klejoju pa to gandrīz veselu pusstundu. Tas ir visai dīvaini, bet sākumā es nesapratu, kur atrodos, un tāpēc nemaz nemēģi­nāju labi iegaumēt pareizos pagriezienus. Tikai sa­sniedzis pēdējo nodalījumu un atradis tajā barību, kas bija domāta man, es aptvēru šī eksperimenta jēgu. Nākamo reizi izpildīju uzdevumu jau daudz labāk un pa visīsāko ceļu drīz vien nonācu pie mērķa. Tomēr šie panākumi neglaimo manai patmī­lībai, jo zinu, ka manas baltās žurkas būtu veikušas uzdevumu pat vēl mazliet ātrāk nekā es.

Skinnera aparāts vēl joprojām nav aizvākts no

«mana krātiņa» (piemērotāku apzīmējumu es ne­varu izdomāt), bet svira tagad izsniedz man barību diezgan reti. Es šad un tad vēl to nospiežu, taču šī ierīce mani vairs īpaši neinteresē, kopš labirinta pēdējā nodalījumā saņemu pietiekamu barības devu.

Tagad, kad skaidri zinu, kas ar mani notiek, gluži dabiski, es galvenokārt domāju par to, kā izkļūt no šīs situācijas. Labirinti man nekādas īpašas grūtības nesagādā, taču acīmredzot mans intelekts nav tik attīstīts, lai es spētu izbēgt no gūsta. Ja tā labi pa­domā, tad maniem izmēģinājuma dzīvniekiem taču arī bija ārkārtīgi mazas iespējas izkļūt no maniem nagiem. Un, ja nu pieņem, ka man nav nekādu iz­redžu izglābties, — ko lai iesāk tad? Kas notiks tālāk, kad Viņš būs pabeidzis ar mani visus eksperimentus, kas Viņu interesē? Vai Viņš apiesies ar mani tāpat, kā es apgājos ar gandrīz visiem saviem izmēģinā­juma dzīvniekiem — tas ir, iesviedīs mani hloro­forma traukā?

«Pēc eksperimenta pabeigšanas dzīvniekus vairs nesaglabāja,» tā mēs saudzīgi izsakāmies speciālajā literatūrā. Jūs varat iedomāties, ka šāda perspektīva mani ne visai vilina. Vai arī, ja Viņš atzīs mani par sevišķi noderīgu, Viņš var izlietot mani par vaisli­nieku, lai izveidotu kādu savu īpašas sugas kolo­niju. Nu, tas paver zināmas iespējas…

Ak, lai nolādēts šis Freids!

Un lai nolādēts arī Viņš! Tiklīdz biju labi iepa­zinis labirintu, Viņš atkal visu pārmainīja. Es šau­dījos šurpu un turpu gluži kā sikspārnis saules gaismā, līdz beidzot nonācu pie mērķa. Šķiet, ka ar šajā reizē sasniegtajiem rezultātiem lepoties vis ne­varu. Viņš bija pārveidojis labirintu tā, ka viss iekārtojums tagad izskatījās kā spoguļattēlā — pil­nīgi otrādi, nekā jābūt.. Es to atklāju jau pēc diviem mēģinājumiem. Ja jau Viņš ir tik slīpēts, lai tad nu pagudro vien, kā tas man izdevies!

Viņš laikam bijis apmierināts ar to, kā es orien­tējos pārveidotajā labirintā, tāpēc ka tagad Viņš izdomājis jaunu, vēl sarežģītāku uzdevumu. Man šķiet, ka es atkal būtu varējis atrast pareizo atrisi­nājumu, ja vien būtu pratis visu loģiski apsvērt. Kad pirms dažām stundām pamodos, tad redzēju, ka at­rodos pavisam citā telpā. Tā bija pilnīgi tukša, vie­nīgi pretējā sienā pamanīju divas durvis — vienas spilgti baltas, bet otras pilnīgi melnas. Starp mani un durvīm ātradās dziļš ar ūdeni piepildīts baseins. Man šī situācija nepavisam nepatika, jo tūlīt sapratu, ka viņš ierīkojis man kaut kādu lecamo bedri. Man vajadzēja uzminēt, kuras no durvīm atvērsies un dos iespēju tikt pie barības. Bet otras durvis būs aiz­slēgtas. Ja lecot atduršos pret nepareizām, aizslēg­tajām durvīm, es iekritīšu ūdenī. Nomazgāties man tagad nekaitētu vis, tikai ne tādā veidā. Kamēr tā stāvēju, novērtēdams situāciju, es saņēmu vislielāko triecienu savā dzīvē. Es to domāju pavisam burtiski. Šis izdzimtenis jau iepriekš visu bija paredzējis. Eksperimentējot ar žurkām, es izmantoju elektrisko strāvu, lai piespiestu tās lēkt pāri bedrei. Viņš rīkojās tieši pēc tās pašas sistēmas. Šīs telpas grīdā ir ielaists pamatīgs spriegums. Es kliedzu pilnā balsī, lēkāju augšup lejup un biju ārkārtīgi uzbudi­nāts, kā tas mēdz būt šādos gadījumos. Tomēr nepa­gāja ne divas sekundes, kad es atjēdzos un strauji lēcu pāri bedrei balto durvju virzienā.

Un zināt ko? Ūdens baseina ir auksts ka ledus!

Pēc maniem aprēķiniem iznāk, ka tagad esmu jau atrisinājis vismaz astoņdesmit septiņus dažādus va­riantus, lai noskaidrotu, kādā virzienā man jālec, un man tas Viss ir galīgi apriebies, turklāt esmu no­guris. Reiz es kļuvu pavisam nikns un tikai norā­dīju uz pareizajām durvīm — un tūdaļ saņēma strāvas triecienu par to, ka biju pārtraucis lēkšanu. Es sāku bļaut nelabā balsī, lamādams Viņu uz velna paraušanu un kliegdams, ka Viņam gribot negribot nāksies samierināties ar manu izturēšanos, vai nu tā Viņam patīk vai ne. Bet Viņš, protams, tikai palieli­nāja spriegumu.

Atklāti sakot, es nezinu, cik ilgi vēl varēšu to paciest. Tas nav tāpēc, ka uzdevumi būtu pārāk grūti. Ja Viņš man dotu iespēju kaut vai daļēji parā­dīt savas zināšanas, es vēl neko neteiktu. Esmu ap­domājis vismaz tūkstoti visdažādāko bēgšanas plānu, taču neviens no tiem neliekas īsti piemērots. Bet, ja drīz netikšu ārā no šejienes, es galīgi sajukšu prātā.

Pēc pēdējā notikuma es gandrīz veselu stundu sēdēju un raudāju. Es saprotu: mūsu kultūras tra­dīcijām nav raksturīgi, ka pieaudzis vīrietis raud, taču ir gadījumi, kad tamlīdzīgus tabu var neievē­rot. Ja es būtu rūpīgi apsvēris visus tos eksperi­mentus, kādi Viņam varētu būt padomā, es droši vien būtu spējis iepriekš paredzēt nākamo. Taču ļoti iespējams, ka arī tad es censtos nedomāt par to, kas mani sagaida.

Viena no parastākajām problēmām, ar kuru nodar­

bojas psihologi mācīšanas teorijas speciālisti, ir šāda: vai dzīvnieks spēs kaut ko iemācīties, ja tas par uzdevuma izpildi nesaņems atalgojumu? Daudzi teo­rētiķi, piemēram, arī Halls. un Spenss, domā, ka atalgojums (vai arī «stimulators», kā viņi to dēvē) ir absolūti nepieciešams, lai kaut ko iemācītu. Ik­viens, kam ir kaut kripatiņa saprāta, zina, ka tās ir tīrās blēņas, un tomēr «stimulēšanas teorija» jau daudzus gadus mūsu zinātnē ir noteicošā. Mēs sīvi cīnījāmies ar Spensu un Hallu un bijām jau iedzi­nuši viņus strupceļā, kad viņi pēkšņi nāca klajā ar «sekundārās stimulēšanas» koncepciju. Tas nozīmē, ka viss, kas asociējas ar atalgojumu, spēj izraisīt tādu pašu reakciju kā atalgojums. Piemēram, barī­bas parādīšana vien jau kļūst par atalgojumu — par tādu pašu atalgojumu, kāds ir barības patērē­šana. Padomājiet tikai — barības parādīšana! Un tomēr šī koncepcija kādu laiku paglāba viņu teo­rijas no sagrāves.

Pēdējos piecus gadus es centos izstrādāt eksperi­mentu, kas neapgāžami pierādītu, ka ar atalgojuma parādīšanu vien vēl nepietiek, lai izmēģinājuma dzīvnieks izpildītu uzdevumu. Un tagad paskatieties, kas noticis ar mani

Esmu pārliecināts, ka Viņa teorijas zināmā mērā saskan ar Halla un Spensa uzskatiem, jo šodien, kad es atrodos sprostā ar lecamo bedri, mani par pareizu lēcienu neatalgoja vis, kā parasti, ar proteīnu zirnī­šiem, bet gan … piedodiet, man pat tagad ir grūti to aprakstīt. Kad izdarīju pareizo lēcienu, kad dur­vis atvērās un es devos pēc barības, es atklāju, ka barības vietā ir nolikta fotogrāfija. Attēls no kalen­dāra. Nu, jūs jau pazīstat šos attēlus. Viņas uzvārds, ja nemaldos, ir Monro.

Es apsēdos uz grīdas un sāku raudāt. Veselus pie­cus gadus biju mēģinājis pierādīt, cik bezjēdzīga ir «sekundārās stimulēšanas» teorija, un tagad pats sagādāju Viņam pierādījumus, ka šī teorija ir pa­reiza! Man taču gribot negribot jāizpilda «vingri­nājums» — jāatrod pareizās durvis un jālec. Es nevēlos stāvēt uz grīdas, kurā ir ielaista strāva, un ļaut, lai man izkrata laukā dzīvību, un nevēlos arī tikai uz labu laimi lēkt aizslēgto durvju virzienā un reizi pa reizei iekrist ledainajā ūdenī. Tas tomēr nav godīgi! Viņš, bez šaubām, grib to visu izmantot par pierādījumu, ka fotogrāfija var aizstāt atalgojumu un ka es mācos atrisināt uzdevumu tikai tāpēc vien, lai paskatītos uz pilnīgi kailo mis Kā viņu tur sauc!

Es varu patlaban iedomāties, kā Viņš sēž kādā citā šī kosmosa kuģa telpā, apkopo visus datus par manu izturēšanos, sastāda dažādus mācību plāna grafikus un tīksmīgi smīn par to, ka es apstiprinu visas Viņa izlolotās teorijas. Es tagad gribētu kaut…

Apmēram stunda aizritējusi kopš tā brīža, kad pabeidzu rakstīt iepriekšējo rindkopu. Man gan liekas, ka pagājis daudz ilgāks laika sprīdis, taču di oši vien vairāk par stundu nebūs. Un es visu šo laiku pavadīju dziļās pārdomās. Tāpēc ka, man šķiet, esmu atklājis iespēju, kā izkļūt laukā no še­jienes. Es tikai vēl īsti nezinu, vai man pietiks drosmes.

Tieši tajā brīdī es rakstīju par to, kā Viņš sēž un smīn, un akceptē pats savas teorijas, kad man pēkšņi ienāca prātā, ka teorijas rašanās ir atkarīga no lī­dzekļiem, kurus lieto. To droši vien var apstiprināt jebkuras zinātnes vēsture, bet vislabāk to laikam gan pierāda psiholoģija. Ja Skinners nebūtu izgud­rojis savu nolādēto sprostu, ja nebūtu izdomāts labirints un lecamā bedre, tad mācīšanas teorijas šodien droši vien būtu pavisam citādas. Nekas cits kā vienīgi eksperimenta atribūti var pilnīgi pārmai­nīt izmēģinājuma eksemplāru izturēšanos, un teorijai atliek tikai izskaidrot šo laboratorijas apstākļu nosa­cīto izturēšanās veidu.

No tā izriet arī, ka divas dažādas kultūras, kas izgudrojušas vienādas eksperimenta metodes, var izvirzīt gandrīz identiskas teorijas.

Paturot vērā to visu, man nav grūti iedomāties, ka Viņš ir cietpaurains stimulēšanas teorijas piekri­tējs, jo Viņš lieto visus tos pašus atribūtus un tās pašas metodes.

Tāpēc tagad ir pilnīgi skaidrs, kā es varēšu izglāb­ties. Viņš sagaida, ka es apstiprināšu visas Viņa izgudrotās teorijas. Nu, tad Viņš šādu apstiprinā­jumu vairs nesaņems! Es pazīstu visas Viņa teorijas kā savus piecus pirkstus, un tas nozīmē, ka varu sagādāt Viņam rezultātus, kas satrieks šīs teorijas lupatu lēveros!

Es jau tagad apmēram varu paredzēt rezultātus. Ko mācīšanas teorijas speciālists dara ar dzīvnieku, ja tas neizturas tā, kā pienāktos, un nedod iepriekš paredzētos rezultātus? Gluži dabiski, ka tādā gadī­jumā no šī dzīvnieka atbrīvojas. Ikviens taču vēlas eksperimentēt tikai ar veseliem, normā'iem dzīvnie­kiem, un jebkurš eksemplārs, kas dod «neparastus» rezultātus, tiek nekavējoties aizvākts projām no laboratorijas. Ja jau galu galā dzīvnieks neizturas tā, kā varēja sagaidīt, tad tas droši vien ir slims, nenormāls vai citādi neatbilst normai…

Protams, nevar paredzēt, kādu metodi Viņš lietos, lai atbrīvotos no manas vairs nevajadzīgās klātbūt­nes. Vai viņš nolems mani vairs «nesaglabāt»? Var­būt taisnā ceļā nosūtīs atpakaļ uz «pastāvīgo koloniju»? To es nevaru pateikt. Es zinu vienīgi, ka mani atbrīvos no šīs patlaban tik nepanesamās si­tuācijas.

Nu, lai Viņš tikai iepazīstas ar saviem turpmāka­jiem rezultātiem!

NO: Starpzvaigžņu kuģa — laboratorijas PSIHO-145.

KAM: Zinātņu biroja direktoram.

Tlen, mīļais draugs, šī ir neoficiāla vēstule. Ofici­ālo ziņojumu nosūtīšu vēlāk, bet vispirms es gri­bēju Jums pastāstīt par saviem personiskajiem novērojumiem.

Izmēģinājumi ar nesen atklāto sugu nonākuši strupceļā. Sākums bija ļoti daudzsološs. Mums šķita, ka izvēlētais dzīvnieks ir normāls un vesels, un mēs sākām to pārbaudīt ar parastajiem paņēmieniem. Laikam jau esmu Jums rakstījis, ka šīs jaunās sugas pārstāvis, kā mums likās, gandrīz nemaz neatšķīrās no mūsu parastajiem laboratorijas dzīvniekiem, tā­pēc mēs apgādājām šo eksemplāru ar plānām, no koksnes masas pagatavotām plāksnītēm un grafīta irbuli — «rotaļlietām», kas mūsu laboratorijas dzīv­niekiem tā patīk. Varat iedomāties, cik pārsteigti un iepriecināti mēs bijām, kad jaunais eksemplārs sāka lietot šos materiālus gluži tāpat, kā to dara visi mūsu laboratorijas dzīvnieki. Vai tas varētu būt, ka visām kosmosa telpā sastopamajām mazāk attīstītām sugām piemīt vienādas iedzimtas īpašī­bas?

To es jautāju tikai tāpat, starp citu. Mācīšanas teorijas speciālistus atbilde uz jautājumu sevišķi nevarētu interesēt. Jūsu draugs Verpks stūrgalvīgi apgalvo, ka minēto «rotaļlietu» izmantošanai varētu būt kāda dziļāka jēga un ka mums to varbūt vaja­dzētu izpētīt pamatīgāk. Tāpēc, ņemot vērā viņa ne­atlaidīgo lūgumu, pievienoju šai neoficiālajai vēs­tulei arī materiālus, kurus lietojis mūsu pirmais eksemplārs. Pēc manām domām, Verpks ar saviem uzskatiem pauž visrupjāko antropomorfismu, tāpēc es šajā jautājumā tālāk vairs neko nevēlos darīt. Izmēģinājuma dzīvnieka izturēšanās tomēr deva ce­rības, ka mūsu jaunatklātajā kolonijā izdosies at­rast eksemplārus, kas darbosies pilnīgi atbilstoši mūsu vispārpieņemtajai teorijai.

Un tiešām likās, ka mums bijusi taisnība. Dzīv­nieks pavisam ātri atrisināja Bfjaina sprosta pro­blēmas, sniegdams mums tik iepriecinošus faktus, kādus agrāk vēl nekad neesam ieguvuši. Pēc tam mēs viņu ievietojām labirintā, otrādi apgrieztajā labirintā un sprostā ar lecamo bedri, un iegūtie re­zultāti nebūtu pārliecinošāk apstiprinājuši mūsu teorijas pat tādā gadījumā, ja mēs būtu sagrozījuši faktus. Tomēr vēlāk, kad sākām dzīvniekam dot ar sekundārās stimulēšanas problēmām saistītus uzde­vumus, šķita, ka ar to notikusi pavisam dīvaina pār­maiņa. Dzīvnieka izturēšanās vairs neatbilda normai. Dažkārt pat likās, ka dzīvnieks sācis trakot. Ekspe­rimenta sākumā tas uzvedās ļoti priekšzīmīgi. Bet tad, tieši tajā brīdī, kad likās, ka tas tiks galā ar jebkuru mūsu uzdevumu, tā izturēšanās gandrīz ne­manāmi mainījās un parādījās īpašības, kas acīm­redzot nevar būt raksturīgas normāliem eksemplā­riem. Novērojumi parādīja, ka dzīvnieks arvien vai­rāk novirzās no normas, līdz tā izturēšanās nemaz vairs neatbilda mūsu teorijai. Protams, mēs tūlīt sā­pi atām, ka ar dzīvnieku kaut kas noticis, jo mūsu teorijas apstiprinājuši tūkstošiem eksperimentu ar tamlīdzīgiem dzīvniekiem, tātad nevar būt nekādu šaubu par to pareizību. Taču mūsu teorijas ir-node­rīgas tikai izmēģinājumos ar normāliem eksemplā­riem un normālām sugām, tāpēc drīz vien pārlieci­nājāmies, ka mums šoreiz nav laimējies un mēs esam izvēlējušies kaut kādu nenormālu dzīvnieku.

Rūpīgi apsvēruši šo situāciju, nosūtījām dzīvnieku atpakaļ uz tā iepriekšējo koloniju. Turklāt mēs gan- diīz vienbalsīgi nolēmām lūgt Jūsu atļauju pilnīgi iznīcināt šo koloniju. Acīmredzot zinātniskiem no­lūkiem tā mums gandrīz nemaz neder un ir pat po­tenciāli bīstama, tāpēc nepieciešams veikt pret to attiecīgus pasākumus. Tā kā visas tamlīdzīgas kolo­nijas atrodas Jūsu uzraudzībā, tad mēs lūdzam at­ļauju to iznīcināt.

Man, starp citu, vēl jāpaziņo, ka Verpks bija vienīgais, kas balsoja pret mūsu lēmumu. Viņam ir muļķīgs uzskats, ka katrs var pētīt dzīvnieku iztu­rēšanos ar tādiem paņēmieniem, kādus atzīst par labākiem. Atklāti sakot, es nesaprotu, kāpēc Jūs apgrūtinājāt mani ar viņa klātbūtni šajā ekspedī­cijā, taču varbūt Jums šajā ziņā ir bijuši kādi īpaši nolūki.

Ja neņem vērā Verpka iebildumus, mēs, visi pā­rējie, tomēr esam cieši pārliecināti, ka šī jaunā ko­lonija pilnīgi jāiznīcina, turklāt nekavējoties. Tajā acīmredzot ir izplatījusies kāda sērga vai kaut kas tamlīdzīgs, kā to skaidri pierāda mūsu teorijas. Ja tā neparedzētu apstākļu dēļ nonāks saskarē ar citām mūsu kolonijām un inficēs citus mūsu dzīvniekus ar kādu slimību vai arī šīs saskares rezultātā notiks novirzīšanās no normāltipa, tad mēs nekad vairs ne­varēsim iepriekš paredzēt izmēģinājuma dzīvnieku izturēšanos. Es domāju, ka nav nepieciešams minēt vēl citus argumentus.

Vai mēs tātad varam cerēt, ka saņemsim Jūsu atļauju iznīcināt šo koloniju pēc iespējas ātrāk, lai varētu uzmeklēt vēl kādu citu koloniju un pārbau­dīt mūsu teorijas, novērojot citus, veselus dzīvnie­kus? Man šķiet, ka tikai tā var nodrošināt zinātnes tālāku attīstību.

Ar cieņu Jūsu Aiovijs.