Mūžīgā Džuljeta

Kad man parādīja viņas portretu, es, godīgi sakot, apmulsu. Bija tāda kņada, tik daudz pretendenšu uz lomu, un še tev! Galīgi neizteiksmīgs, diezgan pie¬mīlīgs ģīmītis, smuidrs augumiņš. Es izskatīju filmu: arī nekā sevišķa — vidu¬vēja plastika. Vienīgi aiz kaislības prātu zaudējis režisors varēja izdabūt no šā meitēna Šekspīra Džuljetu, kaut gan es biju pārliecināts, ka vairāk jēgas būtu uzticēt šo lomu man, neraugoties uz četrdesmit gadiem, ūsām un kailo galv¬vidu . . .

Taču cits nekas neatlika — es uzski-cēju uz lapas auguma kontūras un par visu vari mēģināju atsaukt atmiņā itāļu renesanses sieviešu kostīmus.

Aiznesis metus Dikam, es tomēr neno-valdījos, neizteicis dažas kodīgas pie¬zīmes.

— Nevajag,-—sacīja Diks. — Šefs ga¬līgi nav vainojams. Tā vēlējās Zvaigzne.

— Kas? Kas?

— Nu, mēs visi viņu tā saucam. Kādreiz visizcilākās aktrises sauca par zvaigznēm. Atceries — «kinozvaigzne», «šova zvaigzne» . . . Saprati?

— Kad tas bijal — es izbrīnā iesaucos. — Cik tad tai jūsu Zvaigznei ir gadu?

— Pāri astoņdesmit, es domāju. Tā ir tradicionālā teātra laikmeta pēdējā zvaigzne. Ir jau pagājuši kādi četrdesmit gadi, kopš atklāts pirmais hipnoteātris.

— Nu, un kāds sakars ir Zvaigznei ar «Romeo un Džuljetas» uzņemšanu? Ar saviem gadiem viņa nevar pretendēt pat uz aukles lomu.

Diks paraustīja plecus un tā nosmīnēja ka es sapratu — viņš kaut ko zina briesmīgi lepojas ar to, ka ši informācija ir slepena.

Es, paldies dievam, neesmu nekāds reportieris vai, vēl ļaunāk, privātdetek¬tīvs. Šefa sarežģītās attiecības ar dāmu, ka viņam var būt vecmāmiņas vietā, manīl maz uztrauc.

Tomēr es nolēmu satikties ar Džuljet lomas kandidāti un atrunāt viņu no šis ie-ļ domas.

Es, redzat, esmu ieguvis klasisko iz-! glītību. Jūtu godbijību, dzirdot Šekspīra Bairona un Sellija vārdu. Manuprāt, saulē vairs nav aktieru un aktrišu, kas būt cienīgi tēlot Šekspīra lomas. Hipno-ļ teātris, protams, ir asprātīga izdoma, bet ļ es vēl paguvu redzēt īstu, tradicionālo teātri! Un tāpat, kā nekas nevar man aiz- ļ stāt iemīļoto skuvekli un auzu pārslu putru rītos, tā nekas neaizstās ari īstu teātri.

Kandidāti ilgi slēpa no manis. Te, redzat, mis Džeinu moka iesnas, te mis Džeina kopā ar pielūdzējiem izbraukusi ar jahtu. Galu galā es pazemojos tiktāl, ka sāku iz¬taujāt par viņu studijas kalpotājus.

Un tad atklājās kaut kas dīvains. Ne¬viens līdz pat šai dienai nebija redzējis mis Džeinu ne acīs. Tas ir, bija viņas portreti — visvisādi, ieskaitot hologrāfiskos, bija mēmas lentes ar viņas skicēm — jāsaka, ap¬brīnojami nemākulīgas, bija ari lente ar balsi — mis Džeina neskaidri izrunāja r skaņu. Bet vairāk nekā. Nekādu pēdu.

Un es devos uz šefa villu.

I Es gatavojos pilnīgi diplomātiski un korekti pateikt viņam: «Ser! Baidos, ka ļjōs kļūdāties, uzaicinot šo mis Džeinu ļtēlot galveno lomu.» Bet, ja viņš gribētu kbilst, mēs aprunātos apmēram tā kā kmnibas dienās, kad viņš futbola laukumā ■slaida garām manas piespēles. [ Taču mana džentlmeniskā apņemšanās iz-

I Pirmkārt, mani nelaida iekšā villā, tāpēc ■iju spiests iekļūt dārzā pār akmens ie¬kuģo jumu — un tas manos gados un Bemot vērā manu miesasbūvi! l Otrkārt, šefa kabineta logs bija cieši aizsegts ar portjeru. Akmentiņu mešana, svilpšana un saukšana vārdā neko nedeva.

Es jau biju gatavs noticēt mājzinim, kas palika pie sava, ka villas saimnieks ir prom, un atkāpties tādā pašā veidā — pār iežogojumu, kad uz zālāja fona ie¬raudzīju sievietes siluetu. Piegāju tuvāk un pārliecinājos, ka manas aizdomas ir bijušas pamatotas. Manā priekšā stāvēja tis Džeina.

— Labrīt, misi — es sveicināju viņu. Viņa ilgi lūkojās man sejā.

— Piedodiet, mister . . . m-m-m . . . saso¬dītā atmiņa . . . Nekādi nevaru atcerēties, tad mēs pēdējo reizi tikāmies ,. , Vai tas nebija Braitonā zirgu skriešanās sacīkstēs?

Es pavērsu skatienu pret šo septiņ¬padsmit gadus veco meiču, ar šausmām juzdams, ka manas kājas pašas sāk kāpties atpakaļ. Braitonā es biju pirms gadiem divdesmit, ja ne vēl senāk.

— M-m-mēs n-n-neesam pazī-zī-zīstami, ļmis … — es kaut kā izmocīju. — Atļaujiet

stādīties priekšā .. .

— Es tomēr sāku jūs atminēties, — sa¬cīja mis Džeina. — Toreiz jums nebija šo briesmīgo ūsu, un arī jūsu galvaskausa apmatojuma stāvoklis . . . Bet izlūdzos pie¬došanu. Mēs savās aprindās dažkārt esam tik cietsirdīgi pret savu tuvāko . . . kaut ari

ļfcpēlneslba reizēm ir diezgan amizanta . . . 'un izklaidē . . .

— Ir gan jums izklaides, mis! — es teicu papikti, tāpēc ka, virzīdamies at¬pakaļ, biju iekāpis dzeloņainā krūmā un nekādi netiku vaļā no tā.

— Ak vai, manā vecumā … — elēģiski nopūzdamās, teica mis.

— Piedodiet, cik tad jums ir gadu? — es izbrīnījies vaicāju.

Viņa kļuva domīga.

— Jā, nudien! — pēkšņi viņa līksmi ie¬saucās. — Man ir septiņpadsmit gadi, divi mēneši un sešas dienas!

Mis Džeina skaļi iesmējās. Es skatījos uz viņas sārti balto ģīmīti, uz gaisī¬gajām kastaņbrūnajām cirtām, uz dzid¬rajām zilajām acīm un vēl skaidrāk sa¬pratu, ka mūsu nākamā Džuljeta, gaidot slavu, ir jau mazliet sajukusi prātā . . .

— Jā, man ir septiņpadsmit gadi, — viņa negaidīti skumji turpināja. — Un vai es izskatos kaut vai par divām nedēļām

vecāka? Ak, ser, jums jābūt iecietīgam pret mums, nabaga sievietēm, kurām dzīvē ir tik maz prieku . . . Ai, kas tas? Lūk, tas!. . .

Viņa atrāvās atpakaļ — uz celiņa bija izlēkusi varde.

— Varde, mis, tikai varde, — es viņu nomierināju.

— Tikai? Bet man rādījās diezin kas.

— Vai tad jūs nepazināt parasto vardi?

— Lai pazītu, ir vismaz jāredz! — tie¬pīgi atspēkoja dīvainā mis Džeina.

— Jūs gribat teikt, ka neredzējāt pie savām kājām vardi?

— Kā tad es varēju redzēt — ar savām acīm?

— Bet jūsu gados . . .

— Tieši manos gados redze, diemžēl, sagādā nepatīkamus pārsteigumus. Ak, jaunais cilvēk, ja jūs būtu tik daudz reižu filmēts vēlu nakti, diezin kādā ap¬gaismojumā .,. Ja jūs vismaz trīsreiz nedēļā būttf ielaists ellē, kur sejā cērtas desmitiem prožektoru gaisma .. .

Piepeši viņa nobijās un apklusa. Es arī klusēju, tāpēc ka domāju tikai par vienu — kā pazust no šejienes. Bet, pirmkārt, džentlmenis nedrīkst izturēties nepieklājīgi pret runīgu dāmu, otrkārt, sasodītais krūms kā nelaida, tā nelaida mani vaļā.

— Es to saku tāpēc, ka visu mūžu esmu sapņojusi kļūt par aktrisi, — pēkšņi pazi¬ņoja mis Džeina. — Nevis par hipnoteātra lelli, bet par īstu aktrisi, saprotat? Un dažreiz man šķiet, ka es tiešām esmu aktrise un mani filmē, un es izeju uz skatuves, saprotat?

— Ko jūs varat zināt par īstu teātri, mans bērns? — es neizturēju. — Jūs taču to nemaz neesat redzējusi!

— Es neesmu redzējusi īstu teātri? — Mis Džeina plati iepleta acis. — Nē, jūs tikai paklausieties, ko saka šis jau-nais cil-vēks! Es neesot redzējusi īstu teātri!

> Jums taču mātes piens vēl bija uz lūpām, kad es…

— Mis Džeina! Mis Džeina!!! — atska¬nēja izmisīgs kliedziens. Pie mums taisni pa zālāju drāzās šefs — mazliet lēnāk nekā mūsu futbola jaunības dienās.

Mis pārsteigumā iekliedzās.

— Mis Džeina, mans bērns, jūs esat pār¬pūlējusies!— agresīvi uzbļāva šefs.— Ejiet uz savu istabu, mans bērns!

Mis Džeina sāka griezties apkārt.

— Es nevaru atrast. . .

— Ko, mis?

— Savu spieķīti.

— Mis Džeina! Jums nav bijis un nav nekāda spieķīša!

— Bet ja es paklupu . . .

— Jūs nepaklupsit! Nu? Marš! Citādi jums klāsies plāni!

Un šefs visā nopietnībā atvēzēja dūri pret mis Džeinu. Es metos viņiem vidū, lai saņemtu sitienu, un manas gaišās bikses nostrikšķēja. Krūms ar milzīgu nepatiku palaida mani vaļā. Bet mis Džeina iespiedzās un ātrāk par briedi likās prom pa celiņu, bet pēc tam, lēkdama pāri soliņiem, taisni uz villu. Šefs dusmīgi vērās mani.

— Es veltīgi pūlos saprast, ser, kurš no mums trim ir traks, — es ļoti korekti iesāku.

— Bet es bez panākumiem lauzu galvu, ser, kā džentlmenis varējis šķērsot sveša īpašuma robežas pāri iežogojumam.

— Es domāju, ser, ka veca draudziba dod man tiesības norādīt uz zināmām jūsu, kā arī mis Džeinas izturēšanās dīvainībām, kuru dēļ es paredzu sarež¬ģījumus jūsu hololentes uzņemšanas laikā.

— Bet es domāju, ser, ka jums pēc savu apburošo kostīmu metu nodošanas vairs nav nekāda sakara ar hololentes uzņemšanu.

Pēc tam mēs apmainījāmies ar šādām tādām laipnībām mūsu futbola jaunības dienu žargonā.

— Labi, — teica šefs. -—Nepļāpā par to, ko redzēji, un beigta balle. Es pagaidām neko nevaru tev paskaidrot.

— Bet ņem vērā, draudziņ, — aicinā¬dams filmēties šo trako, tu riskē ar galvu. Viņa ir tāda pati Džuljeta kā es Ofēlija.

Šefs gribēja kaut ko bilst un pat atvēra muti, bet pēkšņi apdomājās.

— Esmu pateicīgs jums, ser, par laipno brīdinājumu, — viņš cienīgi nobeidza sa¬runu.

Un man bija jābrauc prom no villas.

Es biju tik nikns uz šefu, ka vairs ne reizi nerādījos viņa paviljonā, Jaujot viņam pašam mocīties ar to nenormālo mis Džeinu. Taču izvairīties no filmas pirm¬izrādes es nevarēju.

Es izgāju no zāles satriekts. Zilacainā idiote, kas bija iedzinusi mani krūmā, bija ne tikai talantīga — viņa bija ģeniāla. Es sapratu, ka beidzot cilvēce ir tikusi pie īstas aktrises. Acīmredzot šefs bija ie-guldijis ne mazumu naudas stundās, mēģinājumos, kā ari meis.tariskā logo¬pēdā, jo mis Džeina vairs neizrunāja ne¬skaidri r skaņu. Sev blakām dzirdēju sajūsminātas balsis: «Apbrīnojami!», «Bur¬vīgi!», «Gadsimta aktrise!».

Es devos meklēt šefu. Galu galā ari maniem tērpiem šajā triumfā ir bijusi zināma loma.

— Es gaidu tieši jūs, ser, — viņš teica, reportieru pūļa ielenkts. — Mis Džeina jau ir sniegusi visas intervijas un pārģērbjas. Viņa lūdza, lai jūs ieejot pie viņas uz kādu bridi.

Man ļoti negribējās rādīties ģeniālajai aktrisei pēc dīvainajām sarunām villā, bet šefs pats aizveda mani uz viņas ka¬binetu un lika mazliet pagaidīt.

Kabinetā pēkšņi sabiezēja tumsa, lampas tikko spīdēja. Es jau grasījos izsaukt elektriķi, bet tad ienāca sieviete.

Tā bija paveca sieviete, lai neteiktu vairāk. Viņa balstījās uz spieķīša, bet viņas seju sedza plīvurs.

— Sveicināti, ser … — Viņa lēni pie¬gāja pie krēsla un apsēdās. — Kā jums patika Džuljeta?

— Viņa bija apbrīnojama. Bet, pie¬dodiet . . .

— Es esmu Zvaigzne.

— Jūs??? Tagad es, liekas, sāku kaut ko saprast . . . Jūs strādājāt ar to nabaga meiteni un spoži pierādījāt . . .

— Es ne ar vienu neesmu strādājusi, jaunais cilvēk. Drīzāk gan strādāja ar mani. Kaut jūs zinātu, kā man apnikuši visi tie vadi, ar kuriem es biju līdzīga ziemsvētku eglītei!

Es apstulbu.

— Kāds tam sakars ar eglīti, es ne¬saprotu . . .

— Un man vēl stāstīja par jums kā par lielu tradicionālā teātra pazinēju, jau-nais cil-vēk! Vai tad jūs nenoskārtāt, ka Džuljetu tēloju es? Neviens no šiem tagadējiem taču mūžam nebūtu mācējis tā izstrādāt lomas partitūru!

— Jūs? Bet atļaujiet . . .

— Vēl arvien šaubāties? Ieejiet blakus- ' istabā, un jūs pats redzēsit — tur stāv pults un guļ vesels kalns visādu vadu, sensoru un citādu nieku, ar kuru pa¬līdzību es divus mēnešus biju jauna un apburoša būtne. Es smaidīju ar viņas lūpām un mirkšķināju viņas skropstas. Ņemot vērā pašreizējo medicīnas līmeni, tas nemaz nav tik sarežģīti. Tiesa, man bija pagrūti iejusties svešā ķermenī. Smieklīgi ir atzīties, bet pirmajās dienās man ļoti pietrūka visu manu reimatismu. Bet tagad jokus pie malas, parunāsim no¬pietni. Man iepatikās jūsu tērpi. Es pie¬dāvāju jums sadarbību. Vēl vairāk — jūs palīdzēsit man izvēlēties kandidāti Katarinas lomai. Es visu mūžu esmu ilgo¬jusies to nospēlēt. Šoreiz mums vajadzīga brunete, gara auguma, kupla . . .

— Bet kā ar mis Džeinu?

— Mis Džeinu? Viņai ir samaksāts, tur¬klāt labi, es uzskatu. Tiesa, divus mēnešus no sava īsā mūžiņa viņa it kā nogulēja, bet mēs viņai neesam nodarījuši pāri. Jums jāpiekrīt, ka neesmu strādājusi slikti. Pēdējās ainās viņas banālais ģīmītis bija gluži vienkārši skaists!

Zvaigzne gaidīja komplimentus, bet es klusēju.

— Zināt, — pēkšņi viņa teica, — tas ir sāpīgi: tik tikko tu sāc izjust, kā jāspēlē Džuljeta, tik tikko izkārto sev šo lomu, kad no spoguļa tev pretī raugās vecene . . . Bet man taču bija tiesības uz diviem mēne¬šiem no šā meitēna dzīves! Manam ta¬lantam bija uz to tiesības! Un es pie¬šķiru sev tādas tiesības nākotnei, lai īstais teātris neaizietu bojā. Un jūs domājat, ka neatradīsies daiļavas, kas būs ar mieru aplipināt savu skaisto miesu ar sensoriem, paciest elektrodu ieaugšanu un dievs zina ko vēl, lai tikai viņu skaistu¬mam aplaudētu? Kāpēc gan ne, ja ir iespējams savienot manu talantu un viņu jaunību? Jo es tā nospēlēšu šīs lomas kā neviena cita aktrise zemes virsū. Es esmu pēdējā īstā aktrise, saprotat? Un es spēlēšu līdz savai pēdējai stundiņai!

Es nevarēju strīdēties ar viņu, paklanījos un izgāju no kabineta. Iedams pa kori-'doriem uz banketu zāli, es ieraudzīju stūrī raudošo mis Džeinu.

— Es jūs pazinu, jūs zīmējāt kostī¬mus, — viņa teica. — Man jūs parādīja . . . vēlāk . . . kad biju pamodusies . . .

Viņai mugurā vēl bija tā pati vakar¬kleita, kas sniedzot intervijas.

— Sakiet, ser . . . Gribu palūgt jūs . . . Tas taču nav nekas liels . . . Vai es nevaru paskatīties lenti? Es taču tikai nupat kā pamodos . . . vai kā viņi to sauc . . .

Es paņēmu viņu pie rokas un ievedu mazajā zālē. Kalpotāji neko nezināja un nebrīnījās, ka ģeniālā mis Džeina grib vēlreiz visu redzēt uz ekrāna. Lenti pa¬laida no jauna.

— Vai tiešām to runāju es? — čukstēja mis Džeina. — Ak kungs, es taču nemaz nekropļoju skaņas! Un kā man piestāv šī kleita!

Sl nabaga meitene neko nesaprata no teātra, bet pēdējās ainās viņa sāka raudāt. Un, kad atnāca pēc manis un šefa vārdā lika beidzot ierasties banketu zālēļ mis Džeina turēja mani ciet aiz rokas.

— Paklausieties! — viņa sacīja. — Ta¬gad man ir divi ceļi. Vai nu kļūt par īstu aktrisi … kā šī briesmīgā vecene, kas tā smējās par mani, vai . . . jūs sa¬protat . . . Un, ja man būs jāizvēlas otrais ceļš, ziniet — es vairs nevarētu būt parasta meitene, kas pārdod tirdziņā cimdus, es varētu būt tikai Džuljeta . . . vai vispār nebūt!

Juzdama, ka gribu viņu noturēt, Džeina atlēca sāņus un nozuda koridoros.

— Vai jūs nepateiksit, ser, — es čukstus jautāju šefam starp divām šampanieša glāzēm, — kur ir augsti godājamā Zvaigzne un vai viņa nenāks šurp? Man sakāms viņai kaut kas svarīgs.

— Ja tu esi ar mieru meklēt kandi¬dāti viņas nākamajai lomai un zīmēt kostīmus, tad es to pateikšu viņai pašai.

— Kāpēc es nevaru?

— Tāpēc ka Zvaigzne pirms piec¬padsmit minūtēm deva zvērestu — neviens visā pasaulē, izņemot ārstu elektroniķi, istabeni un mani, vairs neredzēs viņas īsto seju. Ja vēlies, nāc uz filmēšanu un runā ar Zvaigzni, kad viņa ir jaunas un apburošas būtnes izskatā.

— Pateicos, ser, — es atbildēju.

Tulkojis O. Sarma V. Nasonova zlm.