Maldu komēdija

MALDU KOMĒDIJA

Komēdija piecos cēlienos

THE COMEDY OF HRRORS

PERSONAS

Solins, Efesas hercogs

Egeons, Sirakūzu tirgotājs

Elesas Anlitols I dvīņu brāļi, Egeona viri

Sirakūzu Antifois f Emīlijas dēli

Elesas Dromio ļ dvīņu brāļi, abu Antifolu

Sirakūzu Dromio ļ kalpi

Bailazars, tirgotājs

Andželo, zeltkalis

Pirmais tirgotājs, Sirakūzu Antifola draugs

Otrais tirgotājs, Andželo kreditors

Pinčs, skolmeistars

Emīlija, Egeona sieva, abate Efesā

Adriana, Efesas Antifola sieva

Luciāna, viņas māsa

Lūcija, Adriānas kalpone

Kurtizāne

Cietuma uzraugs, pavadoņi un kalpi.

Notiek Efesā.

PIRMAIS CĒLIENS

PIRMĀ aina

Zāle hercoga pilī.

Ienāk hercogs, Egeons, cietuma uzraugs, virsnieki un citi pavadoņi.

Egeons.

Jel runā, Solin, pats. Liec manim krist,

Lai nāve nāk, kam ciest un izsamist!

Hercogs.

Ko gaudies, tirgotāj no Sirakūzām, —

Nav man vis likums patvarīgi grozāms.

Viss naids un ķilda, kas mums sākās nesen,

Aiz tā, ka jūsu nežēlīgais hercogs

Bij licis manas zemes dēliem — tirgoņiem,

Kas dzīvību ar naudu izpirkt nespēja,

Pēc barga likuma ar asnīm maksāt.

Nu mūsu draudu skatam žēlsirdības nav.

Kā sākās savstarpīgais nāvīgs strīds

Starp tavu tautu dumpīgo un mums,

Lemts ļaužu svinīgajās sanāksmēs,

Tā Sirakūzās un tāpat pie mums,

Nekādu sakaru vairs nepielaist.

Vēl vairāk: ja kāds dzimis Efesā

Un Sirakūzu tirgū ierodas,

Tāpat ja dzimis sirakūzietis

Ir mūsu ostā ieradies — tiem jāmirst,

Bet viņa mantu piešķir hercogam;

Tik tūkslož marku ja viņš samaksā,

Tam pārkāpums un nāves sods tiek atlaists.

Tavs īpašums, lai augsti rēķina,

Uz simtu markām tikai novērtēts,

Un tā pēc likuma tev piespriests nāves sods.

Egeons.

Tad mierinājums viens vēl tikai šķiet:

Man mokas beigsies, līdzko saule riet.

Hercogs.

Bet, sirakūziet, teic mums tagad īsi —

Kāpēc no tēva nama projām gāji

Un kādēļ ieradies še, Efesā?

Egeons.

Ak, grūtāks uzdevums man nevar būt

Par nestāstāmām ciešanām kā stāstīt,

Bet pasaulei lai skaidri redzams tiek,

Ka likten's nāvē dzen, ne ļauna tīka,

Es teikšu visu, cik aiz bēdām spēšu.

Es Sirakūzās dzimis, sievu ņēmis,

Ar mani viņa būtu laimīga

Un es ar to, ja nenākusi ļauna liksta.

Mēs līksmē dzīvojām, mums manta auga

No biežiem izdevīgiem ceļojumiem

Pa Epidamnu. Tad mans faktors mira,

Par veikalu un precēm rūpēs es

No sievas mīļām skavām tapu rauts.

Tik sešus mēnešus es biju prom,

Kad mana sieva, gandrīz nevarīga

Aiz saldā soda, sievietei kas jānes,

Uz ceļu taisījās man pakaļ braukt

Un sveika, vesela drīz bija klātu.

Un atkal drīz jau māte laimīga

Tā tika diviem skaistiem puisēniem,

Tik brīnišķīgi līdzīgiem, ka tos

Pēc vārda vienīgi bij atšķirt spējams.

Tai pašā namā un tai pašā stundā

Vēl viena zemu ļaužu nedēļniece

Tāpat bij dzemdējusi dvīņus vienādus.

Un, tā kā vecāki bij gluži nabagi,

Es bērnus pirku kalpot maniem dēliem.

Uz saviem zēniem lepna — mana sieva

Diendienā uzmācās uz mājām braukt,

Es ļāvos pierunāt un — ak! — par agru.

Mēs kuģī sēdāmies.

No Epidamnas bijām jūdzi tālu,

Kad vējam paklausīgais jūras klajš

Ar ļaunām zīmēm apdraudēja mūs.

Jo tālāk, jo mums zuda cerības,

Drīz tumsa debess gaismu nodzēsa

Un baiļu pilniem prātiem lika jaust,

Ka tuva nāve neizbēgama.

Es viņai mierīgs acīs lūkotos,

Bet manas sievas izmisuma vaidi

Un asaras par to, kas nenovēršams,

Un skaisto zēnu žēlie brēcieni

Par drausmo skatu, ne aiz nāves briesmām,

Man lika paglābiņu meklēt tiem un sev.

Un, citu nezinādams, lūk, ko iedomāju:

Kad kuģa ļaudis laivā projām irās

Un kuģi pameta, lai dzīlē grimst,

Par savu jaunāko visvairāk rūpēs —

To sieva piesaistīja tievam mastam,

Ko jūrnieki ņem līdzi vētras brīdim,

Un Vienu no tiem pirktajiem tur klāt,

Bet es ar otriem diviem tāpat rīkojos.

Tā bērnus dalījuši, es un sieva,

No acīm sargājamos neizlaizdami,

Pie masta sējāmies, katrs savā galā,

Un slīdam projām straujo viļņu varā,

Kā šķitās mums, uz krastu Korintā.

Kad beidzot saule zemi apspīdēja

Un klīda biezā migla apkārt mums,

Ar silto spulgu jūra norimās,

Mēs redzējām, ka divi kuģi brauc —

No Epidauras viens un otrs no Korintas,

Bet, pirms tie tika klāt… ak, ko man teikt!

Jūs paši tagad varat stāstu beigt.

Hercogs.

Ne, stāsti tālāk visu, vecais vīrs;

Ja žēlot ne, tak līdzi just tev varam.

Egeons.

Ak, kāpēc dieviem nebij līdzjūtības —

Par nežēlību viņus tagad sūdzu! —

Pirms kuģi bij no mums uz desmit jūdzēm,

Mēs traucām taisni virsū lielai klintij,

Pret asu šķautni tādā spēkā sviests,

Masts, mūsu glābējs, vidū pušu lūza,

Mūs abus netaisns likten's šķīra, pamezdams

Tik to, kas remdina un sāpes dara.

Tai otrai pusei šķitās mazāks svars,

Lai arī izmisuma nebij mazāk,

To vējš pa jūru ātrāk projām dzina,

Un zvejnieki no Korintas — kā vēroju —

Tos trijus uzņēma un dzīvus glāba.

Otrs kuģis beidzot izzvejoja mūs,

Un, izdzirduši, ko tie izglābuši,

Šie Jaudis manim līdzēt gribēja

Un tiem tur atņemt viņu laupījumu,

Bet, tā kā kuģis bija pārāk lēns,

Uz savu zemi tieši brauca tie. —

Nu zināt, mana laime ka pagalam;

Ļauns likten's dzīvot manim tikai licis,

Par savu nelaimi lai pastāstītu.

Hercogs.

To labā, kuru liktenis tev rūp,

Man esi palīdzīgs un stāsti vēl,

Kā tiem un tevim pašam vēlāk klājies.

Egeons.

Mans jaunākais, bet mana vecā bēda,

Ar astoņpadsmit gadiem lielās ilgās

Pēc brāļa nemitīgi lūdzās man,

Lai ļaujot iet tam viņu uzmeklēt

Un līdzi laižot kalpu, kuram vārds

No brāļa gan, bet pats tas pazudis.

Aiz tīkas atkal redzēt to, ko mīlu,

Es pazaudēju to, ko mīlēju.

Pa pieciem gadiem visu Grieķiju

Un robežzemes Āzijā es izmeklēju -

Nu, mājup braukdams, esmu Efesā

Bez cerības, ka atradīšu tos,

Bet patversmi lai katru pārmeklētu.

Te tagad beidzas manas dzīves stāsts,

Es laimīgs justos, agri nāvē iedams,

Ja klaidos uzzinājis — viņi dzīvi.

Hercogs.

Tu nelaimīgais Egeon, tev lemts

Visdziļo sāpju mēru izbaudīt!

Jel tici man, ja neprasītu likums

Un hercogkronis, gods un dotais vārds,

Kas valdiniekam jātur negribot,

Ar visu sirdi stātos tavā pusē.

Bet, lai tu arī esi nāvei lemts,

Jo atsaukt to, kas reiz ir nolemts,

Mums nejauj mūsu sargājamā cieņa,

Tak saudzēt tevi gribam, kā vien spēsim.

Tāpēc tev, tirgotāj, šo dienu ļaujam,

Lai rastu, kas tev paglābj dzīvību.

Ej meklē visus draugus Efesā

Un lūdzies, aizņemies, vāc naudu, dzīvo;

Ja ne, tad tikai nāve paliek miņā.

Nu, uzraug, paņem viņu savā ziņā.

Cietuma uzraugs.

Kā pavēlat, mans kungs!

Egeons.

Nav Egeonam cerību, ne palīga,

Tik drošas nāves mirkli brīdi atlika.

Visi aiziet.

OTRA AINA

Tirgus laukums.

Uznāk Sirakūzu Antiiois, Sirakūzu Dromio un pirmais tirgotājs.

Pirmais tirgotājs.

Un tāpēc sakiet, ka no Epidamnas

Jūs esat, citād' konfiscēs jums mantu.

Vēl šodien tirgotājs, no Sirakūzām

Šurp atbraucis, ir apcietināts ticis;

Un, tā kā izpirkt dzīvību nav spējis

Pēc likuma, kas mūsu pilsētā,

Viņš mirs, pirms gurdā saule noriet vakaros.

Še jūsu nauda, ko man uzticējāt.

Sirakūzu Antiiois.

Ņem, Dromio, to aiznes Centaurā,

Kur piemītam, un gaidi, kamēr nāku.

Pēc vienas stundas laiks būs pusdienot,

Līdz tam es parašas še vērot gribu

Un tirgoņus un namus aplūkot,

Tad atgriezties un viesnīcā pie miera iet,

Jo noguris es esmu tālā ceļā.

Nu, taisies prom.

Sirakūzu Dromio.

Cits jūs pie vārda ķertu

Un tiešām laistos prom ar tik daudz naudas.

Aiziet.

Sirakūzu Antiiois.

Tas zēns ir uzticams, mans kungs, cikreiz,

Kad nelaimes un skumju nomākts es,

Viņš mani ielīksmo ar jautru joku.

Vai pastaigāt jūs līdzi nenāktu

Un pusdienot ar mani viesnīcā?

Pirmais tirgotājs.

Kungs, esmu dažu tirgotāju ielūgts,

Ar viņiem ceru labu peļņu gūt,

Un tāpēc piedodiet. Bet, ja jums tīk,

Pēc pieciem varam tirgū sastapties

Un palikt kopā līdz pat guļas laikam.

Bet tagad veikals mani projām sauc.

Sirakūzu Antiiois.

Tad sveiki palieciet līdz tam; es viens

Se pastaigāšos apskatīdamies.

Pirmais tirgotājs.

Es novēlu, jums visu labu, kungs.

Aiziet.

Sirakūzu Antiiois.

Kas man pat tagad visu labu vēl,

Tas novēl to, ko nekur nesasniegšu.

Es šajā saulē esmu ūdens piliens,

Kas otru tādu pašu jūrā meklē;

Viņš dzīlē metas meklēt savu radu

Un neredzēts tur tikai pazūd pats.

Tā māti es un brāli savu sēkdams,

Pats nelaimīgi aizmaldījies esmu. —

Tur nāk tas manas dzīves kalendārs.

Uznāk Efesas Dromio.

Kas nu? Kāpēc tik drīz jau atpakaļ?

Elesas Dromio.

Tik drīz? Kāpēc jūs nesakāt: tik vēlu?

Zoss sadeg krāsnī, sivēns krīt no iesma,

Sit pulksten's tornī divpadsmit, un kundze

Man tūliņ atkal vienu sit pa vaigu;

Tā tūliņ svilst, ka ēdiens atdziest jums;

Jums ēdiens dziest tāpēc, ka nenākat,

Un nenākat tāpēc, ka negribas,

Un negribas tāpēc, ka negavējat.

Mēs gavējam un skaitām lūgšanas,

Mums jāmaksā, ko kungi noziedzas.

Sirakūzu Antiiois.

Nu turi muti! Saki tu man tagad —

Kur liki naudu, ko es tevim devu?

Elesas Dromio.

Ak sešus pensus, kurus trešdien devāt,

Ko kundzes segliem sleju salāpīt? —

Tie segliniekam, es tos nepaņēmu.

Sirakūzu Antiiois.

Man šodien prāts uz jokiem nenesas;

Tu nemēļo, bet teic — kur nauda?

Mēs esam svešumā, kā drīksti tu

Bez uzraudzības pamest tādu summu?

Elesas Dromio.

Es lūdzu, jokojiet pie galda, kungs:

No kundzes šurp pie jums pa kaklu skrēju.

Ja atgriežos bez jums, pa kaklu dabūšu,

Tā jūsu vainas manā paurī raksta,

Kaut jūsu vēders, tā kā manim, būtu zvans,

Kas jūs bez saukšanas uz māju raida.

Sirakūzu Antiiois.

Klau, Dromio, šis joks ir nevietā,

To paglabā man citam, jautram brīdim.

Kur ir tā nauda, ko tev glabāt devu?

Elesas Dromio.

Man, kungs? Nekādu naudu nedevāt.

Sirakūzu Antiiois.

Vai dzirdi, palaidni! Beidz niekoties!

Un teic — kā izpildīji uzdevumu?

Efesas Dromio.

Mans uzdevums bij atvest jus no tiigus

Uz paša namu, paēst Feniksā:

Ar savu māsu kundze jūs tur gaida.

Sirakūzu Anlifois.

Tik tiešām, ka es kristīts esmu, teic,

Kur, kādā drošā vietā naudu noslēpi,

Vai tavu nerra pauri iedauzīšu,

Lai neāksties, kad manim nepatīk.

Kur ir tās tūkstoš markas, ko tev devu?

Efesas Dromio.

Mans pauris šo to saņēmis no jums

Un mugura šo to no manas kundzes,

Bet tūkstoš marku nesanāks par abiem.

Ja es tās gribētu jums atmaksāt,

Jūs pacietīgi viņas nesaņemtu.

Sirakūzu Antifols.

No tavas kundzes? Lempi! Kas par kundzi?

Efesas Dromio.

Nu jūsu kundze, mana kundze Feniksā,

Kas gavē vēl, līdz nāksit pusdienā,

Un lūdz, lai ātri steidzas pusdienā.

Sirakūzu Antifols.

Ko? Ņirgāsies man acīs, kad es liedzu?

Še tev vēl viens, tu nelieti!

Sit viņam.

Efesas Dromio.

No dieva puses, esiet mierā, kungs!

Ja rokām vaļu ļausit, tad es kājām.

Aizbēg.

Sirakūzu Antiiois.

Paliesām liekas, kāds šim dulnajam

Rūs visu manu naudu izmānījis.

Es esmu dzirdējis, te blēžu daudz

Un veiklu viltnieku, kas acis māna,

Lien tumši burvji, ļaudīm prātus mulsa,

Un skauģes raganas, kas kropļo miesu,

Ar maskām krāpnieki, ar mīkstām mēlēm

Un nelieši no dažādākām sugām.

Ja tā, tad drīzāk prom no šejienes.

Uz Centauru es steigšos, baidos dikti,

Ka blēdis naudu paglabājis slikti.

Aiziet.

OTRAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Efesas Antifola nama priekšā.

Uznāk Adriāna un Luciāna.

Adriāna.

Ne vīrs mans mājās nāk, ne arī kalps,

Ko steigšus aizsūtīju meklēt kungu.

Nu pulksten's, Luciāna, būs jau divi.

Luciāna.

Varbūt kāds tirgotājs to ielūdzis,

No tirgus aizgājis kaut kur viņš pusdienot.

Man šķietas, māsa, sāksim ēst bez rūpēm,

Jo vīrietis par savu vaļu kungs,

Bet laiks par viņu kungs, un, kā tas lemj,

Tā iet un nāk viņš, tāpēc rimsties, māsa.

Adriāna.

Kāpēc gan vīram vairāk vaļas ļauts?

Luciāna.

Tāpēc, ka laukā darīšanu daudz.

Adriāna.

Viņš ļaunotos, ja es to atmērotu.

Luciāna.

Viņš ir priekš tā, lai tevi iegrožotu.

Adriāna.

Tik ēzelis ļauj sevi iegrožot.

Luciāna.

Bet tiepšas gribu kļūme valdīt prot.

Neviena būtne nav šai zemē laista,

Ne jūrā, debesīs, ko nesasaista.

Vai zvērs, vai zivs, vai putns — it visur vīrs

Ir vadītājs un valdnieks tīrs.

Vīrs dievišķāks, tam tāpēc pieder vara,

Viņš zemi, jūru paklausīgu dara,

Tam dvēsele un tāpat stiprāks prāts,

Par zivīm un par putniem augstu pacilāts;

Tāpat viņš sievai kungs un pavēlnieks,

Tāpēc lai viņam paklausīt tev prieks.

Adriāna.

Lai klausīt nenāktos, tak neprecējies tu.

Luciāna.

Nē, laulīb's gultu necietīšu es.

Adriāna.

Kā sieva, drusku brīves tomēr gribētu.

Luciāna.

Es klausīt mācītos, pirms mīlēt sāktu.

Adriāna.

Bet ko, ja vīrs tavs vēlu mājās nāktu?

Luciāna.

Tas manu paklausību nepārmāktu.

Adriana.

Jā, brīdi paciesties, tas gruli nav

To nabadziņu, kas aiz bēdām raud,

Katrs mierinādams laipnu roku glaud'.

Bet, ja tāpat mums sabojātu dzīvi,

Mēs neciestu, bet gaustos tikpat spivi.

Tā tu, kas nepazīsti sievas bēdu,

Man ieteici, lai pacietīgi sēdu,

Bet, ja tu apvainotu sevi viestu,

Pie malas muļķa pacietību sviestu.

Luciāna.

Es kādreiz precēšos, lai mēģinātu. —

Bet, lūk, tavs kalps; nu vīrs ar drīz būs klāt.

Uznāk Elesas Dromio.

Adriāna.

Nu, vai tavs slinkais kungs nu beidzot rokā?

Eiesas Dromio. Nē, bet nupat es biju viņa abās rokās,

abas manas ausis to var apliecināt.

Adriāna.

Tu runāji ar viņu? Ko viņš grib?

Efesas Dromio.

Ai! to viņš man uz ausīm uzrakstīja.

Raksts bija skaidrs, bet es to nesapratu.

Luciāna. Vai tad viņš runāja tik greizi, ka tu nevarēji

nojaust, ko viņš domā?

Efesas Dromio. Nē, viņš tēmēja tik taisni, ka viņa sitie-

nus es varēju nojaust pārāk labi, tomēr tas iznāca

tik greizi, ka es neko nevarēju uztvert.

Adriāna.

Es lūdzu, saki tak — vai nāks viņš mājā?

Man šķiet, viņš vēlas sievai izpatikt.

Efesas Dromio.

Man, kundze, šķiet, kungs traks kā ragainis.

Adriāna.

Ko, nelieti? Kā ragainis un traks?

Efesas Dromio.

Es nesaku: ka ragains virs — bet traks pavisam.

Kad aicināju viņu pusdienās,

Viņš prasa man par tūkstoš zelta markām.

«Laiks ēst,» es saku. «Naudu šurp!» teic viņš.

«Jums cepet's svilst,» es saku. «Naudu šurp!» teic viņš.

«Vai nāksit?» saku es. «Šurpu naudu!» viņš.

«Kur ir tās tūkstoš markas, ko tev devu»?

«Bet sivēns deg!» es saku. «Naudu šurp!» viņš teic.

«Bet kundze …» saku es. «Pie velna kundzi!

Man nav nekādas kundzes, velns lai parauj!»

Luciāna.

Kas teica tā?

Efesas Dromio.

Kas cits kā mūsu kungs.

«Ne sievas man, ne kundzes, ne ar mājas.»

Un uzdevumu, kas bij mēlei dots,

Uz muguras es nesu atpakaļ —

Viņš beigu beigās sapjaukāja mani.

Adriāna.

Ej, nelieti, un tūliņ ved to šurpu!

Efesas Dromio.

Vēl iet un vēlreiz dabūt kāvienu?

No dieva puses, sūtiet kādu citu!

Adriāna.

Ej, palaidni, vai pauri pārsitīšu!

Efesas Dromio.

To krustu svētīs viņš ar jaunām plaukām,

Tā tiks man jūsu apsvētīla galva.

Adriāna.

Prom, pļāpu kule, atved kungu šurp!

Efesas Dromio.

Vai es tik apaļš esmu, ka jūs mani

Kā bumbu kājām spārdāt šurp un turp?

Jūs mani dzenājat gan šurp, gan turp,

Ja ilgi tā — vairs netikt it ne kurp.

Aiziet.

Luciāna.

Fui, kāda tu ar dusmās rauktu pieri!

Adriāna.

Viņš tur ar meitām sācis amizieri,

Kamēr es mājā vienu laipnu skatu gaidu.

Ja gadi vaigos izdzēš daiļu smaidu,

Tur vainīgs tikai viņš. Vai gan mans prāts

Un valoda, un asprāts rūsas klāts?

Šo runu, kura veikla, asa bija,

Kā marmors viņa īgnums noslodzīja.

Ja krāšņi tērpi to nu kairina,

Lai viņš, kam nauda, mani nezākā.

Vai apstrīdēt un noliegt tu gan vari,

Ka pats tu tas, kas mani vecu dari?

Lai viņa spožo skatu sirds man jūt,

Kā agrāk laipna, skaista spēšu kļūt.

Bet viņš kā briedis sētai pāri šāvies;

Kas esmu es? — Viņš citai ļāvies.

Luciāna.

Ko greizsirdībā mocies, labāk klusi!

Adriana.

Tik stulba sirds to būtu panesusi.

Hs zinu, citas viņa ceļā stājas,

Vai citādi viņš nebūtu jau mājās?

Tu zini, mās, viņš važu apsolījis —

Kaut tikai tā tas aizkavēklis bijis,

Ja nedomājis savu gultu nīst.

Man prātā pērle gredzenā: tās spožums svīst,

Un cietais zelts vairs nemirdz jaukiem dzirkstiem,

Kad pārāk bieži pieskaras tur pirkstiem.

Tā cilvēki, ko labā slavā min,

Ar negodu un meliem sevi kājām min.

Lai skaistumpaliekas, kas nav vairs vara,

Dzēš asaras — šī dzīve nebūs gara.

Luciāna.

Cik greizsirdiba muļķes daudzas dara!

Abas aiziet.

OTRĀ AINA

Tirgus.

Uznāk Sirakūzu Antifols.

Sirakūzu Antiiois.

Tā nauda, kuru devu Dromio,

Ir dzīva Centaurā; mans labais kalps

Ir izgājis, lai mani uzmeklētu.

Man šķiet un saimnieks teic, ka Dromio

Pēc tirgus vairāk sastapt nevarējis.

Bet palūk vien, tur nāk viņš pats!

Uznāk Sirakūzu Dromio.

Nu, draugs, vai jautrība tev vēl ir prātā?

Ja pļaukas mīli, atsāc savus jokus.

Tu naudu neņēmi? Centauru nezini?

Pēc manis kundze sūta pusdienās?

Man māja Feniksā? — Vai biji traks,

Kad tādu stulbu atbildi man devi?

Sirakūzu Dromio.

Kas tā par atbildi? Un kad tas bij?

Sirakūzu Antifols.

Pirms pusstundas un šajā pašā vietā.

Sirakūzu Dromio.

Jūs redzēj's neesmu, kā naudu devāt

Un likāt aiznest viņu Centaurā.

Sirakūzu Antifols.

Tu, blēdi, liedzies naudu saņēmis,

Par kādu kundzi stāstīji un pusdienām —

Man šķiet, tu jūti vēl, cik dusmīgs biju.

Sirakūzu Dromio.

Man prieks, tik jautrā garā redzēt jūs.

Kas tie par jokiem bija, sakiet, kungs!

Sirakūzu Antiiois.

Tā! Atkal ņirgāsies tu nu man acīs!

Tu domā, es te jokoju? Se viens! Un vēl!

Sit viņam.

Sirakūzu Dromio.

Jel mierā, kungs! Tas joks tiek nopietns.

Ar ko es pelnīj's šādu dzeramnaudu?

Sirakūzu Antifols.

Ar to, ka dažreiz, kad es draudzīgi,

Kā jau ar nerru, pļāpāju ar tevi,

Par mani nekaunīgi jokojies

Un brīžus nopietnus man gribi samaitāt.

Kad saule spīd, tad ods var brīvē dejot,

Bet šķirbā viņam jānolien, kad tumst.

Pirms sāc tu ķircināt, man acīs raugies,

Pēc viņām loki savu asprātību,

Vai prasmi iekalšu tev cietā paurī.

Sirakūzu Dromio. Par cietu jūs to saucat? Vislabākais,

ja viņa bijusi īsts cietoksnis. Ja jūs joprojām tik

strauji rīkosities ar pļaukām, man tā kā tā būs jā-

taisa valnis ap galvu un jāiecietokšņo tā vai arī as-

prātība jāmeklē savā mugurā. Bet atļaujiet vaicāt,

kungs, — kāpēc īsti es tiku pļaukāts?

Sirakūzu Antiiois. Tu pats to nezini?

Sirakūzu Dromio. Tikai to, ka dabūju tās pļaukas, vai-

rāk neko.

Sirakūzu Antifols. Vai man teikt, kāpēc?

Sirakūzu Dromio. Jā, kungs, un arī kādēļ; jo, kā saka,

ikvienam kāpēc ir arī savs tāpēc.

Sirakūzu Antifols.

Kāpēc — tāpēc, ka divreiz smēji mani.

Kādēļ — tādēļ, lai nemēģini trešo.

Sirakūzu Dromio.

Tad es bez kāda pamata tā pļaukāts esmu ticis;

Kāpēc un kādēļ — jāsaka, es neesmu gudrāks ticis.

Es pateicos.

Sirakūzu Antifols.

Tu pateicies? Par ko?

Sirakūzu Dromio. Labais kungs — par kaut ko, ko jūs

man devāt ne par ko.

Sirakūzu Antifols. Es lūkošu turpmāk to izlabot un par

kaut ko nedošu tev neko. Bet saki, draugs, — vai būs

jau pusdienu laiks?

Sirakuzu Dromio. Ne, kungs, jo mūsu gaļa vēl nav tāda

kā es.

Sirakūzu Antiiois. Nu, un kāda tā tad bUtiK*

Sirakūzu Dromio. Pavisam mīksta saklapēta.

Sirakūzu Antiiois. Tātad tā vēl ir sausa un c u • t. i •.'

Sirakūzu Dromio. Ja tā, tad es lūdzu, neēdlel vel viņu.

Sirakūzu Antiiois. Kāpēc?

Sirakūzu Dromio. Tāpēc, ka no tās jūs varētu palikt ātrs

un atkal sākt klapēt mani.

Sirakūzu Antifols. Nu redzi! Tā mācies jokus dzīt īstā

laikā; katrai lietai ir savs laiks.

Sirakūzu Dromio. Nu, to es būtu gan apstrīdējis agrāk,

kamēr jūs vēl nebijāt tik ātrs.

Sirakūzu Antiiois. Pēc kāda likuma?

Sirakūzu Dromio. Nu, pēc tā likuma, kas ir tik gluds

kā vecā Laika tēva plikais pauris.

Sirakūzu Antifols. Kā viņš skan?

Sirakūzu Dromio. Ja kāds dabiskā veidā tiek plikpauris,

tad viņam nekāds laiks vairs nepalīdzēs tikt atkal

pie matiem.

Sirakūzu Antifols. Ne ar kādām zālēm, plāksteriem?

Sirakūzu Dromio. Atskaitot tās zāles, ko var pirkt pie

parūku tirgotāja, un to plāksteri, ko taisa no kāda

cita matiem.

Sirakūzu Antifols. Bet kāpēc gan laiks tā skopuļojas ar

matiem, kuri taču aug tik bagātīgi?

Sirakūzu Dromio. Tāpēc, ka tā ir svētība, ar kuru viņš

aplaimo kustoņus; cik viņš cilvēkiem liedz no ma-

tiem, tikpat apbalvo viņus ar asprātību.

Sirakuzu Antiiois. Un tomēr dažam cilvēkam ir vairak

matu nekā asprātības.

Sirakūzu Dromio. Ikvienam vismaz ir tik daudz asprā-

tības kā pazaudēt savus matus.

Sirakūzu Antiiois. Tavs slēdziens tomēr tāds, ka cilvēki

ar lieliem matiem ir bez asprātības?

Sirakūzu Dromio. Jo stulbāks tāds, jo drīzāk viņš savus

matus pazaudē. Bet līdz ar to zūd zināmā jautrība.

Sirakūzu Antifols. Aiz kāda iemesla?

Sirakūzu Dromio. Aiz diviem iemesliem un pie tam ve-

selīgiem.

Sirakūzu Antifols. Aiz veselīgiem taču ne.

Sirakūzu Dromio. Tad īstiem.

Sirakūzu Antifols. Arī īstiem ne — tik neīstā lietā.

Sirakūzu Dromio. Tātad pazīstamiem.

Sirakūzu Antiiois. Kādi tie ir?

Sirakūzu Dromio. Pirmais tas, ka viņš nu var iekrāt

matil sprogāšanai aiztaupīto naudu; un otrs tas, ka

ēdot viņam mati vairs nebirst zupā.

Sirakūzu Antifols. Visu laiku tu gribēji še pierādīt, ka

katrai lietai nav savs laiks.

Sirakūzu Dromio. Nu jā, un to es arī darīju; es pierā-

dīju, ka tam, kas dabiskā veidā plikpauris, nekāds

laiks nepalīdz tikt atkal pie matiem.

Sirakūzu Antifols. Bet tu nepierādi, kāpēc nekāds laiks

viņam nepalīdz tikt atkal pie matiem.

Sirakūzu Dromio. Es pārlabošu savu slēdzienu tā: laiks

pats ir plikpauris, un tāpēc plikpauris līdz pasaules

galam būs viņa pavadoņos.

Sirakuzu Antifols. Es jau domāju, ka tas būs tāds plik

pauris slēdziens. Bet kuš! Kas miij liii mums?

Uznāk Adriana un Luciāna.

Adriāna.

Jā, Antifol! Tik raugies svešs un drūms:

Tai citai gan tev pietiek saldu skatu.

Es neesmu Adriāna, lava sieva!

Bij laiks, kad zvērēji tu neprasāms;

Nav vārda, kas tev daiļi ausis skan,

Nav lietas, kura tiktu tavai acij,

Nav it nekā, ko labprāt skartu glāsts,

Nav ēdiena, kas tevim kārotos,

Ja nerunāju es, ne acīs skatos,

Ja tavai rokai nepieskaros es,

Ja mielastā ar tevi nedalos.

Kāpēc, mans laulāts draugs, kāpēc, es prasu,

Tik svešs tu sevim pašam esi ticis?

Sev pašam, saku es, bet gribu teikl:

Man, jo ar tevi mūžos savienota,

Es tavas dārgās būtnes daļa labākā.

Ak, netraucies jel prom no manas sirds!

Jo zini, mīļais, vieglāk pilienu

Tu dziļā jūras dzelmē iemetīsi

Un tādu pašu laukā izsmelsi

Bez zaudējuma un bez piejaukuma

Nekā no manis aiziesi bez manis.

Cik dziļi tevi ievainotu bauma,

Ka neuzticīga tev tapusi,

Un augums šis, kas tev tik vienam lemts,

Ar palaidnīgu kaisli traipīts ticis!

Tu acīs spļautu man, ar kājām spertu,

Man manu sievas vārdu sejā sviestu,

No pieres apgrēcīgo ādu plēstu,

Ar pirkstu gredzenu man cirstu nost

Un salauztu ar atšķiršanās draudiem.

Es zinu, tu to spēji — tad nu dari!

Es pārkāpējas grēkā nogrimusi,

Man asins ļaunas kāres saindētas,

Mēs abi esam viens, tu esi viltnieks,

Grēks tāpēc pludo arī manās dzīslās,

Tu pieskardamies mani saindēji.

Un tāpēc mūsu gultu turi tīru,

Es kaunā negrūdīšu savu vīru.

Sirakūzu Antiiois.

Jūs man to, daiļā kundze? Nepazīstu jūs,

Tik divas stundas esmu Efesā,

Man sveša pilsēta un jūsu vārdi;

Lai kā es savu prātu saspriegotu,

Nevienu vienīgo tak nesaprotu.

Luciāna.

Fui, brāli, kā nu var tā pārgrozīties!

Nekad pret māsu tāds jūs nebijāt.

Tā lika Dromio, lai sauc jūs ēst.

Sirakūzu Antifols.

Ak Dromio!

Sirakūzu Dromio.

Ak mani!

Adriāna.

Jā, tevi; atgriezies no viņa, teici,

Viņš tevi pļaukojis un apgalvojis,

Ka viņam sievas nav un nama nav.

Sirakūzu Antiiois.

Tad tu jau runāji ar šito kundzi?

Kāds nolūks, kāda jēga jūsu norunai?

Sirakūzu Dromio.

Es, kungs? Nekad to redzēj's neesmu!

Sirakūzu Antifols.

Tu melo, blēdi! To, ko viņa saka,

Uz tirgus laukuma tu man ar teici.

Sirakāzu Dromio.

Es neesmu ar viņu runājis!

Sirakūzu Antifols.

Kā viņa zinātu mūs vārdā saukt,

Ja tas no augšienes nav viņai ziņots?

Adriāna.

Kā nesaskan ar tavu cieņu tas,

Ja tā ar savu kalpu rupji māžojies

Un viņu mudini, lai mani ķircina!

Jau cietu daudz, kad mani atstāji,

Kam nu vēl jaunas sāpes nodari?

Pie rokas tev es cieši pieķeršos,

Tu koks — es apinis tam apvīšos,

Tavs stiprums manu vārgu nesīs

Un jaunu spēku arī man tas dvesīs.

Daudz nezāļu starp mums jau saaudzis;

Tur ērkšķi, staipekņi un sūnu mudžeklis,

Ja neizraus, tās indi sulā lietu,

Lai pašas zeltu, bet tu — bojā ietu.

Sirakūzu Antiiois

sāņus.

Un visu laiku viņa melš to man:

Vai tiešām sapnī tā man pielaulāta?

Vai tagad guļu, visu miegā dzirdu?

Kāds malds te apsēst manas acis, ausis?

Bet, kamēr skaidrībā par visu tiek,

Tad negribot ir jādara, ko liek.

Luciāna.

Teic, Dromio, lai pusdienas liek galdā!

Sirakūzu Dromio.

Lai grēkus piedod dievs, kas visu valda!

Še burvju valsts — ak posts un bēdas!

Še runā spoki, pūces mēdās,

Ja neklausīsim — elpu izspiedīs

Vai abus zilus melnus saknābās.

Luciana.

Ko bubini tā, muti aizvēris, —

Tu trans! Tu sliņķis! Glūņa! Gliemezis!

Sirakūzu Dromio.

Kungs, teiciet — vai es neesmu apmainīts?

Sirakūzu Antiiois.

Jā, dvēselē un tāpat es tev līdz.

Sirakūzu Dromio.

Ne tikai dvēselē, bet miesā vis.

Sirakūzu Antifols.

Tāds pats, kā bij.

Sirakūzu Dromio.

Es esmu mērkaķis.

Sirakūzu Antifols.

Par ēzeli tu esi pārvērties.

Sirakūzu Dromio.

Jā, kuru jās, kas zāli paēst ies.

Lai paliek tā — es esmu ēzelis,

Jo citād' viņu tāpat pazinis.

Adriana.

Es ilgāk negribu būtu vientiese,

Ar pirkstiem acis segt un klusi pinkšķēt,

Kad vīrs un kalps par manu bēdu smejas.

Kungs, nāc nu ēst. — Tu, Dromio, pie durvīm! -

Mēs augšā pusdienosim, mīļo vīr,

Un tūkstoš grēkos tu man atzīsies. —

Zēn, ja pēc kunga šodien prasa kāds,

Viņš citur ēd, nevienu nelaid iekšā.

Nāc, māsa! — Dromio, tu sargi labi!

Sirakuzu Antiiois

sāņus.

Vai zeme te vai debess, velna mājas?

Vai guļu es, jeb vai man jucis prāts?

Tiem pazīstams, bet pats sev esmu svešs!

Viss viens, es vairāk neprātošos,

Bet dēku jūklī droši iekšā došos.

Sirakūzu Dromio.

Kungs, tiešām man še likta sarga vieta?

Adriāna.

Nevienu nelaid: mana dūre cieta!

Luciāna.

Nu, nāciet pusdienās, tā pirmā lieta!

Aiziet visi.

TREŠAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Efesas Antifola nama priekšā.

Uznāk Efesas Antifols, Efesas Dromio, Andželo un

Ballazars.

Efesas Antifols.

Andželo kungs, jūs atvainojiet mani;

Ja nokavēju laiku, sieva rājas.

Jūs sakāt, ka es biju darbnīcā

Pie jums un vēroju, kā rotu taisa,

Un ka jūs rītu atnesīsit to.

Bet šitais melis ņemas apgalvot:

Es tirgū bijis, viņu sapļaukājis

Un tūkstoš zelta markas pieprasījis,

Un savu sievu, māju noliedzis.

Tu, žūpa, tu, ko gribi teikt ar to?

Efesas Dromio.

Ko gribat, sakiet vien, es zinu, ko es zinu,

Uz tirgus pjaukājāt, es pļaukas nepieminu:

Ja āda pergaments un sitiens tinte būtu,

Ko apgalvoju jums, tas rakstā lasāms kļūtu.

Efesas Antifols.

Tu esi gatavs ēzelis!

Efesas Dromio.

Tā liekas gan:

Cik sitienu bij šodien jācieš man —

Spert pretī pienācās — no maniem pakaviem

Jūs labi noprastu, kāds nags ir ēzeļiem.

Efesas Antifols.

Kungs Baltazar, jūs drūms. Es vēlos vienu lietu:

Lai labas pusdienas mums sirdis ciešāk sietu.

Baltazars.

Par tādu laipnību bez ēšanas es ietu.

Efesas Antifols.

Nē, bļoda laipnības mums neatsver vēl to,

Ko labas pusdienas, ja kopā nogaršo.

Baltazars.

Labs ēdiens parasts ir, tur katram slaistam maņa.

Efesas Antifols.

Vēl vairāk laipnība, kas tukša vārdu zvaņa.

Baltazars.

Maz ēst, daudz laipna gūt, tas mielasts labākais.

Efesas Antifols.

Kad viesim vēders vājš un saimnieks skopākais,

Mums nebūs daudz ko ēst, tak ņemiet laipni pretī,

Jums citur labāk dos, bet labāk mīļos reti. —

Ko? Durvis ciet? Tad sauc, lai viņas viesus zin.

Efesas Dromio.

Mod! Brigit! Marianna! Cecīlij! Lūcij! Džin!

Sirakūzu Dromio

iekšā.

Lops! Aita! Ēzelis! Ko tu tur ārā dēdi?

No durvīm tūliņ prom vai ar aiz sliekšņa sēdi!

Cik meiču atbūris, kur tās lai visas liek.

Kad vienas jau par daudz. Lai zin, kā projām tiek!

Efesas Dromio.

Kas velns tam durvju sargam? — Kungs pārnācis ir

mājās!

Sirakuzu Dromio.

Lai iet, kur bija nācis, ka neapsaldē kājas.

Elesas Antiiois.

Kas drīkst tā atteikt man? Kad saku — vajā tad!

Sirakūzu Dromio.

Kungs, pasakiet jūs — kādēj, es pasacīšu — kad.

Elesas Antiiois.

Kādēj? — Mums jāiekož. Man šodien nebij vaļas.

Sirakūzu Dromio.

Ja patīk, rītu nāc, te šodien jums nav daļas.

Elesas Antifols.

Kas paša nama durvis man slēdz un izjoko?

Sirakūzu Dromio.

Sī brīža durvju slēdzējs, mans vārds ir Dromio.

Elesas Dromio.

Ko, blēdi, vārdu zodz un manā vietā stājies?

Man lamas krājis vārds un vietā slikti klājies.

Ja šodien tu tas bijis, kā nupat meloji,

Pret seju vārdu ņemu, pret vārdu ēzeli.

Lūcija

iekšā.

Ko tādu kņadu ceļ? Kas ārā viņu sācis?

Efesas Dromio.

Es, Lūcij. Durvis ver!

Lūcija.

Par vēlu esi nācis,

To saki savam kungam.

Efesas Dromio.

Ak kungs, te jāsmejas!

Kā sakāmvārdā sacīts: ar rungu jāprasās.

Lūcija.

Bet otrā sacīts tā: pēc tējas rītu nāci.

Sirakūzu Dromio.

Ja esi Lūcija, tad tiešām gudri sāci.

Efesas Antifols.

Tu, sirsniņ, durvis vērsi, lai tiekam pajumtē.

Lūcija.

Man šķiet, es jums jau teicu.

Sirakūzu Dromio.

Un teicāt: nē un nē!

Efesas Dromio.

Uz priekšu visi līdz, lai dūrēm durvis ka]am!

Efesas Antifols.

Tu, ragana, liec slēgt!

Lūcija.

Kāpēc tad gribat vaļām?

Elesas Dromio.

Kungs, velējiet, cjk jaudas!

Lūcija.

Lai sit, gan projām skries.

Elmas Antiiois.

Kad durvis izlauzīsim, tev, meičiņ, plāni ies!

Lūcija.

Gan pilsētā vēl tuvu kāds cietums atrasies.

Adriāna

Iekšā.

Kas ārā noticies? Kas tur tās durvis bungā?

Sirakūzu Dromio.

Jūs' pilsētā, man šķiet, ir zeņķu daudz, kam runga.

Elesas Antifols.

Tu, sieviņ, mana esi? Kam agrāk nenāci?

Adriāna.

Es tava sieva! Blēdi, vai durvis atstāsi!

Efesas Dromio.

Kad iekšā, kungs, mēs tiksim, šo blēdi piemini.

Andželo.

Ne laipnības, ne ēsts — mēs gribējām tik vienu.

Baltazars.

Kas labāks, gudrojām, nu nedod mums nevienu!

Elesas Dromio.

Pie durvīm viesi stāv — laist iekšā! Ielauzt sienu!

Efesas Antifols.

Še kaut kas nelabs gaisā, mēs ārā pamesti.

Efesas Dromio.

Ko teiktu jūs, ja ģērbies vēl plānā mēteli?

Gaid' karstas pusdienas, bet šeit jūs vēja varā —

Tur trakam jāpaliek, kad tādas lietas dara.

Efesas Antifols.

Ej atnes labu bozi, es durvis gribu graut!

Sirakūzu Dromio.

Grauj vien, man rokā kaut kas, ko tev pa pauri kraut-

Efesas Dromio.

Man loti patiktos tev kādu vārdu lauzti,

Bet tikai sejā vien, ne pagriezti kad skausti.

Sirakūzu Dromio.

Gan jūsu amats lauzt — še velti sit un rausti.

Efesas Dromio.

Par daudz tas beigu beigās, nu, taču pielaidies!

Sirakūzu Dromio.

Kad koki augs bez zariem, bez spalvām vārna skries..

Efesas Antifols.

Es durvis iegraušu. Vai te nav kāda koka?

Efesas Dromio.

Bez zariem gribat jūs? Gan dabūsim to rokā.

Bez spalvām vārnas ārā neviens lai nelūko,

Kad tiksim mājā iekšā, noplucināsim to.

Efesas Antifols.

Ej dzelzi pameklē, ko durvis veikt!

Baltazars.

Pag, kungs! Mums nevajaga pārāk steigt,

Jūs paši sabojājat savu slavu

Un sākat karu tik aiz aizdomām

Par savas kundzes nevainoto godu.

Sen zināt viņas lielo saprātu

Un augsto tikumu, un gadus, pazemību —

Te būs kāds iemesls, kuru nejaušat.

Un nešaubieties, viņa zinās teikt,

Kāpēc jums šodien durvis slēgtas.

Mans padoms tāds: mēs tūliņ ejam prom

Un iegriežamies paēst «Tīģerī»;

Pret vakaru jūs mājā ejiet viens

Un uzziniet, kas šeit ir gadījies.

Ja varu lietosit še gaišā dienā,

Kur pilsētnieki garām nāk un iet,

Jūs tūliņ tiksit Jaužu valodās:

Pēc savas samaitātās dabas dziņas

Tie nedomās par jūsu goda dzīvi,

Bet neķītri tur iekšā lauzīsies

Un tenkām vajās jūs vēl viņpus kapa.

Pa ilgām paaudzēm iet ļauna slava,

Kur pielīp tā, tur mūžam miera nava.

Elesas Antifols.

Jums taisnība; es mierā iešu prom

Ar grūtu sirdi, ceru jautrs tikt.

Es zinu meiču asprātīgu runā,

Tā gudra, daiļa, izlaista, bet mīļa,

Tur pusdienosim. Taisni viņas pēc

Cik reižu sieva mani strostējusi,

Bet, apgalvoju jums, bez kāda pamata.

Tur labi uzņems mūs. — Jūs ejiet mājā

Un važu paņemiet, tā gatava,

Un, lūdzu, atnesiet to Porpentinā —

Tā namu sauc. Es rotu gribu dāvāt

Šai meičai, kaut tādēļ, lai sieva skaistas,

Tik pasteidzieties ātrāk, mīļais draugs.

Man paša durvis aizsit degunpriekšā,

Tad jāpieklauvē, varbūt citur tiekam iekšā.

Andželo.

Pēc stundas būšu tur, no šejienes kā gājis.

Efesas Antifols.

Paldies. — Kaut tikai joks man dārgi nemaksājis.

Visi aiziet.

OTRA AINA

Turpat.

Uznāk Luciāna un Sirakūzu Antifols.

Luciāna.

Vai iespējams, ka īsā laika sprīdī

Tu vīra pienākumu aizmirsis?

Vai mīlas zieds jau puvis ziedoņbrīdī

Un ēka brūk, ko celt tik iesācis?

Ja māsu precēji tik naudas labad,

Tad naudas dēj kaut mīlošs likties zin';

Ja cita mījāka, to mācies glabāt

Un viltus mīlu maskas tērpā tin.

Lai māsa neizlasa tavās acīs,

Lai mute paša kaunu neizpauž,

Katrs vārds lai jauks, ko mute sacīs,

Aiz viltus tikuma lai grēku nenojauš.

Ar izlikšanos savu mīlu vilto,

Lai allaž sokas svētam rādīties,

Ar gudru ziņu visu mūžu vil to:

Tik muļķa zaglis tīši cilpā ies.

Tu vainīgs divējādā ziņā esi:

Ka viņu piekrāpi un neslēp to;

Kā godu, labi slēptu kaunu nesi,

Ļauns vārds tik ļaunu darbu pavairo.

Mums, sievām nabagām, kaut ticēt ļautu,

Ka vienumēr vēl mīlat jūs;

Mums piedurkni, lai roka citu skautu,

Mes jūsu plūsmā vien, tad virziet mūs.

Un tādēļ, mīļo brāli, tev nu vieta

Pie māsas, apglāstīt un mīļu saukt,

Lai maza liekulība, likta lietā,

Var divu siržu pretišķības jaukt.

Sirakūzu Antiiois.

Tu, brīnišķīgais bērns, man sveša esi,

Kā manu vārdu zini, saprast grūt,

Bet debess svētumus tu sevī nesi —

Kā daili, gudrību un veiksmi, katrs to jūt.

Jel māci man, ko domāšu un teikšu,

Liec manam smagam prātam spārnus celt

Kā citād' šaubīgs, vājš un grēcīgs veikšu

Es atziņu no taviem vārdiem smelt?

Man dvēsele ir tīra, kāpēc raugi

To svešos, nezināmos klajos dzīt?

Vai radītāja tu, varbūt mēs draugi,

Vai vēlies manu būtni pārradīt?

Vēl neesmu es aizgājis no sevis,

Bet raudulīgā māsa neder man,

Nekādu solījumu neesmu tai devis,

Man tevis, tevis vienas gan!

Ak nāra, mitējies ar saldu dziesmu

Uz māsas asarstraumēm mani vest!

Pret sevi plīvot lieci mīlas liesmu,

Pār sudrabviļņiem zelta matus mest,

Tie mani dziļas tvīksmes gultā glaudīs,

Un, ja tur nāktos arī maldā nirt, —

Tas uzvarēj's, kas, šādu laimi jautis,

Var, mīlas gaismas vilnī slīkdams, mirt.

Luciāna.

Vai esat traks, kam runājat bez prāta?

Sirakūzu Antifols.

Ne traks, bet tikai akls, tu dievinātā!

Luciāna.

Tad acis vainīgas, tur ēnas lien.

Sirakūzu Antifols.

Tās tavā saulē skatījušās vien.

Luciāna.

Kur vajag, raugieties, būs spodri skati.

Sirakūzu Antifols.

Kā naktī jāraugās, kur neesi tu pati.

Luciāna.

Ko mēļo man par mīlu! Māsu uzmeklē!

Sirakūzu Antiiois.

Nē — māsas māsu!

Luciāna.

Manu māsu!

Sirakūzu Antiiois.

Nē!

Tev mana labā dala pieder, dārgai,

Tu manām acīm acs, sirds sirdij vārgai.

Tu zemes debess, debess solītā.

Luciāna.

Tas viss ir mana māsa — vismaz jābūt.

Sirakūzu Antiiois.

Tik tevī mīla māsu sajūt.

Tev mīlā savu dzīvi piesaistu —

Man sievas nav, bez vīra esi tu.

Sniedz roku!

Luciāna.

Mierā, kungs! Pirms kopā stāsim,

Ko māsa teiks šai lietā, pavaicāsim.

Aiziet. No mājas izskrien Sirakūzu Dromio.

Sirakūzu Antiiois. Ehe! kas tev nu, Dromio? Kur tu tā

skrej?

Sirakūzu Dromio. Vai jūs, kungs, pazīstat mani? Vai es

esmu Dromio? Vai es esmu jūsu kalps? Vai es esmu

es?

Sirakūzu Antifols. Tu esi Dromio, tu esi mans kalps, tu

esi tu.

Sirakūzu Dromio. Es esmu ēzelis, es esmu kādas sievas

kalps, es neesmu es.

Sirakūzu Antiiois. Kuras sievas kalps? Un kāpēc tu ne-

esi tu?

Sirakūzu Dromio. Neesmu, kad es jums saku! Jo nu es

piederu kādai sievai, kura tur mani, skrien man pa-

kaļ un grib mani dabūt.

Sirakūzu Antifols. Kādas tiesības viņai uz tevi?

Sirakūzu Dromio. Nu, gluži tādas pašas kā jums uz savu

zirgu; kā kustoni viņa mani grib dabūt: ne tādēļ, ka

es būtu kustonis, bet tāpēc, ka viņa pati ir tīrs kus-

toņa radījums un izrāda savas tiesības.

Sirakūzu Antifols. Kas viņa tāda ir?

Sirakūzu Dromio. Ļoti godājama būtne; viena no tām,

par kuru nevar runāt, katrreiz nepieminot: «Man ir

tas gods.» Man šajā būšanā piekrita visai liesa daļa,

lai gan vispār tur iznāktu īsti taukas precības. Re-

dziet, kungs, viņa ir virtuves cilvēks un sastāv no tī-

riem taukiem: es nezinu, kur citur viņu varētu lie-

tot kā tikai izliet no viņas sveci, lai tad pašas

gaismā muktu projām no viņas. Es deru, ka viņas

lēveri un tauki tajos degs visu poļu garo ziemu

cauri, bet, ja viņa sadzīvos līdz pastardienai, tad ve-

selu nedēļu ilgāk visi pārējie cilvēki.

Sirakūzu Antiiois. Kāda seja ir viņai?

Sirakūzu Dromio. Melna kā mans zābaks, bet tik tīra kā

tas gan ne. Viņa svīst tā, ka pāri pusstilbiem var pa

slapjumu bradāt.

Sirakūzu Antifols. Nu, tā ir kļūda, ko ar ūdeni var no-

vērst.

Sirakūzu Dromio. Nekā, kungs, tas tā jau iedzimis. No-

asa ūdensplūdi tur neko neiespētu.

Sirakūzu Antifols. Kāds viņai vārds?

Sirakūzu Dromio. Ne visai garš. Bet tāpēc tas jāraksta

trīssimt reižu, kamēr sniedz no vienas gūžas līdz

otrai.

Sirakūzu Antiiois. Tātad viņa ir puslīdz resna?

Sirakūzu Dromio. No galvas līdz kājām viņai nav tālāk

kā no vienas gūžas līdz otrai. Viņa ir apaļa kā glo-

buss; visas zemes daļas es uz tā esmu saskatījis.

Sirakūzu Antifols. Uz kādas viņas auguma daļas atro-

das Īrija?

Sirakūzu Dromio. Uz pakaļējās: es to uzgāju pēc muk-

lājiem.

Sirakūzu Antifols. Kur Skotija?

Sirakūzu Dromio. To es atradu pēc neauglības — uz vi-

ņas plaukstas.

Sirakūzu Antifols. Kur Francija?

Sirakūzu Dromio. Uz pieres; vienmēr cīņai gatava un

ķildā ar matiem.

Sirakūzu Antifols. Kur Anglija?

Siiakūzu Dromio. To es meklēju pēc kaļķu klintīm, bet

neko baltu uz viņas nevarēju atrast; tomēr domāju,

ka tā atrodas uz viņas zoda, tāpēc ka starp to un

Franciju plūst tas salīgais miklums.

Sirakūzu Antiiois. Kur Spānija?

Sirakūzu Dromio. To nekur nevarēju ieraudzīt, bet sa-

jutu viņas karstumu elpā.

Sirakūzu Antiiois. Un Amerika? Un abas Indijas?

Sirakūzu Dromio. O, kungs! Tās ir uz viņas deguna, kas

vispāri izskaistināts safīriem, rubīniem un karbunku-

liem un savu bagātīgo spožumu met prel Spānijas

karsto dvašu, kura veselas armādas galeru sūta pēc

kravas zem viņas deguna.

Sirakūzu Antifols. Un kur atrodas Beļģija un Nīder-

lande?

Sirakūzu Dromio. O, kungs! Tik zemu es netiku meklē-

jis, — īsi sakot, šī ragana, šis lietuvēns apķīlāja ma-

ni, sauca mani par Dromio, zvērēja, ka es esot salau-

lāts ar viņu; stāstīja, kādas dzimuma zīmes man esot

uz miesas, par piemēru, melnums uz pleca, plankums

uz kakla un liela kārpa uz kreisās rokas, tā ka es

aiz izbailēm aizbēgu no viņas kā no raganas.

Man šķiet, ja krūts man nebūtu no tīras ticības un

sirds kā tērauds cieta,

Par suni mani pārvērstu un teiktu, ka cepešiesmu

griezt man vieta.

Sirakūzu Antifols.

Nu, taisies drīz un steidzies prom uz ostu,

Un, ja vismazais vējš no krasta pūš,

Šai pilsētā pa nakti nepalikšu.

Ja kuģis kāds, kas taisās braukt, tad steidz

Uz laukumu, kur tevi sagaidīšu.

Kur visi pazīst mūs un mēs nevienu,

Tur nepalieku vairs nevienu dienu.

Sirakūzu Dromio.

Un, kā no lāča cilvēks briesmās šmauc,

Tā es no tās, kas mani vīru sauc.

Aiziet.

Sirakūzu Antiiois.

Se visas malas pilnas raganām,

Ir pēdējs laiks, ka projām dodos es.

Kas mani vīru sauca, riebjas man,

Turpretī otrā, viņas skaistā māsa,

Tik pievilcīga un tik burvīga,

Ar saldu valodu un cēlu gaitu,

Vij mani gandrīz aizmirst sevi pašu. —

Šī nāra mani grēkā dzen, es redzu,

Pret viņas dziesmu ausis rokām sedzu.

Uznāk Andželo. nesdams važu.

Andželo.

Kungs Antifol ..

Sirakūzu Antiiois.

Jā gan, tā mani sauc.

Andželo.

Kā tad, es zinu, kungs. Še būs tā važa.

Es domāju jūs sastapt Porpentinā,

Bet nokavējos, važu pabeigdams.

Sirakūzu Antifols.

Ko gribat, kur lai šito daiktu lieku?

Andželo.

Kur patīk jums: priekš jums to taisīju.

Sirakūzu Antiiois.

Kungs! Neesmu to apsūtījis es.

Andželo.

Ne likti i reiz vai divas — divdesmit!

Nu, ejiet mājās, apmieriniet kundzi,

Uz vakariņām būšu es pie jums,

Lai naudu saņemtu par savu darbu.

Sirakūzu Anliiols.

Kungs, labāk paņemiet to naudu še,

Jo citād' to un važu zaudēt varat.

Andželo.

Jūs esat jautrs vīrs. Arlabvakaru!

Aiziet.

Sirakūzu Antifols.

Nē, nesaprotu, ko še domāt var.

Bet tāda muļķa vairs nav pasaulē,

Kas lādu dārgu balvu apsmādē.

Daudz pūļu dzīvē še vis nesagaida,

Ja zelta lietas pat pa ielām svaida.

Uz laukumu! Tur Dromio būs klātu,

Ja kuģis ies — prom šovakar ar vieglu prātu.

CETURTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Laukums.

Uznāk otrais tirgotājs, Andieio un virsnieks.

Otrais tirgotājs.

No Vasarsvētkiem jūs man parādā,

Līdz šim es neesmu jums uzmācies,

Ar tagad neprasītu, bet man jābrauc

Uz Persiju un naudas vajaga,

Tāpēc uz pēdām man to samaksājiet,

Vai virsnieks šis jūs tūliņ gūstā ņems.

Andželo.

To summu, ko jums esmu parādā,

No Antifola nākas saņemt man.

Pirms acumirkļa, kad jūs sastapu,

Es zelta važu viņam nodevu,

Bet naudu dabūšu ap pulksten pieciem.

Ja patīkas jums līdzi nākt pie viņa,

Es naudu došu jums un paldies klātu.

Virsnieks.

Tās pūles aiztaupiet. Tur nāk viņš pats.

Uznāk Elesas Antiiois un Elesas Dromio.

Efesas Antifols.

Pie zeltkaļa es došos, bet tu ej

Un nopērc labi stipru virves galu,

Ko sievu pamielot un viņas draugus,

Tāpēc ka dienas laikā nelaiž mājās.

Bet pag! Tur zeltkalis. Nu, ej vien, ej,

Pērc virvi to un tūliņ nes uz māju.

Efesas Dromio.

Tur tūkstoš mārciņu man peļņas gadā.

Es pērku virvi!

Aiziet.

Efesas Antiiois.

Tas muļķis liels, kas uztic jūsu vārdam.

Es jūs un zelta važu gaidīju,

Bet nenāca ne tā, ne zeltkalis.

Jums likās, pārāk stipri savažota

Būs mūsu draudzība — jūs nenācāt.

Andželo.

Pie malas jokus! Te būs rēķins mans,

Līdz karātam, cik sver tā jūsu važa,

Cik smalks ir zelts un cik par darbu nākas,

Trīs dukātu pavisam iznāks vairāk,

Kā es šim kungam esmu parādā.

Es lūdzu viņam maksāt rēķinu,

Viņš tūliņ ceļojumā dodas prom.

Efesas Antifols.

Man pašam tik daudz naudas nava klāt,

Bez tam man pilsētā vēl darīšanas.

Jūs, mīļais, ņemiet tikai svešo līdz

Un važu manai sievai aiznesiet,

Tā tūliņ samaksās, cik pienākas.

Varbūt līdz tam es arī būšu mājās.

Andželo.

Tad pats jūs važu gribat viņai nest?

Elesas Antiiois.

Nē, nesiet jūs, es varu aizkavēties.

Andželo.

Vienalga, kungs; vai važa klātu jums?

Elesas Antiiois.

Ja manim viņas nav, tā būs pie jums;

Ja ne, bez naudas varat iet uz mājām.

Andželo.

Nē, kungs, bez jokiem! Dodiet važu šurp,

Pa ceļam vējš un uzplūdi šim kungam,

Jau tā es viņu ilgi aizkavējis.

Efesas Antifols.

Ar joku šo jūs gribat attaisnoties,

Ka Porpentinā atnākt nevīžojāt.

Man būtu jārājas, ka vārdu lauzāt,

Bet jūs kā nikna sieva sākat pirmais.

Otrais tirgotājs.

Man laika nav, es lūdzu, beidziet drīz.

Andželo.

Jūs redzat, kā viņš tiepjas. Dodiet važu!

Efesas Antifols.

To manai sievai aiznesiet, tā maksās.

Andželo.

Jūs zināt, to jums tikko nodevu.

Vai važu sūtiet šurp vai kādu zīmi.

Efesas Antiiois.

Ko māžojaties te tik daudz bez jēgas!

Kur ir tā važa? Rādiet viņu šurp!

Otrais tirgotājs.

Man laika nav gan niekoties ar jums. .

Vai maksājiet, mans kungs, vai sakiet «nē»,

Tad virsniekam es viņu nodošu.

Efesas Antifols.

Jums maksāt? Sakiet — ko lai maksā jums?

Andželo.

To, ko par važu esat parādā.

Efesas Antifols.

Nekāda parāda, pirms važa rokā!

Andželo.

Pirms pusstundas jums viņu nodevu.

Efesas Antiiois.

Neko jūs nedevāt. Kauns klausīties!

Andželo.

Man vairāk kauns, ka jūs tā liedzaties.

Jūs manu labo slavu izpostāt.

Otrais tirgotājs.

Nu, virsniek, ņemiet viņu tūliņ ciet.

Virsnieks.

Tūlīt. — Hercoga vārdā nāciet līdz!

Andželo.

Mans gods un labā slava spēlē likti,

Vai samaksājiet man, kas pienākas,

Vai virsniekkungs jūs tāpat apcietinās.

Efesas Antifols.

Lai maksāju par to, ko nesaņemu?

Ja drīksti, apcietini mani, dulnaisl

Andželo.

Še uzturnauda. Virsniek, ņemiet ciet!

Pat brāli tādā brīdī netaupītu,

Kad viņš tik nekautrīgi māna mani.

Virsnieks.

Jūs dzirdējāt? Es apcietinu jūs.

Efesas Antifols.

Es klausu — kamēr mani izgalvos.

Bet jums, mans draugs, šis joks tik dārgi maksās,

Ka visu metālu jums būs par maz.

Andželo.

Es atradīšu tiesu Efesā

Par kaunu jums — gan redzēsit.

Uznāk Sirakūzu Dromio.

Sirakūzu Dromio.

Kungs, kuģis viens no Epidamnas gatavs,

Tik gaida saimnieku, lai dotos ceļā.

Es mantas aiznesu un iepirkos

Vēl eļļu, balzamu un degvīnu.

Jau buras uzvilktas, un tīkams vējš

No krasta puses pūš, tie ļaudis gaida

Vēl tikai saimnieku un, protams, abus mūs.

Eiesas Antiiois.

Ko? Vēl viens ārprātīgs! Tu muļķa suns!

Kas tas par kuģi, kas tur mani gaida?

Sirakūzu Dromio.

Tas pats, ar kuru gribat projām braukt.

Efesas Antifols.

Tu esi piedzēries! Man virvi vajag —

Es teicu tev jau, kādam nolūkam.

Sirakūzu Dromio.

Pēc virves mani sūtījuši neesat.

Uz ostu sacījāt un kuģi lūkot.

Efesas Antiiois.

Par to mēs citā laikā parunāsim,

Es likšu tavām ausīm labāk dzirdēt,

Skrej, nelieti, tūliņ pie Adriānas,

Se viņai atslēga, un teic, ka galdā,

Kas turku segu pārklāts istabā,

Ir naudas maks ar dukātiem, lai dod to.

Teic, ka uz ielas apcietināts es

Un ķīlu naudas vajag. Steidzies! —

Nu, virsniek, cietumā, līdz viņš būs klāt.

Aiziet otrais tirgotājs, Andželo, virsnieks un

Efesas Antiiois.

Sirakūzu Dromio.

Pie Adriānas? Tas ir tur, kur ēdām,

Kur Dausabela mani sauc par vīru.

Man apkampienam viņa šķiet par resnu.

Es eju — kas gan mani tur lai sveic?

Bet kalpam uzdevums ir jāpaveic.

Aiziet.

OTRA AINA

Istaba Efesas Antifola namā.

Ienāk Adriāna un Luciāna.

Adriāna.

Un tad to visu viņš tev strauji teica?

Vai viņa acīm bija svinīgs skats?

Viņš visā nopietnībā runāja?

Bāls bij vai sarkans? Drūms v n isli priecīgs?

Vai tajā bridi bija vērojams,

Ka stipras jūtas viņa vaibstos plalk'.iMv.'

Luciāna.

Viņš teica, tiesību tev neesot.

Adriāna.

Man tāpēc naids, ka viņš tās negrib dot.

Luciāna.

Viņš apzvērējās šeit par svešinieku.

Adriāna.

Tas tiesa, — lai gan tik par viltzvērnieku.

Luciāna.

Tas tiesa, — lai gan tik par viltzvērnieku.

Luciāna.

Tad es par tevi.

Adriāna.

Atbildēja gan?

Luciāna.

To mīlu, ko tev lūdzu, sola man.

Adriāna.

Ar kādu mākslu pavedināt sāka?

Luciāna.

Kā goda vīrs, kam sirdis sildīt māka.

Viņš teica manu runu, skaistumu.

Adriāna.

Tu skaisti runāji?

Luciana.

Ak, pagaid' tu!

Adriāna.

Es nevaru un negribu, man vārās,

Nav sirdij lemts, tad lūpas runāt kāras.

Viņš neglīts ir, pavisam līks un stīvs,

No sejas vecs un velkas tikko dzīvs;

Viņš samaitāts, bez tikuma, ko mana,

Bez jēgas darbs un vāja saprašana.

Luciāna.

Vai greizsirdībai tad vēl būtu vieta?

Adriāna.

Ak, labāks viņš, kā teicu, vēl joprojām.

Man patiktos, lai citām nava žēl;

Par pērkli pulniņš brēc tik tad, kad projām, —

Lai mēle lamā, sirds tam laimi vēl.

Ienāk Sirakūzu Dromio.

Sirakūzu Dromio.

Kur galds? Kur maks? Nu žiglāk! Es tā skrēju.

Luciāna.

Tik aizkusis?

Sirakūzu Dromio.

Es nāku kā ar vēju.

Adriāna.

Kas noticis? Vai kungam labi iet?

Sirakūzu Dromio.

Ne elle — Tartars viņu tura ciet.

Velns neplīstošā svārkā viņu ķēra,

Aiz dzelzu pogām tam ir cieta sirds;

Nikns, briesmonigs un nežēlīgs t<> tvcr.i

Vilks — ļaunāks vēl, tam fid.is mumlier's mirdz.

Adriāna.

Kas ir par lietu? Teic!

Sirakūzu Dromio.

Par lietu man nav zināms, tik sēž viņš cietumā.

Adriāna.

Kā — cietumā? Ko runā? Ko viņš gan nodarlj's?

Sirakūzu Dromio.

Ko nodarīj's, nav zināms, tik viņu paņēma

Tas vīrs ar ādas svārku, tas viņu aizveda.

Vai kundze nedos naudu, kas viņam galdā guļ?

Adriāna.

Ej atnes, mās. Patiešām savādi

Luciāna aiziet.

Ka, manim nezinot, tam parādi;

Par parādrakstu saistībām viņš saņemts?

Sirakūzu Dromio.

Ko niekus — saistībām! Bet, šķietas man,

Par važu, važu, kundze! — Dzi, kā zvan'!

Adriāna.

Tā važa zvan'?

Sirakūzu Dromio.

Nē, pulksten's; divos nācu,

Nu nosit vienu, kā es pļāpāt sācu.

Adriāna.

Laiks otrād' rit! Man pirmā dzirdēšana.

Sirakūzu Dromio.

Aiz bailēm viņš skrien atpakaļ, kad tiesas kalpu

mana.

Adriāna.

Vai laiks ir kādam parādā, ka tiesa viņu vajā?

Sirakūzu Dromio.

Laiks bankrotēj's un mazāk vērts, kā pateikts vārdā

šajā,

Bez tam laiks zaglis arīdzan — jūs zināt, kā tiek

zagts.

Viņš zagšus zogas nemanāms, vai diena ir vai nakts.

Ja parādos un zaglis laiks, un virsnieks grābj to ciet,.

Vai vienu stundu atpakaļ viņš nedrīkst dienā iet?

Luciāna nāk atpakaļ ar naudas maku.

Adriāna.

Še nauda, Dromio, un projām trauc bez omas,

Un kungu pārved tu man atpakaļ tūlīt.

Nāc, māsa, iesim mēs, es gurdena no domas —

No domas, kas te glauž, te asarām liek līt.

Aiziet visi.

TREŠA AINA

Laukums.

Uznāk Sirakūzu Antiiois.

Sirakūzu Antiiois.

Katrs pretimnācējs mani sveicina,

It kā es viņiem sen pazīstams draugs,

Un katrs mani īstā vārdā sauc;

Cits naudu piesola, cits ielūdz viesos,

Cits pateicas par manu laipnību,

Cits uzmācas man pārdot savos preces.

Nupat kāds drēbnieks mani iesauca,

Lai drānu apskatu, ko viņš man pircis,

Bez vārda runas mēru noņēma.

Bez šaubām, viss tas tikai mošķu darbs,

Te lapu zemes burvji piemājo.

Uznāk Sirakūzu Dromio.

Sirakūzu Dromio. Kungs, še būs tā nauda, ko jūs likāt

man atnest. — Bet kur tad jūs to veco Ādamu jau-

nos svārkos esat pametuši?

Sirakūzu Antiiois. Kas tā par naudu, un kādu Ādamu

tu domā?

Sirakūzu Dromio. Protams, to Ādamu ne, kas sargāja

paradīzi; bet gan to, kas sarga cietumu; to, kas tēr-

pies tā teļa ādā, kuru nokāva pazudušā dēla mielo-

šanai; to, kas kā ļauns eņģelis aizgāja jums pakaj

un piespieda jūs atteikties no savas brīvības.

Sirakūzu Antifols. Es tevi nesaprotu.

Sirakūzu Dromio. Nē? Bet tā lieta taču ir skaidra! Es

domāju to, kas kā čello staigā ādas makstī; to vīru,

kungs, kas katram pagurušam uzsit uz pleca un aiz-

ved atpūsties, kas apžēlojas par katru noplukušu un

apgādā tam izturīgas drēbes.' Tas pats, kas ar savu

rungu padara vairāk varoņdarbu nekā maurs ar

pīķi.

Sirakūzu Antifols. Kā? Tu domā tiesas virsnieku?

Sirakūzu Dromio. Jā, kungs, tiesas seržantu, kas katru

pārkāpēju velk pie atbildības; to, kas uz katru cil-

vēku skatās kā uz gulētejošu un tāpēc saka tam:

«Novēlu jums saldu dusu.»

Sirakūzu Antifols. Nu, draugs, beidz savu niekošanos.

Vai šovakar vēl iet kāds kuģis? Vai mēs tiksim pro-

jām?

Sirakuzu Dromio. Es lāču jums, kungs, pirms stundas

paziņoju, ka kuģis «Steidzīgais» šovakar dodas jūrā.

Bet tad tiesas seržants aizturēja jūs, un jums pa-

priekš bij jāpakavējas laivā «Uzgaidītāja». Še ir tie

eņģeļi, pēc kuriem mani aizsūtījāt, lai atsvabina jūs.

Sirakūzu Antiiois.

Tas zeņķis liekas gluži traks, es arī,

Mēs apmuļķoti visi esam šeit;

Lai labie gari drīzāk ved mūs projām!

Uznāk kurtizāne.

Kurtizāne.

Ā, sveiki, sveiki, Antifola kungs!

Es redzu, zeltkali jūs sastapuši.

Tā ir tā važa, ko man solījāt?

Sirakūzu Antiiois.

Atkāpies, sātan! Nekārdini mani!

Sirakūzu Dromio. Kungs, vai šī meiča ir sātans?

Sirakūzu Antiiois. Viņa ir velns.

Sirakūzu Dromio. Nē, viņa ir vēl kas ļaunāks, tā ir velna

vecāmāte, un še viņa nu parādās kā vieglā amata

meiča. No tā tad arī iznāk tas — kad sieviete saka:

«Dievs, sodi mani!» — tas ir tas pats kā: «Dievs, pa-

taisi mani par viegla amata sievieti.» Stāv rakstīts,

ka viņas parādās cilvēkiem gaismas eņģeļu veidā.

Gaisma ir uguns sekas, bet uguns dedzina; ergo —

pie viegla amata sievietes var apdedzināties. Nepie-

ej iet viņai pārāk tuvu.

Kurtizāne. Jūs, kungs, ar puisi šodien esat jautri. Vai

nāksit man līdzi vakariņās?

Sirakūzu Dromio. Kungs, ja jūs ejat, tad sagaidiet kaut

ko strebjamu, tāpēc iegādājieties pagarāku karoti.

Sirakūzu Antifols. Kāpēc, Dromio?

Sirakūzu Dromio. Nu, kas ar velnu cd, tam vajadzīga

gara karote.

Sirakūzu Antiiois.

Prom, nelabā, ar savām vakariņām!

Tu esi ragana, kā visas še;

Tā kunga vārdā: projām ej tūlīt!

Kurtizāne.

Tad gredzenu man atdodiet, ko ņēmāt,

Vai viņa vietā dodiet zelta važu —

Tad iešu, uzmākties es negribu.

Sirakūzu Dromio.

Velns katrs prasa — nu, kaut naga galu

Vai adatiņu, matu, asins lāsi

Vai salmu, riekstu, ķiršu kauliņu.

Šī alkana, pārlieku važu grib.

Kungs, iegaumējiet, ja to iedosit,

Velns žvadzinās, mūs abus pārbiedēs.

Kurtizāne.

Es lūdzu gredzenu vai važu vietā,

Jūs taču nedomājat mani aplaupīt.

Sirakūzu Antifols.

Prom, ragana! Nāc, iesim, Dromio.

Sirakūzu Dromio.

«Ar muša lielās,» pāvs teic — zināt to!

Sirakūzu Antiiois un Sirakūzu Dromio aiziet.

Kurtizāne.

Nav šaubu, Antifols patiešām traks,

Vai citādi viņš šādus jokus dzītu?

Četrdesmit dukātus man maksā gredzens,

Par to viņš zelta važu solīja,

Nu neatdod ne vienu, nedz ar otru.

Jau ari bez šīs trakulības pirmāk

Viņš trakus niekus melsa pusdienās

Par to, ka paša durvis noslēguši.

Var būt, ka sieva, traku manījusi,

Bij pasteigusies durvis aizdarīt.

Man atliek tikai iet uz viņa māju

Un sievai pastāstīt, ka neprāta

Viņš ielauzās un gredzenu man ņēma.

Tas būs tas labākais: lai viņa spriestu.

Četrdesmit dukātu — vai tos lai zemē sviestu?

Aiziet.

CETURTA AINA

Iela.

Uznāk Elesas Antiiois un virsnieks.

Efesas Antifols.

Bez rūpēm esi, draugs, es nebēgšu,

Pirms iešu, visu summu samaksāšu,

Tās dēļ es pirmiņ tiku aizturēts.

Man sieva šodien visai sliktā omā

Un sūtnim negrib lēti noticēt;

Ka apcietināts esmu Efesā,

Tā pati savām ausīm neticēs.

Tur nāk mans kalps un arī naudu nes.

Elesas Dromio nāk ar virves galu.

Nu, draugs, vai atnesi, ko es tev liku?

Efesas Dromio.

Jā, arī rēķinu, cik samaksāju.

Elesas Antiiois.

Bet kur tad nauda?

Elesas Dromio.

To visu es par virvi samaksāju.

Elesas Antiiois.

Piecsimti dukātu par vienu virvi!

Elesas Dromio.

To ne, bet piecsimt virves par to naudu.

Elesas Antiiois.

Kādēļ es tevi sūtīju uz māju?

Elesas Dromio.

Pēc virves gaia, kungs, es esmu klāt.

Eiesas Antiiois.

No mana gala, kungs, par to šis paldies.

Sit Dromio.

Virsnieks. Esiet nu pacietīgi, labais kungs.

Elesas Dromio. Nē, man jābūt pacietīgam; es taču esmu

tas cietējs.

Virsnieks. Turi tu muti, mīļais!

Eiesas Dromio. Nē, lieciet labāk, lai viņš satur savas ro-

kas.

Elesas Antiiois. Tu nelietīgais, nejūtīgais palaidni!

Elesas Dromio. Es gribētu gan būt nejūtīgs, tad es nesa-

justu jūsu pļaukas.

Eiesas Antiiois. Tu kā ēzelis sajūti tikai sitienus.

Efesas Dromio. Ēzelis, jā gan, to jau var redzēt no ma-

nam garajām, jūsu izstieptajām ausīm. — No savas

dzimšanas līdz pat šim acumirklim es viņam kalpoju

un par to neesmu no viņa rokas saņēmis neko citu

kā tikai sitienus. Kad man ir auksti, viņš sasilda mani

sitieniem; kad man ir karsti, viņš atvēsina mani sitie-

niem; ar tiem es tieku modināts no miega, kājās

pacelts, kad es sēžu, pa durvīm iztrenkts, kad es eju,

apsveicināts, kad mājās nāku. Patiešām, es viņus

nēsāju uz muguras kā ubadze savu paunu. Man šķiet,

kad viņš būs sadauzījis mani par kropli, es ar to

iešu ubagot no vienām durvīm pie otrām.

Efesas Antifols. Nu, steigsim tālāk, tur nāk mana sieva.

Uznāk Adriāna, Luciāna, kurtizāne un Pinčs.

Efesas Dromio. Kundze, «respice finem», domājiet par

galu vai arī, kā pravieto papagailis, «sargieties vir-

ves gala».

Efesas Antifols.

Kad tu reiz klusu būsi, nelieti!

Sit viņam.

Kurtizāne.

Ak tad patiešām jūsu vīrs ir traks?

Adriāna.

Pēc viņa izturēšanās tā jāspriež.

Kungs doktor Pinč, jūs velna izdzinējs,

Pie prāta viņu vediet, es jūs lūdzu,

Es samaksāšu jums, cik prasīsit.

Luciāna.

Ak kungs, cik mežonīgs un dusmīgs viņš!

Kurtizāne.

Lūk, kā viņš raustās tajā savā lēkmē!

Pinčs.

Man roku sniedziet, pulsu ļaujiet taustīt

Elesas Antifols.

še roka, savu ausi ļaujiet taustīt

Pinčs.

Tu, sātan, kas šai vīrā iemājo,

Jel ļaujies manai stiprai lūgšanai,

Pie visiem svētiem es tev pavēlu:

Ej atpakaļ uz savu tumsas valsti!

Efesas Antifols.

Klus', plānprātiņi Es neesmu vis traks.

Adriāna.

Ak, kaut jel nebijis tu, nabadziņš!

Efesas Antiiois.

Teic, sirsniņ, teic — vai tie tie jaunie draugi?

Vai šitais safrāndzeltenais ir tas,

Kas šodien mielojās pie mana galda,

Kamēr man pašam durvis bija ciet

Un sava paša namā iekšā netiku?

Adriāna.

Jel tici, laulāts draugs, tu mājās ēdi,

Un, ja tur palicis līdz pat šim laikam,

Tu būtu brīvs no neslavas un kauna.

Efesas Antifols.

Es mājās ēdis! Blēdi, runā tu!

Efesas Dromio.

Lai notiek, kungs: jūs mājās neēdāt.

Efesas Antifols.

Vai durvis nebij ciet? Es izmests laukā?

Efesas Dromio.

Jā, durvis bija ciet, jūs izmests laukā.

Efesas Antifols.

Vai viņa pati mani nelamāja?

Efesas Dromio.

Jā, viņa pati izlamāja jūs.

Eiesas Antifols.

Vai ķēkša nelamājās, neņirgājās?

Elesas Dromio.

Jā, ķēķa vestāliene ņirgājās,

Efesas Antifols.

Vai lielās dusmās neaizgāju prom?

Efesas Dromio.

Patiešām, jūsu dusmas apliecināt

Var mana mugura, tā viņas juta.

Adriāna.

Vai labi atbalstīt to neprātā?

Pinčs.

Nav slikti: puisis zin, kur viņam trūkst,

Un izdabādams remda trakumu.

Efesas Antiiois.

Zeltkali sakūdīji mani aizturēt?

Adriana.

Ak kungs! Es tikai naudu suliļu

Ar Dromio, tikko viņš atsteidzas

Eiesas Dromio.

Ar mani naudu! Laikam fantāzija!

Bet neesmu neko es saņēmis.

Efesas Antifols.

Vai nebiji pie viņas naudas maka dēļ?

Adriāna.

Viņš bij pēc tā, es tūliņ iedevu.

Luciāna.

Es liecinu, ka viņš to saņēma.

Efesas Dromio.

Dievs pats un virvju vijējs liecinās,

Ka biju tikai sūtīts nopirkt virvi.

Pinčs.

Kā kungs, tā kalps, tie abi apsēsti,

To redzu es no viņu stīviem skatiem.

Lai abus sien un noved tumšā telpā.

Efesas Antifols.

Teic — kāpēc durvis manim slēdzi ciet?

Kāpēc tu liedzies maku saņēmis?

Adriāna.

Mans dārgais, neesmu es slēgusi.

Elesas Dromio.

Mans dārgais kungs, es ņēmis neesmu,

Bet liecinu, ka nelaida mūs iekšā.

Adriana.

Tu melo, blēdi, vienu kā ar otru!

l iesas Antiiois.

Tu liekule, tu melo itin visu!

Ar nolādētu blēžu bandu kopā

Tu mani apsmieklā un kaunā grūdi.

Es izplēsīšu tavas viltus acis,

Kam prieks te manā kaunā skatīties!

Adriāna.

Ak, sieniet, sieniet viņu! Nelaidiet!

Pinčs.

Surp citi vēl! Tas ļaunais viņā stiprs.

Luciāna.

Ak, nabags vīrs! Cik bāls, kā acis zvēro!

Piesteidzas vēl trīs četri, kas palīdz Pinčam sasiet

Elesas Antilolu un Efesas Dromio.

Elesas Antiiois.

Vai nokaut gribat mani? — Virsniek, saņem,

Tavs cietumnieks es esmu, vai tu ļausi,

Lai tie ved mani?

Virsnieks.

Laidiet viņam iet;

Mans cietumnieks viņš, jums tur daļas nav.

Pinčs.

To otro sieniet man, tas arī trako.

Adriāna.

Ko dari, neprātīgais virsniek, tu?

Tev prieks ir redzēt, ka šis neprātis

Sev pašam kādu kaiti padara?

Virsnieks.

Ja savu cietumnieku vaļā laižu,

Man pašam viņa parāds jāmaksā.

Adriāna.

Es nokārtošu, pirms es projām eju:

Pie viņa kreditora mani ved,

Cik liels tas parāds, to es samaksāšu.

Jūs, doktor, gādājiet, ka neaizskartu

To pārved mājās. — Ak, šī ļaunā diena!

Eiesas Antiiois.

Ak, ļaunāka vēl netikle!

Efesas Dromio.

Kungs, jūsu pēc es tagad esmu siets.

Efesas Antifols.

Pie velna! Traku mani padarīsi!

Efesas Dromio.

Vai veltīgi jūs sēja? Patrakojiet,

Un visus velnus sauciet lādoties!

Luciāna.

Lai dievs tiem klātu stāv! Cik traki muld!

Adriāna.

Nu, vediet viņus prom. Mās, nāc man līdzi.

Aiziet Pinčs un kalpi ar Elesas Antilolu un Eiesas

Dromio.

Bet tagad saki — kas to apsūdzējis?

Virsnieks.

Kāds zeltkalis Andželo. Pazīstat?

Adriana.

Es pazīstu. Cik viņš tam parādā?

Virsnieks.

Divsimt dukātu.

Adriāna.

Par ko gan tie?

Virsnieks.

Par važu, kuru jūsu vīram devis.

Adriāna.

Priekš manis tā; viņš nava saņēmis.

Kurtizāne.

Kad pirmāk lielās dusmās jūsu vīrs

Ar gredzenu, kas viņam pirkstā maukts,

No manis projām bija aizskrējis,

Es viņu sastapu ar visu važu.

Adriāna.

Tas iespējams; to redzējusi neesmu.

Nāc aizved mani tu pie zeltkaļa,

Es gribu redzēt, kā tas īsti bijis.

Uznāk Sirakūzu Antiiois un Sirakūzu Dromio izvilktiem

zobeniem.

Luciāna.

Lai dievs mums žēlīgs! Viņi atkal vaļā!

Adriāna.

Un rokā zobeni! Sauc palīgā,

Lai viņus sien!

Virsnieks.

Prom, prom! Tie nodurs mūs!

Aizbēg Adriāna, Luciāna, kurtizāne un vlrmilrli»

Sirakūzu Antiiois.

No zobena vēl baidās raganas!

Sirakūzu Dromio.

Par sievu taisījās — nu bēg no jums.

Sirakūzu Antiiois.

Nu prom uz viesnīcu pie mūsu mantām,

Kaut jau uz kuģa būtum drošībā.

Sirakūzu Dromio. Ticiet man, pa nakti vēl paliksim m ii,

pat, neko ļaunu mums droši vien nepadari'. Iir. i• •

dzējāt, viņi mūs uzrunā laipni un vēl naudu d<>d

Man šķiet, tā ir īsti piemīlīga tauta, un, nclilļl:. 1.1

satrakotā gaļas kalna, kas grib mani par vuu ņi inl,

es tīri labprāt varētu apmesties še uz dzīvi uu paliki

par raganu.

Sirakūzu Antifols.

Dod visu pilsētu, ar nepalieku,

Un tāpēc prom uz kuģi mantas nest!

Aiziet abi.

PIEKTAIS CĒLIENS

PIRMĀ AINA

Abatijas priekšā.

Uznāk otrais tirgotājs un Andželo.

Andželo.

Man ļoti žēl, ka aizkavēju jūs,

Bet, goda vārds, es važu nodevu,

Viņš bezkaunīgā veidā liedzas ņēmis.

Otrais tirgotājs.

Tam vīram kāda slava pilsētā?

Andželo.

Vislabākā no labākajām, kungs;

Plašs kredīts viņam, pats ir iecienīts,

Par pirmo pilsoni to tura visi,

Tā vārds sver vairāk nekā visa mana manta.

Otrais tirgotājs.

Cst! Klusāk! Liekas man, ka tur viņš nāk.

Uznāk Sirakūzu Antifols un Sirakūzu Dromio.

Andželo.

Jā, tas ir viņš — un važa ar ap kaklu,

Ko noliedza viņš nedzirdētā veidā.

Jūs nāciet līdz, es uzrunāšu viņu. —

Kungs Antifol, man brīnums pārāk liels,

Ka nemieru un kaunu man jūs darāl,

Tā sava paša godam kaitēdami,

Apzvērēdamies noliegt mēģināt,

Un neatzīstat važu, kuru nesat.

Bez cietuma un negoda, un raizēm

Vēl zaudējumu darāt manam draugam.

Ja mūsu strīds to neaizkavējis,

Viņš, buras uzvilcis, jau jūrā būtu.

No manis važu saņēmāt — vai liegsit?

Sirakūzu Antiiois.

To noliegt neesmu es domājis.

Otrais tirgotājs.

O jā, jūs liedzāt gan un zvērējāties.

Sirakūzu Antiiois.

Kas dzirdējis, ka liedzies, zvērējis?

Otrais tirgotājs.

Ar šitām ausīm dzirdēju, tu zini.

Jel kaunies, nelieti, ka dzīvo te

Starp krietniem cilvēkiem un goda vīriem!

Sirakūzu Antiiois.

Pats nelietis, ja mani apvaino!

Es savu godu tev gan pierādīšu,

Ja tikai dūša būs tev pretī stāties.

Otrais tirgotājs.

Man ir, un gaida tevi, diedelniek!

Viņi izvelk zobenus. Uznāk Adriāna, Luciāna,

kurtizāne un citi.

Adriana.

Miers! Neaiztieciet to, viņš taču traks! —

l'rom vediet to un ņemiet zobenu.

Siet ari Dromio un aizvest mājās!

Sirakūzu Dromio.

Kungs, bēdziet, dieva dēļ, prom kādā namā!

Še klosteris — turp! Vai, mēs esam beigti!

Sirakūzu Antifols un Sirakūzu Dromio iebēg abatijā.

Iznāk abate.

Abate.

Miers, ļaudis, lai ar jums. Kam ceļat traci?

Adriāna.

Man jānoķer mans nabags trakais vīrs;

Mūs iekšā laidiet, lai to sienam cieti

Un ārstēšanai vedam manā mājā.

Andželo.

Man tūliņ likās, ka viņš trakā prātā.

Otrais tirgotājs.

Cik žēl, ka zobenu es laukā vilku.

Abate.

Vai sen, kā prātu pazaudējis viņš?

Adriāna.

Jau nedēļa, kā īdzīgs, ļauns un drūms,

Pavisam savādāks, kā citkārt bij;

Bet tikai šodien pēcpusdienā trakums

Visaugsto pakāpi bij sasniedzis.

Abate.

Vai jūrā viņam mantas bojā gāja?

Mīļš draugs vai miris? Jeb vai viņa acis

Nav neatļauta mīla valdzināj'si?

Šai grēkā daudzi jauni vīri krīt,

Kas acīm paļauj brīvu vaļu lūkot.

Tad kura nelaime to piemeklēj'si?

Adriāna.

Neviena pati — atskaitot to pēdējo,

Tā bieži viņu projām velk no mājas.

Abate.

Par to jums viņu norāt vajadzēja.

Adriāna.

To arī darīju.

Abate.

Tak ne tik stingri.

Adriāna.

Tik stingri, cik man lēnprātība ļāva.

Abate.

Bet divatā?

Adriāna.

Nē, arī citiem dzirdot.

Abate.

Tad pārāk reti to jūs darījāt?

Adriāna.

Mums citas runas nebij kā vien tā,

Es gultā viņam aizmigt neļāvu,

Pie galda ēst es viņam neļāvu,

Par to man runa bij tik vienīgā;

Pat sabiedrībā griezu uz to pašu,

Par nelieti un nekauņu to saucu.

Abate.

No tā tad viņš ar pazaudēja prātu.

Jo greizsirdīgās sievas lamas indīgās

Par traka suņa zobiem nāvīgākas.

Ar pārmetumiem gulēt neļāvi,

Bez miega galvā viegls viņš palika.

Tu teicies ēdienu tam lamām vircojusi,

Tak gremošana no tā paliek slikta-

Un rodas neciešami karstumi,

Vai karsonis ir cits kā vājprātlēkme?

Ar pārmetumiem izpriecu tam jauci:

Bez tīksmas atpūtas kas paliek pāri?

Tik garlaiks, īgnums, melanholija,

Kas rada ļaunai bezcerības izmisai.

Un neskaitāmā pulkā līdzi nāk

Tai bāli ļaunumi un dzīves likstas.

Kad ēdiens trūkst un miegs, un izprieca,

Tiks cilvēks traks un katra radība.

Pie visa tā mums vienīgs slēdziens klātu:

No tavas greizsirdības vīrs ir zaudēj's prātu.

Luciāna.

Tā viņu allaž mīlīgi vien rāja,

Viņš rupjš un nikns likties nepārstāja. ■—

Ko pārmetumus ciet un neatbildi?

Adriāna.

Man sirdsapziņa most, kad viņa runā. —

Bet tagad ejiet, ņemiet viņu ciet.

Abate.

Nē, manā namā neviens nespers kāju!

Adriāna.

Tad jūsu kalpi lai to izved laukā.

Abate.

To arī ne: viņš namā patvēries

Kā svētnīcā, kas glābs no jūsu rokām,

Līdz kamēr prātu viņam atdošu

Vai darbu metīšu, kad pūles veltas.

Adriāna.

Par vīru gādāšu, es būšu aukle

Un slimniekkopēja, tas ir mans darbs,

Nekādu aizbildņu es negribu.

Un tāpēc laidiet viņu ņemt uz māju.

Abate.

Jel pacieties, es viņu nelaidīšu,

Līdz kamēr būšu mēģinājusi

Ar dziedinošu dziru, zālēm, lūgšanām

Par krietnu vīru viņu atkal vērst.

Tas pienākums man, kuram zvērējusi,

Un uzdevums tāds mūsu ordenim.

Tāpēc ej mājās, viņš lai paliek še.

Adriāna.

Es neiešu un vīru neatstāšu,

Bet jūsu svētībai gan nepiederas

Tā vīru šķirt no viņa īstās sievas.

Abate.

Ej mājās, es tev viņu neatdošu!

Abate aiziet.

Luciāna.

Ej sūdzies hercogam, ko tev še dara.

Adriāna.

Nāc līdzi man; es zemē mesties gribu

Un lūgt ar asarām un nepiecelties,

Līdz hercogs paklausīs un atnāks šurp,

Un atņems manu vīru abatei.

Otrais tirgotājs.

M

Iiez šaubām, hercogs ieradīsies šeit,

Pa parašai uz bēdu vietu iedams,

Kur tiesu spriež un nāves sodus pilda,

Tepat aiz grāvja apkārt abatijai.

Andželo.

Un kādēļ īsti ies viņš turpu?

Otrais tirgotājs.

Lai būtu klāt, kad galvu nocirtīs

Tur cienījamam Sirakūzu tirgonim,

Kas nelaimīgi mūsu ostā braucis

Un noziedzies pret mūsu likumiem.

Andželo.

Tur viņi nāk; mēs sodu redzēsim.

Luciāna.

Tu meties ceļos, pirms viņš tālāk iet.

Uznāk hercogs; viņam seko Egeons kailu galvu, bende

un pavadoņi.

Hercogs.

Lai vēlreiz tautai zināms darīts tiek:

Ja kāds par viņu sodu samaksā,

Tam nebūs jāmirst, labprāt līdzēt ļaujam.

Adriāna.

Visžēlīgs hercog! Taisnību pret abati!

Hercogs.

Tā cienījama, tikumīga dāma,

Nav iespējams, ka tā tev ļaunu dara.

Adriana.

Jel ļaujiet izteikt: Antifols, mans virs,

Ko ņēmu es par kungu sev un mantai.

Kā jūsu gaišība to gudri nolēma,

Šai ļaunā dienā kritis vājprātlēkmē

Un trakodams pa ielām apkārt skrēja,

Bet līdzi viņam kalps, kas tāpat traks;

Un daudzus pilsoņus še izbiedēja,

Tie namos lauzās, gredzenus un rotas

Un kas vien katram ietīk laupīdami.

Man nācās viņu siet un mājās sūtīt,

Es pati gāju atlīdzināt to,

Ko vājprātā viņš bija sapostījis.

Bet nezin kur un kā viņš saviem sargiem

Pa laiciņu bij atkal izbēdzis.

Ar savu kalpu, kailiem zobeniem

Tos sastapām, tie virsū bruka mums

Un aiztrenca; bet tad ar palīgiem

Mēs atkal atnācām tos sagūstīt.

Pirms paspējām, tie slēpās abatijā,

Bet durvis noslēgusi abate

Un negrib laist mūs pašus iekšā,

Ne sūta laukā to, lai vestu mājās.

Tāpēc, visgaišais hercog, liec to izdot,

Lai varam mājās vest un palīdzību sniegt.

Hercogs.

Tas vīrs man ilgi karā kalpojis;

Kad to par savu gultas biedru ņēmi,

Es apsolīju valdinieka vārdā,

Ka darīšu tam labu, cik vien spēšu.

Lai pieklauvē pie abatijas durvīm

Un kundzi abati lai palūdz šurp. —

Šo lietu gribu nokārtot, pirms eju.

Uznāk kāds kalps.

Kalps.

Ak kundze, bēdziet prom un glābieties,

Jo kungs un kalps ir abi atkal vaļā!

Tic meitas izpēra un ārstu sēja,

Ar skalu dedzināja viņam bārdu,

Un, kad tā pilnām liesmām sāka svilt,

Tai lielu samazgspaini virsū lēja.

Nu kungs tam pacietību sprediķo,

Bet kalps ar dzirklēm matus cērpj kā trakam.

Ja drīzāk neaizsūtāt palīgā,

Patiešām, viņi burvi nogalinās.

Adriāna.

Klus', stulbais! Kungs un kalps ir abi še,

Tu melo itin visu, ko še pļāpā!

Kalps.

Es zvēru, kundze, stāstu taisnību,

Pirms acumirkļa es to redzēju!

Jūs sauc un solās seju dedzināt

Un sakropļot, kad dabūšot jūs rokā.

Aiz skatuves kliedzieni.

Klau, klau! Viņš nāk! Jel bēdziet, kundze!

Hercogs.

Nē, palieciet! Šurp, helebardisti!

Adriāna.

Ak vai! Tas ir mans vīrs! Jūs paši redzat,

Kā pārvērsties viņš iespēj neredzams:

Tikko viņš iebēga mums abatijā —

Nu klāt, — kā to lai saprot cilvēkprāts?

Uznāk Elesas Antiiois un Elesas Dromio.

Efesas Antifols.

Taisnību!

Mans dārgais hercog, dodi taisnību!

Jel tāpēc, ka ar tevi kaujā gāju,

Pret ienaidnieku savām miesām sedzu

Un, tevi glābdams, tiku ievainots.

Par asnīm tām es lūdzu taisnību!

Egeons.

Ja nāves baiļu apstulbots es neesmu

Tas Antifols, mans dēls, un Dromio!

Efesas Antifols.

Dod, valdniek, taisnību pret šito sievu,

Ko citreiz pats tu manim pielaulāji.

Tā mani nicina un kaunā liek,

Un sāpina bez jēgas un bez mēra.

Kas iedomāties spēs to netaisnību,

Ko tā bez goda šodien liek man ciest!

Hercogs.

Tu izstāsti, es taisni spriedīšu.

Efesas Antifols.

Tā, lielais hercog, šodien durvis slēdza

Un manā mājā dzīroja ar klaidoņiem.

Hercogs.

Smags noziegums. — Tu, sieva, atzīsties?

Adriāna.

Nē, augstais kungs. Es, viņš un mana māsa

Mēs visi šodien kopā pusdienojām,

Lai nokauj mani — meli, ko viņš stāsta!

Luciāna.

Lai dienu akla es, lai naktī neguļu,

Ja tīrā taisnība nav, ko tā saka!

Andželo.

Ak, meles sievietes! Kā viltum zvērē!

Šis trakais viņas apsūdz taisnīgi.

Efesas Antifols.

Mans hercog, zinu labi, ko es saku;

Es vīnu šodien dzēris neesmu,

Ne ar aiz dusmām prātu zaudējis,

Lai gan tāds kauns pat gudram galvu jauktu.

Kad gāju ēst, šī sieva durvis slēdza;

Ja zeltkal's nesabiedrojies ar viņu,

Tas liecinātu man, jo bij tur klāt

Un kopā aizgāja pēc zelta važas,

Lai aiznestu to man uz Porpentinu,

Kur es ar Baltazaru kopā ēdu.

Viņš nenāca, līdz paēduši bijām,

Es gāju meklēt, satiku uz ielas

Ar šito svešo kungu divatā.

Tur zvērējās šis blēža zeltkalis,

Ka važu, kuru redzēj's nebiju,

Viņš šodien esot man jau nodevis,

Un turpat lika apcietināt mani.

Es padevos un kalpu aizsūtīju

Pēc naudas, bet viņš atgriezās bez tās.

Pēc tam es laipni lūdzu virsnieku

Uz māju mani pašu pavadīt.

Bet ceļā sastapām

Mēs sievu manu ar šo viņas māsu

Un blēžu līdzgaitnieku baru.

Tur bij kāds Pinčs, tāds riebīgs badakāsis,

Tas anatoms un beidzams šarlatāns,

Tas acu mānītājs un laimes zīlētājs,

Tas nabags iekritušām spoka acīm,

Tas dzīvais mironis, tas kroplais vergs —

Un tas nu sāka mani apvārdot.

Man acīs skatījās un pulsu tvēra,

Un, savu līķa purnu piebāzis,

Viņš kliedza, ka es velna apsēsts esot.

Viss pūlis uzkrita un sasēja,

Uz māju vilka, tumšā, miklā pagrabā

Ar sasaistītu kalpu abus meta.

Es zobiem saites pušu pārgrauzu

Un, brīvē izkļuvis, bez kavēšanās

Pie jūsu gaišības šurp atsteidzos

Un lūdzu piešķirt pilnu gandarījumu

Par visām pārestībām un par kaunu.

Andželo.

Mans valdniek, tik tāl' es liecinu,

Ka, mājā neielaists, viņš ēda citur.

Hercogs.

Tu važu viņam iedevi, vai ne?

Andželo.

Es iedevu; un visi redzēja,

Ar to ap kaklu viņš te skraidīja.

Otrais tirgotājs.

Es zvēru, dzirdēj's te ar sava paša ausīm,

Jūs atzināties važu saņēmuši,

Lai gan to agrāk tirgū noliedzāt,

Un tāpēc zobenu pret jums es vilku.

Un tad jūs noslēpāties abatijā, —

Kā laukā tikāt, tas ir brīnums tīrs.

Elesas Antiiois.

Nav prātā nācis man tur noslēpties,

Ne zobenu pret mani esi vilcis,

Un neesmu es važu redzējis.

Viss meli, par ko mani apvainojat!

Hercogs.

Kas tomēr tā par juceklīgu lietu!

Man šķiet, jūs visus Kirke dzirdījusi.

Ja ieslēgts abatijā tur viņš būtu,

Ja traks — vai viņš tik gudri aizstāvētos?

Jūs sakāt: mājās ēdis; zeltkalis

To noliedz. Puis, kas tev šai lietā zināms?

Efesas Dromio.

Ar šito tur viņš ēda Porpentinā.

Kurtizāne.

Jā gan, un noņēma man gredzenu.

Elesas Antiiois.

Tas taisnība, še ir tas viņas gredzens.

Hercogs.

Vai redzēji, ka abatijā slēpās viņš?

Kurtizāne.

Jā, kungs, tik skaidri, kā es redzu jūs.

Hercogs.

Cik savādi! Lai iznāk pati abate.

Kāds no pavadoņiem ieiet abatijā.

Ja traki neesat, tad jukuši.

Egeons.

Ak hercog cēlais, atļaujiet man vārdu.

Par laimi draugu esmu ieraudzījis,

Kas varbūt aizdos naudu, izpirks mani.

Hercogs.

Ko gribi? Saki skaidri, sirakūziet!

Egeons.

Kungs, jūsu vārds, kā dzirdu, Antifols?

Un vai šis jūsu kalps nav Dromio?

Eiesas Dromio.

Pirms stundas biju viņam piesaistīts,

Bet kungs mans mūsu saites pušu koda,

Nu esmu Dromio, kalps atraisīts.

Egeons.

Es ceru, abi mani atmin vēl.

Elesas Dromio.

Caur jums mēs sevi atminamies, kungs,

Kā jūs, mēs tikko bijām saistīti.

Vai Pinča pacients jūs neesat?

Egeons.

Ko sveši liekaties? Jūs mani pazīstat.

Elesas Antiiois.

Nekad līdz šim jūs redzēj's neesmu.

Egeons.

Pēc šķiršanās būs sāpes pārvērtušas,

Un grūtu stundu pārveidotājroka

Būs svešas vagas ievilkusi sejā.

Bet teic — vai nepazīsti manu balsi?

Efesas Antiiois.

Nē, nepazīstu.

Egeons.

Bet tu, Dromio?

Elesas Dromio.

Nē, nē, mans kungs.

Egeons.

Es zinu, pazīsti!

Elesas Dromio. Ai kungs, es zinu skaidri, ka nepazīstu

jūs. Un, lai ko kāds noliegtu, jūs esat spiesti viņam

ticēt.

Egeons.

Ar balsi nepazīst! Ak, laika vara!

Vai tā tu arī mēli novārdzini

Pa gadiem septiņiem, ka paša dēls

Vairs manu bēdu vaidus nepazīst?

Ja arī visusaldētāja ziema

Ar aukstiem sniegiem krunkas sejā klātu

Un asins visās dzīslās stindzinātu,

Tak dzīves naktij paliek atmiņa,

Blāvs lāpas spīdums met vēl bālu gaismu,

Un vāja skaņa paliek kurlām ausīm.

Vēl visas vecās zīmes nevij mani

Un teic: mans dēls tu esi, Antifol!

Efesas Antifols.

Nekad es savu tēvu redzēj's neesmu.

Egeons.

Tu zini, dēls, pirms gadiem septiņiem

Mēs Sirakūzās abi šķīrāmies —

Vai kaunies atzīt mani nelaimē?

Efesas Antifols.

Pats hercogs un ikkatrs efesietis

Var apliecināt, ka tu visai maldies:

Es Sirakūzās neesmu vēl bijis.

Hercogs.

Es saku, sirakūziet, Antifols

Divdesmit gadus dzīvo manā zemē,

Bet Sirakūzās nav ne reizes bijis;

Tu vecs, aiz bēdām lopi bērnišķīgs.

Uznāk abate ar Sirakūzu Antilolu

un Sirakūzu Dromio

Abate.

Šim vīram, hercog, notiek netaisnība.

Visi spiežas to aplūkot.

Adriāna.

Te divi vīri man! — Vai acis viltu?

Hercogs.

Tas viens ir katrā ziņā otra gars;

Tāpat tie divi. Bet kurš īstais ir,

Un kurš ir spoks? Kas pateiktu man to?

Sirakūzu Dromio.

Es esmu Dromio. Kungs, lai viņš iet.

Eiesas Dromio.

Es esmu Dromio. Kungs, neliec iet.

Sirakūzu Antifols.

Vai tu tas, Egeon, jeb vai tavs gars?

Sirakūzu Dromio.

Mans vecais kungs! Kas jūs še saistījis?

Abate.

Kas saistījis, viss viens, es raisīšu

Un arī sev tad vīru dabūšu.

Teic, sirmais Egeon, — ja tu tas esi,

Vai reiz tev bija sieva Emīlija,

Kas skaistus dvīņu dēlus dzemdēja?

Ak, ja tu esi Egeons, tad runā

Un atbildi tai pašai Emīlijai!

Egeons.

Ja sapnis nav — tu esi Emīlija,

Un, ja tā esi, teic — kur mūsu dēls,

Ko jūrā masts ar tevi aiznesa?

Abate.

To Epidamnas ļaudis līdz ar mani

Un Dromio no nāves izglāba,

Bet ļauni zvejnieki no Korintas

Tos abus man tad atkal nolaupīja,

Bel mani izglābējiem pameta.

Kas noticis ar viņiem, nezinu,

l s liku tā, kā tagad mani redzat.

Hercogs.

Tas skan tāpat, kā šorīt dzirdēju.

Pār's Antifolu, gluži vienādu,

Un divi Dromio, viens tāds kā otrs,

Un bojā gājis kuģis — saskan viss.

Un te ir abu dēlu vecāki,

Ko nejaušs atgadījums savedis. —

No Korintas tu nāci, Antifol?

Sirakūzu Antiiois.

Nē, kungs, no Sirakūzām esmu es.

Hercogs.

Tu stājies sāņus, citād' neatšķiru.

Eiesas Antiiois.

Es, žēlīgs kungs, tas, kurš no Korintas.

Efesas Dromio.

Es viņam līdz.

Efesas Antifols.

Mūs šurpu veda lielais varonis

Un jūsu krusttēvs — hercogs Menafons.

Adriāna.

Bet kurš no jums bij pusdienās pie manis?

Sirakūzu Antiiois.

Es, kundze.

Adriāna.

Un jūs nebijāt mans vīrs?

Efesas Antifols.

Nē, nē! Es saku «nē»!

Sirakūzu Antifols.

Es arī teicu «nē», bet nelīdzēja;

Un šeit šī skaistā dāma, jūsu māsa,

Par brāli mani sauca.

Luciānai.

Ko es teicu,

To ceru vēlreiz drīz jums atkārtot —

Ja tikai sapnis nav, ko redzu, dzirdu.

Andželo.

Tā ir tā važa, kungs, ko devu jums.

Sirakūzu Antiiois.

Tā pali ir, es nenoliedzu to.

Efesas Antiiois.

Un jūs tās važas labad ņēmāt mani ciet.

Andželo.

Tā laikam bij, es nenoliedzu, kungs.

Adriāna.

Es naudu sūtīju, ko izpirkt jūs,

Bet Dromio to laikam nenodeva.

Efesas Dromio.

Nē, nē! Ar mani ne!

Sirakūzu Antifols.

Tas maks ar dukātiem man rokās lika,

Un Dromio, mans kalps, to atnesa;

Mēs bieži otra kalpu sastapuši,

Mūs pašus bieži samainīja visi:

Tur cēlonis šiem brīnišķīgiem maldiem.

Elesas Anlllols.

To naudu došu es, ko tēvu izpirkt.

Hercogs.

Nav vajadzīgs. Viņš-tāpat paliks dzīvs.

Kurtizāne.

Kungs, manu gredzenu man atdodiet!

Efesas Antifols.

Še, ņemiet to. Paldies par pusdienām!

Abate.

Es lūdzu, cēlais hercog, esiet laipni

Un nāciet abatijā līdzi mums,

Lai savus likteņus jums pārstāstām.

Un tāpat jūs, kas sanākuši šeit,

Šīs dienas maldus līdzi piedzīvoj'ši,

Pie sevis mīļos viesos uzlūdzam

Un apsolām jūs labi pacienāt.

Jā, dividesmit piecus gadus sāpēs

Pēc dēliem esmu pavadīj'si še,

Tik šodien nokrīt mana smagā nasta:

Jūs, hercog, vīrs mans, abi mani bērni

Un jūs, tie viņu abi kalendāri —

Lai ejam svētīt pirmo šūpļa dienu!

Ak, laimes diena pēc tām ilgām mokām!

Hercogs.

Kā krusttēvs labprāt pavadīšu jūs.

Aiziet hercogs, abate, Egeons, kurtizāne, otrais

tirgotājs, Andželo un pavadoņi.

Sirakūzu Dromio.

Kungs, mantas atpakaļ man nest no kuģa?

Efesas Antifols.

Kas man par mantām, Dromio, uz kuģa?

Sirakūzu Dromio.

Tās, kuras Centaurā bij noliktas.

Sirakūzu Antifols.

Viņš man to teic. — Es, Dromio, tavs kungs.

Nāc līdzi mums, gan vēlāk nokārtosim;

Un apkamp savu brāli, esiet līksmi!

Aiziet Sirakūzu Antiiois, Elesas Antiiois, Adriāna un

Luciāna.

Sirakūzu Dromio.

Tā resnā daiļava pie tava kunga,

Kas šodien pusdienas man pasniedza,

Nu mana māsa būs, ne mana sieva.

Efesas Dromio.

Man liekas, tu mans spogulis, ne brālis,

No tevis vēroju, glīts zēns ka esmu.

Vai iesi līdzi viņu šūpļa svētkos?

Sirakūzu Dromio.

Es ne; tu esi vecākais.

Efesas Dromio.

Nu, tas vēl jautājums; kā izšķirt to?

Sirakūzu Dromio.

Mēs izlozēsim, kurš tas vecākais,

Līdz tam tu pirmais ej.

Efesas Dromio.

Nē, teiksim tā:

Mēs pasaulē kā brāļi ienācām,

Lai tādēļ roku rokā līdzās staigājam.