MEKSIKĀNIS

I

Neviens par viņu neko nezināja — vismazāk jau huntas biedri. Zēns viņiem bija «mazais noslēpums», «lielais patriots» un savā īpatnējā veidā darbojās tuvās meksi­kāņu revolūcijas labad tikpat dedzīgi kā viņi paši. To at­zina tikai pamazām, jo huntā nevienam viņš nepatika. Tai dienā, kad viņš pirmo reizi ieradās ļaužu pārpildītajā mītnē, visi viņu noturēja par spiegu — par vienu no pēr­kamajiem Diasa slepenā dienesta rokaspuišiem. Pārāk daudz biedru taču nīka Savienoto Valstu parastajos un kara tiesu cietumos, bet citi, važās iekalti, vēl tika pār­vesti pāri robežai, nostādīti pie sienas un nošauti.

No pirmā acu uzmetiena zēns neatstāja patīkamu iespaidu. Viņš patiešām bija vēl zēns, ne vairāk kā astoņ­padsmit gadu vecs un ne pārāk nobriedis savam vecu­mam. Viņš pateica, ka viņu sauc Felipe Rivera un viņš vēlas darboties revolūcijas labā. Tas bija viss — neviena lieka vārda, nekādu tuvāku paskaidrojumu. Viņš stāvēja un gaidīja. Viņa lūpās nebija smaida, acīs nebija labsir­dības. Lielajam, straujajam Paulino Veram šermuļi pār­skrēja pār kauliem. Sis zēns viņam šķita pretīgs, bries­mīgs, noslēpumains. Viņa melnajās acīs bija čūskas inde. Tās savā neremdināmajā naidā svilināja kā salta uguns» Viņa acis zibsnīja, pievērsdamās gan revolucionāru sejām, gan rakstāmmašīnai, ko cītīgi klabināja mazā mis Set- bija. Abu skatieni tikai mirkli sastapās — viņa bija ne­jauši pacēlusi galvu —, un arī meiteni pārņēma šī baismā sajūta, kas lika uz brīdi pārtraukt darbu. Viņai vajadzēja pārlasīt vēstuli, ko rakstīja, lai atkal iekļautos tekstā,

Paulino Vera jautājoši paskatīj as uz Arelano un Ra- mosu, tāpat jautājoši abi palūkojās pretī un tad viens otrā. Viņu acīs bija neziņa un šaubas. Šis slaidais zēns bija noslēpums un draudu pilns noslēpums. Viņš bija ne­izdibināms, parastiem revolucionāriem neizprotams, jo viņu niknais naids pret Diasu un tā tirāniju galu galā bija tikai godīgu un parastu patriotu jūtas. Seit slēpās kaut kas cits, bet viņi nezināja, kas. Vera, allaž pats im­pulsīvākais un attapīgākais, pārtrauca klusumu.

— Lieliski, — viņš vēsu prātu iesāka. — Tu saki, ka gribi darboties revolūcijas labā. Novelc svārkus. Pakar tos tur. Es tev parādīšu — panāc šurp! — kur stāv spaiņi un lupatas. Grīda ir netīra. Tu vispirms to izberzīsi šeit un tad arī citās istabās. Jāiztīra spļaujamtrauki. Tad jā­ķeras pie logiem.

— Vai tas būs revolūcijas labā? — zēns jautāja.

— Tas būs revolūcijas labā, — Vera atbildēja.

Rivera ar saltu neuzticību paraudzījās viņos visos, to­mēr vilka nost svārkus.

— Labi, — viņš sacīja.

Un vairs ne vārda. Diendienā viņš ieradās darbā — mēza, berza, spodrināja. Viņš izgrāba pelnus no krāsnīm, atnesa ogles un iekurus, un, pirms viscentīgākais no vi­ņiem sēdās pie sava galda, krāsns jau kurējās.

— Vai varu šeit pārnakšņot? — viņš reiz iejautājās.

Aha! Te nu ir — tūliņ jūtamas Diasa ķetnas! Pārnak­šņot huntas telpās nozīmē piekļūt tās noslēpumiem, sa­rakstiem un biedru adresēm Meksikā. Lūgums tika norai­dīts, un Rivera to nekad vairs neatkārtoja. Biedri nezi­nāja, kur viņš pārguļ, un tāpat arī nezināja, kur un ko viņš ēd. Reiz Arelano gribēja viņam iedot pāris dolāru. Rivera noraidot pakratīja galvu. Kad Vera iejaucās un mēģināja viņam tos uzspiest, viņš sacīja:

— Es darbojos revolūcijas labā.

Lai mūsu dienās saceltu revolūciju, nepieciešams daudz naudas, un huntai vienmēr bijušas materiālas grūtības. Tās biedri badojās, bet nežēloja spēkus kopīgam mērķim; visgarākā diena viņiem nebija pietiekami gara, un tomēr reizēm šķita, ka būt vai nebūt revolūcijai — tas ir dažu dolāru jautājums. Reiz, kad īre nebija samaksāta jau par diviem mēnešiem un saimnieks draudēja izlikt no telpām, Felipe Rivera, grīdu mazgātājs, ģērbies lētās un nonēsā­tās drēbēs, nolika uz Meijas Setbijas galdiņa sešdesmit zelta dolāru. Un tā nebija vienīgā reize. Trīs simti uz ma­šīnas norakstītu vēstuļu (organizētām strādnieku grupām adresēti lūgumi palīdzēt un atbalstīt, protesti pret redak­toriem, kas izkropļojuši iaktus, protesti pret patvaļīgo apiešanos ar revolucionāriem Savienoto Valstu tiesās) pa­lika nenosūtītas, jo nebija naudas, ar ko samaksāt pasta izdevumus. Jau bija nozudis Veras zelta pulkstenis —° vecmodīgais stundu rādītājs, kas reiz bija piederējis viņa tēvam. Līdzīgā kārtā bija nozudis arī vienkāršais zelta gredzentiņš no Meijas Setbijas pirksta. Stāvoklis bija bezcerīgs. Ramoss un Arelano aiz izmisuma plūkāja sa­vas garās ūsas. Vēstules bija jānosūta, bet pasts nedeva markas uz kredīta. Tad Rivera uzmauca galvā cepuri un izgāja. Atgriezies viņš nolika uz Meijas Setbijas galdiņa tūkstoš divcentu marku.

— Vai tikai tas nav nolādētais Diasa zelts? — Vera biedriem jautāja.

Viņi sarauca pieres un nezināja, ko atbildēt. Bet Fe- lipe Rivera, kas berza grīdas revolūcijas labā, tiklīdz ra­dās vajadzība, sagādāja huntai zeltu un sudrabu.

Un tomēr neviens nespēja zēnu iemīlēt. Neviens viņu nepazina. Viņa izturēšanās bija citāda nekā pārējiem biedriem. Viņš neielaidās atklātās sarunās un noraidīja katru mēģinājumu viņam tuvoties. Kaut arī viņš bija tik jauns, biedri nekad neuzdrošinājās viņu iztaujāt.

— Iespējams, ka viņš savā dvēselē ir liels un vien­tuļš … Nezinu, patiešām nezinu. — Arelano nevarīgi noplātīja rokas.

— Viņā nav nekā cilvēciska, — Ramoss iebilda.

— Viņa sirdī viss notrulinājies, — sacīja Meija Set- bija. — Tajā nav ne gaišuma, ne smieklu. Viņš ir it kā nedzīvs un tai pašā reizē biedējoši dzīvs.

— Rivera droši.vien gājis ellei cauri, — Vera noteica.

— Tā var izskatīties vienīgi cilvēks, kurš izgājis caur elli, bet viņš ir tikai zēns.

Un tomēr viņi nespēja zēnu iemīlēt. Viņš nekad neap­runājās, nekad neko nevaicāja, nekad neizteica savas do­mas. Kamēr biedri skaļi un dedzīgi strīdējās par revolū­ciju, viņš varēja stāvēt klausīdamies bez kādas izteiksmes kā nedzīvs priekšmets, un tikai viņa acīs dega salta uguns. Viņa acis, mulsinošas un tramīgas, urbās te vienā, te otrā sejā, te vienā, te otrā runātājā kā līdz baltkvēlei nokaitēti svārpsti ledū.

— Viņš nav spiegs, — Vera sacīja Meijai Setbijai.

— Viņš ir patriots, piemini manus vārdus, — lielākais patriots no mums visiem. Es to zinu un jūtu ar sirdi un prātu. Un tomēr es viņu nepazīstu.

— Viņam ir slikts raksturs, — Meija Setbija noteica.

— Jā, — Vera piekrita un nodrebēja. — Viņš paraudzī­jās manī ar savu dīvaino skatienu. Sajās acīs nav mīles­tības, bet vieni vienīgi draudi. Tās ir mežonīgas kā sa­kaitinātam tīģerim. Esmu pārliecināts, ja es nodotu mūsu kopīgo lietu, viņš mani nonāvētu. Viņam nav sirds. Viņš ir nežēlīgs kā tērauds, bargs un auksts kā sals. Viņš ir kā mēnesnīca ziemas naktī, kad cilvēks nosalst vientuļa kalna virsotnē. Es nebaidos Diasa ar visiem tā slepkavām, bet es baidos šā zēna. Es runāju taisnību. Baidos. Viņa tuvumā es jūtu nāves elpu.

Tomēr tas bija tieši Vera, kas pierunāja biedrus dot Riveram pirmo atbildīgo uzdevumu. Sakaru līnija starp Losandželosu un Dienvidkaliforniju bija pārrauta. Trīs biedri bija paši izrakuši sev kapus un tikuši nošauti to malā. Divi citi Losandželosā kļuva par Savienoto Valstu cietumniekiem. Federālās armijas komandieris Huans Al- varado izrādījās nelietis. Viņš izjauca visus viņu plānus. Viņi vairs nevarēja nodibināt sakarus ne ar vecajiem, nedz jaunajiem revolucionāriem Dienvidkalifornijā.

Jaunais Rivera saņēma attiecīgas instrukcijas un tika aizsūtīts uz dienvidiem. Kad viņš atgriezās, sakari bija atjaunoti un Huans Alvarado beigts. Komandieris bija atrasts gultā, nazis līdz' spalam iegrūsts krūtīs. Rivera bija pārkāpis instrukcijas, bet huntā bija sīkas ziņas par katru viņa soli. Biedri viņam neko nejautāja. Viņš neko nestāstīja. Bet viņi saskatījās un saprata.

— Es jums sacīju, — Vera atgādināja. — Diasain nav ne no viena tā jābaidās kā no šā jaunekļa. Viņš ir nepielū­dzams. Viņš ir kā pats dieva pirksts.

Riveras sliktais raksturs, par ko bija ieminējusies Meija Setbija un ko nojauta visi, tika pierādīts ar nepārprota­miem faktiem. Viņš tagad bieži vien parādījās ar pārsistu lūpu, ar zilumu uz vaiga vai uztūkušu ausi. Skaidrs bija, ka viņš ielaižas kautiņos tai ārpasaulē, kur guļ un ēd, pelna naudu un staigā biedriem nezināmus ceļus. Ar laiku Rivera iemācījās salikt mazo revolucionāro lapiņu, ko viņi izlaida katru nedēļu. Gadījās tomēr, ka viņš nespēja salikt, jo viņam bija gan nobrāzti un apdauzīti pirkstu kauliņi, gan ievainoti un nelietojami īkšķi, gan arī viena vai otra roka nevarīgi kulstījās gar sāniem un seja sa­vilkta neizsakāmās sāpēs.

— Klaidonis, — Arelano noteica.

— Laikam apmeklē šaubīgas vietas, — sacīja Ramoss,

— Bet kur viņš ņem naudu? — ieminējās Vera. — Vēl šodien tikko dabūju zināt, ka viņš samaksājis rēķinu par papīru — simt četrdesmit dolāru.

— To viņš savāc savos klejojumos, — Meija Setbija piebilda. — Viņš nekad nestāsta par tiem.

— Jāpaseko viņam, — ieteica Ramoss.

— Es negribētu būt tas, kurš viņu izspiego, — Vera sacīja. — Baidos, ka tad jūs mani atkal redzētu tikai manās bērēs. Viņu apsēdusi kāda traka ideja. Viņš pat dievam nejaus sevi aizkavēt un nostāties šai idejai ceļā.

— Viņam blakus es sev liekos tīrais bērns, — Ramoss atzinās.

— Es jūtu viņā pirmatnēju spēku, viņš ir traks vilks, uzbrukumam saslējusies klaburčūska, dzeloņains simtkā­jis, — teica Arelano.

— Viņš ir revolūcijas iemiesojums, — Vera turpināja, — tās uguns un gars, neapklusināms sauciens pēc atrie­bības, kas nekliedz skaļi un nogalina bez trokšņa. Viņš ir postīšanas dēmons, kas klīst nakts klusumā.

— Kad iedomājos par viņu, esmu gatava raudāt, — sacīja Meija Setbija. — Viņam nav draugu. Viņš visus nicina. Mūs viņš cieš tikai tāpēc, ka esam ceļš uz viņa vēlēšanos piepildījumu. Viņš ir vientuļš… gluži vien­tuļš, — viņas balss aprāvās elsās un acis aizmiglojās.

Riveras gaitas patiešām bija neizdibināmas. Dažkārt biedri neredzēja viņu veselu nedēļu. Reiz viņš bija projām pat mēnesi. Un vie'nmēr viņš atgriezās un, neielaizdamies nekādos paskaidrojumos, nolika zelta naudas gabalus uz Meijas Setbijas galdiņa. Tad dienām un nedēļām viņš visu savu laiku pavadīja huntā. Un atkal pēkšņi nozuda, augu dienu nerādījās un huntas mītnē iegriezās tikai agri no rīta un vēlu vakarā. Reiz Arelano pārsteidza viņu pus­naktī, kad viņš uztūkušiem pirkstiem strādāja pie sali­kuma un pārsistā lūpa vēl asiņoja.

II

Kritiskais brīdis tuvojās. Katrā ziņā revolūcija bija at­karīga no huntas, bet huntai bija lielas materiālas grūtī­bas. Naudas vajadzēja vairāk nekā jebkad, bet dabūt to kļuva arvien grūtāk. Patrioti jau bija atdevuši savus pē­dējos grašus, un tiem vairs nebija ko dot. Sezonas strād­nieki — bēguļojošie meksikāņu algādži — ziedoja huntai pusi savas niecīgās izpeļņas. Taču vajadzēja daudz vai­rāk. Ilggadīgās izmisīgās pūles, pagrīdes diversiju darbs solīja nest augļus. Tā stunda bija situsi. Revolūcija at­radās uz svaru kausiem. Vēl viens grūdiens, pēdējā va­ronīgā piepūle — un šo svaru mērogs rādīs uzvaru. Hunta pazina savu Meksiku. Reiz uzliesmojusi, revolūcija vairs neapslāps. Viss Diasa radītais mehānisms sabruks kā kāršu namiņš. Pierobeža bija gatava sacelties. Kāds jenkijs ar simt biedriem no Vispasaules rūpniecības strādnieku or­ganizācijas gaidīja tikai mājienu, lai pārietu robežu un sāktu cīņu par Dienvidkaliforniju. Bet viņam bija vaja­dzīgi ieroči. Sakarus uzturēdama, hunta zināja, ka ieroči vajadzīgi visiem — avantūristiem, laimes meklētājiem, bandītiem, sarūgtinātajiem amerikāņu arodbiedrību dar­biniekiem, sociālistiem, anarhistiem, raupjiem vīriem, mek­sikāņu emigrantiem, algādžiem, kas bija izrāvušies no verdzības, Ker d'Alenas un Kolorādo izmocītajiem kaln­račiem, kas alka tikai atriebības, visām velnišķīgi kompli­cētās modernās pasaules pabirām un atkritumiem. Šau­tenes un munīcija, munīcija un šautenes — tāds bija neapklusināmais un nepārtrauktais sauciens.

Vajadzēja tikai pārmest šo raibo, bankrotējušo, atriebī­bas apmāto pūli pār robežu, un revolūcija sāktos. Viņi sagrābtu muitas valdi, Meksikas ziemeļu ostas. Diass nespētu pretoties. Viņš neuzdrošinātos vērst pret viņiem savus galvenos spēkus, jo viņam jānotur dienvidi. Par spīti visam, liesma izplatītos arī dienvidos. Tauta sacel­tos. Cita pēc citas tiktu salauztas pilsētu aizsardzības, cits pēc cita tiktu ieņemti štati. Un beidzot uzvarām vainagotā revolūcijas armija no visām pusēm ielenktu Mehiko, Diasa pēdējo atbalsta punktu.

Bet kur ņemt naudu? Viņiem bija cilvēki, nepacietīgi un neatlaidīgi, kas prastu lietot ieročus. Viņi zināja tirgo­tājus, kas tos pārdotu un piegādātu. Bet gatavošanās revolūcijai jau bija prasījusi huntai visus līdzekļus. Pēdē­jais dolārs bija izdots, pēdējais ienākumu avots un pēdē­jais izsalkušais patriots izspiesti līdz beidzamam, bet lie­lais nodoms vēl arvien šūpojās svaru kausos. Šautenes un munīcija! Noskrandušajam bataljonam jādabū apbru­ņojums. Bet kādā ceļā? Ramoss apraudāja savas konfiscē­tās fermas. Arelano nožēloja savu izšķērdību jaunībā.

Meija Setbija prātoja, ka viss būtu citādi, ja huntas ļaudis savā laikā būtu bijuši taupīgāki.

— Iedomājieties, Meksikas brīvība nu ir atkarīga tikai no dažiem nelaimīgiem tūkstošiem dolāru! — iesaucās Paulino Vera.

Izmisums bija lasāms visu sejās. Viņu pēdējā cerība, jaunais biedrs Hosē Amariljo, kas bija apsolījis dot naudu, tika arestēts savā fermā Ciuanā un nošauts turpat pie zirgu staļļa sienas. Viņi tikko bija saņēmuši šo vēsti.

Rivera, kas, ceļos nometies, berza grīdu, pacēla galvu, un suka sastinga viņa kailajās un netīrajā ziepjūdenī iz- mirkušajās rokās.

— Vai pieci tūkstoši mūs glābtu? — viņš jautāja.

Visu sejās parādījās izbrīns. Vera pamāja un smagi

ievilka elpu. Viņš nevarēja parunāt, bet šai mirklī viņā modās cerība.

— Tad pasūtiet šautenes, — Rivera sacīja, un sekoja visgarākā vārdu plūsma, kāda jebkad no viņa bija dzir­dēta. — Laika ir maz. Pēc trim nedēļām es atnesīšu jums piecus tūkstošus. Labi. Kļūs siltāks, un būs vieglāk karot. Tas ir labākais, ko varu darīt.

Vera tā kā šaubījās. Tas likās neticami. Pārāk daudz tukšu cerību jau bija gaisušas, kopš viņš bija sācis pie­dalīties revolucionārajā cīņā. Viņš ticēja šim apdriskāta­jam zēnam, kas berza grīdas revolūcijas labā, un tomēr it kā neuzdrošinājās viņam ticēt.

— Tu esi traks, — viņš sacīja.

— Pēc trim nedēļām, «— Rivera atbildēja. — Pasūtiet šautenes.

Viņš piecēlās, nolaida uzrotītās piedurknes un uzvilka svārkus.

— Pasūtiet šautenes, — viņš atkārtoja. — Es tagad aizeju.

III

Pēc skraidīšanas un steigas, bezgalīgām telefonsaru­nām un lamāšanās naktī Kellija kantorī notika apspriede. Kellijs bija noskrējies kā suns, bez tam viņam neveicās. Pirms trim nedēļām viņš bija atvedis no Ņujorkas Deniju Vordu, lai organizētu viņa sastapšanos ar Billu Kartiju, bet Kartijs jau divas dienas gulēja stipri sadauzīts un rūpīgi tika slēpts no sporta reportieriem. Nebija neviena,

ko likt viņa vietā. Kellijs apbēra telegrammām ikvienu piemērotāku vieglā svara bokseri Austrumos, bet tie visi bija saistīti ar kontraktiem. Tagad atkal radās cerības stars, kaut arī vājš.

— Tu neesi no bailīgajiem, — Kellijs sacīja, tikko uz­metis skatienu Riveram.

Naids un nicināšana dega Riveras acīs, bet viņa seja palika mierīga.

— Es uzveikšu Vordu. — Tas bija viss, ko viņš pateķa.

— Kā tu to zini? Vai esi kādreiz redzējis, kā viņš cīnās?

Rivera pakratīja galvu.

— Viņš taču var nolikt tevi ar vienu roku un aizvērtām acīm.

Rivera paraustīja plecus.

— Nu, tev nekas vairs nav piebilstams? — Impresārijs atņirdza zobus.

— Es viņu uzveikšu.

— Bet vai tu esi kādreiz ar kādu cīnījies? — Maikls Kellijs apjautājās. Impresārija brālim Maiklam piederēja totalizators Jeloustounā, kur viņš krietni nopelnīja ar boksa mačiem.

Rivera uzmeta viņam īgnu un naidīgu skatienu.

Impresārija sekretārs,.sportiska izskata jauneklis, skaļi noirgojās.

— Labi, Robertss tevi pazīst, — Kellijs pārtrauca ne­patīkamo klusumu. — Viņš tūliņ atnāks. Es aizsūtīju pēc viņa. Apsēsties un pagaidi, lai gan, spriežot pēc izskata, tev nav nekādu cerību. Es taču nevaru apkrāpt publiku. Tavai zināšanai — pirmajās rindās vieta maksā piecpa­dsmit dolāru.

Ieradās Robertss, acīmredzot mazliet iemetis. Tas bija garš un kārns puisis ar gļēviem muskuļiem. Viņa gaitai un arī valodai piemita vienmērīgs un apātisks gausums.

Kellijs iesāka bez aplinkiem:

— Paklausieties, Roberts, jūs lielījāties, ka esat atklā­jis šo mazo meksikāni. Kā zināms, Kartijs ir salauzis roku. Tad nu šim zaļknābim šodien netrūkst nekaunības apgalvot, ka viņš var aizstāt Kartiju. Ko jūs par to teik­siet?

— Viss kārtībā, Kellij, — sekoja nesteidzīga atbilde. — Viņš var cīnīties.

— Jūs varbūt vēl teiksiet, ka viņš uzveiks Vordu? — Kellijs dzēlīgi iejautājās.

Robertss drusku apdomājās.

— Nē, to es neteikšu. Vords ir vienreizējs bokseris un ringa karalis. Bet pārāk viegli viņš ar Riveru galā netiks. Es Riveru pazīstu. Sis mazais ir galīgi bez nerviem un strādā vienādi labi ar abām rokām. Viņš var no jebkuras pozīcijas nolikt uz grīdas.

— Tas viss ir nieki. Bet kā viņš patiks publikai? Jūs visu mūžu esat audzinājis un trenējis bokserus. Es augstu vērtēju jūsu spriedumu. Vai viņš var skatītājus par viņu izdoto naudu apmierināt?

— Bez šaubām, un piedevām viņš krietni vien nokausēs Vordu. Jūs nepazīstat šo zēnu. Toties es pazīstu. Es viņu atklāju. Cilvēks bez nerviem. Tīrais velns. Kaut kas apžil­binošs, ja gribat zināt. Vords būs pārsteigts, kad iepa­zīsies ar šo dabas bērnu, un tāpat arī jūs visi. Es neap­galvoju, ka viņš uzveiks Vordu, bet parādīs sevi tā, lai jūs visi saprastu, ka viņš ir uzlecoša zvaigzne.

— Lieliski. — Kellijs pagriezās pret savu sekretāru. — Piezvaniet Vordam. Es viņam apsolīju piezvanīt, ga­dījumā ja atradīšu kaut ko piemērotu. Viņš pašlaik ir Jeloustounā, pozē tur publikai un iekaro sev populari­tāti. — Tad Kellijs atkal pievērsās trenerim. — Vai ne­gribat iedzert?

Robertss ieņēma pāris malku viskija un kļuva vaļ­sirdīgs.

— Es jums vēl neesmu pastāstījis, kā atradu šo ēze- lēnu. Pirms dažiem gadiem viņš parādījās treniņu zālēs. Es gatavoju Prēinu mačam ar Dileni. Preins ir negants zellis. Žēlastības no viņa nav ko gaidīt. Viņš bija diez­gan necilvēcīgi sadauzījis savus partnerus, un es neva­rēju atrast neviena, kas būtu mierā strādāt ar viņu. Stā­voklis bija briesmīgs, un es redzēju slaistāmies apkārt šo izsalkušo meksikāņu puišeli. Es pievācu viņu, uzvilku vi­ņam cimdus un laidu darbā. Izturīgs kā nemīta āda, bet spēka maz. Un ne mazākās jēgas par boksu. Preins sasita viņu lupatās. Bet viņš tomēr noturējās divus riebīgus raundus un tad zaudēja samaņu. Izsalcis — tas bija viss. Sadauzīts? Jūs nebūtu varējuši viņu pazīt. Iedevu viņam pusdolāra un kārtīgi pabaroju. Vajadzēja redzēt, kā viņš rija. Izrādījās, ka viņš divas dienas nebija ne kripatiņas ēdis. Nu, domāju, tagad viņš vairs nerādīs ne deguna. Bet otrā dienā, kaut arī viss vienos zilumos, puika bija klāt, gatavs nopelnīt atkal pusdolāra un kārtīgu maltīti.

Ar laiku viņš norūdījās. Viņš ir dzimis bokseris un neti­cami sīksts. Viņam nav sirds. Viņš ir ledus gabals. Cik vien atceros, viņš nekad nav vienlaikus izteicis vairāk par dažiem vārdiem. Bet dara savu darbu un to prot.

— Es viņu pazīstu, — sekretārs piebilda. — Viņš diez­gan daudz pie jums strādājis.

— Visas mūsu slavenības izmēģinājās ar viņu, — Ro­bertss apstiprināja. — Un viņš pārņēma no tām visu. Zinu, ka dažas no tām viņš varētu uzveikt. Bet viņš nemīl boksu. Man šķiet, ka viņam nekad tas nav bijis pie sirds. Man tā liekas.

— Pēdējos mēnešos viņš cīkstējies dažādos mazos klu­bos, — Kellijs sacīja.

— Jā gan. Bet es nezinu, kas viņu spiedis to darīt. Varbūt viņam pēkšņi pamodusies slavaskāre. Viņam cita pēc citas bijušas vairākas uzvaras, un viņš uzveicis visus vietējos puišus. Visticamāk, ka viņam ir bijusi vajadzīga nauda, un viņš krietni nopelnīja, lai gan pēc viņa apģērba tas nav manāms. Dīvains zellis. Neviens nezina, ar ko viņš nodarbojas. Neviens nezina, kā viņš pavada savu brīvo laiku. Pat tad, kad viņš boksējas, pēc mača viņš no­zūd un iekrīt kā ūdenī.. Dažreiz viņš pazūd veselām ne­dēļām. Padomus neuzklausa. Tas, kurš kļūs par viņa me­nedžeri, nopelnīs veselu kapitālu, tikai viņš pats negrib to ievērot. Kad slēgsiet līgumu, jūs redzēsiet, kā viņš uz­stāsies, lai viņam samaksā skaidrā naudā.

Sai brīdī ieradās Denijs Vords. Tā bija ļoti svinīga ierašanās. Viņu pavadīja menedžeris un treneris, bet pats viņš ielidoja kā uzvarošs jautrības un labsirdības viesu­lis. Sveicienus, jokus un atjautības viņš kaisīja pa labi un kreisi un uzsmaidīja katram. Tāda jau bija viņa iztu­rēšanās, tiesa, ne gluži īsta. Vords bija lielisks aktieris un jautrību uzskatīja par visērtāko paņēmienu panākumu gūšanas spēlē. Patiesībā viņš bija tālredzīgs, aukstasinīgs bokseris un biznesmenis. Pārējais bija maska. Tie, kas pazina viņu vai kam bija ar viņu bijušas darīšanas, teica, ka naudas lietās viņš ir slīpēts blēdis. Viņš pats vienmēr piedalījās visu lietu apspriešanā, un klīda valodas, ka viņa menedžeris nav nekas vairāk kā marionete.

Rivera bija gluži pretējs. Viņa dzīslās ritēja kā indiāņu, tā spāniešu asinis, un viņš kluss un nekustīgs sēdēja, pa­slēpies kaktiņā, tikai viņa melno acu skatiens slīdēja no vienas sejas uz otru un ievēroja it visu.

— Tad šis ir tas zellis, — Denijs noteica, pārlaizdams vērtētāja skatienu savam iespējamajam pretiniekam.

— Sveiks, vecais!

Riveras acīs dega niknums, un viņš pat neatbildēja uz Denija sveicienu. Viņš neieredzēja visus gringo, bet šo vēl jo vairāk un jau no pirmā mirkļa.

— Tā, tā! — Denijs jokodams griezās pie impresārija.

— Jūs taču negribēsiet, lai es cīnos ar kurlmēmu. — Kad smiekli apklusa, viņš pajokojās vēl: — Acīmredzot Los- andželosā ir liela nabadzība, ja tas ir labākais, ko varējāt sadzīt. Kādā bērnudārzā tad viņu atradāt?

— Viņš ir krietns zēns, Denij, tici man, — Robertss mierinādams sacīja. — Un nemaz nav ar pliku roku ņe­mams, kā varbūt liekas.

— Bez tam puse biļešu jau pārdotas, — Kellijs pūlējās pierunāt. — Tev vajadzēs samierināties ar viņu, Denij. Neko labāku mēs nevarējām dabūt.

Denijs vēlreiz pārlaida Riverarn nevērīgu un nicīgu skatienu un nopūtās. — Domāju, ka ilgi ar viņu nenieko­šos. Ja tikai viņš neizspēlē kādu triku.

Robertss iespurdzās.

— Tev jābūt uzmanīgam, — menedžeris brīdināja De- niju. — Nezināms pretinieks vienmēr var sagādāt nepa­tikšanas.

— Labi, labi, es uzmanīšos, — Denijs smaidīja. — Esmu gatavs ar viņu pameņģēties godātajai publikai par prieku. Ko jūs domājat par piecpadsmit raundiem, Kellij? Bet tad dot viņam nokautu.

— Lai iet, — sekoja atbilde. — Kamēr skatītāji tev notic.

— Tad apspriedīsim pašu galveno. — Denijs brīdi klu­sēja, domās izdarīdams aprēķinu. — Tātad sešdesmit pieci procenti no kopējā ienākuma, tāpat kā ar Kartiju. Bet mēs dalīsimies citādi. Man pietiks ar astoņdesmit procen­tiem, — viņš sacīja menedžerim. — Vai ne tā?

Menedžeris pamāja piekrizdams.

— Vai tu saprati? — Kellijs uzrunāja Riveru.

Rivera papurināja galvu.

— Tad paklausies, — Kellijs paskaidroja. — Kopējā summa būs sešdesmit pieci procenti no ienākumiem. Tu esi debitants, un neviens tevi nepazīst. Jūs abi ar Deniju dalīsieties tā, ka divdesmit procentu būs tev, bet astoņ­desmit Denijam. Tas būs taisnīgi, vai ne, Roberts?

— Ļoti taisnīgi, Rivera, — Robertss bija vienis pratis. — Saproti, tu taču neesi iekarojis sev vārdu.

— Cik tas būs — sešdesmit pieci procenti no ienāku­miem? — Rivera prasīja.

— Varbūt pieci tūkstoši, bet varbūt pat astoņi tūk­stoši, — Denijs pasteidzās paskaidrot. — Kaut kas apmē­ram tā. Tev iznāks tūkstotis vai tūkstoš seši simti dolāru. Visai laba peļņa, ja tevi uzveic bokseris ar tādu reputā­ciju kā manējā. Ko tu par to teiksi?

Tad Rivera apmulsināja visus.

— Uzvarētājs dabū visu summu, — viņš kategoriski pieprasīja.

Iestājās nāves klusums.

— Tā jau ir tīrā laupīšana, — beidzot ierunājās Denija menedžeris.

Denijs pakratīja galvu.

— Es jau krietni ilgi piedalos šai spēlē, — viņš pa­skaidroja. — Neturu aizdomās tiesnesi vai kādu no klāt­esošajiem. Neko nesaku par bukmeikeriem vai blefiem, kas arī kādreiz-gadās. Teikšu tikai, ka tādu bokseri kā es tas neapmierina. Gribu spēlēt droši. I\ā lai zina, ja nu piepeši salaužu roku, ko? Varbūt kāds mani piedzirda. — Viņš nopietni papurināja galvu. — Vienalga — uzvaru vai zaudēju, bet saņemu astoņdesmit procentus. Kādas ir ta­vas domas, meksikāni?

Rivera papurināja galvu.

Denijs noskaitās un atklāja savu īsto seju.

— Ak tu, netīrais mazais smurguli! Tagad man jau gribas iedauzīt tev pauri.

Robertss gausi nostājās starp abiem naidniekiem.

— Uzvarētājs saņem visu summu, — Rivera drūmi at­kārtoja.

— Kāpēc tu uz to pastāvi? — Denijs jautāja.

— Es jūs uzveikšu, — bija tiešā atbilde.

Denijs it kā taisījās vilkt nost svārkus. Bet viņa mene­džeris zināja, ka tā ir tikai komēdija. Svārki netika no­vilkti, un Denijs atļāva klātesošajiem sevi nomierināt. Visi bija viņa pusē. Rivera stāvēja viens.

— Paklausies, tu muļķi, — Kellijs lūkoja viņu pārlie­cināt. — Tu neesi nekas. Mēs zinām, ko tu pēdējā laikā esi darījis, — uzveici vietējos vājos bokserus. Bet Denijs ir slavenība. Nākamajā mačā viņš cīnīsies par čempiona nosaukumu. Publika tevi nepazīst. Aiz Losandželosas ro­bežām neviens pat nav dzirdējis par tevi.

— Gan dzirdēs, — Rivera, plecus paraustījis, atbildēja, — pēc šī mača.

— Vai tiešām tev kaut mirkli var ienākt prātā doma, ka spēsi mani uzveikt? — Denijs vairs nevaldījās.

Rivera pamāja ar galvu.

— Bet esi taču prātīgs, — Kellijs mēģināja viņu pie­runāt. — Iedomājies, kāda tā tev būs reklāma.

— Man vajadzīga nauda, — Rivera atbildēja.

— Tu cīnīsies ar mani tūkstoš gadu un arī tad neuz­veiksi, — Denijs apgalvoja.

— Kāpēc tad jūs pretojaties? — Rivera jautāja. — Ja nauda jums pati krīt rokās, kāpēc no tās atteikties?

— Labi, esmu ar mieru! — Denijs pēkšņā apņēmībā iesaucās. — Es tevi ringā sasitīšu līdz nāvei, puika, — atradis, ar ko dzīt jokus. Rakstiet noteikumus, Kellij. Uz­varētājs saņem visu summu. Ievietojiet to sporta laikrak­stos. Paziņojiet arī, ka te tiks kārtoti personiski rēķini. Es tam knauķim parādīšu!

Kellija sekretārs jau sāka rakstīt, kad Denijs viņu pie­peši aizturēja.

— Pagaidi! — Viņš pavērsās pret Riveru. — Kad jā- sveras?

— Pirms mača, — Rivera atbildēja.

— Nekādā ziņā, nekauņa! Ja uzvarētājs saņem visu, nosvērsimies rīt"pulksten desmitos.

— Vai tad uzvarētājs saņems visu? — Rivera pār­vaicāja.

Denijs pamāja. Jautājums bija izšķirts. Viņš izies ringā vislabākajā formā.

— Nosvērsimies šeit pulksten desmitos, — Rivera bija ar mieru.

Sekretāra spalva atkal iečirkstējās.

— Tas nozīmē liekas piecas mārciņas, — Robertss ne­apmierināti iebilda Riveram. — Tu par daudz piekāpies. Cīņa jau sākas. Denijs būs stiprs kā vērsis. Tu esi muļ­ķis. Viņš tevi noteikti uzveiks. Tev nav ne vismazāko ce­rību.

Rivera par atbildi uzmeta viņam naidīgu skatienu. Viņš nicināja pat šo gringo, kuru bija turējis labāku par citiem.

Riveras parādīšanās ringā palika gandrīz nepamanīta. Par apsveikumu atskanēja tikai atsevišķi šķidri pieklājī­bas aplausi. Publika viņam neticēja. Viņš bija jērs, ko upurēja lielajam Denijam. Bez tam publika bija vīlusies. Tā bija gaidījusi efektīgu cīņu starp Deniju Vordu un Billu Kartiju, bet tagad vajadzēja samierināties ar šo no­žēlojamo mazo iesācēju. Bez tam savu neapmierinātību ar šo maiņu skatītāji demonstrēja tādējādi, ka derības par Deniju noslēdza divi, pat trīs pret vienu. Un, par ko atdota skatītāju nauda, tam pieder arī viņu sirds.

Jaunais meksikānis apsēdās savā stūrī un gaidīja. Mi­nūtes vilkās lēni. Denijs lika sevi gaidīt. Tas bija vecs triks, bet noteikti iedarbojās uz jaunajiem, iesācējiem bokseriem. Viņus pārņēma bailes, sēžot tā aci pret aci pašiem ar savām šaubām un vienaldzīgo, tabakas dūmos iegrimušo publiku. Šoreiz triks sevi neattaisnoja. Rober- tsam bija taisnība. Rivera nepazina baiļu. Lai gan viņam bija daudz smalkāka struktūra un viņš bija nervozāks un jūtīgāks par katru no klātesošajiem, viņš tomēr nepa­zina šo sajūtu. Viņu arī neietekmēja jau iepriekš nolemtās sakāves atmosfēra. Viņa -sekundanti bija gringo, tātad svešinieki. Tās bija padibenes, netīri sporta spēļu atkri­tumi, bez goda un bez iemaņām. Un viņus atvēsināja arī pārliecība, ka viņu puse cietīs sakāvi.

— Nu, tagad uzmanies, — Spaiders ITagertijs viņu brīdināja. Spaiders bija galvenais sekundants. — Turies, cik vien ilgi vari, — tāds ir Kellija galvenais noteikums. Citādi avīzes izbazūnēs pa visu Losandželosu, ka tā atkal ir norunāta spēle.

To nevarēja saukt par uzmudinājumu. Bet Rivera nekam nepiegrieza vērību. Viņš nicināja boksu. Tā bija ienīsta spēle, ko spēlēja ienīstie gringo. Tikai tāpēc, ka mira badā, viņš bija to uzsācis, noderēdams citiem par dau­zāmo maisu treniņu telpās. Viņam neko nenozīmēja arī tas, ka viņš brīnumainā kārtā bija kā radīts boksam. Viņš neieredzēja boksu. Pirms savas ierašanās huntā Rivera neuzstājās par naudu, bet vēlāk apķērās, ka tādējādi var gūt vieglu peļņu. Viņš nebija pirmais cilvēkbērns, kas guva panākumus profesijā, ko pats nicināja.

Rivera nenodevās pārdomām. Viņš zināja tikai to, ka viņam jāuzvar šai cīņā. Citas izejas nebija. Neviens no tiem, kas sēdēja šai pārpildītajā zālē, nevarēja ne iedomā­ties, kādi vareni spēki viņu vada. Denijs Vords cīnījās par naudu un vieglu dzīvi, ko varēja pirkt par šo naudu. Tas, par ko cīnījās Rivera, kaita viņa smadzenēs, un, vien­tuļi sēdēdams ringa kaktā un gaidīdams viltīgo preti­nieku, viņš redzēja šīs liesmainās un briesmīgās vīzijas tik skaidri, it kā tās būtu dzīvas.

Viņš redzēja Rioblanko hidrostacijas baltās sienas. Re­dzēja sešus tūkstošus strādnieku, izsalkušus un izmocītus, redzēja septiņus astoņus gadus vecus bērnus, kas par desmit centiem strādāja pilnu maiņu. Redzēja nāves bā­lās staigājošo līķu — krāsotavu strādnieku sejas. Viņš atcerējās, ka viņa tēvs šīs krāsotavas sauca par «pašnāv­nieku kamerām», jo gadu ilgs darbs tajās nozīmēja nāvi. Viņš redzēja mazo patio un savu māti gatavojam un ro­sāmies trūcīgajā saimniecībā, kur viņa tomēr atrada brīvu brītiņu, lai noglāstītu un apmīļotu dēlu. Redzēja arī tēvu, liela auguma, platiem pleciem un garām ūsām, vis­labsirdīgāko cilvēku, kura sirds bija tik dāsna un kurš mīlēja visus un visvairāk gan māti un mazo mučačo, kas rotaļājās patio kaktā. Tad viņu nesauca Felipe Rivera. Viņam bija tēva un mātes uzvārds Fernandess. Viņa vārds bija Huans. Vēlāk viņš pats pieņēma citu vārdu un uz­vārdu, jo atklāja, ka prefekti un žandarmi neieredz Fer- nandesa vārdu.

Lielais, labsirdīgais Hoakins Fernandess! Viņa tēls bija visās Riveras atmiņās. Toreiz, bērns būdams, viņš vēl neko nesaprata, bet tagad atcerēdamies saprata visu. Viņš atkal it kā redzēja tēvu pie saliekamās kastes ma­zajā tipogrāfijā vai arī pie pārblīvētā rakstāmgalda švīkā- jam bezgalīgas, steigā uzmestas, nevienādas rindas. Viņš it kā atkal par jaunu pārdzīvoja tos neparastos vakarus, kad strādnieki tumsā kā ļaundari slepeni sapulcējās pie viņa tēva un ilgi par kaut ko sarunājās, kamēr viņš, mu­čačo, gulēja nomodā savā kaktiņā.

It kā no liela tāluma līdz viņam atskanēja Spaidera Hagertija balss:

— Nekādā ziņā nedrīksti atrasties jau tūliņ uz grīdas. Tāda ir instrukcija. Lai tevi padauza par tavu naudu.

Desmit minūtes bija jau pagājušas, bet Rivera vēl ar­vien sēdēja savā kaktā. Denijs nerādījās, acīmredzot viņš gribēja ar savu triku panākt maksimālo efektu.

Rivera atcerējās vēl citas ainas. Streiks vai, pareizāk sakot, lokauts, jo Rioblanko strādnieki palīdzēja biedriem, kas streikoja Pueblo. Bads, došanās kalnos pēc ogām, saknēm un augiem; viņi no tām pārtika, un viņus visus mocīja graizes un sāpes vēderā. Un tad šausmas; postaža kooperatīva priekšā; tūkstošiem izsalkušu strādnieku; ģe­nerālis Rosaljo Martiness un Porfirjo Diasa kareivji; un šautenes, kas nesa nāvi, šķita, ka tās nekad neapklusīs, kamēr strādnieku sacelšanās nebūs noslīcināta viņu pašu asinīs. Un tā nakts! Viņš atcerējās ar nonāvēto līķiem pilnus piekrautus ratus, kas bija nolemti Verakrusai — par haizivju barību līcī. Viņš atkal rāpoja pa šīm bais­mīgajām kaudzēm, meklēdams tēvu un māti, un atrada tos izmocītus un sakropļotus. īpaši atmiņā iespiedusies māte — redzama bija tikai viņas galva, ķermenis bija aprakts zem desmitiem citu ķermeņu. Atkal nosprakstēja Porfirjo Diasa kareivju šautenes, zēns atkal pieplaka pie zemes un aizmanījās projām kā vajāts prēriju vilks.

Piepeši viņš izdzirda rēcienu, kas līdzinājās jūras rū­koņai, un ieraudzīja Deniju Vordu nākam pa centrālo eju ar treneru un sekundantu svītu. Publika trakoja, ap­sveikdama populāro varoņi un gaidāmo uzvarētāju. Visi bija par viņu pārliecināti. Visi bija par viņu sajūsmā. Pat Riveras sekundanti kļuva it kā jautrāki, kad Denijs veikli palīda zem virves un ienāca ringā. Viņa seja pamazām izpletās nedziestošā smaidā, bet, kad Denijs smaidīja, tad smaidīja katrs viņa vaibsts, pat krociņas ap acīm un acu zīlītes. Pasaule vēl nebija redzējusi tik labsirdīgu bok­seri. Viņa seja varēja noderēt par labas pašsajūtas un draudzīguma reklāmu. Viņš pazina visus. Viņš jokoja, smējās un no ringa sasveicinājās ar draugiem. Tie, kas sēdēja tālāk, nevarēdami apvaldīt savu sajūsmu, skaļi sauca: — O, Denij! — Līksmās sajūsmas ovācijas ilga veselas piecas minūtes.

Riveram neviens nepiegrieza vērību. Publikai viņš it kā nemaz neeksistēja. Spaidera Hagertija uzblīdusi seja no­liecās pār viņu.

— Nepadoties bailēm, — Spaiders brīdināja. — Un atceries instrukciju. Turēties līdz pēdējam. Negulties. Ja tu atradīsies uz grīdas, mums uzdots tevi ģērbtuvē pie­kaut. Skaidrs? Jācīnās, kā nākas.

Zālē atskanēja aplausi. Denijs nāca pāri ringam pie sava pretinieka. Denijs noliecās, satvēra abās savās rokās

Riveras labo roku un pakratīja straujā sirsnībā. Denija smaidošā seja pieliecās tuvu Riveras sejai. Skatītāji auroja, priecādamies par Denija īsti sportiskā gara iz­pausmi. Viņš taču apsveica savu pretinieku mīļi kā brāli. Denija lūpas kustējās, un skatītāji, šos nedzirdamos vār­dus uztverdami kā laipnības apliecinājumu, atkal ieauro­jās. Tikai Rivera sadzirdēja čukstu.

— Nu, tu meksikāņu žurkulēn, — šņāca Denija smaido­šās lūpas. — Es tev izsitīšu dvēseli no miesām.

Rivera nepakustējās. Pat nepiecēlās. Tikai acis pauda nicinājumu.

— Piecelies, suns! — kāds no aizmugures iesaucās.

Pūlis sāka svilpt sašutumā par šādu sportista necienīgu

izturēšanos, bet viņš palika nekustīgi sēžam. Jauns ap­lausu vilnis sveica Deniju, kad viņš gāja atpakaļ pāri ringam.

Tikko Denijs noģērbās, atkal atskanēja sajūsmas sau­cieni. Viņa augums bija lielisks, ļoti vingrs un liecināja par veselību un spēku. Āda bija balta un gluda kā sievie­tei. Grācija, elastīgums un spēks. Viņš to bija pierādījis daudzās cīņās. Visi sporta žurnāli bija pilni ar viņa fo­togrāfijām.

Nopūta pāršalca zāli, kad Spaiders Hagertijs novilka Riveram pār galvu svīteri. Melnīgsnējās ādas dēļ viņa ķermenis izskatījās vēl kalsnāks. Muskuļi viņam bija, bet daudz mazāk efektīgi nekā viņa pretiniekam. Skatītāji nenovērtēja viņa platās krūtis. Skatītāji nevarēja arī nojaust katras viņa dzīsliņas vingrumu, katras muskuļu šūniņas acumirklīgo reaģēšanas spēju un izsmalcināto nervu sistēmu, kas pārvērta viņa ķermeni lieliskā kaujas mehānismā. Skatītāji redzēja tikai tumšādainu astoņpa­dsmit gadu vecu zēnu ar vēl nenobriedušu ķermeni. De­nijs bija pilnīgs pretstats. Denijs bija divdesmit četrus gadus vecs vīrietis, un viņa ķermenis bija īsta vīra ķer­menis. Sis kontrasts kļuva vēl redzamāks, kad viņi blakus nostājās ringa vidū, uzklausīdami tiesneša pēdējās in­strukcijas.

Rivera pamanīja Robertsu, kas sēdēja tieši aiz repor­tieriem. Viņš bija vairāk piedzēris nekā parasti, un viņa valoda tātad bija vēl gausāka.

— Nebaidies, Rivera, — Robertss novilka caur zobiem. — Viņš tevi nenositīs, atceries to. No pirmā uzbrukuma nav ko baidīties. Aizsargājies, atgaiņā un sāc klinču.

Viņš tevi pārāk nesakropļos. Iedomājies, ka viņš tevi dauza treniņu zālē.

Rivera neizrādīja, ka dzirdējis viņa vārdus.

— Tas ir gan drūms velnēns, — Robertss nomurmi­nāja, sarunādamies ar blakussēdētāju. — Bet tāds viņš ir bijis vienmēr.

Rivera jau vairs neraudzījās ar parasto, naida pilno skatienu. Viņa acis apžilbināja bezgalīgas šauteņu vir­knes. Katra seja šai zālē, cik vien viņš varēja pārredzēt, līdz pat augšējiem sēdekļiem, kas maksāja dolāru, pār­vērtās šautenē. Viņš iztēlojās Meksikas robežu, neaug­līgu, saules izdedzinātu un kaistošu, bet gar to plūda noskranduši pūļi, kas prasīja tikai ieročus.

Atgriezies savā stūrī, viņš stāvēja un gaidīja. Viņa se­kundanti jau bija izlīduši cauri virvēm un aiznesuši līdzi brezenta krēslu. Pa diagonāli no ringa pretējā stūra uz viņu raudzījās Denijs. Atskanēja gongs, un cīņa sākās. Publika kauca sajūsmā. Nekad vēl tā nebija redzējusi tik pārliecinošu cīņas sākumu. Avīžniekiem izrādījās taisnība. Te noslēdza personiskus rēķinus. Denijs kā vējš noskrēja trīs ceturtdaļas atstatuma, kas viņu šķīra no pretinieka, un viņa apņēmība apēst šo meksikāņu puiku bija skaidri redzama. Viņš uzbruka zeņķim nevis ar vienu, diviem vai desmit sitieniem, bet nobēra pār viņu veselu sitienu krusu, kas bija briesmīga kā negaiss. Rivera pazuda. Viņš tika aprakts zem dūru sitienu lavīnas, un sita viņu piedzīvojis un spožs meistars no visām pusēm un visām pozīcijām. Viņš jau bija sadauzīts, tika atmests pret virvēm, ringa tiesnesis izšķīra cīkstoņus, un tūliņ viņu atkal atmeta pret virvēm.

To nevarēja saukt par cīņu. Tas bija kautiņš. Neviens skatītājs, izņemot boksa sacīkšu publiku, nebūtu spējis izturēt šo ainu ilgāk par minūti. Denijs patiešām parā­dīja, ko spēj, un izdarīja to lieliski. Skatītāju pārliecība par mača iznākumu, tāpat kā sajūsma par favorītu, bija tik liela, ka tie nemaz nepamanīja, ka meksikānis Vēl ar­vien turas uz kājām. Rivera bija aizmirsts. Viņu tikko pamanīja, jo Denija necilvēcīgais uzbrukums viņu pilnīgi aizēnoja. Pagāja viena minūte, otra. Mirkli, kad cīkstoņus izšķīra, visiem radās izdevība uzmest acis arī meksikānim. Lūpa viņam bija pārsista, no deguna plūda asinis. Kad viņš pagriezās un grīļodamies pārgāja klinčā, uz noasi­ņojušās muguras palika skaidri redzamas svēdras no sa­skares ar virvēm. Taču skatītāji nepamanīja, ka viņš ne* elsoja, toties acīs viņam dega parastā saltā uguns. Krietni daudz bokseru, pretendēdami uz čempiona nosau­kumu, treniņa telpās bija izmēģinājuši pie viņa šādus necilvēcīgus paņēmienus. Viņš bija iemācījies to izturēt par pusdolāru no reizes vai piecpadsmit dolāriem nedēļā — tā bija barga skola, un skolots viņš tika bargi.

Tad notika kaut kas pārsteidzošs. Kombinēto sitienu virpuļvētra piepeši aprima. Rivera viens pats stavēja ringā. Denijs, nepārspējamais Denijs gulēja augšpēdu. Viņa augums nodrebēja, kad pamazām atgriezās samaņa. Viņš nebija sagrīļojies vai pamazām un lēni sabrucis uz grīdas. Riveras labais āķis bija pārsteidzis viņu pēkšņi kā nāve. Tiesnesis ar vienu roku atstūma Riveru un, sekundes skaitīdams, noliecās pār pakritušo gladiatoru. Boksa maču publikai ir paradums ar skaļu sajūsmu apsveikt labi izdevušos nokdaunu. Taču publika šoreiz negavilēja. Viss bija noticis pārāk negaidīti. Saspringtā klusumā tā klau­sījās, kā skaita sekundes, līdz klusumu pārtrauca Ro- bertsa triumfējošā balss:

— Es jau teicu, ka viņš vienādi labi darbojas ar abām rokām.

Piektajā sekundē Denijs pagriezās uz mutes, un, kad atskanēja «septiņi», viņš jau atbalstījās uz viena ceļa, gatavs piecelties, kad atskanēs «deviņi» un iekams nebūs izteikts «desmit». Ja pēc «desmit» Denija celis vēl skartu grīdu, viņš būtu jāatzīst par uzvarētu un jāizslēdz no cīņas. Mirklī, kad celis' atraujas no grīdas, viņš skaitās uz kājām, un šai mirklī Riveram jau ir tiesības notriekt viņu no jauna. Rivera negribēja riskēt. Viņš sagatavojās dot triecienu mirklī, kad Denija celis atrausies no grīdas. Viņš apgāja apkārt pretiniekam, bet tiesnesis iespraucās starp abiem, un Rivera zināja, ka sekundes viņš skaita pārāk lēni. Visi gringo bija pret viņu, pat tiesnesis.

Skaitot «deviņi», tiesnesis strauji atgrūda Riveru. Tas nebija pareizi, bet Denijs paguva piecelties, un smaids atkal parādījās viņa lūpās. Saliecies gandrīz uz pusēm, aizsargādams ar rokām seju un vēderu, viņš veikli ieklupa klinčā. Pēc visiem likumiem tiesnesim vajadzēja viņu ap­stādināt, bet viņš to nedarīja, un Denijs pielipa Riveram kā bangu mētāta gliemene, ar katru mirkli atgūdams spē­kus. Tā bija raunda pēdējā minūte. Ja viņš izturēs līdz galam, viņam būs vesela minūte, lai atgūtos savā stūrī.

Un viņš izturēja, turpinadams smaidīt par spīti savam briesmīgajam stāvoklim.

— Un vēl arvien smaida! — kāds iesaucās, un skatītāji atviegloti iesmējās.

— Velns, kur tas smurgulis iemācījies tādu sitienu, — Denijs čukstēja trenerim, kamēr sekundanti izmisīgi pū­lējās ap viņu.

Otrais un trešais raunds bija bāli. Denijs, viltīgais un daudz pieredzējušais ringa karalis, tikai manevrēja, cenz­damies iegūt laiku un atjēgties no briesmīgā trieciena, ko bija dabūjis pirmajā raundā. Ceturtajā raundā viņš bija pilnīgi atguvies. Samulsis un pārsteigts viņš tomēr, pa­teicoties vispārējam labajam ķermeņa stāvoklim, prata atgūt formu. Savu taktiku viņš vairs nelietoja. Meksikānis bija izrādījis pārsteidzošu pretestību. Tagad Denijs mo­bilizēja visu savu pieredzi. Būdams viltīgs, veikls un daudz pieredzējis meistars, viņš turpināja nemitīgi ap­strādāt un nogurdināt pretinieku, ja nespēja dot tam iz­šķīrēju triecienu. Uz katru Riveras sitienu viņš atbildēja ar trim, bet tā bija-tikai atmaksa un nevis nokauts. Bries­mas slēpās sitienu kopsummā. Denijs uzmanīgi vairījās no zēna, kam piemita apbrīnojama spēja ar abām dūrēm dot īsus sānu sitienus.

Aizsargādamies Rivera sāka vairāk lietot kreiso roku, kas atkal mulsināja pretinieku. Viņš atkal un atkal atkār­toja paņēmienu, kas bija visai bīstams Denija degunam un lūpām. Bet Denija paņēmieni bija daudzveidīgi. Tāpēc vi­ņam arī pareģoja čempiona godu. Viņš prata pēkšņi mai­nīt cīņas stilu. Tagad viņš pārgāja uz tuvcīņu, kurā bija sevišķi bīstams, un tā palīdzēja viņam izvairīties no pre­tinieka kreisās rokas. Vairākas reizes viņš izpelnījās vēt­rainus aplausus ar lielisku aperkotu, paceldams meksikāni gaisā un tad noveldams uz paklāja. Rivera atpūtās, bal­stīdamies uz viena ceļa, cik vien tas bija atļauts, skaidri zinādams, ka tiesnesis skaita viņam ļoti īsas sekundes.

Septītajā raundā Denijs mēģināja iztaisīt īsti velniš­ķīgu aperkotu. Rivera tikai sagrīļojās. Nākamajā mirklī, neļaudams atjēgties, Denijs ar briesmīgu triecienu at­svieda viņu caur virvēm. Rivera uzdrāzās virsū reportie­riem, kas sēdēja apakšā, bet tie atgrūda viņu atpakaļ uz platformas malas ārpus virvēm. Te viņš atpūtās uz viena ceļa, kamēr tiesnesis strauji skaitīja sekundes. Otrā pusē virvei viņu gaidīja Denijs. Tiesnesis nemaz nedomāja iejaukties vai atstumt Deniju.

Publika zaudēja vai prātu aiz sajūsmas.

— Sit viņu, Denij, sit! — atskanēja sauciens.

Simtiem balsu uztvēra to, līdz tas jau līdzinājās vilku kaucienam.

Denijs bija darījis visu, ko varēja, bet Rivera pie «as­toņi» — un nevis «deviņi» — negaidot panira zem virves un pārgāja klinčā. Tiesnesis iejaucās, izšķirdams viņus un nostādīdams Riveru tā, lai Denijs varētu dot viņam trie­cienu. Viņš sagādāja Denijam visas priekšrocības, kādas vien var sagādāt negodīgs tiesnesis.

Bet Rivera turējās tāpat kā iepriekš, un viņa smadze­nes darbojās skaidri. Te visi bija vienādi. Ap viņu bija ienīstie gringo un visi — nelieši. Iztēlē atkal pavīdēja un uzzibsnīja visdrūmākās vīzijas: caur tuksnesi drāzās dzelzceļa vagonu virknes; viņš redzēja žandarmus un amerikāņu policistus, cietumus un karcerus, klaidoņus pie ūdens sūkņiem — visas savas odisejas nelietīgo un mo­košo panorāmu pēc Rioblanko un streika. Un viņš iztēlo­jās lielo sarkano revolūciju ejam pāri zemei spožumā un slavas mirdzumā. Šautenes, lūk, kur tās ir — viņam priekšā. Katra ienīstā seja — šautene. Viņš taču cīnās par šautenēm. Viņš pats ir šautene. Viņš pats — revolūcija. Viņš cīnās par savu Meksiku.

Publika jau sāka dusmoties uz Riveru. Kāpēc viņš ne­pieņem viņam paredzētos sitienus? Viņu taču tik un tā sasitīs, kāpēc tik'stūrgalvīgi novilcināt iznākumu? Tikai nedaudzi interesējās par viņu, un tie izveidoja parasto pro­centu, kāds vienmēr ir azarta pārņemtā pūlī. Gandrīz pil­nīgi pārliecināti, ka uzvarēs Denijs, viņi tomēr bija sade­rējuši par meksikāni — četri pret desmitiem un viens pret trim. Vairums no viņiem gan derēja par to, cik raundu Rivera izturēs. Milzīgas summas lika par ķīlu tam, ka viņš nenoturēsies pat līdz sestajam vai septītajam raun­dam. Tie, kas bija uzvarējuši šais derībās, tagad, kad viņu risks bija tik laimīgi beidzies, aiz prieka arī aplaudēja favorītam.

Rivera negribēja pieļaut, ka viņu uzveic. Astotajā raundā pretinieks veltīgi mēģināja atkārtot aperkotu. De­vītajā Rivera atkal sagādāja publikai pārsteigumu. KHnča laikā viņš ar vieglu un veiklu kustību atrāvās no preti­nieka — un viņa labā roka deva triecienu šaurajā spraugā, kas izveidojās starp viņu ķermeņiem. Denijs nokrita, ce­rēdams, ka viņu paglābs tikai skaitīšana. Pūlis sastinga. Denijs bija kļuvis pats sava paņēmiena upuris. Izdaudzi­nātais aperkots ar labo roku tagad bija ķēris viņu pašu. Rivera nemēģināja saķerties ar viņu, kad viņš, atskanot «deviņi», piecēlās. Tiesnesis acīmredzot gribēja aizkavēt cīņu, bet, kad situācija bija otrāda un jāpieceļas bija Ri­veram, viņš neiejaucās.

Desmitajā raundā Rivera divas reizes izmantoja aper­kotu, dodams pretiniekam «ar labo no apakšas» — no jos­tas vietas uz zodu. Deniju pārņēma izmisums. Smaids vēl arvien nenozuda no viņa sejas, kad viņš sāka savus me­žonīgos paņēmienus. Par spīti sitienu krusai, viņam ne­izdevās satriekt Riveru, bet Rivera šai virpulī un triecienu vētrā vēl trīs reizes paguva nolikt Deniju uz grīdas. Ta­gad Denijs jau vairs neatdzīvojās tik ātri, un vienpa­dsmitajā raundā viņa stāvoklis kļuva patiešām bīstams. Bet ar šo brīdi līdz četrpadsmitajam raundam viņš no­demonstrēja visus savus boksera paņēmienus. Viņš gal­venokārt aizsargājās, uzbruka vāji un centās sakopot spēkus. Bez tam viņš sāka lietot tik nelietīgus paņēmie­nus, kādi zināmi tikai ļoti pieredzējušiem bokseriem. Pēc sirds patikas viņš izlietoja visus trikus un blēdības, do­dams it kā nejaušus grūdienus klinčā, piespiezdams ar elkoni pie sāniem Riveras cimdu vai arī aizspiezdams ar savējo Riveram muti un neļaudams elpot. Bieži vien klinčā viņš ar savām pārsistajām, bet smaidošajām lū­pām ņurdēja Riveram ausī nekaunīgus un neķītrus ap­vainojumus. Visi līdz pēdējam, sākot ar tiesnesi un bei­dzot ar skatītājiem, bija Denija pusē un palīdzēja Deni­jam, skaidri zinādami, kas viņam padomā. Uzdūries kaut kam tik negaidītam, viņš tagad lika visas cerības uz vienu izšķīrēju triecienu. Viņš blēdījās, izvairījās, izlikās un vil­cinājās, lai izmantotu vienīgo iespēju, kas bija atlikusi, un dotu visspēcīgāko triecienu, tā mainot notikumu gaitu. Kā jau to pirms viņa bija darījis kāds ievērojamāks bok­seris, viņam vajadzēja dot triecienu no labās un kreisās puses pret saules pinumu un žokļiem. Un Denijs varēja to izdarīt, jo, kamēr vien turējās uz kājām, viņa rokas bija saglabājušas spēku.

Riveras sekundanti raundu starpbrīžos ne pārāk rūpējās par viņu. Viņi vēdināja ar dvieļiem tikai izskata pēc, gan­drīz nemaz nepiegādādami gaisu viņa slāpstošajām plau­šām. Spaiders Hagertijs čukstēja viņam padomus, bet Rivera zināja, ka tie ir aplami. Visi bija pret viņu. Ap viņu bija nodevība. Četrpadsmitajā raundā viņš atkal no­lika Deniju uz grīdas, bet pats, bezspēcīgi nolaidis rokas, atpūtās, kamēr tiesnesis skaitīja sekundes. Rivera pama­nīja, ka pretējā kaktā notiek aizdomīga sačukstēšanās. Viņš redzēja, ka Maikls Kellijs pieiet pie Robertsa un pie­liecies klusu viņam kaut ko saka. Riveram bija dzirde kā meža kaķim, un viņš uztvēra atsevišķas frāzes. Viņam gribējās dzirdēt vairāk, un, kad pretinieks piecēlās, viņš manevrēja tā, lai varētu saķerties pie pašām virvēm.

— Vajadzēs, — viņš izdzirda Maiklu sakām, bet Ro­bertss pamāja, — Denijam jāuzvar… Citādi zaudēju mil­zīgu summu. Esmu ieguldījis veselu kaudzi — savu paša naudiņu. Ja viņš izturēs piecpadsmito, esmu pazudis. Puika jums paklausīs. Kaut kas jādara.

No šā brīža nekādas vīzijas vairs neizklaidēja Riveru. Tātad viņu grib apstrādāt. Viņš atkal nolika Deniju zemē un, rokas nolaidis, atpūtās. Robertss piecēlās.

— Nu, pietiek, — viņš sacīja. — Ej savā kaktā.

Viņš pateica to ļoti autoritatīvā balsī, kādā ne reizi vien bija runājis ar Riveru treniņos. Bet Rivera tikai naidīgi paskatījās uz viņu un gaidīja, kad Denijs piecelsies. Mi­nūti ilgajā atelpā, kas sekoja, Kellijs pienāca pie Riveras viņa kaktā un sāka pierunāt.

— Met pie malas šos jokus, lai velns parauj, — viņš skarbi sēca. — Gulsties, Rivera. Paklausi man, un es no­drošināšu tavu nākotni."Nākamo reizi es ļaušu tev uz­veikt Deniju. Bet šodien tev jāguļ zemē.

Riveras acis liecināja, ka viņš ir visu dzirdējis, taču viņš nedeva ne piekrišanas, nedz noraidījuma zīmi.

— Ko tu klusē? — Kellijs nikni jautāja.

— Tu tikpat zaudēsi, — Spaiders Hagertijs piebilda. — Tiesnesis neļaus tev uzvarēt. Klausi Kelliju un krīti zemē.

— Krīti zemē, puika, — Kellijs neatlaidās, — ņn es iztaisīšu no tevis čempionu.

Rivera neatbildēja.

— Goda vārds, iztaisīšu, bet tagad palīdzi man, zeņķi.

Gonga sitiens noskanēja Riveram kā posta vēstnesis.

Publika neko nemanīja. Lai šīs briesmas bija kādas bū­damas, Rivera tikai nojauta, ka tās viņam tuvojas. Deni­jam, šķita, bija atgriezusies agrākā pašpārliecinātība, un tā biedēja Riveru. Laikam tika gatavota kāda viltība. De­nijs metās uz viņu, bet Rivera veikli atkāpās sāņus, drošā vietā. Pretinieks centās pāriet klinčā. Acīmredzot tas vi­ņam bija nepieciešams nodomātai viltībai. Rivera atkāpās un izvairījās, bet zināja, ka agri vai vēlu neizbēgs ne klinča, nedz šīs viltības. Izmisumā viņš nolēma mesties pretī liktenim. Viņš izlikās, ka gatavs saķerties ar Deniju nākamā viņa uzbrukumā. Bet, kad viņu abu ķermeņiem kuru katru mirkli jau vajadzēja saskarties, Rivera žigli atlēca atpakaļ. Tai pašā brīdī Denija stūris ieaurojās, ka cīņa nav godīga. Rivera bija viņus piemuļķojis. Tiesnesis šaubīdamies apstājās. Lēmums, kas jau bija viņam uz mēles, palika neizteikts, jo no galerijas kāds zēns spalgi nosvilpa: — Negodīga rīcība!

Denijs skaļi nolamāja Riveru un metās viņam virsū, bet Rivera mīņādamies izvairījās. Domās viņš nolēma nedot vairs triecienus pa ķermeni. Tiesa, tādējādi zuda puse iespēju uzvarēt, bet viņš zināja, ka, gadījumā ja viņam vispār lemts uzvarēt, tad tikai no atstatuma. Vienalga, tagad aiz mazākā iegansta viņu apvainos negodīgā cīņā. Denijs jau bija atmetis visu piesardzību. Divus raundus no vietas viņš nežēlīgi dauzīja šo puiku, kas neuzdrošinā­jās cieši saķerties ar viņu.. Rivera saņēma sitienu pēc si­tiena, viņš pieņēma tos desmitiem, lai tikai izvairītos no pazudinošā klinča. Denija lieliskā fināla uzbrukuma laikā publika pielēca kājās un zaudēja vai prātu. Neviens neko nesaprata. Viņi redzēja tikai, ka viņu mīlulis beidzot uzvar.

— Kāpēc necīnies? — Riveram nikni uzsauca. — Gļē­vulis! Gļēvulis! Parādi, ko vari, kucēn! Parādi! Sit viņu, Denij! Sit viņu! Tu uzvarēsi! Sit viņu!

Visā zālē tikai Rivera saglabāja mieru. Temperamenta un asiņu ziņā viņš bija karstākais un kaislīgākais no vi­siem, bet viņš bija norūdījies tik lielos uztraukumos, ka šo desmittūkstoš rīkļu kopīgais rēciens, kas pieauga kā viļņi jūrā, viņam atgādināja tikai vakara vēsmas vieglo pūsmu.

Septiņpadsmitajā raundā Denijs realizēja savu nodomu. Rivera saliecās un saguma zem viņa smagā trieciena. Ro­kas nevarīgi nolaidās, un Rivera atstreipuļoja atpakaļ. Denijs nodomāja, ka pienācis laimīgais brīdis. Puika bija viņa varā. Bet Rivera ar šo manevru iemidzināja viņa modrību un pats deva viņam briesmīgu sitienu pa žok- jiem. Denijs nokrita. Kad viņš piecēlās, Rivera atkal viņu nogāza, triekdams ar labo dūri pa kaklu un zodu. Viņš to atkārtoja trīs reizes. Neviens tiesnesis nebūtu uzdrošinā­jies saukt šos sitienus par nepareiziem.

— Ak, Bili, Bili! — Kellijs žēli lūdzās tiesnesi.

— Ko es varu darīt? — tas viņam tāpat atbildēja. — Man nav kur piesieties.

Denijs, sasists, bet neatlaidīgs, ik reizes piecēlās no jauna. Kellijs un pārējie, kas sēdēja pie paša ringa, sāka saukt policiju, lai pārtrauktu šo kautiņu, lai gan Denija sekundanti tāpat vēl stāvēja ar dvieļiem. Rivera redzēja, ka resns polismenis neveikli mēģina zem virvēm ielīst ringā, un nezināja, ko tas var nozīmēt. Šiem gringo bija tik daudz viltīgu paņēmienu. Denijs, piecēlies kājās, ap­dullis un nevarīgs mīņājās viņam iepretī. Tiesnesis un po­lismenis reizē pieskrēja pie Riveras brīdī, kad viņš deva savu pēdējo triecienu. Nebija nekādas vajadzības pār­traukt cīņu, jo Denijs vairs necēlās.

— Skaitiet! — Rivera aizsmacis uzsauca tiesnesim.

Kad skaitīšana bija galā, sekundanti pacēla Deniju un aiznesa kaktā.

— Kas uzvarējis? — Rivera jautāja.

Tiesnesis negribot saņēma viņa cimdoto roku un pacēla gaisā.

Neviens neapsveica Riveru. Viņš viens atgriezās savā kaktā, kur sekundanti nepasniedza viņam pat krēslu. Viņš atspiedās ar muguru pret virvēm un nicīgi paraudzījās sekundantos, tad palaida skatienu tālāk un vēl tālāk, līdz ietvēra tajā visus desmit tūkstošus gringo. Ceļi viņam drebēja, un viņš elsoja aiz paguruma. Nīstās sejas šūpo­jās viņa acu priekšā, it kā viņu mocītu jūras slimības nelabums. Tad viņš atcerējās, ka tās ir šautenes. Šautenes pieder viņam. Revolūcija turpināsies.


Загрузка...