Džeks Londons Mauki

Viņš svēra simt desmit mārciņas. Mati viņam bija spro­gaini kā nēģerim, un viņš bija melns. Viņš bija nepa­rasti melns. Viņš bija nevis zilganmelns un sarkanmelns, bet violeti melns kā plūme. Viņu sauca Mauki, un viņš bija virsaiša dēls. Viņam bija trīs «tambo». «Tambo» me- lanēziešiem nozīmē tabu un ir radniecīgs šim polinēziešu vārdam. Mauki trīs «tambo» bija šādi: pirmkārt, viņš ne­drīkstēja sarokoties ar sievieti vai arī pieļaut, ka sievietes roka pieskartos viņam vai viņa lietām, otrkārt, viņš ne­drīkstēja ēst gliemežus vai citu kādu barību, kas cepta uz uguns, uz kuras cepti gliemeži; treškārt, viņš nedrīk­stēja pieskarties krokodilam vai braukt laivā, kurā būtu kaut vai krokodila zobs.

Melni bija arī Mauki zobi, bet atšķirībā no ādas tie bija pavisam melni jeb, labāk sakot, melni kā sodrēji. Tādus tos vienā naktī bija padarījusi māte, ieberzējot ar pulverī sasmalcinātu akmeni, kas bija atrasts kalnu no­gruvumā pie Portadamsas. Portadamsa ir piejūras ciemats Malaitā, bet Malaita — pati mežonīgākā no visām Zāla­mana salām — tik mežpnīga, ka nevienam tirgotājam vai plantatoram tur neizdevās nostiprināties un baltie avan­tūristi, sākot ar pirmajiem trepangu zvejniekiem un sandalkoka tirgotājiem un beidzot ar jaunāko laiku darba­spēka vervētājiem, kas bija apgādāti ar modernām šaute­nēm un benzīna motoriem, zaudēja te dzīvību no metama­jiem cirvjiem un strupdegunainajām snaidera lodēm. Tāda Malaita ir vēl šodien, divdesmitajā gadsimtā, — zelta bedre darbaspēka vervētājiem, kuri apmeklē šos krastus, mēģinot salīgt iedzimtos, kas būtu ar mieru locīt muguru tuvējo vai arī vairāk civilizēto salu plantācijās par trīs­desmit dolāriem gadā. Šo tuvējo vai arī vairāk civilizēto salu iemītnieki ir kļuvuši pārāk civilizēti, lai strādātu plantācijās.

Mauki ausis bija sadurtas ne vienā vai divās, bet sa­vās pārdesmit vietās. Vienā no mazākajiem caurumiem

bija iebāzta māla pīpe. Lielākie caurumi šim nolūkam ne­derēja. Pīpes galviņa izietu tiem cauri. Taisnību sakot, lielākajos caurumos viņš mēdza iekārt apaļus koka klucī­šus četras collas diametrā. Citiem vārdiem, šo caurumu apkārtmērs bija divpadsmitarpus collu. Kas attiecas uz gaumi, tad Mauki bija diezgan brīvdomīgs. Mazajos cau­rumiņos viņš nēsāja tādus priekšmetus kā tukšas patronu ļ čaulītes, pakavu naglas, vara uzgriežņi, auklas gabali, no salmiem pītas lentes un palmu lapu šautras, bet vēsa­jās pievakarēs — koši sarkanos malvu ziedus. Tas liecina, ka viņš gluži labi varēja iztikt bez kabatām. Un tās jau arī nebūtu bijis kur likt, jo viss viņa apģērbs bija dažas collas plats katūna gabals. Kabatas nazi viņš nēsāja j matos, ar asmeni sakniebis skrūzaino ērkuli. Visvairāk Mauki lepojās ar porcelāna tasītes osiņu, kas bija iekārta cauri deguna krimslim izvērtā bruņurupuča kaula gre­dzenā.

Par spīti Šim rotām, Mauki izskatījās piemīlīgs. Viņa seja bija tīkama pat no eiropieša viedokļa, bet kā mela- nēzietis viņš bija ārkārtīgi skaists. Sejas vienīgais trū­kums bija pārliekais maigums. Tā bija sievišķīga, bezmaz vai meitenīga, ar sīkiem, pareiziem un smalkiem vaibstiem. Zods bija gļēvs un mute tāpat. Žokļa, pieres un deguna līnija nepauda ne spēku, ne raksturu. Tikai acīs reizēm pavīdēja kaut kāds mājiens uz nezināmām īpašībām, ku- J ras veidoja Mauki iedabu, bet citiem palika nemanāmas. Sīs nezināmās īpašības bija drosme, neatlaidība, bezbai­lība, iztēles spēja un apķērība, un, kad tās izpaudās mērķ­tiecīgā un enerģiskā rīcībā, apkārtējiem mutes palika vaļā.

Mauki tēvs bija Portadamsas ciemata vecākais, un pie jūras piedzimušais Mauki te jutās pats gandrīz kā ūdens iemītnieks. Viņš prata ķert zivis un austeres, un koraļļu rifi viņam bija atvērta grāmata. Arī laivu vadīt viņš prata. Gadu vecs viņš iemācījās peldēt. Septiņu gadu ve­cumā viņš jau varēja aizturēt elpu veselu minūti un ienirt trīsdesmit pēdu dziļumā. Bet septiņu gadu vecumā viņu nolaupīja biezokņu iemītnieki, kuri neprot peldēt un pat baidās no sālsūdens. Kopš tā laika Mauki redzēja jūru tikai no tālienes, spraugās starp krūmiem vai no augsto kalnu kailajām nogāzēm. Viņš kļuva par vergu vecajam Fanfoa, kura pārvaldīšanā atradās pārdesmit pa Malaitas kalnu atzarojumiem izkaisītu ciematiņu, no kuriem kāpjo­šās dūmu strūklas rāmos rītos noder baltajiem jūras

braucējiem par vienīgo pierādījumu, ka salas vidusdaļa ir apdzīvota. Baltie nelien iekšā Malaitā. Dzīdamies pēc zelta, viņi reiz mēģināja to darīt, bet vienmēr atstāja tur savas galvas, kas vēl šobaltdien ņirdzīgi smaida pie iedzimto būdu nokvēpušajām spārēm.

Kad Mauki bija septiņpadsmit gadu, Fanfoa reiz aptrūka tabakas. Viņš palika pilnīgi bez tabakas. Visiem viņa cie­matiem tie bija grūti laiki. Vainīgs bija pats Fanfoa. Suo bija tik mazs līcītis, ka liels šoneris, izmetis tajā enkuru, nevarēja apgriezties. Līcīti no visām pusēm ieskauj man- groves, kuru zari līkst zemu pār tumšajiem ūdeņiem. Tas ir slazds, un šajā slazdā ar visu savu mazo divmastu bu­rinieku iekrita divi baltie. Viņi bija atbraukuši vervēt strād­niekus un atveduši līdzi daudz tabakas un preču, nerunājot nemaz par trim šautenēm un krietnu munīcijas krā­jumu. Suo piekrastē neviens nedzīvoja, tāpēc krūmu iemīt­nieki varēja mierīgi nākt lejā pie jūras. Tirgošanās ritēja spraigi. Jau pirmajā dienā pieteicās divdesmit strādnieki. Pat vecais Fanfoa pieteicās. Un tajā pašā dienā divdes­mit jaunie strādnieki nocirta abiem baltajiem galvu, ap­kāva komandu un aizdedzināja burinieku. Pēc tam veselus trīs mēnešus tabakas un citu labumu visos džungļu ciema­tos bija papilnam. Bet tad ieradas kara kuģis, kura raidī­tās granātas ielidoja tālu kalnos, un šausmu pārņemtie ļaudis bija spiesti bēgt no saviem dzimtajiem ciematiem dziļāk džungļos. Malā izkāpa bruņotas nodaļas. Tās node­dzināja ciematus ar visu salaupīto tabaku un precēm. Kokospalmas un banānu koki tika nocirsti, taro dārzi iz­rakņāti, cūkas un vistas apkautas.

Tā bija laba mācība Fanfoa, taču šobrīd viņš bija pa­licis bez tabakas. Arī jaunieši bija pārāk nobaidījušies, lai pieteiktos vervētājiem. Tāpēc Fanfoa pavēlēja aizvest savu vergu Mauki uz krastu un atdot baltajiem, par iemaksu pieprasot puskasti tabakas un nažus, cirvjus, katūnu un krelles piedevām. To visu Mauki atpelnīs plan­tācijās. Mauki bija iztrūcies līdz nāvei, kad viņu veda augšā uz šonera. Viņš gāja kā upurjērs. Baltie bija ne­ganti radījumi. Citādi viņi nebraukātu gar Malaitas pie­krasti un neiegrieztos visos līčos pa divi uz šonera ar piecpadsmit līdz divdesmit vīru lielu melnādaino komandu un nereti ar sešdesmit septiņdesmit savervētajiem. Turklāt vēl vajadzēja baidīties no piekrastes iedzīvotājiem, kas kuru katru brīdi varēja uzbrukt, sagrābt šoneri un apslep- kavot visu apkalpi. Baltajiem cilvēkiem vajadzēja būt patiešām briesmīgiem. Bez tam viņiem bija tādi velnišķīgi rīki, kas šāva daudz reižu bez apstājas, visādas dzelzs un vara lietas, kas dzina šoneri uz priekšu, kad nebija ne mazākā vējiņa, un kastes, kas runāja un smējās uz mata, kā runā un smejas cilvēki. Jā, un viņš bija dzirdējis par kādu balto, kura velnu velns esot tik stiprs, ka cilvēks varot pēc patikas izņemt un atkal ielikt atpakaļ visus savus zobus.

Mauki noveda lejā kajītē. Uz klāja par sargu palika viens baltais cilvēks ar divām pistolēm aiz jostas. Kajītē otrs baltais sēdēja pie grāmatas un vilka tajā kaut kādas mīklainas zīmes un līnijas. Viņš palūkojās uz Mauki, it kā tas būtu cūka vai vista, paskatījās viņa padusēs un ierakstīja kaut ko grāmatā. Tad viņš pasniedza rakstāmo irbuli, un Mauki, tikko pieskāries tam, bija apņēmies trīs gadus strādāt ziepju vārīšanas sabiedrības «Mēness gaisma» plantācijās. Neviens nepaskaidroja viņam, ka ne­gantie baltie cilvēki lietos spēku, lai piespiestu Mauki pil­dīt saistības, un ka viņus atbalstīs visa Lielbritānijas va­renība un visi kara kuģi.

Uz šonera bija vel citi melnie no talam, nevienam nezināmām vietām, un, kad baltais cilvēks viņiem kaut ko pateica, viņi izrāva garo spalvu no Mauki kuplajām cir­tām, nogrieza viņam matus līdz ādai un apsēja ap gurniem koši dzeltenu audekla lavu-lavu.

Dienām ilgi Mauki brauca ar šoneri un redzēja tik daudz zemju un salu, cik viņam ne sapņos nebija rādījies, līdz nonāca Ņūdžordžijā, kur viņu pielika pie krūmu ciršanas un cukurniedru griešanas. Tikai tagad viņš īsti iepazina darbu. Pat Fanfoa vergs būdams, viņš nebija tā strādājis. Bet strādāt viņam nepatika. Cēlās mazā gaismiņā, atgrie­zās krēslā, ēda divas reizes dienā. Un ēdiens bija apni­cīgs. Dažreiz nedēļām ilgi viņiem nedeva neko citu kā vienīgi batātes, dažreiz nedēļām ilgi neko citu kā vienīgi rīsus. Mauki līdz apnikumam lobīja kokosriekstus un meta klāt žagarus ugunskuriem, uz kuriem žāvējās kopra, līdz puisim iekaisa acis un viņu aizsūtīja gāzt kokus. Ar cirvi rīkoties viņš prata labi, tāpēc drīz tika nosūtīts būvēt tiltu. Reiz viņš par kaut kādiem grēkiem dabūja palocīt mu­guru ceļa būvdarbos, šad un tad viņam gadījās braukt ar vaļu medību laivām, kad baltie devās uz attāliem līčiem pēc kopras vai selgā apdullināt zivis ar dinamītu.

Starp citu, Mauki apguva beche de merkas deva viņam iespēju sarunāties ar baltajiem un visiem melnādainajiem strādniekiem, kuri runāja tūkstoš dažādos dialektos. Viņš uzzināja daudz ko par baltajiem cilvēkiem, vispirms to, ka viņi tur vārdu. Ja viņi teica strādniekam, ka dos vi­ņam paku tabakas, tad strādnieks to arī dabūja. Ja teica, ka izsitīs no viņa septiņas glases[1], ja viņš izdarīs to un to, tad katrā ziņā izsita arī, ja viņš to izdarīja. Mauki nezināja, ko nozīmē «septiņas glases», bet, tā kā šis iztei­ciens tika bieži lietots, viņš nosprieda, ka tās ir asinis un zobi, ar kuriem glasu izsišana bija saistīta. Vienu viņš bija iegaumējis pamatīgi: nevienu nesit un nesoda bez vainas. Pat tad, kad baltie cilvēki bija piedzērušies — bet tas gadījās diezgan bieži —, viņi nekad nesita, ja nebija pārkāpts kāds likums.

Mauki nepatika plantācijās. Viņš ienīda darbu, jo viņš taču galu galā bija vecākā dēls. Turklāt kopš tās dienas, kad viņu bija nolaupījis Fanfoa, bija apritējuši desmit gadi, un Mauki ilgojās pēc mājām. Viņš ilgojās pat pēc Fanfoa verdzības jūga. Tāpēc viņš bēga. Viņš devās džun­gļos, cerēdams izlauzties uz dienvidiem līdz jūrai, nozagt laivu un ar to nokļūt Portadamsā. Bet viņš saslima ar drudzi, tika notverts un atvests atpakaļ vairāk miris nekā dzīvs.

Otrreiz Mauki bēga kopā ar diviem malaitiešiem. Viņi nogāja divdesmit jūdzes gar piekrasti, sasniedza ciematu un paslēpās kāda malaitiešu ieceļotāja būdā. Bet vēlu naktī ieradās divi baltie, kuri nebaidījās no visiem ciemat- niekiem, izsita no katra bēgļa septiņas glases, sasēja vi­ņus kā sivēnus un iesvieda vaļu medību kuģī. Bet no cil­vēka, kurš bija devis viņiem patvērumu, izsita septiņreiz septiņas glases, spriežot pēc izrautajiem matiem, noplēs­tās ādas un izdauzītajiem zobiem, un viņam uz visu mūžu zuda patika piemitināt izbēgušus plantāciju strādniekus.

Veselu gadu Mauki lēja sviedrus. Tad viņu pieņēma par mājkalpotāju — un viņš bija labi paēdis un diezgan brīvs; darbs arī kaulus nelauza: vajadzēja uzturēt māju tīru un jebkurā laikā dienā un naktī pasniegt baltajiem kun­giem viskiju un alu. Tas Mauki patika, bet dzīve Port- adamsā patika vēl vairāk. Viņam bija atlicis kalpot divus gadus, bet divi gadi ir pārāk ilgs laiks cilvēkam, kurš ne­var vien sagaidīt atgriešanās dienu. Sājos gados Mauki daudz ko bija iemācījies, un tagad viņam kā mājkalpotā­jam bija visādas iespējas. Viņš tīrīja šautenes un zināja, kur glabājas noliktavas atslēga. Viņš izdomāja bēgšanas plānu, un kādu nakti desmit malaitiešu puišu un viens no Sankristovalas izzagās no barakām un aizvilka līdz jūrai vaļu medību laivu. Mauki bija sadabūjis laivas priekškaramās atslēgas slēdzeni, Mauki bija pagādājis divpadsmit vinčestrus, veselu lērumu munīcijas, kasti dina­mīta ar detonatoriem un Bikforda auklu un desmit kastes tabakas.

Pūta ziemeļrietumu musons, un naktīs viņi traucās uz dienvidiem, bet dienās vai nu slēpās vientuļās, neapdzīvo­jis saliņas, vai ari, ievilkuši laivu krūmos, kādā lielā salā. Ta viņi sasniedza Gvadalkanaru, turēdamies pie krasta, apmeta salai likumu un, šķērsojuši Indispenseblas jūras šaurumu, piestāja pie Floridas salas. Te viņi nogali­nāja puisi no Sankristovalas, viņa galvu noslēpa, bet visu pārējo izcepa un apēda. Līdz Malaitai bija tikai divdesmit jūdzes, bet pēdējā naktī stipra straume un mainīgi vēji neļāva viņiem nokļūt līdz krastam. Ausa diena, bet viņi vēl bija vairākas jūdzes no mērķa. No rīta parādījās ku­teris ar diviem baltajiem, kuriem nebija bail no vienpa­dsmit malaitiešiem un viņu divpadsmit šautenēm. Mauki un viņa biedrus aizveda uz Tulagi, kur dzīvoja visu balto cilvēku lielais baltais pavēlnieks. Un lielais baltais pavēl­nieks tiesāja bēgļus, kuriem sasietiem uzskaitīja divdesmit reizes ar pletni un piespieda nomaksāt piecpadsmit dolārus soda naudas. Pēc tam viņus nogādāja atpakaļ Ņūdžor- džijā, kur baltie izsita no viņiem septiņas glases no katra un pielika viņus pie darba. Bet Mauki vairs neuzticēja mājkalpotāja pienākumus. Viņu nosūtīja būvēt ceļu. Piec­padsmit dolārus soda naudas samaksāja baltie, no kuriem Mauki bija aizbēdzis, un viņam pateica, ka tie jāatstrādā, bet tas nozīmēja, ka būs jāloka mugura vēl liekus sešus mēnešus.

Tagad līdz atgriešanās dienai atlika trīsarpus gadu, tāpēc Mauki kādu nakti nozaga laiviņu, kādu laiku slēpās Meninga jūras šauruma saliņās, tad šķērsoja šo līci un saka airēt gar Izabellas salas austrumu piekrasti, taču, nobraucis divas trešdaļas ceļa, pie Merindža lagūnas krita balto rokās. Pēc nedēļas viņš no tiem aizbēga un patvērās biezoknī. Izabellas salā nav mežu iedzīvotāju, ir tikai pie­krastes iedzīvotāji, un viņi visi ir kristīti. Baltie izsolīja par Mauki sagūstīšanu piecsimt paku tabakas, un katru reizi, kad Mauki mēģināja nokļūt līdz jūrai, lai nozagtu laivu, piekrastes iedzīvotāji dzinās viņam pakaļ. Tā pa­gāja četri mēneši, bet, kad atalgojums tika paaugstināts līdz tūkstoš pakām, viņu sagūstīja un nosūtīja atpakaļ uz Ņūdžordžiju būvēt ceļus. Tā kā tūkstoš paku tabakas maksā piecdesmit dolāru un izsolīto summu Mauki va­jadzēja samaksāt pašam, tad viņam vajadzēja strādāt gadu un astoņus mēnešus. Tādējādi atgriezties Portadamsā viņš tagad varēja cerēt pēc pieciem gadiem.

Ilgas pēc mājām bija stiprākas nekā jebkad, un Mauki nedomāja rimties, nākt pie prāta, atstrādāt savus piecus gadus un tad atgriezties mājās. Nākamo reizi Mauki no­ķēra, kad viņš mēģināja bēgt. Lietu izskatīja misters He- vebijs, ziepju vārīšanas sabiedrības «Mēness gaisma» pilnvarotais salā, un viņš atzina Mauki par nelabojamu. Sabiedrībai bija plantācijas arī Santakrusas salās, sim­tiem jūdžu no Zālamana salām, un uz turieni sūtīja nela­bojamos. Uz turieni gribēja nosūtīt arī Mauki, bet viņš nenonāca galā. Šoneris piestāja Santaannā, un Mauki naktī peldus sasniedza krastu, kur tirgotājam nočiepa di­vas šautenes un kasti tabakas, un ar laiviņu aizkļuva iīdz Kristovalai. Malaita tagad bija piecdesmit vai seš­desmit jūdzes uz ziemeļiem no viņa. Taču, kad Mauki mēģināja tikt pāri līcim, sacēlās vētra un viņu aiznesa atpakaļ uz Santaannu, kur tirgotājs iekala viņu dzelžos un noturēja līdz tai dienai, kad šoneris atgriezās no Santa­krusas. Šautenes tirgotājam atdeva, bet par tabakas kasti Mauki vajadzēja strādāt vēl vienu gadu. Viņa parāds sa­biedrībai tagad bija seši gadi.

Atceļā uz Ņūdžordžiju šoneris izmeta enkuru Marau līcī, Gvadalkanaras dienvidaustrumu piekrastē. Mauki ar visiem roku dzelžiem izpeldēja malā un nozuda krūmos, šoneris aizbrauca, bet «Mēness gaismas» tirgotājs izsolīja par bēgli tūkstoš paku tabakas, un vietējie iedzīvotāji aiz­veda pie viņa Mauki, kura parāds pieauga vēl par gadu un astoņiem mēnešiem. Pirms šoneris bija atgriezies, Mauki atkal aizbēga — šoreiz ar vaļu medību laivu, pa­ķerdams līdzi tirgotāja tabakas kasti. Bet no ziemeļaus­trumiem uzklupusl vētra izsvieda viņu Ugi, kur kristīgajā licībā pārgājušie iedzimtie nozaga viņam tabaku, bet viņu pašu nodeva «Mēness gaismas» tirgotājam. Iedzimto no­zagtā tabaka nozīmēja Mauki vēl vienu gadu, un tagad parāds bija astoņarpus gadu.

— Sūtīsim viņu uz Lordhavu, — teica misters Hevebijs. —Tur patlaban ir Bansters, un lai viņi paši tiek gala_, kā grib. Manuprāt, vienalga, vai nu Mauki iedzīs kapa Bansteru, vai Bansters Mauki, bet mēs būsim tikuši vaļā.

Ja jūs izbraucat no Merindža lagūnas pie Izabellas sa­las un stūrējat taisni uz ziemeļiem pēc kompasa, nobrau­kuši simt piecdesmit jūdzes, jūs ieraugāt no ūdens izsleja- mies Lordhavas koraļļu sēkļus. Lordhava ir gredzenveidīga zemes strēmele, kuras apkārtmērs ir aptuveni pusotra simta jūdžu, bet platums labi ja pārsimt jardu un kura vielām paceļas desmit pēdas virs jūras līmeņa. Šā smilšu gredzena vidu atrodas milzīga ar koraļļu rifiem nosēta la- gūna. Lordhava nedz no ģeogrāfiskā, nedz no etnogrāfiskā viedokļa nepieder pie Zālamana salām. Tā ir atols, turpretī Zālamana salas ir vulkāniskas izcelsmes; tās iemītnieku ārējais izskats un valoda liecina par radniecību ar polinē­ziešiem, turpretī Zālamana salu iemītnieki ir melanēzieši. Lordhavā uz dzīvi apmetušies ieceļotāji no Polinēzijas, kuru pieplūdums turpinās vēl joprojām: dienvidaustrumu pasāts atdzen pie salas krastiem viņu garās, strupdegu- nainās laivas. Nav apšaubāms arī tas, ka mazākā skaitā melanēzieši plūduši uz šejieni ziemeļrietumu musonu laikā.

Neviens neapmeklē Lordhavu jeb Otongdžavu, kā to dažkārt dēvē. «Tomass Kuks un dēli» nepārdod biļetes uz šejieni, un tūristiem nav ne jausmas par šā atola eksis­tenci. Tā krastā nav izkāpis pat neviens baltais misionārs. Atola pieci tūkstoši iedzīvotāju ir tikpat miermīlīgi, cik primitīvi. Taču ne vienmēr viņi ir bijuši tik miermīlīgi. Locijas norāda, ka viņi ir naidīgi un nodevīgi. Šo lociju sastādītāji nezina, kā pārvērtušies Lordhavas iedzīvotāji, kuri pirms dažiem gadiem sagrāba lielu trīsmastu buri­nieku un apkāva visu komandu, neaiztiekot vienīgi kap­teiņa palīgu. Palicis dzīvs, viņš aiznesa šo vēsti saviem baltajiem brāļiem un atgriezās Lordhavā ar trim tirdznie­cības šoneriem. Tie iestūrēja savus kuģus taisni lagūnā un sāka sprediķot baltā cilvēka evaņģēliju, ka nogalināt bal­

tos drīkst tikai baltie un ka zemākas rases nedrīkst pacelt pret viņiem roku. Šoneri braukaļāja pa lagūnu, sēdami nāvi .un iznīcību. Uz šaurās zemes strēmeles nebija kur dēties, nebija kur paslēpties. Uz cilvēkiem šāva, līdzko viņi parādījās, un te visi bija kā uz delnas. Ciemi tika no­dedzināti, laivas sadauzītas, vistas un cūkas nokautas, bet vērtīgās kokospalmas nocirstas. Tā tas turpinājās veselu mēnesi, pēc tam šoneri aizbrauca, taču bailes no balta cil­vēka salinieku sirdīs palika, un viņi nekad vairs neiedro­šinājās darīt tam pāri.

Visuresošās sabiedrības «Mēness gaisma» aģents Makss Bansters bija vienīgais baltais cilvēks uz salas. Sabiedrība nometināja viņu Lordhavā ja arī ne tāpēc, ka gribēja at­kratīties no šā cilvēka, tad vismaz tāpēc, ka šī bija visat­tālākā sala. Atkratīties no viņa pavisam sabiedrība neva­rēja, jo nebija viegli atrast kādu viņa vietā. Šim dūšīgajam vācietim visi nebija mājā. Nosaukt viņu par pustraku būtu par maz. Bansters bija kauslīgs, gļēvs un trīskārt mežo­nīgāks par jebkuru salas mežoni. Kā jau gļēvulis, viņš zākājās tikai par vājajiem. Kļuvis par sabiedrības aģentu, viņš saņēma norīkojumu uz Savo. Kad viņa vietā nosūtīja diloņslimu kolonistu, Bansters sasita viņu zili melnu, un atbraucējs, kura dzīvība karājās mata galā, bija spiests aizbraukt ar to pašu šoneri, kas viņu bija atvedis.

Tad misters Hevebijs sameklēja Banstera vietā jaunu jorkšīrieti, īstu milzeni, šis cilvēks bija izdaudzināts dūru varonis, kuram galvenais bija nevis paēst, bet izkauties. Taču Bansters negribēji kauties. Viņš tēloja jēriņu — des­mit dienas, kamēr jorkšīrieti kopīgiem spēkiem nogāza no kājām dizentērija un drudzis. Tad Bansters parādīja savu īsto dabu, nometot slimo zemē un mīdot viņu kājām. Bai­dīdamies no atmaksas, kad upuris būs atveseļojies, Ban­sters ar kuteri aizbēga uz Guvutu un tur atkal izcēlās, piekaudams jaunu angli, kuru jau bija sakropļojusi cauri abām gūžām izurbusies būru lode.

Tad nu misters Hevebijs nosūtīja Bansteru uz Lordhavu, šo dieva aizmirsto salu. Par godu šim notikumam Ban­sters izsūca puskasti džina un pamatīgi piesita paveco un astmas mocīto kapteiņa palīgu no šonera, kas viņu bija atvedis. Kad šoneris bija prom, viņš sasauca krastā kana- kus un uzaicināja cīkstēties ar viņu viens pret vienu, ap­solot kasti tabakas tam, kas viņu pieveiks. Trīs kanakus viņš pievārēja, bet ceturtais nolika uz lāpstiņām viņu pašu, taču tabakas vietā dabūja lodi plaušās.

Tā Bansters sāka valdīt Lordhavā. Galvenajā ciemā dzīvoja trīstūkstoš cilvēku, bet pat gaišā dienas laikā tas bija tukšs kā izslaucīts, kad parādījās Bansters. Vīrieši, sievietes un bērni spruka, kur pagadījās. Pat suņi un cū­kas mudīgi grieza ceļu, bet pats karalis, aizmirsis savu cieņu, slēpās zem mašas. Abi premjerministri trīcēja un drebēja bailēs no Banstera, kurš nekad neapsprieda strī­dīgus jautājumus, bet tūlīt laida darbā dūres.

Un Lordhavā ieradās Mauki, kuram vajadzēja strādāt pie Banstera astoņarpus gadu. Aizbēgt no Lordhavas ne­bija iespējams. Lai nu kā, Banstera un Mauki likteņi ta­gad bija sasaistīti. Bansters svēra divsimt, Mauki — simt desmit mārciņu. Bansters bija cietsirdīgs izdzimtenis, bet Mauki — pirmatnējs mežonis. Tajā pašā laikā katram bija sava stūrgalvība un viltība.

Mauki ir nenojauta, kā labā viņam būs jāstrādā. Neviens viņu nebija brīdinājis, un viņš sprieda, ka Bansters ir tads pats kā visi pārējie baltie — dzer daudz viskija, valda un izdod likumus salā, vienmēr tur vārdu un nekad nesit iedzimtajam, ja tas nav pelnījis sodu. Bansterarn bija labāks stāvoklis.,Viņš zināja par Mauki visu un jau aizlaikus priecājās, ka ņems puisi priekšā. Viņa pēdējais pavārs gulēja ar salauztu roku un izmežģītu plecu, tāpēc Mauki uzdeva veikt pavāra un galvenā mājkalpotāja pie­nākumus.

Mauki drīz jo drīz saprata, ka ir dažādi baltie cilvēki. Tajā pašā dienā, kad šoneris pacēla enkuru, Bansters pa­vēlēja viņam nopirkt cāli no Tonganas salu misionāra iedzimtā Samaizi. Bet Samaizi bija aizbraucis uz lagūnas otru krastu un ātrāk par trim dienām atpakaļ nebija gai­dāms. Mauki atgriezās tukšā. Viņš kāpa augšā pa krau­jajām kāpnēm (māja stāvēja uz pāļiem divpadsmit pēdas no zemes) un iegāja saimnieka guļamistabā. Bansters lika, lai dod šurp cāli. Mauki vēra muti, lai paskaidrotu, ka misionārs ir prom, bet Bansterarn paskaidrojumi nebija vajadzīgi. Viņš zvēla ar dūri. Sitiens trāpīja Mauki pa žokli un pasvieda viņu gaisā. Puisis izsprāga ārā pa dur­vīm, salauzdams margas, pārlidoja pāri ne visai augstajai verandai un nokrita zemē. Viņa lūpas izskatījās pēc jēlas gaļas gabala, mute bija pilna ar asinīm un izdauzītiem zobiem.

— Nakamreiz tu pratīsi runāt ar mani! — rēcadusmās piesārtušais aģents, vērdamies lejup pār salauztajam mar­gām.

Tadu balto cilvēku Mauki līdz šim nebija gadījies sa­stapt, un viņš nolēma dzīvot melns un maziņš un neaizdot dusmas saimniekam. Viņš redzēja, kādu brāzienu dabu airētāji; vienu no viņiem Bansters trīs dienas bez ēšanas noturēja važās par to, ka puisis airējot bija salauzis dulli. Turklāt viņš saklausījās ciemā baumas un dabūja zināt, kāpēc Bansters paņēmis trešo sievu — paņēmis ar varu, kā visiem bija zināms. Pirmā un otrā sieva gulēja kapsētā zem baltām koraļļu smiltīm, ar koraļļu plāksnēm galvgalī un kājgalī. Stāstīja, ka viņas mirušas no vīra sitieniem. Trešajai sievai arī neklājās viegli, to Mauki pats re­dzēja.

Taču nebija_ nekādas iespējas izdabāt baltajam cilvē­kam, kuram, tā vien likās, pati dzīve nespēja izdabāt. Kad Mauki klusēja, viņu sita un sauca par nīgro lopu. Kad viņš runāja, viņu sita par pretimrunāšanu. Kad Mauki bija drūms, Bansters apgalvoja, ka viņam kaut kas esot aiz adas, un drošības labad nopēra Mauki; kad pavārs pūlēļās būt jautrs un smaidīt, viņam pārmeta, ka viņš ņirgājās par savu kungu un pavēlnieku, un viņu pamie­loja ar nūju. Bansters bija īsts nelabais. Ciemā ar viņu sen būtu izrēķinājušies, ja prātā nebūtu palikuši trīs šoneri un toreiz dabūtā mācība. Var gadīties, ka arī tas nebūtu bijis par šķērsli, ja te būtu mežs, kur iebēgt. Tā kā meža nebija, tad baltā cilvēka, jebkura baltā cilvēka noslepkavo­šana atvestu šurp kara kuģi un visus vainīgos apšautu, bet vērtīgās kokospalmas nocirstu. Airētāji par to vien domāja, kā pie pirmās izdevības netīšām apgāzt laivu un noslīcināt Bansteru. Taču Bansters uzmanīja, lai laiva ne­apgāztos.

Mauki bija cita kaluma cilvēks, un, zinot, ka tikmēr, kamēr Bansters būs dzīvs, par bēgšanu nav ko sapņot, viņš bija apņēmies nomaitāt balto. Nelaime bija tā, ka ne­kad neradās izdevība. Bansters pastāvīgi bija nomodā. Revolveri dienu un nakti bija viņam pa ķērienam. Viņš nevienam neļāva tuvoties sev no mugurpuses, to Mauki iegaumēja, kad dūre vairākas reizes bija notriekusi viņu zemē. Bansters saprata, ka no šā lādzīgā un pēc izskata pat lēnprātīgā malaitiešu jaunekļa viņam jābaidās vairāk nekā no visiem Lordhavas iedzīvotājiem, un, to apzinoties,

Bansters ar vēl lielāku baudu mocīja Mauki. Bet Mauki, zobus sakodis, cieta un gaidīja.

Līdz šim visi baltie bija cienījuši viņa tambo, turpretī Bansterarn nenāca ne prātā to darīt. Mauki ik nedēļas pienācās divas pakas tabakas. Bansters atdeva to savai piegulētājai, un Mauki vajadzēja saņemt tabaku no viņas rokām. Tam viņš nespēja tikt pāri un tāpēc palika bez tabakas. Tāpat viņu ne vienu reizi vien atstāja bez ēša­nas, un viņš dienām ilgi staigāja ar tukšu vēderu. Viņam lika pagatavot sautējumu no lielajiem gliemežiem, kas dzī­voja lagūnā. To Mauki nespēja izdarīt, jo gliemeži bija viņa tambo. Sešas reizes viņš atteicās durt klāt pirkstu gliemežiem, un sešas reizes viņš tika piekauts līdz nesa­maņai. Bansters zināja, ka šis puišelis drīzāk izlaidīs garu nekā pārkāps aizliegumu, un būtu nogalinājis Mauki, ja nebaidītos palikt bez pavāra.

Viens no iemīļotākajiem aģenta trikiem bija sagrābt Mauki aiz matiem un dauzīt viņa galvu pret sienu vai arī negaidot piespiest Mauki pie kailas miesas degošu ciga­reti. To Bansters sauca par potēšanu, un Mauki tika «po­tēts» vairākas .reizes nedēļā. Reiz dusmās Bansters izrāva Mauki no deguna tasītes osiņu, izplēsdams krimslī robu.

— Ir nu gan purns!, — tie bija vienīgie vārdi, ko Ban­sters izteica, paskatījies uz sakropļoto seju.

Haizivs āda ir līdzīga smilšpapīram, rajas āda — skrāp- vīlei. Dienvidu jūrās iedzimtie to lieto kā kokvīli laivu un airu noslīpēšanai. Bansterarn bija rajas ādas dūrainis. Pirmo reizi viņš to izmēģināja pie Mauki, ar vienu vē­zienu noplēsdams viņam ādu no pakauša līdz lāpstiņām. Bansters bija sajūsmināts. Viņš arī sievu pamieloja ar dūraini, bet pēc tam pamatīgi izmēģināja to pie airētājiem. Ieradās arī abi premjerministri, lai izbaudītu dūraini uz savas ādas, un viņi bija spiesti skābi smaidīt un uzskatīt to par joku.

— Smejieties, velns parāvis, smejieties! — Bansters pie tam skubināja.

Mauki no dūraiņa cieta visvairāk. Nepagāja ne diena, kad viņš nebūtu dabūjis izbaudīt tā glāstus. Dažreiz viņš sāpošās muguras dēļ naktī ne acu neaizvēra, bet asprātī­gais misters Bansters bieži vien no jauna noplēsa tikko sadzijušo ādu. Mauki pacietīgi gaidīja, pārliecināts, ka agri vai vēlu viņa stunda sitīs. Un viņš līdz pēdējam sīku­mam bija pārlicis, ko darīs, kad šis laiks būs pienācis.

Kādu ritu Bansters piecēlās tādā noskaņojumā, ka bija gatavs izsist septiņas glases no visa izplatījuma. Viņš sāka un beidza ar Mauki, pastarpēm piekaudams sievu un nosmeltēdams visus airētājus. Brokastojot viņš nosauca kafiju par samazgām un iešļāca visu tasi Mauki sejā. Ap desmitiem Bansteru kratīja drebuļi, un pēc pusstundas viņš jau dega kā ugunī. Tā nebija parasta malārijas lēkme. Stāvoklis kļuva smagāks un smagāks, līdz kļuva skaidrs, ka Bansters saslimis ar tropu drudzi. Dienas ritēja, bet viņš kļuva aizvien vārgāks un nemaz vairs necēlās no gultas. Mauki gaidīja un vēroja, bet viņa āda pa to laiku sadzija. Viņš pavēlēja airētājiem izvilkt laivu krastā, no­kasīt dibenu un vispār to rūpīgi pārbaudīt. Domādami, ka tā ir Banstera pavēle, viņi paklausīja. Bet Bansters tajā laikā gulēja bez samaņas un nejaudāja pavēlēt. Likās, ka Mauki gaidītais brīdis ir pienācis, taču viņš joprojām vil­cinājās.

Kad krīze bija pāri un Bansters sāka atlabt, bet, kaut gan bija pie pilnas apziņas, tomēr gulēja slābs kā mazs bērns, Mauki salika lādē savu trūcīgo iedzīvi, arī porce­lāna tasītes osiņu. Tad viņš devās uz ciemu aprunāties ar karali un abiem viņa premjerministriem.

— Tas saimnieks Bansters, viņa ir labs saimnieks; vai jūs viņa daudz mīl? — Mauki jautāja.

Visi trīs vienā mutē atbildēja, ka nebūt nemīl viņu. Ministri žēlojās par visiem apvainojumiem un pārestībām, kuras viņiem bija jācieš no Banstera. Karalis pat neiztu­rēja un apraudājās. Ma«uki rupji aprāva viņu:

— Jūs klausa mani — mans liels saimnieks ir kungs iekš mana zeme. Jūs nemīl šo balts saimnieks. Es nemīl viņa. Būs dikti labs — jūs ieliek laiva simt kokos, divsimt kokos, trīssimt kokos. Jūs beidz nest, jūs iet gulēt. Visi kanaks iet gulēt. Liels balts saimnieks taisa troksni iekš māja, jūs nedzird, ka viņa taisa troksni. Jūs visi dikti guļ.

Tādā pašā garā Mauki aprunājās ar airētājiem. Tad viņš pavēlēja Banstera sievai iet atpakaļ pie saviem tuvi­niekiem. Ja viņa būtu atteikusies, Mauki būtu ķezā, jo viņa tambo liedza viņam pieskarties sievietei.

Kad māja bija tukša, Mauki iegāja guļamistabā, kur snauda aģents. Vispirms viņš pievāca revolverus, tad uz­vilka rajas ādas dūraini. It kā pirmo reizi brīdinot Ban­steru, Mauki ar vienu vēzienu noplēsa viņam visu ādu no deguna.

— Dikti labs, ko? — Mauki izsmējīgi apvaicājās starp diviem vēzieniem, no kuriem viens nosprauca ādu no pie­res, bet otrs — no vaiga. — Smejies, velns parāvis, sme­jies!

Mauki darīja savu darāmo pamatīgi, un savās būdās paslēpušies kanaki dzirdēja, kā «liels saimnieks taisa trok­sni» un taisa to kadu stundu, ja ne ilgāk.

Pabeidzis Mauki aiznesa kompasu un visas šautenes un munīciju uz laivu un sāka kraut tajā kastes ar tabaku. Kamēr viņš to darīja, no mājas iztenterēja pretīgs, nodī­rāts radījums un brēkdams skrēja uz jūru. Viņš nokrita smiltīs un palika locāmies un gaudojam svelmainajā saulē. Mauki paraudzījās uz to pusi, it kā apsvērdams, ko iesākt, tad piegaja klat, nogrieza Bansterarn galvu, ietina to maša un iebāza kastē laivas pakaļgalā.

Visu šo garo, karsto dienu kanaki gulēja tik ciešā miegā, ka neredzēja, kā laiva iziet atklātā jūrā un, dien­vidaustrumu pasāta dzīta, pagriežas uz dienvidiem. Laivu nepamanīja arī garajā braucienā uz Izabellas salu un tad, kad tā, nemitīgi lavierēdama, devās uz Malaitu! ^Mauki ieradās Portadamsā ar veselu bagātību: agrāk te nevie­nam nebija piederējis tik daudz šauteņu un tabakas. To­mēr viņš te nepalika.,Viņš bija nogriezis baltajam cilvē­kam galvu, un viņu varēja glābt vienīgi mežs. Tā nu Mauki atgriezās meža ciemos, nošāva veco Fanfoa un vēl kādus desmit vietējos varasvīrus un pasludināja sevi par vadoni. Kad nomira Mauki tēvs, viņa brālis kļuva par valdnieku Portadamsā un, noslēguši savienību, piekrastes un džungļu iedzīvotāji izveidoja visstiprāko no mūždien savā starpā karojošajām Malaitas ciltīm.

Lielākas par bailēm no britu valdības bija Mauki bailes no visvarenās ziepju vārīšanas sabiedrības «Mēness gaisma». Un kādu dienu viņš džungļos saņēma ziņu, kas atgādināja, ka viņš ir parādā sabiedrībai par nenostrādā­tiem astoņarpus gadiem. Viņš atbildēja, ka ir ar mieru samaksāt, un tad ieradās neizbēgamais baltais cilvēks, Šo­nera kapteinis, vienīgais baltais, kas Mauki valdīšanas laikā iedrošinājās spert savu kāju džungļos un iznāca no turienes dzīvs. Šis cilvēks ne tikai iznāca no džungļiem pats, bet arī iznesa sev līdzi septiņsimt piecdesmit sove- rēnu — atlīdzību par nenostrādātajiem astoņarpus gadiem un zināmajām par pašizmaksu dabūtajām šautenēm un tabakas kastēm.

Mauki vairs nesver simt desmit mārciņas. Tagad viņš ir trīsreiz resnāks un viņam ir četras sievas. Viņam ir ari daudz citu mantu: šautenes, revolveri, porcelāna tasītes osiņa un lieliska džungļu iedzīvotāju galvu kolekcija. Bet dārgāka par visu kolekciju viņam ir viena nevainojami iz­žāvēta un saglabājusies galva ar smilšu krāsas matiem un dzeltenīgu bārdu. Sis guvums ietīts vissmalkākajā lavu-lavu. Kad Mauki pošas karagājienam pret saviem kaimiņiem, viņš pastāvīgi paņem šo galvu un, palicis savā zāļu pilī viens, ilgi un svinīgi vēro to. Šādos brīžos visā ciemā valda nāves klusums un pat zīdainis neuzdrošinās iepīkstēties. Šo galvu uzskata par visvarenāko velnu velnu Malaitā un tai piedēvē visu Mauki spēku un dižumu.


Загрузка...