Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem 2. Pilsēta bez dvēseles

HJŪ EIPSTONS

Zēns, kurš pārvalda un sargā neskaitāmas viņa vēderā mītošas bites.

KLĒRA DENSMORE

Šai meitenei pakausi atrodas otra mute; viņa ir jaunākā no mis Peregrines brīnumainajiem bērniem.

FIONA FREIENFELDE

Klusa meitene ar īpašu spēju likt augiem uzplaukt.

ALMALE FEJA PEREGRINE

Imbrīne, spēj mainīt veidolu un manipulēt ar laiku; Kērnholmas cilpas pārvaldītāja; tikusi sagūstīta putna veidolā.

ĪPATNI

ESMERALDA EIVOSETA

Briesmekļu nolaupīta imbrīne, kuras pārvaldībā esošo cilpu okupējušas nebūlnes.

PARASTAS DARBOJOŠĀS PERSONAS

FRENKLINS PORTMENS

Džeikoba tēvs; aizraujas ar ornitoloģiju; neizdevies rakstnieks.

MARIANNA PORTMENA

Džeikoba māte; mantojusi otru lielāko aptieku ķēdi Florida.

RIKIJS PIKERINGS

Vienīgais parastais Džeikoba draugs.

DOKTORS GOLANS (NELAIĶIS)

Nebūtne, kas nolūkā piekrāpt Džeikobu un viņa ģimeni uz.devās par psihoanalītiķi; vēlāk Džeikobs to nogalināja.

RALFS VALDO EMERSONS (NELAIĶIS)

Esejists, lektors, dzejnieks.

PIRMĀ DAĻA

Mēs airējāmies ārā no ostas garām laivām, kas šūpojās viļņos, pa šuvēm bārstīdamas rūsu, garām klusējošu jūras putnu bariem, kuri bija sasēduši uz nogrimušu, vēzīšiem apaugušu kuģu vrakiem, garām zvejniekiem, kas nolaida tīklus, lai kā sastinguši vērtos uz garāmbraucējiem, nebūdami īsti pārliecināti, vai mēs esam īsti vai tikai iztēles auglis; šī procesija nesa uz priekšu ūdenī dzimušus rēgus vai ari tos, kas pavisam drīz pārtaps par tādiem. Mēs bijām desmit bērni un viens putns; sakāpuši trijās mazītiņās nestabilās laivelēs, mēs klusā neatlaidibā gremdējām ūdenī airus, lai nokļūtu atklātā jūrā. Vienīgā drošā osta jūdzēm tālu strauji attālinājās no mums klinšaina un noslēpumaina, zilgani zeltainā saullēkta gaismā tīta. Mūsu mērķis - grambainie Velsas cietzemes krasti -atradās kaut kur priekšā, bet bija tik tikko saskatāmi kā tumša tintes švīka, kas notupusies pie tālā horizonta.

Mēs paīrāmies garām vecajai bākai, kas rāmi mirgoja tālumā un vēl tikai pagājušonakt bija kļuvusi par tik daudzu ciešanu liecinieci. Tieši tur, bumbām eksplodējot visapkārt, mēs tik tikko nenoslīkām, ložu gandrīz saplosīti; tur man neatlika nekas cits kā ņemt rokā bisi, nospiest gaili un nogalināt cilvēku. Šo faktu es joprojām nespēju aptvert. Mēs tikām zaudējuši un pēc tam atkal atguvuši mis Peregrini, ko izrāvām no zemūdenes tērauda ķetnām; atgūtā imbrine gan bija cietusi, un viņai bija nepieciešama palīdzība, ko mēs nepratām sniegt. Tagad viņa tupēja mūsu laivas pakaļgalā un vēroja pašas radīto

svētnīcu attālināmies un ar katru airu vēzienu aizvien vairāk izzūdam tālumā.

Beigu beigās mēs paslīdējām garām viļņlauzim un izkļuvām mūžīgajā atklātajā tukšumā, un ostas ūdens spoguļa vietā parādījās šiki vilnīši, kas šļakstījās gar laivu sāniem. Izdzirdējis tieši virs mums kādu lidmašīnu šķeļam augstos mākoņus, es atlaidu airus un atgāzu galvu, lai iztēlotos, kā mūsu nelielā armāda izskatās no tāda augstuma. Es biju izvēlējies šo pasauli, un viss, kas man tajā piederēja - visas mūsu īpatnās, dārgās dzīvības -, bija noglabāts trijās koka skaidās, kas skalojās plašajā, stingajā jūras acī.

Apžēliņ!

* * *

Mūsu laivas viegli slīdēja pa viļņiem - visas trīs sānu pie sāna -, un labvēlīga straume nesa mūs uz krastu. Mēs airējām pārmaiņus, nomainot cits citu, lai atgūtos no pārguruma. Es gan jutos tik stiprs, ka gandrīz stundu atteicos izlaist airus no rokām. Biju aizmirsies vēzienu ritmā, un rokas iezīmēja gaisā garas elipses, it kā velkot sev tuvāk kaut ko, kas nekādi nepadevās. Hjū cilāja airus man pretī, bet aiz viņa laivas priekšgalā sēdējā Emma, kas, paslēpusies zem salmu cepures malas, bija noliekusies pār klēpī izplāto karti. Ik pa brīdim viņa pacēla galvu, lai pavērtos uz apvārsni, un, tikai ieraugot meitenes saules apņemto seju, es smēlos jaunus spēkus, par kuru esamību man nebija ne nojausmas.

Šķita, ka es spētu tā airēt mūžīgi, taču Horācijs man uzsauca no citas laivas, lai noskaidrotu, cik daudz okeāna plašuma vēl šķir mūs no cietzemes, un Emma, piemiegusi acis, vēlreiz pavērās uz salu un pēc tam atpakaļ uz karti, tad izstiepa pirkstus mērījumā un ar šaubām balsī sacīja: - Kādi septiņi kilometri... -Taču Milards - arī viņš sēdēja mūsu laivā - kaut ko pačukstēja Emmai pie auss, viņa sarauca pieri, atlika karti malā, vēlreiz sarauca pieri un tad piebilda: - Es domāju, astoņi ar pusi. -

Tiklīdz vārdi bija izskanējuši no meitenes lūpām, es nedaudz sašļuku un jutu, ka tāpat reaģē ari citi.

Astoņarpus kilometru - ar prāmi, kas tik viegli izraisīja nelabumu un bija nogādājis mani Kēmholmā pirms vairākām nedēļām, šo ceļu varētu pieveikt stundas laikā. Jebkurš ar motoru aprīkots kuģītis šādu attālumu nobrauktu bez grūtībām. Par pusotru kilometru mazāk, nekā mani sportisko formu zaudējušie tēvoči šad un tad nedēļas nogalē noskrien labdarības nolūkā, un tikai mazliet tālāk, nekā mana māte, kā pati reiz lielījās, spētu pievārēt uz airēšanas trenažiera savā iemīļotajā sporta zālē. Taču prāmis no salas uz cietzemi nekursēs vēl gadus trīsdesmit, un ar airu trenažieri nav iespējams pārvadāt pasažierus un bagāžu; tam arī nav nepieciešama nemitīga kursa korekcija, lai nenovirzītos no pareizā maršruta. Visam par kroni ūdens strēle, ko šķērsojām, bija bēdīgi slavena kā kuģu kapsēta: astoņarpus kilometru untumainas, mainīgas jūras, kuras dibenu klāj aļģēm apauguši vraki, kuģotāju kauli un kur rēgainajā, bezgalīgajā tumsā glūn mūsu ienaidnieki.

Tie no mums, kurus tas viss uztrauca, apzinājās, ka bries-mekļi nogaida tepat netālu, kaut kur dzelmē esošajā vācu zemūdenē. Ja viņi vēl nezināja, ka esam aizlaidušies no salas, tas noskaidrosies pavisam drīz. Briesmoņi nebija devušies tik tālā ceļā un nolaupījuši mis Peregrini, lai celtu ķepas gaisā jau pēc pirmās neveiksmes. Tālumā kā simtkāji vīdēja karakuģi un debesīs dežurēja britu lidmašīnas, tāpēc zemūdenei bija pārāk bīstami pacelties virs ūdens gaišā dienas laikā, taču līdz ar tumsas iestāšanos mēs kļūsim par vieglu laupījumu. Viņi mūs noķers, atņems mis Peregrini un pārējos noslīcinās. Tāpēc mēs uzgūlāmies airiem vienotā cerībā, ka sasniegsim krastu, pirms mūs būs sasniegusi nakts.

Mēs airējām, līdz rokas sāka sāpēt un pleci bija savilkušies kā cieši mezgli. Mēs airējām, līdz rīta brīze norima, saule mūs uzlūkoja kā caur palielināmo stiklu un sviedri straumēm lija pār mūsu kakliem. Atklājās, ka nevienam nebija ienācis prātā paķert līdzi dzeramo ūdeni, un 1940. gadā izsargāšanos no saules saprata kā uzturēšanos ēnā. Mēs īrāmies, līdz āda gar plaukstu malām nodila un kļuva pavisam skaidrs, ka vairs nespējam pacelt airus pat vienu reizi, tomēr pēc tam to atkal darījām vēl un vēl.

- Tev sviedri līst straumēm, - Emma ierunājās. - Palaid mani pie airiem, iekams neesi pavisam izkusis.

Viņas balss mani izrāva no apstulbuma. Pateicīgi pamājis ar galvu, ļāvu Emmai ieņemt vietu pie airiem, bet pēc divdesmit minūtēm jau atkal prasījos atpakaļ. Man riebās domas, kas šaudījās pa galvu, kamēr miesa atpūtās: tās bija murgainas ainas, kurās mans tēvs pamostas Kērnholmā un atklāj, ka esmu aizlaidies no mūsu istabiņām un manā vietā palikusi vien Emmas satriecošā vēstule; panika tikai pieņemas spēkā. Atmiņu uzplaiksnījumi par nesen piedzīvotajām šausmām: briesmonis, kas velk mani sev rīklē; mana agrākā psihiatra nāvējošais kritiens; kāds vīrs, kas, ledus zārkā ieslodzīts, tiek uz mirkli izrauts no viņpasaules, lai iebrēktu man ausī ar atlikušo pusi rīkles... Tāpēc es airēju par spīti pārgurumam, mugurai, kas, kā šķita, vairs nekad neatlieksies atpakaļ taisna, un plaukstām, kuras bija noberztas jēlas, un centos domāt tiešām ne par ko; tikmēr svina pielietie airi mums bija spriedums par labu dzīvībai un pati dzīvības glābšanas laiva.

Šķietami nenogurdināmā Bronvīne cilāja savas laivas airus viena pati. Olīvija sēdēja viņai pretī, bet nespēja palīdzēt; pieķērusies pie airiem, sīciņā meitene uzreiz pacēlās gaisā, un nejauša vēja pūsma viņu varēja paraut debesīs kā pūķi. Tāpēc Olīvija tikai uzmundrinoši viņai uzsauca, bet Bronvīne darīja darbu par diviem, trim vai četriem, ja ņem vērā visas tās ceļasomas un kastes, kas noslogoja viņu laivu un bija piebāztas ar drēbēm un ēdienu, kartēm un grāmatām, kā arī daudzām mazāk praktiskām lietām, kā vairākas kolbas ar marinētām rāpuļu sirdīm, kas bija droši noglabātas Enoha brezenta somā. Tur bija arī mis Peregrines mājā norautais ārdurvju kliņķis (šo

piemiņas lietu Hjū bija atradis zālē pa ceļam uz laivām un nolēmis, ka nespētu bez tā dzīvot) un milzīgs spilvens, ko Horā-cijs bija izglābis no liesmu apņemtās mājas karkasa. Tas bija viņa veiksmes spilvens - tā viņš teica - un vienīgā lieta, kas piebremzēja zēna stindzinošos nakts murgus.

Citas mantas bija tik dārgas, ka bērni nelaida tās vaļā pat airējot. Fiona turēja podu ar sliekām pilnu kompostu iespiestu cieši starp kājām. Milards bija ar bumbas radītajiem ķieģeļu putekļiem sazīmējis uz sejas svītras, un tas šķita kā savāds sēru rituāls. Lai gan viss, pie kā šie bērni turējās, šķita savāds, es viņiem zināmā mērā jutu līdzi, jo no viņu mājām nekas vairāk nebija palicis pāri. Lai gan bērni zināja, ka mājas zaudētas, tas nenozīmēja, ka viņi spēj no tām atbrīvoties.

Pēc trīs stundu ilgas airēšanas gluži kā galeru vergiem salas apveids bija sarucis līdz atvērtas plaukstas lielumam. Tā nemaz vairs nelīdzinājās priekšnojautu pārņemtam, klinšu ieskautam cietoksnim, kādu to pirmoreiz ieraudzīju pirms dažām nedēļām; tagad sala šķita trausla kā klints šķemba, ko kuru katru bridi aizskalos viļņi.

- Skatieties! - Enohs iesaucās, pieslējies kājās blakuslaivā. - Tā izzūd! - Salu apņēma rēgaina migla, aizsedzot to skatienam, un mēs metām airus mierā, lai vērotu, kā tā izgaist.

- Sakiet ardievas mūsu salai! - Emma sacīja, piecēlās kājās un noņēma lielo cepuri. - Varbūt mēs to nekad vairs neredzēsim.

- Ardievu, sala, - teica Hjū. - Tu biji tik laba pret mums.

Horācijs atlaida airi un pamāja. - Visu labu, māja! Es ilgošos pēc visām tavām istabām un dārziem, bet visvairāk man pietrūks savas gultas.

- Visu gaišu, cilpa! - Olīvija šņukstēja. - Paldies, ka turēji mūs visus šos gadus drošībā.

- Tie bija labi gadi, - novilka Bronvīne. - Labākie, kādi man bijuši.

Arī es klusībā atvadījos no vietas, kas bija uz visiem laikiem mani pārvērtusi, - no vietas, kas uz mūžu glabās atmiņas par manu vectēvu un viņa noslēpumu labāk, nekā to spētu pat kapsēta. Viņš bija nešķirami saistīts ar šo salu, un tagad, kad abi jau bija prom, es nebiju drošs, vai jebkad pa īstam izpratīšu, kas ar mani noticis: par ko jau biju kļuvis un par ko vēl tapu. Es biju ieradies šajā salā, lai atminētu vectēva noslēpumu, un, to darot, biju atklājis pats savējo. Vērojot, kā izgaist Kēmholma, šķita, ka redzu tumšajos viļņos pazūdam vienīgo šī noslēpuma atminējumu.

Un tad salas vienkārši vairs nebija, miglas blāķis bija to aprijis.

It kā salas nekad nebūtu bijis.

Pavisam drīz migla aprija arī mūs. Pamazām mēs zaudējām redzi, cietzeme izgaisa, un saule pārvērtās par bālganu ziedu; mēs metām riņķus paisumā, līdz pavisam zaudējām orientēšanos. Visbeidzot mēs apstājāmies, nolikām airus un gaidījām neciešamajā klusumā, cerot, ka tas pāries; agrāk nebija jēgas jebkur kustēt.

- Man tas nepatīk, - Bronvīne sacīja. - Ja gaidīsim pārāk ilgi, iestāsies nakts, un tad mums nāksies saskarties ar kaut ko vēl ļaunāku nekā slikti laikapstākļi.

Un pēkšņi, it kā laika vecis būtu sadzirdējis Bronvīni un nolēmis nolikt mūs pie vietas, apstākļi kļuva pa īstam neciešami. Uzpūta spēcīgs vējš, un acumirklī pasaule ap mums bija mainījusies. Jūru visapkārt šaustīja baltu viļņu putu pātagas, kas sitās pret mūsu galvām un sašķīda laivu iekšpusē, izmērcējot kājas aukstā ūdeni. Tad sākās lietus, kas asām lodēm kapāja ādu. Drīz vien mēs tikām mētāti pa viļņiem kā gumijas rotaļlietas vannā.

- Griezieties pretī viļņiem! - Bronvīne sauca, ar airiem šķeldama ūdeni. - Ja tie trāpīs pa laivu sāniem, mēs apvelsimies kā likts! - Taču vairākums no mums bija pārlieku nomocījušies, lai airētu pat mierīgā jūrā, kur nu vēl mutuļojošā vētrā. Un

pārējie bija pārmēru nobijušies, lai kaut tikai pieskartos airiem, tāpēc mēs iekrampējāmies laivu apmalēs un turējāmies pie savas kailās dzīvības.

Mums tuvojās ūdens siena. Paceltas milzīgā viļņa galotnē, laivas zem mums nostājās gandrīz vertikāli. Emma apķērās man apkārt, un es sagrābu rokās dulli; mums aiz muguras Hjū abām rokām turējās pie sēdekļa. Mēs kritām lejup starp viļņiem kā amerikāņu kalniņos. Vēders gluži vai novēlās zemāk par ceļiem, un, tuvojoties nākamajam vilnim, viss, kas laivās nebija piestiprināts, - Emmas karte, Hjū soma, sarkanais koferis uz ritenīšiem, no kā nebiju šķīries kopš Floridas, - viss pāri mūsu galvām aizlidoja jūrā.

Nebija laika satraukties par zaudēto, jo pirmajā brīdī mēs pat nespējām saskatīt pārējās laivas. Tiklīdz laiva atguva līdzenu gaitu, piemiedzām acis un mēģinājām kaut ko ieraudzīt virpulī, tad saucām savus draugus vārdā. Sekoja briesmīgs klusuma brīdis, pirms izdzirdējām balsis atsaucamies un no miglas iznira Enoha laiva, - visi četri pasažieri bija laivā un māja mums ar rokām.

- Vai jums viss kārtībā? - es kliedzu.

- Tur! - viņi kliedza pretī. - Skatieties tur!

Es sapratu, ka draugi mums nemāj sveicienus, bet gan vērš uzmanību uz kaut ko, kas bija redzams ūdenī kādus trīsdesmit jardus tālāk, - uz apgāztas laivas korpusu.

- Tā ir Bronvīnes un Olīvijas laiva! - Emma sacīja.

Laiva bija apgāzta uz mutes ar sarūsējušo dibenu pret debesīm. Pie tās nemanīja nevienu no meitenēm.

- Mums jātiek tuvāk! - Hjū sauca, un mēs, aizmirsuši par pārgurumu, sagrābām airus un kūlāmies turp, vējā izkliedzot Bronvīnes un Olīvijas vārdus.

Mēs īrāmies cauri drēbju gabaliem, kas bija izbiruši no atvērtajām ceļasomām, un ikviena kustīga kleita atgādināja slīkstošu meiteni. Sirds man krūtīs smagi sitās, un, lai gan izmircis trīsēju, es tik tikko manīju aukstumu. Pie Bronvīnes apgāztās laivas satikāmies ar Enoha komandu un kopīgi pārmeklējām jūru.

- Kur viņas palikušas? - Horācijs ievaidējās. - Ak vai, ja mēs viņas zaudēsim...

- Apakšā! - Emma viņu pārtrauca, norādīdama uz laivas dibenu. - Ja nu viņas ir iesprostotas tur apakšā?

Es izvilku no dulla vienu airi un sāku ar to sist pa apgāzto laivu. - Ja esat tur apakšā, peldiet laukā! - es kliedzu. - Mēs jūs izglābsim!

Brīdis, kamēr nebija dzirdama nekāda atbilde, bija briesmīgs, un es jutu, kā gaist jebkāda cerība meitenes izglābt. Bet tad no apgāztās laivas atskanēja atbildes sitiens, un cauri dēļiem izlauzās dūre. Skaidas aizlidoja uz visām pusēm, un mēs pārsteigumā salēcāmies.

- Tā ir Bronvine! - Emma iesaucās. - Viņas ir dzīvas!

Ar vēl dažiem bliezieniem Bronvinei izdevās izlauzt laivā lielāku caurumu. Es pastiepu viņai airi, un meitene to satvēra; ar Hjū un Emmas palīdzību mums izdevās viņu izvilkt no mutuļojošā ūdens un ievilkt mūsu laivā. Viņējā drīz vien nogrima un pazuda viļņos. Bronvine bija panikā un histēriski klaigāja, tverot pēc elpas un saucot Olīviju, kura nebija patvērusies zem laivas kopā ar viņu. Lidojošās meitenes joprojām nebija.

- Olīvija... Ejiet meklējiet Olīviju! - Bronvine izspļāva, tiklīdz bija ieraususies mūsu laivā. Meitene drebēja un atklepoja sāļo ūdeni. Viņa pieslējās līgojošajā laivā kājās un norādīja uz vētras sakulto ūdeni: - Tur! - viņa iekliedzās. - Vai redzat?

Es aizsedzu acis pret svilinošo lietu un vēros turp, tomēr saskatīju tikai viļņus un miglu. - Es neko neredzu!

- Re, kur viņa ir! - Bronvine uzstāja. - Virve!

Un tad es saskatīju, uz ko viņa rāda: nevis uz ūdeni kuļošu meiteni, bet gan uz savītu kaņepju striķi, kas karājās apkārtējā haosā, tik tikko saskatāms. Resnas, stingras, brūnas virves gabals stiepās augšup no ūdens virsmas un pazuda miglā. Acīmredzot Olīvija neredzami plīvoja tās otrā galā.

Mēs pieairējāmies pie striķa, Bronvine pavilka to lejup, un jau pēc brīža mums virs galvas no miglas iznira Olīvija. Virves gals bija apsiets viņai ap vidukli. Meitenes kurpes bija nokritušas, apgāžoties laivai, bet Bronvine bija paspējusi piesiet viņu

pie enkura tauvas, kuras otrs gals gremdējās jūras dibenā. Ja tas nebūtu izdarīts, Olīvija noteikti būtu jau pazudusi aiz mākoņiem.

Olivija apvija rokas Bronvinei ap kaklu un iebrēcās: - Tu mani izglābi! Tu mani izglābi!

Meitenes apskāvās. To redzot, man kaklā sakāpa kamols.

- Mēs vēl neesam paglābušies no briesmām, - Bronvine piebilda. - Vēl jātiek līdz krastam, pirms iestājas nakts, vai arī mūsu nepatikšanas būs tikai sākušās.

* * *

Vētra bija nedaudz pierimusi, un jūras nevaldāmā bangošanās pieklususi, tomēr doma par to, ka airis jāiegremdē ūdenī vēl kaut reizi, lai ari ideāli gludā jūrā, šķita nereāla. Mēs vēl nebijām ne pusceļā līdz cietzemei, un es jau jutos bezcerīgi pārguris. Rokas drebēja, un delnas šķita smagas kā koku stumbri. Turklāt nebeidzamā diagonālā laivas šūpošanās nenoliedzami atstāja iespaidu uz manu kuņģi, un, spriežot pēc zaļganajām sejām visapkārt, es tāds nebiju vienīgais.

- Bridi atvilksim elpu, - Emma ierosināja, cenšoties runāt iedvesmojoši. - Atpūtīsimies un izsmelsim laivas, kamēr izklīst migla...

- Šāda migla ir neparedzama, - Enohs iebilda. - Tā var neizklīst pat vairākas dienas. Pēc dažām stundām jau būs tumšs, un tad mums atliks vien cerēt, ka izdzīvosim līdz rītam un briesmoņi mūs vēl nebūs atraduši. Mēs būsim absolūti neaizsargāti.

- Un bez ūdens, - ierunājās Enohs.

- Un ēdiena, - Milards piebilda.

Olīvija pacēla rokas pret debesīm un sacīja: - Es zinu, kur tā ir!

- Kas, kur? - Emma pārvaicāja.

- Zeme. Es to redzēju, kad lidinājos virves galā. - Olīvija paskaidroja, ka bija pacēlusies virs miglas vāla un īsu brīdi skaidri saskatījusi krastu.

- Tas gan mums tagad baigi noderēs, - Enohs norūca.

- Kopš brīža, kad tu tur plivinājies, mēs jau desmitiem reižu esam metuši apļus paši ap savu asi.

- Tad palaidiet mani atpakaļ augšā!

- Vai esi pārliecināta? - Emma pavaicāja. - Tas ir bīstami. Ja nu tevi aiznes vējš vai virve pārtrūkst?

Olivijas seja dzelžaini sastinga. - Laidiet mani gaisā! - meitene atkārtoja.

- Kad viņai uznāk, labāk nestrīdēties, - Emma secināja.

- Paķer virvi, Vīne!

- Tu esi drosmīgākā meitene, kādu pazīstu, - Bronvīne sacīja un ķērās pie darba. Viņa izvilka enkuru no ūdens un iecēla laivā. Ar iegūto tauvas papildu garumu mēs sasējām abas atlikušās laivas kopā, lai tās vairs nešķirtos, un pēc tam palaidām Oliviju caur miglu atpakaļ debesīs.

Iestājās savāds, kluss mirklis - mēs visi, galvas atgāzuši, vērāmies uz virvi, kas cēlās mākoņos, gaidot zīmi no debesīm.

Klusumu pārtrauca Enohs. - Kā ir? - viņš nepacietīgi iesaucās.

- Es to redzu! - skanēja atbilde. Balto viļņu saceltajā troksni Olivijas balss vien tik tikko dzirdami nočīkstēja. - Tieši priekšā!

- Man ir paveicies! - Bronvīne noteica, un, kamēr mēs pārējie ķērām pie vēdera un nekam nederīgi sagumām savās vietās, viņa ierāpās priekšējā laivā, satvēra airus un sāka irties, vadoties tikai pēc Olivijas smalkās balstiņas - neredzama debesu eņģeļa norādījumiem.

- Pa kreisi... vairāk pa kreisi... ne tik daudz!

Un tā mēs lēnītēm tuvojāmies cietzemei, miglai ne mirkli neatkāpjoties, tās pelēkajiem taustekļiem kā kādas rēgainas rokas pirkstiem nemitīgi cenšoties mūs vilkt atpakaļ.

Ari sala, šķiet, vienkārši nespēja no mums šķirties.

mūsu dvīņu laivas atdūrās pret klinšaino, seklo krastu. Mēs izrāpāmies liedagā, kad saule vēl nespodri vidēja aiz pelēko mākoņu gubām, - varbūt kādu stundu pirms pilnīgas tumsas iestāšanās. Akmeņainā pludmale bija nosēta ar bēguma atsegtām jūraszālēm, bet man tā šķita skaista - krietni skaistāka par tūristu iecienīto šampanieša balto smilšaino liedagu mājās. Tas nozīmēja, ka mums ir izdevies. Ko tas nozimēja citiem, es tik tikko spēju iztēloties; vairākums bērnu ne reizi nebija izbraukuši no Kērnholmas un tagad pārsteigti vērās visapkārt, nespējot noticēt, ka palikuši dzīvi, un nesaprotot, ko lai tagad iesāk.

Mēs izstreipuļojām no laivām kā uz gumijas kājām. Fiona iestūma mutē sauju gļotainu oļu un ar mēli apgrozīja, it kā gaidītu, lai visas piecas maņas apliecina, ka viņa nesapņo. Es jutos tieši tāpat, kā pirmoreiz iekļuvis mis Peregrines cilpā. Nekad mūžā nebiju tik lielā mērā neticējis savām acīm. Bron-vīne noelsās, saguma zemē un uzreiz tika ielenkta, apčubināta un apbērta ar pateicībām par visu, ko bija darījusi. Tomēr situācija bija neveikla, un mūsu parāds viņas priekšā bija tik milzīgs un vārds paldies - tik siks. Turklāt Bronvīne centās no mums atgaiņāties, bet bija tik pārgurusi, ka tik tikko spēja pacelt roku. Tikmēr Emma kopā ar puišiem novilka Olīviju no debesim uz zemes.

- Tu esi caur un cauri zila! - kad Olīvija iznira no miglas, iesaucās Emma un pielēca kājās, lai apskautu mazo meitenīti. Izmirkusī un pārsalusī Olīvija klabināja zobus. Mums nebija segu, pat ne mazākā sausa drēbes gabala, ko viņai iedot, tāpēc Emma nepārstāja glāstīt skuķēna augumu mūžam karstajām plaukstām, līdz lielākie drebuļi norima, un tad aizsūtīja Fionu un Horāciju salasīt viļņu izskalotos koka gabalus ugunskuram. Gaidot viņus atgriežamies, mēs sapulcējāmies pie laivām, lai noskaidrotu, cik daudz jūra mums atņēmusi. Kopsavilkums bija drūms. Gandrīz viss, ko bijām paņēmuši līdzi, nu gulēja jūras dibenā.

Mums bija atlicis vien tas, kas mugurā, mazliet pārtikas sarūsējušās skārdenēs un Bronvlnes milzīgā tvaikoņa lāde -nesalaužama un acīm redzami nenogremdējama, un tik neaptverami smaga, ka tikai pati Bronvlne varēja uzdrošināties to panest. Mēs atrāvām vaļā lādes metāla slēdžus, cerot atrast ko noderīgu vai - vēl labāk - ko ēdamu, bet tajā bija tikai trīs sējumi īpatņu pasaku ar jūras ūdeni uzbriedušām lappusēm, kā ari jokains vannas paklājiņš ar izšūtiem burtiem ALP - mis Peregrines iniciāļiem.

- Paldies Dievam! Kāds ir atcerējies paķert vannas tepiķīti, -Enohs novilka ar nesatricināmu sejas izteiksmi. - Mēs esam glābti.

Viss pārējais bija zudis, ieskaitot abas mūsu kartes: mazo, ko Emma bija lietojusi, lai pārvestu mūs pāri kanālam, un masīvo ādā iesieto cilpu atlasu jeb Dienu karti - Milarda vislolotāko īpašumu. Kad puisis uzzināja, ka atlants ir zudis, viņš sāka elsot: - Tas bija viens no tikai pieciem eksemplāriem, kas saglabājušies līdz mūsu dienām! Tā vērtība nav nosakāma! Nemaz nerunājot par to, ka atlantā atradās manas gadiem krātās piezīmes un komentāri!

- Mums vismaz vēl ir palikušas īpatņu pasakas, - Klēra ierunājās, izgriežot no gaišajām matu cirtām jūras ūdeni. - Vakarā es nespēju aizmigt, nedzirdējusi kādu no tām.

- Kāds labums no pasakām, ja mēs pat nevaram atrast ceļu? - Milards vaicāja.

Es nobrīnījos: Uz kurieni mēs nevaram atrast ceļu? Aptvēru, ka, steigā pametot salu, biju dzirdējis bērnus runājam tikai par to, kā nonākt uz cietzemes, bet nemaz nebijām apsprieduši, ko iesāksim, tur izkāpuši, it kā pati doma par reālu izdzīvošanu tajās sīkajās laiviņās būtu tik neiespējama, tik smieklīgi optimistiska, ka nākotnes plānošana ir vien lieka laika tērēšana. Kā ierasts, palūkojos uz Emmu, meklējot mierinājumu. Viņa drūmi vērās uz liedagu. Aiz akmeņainās pludmales stiepās zemas, līganiem grīšļiem apaugušas kāpas. Tālāk sākās mežs: šķietami necaurejams zaļš šķērslis, kas pletās uz abām pusēm, cik vien tālu bija redzams. Tagad pazudušajā kartē Emma bija mērķējusi uz kādu noteiktu ostas pilsētu, bet pēc vētras par mūsu mērķi bija kļuvusi tikai nonākšana uz sauszemes. Nebija iespējams noteikt, cik tālu esam novirzījušies no kursa. Neredzēja ne ceļus, ne norādes vai pat pēdu nospiedumus. Tikai neskartu dabu.

Mums, protams, nebija vajadzīga ne karte, ne norādes vai kas cits. Mums bija vajadzīga mis Peregrine - vesela un izdziedināta -, tāda mis Peregrine, kura zinātu, kurp tieši jāiet un kā tur droši nonākt. Tā, kura tagad tupēja mūsu priekšā uz laukakmens un žāvēja spalvas, bija tikpat salauzta kā tās sakropļotais spārns, kas slējās uz priekšu biedējošā leņķī. Man bija skaidrs, ka, redzot šādu mis Peregrini, bērniem sāp sirds. Viņai taču jābūt šo bērnu mātei, viņu sargātājai. Šī savulaik mazās salu pasaulītes bišu karaliene tagad nespēja ne runāt, ne savīt laiku cilpās, ne pat lidot. Ieraudzījuši savu direktori, bērni sadrūma un novērsās.

Mis Peregrine nenovērsa skatienu no jūras, kas bija pelēka kā slāneklis. Viņas melnās acis, neizsakāmu skumju pielijušas, vērās smagi.

Tās it kā sacīja: - Es jūs pievīlu.

Horācijs un Fiona brida uz mūsu pusi pa akmeņaino liedagu; vējš uzpūta Fionas nevaldāmos matus kā negaisa mākoni. Horācijs tikmēr lēkāja, ar abām rokām pieturēdams

cilindra malas, lai cepure paliktu droši uzmaukta galvā. Puisim bija nez kā izdevies to nepazaudēt vētrā, kurā mēs gandrīz bijām gājuši bojā, bet tagad galvassega bija sašļukusi uz viena sāna kā saliekta izpūtēja caurule. Un tomēr Horācijs nespēja no cilindra šķirties, jo, kā pats teica, tas bija vienīgais, kas piestāvēja pie viņa dubļu klātās, smalki šūdinātās frakas.

Fiona un Horācijs pārnāca tukšām rokām. - Te vispār nav koku! - Horācijs secināja, kad abi bija atgriezušies.

- Vai jūs meklējāt mežāl - Emma pavaicāja un norādīja uz tumšo svītru, kas stiepās aiz kāpām.

- Pārāk bailīgi, - Horācijs attrauca. - Mēs dzirdējām pūci.

- Kopš kura laika tu baidies no putniem?

Horācijs paraustīja plecus un palūkojās uz smiltīm. Tad Fiona iedunkāja zēnu, un šķita, ka viņš ir attapies, jo sacīja: - Kaut ko mēs tomēr atradām.

- Pajumti? - Emma painteresējās.

- Vai ceļu? - jautāja Milards.

- Varbūt zosi, ko uzcept vakariņās? - gribēja zināt Klēra.

- Nē, - atbildēja Horācijs. - Balonus.

Sekoja īsa, apjukuma pilna pauze.

- Kādus vēl balonus? - Emma neatlaidās.

- Lielus, debesīs, un tajos iekšā bija cilvēki.

Emma saduga. - Parādiet!

Mēs sekojām abiem pa ceļu, ko viņi jau reiz bija gājuši, apmetām loku pa liedagu un uzkāpām nelielā piekrastes kraujā. Es nespēju aptvert, kā gan mēs bijām palaiduši garām kaut ko tik viegli saskatāmu kā piepūsti gaisa baloni, līdz uzrāpāmies kādā augstākā pakalnā un tos ieraudzījām - ne jau lielos un krāsainos, lietus lāsei līdzīgos objektus, kādi redzami sienas kalendāros un motivācijas plakātos (Robeža ir tikai debesīsl), bet gan pāris miniatūru cepelīnu: ar gāzi piepūstus melnus olas formas maisus ar piekārtiem grozu skeletiem, no kuriem katrā atradās pa pilotam. Šie gaisa kuģi bija nelieli un lidoja pavisam zemu, nesteidzīgi zigzagiem mērīdami krasta līniju; viļņu čalas bija padarījušas to propelleru kluso dūkoņu nedzir-

dāmu. Emma sadzina mūs augstajā grīslājā, lai mēs nebūtu pamanāmi.

- Tie ir zemūdeņu meklētāji, - Enohs secināja, vēl pirms kāds bija kaut ko jautājis. Ciktāl bija runa par kartēm un grāmatām, Milards, iespējams, bija lielākā autoritāte, bet Enohu uzskatīja par ekspertu visos militāras dabas jautājumos. - Ienaidnieku zemūdenes vislabāk pamanāmas no gaisa, - viņš skaidroja.

- Kāpēc tad viņi lido tik tuvu zemei? - es pavaicāju. - Un kāpēc nedodas dziļāk jūrā?

- Tas man nav zināms.

- Kā tev šķiet, vai viņi varētu meklēt... mūs? - Horācijs uzdrošinājās pajautāt.

-Ja tu domā, ka tie varētu būt briesmekļi, nemuldi niekus, -Hjū atcirta. - Nebūtnes sadarbojas ar vāciešiem. Tās slēpjas tajā friču zemūdenē.

- Briesmoņi ir uz vienu roku ar ikvienu, ja vien tas ir izdevīgi un atbilst viņu interesēm, - Milards iebilda. - Nav nekāda iemesla domāt, ka viņi nav iefiltrējušies organizācijās abās karojošajās pusēs.

Es nespēju atraut acis no savādajiem lidojošajiem rīkiem. Tie šķita nedabiski, gluži kā mehāniski insekti, uzpūsti kā augoņa pārņemtas olas.

- Man nepatīk, kā tie lido, - Enohs sacīja, asi un vērtējoši veroties tālumā. - Viņi pārmeklē krasta līniju, nevis jūru.

- Ko tad viņi meklē? - Bronvīne jautāja, bet atbilde bija acīm redzama un biedējoša, tikai nevienam negribējās to izteikt skaļi.

Viņi meklēja mūs.

Mēs visi saspiedāmies kopā garajā zālē, un es jutu, kā Emmas augums man cieši blakus saspringst. - Skrieniet, kad es teikšu! - meitene nošņāca. - Vispirms paslēpsim laivas, tad slēpsimies paši.

Nogaidījuši, līdz baloni zigzagiem attālinās, mēs izrāpāmies no grīšļiem un lūdzām Dievu, cerot, ka esam pietiekami

tālu, lai netiktu pamanīti. Kamēr skrējām, pieķēru sevi pie domas: kaut atkal atgrieztos un mūs paslēptu migla, kas tik neganti vajāja jūrā! Es nojautu, ka reiz migla jau bija mūs izglābusi - bez tās mēs no baloniem būtu ieraudzīti jau pirms vairākām stundām, un tobrīd, laivās sēdošiem, mums nebūtu, kur sprukt. Tādējādi migla bija pats pēdējais, ko sala bija devusi, lai paglābtu savus brīnumainos bērnus.

* * *

Mēs vilkām laivas pa liedagu uz klinšu alas pusi, kuras mute kā melna plaisa vīdēja akmens kalnā. Bronvīne bija iztērējusi pilnīgi visus spēkus un tik tikko spēja pavilkt kājas, kur nu vēl laivas, tāpēc mēs pārējie pūlējāmies noturēt tauvu, kas čīkstot vilka laivas atpakaļ, lai ieraktu to priekšgalus slapjajās smiltīs. Bijām šķērsojuši jau pusi liedaga, kad mis Peregrine brīdinoši ieķērcās un no kāpām iznira divi cepelīni, nonākot mūsu redzeslokā. Mēs metāmies adrenalīna dzītā sprinta skrējienā un ierāvām laivas alā tā, it kā tās atrastos uz riteņiem. Mis Peregrine tikmēr kliba lēkāja turpat blakus, vilkdama salauzto spārnu pa smiltīm.

Beidzot tikuši prom no lidotāju acīm, mēs pametām laivas un atkritām pār to apgāztajiem ķīļiem, sēcošajai elpai atbalsojoties mitrajā, lipīgajā tumsā. - Lūdzu, kaut viņi mūs nebūtu pamanījuši, lūdzu! - Emma skaļi atkārtoja.

- Svētie putni! Mūsu pēdas! - Milards iesmilkstējās, norāva mēteli un rāpās atpakaļ pa liedagu, lai aizslaucītu kurpju atstātos nospiedumus; no debesīm tie izskatītos kā bultas, kas skaidri norāda uz mūsu slēptuvi. Mums atlika vien noraudzīties viņa atstātajās pēdās. Ja ārā izietu kāds cits, nevis Milards, viņi noteikti mūs pamanītu.

Pēc mirkļa Milards drebēdams atgriezās, viscaur novārtījies ar smiltīm, ar sarkanu svītru pāri krūtīm. - Viņi jau ir pavisam tuvu, - zēns elsa. - Es izdarīju visu, kas bija manos spēkos.

- Tev atkal tek asinis! - Bronvīne raizējās. Iepriekšējā vakarā tuvcīņā pie bākas Milardam bija trāpījusi kāda lode, un, lai gan viņš jau bija apbrīnojami atlabis, līdz pilnīgai veselībai vēl bija tālu. - Kur tu liki pārsēju?

- Aizmetu prom. Tas bija apsiets tik sarežģīti, ka nevarēju to ātri noraut. Neredzamajiem vienmēr jāizģērbjas acumirklī, vai arī no viņu spējām nav nekādas jēgas!

- No miruša neredzamā ir vēl mazāk jēgas, tu, spītīgais āzi, - piebilda Emma. - Tagad sēdi mierīgs un neiekod mēlē. Būs sāpīgi. - Meitene saspieda divus pirkstus otras rokas plaukstā, kādu brīdi koncentrējās, un, kad atkal atrāva pirkstus, tie jau gailēja pavisam karsti.

Milards minstinājās. - Bet, Emma, es tomēr negribētu, lai tu...

Emma piespieda pirkstus pie puiša savainotā pleca. Milards iekaucās. Atskanēja gruzdošas gaļas čurkstoņa, un no zēna ādas pacēlās dūmu mutulis. Asiņošana acumirklī apstājās.

- Man paliks rēta! - Milards kauca.

-Ja? Un kurš to redzēs?

Puisis iekoda mēlē un neatbildēja.

Balonu motori iedūcās skaļāk un vēl skaļāk, troksnim atbalsojoties pret klints sienām. Es iztēlojos, kā ienaidnieki planē virs ieejas alā, pēta mūsu pēdu nospiedumus un gatavojas uzbrukumam. Emma piekļāvās pie mana pleca. Mazākie bērni metās pie Bronvīnes un noslēpa seju viņas klēpī; stiprā meitene viņus apskāva. Par spīti savām brīnumainajām spējām, mēs jutāmies pavisam bezspēcīgi: mums atlika vien sēdēt sakumpušām mugurām un pilošiem deguniem blenzt citam uz citu bālajā pustumsā, cerot, ka ienaidnieki mūs nepamanīs.

Beigu beigās motoru dūkoņa sāka pieklust, un, tiklīdz mēs atkal varējām sadzirdēt paši savas balsis, Klēra, joprojām piekļāvusies Bronvīnes klēpim, nomurmināja: - Pastāsti mums kādu pasaku, Vīn! Esmu nobijusies, man tas pagalam nepatīk, un es labāk gribētu paklausīties kādu stāstu.

-Jā, lūdzu, pastāsti! - Olīvija uzstāja. - Kādu no Pasakām. No manām mīļākajām...

Bronvīne - vismātišķākā no īpatņiem - bija mazākajiem bērniem mātes vietā pat lielākā mērā nekā mis Peregrine. Tieši Bronvīne sakārtoja mazuļu sedziņas vakarā pirms gulētiešanas. Bronvīne lasīja viņiem priekšā pasakas un noskūpstīja pirms aizmigšanas. Viņas spēcīgās rokas šķita kā radītas, lai mazos silti apskautu, viņas platie pleci - lai tos pārnēsātu. Taču šis nebija pasakām piemērots bridis, un Bronvīne tā arī pateica.

- Kāpēc? Tas noteikti ir īstais bridis! - Enohs uzsvērti sarkastiski iebilda. - Tikai vienreiz aizmirsti par Pasakām un pastāsti mums par to, kā mis Peregrines aizbilstamie atrada ceļu un nonāca drošībā bez kartes un jebkā ēdama, kā tukšpauri viņus pa ceļam neaprija! Es vairāk par visu šobrīd vēlos uzzināt, kā beigsies šis stāsts.

- Kaut jel mis Peregrine varētu mums to pastāstīt! - Klēra šņaukājās. Viņa izrausās no Bronvīnes skavām un devās pie putna, kas mūs vēroja, sēdot uz apgāztās laivas ķīļa kā uz laktas. - Ko lai mēs iesākam, direktores kundze? - Klēra turpināja.

- Lūdzu, pārvērtieties atpakaļ par cilvēku! Lūdzu, mostieties!

Mis Peregrine ieķērcās un ar spārnu noglāstīja Klērai galvu. Tad ierunājās Olīvija, un pār meitenītes seju šļācās asaras.

- Jūs esat mums vajadzīga, mis Peregrine! Mēs esam apmaldījušies, mums draud briesmas, un aizvien vairāk māc izsalkums. Un mums vairs nav māju un neviena drauga, izņemot citam citu. Jūs mums esat vajadzīgai

Mis Peregrines melnās acis iemirdzējās. Viņa aizgriezās. Nepieejama.

Bronvīne nometās ceļos blakus meitenēm. - Viņa nevar tūlīt atgriezties pie mums, mīļumiņ. Bet mēs viņu atkal sadak-terēsim, es tev apsolu.

- Tikai kā? - Olīvija nerimās. Viņas jautājums atbalsojās pret akmens sienām, ar katru atbalsi jautājot vēl un vēl.

Emma piecēlās kājās un sacīja: - Es tev pateikšu. - Visu acis pievērsās viņai. - Mēs dosimies ceļā. - Meitene to paziņoja ar tik lielu pārliecību, ka man pārskrēja vēsas tirpas. - Mēs iesim un iesim, līdz nonāksim kādā pilsētā.

- Un ja nu piecdesmit kilometrus nebūs nevienas pilsētas? - Enohs jautāja.

- Tad mēs iesim piecdesmit vienu kilometru. Tomēr es, protams, esmu pārliecināta, ka tik tālu mēs neesam nomaldījušies.

- Un ja nu briesmoņi mūs pamana no gaisa? - Hjū vaicāja.

- Nepamanīs. Mēs būsim piesardzīgi.

- Un ja nu viņi jau gaida mūs pilsētā? - Horācijs neatstājās.

- Mēs izliksimies par parastiem bērniem. Mums tas izdosies.

- Tas man nekad tā īsti nav padevies, - Milards piebilda un iesmējās.

- Tevi vispār neredzēs, Mili. Tu būsi mūsu izlūks un slepenais vajadzīgo lietu sagādnieks.

- Es nudien esmu talantīgs zaglis, - zēns atzina ar zināmu lepnumu. - īsts piecu pirkstu mākslas meistars.

- Un ko pēc tam? - Enohs skumji novilka. - Varbūt mums būs pilni vēderi un silta pajumte, kur pārlaist nakti, bet mēs tik un tā būsim visiem redzami, atklāti, trausli un bez cilpas... Un mis Peregrine... joprojām...

- Gan jau mēs atradīsim kādu cilpu, - Emma sacīja. - Tiem, kas zina, ko meklē, ir izliktas norādes un ceļa zīmes. Un, ja tādu nebūs, mēs atradīsim kādu līdzīgu mums, kurš varēs parādīt, kur ir tuvākā cilpa. Un tajā cilpā būs imbrīne, kas spēs sniegt mis Peregrīnei nepieciešamo palīdzību.

Nekad agrāk nebiju saticis nevienu, kam būtu tik braša pārliecība kā Emmai. Manā draudzenē to izstaroja viss: viņas izturēšanās, stalti izslietie pleci, cieši sakostie zobi, pieņemot lēmumus, paradums katru teikumu pabeigt ar apgalvojumu, kam nebija iespējams iebilst. Tas bija lipīgi, un man tas patika. Nācās pat saņemt sevi rokās, lai pārvarētu pēkšņu tieksmi Emmu tūlīt pat noskūpstīt visu acu priekšā.

Hjū iekāsējās, un bites izlidoja no viņa mutes, izveidojot gaisā jautājuma zīmi. - Kā gan tu vari būt tik sasodīti pārliecināta? - viņš vaicāja.

- Vienkārši esmu, un viss. - Un Emma saberzēja plaukstas tā, it kā tiešām būtu pateikts viss.

- Tev izdevās jauka, iedvesmojoša runa, un man negribas to sabojāt, - Milards iejaucās, - bet, cik mums zināms, mis Peregrine ir vienīgā imbrine, kas vēl nav sagūstīta. Atceries, ko mums sacīja mis Eivoseta: briesmekļi uzbrūk cilpām un nolaupa imbrines jau nedēļām ilgi. Tas nozīmē, ka pat tad, ja mums izdosies atrast cilpu, mēs nekādi nevarēsim noskaidrot, vai tās imbrine vēl ir brīvībā vai ari mūsu ienaidnieki šo cilpu jau ir okupējuši. Mēs nevaram vienkārši iet un klauvēt pie cilpu durvīm, cerot, ka aiz tām nav pilns ar nebūtnēm.

- Vai ari ka to nav ielenkuši pusizbadējušies tukšpauri, -Enohs domāja līdzīgi.

- Mums nebūs jācer, - Emma sacīja un uzsmaidīja man.

- Džeikobs mums to pateiks.

Viss mans ķermenis sastinga ledū. - Es?

- Tu taču vari sajust tukšpaurus no attāluma, vai ne? -Emma skaidroja. - Ne tikai viņus redzēt?

- To tuvumā man rodas sajūta, it kā gribētos korķēt, - es atzinu.

- Cik tuvu tiem jābūt? - Milards gribēja zināt. - Ja tikai dažu metru attālumā, mums vienalga draud aprīšana. Būtu labi, ja tu spētu tos sajust no daudz lielāka attāluma.

- To es vēl īsti neesmu pārbaudījis, - es sacīju. - Man tas viss vēl ir pavisam svešs.

Līdz šim biju saticis tikai vienu tukšpauri - doktora Golana Maltusu, radījumu, kurš nogalināja manu vecotēvu un pēc tam Kērnholmas muklājā gandrīz noslīcināja mani pašu. Nez cik tālu tas atradās, kad es pirmoreiz sajutu, ka mani kāds vajā un uzglūn pie mūsu mājas Englvudā? To vairs nebija iespējams noteikt.

- Lai vai kā, tavas spējas var attīstīt, - Milards piebilda.

- Talants nedaudz atgādina muskuļus - jo vairāk tos trenē, jo stiprāki tie izaug.

- Tas ir vājprāts! - Enohs iebilda. - Vai tiešām jūs esat tik izmisuši, lai liktu visas kārtis uz viņu? Bet viņš taču ir tikai zēns - parasts mīkstais, kurš gandrīz neko nezina par mūsu pasauli!

- Džeiks nav parasts, - Emma sacīja un savilka tādu grimasi, it kā būtu atklāti aizskarta. - Viņš ir viens no mums!

- Stulbums un muļķības! - Enohs brēca. - Tikai tāpēc, ka viņam vēnās rit malks īpatņu asiņu, viņš nekļūst par manu brāli. Un tas nu nekādi nepadara viņu par manu glābēju! Mēs nezinām, uz ko viņš ir spējīgs. Ja nu viņš nemaz nevar piecdesmit metru attālumā atšķirt tukšpauri no parastām gāzēm vēderā?!

- Vai tad Džeiks nenogalināja vienu no tiem? - Bronvīne iejaucās. - Viņš tam iedūra aitu dzirkles tieši acis! Kad tu pēdējo reizi dzirdēji par kādu gados tik jaunu īpatni, kurš būtu ko tādu paveicis?

- Kopš Abes laikiem - ne reizi, - Hjū atzina, un Džeika vectēva vārda pieminēšana lika bērniem pieklust.

- Esmu dzirdējusi, ka reiz viņš kādu nožmiedza ar plikām rokām, - Bronvīne turpināja.

- Es dzirdēju, ka Abe vienu piebeidzis ar adāmadatu un auklas gabalu, - ierunājās Horācijs. - Patiesībā es to nosapņoju, tāpēc esmu pārliecināts, ka tā arī bija.

- Puse no tiem stāstiem ir tikai izgudrotas pasakas, kas aug augumā līdz ar katru aizgājušo gadu, - Enohs neatstājās. - Tas Ābrahams Portmens, kuru es pazinu, ne pirkstu nepacēla, lai mums palīdzētu.

- Abe bija izcils īpatnis! - Bronvīne noskaldīja. - Viņš drosmīgi cīnījās un mūsu dēļ nogalināja kaudzēm tukšpauru!

- Un pēc tam aizlaidās un pameta mūs slēpjamies tajā mājā kā bēgļus, bet pats skrēja pakaļ brunčiem pa visu Ameriku, tēlodams varoni!

- Tu nesajēdz, ko runā, - Emma viņu pārtrauca, pietvīkusi no dusmām. - Viņa stāsts bija daudz sarežģītāks.

Enohs paraustīja plecus. - Lai nu kā, man ir taisnība. Lai ko tu domātu par Abi, šis te puika nav viņš.

Tobrīd es ienīdu Enohu un tomēr nespēju viņu vainot par to, ka viņš nav pārliecināts par mani. Kā gan pārējie, tik nosvērti un pārliecināti par pašu spējām, varēja likt tik lielas cerības uz mani - uz to, ko es vēl tikai nupat biju sācis izprast un par ko tikai pirms dažām dienām biju uzzinājis, ka to spēju? Nešķita svarīgi, kā mazdēls esmu. Es vienkārši nesapratu, ko daru.

- Tev taisnība, es neesmu mans vectēvs, - es sacīju. - Esmu vienkāršs puika no Floridas. Varbūt man tikai paveicās, kad nogalināju to tukšpauri.

- Muļķības, - Emma iebilda, - kādu dienu tu būsi uz mata tāds pats tukšpauru slaktētājs kā Abe.

- Ceru, ka tā diena pienāks drīz, - piebilda Hjū.

- Tāds nu ir mūsu liktenis, - Horācijs ierunājās un pateica to tā, ka es nospriedu - viņš zina ko vairāk.

- Un, pat ja tā nebūtu, - Hjū turpināja, uzsizdams ar roku man pa muguru, - mums neviena cita nav, draugs.

-Ja tas tiesa, lai putns mums visiem palīdz! - Enohs nobeidza.

Man sareiba galva. Bērnu cerību smagums draudēja mani sagraut. Es piecēlos un nedrošām kājām tenterēju uz alas izeju. - Man trūkst gaisa, - es sacīju un paspraucos garām Enoham.

- Džeikob, pagaidi! - Emma iekliedzās. - Baloni!

Taču tie jau sen bija pazuduši.

- Lai viņš iet, - Enohs norūca. - Ja mums paveiksies, viņš aizlaidīsies atpakaļ uz Ameriku.

* * *

Kātodams lejup uz ūdensmalu, es centos iztēloties sevi tādu, kādu mani redzēja vai gribēja redzēt mani jaunie draugi: nevis kā Džeikobu - jaunu puisi, kurš reiz salauza potīti, skrienot pakaļ saldējuma vedējam, vai kurš negribīgi un pēc tēta vēlmes trīsreiz mēģināja iekļūt skolas nebūt ne spēcīgajā vieglatlētikas komandā un izgāzās, bet gan kā Džeikobu - ēnu pārvaldnieku, brīnumainu intuīcijas skaidrotāju, īstu un reālu briesmoņu saskatītāju un galētāju. Un tas viss, iespējams, šķirtu mūsu jautro īpatņu kompāniju no nāves.

Kā gan man varētu jebkad izdoties izpildīt vectēva novēlējumu?

Ūdensmalā es uzrāpos uz akmens krāvuma un stāvēju, cerot, ka stiprās vēja pūsmas izžāvēs manas mitrās drēbes. Gaistošajā dienasgaismā vēroju jūru - nemierīgu pelēku toņu audeklu, kas saplūda ar tumsu. Ik pa brīdim tālumā iegailējās uguntiņa. Tā bija Kērnholmas bāka, kura mums sūtīja pēdējos sveicienus un atvadas.

Manas domas aizklīda, un es iegrimu nomoda sapnī.

Es redzu kādu vīrieti. Viņš ir vidējos gados, viscaur novārtījies izkārnījumos un dubļos. Vīrietis lēnītēm virzās gar klints aso izvirzījumu; nesukātie, slapjie, garie un plānie mati ir pielipuši pie sejas. Vējš purina viņa plāno žaketi kā buru. Vīrietis apstājas, nometas uz elkoņiem un ieslidina tos spraugās, ko ir iecirtis pirms vairākām nedēļām, pārstaigādams šo līcīti zīriņu riesta vietu un vētrasputnu ligzdu meklējumos. Viņš pieliek pie acīm binokli, bet skatās zemāk par ligzdām - uz šauru līcīša pusmēnesi, kur kāpjošais paisums aprij un uzmet gaisā viļņu nogludinātus koka gabalus un jūraszāles, sašķaidītu laivu šķēpeles un dažbrīd arī slīkoņus - vismaz tā runā vietējie.

Šis vīrietis ir mans tēvs. Viņš meklē to, ko izmisīgi nevēlas atrast.

Viņš meklē sava dēla līķi.

Sajutis pieskārienu kājai, es pavēru acis un tiku izrauts no vīzijas. Bija gandrīz pavisam satumsis, un es sēdēju uz akmeņiem, pievilcis ceļus pie krūtīm, kad pēkšņi man blakus atradās Emma. Viņa stāvēja smiltīs man līdzās, un vējš pluinīja meitenes matus.

- Kā jūties? - Emma vaicāja.

Lai atbildētu uz šo jautājumu, būtu nepieciešamas koledžas līmeņa zināšanas matemātikā un kāda stunda, ko atvēlēt diskusijām. Mani mulsināja simtiem pretrunīgu jautājumu, kuru vairākums lielā aukstuma un noguruma priekšā vairs nebija būtisks, turklāt es arī nebiju īpaši ieinteresēts runāt. Tāpēc atbildēju: - Viss kārtībā, es tikai centos izžāvēt drēbes. - Un paplivināju izmirkušā džempera priekšu.

- Tur es tev varu palīdzēt. - Emma uzrāpās akmeņu kaudzē un apsēdās man blakus. - Do’ roku!

Es pasniedzu plaukstu, un viņa to ielika sev klēpī. Piespiedusi kopā saliktās rokas pie lūpām, meitene nolieca galvu pār manu delnu. Dziļi ievilkusi elpu, Emma lēni pūta gaisu caur pirkstiem, un manu roku apņēma neaptverami mierinošs, teju pat sāpigs karstums.

- Vai ir par traku? - Emma vaicāja.

Es saspringu, ļāvu noskriet tirpām un tad noliedzoši papurināju galvu.

-Jauki. - Viņa vēlreiz uzpūta rokai, jau augstāk. Sekoja vēl viena silta, jauka pūsma. Starp elpas vilcieniem Emma teica: - Ceru, ka tu neuztraucies par to, ko sacīja Enohs. Mēs pārējie tev ticam, Džeikob. Dažbrīd Enohs uzvedas kā sačākstējusi, veca zīlīte, īpaši tad, ja ir greizsirdīgs.

- Manuprāt, viņam ir taisnība, - es sacīju.

- Nevar būt. Vai tiešām?

Es vairs nespēju noturēt vārdus pie sevis. - Man nav ne jausmas, ko daru. Kā gan kāds no jums var paļauties uz šādu cilvēku? Ja ari esmu īpatns, tad pavisam mazliet, vismaz man tā šķiet. It kā es būtu par ceturtdaļu brīnumains, bet jūs pārējie -pilnasinīgi īpatņi.

- nemēdz būt, - Emma iesmējās.

- Bet vectēvs bija īpatnāks par mani. Noteikti. Viņš bija tik spēcīgs...

- Nē, Džeikob, - Emma sacīja un pavērās uz mani piemiegtām acīm. - Tas ir pārsteidzoši. Tu ļoti lielā mērā līdzinies viņam. Protams, tu esi ari atšķirīgs - maigāks un jaukāks -, bet visā, ko saki... tu tik loti izklausies pēc Abes, kad viņš tikko bija ieradies un apmetās pie mums.

- Vai tiešām?

- Jā. Ari viņš bija apjucis. Agrāk viņš ne reizi nebija saticis nevienu īpatni. Abe neapzinājās savu spēku, nezināja, kā tas darbojas un uz ko viņš ir spējīgs. Patiesību sakot, to nezinājām arī mēs. Tavas spējas ir ļoti reti sastopamas. Ļoti, ļoti reti. Bet tavs vectēvs mācījās.

- Kā? - es gribēju zināt. - Kur?

- Kara laikā. Viņš darbojās slepenā britu armijas īpatņu nodaļā. Cīnījās vienlaikus pret tukšpauriem un vāciešiem. Par to, ko viņi paveica, medaļas nemēdz piešķirt, bet mums viņi bija varoņi un tavs vectēvs - visvairāk. Viņu nestie upuri desmitiem gadu nepieļāva nebūtņu virzīšanos uz priekšu un izglāba neskaitāmu īpatņu dzīvību.

Un tomēr, es nodomāju, viņš nespēja izglābt pats savus vecākus. Cik traģiski un savādi.

- Un, tici man, - Emma turpināja, - tu esi uz mata tikpat īpatns, cik viņš, un arī tikpat drosmīgs.

- Kā tad! Tu tagad tikai centies uzlabot man omu.

- Nē. - Emma ielūkojās man acis. - Tā nav. Tu visu iemācīsies, Džeikob. Pienāks diena, kad būsi pat vēl dižāks tukšpauru iznicinātājs nekā viņš.

- Jā, to nevienam neapnīk atkārtot. Kā tu vari būt tik pārliecināta?

- Es to jūtu no visas sirds, - mana draudzene teica. - Šķiet, ka tev tas ir lemts. Tāpat kā bija lemts atbraukt uz Kērnholmu.

- Nekam tādam es neticu. Kā liktenim... zvaigznēm... sūtībai...

- Par sūtību es neko neteicu.

- Lemts nozīmē to pašu, - es iebildu. - Liktenis attiecas uz grāmatu varoņiem, kuri cilā maģiskus zobenus. Tās ir lielas muļķības. Es esmu šeit tāpēc, ka mans vecaistēvs pēdējās desmit sekundēs pirms nāves kaut ko izmeta par šo salu, un tas ari viss. Tā bija nejaušība. Man prieks, ka opis to pateica, bet viņš jau bija nemaņā. Tikpat labi vecaistēvs varēja nomurmināt pārtikas veikala pirkumu sarakstu.

- Bet viņš tā neizdarīja.

Es aizkaitināts nopūtos. - Un ja nu es došos cilpu meklējumos un jūs būsiet atkarīgi no manis, cerot, ka glābšu jūs no briesmoņiem, bet es aizvedīšu jūs visus nāvē, - vai ari tas būs liktenis?

Emma sarauca pieri un ielika manu roku atpakaļ man klēpī. - Es neteicu liktenis, - viņa atkārtoja. - Es ticu tam, ka

т

dzīvē svarīgās lietās nejaušības nemēdz būt. Viss notiek kāda iemesla dēļ. Tu esi šeit kāda iemesla dēļ, un ne jau tāpēc, lai kļūdītos un mirtu.

Man pietrūka drosmes turpināt stridu. - Labs ir, - es sacīju. - Neuzskatu, ka tev ir taisnība, tomēr ceru, ka tā ir. - Es pārdzīvoju, ka iepriekš cirtu Emmai pretī, bet biju nosalis, nobijies un jutu, ka jāaizstāvas. Biju piedzīvojis jaukus un ne tik jaukus brīžus, pazinu bažīgas un pašpārliecinātas domas. Tobrīd gan attiecība starp bailēm un pārliecību manī bija stipri nožēlojama - aptuveni trīs pret vienu -, un briesmu brīžos šķita, ka tieku izvirzīts lomai, kuru neesmu lūdzis; ka esmu brīvprātīgi pieteicies cīnīties priekšējās frontes līnijās karā, kura patiesie apjomi vēl nevienam no mums nebija zināmi. Liktenis izklausījās pēc pienākuma, un, ja reiz man bija lemts tikt iemestam cīņā pret murgainu radījumu leģionu, tai bija jābūt manis paša izvēlei.

Kaut gan zināmā mērā izvēle jau tika izdarīta, kolīdz es piekritu doties jūrā un nezināmajā kopā ar šiem brīnumainajiem bērniem. Un, ielūkojieties savas būtības dziļākajos nostūros, nevarēju apgalvot, ka nebūtu to lūdzis. Patiesībā es kopš bērnības tiku sapņojis par šādiem piedzīvojumiem. Tolaik vēl ticēju liktenim, turklāt ticēju tam nesatricināmi ar ikvienu savas mazās bērna sirsniņas dzīslu un šķiedru. Klausoties vectēva neparastajos stāstos, es to izjutu kā niezi krūtīs. Kādu dienu es būšu es pats. Tas, kas tagad izklausījās kā pienākums, tolaik bija vien solījums, ka kādu dienu es izlauzīšos no dzimtās pilsētiņas un sākšu dzivot neparastu dzīvi tāpat kā savulaik vectēvs un ka kādu dienu, līdzīgi vectēvam Portmenam, paveikšu kaut ko nozīmīgu. Viņš mēdza man teikt: - Jakub, tu kļūsi par dižu vīru. Par ļoti dižu vīru.

- Tādu kā tu? - es parasti pārjautāju.

- Par vēl dižāku, - viņš atbildēja.

Tolaik es vectēvam noticēju un joprojām gribēju ticēt. Tomēr, jo vairāk par viņu uzzināju, jo garāka stiepās vecā vīra ēna un neiespējamāka šķita varbūtība, ka es jebkad kļūšu tikpat nozīmīgs kā viņš. Ka pat mēģinājums to paveikt, iespējams, līdzinās pašnāvībai. Kad iztēlojos, ka mēģinu to darīt, piezagās domas par tēvu - manu nabaga gandrīz vai iznicināto tēti -, un, iekams neizdevās izstumt tās no savām smadzenēm, es nespēju nedomāt par to, kā gan dižs cilvēks spēj nodarīt kaut ko tik briesmīgu cilvēkiem, kurus viņš mīl.

Mani pārņēma drebuļi. - Tev salst, - Emma sacīja. - Es pabeigšu iesākto. - Viņa paņēma otru manu roku un viscaur karsti noskūpstīja. Šķita, ka es ilgāk vairs nespēšu valdīties. Kad Emma nonāca līdz plecam, viņa nevis nolaida manu roku atpakaļ klēpi, bet gan aplika sev ap pleciem. Es apņēmu Emmu ar abām rokām, un ari viņa mani apskāva; mūsu pieres sakļāvās.

Emma pavisam klusi sacīja: - Ceru, ka tu nenožēlo savu izvēli. Es ļoti priecājos, ka esi kopā ar mums. Nezinu, ko iesāktu, ja tu būtu aizbraucis. Baidos, ka es vispār nespētu savākties.

Es biju domājis par atgriešanos. īsu bridi patiesi mēģināju domās izspēlēt, kā būtu, ja es tomēr aizirtos ar vienu no mūsu laivām atpakaļ uz salu, lai pēc tam atgrieztos mājās.

Bet es nespēju to izdarīt. Nespēju to iztēloties.

- Kā gan es to varētu, - es nočukstēju.

- Kad mis Peregrine atkal pārtaps par cilvēku, viņa mācēs nosūtīt tevi atpakaļ. Ja tu to vēlēsies.

Mans jautājums nebija attiecināts uz loģistiku. Es domāju pavisam vienkārši: Kā gan es varētu tevi pamest? Bet šie vārdi nebija izrunājami, tie nespēja izlauzties pāri manām lūpām. Tāpēc es tos paturēju pie sevis un tikai noskūpstīju Emmu.

Šoreiz viņai aizrāvās elpa. Emmas rokas tuvojās maniem vaigiem, bet tad apstājās, kā kautrējoties pieskarties. Meitenes pirksti izstaroja svelmi.

- Pieskaries man! - es sacīju.

- Negribu tevi apsvilināt, - Emma attrauca, un pēkšņi spēja dzirksteļu straume man krūtis izkliedza: man vienalga! Es saņēmu viņas pirkstus plaukstā, pārbraucu ar tiem pār savu vaigu, un mēs abi noelsāmies. Bija karsti, bet es neatrāvos. Neuzdrošinājos to darīt, jo baidījos, ka tad Emma man vairs nepieskarsies. Pēc tam mūsu lūpas satikās un mēs atkal skūpstījāmies; viņas neparastais siltums pārņēma visu manu augumu.

Acis aizvērās. Pasaule izgaisa.

Lai gan mans ķermenis nakts rasā bija nosalis, es to nejutu. Lai gan jūra šalca man ausis, es to nedzirdēju. Lai gan es sēdēju uz asa un nestabila akmens, es to tik tikko manīju. Jebkas, kas atradās ārpus mums abiem, bija uzskatāms par lieku.

Un tad tumsā atbalsojās baiss sprādziens, bet es neko nespēju padarīt - nespēju atrauties no Emmas -, līdz troksnis pieņēmās spēkā divtik un tam pievienojās briesmīga metāliska čīkstoņa. Mūs apžilbināja spilgta gaisma, un es vairs nevarēju to nemanīt.

Bāka, es nodomāju. Bāka iegāzās jūrā. Tomēr tā joprojām mirgoja tālumā, nevis žilbināja kā saule, un tās gaismiņa norādīja vienā virzienā, nevis meklējoši šaudījās šurpu turpu.

Tomēr tā nebija bāka. Tas bija prožektors, kas pa ūdens virsmu tuvojās krastam.

Tas bija zemūdenes prožektors.

* * *

Iestājās īss šausmu mirklis, kad kājas vairs neklausīja smadzenēm. Manas acis un ausis piefiksēja, ka zemūdene ir pavisam tuvu krastmalai: metāla briesmonis cēlās augšup no jūras, ūdens šļācās gar tā sāniem, cilvēki pa atvērtajām lūkām iznāca uz klāja, klaigāja un vērsa pret mums gaismas lielgabalus. Un tad impulss sasniedza kājas un mēs slīdējām, kritām un rāpāmies lejup pa klinti un pēc tam metāmies skriet kā traki.

Prožektors vagoja liedagu ar mūsu šaudīgajām desmit pēdas garajām, baisajām ēnām. Lodes urbās smiltis un šņāca gaisā.

No skaļruņa izlauzās balss: STĀT! NESKRIET!

Mēs iebrāzāmies alā.

- Viņi nāk, viņi ir klāt, celieties, celieties!

Bet bērni jau bija sadzirdējuši kņadu un piecēlušies kājās -visi, izņemot Bronvīni, kura jūrā bija tik ļoti pārgurusi, ka iemigusi pie alas sienas un nebija pamodināma. Mēs Bronvīni purinājām un kliedzām viņai tieši sejā, bet meitene tikai vaidēja un ar roku atgaiņājās no mums. Beigu beigās mums nācās viņu uzraut kājās aiz vidukļa, un tas līdzinājās ķieģeļu torņa celšanai gaisā, bet, tiklīdz Bronvīnes pēdas skāra zemi, apsārtušie plakstiņi pavērās un viņa pati noturēja savu svaru.

Mēs ķērām pēc mantām un priecājāmies, ka to atlicis tik maz un tās ir tik sīkas. Emma satvēra plaukstās mis Peregrīni. Mēs metāmies laukā no alas. Skrienot pa kāpām, es pamanīju, ka mums seko tumši vīru silueti, kuru pēdas jau šļakstinoties spēra beidzamos soļus pa ūdeni, lai tūliņ izkāptu krastā. Augstu virs galvas viņi turēja paceltus automātus, lai tos nesamēr-cētu.

Mēs izbrāzāmies caur vēja pieliektu koku audzi un ieskrējām biezā mežā. Mūs apņēma tumsa. Lai gan mēness vēl nebija paslēpies aiz mākoņiem, to tagad aizsedza koki, kuru zari kā filtrs darīja bālo gaismu praktiski nemanāmu. Mūsu acīm nebija laika aprast ar tumsu, rūpīgi iezīmēt ceļu vai darīt vēl ko citu; mums bija tikai jāskrien elsojošā, klūpošā barā uz priekšu izstieptām rokām, lai atvirzītu stumbrus, kas, kā šķita, pēkšņi negaidīti iznira tikai dažus centimetrus no sejas.

Pēc dažām minūtēm mēs apstājāmies un, krūtīm smagi cilājoties, ieklausījāmies. Balsis joprojām skanēja mums aiz muguras, tikai tagad tām bija pievienojušās vēl citas skaņas: suņu riešana.

Mēs atsākām skriet.

Mēs lauzāmies caur melno mežu, šķiet, stundām ilgi; laiks nebija nosakāms ne pēc mēness, ne zvaigžņu kustības. Visapkārt no nekurienes atbalsojās un mūs apdraudēja cilvēku klaigāšana un suņu rejas, bet mēs tikai skrējām. Lai nojauktu suņiem pēdas, ielēcām ledainā strautā un tālāk virzījāmies pa to, līdz pēdas sastinga. Kad atkal izrāpāmies Ierastā, šķita, ka es joprojām nemitīgi klūpu pret durstīgajiem celmiem.

Pēc kāda laika sākām pagurt. Tumsā kāds vaidēja. Olīvija un Klēra sāka atpalikt, tāpēc Bronvīne meitenes paķēra uz rokām, bet tad arī viņa pati vairs nespēja turēt līdzi. Galu galā, kad Ho-rācijs paklupa uz kādas saknes, nokrita zemē un, palicis guļam, lūdzās pēc atpūtas, mēs visi apstājāmies. - Celies, slinkuma maiss! - Enohs uzšņāca pakritušajam zēnam, bet tad arī pats sāka skaļi elsot un atslējās pret koka stumbru, lai atvilktu elpu. Šķita, ka spēki pamet arī Enohu.

Mēs tuvojāmies savu spēku galējai robežai. Bija jāapstājas.

- Šā vai tā, nav jēgas mest tumsā apļus arī turpmāk, -Emma noteica. - Mēs itin reāli varētu beigās nonākt turpat, no kurienes sākām.

- Dienasgaismā varēsim mežā labāk orientēties, - Milards piebalsoja.

- Ar noteikumu, ka tik ilgi izdzīvosim, - Enohs piebilda.

Sāka smidzināt sīks lietutiņš. Fiona izveidoja mums pajumti, pierunājot aplī augošos kokus noliekt un sakļaut kopā zarus; viņa glāstīja to mizu un čukstēja stumbriem tik ilgi,

līdz zari savijās ūdensnecaurlaidīgā lapu jumtā, kas bija gana augsts, lai mēs zem tā varētu sasēsties. Ierāpāmies patvērumā un atgūlušies ieklausījāmies lietū un tālajās suņu rejās. Kaut kur mežā mūs joprojām meklēja ar šautenēm bruņoti vīri. Bijām iegrimuši domās, un es nešaubījos, ka visi domājam par vienu - kas ar mums notiktu, ja mūs noķertu.

Klēra sāka raudāt - iesākumā klusi, pēc tam jau aizvien skaļāk, līdz kauca jau abas viņas mutes un meitenei ar grūtībām izdevās starp elsām ievilkt plaušās gaisu.

- Saņem sevi rokās! - Enohs viņu apsauca. - Citādi tie tur tevi sadzirdēs, un tad būs jāraud mums visiem!

- Viņi mūs izbaros saviem suņiem! - Klēra novaidēja. - Viņi sašaus mūs kā sietus un nolaupīs mis Peregrīni!

Bronvīne metās pie mazās meitenes un apņēma to drošās skavās. - Klēra, lūdzu, padomā par kaut ko citu!

- Es jau cen-cenšos! - Klēra kauca.

- Centies stiprāk!

Klēra cieši aizmiedza acis, dziļi ievilka elpu un to aizturēja, līdz atgādināja balonu, kas draud pārsprāgt, un tad ļāvās klepus, šņukstu un vaidu lēkmei - vēl skaļākai nekā līdz šim.

Enohs ar plaukstām aizspieda abas Klēras mutes. - Kuššš!

- Es at-at-atvainojos! - meitenīte pinkšķēja. - Va-varbūt, ja es dzirdētu kādu nostāstu... kādu no pa -pasakām...

- Nesāc nu atkal! - Milards iejaucās. - Es jau sāku vēlēties, kaut tās sasodītās grāmatas būtu nogrimušas dzelmē līdz ar visām citām mantām!

Ierunājās mis Peregrine - cik nu bija viņas spēkos; putns uzlēca uz Bronvīnes lādes un sāka sist pa to ar knābi. Lādē līdzās visai mūsu atlikušajai nožēlojamajai mantībai glabājās Pasakas.

- Piekritu mis R, - sacīja Enohs. - Ir vērts mēģināt jebko, lai tikai apturētu viņas baurošanu!

- Es ap-apsolu, - Klēra šņukstēja.

Bronvīne atvēra lādi un izņēma ūdenī piebriedušo īpatņu pasaku sējumu. Emma metās talkā un ar pirkstiem uzšķīla

sīciņu uguntiņu, lai varētu saskatīt lasāmo. Un mis Peregrine, acīmredzot nepacietīgi vēlēdamās ātrāk nomierināt Klēru, saņēma knābī grāmatas vāka malu un atvēra uz labu laimi. Bronvīne sāka pieklusinātā balsī lasīt.

- Sensenos, brīnumainos laikos dziļā un senā mežā mita ļoti daudz dzīvnieku. Tur bija zaķi, stirnas un lapsas, kā jau katrā mežā, bet gadījās satikt arī retāku sugu pārstāvjus, piemēram, garkāju pērtiķlāčus, divgalvainos lūšus un runājošas emurafes. Šie īpatnie dzīvnieki bija iecienīts mednieku mērķis. Viņiem patika tos nošaut, piekārt pie sienas un izrādīt saviem draugiem - arī medniekiem -, bet vēl vairāk tiem patika pārdot šos dzīvniekus zoodārzu īpašniekiem, kuri tos iespundēja būros un iekasēja naudu par apskati. Jūs, iespējams, domājat, ka daudz labāk ir dzīvot pārpildīta būra šaurībā nekā tikt nogalinātam un piekārtam pie sienas, bet īpatņiem, lai tie būtu laimīgi, ir jādzīvo brīvībā. Pēc kāda laika ieslodzīto dzīvnieku gars sašļūk un viņi sāk apskaust savu izbāzto draugu likteni.

- Cik skumjš stāsts! - Klēra īgņojās. - Pastāsti citu.

- Man gan patika, - Enohs iebilda. - Pastāsti vairāk par šaušanu un izbāžņiem!

Bronvīne izlikās viņus abus nedzirdam. - Tolaik uz Zemes vēl dzīvoja milži, - viņa turpināja, - gluži tāpat kā sen pagājušajos Aldinu laikos, lai gan to bija maz un skaits turpināja sarukt. Kā gadījās, kā ne, bet viens no šiem milžiem dzīvoja netālu no meža, bija ļoti laipns, runāja pavisam klusā balsī un pārtika tikai no augiem. Viņu sauca Katberts. Kādu dienu Kat-berts iegāja mežā, lai salasītu ogas, un ieraudzīja mednieku, kurš dzinās pakaļ emurafei. Kā jau laipns milzis, kāds viņš tiešām bija, Katberts pacēla rafi aiz garā kakla gaisā un, sacēlies pirkstgalos, izslējās visā augumā - to viņš darīja reti, jo tad visi viņa vecie kauliņi sāka krakšķēt. Šādi Katberts varēja aizsniegt ļoti augstu un nolikt emurafi kalna galā, kur tā bija pasargāta no briesmām. Pēc tam viņš par mācību ar kāju pirkstiem saspieda mednieku receklī.

Slava par Katberta laipnību klīda pa visu mežu, un drīz vien īpatni dzīvnieki sāka nākt pie milža katru dienu un lūgt, lai tas

viņus uzceļ kalna virsotnē - prom no briesmām. Tad Katberts sacīja: “Es jūs pasargāšu, mazie brāļi un māsas. Pretī lūgšu tikai iespēju parunāties un pabūt kopā ar jums. Pasaulē vairs nav atlicis daudz milžu, un man ik pa brīdim kļūst vientuļi.” Un visi apsolīja: “Protams, Katbert, mēs tā darīsim.”

Un tā Katberts katru dienu paglāba no medniekiem aizvien jaunus īpatnos dzīvniekus, saņemot tos aiz skausta un uzceļot kalna galā, līdz tur augšā izveidojās vesela īpatņu zvērnīca. Un dzīvnieki tur jutās laimīgi, jo beidzot varēja dzīvot mierā. Ari Katberts bija laimīgs, jo, pacēlies pirkstgalos un atstutējis zodu pret kalna virsotni, viņš varēja izrunāties ar jaunajiem draugiem no sirds patikas. Bet tad kādu dienu pie Katberta ieradās ragana. Milzis plunčājās mazajā ezeriņā kalna ēnā, un ragana sacīja: “Man ļoti žēl, bet man vajag tevi tūliņ pārvērst par akmeni.”

“Kāpēc gan tev jādara kaut kas tamlīdzīgs?” Katberts vaicāja. “Es esmu ļoti laipns. Ļoti izpalīdzīgs milzis.”

Un viņa atbildēja: “Mani nolīga tā mednieka ģimene, kuru tu saspiedi.”

“Ak tā,” viņš attrauca. “Biju jau aizmirsis par viņu.”

“Man ļoti žēl,” ragana atkārtoja. Viņa pavicināja Katberta priekšā bērza zariņu, un nabaga milzis pārvērtās akmeni.

Acumirkli viņš kļuva ļoti smags - tik smags, ka sāka grimt ezerā. Milzis grima un grima, un nepārstāja grimt, iekams ūdens nesmēlās līdz pat kaklam. Katberta draugi dzīvnieki redzēja notiekošo, bet, lai gan jutās pagalam nelāgi, nosprieda, ka nekādi nevar milzim palīdzēt.

“Es zinu, ka nespējat mani izglābt,” Katberts kliedza augšup draugiem, “bet vismaz atnāciet un parunājieties ar mani! Esmu te iestidzis un jūtos ļoti vientuļš!”

“Ja mēs nokāpsim tur lejā, mednieki mūs nošaus!” zvēri atbildēja.

Katberts zināja, ka zvēriem taisnība, bet nepārstāja lūgties. “Parunājiet ar mani!” viņš sauca. “Lūdzu, atnāciet un aprunājieties ar mani!”

Dzīvnieki mēģināja dziedāt un sakliegties ar nabaga Kat-bertu no drošās kalna virsotnes, bet viņi atradās pārlieku tālu un balsis bija tik klusas, ka pat Katberta milzīgajām ausīm tās izklausījās klusākas nekā koku lapu čuksti.

“Parunājiet ar mani!” milzis lūdzās. “Atnāciet un parunājiet ar mani!”

Bet neviens neatnāca. Un Katberts turpināja saukt, līdz pārakmeņojās ari viņa kakls. Milzis bija pārtapis par akmeni. Beigas.

Bronvīne aizvēra grāmatu.

Klēra šķita izbiedēta. - Un tas ir viss?

Enohs izplūda smieklos.

- Tā gan, - Bronvīne apstiprināja.

- Tā nu gan bija briesmīga pasaka, - Klēra sacīja. - Pastāsti citu!

- Pasaka kā jau pasaka, - Emma secināja. - Un tagad ir laiks iet gulēt.

Klēra uzmeta lūpu, tomēr bija pārstājusi raudāt - pasaka bija panākusi vēlamo.

- Šķiet, rītdiena nebūs ne par matu vieglāka kā šodiena, -Milards novilka. - Mums jāatpūšas, cik vien labi iespējams.

Mēs savācām elastīgas sūnas, kas noderēja kā spilveni. Pirms likām sūnas zem galvas, Emma ar plaukstām izžāvēja no tām lieko mitrumu. Tā kā segu nebija, mēs saspiedāmies cieši blakus cits citam, lai būtu siltāk: Bronvīne apskāva sīkos; Fiona ieritinājās blakus Hjū, kuram iekrācoties bites lidinājās šurpu turpu pa viņa pavērto muti un pieskatīja aizmigušo saimnieku; Horācijs un Enohs, sakļāvuši kopā muguras, drebinājās, jo bija pārmēru lepni, lai pieglaustos viens otram. Es pats piekļāvos Emmai - gulēju uz muguras, bet viņa ieritinājās man padusē un uzlika galvu uz krūtīm. Meitenes seja atradās tik vilinoši tuvu, ka es varētu noskūpstīt viņu uz pieres, kad vien vēlētos, un nekas mani neatturētu, izņemot nāvīgu nogurumu. Emma bija karsta kā elektriskais sildītājs, un pavisam drīz es jau biju iemidzis un sapņoju jaukus, ātri aizmirstamus niekus.

Es nekad neatceros jaukos sapņus; manā atmiņā saglabājas vien murgi.

Ņemot vērā apstākļus, brīnums, ka vispār spēju aizmigt. Pat tur - bēguļojot, lai glābtu dzīvību, - pat tur, Emmas apskāvienos, man izdevās rast kaut nedaudz miera.

Mis Peregrine visus vēroja no augšas, melnajām acīm tumsā mirgojot. Kaut sakropļota un samazināta, viņa bija un palika mūsu sargātāja.

Nakts izvērtās nemierīga - Klēra sāka klepot un drebēt. Bronvīne pamodināja Emmu un teica; - Blūmas jaunkundz, jūs esat vajadzīga mazulītei. Man ir aizdomas, ka viņa var saslimt. - Un Emma, nočukstējusi atvainošanos, izslīdēja no maniem apskāvieniem, lai parūpētos par Klēru. Manī iedzirkstījās greizsirdība, pēc tam - vainas apziņa par to, ka esmu greizsirdīgs uz saslimušu draugu. Tā es paliku guļam viens. Jutos nesaprātīgi pamests un blenzu tumsā vēl vairāk noguris nekā jebkad agrāk, tomēr nespēju iemigt. Es klausījos, kā citi grozās un vaid, nakts murgu pārņemti, kuri nemaz nelīdzinājās tiem, kādi mūs, visticamāk, pamodinās. Un pamazām tumsa slāni pēc slāņa nolobījās, atklājot bāli zilas debesis pavisam neaptveramās toņu gradācijās.

Saullēktā mēs izrāpāmies no patvēruma. Izlasījis no matiem sūnas, es centos notraukt no biksēm dubļus, taču tos tikai vēl vairāk izsmērēju un rezultātā izskatījos pēc muklāja radījuma, ko zeme izvēmusi kā nederīgu. Nekad vēl nebiju piedzīvojis tik milzīgu izsalkumu; kuņģis vienā sānā jau bija sācis grauzt pats sevi, un no airēšanas, skriešanas un gulēšanas uz zemes man sāpēja viss, kas vien var sāpēt. Un tomēr mēs zināmā mērā bijām pasargāti - naktī bija pārstājis līt, un diena pamazām iesila. Šķita, ka vismaz pagaidām esam aizmukuši no briesmekļiem un viņu suņiem vai arī tie ir pārstājuši riet, vai, iespējams, atrodas pārlieku tālu, lai tos dzirdētu.

Tā visa rezultātā bijām pavisam un galīgi apmaldījušies. Dienā mežs nebija vieglāk caurejams kā tumsā. Visapkārt bezgalīgās, nekārtīgās rindās visos iespējamos virzienos auga zaļas, biezas egles. Zemi klāja nobirušu lapu sega, kas noslēpa mūsu iepriekšējā vakarā atstātās pēdas. Mēs bijām pamodušies zaļa labirinta viducī bez kartes un kompasa, un salauztais spārns neļāva mis Peregrinei pacelties virs koku galotnēm, lai rādītu mums ceļu. Enohs ierosināja palaist gaisā Olīviju, kā bijām to darījuši miglā, bet mums nebija virves, aiz kuras meitenīti turēt, un, ja viņa izslīdētu un aizlidotu debesīs, mēs savu draudzeni vairs nekad neredzētu.

Klēra jutās aizvien sliktāk un gulēja saritinājusies Bronvīnei klēpī; sviedri plūda pār mazulites seju, lai gan gaiss bija vēss. Klēra šķita tik izkāmējusi, ka caur kleitu varēja saskaitīt viņas ribas.

- Vai ar viņu viss būs kārtībā? - es pavaicāju.

- Klērai ir drudzis, - Bronvīne atbildēja, pielikusi plaukstu pie meitenītes vaiga. - Mums jādabū zāles.

- Vispirms mums jāatrod ceļš laukā no šī nolādētā meža, -Milards norādija.

- Vispirms mums būtu jāpaēd, - Enohs viņu izlaboja. - Paēdīsim un apspriedīsim iespējas.

- Kādas iespējas? - Emma pārvaicāja. - Izvēlies virzienu, un mēs turp iesim. Visi ir vienlīdz labi.

Mēs sēdējām un ēdām drūmā klusumā. Nekad neesmu pagaršojis suņu barību, bet esmu pārliecināts, ka šis ēdiens garšoja vēl sliktāk - brūngani sarecējušas gaļas kubiciņi, ko mēs galda pieradumu trūkuma dēļ ķeksējām laukā no sarūsējušajām skārdenēm ar pirkstiem.

- Es biju iepakojis piecas sālītas meža vistas un trīs skārde-nes foie gras ar gurķīšiem, - Horācijs vīlies novilka, - un, lūk, kas mums atlicis pēc katastrofas. - Viņš aizspieda degunu un ielaida rīklē recekļa gabalu pat nesakošļājis. - Man tā šķiet, ka mēs tiekam sodīti.

- Par ко? - Emma nesaprata. - Mēs esam bijuši ideāli kā eņģeļi. Vismaz vairākums no mums.

- Varbūt par iepriekšējās dzīvēs pieļautajiem grēkiem. Nezinu.

- īpatņiem nemēdz būt iepriekšējās dzīves, - piezīmēja Mi-lards. - Mēs savus grēkus izpērkam visus vienlaikus.

Aši pabeiguši maltīti, aprakām tukšās skārdenes un bijām gatavi doties ceļā. Tajā pašā mirklī no krūmu biezokņa mūsu uz ātru roku izveidotajā nometnē ielauzās Hjū, bitēm metot ap galvu nemierīgus riņķus. Aiz satraukuma zēns bija zaudējis elpu.

- Kur tu biji? - Enohs skarbi vaicāja.

- Kas tev par daļu? Man bija nepieciešams pavadīt dažus mirkļus vienatnē, - Hjū atcirta. - Un es atradu...

- Kurš tev atļāva iziet ārpus redzamības robežām? - Enohs neatlaidās. - Mēs gandrīz aizgājām prom bez tevis!

- Kurš teica, ka man jāprasa atļauja? Okei, es redzēju...

- Nedrīkst tā vienkārši aizklīst kaut kur prom! Ja nu tu būtu apmaldījies?

- Mēs jau esam apmaldījušies.

- Muļķadesa! Ja nu tu nevarētu atrast atpakaļceļu?

- Es atstāju aiz sevis bišu pēdas, kā parasti...

- Vai tu, lūdzu, būtu tik laipns un ļautu viņam pateikt līdz galam? - Emma iejaucās.

- Pateicos, - Hjū noteica, tad pagriezās un norādīja turp, no kurienes bija nācis. - Es redzēju ūdeni. Tā bija daudz, tur aiz kokiem.

Emma sadrūma. - Mēs cenšamies tikt projām no jūras, nevis atgriezties pie tās. Taču naktī laikam esam apmetuši loku.

Mēs sekojām Hjū turp, kur viņš tikko bija pabijis. Bronvīne nesa mis Peregrīni sev uz pleca un nabaga apslimušo Klēru -uz rokām. Pēc simt jardiem cauri kokiem pavīdēja pelēcīga ņirboņa un plašs ūdens klajs.

- Ak vai, cik šausmīgi! - Horācijs novaidējās. - Viņi ir atdzinuši mūs atpakaļ tieši sev rokās!

- Es nedzirdu nekādus zaldātus, - Emma iebilda. - Patiesībā es vispār neko nedzirdu. Pat ne okeānu.

Enoham viss bija skaidrs: - Tāpēc, ka tas nav okeāns, muļķe tāda! - Viņš pielēca kājās un metās pie ūdens. Kad mēs zēnu panācām, viņš stāvēja ar kājām slapjās smiltīs un, pagriezies pret mums, veltīja visiem pašapmierinātu es-taču-teicu smīnu. Viņam bija taisnība: tā nebija jūra. Tas bija plašs, miglas klāts, pelēks ezers egļu ielenkumā ar tēraudgludu ūdensvirsu. Tomēr vissatriecošāko es uzreiz nemaz nepamanīju - tikai tad, kad Klēra uz to norādīja, ieraudzīju seklajos ūdeņos milzīgu akmens veidojumu. Vispirms acis paskrēja tam garām, bet tad atgriezās, lai apskatītu labāk. Šai klintij nešaubīgi piemita kaut kas pārdabisks - un noteikti pazīstams.

- Tas ir milzis no pasakas! - paziņoja Klēra, stāvēdama Bronvines apskāvienā un rādīdama ar pirkstu. - Tas ir Katberts!

Bronvīne noglaudīja meitenītei galvu. - Kuš, mīļā, tev ir drudzis.

- Nerunā muļķības, tā ir tikai klints! - atcirta Enohs.

Tomēr tā nebija vis. Lai gan vējš un lietus bija pabojājis tā

sejas vaibstus, akmens joprojām atgādināja milzi, kurš līdz pat kaklam iestidzis ezerā. Bija skaidri saskatāma viņa galva, kakls un deguns, pat ādamābols, un daži nošņurkuši koki auga tā virsotnē gluži kā nevaldāmi klauna mati. Tomēr visbaismīgākā šķita radījuma poza - galva atgāzta atpakaļ un mute vaļā gluži kā milzim pagājušonakt dzirdētajā pasakā, kurš, kad tika pārvērsts par akmeni, sauca augstu kalna virsotnē esošos draugus.

- Paskatieties, kas tur! - Olīvija pamāja uz klinšu ragu, kas tālumā pacēlās virs ūdens. - Tam jābūt Katberta kalnam.

- Milži patiešām ir īsti, - Klēra nočukstēja vārgā, bet pārsteiguma pilnā balsī. - Tāpat kā Pasakas!

- Neizdari absurdus secinājumus! - Enohs iejaucās. - Kas būtu ticamāk? Ka vakar lasītās pasakas autoru iedvesmojusi kāda klints, kas no skata atgādina milzīgu galvu, vai arī ka šis galvas formas akmens patiešām reiz bijis milzis?

- Tu jau pamanīsies par visu pasmieties, - Olīvija attrauca. - Es ticu, ka milži eksistē, pat ja tu tā nedomā.

- Pasakas ir tikai pasakas, nekas vairāk, - Enohs noburkšķēja.

- Smieklīgi, bet tieši tā es domāju par jums, pirms bijām tikušies, - es klusi sacīju.

Olīvija iesmējās. - Džeikob, nemuļķojies! Vai tu tiešām uzskatīji, ka mēs esam izgudroti?

- Protams. Un es pat turpināju tā domāt vēl kādu laiku pēc tam, kad jau bijām pazīstami. Šķiet, es nebiju pie pilna prāta.

- īsts vai neīsts, bet vai tā nav tikai neticama sakritība, -sprieda Milards, - ka mēs vakar vakarā lasījām tieši to pasaku un pēc tam nākamajā rītā nonācām tieši šajā zemeslodes vietā?

- Nedomāju, ka tā ir sakritība, - teica Emma. - Vai atceraties, ka mis Peregrine pati atvēra grāmatu? Viņa noteikti apzināti izvēlējās tieši šo pasaku.

Bronvīne pagriezās, lai uzmestu acis uz pleca sēdošajam putnam, un vaicāja: - Vai tas ir tiesa, mis P.? Kāpēc?

- Tāpēc, ka tas kaut ko nozīmē, - Emma skaidroja.

- Tieši tā, - Enohs piekrita. - Tas nozīmē, ka mums jāiet un jāuzrāpjas tajā klintī. Varbūt tad ieraudzīsim ceļu, kā tikt laukā no šī meža!

- Es gribēju teikt, ka tā pasaka kaut ko nozīmē, - Emma izlaboja. - Ko tas milzis īsti gribēja? Ko viņš nepārstāja lūgt?

- Lai viņam būtu kāds, ar ko parunāties! - Olīvija atbildēja kā uzcītīga skolniece.

- Precīzi! - Emma atzina. - Un, ja reiz milzis grib parunāt, paklausīsimies, kas viņam sakāms. - Un Emma iebrida ezerā.

Nedaudz apjukuši, mēs vērojām, kā viņa aiziet.

- Kurp viņa dodas? - Milards it kā vaicāja man. Es neziņā nogrozīju galvu.

- Mūs vajā briesmekļi! - Enohs sauca pakaļ Emmai. - Esam līdz izmisumam apmaldījušies! Zaļās putnu zemes vārdā, kas tev prātā?

- Es domāju īpatni! - Emma skaļi atsaucās un, izbridusi seklo ūdeni klints pakājē, uzrāpās līdz milža žoklim un ielūkojās tā pavērtajā mutē.

- Nu? Kas tur ir? - es skaļi vaicāju.

- Nezinu! - viņa atbildēja. - Izskatās, ka te iekšā ir dziļa ala. Es apskatīšos tuvāk!

Un Emma ielīda akmens milzim mutē.

- Labāk rāpies zemē, iekams neesi sasitusies! - sauca Horā-cijs. - Tu liec mums visiem raizēties!

- Tu pats liec sev par visu raizēties! - Hjū atcirta.

Emma iemeta milža kaklā akmeni un klausījās, kad atskanēs troksnis. - Izskatās, ka te ir... - meitene paspēja pateikt, pirms paslīdēja uz nestabilās grants, un pēdējie vārdi vairs nebija dzirdami, jo viņa klupdama tvēra pēc atbalsta, līdz beigu beigās nokrita.

- Uzmanīgi! - es uzsaucu, un mana sirds sāka pukstēt straujāk. - Pagaidi! Es tūlīt nāku! - Un metos ezerā pakaļ Emmai.

- Pēc kā tur īsti izskatās? - Enohs sauca.

- Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot! - Emma satraukti atbildēja un ierāpās vēl dziļāk milža mutē.

- Ak kungs, - Horācijs nopūtās. - Ak tu dieviņ...

- Pagaidi! - es vēlreiz iekliedzos, bet Emma vairs nebija redzama - viņa bija nozudusi milža rīklē.

Tuvumā milzis izrādījās pat vēl gigantiskāks, nekā šķita no krasta, un es biju gatavs saderēt, ka, ieskatījies tā tumšajā rīklē, gandrīz vai sadzirdēju Katbertu elpojam. Pieliku plaukstas pie lūpām un pasaucu Emmu vārdā. Atsaucās mana paša balss. Ari pārējie jau brida iekšā ezerā, bet es nevarēju viņus gaidīt - ja nu Emmai tur lejā draud briesmas? Tāpēc, zobus sakodis, iecēlu kājas tumšajā caurumā un palaidu rokas vaļā.

Kritiens bija ilgs. Veselu sekundi. Tad atskanēja plunkšķis, un es ievēlos tik ledainā ūdeni, ka bija jākliedz un visi muskuļi acumirkli sarāvās. Nācās kulties pa ūdeni, lai nenoslīktu. Es atrados blāvā, šaurā, ar ūdeni pildītā kambari, un atpakaļceļa nebija - bez virves, kāpnēm vai kāju balstiem nevarētu pa milža garo, gludo rīkli izrāpties laukā. Es skaļi saucu Emmu, bet nekur viņu nemanīju.

Ak Dievs! - es nodomāju. Viņa būs noslīkusi.

Bet tad pie rokām kaut kas sakustējās, visapkārt sacēlās burbuļi, un jau pēc mirkļa Emma iznira virs ūdens un kampa pēc gaisa.

Bālajā gaismā izskatījās, ka viņai nekas slikts nav noticis. - Ko tu gaidi? - Emma jautāja un uzsita ar plaukstu pa ūdens-virsu, it kā aicinātu mani ienirt. - Nāc!

- Vai tu esi zaudējusi prātu? - es nesapratu. - Mēs esam sprostā!

- Neesam nekādā sprostā! - draudzene attrauca.

No augšas atskanēja Bronvlnes balss: - Halllooooo! Es dzirdu, ka jūs esat tur lejā! Ko jūs tur ieraudzījāt?

- Šķiet, ka te ir ieeja cilpā! - Emma atsaucās. - Saki visiem, lai lec iekšā un nebaidās, - mēs ar Džeikobu gaidīsim jūs otrā pusē!

Tad Emma saņēma mani aiz rokas, un es, īsti neaptvēris, kas notiek, dziļi ievilku elpu un ļāvu pavilkt sevi zem ūdens. Mēs ienirām un, vēzējot kājas šķēritē, virzījāmies dziļāk uz cilvēka lieluma cauruma pusi, kur vidēja dienasgaisma. Emma iestūma mani atvērumā un pati sekoja. Pa aptuveni desmit

pēdas garu šahtu iznirām no ezera. Es vēl pamanīju virs galvas ūdensvirsas ņirboņu un aiz tās - zilas, dzidras debesis. Tuvojoties ezera virsmai, ūdens temperatūra strauji paaugstinājās, un tad mēs jau izlauzāmies svaigā gaisā un tvērām pēc elpas. Es acumirkli sapratu, ka laikapstākļi ir mainījušies: bija karsta un spiedīga vasaras diena, un gaisma krāsojās zeltainas pēcpusdienas toni. Ari ezera dzelme bija citāda - tā stiepās līdz pat milža zodam.

- Vai redzi? Mēs esam nonākuši citā laikā! - Emma ar smaidu paziņoja.

Tieši tā ari bija: ieejot cilpā, mēs bijām pametuši 1940. gada vēso ritu un nonākuši kāda daudz senāka gada karstā pēcpusdienā, lai gan tur mežā, tālu prom no viegli atpazīstamām civilizācijas pazīmēm, bija grūti noteikt, tieši cik senā gadsimtā.

Bērni cits pēc cita iznira no ūdens ap mums un, pamanījuši lielās pārmaiņas, izdarīja paši savus secinājumus.

- Vai saprotat, ko tas nozīmē? - Milards spiedza, sajūsmā šļakstīdamies ar ūdeni, mezdams apļus un tverdams pēc elpas. - Tas nozīmē, ka Pasakās ir apslēptas slepenas zināšanas!

- Tad jau tās nemaz nav tik bezjēdzīgas, ko? - Olivija piezīmēja.

- Mjā, nespēju vien sagaidīt, kad varēšu tās izanalizēt un uzrakstīt anotācijas, - berzēdams rokas, atzina Milards.

- Pat neuzdrošinies neko rakstīt manā grāmatā, Milard Nulle! - bargi iesaucās Bronvlne.

- Bet kas gan šī ir par cilpu? Kā jums šķiet, kas to apdzīvo? -painteresējās Hjū.

Olivija atbildēja: - Protams, Katberta draugi dzīvnieki!

Enohs izbolīja acis, tomēr atturējās skaļi pateikt to, ko, iespējams, nodomāja: Tā ir tikai pasaka! Varbūt tāpēc, ka ari viņa domas sāka mainīties.

- Katrai cilpai ir sava imbrine, pat noslēpumainajām cilpām no pasaku grāmatām, - Emma paskaidroja. - Tāpēc jāiet un viņa jāatrod!

- Labs ir, - Milards bija ar mieru. - Tikai kur?

- Vienīgā pasakā minētā vieta, izņemot šo ezeru, bija kalns,

- Emma sprieda, norādot uz klintsradzi aiz kokiem. - Kurš ir gatavs drusku pakāpelēt?

Mēs bijām noguruši un izsalkuši - ikviens no mums -, bet cilpas atrašana deva mums jaunus spēkus. Atstājuši akmens milzi aiz muguras, devāmies caur mežu uz klintsradzes pakāji, un karstajā gaisā drēbes ātri vien izžuva. Tuvojoties ragam, bija jākāpj augstāk, līdz ieraudzījām labi iemītu taku, pa kuru ari rausāmies augšup caur biezu egļu puduriem un līkloču akmens krāvumiem, līdz taciņa vietām slējās tik stāvus gaisā, ka bija jāķeras abām rokām pie nelīdzenās zemes, lai tiktu uz priekšu.

- Ceru, ka šī ceļa galā mūs gaida kaut kas patiesi brīnumains, - Horācijs paziņoja, noslaucījis no pieres sviedrus.

- Džentlmeņi nesvīst!

Taciņa saruka šaura kā lente; labajā pusē klints slējās stāvus augšup, bet kreisajā tiecās lejup, zaļu koku galotņu paklāja nosegta. - Turieties pie sienas! - Emma brīdināja. - Kāpums lejup būs ilgs.

Man sagriezās galva, tikai paskatoties lejup no stāvās kraujas. Pēkšņi šķita, ka man radušās jaunas, nelabumu izraisošas bailes no augstuma, un nācās pilnībā koncentrēties, vienkārši lai spertu nākamo soli uz priekšu.

Emma skāra pirkstiem manu roku un čukstēja: - Vai viss kārtībā? Tu esi tik bāls.

Es meloju, ka viss kārtībā, un man izdevās notēlot, ka tā ir, tieši trīs nākamos takas līkločus, pirms sirds sāka neprātīgi dauzīties un kājas tik neganti saļodzījās, ka bija jāapsēžas tieši pa vidu šaurajai taciņai, tā nosprostojot ceļu visiem, kas gāja aiz manis.

- Ak vai, Džeikobs zaudē spēkus, - Hjū pie sevis nomurmināja.

- Nezinu, kas man uznācis, - es klusi čukstēju. Nekad agrāk man nebija bijis bail no augstuma, bet tobrīd nespēju pat tik daudz kā pavērties pāri kraujas malai, lai kuņģis nesāktu protestēt.

Un tad es aptvēru ko baisu: ja nu tās nav bailes no augstuma, bet gan apjauta par tukšpaura klātbūtni?

Tas nav iespējams, es spriedu, mēs taču atrodamies cilpas iekšpusē, kur tukšpauriem ceļš liegts. Un tomēr, jo vairāk uzmanības pievērsu nelabumam vēderā, jo vairāk šķita, ka mani dara nemierīgu nevis stāvais kāpums lejup, bet gan kaut kas tur lejā.

Par to vajadzēja pārliecināties man pašam.

Visi satraukti čaloja man pie auss, vaicādami, vai viss kārtībā un kas noticis. Izlikos viņus nedzirdam, pārnesu svaru uz roku pirkstu galiem un pierāpoju pie kraujas malas. Jo tuvāk tai nācu, jo neciešamāks nelabums plosījās kuņģī - it kā tas tiktu sarauts skrandās. Tikai dažas collas no malas piespiedos ar krūtīm cieši pie zemes un pastiepu rokas bezdibenī. Ar pirkstiem pieturējos zemāk, pavilkos uz priekšu, lai pavērtos aizā.

Pagāja kāds brīdis, līdz es ieraudzīju tukšpauri. Vispirms pamanīju tikai ņirboņu pie pašas raupjās klints: trīcošu krāsu plankumu, kāds izveidojas gaisā virs uzkarsušas mašīnas. Tik tikko pamanāmu nepareizību.

Tieši tā tukšpaurus redz parastie cilvēki un citi īpatņi - ikviens, kam nav dots tas, ko spēju es.

Un tad es pa īstam piedzīvoju savu brīnumaino spēju mošanos. Pavisam drīz nelabums vēderā lokalizējās un pārvērtās vienā vienīgā sāpīgā punktā; turpmāko es vairs nespēju īsti izskaidrot: sāpes ieguva virzienu, no punkta tās izstiepās vektorā, kļuva divdimensionālas. Gluži kā kompasa adata šis vektors norādīja pa diagonāli uz ņirbošo punktu simt jardus zemāk pa kreisi no klints. Gaismas viļņi un mirgošana tur sāka akumulēties un saplūst melnā vienlaidu masā - humanoīdā, kas sastāvēja no taustekļiem un ēnām un neatrāvās no klints.

Kad radījums pamanīja, ka es to redzu, viss tā pretīgais ķermenis cieši savilkās. Karājoties pie klints, tas atvēra asiem zobiem pilno rīkli, un atskanēja sirdi plosošs kliedziens.

Man nebija jāpaskaidro draugiem, ko esmu ieraudzījis. Pilnīgi pietika ar šo skaņu.

- Tukšpauris! - kāds iesaucās.

- Mūkam! - kliedza kāds cits, konstatējot acīm redzamo.

Es uzrausos atpakaļ uz takas, tiku pierauts kājās, un tad

jau mēs visi metāmies skriešus nevis no kalna lejā, bet gan augšup - dziļāk nezināmajā, nevis atpakaļ uz klajo klinti un aiz muguras palikušo cilpas izeju. Tomēr bija jau pārvēlu griezties atpakaļ; es jutu, kā tukšpauris lēkšo augšup pa klints izaugumiem un radzēm - prom no mums - lejup pa taku, lai nogrieztu ceļu, gadījumā ja mēs mēģinātu tam padrāzties garām. Tukšpauris veidoja mums lamatas.

Tas bija kaut kas jauns. Nekad iepriekš man nebija izdevies konstatēt tukšpaura klātbūtni nekā citādi kā tikai savām acīm, bet tagad es jutu, kā sīkā kompasa adatiņa vēderā norāda mums aiz muguras, un gandrīz varēju iztēloties, kā šis radījums rāpjas uz līdzenuma pusi. Ieraugot tukšpauri, es it kā biju ar acīm izveidojis drošu signāluguni.

Mēs metāmies skriešus ap stūri, un šķietamās bailes no augstuma it kā bija pagaisušas, kad tieši priekšā pacēlās gluda akmens siena, vismaz piecdesmit pēdas augsta. Taka tur arī beidzās; zeme visapkārt neprātīgi stāvi tiecās lejup. Klints sienā nebija ne pakāpienu, ne turekļu. Mēs izmisīgi meklējām kādu citu ceļu - slepenu klinšu eju, durvis vai tuneli -, bet nebija nekā, un vienīgais ceļš uz priekšu acīmredzot veda augšup, ja neskaitīja gaisa balona vai kāda pasaku milža iespējamo palīdzību.

Mūs pārņēma panika. Mis Peregrine sāka griezīgi ķērkt, bet Klēra raudāja. Savukārt Horācijs stāvēja un kauca: - Tās ir beigas, mēs visi mirsim! - Pārējie meklēja pēdējos salmiņus, kas varētu mūs glābt. Fiona pārbrauca ar plaukstām pār sienu, meklējot iedobumus, kur varētu būt augsne, lai izaudzētu kādu vīnstīgu vai ko citu, pa ko pakāpties. Hjū aizskrēja līdz takas galam un pavērās lejā bezdibenī. - Varētu lēkt lejā, ja vien mums būtu izpletņi!

- Es varu kalpot par izpletni! - Olīvija paziņoja. - Ķerieties man pie kājām!

Tomēr aiza bija dziļa, un tās dibenā pletās tumšs un bīstams mežs. Bronvīne nolēma, ka labāk būs palaist Olīviju gaisā

virs klints, nevis lejup bezdibenī, un, paķērusi klibo mis Pere-grīni un drudža pārņemto Klēru vienā rokā, pieveda Olīviju pie sienas. - Dod man savas kurpes! - viņa sacīja. - Uzcel Klēru un mis P. augšā un pasteidzies, cik ātri vien vari!

Olīvija šķita pārbijusies. - Nezinu, vai man pietiks spēka!

- Ej un mēģini, tev tas jādara, mazā pļāpa! Tu esi vienīgā, kas var viņas glābt! - Bronvīne nometās ceļos, nostādīja Klēru uz kājām, un meitenīte aizklumpačoja līdz Olīvijas izplestajām rokām. Olīvija mazo cieši apskāva, izkāpa no svina kurpēm, un, kad abas jau sāka celties gaisā, Bronvīne pārlika mis Pereg-rini no sava pleca lidojošajai meitenei uz galvas. Smagā svara novilkta, Olīvija cēlās gaisā ļoti lēnām - tikai tad, kad mis Peregrine savicināja veselo spārnu un vilka Olīviju gaisā, viņai pašai smilkstot un spirinoties, visas trīs tā pa īstam uzlidoja gaisā.

Tukšpauris jau bija gandrīz nonācis līdzenumā. Es biju par to tik pārliecināts, it kā redzētu pats savām acīm. Tikmēr mēs pārmeklējām zemi, lai atrastu jebko, kas varētu noderēt kā ierocis, bet redzējām tikai oļus. - Es varu būt ierocis, - paziņoja Emma, sasita plaukstas un atkal izpleta tās, atsedzot iespaidīgu rēcošu uguns bumbu.

- Un neaizmirstiet, ka man ir bites! - sacīja Hjū un pavēra lūpas, lai kukaiņi tiktu laukā. - Aizkaitinātas tās kļūst negantas!

Enohs, kas prata saskatīt kaut ko smieklīgu visnepiemērotākajā mirklī, skaļi ierēcās: - Kas gan tev ir aiz ādas? - viņš jautāja. - Vai apputeksnēsi to briesmoni līdz nāvei?

Hjū izlikās nedzirdam un pievērsās man: - Džeikob, tu būsi mūsu acis. Tikai saki, kur tas monstrs atrodas, un mēs sadzelsim visas tā smadzenes!

Sāpju kompasa adatiņa norādīja, ka tobrīd tukšpauris atrodas uz takas, un indes izplatība, kas gandrīz jau bija pārņēmusi visas manas iekšas, lika noprast, ka tas strauji tuvojas. - Tas kuru katru mirkli būs klāt, - es sacīju un norādīju uz takas līkumu, pa kuru nupat bijām atnākuši. - Esiet gatavi! -Ja visu organismu nepārņemtu adrenalīns, sāpes būtu pavisam stindzinošas.

Mēs ieņēmām pozīciju, gatavi cīnīties vai bēgt. Daži pietupēs paceltām dūrēm kā bokseri, citi kā sprinteri pirms starta šāviena, lai gan nevienam nebija skaidrs, uz kuru pusi skriet.

- Cik nomācoši un nelaimīgi beidzas mūsu piedzīvojumi! -Horācijs secināja. - Iet bojā tukšpaura rīklē kaut kur Velsas iekšējos ūdeņos!

- Man likās, ka briesmoņi nevar iekļūt cilpās, - piezīmēja Enohs. - Ellē ratā, kā gan tas te nonācis?

- Šķiet, ka tukšpauri ir evolucionējuši, - Milards konstatēja.

- Vai tev nav nospļauties, kā tas noticis? - Emma atcirta.

- Tas ir šeit, turklāt izsalcis!

Un tad mums virs galvas iekliedzās sīka balstiņa: - Ei, jūs tur, lejā! - Es pavēros augšup un ieraudzīju Olīvijas seju un pašu Olīviju nozūdam aiz klints augšējās radzes. Jau pēc mirkļa pār dzegu pārlidoja kas līdzīgs garai virvei. Tas atritinājās, nostiepās, un tā galā atvērās tīkls, kas ar plīkšķi atsitās pret zemi. - Nevelciet garumā! - vēlreiz atskanēja Olīvijas balss.

- Te augšā ir trīsis. Pieķerieties visi pie tīkla, un es vilkšu augšā!

Mēs metāmies pie tīkla, taču tas bija maziņš - vietas tik tikko pietiktu diviem. Acu augstumā pie virves bija piesprausta fotogrāfija, kurā bija redzams vīrietis tīklā - šajā pašā tīklā. Sakrustojis kājas sev priekšā, viņš karājās virs zemes pie stāvas klinšu sienas - šīs pašas klinšu sienas. Fotogrāfijai otrā pusē bija uzdrukāts:

VIENĪGAIS CEĻŠ UZ ZVĒRNĪCU! KĀPIET IEKŠĀ!

MAKSIMĀLAIS SVARS: VIENS PASAŽIERIS.

KATEGORISKI AIZLIEGTS PĀRSNIEGT!

Šī ierīce atgādināja primitīvu liftu, bet tā bija domāta vienam pasažierim, nevis astoņiem. Tomēr mums nebija pietiekami daudz laika, lai to izmantotu, kā paredzēts, un tā mēs visi salīdām tīklā cits citam virsū, izbāzuši rokas un kājas ārā pa caurumiem un ķerdamies pie virves. Centāmies turēties, kā nu kurš spēja.

- Velc augšā! - es saucu. Tukšpauris jau atradās pavisam tuvu, un sāpes kļuva neciešamas.

Vairākas bezgalīgas sekundes nenotika nekas. Tukšpauris kā bulta pārlidoja pāri kraujas malai. Tas izmantoja muskuļotās mēles kā kājas, jo cilvēkam līdzīgie locekļi karājās atrofējušies un no tiem nebija nekādas jēgas. Tad atskanēja metālisks kliedziens, virve cieši nostiepās, un mēs pacēlāmies gaisā.

Tukšpauris jau gandrīz bija mūs panācis. Tas metās mums klāt galopā, plati pavēris žokļus, it kā lai iesūktu mūs rīklē caur zobiem, kā to dara vaļi, kas pārtiek no planktona. Mēs vēl nebijām pieveikuši ne pusi augstuma, kad tas jau atradās uz klints zem mums, pavērās augšup un saliecās kā atspere, kas gatava sprukt vaļā.

- Tas gatavojas lēcienam! - es kliedzu. - Ievelciet kājas tīklā!

Atspiedies pret zemi ar mēlēm, tukšpauris lēca augšup. Mēs cēlāmies gaisā strauji, un šķita, ka briesmonis mūs nepanāks, bet lēciena augstākajā punktā viena no mēlēm izšāvās gaisā un kā laso satvēra Emmas potīti.

Emma spiedza un spēra pa mēli ar otru kāju, un tīkls ar joni apstājās, jo vilcēja augšā bija pārāk vārga, lai paceltu gaisā mūs visus un vēl tukšpauri.

- Laid mani vaļā! - Emma kliedza. - Laid vaļā, laid vaļā, laid vaļā!

Ari es mēģināju briesmeklim iespert, bet mēle izrādījās spēcīga kā tērauda trose, turklāt tās galu klāja simtiem rotējošu piesūcekņu, un ikviens, kurš mēģinātu atkabināt mēli, tikai pats tiktu piesūkts. Un tad jau tukšpauris sāka rāpties augšup, tā rīkle pletās aizvien tuvāk, un mēs sajutām smirdīgo elpu, kas oda pēc atrakta kapa.

Emma sauca, lai kāds viņu pietur, un es ar vienu roku ieķēros meitenes kleitā. Bronvīne vispār palaida rokas vaļā un turējās pie tīkla tikai ar kājām, vienlaikus apķerot Emmu ap vidu. Tad arī Emma izlaida tīklu no pirkstiem, un nu jau tikai mēs ar Bronvīni gādājām, lai viņa nenokrīt lejā. Emma pasniedzās lejup un ar brīvajām rokām ieķērās mēlē.

Tukšpauris iebrēcās. Piesūcekņi visā mēles garumā sačokurojās, un no briesmoņa miesas pacēlās biezi, melni dūmi. Emma ieķērās mēlē vēl ciešāk, aizmiedza acis un nevis sāka kliegt no sāpēm, kā man tobrīd šķita, bet gan palaida tādu kā kaujas saucienu, un tukšpauris bija spiests atslābt - tā savainotais tausteklis atlaida meitenes potīti vaļā. Kādu sirreālu mirkli nevis tukšpauris turēja ciet Emmu, bet gan viņa nelaida vaļā briesmekli. Tas spirinājās un brēca zem mums, kodīgā piededzinātas miesas smaka līda mums nāsīs, līdz visbeidzot mums nekas cits neatlika kā kliegt, lai Emma laiž to vaļā. Viņa atkal atvēra acis, un šķita, ka meitene beidzot apjēdz, kur atrodas. Emmas rokas pavērās.

Tukšpauris attālinājās no mums, un, viņam krītot bezdibenī, tukšumu piepildīja brēcieni. Mēs uzšāvāmies gaisā līdz ar tīklu, un pēkšņi visus pārņēmusī spriedze atslāba. Pārlidojuši pār klints kori, mēs sabrukām uz tās kaudzē. Olīvija, Klēra un mis Peregrine mūs tur jau gaidīja, un, kamēr mēs piņķerējāmies laukā no tīkla un tenterējām nost no kraujas malas, Olīvija priecīgi klaigāja, mis Peregrine ķērca un vicināja veselo spārnu, bet gulošā Klēra pacēla galvu no zemes un vāri pasmaidīja.

Mūs pārņēma nelabums, bet jau otru reizi daudzu dienu laikā jutāmies pagalam pārsteigti, ka esam dzīvi. - Tu jau divreiz esi izglābusi mums dzīvību, mazā pļāpa, - Bronvīne uzrunāja Olīviju. - Un, Emmas jaunkundz, es jau zināju, ka esat drosmīga, taču tas bija nepārspējami!

Emma tikai paraustīja plecus un noteica: - Vai nu viņš, vai es.

- Nespēju noticēt, ka tu tam pieskāries. - Horācijs grozīja galvu.

Emma noslaucīja plaukstas kleitā, pielika tās pie deguna un saviebās. - Ceru, ka smaka drīz pāries. Tas briesmonis smird kā atkritumu izgāztuve.

- Kā potīte? Vai nesāp? - es painteresējos.

Emma noliecās un pavilka zeķi zemāk, - meitenes kāju apvija plata, sarkana josla. - Nav nemaz tik traki, - viņa teica, piesardzīgi taustīdama potīti. Tomēr es pamanīju, ka, piecēlusies un nostājusies uz abām kājām, mana draudzene sāpēs novaikstās.

- No tevis gan bija daudz labuma, - Enohs norūca uz manu pusi. - Mūkam! - tā teica tukšpauru mednieka mazdēls!

- Ja mans vecaistēvs būtu aizbēdzis no tā tukšpaura, kas viņu nogalināja, viņš joprojām būtu dzīvs, - es sacīju. - Tas ir labs padoms.

Apakšā pie sienas, pa kuru nupat bijām uzrāpušies, sadzirdēju būkšķi, un kuņģī atkal ieperinājās tā sajūta. Piegājis pie klints malas, pavēros lejā. Tukšpauris sveiks un vesels atradās klinšu sienas pakājē un ar mēlēm urbināja akmenī iedobes.

- Slikti jaunumi, - es teicu. - Tas krītot nav nosities.

Acumirklī Emma jau stāvēja man blakus. - Ko tas dara?

Es vēroju, kā briesmeklis ievij vienu no mēlēm paša nupat

izveidotajā iedobē, pievelkas augstāk un pēc mirkļa turpina iesākto. Tas veidoja roku turekļus, pareizāk sakot - turekļus, kur pieķerties ar mēli.

- Tas mēģina rāpties augšup pa sienu, - es paziņoju. - Ak kungs, tas jau atgādina briesmīgo terminatoru.

- Ko tas atgādina? - Emma pārjautāja.

Es gandrīz sāku skaidrot, tomēr tikai nogrozīju galvu. Salīdzinājums bija muļķīgs jebkurā gadījumā - tukšpauris bija daudz briesmīgāks un varbūt pat nāvējošāks nekā visi kino monstri, kopā ņemti.

- Mums viņš jāaptur! - Olīvija iesaucās.

- Vai arī labāk tomēr bēgsim, - Horācijs iebilda.

- Mēs vairs nebēgsim! - Enohs noskaldīja. - Vai mēs, lūdzu, vienkārši nevarētu piebeigt to nolādēto radījumu?

- Noteikti. - Emma pamāja ar galvu. - Tikai kā?

- Vai kādam atradīsies cisterna ar verdošu eļļu? - Enohs painteresējās.

- Varbūt drīzāk noderēs šis te? - dzirdēju Bronvīni sakām un pagriezies ieraudzīju, kā meitene paceļ virs galvas laukakmeni.

- Iespējams, - es sacīju. - Kā tev ar acumēru? Vai varēsi to aizmest tieši tur, kur es teikšu?

- Es centīšos, - Bronvīne atbildēja un virzījās uz bezdibeņa malu, piesardzīgi balansējot ar akmeni rokās.

Mēs pavērāmies lejup pāri klints malai. - Tur, vēl tālāk, - es paskaidroju, norādot dažus soļus pa kreisi. Kad grasījos dot signālu metienam, tukšpauris jau bija pieķēries pie nākamā turekļa un Bronvīnei bija jāmaina atrašanās vieta.

Briesmonis veidoja turekļus aizvien ātrāk, tagad tas jau bija kustīgs mērķis. Visu vēl ļaunāku vērta fakts, ka Bronvīne turēja rokās vienīgo tuvumā redzamo akmeni. Ja viņa netrāpīs, otra metiena mūsu rīcībā vairs nebūs.

Es piespiedu sevi skatīties tieši uz tukšpauri - par spīti neciešamajai tieksmei novērsties. Dažas savādas, galvu reibinošas sekundes es vairs nedzirdēju draugu balsis un ausīs dunēja vien paša asinis. Domas aizklīda pie radījuma, kas bija nogalinājis manu vectēvu, stāvējis pie viņa saplosītā un mirstošā ķermeņa un pēc tam gļēvulīgi aizmucis uz mežu.

Vīzija bija tik reāla, ka man trīcēja rokas. Mēģināju nomierināties.

Tu esi tam dzimis, es pie sevis nodomāju. Tu tiki radīts, lai nogalinātu šādus briesmekļus. Es klusībā atkārtoju šos vārdus kā mantru.

- Džeikob, lūdzu, pasteidzies, - Bronvīne ierunājās.

Radījums mānīgi tēloja, ka virzīsies pa kreisi, bet tad lēca

pa labi. Es negribēju ļauties minējumam un zaudēt mūsu labāko iespēju tukšpauri nogalināt. Man bija jāzina droši. Un es nez kāpēc tomēr jutu, ka tas ir man pa spēkam.

Pietupos tik tuvu klintsradzei, ka Emma aizbāza divus pirkstus man aiz siksnas, lai es nenoveltos lejā. Nenovēršot uzmanību no tukšpaura, es pie sevis atkārtoju mantru: radīts, lai tevi nogalinātu, radīts, lai nogalinātu... Un, lai gan kādu mirkli

briesmonis nekustīgi karājās pie sienas, jutu, ka kompasa adatiņa man vēderā norāda pavisam nedaudz pa labi.

Tā bija kā priekšnojauta.

Bronvīne jau sāka trīsēt no laukakmens svara un paziņoja: - Ilgi es to vairs nenoturēšu!

Nolēmu paklausīt intuīcijai. Lai gan vietā, kurp rādīja mans kompass, nekā nebija, es saucu, lai Bronvīne met laukakmeni turp. Viņa nomērķēja un ar atvieglotu vaidu palaida akmeni vaļā.

Jau nākamajā mirklī tukšpauris metās pa labi - tieši turp, kur bija norādījis mans kompass. Briesmeklis pacēla skatienu, ieraudzīja sev virsū lidojošo akmeni un jau gatavojās jaunam lēcienam, bet tam pietrūka laika. Laukakmens ietriecās radījuma galvā un pienagloja tā ķermeni pie sienas. Ar pērkon-dimdošu troksni tukšpauris un akmens atsitās pret zemi. Mēļu taustekļi izšāvās no bluķa apakšas uz visām pusēm, noraustījās un sašļuka. Ap akmeni izplūda melnas asinis, veidojot lielu, briesmīgu peļķi.

- Tiešs trāpījums! - es iesaucos.

Bērni sāka lēkāt un priecīgi gavilēt. - Tas ir beigts! Tas ir beigts! - Olīvija iekliedzās. - Briesmīgais tukšpauris ir beigts!

Bronvīne metās man ap kaklu, un Emma noskūpstīja man galvvidu. Horācijs paspieda roku, un Hjū uzsita uz pleca. Pat Enohs mani apsveica: - Labs tas darbiņš, kas padarīts, - viņš mazliet negribīgi novilka. - Tikai nesacel degunu mākoņos!

Man būtu no visas sirds jāpriecājas, tomēr nejutu gandrīz neko, tikai atslāba sajūtas radītās drebelīgās sāpes un tirpums. Pavisam maigi un tā, lai neviens cits neko nemanītu, Emma saņēma mani aiz rokas un mazliet atbalstīja, vedinot nost no klints malas. - Tā nebija tikai veiksme, - viņa čukstēja man pie auss. - Džeikob Portmen, es neesmu tevī kļūdījusies.

Taka, kas tik spēji aprāvās apakšā pie akmens sienas, augšā turpinājās gar kores malu un nozuda virsotnē.

- Uzraksts pie virves vēstīja: Ceļš uz zvērnīcu, - atgādināja Horācijs. - Kā jums šķiet, vai tur augšā mūs sagaida tieši tas?

- Tu jau esi tas, kurš nosapņo nākotni, - norādīja Enohs. -Labāk pasaki tu mums.

- Kas ir zvērnīca? - Olīvija painteresējās.

- Dzīvnieku kolekcija, - Emma skaidroja. - Tāds kā zoodārzs.

Olīvija iespiedzās un sasita plaukstas. - Tur būs Katberta draugi! No pasakas! Urā, es nespēju vien sagaidīt, kad viņus satikšu! Kā jums šķiet, vai tur dzīvo arī imbrīne?

- Šajā situācijā labāk atturēties no minējumiem, - norādīja Milards.

Mēs devāmies ceļā. Es joprojām nebiju attapies pēc tikšanās ar tukšpauri. Šķita, ka manas spējas nudien pieņemas spēkā, - kā jau Milards bija paredzējis, tās attīstījās gluži kā muskuļi pēc treniņa. Ieraudzījis tukšpauri, es uzreiz noteicu tā atrašanās vietu un, pareizi piestrādājis pie šīs prasmes, jau varētu paredzēt tā nākamo soli - drīzāk sajūtu un intuīcijas, nevis prāta limenī. Biju diezgan apmierināts, ka esmu uzzinājis kaut ko jaunu par paša īpatnībām un ka varu mācīties no paša pieredzes. Tomēr man nācās mācīties nebūt ne drošos un kontrolējamos apstākļos. Nebija nekādu buferu, kas pasargātu bumbiņu no ieripošanas renstelē. Katra kļūda, ko es pieļautu, izraisītu tūlītējas un nāvējošas sekas kā man pašam, tā visiem apkārtējiem. Es bažījos, ka pārējie varētu sākt noticēt manām spējām, un vēl sliktāk - ka tām sāktu noticēt es pats. Es arī apzinājos, ka mirkli, kad sākšu celt degunu gaisā, brīdī, kad pārstāšu slapināt biksēs aiz bailēm no tukšpauriem, notiks kaut kas briesmīgs.

Iespējams, man šajā ziņā bija paveicies, jo mana baiļu un pārliecības attiecība joprojām saglabājās zema. Desmit pret

vienu - vēsi. Sabāzu rokas bikšu kabatās, baidīdamies, ka citi, ejot uz priekšu, pamanīs, kā tās trīc.

- Skatieties! - Bronvīne iesaucās un apstājās takas vidū. - Māja mākoņos!

Mēs bijām nogājuši pusi ceļa līdz kores galam. Tur augšā kāda ēka tālumā gluži vai balansēja uz mākoņa malas. Kad bijām tikuši jau tuvāk virsotnei, mākoņi pašķīrās un pavērās plašs skats uz māju. Tā bija loti maza un balstījās nevis uz mākoņa, bet gan uz milzīga torņa, ko veidoja tikai stāvus saslieti dzelzceļa sliežu gultņi, bet visa konstrukcija stabili iegremdējās zāles klāta plato vidū. Tā bija viena no dīvainākajām cilvēka radītajām konstrukcijām, kādas biju redzējis. Ap māju šur tur pavīdēja pa kādai būdai, un viņā galā slējās neliela koku audze, kam gan mēs nepievērsām uzmanību, jo visu acis bija piekaltas tornim.

- Kas tas tāds? - es čukstus vaicāju.

- Varbūt skatu tornis? - Emma minēja.

- Vai lidmašīnu nolaišanās laukums? - prātoja Hjū.

Tomēr nevienu lidmašīnu nekur neredzēja, arī nolaišanās

skrejceļu ne.

-Ja nu tā ir cepelīnu nolaišanās vieta? - ieminējās Milards.

Man atmiņā atausa seni hronikas kadri par nelaimei lemtā Hindenburga nolaišanos kādas augstas konstrukcijas galā, kas atgādināja radiotorni un nemaz tik ļoti neatšķīrās no šobrīd redzamā. Jutu, kā pār muguru pārskrien ledaini baiļu drebuļi. Ja nu baloni, kas mūs vajāja pludmalē, bāzējas tieši šeit un mēs, paši to nemanot, bijām ieskrējuši tieši briesmekļu midzenī?

- Vai varbūt tā ir imbrīnes māja, - ieminējās Olīvija. - Kāpēc visi vienmēr uzreiz izdara visļaunākos secinājumus?

- Esmu pārliecināts, ka Olīvijai ir taisnība, - piebilda Hjū. - Te nav, no kā baidīties.

Viņam acumirklī atbildēja skaļš, necilvēcīgs rēciens, kas, kā šķita, nāca no ēnas apņemtā laukuma torņa pakājē.

- Kas tas tāds bija? - Emma brīnījās. - Vai vēl viens tukš-pauris?

- Nedomāju vis, - es sacīju, kaut gan sajūta joprojām nebija mani pametusi.

- Es nezinu un nemaz negribu zināt, - Horācijs atkāpdamies piebilda.

Tomēr mums nebija izvēles; lai kas tas būtu, tas gribēja mūs satikt. Rēkoņa atkārtojās, spalvas sacēlās gaisā, un jau pēc mirkļa starp diviem zemākajiem gultņiem iznira spalvains ģīmis. Tas uzrūca mums kā traks suns, kam gar ilkņiem tek siekalas.

- Seno ļaužu vārdā, kas tas tāds? - nočukstēja Emma.

- Tā bija kolosāla ideja - ielīst tieši šajā cilpā, - piezīmēja Enohs. - Tiktāl mums nudien viss ir izdevies tīri labi.

Lai-kas-tas-būtu caur gultņiem izrausās saules gaismā, notupās uz pakaļkājām un glūnēja uz mums ar nekontrolētu smaidu uz lūpām, it kā iztēlotos, kā varētu garšot mūsu smadzenes. Es nespēju noteikt, kas tas ir - cilvēks vai dzīvnieks: skrandās tērptās miesas atgādināja cilvēku, kaut gan tas pārvietojās kā pērtiķis. Ieliektais stāvs atsauca atmiņā kādu mūsu senaizmirstu senci, kurš apstājies evolūcijā pirms miljons gadiem. Radījuma acis un zobi bija netīri iedzelteni - bāli un tumšu plankumu klāti, garie mati - sapinušies kā perēklis.

- Vai kāds beidzot to piebeigs? - Horācijs ierunājās. - Vai vismaz izdariet tā, lai tas beidz uz mani blenzt!

Bronvīne nolika Klēru zemē un nostājās kaujas pozā, bet Emma pastiepa delnas uz priekšu, lai uzšķiltu uguni, tomēr laikam taču bija pārlieku apstulbusi, lai radītu ko vairāk par dūmu mākoni. Cilvēkveida radījums saspringa, ierūcās un tad skriešus kā sprinteris olimpiskajās spēlēs nevis metās pie mums, bet gan, apmetis loku, nozuda aiz akmeņu kaudzes;

pēc tam gan tas vēlreiz pabāza degunu un, atsedzis ilkņus, pasmaidīja. Viņš spēlējās ar mums, gluži kā kaķis spēlējas ar savu medījumu, pirms to nogalina.

Šķita, ka radījums atkal metīsies skriet un šoreiz pie mums, bet tad kāda balss mums aiz muguras izteica pavēli: - Sēdi un uzvedies pieklājīgi! - Un radījums paklausīja, apsēdās uz pakaļkājām un atslāba, izkāris mēli no mutes, kas atņirdzās trakā smaidā.

Pagriezušies mēs ieraudzījām suni mierīgi kātojam uz mūsu pusi. Es paraudzījos tālāk, meklējot runātāju, bet vairāk neviena nebija. Tad suns pavēra muti un sacīja: - Neturiet ļaunu prātu uz Grāntu, viņš nemaz neprot uzvesties! Tā viņš vienkārši pasaka paldies. Tas tukšpauris bija pavisam neciešams.

Šķita, ka suns runā ar mani, bet es biju pārāk pārsteigts, lai atbildētu. Tas ne tikai runāja gluži vai cilvēka balsi - turklāt ar izsmalcinātu britu akcentu -, bet ari turēja starp gaļīgajām lūpām pīpi. Uz suņa deguna atradās apaļas, iezaļganas brilles.

- Ak vai, ceru, ka nejūtaties pārāk aizskarti, - suns turpināja, pārpratis manu klusēšanu. - Grānts nemaz nav ļauns, bet jums nāksies viņam piedot. Viņš uzauga vistiešākajā nozīmē šķūni. Turpretī es guvu izglītību muižā kā septītais kucēns izcilas medību suņu dzimtas septītajā paaudzē. - Tas paklanījās, cik vien labi suns to var spēt, ar degunu skarot zemi. - Edisons Maken-rijs, padevīgi esmu jūsu ricibā.

- Cik savāds suņa vārds, - nobubināja Enohs. Tikšanās ar runājošu dzīvnieku acīmredzot nebija viņu pārsteigusi.

Edisons pavērās pāri briļļu rāmjiem uz Enohu un sacīja:

- Un, ja drīkstu vaicāt, kāds būtu jūsu goda vārds?

- Enohs O’Konors, - Enohs lepni paziņoja un viegli izrieza krūtis.

- Cik savāds vārds netīram, tuklam cilvēkbērnam, - Edisons atbildēja un negaidīti pieslējās pakaļkājās, tā sasniegdams gandrīz Enoha augumu. - Jā, es esmu suns, bet brīnumains suns. Un kāpēc gan man tādā gadījumā būtu jānēsā parasta suņa vārds? Iepriekšējais saimnieks mani sauca par Boksiju, un to es nevarēju ciest - tas aizskāra manu godu! Tāpēc es tam vīram iekodu sejā un pieņēmu viņa vārdu. Manuprāt, dzīvniekam ar manu intelektuālo bagāžu daudz labāk piestāv Edi-sons. Drīz vien pēc tam mani atrada mis Paceplīte un atveda šurp.

Dzirdot imbrīnes vārdu, mūsu sejas atmaiga, un ikviens sajuta caur kauliem izskrienam cerības dzirksti.

-Jūs atveda mis Paceplīte? - Olīvija pārvaicāja. - Bet kā tad ar to milzi Katbertu?

- Ar ko? - Edisons atbildēja ar pretjautājumu un nogrozīja galvu. - Ak jā, no pasakas. Diemžēl tā laikam ir... tikai pasaka, kas senos laikos radusies tās divainās formas klints dēļ tur lejā un mis Paceplītes brīnumainās zvērnīcas dēļ.

- Un ko es teicu? - norūca Enohs.

- Kur tagad atrodas mis Paceplīte? - Emma vaicāja. - Mums jārunā ar viņu!

Edisons pavērās uz māju torņa galā un teica: - Tā ir viņas rezidence, tikai patlaban viņas nav mājās. Pirms dažām dienām viņa aizlidoja, lai Londonā palīdzētu savām māsām imbrī-nēm. Ir karš, kā jau zināt... Es pieņemu, ka būsiet par to dzirdējuši? Tas arī izskaidro, kāpēc esat devušies ceļā nožēlojamā bēgļu statusā, vai ne?

- Mūsu cilpa tika okupēta, - Emma paskaidroja. - Un pēc tam mēs jūrā zaudējām visu savu mantību.

- Un gandrīz arī paši gājām bojā, - Milards piebilda.

Izdzirdot Milarda balsi, suns salēcās. - Neredzamais! Kāds

rets pārsteigums! Un vēl amerikānis, - Edisons piebilda, pamājis uz manu pusi. - Tā tik ir savāda kompānija pat starp īpatņiem! - Viņš atkal nostājās uz visām četrām un pagriezās pret torni. - Nāciet, iepazīstināšu jūs ar pārējiem. Viņi būs sajūsmā par iespēju jūs satikt. Un jūs, nabadziņi, noteikti esat izbadējušies pēc tālā ceļa. Uz sātīgu ēdmaņu nebūs ilgi jāgaida!

- Mums vajadzētu arī zāles, - ierunājās Bronvīne un nometās ceļos, lai paceltu Klēru. - Mūsu mazulīte ir pavisam slima.

- Darīsim viņas labā visu, ko spēsim, - suns atbildēja. - Esam jums daudz parādā par to, ka atrisinājāt mūsu tukš-paura problēmu. Pavisam neciešami, kā jau sacīju.

- Kā viņš teica - ko sātīgu? - Olivija vaicāja.

- Ēdmaņu, comestibles, rations! - suns skaidroja. - Šeit jūs pabaros kā karalisko ģimeni.

- Bet es neēdu suņu barību, - Olivija iebilda.

Edisons iesmējās pārsteidzoši cilvēcīgā tembrā. - Gluži tāpat kā es, jaunkundz.

Edisons kātoja uz priekšu uz visām četrām, sacēlis uzrauto purnu gaisā, savukārt cilvēkveida radījums, vārdā Grānts, skraidīja mums apkārt kā neprātīgs kucēns. Manīju, ka aiz zāles kušķiem un dažviet izmētātajām būdām uz mums paslepšus noraugās dažādu veidolu un izmēru sejas, lielākoties spalvām klātas. Kad bijām nonākuši plato viducī, Edisons atslējās uz pakaļkājām un iesaucās: - Draugi, nebaidieties! Nāciet iepazīties ar bērniem, kas iznicināja mūsu nelūgto viesi!

Klajumā cits pēc cita parādījās neparasti zvēri. Kamēr tie nāca tuvāk, Edisons mūs iepazīstināja. Pirmais radījums izskatījās pēc miniatūras žirafes augšdaļas, kas uztupinātā uz ēzeļa pakaļgala. Tas dīvaini pārvietojās uz pakaļkājām, citu locekļu tam nebija. - Šī ir Deirdra, - sacīja Edisons. - Viņa ir emurafe, kas nedaudz atgādina žirafes un ēzeļa krustojumu, tikai ar mazāku kāju skaitu un īdzīgu dabu. Viņa sagādā ļoti sāpīgus zaudējumus kāršu spēlē, - suns čukstus piebilda. - Nekādā gadījumā nespēlējiet ar emurafi kārtis! Sasveicinies, Deirdra!

- Uz redzēšanos! - sacīja emurafe, atņirgusi lielās zirga lūpas smaidā. - Briesmīga diena! Man nemaz nav prieka jūs satikt! - Un tad viņa iesmējās - skaņa drīzāk atgādināja griezīgu, spalgu zviedzienu - un piebilda: - Es tikai muļķojos.

- Deirdra ir pārliecināta par savu labo humora izjūtu, - Edisons paskaidroja.

-Ja esat ēzeļa un žirafes krustojums, kāpēc gan jūs nesauc par ēzeļrafi? - Olīvija painteresējās.

Deirdra sarauca pieri un atbildēja: - Tāpēc, ka tas vispār nav nekāds nosaukums. Vārds “emurafe” gluži vai pats noripo no mēles, vai jums tā nešķiet? - Viņa izbāza tuklu, sārtu, trīs pēdas garu mēli un ar tās galiņu atstūma Olivijas diadēmu uz pakauša. Olivija iespiedzās un smiedamās noslēpās Bronvlnei aiz muguras.

- Vai šeit visi dzīvnieki prot runāt? - es painteresējos.

- Tikai Deirdra un es, - Edisons atbildēja, - un tas ir labi. Vistas jau tā neapklust ne mirkli, kaut gan nespēj pateikt ne vārda! - Nākamās rindā gaidīja bars klukstošu cāļu māšu, kuras mūs sveicināja no apdeguša un nosūbējuša būra. - Nūja! -Edisons turpināja. - Lūk, ari meitenes!

- Kas noticis ar viņu būri? - Emma pajautāja.

- Ik reizi, kad esam būri salabojuši, viņas to atkal nosvilina, -suns skaidroja. - lirās nedienas. - Viņš pagriezās un pamāja citā virzienā. - Es ieteiktu mazliet pakāpties atpakaļ, jo, kad viņas satraucas...

BLADĀC! Atskanēja tāds blīkšķis, it kā tiktu uzlaists gaisā dinamīts, un mēs visi salēcāmies. Atlikušie neskartie būra dēļi aizlidoja pa gaisu sīkās šķēpelēs.

- ... to olas eksplodē, - Edisons pabeidza.

Kad dūmi izklīda, mēs redzējām, ka vistas neskartas joprojām tuvojas mums. Šķita, ka tās pat nav pārsteigtas par sprādzienu, tās tikai kā sniegpārsliņas ieskāva viegls dūnu mākonītis.

Enohs stāvēja muti vaļā. - Vai jūs gribat teikt, ka šis vistas dēj eksplozīvas olas?! - viņš tomēr pajautāja.

- Tikai tad, kad kļūst satrauktas, - Edisons atbildēja. - Lielākoties viņu olas ir pavisam drošas - un ļoti gardas! Tomēr diezgan nejauko vārdu Armagedona klukstes viņas ir izpelnījušās tieši sprāgstošo olu dēļ.

- Nenāciet mums klāt! - Emma uzkliedza, kad vistas sāka mūs ielenkt. - Jūs uzlaidīsiet mūs visus gaisā!

Edisons iesmējās. - Viņas ir jaukas un pavisam nekaitīgas, ticiet man! Un olas tās dēj tikai savā būri. - Nu, redzat? - suns turpināja. - Jūs viņām patīkat!

- Gatavā trakomāja! - norūca Horācijs.

Nu smējās Deirdra. - Nē, dūkulīt, šeit ir zvērnica.

Pēc tam Edisons mūs iepazīstināja ar dažiem ne tik ļoti savdabīgiem dzīvniekiem, ieskaitot kādu pūci, kura uz mums klusi un vērīgi nolūkojās no zara, un peļu komandu, kas šķietami nemanāmi parādījās un pazuda skatienam tā, it kā daļu laika pavadītu kādā citā dimensijā vai realitātē. Redzējām arī āzi ar ļoti gariem ragiem un spilgti melnām acīm - tas bija bārenis no kāda īpatno kazu bara, kas reiz apdzīvojis zemāk augošo mežu.

Kad visi zvēri bija sanākuši, Edisons iesaucās: - Trīsreiz urā! tukšpaura pieveicējiem!

Deirdra iebrēcās, un āzis sita kājas pie zemes, pūce iekliedzās, un vistas klulcstēja, līdz Grānts apmierināti norūca. Tikmēr Bronvīne un Emma paslepšus saskatījās. Bronvīne pavērās lejup uz savu jaku, aiz kuras slēpās mis Peregrine, un pēc tam uzlūkoja Emmu un sarauca uzacis, it kā jautātu: Vai tagad? Bet Emma nogrozīja galvu, kā atbildot: Nē, vēl ne.

Bronvīne nolika Klēru koka ēnā paslēptā zāles laukumiņā. Meitenīte svīda un trīsēja, ik pa brīdim zaudējot un atkal atgūstot samaņu.

- Esmu redzējis mis Pacepllti gatavojam īpašu eliksīru, kas mazina drudzi, - sacīja Edisons. - Garšo šaušalīgi, toties labi iedarbojas.

- Mamma mēdza man vārīt vistas buljonu, - es ieminējos.

Vistas trauksmaini ieklukstējās, un Edisons man uzmeta

bargu skatienu. - Tas bija joks! - viņš norūca. - Tikai joks, pavisam absurds joks, ha, ha, ha! Tāda vistu buljona nemaz nav!

Ar Grānta un viņa pretstatāmo īkšķu palīdzību Edisons un emurafe devās pagatavot eliksīru. Pēc īsa brīža viņi atgriezās ar trauku, kurā skalojās kaut kas līdzīgs netīram traukūdenim. Tiklīdz Klēra bija izdzērusi visu līdz pēdējai lāsei un atkal iemigusi, dzīvnieki mums uzklāja pieticīgu dziru galdu: tur bija groziņi ar svaigu maizi, sutināti āboli un cieti novārītas olas -tiesa, nesprāgstošās. Viss tika pasniegts mums tieši rokās, jo šķīvju vai galda piederumu zvēriem nebija. Nebiju aptvēris, cik izsalcis esmu, līdz mazāk nekā piecās minūtēs apriju trīs olas un kukuli maizes.

Paēdis atraugājos, noslaucīju muti un, pavēries augšup, saskatījos uzreiz ar visiem zvēriem, kas dedzīgi mūs vēroja. Gudrība darīja to sejas tik dzīvas, ka es nedaudz apmulsu un atgaiņāju spēcīgu sajūtu, ka tas ir tikai sapnis.

Man blakus mielojās Milards, un es pajautāju: - Vai līdz šim biji kaut reizi dzirdējis par brīnumainiem dzīvniekiem?

- Tikai bērnu pasakās, - zēns atbildēja, stūķēdams mutē maizes kanci. - Tomēr jokaini, ka tieši šāda pasaka mūs atveda pie viņiem.

Notiekošais nepārsteidza tikai Oliviju, iespējams, tādēļ, ka viņa - kaut daļēji - vēl bija tik jauna un atšķirība starp pasakām un īsto dzīvi viņai vēl nešķita tik krasa. - Kur ir pārējie zvēri? - viņa jautāja Edisonam. - Stāstā par Katbertu tika minēti garkāju pērtiķlāči un divgalvaini lūši.

Zvēru svētsvinīgais noskaņojums acumirkli pagaisa. Grānts paslēpa seju lielajās plaukstās, un Deirdra sāpīgi noīdējās. - Tikai, lūdzu, ne to, tikai ne to! - viņa skandēja, nokārusi garo purnu. Bet bija jau par vēlu.

- Šie bērni mums izlīdzēja, - Edisons iesāka. - Viņi ir pelnījuši dzirdēt mūsu skumjo stāstu, ja vēlas.

-Ja vien esat ar mieru stāstīt, - Emma piebilda.

- Man patīk skumji stāsti, - sacīja Enohs. - īpaši, ja tie vēsta par princesēm, ko aprij pūķi, un beigās visi mirst.

Edisons nokremšļojās. - Mūsu gadījumā drīzāk princese apēda pūķi. Mēs un mums līdzīgie esam pārcietuši smagu laiku, un miera nebija jau dažus gadsimtus pirms tam. -Suns soļoja šurpu turpu, un viņa balss pieņēma sprediķa cienīgu diženumu. - Sensenos laikos šī pasaule bija brīnumainu zvēru pilna. Aldinu laikos uz zemes bija vairāk īpatnu dzīvnieku nekā īpatnu cilvēku. Mums piemita visdažādākie izmēri un veidoli, kādus vien iespējams iztēloties: vaļi prata lidot kā putni, tārpi bija lieli kā mājas, suņi - divreiz gudrāki par mani, ja spējat tam noticēt. Dažiem piederēja pašiem savas karaļvalstis, kur valdīja dzīvnieki. - Suņa acis iemirdzējās tik tikko manāma uguntiņa - it kā viņš būtu tik sens, ka atcerētos šādus laikus. Tad Edisons smagi nopūtās, uguntiņa izdzisa, un viņš turpināja: - Bet saglabājusies ir vien siksīka daļiņa. Mēs atrodamies uz iznīcības robežas. Vai jums ir nojausma, kāds liktenis piemeklēja brīnumainos zvērus, kas savulaik apdzīvoja pasauli?

Mēs klusējot turpinājām ēst, kaunēdamies par to, ka neko nezinām.

- Tā gan, - suns nopūtās. - Nāciet, es jums parādīšu. - Edisons iznāca saulē un atskatījās, gaidot, lai mēs sekojam.

- Edij, lūdzu! - emurafe iejaucās. - Tikai ne tagad, mūsu viesi vēl ēd!

- Viņi jautāja, un es viņiem tūlīt atbildēšu, - Edisons attrauca. - Pēc dažām minūtēm viņiem iedotā maize nekur nebūs zudusi!

Mēs negribīgi atlikām malā ēdienu un sekojām sunim. Fiona palika ēnā, lai pieskatītu joprojām aizmigušo Klēru, bet mēs pārējie devāmies pāri plato uz sīkās koku audzes pusi, kura vidēja tālumā; Grānts un emurafe lēkšoja mums pakaļ. Grantētais celiņš vijās starp kokiem, un mēs virzījāmies pa to uz klajuma pusi. Vēl nebijām tur nonākuši, kad Edisons teica: - Ļaujiet jūs iepazīstināt ar visjaukākajiem brīnumainajiem zvēriem, kādi jebkad dzīvojuši! - Koki pašķīrās, un mēs ieraudzījām nelielu kapsētu ar glītām baltu kapakmeņu rindām.

Ak vai, es dzirdēju Bronvīni nopūšamies.

- Šeit, iespējams, apglabāti daudz brīnumaināki dzīvnieki, nekā patlaban atrodami visā Eiropā, - Edisons turpināja un virzījās uz priekšu gar kapakmeņu rindām, apstādamies pie katra un uzlikdams uz tā priekšķepu. - Šo sauca Pompeja. Tā bija skaista suņu dāma, kas prata izārstēt savainojumus, tikai pāris reižu pārlaižot pāri savu mēli. Kas tas bija par brīnumu! Un tomēr viņu piemeklēja tāds liktenis. - Edisons iekoda mēlē, un Grānts metās uz priekšu ar nelielu grāmatiņu rokās, ko tūlīt iegrūda rokās man. Tas bija fotoalbums, atvērts lappusē, kur bija redzams suns, iejūgts nelielos ratos mūļa vai zirga vietā. - Cirka trupa viņu padarīja par savu verdzeni, - Edisons atsāka, - un lika vizināt tuklus, izlutinātus bērnus. Viņi to pat sita ar pātagām kā tādu traku zvēru vai traucēkli! - Runātāja acīs iedegās dusmas. - Kad mis Paceplīte viņu izglāba, Pompeja bija ieslīgusi tik dziļā depresijā, ka tik tikko vilka dzīvību. Pēc ierašanās šeit viņa nodzīvoja vien dažas nedēļas un te ari tika apbedīta.

Es padevu grāmatu tālāk. Ikviens, ieraugot fotogrāfiju, nopūtās, nogrozīja galvu vai klusi, bet neganti nolamājās.

Edisons piegāja pie nākamā kapa. - Vēl dižāka bija Kaāba Magda, - suns turpināja. - Tas bija savvaļas zvērs ar astoņpadsmit ilkņiem, kurš apdzīvoja Ārējās Mongolijas cilpas. Viņa bija briesmīga! Magdai skrienot, zeme zem viņas nagiem dimdēja! Runā, ka 218. gadā pirms mūsu ēras viņa pat esot šķērsojusi Alpus kopā ar Hanibāla karaspēku. Un tad pirms nedaudziem gadiem kāds mednieks viņu nošāva.

Grānts mums parādīja pavecas sievietes attēlu - šķita, ka viņa nupat atgriezusies no Āfrikas safari un apsēdusies savādā, no ragiem darinātā krēslā.

- Es neko nesaprotu, - Emma blenza uz fotogrāfiju. - Kur tad ir Kaāba Magda?

- Uz viņas sēž, - Edisons paskaidroja. - Mednieks lika no Magdas ragiem izgatavot krēslu.

Emma gandrīz izlaida albumu no rokām. - Cik pretigi!

- Ja viņa ir tur, tad kas ir apbedīts šeit? - Enohs vaicāja, bakstot ar pirkstu pa fotoattēlu.

- Krēsls... - Edisons atbildēja. - Cik nožēlojams brīnumaina mūža iznākums...

- Šī kapsēta ir Magdas gadījumam līdzīgu dzīvesstāstu pārpilna. Mis Paceplīte bija iecerējusi šo zvērnīcu kā patvēruma šķirstu, bet tā pakāpeniski pārvērtās par kapsētu, - suns sacīja.

- Gluži kā mūsu cilpas, - piebilda Enohs. - Tāpat kā visa brīnumainā pasaule. Eksperiments nav izdevies.

- “Šī vieta iet bojā”, mis Paceplīte bieži mēdza teikt, - Edisons ierunājās imbrīnes balsī. - “Un es šeit esmu vien pieskatītāja tās ilgajā bēru ceremonijā.”

Atceroties mis Paceplīti, Edisonam acīs sariesās asaras, bet viņš aši atkal saņēmās. - Viņa dievināja teātri.

- Lūdzu, nerunā par mūsu imbrini pagātnes formā, - Deir-dra iebilda.

- Dievina, - Edisons izlaboja. - Atvainojiet, viņa dievina.

- Viņi jūs medīja, pārvērta par izbāzeņiem un ieslodzīja zvērudārzos, - Emma secināja, un viņas balss emociju iespaidā drebēja.

- Tieši tāpat, kā rīkojās mednieki pasakā par Katbertu, -piebilda Olīvija.

- Jā, - Edisons piekrita. - Ir patiesības, ko visprecīzāk var izteikt ar mītu palīdzību.

- Bet Katberts ir izgudrots, - Olīvija sāka aptvert. - Nebija nekāda milža, tikai putns.

- Ļoti īpašs putns, - Deirdra piebilda.

- Jūs uztraucaties par viņu, - es atzīmēju.

- Protams, uztraucamies, - Edisons turpināja. - Cik man zināms, mis Paceplīte ir vienīgā joprojām nesagūstītā imbrine. Izdzirdot par savu nolaupīto māsu pārvešanu uz Londonu, viņa aizlidoja, lai sniegtu palīdzību, ne mirkli neaizdomājoties par pašas drošību.

- Vai mūsējo, - Deirdra nočukstēja.

- Uz Londonu? - Emma pārvaicāja. - Vai esat pārliecināts, ka sagūstītās imbrīnes nogādāja tieši tur?

- Absolūti, - suns atbildēja. - Mis Paceplītei Londonā ir savi ziņotāji - īpatnu baložu nodaļa, kas visu novēro un pēc tam viņu informē. Nesen daži no tiem atlidoja pie mums, smagu bēdu nomākti. Viņi atnesa drošu informāciju, ka imbrīnes tika -un joprojām tiek - turētas soda cilpās.

Daži bērni iekliedzās. Es gan nesapratu suņa teikto, tāpēc vaicāju: - Kas ir soda cilpa?

- Tās tika radītas, lai izmitinātu noķertos briesmoņus, nelabojamus noziedzniekus un bīstamus trakos, - Milards paskaidroja. - Tās nemaz neatgādina mums zināmās cilpas. Tiešām briesmīgas vietas.

- Un tagad tās pārvalda briesmoņi un noteikti arī tukš-pauri, kas tos sargā, - papildināja Edisons.

- Svētie Dievi! - Horācijs iesaucās. - Tad jau ir vēl ļaunāk, nekā mums šķita.

- Tu joko? - iejaucās Enohs. - Tas ir tieši tā, kā man šķita!

- Lai cik nelāgs iznākums briesmekļiem padomā, nav šaubu, ka viņiem nepieciešamas visas imbrīnes, lai to paveiktu, - Edisons piebilda. - Tagad atlikusi vien mis Paceplīte... drosmīgā, pārdrošā mis Paceplīte... Un kas to zin’, cik vēl ilgi... - Viņš iekaucās tā, kā daži suņi reaģē uz negaisu, tad pieglauda ausis un nodūra galvu.

Mēs atgriezāmies koka paēnā un pabeidzām maltīti. Kad bijām paēduši un vairs nespējām norit ne kumosa, Bronvīne pievērsās Edisonam: - Vai zināt, suņa kungs, viss tomēr nav tik drausmīgi, kā jūs sakāt. - Tad viņa uzlūkoja Emmu un sarauca pieri. Šoreiz Emma piekrītoši pamāja ar galvu.

- Vai tiešām? - Edisons pārvaicāja.

- Jā, tā ir. Vispār man ir kaut kas tāds, kas varētu jūs uzmundrināt.

- Par to es gan nebūtu drošs, - suns nomurmināja, tomēr pacēla uz ķepām atslieto galvu, lai palūkotos, par ko ir runa.

Bronvīne pavēra mēteli un teica: - Vēlos jūs iepazīstināt ar priekšpēdējo joprojām nesagūstīto imbrini - mis Almu Pe-regrīni. - Putns izbāza galvu saules gaismā un samiedza acis.

Nu bija zvēru kārta pārsteigumam. Deirdra noelsās, un Grānts spiegdams plaukšķināja, bet vistas vicināja nekam nederīgos spārnus.

- Mēs gan dzirdējām, ka jūsu cilpa tika okupēta! Un jūsu imbrine - nolaupīta! - Edisons sacīja.

- Tā arī bija, - Emma lepni atzina, - bet mēs viņu atguvām!

- Tādā gadījumā, - Edisons nolieca galvu mis Peregrines priekšā, - man ir ārkārtīgs prieks, kundze. Ļaujiet jums pakalpot. Ja jums nepieciešama telpa, kur pārģērbties, būšu priecīgs pavadīt jūs līdz mis Paceplītes privātajiem apartamentiem.

- Viņa nevar pārģērbties, - Bronvīne piezīmēja.

- Kāpēc tā? - Edisons nesaprata. - Vai viņa kautrējas?

- Nē, - Bronvīne turpināja. - Viņa ir iestrēgusi.

Pīpe izkrita no Edisona mutes. - Nevar būt, - viņš klusi nomurmināja. - Vai esat pavisam pārliecināti?

- Viņa ir šādā veidolā jau divas dienas, - Emma paskaidroja. - Man šķiet: ja mis Peregrine varētu atgūt cilvēka veidolu, viņa to jau būtu izdarījusi.

Edisons nopurināja brilles no sejas un norūpējies pavērās uz putnu. - Vai drīkstu viņu izmeklēt?

- Edijs ir īsts Doktors Dūlitls, - emurafe ierunājās. - Kad esam saslimuši, viņš ārstē mūs visus.

Bronvlne izņēma mis Peregrīni no azotes un nolika zemē. - Tikai esiet uzmanīgi ar salauzto spārnu! - viņa piebilda.

- Protams. - Edisons pamāja ar galvu un vispirms lēni apmeta loku ap putnu un nopētīja to no visām pusēm. Pēc tam viņš apošņāja tā galvu, spārnus un lielo, mitro knābi. - Izstāstiet, kas ar viņu notika, - viņš beigu beigās teica, - kad un kā. Izstāstiet visu!

Emma pastāstīja visu notikušo: kā Golans nolaupīja mis Peregrīni, kā okeānā viņa tik tikko nenoslīka savā būri, kā mēs viņu izglābām no briesmoņu vadītās zemūdenes. Zvēri klausījās kā sastinguši. Kad bijām galā, suns bridi apkopoja domas un tad nāca klajā ar diagnozi: - Viņa ir saindēta. Esmu par to pārliecināts. Viņai ir iebarots kaut kas tāds, kas neļauj atgriezties cilvēka veidolā.

- Vai tiešām? - Emma pārvaicāja. - Kā jūs to zināt?

- Kamēr imbrines atrodas cilvēka ādā, viņu nolaupīšana un pārvadāšana ir ļoti bīstama, jo tad tās spēj likt lietā laika apturēšanas trikus. Savukārt putna veidolā imbriņu spējas ir loti ierobežotas. Šādā veidā jūsu vadone ir maza, viegli paslēpjama... un krietni mazāks drauds. - Edisons pavērās uz mis Peregrīni. - Vai tas briesmonis, kas jūs sagūstīja, jums kaut ko uzšļāca? - viņš jautāja putnam. - Kādu šķidrumu vai gāzi?

Mis Peregrine pamāja ar galvu, kā apstiprinot, ka tā bija.

Bronvlne noelsās. - Kundze, ak vai... Man tik ārkārtīgi žēl. Mums nebija ne jausmas.

Man kā duncis iedūra vainas apziņa. Es taču biju tas, kurš atveda briesmoņus uz salu. Manis dēļ ar mis Peregrīni notika nelaime. Manis dēļ (vismaz daļēji) brīnumainie bērni zaudēja mājas. Kauns kā akmens sažņaudza rīkli.

- Viņa taču atlabs, vai ne? Viņa taču atkal atgriezīsies? - es jautāju.

- Mis Peregrines spārns sadzis, - Edisons attrauca. - Tomēr bez palīdzības viņa pati nespēs atkal atgriezties cilvēka ādā.

- Kāda palīdzība viņai nepieciešama? - Emma jautāja. - Vai jūs varat to viņai sniegt?

- Viņai var palīdzēt tikai cita imbrine. Turklāt laika atlicis pavisam maz.

Es sastingu. Tas bija kas jauns.

- Ko tas nozīmē? - Emma neatstājās.

- Man ir smagi vēstīt sliktas ziņas, - Edisons atbildēja, - bet imbrīnei šādā stāvokli divas dienas ir ļoti ilgs laiks. Jo ilgāk viņa paliks putna ādā, jo vairāk zaudēs savu cilvēka būtību. Atmiņa, vārdi - viss, kas viņu padarīja par cilvēku, - būs zudis, līdz galu galā viņa vairs nebūs imbrine. Mis Peregrine paliks putns uz visiem laikiem.

Es iztēlojos ainu, kā mis Peregrine izplāta guļ reanimācijā uz operācijas galda un apkārt rosās dakteri; viņa pārstāj elpot, un ar katru pagājušo sekundi imbrines smadzenēm tiek nodarīts aizvien lielāks neatgriežams ļaunums.

- Cik ilgi? - Milards gribēja zināt. - Cik daudz laika viņai atlicis?

Edisons novērsa skatienu un nogrozīja galvu. - Divas dienas, ja viņai pietiks spēka.

Sekoja čuksti un elsas. Mēs visi kā viens nobālējām.

- Vai jūs to droši zināt? - Emma nelikās mierā. - Vai esat absolūti un pilnīgi pārliecināts?

- Esmu to redzējis jau agrāk. - Edisons piegāja pie mazās pūcītes, kas sēdēja uz netāla zara. - ŠI ir Olīvija, viņa bija jauna imbrine, kam nepaveicās treniņa laikā. Pie mums viņu atveda pēc piecām dienām. Mēs ar mis Paceplīti darījām visu, kas mūsu spēkos, lai viņu atgrieztu atpakaļ, bet viņai vairs nebija iespējams palīdzēt. Tas notika pirms desmit gadiem, un kopš tā laika viņa nav mainījusies.

Pūce mēmi vērās mūsos. Viņā nemanīja neko vairāk par putnu; par to liecināja tukšais skatiens.

Emma pieslējās kājās. Šķita, ka viņa grasās kaut ko teikt, - es cerēju, ka viņa mūs uzmundrinās, mudinās uz rīcību ar iedvesmojošu runu, - bet meitene nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Izplūdusi elsas, Emma nedrošiem soļiem aizgāja.

Es saucu viņu, tomēr meitene neapstājās. Pārējie vienkārši vēroja Emmu aizejam, apstulbuši no šausmīgajām vēstīm, kā arī no Emmas rīcībā manāmā vājuma un neizlēmības. Par spīti notiekošajam, viņa bija saglabājusi spēkus tik ilgi, ka mēs jau sākām to uzskatīt par pašsaprotamu, bet mana draudzene nebija ložu necaurlaidīga. Lai gan brīnumaina, Emma tomēr bija arī cilvēks.

- Labāk ejiet un vediet viņu atpakaļ, Džeikoba kungs, -Bronvīne mani aicināja. - Mēs nedrīkstam šeit uzkavēties pārlieku ilgi.

Es panācu Emmu, kad viņa jau stāvēja kraujas malā, zem kuras pletās lauku ainava un lēzeni zaļi pakalni pārtapa tālā līdzenumā. Viņa dzirdēja mani nākam, bet neatskatījās.

Es nostājos blakus un centos izdomāt, ko tādu mierinošu varētu pateikt. - Es zinu, ka esi pārbijusies, un... trīs dienas nešķiet ilgs laiks, bet...

- Divas dienas, - Emma čukstēja. - Varbūt divas dienas. -Meitenes lūpas trīsēja. - Un tas pat vēl nav ļaunākais.

Es minstinājos. - Kas gan vēl ļaunāks varētu notikt?

Emma bija ilgi turējusies pretī asarām, bet pēkšņi viņa šajā cīņā zaudēja. Meitene noslīga zemē un šņukstēdama padevās stihijai, kas viņu pārņēma. Nometies ceļos, es abām rokām cieši Emmu apskāvu. - Man ļoti žēl, - viņa trīsreiz atkārtoja tonī, kas bija bezcerīgs kā sadilusi virve. - Tev nekādā gadījumā nevajadzēja te palikt. Es nedrīkstēju to pieļaut. Bet es biju tik liela egoiste... tik briesmīgi savtīga!

- Nesaki tā, - es viņu pārtraucu. - Es esmu te. Esmu te un nekur neiešu.

Šķita, ka šādi es tikai darīju Emmas raudas vēl spēcīgākas. Es skūpstīju viņas pieri, līdz nevaldāmais spēks sāka atkāpties un raudas pārvērtās šņukstos. - Lūdzu, runā ar mani! - es teicu. - Saki, kas par lietu!

Pēc kāda brīža Emma izslēja muguru, noslaucīja acis un centās saņemties. - Es cerēju, ka man tev tas nekad nebūs jāsaka, - viņa iesāka, - ka tas nebūs svarīgi. Vai atceries, kā todien, kad tu nolēmi doties ceļā kopā ar mums, es tev pateicu, ka, iespējams, tu nekad vairs nevarēsi atgriezties mājās?

- Protams, atceros.

- Līdz pat šim brīdim es nezināju, cik lielā mērā tas atbilst patiesībai. Man ir bail, ka esmu tevi, mans dārgais draugs Džei-kob, nolēmusi īsam mūžam gaistošā pasaulē. - Emma ievilka nedrošu elpu un turpināja: - Tu pie mums ieradies caur mis Peregrines cilpu, un tas nozīmē, ka tikai mis Peregrine vai viņas cilpa var sūtīt tevi atpakaļ. Taču viņas cilpa ir pagalam - ja vēl nav, drīz tas būs noticis, - tātad mis Peregrine ir tava vienīgā iespēja atgriezties mājās. Bet, ja viņa vairs nekad neatgūs cilvēka veidolu...

Es smagi noriju kamolu - kakls bija pagalam izkaltis. - Tātad esmu iestidzis pagātnē.

- Jā. Un vienīgā iespēja atgriezties laikā, ko tu pazini kā savējo, ir to gaidīt - dienu no dienas, gadu no gada.

Septiņdesmit gadus. Līdz tam laikam mani vecāki un visi, ko pazinu un mīlēju, būs jau miruši, un es jau sen kā būšu miris viņiem. Protams, ar noteikumu, ka mums izdosies izturēt visus pārbaudījumus, kādi mūs, iespējams, gaida, man vienmēr pastāvētu izredzes pēc dažiem desmitiem gadu doties un sameklēt savus vecākus, tiklīdz viņi būs dzimuši. Bet kāda gan tam būtu jēga? Viņi būtu bērni un man svešinieki.

Es prātoju, kad mani šībrīža vecāki tur mājās pārstās cerēt, ka sastaps mani dzīvu. Ar kādu stāstu viņi centīsies sevi mierināt, lai izskaidrotu manu pazušanu? Vai es esmu aizbēdzis? Sajucis prātā? Pats meties jūrā no klints?

Vai viņi sarīkos manas bēres? Vai iegādāsies man zārku? Vai ierakstīs manu vārdu kapakmenī?

Es biju pārvērties mistērijā, ko viņi nekad nespēs izprast. Sāpē, kas nekad nepāries.

- Lūdzu, piedod! - Emma atsāka. - Ja es būtu zinājusi, ka mis Peregrines stāvoklis ir tik šausmīgs, zvēru, nekādā gadījumā nebūtu lūgusi tevi te palikt. Mums pārējiem tagadne nenozīmē neko. Mēs iesim bojā, ja paliksim tur pārlieku ilgi! Bet tu - tev tomēr ir ģimene, dzīve...

- Nē! - es iesaucos un uzsitu ar roku pa zemi, kā atgaiņājot sevi žēlojošas domas, kas jau bija sākušas aptumšot galvu. - Tā visa vairs nav. Esmu izvēlējies šo te.

Emma uzlika plaukstu uz manas delnas un mīļi sacīja: - Ja tas, ko zvēri teica, ir patiesība un visas mūsu imbrīnes ir nolaupītas, drīz vien ari šī te visa, kas ir ap mums, vairs nebūs. -Viņa pagrāba saujā zemi un palaida pa vējam. - Ja nebūs imbrīņu, kas uzturēs cilpas, tās sabruks. Briesmoņi izmantos imbrīnes, lai atkārtotu savu nolādēto eksperimentu. Atkal būs 1908. gads, un tie vai nu izgāzīsies un pārvērtīs visu pasauli dūmojošā krāterī, vai arī briesmoņiem viss izdosies un tie padarīs sevi nemirstīgus un valdīs pār mums. Jebkurā gadījumā drīz vien mēs būsim tikpat reta parādība kā brīnumainie dzīvnieki! Un tagad es esmu ievilkusi šajā baisajā murgā ari tevi. Un kā vārdā?

- Visam notiekošajam ir savs iemesls, - es sacīju.

Es nespēju noticēt, ka šie vārdi nākuši pār manām lūpām, bet, tos pateicis, jutu, cik tie patiesi, - vārdi rezonēja manī kā dimdošas zvana skaņas.

Bija kāds iemesls, kāpēc es šeit atrados. Man bija kāda misija nevis vienkārši te būt, bet kaut ko paveikt, un tas nebūt nenozīmēja bēgt, slēpties vai atteikties no smalkajām lietiņām, kas šķita tik biedējošas un neiespējamas.

- Man šķita, ka tu netici liktenim, - Emma atzīmēja un skeptiski pavērās manī.

Es ari neticēju - vismaz ne gluži -, bet arī nepratu izskaidrot, kam es ticu. Atsaucu atmiņā to, ko vectēvs savulaik mēdza man stāstīt. Šajos stāstos valdīja brīnumi un piedzīvojumi, bet slēpās ari kāda dziļāka stīga - kā nezūdoša pateicība. Bērnībā biju pievērsis uzmanību lielākoties šķietami burvīgās salas aprakstam un brīnumainajiem bērniem, viņu fantastiskajām spējām, bet patiesībā vectēva stāsti vēstīja par mis Peregrīni un to, kā viņa lielu grūtību apstākļos bija vectēvam palīdzējusi. Velsā viņš ieradās kā vēl pavisam jauns, nobijies zēns, kurš neprata vietējo valodu un kuru vajāja divu veidu briesmoņi: tie, kas galu galā iznīcināja gandrīz visu viņa ģimeni, un otri -groteski kā karikatūras un neredzami itin visiem, izņemot viņu, - kuru izcelsme visdrīzāk meklējama viņa murgos. Un šādā situācijā mis Peregrine bija vectēvu paslēpusi, devusi viņam mājas un palīdzējusi noskaidrot, kas viņš patiesībā ir. Mis Peregrine bija glābusi vectēva dzīvību un līdz ar to darījusi iespējamu mana tēva un līdz ar to arī manu rašanos. Vecāki bija laiduši mani pasaulē, uzaudzinājuši un mīlējuši, un tāpēc es biju viņiem pateicību parādā. Tomēr pirmām kārtām un galvenokārt es nekādā gadījumā nebūtu piedzimis, ja nebūtu milzīgās un nesavtīgās laipnības, kādu mis Peregrine izrādīja manam vectēvam. Es sāku ticēt, ka esmu sūtīts šurp, lai atdotu parādu - pats savu, sava tēva un ari vectēva parādu.

Es mēģināju to paskaidrot, cik nu tas bija manos spēkos. - Nav runa par likteni, - es sacīju, - bet gan par to, ka es nudien ticu: pasaulē pastāv līdzsvars, un reizēm mums nesaprotami spēki ielaužas tajā, lai nosvērtu svaru kausus vajadzīgajā virzienā. Mis Peregrine izglāba manu vectēvu, un nu es esmu šeit, lai palīdzētu glābt viņu.

Emma piemiedza acis un lēni pamāja ar galvu. Es nesapratu, vai viņa man piekrīt vai ari meklē pieklājīgu veidu, kā pateikt, ka esmu sajucis prātā.

Un tad viņa mani apskāva.

Nekādi skaidrojumi vairs nebijā vajadzīgi. Viņa saprata.

Arī Emma bija mis Peregrinei parādā par savas dzīvības glābšanu.

- Mūsu rīcībā ir trīs dienas, - es sacīju. - Mums jādodas uz Londonu, jāatbrivo kāda no imbrīnēm un jāizārstē mis Peregrine. Cerība vēl pastāv. Emma, mēs viņu izglābsim vai ari iesim bojā, mēģinādami to darīt. - Šie vārdi izklausījās tik drosmīgi un apņēmīgi, ka īsu mirkli šaubījos, vai tos nudien esmu pateicis es.

Mani pārsteidza Emmas smiekli. Viņai manis teiktais nez kāpēc šķita smieklīgs. Bet tad meitene uz bridi novērsās. Pēc brīža Emma uz mani pavērās pavisam nopietna, viņas acis mirdzēja un tajās atgriezās senā pārliecība. - Ir brīži, kad es nespēju saprast, vai tu esi pagalam jucis vai ari tīrais brīnums. Lai gan sāku domāt, ka drīzāk otrais variants, - viņa sacīja.

Emma atkal apskāva mani, un mēs ilgi sēdējām viens otra skavās. Viņas galva atdusējās uz mana pleca, elpa sildīja man kaklu, un pēkšņi es vēlējos tikai vienu: likvidēt sīko atstatumu, kas šķīra mūsu augumus, un saplūst vienā veselā. Taču Emma acumirkli atrāvās nost, noskūpstīja mani uz pieres un devās atpakaļ pie pārējiem. Biju pārmēru apstulbis, lai uzreiz sekotu viņai, jo manī dzima kas nezināms - sirds zobratiņš, kādu nekad agrāk nebiju manījis, turklāt tas griezās tik strauji, ka man sareiba galva. Jo vairāk Emma no manis attālinājās, jo ātrāk tas griezās, it kā atritinātu kādu neredzamu trosi, kas mūs vienoja. Šķita: ja viņa aizies pārāk tālu, trose pārtrūks... un nogalinās mani.

Es nodomāju: vai šīs dīvainās, saldās sāpes ir mīlestība?

Pārējie - bērni un zvēri - bija sanākuši cieši kopā koka pavēnī. Mēs ar Emmu viņiem tuvojāmies. Manī radās kārdinājums saņemt meiteni aiz rokas, un es gandrīz tā ari izdarīju, bet tad pamanīju ko citu un pārdomāju. Piepeši es aptvēru: kad Enohs pagriezās un veltīja mums pazīstamo aizdomu pilno skatienu, ar kādu viņš vienmēr vērās uz mani un tagad jau uz mums abiem, - ka mēs ar Emmu sākam pārtapt atsevišķā vienībā, privātā aliansē ar saviem noslēpumiem un solījumiem.

Kad bijām jau pavisam tuvu, Bronvīne piecēlās kājās. - Vai jums kas noticis, Emmas jaunkundz?

- Nē, nekas, - Emma steidzīgi attrauca, - tikai kaut kas bija ieskrējis aci, nekas vairāk. Tā, visi paņemiet savas mantas!

Mums tūliņ pat jādodas uz Londonu un jāskatās, kā varētu atkal padarīt mis Peregrīni veselu!

- Esam sajūsmā, ka jūs piekrītat, - Enohs noteica, izvalbījis acis. - Pirms dažām minūtēm, kamēr jūs abi tur sačukstējāties, izlēmām rīkoties tāpat.

Emma piesarka, bet neuzķērās uz Enoha āķa. Tobrīd bija darāms kas svarīgāks par sīkiem kašķiem, un konkrēti - jāapsver neskaitāmās neordinārās briesmas, ko mums ceļā varētu nākties pārvarēt. - Esmu pārliecināta, - Emma iesāka, - ka jūs labi apzināties: pēc visiem parametriem šis plāns ir ļoti riskants un mums ir pavisam vāra cerība uz veiksmi. - Viņa izlaida dažus iemeslus. Londona atradās pārmēru tālu. Iespējams, ne jau pēc mūsdienu standartiem, kad mēs varētu ar GPS palīdzību atrast ceļu uz tuvāko dzelzceļa staciju un paspēt uz ekspresi, kas aizrautu mūs līdz pilsētas centram dažās stundās. 1940. gadā, kad Lielbritānija raustījās kara konvulsijās, Londona atradās otrā pasaules malā: autoceļi un dzelzceļi, visticamāk, bija bēgļu pilni vai bumbu izārdīti, vai ari tos bija savā pārziņā pārņēmuši bruņotie spēki. Ikviens no šiem iemesliem varētu prasīt laiku, kas mis Peregrinei vairs nebija atlicis. Pastāvēja vēl ļaunāka varbūtība: ņemot vērā, ka visas citas imbrines jau bija nolaupītas, mums, iespējams, dzīsies pakaļ, turklāt vēl sparīgāk nekā līdz šim.

- Aizmirstiet par došanos ceļā! - Edisons norūca. - Par to būtu jāuztraucas vismazāk! Es laikam neizteicos pavisam skaidri, kad runājām par to iepriekš. Varbūt jūs līdz galam neizprotat imbriņu brīvības laupīšanas apstākļus. - Viņš skaidri izrunāja katru vārdu tā, it kā mums būtu dzirdes problēmas. - Vai tad neesat savās brīnumainās vēstures grāmatās lasījuši par soda cilpām?

- Protams, esam, - Emma atbildēja.

- Tad jau zināsiet, ka mēģinājums tās pārkāpt ir pielīdzināms pašnāvībai. Ikviena no tām ir nāvējošas lamatas, kurās glabājas Londonas vēstures visasiņainākās lappuses: 1666. gada Lielais ugunsgrēks, vikingu aplenkums 842. gadā, kas nesa neskaitāmas nāves, postošais šaušalīgā mēra uzliesmojums! Saprotamu iemeslu dēļ šādu notikumu atrašanās vietas kartē netiek publiskotas. Tāpēc, ja vien kādam no jums nepiemīt praktiskas zināšanas visslepenāko brīnumainās pasaules nostūru atklāšanā...

- Es esmu nezināmo un nepatīkamo cilpu pētnieks, -ierunājās Milards. - Un aizraujos ar šo hobiju jau daudzus gadus...

- Malacis! - Edisons turpināja. - Tādā gadījumā pieļauju, ka tev ir ari zināms, kā tikt garām tukšpauru ordai, kas apsargā to ieeju!

Pēkšņi radās sajūta, ka visu acis ir piekaltas man. Es noriju smagu kamolu un atbildēju: - Jā, patiesībā mēs to varam.

- Kaut nu tā būtu, - Enohs norūca.

Un tad sāka runāt Bronvīne: - Es tev ticu, Džeikob. Es tevi nepazīstu īpaši ilgu laiku, bet labi zinu tavu sirdi. Tā ir stipra un patiesa - īpatna sirds -, un es tev uzticos. - Viņa piekļāvās man un ar vienu roku apņēma ap pleciem. Jutu, kā rīkle atkal saspringst.

- Pateicos, - es teicu, uz Bronvīnes vareno emociju fona juzdamies sīks un vārgs.

Suns noklakšķināja mēli. - Tas ir vājprāts! Jums, bērni, nemaz nav pašsaglabāšanās instinkta. Brīnums, ka kāds no jums vispār vēl ir pie dzīvības.

Emma nostājās pretī Edisonam un mēģināja to apklusināt. -Jā, tas ir apbrīnojami. Paldies, ka iepazīstināji mūs ar savu viedokli. Un tagad, atmetot pastardienas noskaņu, man jāvaicā pārējiem: vai ir kādi iebildumi pret mūsu priekšlikumu? Es nevēlos, lai kāds pieteiktos brīvprātīgi spiediena rezultātā.

Roku nesteidzīgi un bikli pacēla Horācijs. - Ja jau visi briesmoņi atrodas Londonā, vai tad, dodoties turp, mēs neieskriesim viņiem rīklē? Vai šī doma ir prātīga?

- Tā ir ģeniāla doma, - Enohs aizkaitināts atcirta. - Briesmekļi ir pārliecināti, ka mēs, brīnumainie bērni, esam viegli pakļaujami un vārgi. To, ka mēs uzbruksim viņiem, tie gaidīs vismazāk.

- Un ja nu mums neizdosies? - Horācijs neatlaidās. - Mēs būsim paši savām rokām nogādājuši mis Peregrini tieši pie viņu mītnes sliekšņa!

- Mēs nezinām, - norādīja Hjū, - vai viņu mītnes slieksnis atrodas tieši Londonā.

Enohs nosprauslojās. - Beidz visam pārliet cukura sīrupu! Ja viņi ir pārrāvuši cietuma cilpas un tās izmanto, lai turētu ieslodzījumā mūsu imbrīnes, esmu gatavs saderēt uz jūsu pakaļām, ka arī pārējā pilsēta atrodas viņu rokās! Tā būs pilnīga atdošanās viņiem, pieminiet manus vārdus! Ja tā nebūtu, briesmoņi neparko nebūtu mūs uzmeklējuši vecajā, mazajā Kērnholmā. Tie ir militārās stratēģijas pamati. Kaujā vispirms nemērķē uz ienaidnieka sārtajiem kāju pirkstiem, bet gan triec šķēpu tieši viņa sirdī!

- Es jūs lūdzu! - Horācijs novaidējās. - Diezgan runāts par cilpu pārraušanu un šķēpu triekšanu sirdī! Jūs nobiedēsiet mazos!

- Es nemaz neesmu nobijusies! - Olīvija iejaucās.

Horācijs ierāvās sevī. Kāds izmeta vārdu gļēvulis.

- Izbeidziet! - Emma iekliedzās. - Baidīties nav nepareizi. Tas nozīmē, ka tu uztver mūsu priekšlikumu ļoti nopietni. Jā, tas būs bīstami. Jā, izredzes uzvarēt ir pavisam niecīgas. Un, pat ja mēs tiksim līdz Londonai, nav garantijas, ka mums izdosies imbrīnes kaut vai atrast, kur nu vēl kādu izglābt. Ir pavisam ticami, ka mēs sagaidīsim beidzamās mūža dienas kādā briesmekļu cietuma kamerā vai arī tiksim sagremoti kāda tukš-paura kuņģī. Vai tas visiem ir skaidrs?

Visi nelokāmā sapratnē pamāja ar galvu.

- Vai tagad es leju cukura sīrupu, Enoh?

Enohs noraidoši papurināja galvu.

- Ja mēs mēģināsim, varam arī zaudēt mis Peregrini, -Emma turpināja. - Tāda nu ir šī pretruna. Bet, ja nemēģināsim, ja turp nedosimies, tad mēs nešaubīgi viņu zaudēsim un briesmoņi mūs, visticamāk, notvers jebkurā gadījumā! Tas nu ir izskanējis, un ikviens, kurš nejūtas tam gatavs, var palikt tepat. - Emma runāja par Horāciju, tas bija skaidrs mums visiem. Horācijs blenza kādā punktā uz zemes. - Vari palikt šeit, drošībā, un vēlāk, kad nepatikšanas būs garām, mēs atnāksim tev pakaļ. Par to nav jākaunas.

- Mans kreisais sirds kambaris! - Horācijs iesaucās. - Ja es tikmēr sēdētu drošībā, es to nekad nespētu sev piedot!

Pat Klēra atteicās palikt. - Es jau astoņdesmit gadus vadu jaukas un garlaicīgas dienas, - viņa skaidroja un pieslējās sēdus, balstīdamās uz viena elkoņa koka paēnā, kur bija noguldīta. - Lai es paliktu šeit, kamēr jūs, pārējie, dodaties pretī piedzīvojumiem? Nekādā gadījumā! - Tomēr, cenšoties piecelties kājās, Klēra saprata, ka to nespēs, un atkal atslīga zemē, sāka klepot un sajuta nelabumu. Lai gan izdzertais traukūde-nim līdzīgais šķidrums bija nedaudz mazinājis drudzi, nebija ne mazāko cerību, ka meitenīte būs spējīga veikt ceļu līdz Londonai todien vai nākamajā dienā - noteikti ne tik drīz, lai palīdzētu mis Peregrinei. Kādam būs jāpaliek pie Klēras, kamēr viņa atlabst.

Emma vaicāja, vai kāds pieteiksies pats. Olīvija pacēla roku, bet Bronvīne uzreiz bija pretī, jo viņa bija pārlieku jauniņa. Bronvīne jau slēja gaisā savu delnu, bet tad pārdomāja un atzinās, ka nespēj izšķirties starp vēlmi pasargāt Klēru un pienākuma izjūtu pret mis Peregrīni.

Enohs iedunkāja ar elkoni Horāciju. - Ko tu tagad guli? -viņš dzēlīgi piezīmēja. - Te nu ir tava lielā iespēja palikt tepat!

- Es gribu doties piedzīvojumos. Es tiešām to vēlos no visas sirds, - Horācijs uzstāja. - Bet es nudien vēlos sagaidīt savu simt piekto dzimšanas dienu, ja tas vispār iespējams. Apsoliet, ka mēs nemēģināsim glābt visu šo izpostīto pasauli!

- Mēs tikai gribam glābt mis R, - Emma skaidroja, - bet es nevaru dot nekādas garantijas ne par viena dzimšanas dienu.

Horācijs šķita apmierināts, un viņa rokas tā arī palika nepaceltas.

- Vai vēl kāds? - Emma vaicāja un pavērās apkārt.

- Būs jau labi, es pati tikšu galā, - ieminējās Klēra.

- Pilnīgi izslēgts, - Emma noskaldīja. - Mēs, īpatņi, turamies kopā.

Gaisā pazibēja Fionas roka. Meitene visu laiku bija sēdējusi tik klusa, ka biju gandrīz aizmirsis par viņas klātbūtni.

- Fī, ne jau tu! - Hjū iebilda. Šķita, ka viņš jūtas aizvainots, it kā, piesakoties palikt, viņa būtu puisi nodevusi. Fiona pavērās uz Hjū lielām, skumjām acīm, tomēr roku nenolaida.

- Paldies, Fiona, - Emma sacīja. - Ja mums paveiksies, tiksimies ar jums abām jau pēc dažām dienām.

- Lai putns stāv mums klāt! - uzsauca Bronvīne.

- Lai putns stāv mums klāt! - citi atbalsoja.

Pēcpusdiena pamazām sliecās uz vakara pusi. Jau pēc stundas zvēru cilpu apņemtu tumsa un ceļa meklēšana lejup no kalna būtu daudz bīstamāka. Kamēr mēs gatavojāmies doties ceļā, zvēri mūs laipni apgādāja ar svaigas pārtikas krājumiem un svīteriem, kuri bija noadīti no brīnumaino aitu vilnas, kam, kā apgalvoja Deirdra, piemīt dažas īpašas iezīmes, lai gan viņa īsti neatcerējās, tieši kādas tās ir. - Šķiet, ka tā ir droša pret uguni vai varbūt ūdeni... Jā, gluži kā mazas, pūkainas glābšanas vestes - negrimst ūdenī. Vai arī... nudien, nezinu, bet, lai vai kā, tie noteikti ir silti!

Mēs pateicāmies Deirdrai un salikām svīterus Bronvīnes lādē. Pēc tam pie mums atlēkšoja Grānts ar papīrā ietītu un ar auklu sašņorētu paciņu. - Tā ir dāvana no vistām, - Deirdra paskaidroja un, kad Grānts ielika paciņu man rokās, piemiedza aci. - Tikai nenomet zemē!

Kāds gudrāks par mani, iespējams, divreiz apdomātu, vai ņemt līdzi ceļā sprāgstvielas, bet mēs jutāmies viegli ievainojami, un kā suns, tā emurafe apzvērēja, ka olas nesprāgs, ja būsim uzmanīgi, tāpēc mēs tās piesardzīgi noglabājām Bronvīnes lādē starp svīteriem. Tagad vismaz vairs nebūs jāstājas pretī bruņotiem vīriem kailām rokām.

Un tā mēs bijām jau gandrīz gatavi, izņemot vienu: izkļūstot no zvēru cilpas, mēs būtu tikpat apmaldījušies kā pirms ieiešanas tajā. Mums bija jāzina ceļš.

- Varu jūs pavadīt laukā no meža, - Edisons piedāvāja. - Gaidiet mani pie mis Paceplītes torņa.

Vietas torņa smailē bija tik maz, ka pietiktu tikai diviem, tāpēc turp devāmies mēs ar Emmu. Rāpāmies augšup pa dzelzceļa gultņiem kā pa milzu kāpnēm. Grānts uz visām četrām tika augšā divreiz ātrāk, pie viena pasitis padusē un nogādājis augšā ari Edisonu.

No augšējās platformas pavērās apbrīnojams skats. Austrumu pusē mežiem klātās nogāzes līgani iestiepās plašā, kailā līdzenumā. Uz rietumiem skats pletās līdz pat okeānam, kur gar krastu slīdēja šķietami senatnīgs kuģis ar sarežģītām milzu burām. Es tā ari nebiju pavaicājis, kurā gadā esam nonākuši. 1492.? Vai 1750.? Lai gan uzdrošinos minēt, ka zvērus tas īpaši neinteresēja. Šī bija droša vieta tālu prom no cilvēku pasaules, un gadam bija nozīme tikai cilvēku pasaulē.

- Jūs dosieties uz ziemeļiem, - Edisons teica un norādīja ar savu pīpi uz tikko saskatāma ceļa pusi, kas lejā stiepās caur kokiem kā smalka, zīmuļa uzvilkta līnija. - Šis ceļš aizvedīs līdz mazpilsētai, kur atrodas - vismaz jūsu laikā - dzelzceļa stacija. Kurš gads valda jūsu starpcilpu posmā - vai 1940.?

- Tieši tā, - Emma apstiprināja.

Lai gan es tikai neskaidri nojautu, par ko viņi runā, nekad neesmu baidījies uzdot dumjus jautājumus. - Kāpēc mēs nevaram vienkārši palikt šajā pasaulē? - es vaicāju. - Aizbraukt uz Londonu, vienalga, kāds būtu gads?

- Mūsu vienīgais transportlīdzeklis būtu zirgs un rati, -Edisons paskaidroja. - Tas ilgtu vairākas dienas... un izraisītu milzu sapīkumu, vismaz tā liecina mana pieredze. Diemžēl jūsu rīcībā nav tik daudz laika. - Suns pagriezās un sāka ošņāties uz torņa būdas pusi. - Nāciet, - viņš turpināja, - gribu jums parādīt vēl kaut ko.

Mēs viņam sekojām un iegājām būdā. Tā bija maza un pieticīga - kā vārga atblāzma no mis Peregrines karaliskajiem apartamentiem. Vienīgās mēbeles bija šaura gultiņa, skapis un rakstāmgalds ar atbīdāmu virsmu. Pret logu bija pavērsts uz statīva novietots teleskops - mis Paceplītes novērošanas postenis, no kura viņa sekoja, vai netuvojas briesmas, kā ari pētīja ejam un nākam spiegu baložus.

Edisons piegāja pie rakstāmgalda. - Ja jums radīsies grūtības noteikt atrašanās vietu, te būs šī meža karte.

Atbīdījusi galda virsmu, Emma ieraudzīja vecu, nodzeltējušu papīra rulli. Zem tā atradās saburzīta fotogrāfija. Tajā bija redzama sieviete melnā, vizuļiem klātā šallē ar iesirmiem matiem, kas bija sakārtoti iespaidīgā frizūrā. Viņa stāvēja blakus vistai. Pirmajā mirkli šķita, ka fotogrāfija ir misēklis - kadrs fiksēts mirkli, kad sieviete aizvērusi acis un novērsusies, - tomēr kaut kas šajā uzņēmumā šķita tīšs. Sievietes matu sakārtojums un apģērbs saskanēja ar balto plankumu vistas spalvās; viņas skatījās katra uz savu pusi, it kā norādot uz savādu saikni, uz sarunu bez vārdiem, uz sapņiem vienai par otru.

Bija skaidrs, ka fotogrāfijā redzama mis Paceplīte.

Šķita, ka Edisons, ieraudzījis fotouzņēmumu, saraujas. Es secināju, ka suns bažījas par savas imbrines likteni daudz vairāk, nekā bija ar mieru atzīt. - Lūdzu, neuztveriet to kā savu pašnāvniecisko plānu apstiprinājumu, bet, ja jūsu neprātīgie meklējumi tomēr izdosies... un ja jūs tomēr pa ceļam sastapsiet mis Paceplīti... varbūt jūs varētu... es gribu teikt, vai jūs varētu...

- Mēs viņu sūtīsim mājās, - Emma pabeidza un pakasīja Edisonam aiz auss. Attiecībā pret suni tā bija pavisam normāla rīcība, bet šķita savāda, ņemot vērā, ka šis suns prata runāt.

- Lai suns jūs svēti! - Edisons iesaucās.

Pēc tam ari es mēģināju viņu paglaudīt, bet suns atkāpās, nostājās uz pakaļkājām un teica: - Ja neiebilstat, lūdzu, pievaldiet savas rokas, kungs!

- Atvainojiet, - es nomurmināju, un sekojošais neveiklais mirklis atgādināja, ka mums laiks iet.

Mēs norāpāmies no torņa pie saviem draugiem un koka pavēni ar asarām acis atvadījāmies no Klēras un Fionas. Klēra jau bija tikusi pie spilvena un segas un gluži kā princese mūs pieņēma citu pēc cita uz zemes izveidotajā pagaidu guļvietā, izvilinot no katra solījumus, kad bijām nometušies viņas priekšā ceļos.

- Apsoli, ka tu atgriezīsies, - mazā meitenīte lūdza, kad bija pienākusi mana kārta, - un apsoli, ka izglābsi mis Peregrini.

- Darīšu, ko spēšu, - es sacīju.

- Ar to nepietiek! - Klēra bargi iebilda.

- Es atgriezīšos, - es turpināju. - Apsolu.

- Un izglābsi mis Peregrini!

- Un izglābšu mis Peregrini! - es atkārtoju, lai gan vārdiem bija tukša skaņa. Jo vairāk es centos runāt pārliecināti, jo mazāk drošs īstenībā biju.

- Labi. - Klēra pamāja ar galvu. - Man bija šausmīgi liels prieks iepazīties, Džeikob, un tas ir lieliski, ka tu paliki kopā ar mums.

- Man ari prieks, - es sacīju un uzreiz pielēcu kājās, jo meitenītes gaišajiem matiem apņemtā sejiņa šķita tik atklāta, ka vai galēja mani nost. Viņa nesatricināmi ticēja visam, ko viņai sacījām: ka viņai un Fionai klāsies labi šo īpatno zvēru sabiedrībā - cilpā, kas bija palikusi bez imbrines. Ka mēs atgriezīsimies pēc viņām. Es no visas sirds cerēju, ka tas ir kaut kas vairāk par teātra izrādi, kura iestudēta, lai padarītu mums priekšā stāvošo uzdevumu paveicamu.

Hjū bija pavedis Fionu malā; viņi stāvēja, sadevušies rokās, un, sakļāvuši pieres, klusi atvadījās, kā jau abiem bija parasts. Beigu beigās mēs visi bijām pateikuši ardievas Klērai un bijām gatavi aiziet, bet neviens nevēlējās traucēt mīlētājiem, un tā mēs stāvējām un vērojām, kā Fiona atraujas no Hjū, izpurina no nevaldāmo matu ērkuļa dažas sēklas un izaudzē sarkaniem ziediem nobērtu rožu krūmu tieši tur, kur viņi stāvēja. Hjū bites metās apputeksnēt ziedus, un, kamēr abi bija aizņemti -it kā meitene būtu darījusi visu minēto tikai tādēļ, lai varētu vēl bridi pabūt divatā ar Hjū, - viņa apskāva puisi un kaut ko čukstēja pie auss; Hjū pamāja un kaut ko pačukstēja pretī. Kad abi beidzot pagriezās un pamanīja mūs visus vērojam, Fiona pietvīka un Hjū nāca pie mums, rokas kabatās sabāzis. Bites spietoja viņam pakaļ, līdz to saimnieks norūca: - Uz priekšu, izrāde ir galā!

Mēs uzsākām lejupceļu jau biezējošā pustumsā. Zvēri mūs pavadīja līdz pat stāvajai klinšu sienai.

Olivija šiem vaicāja: - Vai nenāksiet mums līdzi?

Emurafe nosprauslojās: - Tur laukā mēs neizdzīvotu pat piecas minūtes! Jums vismaz ir ceriba izlikties normāliem. Bet paskatieties uz mani... - Deirdra nogrozija savu augumu bez priekškājām. - Mani zibenīgi nošautu, izbāztu un piekārtu pie sienas.

Tad suns piegāja pie Emmas un teica: - Vai drikstu jums vēl ko lūgt - pēdējo...

-Jūs bijāt tik laipni, - Emma atbildēja. - Jebko.

- Vai tev nebūtu nekas pretī pielaist manai pīpei uguni? Mums te nav sērkociņu. Es gadiem ilgi neesmu pa īstam uzvilcis dūmu.

Emma bija tik laipna, ka tuvināja suņa pīpei iedegtu pirksta galu. Tas apmierināts ievilka garu dūmu un sacīja: - Vēlu jums vislielāko veiksmi, brīnumainie bērni!

Mēs ieķērāmies nestabilajā tīklā kā pērtiķu bars un neveikli klamzājām lejup, trīsim _ čīkstot un virvei krakšķot. Novēlušies

vienā kaudzē, piņķerējāmies ārā no valgiem veselu mūžību; vairākkārt man šķita, ka esmu jau atbrīvojies, bet, pamēģinājis nostāties uz kājām, atkal novēlos uz sejas ar karikatūrām raksturīgu blaukš!. Beigtais tukšpauris vāļājās tikai pāris soļu attālumā; tā taustekļi pletās uz visām pusēm kā jūraszvaigznes stari zem laukakmens, kas to sašķaidījis. Biju gluži vai samulsis par notikušo: ka tik baismīgs radījums bija ļāvies krist no tādu rokas kā mēs. Nākamajā reizē - ja tāda pienāks - diez vai man vēlreiz tik ļoti paveiksies.

Mēs uz pirkstgaliem apmetām līkumu ap tukšpaura smakojošo līķi un drāzāmies lejup pa kalnu, ko kājas nes, - cik vien pieļāva bīstami šaurā taka un Bronvīnes trauslā krava. Tiklīdz bijām nonākuši līdzenumā, jau varējām iet atpakaļ pa pēdām, ko paši bijām atstājuši meža sūnu irdenajā paklājā. Ezeru atkal ieraudzījām, kad saule rietēja un sikspārņi lavījās laukā no slepenajiem mitekļiem. Šķita, ka viņi nes kādu neskaidru brīdinājumu no nakts pasaules, - kamēr mēs bridām pa seklo jūru uz akmens milža pusi, tie klaigāja un riņķoja mums virs galvas. Mēs uzrāpāmies līdz akmens mutei un nošļūcām lejā rīklē, tad izpeldējām ārā caur dibengalu, lai acumirklī atjēgtos krietni aukstākā ūdenī un 1940. gada septembra spilgtajā pusdienas saulē.

Pārējie iznira man visapkārt, spiegdami un ausis aizspieduši. Mēs visi izjutām spiedienu, kas raksturīgs straujai pārejai laikā.

- Gluži kā kad lidmašīna paceltos gaisā, - es sacīju, ar žokli tverot pēc gaisa.

- Ne reizi neesmu lidojis ar lidmašīnu, - piezīmēja Horācijs, slaukot no cepures malas ūdeni.

- Vai ari kā tad, kad brauc pa šoseju ar atvērtu logu, - es piebildu.

- Kas ir šoseja? - Olīvija gribēja zināt.

- Aizmirsti!

Emma mūs apklusināja: - Vai dzirdat?

Tālumā rēja suņi. Šķita, ka tie ir pavisam tālu prom, tomēr skaņa pa dziļo mežu izplatījās savādi, un attālumi mēdz būt mānīgi. - Mums jāņem kājas pār pleciem, - Emma ierosināja. - Iekams neesmu teikusi ko citu, neviens neizdveš ne skaņas, un tas attiecas ari uz jums, direktores kundze!

- Es metīšu ar sprāgstošu olu pirmajam sunim, kas man tuvosies! - paziņoja Hjū. - Būs viņiem mācība par īpatņu vajāšanu.

- Pat neuzdrošinies! - Bronvīne iesaucās. - Kļūdīsies tikai ar vienu olu, un uzies gaisā visas!

Izbriduši no ezera, virzījāmies atpakaļ caur mežu, un Mi-lards rādīja mums ceļu, veroties mis Paceplltes sagumzītajā kartē. Pēc pusstundas izgājām uz zemesceļa, ko Edisons bija rādījis, stāvot torņa galā. Mēs apstājāmies agrākā sliežu ceļa atstātajās gropēs, un Milards studēja karti, pētot ceļus un burtojot mikroskopiskās atzīmes. Es pasniedzos džinsu kabatā pēc mobilā tālruņa, jo ienāca prātā pašam ieskatīties kartē - vecais ieradums -, bet tad pamanīju, ka bakstu ar pirkstu pa melno plastikāta taisnstūri, kas nekādi neizgaismojās. Tas, protams, nedarbojās: izmircis, neuzlādēts un piecdesmit gadu attālumā no tuvākā mobilo sakaru operatora torņa. Telefons bija vienīgā manta, kas man bija saglabājusies pēc jūrā piedzīvotās vētras, bet šeit tas bija bezjēdzīgs, neiederīgs priekšmets. Es iemetu to krūmos. Jau pēc trīsdesmit sekundēm mani pārņēma nožēla, un es metos atpakaļ, lai to atrastu. Pašam neskaidru iemeslu dēļ vēl nebiju līdz galam gatavs no tā šķirties.

Milards salocīja karti un paziņoja, ka pilsētiņa atrodas no mums pa kreisi vismaz piecu vai sešu stundu gājiena attālumā. -Ja gribam tur nonākt vēl gaismā, labāk pieliksim soli.

Nebijām gājuši nemaz tik ilgi, kad Bronvine pamanīja, ka tālumā mums aiz muguras gaisā ceļas putekļu mākonis. - Tur kāds nāk, - viņa sacīja. - Ko iesāksim?

Milards novilka lielo mēteli un ielidināja to ceļmalas zālē, lai kļūtu neredzams, tad sacīja: - Es ieteiktu arī jums pazust, cik nu tas vispār ir jūsu spēkos...

Mēs aizmukām no ceļa un notupāmies aiz krūmāja. Putekļu mākonis pieauga, un atskanēja koka riteņu un zirgu pakavu klaboņa. Parādījās ratu karavāna. Kad tā, čikstoša un klaboša, iznira no putekļiem un jau virzījās mums garām, ieraudzīju, ka Horācijs noelšas un Olivija atplaukst smaidā. Manā priekšā neatradās pelēkie, ikdienišķie rati, kādus biju radis vērot Kērn-holmā; tie drīzāk atgādināja cirku - nokrāsoti visās varavīksnes krāsās, ar grezniem kokgriezumiem rotātiem jumtiem un durvīm. Ratus vilka zirgi ar garām krēpēm, bet pie grožiem sēdēja viri, visā augumā nokārušies ar pērļu krellēm un spilgtām šallēm. Atsaucis atmiņā Emmas stāstīto par uzstāšanos ceļojošā cirka izrādēs kopā ar mis Peregrini un pārējiem, es pieliecos viņai tuvāk un jautāju: - Vai tie ir īpatņi?

- Čigāni, - Emma atbildēja.

- Tās ir labas vai sliktas ziņas?

Mana draudzene piemiedza acis. - Vēl nezinu.

Es redzēju, ka Emma vēl izsver redzēto, bet biju diezgan pārliecināts, ka zinu iznākumu. Pilsētiņa, uz kuru mēs devāmies, vēl bija tālu, un šie rati pārvietojās daudz ātrāk, nekā mēs jebkurā gadījumā tiktu uz priekšu kājām. Ņemot vērā, ka mums pakaļ dzinās briesmoņi un suņi, lielāks ātrums varētu nozīmēt atšķirību starp aizbēgšanu un krišanu gūstā. Tomēr mēs nezinājām, kas ir šie čigāni un vai varam viņiem uzticēties.

Emma pavērās uz mani. - Kā tev šķiet, vai mums jāuzprasās par līdzbraucējiem?

Es nopētīju vezumus. Tad atkal palūkojos uz Emmu. Apdomāju, kādas būs manas kājas pēc sešu stundu ilga pārgājiena slapjos apavos, un teicu: - Obligāti!

Emma parādīja uz pēdējo kulbu un deva zīmi pārējiem, ka jāskrien tai pakaļ. Šis vezums atgādināja miniatūru mājiņu ar maziem lodziņiem katrā pusē un platformu, kas aizmugurē pletās kā lievenis. Tas šķita tik liels, ka varētu noturēt mūs visus, ja mēs saspiestos cieši kopā. Karavāna strauji kustējās uz priekšu, bet ne tik ātri, lai to skriešus nenoķertu, tāpēc, kad rati pabrauca garām un kučieris vairs nevarēja mūs redzēt, metāmies laukā no krūmiem un jozām tiem pakaļ. Emma ierausās ratos pirmā un pastiepa roku nākamajam. Mēs ievilkām cits citu kulbā un, notupušies ratu pakaļgalā, centāmies netrokšņot, lai kučieris mūs nemanītu.

Tā mēs braucām ilgi, līdz ratu rīboņa jau zvanīja ausīs un putekli bija blīvi noklājuši mūsu drēbes. Pusdienas saule jau bija šķērsojusi debesis un ienirusi aiz koku galotnēm, kas abās pusēs stiepās augšup kā milzīga zaļa kanjona sienas. Es nemitīgi vērīgi pētīju garām slīdošo mežu, baidīdamies kuru katru brīdi piedzīvot briesmekļu un to suņu uzbrukumu. Tomēr mēs stundām ilgi neredzējām nevienu - ne briesmoņus, pat ne citus ceļotājus it kā būtu nonākuši pamestā zemes nostūrī.

Šad un tad karavāna apstājās, un mēs aizturējām elpu, gatavi bēgt vai cīnīties, jo bijām pārliecināti, ka mūs tūliņ atmaskos. Reizēm sūtījām Milardu pavērot notiekošo, un viņš izlavījās laukā no kulbas, bet noskaidroja tikai to, ka čigāni pieturējuši, lai izstaipītu kājas vai nomainītu kādam zirgam pakavu. Pavisam drīz kustība atsākās. Es pamazām pārstāju bažīties, kas varētu notikt, ja tiksim atrasti. Šķita, ka čigāni ir noguruši un nekaitīgi. Mūs, iespējams, noturētu par parastiem bērniem un pažēlotu. Mēs esam tikai bāreņi, un mums nav māju, mēs teiktu. Vai jūs, lūdzu, varētu mums iedot kādu kumosu maizes? Ja paveiktos, mūs pabarotu ar pusdienām un pavadītu līdz dzelzceļa stacijai.

Nebija ilgi jāgaida, kad manu teoriju nācās pārbaudīt dzīvē. Vagoni spēji noripoja no ceļa un ar joni apstājās mazā noriņā. Putekļi bija tik tikko pagaisuši, kad uz mūsu ratu pusi jau mēroja platus soļus liela auguma vīrs. Viņam galvā bija naģene un zem deguna nokarājās ūsas, kas novilka lūpu kaktiņus lejup un darīja sejas izteiksmi drūmu.

Bronvīne paslēpa mis Peregrini azotē, bet Emma nolēca zemē un iejutās žēlastību pelnījuša bāreņa lomā. - Kungs, lūdzu, esiet žēlīgs pret mums! Redziet, mūsu māja tika izpostīta bombardēšanas laikā, vecāki gāja bojā, un mēs esam pagalam apmaldījušies...

- Aizveries! - nodimdēja vīrieša balss. - Visi mudīgi lejā! -Tā bija pavēle, nevis lūgums, un to pasvītroja dekoratīvs, tomēr draudīga paskata nazis, kas zvārojās vīra rokā.

Mēs saskatījāmies, jo nezinājām, kā rīkoties. Turēties pretī vai bēgt un pa ceļam, iespējams, izpaust savu noslēpumu? Vai ari vēl kādu bridi tēlot parastus bērnus un nogaidīt, ko čigāns darīs tālāk? Un tad melnīgsnējo cilvēku mums apkārt saradās aizvien vairāk. Tie līda laukā no kulbām un nostājās plašā ielokā, daudzi - turēdami rokās nažus. Mēs bijām ielenkti, un mūsu izredzes ievērojami saruka.

Iesirmo vīriešu acis vērīgi glūnēja, kārtu kārtām savilktās tumšās rupja adījuma drēbes apslēpa ceļā sakrātos putekļus. Sievietes bija ģērbušās košās, plīvojošās kleitās, un viņu garos matus apņēma melnas šalles. Bērni pulcējās ap mātēm un slēpās aiz tām. Centos atsaukt atmiņā mazumiņu, ko zināju par čigāniem, kuri tagad stāvēja acu priekšā. Vai viņi mūs grib noslaktēt vai arī īgnums tiem ir ierasta lieta?

Es pavēros uz Emmu, kā atbildi meklēdams. Viņa bija sakrustojusi rokas uz krūtīm, nevis izstiepusi gatavībā kuru katru bridi šķilt uguni. Ja viņa negrasās cīnīties, to nedarīšu ari es.

Izrausos no ratiem, kā lielais vīrs bija licis, un pacēlu rokas gaisā. Horācijs un Hjū darīja tāpat, viņiem sekoja visi pārējie,

г

izņemot Milardu, kurš nemanīts aizlavījās prom, lai, visticamāk, tepat tuvumā nolūkotos, vērotu notiekošo un nogaidītu.

Vīrietis ar naģeni, ko es noturēju par čigānu vecāko, sāka mūs apbērt ar jautājumiem: - Kas jūs tādi? No kurienes nākat? Kur ir jūsu vecāki?

- Mēs nākam no rietumiem, - Emma mierīgi atbildēja.

- No salas tepat netālu no krasta. Mēs esam bāreņi, kā jau tikko sacīju. Mūsu mājas tika sašķaidītas gaisa uzbrukuma laikā, un mums nācās bēgt. īrāmies uz krastu un gandrīz noslīkām. - Viņa centās izspiest kādu asaru. - Mums vairs nekā nav, - Emma šņukstēja. - Mēs jau dienām ilgi apmaldījušies klīstam pa mežu, neesam neko ēduši, un mums nav citu drēbju kā vien tās, kas mugurā. Ieraudzījām jūsu karavānu, bet bijām pārlieku nobijušies, lai jums rādītos. Mēs tikai gribējām aizbraukt līdz pilsētai...

Vīrietis nopētīja Emmu, viņa skatiens kļuva aizvien vērīgāks. - Kāpēc jums bija jābēg no salas, kad mājas tika sabum-botas? Un kāpēc iebēgāt mežā, nevis gājāt gar krastu?

- Mums nebija izvēles, - ierunājās Enohs. - Mums dzinās pakaļ.

Emma uzmeta runātājam skarbu skatienu, kā sacīdama: Atļauj man!

- Kas jums dzinās pakaļ? - vecākais jautāja.

- Ļauni cilvēki, - Emma atbildēja.

- Viņiem bija šautenes, - piebilda Horācijs. - Tie bija ģērbušies kā karavīri, lai gan patiesībā tādi nebija.

Kāda sieviete ar spilgti dzeltenu šalli panāca uz priekšu.

- Ja viņiem dzenas pakaļ zaldāti, mums tādas nepatikšanas nav vajadzīgas. Dzen viņus prom, Behir!

- Vai ari piesiesim šos pie kokiem un atstāsim! - ierosināja kāds vīrietis, no skata tipisks klaidonis.

- Nē! - iekliedzās Olīvija. - Mums jātiek līdz Londonai, kamēr nav par vēlu!

Čigānu vecākais sarauca pieri. - Kam nav par vēlu? - Mums nebija izdevies izraisīt viņā žēlumu - tikai ziņkārību. - Mēs nekustēsim no vietas, iekams nenoskaidrosim, kas jūs esat, -vīrietis teica, - un kas jums aiz ādas.

Desmit vīri ar gariem dunčiem pieveda mūs pie lēzeniem ratiem, kuros atradās liels būris. Pat pa gabalu bija redzams, ka tas paredzēts zvēriem - divdesmit reiz desmit pēdu apjomā to ieskāva resnas dzelzs restes.

- Jūs taču neslēgsiet mūs tur iekšā? - Olīvija nespēja noticēt.

- Tikai līdz brīdim, kad izlemsim, ko ar jums pasākt, - vecākais attrauca.

- Nē, tā nedrīkst! - Olīvija kliedza. - Mums jānokļūst Londonā, un ātri!

- Nez kāpēc?

- Starp mums ir slimnieks, - Emma iejaucās, uzmetusi Hjū zīmīgu skatienu. - Mums viņš jānogādā pie ārsta!

-Jums nav jābrauc līdz Londonai un nav jātiek ne pie kāda ārsta, - ierunājās kāda čigāniete. - Džebaija ir ārsts. Vai ne, Džebaija?

Vīrs ar raupjām rievām klātu seju spēra soli uz priekšu.

- Kurš no jums ir tas slimais?

- Hjū nepieciešams speciālists, - Emma zīmīgi noteica.

- Viņam ir reta slimība. Svelošs klepus.

Hjū pielika plaukstu pie kakla tā, it kā tas sāpētu, un ieklepojās. Kāda bite izlidoja no zēna mutes. Daži čigāni noelsās, viena maza meitenīte noslēpās mātes svārkos.

- Tas ir kāds triks! - sacīja tā sauktais ārsts.

- Diezgan! - paziņoja tabora vecākais. - Visi lieniet iekšā būrī!

Čigāni dzina mūs pie rampas, kas kalpoja arī kā kāpnes. Pie ratiem mēs saspiedāmies ciešā bariņā. Neviens negribēja līst būri pirmais.

- Mēs nedrīkstam to pieļaut! - čukstēja Hjū.

- Ko tu gaidi? - Enohs uzšņāca Emmai. - Pielaid tiem uguni! Emma nogrozīja galvu un čukstus atbildēja: - Viņu ir pārāk

daudz. - Meitene tuvojās ratiem un iegāja būri. Restotie būra griesti bija zemi, bet grīdu klāja baisi smirdīga siena kaudze. Kad visi bijām iekšā, čigānu vecākais aizcirta un aizslēdza durvis, tad ieslidināja atslēgu sev kabatā. - Lai neviens nelīstu tiem tuvumā! - viņš uzkliedza visiem, kas bija dzirdamības attālumā. - Ja nu viņi ir raganas vai vēl kas ļaunāks...

- Jā, tieši tādi mēs esam! - Enohs sacīja pa restu spraugu.

- Tūlīt pat laidiet mūs laukā, vai ari mēs nobursim jūsu bērnus par kārpainām mežacūkām!

Vecais čigāns iesmējās un nolēca no rampas. Tikmēr citi čigāni jau bija atkāpušies drošā attālumā un sāka ierīkot apmetni, sliet teltis un iekurt ugunskurus. Mēs sagumām sienā pavisam sašauti un nomākti.

- Uzmanīgi! - Horācijs brīdināja. - Te visur ir pilns ar dzīvnieku mēsliem!

- Kāda gan tam tagad nozīme, Horācij? - Emma atsaucās.

- Visiem ir vienalga, vai mēs sasmērēsim drēbes vai ne!

- Man nav, - Horācijs iebilda.

Emma saķēra galvu. Es sēdēju viņai blakus un meklēju mierinošus vārdus, ko pateikt draudzenei, bet nekas nenāca prātā.

Bronvīne pavēra mēteli, lai mis Peregrine ieelpotu svaigu gaisu, un Enohs notupās viņām blakus, saspicējis ausis, it kā ieklausītos. - Vai dzirdat? - zēns vaicāja.

- Ko tad? - Bronvīne nesaprata.

- Kā mis Peregrines dzīvība pamazām gaist! Emma, kāpēc tu nenosvilināji tiem čigāniem ģīmjus, kad tev vēl bija iespēja?

- Mēs bijām ielenkti no visām pusēm! - Emma paskaidroja.

- Ja izvērstos smaga cīņa, kāds no mums varētu ciest. Varbūt pat iet bojā. Es nedrīkstēju tā riskēt.

- Un tā vietā tu riskēji ar mis Peregrīni! - Enohs nespēja nomierināties.

- Enoh, liec viņu mierā! - iejaucās Bronvīne. - Nav nemaz tik viegli izlemt visu vietā. Mēs taču nevaram balsot ik reizi, kad jāpieņem kāds lēmums.

- Tad varbūt ļaujiet man izlemt visu vietā, - Enohs atcirta.

Hjū nosprauslājās. - Ja tev būtu teikšana, mēs jau pirms

mūžības būtu nogalināti.

- Beidziet, tam vairs nav nozīmes, - es neizturēju. - Mums jātiek laukā no šī būra un jānokļūst pilsētā. Pirmām kārtām patlaban mēs esam tai daudz tuvāk nekā tad, ja būtu gājuši kājām, tāpēc nav ko čikstēt par pienu, kas vēl nav izliets. Mums jādomā tikai par to, kā aizbēgt.

Un mēs ari domājām. Ideju bija daudz, tikai neviena nešķita dzīvotspējīga.

-Ja nu Emma izdedzinātu grīdā caurumu? - Bronvīne ierosināja. - Tā ir no koka.

Emma izbrīvēja siena kaudzē vietu un paklaudzināja pa grīdu. - Pārāk bieza, - viņa secināja.

- Vīne, vai tu varētu saliekt restes, lai izveidotos sprauga? -es jautāju.

- Varētu, - Bronvīne atbildēja, - tikai ne tad, ja čigāni ir mums tik tuvu. Viņi pamanīs un atkal atskries ar dunčiem.

- Mums jāizlien laukā, nevis jāizlaužas, - teica Emma.

Un tad mēs sadzirdējām kādu čukstam būra ārpusē. - Vai par mani jau esat aizmirsuši?

- Milard! - Olivija iesaucās un sajūsmā gandrīz pacēlās gaisā no smagajām kurpēm. - Kur tu biji palicis?

- Pētīju apkārtni, ja kas. Un gaidīju, līdz norims jezga.

- Kā tev šķiet, vai tu varētu nozagt atslēgu? - Emma jautāja, grabinot būra durvis. - Es redzēju, ka barvedis to ielika sev kabatā.

- Ložņāšana un sīkas zādzības ir mana specialitāte! - Mi-lards pavēstīja un uzreiz nozuda.

Laiks vilkās pavisam lēni. Pagāja pusstunda. Tad stunda. Hjū mēroja soļiem krātiņu visā tā garumā, un viņam ap galvu riņķoja satraukta bite. - Kur viņš tik ilgi paliek? - zēns kurnēja.

- Ja Milards neatgriezīsies pavisam drīz, es sākšu mest olas, - sacīja Enohs.

- Ja tu to izdarīsi, nogalināsi mūs visus, - Emma atcirta. - Mēs te sēžam kā dzīva ēsma. Tiklīdz dūmi būs izgaisuši, viņi apēdis mūs dzīvus.

Un tā mēs sēdējām un turpinājām gaidīt, vērodami čigānus, kuri mūs pieskatīja. Katra pagājusi minūte kā nagla ieurbās mis Peregrines zārkā. Pieķēru sevi pētām putnu tā, it kā tuvplānā varētu pamanīt ar viņu notiekošās pārvērtības -redzēt, kā vēl dzīvā cilvēcīgā dzirksts palēnām apdziest. Bet mis Peregrine no skata bija tāda pati kā vienmēr, tikai mazliet mierīgāka. Viņa aizmigusi gulēja sienā blakus Bronvīnei, un mazais, spalvu klātais augums elpojot viegli cilājās. Šķita, ka viņa nenojauš briesmas, kādās bijām nonākuši, ne ari to, kā laika svārsts bīstami šūpojas viņai virs galvas. Jau fakts, ka šādā bridi viņa spēja mierīgi gulēt, bija pierādījums tam, ka direktore mainās. Vecā mis Peregrine trīcētu nervu lēkmē.

Un tad manas domas aizklīda pie vecākiem - kā parasti, kad es tās cieši nesavaldīju. Centos iztēloties viņu sejas, kādas tās redzēju pēdējo reizi. Atmiņā drūzmējās sīkas detaļas: plānā rugāju kārta, kādu tētis bija uzaudzējis dažu uz salas pavadīto dienu laikā; mammas rokas, kas, viņai pašai to neapjaušot, grozīja laulības gredzenu, kad tētis bija sācis pārlieku ilgi runāt par to, kas viņai nešķita interesants; tēta modrās acis, kas vienmēr pētīja apvārsni nemitīgās alkās ieraudzīt kādu putnu...

Tagad viņi noteikti meklē mani.

Kad iestājās vakars, tabors ap mums atdzīvojās. Čigāni sarunājās un smējās, tad metās dejā, tiklīdz bērni ar taurēm un vijolēm sāka spēlēt kādu melodiju. Dziesmu starplaikā kāds no

muzikantiem pielavījās pie mūsu krātiņa ar pudeli rokās. - Tas slimajam, - zēns sacīja, nemierīgi atskatīdamies.

- Kam? - es nesapratu, un puika norādīja uz Hjū, kurš gluži kā pēc pavēles zemē raustījās klepus lēkmē.

Čigānzēns iebāza pudeli būrī. Es norāvu korķi, paostīju tās saturu un gandrīz novēlos zemē. Pudele smirdēja kā terpentīnā iejaukts komposts. - Kas tas tāds? - es pajautāju.

- Tas palīdzēs, vairāk neko nezinu. - Viņš atkal atskatījās. - Tad nu tā, es esmu kaut ko darījis jūsu labā. Tagad jūs būsiet mani parādnieki. Tāpēc sakiet, ko esat noziegušies! Jūs taču esat zagļi, vai ne? - Tad puika jau klusāk turpināja: - Vai arī esat kādu nožmieguši?

- Par ko viņš runā? - Bronvīne nesaprata.

Es gandrīz pateicu, ka neesam nevienu nogalinājuši, bet pēkšņi atmiņā uzplaiksnīja Golana rumpis, kas aizlido pa gaisu un atsitas pret akmeņu kaudzi, un es neatvēru muti.

Emma ierunājās manā vietā: - Mēs nevienu neesam nogalinājuši!

- Bet kaut ko jūs esat noziegušies, - zēns ietiepās. - Vai gan citādi pārjums būtu izsludināta atlīdzība?

- Atlīdzība - par mums? - Enohs iesaucās.

- Kā bankā. Pārjums ir piesolīta kaudze naudas.

- Kurš to piesolījis?

Puika paraustīja plecus.

- Vai jūs grasāties mūs nodot? - Olīvija vaicāja.

Čigānzēns novaikstījās. - Vēl nav zināms, nodosim vai ne.

Lielie vīri vēl spriež par to. Lai gan jāsaka: viņi neko lielu neuzticas tiem, kas atlīdzību piesolījuši. Taču nauda paliek nauda, un vecie nav sajūsmā, ka jūs neatbildāt uz viņu jautājumiem.

- Tur, no kurienes mēs nākam, nav pieņemts iztaujāt ļaudis, kas lūguši palīdzību, - Emma augstprātīgi norādīja.

- Un tur arī nebāž tos krātiņā! - Olīvija nelikās mierā.

Tajā pašā mirklī apmetnes centrā atskanēja baiss blīkšķis.

Čigānzēns zaudēja līdzsvaru un no rampas malas ievēlās zālē; mēs pārējie pieliecāmies, jo katli un pannas no improvizētās virtuves aizlidoja pa gaisu. Čigāniete, kas bija tur rosījusies, aizskrēja, kliedzot, ka tiek galēta nost. Liesmas pārņēma viņas kleitu, un sieviete, iespējams, būtu skrējusi lidz pat okeānam, ja kāds nebūtu paķēris spaini ar zirgam ielietu ūdeni un uzgāzis viņai uz galvas.

Jau pēc mirkļa izdzirdējām neredzamā zēna soļus uz rampas mūsu krātiņa ārpusē. - Tā notiek, ja mēģina pagatavot omleti no brīnumaino vistu olām! - Milards izmeta un ļāvās smieklu lēkmei, kampdams pēc gaisa.

- Vai tu to izdarīji? - Horācijs vaicāja.

- Te valdīja tāds miers un klusums... Pavisam nepiemērots laiks kabatzagļiem! Tāpēc es iemānīju starp viņējām vienu mūsu olu, et voild! - Milards izvilka no tukšā gaisa atslēgu.

- Ļaudis drīzāk nepamanīs manu roku savā kabatā, ja nupat viņiem tieši sejā būs eksplodējušas pusdienas.

- Ilgi gan bija jāgaida, - Enohs kurnēja. - Tagad izlaid mūs laukā no šejienes!

Tomēr, pirms Milards paspēja ielikt atslēgu slēdzenē, čigānzēns pielēca kājās un kliedza: - Palīgā! Viņi mēģina bēgt!

Puika bija visu dzirdējis, tikai sprādziena izraisītajā jezgā neviens nepievērsa viņa kliegšanai uzmanību.

Milards pagrieza slēdzenē iebāzto atslēgu. Durvis nevērās.

- Sasodīts! - neredzamais zēns iesaucās. - Laikam būšu nospēris nepareizo atslēgu...

- Palīgā! - čigānzēns kliedza un rādīja uz vietu, no kurienes skanēja Milarda balss. - Spoks!

- Vai kāds, lūdzu, varētu viņu apklusināt? - Enohs teica.

Bronvīne pieslējās kājās un pabāza roku starp restēm, lai

sagrābtu puiku, tad parāva to gaisā un pievilka pie krātiņa sienas.

- Paaaalīīīgāāā! - viņš spiedza. - Viņi dabūjuši aaa...

Bronvīne šāva plaukstu priekšā zēna mutei, bet mazliet nokavēja. - Galbi! - atskanēja sievietes balss. - Mežoņi, laidiet viņu vaļā!

Tā mēs acumirklī, paši to negribot, bijām saņēmuši ķīlnieku. Čigānu vīri metās pie mums, dunčiem gailot vārajā gaismā.

- Ko jūs darāt! - sauca Milards. - Laidiet to puiku vaļā, pirms viņi mūs nogalinās!

- Nē, nelaidīsim! - Emma iebilda un tad skaļi iekliedzās: - Laidiet mūs laukā, vai arī zēns mirs!

Čigāni mūs ielenca, draudīgi kliedzot: - Ja puikam kaut pirkstu piedursiet, - brēca barvedis, - es pats savām rokām novilkšu ādu pār acīm ikvienam no jums!

- Atkāpieties! - Emma bija nelokāma. - Tikai ļaujiet mums iet, un mēs nevienam pāri nedarīsim!

Viens no vīriem metās pie būra, un Emma instinktīvi izšāva viņa virzienā uguni. Pūlis noelsās, un vīrietis apstājās kā zemē iemiets.

- Kāpēc tu tā darīji? - Enohs nošņācās. - Viņi mūs pakārs kā raganas!

- Es sadedzināšu pirmo, kas to mēģinās! - Emma kliedza un papleta plaukstas, lai ugunīgā lode kļūtu vēl lielāka. - Lai notiek, parādīsim, ar ko viņiem ir darīšana!

Bija pienācis īstais bridis izrādei. To iesāka Bronvlne: ar vienu roku viņa pacēla zēnu vēl augstāk, tā ka puišeļa kājas kūļājās gaisā, un ar otru tikmēr sagrāba krātiņa restes un sāka tās liekt. Horācijs pabāza galvu pa spraugu un izpūta no mutes kareivīgu bišu vienību. Pēc tam Milards, kurš bija aizlaidies prom no būra, tiklīdz puika viņu pamanīja, kliedza no čigānu bara puses: - Un, ja jums šķiet, ka varat sacensties ar viņiem, jūs vēl neesat redzējuši mani! - Gaisā uzlidoja ola. Tā apmeta loku virs sanākušo galvām un ar milzu blīkšķi piezemējās pavisam netālu. Zeme uzlidoja gaisā līdz pat koku galotnēm.

Kamēr dūmi izklīda, kādu bridi visi bija aizturējuši elpu, neviens nedz kustējās, nedz vēra muti vaļā. Pirmajā mirkli man pat šķita, ka mūsu spējas aiz pārsteiguma paralizējušas čigānus, bet, tiklīdz džinkstoņa ausīs apklusa, es sapratu, ka viņi ieklausās. Un tad to sadzirdēju ari es.

No tumsā slīkstošā ceļa atskanēja motora troksnis. Aiz kokiem pavīdēja pāris lukturu gaisma, pa ceļu kāds tuvojās. Visi -kā čigāni, tā īpatņi - vēroja, kā mašīnas gaismas te pavīd aiz koku aizsega, te atkal nozūd, līdz pēc brīža atkal uzspīdēja. Mums tuvojās ar brezentu pārvilkta armijas smagā mašīna. No tās atskanēja niknas cilvēku balsis un suņu rejas; tie bija piesmakuši no riešanas un nespēja apklust, jau atkal sajutuši mūsu smaku.

Tie bija nebūtnes, kas dzinās mums pakaļ, bet mēs tupējām krātiņā un nevarējām pat bēgt.

Emma sasita plaukstas, nodzēšot liesmu. Bronvīne nolaida zēnu zemē, un tas aiztenterēja prom. Čigāni muka pie savām kulbām vai nozuda mežā. Acumirklī mēs bijām pamesti vieni, gluži kā aizmirsti.

Čigānu vecākais gan tuvojās mums.

- Atveriet krātiņu! - Emma lūdzās.

Viņš to ignorēja. - Paslēpieties zem siena un sēdiet klusi kā peles! - vīrietis sacīja. - Un nekādu maģisku triku, ja vien negribat nokļūt viņu rokās!

Jautājumiem vairs neatlika laika. Pēdējais, ko vēl redzējām, pirms viss satumsa, bija divi čigānu vīri, kas skrēja uz mūsu pusi ar pārsegu rokās. Viņi to pārmeta pāri būrim.

Acumirklī iestājās nakts.

Aiz krātiņa restēm dimdēja smagi soļi, it kā nebūtnes alktu sodīt zemi, pa kuru staigāja. Mēs darījām, kā likts, un ierakā-mies smirdošajā sienā.

Dzirdēju pavisam netālu kādu nebūtni sarunājamies ar čigānu barvedi. - Šorīt pa šo ceļu tika redzēti ejam bars bērnu, - briesmonis sausi izmeta. Viņš runāja ar nepazīstamu akcentu - ne īsti angļu, ne vācu. - Par viņu noķeršanu ir izsludināta atlīdzība.

- Mēs visu dienu nevienu neesam satikuši, kungs, - sacīja čigānu vecākais.

- Tikai neļaujiet tām nevainīgajām sejiņām sevi apmānīt! Tie ir kara noziedznieki. Vācu spiegi. Sods par viņu slēpšanu...

- Mēs neko neslēpjam, - vecais čigāns piesmacis turpināja.

- Pārliecinieties paši.

- Tā ari darīsim, - nebūtne attrauca. - Un, ja viņus te atradīsim, es nogriezīšu tev mēli un izbarošu savam sunim.

Briesmonis aizlāčoja prom.

- Neuzdrošinieties. Pat. Elpot, - čigāns mums uzšņāca, un tad attālinājās ari viņa soļi.

Man nebija skaidrs, kāpēc viņš mūsu dēļ meloja, īpaši, ņemot vērā postu, kādu nebūtnes varētu nodarīt viņa ļaudīm. Iespējams, viņš tā rīkojās lepnuma dēļ vai ari dziļi apslēpta nicinājuma dēļ pret varu... Vai ari - es nepārstāju prātot - čigāni tikai vēlējās paši gūt baudu, mūs nogalinot.

Bija dzirdams, kā nebūtnes izklīst pa visu nometni, apgāž mantas, atrauj vaļā vagoniņu durvis un grūsta cilvēkus. Iekliedzās kāds bērns, un vīrietis dusmīgi reaģēja, tomēr tika apklusināts, kad pret miesu atsitās koks. Bija mokoši tā gulēt un klausīties cilvēku ciešanās, lai gan šie cilvēki vēl pirms īsa brīža paši bija gatavi mūs saraut gabalos.

Ar acs kaktiņu pamanīju, kā Hjū izlien no siena un rāpjas uz Bronvīnes lādes pusi. Viņš pabāza pirkstus zem slēdža un sāka vērt vaļā vāku, kad meitene viņu apturēja. - Ko tu dari? - viņa sacīja bez skaņas.

- Mums tie briesmoņi jāpievārē, pirms viņi to izdarījuši ar mums!

Emma uz elkoņiem izlīda no siena ķīpas un pieripoja pie viņiem. Arī es pielīdu tuvāk, lai paklausītos.

- Nedari muļķības! - Emma iesāka. - Ja mēs tagad metīsim olas, viņi mūs sašaus lupatu lēveros.

- Bet ko tad? Vienkārši gulēsim un gaidīsim, lai viņi mūs atrod? - Hjū nerimās.

Mēs sapulcējāmies ap lādi un sākām sačukstēties.

- Pagaidīsim, līdz viņi atslēgs durvis, - Enohs ierosināja.

- Un tad es metīšu vienu olu pa spraugu starp aizmugures restēm. Tas novērsīs nebūtņu uzmanību pietiekami ilgi, lai Bron-vīne sašķaidītu pauri tam, kurš ienāks krātiņā pirmais. Tā viņa dos laiku mums pārējiem aizmukt. Izretojieties gar apmetnes perimetru, tad pagriezieties un metiet olas turp, kur deg lielākie ugunskuri. Un visi, kas atradīsies tuvāk par trīsdesmit metriem, būs palikuši vien atmiņās.

- Nolādēts, - Hjū atzina, - tas varētu izdoties.

- Bet tur nometnē ir bērni! - Bronvīne atgādināja.

Enohs izvalbīja acis. - Protams, mēs varam arī pārdzīvot

par abpusēji nodarītiem postījumiem un ļaut nebūtnēm un to suņiem nomedīt mūs citu pēc cita. Taču, ja mūsu plānos ir nonākt Londonā - vai vismaz šonakt izdzīvot -, es neiesaku tā rīkoties.

Hjū pabakstīja Bronvīnes delnu, kas joprojām atradās uz lādes slēdža. - Taisi vaļā un izdali pa vienai, - viņš teica.

Bronvīne vilcinājās. - Nevaru. Es nevaru nogalināt bērnus, kas mums nav nodarījuši neko ļaunu.

- Bet mums nav izvēles! - Hjū čukstēja.

- Izvēle ir vienmēr, - Bronvīne iebilda.

Un tad, izdzirdot suni rūcam pavisam tuvu krātiņa apakšējai malai, mēs apklusām. Jau mirkli vēlāk kabatas lukturīša stars no ārpuses apspīdēja pārsegu. Kāds, manuprāt, suņa saimnieks, iesaucās: - Rauj to palagu nost!

Suns ierējās, ar purnu ošņādamies un raudamies zem pārsega un aiz restēm. - Šurp! - suņa saimnieks kliedza. - Te kāds ir!

Mēs visi pavērāmies uz Bronvīni. - Lūdzu, - Hjū iesāka, - vismaz atļauj mums aizstāvēties.

- Tā ir vienīgā iespēja, - Enohs piebilda.

Bronvīne nopūtusies nocēla delnu no slēdža. Hjū pateicīgi pamāja ar galvu un atvēra lādes vāku. Mēs visi pasniedzāmies un izķeksējām no svīteriem pa olai - visi, izņemot Bronvīni. Tad piecēlāmies kājās ar seju pret krātiņa durvīm un gaidījām neizbēgamo, turēdami olas rokās.

Mums tuvojās vēl vairāki zābaku pāri. Es centos sagatavoties gaidāmajam. - Skrien! - es sacīju pats sev. - Skrien un neatskaties, un tad met!

Bet vai es varētu to izdarīt, apzinoties, ka ies bojā nevainīgi cilvēki? Vai spēšu izglābt kaut pats savu dzīvību? Un ja nu es tikai pamestu olu kaut kur zālē un mestos bēgt uz mežu?

Kāda roka sagrāba vienu pārsega stūri un parāva. Brezents sāka slīdēt lejā.

Un tad tas, kā kautrējoties atsegties, apstājās.

- Kas tev lēcies? - suņa saimnieks izmeta.

- Es jūsu vietā turētos no tā būra pa gabalu, - ierunājās cita - čigāna balss.

Caur ozolu zariem es pamanīju daļu debesu, kurās mirgoja zvaigznes.

-Ja? Un kāpēc gan? - suņa īpašnieks jautāja.

- Vecais Asinsķitelis nav dabūjis ēst vairākas dienas, - čigāns skaidroja. - Parasti viņš nav sajūsmā par cilvēka garšu, bet izsalkumā viņam ir vienalga, ko ēst!

Un tad atskanēja tāds troksnis, ka man aizrāvās elpa, -ierēcās milzu lācis. Neiespējami, bet šķita, ka skaņa nāk no mums, no būra. Dzirdēju, kā suņa saimnieks pārsteigts iekliedzas un tad metas lejā no rampas, vilkdams smilkstošo suni sev līdzi.

Es nespēju aptvert, kā lācis ticis iekšā būrī, tikai bija skaidrs, ka man jātiek no tā laukā, tāpēc es stipri piespiedos pie restēm. Pamanīju, ka Olīvija man blakus iekožas mazajā dūritē, lai nekliegtu.

Tur ārpusē citi kareivji smējās par suņa saimnieku. - Idioti! - tas taisnojās. - Tikai čigāni var turēt savas apmetnes vidū zvēru!

Beigu beigās es saņēmu drosmi, lai pagrieztos un paskatītos, kas notiek aiz muguras. Mūsu krātiņā lāča nebija. No kurienes gan nāca šī baisā skaņa?

Zaldāti turpināja pārmeklēt apmetni, bet mūsu krātiņam meta līkumu. Jau pēc dažām minūtēm dzirdējām, kā tie salec savas kravas mašīnas kastē, iedarbina dzinēju un tad visbeidzot aizbrauc.

Pārsegs noslīdēja no būra. Visi čigāni bija sanākuši ap mums. Es joprojām turēju olu trīcošā rokā un nesapratu, kā neesmu to licis lietā.

Čigānu vecākais stāvēja pašā priekšā. - Kā jūtaties? - viņš vaicāja. - Atvainojiet, ka jūs pārbiedēju.

- Dzīvi esam, - Emma attrauca, bažīgi raudzīdamās apkārt. - Bet kur tad ir tas jūsu lācis?

- Ne jau tikai jums piemīt īpaši talanti, - piezīmēja kāds jauns vīrietis bara malā un tūliņ pat pārmaiņus norēcās kā lācis un noņaudēja kā kaķis; viņš mainīja tembru, tikai pagrozot galvu. Izklausījās tā, it kā mēs tiktu apdraudēti no visām pusēm. Kad bijām atguvušies no šoka, sākām dedzīgi aplaudēt.

- Man šķiet, tu teici, ka viņi nav īpatņi, - pačukstēju Emmai.

- Tādus lētus trikus pieprot vai katrs, - viņa attrauca.

- Atvainojiet, ka nestādījos priekšā, kā nākas, - čigānu barons ierunājās. - Mani sauc Behirs Behmanatovs. Un jūs esat mūsu godājamie viesi. - Vīrietis dziļi paklanījās. - Kāpēc nepateicāt mums, ka esat sindrigasti?

Mēs blenzām uz sirmo viru. Viņš nupat bija minējis seno vārdu, kādā reiz dēvēja īpatņus, - vārdu, kuru mums savulaik bija iemācījusi mis Peregrine.

- Kā jūs zināt šo vārdu? - Emma painteresējās.

Behirs pasmaidīja. - Ja pieņemsiet mūsu viesmīlības piedāvājumu, apsolu, ka visu paskaidrošu. - Tad čigānu barvedis vēlreiz paklanījās un nāca klāt, lai atslēgtu būri.

Mēs sēdējām kopā ar čigāniem uz smalkiem, rokām darinātiem tepiķiem, runājāmies un divu ugunskuru drebelīgajā gaismā mielojāmies ar sautējumu. Es metu malā iedoto karoti un strēbu ēdienu tieši no koka bļodas, aizmirsis par manierēm, un taukainā, brinumgardā vira tecēja lejup pa zodu. Behirs pienāca pie katra un pārliecinājās, vai mums ir diezgan ēdamā un dzeramā, un lieku reizi atvainojās par to, ka mūsu drānas bija

būri pielipušo smakojošo salmu klātas. Redzējis mūsu spēju demonstrāciju, viņš bija pilnībā mainījis attieksmi pret mums; dažu minūšu laikā no ieslodzītajiem bijām pārvērtušies goda viesos.

- Man ir ļoti neērti, ka tā izturējāmies pret jums, - Behirs sacīja, apsēdies uz spilvena starp ugunskuriem. - Kad ir runa par manu cilvēku drošību, man jābūt maksimāli piesardzīgam. Mūsdienās pa ceļiem blandās tik daudz svešinieku, kuri izliekas par to, kas viņi nav. Ja vien jūs būtu man pateikuši, ka esat sindrigasti...

- Mums aizliedza jebkad to kādam teikt, - Emma sacīja.

-Jebkad, - Olivija apstiprināja.

- Lai kurš to jums teica, tas ir bijis ļoti gudrs cilvēks, - Behirs atzina.

- Kā jūs zināt par mums? - Emma vaicāja. - Jūs protat seno valodu...

- Tikai dažus vārdus, - čigānu vadonis atzina. Viņš vērās liesmās, kur cepās jau gandrīz gatavs gaļas gabals. - Starp mums - mūsu abām ciltīm - jau izsenis valdījusi sapratne. Mēs nemaz neesam tik atšķirīgi. Kā atstumtie, tā klejotāji - visas dvēseles satiekas pasaules malā. - Behirs noknieba gabalu gaļas no iesma un domīgs sāka to košļāt. - Zināmā mērā mēs esam sabiedrotie. Gadu gaitā mēs, čigāni, pat esam pieņēmuši un uzaudzinājuši dažus jūsu bērnus.

- Un par to mēs esam pateicīgi, - Emma piezīmēja. - Un ari par jūsu viesmīlību. Tomēr, lai gan riskējam kļūt nepieklājīgi, mēs nekādi nevaram palikt pie jums vēl ilgāk. Mums ir ļoti svarīgi ātrāk nonākt Londonā. Mums jāpaspēj uz vilcienu.

- Sava saslimušā drauga dēļ? - Behirs painteresējās un ar uzaci norādīja uz Hjū, kurš jau sen bija pārstājis tēlot un tagad aizgūtnēm tiesāja sautējumu, bitēm laimīgi spietojot ap viņa galvu.

- Aptuveni, - Emma apstiprināja.

Behirs zināja, ka mēs kaut ko slēpjam, bet bija gana pieklājīgs, lai ļautu paturēt noslēpumus pie sevis. - Šovakar vilcienu vairs nebūs, - viņš piebilda, - bet rit no rīta celsimies līdz ar

lēktu un nogādāsim jūs stacijā vēl pirms pirmā vilciena. Vai derēs?

- Nav jau citas izvēles, - Emma sacīja, bažīgi saraukusi pieri. Lai gan bijām ietaupījuši laiku, braucot pajūgā, nevis ejot kājām, mis Peregrine bija zaudējusi vēl vienu pilnu dienu. Viņai vēl bija atlikušas ne vairāk kā divas. Tomēr tā bija tikai nākotne; tobrīd mēs atradāmies siltumā, bijām labi paēduši un paglābti no tūlītējām nepatikšanām. Bija grūti nebaudīt dzīvi, kaut tikai īsu mirkli.

Mēs drīz vien sadraudzējāmies ar čigāniem. Visiem gribējās aizmirst to, kas bija noticis iepriekš. Bronvīne centās atvainoties zēnam par to, ka bija saņēmusi viņu gūstā, bet viņš tikai atmeta ar roku, it kā tas būtu kāds nieks. Čigāni mūs nemitīgi centās cienāt un aizvien no jauna piepildīja manu kausu līdz malām arī tad, kad es atteicos no kārtējā dzēriena. Kad mis Peregrine izrausās laukā no Bronvīnes azotes un ar ķērcienu pavēstīja, ka ir izsalkusi, čigāni pabaroja ari viņu; tie meta gaisā svaigas gaļas gabalus un aplaudēja, kad putns palēcās, lai tos noķertu. - Viņa ir badā! - Olīvija smējās un sita plaukstas, kamēr mis Peregrine ar nagiem dīrāja cūkas stilbu.

- Vai tagad tu nepriecājies, ka mēs viņus neuzlaidām gaisā? - Bronvīne pačukstēja Enoham.

- Nūjā, laikam gan, - viņš attrauca.

Čigānu ansamblis uzsāka spēlēt kārtējo dziesmu. Mēs ēdām un dejojām. Es pārliecināju Emmu uzlaist ar mani riņķi apkārt ugunskuram, un, lai gan parasti es kautrējos dejot cilvēkos, šoreiz saņēmos. Mūsu kājas kustējās un rokas plaukšķināja mūzikas ritmā, un dažus brīnišķīgus mirkļus mēs pilnībā aiz-mirsāmies. Man izdevās nedomāt par lielajām briesmām, kas mūs gaidīja, par to, kā tajā pašā dienā mūs tik tikko nebija noķēruši nebūtnes un aprijis tukšpauris, izsvaidot mūsu nolaizītos kauliņus pa visu kalna nogāzi. Tobrīd es biju ārkārtīgi pateicīgs čigāniem un pats savu smadzeņu primitīvajai, dzīvnieciskajai pusei par to, ka ar karstu ēdienu, dziesmu un man tuva cilvēka smaidu izrādījās diezgan, lai novērstu domas

no šausmām, pat ja tikai uz īsu bridi. Tad dziesma bija galā. Mēs kātojām atpakaļ uz savām vietām, un es jutu, kā nākamā melodija maina noskaņojumu. Emma uzmeta acis Behiram un teica: - Vai drīkstu ko vaicāt?

- Protams, - viņš atbildēja.

- Kāpēc jūs riskējāt ar savu dzīvību mūsu dēļ?

Čigānu vadonis atmeta ar roku. - Jūs būtu darījuši to pašu.

- Neesmu par to pārliecināta, - Emma atzinās. - Es tikai gribu saprast. Vai tāpēc, ka mēs esam īpatņi?

- Jā, - viņš vienkārši pateica. Pagāja kāds bridis. Behirs vērās sāņus uz kokiem, kas ieskāva klajumu, uguns izgaismotajiem stumbriem un tumsu aiz tiem. Un tad viņš atkal ierunājās: - Vai vēlaties iepazīties ar manu dēlu?

- Protams, - Emma teica.

Meitene piecēlās kājās, un vairāki no mums viņai sekoja.

Behirs pacēla roku. - Viņš diemžēl kautrējas. Tikai jūs viena. -Vīrietis norādīja uz Emmu. - Un jūs. - Čigāna roka pavērsās pret mani. - Un vēl tas, kurš ir dzirdams, bet nav redzams.

- Iespaidīgi, - Milards atzina. - Un es tik ļoti centos netikt pamanīts!

Enohs atkal apsēdās zemē. - Kāpēc mani vienmēr nostumj malā? Vai es smirdu?

Apmetnes aplī iznāca kāda čigāniete plīvojošā tērpā.

- Kamēr viņi būs projām, es ielūkošos jūsu plaukstās un pareģošu nākotni, - viņa piedāvāja un pievērsās Horācijam. - Kas zina, varbūt tu kādu dienu uzkāpsi Kilimandžaro! - Tad viņa uzrunāja Bronvīni: - Vai ari tu apprecēsi bagātu, izskatīgu vīrieti!

Bronvīne iespurdzās. - Mans slēptākais sapnis.

- Nākotne ir mana specialitāte, kundze, - Horācijs iebilda.

- Ļaujiet parādīt, kā tas darāms!

Mēs ar Emmu un Milardu atstājām pārējos un sekojām Behiram pa apmetnes teritoriju. Kad bijām nonākuši pie vago-niņa, kas šķita pavisam parasts, čigānu vadonis uzrāpās pa īsajām trepēm un pieklauvēja pie durvīm.

- Radi? - viņš klusi sauca. - Lūdzu, iznāc laukā! Pie tevis atnākuši ciemiņi.

Durvis pavērās spraugā, un kāda sieviete pabāza degunu laukā. - Viņam bail. Neparko nekāpj laukā no sava krēsla. -Viņa mūs vērīgi nopētīja, tad atvēra durvis plašāk un aicināja iekšā. Mēs uzkāpām pa pakāpieniem un salīkuši ielīdām piekrautā, bet mājīgā telpā, kas izrādījās vienlaikus dzīvojamā istaba, guļamistaba un virtuve. Pie šaurā lodziņa atradās gulta, galds un krēsls, no mazītiņas krāsniņas laukā pa atvērumu jumtā stiepās skurstenis; tur bija viss, kas nepieciešams paš-pietiekamai dzīvei ceļā nedēļām vai mēnešiem ilgi.

Vienīgajā krēslā sēdēja zēns. Viņš turēja klēpī tauri. Sapratu, ka esmu redzējis viņu jau iepriekš spēlējam čigānu bērnu orķestrī. Tas bija Behira dēls, un sieviete - es pieņēmu -Behira sieva.

- Radi, novelc kurpes! - sieviete sacīja.

Puika pieklājīgi nenovērsa skatienu no grīdas. - Vai man tas jādara? - viņš pajautāja.

-Jā, - Behirs apstiprināja.

Zēns vispirms novilka vienu, tad otru kurpi. Acumirkli es neticēju savām acīm: kurpēs nebija nekā. Šķita, ka mazajam nav pēdu. Un tomēr viņš bija pūlējies apavus novilkt, tātad kaut kam taču tie bija uzvilkti. Tad Behirs lūdza dēlu nostāties uz kājām, un tas negribīgi paslīdēja uz priekšu pa sēdekli un piecēlās. Šķita, ka zēns levitē, jo bikšu gali tukši karājās dažas collas virs zemes.

- Radi sāka kļūt neredzams pirms dažiem mēnešiem, - sieviete skaidroja. - Vispirms tikai kāju pirksti. Tad papēži. Visbeidzot arī abas pēdas. Nekas, ko esmu dēlam devusi, - ne tinktūras, ne tonizējoši līdzekļi - nav ne mazākajā mērā viņam palīdzējis.

Tātad pēdas zēnam tomēr bija, tikai neredzamas.

- Mēs nezinām, ko darīt, - Behirs atzina. - Es tā iedomājos, varbūt jūsu vidū ir kāds dziednieks...

- Tas nav izārstējams, - Milards teica, un viņa atbalss tukšumā lika puikam pacelt acis. - Mēs ar viņu esam līdzīgi. Ar mani pusaudža gados notika tāpat. Es nepiedzimu neredzams, tikai pamazām tāds kļuvu.

- Kas tur runā? - zēns jautāja.

Milards paņēma šalli, kas karājās gultas galā, un aptina sev ap seju, tā parādot, kur atrodas viņa deguns, piere un mute.

- Es esmu šeit, - viņš sacīja un piegāja puikam tuvāk. - Nebaidies!

Kamēr mēs pārējie vērojām, zēns pacēla roku un aizskāra Milarda vaigu, tad aptaustīja puiša pieri un matus - man ne reizi nebija ienācis prātā, kāda varētu būt to krāsa un griezums, - un pat viegli tos paraustīja, kā pārbaudot, vai cirtas ir īstas.

- Tu patiešām esi te! - zēns secināja, acīm mirdzot izbrīnā.

- Tu tiešām esi!

- Un būsi ari tu, pat ja viss pārējais vairs nebūs redzams, -Milards drošināja. - Tici man! Tas nav sāpīgi.

Zēns pasmaidīja, un viņa mātes kājas tajā pašā bridi saļodzījās, viņa pat pieturējās pie Behira. - Lai Dievs tevi svētī! -sieviete sacīja Milardam, valdot asaras. - Lai Dievs tevi svēti!

Milards apsēdās blakus Radi neredzamajām pēdām. - Tev ne no kā nav jābaidās, manu zēn. Patiesībā, tiklīdz būsi pieradis pie tā, ka esi neredzams, tu droši vien iepazīsi daudz priekšrocibu...

Un, kamēr Milards sāka tās uzskaitīt, Behirs devās pie durvīm un pamāja Emmai un man. - Ļausim viņiem pabūt vieniem, - viņš noteica. - Esmu pārliecināts, ka šiem ir, par ko parunāt.

Mēs atstājām Milardu kopā ar mazo zēnu un viņa māti. Atgriezušies pie ugunskuriem, ieraudzījām, ka visi - kā īpatņi, tā čigāni - ir sastājušies ap Horāciju. Viņš stāvēja, pakāpies uz celma pārsteigtās zilnieces priekšā, un aizvērtām acīm, uzlicis vienu roku uz sievietes galvas, stāstīja par to, ko tobrīd it kā redz sapni: - ... Un jūsu mazdēla mazdēls būs milzīga kuģa kapteinis, kas kursēs no Zemes uz Mēnesi kā omnibuss. Un

uz Mēness viņam piederēs pavisam mazītiņa mājiņa, un viņš nespēs izmaksāt ķīlas naudu, tāpēc nāksies namiņu izīrēt. Un viena no īrniecēm būs skaista sieviete, kurā viņš ļoti stipri iemīlēsies. Tās būs uz Mēness vēl neredzētas jūtas, un mīlestība tur nebūs tas pats, kas jūtas uz Zemes, jo tur valda cita gravitācija...

Mēs vērojām notiekošo no malas. - Vai viņš nemānās? - es vaicāju Emmai.

- Iespējams, - viņa atbildēja. - Vai arī tikai drusku dzen velnu ar to sievieti.

- Kāpēc gan viņš nepastāsta par mūsu nākotni?

Emma paraustīja plecus. - Horācija spējas reizēm ir neciešami bezjēdzīgas. Viņš mēdz veselu mūžību veltīt tam, lai pareģotu nākotni svešiniekiem, bet pret mums ir gandrīz pilnībā noslēdzies. Varbūt ir tā: jo vairāk Horācijs kādu mīl, jo mazāk spēj saskatīt. Emocijas aizmiglo viņam skatienu.

- Vai tad tā nav ikvienam no mums? - kāds ierunājās mums aiz muguras, un pagriezušies mēs ieraudzījām tur stāvam Enohu. - Un es ceru, ka tu, dārgā Emma, ceļā uz Londonu pārlieku nenovērsīsi amerikāņa uzmanību. Ja ausī ielavījusies jaunas dāmas mēle, ir grūti pamanīt tukšpaura klātbūtni.

- Cik tu esi neciešams! - Emma atcirta.

- Es nespētu nepamanīt sajūtu, ja tā rastos, - es iebildu, lai gan nudien vēlējos, kaut varētu neņemt vērā kņudoņu, par kuru Enohs bija uz mani greizsirdīgs.

- Tad jau pastāstiet man par savu slepeno tikšanos, - Enohs turpināja. - Vai čigāni tiešām pasargā mūs tāpēc, ka noslēguši kādu netīru savienību, par kuru neviens no mums nav dzirdējis?

- Viņu barveža un tā sievas dēls ir īpatnis, - Emma atbildēja. - Viņi cerēja, ka mēs varēsim zēnam palīdzēt.

- Neprāts, - Enohs secināja. - Viņi gandrīz ļāva, lai tie kareivji novelk viņiem dzīviem ādu pār acīm tikai viena puikas dēļ? Un jūs vēl runājat par to, ka emocijas aizmiglo skatu! Man šķita, ka mūsu spēju dēļ viņi grib mūs padarīt par vergiem vai vismaz pārdot izsolē, bet es jau parasti pārvērtēju cilvēkus.

- Tad ej un atrodi kādu beigtu dzīvnieku, ar ko paspēlēties, - Emma atcirta.

- Es laikam nekad nesapratīšu deviņdesmit piecus procentus cilvēces, - Enohs noburkšķēja un aizgāja, grozīdams galvu.

- Dažbrīd man šķiet, ka tas čalis ir kādas mašīnas detaļa, -Emma noteica. - Ar miesu no ārpuses, bet metālu iekšā.

Es iesmējos, taču paslepšus lēsu: vai Behirs rīkojās neprātīgi, riskēdams sava dēla dēļ? Ja Behirs bija traks, tad tāds nešaubīgi biju ari es. No kā tik es nebiju atteicies tikai vienas meitenes dēļ! Neņemot vērā manu ziņkārību, vectēvu un to, ka bijām parādā mis Peregrinei, galvenais iemesls, kādēļ atrados tur - un tobrīd -, bija viens vienīgs: kopš dienas, kad satiku Emmu, es zināju, ka vēlos būt kopā ar šo meiteni, lai kurā pasaulē viņa dzīvotu. Vai tas nozīmē, ka esmu neprātīgs? Vai ari manu sirdi ir pārlieku viegli iekarot?

Ja nu arī man derētu kaut nedaudz metāla sirds vietā? - es nodomāju. Kur es tobrīd atrastos, ja manu sirdi sargātu stingrākas bruņas?

Atminējums bija pavisam vienkāršs: es atrastos mājās un monotoni eksistētu ar medikamentiem. Slīcinātu bēdas video-spēlēs. Strādātu ilgas maiņas Smart Aid. Un dienu no dienas iekšēji ietu bojā no nožēlas.

Gļēvulis! Vārgs, nožēlojams puišelis! Tu palaidi garām savu izdevību!

Tomēr tā nebija. Tiecoties pēc Emmas, es riskēju ar visu, kas man piederēja, - un šo risku man nācās atkārtot katru dienu -, tomēr tādējādi es biju pats nonācis pasaulē, kuru savulaik nespēju pat iztēloties. Šajā pasaulē es dzīvoju starp cilvēkiem, kas bija dzīvāki par visiem, ko jebkad biju pazinis; šie ļaudis darīja to, par ko man pat sapņos nebija rādījies, ka es kaut ko tādu spētu. Viņi izturēja tādas mocības, kādas es pat sapņos nespētu izciest. Un tas viss tikai tāpēc, ka es biju ļāvies jūtām pret kādu brīnumainu meiteni.

Lai gan šajā pasaulē mūs gaidīja nepatikšanas un briesmas, lai gan šī jaunā savādā pasaule bija sākusi brukt jau mirklī, kad

es to iepazinu, biju absolūti laimīgs, ka tur atrodos. Par spīti visam, šāda brīnumaina dzīve bija tieši tas, par ko vienmēr biju sapņojis. Dīvaini, ka iespējams dzīvot vienlaikus sapņos un ļaunākajos murgos, es nospriedu.

- Kas tev lēcies? - Emma jautāja. - Tu tā skaties uz mani...

- Gribēju pateikt tev paldies, - es atbildēju.

Viņa sarauca degunu un saviebās tā, it kā es būtu pateicis kaut ko smieklīgu. - Pateikt paldies - par ko?

- Par to, ka devi man spēku, par kuru es pat nenojautu, ka manī tāds mīt, - es paskaidroju. - Tu dari mani labāku.

Mana draudzene piesarka. - Es pat nezinu, ko teikt.

Emma, spožā dvēsele! Man vajadzīga tava uguns - tā, kas slēpjas tavā sirdī.

- Nesaki neko, - es bildu un pēkšņi sajutu vēlmi viņu noskūpstīt. Un tā arī darīju.

Lai gan bijām nāvīgi pārguruši, čigānus pārņēma dzīvespriecīga oma. Šķita, ka viņi nolēmuši turpināt ballīti, un jau pēc dažām krūzēm karsta, ar kaut ko stiprināta dzēriena un vēl dažām dziesmām viņi pārņēma iniciatīvu. Stāstīšanas māka viņiem ir dota no dabas tāpat kā dziedāšana; šie dabiski valdzinošie ļaudis uzņēma mūs kā sen neredzētus radiniekus. Pusi nakts palikām nomodā, stāstot par aizraujošiem notikumiem. Jaunais puisis, kurš bija atdarinājis lāča rēcienus, uzstājās kā vēderrunātājs tik pārliecinoši, ka es gandrīz noticēju, ka viņa lelles atdzīvojušās. Šķita, ka viņš ir mazliet ieķēries Emmā un rāda savu priekšnesumu tikai viņai vienai. Jaunais cilvēks iedrošinoši smaidīja, bet meitene izlikās to nemanām un zīmīgi nelaida vaļā manu roku.

Vēlāk čigāni mums pastāstīja, kā Pirmā pasaules kara laikā britu armija konfiscējusi visus viņu zirgus un kādu laiku nav bijis, kas velk ratus. Viņi tikuši pamesti mežā - šajā pašā mežā -, līdz kādu dienu apmetnē ieklīdis bars kazu ar gariem

ragiem. Šķitis, ka tie ir savvaļas dzīvnieki, tomēr tik pieradināti, ka ēda no rokas, tāpēc kādam ienākusi prātā doma iejūgt vienu āzi ratos. Tā noskaidrojies, ka šis kazas ir gandrīz tikpat spēcīgas kā zaudētie zirgi. Kopš tā brīža čigāni izkustējušies no vietas, un līdz pat kara beigām ratus vilkušas šīs īpaši spēcīgās kazas. Tāpēc arī šī cilts visā Velsā ieguva palamu kazu ļaudis. Kā pierādījumu tam čigāni iedeva mums apskatīt fotogrāfiju, kurā bija redzams Behira tēvocis kazu vilktā līnijdroškā. Pat bez paskaidrojumiem mums nebija šaubu, ka tas ir zudušo brīnumaino kazu bars, par kuru stāstīja Edisons. Pēc kara armija atdevusi čigāniem zirgus un kazas, kas vairs nebija vajadzīgas, atkal nozudušas mežā.

Beigu beigās čigāni, ugunskuriem vāri gailot, izritināja mums guļammaisus un kādā pacilājošā svešā valodā nodziedāja šūpuļdziesmu. Es biju laimīgs kā bērnībā. Atnāca vēderrunātājs, lai novēlētu Emmai labu nakti. Viņa puisi atraidīja, tomēr tas negāja prom, iekams nebija atstājis savu vizītkarti. Uz tās bija rakstīta adrese Kārdifa, kur viņš reizi vairākos mēnešos, kad tabors viesojās šajā pilsētā, iegriezās pēc pasta sūtījumiem. Kartītes priekšpusē bija uzdrukāta jaunā cilvēka fotogrāfija ar marionetēm, zem tās viņš bija uzrakstījis Emmai dažus vārdus. Viņa to ķiķinādama parādīja man, un man sametās puiša žēl. Viņa vaina bija tikai tāda, ka viņš bija ieķēries Emmā tāpat kā es.

Es ieritinājos mežmalā izklātajā guļammaisā blakus Emmai. Kad jau laidāmies snaudā, izdzirdēju turpat blakus zālē soļus. Atvēris acis, nevienu neieraudzīju. Tas bija Milards, kurš atgriezās, visu vakaru pavadījis sarunās ar čigānzēnu.

- Viņš grib nākt mums līdzi, - Milards pavēstīja.

- Kas? - Emma miegaini vaicāja. - Uz kurieni?

- Tas puika. Mums līdzi.

- Un ko tu teici?

- Es norādīju, ka tā nav laba doma. Bet arī atklāti neteicu “nē”.

- Tu taču zini, ka mēs nevaram nevienu ņemt līdzi, - Emma atgādināja. - Viņš mūs tikai kavēs.

- Zinu jau zinu, - Milards attrauca. - Bet tas zēns kļūst neredzams ārkārtīgi strauji, un viņam ir bail. Drīz vien viņš pavisam izzudīs skatienam, tāpēc baidās kādu dienu atpalikt no tabora tā, ka pārējie to nepamanīs. Tad viņš paliktu uz visiem laikiem apmaldījies mežā pie vilkiem un zirnekļiem.

Emma novaidējās un pagriezās uz otriem sāniem ar seju pret Milardu, kurš bija nolēmis neļaut mums aizmigt, līdz šis jautājums tiks atrisināts. - Es saprotu, ka zēns būs vīlies, bet tas nudien nav iespējams. Man ļoti žēl, Mili, - viņa skaidroja.

- Vismaz godīgi, - Milards smagi nopūtās. - Iešu viņam to pateikt.

Mūsu neredzamais draugs piecēlās un nozuda.

Arī Emma nopūtās un vēl ilgi nemierīgi grozījās un dīdījās.

- Tu rīkojies pareizi, - es čukstēju. - Nav viegli izlemt visu pārējo vietā.

Emma neteica ne vārda, tikai ieritinājās man pie krūtīm. Pamazām mēs iemigām, vieglas brīzītes šūpotu zaru un zirgu elpas maigi ieaijāti.

Nakts pagāja tramīgā miegā un nejaukos murgos gluži tāpat kā aizvadītā diena: sapnī man dzinās pakaļ mežonīgu suņu bari. No rīta pamodos pavisam salauzts. Locekļi bija kā svina pielieti, un galva - kā piebāzta ar vati. Iespējams, es pat justos labāk, ja nebūtu gulējis nemaz.

Behirs mūs pamodināja līdz ar saullēktu. - Celieties un spīdiet, sindrigasti! - viņš sauca, dalīdams akmenscietu maizi. -Paspēsiet izgulēties viņsaulē!

Enohs piesita ar savu šķēli pie akmens, un tā nokrakšķēja kā koks. - Ar šādām brokastīm mēs nokļūsim viņsaulē pavisam drīz!

Behirs sabužināja zēna matus un pasmaidīja. - Liecies nu mierā! Kur tad šorīt dējies tavs brīnumainais noskaņojums?

- Aizskalojies, - Enohs atrūca, pārvilkdams guļammaisu pār galvu.

Behirs ļāva mums desmit minūtes sagatavoties braucienam uz pilsētu. Viņš stingri turēja solījumu un grasījās mūs nogādāt stacijā vēl pirms pirmā rīta vilciena. Es piecēlos, aizvilkos līdz ūdens spainim, kur noskaloju seju un ar pirkstu iztīrīju zobus. Ak vai, cik ļoti man pietrūka zobu birstes! Kā man pietrūka zobu diega ar piparmētru aromātu un dezodoranta stienīša ar okeāna brīzes smaržu! Ko tik es nebūtu gatavs atdot, lai tajā pašā mirklī ieraudzītu Smart Aid veikalu...

Veselu karaļvalsti par tīras apakšveļas komplektu!

Kamēr es ar pirkstiem skrubināju no matiem sienu un ie-kodos neēdamajā maizes šķēlē, lielie un mazie čigāni mūs vēroja skumju pārņemtām sejām. It kā viņi nez kā zinātu, ka aizvadītās nakts prieki bijuši pēdējie un tagad mums priekšā paveras ceļš uz karātavām. Es mēģināju kādu uzmundrināt. - Tikai mieru! - sacīju mazam puisēnam ar cietu matu vainagu ap galvu, kurš tik tikko spēja valdīt asaras. - Ar mums viss būs kārtībā!

Zēns pavērās uz mani tā, it kā es būtu runājošs spoks. Viņa skatiens bija atklāts un bažīgs.

Tika iejūgti astoņi zirgi un pasaukti astoņi jātnieki - katram no mums pa vienam. Zirgu mugurā mēs aizkļūtu līdz pilsētai daudz ātrāk nekā ar ratu karavānu. Man no zirgiem bija bail.

Nekad iepriekš nebiju jājis. Laikam biju vienīgais ļoti bagātais bērns visā Amerikā, kurš to nebija darījis. Un ne jau tāpēc, ka neuzskatītu zirgus par skaistiem, majestātiskiem radījumiem, dzīvnieku pasaules kalngalu un tā tālāk, un tā joprojām... Es tikai nebiju pārliecināts, ka kādam dzīvniekam varētu rasties kaut mazākā interese ļaut cilvēkam kāpt sev mugurā un viņu kaut kurp vest. Turklāt zirgi bija ļoti lieli, ar ņirbošiem muskuļiem un milzīgiem, apdilušiem zobiem; tie arī vērās uz mani tā, it kā zinātu, ka es baidos, un sapņotu par iespēju iespert man pa galvu. Nemaz nerunāšu par to, ka zirga

mugurā nav iespējams piesprādzēties - tur vispār nav nekādas sekundārās savaldīšanas sistēmas un tomēr šie dzīvnieki spēj attīstīt gandrīz tikpat lielu ātrumu kā mašinas, tikai ir daudz lecīgāki. Tāpēc viss šis pasākums man šķita nevēlams.

Par to es, protams, nebildu ne vārda. Tikai turēju muti, iekodu lūpā un cerēju, ka nodzīvošu vismaz tik ilgi, lai ietu bojā interesantākā veidā, nekā krītot no zirga muguras.

Līdz ar pirmo aiziet! zirgi metās aulēkšos. Acumirklī aizmirsu par jebkādu pašcieņu un kā lācis apķēros ap vidu sedlos priekšā sēdošajam vīrietim, kurš valdīja grožus. Viss notika tik strauji, ka man nebija iespējas pamāt atvadas tiem čigāniem, kas bija sanākuši mūs pavadīt. Tas nemaz nebija slikti, jo atvadas tik un tā nebija mana stiprā puse, turklāt pēdējā laikā biju tās piedzīvojis nepārtrauktā refrēnā: Ar Dievu, ar Dievu, ar Dievu...

Mēs jājām un jājām. Mani stilbi kļuva nejutīgi - tik stipri biju piespiedies zirgam. Behirs jāja pa priekšu; viņa īpašais dēlēns sēdēja seglos kopā ar viņu. Puika turējās zirga mugurā taisnu muguru, rokas nolaidis gar sāniem. Viņš bija pārliecināts par sevi un nebaidījās - kāds pretstats noskaņojumam aizvadītajā vakarā! Šeit, čigānu kompānijā, viņš jutās savā elementā. Mēs viņam nebijām vajadzīgi. Šie bija viņa tautieši.

Galu galā zirgi pārgāja riksī un es sadūšojos atraut seju no jātnieka jakas muguras un pavērot mainīgo ainavu. Tagad mēs pārvietojāmies nevis pa mežu, bet gan gar laukiem. Iejājām ielejā, kuras centrā pletās pilsētiņa, kas no šīs vietas neizskatījās lielāka par pastmarku. To no visām pusēm ieskāva zaļumi. No ziemeļu puses tai tuvojās gara baltu, gaisīgu punktu rinda -dzelzceļa tvaika lokomotīves dūmainā izelpa.

Behirs apturēja zirgus tieši ārpus pilsētas vārtiem. - Tālāk mēs nedrīkstam iet, - viņš teica. - Pilsētās mēs neesam īpaši gaidīti. Jums nav nepieciešams pievērst sev uzmanību, bet tā notiktu, ja jūs būtu kopā ar mums.

Bija grūti iztēloties, kāpēc kāds vispār varētu iebilst pret šiem jaukajiem ļaudīm. Tomēr līdzīgu aizspriedumu dēļ arī

īpatņi bija novērsušies no sabiedrības. Tāda nu ir skumjā pasaules kārtība.

Visi bērni norausās zirgiem no muguras. Es nostājos aiz citiem, cerot, ka neviens nemanīs, cik ļoti man trīc ceļi. Bijām jau gatavi iet, kad Behira dēls nolēca no tēva zirga un iesaucās: - Pagaidiet! Ņemiet mani līdzi!

- Man likās, ka tu grasījies ar viņu parunāt, - Emma neizpratnē vērsās pie Milarda.

- Es ari parunāju, - tas atbildēja.

Zēns izvilka no seglu somas mugursomu un pārmeta pār plecu. Viņš bija pavisam gatavs doties ceļā. - Es protu gatavot ēdienu, - viņš teica, - skaldīt malku, jāt ar zirgu un sasiet dažādus mezglus!

- Pasniedziet taču viņam atzinības krustu! - Enohs norūca.

- Diemžēl tas nav iespējams, - Emma saudzīgi atteica.

- Bet es esmu tāds pats kā jūs un ar katru bridi kļūstu tikai līdzīgāks! - Zēns sāka atpogāt bikses. - Vai redzat, kas ar mani notiek?!

Iekams kāds paspēja zēnu apturēt, viņš jau bija nolaidis bikses līdz potītēm. Meitenes noelsās un aizgriezās. Hjū skaļi sacīja: - Velc bikses kājās, samaitātais neprāti!

Tomēr tur nebija, ko redzēt, - zem jostasvietas čigānzēnam nekā nebija. Neveselīga ziņkāre dzina mani blenzt uz viņa joprojām redzamo daļu, tā paverot kristālskaidru skatu uz viņa iekšējo orgānu darbību.

- Vai redzat, cik daudz esmu zaudējis kopš vakardienas? -Radi jautāja, panikas pārņemts. - Drīz es vispār vairs nebūšu redzams!

Čigānu viri, stulbi blenzdami, sačukstējās. Satraukti šķita pat viņu zirgi, kas turējās pa gabalu no bērna, kurš zaudēja savu miesu.

- Lai man pieaug spārni! - Enohs izmeta. - No viņa palikusi pāri tikai puse.

- Ak, nabadziņš! - novilka Bronvlne. - Vai mēs nevaram ņemt viņu līdzi?

- Mēs neesam ceļojoša cirka trupa, kurai var pievienoties, kad vien rodas vēlme, - Enohs neatlaidās. - Mēs esam devušies bīstamā misijā, lai glābtu savu imbrīni, un nevaram atļauties atvēlēt aukli vienam jaunam, bezpalīdzīgam īpatnim!

Čigānzēna acis plati iepletās, viņš sāka raudāt, mugursoma nošļuka no pleca un novēlās zemē.

Emma paveda Enohu malā. - Tu biji pārāk skarbs, - viņa teica. - Tūlīt pat atvainojies zēnam!

- Nē. Mēs šobrīd nožēlojami zaudējam tik dārgo un gaistošo laiku.

- Tie cilvēki izglāba mums dzīvību!

- Mūsu dzīvības nebūtu jāglābj, ja viņi nebūtu mūs iebāzuši savā brīnišķajā būri!

Emma atmeta Enoham ar roku un pievērsās zēnam. - Citā situācijā mēs tevi pieņemtu ar izplestām rokām, bet patlaban visa mūsu civilizācija un dzīvesveids ir apdraudēts un var tikt iznīcināts. Tāpēc, lūdzu, saproti, nav piemērots bridis...

- Tas nav godīgi! - puisēns drūmi novilka. - Kāpēc es nevarēju kļūt neredzams jau sen? Kāpēc tam jānotiek tieši tagad?

- Katra īpatņa spējas parādās tad, kad tām jāparādās, -Milards sacīja. - Dažiem vēl agrā bērnībā, citiem - jau sirmā vecumā. Esmu dzirdējis par kādu vīrieti, kurš atskārta, ka spēj ar domām likt priekšmetiem lidināties gaisā, tikai tad, kad bija sasniedzis deviņdesmit divu gadu vecumu.

- Es jau kopš dzimšanas esmu vieglāka par gaisu, - Olīvija lepni paziņoja. - Es izlidoju laukā no mammas punča un uzreiz pacēlos pie slimnīcas griestiem! Tikai nabassaite neļāva man izskriet laukā pa logu un aizlidot mākoņos. Runā, ka ārsts esot šokā paģībis!

- Mīļā, tu joprojām esi diezgan šokējoša! - Bronvīne sacīja un mierinoši papliķēja viņai pa muguru.

Milards, kurš mēteļa un zābaku dēļ bija redzams, piegāja pie zēna un jautāja: - Ko tavs tēvs par to visu saka?

- Skaidrs, ka mēs negribam, lai viņš mūs pamet, - ierunājās Behirs, - bet kā gan mēs varēsim pienācīgi parūpēties par dēlu, ja pat neredzēsim viņu? Viņš grib aiziet, un es nezinu, vai starp sev līdzīgiem viņam neklātos labāk.

- Vai jūs mīlat Radi? - Milards tieši pavaicāja. - Vai viņš mīl jūs?

Behirs sadrūma. Viņš bija tradicionāli smalkjūtīgs cilvēks, un šāds jautājums radīja neērtības izjūtu. Tomēr, kādu brīdi minstinājies, viņš nokremšļojās un norūca: - Protams. Viņš taču ir mans bērns.

- Tad jau jūs esat viņa cilvēki, - Milards norādīja. - Šim zēnam jāpaliek kopā ar jums, nevis ar mums.

Behirs nevēlējās izrādīt emocijas, saviem cilvēkiem redzot, tomēr tobrīd es manīju viņa plakstiņus notrīsam un žokļus savelkamies. Vīrietis pamāja ar galvu, pavērās lejup uz savu dēlu un teica: - Nāc nu, puis! Ņem savu somu, un iesim. Māte jau gaida tevi ar tēju.

- Labi, tēt, - zēns atbildēja, šķiet, vienlaikus vīlies un atvieglots.

- Tev viss nokārtosies, - Milards iedrošināja mazo. - Viss būs kārtībā. Un, kad tas būs beidzies, es tevi uzmeklēšu. Tādu kā mēs ir daudz, un mēs viņus kādu dienu abi kopā atradīsim.

- Tu apsoli? - zēns vaicāja cerību pilnām acīm.

- Apsolu, - Milards sacīja.

Un tā čigānzēns atkal uzrāpās tēva zirga mugurā. Bet mēs pagriezāmies un pa vārtiem iegājām pilsētā.

Pilsētas vārds bija Ogle. Nevis Ogļupils vai Ogļuciems. Vienkārši Ogle. Tās atradās visapkārt. Sabērtas sikgraudainās nestabilās kaudzēs pie namu sētas durvīm, tās kūpēja gaisā kā eļļaini dūmi un noķēzīja uz darbu ejošo vīru drēbes. Mēs ciešā grupiņā pasteidzāmies tiem garām uz stacijas pusi.

- Kustiniet kājas! - Emma steidzināja. - Nekādu sarunu! Un neskatieties apkārt!

Pastāvēja nerakstīts likums, ka mums jāizvairās no lieka acu kontakta ar parastajiem ļaudīm, jo saskatīšanās varētu izraisīt sarunas, bet sarunas - jautājumus. Un brīnumainajiem bērniem ir grūti atbildēt uz parastu pieaugušo jautājumiem tā, lai neizraisītu vēl vairāk jautājumu. Protams, kas gan varētu izraisīt vairāk jautājumu nekā nošmulējušos bērnu bariņš, kas kara laikā pārvietojas vieni paši, turklāt uz kādas meitenes pleca vēl tupot lielam, plēsīgam putnam ar asiem nagiem, bet pilsētnieki mūs tik tikko ievēroja. Cilvēki šaudījās gar izmazgātas veļas striķiem un krodziņu durvīm Ogles līkumainajās ieliņās un, sagumuši kā novītušas puķes, uzmeta mums acis, lai uzreiz atkal novērstos. Viņiem pašiem netrūka, par ko bažīties.

Dzelzceļa stacija bija tik maza, ka radās šaubas, vai vilcieni šeit vispār mēdz piestāt. Vienīgā dzīvība bija manāma pie kases - sīkas būdeles atklāta perona vidū. Būdā uz krēsla bija aizmidzis kāds vīrietis; acenes pudeļu stikla biezumā šļuka nost no viņa deguna.

Emma sparīgi paklauvēja pie loga un pamodināja kasieri. - Astoņas biļetes līdz Londonai! - viņa teica. - Mums tur jānokļūst jau šodien pēcpusdienā.

Kasieris palūrēja uz mums caur stiklu, tad noņēma bifokālās brilles, noslaucīja un atkal uzlika, lai pārliecinātos par to, ko redz. Skats noteikti bija šokējošs: mūsu drānas bija nošķies-tas ar dubļiem, nemazgātie mati slējās uz visām pusēm. Varbūt mēs pat smirdējām.

- Skāde gan, - kasieris sacīja, - bet vietu vairs nav.

Es pavēros apkārt. Izņemot dažus ļaudis, kas snauduļoja uz soliem, stacija bija tukša.

- Kāds absurds! - Emma iesaucās. - Tūliņ pat pārdodiet mums biļetes, vai arī es par jums sūdzēšos dzelzceļa valdē -par bērnu diskriminēšanu!

Es, iespējams, būtu ticis ar šo ierēdni galā krietni maigāk, bet Emmai, saskaroties ar sīku birokrātu vīzdegunīgo varaskāri, trūka pacietības.

- Ja arī būtu kāds tamlīdzīgs noteikums, - kasieris, nievājoši saraucis degunu, atcirta, - tas nekādi neattiektos uz jums. Rit karš, vai zināt, un valstij ir svarīgāki pienākumi nekā pārvadāt pa laukiem bērnus un dzīvniekus! - Viņš skarbi pavērās uz mis Peregrīni. - Tas nu jebkurā gadījumā nav atļauts!

Stacijā šņākdams pienāca vilciens un čīkstēdams apstājās. Konduktors pabāza galvu pa logu un sauca: - Astoņos trīsdesmit uz Londonu! Lūdzu, visiem iekāpt! - Uz soliem snauduļojošie pasažieri piecēlās un sāka rosīties pa peronu.

Kāds vīrietis pelēkā uzvalkā pielīda mums priekšā pie kases lodziņa, pabīdīja kasierim naudu un, pretī saņēmis biļeti, aizsteidzās uz vilcienu.

- Jūs teicāt, ka vietu nav! - Emma stipri uzsita pa logu. -Jūs nedrīkstat tā rīkoties!

- Tas kungs iegādājās biļeti pirmajā klasē, - kasieris norādīja. - Un tagad taisieties, ka tiekat, sīkie, uzmācīgie ubagi! Ejiet un meklējiet kabatas, ko aptīrīt, kaut kur citur!

Horācijs piegāja pie kases lodziņa un sacīja: - Ubagiem jau pēc definīcijas nemēdz būt lielas naudas summas. - Viņš

iebāza roku mēteļa kabatā, izvilka biezu naudas žūksni un uzmeta uz letes. - Ja jūs tirgojat tikai pirmās klases biļetes, tad mēs pirksim tās!

Kasieris izslējās un pablenza uz naudas žūksni. Arī mēs pārējie blenzām, pārsteigti par to, kur Horācijs šis banknotes ņēmis. Pārskaitījis naudu, viņš teica: - Mjā, ar šo te pietiks, lai nopirktu visu pirmo klasi!

- Tad pārdodiet mums visu pirmo klasi! - Horācijs kļuva nepacietīgs. - Un varat būt drošs, ka mēs nevienu neaptī-risim!

Kasieris piesarka un nostostījās: - J-jā, kungs... atvainojiet, kungs... Ceru, ka uztversiet manis teikto tikai kā joku...

- Dodiet taču mums beidzot tās sasodītās biļetes, lai paspējam uz vilcienu!

- Tūliņ, kungs!

Kasieris pabīdīja uz mūsu pusi kaudzi pirmās klases biļešu un piebilda: - Lai jums jauks ceļojums! Un, lūdzu, nesakiet nevienam, ka es tā teicu! Bet, kungi un dāmas, es jūsu vietā paslēptu to putnu, lai neviens neredz. Konduktoriem tas nepatiks, ir jums biļetes pirmajā klasē vai nav.

Kad attālinājāmies no kases ar biļetēm rokā, Horācijs izrieza krūtis kā pāvs.

- Kur tu ņēmi tik daudz naudas? - Emma gribēja zināt.

- Es to paglābu no mis Peregrines skapja atvilktnes, pirms māja nodega, - Horācijs atbildēja. - Iešuvu mētelī speciālu kabatiņu, kur to noglabāt.

- Horācij, tu esi ģēnijs! - Bronvīne atzina.

- Vai īsts ģēnijs būtu šādi atdevis visu mūsu naudu līdz pēdējam centam? - Enohs iebilda. - Vai mums tiešām bija vajadzīgs viss pirmās klases vagons?

- Nē, - Horācijs piekrita. - Bet vai tad nebija patīkami padarīt to cilvēku par muļķi?

- Laikam bija gan, - Enohs atzina.

- Tāpēc, ka naudas īstais uzdevums ir manipulēt ar citiem un padarīt tos par nesvarīgākiem, nekā esi tu pats.

- Par to gan es nebūtu tik pārliecināta, - Emma nespēja piekrist.

- Tas bija tikai joks! - Horācijs skaidroja. - Protams, nauda ir paredzēta tam, lai nopirktu drēbes!

Jau grasījāmies iekāpt vilcienā, kad konduktors mūs apstādināja. - Uzrādiet biļetes! - viņš teica un pasniedzās pēc biļešu žūkšņa Horācija rokā, bet tad pamanīja, ka Bronvīne kaut ko slēpj sev azotē. - Kas jums tur ir? - konduktors jautāja, aizdomīgi nopētot meiteni.

- Kas man kur ir? - Bronvīne nevainīgi pārjautāja, cenšoties saglabāt neieinteresētu toni, bet vienlaikus turēja ciet mēteļa malas, piesedzot kustīgo putnu.

- Kas tev azotē?! - konduktors nerimās. - Meitenīt, neturi mani par muļķi!

- Man... tur... - Bronvīne centās kaut ko uz ātru roku izgudrot, bet nekas nesanāca. - Laikam putns...

Emma nodūra galvu. Enohs ar plaukstu aizsedza acis un novaidējās.

- Vilcienā nedrīkst ienest nekādus mājdzīvniekus! - konduktors norūca.

-Jūs nesapratāt, - Bronvīne iebilda. - Man tas pieder kopš bērnības... Un mums jātiek šajā vilcienā... Turklāt mēs tik daudz samaksājām par biļetēm!

- Noteikumi ir un paliek noteikumi! - konduktora pacietība bija gandrīz galā. - Neuzdrošinieties te rotaļāties ar mani kā ar spēļmantiņu!

Emma atkal pacēla skatienu, viņas seja staroja. - Spēļman-tiņa! - viņa iesaucās.

- Nesapratu? - konduktors teica.

- Tas nav īsts putns, konduktora kungs. Mums nekad pat prātā nenāktu pārkāpt noteikumus. Redziet, tā ir manas māsas mīļākā rotaļlieta, un viņai šķiet, ka jūs to varētu atņemt. -Emma salika plaukstas kā nožēlas pilnā lūgšanā. - Jūs taču neatņemsiet bērnam mīļāko mantiņu, vai ne?

Konduktors šaubu pilns nopētīja Bronvīni. - Vai jums nešķiet, ka rotaļlietām viņa ir par lielu?

Emma pieliecās tuvāk vīrietim un pačukstēja: - Redziet, viņa ir mazliet atpalikusi...

Bronvine, to dzirdot, saviebās, bet nekas cits neatlika kā piespēlēt. Konduktors nāca tuvāk. - Tad paskatīsimies uz to mantiņu.

Patiesības mirklis. Mēs aizturējām elpu. Bronvine pavēra mēteļa malas, pasniedzās un lēnītēm izvilka laukā mis Pere-grini. Kad ieraudzīju putnu, īsu un briesmīgu bridi man šķita, ka tas ir beigts. Mis Peregrine pavisam sastingusi gulēja uz Bronvīnes plaukstas aizvērtām acīm, atstiepusi sastingušās kājas. Un tad es sapratu, ka viņa tikai iejūtas lomā.

- Vai redzat? - Bronvine teica. - Tas putniņš nav īsts. Tas ir izbāznis.

- Es iepriekš redzēju, ka tas kustas! - konduktors turējās pretī.

- Tas ir... hm... uzvelkamais modelis, - Bronvine skaidroja. - Skatieties!

Meitene nometās ceļos un nolika mis Peregrini zemē uz sāniem, tad pasniedzās zem putna spārna un it kā uzvilka neredzamu atslēgu. Jau pēc mirkļa mis Peregrines acis atvērās, un viņa sāka tipināt apkārt, mehāniski grozīdama galvu un mētādama kājas, kā atsperes uzvilkta. Beigu beigās viņa ar joni apstājās un nokrita uz sāniem stinga kā dēlis. Nudien, Oskara balvas cienīga uzstāšanās.

Šķita, ka konduktors ir gandrīz - bet ne līdz galam - pārliecināts. - Labi, - viņš norūca. - Ja tā ir spēļmantiņa, lūdzu, noslēpiet to savā rotaļlietu kastē, - viņš norādīja uz lādi, ko Bronvine bija nolikusi uz perona.

Bronvine vilcinājās. - Tā nav...

- Labi, tūlīt, viss kārtībā, - Emma iejaucās un atrāva vaļā lādes slēdžus. - Māsiņ, liec to tagad nost!

- Bet ja nu tur aptrūksies gaisa? - Bronvine uzšņāca Emmai.

- Tad mēs ar dievpalīgu izurbsim sienās caurumus! - Emma atšņāca.

Bronvine pacēla mis Peregrīni un saudzīgi ielika lādē. - Es ārkārtīgi atvainojos, kundze, - viņa nočukstēja, tad aizvēra un aizslēdza lādes vāku.

Konduktors beidzot paņēma mūsu biļetes. - Pirmajā klasē! Jūsu vagons atrodas pašā sastāva priekšgalā, - viņš pārsteigts teica un norādīja uz perona galu. - Es jums ieteiktu pasteigties!

- Lai nu kurš būtu to teicis! - Emma iesaucās, un mēs metāmies skriešus pa peronu.

Izpūtis tvaika mutuli un metāliski nograbējis, vilciena sastāvs mums blakus ar rāvienu uzsāka gaitu. Pagaidām tas bija nogājis tikai dažas collas, bet ar katru riteņu apgriezienu ātrums tikai pieauga.

Mēs panācām pirmās klases vagonu. Pirmā pa atvērtajām durvīm ielēca Bronvine, nolika lādi gaitenī un pastiepa roku, lai palīdzētu iekāpt Olīvijai.

Un tad mums aiz muguras iekliedzās kāda balss: - Stāt! Nost no vilciena!

Tā nebija konduktora balss. Šī skanēja daudz zemāk un valdonīgāk.

- Es zvēru, - ierūcās Enohs, - ja vēl kaut viens cilvēks neļaus mums iekāpt vilcienā...

Atskanēja šāviens, un no pēkšņajām izbailēm man sapinās kājas. Paklupis pret kāpsli, atkritu uz perona.

- Es teicu: stāt! - balss ierēcās vēlreiz, un, pavēries pār plecu, es ieraudzīju uz perona stāvam formā tērptu kareivi, kurš, ieliecies ceļos, mērķēja ar šauteni uz mums. Līdz ar skaļiem blīkšķiem viņš izšāva mums virs galvas vēl pāris ložu, lai mēs apjēgtu viņa sacīto. - Nost no vilciena un uz ceļiem! - viņš uzkliedza, skriedams pie mums.

Man ienāca prātā bēgt, bet tad es pamanīju kareivja skatienu, un izvalbītie baltumi bez zīlītēm mani pārliecināja to nedarīt. Tas bija briesmeklis, un es zināju, ka viņš, nekavējoties ne mirkli, nogalinās kādu no mums. Labāk nesagādāšu viņam ieganstu.

Bronvīne un Olivija laikam domāja līdzīgi, jo abas izrausās no vilciena un nometās ceļos mums blakus.

Tik tuvu, es nodomāju. Mēs bijām tik tuvu.

Vilciens aizbrauca no stacijas bez mums, un mūsu pēdējā cerība glābt mis Peregrīni pazuda tālumā.

Līdz ar mis Peregrīni, es pēkšņi apjēdzu. Bronvīne bija atstājusi lādi vagonā! Mani pārņēma instinkts, un es metos pakaļ vilcienam, bet tad ložu rinda nozibēja tikai dažas collas no manas sejas, un es acumirklī jutu spēkus aizplūstam no muskuļiem.

- Vairs. Ne. Soli! - kareivis norēca.

Es atkal sagumu uz perona.

Mēs tupējām zemē uz ceļiem ar paceltām rokām, sirdīm neprātīgi dauzoties. Saspringtais kareivis meta ap mums lokus, nomērķējis ar šauteni un nenolaidis pirkstu no gaiļa. Kopš doktora Golana laikiem nebiju redzējis nebūtni tik tuvu un tik ilgi. Šis bija ģērbies britu armijas standarta formā: haki krekls bija iebāzts vilnas biksēs, kājās - melni zābaki un galvā - ķivere. Tomēr tas viss bija uzģērbts itin kā neveikli: bikses bija sagumzītas un ķivere - atgāzta pārāk tālu pakausī, it kā viņš vēl nebūtu pieradis pie kāda tērpa valkāšanas. Šķita, ka arī viņš nervozē, jo visu laiku vērās sāņus un mūs pārskaitīja. Mūsu bija krietni vairāk, un, lai gan bijām vien bariņš neapbruņotu bērnu, trīs dienu laikā bijām nogalinājuši vienu nebūtni un divus tukšpaurus. Kareivim bija bail no mums, un tieši tas vairāk par visu lika man baidīties no viņa. Bailes darīja nebūtni neparedzamu.

Viņš izvilka aiz jostas aizbāzto rāciju un ar kādu sarunājās. Kādu mirkli nekas nenotika, un tad atskanēja atbilde. Saruna bija šifrēta, es nesapratu ne vārda.

Nebūtne lika celties kājās. Mēs piecēlāmies.

- Uz kurieni mēs iesim? - Olīvija bikli pajautāja.

- Pastaigāties, - kareivis atbildēja. - Mierīgi un paklausīgi pastaigāties. - Aprautā runas maniere un it kā saplacinātie patskaņi liecināja, ka viņš nāk no citas pasaules malas, bet tēlo britu akcentu, tiesa, ne īpaši veiksmīgi. Nebūtnes tika uzskatīti par maskēšanās lielmeistariem, bet šis nešaubīgi nebija no labākajiem audzēkņiem.

- Tātad - nekādas atpalikšanas no ierindas, - kareivis teica, nopētīdams mūs citu pēc cita. - Nekādas skriešanas. Man aptverē ir piecpadsmit patronas - pietiekami, lai divreiz sacaurumotu katru no jums. Un nedomā, ka nemanu tavu jaku, neredzamais puika. Tikai radi ieganstu, lai es dzītos tev pakaļ, un es par piemiņu nogriezīšu tavus neredzamos īkšķus.

-Jā, kungs, - Milards atsaucās.

- Muti ciet! - kareivis auroja. - Uz priekšu, soļos marši

Mēs soļojām garām kasei, kur kasiera vairs nebija, tad līdz

perona galam, laukā no stacijas un tālāk pa pilsētas ielām. Iepriekš Ogles iemītnieki nebija uz mums tā īsti pat paskatījušies, bet šoreiz viņu galvas, sekojot uz grauda paņemtajam bariņam, griezās gluži kā pūcēm. Kareivis turēja mūs ciešā ierindā un kliedza uz ikvienu, kurš pārāk tālu atpalika. Es gāju pašās beigās, un nebūtne - aiz manis; dzirdēju ik uz soļa grabam viņa munīciju. Mēs virzījāmies tieši turp, no kurienes bijām nākuši, - laukā no pilsētas.

Es galvā izspēlēju desmitiem bēgšanas plānu. Ja nu mēs skrietu katrs uz savu pusi? Nē, viņš nošaus vismaz dažus no mums. Ja nu kāds no mums uz ceļa izliktos ģībstam, tad nākamais pakluptu pār viņu, un apjukumā... Nē, tas briesmonis bija pārlieku disciplinēts, lai uzķertos uz šāda āķa. Vienam no mums būs jātiek pietiekami tuvu, lai atņemtu briesmonim šauteni.

Man, jo atrados vistuvāk. Varbūt mazliet jāpiebremzē, lai tas pienāk pavisam klāt, un tad jāmetas virsū... Vai tiešām es to domāju nopietni? Es nebiju nekāds spriedzes filmu varonis.

Biju tā pārbijies, ka tik tikko spēju paelpot. Šā vai tā, nebūtne soļoja vismaz desmit jardus aiz manis, nomērķējis šaujamo man tieši mugurā. Viņš mani nošaus, tiklīdz pagriezīšos, un es ceļa vidū noasiņošu. Tā bija stulba, nevis varonīga doma.

No mugurpuses tuvojās džips un mums blakus piebremzēja. Kādu brīdi mēs virzījāmies uz priekšu vienā tempā ar to. Mašīnā sēdēja vēl divi kareivji, un, lai gan abiem uz deguna bija spoguļstiklu saulesbrilles, es zināju, kas aiz tām slēpjas. Nebūtne pasažiera sēdeklī pamāja tam, kurš bija mūs sagūs-tijis, un atzinigi sveicināja: - Labs ķēriens! - Tad viņš pievērsās mums. Turpmāk briesmonis vairs ne mirkli nenovērsa no mums skatienu un viņa rādītājpirksts neatrāvās no šautenes mēlītes.

Nu jau mūs pavadīja vesels eskorts un apsargāja nevis viena bruņota nebūtne, bet gan trīs. Pagaisa jebkādas cerības bēgt.

Tā mēs gājām un gājām; kurpju zoles gurkstēja pa ceļa granti, un džipa motors rūca mums blakus kā lēts zāles pļāvējs. Pilsētiņa palika aiz muguras, un abpus alejai aiz koku rindām pletās lauku saimniecibas zemes - papuves un klaji lauki. Kareivji vairs nepārmija ne vārda. Viņiem piemita kaut kas robotiem radniecīgs - it kā smadzenes būtu izņemtas un to vietā galvā ievīti vadi. Nebūtnes tika uzskatītas par izcili gudriem radījumiem, bet šie puiši man šķita galīgie dulburi. Tad man pie auss atskanēja dūkšana un, pacēlis acis, es ieraudzīju biti apmetam loku man ap galvu un aizlidojam prom.

Hjū, man ienāca prātā. Nez kas viņam padomā? Pavēros uz priekšu, kur viņš gāja ierindā, bažīdamies, ka draugs iecerējis kaut ko tādu, kā dēļ mūs visus nošaus, bet viņu neieraudzīju.

Es ātri galvā pārskaitīju mūs visus. Viens-divi-trīs-četri-pieci-seši. Pa priekšu gāja Emma, aiz viņas - Enohs, Horācijs, Olīvija, Milards un Bronvīne.

Kur ir Hjū?

Es gluži vai palēcos gaisā. Hjū nebija! Tātad viņš netika arestēts kopā ar pārējiem. Viņš joprojām atradās brīvībā! Laikam stacijā valdošajā haosā viņam bija izdevies iesprukt spraugā

starp vilcienu un peronu vai ari, kareivim nemanot, ielēkt vagonā. Nez vai viņš mums seko? Kaut es varētu atskatīties, kas notiek uz ceļa mums aiz muguras, nepievēršot uzmanibu Hjū!

Es cerēju, ka drauga tur nebūs, jo tas varētu nozīmēt, ka viņš ir kopā ar mis Peregrini. Kā gan citādi mēs jebkad varētu atkal uzmeklēt savu direktori? Un ja nu viņai tur, lādē, aptrūkstas gaisa? Starp citu, kas 1940. gadā notika ar pazaudēto un aizdomīgo bagāžu?

Es piesarku, un rīklē iemetās smags kamols. Mums bija pārlieku daudz, no kā baidīties, un manās smadzenēs virmoja simtiem baisu scenāriju.

- Atpakaļ ierindā! - kareivis aiz muguras uzkliedza, un es aptvēru, ka viņš vēršas pie manis, jo, drudžainajās pārdomās iegrimis, biju novirzījies nost no ceļa vidus. Es steigšus atgriezos ierindā uzreiz aiz Emmas, kura pavērās uz mani pār plecu ar lūdzošu skatienu: “Nekaitini viņu!” Un es apņēmos vairs neaizsapņoties.

Mēs turpinājām kātot uz priekšu kaitinošā klusumā, un spriedze sanēja ap mums kā elektriskā strāva. Es to manīju visos: Emma nemitīgi sažņaudza un atlaida pirkstus; Enohs grozīja galvu un kaut ko pie sevis murmināja; Olīvija soļoja neritmiski. Šķita, ka tas ir tikai laika jautājums, kad kāds no mums spers izmisīgu soli un sāks spindzēt lodes.

Izdzirdējis Bronvīni noelšamies, es pavēros uz priekšu, kur jau attīstījās šausmu filmas scenārijs, par kādu es vēl nebiju aizdomājies. Mums priekšā parādījās trīs milzīgi veidojumi: viens - uz ceļa un vēl divi - blakus esošajā laukā, uzreiz aiz seklā grāvja. Pirmajā brīdī, neticot savām acīm, nodomāju, ka tās ir melnzemes kaudzes.

Kad piegājām tuvāk, vairs nevarēju izlikties, ka redzu ko citu, nevis to, kas atradās uz ceļa: trīs beigtu zirgu ķermeņi.

Olīvija iekliedzās. Bronvīne instinktīvi metās mazo mierināt: - Neskaties, pļāpa! - Bet kareivis izšāva gaisā brīdinājuma zalvi. Mēs pieplakām pie zemes un apklājām galvas.

- Tikai izdari vēlreiz kaut ko tamlīdzīgu, un jūs visi gulēsiet grāvī tiem blakus! - viņš kliedza.

Kad no jauna pieslējāmies stāvus, Emma palūrēja uz mani, ar lūpām izrunāja vārdu čigāni un ar galvu pamāja uz tuvāko zirga līķi. Es sapratu, ko viņa gribēja teikt, - tie bija čigānu zirgi. Es pat pazinu vienu pēc baltajiem plankumiem uz pakaļkājām un aptvēru, ka tas ir tas pats zirgs, pie kura muguras biju pieplacis vēl tikai pirms stundas.

Šķita, es tūlīt vemšu.

Man galvā viss beidzot loģiski savienojās vienā kadru secībā. To bija izdarījuši briesmekļi - tie paši, kas iepriekšējā vakarā uzbruka mūsu apmetnei. Čigāni bija viņiem uzdūrušies uz ceļa, kad, atstājuši mūs pie pilsētas robežas, atgriezās pie tabora. Vispirms bija izcēlusies sadursme, pēc tam sākusies pakaļdzīšanās. Nebūtnes bija nošāvuši zirgus, ar kuriem čigāni jāja.

Es zināju, ka briesmoņi ir nogalinājuši cilvēkus. Viņi bija noslepkavojuši brīnumainos bērnus - tā bija stāstījusi mis Eivoseta. Bet nežēlība, ar kādu tika nogalināti šie dzīvnieki, šo ļaunumu pat pārspēja. Vēl pirms stundas tie piederēja pie dzīvespriecīgākajām būtnēm, kādas biju redzējis, - to acīs mirdzēja gudrība, bet ķermeņi, ņirbinot muskuļus, izstaroja siltumu. Tagad tur gulēja vien aukstas gaļas kalni. Šie lepnie, spēcīgie dzīvnieki tika nošauti un pamesti uz ceļa kā atkritumi.

Es drebēju bailēs, un manī mutuļoja naids. Es arī nožēloju, ka neesmu viņus pienācīgi novērtējis. Cik izlutināts un nepateicīgs kretīns es biju!

Saņemies, sacīju pats sev. Saņem sevi rokās!

Kur tagad ir Behirs un viņa cilvēki? Kur ir viņa dēls? Man bija skaidrs tikai viens - ka nebūtnes mūs nošaus. Par to vairs nebija nekādu šaubu. Šie blēži karavīru formās paši nebija nekas vairāk kā zvēri, pat vēl briesmīgāki nekā tukšpauri, kas atradās to pakļautībā. Nebūtnēm vismaz piemita prāts un spēja sakarīgi domāt, taču viņi izmantoja savas radošās spējas tikai tam, lai izārdītu pasauli. Lai padarītu dzīvās būtnes

mirušas. Un kāpēc? Lai paši varētu dzīvot mazliet ilgāk. Lai paši varētu iegūt vēl mazliet vairāk varas pār apkārtējo pasauli un tajā dzīvojošajām būtnēm, par kurām tie nedomāja nemaz.

Kāda izšķērdība! Kāda muļķīga izšķērdība!

Un tagad viņi grasījās izšķiest ari mūsu dzīvības. Aizvest mūs uz kādu slepkavošanas lauku, lai tur nopratinātu un tad pamestu. Un, ja reiz Hjū bija tik neprātīgs, lai mums sekotu, -ja to gribēja teikt bite, kas lidinājās gar mūsu ierindu, - tad tie atņems dzīvību ari viņam.

Dievs, palīdzi mums visiem!

* * *

Kritušie zirgi bija palikuši tālu aiz muguras, kad karavīri pavēlēja mums nogriezties no galvenā ceļa un tālāk iet pa šauru celiņu. Tas bija tikai mazliet platāks par taku - vien dažas pēdas plats -, un karavīriem, kas līdz šim bija braukuši mums blakus, nācās pamest džipu un iet kājām. Viens gāja pa priekšu, un divi mums sekoja. Abpus ceļam pletās nekopti lauki, kuros sulīgi ziedēja nezāles un sanēja vasaras nogales kukaiņi.

Skaista vieta nāvei.

Pēc kāda brīža lauka malā parādījās būda ar salmu jumtu. Tur arī tas notiks, es nospriedu. Tur viņi mūs nogalinās.

Kad pienācām tuvāk, būdas durvis pavērās, un no tās iznāca vēl viens karavīrs. Viņš bija ģērbies atšķirīgi no mūsu apsargiem: ķiveres vietā viņam galvā bija virsnieka cepure ar melnu nagu un viņš bija bruņojies nevis ar šauteni, bet gan makstī noslēptu revolveri.

Šis bija atbildīgais.

Kamēr mēs gājām tuvāk, vīrietis stāvēja uz takas un, šūpodamies uz papēžiem, atņirdza baltos zobus platā smaidā. - Beidzot esam satikušies! - tas izsaucās. - Jūs gan likāt mums apmest pamatīgu riņķi, bet es zināju, ka beigu beigās jūs noķersim. Tas bija tikai laika jautājums! - Virsniekam bija apaļa seja

ar puiciskiem vaibstiem; viņa plānie mati bija gaiši, gandrīz pavisam balti. Vīrietī mutuļoja pārdabiska, saraustīta enerģija gluži kā skautu vadonim, kas pārdzēries kafiju. Tomēr, redzot šo nebūtni, man galvā skanēja tikai viens: Zvērs. Monstrs. Slepkava.

- Nāciet droši iekšā, - virsnieks teica un pavēra būdas durvis plašāk. - Draugi jūs jau gaida.

Kamēr kareivji pasteidzās vīrietim garām, es paspēju izlasīt uz krekla izšūto uzvārdu: BALTAIS. Kā krāsa.

Baltā kungs. Vai tas būtu joks? Šķita, ka tam radījumam nav nekā īsta, un vismazāk jau tāds bija vārds.

Mūs iedzina iekšā un tālāk - stūrī. Vienā būdas telpā nebija nekādu mēbeļu, tikai cilvēku pilns. Behirs un viņa ļaudis sēdēja zemē, atslējuši muguras pret sienu. Viņi bija daudz pārcietuši: sasisti, asiņojoši un sakauti. Dažu trūka, arī Behira dēlēna. Sardzē stāvēja vēl divi zaldāti, tātad kopā bija seši, ieskaitot Baltā kungu un mūsu eskortu.

Mēs ar Behiru saskatījāmies, viņš drūmi pamāja ar galvu. Vecā čigāna vaigus klāja sarkanīgi zilumi. Piedod, viņš sacīja bez skaņas.

Baltā kungs pamanīja mūsu saziņu un metās pie Behira. - Nu re! Pazīsti gan šos bērnus!

- Nē. - Behirs nodūra galvu.

- Nepazīsti? Bet tu taču tam tur atvainojies. Tu noteikti viņu pazīsti. Vai ari tu mēdz atvainoties svešiniekiem?

- Tie nav tie, ko jūs meklējat, - Behirs noteica.

- Manuprāt, ir gan, - Baltais iebilda. - Manuprāt, šie ir tieši tie bērni, kurus mēs meklējām. Un pat vēl vairāk - man tā šķiet, ka iepriekšējo nakti viņi pavadīja tavā apmetnē.

- Es jau teicu, ka nekad agrāk neesmu viņus redzējis.

Baltais noklakšķināja mēli kā neapmierināta skolas madāma. - Čigān, vai atceries, ko es solīju ar tevi izdarīt, ja atklāšu, ka tu man melo? - Viņš izņēma no maksts nazi un pielika pie Behira vaiga. - Tieši tā. Es apsolīju nogriezt tavu melīgo mēli un izbarot savam sunim. Un es vienmēr turu vārdu.

Behirs nemirkšķinot vērās Baltā tukšajās acīs. Sekundes tikšķēja nepanesamā klusumā. Manas acis bija piekaltas nazim. Beigu beigās Baltais izmocīja smaidu un, pieslējies stāvus, pārtrauca stingumu. - Bet visu pēc kārtas! - viņš paziņoja un pagriezās pret karavīriem, kas bija mūs šurp atdzinuši.

- Pie kura no jums ir tas putns?

Karavīri blenza cits uz citu. Viens, tad otrs nogrozīja galvu.

- Mēs to neredzējām, - sacīja tas, kurš stacijā bija saņēmis mūs ciet.

Smaids Baltā sejā sašķobījās. Viņš nometās ceļos pie Behira.

- Tu man sacīji, ka viņiem bija putns.

Behirs paraustīja plecus. - Putniem ir spārni. Tie nāk un iet.

Baltais iedūra Behiram kājā. Tā vienkārši - ātri un bez emocijām. Asmens ietriecās miesā un atkal iznāca laukā. Vecais čigāns iekaucās no pārsteiguma un sāpēm un nokrita uz sāniem, saķēris kāju, kas sāka asiņot.

Horācijs noģība un saļima zemē. Olīvija iekliedzās un aizsedza acis.

- Tātad tu man esi melojis jau divreiz, - Baltais sacīja, slaucīdams naža asmeni kabatlakatā.

Mēs pārējie sakodām zobus un turējām muti, bet es redzēju, ka Emma, sev aiz muguras salikusi kopā plaukstas, kas pamazām uzkarsa, jau kaļ atriebes plānus.

Baltais nometa asiņaino kabatlakatu zemē, iebāza nazi atpakaļ makstī un nostājās ar seju pret mums. Viņš, plaši atvēris acis un saraucis vienu uzaci, gandrīz smaidīja. - Kur ir jūsu putns? - viņš klusi jautāja. Jo laipnāks viņš centās izlikties, jo vairāk man bija bail.

- Tas aizlidoja, - Emma atcirta. - Tieši tā, kā tas cilvēks teica.

Es nožēloju, ka Emma to pateica. Tobrīd es jau bažījos, ka Baltais varētu izvēlēties spīdzināšanai tieši viņu.

Baltais piegāja pie Emmas un teica: - Tas bija savainojis spārnu. Jūs visus kopā redzēja vēl vakar. Tas nebūtu varējis aizlidot tālu prom no šejienes. - Vīrietis nokremšļojās. - Vaicāšu vēlreiz.

- Tas nomira, - sacīju es. - Mēs to iemetām upē.

Ja es kritīšu Baltajam uz nerviem vairāk nekā Emma, viņš varētu piemirst, ka viņa vispār kaut ko teica.

Baltais nopūtās. Viņa labās rokas plauksta pārslīdēja pār revolvera maksti, pakavējās uz naža, bet tad apstājās pie jostas misiņa sprādzes. Viņš ierunājās klusāk, it kā sakāmais būtu jādzird tikai manām ausīm.

- Es sapratu, kāda ir jūsu problēma. Jūs uzskatāt, ka tad, ja būsiet pret mani atklāti, neko neiegūsiet. Ka mēs jūs nogalināsim neatkarīgi no tā, ko teiksiet vai darīsiet. Bet jums jāzina, ka tā gluži nav. Tomēr, būdams absolūti godīgs, teikšu tā: nevajadzēja mums likt dzīties jums pakaļ. Tā bija kļūda. Viss varēja būt daudz vienkāršāk, bet tagad, redziet, visi ir dusmīgi, jo jūs esat patērējuši tik daudz mūsu laika.

Viņš norādīja ar pirkstu uz saviem karavīriem. - Tie vīri nodarītu jums pāri ar lielāko prieku. Turpretī es esmu spējīgs paskatīties uz notiekošo no jūsu viedokļa. Mēs patiesi šķietam biedējoši. Es to saprotu. Mūsu pirmā tikšanās reize uz manas zemūdenes klāja bija nožēlojami necilvēcīga. Turklāt jūsu im-brīnes paaudzēm ilgi ir jūs indējušas ar dezinformāciju par mums. Tāpēc jūsu bēgšana bija tikai dabiska. Ņemot to visu vērā, es vēlos jums izteikt, manuprāt, saprātīgu piedāvājumu. Aizvediet mūs pie putna tūlīt pat, un mēs jums nevis nodarīsim pāri, bet gan nosūtīsim uz jauku vietiņu, kur par jums labi gādās. Katru dienu pabaros, katram būs sava gulta... Un tā vieta nebūt nav noslēgtāka par jūsu nožēlojamo cilpu, kur jūs slēpāties visus šos gadus.

Baltais pavērās uz saviem vīriem un iesmējās. - Vai spējat noticēt, ka viņi pavadījuši beidzamos - šķiet, septiņdesmit -gadus uz mazītiņas saliņas, ik dienu izdzīvojot vienu un to pašu? Ļaunāk nekā jebkurā cietuma kamerā, kādu varu iztēloties. Bet sadarboties būtu krietni vieglāk! - Paraustījis plecus, viņš atkal pievērsās mums. - Tomēr lepnība, savtīga lepnība ņēma virsroku pār jums. Ja tā padomā, mēs taču visu šo laiku būtu varējuši darboties kopā vienotā mērķa vārdā!

- Darboties kopā? - Emma pārvaicāja. - Jūs mūs vajājāt! Sūtījāt briesmoņus, lai tie mūs nogalinātu!

Nolādēts! - es nodomāju. Turi muti!

Baltais savilka skumju kucēna ģīmīti. - Briesmoņus? - viņš novilka. - Cik sāpīgi! Starp citu, jūs runājat par mani! Par mani un maniem vīriem, pirms mēs attīstījāmies. Tomēr es mēģināšu to neuztvert personiski. Pusaudžu dzīves posms ir patiesi pievilcīgs, lai kāda būtu suga. - Baltais asi sasita plaukstas, un es salēcos. - Bet tagad gan - pie lietas!

Viņš nomērīja mūs ar nesteidzīgu, ledainu skatienu, kā iztaustīdams vājās vietas. Kurš no mums salūztu pirmais? Kurš pateiktu viņam taisnību par mis Peregrines tā brīža īsto atrašanās vietu?

Baltais acīm ieurbās Horācijā. Zēns bija atguvies pēc ģīboņa, bet joprojām gulēja zemē, sarāvies čokurā, un drebēja. Baltais spēra uz viņa pusi izlēmīgu soli un sasita papēžus. Horācijs sarāvās.

- Piecelies, zēn!

Horācijs nepakustējās.

- Pieceliet kāds viņu stāvus!

Viens no karavīriem spēji aiz rokas uzrāva Horāciju kājās. Horācijs stāvēja viņa priekšā trīcēdams, nodūris skatienu.

- Puika, kā tevi sauc?

- Ho-ho-horācijs...

- Tā, Horācij, šķiet, ka veselā saprāta tev netrūkst. Tāpēc ļausim tev izvēlēties.

Horācijs mazliet pacēla galvu. - Izvēlēties...?

Baltais izvilka no maksts nazi un atvēzējās uz čigānu pusi. - Kuru no tiem vīriem nogalināsim pirmo. Ja vien, protams, tu nevēlēsies man pateikt, kur atrodas jūsu imbrine. Tad nevienam nebūs jāmirst.

Horācijs aizmiedza acis, it kā tikai ar vēlēšanos vien varētu tikt no šejienes prom.

- Vai arī, - Baltais turpināja, - ja tu tomēr nebūsi ar mieru izvēlēties kādu no viņiem, es ar prieku nogalināšu vienu no jums. Vai to tu gribētu labāk?

-Nē!

- Tad pasaki! - Baltais ierēcās un atņirdza lūpas, atsedzot mirdzošus zobus.

- Nesakiet viņiem neko, sindrigasti! - iekliedzās Behirs. Tad viens no zaldātiem iespēra viņam pa vēderu, un čigānu barvedis saļimis apklusa.

Baltais pasniedzās un sagrāba Horāciju aiz zoda, cenšoties piespiest zēnu ieskatīties savās briesmīgajās, tukšajās acīs. - Tu taču pateiksi, vai ne? Tu man pateiksi, un es tevi neaiztikšu.

-Jā, - Horācijs izspieda, joprojām aizmiedzis acis. Viņš vēlējās atrasties kaut kur citur, bet bija un palika te.

- Nu, kur?

Horācijs drebēdams ievilka elpu. - Jā, es pateikšu.

- Nesaki! - Emma iekliedzās.

Ak kungs, es nodomāju. Tūlīt viņš nodos mis Peregrīni. Horācijs ir pārāk vājš. Kaut mēs būtu viņu atstājuši zvērnīcā...

- Kuš! - Baltais nošņāca zēnam pie auss. - Neklausies viņos! Aiziet, uz priekšu, dēls! Saki, kur ir tas putns!

- Tas ir atvilktnē, - Horācijs izspieda.

Baltā uzacis sasējās mezglā. - Atvilktnē? Kādā atvilktnē?

- Tur, kur tas vienmēr bijis, - atbildēja Horācijs.

Baltais raustīja Horāciju aiz zoda un kliedza: - Kādā atvilktnē?

Horācijs sāka kaut ko teikt, bet tad aizvēra muti. Viņš norija smagu kamolu. Izslēja muguru. Tad zēns atvēra acis, droši ieskatījās Baltā redzokļos un pateica: - Tavas mātes biksīšu atvilktnē. - Un iespļāva nebūtnei sejā.

Baltais iezvēla ar naža spalu Horācijam pa deniņiem. Olīvija iekliedzās, un, kad mūsu draugs saguma zemē kā kartupeļu maiss, vairāki no mums sarāvās neciešamās sāpēs. No Horācija kabatām izbira sīknauda un vilciena biļetes.

- Kas tās tādas? - Baltais pieliecās, lai tuvāk apskatītu papīriņus.

- Es viņus notvēru, kad viņi mēģināja iekāpt vilcienā, - ierunājās karavīrs, kurš bija mūs aizturējis.

- Kāpēc tu man to saki tikai tagad?

Kareivis minstinājās. - Man likās...

- Aizmirsti! - Baltais viņu pārtrauca. - Skrien un to pārtver! Tūlīt!

- Kungs?

Baltais pavērās uz biļeti, tad uz savu pulksteni. - Londonas vilciens pusdeviņos ilgi stāv Portmadogā. Ja pasteigsies, tas tevi tur sagaidīs. Pārmeklē to no sākuma līdz galam un sāc ar pirmo klasi.

Karavīrs salutēja un aizskrēja.

Baltais pievērsās pārējiem zaldātiem. - Pārmeklējiet viņus visus! Paskatīsimies, vai kādam no viņiem nav vēl kaut kas interesants! Ja kāds pretojas, nošaujiet!

Kamēr divi kareivji mērķēja uz mums ar šautenēm, trešais citu pēc citas pārmeklēja katra īpatņa kabatas. Tur lielākoties atradās vien drupačas un linu pluči, bet kareivis atrada arī Bronvīnes ziloņkaula ķemmi. - Lūdzu, atdodiet, tā piederēja manai mātei! - meitene lūdzās, bet nebūtne tikai pasmējās un atcirta: - Viņa būtu varējusi iemācīt tev to arī lietot, tu, dragūns brunčos!

Enoha kabatā atradās somiņa ar kapsētas zemi, kas bija pilna ar tārpiem. Zaldāts, to atvēris, paošņāja un riebumā nometa zemē. Manā kabatā viņš ieraudzīja izlādējušos mobilo tālruni. Redzot, kā tas nograb uz grīdas, Emma tā savādi pavērās manī, kā jautājot, kāpēc vēl neesmu to izmetis. Horācijs joprojām gulēja zemē, vai nu zaudējis samaņu, vai ari tēlodams beigtu. Bija pienākusi Emmas kārta, bet viņa to negrasījās pieļaut. Kad zaldāts pienāca viņai klāt, meitene nošņāca: - Tikai piedur man pirkstu, un es to sadedzināšu!

- Lūdzu, pievaldi savu uguni! - tas uzsauca un izplūda smieklos. - Atvaino, nespēju savaldīties.

- Es nejokoju, - Emma atbildēja un pastiepa rokas uz priekšu. Tās gailēja koši sarkanas, un pat no trīs pēdu attāluma bija jūtama pirkstu izstarotā svelme.

Zaldāts parāvās tālāk no meitenes. - Karstas rokas un tāda pati spīts! - viņš teica. - Tādas sievietes man patīk. Bet tikai pamēģini mani apsvilināt, un Klārks izšķaidīs tavas smadzenes pa visu sienu.

Piesauktais karavīrs pielika šautenes stobru Emmai pie galvas. Emma aizmiedza acis, viņas krūtis smagi cilājās. Tad meitene nolaida rokas un saņēma tās aiz muguras. Viņa acim redzami drebēja no niknuma.

Tāpat kā es.

- Uzmanies! - zaldāts brīdināja Emmu. - Nekādu strauju kustību!

Redzot, kā nebūtnes ķetnas neciešami nesteidzīgi čamdās gar Emmas kājām, tad pabāž pirkstus aiz viņas kleitas kakla izgriezuma, to visu pavadot ar ņirdzīgu smīnu, mani pirksti sažņaudzās dūrēs. Nekad mūžā nebiju juties tik bezspēcīgs, pat ne tad, kad biju iesprostots zvēru būrī.

- Viņai nekā nav! - es iekliedzos. - Lieciet viņu mierā!

Neviens manī neklausījās.

- Šī man patīk, - zaldāts sacīja Baltajam. - Manuprāt, viņu vajadzētu kādu brīdi paturēt. Zinātnes vārdā...

Baltais novaikstījās. - Jūs gan esat pretīgs tips, kaprāli. Bet esmu ar jums vienisprātis - viņa ir aizraujoša. Starp citu, esmu par tevi dzirdējis, - viņš sacīja Emmai. - Es būtu ar mieru atdot jebko, lai tikai iegūtu tavas spējas. Ja vien mēs varētu noglabāt tās tavas rociņas kolbā...

Baltais netīkami pasmaidīja, tad atkal pagriezās pret zaldātu. - Tiec reiz galā! - viņš izmeta. - Mums nav laika krāmēties visu dienu.

- Ar lielāko prieku, - zaldāts atbildēja un, nobraucis ar plaukstām pār Emmas krūtīm, piecēlās kājās.

Turpmākie notikumi attīstījās kā palēninātā filmā. Es redzēju, ka pretīgā iekāre jau gandrīz ņēma virsroku un briesmonis gatavojās Emmu noskūpstīt. Manīju arī, ka Emmas aiz muguras sadotās rokas jau liesmo. Es zināju, kas mūs sagaida: mirklī, kad nebūtnes lūpas tuvosies meitenei, viņa raus rokas uz priekšu un sadedzinās tā seju, pat ja tas nozīmētu lodi pierē. Emma bija sasniegusi lūzuma punktu.

Tāpat kā es.

Saspringu, gatavs cīņai. Biju pārliecināts, ka šie ir mūsu mūža pēdējie mirkļi. Un tie bija jāizdzīvo atbilstoši mūsu noteikumiem. Ja mums jāmirst, zvēru pie Dieva, paķersim līdzi arī kādu pārīti briesmekļu.

Zaldāts ar plaukstu apņēma Emmas vidukli. Viņai pierē ieurbās cita zaldāta šautenes stobrs. Šķita, ka mana draudzene spiežas tam pretī, kā izaicinādama uz šāvienu. Es pamanīju, ka Emmas rokas aiz muguras jau plešas, ar katra pirksta galu izstarojot balti nokaitētu liesmu.

Aiziet!

Un tad - KRAKŠ! - atskanēja ass un apdullinošs šāviens.

Uz mirkli es atslēdzos, acu priekšā satumsa.

Kad atjēdzos, Emma joprojām stāvēja turpat, viņas galva bija neskarta. Ierocis, kas nupat bija piespiests pie meitenes pieres, nu mērķēja uz zemi, un zaldāts, kurš tikko bija gatavojies viņu noskūpstīt, tagad bija atrāvies nost un pagriezies ar seju pret logu.

Šāviens bija atskanējis ārpusē.

Ikviens mana ķermeņa nervs bija kļuvis nejutīgs no pāri plūstošā adrenalīna.

- Kas tas bija? - Baltais nesaprašanā metās pie loga.

Pāri briesmoņa plecam redzēju ārā notiekošo. Zaldāts, kurš bija devies panākt vilcienu, stāvēja tur, līdz viduklim iebridis pļavas ziedos. Uzgriezis mums muguru, viņš tēmēja uz lauku.

Baltais iebāza roku starp loga restēm un pabīdīja to vaļā. - Pie velna, uz ko tu tur šāvi? - viņš kliedza. - Kāpēc tu joprojām esi tepat?

Zaldāts nekustējās un nebilda ne vārda. Lauks mudžēja no sanošiem kukaiņiem, un īsu brīdi nekas cits nebija dzirdams.

- Kaprāli Brūn! - Baltais auroja.

Zaldāts lēnītēm pagriezās uz nestabilām kājām, šautene izslīdēja tam no rokām un nozuda garajā zālē. Puisis spēra dažus nedrošus soļus uz mūsu pusi.

Baltais izrāva revolveri no maksts un nomērķēja uz Brūnu. - Saki taču kaut ko, nolādēts!

Brūns pavēra lūpas un mēģināja ko teikt, bet balss vietā no viņa kuņģa atskanēja baismīga dūkoņa, kas atdarināja visapkārt lauku pārņēmušās skaņas.

Tā bija bišu sanēšana. Simtiem, tūkstošiem bišu. Un tad parādījās ari paši kukaiņi. Iesākumā daži izlavījās zaldātam pa atvērtajām lūpām. Pēc tam viņu pārņēma kāds varens, pārdabisks spēks, kas parāva atpakaļ viņa plecus, izrieza krūtis un atvāza vaļā žokļus. Pa atvērto muti izlauzās tik blīva bišu armāda, ka tā atgādināja kādu vienotu veidojumu - garu, apjomīgu kukaiņu straumi, kas bezgalīgi plūda no briesmekļa rīkles.

Pārbiedēts un apjucis, Baltais drebošām kājām atkāpās no loga.

Tur laukā Brūns sabruka zem dzeļošu kukaiņu mākoņa. Tiklīdz viņš nokrita, aizmugurē parādījās vēl viens stāvs.

Tas bija zēns.

Hjū.

Viņš izaicinoši stāvēja laukā. Kukaiņi ap zēnu spietoja kā milzīga, rotējoša lode. Lauks mudžēja no insektiem - bitēm un sirseņiem, lapsenēm un kamenēm; es pat nezināju daudzu šo dzeloņu īpašnieku nosaukumu, un šķita, ka tie visi kā viens darbojas pēc Hjū pavēles.

Baltais pacēla revolveri un šāva, iztukšojot visu aptveri.

Hjū nokrita un pazuda zālē. Es nezināju, vai viņš tika ievainots vai ari novēlās, lai glābtos. Un tad ari pārējie trīs zaldāti pieskrēja pie loga, un, kamēr Bronvīne kliedza: - Lūdzu, nenogaliniet viņu! -, tie uzara lauku ar lodēm. Šāvienu troksnī aizkrita ausis.

Un tad bites ielauzās arī būdā. Uz zaldātiem metās kāds ducis satrakotu kukaiņu.

- Aiztaisiet logu! - Baltais iesaucās, vicinādams pa gaisu rokas.

Kāds kareivis aizcirta logu. Visi cīnījās ar telpā iekļuvušajām bitēm. Kamēr nebūtnes bija aizņemti ar kukaiņu slaktēšanu, ārā aiz loga to pulcējās aizvien vairāk - aiz rūts pulsēja gigantiska, mutuļojoša insektu sega. To bija tik daudz, ka brīdī, kad Baltais un viņa vīri jau bija gandrīz tikuši galā ar būdā esošajām bitēm, ārpusē sanākušās gandrīz aizsedza saules gaismu.

Zaldāti saspiedās kopā telpas vidū - mugura pie muguras -, ieroču stobri vērsās uz visām pusēm kā dzeloņcūkas adatas. Iekšā bija tumšs un karsts, un pārpasaulīgā maniakālā bišu miljona zumēšana atbalsojās telpā kā murgā.

- Lieciet tām atkāpties! - Baltais iekliedzās, un viņa aizlūzušajā balsī skanēja izmisums.

Varētu domāt, ka tas ir pa spēkam kādam citam, izņemot Hjū, ja vien viņš vēl bija dzīvs.

- Izteikšu jums vēl vienu piedāvājumu. - Behirs pieslējās kājās, turoties pie loga restēm. Uz tumšās rūts fona iezīmējās viņa savainotais siluets. - Nometiet ieročus, vai ari es veru vaļā logu!

Baltais metās riņķī, lai redzētu Behiru. - Pat čigāns nevarētu būt tik stulbs, lai tā darītu.

-Jūs esat pārāk augstās domās par mums, - Behirs sacīja, tuvinādams pirkstus rokturim.

Zaldāti pacēla ieročus.

- Lai notiek, šaujiet! - vecais čigāns teica.

- Nešaut, jūs sašķaidīsiet stiklu! - Baltais auroja. - Ņemiet viņu ciet!

Divi zaldāti nometa šautenes un metās pie vecā vīra, bet viņš paspēja ar dūri izsist rūti.

Logs sašķīda drumstalās. Bites iebrāzās telpā. Visapkārt valdīja haoss - kliegšana, šāvieni, sitieni lai gan tas viss bija tik tikko dzirdams. Kukaiņi sīca tik skaļi, ka atbalsojās ne tikai ausīs, bet ikvienā mana ķermeņa porā.

Ļaudis rāpās cits citam virsū, lai tiktu ārā. Pamanīju, ka Bronvīne pa labi no manis nogrūž Olīviju zemē un piesedz ar savu ķermeni. Emma kliedza: - Zemē! -, un mēs metāmies uz grīdas, meklējot patvērumu. Bites ņudzēja uz ādas un matos.

Es gaidīju, ka miršu - ka bites sadzels ikvienu atsegtās miesas centimetru, paralizējot nervu sistēmu.

Kāds atspēra vaļā durvis. Būdā ieplūda gaisma. Pa grīdas dēļiem norībēja desmitiem zoļu.

Viss apklusa. Es lēnītēm atsedzu galvu.

Bites bija prom. Tāpat kā zaldāti.

Un tad ārā atskanēja panikas pārņemtu cilvēku kliedzienu koris. Es pielēcu kājās un metos pie izsistā loga, kur jau bija sapulcējies čigānu un īpatņu bariņš. Visi vērās laukā pa logu.

Pirmajā mirklī es zaldātus nemaz neieraudzīju - pēdas piecdesmit tālāk virs taciņas gaisā nemierīgi ņudzēja vien milzīgs, blīvs un necaurredzams kukaiņu mākonis.

No tā iekšpuses atskanēja kliedzieni.

Un tad kliedzēji cits pēc cita apklusa. Kad viss bija galā, bišu mākonis sāka retināties un izklīst, paverot skatu uz Baltā un viņa kaujinieku ķermeņiem. Tie gulēja zālē, sakrituši kaudzē miruši vai tuvu nāvei.

Pēc divdesmit sekundēm to slepkavas bija prom un mežonīgā sanēšana apklususi, jo kukaiņi bija atgriezušies pļavā. Iestājās dīvains pastorāls miers, it kā šī būtu vien parasta vasaras diena un nekas ārkārtējs nebūtu noticis.

Emma uz pirkstiem saskaitīja kritušo zaldātu līķus. - Seši. Tātad visi, - viņa atzīmēja. - Viss ir beidzies.

Es apskāvu viņu, drebēdams pateicībā, un nespēju noticēt tam, kas bija noticis.

- Vai kāds ir savainots? - Bronvīne satraukti vērās uz draugiem. Beidzamajās minūtēs visapkārt bija valdījis ārprāts - neskaitāmas bites un šāvieni tumsā. Pārbaudījām, vai neesam savainoti. Horācijs bija apdullis, bet pie samaņas. Pa puiša deniņiem ritēja asins straumīte. Behira brūce bija dziļa, bet ārstējama. Pārējie bija satriekti, bet ne cietuši, un brīnumainā kārtā bites nebija iedzēlušas nevienam no mums.

- Kā jūs zinājāt, ka bites mums neuzbruks, kad izsitāt logu? - es vaicāju Behiram.

- Es nezināju, - čigāns atbildēja. - Par laimi, jūsu draugam piemīt tik milzīgas spējas.

Mūsu draugam...

Emma spēji atrāvās no manis. - Ak mans Dievs! - viņa noelsās. - Hjū!

Apkārt valdošajā haosā bijām aizmirsuši par viņu. Hjū, visticamāk, tobrīd kaut kur garajā zālē noasiņoja līdz nāvei. Bet mirklī, kad jau bijām gatavi mesties laukā un meklēt puisi, viņš nostājās pie durvīm - zālē notraipījies un nošmulējies, bet smaidīgs.

- Hjū! - Olīvija iesaucās un metās pie zēna. - Tu esi dzīvs!

- Esmu gan! - viņš priecīgs atbildēja. - Un kā jums visiem klājas?

- Pateicoties tev, visi esam dzīvi! - Bronvīne teica. - Trīsreiz urrā Hjū!

- Tu esi mūsu varonis, Hjū! - kliedza Horācijs.

- Es nekur neesmu tik bistams kā ziedu pļavā, - Hjū piezīmēja, izbaudot vispārējo uzmanību.

- Es atvainojos par visām tām reizēm, kad smējos par tavām brīnumainajām spējām, - Enohs sacīja. - Šķiet, ka tās nemaz nav tik bezjēdzīgas.

- Turklāt, - atskanēja Milarda balss, - es gribētu uzslavēt Hjū par viņa nevainojamo laika izjūtu. Nudien, būtu tu ieradies tikai dažas sekundes vēlāk...

Hjū paskaidroja, kā viņam bija izdevies izvairīties no aresta dzelzceļa stacijā, ielienot spraugā starp vilcienu un peronu, -tieši tā, kā es biju iztēlojies. Viņš bija nosūtījis mums pakaļ kādu no savām bitēm, un tā varēja sekot drošā attālumā. - Un tad jau bija vien jāizvēlas ideālais brīdis uzbrukumam, - viņš lepni atzina, it kā uzvara mums būtu bijusi garantēta jau kopš brīža, kad viņš nolēma mūs glābt.

- Un ja nu tu nebūtu nejauši nonācis bitēm pārpilnā pļavā? - Enohs tomēr šaubījās.

Hjū kaut ko izvilka no kabatas un pacēla gaisā: tā bija īpatno vistu ola. - Plāns B, - viņš piezīmēja.

Behirs piekliboja pie Hjū un paspieda viņam roku. - Jaunais cilvēk, - viņš atzinīgi teica, - mēs esam jūsu parādnieki par dzīvības glābšanu.

- Bet kur ir jūsu brīnumainais dēlēns? - Milards vaicāja.

- Paldies Dievam, viņš paguva aizbēgt kopā ar diviem maniem vīriem. Šodien mēs zaudējām trīs lieliskus dzīvniekus, bet nevienu cilvēku. - Behirs nolieca galvu Hjū priekšā, un acumirkli man šķita, ka viņš varētu pat ņemt un noskūpstīt zēnam roku. - Lūdzu, ļaujiet par to atmaksāt!

Hjū pietvīka. - Tas nav vajadzīgs, ticiet man...

- Un mums ari nav laika, - Emma piebilda, stumjot Hjū laukā pa durvīm. - Mums jāpaspēj uz vilcienu!

Tie no mums, kuri vēl nebija aptvēruši, ka mis Peregrine jau ir gabalā, nobālēja.

- Brauksim ar nebūtņu džipu! - Milards ierosināja. - Un, ja paveiksies - un ja tas briesmonis runāja taisnību -, mēs varētu pārtvert vilcienu, kamēr tas stāvēs Portmadogā.

- Es zinu kādu taisnāku ceļu, - Behirs sacīja un ar kāju uzzīmēja putekļos vienkāršu karti.

Mēs pateicāmies čigāniem. Es atzinos Behiram, ka jūtamies neērti, jo esam sagādājuši viņa cilvēkiem tik daudz nepatikšanu, un vecais čigāns izplūda sulīgos, nevaldāmos smieklos. Pamājis mums atvadas, viņš piebilda: - Mēs kādreiz vēl tiksimies, sindrigasti! Es to droši zinu!

Mēs saspiedāmies nebūtņu džipā kā sardīnes - astoņi bērni trīsvietīgā mašīnā. Tā kā es vienīgais biju agrāk vadījis mašīnu, apsēdos pie stūres. Pagāja pārlieku ilgs laiks, līdz sapratu, kā to sasodīto daiktu iedarbināt. Kā izrādījās, tam nebija nepieciešama atslēga, bet gan bija jānospiež grīdā ierīkota poga. Vēl bija jānoskaidro ātrumu pārslēgšanas princips. Mašīnai, ar kuru biju dažas reizes braucis, bija mehāniskā ātrumkārba, turklāt tētis vienmēr bija mani pieskatījis un sēdējis blakus pasažieru vietā. Par spīti visam, pēc pāris minūtēm mēs jau bijām devušies ceļā, lai gan mašīna rīstījās, raustījās un negribīgi virzījās uz priekšu.

Es piespiedu gāzes pedāli un braucu tik ātri, cik vien pārpildītais braucamrīks bija spējīgs mūs vest; tikmēr Milards izkliedza norādījumus par ceļu un visi pārējie trīcēdami turējās pie savas dārgās dzīvības. Pēc divdesmit minūtēm mēs jau bijām nonākuši Portmadogā. Kad jau traucāmies uz staciju, atskanēja vilciena sirēna. Pie stacijas mēs spēji apstājāmies un izlēcām no mašīnas. Es pat necentos izslēgt dzinēju. Metāmies cauri stacijai kā gepardi pakaļ gazelei un ielēcām vilciena pēdējā vagonā, kad tas jau atstāja stacijas teritoriju.

Elsodami un saliekušies stāvējām vagona ejā, un pārsteigtie pasažieri izlikās, ka nepievērš mums uzmanību. Sasvīduši, netīri un izspūruši mēs noteikti atgādinājām īstus ērmus.

- Paspējām, - Emma noelsās. - Neticami, bet paspējām.

- Nespēju noticēt, ka es braucu ar automātisko ātrumkārbu, - es nočukstēju.

Parādījās konduktors. - Tie atkal esat jūs, - viņš ar nepatiku nopūtās. - Ceru, ka neesat pazaudējuši biļetes.

Horācijs izvilka žūksni no kabatas.

- Nāciet uz savu vagonu, - konduktors aicināja.

- Mūsu lāde! - Bronvīne ieķērās vīrietim elkonī. - Kur ir mūsu lāde?

Konduktors izrāva roku. - Es to sasodīto blāķi mēģināju nogādāt atrasto mantu birojā, bet nespēju izkustināt no vietas.

Mēs skrējām no vagona uz vagonu, līdz nonācām pirmās klases kupejā un ieraudzījām Bronvīnes lādi tieši tur, kur bijām to atstājuši. Meitene metās pie tās un atrāva vaļā vispirms slēdžus, tad vāku.

Mis Peregrines iekšā nebija.

Mani piemeklēja mini sirdslēkme.

- Mans putns! - Bronvīne kliedza. - Kur ir mans putns?!

- Tikai mieru, tas ir tepat, - konduktors norādīja mums virs galvas. Mis Peregrine bija uztupusies uz bagāžas nodalījuma un cieši aizmigusi.

Bronvīne atslīga ar muguru pret sienu tik atvieglota, ka tik tikko nepaģība. - Kā viņa tika tur augšā?

Konduktors sarauca pieri. - Tā ir ļoti dzīva rotaļlieta! - Viņš pagriezās un devās uz durvju pusi, tad apstājās un piebilda: - Starp citu, kur tādu var dabūt? Manai meitai tāda ļoti patiktu.

- Diemžēl otras tādas nav, - Bronvīne atcirta, nocēla mis Peregrīni zemē un piekļāva sev pie krūtīm.

* * *

Pēc visa, ko bijām piedzīvojuši dažu beidzamo dienu laikā, nemaz nerunājot par pēdējām stundām, bijām šokā par pirmās klases vagona greznību. Mūsu kupejā atradās smalki ādas dīvāni, ēdamgalds un plaši logi pa visu sienu. Vagons atgādināja bagātu cilvēku dzīvojamo istabu, un tas viss atradās tikai mūsu rīcībā.

Cits pēc cita mēs nomazgājāmies ar koka sienas paneļiem klātajā vannas istabā, pēc tam iedziļinājāmies pusdienu ēdienkartē. - Pasūtiet visu, ko sirds kāro! - ierunājās Enohs un nocēla tālruņa klausuli no aparāta, kas bija piestiprināts pie atlaižamā krēsla roku balsta. - Hallo, vai jums ir zoss aknu pastēte? Es gribētu to visu. Jā, visu, cik jums ir. Un trisstūrveida grauzdiņus.

Neviens nebilda ne vārda par nesen notikušo. Tas bija pārlieku netverami un briesmīgi, un vismaz pagaidām mēs gribējām vienkārši visu aizmirst un atgūties. Bija tik daudz cita, ko darīt, tik daudz jaunu briesmu, ar ko tikt galā.

Mūsu ceļojums turpinājās. Ārā aiz loga nozuda Portmado-gas mājas un pavērās skats uz mis Paceplītes kalnu, kas pelēcīgs vīdēja virs pakalniem. Kamēr pārējie iegrima sarunās, es neatrāvu degunu no loga rūts, aiz kuras zibēja bezgalīgā 1940. gada īstenība. Līdz šim 1940. gads man bija vien kabatas formāta atmiņu druska, nebūt ne lielāka par sīku saliņu. Tā bija vieta, kuru es ik brīdi varēju pamest, kad vien vēlētos, izejot cauri Kērnholmas akmens krāvuma piramīdas tumšajam vēderam. Tomēr kopš brīža, kad pametām šo salu, tā bija pārvērtusies par veselu pasauli, kurā pletās pārpurvojušies meži, dūmos tītas pilsētas un ielejas ar spīdīgām upju lentēm, kas tās klāja krustu šķērsu. Tajā slēpās lietas un cilvēki, kas izskatījās veci, bet tādi vēl nebija, gluži kā statisti un rekvizīti kādā smalki uzvestā retrofilmā bez sižeta līnijas, - tas viss zibēja gar manu logu kā bezgalīgs sapnis.

Es iemigu un pamodos, iemigu un pamodos. Vilciena šūpošanās mani ieaijāja nemaņā, un bija tik viegli aizmirst, ka esmu kaut kas vairāk nekā tikai pasīvs vērotājs; ka mans logs ir kaut kas vairāk par kinoekrānu; ka tas tur laukā viss ir līdz pēdējam sīkumam tikpat reāls kā te iekšā. Un tad es palēnām atcerējos, kā biju kļuvis par daļiņu no tā visa, - atcerējos vectēvu, salu, bērnus. Skaisto meiteni ar piparmētru zaļajām acīm man blakus, kuras delna atdusējās uz manējās.

- Vai es tiešām esmu šeit? - es viņai jautāju.

- Guli tālāk, - Emma atbildēja.

- Kā tev šķiet, vai ar mums viss būs kārtībā?

Viņa noskūpstīja manu degungalu.

- Guli tālāk!

Sekoja jauni baisi murgi, kas sajaucās kopā un ieplūda cits citā. Šausmu druskas no nesen piedzīvotām dienām: šautenes stobra dzelzs acs, kas veras uz mani pavisam tuvu; kritušiem zirgiem nosēts ceļš; tukšpaura mēles, kas tiecas pie manis pāri bezdibenim; briesmīga, ņirdzoša nebūtne ar tukšiem acu baltumiem...

Un tad jau kaut kas cits: esmu atkal atgriezies mājās, bet kā rēgs. Es klīstu pa savu ielu un ieplūstu caur ieejas durvīm iekšā mājā. Redzu tēvu, kurš iemidzis pie virtuves galda, piespiedis pie krūtīm bezvadu telefonu.

Es neesmu miris, saku, bet mani vārdi nav dzirdami.

Redzu savu māti sēžam uz gultas malas un naktskreklā tērpušos raugāmies laukā pa logu uz bālo pēcpusdienas ainavu. Viņa ir novārgusi un asaru nomocīta. Es pastiepju roku, lai pieskartos mammas plecam, bet roka iziet tam cauri.

Pēc tam atrodos pats savās bērēs, kur no sava kapa veros pelēkajā debesu taisnstūri.

Trīs mani tēvoči lūkojas lejup, viņu resnie kakli veļas pāri iestlvinātajām baltajām apkaklītēm.

Tēvocis Less: Cik ļoti žēl, vai ne?

Tēvocis Džeks: Šobrīd tik tiešām ļoti jūtu līdzi Frenkam un Mariannai.

Tēvocis Less: Jā. Ko gan cilvēki nodomās?

Tēvocis Bobijs: Viņi domās, ka tam puikam bija kāda vaļīga skrūvīte. Kā tas arī bija.

Tēvocis Džeks: Es jau zināju, ka tā notiks. Ka kādu dienu viņš kaut ko tādu izstrādās. Viņš pēc tāda izskatījās, vai saprotat? Tāds drusku...

Tēvocis Bobijs: Ķerts.

Tēvocis Less: To viņš mantojis pa tēva līniju, nevis no mūsu puses.

Tēvocis Džeks: Un tomēr... Briesmīgi.

Tēvocis Bobijs: Jā.

Tēvocis Džeks:...

Tēvocis Less: ...

Tēvocis Bobijs: Iesim uz bufeti?

Mani onkuļi aizčāpo prom. Atnāk Rikijs, šim gadījumam īpaši iestīvinājis savus zaļos matus.

Brāli Tā kā tu esi miris, vai drīkstu paņemt tavu riteni?

Mēģinu kliegt: Es neesmu miris!

Esmu tikai tālu prom...

Piedodiet...

Mācītājs paveras lejup. Tas ir Golans ar Bībeli rokās, ģērbies talārā. Viņš smaida.

Mēs tevi gaidām, Džeikob.

Man uzber sauju zemes.

Mēs gaidām.

* * *

Pēkšņi es pamodos un kā bulta uzšāvos sēdus; mute bija izkaltusi kā papīrs. Man blakus sēdēja Emma, uzlikusi rokas man uz pleciem. - Džeikob! Paldies Dievam! Tu mūs pārbiedēji.

- Vai tiešām?

- Tu murgoji, - Milards paskaidroja. Viņš sēdēja mums pretī un izskatījās pēc tukša iestīvināta un vertikāli nostādīta virsdrēbju komplekta. - Un miegā arī runāji.

- Runāju?

Emma noslaucīja man no pieres sviedrus ar vienu no pirmās klases vagona salvetēm. (īsta auduma!) - Runāji gan, -viņa apstiprināja. - Bet tas izklausījās pēc nesakarīgas vāvuļošanas. Es nesapratu ne vārda.

Nokaunējies paskatījos visapkārt, bet šķita, ka neviens cits to nav pamanījis. Pārējie bērni bija izklīduši pa vagonu; daži snauduļoja, citi sapņaini vērās laukā pa logu vai spēlēja kārtis.

Es patiesi cerēju, ka nezaudēju prātu.

- Vai naktīs tevi bieži nomoka murgi? - Milards painteresējās. - Tev par tiem jāpastāsta Horācijam. Viņam padodas sapņu slēptās nozīmes skaidrošana.

Emma paberzēja manu roku. - Vai tu tiešām jūties labi?

- Man viss kārtībā, - es attraucu un mainīju sarunas tematu, jo neciešu, ja par mani sāk pārlieku rūpēties. Ieraudzījis Milarda klēpi atvērtas īpatņu pasakas, pajautāju: - Lasāt izklaidējošas grāmatas?

- Pētām, - Milards atbildēja. - Padomā tik - bija laiks, kad es no tām novērsos un dēvēju par bērniem sacerētiem stāstiņiem... Patiesībā tās ir ārkārtīgi sarežģītas - zināmā mērā pat viltīgas -, jo tajās iekodēta slepena informācija par īpatņu pasauli. Būs nepieciešami gadi, lai tās visas atšifrētu.

- Bet kā tās mums var noderēt šobrīd? - Emma iejaucās. - Kāda jēga no cilpām, ja tukšpauri tās var uzlauzt? Galu galā tiks atklāti pat šajā grāmatā iekodētie noslēpumi.

-Ja nu uzlauzta ir tikai viena cilpa? - es nezaudēju cerības. -Ja nu tas tukšpauris mis Paceplītes cilpā bija iekļuvis nejauši?

- Brīnumainais tukšpauris! - novilka Milards. - Smieklīgi, tomēr ne. Tas nebija nejauši. Esmu pārliecināts, ka tās uzlabotās cilpas neatņemami ietilpst plānā, kā uzbrukt mūsu cilpām.

- Bet kā? - Emma nesaprata. - Kas ir mainījies, ka tagad tukšpauri var iekļūt cilpās?

- Es daudz esmu par to domājis, - Milards atbildēja. - Par tukšpauriem mums ir zināms maz, jo nekad nav radusies iespēja kādu papētīt laboratorijas apstākļos. Bet valda uzskats, ka, līdzīgi parastiem cilvēkiem, viņiem trūkst tā, kas piemīt man un ikvienam šajā vilciena vagonā - kāda būtiska īpatnība, kura ļauj mums iedarboties uz cilpām, saista mūs ar tām un palīdz iekļūt tajās.

- Tāda kā atslēga, - es precizēju.

- Aptuveni tā, - Milards piekrita. - Daži domā, ka mūsu īpatnība ir kāda fiziska viela - kā asinis vai muguras smadzeņu šķidrums. Citi uzskata, ka īpatnība atrodas mūsos iekšā un nav materiāla. Tā ir kā otra dvēsele.

- Ak tā. - Man patika šī ideja, ka īpatnība nav vis nepilnībā, bet gan papildu bagātība, ka nevis mums trūkst kaut kā tāda, kas būtu parastiem cilvēkiem, bet gan viņiem trūkst īpatnības. Ka mums ir kas vairāk, nevis kaut kā trūkst.

- Es nevaru ciest tik nejēdzīgas muļķības, - Emma ierunājās. - Kā var ienākt prātā, ka otru dvēseli varētu iespundēt burkā? Man šermuļi skrien pār kauliem.

- Un tomēr gadu gaitā ir bijuši vairāki mēģinājumi paveikt tieši to, - Milards iebilda. - Emma, ko tas nebūtņu zaldāts tev teica? Kaut es varētu ielikt pudelē to, kas tev dots! Vai apmēram tā.

Emma nodrebēja. - Pat neatgādini!

- Tīri teorētiski, ja mums piemītošo īpatnību esenci varētu destilēt un noslēpt, kā viņš teica, - pudelē vai drīzāk Petri traukā - šo esenci tikpat labi varētu arī nodot no vienas būtnes citai. Ja tas būtu iespējams... Iedomājieties melno tirgu, kur bagātajiem un negodīgajiem pārdod īpatņu dvēseles. Tādas īpašās spējas kā tava dzirkstele vai Bronvīnes lielais spēks tiktu iztirgotas tam, kurš solītu visvairāk!

- Cik pretīgi! - es nočukstēju.

- Vairākums īpatņu tev piekristu, - Milards turpināja, - un tieši šī iemesla dēļ tamlīdzīgi pētījumi jau pirms daudziem gadiem tika aizliegti ar likumu.

- It kā briesmoņiem likums būtu šķērslis, - Emma norūca.

- Bet tā doma šķiet pavisam nereāla, - es nerimos. - Tā taču nevarētu tikt īstenota, ko?

- Man šķita, ka ne, - Milards sacīja. - Vismaz līdz vakardienai. Tagad vairs neesmu tik drošs.

- Vai tāpēc, ka tukšpauris bija iekļuvis zvērnīcas cilpā?

- Tieši tā. Līdz vakardienai es pat nebiju līdz galam pārliecināts, ka ticu otras dvēseles esamībai. Manuprāt, tās pastāvēšanai bija tikai viens pārliecinošs arguments: ja tukšpau-ris aprij pietiekami daudz mūsējo, tas pārtop par citādu radījumu - tādu, kas spēj pārvietoties pa laika cilpām.

- Tas pārvēršas nebūtnē, - es piebildu.

- Jā, - Milards piekrita. - Bet tikai tādā gadījumā, ja tas aprij īpatņus. Tas var notiesāt tik daudz parasto cilvēku, cik vien vēlas, un tomēr tā ari nepārtaps nebūtnē. Tas nozīmē, ka mums noteikti piemīt kaut kas tāds, kā parastiem ļaudīm trūkst.

- Bet tas tukšpauris no zvērnīcas tomēr nepārvērtās par nebūtni, - Emma teica. - Tas pārtapa par tukšpauri, kurš spēj pārvarēt cilpas.

- Un tāpēc es nevaru saprast, vai nebūtnes ir eksperimentējuši ar dabu, - Milards skaidroja, - un konkrēti - ar īpatņu dvēseļu pārnešanu.

- Es pat negribu par to domāt, - Emma atcirta. - Vai mēs, lūdzu, varētu parunāt par kaut ko citu?

- Bet kur tie vispār varētu tikt pie dvēselēm? - es gribēju saprast. - Un kā?

- Tā, es eju sēdēt citur! - Emma uzsauca un aizgāja meklēt citu vietu.

Kādu bridi mēs ar Milardu braucām tālāk klusējot. Es nespēju atkauties no ainām, kurās tiku piesiets pie galda un ļaunu dakteru bars izņēma manu dvēseli. Kā gan viņi to darītu? Ar adatu? Vai nazi?

Lai atbrīvotos no neciešamo domu gūzmas, vēlreiz mēģināju mainīt sarunas tematu. - Starp citu, kā mēs visi kļuvām par īpatņiem?

- Tas nav īsti skaidrs, - Milards atbildēja. - Tomēr pastāv dažas leģendas.

- Piemēram?

- Daži uzskata, ka mēs esam cēlušies no saujiņas īpatņu, kas dzīvojuši pavisam sensenos laikos, - viņš stāstīja. - Tie

bija ļoti spēcīgi un milzīgi, gluži kā tas akmens milzis, ko mēs atradām.

Es tomēr nelikos mierā. - Tad kāpēc mēs esam tik maziņi, ja reiz bijām milži?

- Kā stāsta, laika gaitā vairojoties mūsu spēki esot gājuši zudumā. Mēs kļuvām aizvien vājāki un ari sīkāki augumā.

- To visu ir ļoti grūti aptvert, - es secināju. - Es jūtos aptuveni tikpat spēcīgs kā skudra.

- Vispār jau skudras ir diezgan spēcīgas salīdzinājumā ar to izmēru.

- Tu zini, ko es gribēju teikt, - es turpināju. - Ko es nekādi nespēju aptvert - kāpēc tieši es? Es ne reizi neesmu teicis, ka gribu tāds kļūt. Kurš to izlemj?

Jautājums bija retorisks: īstenībā es nemaz negaidīju atbildi, tomēr Milards man to sniedza. - Citējot kādu slavenu īpatni: Dabas noslēpuma dzīlēs dus vēl kāds noslēpums.

- Kurš to teica?

- Mēs viņu pazīstam kā Perpleksu Anomāli. Droši vien pieņemts vārds dižam domātājam un filozofam. Perplekss bija ari kartogrāfs. Viņš uzzīmēja pirmo Dienu kartes izdevumu. Tas notika aptuveni pirms tūkstoš gadiem.

Es noklakšķināju mēli. - Dažbrīd tu runā kā skolotājs. Vai tev to kāds ir teicis?

- Man to nemitīgi kāds saka, - Milards norādīja. - Es labprāt izmēģinātu roku pedagoģijā, ja vien nebūtu piedzimis šāds.

- Tev tas lieliski padotos.

- Pateicos, - viņš atbildēja un apklusa. Klusumā jutu, kā Milards izdzīvo ainas no dzīves, kāda tā varētu būt. Pēc brīža viņš ierunājās no jauna: - Es negribu, lai tu domā, ka man nepatīk būt neredzamam. Man tas patīk. Esmu sajūsmā, ka varu būt īpatnis, Džeikob, un tāda ir mana būtība. Tomēr reizēm es vēlos, kaut varētu šo spēju izslēgt.

- Saprotu, par ko tu runā, - es sacīju. Lai gan, protams, nesapratu. Mana īpatnība sagādāja man grūtības, bet es vismaz varēju iekļauties sabiedrībā.

Mūsu kupejas durvis atvērās. Milards veikli uzmeta galvā jakas kapuci, lai noslēptu seju - precīzāk sakot, šķietamo sejas trūkumu.

Durvīs stāvēja jauna sieviete. Viņa bija ģērbusies formas tērpā un turēja rokās kasti ar precēm pārdošanai. - Cigaretes? -sieviete vaicāja. - Šokolādi?

- Paldies, nē, - es atteicos no piedāvājuma.

Viņa uzmeta man acis. - Jūs esat amerikānis.

- Laikam gan.

Pārdevēja veltīja man līdzjūtīgu smaidu. - Ceru, ka jūs gaida jauks ceļojums. Esat izvēlējies nepiemērotu laiku, lai apceļotu Lielbritāniju.

Es iesmējos. - Tā man te saka.

Sieviete aizgāja. Milards izkustējās, lai pavadītu viņu ar skatienu. - Glīta, - viņš sacīja ne īpaši ieinteresēti.

Man ienāca prātā, ka, iespējams, pagājuši ilgi gadi, kopš viņš redzējis kādu meiteni, neskaitot tās, kuras dzīvoja Kērn-holmā. Lai nu kā, kādas gan tādam kā viņš varētu būt izredzes ar parastu meiteni...

- Neskaties uz mani tā, - viņš teica.

Man nebija ienācis prātā, ka es uz Milardu kaut kā īpaši skatītos. - Kā tad?

- It kā tev būtu manis žēl.

- Tā nav, - es noliedzu.

Bet bija gan.

Tad Milards piecēlās no savas vietas, novilka mēteli un pazuda. Kādu laiku es viņu vairs neredzēju.

Stundas aizritēja cita pēc citas, un bērni tās aizvadīja, stāstot atgadījumus no dzīves. Viņi stāstīja par slaveniem īpatņiem un mis Peregrīni - aizraujošus, senus stāstus par viņas cilpu -, un galu galā viņi sāka runāt paši par sevi. Šo to biju dzirdējis jau iepriekš. Piemēram, par to, kā Enohs sava tēva bērēs uzcēlis mironi. Vai arī par Bronvlni, kura maigajā desmit gadu vecumā netīšām apgriezusi savam vardarbīgajam patēvam sprandu. Bet citi stāsti man bija kas jauns. Jo, lai cik veci viņi būtu, šie bērni nemēdza bieži grimt nostalģijā.

Horācijs bija sācis sapņot jau sešu gadu vecumā, bet to, ka spēj paredzēt nākotni, viņš aptvēra tikai pāris gadu vēlāk, kad kādu nakti nosapņoja Luizitānijas nogrimšanu un nākamajā dienā par to dzirdēja radio ziņās. Hjū jau kopš pavisam agras bērnības medus garšoja vairāk par visu, un piecu gadu vecumā viņš bija sācis ēst arī medus kāres, turklāt tik rijīgi, ka, pirmoreiz norijis ari biti, to pat nepamanīja, līdz sajuta to lidināmies sev vēderā. - Šķiet, ka bitei nebija nekādu iebildumu, - Hjū piebilda, - tāpēc es paraustīju plecus un ēdu tālāk. Pavisam drīz man vēderā jau bija izgrauzts caurums. - Kad bitēm bija pienācis laiks apputeksnēt ziedus, Hjū devās uz ziedošu pļavu un tur ari satika Fionu, kura bija atlaidusies zālē.

Hjū izstāstīja arī viņas stāstu. Fiona bija bēgle no Īrijas, kur viņa vēl 19. gadsimta 40. gadu bada epidēmijas laikā bija audzējusi pārtiku sava ciema iedzīvotājiem, līdz meiteni nodēvēja par raganu un padzina. Hjū par to uzzināja tikai pēc tam, kad vairākus gadus bija bikli sazinājies ar Fionu bez vārdiem. - Viņa nerunāja nevis tāpēc, ka nespētu runāt, - Hjū turpināja, - bet tāpēc, ka bada laikā bija piedzīvojusi tādas briesmas, ka zaudējusi balsi.

Tad pienāca Emmas kārta, bet viņa nevēlējās par sevi stāstīt.

- Kāpēc ne? - Olivija čikstēja. - Izbeidz! Pastāsti, kā tu atklāji, ka esi īpatna!

- Tā ir sena vēsture, - Emma nomurmināja, - un neko nenozīmē. Vai mēs labāk nevarētu tagad padomāt par nākotni, nevis pagātni?

- Kāds mums te ir sapūties kā pūpēdis, - Olivija secināja.

Emma piecēlās un aizgāja uz vagona galu, kur neviens viņu

netraucēs. Ļāvu paiet pāris minūtēm, lai meitenei neliktos, ka viņu vajāju, un tad gāju un apsēdos draudzenei blakus. Emma, redzēdama mani nākam, paslēpās aiz avīzes un izlikās, ka lasa.

- Man vienkārši negribas par to runāt, - viņa sacīja aiz aizsega. - Tāpēc!

- Es tev neko nejautāju.

-Jā, bet grasījies vaicāt, tāpēc pasargāju tevi no pūlēm.

- Tikai lai būtu godigi, - es iesāku. - Es vispirms pastāstīšu tev par sevi.

Emma mazliet ieintriģēta palūrēja pār avīzes augšmalu.

- Bet vai tad es par tevi jau visu nezinu?

- На! - es attraucu. - Ne gluži.

- Labs ir, tādā gadījumā izstāsti man par sevi trīs noslēpumus, ko es vēl nezinu. Tikai, lūdzu, drūmus! Un ātri!

Es parakājos atmiņās, meklējot kādus interesantus faktus par sevi, bet prātā nāca vien tādi, par kuriem metās kauns.

- Labs ir. Pirmais. Kad biju maziņš, es ļoti pārdzīvoju, redzot televīzijā vardarbību. Nesapratu, ka tas nenotiek pa īstam. Pat ja redzēju tikai multeņu peli, kas knieba multeņu kaķim, es baisi pārbijos un sāku raudāt.

Emmas avīze nošļuka nedaudz zemāk. - Lai Dievs svētī tavu trauslo dvēseli! - viņa izmeta. - Un paskaties uz sevi tagad - tu nogalini briesmīgus radījumus, durot tiem tieši miklajos acābolos!

- Otrs, - es turpināju. - Es piedzimu Helovīnā, un līdz astoņu gadu vecumam vecākiem izdevās uzturēt manī pārliecību, ka konfektes, ko ļaudis izdala tiem, kas klauvē pie durvīm, patiesībā ir dzimšanas dienas dāvanas.

- Hm, - Emma novilka un nolaida avīzi vēl zemāk. - Tas bija tikai mazliet drūmi. Tomēr turpini!

- Trešais. Kad mēs tikāmies pirmoreiz, biju pārliecināts, ka tu esi gatava pārgriezt man rīkli. Un tomēr, lai cik nobijies biju, mani nepameta sīka balstiņa, kas ik pa brīdim atkārtoja: Ja šī arī būs pēdējā seja, ko tu jebkad redzēsi, tā vismaz būs skaista.

Avīze iekrita Emmai klēpī. - Džeikob, nu gan tu... - Viņa pavērās zemē, tad laukā pa logu un atkal uz mani. - Cik jauki, ka tu to pateici!

- Tā ir patiesība, - es piebildu un pa sēdekli pabīdīju roku tuvāk draudzenei. - Labi, tagad tava kārta.

- Es neko nemēģinu slēpt, tici man! Tikai tie appelējušie stāsti liek man atkal atgriezties desmit gadu vecumā, un to es nevēlos. Es netieku no tā vaļā, lai cik daudz burvības pilnu vasaras dienu kopš tā laika būtu pagājis.

Sāpes joprojām nebija pagaisušas, pēc visiem šiem gadiem tās joprojām darīja viņai pāri.

- Vēlos tevi iepazīt, - es neatlaidos. - Kāda tu esi, no kurienes nāc. Tas arī viss.

Meitene sāka neveikli dīdīties. - Vai neesmu tev neko stāstījusi par saviem vecākiem?

- Es zinu tikai to, ko tonakt saldētavā dzirdēju no Golana. Viņš teica, ka vecāki tevi atdeva ceļojošai cirka trupai.

- Ne gluži. - Emma apsēdās dziļāk sēdekli un sāka runāt pavisam klusu. - Laikam jau būs labāk, ja uzzināsi patiesību, nevis ticēsi baumām un pieļāvumiem. Un tātad... Manas spējas sāka izpausties desmit gadu vecumā. Es miegā ik pa brīdim aizdedzināju savu gultu, līdz vecāki man atņēma visus palagus un lika gulēt uz kaila metāla režģa tukšā istabā, kurā nebija nekā degoša. Viņi mani uzskatīja par piromāni un meli, un fakts, ka es ne reizi neapdedzinājos, viņiem tikai kalpoja par pierādījumu. Bet es nevarēju apdedzināties, un to es sākumā nemaz nezināju. Man bija desmit gadu, un es vispār ne velna ne par ko nejēdzu! Tas bija ļoti biedējoši - izpausties un nesaprast, kas ar tevi notiek. Šādas izbailes gan piedzīvo gandrīz visi brīnumainie bērni, jo pavisam nedaudzi piedzimst brīnumainiem vecākiem.

- Varu iedomāties, - es piebildu.

- Kādu dienu, kā visi atceras, es biju parasta kā rīsa grauds, bet jau nākamajā sajutu plaukstās savādu kņudēšanu. Tās piesarka un pietūka, pēc tam jau sakarsa - un tik ļoti, ka es metos uz pārtikas veikalu un tās iegremdēju saldētavā pie mencām. Kad zivis sāka kust un smirdēt, veikalnieks man sadzina pēdas mājās un pieprasīja mātei samaksāt par manis nodarītajiem postījumiem. Tobrīd man plaukstas jau svila, un ledus padarīja situāciju vēl ļaunāku! Beigu beigās tās aizdegās, un es biju pārliecināta, ka esmu pavisam un neglābjami sajukusi prātā.

- Ko teica tavi vecāki? - es pavaicāju.

- Mana māte - dziļi māņticīgs cilvēks - aizbēga no mājām un tā ari neatgriezās. Viņa nosprieda, ka esmu dēmons, kas caur viņas dzemdi ieradies tieši no elles. Mans vecais uz notiekošo skatījās citādi. Viņš mani piekāva un ieslēdza istabā, un, kad es mēģināju izdedzināt durvīs caurumu, viņš mani piesēja ar azbesta loksnēm. Tēvs mani tā turēja dienām ilgi, paretam pabaroja no rokas, jo neuzticējās tik lielā mērā, lai atsaitētu. Un tā bija pareiza izvēle, jo, tiklīdz vecais to izdarītu, es būtu viņu sadedzinājusi līdz oglei.

- Kaut tu būtu tā izdarījusi! - es noteicu.

- Cik jauki, ka tu tā saki! Bet no tā nebūtu nekāda labuma. Mani vecāki bija šausmīgi cilvēki - bet, ja viņi tādi nebūtu un es būtu palikusi kopā ar viņiem vēl ilgāk, tukšpauri mani nešaubīgi būtu atraduši. Esmu dzivibu parādā diviem cilvēkiem: savai jaunākajai māsai Džūlijai, kura reiz vēlu vakarā mani atsvabināja, lai es beidzot varētu aizbēgt, un mis Peregrīnei, kura mani atrada pēc mēneša, kad es strādāju par ugunsrijēju ceļojoša cirka trupā. - Emma sapņaini pasmaidīja. - Dienu, kad es viņu satiku, saucu par savu dzimšanas dienu. Todien es sastapu savu īsto mammu.

Man kļuva silti ap sirdi. - Paldies, ka pastāstīji, - es teicu. Dzirdējis Emmas stāstu, jutos viņai tuvāks un vairs ne tik vientuļš un apjucis. Ikviens īpatnis bija piedzīvojis smagu sāpīgas neskaidrības posmu. Ikviens īpatnis bija pārcietis pārbaudījumus. Kliedzošā atšķirība starp mums slēpās tajā, ka vecāki mani joprojām mīlēja. Un, par spīti problēmām, kādas mums bija radušās, ari es vecākus mīlēju - neuzbāzīgi, kā jau pratu. Sirdsapziņas pārmetumi par to, ka tagad viņus sāpinu, mani nepameta ne mirkli.

Svaru kausi vienmēr nosveras uz pēdējā notikuma pusi. Bet ar laiku, ja izdzīvošu, man nāksies pieņemt paša izvēlēto lēmumu un tā izraisītās sāpes.

Ja-

Ja nemitīgi atgrieza domas atpakaļ tagadnē - jo ja ļoti bija atkarīgs no tā, cik labi spēšu saglabāt koncentrēšanos. Ja kāds novērsa manu uzmanību, es nespēju pilnībā sajust briesmoņus. Ja nozīmēja simtprocentīgu uzmanību un klātbūtni tagad.

Ja vienlīdz lielā mērā mani biedēja un saglabāja manu veselo saprātu.

Mēs tuvojāmies Londonai; aiz loga ciematu vietā pletās pilsētiņas, kas savukārt atkāpās lielpilsētas nomales priekšā. Nez kas mūs gaida šajā lielpilsētā, es nodomāju, kādas jaunas šausmas?

Uzmetu acis virsrakstam avīzē, kas joprojām atvērta gulēja Emmai klēpī: GAISA UZBRUKUMI SATRICINA GALVASPILSĒTU. DAUDZ UPURU.

Es aizvēru acis un centos vispār ne par ko nedomāt.

OTRĀ DAĻA

Ja pusdeviņos kāds būtu vērojis, kā vilciens šņākdams pienāk stacijā, izpūš tvaiku un apstājas, viņš nemanītu neko ārkārtēju. Tas attiecas gan uz konduktoriem un ratiņstūmējiem, kuri atvilka bultas un atvēra durvis, gan uz vīriešu un sieviešu straumi - daži militārajās formās -, kas izplūda uz perona un iejuka ņudzošajā pūlī; pat uz astoņiem pārgurušiem bērniem, kas smagi izrausās nopirmās klases kupejām un apstājās uz perona, muguras saspieduši kopā ciešā un drošā lokā, mirkšķinādami acis dūmakainajā gaismā. Bērnus mulsināja trokšņa un smaku kakofonija, kurā tie bija nonākuši.

Parastā dienā šādu apjukušu un vientuļu bērnu pulciņam pienāktu klāt kāds laipns pieaugušais un pavaicātu, kas noticis - vai mazajiem nav nepieciešama palīdzība -, vai arī painteresētos, kur atrodas viņu vecāki. Bet todien uz perona skraidīja simtiem bērnu un ikviens no viņiem šķita apmaldījies un vientuļš. Tāpēc neviens nepievērsa lielu uzmanību mazajai meitenītei ar nepaklausīgu brūnu matu ērkuli un siksniņkurpēm kājās vai ari tam, ka šīs kurpes tā īsti neturas pie zemes. Neviens nepamanīja ne zēnu ar apaļo seju un naģeni galvā, ne biti, kas izlidoja no viņa mutes, paostīja kvēpu pilno gaisu un uzreiz ienira atpakaļ, no kurienes nākusi.

Neviens skatiens nepieķērās puikam ar tumšiem riņķiem ap acīm un neievēroja māla cilvēciņu, kas lūrēja laukā no krekla kabatas un ko zēns atkal ar pirkstu pabāza dziļāk. Tāpat neviens nemanīja zēnu, kurš bija ģērbies kā uz svinīgu pieņemšanu -dubļiem klātā, bet smalki piegrieztā uzvalkā un ar daudz cietušu

cilindru galvā. Puika izskatījās samiegojies un novārdzis no miega trūkuma. Viņš nebija ļāvies tam dienām ilgi, jo ārkārtīgi baidījās no paša sapņiem.

Neviens neuzmeta ilgāku mirkli arī lielajai meitenei mētelī un vienkāršā kleitā, kuras miesasbūve atgādināja ķieģeļu kaudzi un kura bija uzsējusi sev uz muguras gandrīz tikpat lielu lādi kā viņa pati. Neviens, kurš šo meiteni redzēja, nebūtu pat iedomājies, cik šī nešļava ir pārsteidzoši smaga, kas tajā noslēpts un kāpēc vienā tās sānā izurbts sīku caurumiņu siets. Pavisam nemanīts palika jaunais puisis viņai blakus, kurš bija tik rūpīgi ievīkstījies šallēs un mētelī ar kapuci, ka nebija redzams ne centimetrs no viņa ādas, lai gan bija vēl tikai septembra sākums un valdīja silts laiks.

Bariņā atradās arī kāds amerikāņu pusaudzis ar tik neievērojamu ārieni, ka, iespējams, viņu vispār nebūtu vērts pieminēt. Viņš šķita tik parasts, ka cilvēku acis paskrēja viņam garām. Pats zēns gan tos rūpīgi nopētīja. Pacēlies uz pirkstgaliem un izstiepis kaklu, viņš noskatīja peronu kā sargkareivis. Meitene viņam blakus bija salikusi plaukstas kopā, noslēpjot nepaklausīgo liesmiņu, kas mēdza ietiepīgi vīties ap mazo pirkstiņu, kad meitene bija apjukusi. Viņa mēģināja pakratīt pirkstu tā, kā apdzēš sērkociņu, tad uzpūta tam. Kad arī pūšana nelīdzēja, meitene iebāza pirksta galu mutē un ļāva pa nāsīm izspraukties dūmu mākonītim. Taču arī to neviens nepamanīja.

Patiesībā neviens neparaudzījās bērnos, kuri pusdeviņos izkāpa no vilciena pirmās klases vagona, pietiekami ilgi, lai ievērotu viņos jelko brīnumainu. Un labi vien bija.

Emma man iebikstīja ar elkoni.

-Nu?

- Dod man vēl vienu minūti, - es atbildēju.

Bronvīne bija nolikusi lādi zemē, un tagad es stāvēju uz tās, izslējis galvu virs pūļa, un pārlaidu skatienu pār kustīgu seju jūru. Garais perons bija bērnu pārpildīts. Tie šaudījās kā amēbas zem mikroskopa stikliņa un rindām vien nozuda dūmos. Abās pusēs pienāca šņācoši, melni vilciena sastāvi, jau gatavi viņus alkatīgi aprīt.

Es jutu draugu acis urbjamies sev mugurā. Kamēr es ar skatienu skenēju pūli, viņi mani vēroja. Man bija jāpamana, ja kaut kur šajā milzīgajā, mutuļojošajā ļaužu masā slēpās briesmoņi, kuru mērķis bija mūs nogalināt. Man bija tas jānosaka tikai ar skatienu vai jāsajūt kā viegla kņudēšana pakrūtē. Parasti, ja tukšpauris atradās pavisam tuvu, mani pārņēma izteiktas sāpes, bet tik milzīgā teritorijā - starp simtiem cilvēku - brīdinājums varētu izpausties tikai kā čuksts, pavisam viegla tirpoņa, ko nebūtu grūti nepamanīt.

- Vai nebūtnes zina, ka esam klāt? - Bronvīne pavisam klusu painteresējās, baidoties, ka to varētu dzirdēt kāds parastais cilvēks vai, vēl ļaunāk, briesmonis. Viņu spiegi bija aptvēruši visu pilsētu vai vismaz mums tā lika domāt.

- Mēs nogalinājām visus, kas varētu zināt, uz kurieni dodamies, - Hjū sacīja ar lepnumu balsī. - Pareizāk sakot, es tos nogalināju.

- Tas nozīmē, ka viņi mūs meklēs vēl cītīgāk, - Milards secināja. - Un tagad vairāk medīs tieši mūs, nevis putnu, jo alkst atriebties.

- Un tāpēc mēs nedrīkstam šeit uzkavēties vēl ilgāk, - sacīja Emma un paplikšķināja man pa kāju. - Vai drīz būsi galā?

Fokuss aizpeldēja, es pazaudēju vietu, līdz kurai biju pārlūkojis pūli. Nācās sākt no jauna. - Vēl minūti, - es atbildēju.

Personiski es vairāk bažījos nevis par nebūtnēm, bet gan par tukšpauriem. Biju nogalinājis jau divus un abās mūsu tikšanās reizēs pats atrados par mata tiesu no nāves. Veiksmei vai kam citam, kas bija līdz šim saglabājis man dzīvību, agri vai vēlu bija jābeidzas. Tāpēc biju nolēmis nekādā gadījumā neļaut vēl kādam tukšpaurim sevi pārsteigt. Es darīšu visu, kas manos spēkos, lai sajustu tos pa gabalu un pilnībā izvairītos no acu kontakta. Protams, bēgšana no cīņas nebija tik godājama, bet slava mani neinteresēja. Es tikai gribēju palikt dzīvs.

īstās briesmas draudēja nevis no cilvēkiem uz perona, bet gan no ēnām, kas gūlās starp un aiz tiem - tumsā, kas krājās pa malām. Tai ari pievērsu lielāko uzmanību. Virzot maņas tālu pūlī un iztaustot klusus nostūrus apdraudējuma apliecinājuma meklējumos, mani pārņēma svešāda sajūta. Pirms dažām dienām es neko tamlīdzīgu nebūtu varējis paveikt. Spēja virzīt sajūtu kā prožektora gaismas staru bija kas jauns.

Es prātoju, ko vēl jaunu man nāksies uzzināt pašam par sevi.

- Viss kārtībā, - es paziņoju un nokāpu no lādes. - Tukš-pauru te nav.

- Es pats tev būtu varējis to pateikt, - Enohs norūca. - Ja tie būtu šeit, tie jau sen būtu mūs aprijuši!

Emma paveda mani malā. - Ja mums radīsies nepieciešamība te cīnīties, tev jārīkojas ātrāk.

Tas bija gluži kā likt cilvēkam, kurš nupat iemācījies peldēt, sacensties olimpiskajās spēlēs. - Daru, ko varu, - es attraucu.

Emma pamāja ar galvu. - Zinu. - Viņa atgriezās pie pārējiem un uzsita knipi, pievēršot visu uzmanību. - Iesim uz to telefona būdiņu, - Emma norādīja uz augstu, sarkanu kabīni perona otrā pusē, kas ņudzošajā pūlī bija tik tikko saskatāma.

- Kam mēs zvanīsim? - painteresējās Hjū.

- īpatnais suns sacīja, ka visas Londonas cilpas ir iekarotas un to imbrines nolaupītas, - Emma atgādināja, - bet mēs taču nedrīkstam ticēt uz vārda, vai ne?

- Vai tad laika cilpai var piezvanīt? - es samulsu. - Pa tālruni?

Milards paskaidroja, ka Imbrīņu padomes rīcībā atrodas telefona centrāle, lai gan tā ir izmantojama tikai pilsētas robežās. - Visnotaļ ģeniāls izgudrojums, ņemot vērā visas laika atšķirības, - viņš piebilda. - Tas, ka mēs mītam laika cilpās, nenozīmē, ka esam iestrēguši akmens laikmetā!

Emma saņēma mani aiz rokas un lika arī pārējiem sadoties rokās. - Mums pats svarīgākais ir turēties kopā, - viņa norādīja. - Londona ir plaša, un atrasto mantu birojā brīnumainos bērnus nepieņem.

Sadevušies rokās, mēs iejukām pūlī un virzījāmies uz priekšu ķēdītē, kas pa vidu bija viegli izliekusies kā parabola. Olīvijas pēdas neskāra zemi - gluži kā astronautam, kas izkāpis uz Mēness.

- Vai tu zaudē svaru? - Bronvīne jautāja. - Tev jādabū smagākas kurpes, mazā pļāpa!

- Es kļūstu viegla kā spalviņa, ja neesmu, kā nākas, paēdusi, - Olīvija atbildēja.

- Paēdusi, kā nākas? Mēs nupat mielojāmies kā karaļi!

- Es nē, - Olīvija iebilda. - Viņiem nebija gaļas pīrāgu.

- Būdama bēgle, tu esi pārmēru izvēlīga, - piezīmēja Enohs. - Lai vai kā, Horācijs iztērēja visu mūsu naudu, un mēs varam tikt pie ēdiena, tikai to nozogot, vai arī tad, ja atradīsim kādu vēl nenolaupītu imbrini, kura mums kaut ko pagatavos.

- Mums vēl ir nauda, - Horācijs aizstāvējās un pažvadzi-nāja kabatā iebērtās monētas. - Gaļas pīrāgiem gan nepietiks, bet, iespējams, mēs varētu atļauties kartupeļus mundierī.

- Ja man būs jāapēd vēl viens kartupelis mundieri, es pati pārvērtīšos par kartupeli mundieri! - Olivija sāka čīkstēt.

- Mīļā, tas nav iespējams, - Bronvīne iebilda.

- Kāpēc ne? Mis Peregrine taču varēja pārvērsties putnā!

Uz mums pavērās kāds garāmejošs zēns. Bronvīne dusmīgi

apklusināja Olīviju. Noslēpumu atklāšana parasto cilvēku klātbūtnē mums bija stingri noliegta, pat ja tie izklausītos tik fantastiski, ka neviens nespētu noticēt.

Mēs izlauzāmies cauri pēdējam bērnu bariņam un nonācām pie telefona būdiņas. Tajā bija vieta tikai trim cilvēkiem, tāpēc Emma, Milards un Horācijs ielīda iekšā, bet pārējie drūzmējās ārā pie durvīm. Emma nocēla klausuli, Horācijs izzvejoja no kabatas mūsu pēdējās monētas, un Milards šķirstīja biezo telefona grāmatu, kas karājās, piesieta auklā.

- Vai jūs nopietni? - Es pabāzu galvu būdiņā. - Vai tad tajā grāmatā var atrast imbrīnes?

- Te minētās adreses nav īstas, - Milards norādīja, - un savienojums nerodas, ja nenosvilpo pareizo paroli. - Viņš izrāva kādu lappusi un sniedza Emmai. - Mēģini šo! Milisenta Strazda.

Horācijs ieslidināja monētu spraugā, un Emma uzgrieza numuru. Tad Milards paņēma klausuli, nosvilpoja putna dziesmu un atdeva klausuli Emmai. Kādu bridi meitene klausījās, tad novaikstījās. - Tikai zvana. Neviens neceļ.

- Tas nekas! - Milards teica. - Tā bija tikai viena no daudzām. Sameklēšu citu...

Pūlis, kas virzījās gar būdiņu, nobremzēja un apstājās. Visi bija izstiepuši kaklus un raudzījās kaut kur tālumā. Pūlis pārpildīja stacijas peronu. Mūs no visām pusēm bija ielenkuši parasti bērni. Tie sarunājās, klaigāja un grūstījās. Viens, kas atradās tieši blakus Olīvijai, rūgti raudāja. Šai meitenītei bija saraudātas acis un peļastēs sasieti mati. Vienā rokā viņa turēja segu, bet otrā - nodilušu kartona koferi. Pie mazulītes blūzes bija piesprausta zīmīte, kurā ar lieliem burtiem un cipariem bija rakstīts:

115-201

Londona —► Šefilda

Olīvija skatījās uz raudošo meitenīti, līdz pašai sāka līt asaras. Visbeidzot viņa vairs nespēja izturēt un pajautāja, kas meitenītei lēcies. Mazā aizgriezās un izlikās nedzirdam.

Olivija nesaprata mājienu. - Kas par lietu? - viņa jautāja vēlreiz. - Vai tu raudi tāpēc, ka esi kādam pārdota? - Olīvija norādīja uz zīmīti pie meitenītes blūzes. - Vai par tādu cenu?

Meitenīte centās aizmukt, bet cilvēku siena to neļāva.

- Es gan tevi nopirktu un palaistu brīvībā, - Olīvija neatstājās, - bet diemžēl mēs esam iztērējuši visu savu naudu par vilciena biļetēm un mums nepietiek pat gaļas pīrāgiem, kur nu vēl vergam. Man briesmīgi žēl.

Meitenīte apmetās riņķī tieši pret Olīviju. - Mani nepārdod! - viņa iesaucās un piecirta kāju.

- Vai tu esi pārliecināta?

-Jā! - mazā kliedza un, gluži kā cerībām izirstot, norāva un aizmeta piesprausto zirnīti. - Es tikai negribu braukt un palikt tajos stulbajos laukos, tas ari viss.

- Ari es negribēju pamest mājas, bet mums nācās to darīt, -Olīvija skaidroja. - Kāda bumba tās iznīcināja.

Meitenītes sejiņa atmaiga. - Manējās ari. - Viņa nolika zemē savu koferi un pasniedza plaukstu. - Atvaino, ka biju tik skarba. Mani sauc Džesika.

- Es esmu Olīvija.

Abas mazās meitenes sarokojās kā džentlmeņi.

- Tev smuka blūze, - Olīvija sacīja.

- Paldies, - Džesika atbildēja. - Un man patīk tas... tas... tas, kas tev galvā.

- Mana diadēma! - Olivija pastiepa roku un pataustija galvasrotu. - Tā gan nav no īsta sudraba.

-Tas nekas. Vienalga skaista.

Olīvija atplauka tik platā smaidā, kādu vēl nebiju viņas sejā redzējis. Tad atskanēja skaļa svilpe un skaļrunī ieaurojās piesmakuši balss: - Visiem bērniem jāiekāpj vilcienos! Ievērojiet kārtību un klusumu!

Pūlis ap mums atkal sakustējās. Šur tur pieaugušie vedināja uz priekšu bērnu pulciņus, un es dzirdēju kādu sakām: - Neuztraucieties, drīz vien jūs atkal satiksiet savas mammītes un tētus!

Tobrīd es aptvēru, kāpēc uz perona atrodas tik daudz bērnu. Viņi tika evakuēti. No daudziem simtiem bērnu, kas torit drūzmējās stacijā, es un mani draugi bijām vienīgie, kuri bija atbraukuši. Pārējie grasījās aizbraukt. Tie tika izvesti no pilsētas viņu pašu drošības dēļ un, spriežot pēc ziemas mēteļiem un pārbāztajām ceļasomām, kas dažiem bija rokās, visticamāk, uz ilgu laiku.

- Man jāiet, - Džesika ierunājās, un Olivija vēl nebija pat īsti sākusi atvadīties, kad pūlis jau nesa viņas jauno draudzeni uz piebraukušā vilciena pusi. Tik ātri Olivija bija ieguvusi un zaudējusi vienīgo parasto draudzeni, kas viņai jebkad bijusi.

Kāpjot vilcienā, Džesika atskatījās. Viņas skumjā sejas izteiksme it kā vēstīja: Kas mani sagaida?

Mēs pavadījām meitenīti ar skatienu un to pašu nodomājām par sevi.

Emma telefona būdiņā drūmi skatījās uz klausuli. - Neviens neatbild, - viņa novilka. - Lai uz kuru numuru es zvanītu, otrā galā tikai skan un skan signāls.

- Pēdējā, - Milards paziņoja un pasniedza viņai kārtējo izplēsto lappusi. - Turēsim īkšķus!

Es nenovērsu acis no Emmas, kura uzgrieza numuru, bet aiz manis izcēlās kņada un pagriezies es ieraudzīju vīrieti ar koši sarkanu seju, kurš vicināja uz mūsu pusi lietussargu. - Ko jūs te dlžļājaties? - viņš kliedza. - Marš, laukā no būdiņas un iekšā vilcienā!

- Mēs nupat jau no viena izkāpām, - Hjū iebilda. - Un nekāpsim uzreiz citā!

- Un kur jūs likāt savus numurus? - vīrietis turpināja kliegt, šķaidīdams siekalas uz visām pusēm. - Tūlīt pat tos piespraudiet, vai arī, zvēru pie Dieva, likšu jūs aizvest uz kādu krietni nepatīkamāku vietu nekā Velsa!

- Tūliņ pat aizveries! - Enohs nošņāca. - Vai arī mēs tevi pa taisno nosūtīsim uz elli!

Vīrieša seja pietvīka tik sarkana, ka man šķita - viņam kaklā pārsprāgs kāds asinsvads. Acīmredzot vīrietis nebija radis, ka bērni runā ar viņu tādā tonī.

- Es teicu: laukā no telefona būdiņasl - viņš rēca un, pacēlis lietussargu virs galvas kā bendes cirvi, trieca ar to pa vadu, kas bija nostiepts starp būdiņas jumtu un sienu. Vads ar skaļu blīkšķi pārtrūka.

Tālrunis apklusa. Emma pacēla acis no klausules; viņas asinīs jau klusītēm vārījās niknums. - Ja viņam tik ļoti nepieciešams tas telefons, - viņa teica, - tad dosim viņam to.

Kamēr Emma, Milards un Horācijs iznāca no būdiņas, Bron-vīne sagrāba vīrieša rokas un atlauza aiz muguras. - Izbeidziet! - tas kliedza. - Laidiet vaļā!

- Jā, es palaidīšu, - Bronvīne atbildēja, tad pacēla vīrieti gaisā un ar galvu pa priekšu iebāza būdiņā, bet pēc tam ar viņa lietussargu aizbultēja durvis. Vīrietis kliedza un sita ar dūrēm pa stiklu, lēkādams kā resna, pudelē iespundēta muša. Lai gan būtu jautri tur palikt un uzjautrināties par šo tipu, vīrietis bija pievērsis pārlieku daudz uzmanības, un uz mūsu pusi jau no visas stacijas plūda pieaugušie. Bija laiks ņemt kājas pār pleciem.

Mēs sadevāmies rokās un skrējām uz tumiketa pusi, atstājot aiz muguras ceļam gatavu un atvadas mājošu parasto ļaužu pūli. Iekaucās vilciena svilpe un atbalsojās Bronvīnes lādē, kur mis Peregrine tika mētāta kā apģērba gabals veļas mašīnā. Olīvija, būdama pārāk viegla, lai skrietu, cieši turējās Bronvīnei pie kakla un plivinājās viņai pakaļ kā diegā piesiets balons, kas jau daļēji izlaidis gaisu.

Daži pieaugušie atradās tuvāk izejai nekā mēs, un mēs nolēmām nevis skriet tiem apkārt, bet gan izlauzties cauri.

Mums tas neizdevās.

Vispirms ceļā stājās dūšīga sieviete, kas ar somiņu iezvēla Enoham pa galvu un cieši sagrāba zēnu. Kad Emma mēģināja draugu atbrīvot, divi vīrieši saķēra meiteni aiz rokām un ar varu noguldīja zemē. Es jau grasījos mesties klāt un palīdzēt Emmai, kad trešais vīrietis satvēra manas rokas.

- Lūdzu, dariet kaut ko! - Bronvine iesaucās. Mēs visi sapratām, ko viņa gribēja teikt, bet nebija skaidrs, kurš no mums ir tik brīvs, lai varētu rīkoties. Tad gar Enoha degunu aizspurdza kāda bite un ieurba dzeloni gurnā sievietei, kas bija jāteniski uzsēdusies puikam virsū. Sieviete iespiedzās un pielēca stāvus.

-Jā! Vēl bites! - kliedza Enohs.

- Tās ir piekusušas! - Hjū kliedza pretī. - Tās tik tikko dabūja pagulēt pēc iepriekšējās reizes, kad tevi glāba! - Tomēr Hjū saprata, ka nav citas iespējas aizmukt, jo Emmas rokas bija sasietas, Bronvine bija aizņemta, sargājot savu lādi un Oliviju no trim nikniem dzelzceļa konduktoriem, un uz mūsu pusi jau steidzās vēl citi pieaugušie. Tāpēc Hjū sāka sist sev pa krūtīm, it kā censtos atklepot rīklē iestrēgušu kumosu. Jau pēc mirkļa zēnam kā atbalss izlauzās atrauga un no mutes izlidoja kādas desmit bites. Apmetušas pāris apļu virs galvas, tās nomērķēja un sāka dzelt katram pieaugušajam, kas pagadījās ceļā.

Vīrieši palaida Emmu vaļā un aizmuka. Tam, kurš bija sagūstījis mani, bite iedzēla tieši degungalā, un vīrietis iebļāvies sāka vicināties ar rokām, kā nelabā apsēsts. Drīz vien lapās laidās jau visi pieaugušie. Viņi centās aizsargāties no sīkajām, dzeļošajām uzbrucējām, lēkājot slimīgā dejā - par prieku visiem bērniem, kas joprojām atradās uz perona. Bērni smējās, priecīgi klaigāja un mētāja rokas pa gaisu, atdarinot smieklīgos vecākos ļaudis.

Kamēr visu uzmanība bija novērsta, mēs metāmies bēgt, izskrējām caur turniketu un nozudām trokšņainajā Londonas pēcpusdienā.

Haotisko ielu mudžekli mēs apmaldījāmies. Mani pārņēma sajūta, it kā mēs būtu iemesti krūkā ar samaisītu šķidrumu un riņķojam tajā līdz ar citām daļiņām - kungiem un dāmām, strādniekiem, kareivjiem, ielas bērniem un ubagiem, kas visi mērķtiecīgi griežas vienā virzienā, izvairoties no mazajām, sprauslājošajām mašīnām un ielu tirgotāju ratiņiem. To saimnieki brīdinoši klaigāja, mūkot no signalizējošiem autobusiem, kas ar joni nobremzēja pieturvietās, lai izlaistu uz ietves valdošajā mudžekli aizvien vairāk ļaužu. To visu kopā saturēja augstu namu kanjons, ko veidoja kolonādēm rotātu ēku fasādes, kuras līdz horizontam stiepās gar ēnā grimstošo ielu. Zemā pēcpusdienas saule vairs nespīdēja spoži, un Londonas smogs darīja to vēl bālāku un nespodrāku. Miglā pavīdēja ari kāda iedegta laterna.

No visa redzētā man sagriezās galva, es aizvēru acis un ļāvos Emmai, kas vilka mani aiz rokas. Otru - brīvo roku biju iebāzis kabatā, lai pieskartos vēsajam telefona ekrānam. Nez kāpēc tas mani dīvainā kārtā nomierināja. Mans mobilais bija nekam nederīga nākotnes relikvija, bet vienlaikus šajā priekšmetā tomēr bija saglabājies zināms spēks - kā garš, smalks kvēldiegs, kas savieno šo sarežģīto pasauli ar to saprātīgo un pazīstamo pasauli, pie kuras reiz biju piederējis. Ik reizi, kad pieskāros šim priekšmetam, tas man it kā teica: Tu esi šeit, un tu esi īsts, tu nesapņo un joprojām esi tu pats. Un nez kāpēc tā rezultātā viss, kas notika ap mani, sāka vibrēt mazliet lēnāk.

Enohs bija uzaudzis Londonā un apgalvoja, ka joprojām atceroties šis pilsētas ielas, tāpēc ari viņš gāja pa priekšu. Mēs turējāmies lielākoties koku ēnā un nomaļās ieliņās, un šī iemesla dēļ pilsēta iesākumā atgādināja pelēku mūru un notekcauruļu labirintu. Tās varenība atklājās, kad šķērsojām plašos bulvārus un atkal nozudām ēnu drošībā. Mēs to pārvērtām par rotaļu, smējāmies un dzenājām cits citu pa ieliņām. Horācijs

izlikās, ka ir paklupis pār rensteli, bet tad acumirklī atkal pielēca kājās un paklanījās kā dejotājs, pielicis pirkstus pie cepures. Mēs smējāmies kā traki, savādi reibām, līdz galam neticot, ka esam tikuši tik tālu - pāri jūrai, cauri mežiem, garām rēcošiem tukšpauriem un nebūtņu nāves vienībām - līdz pašai Londonai.

Nogājuši no dzelzceļa stacijas pamatīgu ceļa gabalu, mēs apstājāmies kādā sānielā blakus atkritumu urnām, lai atvilktu elpu. Bronvīne nolika zemē savu lādi un izņēma no tās mis Pe-regrīni, kura kā noreibusi aiztenterēja pa ielas bruģi. Horācijs un Milards ļāvās smiekliem.

- Par ko jūs tā uzjautrināties? - Bronvīne pārmeta. - Mis Peregrine jau nav vainīga, ka viņai reibst galva.

Horācijs iznesīgi papleta rokas un sacīja: - Esiet sveicināti skaistajā Londonā! Tā ir vēl daudz milzīgāka, nekā tu mums stāstīji, Enoh. Bet, ak, kā tu to aprakstīji! Septiņdesmit piecus gadus tas vien bija jādzird: Londona, Londona un Londona! Dižākā pilsēta visā pasaulē!

Milards pacēla atkritumu urnas vāku. - Londona! Vissmalkākie atkritumi ik uz soļa!

Horācijs noņēma cepuri: - Londona! Tur pat žurkas nēsā cilindrus!

- Beidziet, es nemaz tik ļoti ar to neaizrāvos! - Enohs atvairījās.

- Aizrāvies gan! - Olīvija iebilda. - Tu mēdzi teikt: - Londonā gan nav pieņemts tā darīt. Vai arī: Londonā ēd daudz smalkāk!

- Patlaban mēs gan neesam devušies lielajā ekskursijā pa pilsētu, - Enohs aizstāvējās. - Vai jūs labāk gribētu ložņāt pa šaurām ieliņām vai arī ieskriet rīklē briesmoņiem?

Horācijs izlikās nedzirdam. - Londona, kur katra diena ir brīvdiena... atkritumu izvedējam!

Viņš sāka smieties, un šie smiekli izrādījās lipīgi. Drīz vien ķiķinājām gandrīz visi, pat Enohs. - Laikam tomēr būšu mazliet pārspīlējis, - viņš atzina.

- Nesaprotu, kas Londonā ir tik smieklīgs, - Olīvija no-vaikstījās. - Tā ir netīra, smirdīga un pilna ar nejaukiem cilvēkiem, kas liek bērniem raudāt. Es to ienīstu! - Meitene drūmi saviebās un piebilda: - Un esmu diezgan izbadējusies! - Par to mums visiem bija jāsmejas vēl skaļāk.

- Tie stacijā tiešām bija nejauki ļaudis, - Milards piekrita, - bet viņi dabūja, ko pelnījuši! Nekad neaizmirsīšu tā vīrieša seju, kad Bronvīne viņu iestūķēja telefona būdiņā.

- Vai ari to briesmīgo sievišķi, kad bite viņai iedzēla dibenā! - Enohs papildināja. - Es būtu ar mieru maksāt naudu, lai vēlreiz to redzētu.

Es pavēros uz Hjū, gaidot, ka arī viņš kaut ko teiks, bet zēns bija uzgriezis mums muguru, un viņa pleci drebēja.

- Hjū? Vai ar tevi viss kārtībā? - es jautāju.

Viņš izvairījās no atbildes. - Visiem jau par to nospļauties. Neliecieties traucēties un nemaz neprasiet, kā jūtas vecais Hjū, par kuru atceras tikai tad, kad jāglābj citu sēžamvietas, un kurš nekad nesagaida ne no viena pateicību!

Mēs nokaunējušies pateicāmies un atvainojāmies savam glābējam.

- Piedod, Hjū!

- Vēlreiz paldies, Hjū!

- Grūtā brīdī tu esi mūsu glābiņš, Hjū.

Viņš pagriezās ar seju pret mums. - Starp citu, tie bija mani draugi.

-Joprojām esam! - Olīvija iesaucās.

- Ne jau jūs, bet manas bites! Tās var iedzelt tikai vienreiz, un pēc tam - gals klāt. Un tagad man ir palicis tikai Henrijs, kurš nevar palidot, jo viņam trūkst viena spārna. - Zēns pastiepa roku un lēnītēm atlieca pirkstus. Uz plaukstas sēdēja Henrijs un māja mums ar vienīgo spārnu.

- Nāc nu, draugs, - Hjū pačukstēja. - Laiks doties mājās. -Viņš izbāza mēli, uzlika uz tās biti un aizvēra muti.

Enohs mierinoši uzsita draugam pa plecu. - Tevis dēļ es labprāt atdotu viņiem dzīvību, tikai neesmu drošs, vai ar tik sīkām radībām man tas izdosies.

- Tik un tā paldies, - Hjū teica, nokremšļojās un neveikli apslaucīja sev vaigus, it kā nožēlotu, ka asaras atklāj viņa tā brīža izjūtas.

- Mēs atradīsim tev jaunas bites, tiklīdz izārstēsim mis R, -Bronvīne apsolīja.

- Runājot par glābšanu, - Enohs vērsās pie Emmas, - vai tev izdevās sazvanīt kādu imbrini?

- Nevienu, - Emma attrauca un apsēdās uz apgāztas atkritumu tvertnes. Viņas pleci saguma. - Es patiesi cerēju, ka mums kaut reizi uzspīdēs laime. Bet - nekā.

- Tad jau izrādās, ka tam sunim bijusi taisnība, - secināja Horācijs. - Londonas lielās cilpas ir kritušas mūsu ienaidnieku rokās. - Viņš skumji nolieca galvu. - Ir piepildījies vissliktākais. Visas imbrines ir tikušas sagūstītas.

Mēs visi nokārām degunu, priecīgais noskaņojums bija pagaisis.

- Tādā gadījumā, Milard, pastāsti mums visu, ko zini par soda cilpām, - aicināja Enohs. - Ja imbrines atrodas tur, mums būs jāizdomā, kā viņas glābt.

- Nē, - atbildēja Milards. - Nē, nē un nē.

- Ko nozīmē tavs nē? - Emma vaicāja.

Milards izdvesa apslāpētu troksni un sāka dīvaini gārgt. - Es domāju... mēs nevaram...

Šķita, ka viņš nespēj dabūt vārdus pār lūpām.

- Kas viņam lēcies? - Bronvīne satraucās. - Mili, kas tev sāp?

- Es tev ieteiktu tūlīt pat paskaidrot, ko tu domāji ar nē, -Emma draudīgi iesāka.

- To, ka mēs mirsim, to es gribēju teikt! - Milarda balss aizlūza.

- Bet tur, zvērnīcā, tu liki mums domāt, ka viss būs gluži vienkārši! - es iesaucos. - Ka mēs gandrīz vai dejas soli varēsim ievalsēt soda cilpā...

Milards izmisīgi un histēriski kampa pēc gaisa, un man sametās bail. Bronvīne sameklēja sagumzītu papīra turzu un lika zēnam elpot tajā. Nedaudz atguvies, Milards atbildēja.

Г

- Iekļūt tādā cilpā var pavisam viegli, - viņš sāka lēni skaidrot, ar piepūli kontrolējot pats savu ieelpu un izelpu. - Pēc tam izkļūt ir daudz grūtāk. Izkļūt dzīviem, es gribētu teikt. Soda cilpas ir tieši tādas, kā stāstīja tas suns, tikai vēl ļaunākas. Liesmojošas upes... asinskāri vikingi... tik nežēlīga sērga, ka nav iespējams paelpot... Un tam visam par kroni kā tādā nelabā zivju zupā, putns vien zin’, cik daudz nebūtņu un tukšpauru!

- Tas gan ir fantastiski! - Horācijs neslēpa sašutumu. - Kāpēc tu mums to nepateici agrāk - kaut vai tad, kad vēl atradāmies zvērnīcā un kalām plānus?!

- Un ko tas būtu mainījis, Horācij? - Milards vēl dažas reizes ievilka elpu no maisiņa. - Ja es teiktu, ka ir daudz briesmīgāk, vai jūs būtu izlēmuši ļaut mis Peregrines cilvēciskajai dabai vienkārši pagaist?

- Protams, ne, - Horācijs atsaucās. - Bet tev bija jāpasaka mums taisnība.

Milards ļāva maisiņam nokrist zemē. Zēna spēki atgriezās, un līdz ar to arī viņa pārliecība. - Zināmā mērā es atzīstu, ka pilnībā nebrīdināju par soda cilpu draudīgo raksturu. Bet man pat prātā nenāca, ka mums tik tiešām būs tajās jālien! Par spīti pastardienas ainai, kādu tas neciešamais suns mums atklāja, stāstot par šībrīža situāciju Londonā, es biju pārliecināts, ka atradīsim šeit vismaz vienu neieņemtu cilpu ar tajā esošu un joprojām darboties spējīgu imbrīni. Un, lai ko mēs zinātu, tas joprojām ir iespējams! Kā gan mēs varam būt pārliecināti, ka visas imbrines ir nolaupītas? Vai esam skatījuši iekarotās cilpas paši savām acīm? Un ja nu imbriņu tālruņa līnijas bija vienkārši... atslēgtas?

- Visas? - Enohs nievājoši nosprauslojās.

Pat Olīvija, mūžam optimistiski noskaņotā Olīvija, to dzirdot, nogrozīja galvu.

- Bet ko tu ierosini, Milard? - Emma vaicāja. - Apbraukāt visas Londonas cilpas, cerot atrast kādu vēl mājās? Un vai tiešām tu domā, ka tie samaitātie, uzpirktie briesmoņi, kas mūs vajā, būs atstājuši visas tās cilpas bez uzraudzības?

- Es uzskatu, ka mums būtu lielākas izredzes pārdzīvot šo nakti, spēlējot krievu ruleti, - Enohs piebilda.

- Es tikai gribu teikt, - Milards iesāka, - ka mums nav pierādījumu...

- Kādi vēl pierādījumi tev būtu vajadzīgi? - Emma nelikās mierā. - Vai asins peļķes? Varbūt kaudze imbrlnēm izplūktu spalvu? Mis Eivoseta mums teica, ka briesmeklu iebrukums Londonā notika pirms vairākām nedēļām. Mis Pacepllte bija pilnīgi pārliecināta, ka visas Londonas imbrines ir tikušas sagūstītas. Vai tu zini kaut ko par imbrlnēm labāk nekā mis Pacepllte, kas pati ir imbrlne? Un tagad mēs esam šeit un nevienas imbrines numurs neatbild. Tāpēc, lūdzu, pasaki man, kāpēc gan staigāšana no cilpas uz cilpu būtu kas cits kā vien pašnāvnieciska laika tērēšana?

- Paga! Rokā ir! - Milards iesaucās. - Un kā tad mis Pacepllte?

- Kas ir ar viņu? - Emma nesaprata.

- Vai neatceries, ko suns mums teica? Mis Pacepllte devās uz Londonu pirms dažām dienām - pēc tam kad uzzināja, ka viņas māsas imbrines ir saņemtas gūstā.

-Un?

-Ja nu viņa joprojām ir pilsētā?

- Tādā gadījumā līdz šim brīdim viņa noteikti jau būs sagūstīta! - Enohs novilka.

- Un ja nu tā nav? - Milarda balsi iegailējās cerība. - Viņa varētu palīdzēt mis Peregrinei, un tādā gadījumā mums nemaz nebūtu jāiet tuvumā soda cilpām!

- Un kā tu ieteiktu mums viņu sameklēt? - Enohs spalgi atcirta. - Varbūt skaļi saukt viņas vārdu no māju jumtiem? ŠI nav Kērnholma, šajā pilsētā dzīvo miljoni!

- Baloži, - Milards sacīja.

- Vēlreiz, lūdzu!

- Tie bija mis Paceplītes brīnumainie baloži, kas viņai pavēstīja, uz kurieni imbrines tikušas aizvestas. Ja tie zināja, kurp nogādātas visas pārējās imbrines, tādā gadījumā tiem ari jāzina, kur atrodas mis Pacepllte. Galu galā tie taču ir viņas baloži.

- Kā tad! - iesaucās Enohs. - Ja šajā pilsētā ir kas vēl parastāks par vienkārša izskata pusmūža kundzēm, tad tie ir baložu bari. Un tu gribi pārmeklēt visu Londonu, lai atrastu vienu konkrētu baru?

- Tas nedaudz izklausās pēc neprāta, - Emma secināja. - Piedod, Mili, bet es nesaprotu, kā tas varētu izdoties.

- Tad jau tev paveicies, ka es, braucot vilcienā, veltīju laiku pētījumiem, nevis tukšām pļāpām. Padodiet man Pasakas!

Bronvīne izmakšķerēja grāmatu no savas lādes un pasniedza Milardam, kurš uzreiz sāka to šķirstīt. - Šeit var atrast atbildes uz tik daudziem jautājumiem, - viņš noteica. - Tikai jāzina, ko meklēt. - Milards apstājās pie kādas lappuses un sāka bakstīt tajā ar pirkstu. - Re, kur ir! - Viņš pagrieza grāmatu tā, lai arī mēs redzētu, ko viņš ir atradis.

Pasakas virsraksts bija: Sv. Pāvila baloži.

- Lai Dievs mani svētī! - Bronvīne iesaucās. - Vai tie būtu tie paši baloži, par ko mēs runājām?

- Ja par tiem rakstīts Pasakās, tie gandrīz nešaubīgi ir brīnumaini baloži, - Milards sacīja. - Un cik daudz brīnumainu baložu baru gan vispār varētu būt?

Olīvija sasita plaukstas un iesaucās: - Milard, tu esi ģēnijs!

- Paldies, jā, es to jau zināju.

- Pagaidiet, es kaut ko nesaprotu, - es iebildu. - Kas ir Sv. Pāvils?

- Pat es to zinu, - Olīvija novilka. - Tā ir katedrāle! - Meitene aizskrēja līdz ieliņas galam un ar pirkstu parādīja uz milzīga jumta kupola pusi, kurš vīdēja tālumā.

- Tā ir lielākā un majestātiskākā katedrāle Londonā, - Milards paskaidroja, - un, ja nojauta mani neviļ, arī mis Paceplī-tes baložu ligzdošanas vieta.

- Kaut nu viņi būtu mājās! - Emma iesaucās. - Un kaut viņiem būtu labas ziņas, ko pavēstīt! Beidzamajā laikā esam pagalam izslāpuši pēc tām.

Kamēr caur šauro ieliņu labirintu meklējām ceļu uz katedrāli, mūs pārņēma gaidpilns klusums. Ilgu laiku neviens nebilda ne vārda, ļaujot vien kurpju zolēm klaudzēt pa ietvi un skanēt pašai pilsētai: visapkārt traucās lidmašīnas, dunēja mūžam aktīvā ielu satiksme, trallināja un gaudoja sirēnas.

Jo vairāk attālinājāmies no dzelzceļa stacijas, jo vairāk pierādījumu ieraudzījām tam, ka Londona pārcietusi bombardēšanu. Ēku fasādes bija šrapneļu caururbtas. Logi - izsisti. Stikla putekļi klāja ielas kā pūderis. Debesīs zibsnīja sudrabainas dzirksteles, tās gar gariem vadu rituļiem laidās lejā līdz pat zemei. - Aerostati, - Emma sacīja, ieraudzījusi, ka staipu kaklu uz viena pusi. - Naktī vācu bumbvedēji sapinas to vados un avarē.

Un tad mēs ieraudzījām tik dīvainu postījumu ainu, ka es nevarēju neapstāties un neblenzt uz to. Ne jau tādēļ, ka es būtu slimīgs lūriķis, bet gan tāpēc, ka manas smadzenes nespēja darboties bez rūpīgākas tās izpētes. Bumbas atstātais krāteris pletās visā ielas platumā kā briesmoņa mute ar salauzītu ietves segumu zobu vietā. Vienā pusē sprādziens bija uzrāvis gaisā ēkas fasādes sienu, atstājot visu tās saturu praktiski neskartu. Ēka atgādināja leļļu namiņu, viss istabu iekārtojums bija labi pārskatāms: ēdamistaba ar galdu, kas joprojām bija uzklāts maltītei; sašķiebušās ģimenes fotogrāfijas aizvien vēl karājās priekšnamā pie sienas; atritinājies tualetes papīra rullis plīvoja vējā kā garš, balts karogs.

- Vai viņi aizmirsuši to uzcelt līdz galam? - Olīvija painteresējās.

- Nē, muļķīt, tai ir trāpījusi bumba, - Enohs paskaidroja.

Kādu brīdi šķita, ka Olīvija izplūdīs asarās, bet tad viņas

seja saspringa, gaisā izšāvās dūre un meitenīte iekliedzās: - Sasodītais Hitler! Izbeidz šo briesmīgo karu un pats ej ratā!

Bronvīne noglaudīja Olīvijas plecu. - Kuš, kuš! Viņš tevi nedzird, mīļā.

- Tas nav godīgi, - Olīvija turpināja. - Tās lidmašīnas, bumbas un karš - tas vairs nav izturams!

- Mums visiem liekas tāpat, - Enohs atzina. - Pat man.

Nākamajā mirklī es izdzirdēju Horācija kliedzienu, metos

apkārt un ieraudzīju, ka viņš rāda uz kaut ko, kas mētājās zemē. Es pieskrēju tuvāk, lai paskatitos, kas tas ir, tad ieraudzīju un apstājos kā zemē iemiets. Smadzenes man kliedza: Bēdz prom! Bet kājas atteicās paklausīt.

Tā bija galvu kaudze. Apdegušas un sakropļotas, atvērtām mutēm, izdurtām acīm, dedzinātas un sakusušas kopā, tās mētājās renstelē kā baisa daudzgalvaina hidra. Tad Emma atnāca paskatīties, iekliedzās un aizgriezās; pienāca Bronvīne un sāka kaukt; Hjū pieskrēja un aizsedza acis. Un tad visbeidzot atnāca ari Enohs, kurš nemaz nešķita satriekts. Viņš mierīgi paspārdīja vienu galvu, un mums kļuva skaidrs, ka tie ir tikai no vaska izgatavoti manekeni, kas izvēlušies pa sabombardēta parūku veikala skatlogu. Mēs visi sajutāmies pagalam muļķīgi, bet bailes nez kāpēc nemazinājās, jo, lai gan galvas nebija īstas, tās it kā atainoja to, kas visapkārt bija aprakts zem drupām.

- Ejam, - Emma ierosināja. - Mēs vienkārši esam nonākuši kapos.

Mēs gājām tālāk. Es centos neatraut skatienu no zemes, bet nebija iespējams nemanīt visapkārt valdošās šausmas. No sadragātām drupām gaisā cēlās dūmi; vientuļš ugunsdzēsējs, kas bija nosūtīts tos pievārēt, savainots, netīrs un sakumpis sēdēja zemē, jo nespēja palīdzēt - šļūtenē bija aptrūcies ūdens. Un tomēr vīrietis negāja projām, it kā bez ūdens viņa pienākums būtu palikt par aculiecinieku.

Uz ielas pamests viens ratiņos brēca kāds mazulis.

Bronvīne aizkustināta apstājās. - Vai mēs varam viņiem kaut kā palīdzēt?

- Tas neko nemainītu, - Milards sacīja. - Šie cilvēki pieder pie pagātnes, un pagātni nav iespējams mainīt.

Bronvīne skumji pamāja ar galvu. Viņa pati zināja, ka tā ir, tikai gaidīja, lai kāds to apstiprinātu. Mēs neiedarbīgi kā rēgi tik tikko bijām klātesoši.

Gaisā uzvirmoja pelnu mākonis, aizsedzot skatu uz ugunsdzēsēju un mazuli. Mēs gājām uz priekšu, kāsējot no kodīgajiem vēja atpūstajiem gruvešu putekļiem. Šis betona pūderis iesūcās mūsu drēbēs un noklāja sejas kaulu baltas.

* * *

Mēs pasteidzāmies garām izpostītajiem kvartāliem, cik ātri vien spējām, un tad jau sākām apbrīnot apkārtējās ielas, kurās atgriezās dzīvība. Tikai dažu soļu attālumā no elles ļaudis devās savās ikdienas darīšanās, pastaigājās pa ietvēm, dzīvoja ēkās, kur joprojām bija elektrība, logi un sienas. Tad mēs kādā krustojumā nogriezāmies, un acu priekšā pavērās katedrāles kupols - lepns un impozants par spīti uguns atstātajiem melnajiem sodrēju traipiem un dažām apdrupušām arkām. Būtu nepieciešams daudz vairāk nekā dažas bumbas, lai iznīcinātu Svētā Pāvila katedrāli - gluži kā pašu pilsētas garu.

Medības sākās kādā skvērā netālu no katedrāles, kur veci vīri sēdēja uz soliem un baroja baložus. Vispirms mēs izraisījām jezgu: iebrāzāmies laukumā un sākām mežonīgi tvarstīt putnus, bet tie pacēlās gaisā. Vecie vīri sāka kurnēt, un mēs palikām gaidot, līdz baloži atgriezīsies. Nedaudz vēlāk tā ari notika, jo baloži nav gudrākās šīs zemes radības, un mēs cits pēc cita metāmies barā, cenzdamies kādu pārsteigt un pieliecoties saķert. Man šķita, ka paveikties varētu mazajai un ātrajai Olīvijai vai ari Hjū, kuram bija izveidojušās brīnumainas attiecības ar citādām spārnotām būtnēm, tomēr abi piedzīvoja izgāšanos. Labāk neveicās ari Milardam, lai gan baloži viņu pat neredzēja. Kad pienāca mana kārta, mēs noteikti bijām putniem apnikuši, jo brīdī, kad es parādījos laukumā, tie visi pacēlās spārnos un uzgāza man vienu lielu, sinhronu mēslu kravu, liekot mesties pie strūklakas, lai nomazgātu galvu.

Beigu beigās Horācijam izdevās vienu noķert. Viņš apsēdās blakus vecajiem vīriem un meta zemē sēklas, līdz baloži sāka pulcēties ap viņu. Tad zēns paliecās uz priekšu, pastiepa roku un itin mierīgi saķēra vienu putnu aiz kājas.

- Rokā esi! - viņš iesaucās.

Balodis sasita spārnus un centās izrauties, bet Horācija tvēriens izrādījās ciešs.

Viņš atnesa putnu mums. - Kā mēs varēsim pateikt, vai tas ir īpatnis? - Horācijs apgāza dūju ar kājām gaisā, lai izpētītu tās dibengalu, it kā cerētu tur ieraudzīt etiķeti.

- Parādi to mis Peregrinei, - Emma ierosināja. - Viņa zinās.

Un tā mēs atvērām Bronvines lādi, iebāzām balodi iekšā pie

mis Peregrines un aizcirtām vāku. Balodis kliedza tā, it kā tiktu raustīts gabalos.

Es piemiedzu acis un iesaucos: - Mierīgāk, mis R!

Kad Bronvīne atkal pavēra lādi, gaisā uzlidoja baloža dūnas, bet pats putns nebija redzams.

- Nē, nevar būt! Viņa to ir apēdusi! - Bronvīne iekliedzās.

- Nav vis, - Emma attrauca. - Paskatieties zemāk!

Mis Peregrine pacēlās gaisā un piezemējās nostāk, un tur apakšā bija balodis - dzīvs, bet apdullis.

- Nu? - Enohs sacīja. - Tas ir vai nav kāds no mis Paceplītes baložiem?

Mis Peregrine iebakstīja putnam ar knābi, un tas aizlidoja. Pēc tam arī viņa pati izrāpās laukā no lādes, aizkliboja līdz laukumam un ar vienu skaļu brēcienu aizbaidīja visus atlikušos baložus. Viņas sakāmais bija skaidrs: Horācija notvertais balodis nebija brīnumains un neviens no pārējiem ari ne. Būs vien jāturpina meklēt.

Mis Peregrine lēca uz katedrāles pusi, nepacietīgi vicinādama spārnu. Mēs panācām putnu pie katedrāles kāpnēm. Ēka slējās virs mums, un gaisīgi zvanu torņi kā rāmis ieskāva milzīgo kupolu. Neskaitāmi nokvēpuši eņģeļi raudzījās uz mums no marmora reljefiem.

- Kā gan mēs vispār jebkad varēsim pārmeklēt tik milzīgu vietu? - es skaļi brīnījos.

- Telpu pēc telpas, - Emma atbildēja.

Pie durvīm mūs apturēja savāds troksnis. Izklausījās pēc tālumā kaucošas automašīnas sirēnas, tikai skaņa pieņēmās spēkā un pieklusa garās, lēnās frāzēs. Tomēr 1940. gadā, protams, mašīnām sirēnu nebija. Šis skaņu signāls vēstīja par gaisa uzbrukumu.

Horācijs novērsās. - Vācieši nāk! - viņš iesaucās. - Nāve no debesīm!

- Mēs nezinām, ko tas nozīmē, - Emma piebilda. - Tā varētu būt viltus trauksme vai arī tikai pārbaude.

Tomēr ielas un laukums strauji tukšojās, arī vecie vīri salocīja avīzes un pameta solus.

- Neizskatās, ka viņi to būtu noturējuši par pārbaudi, - Horācijs piezīmēja.

- Kopš kura laika mūs var nobiedēt ar pāris bumbām? -Enohs iejaucās. - Beidz runāt kā Nensija Parastā!

- Būs vien tev jāatgādina, - Milards turpināja, - ka šīs nav tādas bumbas, pie kādām mēs esam raduši. Atšķirībā no tām, kas tika nomestas uz Kērnholmas, mēs nezinām, kur šīs piezemēsies!

- Tad mums vēl jo vairāk ir iemesls dabūt to, pēc kā esam nākuši, un žigli! - Emma paziņoja un ieveda mūs iekšā.

Katedrāles interjers bija masīvs - pavisam neiespējami, bet šķita, ka tas ir pat plašāks nekā ēkas fasāde, - un, par spīti postījumiem, daži nesalaužami ticīgie šur un tur, nometušies uz ceļiem, bija iegrimuši klusās lūgšanās. Altāris bija aprakts zem gruvešu kaudzes. Uz apgāzta pīlāra sēdēja vientuļš kareivis un pa griestos izlauztu caurumu vērās debesīs.

Mēs blenzām visapkārt, staipīdami kaklus; zem kājām kraukšķēja betona druskas un flīžu lauskas.

- Es neko neredzu, - Horācijs žēlojās. - Te pietiktu vietas, kur paslēpties, desmit tūkstošiem baložu!

- Neskaties, - Hjū ieteica. - Klausies!

Mēs apstājāmies, cenšoties saklausīt baložu čalojošo dūdo-šanu. Bet dzirdējām vien nebeidzamas sirēnas, kas brīdināja

par gaisa uzbrukumiem, un tālumā ari dobjus dārdus, kuri atgādināja pērkona spērienus. Es centos saglabāt mieru, tomēr sirds dauzījās kā elektroniskās bungas.

Krita bumbas.

- Mums jātiek prom, - es, panikas smacēts, izdvesu. - Kaut kur tuvumā jābūt kādai patvertnei. Tur mēs varētu droši paslēpties.

- Bet mēs esam tikuši tik tuvu! - Bronvine iebilda. - Mēs nevaram tagad atkāpties!

Atskanēja vēl viens dārds - šoreiz jau tuvāk -, un nervozitāte sāka pārņemt ari pārējos.

- Ja nu Džeikobam ir taisnība? - ierunājās Horācijs. - Sameklēsim kādu drošu patvērumu, kur paslēpties, līdz uzlidojums būs beidzies.

- Pavisam drošas vietas nemaz nav, - Enohs norūca. - Tās bumbas var trāpīt pat dziļām patvertnēm.

- Cilpai tās nevar piekļūt, - Emma piebilda. - Ja reiz par šo katedrāli ir radīta leģenda, varbūt šeit atrodas arī ieeja cilpā.

- Varbūt, - Milards atbalsoja, - varbūt, varbūt... Padodiet man grāmatu, un es papētīšu.

Bronvīne atvēra savas lādes vāku un pasniedza Milardam prasīto grāmatu.

- Tā, tā, tā, - viņš murmināja, šķirstīdams lappuses, līdz nonāca pie Sv. Pāvila baložiem.

Krīt bumbas, bet mēs lasām pasakas, es pie sevis nodomāju. Esmu nonācis neprāta valstībā.

- Klausieties uzmanīgi! - Milards teica. - Ja ieeja cilpā ir kaut kur tuvumā, šī pasaka, iespējams, dos mums norādi, kā to atrast. Par laimi, tā nav gara.

Bumba nokrita blakus katedrālei. Grīda nodrebēja, un no griestiem nobira apmetums. Es sakodu zobus un centos koncentrēties uz savu elpu.

Nesatricināmais Milards nokremšļojās. - Svētā Pāvila baloži, - viņš iesāka lasīt skaļā, dimdošā balsī.

- To virsrakstu taču mēs jau zinām! - Enohs iejaucās.

- Lūdzu, lasi ātrāk! - Bronvīne viņu pārtrauca.

- Ja nebeigsiet mani pārtraukt, mēs te pavadīsim visu nakti, - Milards pārmeta un tad turpināja: - Sensenos, brīnumainos laikos, krietnu laiku pirms tam, kad Londonā parādījās torņi, smailes un vispār jebkādas augstas celtnes, tur mita baložu bars. Tie bija ieņēmuši galvā, ka tiem nepieciešama kāda jauka, augsta vieta, kur vīt ligzdas, - krietni virs cilvēku sabiedrības radītās burzmas un trokšņa. Tie ari zināja, kā šādu ēku uzbūvēt, jo baloži ir dzimuši celtnieki, turklāt daudz gudrāki, nekā mēs esam raduši to atzīt. Taču senās Londonas iedzīvotāji nebija ieinteresēti būvēt augstas ēkas, tāpēc kādu nakti baloži ielavījās visstrādīgākā cilvēka guļamistabā, kādu vien izdevās atrast, un iečukstēja tam ausi savus plānus radīt iespaidīgu torni.

No rīta šis virs pamodās manāmi satraukts. Viņš bija sapņojis - vismaz tā vīrietim šķita - par majestātisku baznīcu ar augstu torni, kas tiektos debesis un paceltos uz pilsētas augstākā pakalna. Pēc dažiem gadiem katedrāle, prasot milzīgus cilvēku pasaules līdzekļus, tika uzbūvēta. Tās tornis bija ārkārtīgi augsts, tajā atradās visdažādākie nostūri un nišas, kur baložiem vīt ligzdas, un putni bija ļoti apmierināti ar sevi.

Tad kādu dienu pilsētā ielauzās vikingi un nodedzināja torni līdz zemei, tāpēc baložiem bija jāsameklē cits arhitekts, jāiečukst ideja viņam ausi un pacietīgi jāgaida, līdz tika uzcelts jauns tornis - šoreiz pat vēl varenāks un augstāks. Bet tad nodega ari tas.

Tā tas turpinājās simtiem gadu: torņi tika nodedzināti, un baloži čukstēja plānus par aizvien dižāku un augstāku torņu būvēšanu aizvien jaunām nakts iedvesmotu arhitektu paaudzēm. Lai gan šie arhitekti tā ari neapjauta, kādā mērā ir parādā putniem, viņi tik un tā izjuta pret tiem maigumu un atļāva uzturēties visur, kur tikai tie vēlējās, - arkās un zvanu torņos - gluži kā šis vietas talismaniem un sargeņģeļiem, kādi tie patiesībā ari bija.

- Tas mums nekādi nepalīdzēs, - Enohs burkšķēja. - Pārej pie vietas, kur rakstīts par ieeju cilpā!

- Es pāriešu pie tā, pie kā pāriešu, - Milards atcirta. - Galu galā, kad daudzu baznīcu torņi bija uzcelti un sagrauti, baložu plāni kļuva tik ambiciozi, ka pagāja aizvien ilgāks laiks, lai atrastu gana gudru cilvēku, kurš spētu tos īstenot. Kad tāds beidzot tika sameklēts, arhitekts atteicās, jo uzskatīja, ka pakalns ir nolādēts, ja reiz šeit tikušas nopostītas tik daudzas baznīcas. Lai gan vīrietis centās izmest torņa ideju no galvas, baloži joprojām atgriezās nakti pēc nakts, lai čukstētu viņam pie auss. Tomēr arhitekts nekādi nereaģēja. Un tad putni sāka apmeklēt vīrieti dienas laikā, ko nekad agrāk nebija darījuši, un savā savādajā smejošajā valodā pavēstīja vīrietim, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kurš spētu radīt viņu iecerēto torni un ka viņam tas jāuzbūvē. Tomēr arhitekts nebija ar mieru un padzina baložus no savas mājas, kliegdams: “Tiš, taisieties, ka tiekat, dubļainie radījumi!”

Aizvainotie un atriebties alkstošie putni sāka vajāt arhitektu, līdz tas gandrīz zaudēja prātu. Tie sekoja viņam, lai kur tas ietu, knābāja vīrieša drēbes, raustīja aiz matiem, ar spalvām piemēsloja viņa ēdienu un naktī grabinājās pie vīra loga tā, ka tas nespēja gulēt. Līdz kādu dienu arhitekts metās ceļos un kliedza: - Baloži! Es uzbūvēšu visu, ko teiksiet, tikai jums būs par celtni jāgādā un jāsargā tā no uguns!

Baloži bija nesaprašanā par šādu nosacījumu. Apspriedušies tie nolēma, ka, iespējams, iepriekš būtu varējuši daudz labāk pasargāt vecos torņus, ja nebūtu tik lielā sajūsmā par uzcelto būvi. Tāpēc putni nozvērējās darīt visu, kas to spēkos, lai pasargātu torni nākotnē. Un tā cilvēks to uzbūvēja - gaisīgu katedrāli ar diviem torņiem un kupolu. Tā bija tik varena, bet baloži un arhitekts - tik apmierināti ar paveikto, ka visi kļuva par labiem draugiem. Arhitekts vairs nespēra ne soli, ja tuvumā nebija kāds balodis, kas varēja dot padomu. Pat pēc tam, kad vīrietis cienījamos gados laimīgs nomira, putni joprojām apmeklēja viņa kapavietu un ik pa laikam nolaidās tur lejā. Un

tā līdz pat šai dienai viņu uzbūvētā katedrāle slejas uz augstākā Londonas pakalna un baloži gādā par tās drošību.

Milards aizvēra grāmatu. - Beigas.

Emma aizkaitināta noelsās. - Jā. tikai no kurienes tie nolūkojās?

- Mūsu pašreizējā situācijā šī pasaka nav noderīgāka par stāstu, kā kaķi nonāca uz mēness, - Enohs skeptiski teica.

- Es no tā neko nesapratu, - Bronvine piebilda. - Un jūs?

Es gandrīz jau aptvēru pasakas jēgu. Šķita, ka atbilde ir

pavisam tuvu - te apakšā tomēr netiku tālāk par pieļāvumu: Vdi baloži gadījumā neatrodas ellē?

Tad nokrita vēl viena bumba, satricinot visu celtni, un pēkšņi kaut kur virs galvas sadzirdējām spārnu švīkoņu. Pavēru-šies augšup, mēs ieraudzījām trīs nobiedētus baložus izlidojam laukā no kādas slēptuves pie spārēm. Mis Peregrine satraukti ieķērcās, it kā sacīdama: Tie ir viņi! Bronvine paķēra imbrini uz rokām, un mēs visi metāmies skriešus pakaļ putniem. Aizlidojuši līdz spāru galam, tie spēji pagriezās un pazuda atvērtajās durvīs.

Jau pēc dažām sekundēm nonācām līdz tām. Mums par lielu atvieglojumu, durvis neveda vis laukā, kur nevienam nebūtu ne mazāko cerību putnus noķert, bet gan uz kāpņu telpu, kur lejup tiecās spirālveida pakāpieni.

- Nu re! - Enohs iesaucās un sasita tuklās roķeles. - Nu tie mums ir rokā - paši sevi iesprostojuši pagrabā!

Mēs steidzāmies lejup pa kāpnēm. Apakšā pletās liela, vāji apgaismota telpa ar akmeni kaltām sienām un grīdu. Tur valdīja aukstums un mitrums, gandrīz pilnīga tumsa, jo elektrības nebija, tāpēc Emma uzšķīla plaukstā liesmiņu un izgaismoja telpu, līdz varējām apjaust tās veidolu. Mums zem kājām no vienas sienas līdz otrai stiepās ar iekaltiem uzrakstiem klātas marmora plāksnes. Uz vistuvākās izlasīju:

BĪSKAPS ELDRIDŽS TORNBRUŠS, MIRIS ANNO 1721.

- Tas nav nekāds pagrabs, bet gan kapenes, - Emma secināja.

Man pārskrēja aukstas tirpas, un es spēru soli tuvāk gaismai un Emmas uzšķiltās liesmas siltumam.

- Vai tas nozimē, ka te zem grīdas ir apglabāti cilvēki? -Olīvija noprasīja drebošā balsī.

- Nu un? - Enohs īdēja. - Mums jānoķer kāds no tiem nolādētajiem baložiem, iekams kārtējā bumba nav aprakusi zem grīdas mūs pašus.

Emma apgriezās, izgaismojot telpas sienas. - Tiem jābūt kaut kur tepat lejā. No šejienes var izkļūt tikai pa kāpnēm.

Un tad mēs sadzirdējām spārnu vēzienu. Es saspringu. Emma uzšķīla lielāku liesmu un pavērsa to pret skaņas avotu. Drebelīgā gaismiņa atklāja lēzenu apbedījumu, kas pacēlās dažas pēdas virs grīdas. Starp sarkofāgu un sienu atradās sprauga, ko nebijām pamanījuši no vietas, kur stāvējām. Tā bija ideāla slēptuve putnam.

Emma pielika pirkstu pie lūpām un ar žestu rādīja, lai sekojam viņai. Mēs lavījāmies pāri telpai. Pienākuši tuvāk apbedījumam, sadalījāmies, aptverot to no trim pusēm.

Gatavi? - Emma nedzirdami vaicāja.

Pārējie pamāja ar galvu. Es pacēlu gaisā īkšķi. Emma uz pirkstgaliem devās uz priekšu, lai palūkotos aiz sarkofāga, un viņas sejā atspoguļojās vilšanās. - Nekā! - meitene sacīja, dusmīgi cirzdama kāju pret zemi.

- Es nesaprotu! - Enohs piezīmēja. - Tie bija tieši šeitl

Mēs visi pienācām tuvāk, lai paskatītos. Un tad Milards sacīja: - Emma! Lūdzu, parādi gaismu tieši virs kapa plāksnes!

Viņa tā arī izdarīja, un Milards skaļi nolasīja uzrakstu:

ŠEIT ATDUSAS SERS KRISTOFERS RĒNS,

ŠĪS KATEDRĀLES RADĪTĀJS

- Rēns*! - Emma iesaucās. - Cik savāda sakritība!

* Sir Christopher Wren (1632-1723) - viens no dižākajiem angļu arhitektiem. Wren - paceplītis (angļu vai.).

- Nedomāju vis, ka tā būtu sakritība, - secināja Milards.

- Viņš noteikti ir mis Paceplītes radinieks. Varbūt pat viņas tēvs!

- Izklausās ļoti interesanti, - Enohs neatstājās, - tikai kā tas mums palīdzēs atrast viņas baložus?

- Tieši to es mēģinu noskaidrot, - Milards pie sevis nodūca, tad paspēra dažus soļus un atgādināja fragmentu no pasakas:

- “Putni joprojām apmeklēja tā kapavietu un ik pa laikam nolaidās tur lejā.”

Un tad man šķita, ka dzirdu baložu ūjināšanu. - Kuš! - Visi ieklausījās. Jau pēc dažām sekundēm ūjināšana atkārtojās no sarkofāga tālākā stūra. Es apmetu ap to loku, nometos ceļos un tad ari pamanīju grīdā pie sarkofāga pamatnes nelielu dūres lieluma caurumu - gana platu, lai putns varētu pa to izspraukties.

- Te tas ir, - es sacīju.

- Lai es pārvēršos par izbāzni! - iesaucās Emma, turot liesmu virs cauruma. - Ja nu šeit ari ir tas “tur lejā”?

- Bet caurums ir pārāk mazs, - Olīvija iebilda. - Kā gan mēs dabūsim putnu pa to laukā?

- Tas nebūs jādara! - Milards atbildēja. - Bronvine, esi tik laipna un, lūdzu, atver sera Rēna sarkofāgu!

- Nevajag! - Olīvija kliedza. - Es negribu redzēt viņa vecos, satrūdējušos pīšļus!

- Esi mierīga, mīļā, - Bronvīne noteica. - Milards zina, ko dara. - Viņa pielika plaukstas pie sarkofāga vāka un sāka stumt. Plāksne iekustējās ar nesteidzīgu, čirkstošu troksni.

No sarkofāga pacēlās negaidīta smaka - nevis nāves, bet gan pelējuma un sastāvējušos dubļu smārds. Mēs sanācām ap kapavietu, lai ielūkotos iekšā.

- Lai es pārvēršos par izbāzni! - Emma nočukstēja.

Tur, kur būtu jāatrodas zārkam, bija kāpnes, kas veda tumsā. Mēs sabāzām galvas sarkofāgā.

- Es neparko nekāpšu tur lejā! - Horācijs paziņoja. Bet tad vēl tris bumbas satricināja ēku, pār mūsu galvām nolija apmetuma lietus, un pēkšņi Horācijs jau spraucās man pa priekšu un tvēra pēc kāpņu margām. - Atvainojiet, nost no ceļa! Tiem, kuri labāk ģērbušies, ir priekšroka!

Emma satvēra zēnu aiz piedurknes. - Man ir gaisma, tāpēc es iešu pa priekšu! Aiz manis nāks Džeikobs, ja nu tur lejā ir... tie tur.

Es izspiedu vāru smaidiņu, mani ceļi noļodzījās jau no tādas domas vien.

Tad Enohs sacīja: - Vai tu gribi teikt, ka zem kapenēm mitinās vēl kāds, izņemot žurkas, holeru un visvisādus jukušus troļļus?

- Nav svarīgi, kas būs tur lejā, - Milards drūmi piebilda. - Mums būs jāstājas tam pretī, un tas arī viss.

- Lieliski, - Enohs norūca. - Tikai būs labāk, ja tur lejā atradīsies arī mis Paceplīte, jo žurku kodumi ātri nedzīst.

- Tukšpauru kodumi dzīst vēl lēnāk, - Emma noteica un spēra kāju uz kāpnēm.

- Esi uzmanīga, - es lūdzu. - Es sekošu tev pa pēdām.

Emma pamāja man ar liesmojošo plaukstu. - Jau atkal

nākas šķērsot robežu, - viņa sacīja un sāka kāpt lejā.

Es biju nākamais.

- Vai esat kaut reizi apjautuši, ka kāpjat atvērtā kapā gaisa uzbrukuma laikā un vēlaties, kaut būtu palikuši gultā? - es noņurdēju.

Enohs iespēra man pa kurpi. - Beidz stiept gumiju!

Es ieķēros sarkofāga malā un uzliku pēdu uz pakāpiena. Kādu brīdi prātā pārliku visu jauko un garlaicīgo, ko būtu paveicis vasarā, ja mana dzīve būtu izvērtusies citādi. Tenisa nometne. Burāšanas nodarbības. Plauktu pārkrāmēšana. Un tad es, pielicis Herkulesa cienīgus pūliņus, piespiedu sevi kāpt lejā.

Kāpnes iesniedzās tunelī, kura vienā galā vīdēja strupceļš, bet otrs gals grima tumsā. Aukstais gaiss bija pievilcies ar savādu smārdu gluži kā drēbes, kas pamestas sapūt pārplūdušā pagrabā. Noslēpumainas izcelsmes mitrums krājās lāsēs un pilēja no raupjajām akmens sienām.

Kamēr mēs ar Emmu gaidījām pārējos nokāpjam lejā, saltums pamazām ielavījās miesā. To juta arī pārējie. Noraususies lejā, Bronvīne atvēra savu lādi un visiem izdalīja zvērnīcā iegūtos brīnumaino aitu vilnas svīterus. Pārvilku savējo pār galvu un jutos kā maisā - piedurknes karājās pāri pirkstiem un apakšmala nostiepās gandrīz līdz ceļiem, toties bija silti.

Lāde nu bija tukša, un Bronvīne to pameta. Mis Peregrine iekārtojās meitenei azotē, kur bija sev izveidojusi kaut ko līdzīgu ligzdai. Milards uzstāja, ka pats nesīs rokās Pasakas, lai cik sējums būtu smags un neparocīgs, jo, kā viņš teica, kuru katru bridi varētu rasties nepieciešamība ielūkoties grāmatā. Man gan šķita, ka sējums sācis kalpot zēnam kā drošības sega un ka viņš sācis to uztvert kā burvestību krājumu, ko tikai viņš viens prot izlasīt.

Bijām savāda kompānija.

Es aizsteidzos uz priekšu, lai pārliecinātos, vai tumsā neslēpjas tukšpauri. Šoreiz manīju vēderā vēl nebijušu sajūtu, kas bija tik vāra, it kā tukšpauris būtu pabijis pazemē, bet aizgājis un es justu tā atstātās pēdas. Tomēr nevienam neko neteicu; nebija pamata lieki visus satraukt.

Mēs devāmies uz priekšu. Soļu troksnis bezgalīgi atbalsojās visā ejas garumā. Lai kas mūs turpmāk gaidīja, mēs nevarējām tam pielavīties nemanīti.

Aizvien biežāk dzirdējām kaut kur augšā baložu spārnu šalkas vai dūdošanu un mazliet pielikām soli. Mani pārņēma nejauka priekšnojauta, ka kāds mūs tuvina nepatīkamam pārsteigumam. Sienās bija iemūrētas akmens plāksnes - gluži kā tās, ko redzējām kapenēs, - tomēr šīs bija senākas un uzraksti lielākoties jau nodiluši. Pagājām garām kādam zārkam, kas bija atstāts neaprakts uz grīdas; pēc tam tādu bija jau vesela kaudze - atslieti pret sienu, tie atgādināja pēc pārvākšanās pamestas mantu kastes.

- Kas šī ir par vietu? - Hjū čukstus jautāja.

- Kapu rezerves noliktava, - Enohs atbildēja. - Kad nepieciešama vieta jauniem klientiem, vecos izrok un sastutē šeit.

- Cik baisa cilpas ieeja! - es novilku. - Iedomājieties, ka šeit jāiziet ik reizi, kad jātiek iekšā vai ārā...

- Nemaz tik ļoti neatšķiras no mūsu tuneļa akmens piramīdā, - attrauca Milards. - Nepatīkamas cilpu ieejas kalpo savam mērķim: parastie no tādām izvairās, un bez mums, īpatņiem, tur nevienu nemana.

Cik saprātīgi! Cik gudri! Man nāca prātā tikai viena doma: Visapkārt vienīgi mirušie, tikai trūdi un beigti kauli un, ak kungs...

- U-ū! - Emma iesaucās un apstājās tik piepeši, ka es uzskrēju draudzenei virsū un visi pārējie sakrita kaudzē aiz mums.

Emma pavirzīja liesmu sānis, kur atklājās siena ar arkveida durvīm. Tās bija viegli pavērtas, tomēr dziļāk aiz spraugas vīdēja vien tumsa.

Mēs ieklausījāmies. Ilgu laiku bija dzirdama tikai mūsu elpa un ūdens pilēšana tālumā. Pēc tam mēs saklausījām troksni, kas gan bija pavisam negaidīts, - nevis spārnu švīkoņa vai putna kāju skrapstēšana, bet gan cilvēkam raksturīgas skaņas.

Kāds ļoti klusu raudāja.

- Hallo! - Emma uzsauca. - Vai tur kāds ir?

- Lūdzu, nedariet man pāri! - atsaucās balss.

Vai arī tur bija divas balsis?

Emma uzšķīla spilgtāku gaismu. Bronvīne pielavījās pie durvīm un iespēra pa tām. Durvis atsprāga vaļā, un mūsu skatienam pavērās neliela telpa, pilna ar kauliem. Stilba kauli, liela kauli, galvaskausi - simtiem cilvēku sadalītie skeleti bija samesti šķietami nesakarīgā kaudzē.

Apreibis un šokēts no redzētā, parāvos atpakaļ.

- Hallo? Kas to teica? Parādies! - Emma uzstāja.

Sākumā es nespēju saskatīt neko, izņemot kaulus, bet tad,

izdzirdējis šņaukāšanos, sekoju skaņai kaudzes virsotnē, kur no tumšajām ēnām telpas dziļumā uz mums noraudzījās divi acu pāri.

- Te neviena nav, - atbildēja sīka balstiņa.

- Ejiet prom, - teica otra. - Mēs esam miruši.

- Neesat vis! - Enohs atcirta. - Es jau nu to zinātu.

- Nāciet laukā, - Emma mierīgi iedrošināja. - Mēs jums nedarīsim pāri.

Abas balstiņas reizē atsaucās: - Vai apsolāt?

- Apsolām, - Emma apstiprināja.

Kauli sakustējās. Kāds galvaskauss no kaudzes grabēdams aizripoja pa grīdu un apstājās man pie kājām. Acu dobumi vērās manī.

Sveika, nākotne! - es nodomāju.

Tad gaismā ierāpoja divi mazi zēni, ar plaukstām un ceļiem balstoties pret kauliem. Viņu āda bija bāla kā miroņiem; puikas blenza uz mums tumšiem riņķiem apvītām acīm, kas nemierīgi šaudījās dobumos.

- Mani sauc Emma, šis ir Džeikobs, un tie ir mūsu draugi, -Emma sacīja. - Mēs esam īpatņi un nedarīsim jums pāri.

Zēni sarāvās čokurā kā pārbiedēti zvērēni un nebilda ne vārda, tikai zibināja acis, it kā vienlaikus skatītos uz visu un neko.

- Kas ar viņiem nav kārtībā? - Olīvija čukstus jautāja.

Bronvīne apklusināja mazo: - Neesi nepieklājīga!

- Vai pateiksiet, kā jūs sauc? - Emma neatlaidīgi turpināja mierinošā un laipnā balsī.

- Mani sauc Džoels un Pīters, - lielākais zēns teica.

- Kurš īsti tu esi? - Emma gribēja noskaidrot. - Džoels vai Pīters?

- Es esmu Pīters un Džoels, - atsaucās mazākais puisēns.

- Mums nav laika tādām spēlītēm, - iejaucās Enohs. - Vai pie jums tur iekšā ir kādi putni? Vai esat redzējuši kādu palidojam garām?

- Baložiem patīk slēpties, - lielākais noteica.

- Bēniņos, - mazākais piebilda.

- Kādos bēniņos? - Emma jautāja. - Kur?

- Mūsu mājā, - abi kopā atbildēja un, pacēluši rokas, norādīja uz tumšās ejas pusi. Šķita, ka zēni runājot sadarbojas, un, ja teikums bija garāks par pāris vārdiem, viens to iesāka, bet otrs pabeidza, neatstājot pa vidu nekādu manāmu pauzi. Es pamanīju ari to, ka, vienam runājot, otrs klusēja, bet ar lūpām ideāli sinhroni bez skaņas izrunāja tos pašus vārdus, ko skaļi izteica otrs, it kā abiem zēniem būtu kopīgs prāts.

- Lūdzu, esiet tik laipni un parādiet ceļu uz savu māju! -Emma sacīja. - Vai aizvedīsiet mūs uz saviem bēniņiem?

Džoels-un-Pīters noraidoši papurināja galvu un atkal nozuda tumsā.

- Kāpēc tā? - Bronvīne painteresējās. - Kāpēc jūs negribat mūs tur ielaist?

- Nāve un asinis! - iekliedzās viens zēns.

- Asinis un kliedzieni! - atsaucās otrs.

- Kliedzieni, asinis un ēnas, kas kož! - abi reizē kliedza.

- Visu gaišu! - Horācijs pagriezās uz papēža. - Tiksimies atkal pie kapenēm. Ceru, ka man netrāpīs kāda bumba!

Emma sagrāba Horāciju aiz piedurknes. - Nē, tā nenotiks! Tu esi vienīgais no mums, kam izdevās noķert kādu no tiem sasodītajiem baložiem!

- Vai jūs nedzirdējāt, ko viņi teica? - Horācijs attrauca. - Tā cilpa ir ēnu pilna, un tās kož! Tas var nozīmēt tikai vienu: tur ir tukšpauri!

- Viņi tur bija, un daudz, - es iebildu. - Bet tas varēja būt ari pirms laba laika.

- Kad jūs pēdējoreiz iegājāt savā mājā? - Emma jautāja zēniem.

Puisēni savādā un saraustītā manierē mums paskaidroja, ka viņu cilpa tikusi okupēta, bet viņiem izdevies izglābties un paslēpties katakombās zem kauliem. Viņi nespēja pateikt, cik sen tas bijis. Pirms pāris dienām? Pirms trim? Tumsā puikas bija zaudējuši jebkādu laika izjūtu.

- Ak, jūs, nabadziņi! - Bronvīne juta līdzi. - Kādas šausmas jums nācies pārciest!

- Bet jūs nedrīkstat šeit palikt vēl ilgāk, - Emma sacīja. - Ja visdrīzākajā laikā nenonāksiet kādā citā cilpā, jūs strauji novecosiet. Mēs varam jums palīdzēt, bet vispirms mums jānoķer kāds balodis.

Zēni ieskatījās viens otra zibošajās acis un it kā apspriedās bez vārdiem, tad unisonā atbildēja: - Sekojiet mums!

Viņi norausās zemē no kaulu kaudzes un devās pa gaiteni uz priekšu.

Mēs sekojām. Es nespēju nolaist no puikām skatienu - viņi šķita tik apburoši savādi. Viņi ne mirkli neatlaida viens otra roku un ik pa dažiem soļiem skaļi klakšķināja mēli.

- Ko viņi tur dara? - es pačukstēju.

- Laikam taču tā viņi redz, - Milards atbildēja. - Tieši tāpat tumsā orientējas sikspārņi. To radītie trokšņi atstarojas no lietām un nonāk atpakaļ, tā izveidojot smadzenēs attēlu.

- Mēs esam eholokatori, - Džoels-un-Pīters sacīja.

Acīmredzot šie puikas bija apveltīti ari ar īpaši asu dzirdi.

Eja sazarojās vienreiz, tad otrreiz. Pēkšņi es sajutu ausis

spiedienu un nopurinājos, lai no tā atsvabinātos. Tieši tobrīd aptvēru, ka esam pametuši 1940. gadu un iegājuši cilpā. Beigu beigās nonācām strupceļā pie vertikālas sienas ar iecirstiem

pakāpieniem. Džoels-un-PIters nostājās pie to pakājes un norādīja uz dienasgaismu, kas bija manāma mums virs galvas.

- Mūsu māja, - vecākais iesāka.

- ... ir tur augšā, - jaunākais pabeidza.

Nākamajā mirkli abi jau bija nozuduši ēnā.

Pakāpieni bija apsūnojuši, un pa tiem bija grūti kāpt. Es pārvietojos lēni, lai nenokristu. Pašā augšā kāpnes aizveda līdz griestiem, kur atradās apaļas cilvēka izmēra durvis, aiz kurām spīdēja spilgta gaismas strēle. Es ieķēros ar pirkstiem spraugā un pagrūdu durvis vaļā; tās atvērās līdzīgi kā fotokameras aizvirtņi, atklājot apaļu ķieģeļiem klātu eju, kas stiepās augšup divdesmit vai trīsdesmit pēdas, līdz beidzās kā gaismas aplis. Es atrados viltotas akas neīstā dibenā.

Ielīdu akā un sāku kāpt. Pusceļā bija jāapstājas, lai atvilktu elpu, un es atslēju muguru pret šahtas pretējo sienu. Kad muskuļi pārstāja smelgt, es turpināju ceļu augšup un pāri akas malai izrāpos ar zāli klātā laukumā.

Atrados kādas noplukušas mājas iekšpagalmā. Debesis krāsojās nedabiski dzeltenā toni, tomēr tajās nemanīja dūmus un nedzirdēja ari dzinēju troksni. Mēs bijām nonākuši kādos senākos laikos - vēl pirms kara -, kad automašīnas nebija izgudrotas. Gaisā valdīja vēsums, un nejaušas sniega pārslas, nokritušas zemē, izkusa.

Pēc manis no akas izrausās Emma, pēc tam ari Horācijs. Emma bija nolēmusi, ka māja jāizpēta tikai mums trim. Mums nebija ne jausmas, ko tur augšā ieraudzīsim un vai mums nenāksies steigšus ņemt kājas pār pleciem. Tāpēc bija labāk turēties mazā bariņā, kas spētu pārvietoties bez kavēšanās. Neviens no lejā palicējiem neiebilda; Džoela-un-PItera brīdinājumi par asinīm un ēnām bija viņus nobiedējuši. Tikai Horācijs šķita neapmierināts un nepārstāja zem deguna murmināt, ka vēlas, kaut nebūtu skvērā noķēris to balodi.

Bronvīne tur lejā pamāja mums un aizvēra apaļās durvis akas dibenā. No virspuses durvis bija apgleznotas tā, lai atgādinātu ūdens virsmu - tumšu, netīru ūdeni, kādā nevienam nerastos vēlme iemest spaini. Ļoti gudri darīts.

Mūsu trijotne saspiedās kopā un pavērās apkārt. Kā iekš-pagalms, tā pati māja jau sen nebija saņēmusi pienācīgu uzmanību. Zāli ap aku mēs bijām nomīdījuši, bet visur citur tā zēla lekniem kušķiem - pat augstāk par dažiem pirmā stāva logiem. Kaktā dēdēja pūstoša un pussabrukusi suņabūda, un tai blakus stiepās veļas striķis, ko jau daļēji bija aprijuši krūmi.

Mēs stāvējām un gaidījām, vai sadzirdēsim baložus. Aiz mājas mūra saklausīju pa bruģi klaudzam zirgu pakavus. Nē, mēs nudien neatradāmies Londonā ap 1940. gadu.

Un tad es pamanīju, ka vienā no augšstāva logiem sakustas aizkari. - Tur augšā! - es nošņācu un parādīju uz logu.

Nezināju, vai aizkaru ir paraustījis kāds putns vai cilvēks, tomēr bija vērts pārbaudīt. Es devos uz durvju pusi, kuras veda iekšā mājā, un aicināju pārējos man sekot, bet tad paklupu pār kaut ko. Zemē gulēja ķermenis, no galvas līdz kājām apklāts ar melnu pārsegu. Vienā galā no tā līda laukā nodilušu kurpju pāris, norādot uz debesīm. Ieplaisājušā kurpes zolē bija iebāzta zīmīte, uz kuras glītā rokrakstā bija uzrakstīts:

Mr. A. F. Kramblijs no Lauku provincēm

Drīzāk novecos nekā ļaus sevi saņemt gūstā dzīvu.

Laipni lūdz apglabāt viņa mirstīgās atliekas Temzā.

- Nabadziņam nav paveicies, - Horācijs čukstēja. - Ieradās šeit no laukiem - visticamāk, pēc tam, kad cilpa jau bija okupēta, - un nonāca citā, kur arī jau valda iekarotāji.

- Bet kāpēc lai viņi tā pamestu nabaga misteru Krambliju te laukā? - Emma čukstus jautāja.

- Tāpēc, ka viņiem bija steigšus jālaižas no šīs vietas, - es pieļāvu.

Emma noliecās un pieskārās audumam, kas sedza Krambliju. Es negribēju to redzēt, bet nespēju noturēties, tāpēc it kā aizgriezos, tomēr caur pirkstiem palūrēju atpakaļ. Biju gaidījis ieraudzīt sažuvušu līķi, bet Kramblija kungs šķita praktiski neskarts un pārsteidzoši jauns - varbūt tikai gadus četrdesmit vai piecdesmit vecs -, un sirmums skāra melnos matus tikai pie deniņiem. Vīrieša acis bija mierīgi aizvērtas, it kā viņš būtu tikai iemidzis. Vai viņš tiešām bija turpinājis novecot gluži kā sažuvušais ābols, ko biju paķēris mis Peregrines cilpā?

-Atvainojiet, vai jūs esat miris vai tikai aizmidzis? - Emma jautāja. Viņa pabakstīja vīrieša ausi ar kāju, un galva, sānos ieliekusies, sabirza pīšļos.

Emma iekliedzās un ļāva pārsegam nokrist atpakaļ. Kramblijs bija pārvērties izkaltušā rēgā, kas bija tik trausls, ka varētu sairt pat stiprā vēja pūsmā.

Pametuši drūpošo Kramblija kungu², mēs piegājām pie durvīm. Es saņēmu rokturi un pagriezu. Durvis atvērās, un mēs nonācām veļas istabā. Grozos atradās svaigi izmazgāti apģērba gabali, veļas dēlis bija kārtīgi pakārts virs izlietnes. Šī vieta nešķita sen pamesta. Veļas istabā sajūta bija jau spēcīgāka, tomēr tikai tāda kā atskaņa. Mēs pavērām vēl vienas durvis un nonācām dzīvojamā istabā. Sirds sažņaudzās. Tur valdīja skaidri cīniņa pierādījumi: izmētātas un apgāztas mēbeles, no kamīna dzegas nogrūstas bildes, strēmelēs saplēstas tapetes.

Tad Horācijs nočukstēja: - Nevar būt, - un es pavēros līdzi viņa skatienam turp, kur uz griestiem sūcās neregulāri apaļš, tumšs plankums. Augšstāvā bija noticis kaut kas šausmīgs.

Emma aizžmiedza acis un sacīja: - Tikai klausieties! Centieties sadzirdēt putnus un nedomājiet ne par ko citu!

Mēs aizvērām acis un ieklausījāmies. Pagāja minūte. Un tad visbeidzot atskanēja baložu klusā dūdošana. Es pavēru acis, lai paraudzītos turp, no kurienes nāca skaņa.

Kāpnes.

Mēs piesardzīgi kāpām augšup, cenzdamies nečīkstināt pakāpienus zem kājām. Jutu, kā sirds krūtīs lēkšo un sāk dunēt jau pie rīkles, pēc tam arī deniņos. Es spēju pieņemt vecus, satrūdējušus līķus. Nezināju, vai spēšu tikt galā ar slepkavības ainu.

Otrā stāva vestibilā mētājās atkritumi. Zemē gulēja salauztas, no eņģēm izrautas durvis. Blakus tām bija sabrukusi ceļasomu un skapīšu kaudze - neizdevusies barikāde.

Nākamajā istabā tepiķis bija piesūcies ar asinīm - šis traips bija izsūcies caur grīdu līdz pat apakšstāva griestiem. Tomēr no tā, kurš asinis zaudējis, sen nebija palicis ne smakas.

Pēdējās priekšnamā durvis nešķita uzlauztas. Es tās piesardzīgi pavēru. Ar acīm noskenēju telpu: tur atradās skapis, tualetes galdiņš ar rūpīgi izkārtotām figūriņām, pie loga plīvoja mežģīņu aizkari. Tepiķis bija tīrs. Tikai miers un kārtība.

Tad mans skatiens sasniedza gultu, un tur redzamais lika man klupšus mesties atpakaļ pāri slieksnim. Zem tīra, balta gultas pārklāja gulēja divi šķietami aizmiguši vīrieši un pa vidu - pāris skeletu.

- Turpinājuši novecot, - Horācijs secināja, drebošiem pirkstiem saķēris kaklu. - Un tie divi - manāmi vairāk nekā pārējie.

Divi šķietami iemigušie vīri izrādījās tikpat beigti kā Kramblija kungs lejasstāvā. Un, kā teica Horācijs, no mūsu pieskāriena tie tāpat sairtu pīšļos.

- Viņi padevās, - Emma čukstēja. - Apnika bēgt, un tie vienkārši padevās. - Meitene nolūkojās uz mirušajiem ar žēlumu un nosodījumu.

Viņa uzskatīja šos cilvēkus par vārgulīgiem gļēvuļiem, jo tie bija izvēlējušies tik vieglu izeju. Mani tomēr nepameta doma, ka šie īpatņi, iespējams, bija zinājuši par to, kā briesmoņi izrīkojas ar ķīlniekiem, - kaut ko vairāk, nekā nojautām mēs. Varbūt arī mēs izvēlētos nāvi, ja to zinātu.

Mēs atgriezāmies vestibilā. Mani pārņēma nelabums, un reiba galva, es vēlējos tikt prom no šīs mājas, bet mēs vēl nevarējām to atļauties. Bija jāuzrāpjas augšā pa pēdējām kāpnēm.

Pašā augšā mēs ieraudzījām liesmu izpostītu kāpņu laukumiņu. Es iztēlojos, kā tie īpatņi, kas izdzīvoja pirmajā uzbrukumā mājai, pulcējās šeit beidzamajai cīņai. Iespējams, viņi mēģināja pretoties briesmoņiem ar uguni vai arī briesmoņi mēģināja tos izkvēpināt. Jebkurā gadījumā izskatījās tā, it kā māja būtu tik tikko paglābusies no nodedzināšanas.

Pieliekuši galvas zemās durvju aplodas priekšā, mēs nonācām šauros bēniņos ar slīpiem griestiem, kur viss bija apdedzis melns. Liesmas bija izsvilinājušas jumtā milzu caurumus.

Emma iedunkāja Horāciju. - Tas ir kaut kur tepat, - viņa klusi sacīja. - Liec nu lietā savu burvestību, putnu ķērāj!

Horācijs uz pirkstgaliem aizlavījās līdz telpas vidum un sāka skandēt: - Nāāā-ku, nāāā-ku, dūjiņ, dūjiņ, dūjiņ...

Un tad mums aiz muguras nošvīkstēja spārni un atskanēja apslāpēta guldzēšana. Pagriezušies mēs ieraudzījām nevis balodi, bet meiteni melnā kleitā, kura bija daļēji paslēpusies ēnā.

- Vai jūs meklējat šo te? - viņa jautāja un izstiepa plaukstu saules gaismā. Tajā kārpījās balodis, cenšoties izrauties brīvībā.

- Jā! - Emma iesaucās. - Paldies Dievam, tu to notvēri! -Viņa tuvojās meitenei izstieptām rokām, lai paņemtu putnu, bet meitenīte iekliedzās: - Paliec, kur esi! - un uzsita knipi. Dekoratīvais pārklājs zem Emmas kājām nokūpējis atdzīvojās un parāva tās gaisā. Viņa novēlās zemē.

Es metos pie Emmas. - Vai nesasities?

- Uz ceļiem! - mazais skuķēns man uzbrēca. - Rokas aiz galvas!

- Viss kārtibā, - Emma attrauca. - Dari, kā viņa liek! Tā meitene pieprot telekinēzi un ir pavisam neparedzama.

Es nometos ceļos blakus Emmai un saliku pirkstus aiz galvas. Emma rīkojās tāpat. Drebošais Horācijs klusēdams smagi apsēdās zemē un pielika plaukstas pie zemes.

- Mēs nevēlam tev ļaunu, - Emma ierunājās. - Mēs tikai meklējam balodi.

- Kā tad, es pavisam precīzi zinu, ko jūs meklējat, - meitene melnajā kleitā nošņāca. - Jūsējie jau nekad nepadodas, vai ne?

- Mūsējie? - es nesapratu.

- Nolieciet ieročus zemē un pametiet uz manu pusi! - skuķēns nokliedza.

- Mums tādu nav, - Emma mierīgi atbildēja, visiem spēkiem cenzdamās nesaniknot viņu vēl vairāk.

- Jums klātos labāk, ja jūs pārstātu uzskatīt mani par muļķi! - meitene nerimās. - Jūs esat vāji, un jums pašiem nav nekādu spēju, tāpēc arī paļaujaties uz šautenēm un tā tālāk. Tūlīt pat metiet tās malā!

Emma pagrieza galvu un nočukstēja: - Viņa mūs noturējusi par briesmoņiem!

Es tik tikko neiesmējos balsi. - Mēs neesam briesmoņi. Mēs esam īpatņU

- Jūs neesat pirmie baltači, kas te ieradušies baložu medībās, - mazā atcirta, - nedz ari pirmie, kas cenšas notēlot brīnumainos bērnus. Un jūs nebūsiet pirmie, ko es nogalināšu! Tagad lieciet savus ieročus zemē, pirms esmu apgriezusi tavu baloža kaklu! Un pēc tam tavējo!

- Bet mēs neesam nebūtnes! - es uzstāju. - Ja netici, ieskaties mūsu acu zīlītēs!

- Kāda starpība, kādas jums acis! - meitene sacīja. - Mānīgas lēcas ir vecs triks, un, ticiet man, tos es visus pārzinu.

Viņa spēra soli tuvāk mums un nonāca gaismas lokā. Meitenes acīs dega naids. Viņa bija puiciska, ja neņem vērā kleitu, - ar īsi apgrieztiem matiem un spēcīgu apakšžokli. Sku-ķēna acis bija glāžainas - kā cilvēkam, kas vairākas dienas nav gulējis un patlaban paļaujas tikai uz intuīciju un adrenalīnu. Tādā stāvoklī neviens nebūtu izturējies pret mums ne laipni, ne iecietīgi.

- Mēs esam īpatņi, es zvēru! - Emma atkārtoja. - Skaties, es parādīšu! - Viņa atrāva vienu plaukstu no galvas un jau grasījās uzšķilt liesmu, kad pēkšņs intuīcijas lādiņš lika man saķert draudzeni aiz delnas.

- Ja tukšpauri ir kaut kur tuvumā, viņi to sajutīs, - es brīdināju. - Man šķiet, ka tie prot mūs sajust, līdzīgi kā es jūtu viņus, bet tukšpauriem tas padodas daudz vieglāk brīdī, kad mēs izpaužam savas spējas. Tad mēs gluži kā iedarbinām trauksmes signālu.

- Bet tu taču liec lietā savas spējas, - Emma aizkaitināti attrauca. - Un viņa - savējās.

- Es to daru pasīvi, - es paskaidroju. - Nevaru izslēgt savas sajūtas, lai neatstātu manāmas pēdas. Kas attiecas uz to meiteni, - tukšpauri, iespējams, jau zina, ka viņa te atrodas. Ja nu tie nemeklē viņu?

- Cik izdevīgi! - meitene vērsās pie manis. - Un tās būtu tavas spējas - sajust ēnu radījumus?

- Viņš spēj tos ari saskatīt, - Emma teica. - Un nogalināt.

- Izdomājiet ticamākus melus! - Meitene palika nepiekāpīga. - Uz šiem neuzķersies neviens, pat ja tam būtu tikai puse smadzeņu.

Bridi, kad mēs to pieminējām, es sajutu spēju, sāpīgu dūrienu. Biju pamanījis ne vairs sen atstātas tukšpaura pēdas, bet gan kāda cita aktīvu klātbūtni.

- Viens ir kaut kur tepat netālu, - es sacīju Emmai. - Mums jātiek prom no šejienes.

- Tikai ne bez putna, - viņa nočukstēja.

Meitene sāka virzīties uz mūsu pusi un teica: - Laiks ir galā, esmu devusi jums gana iespēju sevi pierādīt. Lai vai kā, man sāk iepatikties jūsu nogalināšana. Pēc tā, ko nodarījāt maniem draugiem, man gluži vai gribas to darīt vēl un vēl!

Meitene apstājās dažus soļus no mums un pacēla gaisā brīvo roku, lai, iespējams, norautu mums uz galvas to, kas bija palicis pāri no jumta. Ja mums bija jārikojas, tad šis bija piemērotākais bridis.

Es pielēcu kājās, grūdu rokas uz priekšu un trāpīju meitenei; viņa nokrita un niknā pārsteigumā iekliedzās. Es triecu dūri pret viņas plaukstu, lai viņa nevarētu atkal sakļaut pirkstus. Meitene palaida putnu vaļā, un Emma to saķēra.

Jau nākamajā bridi mēs ar Emmu skrējām uz atvērtajām durvīm. Horācijs joprojām tupēja zemē kā nolēmēts. - Celies un skrien! - Emma viņam uzkliedza.

Bridi, kad aiz abām rokām uzrāvu zēnu kājās, durvis aizcirtās man deguna priekšā un uz manu pusi pāri visai istabai lidoja apdedzis tualetes galdiņš. Tā stūris trāpīja man pa galvu, un es izstiepos garšļaukus, līdzi parāvis ari Emmu.

Meitene niknumā neganti brēca. Bija skaidrs, ka mums atlicis dzīvot tikai dažas sekundes. Tad Horācijs piecēlās kājās un iekliedzās, cik skaļi vien spēja:

- Melīna Manone!

Meitene sastinga. - Ko tu teici?

- Tevi sauc Melina Manone, - Horācijs atbildēja. - Tu esi dzimusi 1899. gadā Luksemburgā. Tu pārcēlies uz dzīvi pie mis Strazdas sešpadsmit gadu vecumā un kopš tā laika nekur citur neesi bijusi.

Horācijs bija pārsteidzis meiteni nesagatavotu. Viņa saviebās, tad ar roku iezīmēja arku. Skapītis, kas gandrīz bija atņēmis man samaņu, pacēlās gaisā un apstājās, planējot tieši virs Horācija galvas. Ja meitene to palaistu vaļā, zēns ietu bojā. - Tu esi labi sagatavojies, - viņa atzina, - bet manu vārdu un dzimšanas vietu varētu noskaidrot ikviena nebūtne. Tev ir paveicies, ka tava mānīšanās mani vairs neinteresē.

Tomēr nešķita, ka viņa būtu gatava nogalināt Horāciju.

- Tavs tēvs bija kalpotājs bankā, - viņš ātri turpināja stāstīt. - Tava māte bija ļoti skaista, bet stipri smakoja pēc sīpoliem un no šīs kaites nespēja tikt vaļā visu mūžu.

Skapītis Horācijam virs galvas notrīsēja. Meitene, saraukusi pieri un pacēlusi gaisā roku, nenolaida no viņa acis.

- Tev bija gadi septiņi, kad tu ļoti sailgojies pēc arābu rikšotāja, - Horācijs klāstīja. - Vecāki nevarēja atļauties nopirkt tik ekstravagantu dzīvnieku un tā vietā uzdāvināja tev ēzeli. Tu viņu nosauci par Habibu, kas nozīmē mīļais. Un no visas sirds mīlēji šo dzīvnieku.

Meitenes žoklis atkārās.

Horācijs tikai turpināja:

- Tev bija trīspadsmit, kad saprati, ka vari kustināt priekšmetus tikai ar domu spēku. Iesākumā tās bija sīkas lietiņas -papīra spraudītes un monētas, pēc tam - jau aizvien lielākas. Bet Habibu tev tā ari neizdevās pacelt gaisā ar domu spēku, jo uz dzīvām būtnēm tavas spējas nedarbojas. Kad jūsu ģimene pārcēlās uz citu māju, tev šķita, ka esi zaudējusi spēju pavisam, jo neko vairs nespēji izkustināt no vietas. Bet patiesībā tu vienkārši vēl nebiji iepazinusi jaunās mājas. Tiklīdz viss bija pazīstams un piefiksēts tavās smadzenēs, tu varēji pārvietot priekšmetus telpu robežās.

- Kā gan tu varēji to visu uzzināt? - Melina sacīja, blenžot uz Horāciju.

- Tā, ka es redzēju tevi sapnī, - viņš paskaidroja. - Tādas ir manas spējas.

Un galdiņš lēnītēm nolaidās uz grīdas.

* * *

Es grīļodamies uzrausos kājās un paberzēju pret skapīti sasisto galvu.

- Tev tek asinis! - Emma metās pie manis un nopētīja skrambu.

- Viss kārtībā, viss kārtībā, - es atvairījos. Sajūta joprojām šaudījās manī, un vienlaikus pieskārieni apgrūtināja uztveri, it kā pārtraucot notikumu attīstību.

- Es atvainojos par to, ka jūs savainoju, - ierunājās Melīna Menone. - Biju pārliecināta, ka esmu vienīgā dzīva palikusī īpatne.

- Tur lejā akā, katakombu tunelī, mūsu ir vesels bariņš, -Emma piebilda.

- Ej nu? - Melīnas seja atplauka. - Tad jau mums vēl ir cerība!

- Bija cerība, - Horācijs iejaucās. - Bet tā aizlidoja prom pa caurumu jūsu jumtā.

- Ko? Jūs runājat par Vinifredu? - Melīna iebāza mutē divus pirkstus un iesvilpās. Jau pēc mirkļa pa jumta caurumu ielidoja balodis un apsēdās meitenei uz pleca.

- Apbrīnojami! - Horācijs sajūsmā sasita plaukstas. - Kā tev tas izdevās?

- Vinnija ir mans corns, - Melīna paskaidroja. - Ēd no rokas kā mājas kaķis.

Noslaucījis ar delnas virspusi no pieres asinis, izlēmu nepievērst uzmanību sāpēm. Mums nebija laika ļauties traumām. Tad ari sacīju meitenei: - Tu minēji, ka nebūtnes ir bijuši šeit un tvarstījuši baložus.

Melīna apstiprinoši pamāja ar galvu. - Tie ieradās te kopā ar saviem drausmajiem nezvēriem pirms trim dienām. Vispirms aplenca cilpu, tad saņēma gūstā mis Strazdu un pusi mūsu aizbilstamo un pēc tam pielaida mājai uguni. Es paglābos uz jumta. Kopš tā brīža nebūtnes ir iegriezušies te katru dienu. Viņi nelielās grupiņās medi Vinifredu un tās draugus.

- Un jūs tos nogalinājāt? - Emma jautāja.

Melīna nodūra acis. - Vai tad es tā neteicu?

Viņa bija pārlieku lepna, lai atzītu, ka melojusi. Tam gan nebija nozīmes.

- Tad jau mēs neesam vienīgie, kas meklē mis Paceplīti, -Emma secināja.

- Tas nozīmē, ka viņa joprojām ir brīvībā.

- Iespējams, - Emma pieļāva. - Iespējams.

- Mūsuprāt, šis balodis varētu palīdzēt, - es iesāku. - Mums jāatrod mis Paceplīte, un mēs domājam, ka putns zina, kā to izdarīt.

- Es neko neesmu dzirdējusi par tādu mis Paceplīti, - Melīna attrauca. - Es tikai pabaroju Vinniju, kad tā atlido uz mūsu pagalmu. Mēs ar viņu esam draugi. Vai ne, Vinnij?

Dūja meitenei uz pleca priecīgi iečiepstējās.

Emma piegāja pie Melinas un uzrunāja putnu, skaļi izrunādama vārdus: - Vai tu pazisti mis Pacepliti? Vai palīdzēsi mums viņu atrast? Mis Paceplīti.

Balodis pacēlās no Melinas pleca un pārlidoja pāri istabai lidz durvīm. Tas dudināja un sasita spārnus, tad laidās atpakaļ.

Putns it kā norādīja mums ceļu.

Ar tādu apstiprinājumu bija diezgan. - Mums jāņem šis putns līdzi.

- Tikai kopā ar mani, - Melīna iebilda. - Ja Vinnija zina, kā to imbrīni atrast, es došos jums līdzi.

- Tā nemaz nav laba doma, - Horācijs nebija mierā. - Redziet, mēs esam devušies bīstamā misijā...

Emma viņu pārtrauca: - Iedod mums balodi! Mēs atgriezīsimies pie tevis, es apsolu.

Es ievaidējos un sarāvos čokurā no pēkšņa sāpīga dūriena.

Emma metās pie manis. - Džeikob! Kas tev lēcies?

Es nebiju spējīgs parunāt. Tikai vilkos uz loga pusi, piespiedu sevi izsliet muguru un projicēju sajūtu uz katedrāles kupolu, kas pacēlās virs jumtiem tikai pāris kvartālu attālumā. Pēc tam noskenēju visu ielu, pa kuru aizgrabēja zirgu vilkti rati.

Jā, tur. Es jutu tos tuvojamies no kādas netālas šķērsieliņas.

Tos. Nevis vienu, bet divus tukšpaurus.

- Mums jāiet, - es sacīju. - Tūlīt!

- Lūdzu! - Horācijs neatkāpās. - Tas balodis mums ir vajadzīgs!

Melīna uzsita knipi, un galdiņš, kas bija mani gandrīz nogalinājis, atkal pacēlās gaisā. - To es nevaru pieļaut, - viņa teica un piemiegtajām acīm pavērās uz galdiņu, lai visiem viss būtu skaidrs. - Bet ņemiet mani līdzi, un pie viena dabūsiet arī Vinniju. Citādi...

Tualetes galdiņš uz vienas koka kājas izgrieza pirueti, tad sašķiebās un novēlās uz sāniem.

- Labs ir, - Emma nošņāca caur zobiem. - Tikai, ja tu mūs kavēsi, mēs paņemsim putnu un pametīsim tevi, kur esi.

Melīna pasmaidīja, pamāja ar roku, un durvis atvērās.

- Kā teiksiet.

Mēs traucāmies lejup pa kāpnēm tik ātri, ka pēdas tik tikko skāra grīdu. Pēc divdesmit sekundēm bijām jau nonākuši iekš-pagalmā, kur pārlēcām pāri Kramblija kunga līķim un ienirām sausajā akā. Es metos pa priekšu un drīzāk atspēru spoguļ-durvis vaļā nekā tērēju laiku to atvēršanai. Durvis izkrita no eņģēm un sašķīda drumslās. - Skatieties tur, lejā! - es saucu. Tad kāja paslīdēja uz slapjajiem akmens pakāpieniem un es iekūleņoju tumsā.

Mani notvēra spēcīgu roku pāris - Bronvīne - un nostādīja uz kājām. Es viņai pateicos, sirdij kāpjot pa muti laukā.

- Kas tur augšā notika? - Bronvīne painteresējās. - Vai notvērāt to balodi?

- Rokā ir! - es atbildēju. Tikmēr arī Emma un Horācijs jau bija nolaidušies akas dibenā, un draugi visus priecīgi sveica.

- Tā ir Melīna, - es norādīju uz mūsu jauno ceļabiedri, un laika sīkākām instrukcijām ari vairs nebija. Melīna vēl kāpņu augšgalā nez kāpēc kavējās. - Ātrāk! - es kliedzu. - Ko jūs tur darāt?

- Sagādāju mums vairāk laika! - meitene atsaucās, tad aizvilka ciet un aizslēdza koka vāku, kas klāja aku, tā izdzēšot beidzamos dienas gaismas starus. Kamēr Melīna tumsā rausās lejup, es izstāstīju, ka mums seko divi tukšpauri. Biju tik lielā panikā, ka izdvesu vien vārdus: - MŪKAM ĀTRI, TUKŠPAURI, AIZIET! - Tie izrādījās gana efektīvi, lai gan ne īpaši skaidri, tomēr pielipināja histēriju arī visiem pārējiem.

- Kā lai paskrien, ja neko nevar redzēt?! - Enohs iesaucās.

- Emma, uzšķil gaismu!

Mana draudzene bija atturējusies to darīt kopš brīža, kad bēniņos izteicu brīdinājumu. Tagad šķita piemērots mirklis, lai to atkārtotu, tāpēc es sagrābu Emmu aiz rokas un teicu: - Nē! Viņi mūs varēs pārlieku viegli sazīmēt! - Manuprāt, labākais, uz ko varējām cerēt, bija atrauties no briesmoņiem tuneļa labirintu ņudzeklī.

- Bet mēs nevaram skriet uz dullo pa tumsu! - viņa iebilda.

- Tieši tā, - atsaucās jaunākais eholokators.

- Varam gan, - vecākais nepiekrita.

Melīna nedroši virzījās uz balsu pusi. - Zēni! Jūs esat dzīvi! Tā esmu es - Melīna!

Džoels-un-Pīters atbildēja:

- Mums likās, ka tu esi...

- ... mirusi tāpat kā visi...

-... pārējie.

- Sadodieties visi rokās! - Melīna ierosināja. - Lai puikas rāda mums ceļu!

Es saņēmu Melinas roku, un Emma tumsā pieķērās manējai, tad sataustīja Bronvīnes delnu, un tā, līdz bijām izveidojuši cilvēku ķēdi ar neredzīgajiem zēniem priekšgalā. Pēc Emmas pavēles zēni metās vieglā riksī un ierāva mūs tumsā.

Mēs nogriezāmies pa kreisi. Izskrējām cauri stāvoša ūdens peļķēm. Tad tunelī mums aiz muguras atbalsojās blīkšķis. Tas nozīmēja tikai vienu: tukšpauri bija izlauzuši akas vāku.

- Viņi ir te iekšā! - es iekliedzos.

Es gandrīz vai sajutu, kā tie savelkas tievāki un grozīdamies virzās lejup pa šahtu. Nonākuši uz līdzenas pamatnes, briesmoņi varēs sākt skriet un tad jau panāks mūs pavisam drīz. Bijām tikuši garām tikai vienam tuneļa sazarojumam, un ar to nebija diezgan, lai nojauktu pēdas. Nebūt ne diezgan.

Šī iemesla dēļ vārdi, ko Milards izdvesa nākamajā mirklī, man šķita gluži vai neprātīgi: - Stāt! Visiem apstāties!

Neredzīgie zēni viņam paklausīja. Mēs uzskrējām cits citam virsū, klupām un sakritām kaudzē.

- Pie velna, ko tu muldi! - es kliedzu. - Skrieniet!

- Es ļoti atvainojos, - Milards iebilda, - bet man tikai nupat ienāca prātā, lūk, kas: vienam no mums ir jāizkļūst laukā pa cilpas ieeju, pirms to izdara eholokatori vai Melīna, pretējā gadījumā viņi nonāks tagadnē, bet mēs - 1940. gadā un tiksim šķirti. Lai nokļūtu 1940. gadā visi kopā, vienam no mums ir jāiet pirmajam un jāpaver ceļš.

- Vai tad jūs nenākat no mūsdienām? - Melīna šķita apjukusi.

- No 1940. gada, viņš teica pareizi, - Emma apstiprināja. - Tur gan tika mestas bumbas. Iespējams, jūs nemaz negribētu tur nokļūt.

- Labs mēģinājums, - Melīna attrauca, - bet tik viegli jūs no manis netiksiet vaļā. Tagadnē ir vēl ļaunāk, jo visur ir ne-būtnes! Tāpēc es arī ne reizi nepametu mis Strazdas cilpu.

Emma devās uz priekšu un vilka mani sev līdzi. - Jauki! Mēs iesim pa priekšu!

Es pastiepu brīvo roku un akli taustījos tumsā. - Bet es neko neredzu!

Vecākais eholokators ierosināja: - Ir jānoiet vēl tikai divdesmit soļi, to...

-... nevar palaist garām, - jaunākais pabeidza.

Tā mēs lēni vilkāmies uz priekšu, ar rokām taustīdamies sev priekšā. Es kaut kam uzkāpu un paklupu. Kreisais plecs nobrauca gar sienu.

- Turies taisni! - Emma mani pavilka pa labi.

Man pakrūtē svila. Jutu, ka tukšpauri jau ir nonākuši šahtas dibenā. Tagad, pat ja briesmoņi mūs nemanītu, pastāvēja varbūtība piecdesmit pret piecdesmit, ka viņi izvēlēsies nogriezties tunelī pa kreisi un mūs tik un tā atradīs.

Vairs nebija laika lavīties, mums bija jāskrien.

- Pie velna! - es izmetu. - Emma, piešķil man uguni!

- Ar lielāko prieku! - Viņa palaida vaļā manu roku un uzšķīla tik spilgtu liesmu, ka man laikam pat mati galvas labajā pusē nosvila.

Pārejas punktu es pamanīju uzreiz. Tas atradās mums tieši priekšā, un to iezīmēja uz tuneļa sienas uzvilkta vertikāla svītra. Mēs barā metāmies uz priekšu.

Mirklī, kad bijām šķērsojuši līniju, es sajutu ausīs spiedienu. Bijām atgriezušies 1940. gadā.

Mēs drāzāmies tālāk pa katakombām, Emmas liesmām metot pār sienām trakulīgas ēnas. Kad nonācām sazarojuma vietās, neredzīgie zēni skaļi klakšķināja mēles un sauca: - Pa kreisi! - Vai: - Pa labi!

Paskrējuši garām zārku statnim un kaulu kaudzei, visbeidzot nonācām strupceļā, kur kāpnes veda augšup uz kapenēm. Es pastūmu Horāciju pa priekšu, tad Enohu, bet Olīvija novilka kurpes un uzlidoja augšā pati.

- Mēs pārāk kavējamies! - es iesaucos.

Jutu, kā tukšpauri pa eju mums tuvojas. Dzirdēju to mēles triecamies pret akmens grīdu un virzām tos uz priekšu. Es iztēlojos, kā no to žokļiem nogalēšanas priekšnojautās sāk pilēt melns lipeklis.

Un tad es tos ieraudzīju. Tumšu, kustīgu masu ejas viņā galā.

- Uz priekšu! - es kliedzu un pēdējais uzlēcu uz pakāpiena. Kad biju jau gandrīz sasniedzis augšu, Bronvīne pasniedza roku un uzrāva mani pa beidzamajiem pakāpieniem. Un tad es jau atrados kapenēs lidzās visiem citiem.

Bronvīne, skaļi ierēkusies, pacēla akmens plāksni, kas sedza Kristofera Rēna kapu, un nometa atpakaļ vietā. Nepagāja ne pāris sekunžu, kad kaut kas tik spēji atsitās pret tās apakšmalu, ka akmens blāķis palēcās. Ilgi tas tukšpaurus aizturēt nespēs, divus - noteikti ne.

Viņi atradās pavisam tuvu. Mani auroja trauksmes sirēna, kuņģis sāpēja tā, it kā es būtu iedzēris skābi. Mēs metāmies augšup pa spirālveida kāpnēm un tālāk - iekšā katedrāles telpās. Tobrīd tur valdīja tumsa, caur logu vitrāžām tikai spraucās savāda oranža gaisma. īsu mirkli man šķita, ka tie ir pēdējie saulrieta stari, bet, kad jau tuvojāmies izejai, es caur iznīcināto jumtu ieraudzīju debesis.

Bija iestājusies nakts. Uzlidojums joprojām turpinājās, bumbas dunēja kā neregulāri sirdspuksti.

Mēs metāmies laukā.

Nо vietas, kur mēs stāvējām, godbijīgi sastinguši uz katedrāles pakāpieniem, šķita, ka deg visa pilsēta. Debesis apkārt svila tik spilgti oranžas, ka to gaismā varētu lasīt. Laukums, kur tvarstījām baložus, tagad bija pārvērties dūmojošā bruģakmeņu bedrē. Sirēnas kauca kā soprānu kontrapunkts uz bombardēšanas basu fona; to radītais troksnis šķita tik cilvēcisks, it kā ikviena dzīvā Londonas dvēsele būtu uzraususies uz jumta, lai kopīgi izkliegtu izmisumu. Tad godbijība atkāpās baiļu un dedzīgas pašsaglabāšanās priekšā, un mēs jozām lejā pa atkritumiem nobārstītajiem pakāpieniem uz ielu, pēc tam -garām izpostītajam skvēram, apkārt divstāvu autobusam, kas izskatījās kā saniknota milža dūres saspiests. Mēs skrējām nezināmā virzienā, un man arī bija vienalga, lai tikai tas vestu prom no sajūtas, kas pieņēmās spēkā un ar katru brīdi vairoja mani pārņemošo nelabumu.

Es atskatījos uz meiteni, kura pieprata telekinēzi un kura aiz rokām vilka sev līdzi abus brāļus, kas nepārstāja klakšķināt mēli. Man gribējās ieteikt viņai palaist balodi vaļā, lai mēs varētu tam sekot. Bet kāda gan tobrīd būtu nozīme tam, ja mēs atrastu mis Paceplīti, kad tukšpauri mina mums uz papēžiem? Mēs sastaptu imbrīni tikai uz mirkli, pirms tiktu nogalināti pie viņas namdurvīm, un tā mēs tikai pakļautu briesmām arī viņas dzīvību. Nē, vispirms mums bija jātiek vaļā no tukšpauriem. Vai - vēl labāk - tie jānogalina.

Kāds vīrietis metāla ķiverē pabāza galvu pa durvīm un uzsauca: - Es jums ieteiktu paslēpties! - Tad galva atkal nozuda.

Tā gan, es nospriedu, tikai kur? Ja nu mēs atrastu patvērumu apkārt valdošajās krāsmatās un haosā un, ņemot vērā vispārējo troksni un sprādzienus, kas piesaista uzmanību, tukšpauri padrāztos mums garām... Bet tie joprojām mums mina uz papēžiem, un pēdas bija pārlieku svaigas. Es nobrīdināju savus draugus nelikt lietā brīnumainās spējas, lai kas arī notiktu, un mēs abi ar Emmu zigzaga pārskrējieniem vedām tos uz priekšu pa ielām, cerot nojaukt pēdas.

Es gan joprojām jutu briesmoņu tuvošanos. Tagad tie bija nonākuši klajā laukā, prom no katedrāles, un metās mums pakaļ neredzami visiem, izņemot mani. Es pat nebiju pārliecināts, vai spēšu tos tumsā saskatīt - ēnu radījumus ēnu pilsētā.

Mēs skrējām tik ilgi, līdz manas plaušas neciešami svila. Olīvija vairs nespēja turēt mums līdzi, un Bronvīnei nācās paņemt viņu uz rokām. Viscaur ielu garumā kā acis bez plakstiņiem uz mums noraudzījās aptumšoti logi. Mēs paskrējām garām sagrautai bibliotēkai, kur dega papīri un gaisā virmoja pelni. Cauri sabombardētai kapsētai, kur sen apglabāto londoniešu mirstīgās atliekas bija izsvaidītas pa koku zariem un uzsmaidīja mums, satrūdējušu izejamo drēbju piesegtas. Vietā, kur agrāk atradās bērnu rotaļlaukums, tagad vīdēja krāteris ar mezglā savītām šūpolēm. Neaptveramās šausmas tikai pieņēmās spēkā, bumbvedēji šur un tur meta pār zemi gaismas kūļus, kā ieslēguši tūkstošiem tīru un spožu zibspuldžu. It kā gribētu teikt: Skatieties! Skatieties, ko esam izdarījuši!

Nakts murgi īstenojās dzīvē. Pilnībā. Tāpat kā paši tukšpauri.

Neskaties, neskaties, neskaties...

Es apskaudu neredzīgos brāļus, kas meklēja ceļu, vadoties pēc žēlsirdīgas un no sīkumiem brīvas topogrāfijas; viņiem pasaule bija vien karkass. Man pazibēja doma: nez kādus sapņus brāļi redz un vai viņi vispār mēdz sapņot?

Emma skrēja man blakus, garajam, putekļu klātajam mētelim plīvojot aiz muguras. - Visi ir pārguruši, - viņa teica. - Ilgi mēs vairs nevaram tā turpināt!

Viņai bija taisnība. Pat visstiprākie no mums tik tikko vilka kājas; drīz vien tukšpauri mūs panāks, un mums nāksies stāties tiem pretī ielas vidū. Tas nozīmēs asinspirti. Mums bija jāatrod patvērums.

Es nopētīju ēku rindu. Ņemot vērā, ka bumbvedēju pilotiem būtu daudz vieglāk trāpīt pa jauki izgaismotu māju, nevis kārtējo tumsas ieskauto plankumu, visas mājas bija aptumšotas, ikviena laterna pie lieveņa izslēgta, katrs logs aizklāts. Tukša māja mums būtu visdrošākais patvērums, bet bija neiespējami pateikt, kura no aptumšotajām ēkām ir apdzīvota un kura nav. Mums nācās izvēlēties uz labu laimi.

Es visus apturēju ielas vidū.

- Kas tev prātā? - Emma iesaucās un elsdama kampa pēc gaisa. - Vai tu esi jucis?

- Varbūt, - es atbildēju, tad sagrābu Horāciju, norādīju uz māju rindu pusi un teicu: - Izvēlies!

- Ko? - zēns nesaprata. - Kāpēc es?

- Tāpēc, ka es vairāk uzticos taviem nejaušajiem minējumiem, nevis saviem.

- Bet es neko neesmu par to sapņojis! - viņš turējās pretī.

- Varbūt sapņoji, tikai to neatceries, - es teicu. - Izvēlies!

Sapratis, ka izvairīties neizdosies, Horācijs smagi norija

siekalas, uz sekundi pievēra acis, tad pagriezās un parādīja uz māju, kas atradās mums aiz muguras. - Tā.

- Kāpēc tieši tā? - es gribēju noskaidrot.

- Tāpēc, ka tu liki man izvēlēties! - Horācijs nikni atcirta.

Ar to arī bija jāsamierinās.

Centrālās ieejas durvis bija aizslēgtas. Nu un? Bronvīne norāva rokturi un nometa zemē, un durvis pašas čikstot atvērās. Mēs iebrukām tumšā priekšnamā, kur pie sienām karājās ģimenes fotogrāfijas. Sejas gan nebija iespējams saskatīt. Bronvīne aizvēra durvis un aizbīdīja tām priekšā vestibilā atrastu galdu.

- Kas tur ir? - no iekštelpām atskanēja balss.

Sasodīts! Mēs nebijām vieni. - Tev bija jāizvēlas tukša māja. - es pārmetu Horācijam.

- Es tev iesitīšu, un ļoti stipri, - Horācijs noburkšķēja.

Vairs nebija laika izvēlēties citu māju. Mums nekas neatlika

kā stādīties priekšā tiem, kas jau bija priekšā, un cerēt uz viņu draudzīgo attieksmi.

- Kas tur ir?! - balss kļuva kategoriska.

- Mēs neesam ne zagļi, ne vācieši vai kas tamlīdzīgs! -Emma sacīja. - Tikai slēpjamies no bumbām!

Atbildes nebija.

- Palieciet, kur esat, - Emma pavēlēja pārējiem un vilka mani sev līdzi pa vestibilu. - Mēs ejam sasveicināties! - viņa skaļi un draudzīgi sauca. - Lūdzu, nešaujiet!

Aizgājuši līdz vestibila galam, mēs nogriezāmies ap stūri un tur durvīs ieraudzījām kādu meiteni. Vienā rokā viņa turēja patumšu lukturi un otrā - papīra nazi; viņas skarbās, melnās acis nervozi šaudījās no Emmas uz mani. - Te nav nekā vērtīga! - viņa paziņoja. - Māja jau ir izlaupīta.

- Es jau jums teicu, ka mēs neesam zagļi! - Emma aizvainota atkārtoja.

- Un es jums teicu, lai taisāties, ka tiekat! Ja neiesiet prom, es kliegšu, un... un atskries mans tēvs ar... savām šautenēm un visko citu!

Meitene radīja vienlaikus bērnišķīga un priekšlaicīgi pieauguša cilvēka iespaidu. Viņas mati bija īsi apgriezti, un mazām meitenēm raksturīgās kleitiņas priekšu rotāja lielu, baltu pogu rinda, bet nesatricināmā sejas izteiksme darīja viņu vecāku, dzīves apbružātu, lai gan viņai bija vien gadi divpadsmit trīspadsmit.

- Tikai, lūdzu, nekliedz! - es ierunājos. Mani satrauca nevis meitenes droši vien izdomātais tēvs, bet gan citi, kas varētu ierasties.

Un tad meitenei aiz muguras - no istabas, ko viņa tik rūpīgi piesedza, - atskanēja sīka balstiņa. - Sema, kas tur ir?

Meitenes seja apjukumā saduga. - Tikai kaut kādi bērni, -viņa atbildēja. - Es taču tevi lūdzu - turi muti, Esme!

- Vai viņi ir labi? Es gribu viņus redzēt!

- Viņi jau iet prom.

- Mūsu ir daudz, bet jūs - tikai divas, - Emma it kā starp citu piezīmēja. - Mēs te kādu brīdi paliksim, un tā tas notiks. Jūs nekliegsiet, un mēs neko nezagsim.

Meitenes acīs iemirdzējās niknums, bet tad apdzisa. Viņa saprata, ka ir zaudējusi. - Labi, - Sema bija ar mieru, - bet tikai pamēģiniet mums piedurt pirkstu, un es kliegšu un iegrūdīšu jums vēderā šo te! - Viņa vārgi padraudēja ar papīra nazi, tad nolaida roku gar sāniem.

- Sarunāts, - es piebildu.

- Sema? - balstiņa neatlaidās. - Kas tur notiek?

Meitene, vārdā Sema, negribīgi pagāja malā, un mēs ieraudzījām vannas istabu, kurā dejoja svecīšu liesmas. Tur atradās izlietne, tualetes pods un vanna, bet tajā - maza, varbūt gadus piecus veca meitenīte. Viņa ieinteresēti vērās uz mums pāri vannas malai. - Tā ir mana māsa Esme, - sacīja Sema.

- Sveiki! - Esme teica, pavicinādama gumijas pīlīti. - Tiem, kas noslēpušies vannā, bumbas nevar trāpīt. Vai tad jūs to nezinājāt?

- Es - ne, - Emma atbildēja.

- Tā ir viņas drošā vietiņa, - Sema nočukstēja. - Šeit mēs pārlaižam katru gaisa uzbrukumu.

- Vai tad patvertnē nebūtu drošāk? - es pavaicāju.

- Tur ir briesmīgi! - Sema paskaidroja.

Pārējiem bija apnicis gaidīt, un viņi nāca pa vestibilu uz mūsu pusi. Bronvīne pabāza galvu pa durvīm un pamāja sveicienu.

- Nāc iekšā! - Esme priecīgi aicināja.

- Tu pārlieku viegli uzticies, - Sema viņai pārmeta. - Kādu dienu tu satiksi ļaunu cilvēku, un tad nāksies nožēlot.

- Viņi nav ļauni, - Esme iebilda.

- To nevar pateikt, tikai uzmetot acis.

Tad Hjū un Horācijs pabāza galvu pa durvīm, jo gribēja zināt, ko esam satikuši, bet Olivija izlidoja starp zēnu kājām un piezemējās istabas vidū. Drīz vien jau mēs visi bijām saspiedušies vannas istabā, pat Melina un neredzīgie brāļi, kas savādi nostājās ar seju pret kaktu. Ieraugot tik daudz ļaužu, Semas ceļi saļodzījās, un viņa satriekta smagi atslīga uz tualetes poda. Viņas mazā māsiņa gan bija sajūsmā un katram ienākušajam prasīja, kā viņu sauc.

- Kur ir jūsu vecāki? - Bronvlne pajautāja.

- Tēvs karo - šauj ļaunos cilvēkus, - Esme palepojās, tad paņēma rokās iztēlotu ieroci un uzsauca: - Blaukš!

Emma pavērās uz Semu. - Tu teici, ka tavs tēvs ir augšstāvā, - viņa apņēmīgi atzīmēja.

-Jūs ielauzāties mūsu mājā, - Sema attrauca.

- Tā gan.

- Un jūsu māte? - Bronvlne gribēja zināt. - Kur ir viņa?

-Jau sen kā mirusi, - Sema atbildēja šķietami bezkaislīgi.

- Nūja, kad tēvs aizgāja karā, mūs centās aizsūtīt pie citiem radiniekiem, bet tēvamāsa, kas dzīvo Devonā, ir briesmīgi skopa un bija ar mieru ņemt tikai vienu no mums. Viņi centās mūs izšķirt, bet mēs ielēcām vilcienā un atbraucām atpakaļ.

- Un jums ir bail, ka viņi jūs atradis, ja dosieties uz patvertni, vai ne? - Emma saprata. - Un aizsūtīs prom...

Sema apstiprinoši pamāja ar galvu. - To es nepieļaušu.

- Vannā ir droši, - Esme piebilda. - Varbūt rāpieties iekšā ari jūs! Tad mēs visi būsim drošībā.

Bronvlne pielika roku pie sirds. - Paldies, mlļum, bet mēs tur nekādi nesalldlsim.

Kamēr citi runājās, es koncentrējos uz iekšējām sajūtām un centos samanīt tukšpaurus. Tie vairs neskrēja. Sajūta bija nostabilizējusies, un tas nozīmēja, ka viņi nedz tuvojas, nedz atpaliek no mums, bet, visticamāk, ošņājas kaut kur tepat tuvumā. To es uztvēru kā labu zīmi: ja viņi zinātu, kur atrodamies, uzreiz nāktu šurp. Mūsu pēdas bija atdzisušas. Atlika vien kādu bridi nebāzt degunu laukā, un pēc tam varēsim sekot balodim, kas mūs aizvedis pie mis Paceplītes.

Mēs saritinājāmies uz vannas istabas grīdas un klausījāmies, kā bumbas krīt citās pilsētas daļās. Emma atrada zāļu skapītī komprešu spirtu un uzstāja, ka jāiztīra un jāpārsien brūce man uz galvas. Tad Sema sāka dungot kādu man pazīstamu melodiju, kuras nosaukumu gan neatcerējos, un Esme vannā spēlējās ar pīlīti. Palēnām sajūta sāka atslābt. Dažas īsas minūtes šī vannas istaba mums kļuva par atsevišķu pasauli -kā kokons, kas pasargā no problēmām un kara.

Tomēr karš tur ārpusē nepieļāva, lai to ilgi nemanītu. Ierēcās pretgaisa aizsardzības lielgabali. Pār jumtu kā plēsoņas nagi pārskrēja šrapneļi. Bumbas dārdēja aizvien tuvāk, un to eksplozijām atbalsoja zemākas un draudīgākas skaņas - dobjais grūstošu mūru troksnis. Olīvija apķēra rokas ap ceļiem. Horācijs ar pirkstiem aizbāza ausis. Neredzīgie puisēni iekaucās un sāka stāvus zvāroties. Mis Peregrine noslēpās dziļāk Bronvīnes mēteļa krokās, un balodis Melīnai klēpī drebēja.

- Kādā ārprāta murgā jūs esat mūs ierāvuši? - Melīna novaidēja.

- Es tevi brīdināju, - Emma atgādināja.

Līdz ar katru sprādzienu ūdens Esmes vannā nodrebēja. Mazā meitenīte piespieda gumijas pīlīti pie krūtīm un izplūda asarās. Viņas šņuksti piepildīja mazo telpu. Sema iedungojās skaļāk, tad apklusa un starp dziesmas rindiņām čukstus sacīja: - Esme, tu esi drošībā, šeit tu esi drošībā. - Bet mazā Esme tikai raudāja vēl skaļāk. Horācijs izņēma pirkstus no ausīm un mēģināja novērst Esmes uzmanību, rādīdams uz sienas ēnu dzīvniekus - krokodilu, kas aizcērt žokļus, lidojošu putnu bet mazā tik tikko to manīja. Tad pie vannas pienāca tas, no kura es vismazāk gaidīju iejūtību pret mazo meiteni.

- Paskaties, - Enohs teica, - man ir mazs vīriņš, kas gribētu pavizināties ar tavu pīlīti, un viņš ir arī piemērota lieluma. -Zēns izņēma no kabatas trīs collas garu neveikli veidotu māla figūriņu - pēdējo no tām, ko viņš bija izgatavojis Kērnholmā. Vērojot, kā Enohs saloka māla vīriņa kājas, lai to apsēdinātu uz vannas malas, Esmes raudas pierimās. Un tad, tiklīdz Enohs

piespieda īkšķi pie sīkā māla vīriņa šaurajām krūtīm, tas atdzīvojās. Kad māla vīriņš pielēca kājās un sāka staigāt pa vannas malu, Esmes seja atplauka priekā.

- Aiziet! - Enohs mudināja mantiņu. - Parādi, ko tu proti!

Māla vīriņš palēcās gaisā un sacirta papēžus, tad pārspīlēti zemu paklanījās. Esme iesmējās un sasita plaukstas, un, kad pēc mirkļa kāda bumba nokrita pavisam netālu un māla vīriņš, zaudējis līdzsvaru, ievēlās vannā, viņa tikai smējās vēl sirsnīgāk.

Pēkšņi man pār skaustu pārskrēja ledaini drebuļi un apstājās pie pakauša. Tad nāca arī tik spēja un asa sajūta, ka es novaidējos un saliecos līkumā turpat, kur sēdēju. Pārējie visu redzēja un acumirklī saprata, ko tas nozīmē.

Tie bija klāt. Un ļoti strauji tuvojās.

Skaidrs, kāpēc tā notika: Enohs bija licis lietā savas spējas, un man pat nebija ienācis prātā viņu apturēt. Tikpat labi mēs būtu varējuši izšaut gaisā signālraķeti.

Es nedroši pieslējos kājās; sāpes uzbruka lēkmēs, kas teju atņēma samaņu. Es centos iesaukties: - Aiziet, bēdziet! Skrieniet dziļāk mājā! -, bet nespēju dabūt vārdus pār lūpām. Emma uzlika rokas man uz pleciem. - Saņemies, mīļais, tu esi mums vajadzīgs!

Un tad kāds jau elsa pie ārdurvīm un katrs gaisa vilciens atbalsojās mājā. - Viņi ir klāt! - es beidzot izspiedu, bet durvju raustīšanas graboņa jau bija to pateikusi manā vietā.

Visi pierausās kājās un, panikas pārņemti, saspiedās vestibilā ciešā pūlītī. Uz vietas palika vien Sema un Esme, apjukušas un sarāvušās čokurā. Mēs ar Emmu mēģinājām pierunāt Bron-vīni atrauties no vannas. - Mēs nevaram māsas tā vienkārši pamest! - Bronvīne kliedza, kad vilkām viņu uz durvju pusi.

- Nē, varam gan! - Emma turējās pretī. - Meitenēm nekas slikts nenotiks, jo tukšpauri jau nemeklē viņas!

Es zināju, ka tā ir taisnība, bet apzinājos ari, ka tukšpauri saplosīs gabalos ikvienu, kas gadīsies tiem ceļā, ari pārīti parastu meiteņu.

Bronvīne nikni iebelza pa sienu, atstājot tur dūres lieluma bedri. - Piedodiet, - viņa sacīja dzīvokļa saimniecēm un tad ļāva Emmai iestumt sevi vestibilā.

Es tenterēju viņām pakaļ, sāpēm plosot kuņģi. - Aizslēdz šīs durvis un neatver nevienam! - es kliedzu un atskatījos, lai beidzamo reizi redzētu Semas seju durvju spraugā un viņas lielās, baiļpilnās acis.

Dzirdēju, kā priekšnamā ielaužas vējš. Tāda kā pašnāvnieciska ziņkārība vedināja palūrēt ap stūri. Caur aptumšošanas aizkariem lavījās taustekļu ņudzeklis.

Tad Emma satvēra manu roku un rāva prom - cauri vēl vienam vestibilam, virtuvei, pa sētas durvīm, cauri pelniem apbērtam dārzam prom pa aleju, kur citi jau skrēja, turoties cits citam cieši blakus. Tad kāds iesaucās: - Skaties! Skaties! -Kad es, turpinot skriet, pagriezos, ieraudzīju augstu gaisā lidināmies lielu, baltu putnu. Enohs iesaucās: - Mīna, tā ir mīna! - Un tas, kas iepriekš šķita kā putna spārni, pēkšņi atlocījās un skaidri pārvērtās izpletnī. Resnais, sudrabainais priekšmets zem tā bija piebāzts ar sprāgstvielām - zemei nesteidzīgi tuvojās nāves eņģelis.

Tukšpauri metās laukā. Es pa gabalu redzēju tos mūkam caur dārzu, mēlēm plīvojot vējā.

Mīna ar smalku džinkstoņu piezemējās blakus mājai.

- Visi zemē! - es iebrēcos.

Mums nebija nekādu iespēju bēgt un meklēt patvērumu. Es biju tikko pieplacis pie zemes, kad tā eksplodēja ar žilbinošu zibsni un tādu troksni, it kā zeme būtu pārsprāgusi. Svilinoši karsts gaisa vilnis izsita man no plaušām visu gaisu. Un tad pret muguru sāpīgi atsitās melns būvgružu gabals un es pierāvu ceļus pie krūtīm, lai aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas.

Pēc tam bija vien vējš, sirēnas un zvanu skaņas ausīs. Es kampu pēc elpas un aizrijos ar gaisā mutuļojošajiem putekļiem. Pārvilcis svītera apkakli pāri degunam un mutei, lai tā kalpotu kā filtrs, lēnītēm atguvu elpu.

Saskaitīju savus locekļus: divas rokas, divas kājas.

Labi.

Nesteidzīgi pierausos sēdus un pavēros visapkārt. Caur putekļiem nekas daudz nebija saskatāms, bet dzirdēju, kā draugi sauc cits citu vārdā. Atskanēja Horācija, tad Bronvines, Hjū un Milarda balss.

Kur Emma?

Es izkliedzu viņas vārdu. Centos piecelties, bet atkritu atpakaļ. Kājas nebija savainotas, bet drebēja. Tās nespēja noturēt manu svaru.

Iekliedzos vēlreiz: - Emma!

- Esmu šeit!

Es strauji vērsu skatienu turp, no kurienes atskanēja balss. Emmas tēls materializējās no dūmiem.

- Džeikob! Ak kungs! Paldies Dievam!

Mēs abi trīsējām. Apskāvu draudzeni un pārlaidu pirkstus pār viņas ķermeni, lai pārliecinātos, ka viņai viss kārtībā.

- Vai neesi savainota? - es jautāju.

- Nē. Un tu?

Man sāpēja ausis un plaušas, vietā, kur bija trāpījuši būvgruži, dūra mugurā, tomēr kuņģī vairs nesvila. Uzreiz pēc sprādziena kāds it kā bija nospiedis man vēderā slēdzi, un līdz ar to bija pagaisusi arī sajūta.

Tukšpauri bija uzsperti gaisā.

- Man nekas nekaiš, - es sacīju. - Viss kārtībā.

Ja neņem vērā skrambas un grieztas brūces, arī visi pārējie bija neskarti. Mēs piesteberējām cits citam tuvāk un salīdzinājām savainojumus. Visiem tie bija tikai sīki. - Tas nu gan ir brīnums, - Emma neticīgi nogrozīja galvu.

Šī pārliecība vēl vairāk pieauga, kad apjēdzām, ka mums visapkārt mētājas naglas, betona gabali un asas koka šķēpeles; daudzas no tām pēc eksplozijas bija ieurbušās vairākas collas dziļi zemē.

Enohs aizklamzāja līdz kādai netālu novietotai automašīnai, kuras stikli bija izlidojuši un korpuss - šrapneļu tik sīki izurbināts, it kā tā būtu sašauta ar automātu. - Mums bija

jābūt beigtiem. - Bakstidams ar pirkstu caurumā, viņš neticēja savām acīm. - Kāpēc mēs neesam cauri kā siets?

Hjū atbildēja: - Sava apģērba dēļ. - Tad viņš piegāja pie Enoha un izvilka no viņa smiltis novārtītā džempera saliektu naglu.

- Un ari tavējā, - Enohs izķeksēja no Hjū svītera saraustītu metāla gabalu.

Tad mēs visi pārbaudījām katrs savu džemperi. Ikviens no tiem bija uzķēris garas stikla lauskas un metāla šķembas, kam būtu bijis jāieurbjas dziļi ķermeni, tomēr tā nebija noticis. Mūsu asie, nepiegulošie brīnumainie svīteri nebija uguns vai ūdens izturīgi, kā to bija pieļāvusi emurafe. Tie bija ložu necaurlaidīgi. Un tie bija glābuši mums dzīvību.

- Man nekad pat sapņos nav rādījies, ka būs jāpateicas par dzīvības glābšanu tik atbaidošam apģērba gabalam, - noteica Horācijs, ar pirkstiem pārbaudot vilnas adījumu. - Nez kā būtu, ja es no tā izgatavotu smokingu?

Tad mēs ieraudzījām Melīnu ar balodi uz pleca un neredzīgajiem brāļiem pie sāniem. Ar sensoriem raksturīgo maņu viņi bija pamanījuši zemu dzelzsbetona sienu (troksnis bija baiss) un parāvuši Melīnu aiz tās īsu mirkli pirms bumbas sprādziena. Tātad mēs vēl nebijām atraduši tikai abas parastās meitenes. Tomēr, kad putekļi pierima un skatam pavērās viņu māja - vai tas, kas no ēkas bija palicis pāri, - pagaisa jebkādas cerības sastapt māsiņas dzīvas. Augšstāvs bija sagrauts un sabrucis kā kāršu namiņš virs apakšstāva. Bija palicis vien atsegtu statņu skelets un putekļu mākoņa apņemti bruģakmeņi.

Bronvlne tik un tā metās uz krāsmatām un skaļi sauca māsiņu vārdus. Es noskatījos viņai pakaļ un neteicu neko.

- Mēs varējām viņām palīdzēt, bet to neizdarījām. - Emma jutās pagalam nelaimīga. - Mēs viņas pametām nāvē.

- Mēs nevarējām mainīt ne mazāko sīkumu, - Milards sacīja. - Viņu bojāeja jau bija ierakstīta vēsturē. Pat ja mēs šodien būtu izglābuši meiteņu dzīvības, tās jau rit būtu atņēmis

kāds cits. Kāda cita bumba. Autobusa avārija. Viņas nāca no pagātnes, un pagātne vienmēr pati sevi salabo, lai kā mēs tajā iejauktos.

- Un tāpēc nav iespējams atgriezties pagātnē un nogalināt Hitleru vēl bērnībā, lai neļautu notikt karam, - piebilda Enohs. - Vēsture pati sevi dziedē. Vai tas nav interesanti?

- Nē, nav, - Emma atcirta, - un tu esi negausīgs bezsirdis, ja tā runā par bērnu nogalināšanu šādā laikā. Vai jebkad.

- Hitleru bērnībā, - Enohs turpināja. - Un labāk jau runāt par cilpu teoriju nekā ļauties bezjēdzīgai histērijai. - Viņš uzlūkoja Bronvlni, kura kāpelēja pa drupām, rakājās krāsmatās un svaidīja uz visām pusēm gružus.

Tad viņa pagriezās pret mums un uzsauca: - Šurp!

Enohs nogrozīja galvu. - Lūdzu, kāds aizvediet viņu no turienes! Mums vēl jāatrod imbrine.

- Šurp! - Bronvine kliedza jau skaļāk. - Es dzirdēju vienu no māsām!

Emma pavērās uz mani. - Paga! Ko viņa nupat teica?

Un tad mēs visi metāmies pie Bronvlnes.

Mazāko meitenīti mēs atradām zem sagruvušu griestu plāksnes. Tā bija nokritusi tieši pāri vannai, to sabojājot, bet nesaspiežot. Zem tās atradās Esme - slapja, netīra un savainota, bet dzīva. Vanna bija viņu paglābusi, gluži kā māsa bija solījusi.

Bronvine pacēla plāksni tik daudz, lai Emma pasniegtos un izvilktu Esmi laukā. Trīcošā meitenīte piekļāvās Emmai un sāka raudāt. - Kur mana māsa? Kur ir Sema?

- Mieru, mazulīt, mieru, - Emma šūpodama viņu mierināja. - Mēs vedīsim tevi uz slimnīcu. Sema atbrauks vēlāk. - Tie protams, bija meli, un es redzēju, kā Emmai sāp sirds, tos sakot. Tas, ka mēs un mazā meitenīte bijām izdzīvojuši, jau bija divi brīnumi vienā dienā. Gaidīt trešo būtu alkatīgi.

Bet tad notika ari trešais brīnums vai kas tamlīdzīgs - atsaucās vecākā māsa.

- Esme, es esmu šeit! - balss skanēja no augšas.

- Sema! - mazā meitenīte kliedza, un mēs visi pavērāmies uz griestiem.

Sema karājās pie kāda spāru baļķa. Koka gabals bija aizlūzis un svērās lejup četrdesmit piecu grādu leņķī. Sema turējās tuvāk apakšgalam, tomēr pārlieku augstu tvērienam.

- Lec zemē! - Emma teica. - Mēs tevi noķersim.

- Nevaru!

Ieskatījies vērīgāk, es pamanīju, kas nelaiž meiteni vaļā, un gandrīz paģību.

Semas kājas un rokas bija brīvas. Viņa karājās nevis pie baļķa, bet gan uz tā. Koks bija izdūries cauri meitenes ķermenim. Un tomēr viņa bija pie skaidras samaņas un dzīvi vērās uz mūsu pusi.

- Šķiet, ka esmu iestrēgusi, - viņa mierīgi secināja.

Biju pārliecināts, ka Sema kuru katru bridi nomirs. Viņa bija šokā, tāpēc nejuta sāpes, bet pavisam drīz adrenalīns pārstās šļākties pa asinsvadiem, tad viņa zaudēs samaņu un mirs.

- Lūdzu, noceliet manu māsu lejā! - Esme iesaucās.

Bronvine devās pakaļ Semai. Viņa uzrāpās pa sadragātajām

kāpnēm līdz nopostītajiem griestiem, tad pasniedzās, lai satvertu baļķi. Bronvine rāva vairākas reizes un, pielikusi lielus spēkus, tomēr spēja pavilkt baļķi zemāk, tā ka nolauztais gals gandrīz skāra apakšā esošos bruģakmeņus. Tas ļāva Enoham un Hjū aizsniegties līdz Semas kājām un ļoti maigi atbrīvot meiteni, līdz viņa ar mīkstu blīkšķi nolaidās uz kājām.

Sema bez entuziasma nopētīja caurumu sev krūtīs. Tā diametrs sasniedza gandrīz sešas collas, un atvere bija ideāli apaļa, gluži kā baļķis, kas bija izdūries meitenei cauri, tomēr šķita, ka tas viņu īpaši nesatrauc.

Esme izrāvās no Emmas skavām un metās pie māsas.

- Sema! - viņa apvija rokas ap savainotās meitenes vidukli.

- Paldies Dievam, ar tevi viss ir kārtībā!

- Es gan tā neteiktu, - ierunājās Olīvija. - Man nemaz nešķiet, ka ar viņu viss būtu kārtībā!

Tomēr Sema bažījās tikai par Esmi, nevis par sevi. Tikusi vaļā no pildījuma, viņa metās zemē un pacēla mazulīti sev virs galvas, lai apskatītu visus tās nobrāzumus un brūces. - Saki, kur tev sāp! - meitene neatlaidās.

- Man ausīs zvana. Un ceļi ir nobrāzti. Vēl man gruzis trāpīja acī...

Un tad Esme sāka trīsēt un raudāt, jo nupat atgriezās piedzīvotais šoks. Sema cieši piekļāva māsiņu sev klāt un čukstēja: - Viss būs labi, viss būs labi...

Semas organisma normālai darbībai nebija nekāda loģiska pamata. Vēl dīvaināk šķita tas, ka viņas brūce pat neasiņoja. No tās arī nekarājās nekādas miesas vai ādas skrandiņas, kā varētu gaidīt, ja esi skatījies šausmu filmas. Gluži pretēji -Sema no skata atgādināja papīra lelli, kurai uzbrucis milzīgs caurumotājs.

Lai gan mēs nevarējām vien sagaidīt skaidrojumu, ļāvām abām meitenēm brīdi pabūt divatā un taktiski vērojām viņas no pieklājīga attāluma.

Tomēr Enohs nebija tik iejūtīgs. - Atvainojiet, - viņš ielauzās māsu divvientulībā, - bet vai tu, lūdzu, nepaskaidrotu, kā tas iespējams, ka esi dzīva?

- Nekā īpaša, - Sema attrauca. - Mana kleita gan laikam ir lupatās.

- Nekā īpaša?! - Enohs iesaucās. - Es tev redzu cauri!

- Nedaudz kņud, - vecākā māsa atzina, - bet pēc dienas vai divām jau būs aizvilcies ciet. Tā parasti notiek.

Enohs smējās kā plānprātīgs. - Tā parasti notiek?

- Viņa ir mūsējā, - es secināju.

Mums radās jautājumi. Daudz jautājumu. Kad Esmes asaras jau sāka apžūt, mēs saņēmām drosmi un tos uzdevām.

Vai Sema pati saprata, ka ir īpatne?

Viņa zināja, ka ir atšķirīga, vismaz pati tā teica, bet ne reizi nebija dzirdējusi terminu īpatnis.

Vai viņa jebkad bija dzīvojusi cilpā?

Nebija vis (- Kas tā tāda?), tātad meitene bija tieši tik veca, cik izskatījās. Divpadsmit, viņa teica.

Vai neviena imbrlne nebija ieradusies viņai pakaļ?

- Reiz kāda bija atnākusi, - Sema atcerējās. - Es redzēju ari citus sev līdzīgus, bet, pievienojoties viņiem, man būtu jāšķiras no Esmes.

- Vai Esme neko... tādu neprot? - es vaicāju.

- Es varu noskaitīt no simta atpakaļ piles balsi, - Esme šņaukādamās pieteicās un sāka pēkšķēt: - Simts, deviņdesmit deviņi, deviņdesmit astoņi...

Pirms Esme tika tālāk, viņu pārtrauca spalgas sirēnas skaņas strauja tuvošanās. Ielā iegriezās ātrā palīdzība un izslēgtām ugunim brauca uz mūsu pusi, vadoties tikai pēc šauriem gaismas kūlīšiem. Apstājusies pavisam netālu, tā izslēdza sirēnu, un uz ielas izkāpa šoferis.

- Vai ir kāds ievainotais? - viņš jautāja, skriedams pie mums. Šoferis bija ģērbies pelēkā, saņurcītā formas tērpā ar sabuktētu metāla ķiveri, un, lai gan viņš šķita enerģijas pilns, vīrieša seja bija izvārgusi kā pēc vairākām negulētām naktīm.

Šoferis pamanīja caurumu Semas krūtīs un pussoli apstājās kā iemiets. - Svētās šausmas!

Sema piecēlās kājās un sacīja: - Nudien, tas nav nekas īpašs! Es jūtos labi! - Un, lai parādītu, cik labi viņai klājas, meitene vairākas reizes iebāza dūri caurumā un izvilka ārā, kā ari palēkāja, virzot pēdas plati un kopā.

Mediķis paģība.

- Hm, - Hjū novilka un ar kāju pabakstīja pakritušo. - Varētu domāt, ka šie viri ir taisīti no izturīgāka materiāla.

- Ņemot vērā, ka viņš acīm redzami nav piemērots savam uzdevumam, es lieku priekšā aizņemties viņa ātrās palīdzības mašīnu, - Enohs ierosināja. - Mums nav ne jausmas, kur tas putns mūs šajā pilsētā aizvedis. Godīgi sakot, varētu paiet visa nakts, līdz mēs, ejot kājām, nonāksim pie mis Paceplītes.

Horācijs, kurš līdz šim bija sēdējis uz kāda koka gabala, pielēca kājās. - Tā ir kolosāla ideja! - viņš atzina.

- Tā ir peļama ideja! - Bronvlne nepiekrita. - Nedrīkst zagt ātro palīdzību, tā ir vajadzīga ievainotajiem!

- Mēs ari esam ievainotie, - Horācijs sāka īdēt. - Mums tā ir vajadzīga!

- Diez vai tas ir viens un tas pats!

- Svētā Bronvlne! - Enohs sarkastiski iesaucās. - Vai tev tik ļoti rūp normālo labsajūta, ka esi ar mieru riskēt ar mis Peregrines dzīvību, lai aizstāvētu dažus viņējos? Pat tūkstotis viņu nav vienas imbrines vērts! Vai viena no mums, ja reiz par to runājam!

Bronvlne noelsās. - Kā tu uzdrošinies teikt ko tādu, dzirdot...

Sema cēli piesoļoja pie Enoha, un viņas sejā nebija ne miņas no jokiem. - Paklau, puika, - viņa iesāka, - ja tu gribi teikt, ka manas māsas dzīvībai jau atkal nav vērtības, es tev sitīšu!

- Nomierinies, es nerunāju par tavu māsu. Es tikai gribēju teikt, ka...

- Es labi zinu, ko tu gribēji teikt. Un es tev sitīšu, ja tu vēlreiz to atkārtosi.

- Man žēl, ka esmu aizvainojis tavu smalko jūtīgumu, -Enohs sacīja, balsij niknumā kļūstot aizvien spiedzīgākai, - bet jums nekad nav bijusi imbrine un jūs nekad neesat dzīvojušas cilpā, tāpēc droši vien nespēsiet saprast, ka tas, kas šobrīd notiek, strikti runājot, nav īstenība. Tā ir pagātne. Ikviena parastā cilvēka dzīve šajā pilsētā jau ir izdzīvota. Viņu liktenis ir izlemts, lai cik ātrās palīdzības mašīnu mēs nolaupītu! Tāpēc tam, nolādēts, nav nekādas nozīmes, tā, lūk.

Nedaudz apjukusi Sema nebilda ne vārda, tikai turpināja vērst uz Enohu naidīgus skatienus.

- Pat ja tā būtu, - Bronvīne nenocietās, - nav pareizi likt cilvēkiem nevajadzīgi ciest. Mēs nedrīkstam nolaupīt ātro palīdzību!

- Lai cik labi izklausītos tas, ko tu saki, padomā par mis Peregrini! - Milards iejaucās. - Viņai nav atlicis vairāk kā viena diena.

Mūsu bariņš bija sadalījies līdzīgās daļās: vieni bija par mašīnas aizņemšanos, otri - par iešanu kājām, tāpēc nolēmām balsot. Es pats biju pret ātrās palīdzības izmantošanu, bet galvenokārt tāpēc, ka ceļi bija sprādzienos izārdīti un es nesapratu, kā mēs varētu ar to pabraukt.

Emma vadīja balsošanu. - Kurš par ātrās palīdzības aizņemšanos? - viņa jautāja.

Pacēlās dažas rokas.

- Un pret?

Pēkšņi no mediķu mašīnas atskanēja skaļš blīkšķis. Mēs visi pagriezāmies un ieraudzījām mis Peregrini atkāpjamies no auto; tikmēr viena riepa izlaida gaisu. Mūsu imbrīne bija balsojusi ar knābi, ietriecot to ātrās palīdzības riepā. Tagad mašīnu nevarēja izmantot neviens - ne mēs, ne ievainotie - un nebija nekādas jēgas strīdēties un uzkavēties vēl ilgāk.

- Nu viss ir kļuvis vienkāršāk, - piezīmēja Milards. - Iesim kājām.

- Mis Peregrine! - Bronvīne iesaucās. - Kāpēc jūs tā?

Ignorēdama Bronvīnes sašutumu, mis Peregrine aizlēkšoja

līdz Melīnai, pavērās augšup uz balodi, kas tupēja meitenei uz pleca, un ieķērcās. Atbilde bija skaidra: Mums laiks iet!

Kas cits mums atlika? Mēs zaudējām laiku.

- Nāciet mums līdzi, - Emma aicināja Semu. - Ja pasaulē vispār ir cik necik taisnīguma, mēs nonāksim drošībā, vēl pirms nakts būs galā.

- Es jums jau teicu, ka nepametīšu savu māsu! - Sema atbildēja. -Jūs taču dodaties uz vietu, kur viņai nav lemts spert kāju, vai ne?

- Es... es nezinu, - Emma minstinājās. - Iespējams...

- Man vienalga, lai kā tas būtu, - Sema ledaini attrauca.

- Pēc tā, ko nupat redzēju, es nebūtu ar mieru kopā ar jums pat pāriet ielu.

Emma, mazliet nobālējusi, atkāpās. Viņa klusā balstiņā jautāja: - Kāpēc?

- Pat ja tādi izraidītie un apspiestie kā jūs nav spējīgi just līdzcietību pret citiem, - viņa skaidroja, - tad šai pasaulei nav cerību. - Sema aizgriezās un nesa Esmi uz ātrās palīdzības pusi.

Emma reaģēja tā, it kā būtu saņēmusi pliķi, viņas vaigi piesarka. Meitene metās pakaļ Semai. - Nav jau tā, ka mēs visi domātu tāpat kā Enohs! Un, kas attiecas uz mūsu imbrīni, esmu pārliecināta, ka viņa nožēlo to, ko izdarīja!

Sema metās pretī Emmai. - Tas nebija nejauši! Paldies Dievam, mana māsa nav tāda kā jūs! Ak Dievs, kaut es tāda nebūtu!

Sema vēlreiz uzgrieza mums muguru, un šoreiz Emma viņai nesekoja. Viņa aizvainotu skatienu vēroja māsas attālināmies, tad vilkās pārējiem pakaļ. Viņas pasniegtais olīvu zariņš nesaprotamā veidā bija pārvērties čūskā un iekodis pašai.

Bronvīne novilka svīteri un nolika to uz bruģakmeņiem.

- Kad nākamreiz sāksies gaisa uzbrukums, uzvelc savai māsiņai šo te! - viņa uzsauca Semai. - Tas viņu pasargās labāk nekā jebkāda vanna.

Sema neko neatbildēja, viņa pat nepavērās atpakaļ. Meitene bija noliekusies pār ātrās palīdzības šoferi, kurš, piecēlies sēdus, pie sevis bubināja: - Es redzēju tik neticamu sapni...

- Tas bija muļķīgi darīts, - Enohs teica Bronvīnei. - Tagad tu esi palikusi bez svītera.

- Aizver savu stulbo ventilācijas šahtu! - Bronvīne atcirta.

- Ja tu kaut reizi būtu izdarījis otram cilvēkam kaut ko labu, varbūt tad tu saprastu.

- Reiz es izdarīju otram cilvēkam labu, - Enohs sacīja, - un tā dēļ mūs gandrīz aprija tukšpauri!

Nomurminājuši ardievas un nesagaidījuši atbildi, mēs klusi nozudām pilsētas ēnās. Melīna nocēla balodi sev no pleca un palaida to debesis. Nolidojis nelielu attālumu, tas apstājās un sāka planēt virs meitenes galvas. Pie kājas piesietais striķis to noturēja gluži kā suni pie pavadas. - Mis Paceplite atrodas uz to pusi, - Melīna secināja un pamāja turp, kur vilka dūja. Mēs sekojām meitenei un viņas spārnotajai draudzenei prom pa sānieliņu.

Jau grasījos grupas priekšgalā atsākt tukšpauru klātbūtnes pētīšanu, kas bija kļuvusi par ieradumu, kad nez kāpēc pavēros atpakaļ uz māsām. Paspēju īstajā brīdī, lai redzētu, kā Sema ieceļ Esmi ātrajā palīdzībā un noliecas, lai nobučotu abus māsiņas saskrāpētos ceļgalus. Es nodomāju: nez kas gaida šīs meitenes? Vēlāk Milards man pastāstīja: fakts, ka neviens neko nebija dzirdējis par Semu (un viņas spējas bija tik ārkārtējas, ka šo meiteni nevarētu nepamanīt), nozīmē tikai vienu: viņa, visticamāk, nav sagaidījusi kara beigas.

Notikušais bija pamatīgi satriecis Emmu. Nezinu, kāpēc viņai bija tik svarīgi pierādīt svešam cilvēkam, ka mēs esam labsirdīgi, ja reiz paši zinājām, ka tādi esam, bet viņu, šķiet, darīja bažīgu atskārta, ka mēs neesam gluži pa zemi staigājoši eņģeļi un ka mūsu būtība ir krietni neskaidrāka, ēnu apvīta. - Viņas nesaprata, - Emma nepārstāja atkārtot.

Kārtējo reizi, es pie sevis nodomāju. Bet varbūt tomēr saprata.

Tik tālu nu bijām: viss bija atkarīgs no viena baloža. Vai mēs pārlaidīsim nakti, kādas imbrines aprūpēti, droši kā mātes vēderā, vai ari jau pussagremoti pildīsim kāda tukšpaura iekšas; vai glābsim mis Peregrini vai arī pazuduši klaiņāsim pa ellei līdzīgo ainavu, līdz beigsies viņai atvēlētais laiks; vai es piedzīvošu mirkli, kad atkal redzēšu savas mājas un vecākus, - tas viss bija atkarīgs no kāda kaulaina, brīnumaina baloža.

Es soļoju grupas priekšgalā, meklējot iespējamo tukšpauru klātbūtni, kaut gan patiesībā mums ceļu rādīja balodis, kurš vilka mūs uz priekšu aiz striķīša kā medību suns, kas saodis zvēra smaku. Kad putns lidoja pa kreisi, mēs nogriezāmies pa kreisi, kad tas vilka pa labi, mēs virzījāmies pa labi kā paklausīgas aitas, pat ja tas nozīmēja klupšanu pa bumbu izrautām bedrēm, līdz potītēm dziļām, vai pārvietošanos pa izpostītu ēku skeletiem, kuru izraustīto dzelzs šķēpu gali draudīgi uzglūnēja trīsuļojošajā ugunskuru gaismā, mērķējot uz mūsu kakliem.

Atgūstoties pēc tā vakara baisajiem notikumiem, mani pārņēma jauns pārguruma vilnis. Galva savādi džinkstēja. Kājas tik tikko vilkās uz priekšu. Bumbu eksplozijas bija pieklusušas, sirēnas beidzot vairs nekauca, un es prātoju, vai tieši apokaliptiskais troksnis bija turējis mani nomodā. Tagad putekļu pilnajā gaisā valdīja klusākas skaņas: ūdens guldzēšana no bojātām caurulēm, kaut kur iesprūduša suņa smilksti, piesmakušu balsu saucieni pēc palīdzības. Ik pa brīdim no tumsas iznira citi ceļotāji: no kādas zemākas pasaules izglābušies spokaini radījumi, kuru acis gailēja bailēs un aizdomās, būtnes, kas bija uz labu laimi paķērušas līdzi kādu priekšmetu - radioaparātu, zagtas sudrablietas, zeltītu kārbiņu, urnu ar nelaiķa pelniem. Miroņi nesa līdzi mirušos.

Nonākuši pie T veida krustojuma, mēs apstājāmies, jo balodis šaudījās te pa kreisi, te pa labi. Meitenes putnu uzmundrināja: - Aiziet, Vinnij! Laba dūjiņa! Rādi mums ceļu!

Enohs paliecās uz priekšu un čukstēja: - Ja neatradīsi mis Paceplīti, es pats savām rokām izcepšu tevi uz iesma.

Putns uzšāvās gaisā un vilka pa kreisi.

Melīna nikni pavērās uz Enohu. - Tu esi cūkpakaļa, - viņa sacīja.

- Es tikai atbilstoši reaģēju uz notiekošo, - zēns atcirta.

Visbeidzot mēs sasniedzām metrostaciju. Pa ieejas arku balodis mūs ieveda kasu zālē, un es jau grasījos atzīmēt: Brauksim ar metro, prātīgs putns, kad pamanīju, ka telpā nav citu cilvēku un kases lodziņi ir slēgti. Lai gan neradās priekšstats, ka drīzumā tur varētu iegriezties kāds vilciens, mēs tik un tā virzījāmies uz priekšu caur neaizslēgtiem vārtiem, vēl vienu vestibilu ar atlēkušiem uzrakstiem un baltu flīžu šķembām līdz dziļai kāpņu šahtai, kas kā spirāle vijās lejup līdz pat pilsētas dunošajai, elektrības izgaismotajai sirdij.

Katrā kāpņu laukumiņā mums bija jāiet apkārt gulošiem cilvēkiem, kas ietinušies segās. Pirmie bija iekārtojušies uz grīdas pa vienam, tālāk tie gulēja zemē jau baros cits citam blakus kā sērkociņi kārbiņā. Kad nokāpām lejā, tur metro peronu klāja vienlaidu ļaužu jūra: simtiem cilvēku bija saspiedušies starp sienu un sliedēm, saritinājušies uz grīdas, izstiepušies uz soliem un sagumuši saliekamajos krēslos. Tie, kas negulēja, šūpoja uz rokām mazuļus, lasīja grāmatas mīkstos vākos, spēlēja kārtis vai lūdza Dievu. Viņi negaidīja vilcienu; šeit tādi nekursēja. Tie bija bēgļi, kas slēpās no bombardēšanas, un šis bija viņu patvērums.

Es mēģināju samanīt tukšpauru klātbūtni, bet visapkārt bija pārmēru daudz seju un ēnu. Veiksmei, ja tāda mūs vēl pavadīja, vēl kādu bridi bija mums jāpalīdz.

Ko nu?

Mēs gaidījām norādes no baloža, bet tas šķita mazliet apjucis - tāpat kā mani, arī to, iespējams, mulsināja pūlis -, un tāpēc mēs stāvējām un gaidījām visapkārt valdošajā savādajā elsu, krācienu un murdoņas kakofonijā.

Pēc kāda brīža balodis sastinga un aizlidoja uz sliežu pusi, nospriegojot saiti, kurā bija piesiets, un kā jojo bumbiņa atsprāga atpakaļ līdz pat Melīnas plaukstai.

Mēs lavījāmies uz pirkstgaliem gar perona malu un gulošajiem ļaudīm, tad nolēcām bedrē, kur parasti kursēja vilcieni. Abos stacijas galos tuneļu tumsā nozuda sliedes. Mani pārņēma biedējoša priekšnojauta, ka nākotne mūs gaida kādā no šīm tumšajām, plaši pavērtajām mutēm.

- Nē, nevar būt, ka mums nāksies līst tur, tajā zaņķī, - Olīvija nočīkstēja.

- Skaidrs, ka jāiet tieši tur, - Enohs iebilda. - Vai tad tās ir īstas brīvdienas, ja vēl neesam ielīduši ikvienā tuvumā esošā kanalizācijas šahtā...

Balodis rāvās pa labi. Mēs devāmies uz priekšu pa sliedēm.

Pārlēcis pāri eļļainai peļķei, es aizbiedēju veselu žurku leģionu, un Olīvija spiegdama metās Bronvīnes apkampienos. Mums priekšā vīdēja melns un draudīgs tunelis. Man ienāca prātā, ka šī nemaz nebūtu laba vieta, lai saskartos ar kādu tukšpauri. Te nebūtu ne sienu, pa kurām uzkāpt, ne māju, kur meklēt patvērumu, ne kapeņu vāku, ko aizvērt aiz sevis. Tunelis bija garš un taisns, to izgaismoja vien dažas sarkanas spuldzes, kas vāri mirguļoja tālu cita no citas.

Es pieliku soli.

Tumsa mūs apņēma no visām pusēm.

Kad biju vēl mazs puika, es mēdzu ar tēti spēlēt paslēpes. Es vienmēr slēpos, bet tētis mani meklēja. Man tas nudien labi padevās - galvenokārt tāpēc, ka atšķirībā no vairākuma četrus piecus gadus vecu bērnu man piemita vismaz tolaik brīnumaina spēja ilgstoši būt ārkārtīgi klusam, turklāt man absolūti nemaz nebija raksturīgs nekas līdzīgs klaustrofobijai. Es varēju ielīst un iespiesties vismazākajā spraudziņā un palikt tur divdesmit trīsdesmit minūtes, neizdvešot ne skaņu un vadot laiku vienatnē.

Iespējams, tādēļ jūs padomāsiet, ka tumsa un noslēgta telpa man nevarētu sagādāt nekādas grūtības. Vai vismaz nospriedīsiet, ka tunelī varētu atrasties tikai vilcieni un sliedes, nekas cits, turklāt es nekur nevarētu labāk likt lietā savas spējas kā vietā, kas atgādina atklātu kapsētu, kur čum un mudž no dažnedažādiem Helovīna svētku radījumiem. Un tomēr -jo dziļāk tunelī iegājām, jo stiprāk mani pārņēma lipīgas, aiz apkakles lienošas šausmas, un šī sajūta manāmi atšķīrās no tās, kāda radās tukšpauru klātbūtnē; šīs bija vienkārši ļaunas priekšnojautas. Un tāpēc es vedināju visus uz priekšu tik ātri, cik vien tas bija pa spēkam lēnākajam no mums, uzmundrinot Melīnu, līdz viņa man uzrūca, lai tinos. Šādā pārgurumā kustēties mani mudināja tikai negaistošā adrenalīna deva.

Kad bijām nogājuši jau labu gabalu un iegriezušies vairākos tuneļa atzarojumos, balodis mūs aizveda uz neizmantotu sliežu ceļa posmu ar pūstošiem un apķepušiem gultņiem un nekustīga ūdens peļķēm. Spiediens no tālumā tuneļos skrejošiem vilcieniem kustināja gaisu ap mums kā elpas vilcieni kādas milzīgas radības plaušās.

Un tad mums tālu priekšā uzmirgoja šaurs gaismas kūlītis, kas aizvien pieauga. Emma iekliedzās: - Vilciens! - Mēs izklīdām un pieplakām pie sienas. Es aizspiedu ausis apdullinošā lokomotīves dzinēja rēciena gaidās, bet tas tā ari nepienāca -dzirdēju vien smalku, spalgu pīkstienu, kas nešaubīgi radās

manā paša galvā. Kamēr gaisma piepildīja tuneli un apņēma mūs no visām pusēm, es pēkšņi sajutu spiedienu ausīs, un tad gaisma pazuda.

Apdulluši atrāvāmies no sienas. Nu jau sliedes un gultņi mums zem kājām bija jauni, kā nupat ierīkoti. Urīna smaka tunelī bija nedaudz mazinājusies. Spuldzes pie sienām dega spožāk un drīzāk mirgoja nekā spīdēja pastāvīgi. Jo tās vairs nebija elektriskās spuldzes, bet gan gāzes laternas.

- Kas tas bija, kas nupat notika? - es nočukstēju.

- Mēs iegājām cilpā, - Emma paskaidroja. - Bet kas tā bija par gaismu? Nekad iepriekš nebiju neko līdzīgu redzējusi.

- Katrai cilpai raksturīgas savas dīvainības, - Milards piezīmēja.

- Vai kādam ir nojausma, kur mēs atrodamies? - es pavaicāju.

- Pieļauju, ka deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, - Milards turpināja. - Līdz 1863. gadam metro sistēmas Londonā nemaz nebija.

Un tad mums aiz muguras parādījās jauna gaisma, un šo jau pavadīja karsta gaisa plūsma un pērkondimdoša rēkoņa.

- Vilciens! - Emma atkal iesaucās, un šoreiz viņa nekļūdījās. Mēs steigšus piekļāvāmies pie sienas, vilciens padrāzās mums garām ar apdullinošu troksni, gaismu un smacējošu smārdu. Vilciens drīzāk atgādināja miniatūru lokomotīvi, nevis mūsdienīgu metro sastāvu. Tam bija pat apkalpes vagons, no kura uz mums blenza pārsteigts vīrietis ar melnu bārdu un nespodru laternu rokā, līdz vilciens nozuda aiz nākamā līkuma.

Hjū cepure tika norauta no galvas un saplēsta. Viņš devās to pacelt, ieraudzīja postījumus un dusmīgs aizmeta cepuri.

- Man šī cilpa ir vienaldzīga, - viņš izspēra. - Mēs te esam sabijuši vien sekundes desmit, un tā jau ir mēģinājusi mūs nogalināt. Darīsim, kas mums jādara, un nevilksim garumā.

- Nekādi nevaru nepiekrist, - Enohs piebilda.

Balodis vedināja mūs tālāk pa sliedēm. Pēc minūtēm desmit tas gaisā apstājās un vilka mūs uz šķietami līdzenas sienas

pusi. Mēs nesapratām šādas rīcības iemeslu, pirms es pavēros augšup un pamanīju pie pašiem griestiem, pēdas divdesmit mums virs galvas, apslēptas durvis. Tā kā neredzējām citu ceļu, kā līdz tām nokļūt, Olīvija novilka kurpes un uzlidoja gaisā, lai apskatītu tuvāk. - Tās ir aizslēgtas, - viņa paziņoja. - Ar kombināciju slēdzeni.

Durvju apakšējā stūrī bija izurbināts aprūsējis baloža lieluma caurums, bet mums tas nekādi nevarēja līdzēt - bija jāzina skaitļu kombinācija.

- Vai kādam ir nojausma, kāda tā varētu būt? - Emma jautāja ikvienam.

Visi viņai atbildēja vien ar plecu raustīšanu un tukšiem skatieniem.

- Ne mazākās, - Milards atzina.

- Tad nāksies minēt, - Emma teica.

- Varbūt mans dzimšanas datums, - ierosināja Enohs. - Pamēģini tris-divpadsmit-deviņdesmit divi.

- Kāpēc gan kādam būtu jāzina tavs dzimšanas datums? -skeptiski izmeta Hjū.

Enohs novaikstījās. - Tomēr pamēģini.

Olīvija grozīja ciparu cilindrus šurpu turpu, tad centās atvērt atslēgu. - Piedod, Enoh!

- Varbūt mūsu cilpas datums? - piedāvāja Horācijs. - De-viņi-trīs-četrdesmit.

Ari tas nederēja.

- Tas nebūs nekas tik vienkāršs kā datums, ko varētu uzminēt, - Milards secināja. - Tad jau atslēgas likšanai nebūtu nekādas jēgas.

Olīvija sāka izmēģināt nejaušas ciparu kombinācijas. Mēs stāvējām un vērojām, un ar katru neveiksmīgo mēģinājumu mūsu izmisums pieņēmās spēkā. Tikmēr mis Peregrine klusi izlavījās no Bronvīnes azotes un aizlēkšoja līdz balodim, kas gāzelējās saites galā, knābādams zemi. Ieraudzījis mis Pere-grīni, tas mēģināja tikt prom, bet direktore neatkāpās ne soli, brīdinot balodi ar mazliet draudīgu ķērcienu.

Balodis sasita spārnus un uzlidoja Melīnai uz pleca, kur mis Peregrine nevarētu tikt tam klāt. Mis Peregrine stāvēja pie Melinas kājām, žēli klaigādama. Balodis kļuva pagalam nervozs.

- Mis P., ko jūs cenšaties pateikt? - Emma jautāja.

- Man šķiet, ka viņa kaut ko grib no tava putna, - es teicu Melīnai.

-Ja balodis zina ceļu, varbūt tam zināma ari ciparu kombinācijā, - Milards pieļāva.

Mis Peregrine pagriezās pret viņu un ieķērcās, tad atkal pavērās uz balodi un iebrēcās vēl skaļāk. Balodis mēģināja paslēpties aiz Melinas kakla.

- Varbūt balodis zina kombināciju, bet neprot mums to pateikt, - Bronvine ieminējās. - Toties spēj to atklāt mis Peregri-nei, jo viņi abi runā putnu valodā, un tad mis Peregrine varētu to pateikt mums.

- Pasaki savam balodim, lai tas parunā ar mūsu putnu, -Enohs uzstāja.

- Jūsējais ir divtik liels kā Vinnija un ar trim asiem ieročiem, - Melīna iebilda un soli atkāpās. - Vinnijai ir bail, un es nevaru viņai to pārmest.

- Tai ne no kā nav jābaidās, - Emma paskaidroja. - Mis P. nekādā gadījumā nedarītu pāri nevienam putnam. Tas neatbilst imbrines baušļiem.

Melinas acis iepletās, tad atkal piemiedzās. - Vai tas putns ir imbrīne?

- Tā ir mūsu direktore! - Bronvine iesaucās. - Alma Le Feja Peregrine.

-Jums gan netrūkst noslēpumu! - Melīna norūca un tad ne īpaši labvēlīgi iesmējās. - Ja jums ir pašiem sava imbrīne, tad kam jums vajadzīga vēl viena?

- Tas ir garš stāsts, - Milards atbildēja. - Patlaban pietiks ar to, ka mūsu imbrinei nepieciešama palīdzība, ko spēj sniegt tikai cita imbrīne.

- Vienkārši noliec to sasodīto putnu zemē, lai mis P. var ar to parunāt! - Enohs uzkliedza.

Visbeidzot Melīna negribīgi piekāpās. - Nāc nu, Vinnij, esi laba meitene! - Viņa nocēla balodi no pleca, lēni nolika zemē un pieturēja saiti ar pēdu, lai tas neaizlaistos prom.

Mēs visi sanācām bariņā, lai pavērotu mis Peregrines un baloža satikšanos. Tas centās izrauties, bet striķis nelaida. Mis Peregrine nostājās pretī Vinnijai, čivināja un klabināja knābi. Tas atgādināja nopratināšanu. Balodis paslēpa galvu zem spārna un sāka drebēt.

Tad mis Peregrine ieknāba tam galvā.

- Kas notiek? - Melīna iekliedzās. - Izbeidz!

Balodis joprojām nebāza knābi laukā un neatbildēja, tāpēc mis Peregrine ieknāba vēlreiz un jau stiprāk.

- Diezgan! - Melīna paziņoja un, pacēlusi pēdu no saites, noliecās, lai paņemtu balodi. Tomēr viņa vēl nebija paspējusi pieskarties putnam, kad mis Peregrine veikli saķēra pavadu nagos, iecirta knābi baloža tievajā kājā un lēkšoja prom, velkot sev līdzi spiedzošo nastu, kas kuļāja spārnus.

- Tūlīt pat lido atpakaļ! - pārbiedētā Melīna nikni kliedza un bija jau gatava mesties pakaļ putniem, kad Bronvine satvēra viņas rokas.

- Pagaidi! Es esmu pārliecināta, ka mis Peregrine zina, ko dara...

Mis Peregrine apstājās nedaudz tālāk uz ceļa, kur neviens putnus vairs nevarēja sasniegt. Balodis viņas knābī spirinājās, un Melīna tikpat bezcerīgi pretojās Bronvīnei. Šķita, ka mis Peregrine nogaida, līdz balodis piekusīs un padosies, tomēr pēkšņi viņas pacietībai pienāca gals un viņa sāka griezt putnu aiz kājas sev ap galvu.

- Mis R, lūdzu! - Olīvija iekliedzās. - Jūs to nogalināsiet!

Es jau pats biju gatavs mesties klāt un visu pārtraukt, bet

putni bija pārvērtušies nagu un knābju murckulī un nelaida sev klāt nevienu, kas tos varētu izšķirt. Mēs sākām kliegt un lūgt mis Peregrīni, lai apstājas.

Visbeidzot tā arī notika. Balodis izkrita viņai no mutes un nedroši nostājās uz kājām, pārlieku šokēts, lai spētu pacelties

spārnos. Mis Peregrine joprojām ņurdēja uz putnu tāpat kā līdz šim, un šoreiz tas kaut ko nočiepstēja pretī. Tad mis Peregrine trīsreiz uzsita ar knābi pa zemi, tad desmit reizes un beigu beigās - piecas.

Trīs-desmit-pieci. Olīvija izmēģināja šo kombināciju. Atslēga atsprāga vaļā, durvis atvērās uz iekšpusi, un gar sienu līdz pat grīdai izritinājās virvju kāpnes.

Mis Peregrines nopratināšanas metodes bija izrādījušās iedarbīgas. Viņa bija izdarījusi visu, lai mums palīdzētu, un tādēļ mēs būtu izlikušies nemanām viņas uzvedību, ja vien nesekotu turpmākā rīcība. Mis Peregrine atkal sagrāba apdullušo putnu aiz kājas un it kā aiz spītības stipri trieca pret sienu.

Šausmās mēs kori iekliedzāmies. Es biju tik šokēts, ka nespēju parunāt.

Melīna izrāvās no Bronvīnes tvēriena un metās pie baloža. Tas ļengani nokarājās no meitenes plaukstas - kakls bija lauzts.

- Ak manu putniņ, tā viņu nogalināja! - Bronvīne iekliedzās.

- Pēc visa, ko pieredzējām, lai to noķertu, - žēlojās Hjū. - Un ko nu?

- Es tūlīt sašķaidīšu jūsu imbrinei galvu! - Melīna iebrēcās, no niknuma zaudējusi savaldību.

Bronvīne atkal sagrāba meitenes rokas. - Nē, tā nenotiks! Izbeidz!

- Tā jūsu imbrīne ir mežone! Ja viņa tā uzvedas, mēs labāk iesim pie nebūtnēm!

- Ņem savus vārdus atpakaļ! - Hjū uzkliedza.

- Neņemšu!

Sekoja vēl skarbāki vārdi no abām pusēm. Tik tikko izvairījāmies no kautiņa. Bronvīne turēja Melīnu, bet mēs ar Emmu -Hjū, līdz viņu dusmas atslāba, vietā atstājot vien rūgtumu.

Neviens nespēja pa īstam noticēt tam, ko mis Peregrine bija izdarījusi.

- Un kas tur liels? - Enohs norūca. - Tas bija tikai stulbs balodis.

- Nē, nebija vis, - Emma atcirta, veltot pārmetumus tieši mis Peregrīnei. - Putns bija tuvs mis Paceplītes draugs. Tas bija simtiem gadu vecs. Par to ir rakstīts Pasakās. Un tagad tas ir miris.

- Noslepkavots, - Melīna piebilda un nospļāvās zemē. - To sauc par nogalināšanu bez iemesla.

Mis Peregrine padzenāja sev padusē blusu, it kā nekas nebūtu noticis - it kā viņa nebūtu dzirdējusi neko no sacītā.

- Viņā ir iemiesojies nelabais, - Olivija norādīja. - Tas nemaz neatgādina mis Peregrini.

- Viņa pārvēršas, aizvien vairāk līdzinās dzīvniekam, - ierunājās Hjū.

- Ceru, ka viņā vēl ir palicis kaut kas cilvēcīgs, ko glābt, -Milards drūmi norūca.

Mēs cerējām uz to pašu.

No tuneļa izgājām, iegrimuši katrs savās rūpju pilnajās pārdomās.

Aiz durvīm sākās gaitenis, kas veda līdz kāpnēm, aiz kurām stiepās jau cits gaitenis un vēl vienas durvis; aiz tām pavērās saules pielieta istaba, līdz pat griestiem piebāzta ar drēbēm. Ar apģērba gabaliem bija pilni skapji un kumodes. Tur atradās ari pāris koka aizslietņu, aiz kuriem pārģērbties, daži spoguļi un darba virsma, nokrauta ar šujmašīnām un neskarta auduma baķiem. Tas bija kā veikala un darbnīcas apvienojums un sava veida paradīze Horācijam, kurš, tur nonācis, gluži vai meta kūleņus, tā ari saukdams: - Te ir paradīze!

Melīna saīgusi novērsa skatienu un nerunāja ne ar vienu.

- Kas šī ir par vietu? - es jautāju.

- Tas ir maskēšanās salons, kur īpatņiem palīdz iekļauties šis cilpas parasto iemītnieku sabiedrībā. - Milards norādīja uz ierāmētu attēlu, kurā tika rādīts, kā jāvalkā tālaika drēbes.

- Senās Romas laikos! - Horācijs piebilda un noliecās pār apģērbu statni.

Emma lika visiem pārģērbties. Jaunas drēbes ne tikai palīdzētu mums iekļauties sabiedrībā, bet ari nojauktu pēdas nebūtnēm, ja kāda mums sekotu. - Tikai apakšā atstājiet svīterus, ja nu iekuļamies jaunās nepatikšanās.

Bronvine un Olīvija aiz aizslietņa pielaikoja vienkāršas kleitas. Es nomainīju savas pelniem klātās un sviedriem pievilkušās bikses un jaku pret dažāda auduma, toties salīdzinoši tīru uzvalku. Šajā apģērbā jutos tik neērti, ka sāku prātot, kāpēc ļaudis ilgus gadu simteņus vienmēr valkājuši tik stīvas un oficiālas drēbes.

Milards uzvilka izsmalcinātu tērpu un apsēdās spoguļa priekšā. - Kā es izskatos? - viņš vēlējās zināt.

- Kā apģērbies neredzams zēns, - atbildēja Horācijs.

Milards nopūtās, vēl mirkli pakavējās spoguļa priekšā, tad

izģērbās un atkal kļuva neredzams.

Horācija sākotnējā aizrautība bija pagaisusi. - Šeit ir nožēlojama izvēle, - viņš sāka žēloties. - Ja drēbes nav kožu saēstas, tās ir notraipītas vai arī grasās izirt! Man tik ļoti apnicis izskatīties pēc ielas zeņķa.

- Ielas zeņķi labi iekļaujas vidē, - Emma ierunājās no aizslietņa otras puses. - Mazi kundziņi cilindros gan ne. - Viņa iznāca no aizslietņa, ģērbusies sarkanās, spīdīgās kurpēs bez papēža un zilā kleitā ar īsām piedurknēm, kuras svārku daļa beidzās tieši zem ceļa. - Ko teiksi? - viņa pavaicāja un apmeta loku, lai izrādītu plato svārku daļu.

Emma atgādināja Dorotiju no Oza zemes burvja, tikai bija daudz jaukāka. Nezināju, kā lai viņai to pasaku, visiem dzirdot, tāpēc tikai neveikli pasmaidīju un pacēlu gaisā īkšķi.

Emma iesmējās. - Tev patīk? Nu, tas nemaz nav labi, - viņa bikli piebilda. - Es izcelšos no pūļa kā uz augšu pacelts īkšķis. - Tad meitenes sejā parādījās sāpju izteiksme, it kā viņa justos vainīga, ka ir smējusies, ka atļāvusi sev īsu brīdi papriecāties, ņemot vērā visu, kas ar mums noticis un kas vēl bija jānokārto. Emma atkal nozuda aiz aizslietņa.

Arī mani nomāca bailes - visas šausmas, ko bijām redzējuši un kas manās domās atkal atgādināja par sevi kā apburtais loks. Tomēr nav iespējams justies slikti katru mirkli, es gribēju viņai pateikt. Smiekli nepadara ļauno vēl sliktāku vairāk nekā asaras - labāku. Tie nenozīmē, ka tev ir vienalga vai ka esi aizmirsis. Tas nozīmē tikai to, ka esi cilvēks. Bet es nezināju kā pateikt ari to.

Kad Emma nākamreiz iznāca no aizslietņa, viņa bija tērpusies maisveida blūzē ar uzrotītām piedurknēm un šauros svārkos, kas vilkās pa zemi. (Viņa drīzāk izskatījās pēc bezpajumt-nieces.) Tomēr sarkanās kurpes Emma bija paturējusi. Mana draudzene nespēja atturēties no spīguļiem, lai cik sīki tie būtu.

- Un šī te? - Horācijs vicināja pa gaisu apjomīgu, oranžu parūku, ko bija atradis. - Kā tā varētu palīdzēt kādam iekļauties parasto ļaužu sabiedrībā?

- Tā liek domāt, ka mēs dodamies uz karnevālu, - Hjū skaidroja, uzlūkodams pie sienas piespraustu plakātu, kas aicināja uz šādu pasākumu.

- Acumirkli! - Horācijs iesaucās un nostājās zem plakāta blakus Hjū. - Es esmu dzirdējis par to vietu! Tā ir veca tūristu cilpa.

- Kas ir tūristu cilpa? - es painteresējos.

- Savulaik tās bija sastopamas visā brīnumainajā pasaulē, -Milards sāka stāstīt. - Tās atradās stratēģiskās vietās vēsturiski nozīmīgos laikos. Kopā tās veidoja tādu kā Lielo tūri, ko savulaik uzskatīja par neatņemamu labi audzināta īpatņa izglītības priekšnoteikumu. Protams, tā tas bija pirms daudziem gadiem, kad vēl bija nosacīti droši ceļot uz ārzemēm. Nemaz nezināju, ka kāda vēl saglabājusies.

Un tad Milards apklusa, iegrimis atmiņās par labākiem laikiem.

Kad visi beidzot bijām pārģērbušies, mēs pametām savas divdesmitā gadsimta drānas kaudzē un, sekojot Emmai, izgājām pa citām durvīm klusā ieliņā, kas bija piebāzta ar atkritumiem un tukšām kastēm. Es sadzirdēju tālumā karnevāla skaņas: neritmisku dūdu blēšanu un dunošus pūļa kliedzienus. Par spīti nervu stāvoklim un pārgurumam, sajutu satraukumu. Savulaik īpatņi sanāca no tālām zemēm, lai noskatītos karnevālu. Vecāki nebija aizveduši mani pat uz Disnejlendu.

Emma atkārtoja jau ierastos norādījumus: - Visiem jāturas kopā! Vērojiet manus un Džeikoba signālus! Ne ar vienu nesarunājieties un nevienam neskatieties acīs!

- Kā mēs zināsim, kurp jāiet? - Olīvija jautāja.

- Mums jādomā tā, kā domātu imbrīnes, - Emma skaidroja. -Ja jūs būtu mis Paceplīte, kur jūs slēptos?

-Jebkur, tikai ne Londonā? - Enohs ieminējās.

- Kaut jel kāds nebūtu nogalinājis to balodil - Bronvīne nočukstēja un veltīja mis Peregrīnei pārmetumu pilnu skatienu.

Direktore stāvēja uz bruģakmeņiem un vērās augšup uz mums, bet neviens negribēja viņai pieskarties. Tomēr mums bija jāgādā, lai putns nebūtu ieraugāms, tāpēc Horācijs vēlreiz devās uz maskēšanās istabu un atgriezās ar džinsa auduma maisu. Mis Peregrine neizrādīja vēlēšanos tajā līst, bet, tiklīdz kļuva skaidrs, ka neviens cits viņu neņems pie sevis - vismazāk jau Bronvīne, kura acīm redzami izjuta pret putnu riebumu, - tā ierāpās maisā un ļāva Horācijam aizsiet galu ar ādas sloksni.

Mēs pa šauru ieliņu mudžekli tuvojāmies gadatirgus reibinošajiem trokšņiem; tur no ielas tirgotāju koka ratiem glūnēja dārzeņi, noputējuši graudu maisi un tikko nokauti truši; apkārt klaiņāja bērni un izkāmējuši kaķi, veroties izsalkušām acīm, un sievietes lepnām, bet netīrām sejām tupēja renstelē un mizoja kartupeļus, veidojot uzkalniņus no aizmestajām mizām. Lai gan mēs ārkārtīgi pūlējāmies palikt nemanīti, šķita, ka ikviens sastaptais pagriezās un noskatījās mums pakaļ: kā pārdevēji un bērni, tā sievietes, kaķi un pat nokautie un aiz kājām pakarinātie truši.

Pat jaunajās, attiecīgajam laikam atbilstošajās drānās es jutos absolūti neiederīgs apkārtējā vidē. Kā nopratu, neizcel-šanās vienlīdz lielā mērā nozīmēja kā uzvedību, tā apģērbu, bet man un maniem draugiem nebija raksturīgas sakumpušas muguras un zaglīgi skatieni kā vietējiem ļaudīm. Ja turpmāk vēlēšos palikt nemanāms tikpat prasmīgi kā nebūtnes, man nāksies uzlabot aktiera prasmes.

Ar katru soli karnevāla troksnis un aromāti pieņēmās spēkā: piedegusi gaļa, grauzdēti rieksti, zirgu mēsli, cilvēku izkārnījumi un ogļu krāšņu izdalītais smārds sajaucās kopā tik šķebinoši salkanā smakā, ka gaiss šķita sabiezējis. Beigu beigās mēs nonācām plašā laukumā, kur karnevāla pasākumi sita augstu un trakulīgu vilni: cilvēku pūļi un spoži krāsotas teltis, un tik daudz darbību, ka nespēju visu uzreiz pat saskatīt. Viss, kas notika uz laukuma, - tas bija pārlieku daudz manām acīm. Tur darbojās akrobāti un virves dejotāji, nažu metēji, uguns rijēji un visdažādākie ielu artisti. Pūšļotājs no ratu pakaļas piedāvāja zāles pret visām slimībām: - Reti sastopamas sirdszāles, kas pasargā iekšas no lipīgiem parazītiem, neveselīgi mitriem apstākļiem un ļaundabīgiem kvēpiem! - Uz kaimiņu platformas tikpat iedarbīgi par uzmanības piesaistīšanu cīnījās kāds artists ar skaļu balsi, ģērbies frakā, un milzīgs aizvēsturiska paskata radījums, kura pelēcīgā āda nokarājās no kauliem veselā krunku kaskādē. Pagāja veselas desmit sekundes, ejot garām paaugstinājumam, līdz es dīvainajā būtnē atpazinu lāci. Tas bija noskūts, piesiets pie krēsla un ieģērbts sieviešu kleitā. Kad lācis izvalbīja acis, dresētājs pasmaidīja un, izlicies, it kā pasniegtu tam tēju, sāka klaigāt: - Dāmas un kungi! Atļaujiet iepazīstināt ar visdaiļāko dāmu visā Velsā! - Tā viņš izpelnījās skaļus smieklus no pūļa puses. Es gluži vai sāku cerēt, ka lācis saraus savas važas un visu acu priekšā aprīs vīrieti.

Lai pārvarētu visa šī neticamā trakuma izraisīto nelabumu, iebāzu roku kabatā un saņēmu plaukstā mobilā tālruņa ekrāna stiklu, uz mirkli pievēru acis un nočukstēju sev zem deguna: - Es ceļoju laikā. Viss notiek pa īstam. Es, Džeikobs Portmens, ceļoju laikā.

Jau tas bija pietiekami mulsinoši. Taču vēl pārsteidzošāks likās fakts, ka ceļošana laikā nebija samaitājusi manas smadzenes, ka es brīnumainā kārtā nebiju vēl pārvērties buldurējošā plānprātiņā, kas bļaustās uz ielu stūra. Cilvēka psihe izrādījās daudz elastīgāka, nekā biju iztēlojies; tā spēja izplesties un paturēt sevī dažāda rakstura pretrunas un šķietami neiespējamo. Man bija paveicies.

- Olīvij! - iesaucās Bronvīne. Pavēries augšup, es ieraudzīju, kā viņa atrauj meiteni no kāda klauna, kurš bija noliecies, lai parunātu ar mazo. - Cik reižu esmu tev teikusi: nekādā gadījumā nerunā ar parastajiem!

Mūsu bija gana daudz, lai turpmāka turēšanās kopā izrādītos apgrūtinoša, it īpaši vietā, kur notika tik daudz kas interesants - kā radīts, lai pievērstu bērnu uzmanību. Bronvīne rīkojās kā vistu māte un mūs visus sapulcināja kopā ik reizi, kad kāds bija noklīdis, lai pavērotu spilgti krāsotu vējdzirnaviņu kiosku vai verdošu ledeņu katlu. Olīvijas uzmanību bija visvieglāk novērst, un nereti šķita, ka viņa ir aizmirsusi par mums draudošajām nopietnajām briesmām. Tik daudz bērnu paturēt ierindā bija iespējams tikai tāpēc, ka tie patiesībā nemaz nebija bērni - viņos slēpās daudz vecāku cilvēku daba, kas brīdināja neļauties bērnišķīgiem kārdinājumiem. Esmu pārliecināts, ka ar īstiem bērniem tas nebūtu iespējams.

Kādu laiku mēs bezmērķīgi klīdām, meklēdami kādu, kas atgādinātu mis Paceplīti, vai ari vietu, kur īpatņi varētu slēpties. Tomēr šeit viss šķita īpašs - pati cilpa ar visu tai piemītošo haotisko dīvainību bija ideāla īpatņu slēptuve. Un tomēr pat šeit ļaudis mūs ievēroja un nemanāmi atskatījās, kad bijām pagājuši garām. Man sākās paranoja. Cik daudzi no apkārtējiem bija nebūtņu spiegi vai pašas nebūtnes? īpaši bīstams man šķita klauns, no kura Bronvīne bija atrāvusi Olīviju. Viņš no mums neatkāpās. Aptuveni piecās minūtēs mēs viņam uzdūrāmies tikpat daudz reižu: tas slaistījās ielas galā, nolūkojās uz

mums no kāda loga, novēroja mūs no fotodarbnīcas teltenes, pinkainajiem matiem un baisajam grimam savādi kontrastējot ar pastorālās lauku ainavas fonu. Šķita, ka tas atrodas visur vienlaikus.

- Nav labi, ka atrodamies tik atklātā vietā, - es sacīju Emmai. - Mēs nevaram te mūžīgi klīst apkārt. Cilvēki mūs pamana. Klauni.

- Klauni? - viņa pārvaicāja. - Es tev piekrītu, bet ir grūti noskaidrot, kur visā šai trakumā uzsākt meklējumus.

- Mums jāsāk tur, kur parasti ir ikviena karnevāla visīpatnējākā vieta, - Enohs iejaucās mūsu sarunā. - Izklaidējošā dīvaiņu izrāde. - Viņš norādīja uz augstu, bezgaumīgu ēkas fasādi laukuma malā. - Dīvaiņu izrāde un īpatņi sader kopā kā piens un cepumi. Vai tukšpauri un nebūtnes.

- Parasti tā ir, - Emma piekrita, - bet tas zināms ari nebūt-nēm. Es nešaubos, ka mis Paceplīte nebūtu palikusi brīvībā līdz šim brīdim, ja būtu slēpusies tik redzamās vietās.

- Vai tev ir kāda labāka doma? - Enohs pajautāja.

Tādas nebija, un mēs nogriezāmies uz divaiņu izrādes teltenes pusi. Es atskatījos uz glūnošo klaunu, bet tas bija nozudis pūlī.

Dīvaiņu izrādes teltenē netīrs karnevālu iekšā saucējs klaigāja megafonā, solīdams par smieklīgi mazu samaksu parādīt “visšokējošākās dabas kļūdas, kādas vien likums atļauj izrādīt”. Tas bija nosaukts par Cilvēcīgo dīvainību kongresu.

- Izklausās pēc viesībām, kuras esmu apmeklējis, - Horācijs piezīmēja.

- Daži no šim dabas kļūdām varētu izrādīties īpatņi, - Mi-lards secināja, - un tādā gadījumā viņi varētu kaut ko zināt par mis Paceplīti. Es teiktu, ka tas ir ieejas maksas vērts.

- Mums nav, ar ko samaksāt par ieeju, - Horācijs izvilka no kabatas vienu vienigu ar pūkām apķepušu un notraipītu monētu.

- Kopš kura laika mums jāmaksā, lai iekļūtu dīvaiņu izrādes telti? - Enohs nesaprata.

Mēs viņam sekojām uz dīvaiņu izrādes nojumes aizmuguri, kur aiz sienai līdzīgās fasādes ieraudzījām lielu, nestabilu tel-teni. Kamēr meklējām kādu spraugu, pa kuru iespraukties iekšā, pārklājs tika atmests malā un no paviljona izbrāzās labi ģērbies kungs un dāma; vīrietis turēja sievieti uz rokām, un viņa vēdinājās pie sejas.

- Ceļu! - kungs uzkliedza. - Dāmai vajadzīgs gaiss!

Virs pārsega karājās uzraksts: TIKAI IZRĀDES DALĪBNIEKIEM.

Tiklīdz ielavījāmies iekšā, mūs uzreiz apstādināja. Uz polsterēta soliņa pie ieejas sēdēja parasta paskatā zēns, kurš acīm redzami pildīja kādu oficiālu uzdevumu. - Vai esat artisti? -viņš pajautāja. - Šeit drīkst ienākt tikai artisti.

Emma ar tēlotu aizvainojumu paziņoja: - Skaidrs, ka mēs esam artisti! - Un, lai to pierādītu, viņa uzšķīla pirksta galā sīku liesmiņu un nodzēsa to, piespiedusi pie acs.

Zēns, nebūt ne pārsteigts, paraustīja plecus. - Tad ejiet vien iekšā.

Mēs pasteidzāmies viņam garām, acis mirkšķinādami, un palēnām apradām ar tumsu. Dīvaiņu izrādes telts izrādījās brezenta auduma labirints ar zemiem griestiem - īpaši izgaismota eju kombinācija, kas spēji nogriezās ik pa divdesmit vai trīsdesmit pēdām, kur aiz katra pagrieziena gaidīja kāda jauna dabas kļūda. Skatītāju saujiņa - daži smejoši, citi bāli un dreboši - pagāja mums garām pretējā virzienā.

Daži pirmie dīvaiņi bija ierasti cirka izrāžu varoņi, turklāt ne sevišķi īpatnēji: kāds viscaur tetovējumiem klāts vīrietis, saukts par ilustrēto cilvēku; bārdaina dāma, kas glāstīja savu garo vaigubārdu un kaut ko tarkšķēja; cilvēks-adatu spilvens, kurš dūra sev sejā adatas un ar āmuru sita nāsīs naglas. Lai gan man tas viss šķita samērā iespaidīgi, mani draugi, no kuriem daži bija ar izrādēm apceļojuši Eiropu mis Peregrines sabiedrībā, nespēja glābties no garlaicības žāvām.

Zem uzraksta PĀRSTEIDZOŠIE SĒRKOCIŅU VĪRI kāds kungs, kuram pie drēbēm bija pielīmēts simtiem sērkociņu kārbiņu,

berzējās gar kolēģi, kas bija viscaur nolīmēts ar sērkociņiem, uzšķildams dzirksteles pie tā miesas, bet otrs tēloja pārbīli.

- Pašdarbnieki, - Emma nočukstēja un vilka mūs pie nākamā eksponāta.

Ar katru nākamo dīvaiņi kļuva arvien neparastāki. Mēs redzējām meiteni garā, bārkstainā kleitā, kam apkārt vijās un pēc komandas dejoja milzīgs pitons. Emma piekrita, kas tas ir vismaz kaut attāli īpatni, jo spēja dīdīt čūskas piemīt tikai sindrigastiem. Bet, kad Emma pieminēja mis Paceplīti, meitene pavērās uz mums ar ledainu skatienu, čūska sāka šņākt, izrādīdama savus zobus, un mēs devāmies tālāk.

- Tīrā laika kavēšana, - Enohs norūca. - Mis Peregrīnei atvēlētais laiks drīz beigsies, bet mēs klīstam pa karnevālu! Varbūt nopirksim konfektes un sarīkosim svētkus?

Bija atlicis tikai beidzamais dīvainis, ko aplūkot, tāpēc gājām vien tālāk. Pēdējais postaments bija tukšs, uz tā atradās tikai fona dekorācija: mazs galdiņš ar ziediem uz tā un uz molberta novietots uzraksts: PASAULSLAVENAIS SALOKĀMAIS CILVĒKS.

Uz paaugstinājuma iznāca skatuves strādnieks ar koferi. Nolicis to zemē, viņš aizgāja.

Sapulcējās skatītāji. Koferis atradās skatuvītes vidū. Ļaudis sāka klaigāt: - Kad būs izrāde?! Laidiet to ērmu laukā!

Koferis noraustījās. Tad sāka drebēt un gāzelēties šurpu turpu, līdz novēlās uz sāna. Ļaudis spiedās tuvāk skatuvei, neatraujot acis no ceļasomas. Slēdži atsprāga vaļā, un vāks pavisam nesteidzīgi sāka vērties vaļā. Uz pūli palūkojās baltu acu pāris, tad koferis pavērās vēl plašāk, atsedzot seju, - tas bija pieaudzis vīrietis ar glīti apgrieztām ūsām un mazām, apaļām brillītēm, kurš nez kā bija ielocījies koferī, kas nebija lielāks par manu rumpi.

Skatītāji sāka aplaudēt, tad aizvien skaļāk, jo dīvainis locīja vaļā locītavu pēc locītavas un izrāpās laukā no neiespējami mazās ceļasomas. Viņš izrādījās ļoti garš un izdēdējis kā maiksts, patiesībā tik kārns, ka šķita - kauli kuru katru mirkli izdursies cauri ādai. Viņš bija dzīva jautājuma zīme, bet izturējās tik cēli, ka es nespēju par viņu smieties. Vīrietis sāji nopētīja publiku un tad zemu paklanījās.

Pēc tam viņš kādu brīdi izrādīja, ka spēj izgriezt locītavas uz visām neiespējamām pusēm - celis grozījās tā, ka pēdas virspuse skāra gūžu, tad gurni ieliecās tā, ka celis piekļāvās krūtīm. Izpelnījies vēl aplausus un atkārtoti paklanījies, vīrietis uzstāšanos beidza.

Mēs vēl pakavējāmies pie skatuvītes, līdz skatītāji izklīda. Salokāmais cilvēks jau devās prom no podesta, kad Emma viņu uzrunāja: - Jūs taču esat īpatnis, vai ne?

Artists apstājās. Tad lēnītēm pavērās uz meiteni ar valdonīga sarūgtinājuma pilnu izteiksmi. - Kā, lūdzu? - viņš sacīja ar izteiktu krievu akcentu.

- Atvainojamies par uzmācību, bet mums jāatrod mis Pa-ceplīte, - Emma turpināja. - Mēs zinām, ka viņa ir kaut kur netālu.

- Phe! - Vīrietis atmeta ar roku, izdvesis ko vidēju starp smiekliem un spļāvienu.

- Tas ir steidzami! - Bronvīne lūdzās.

Salokāmais cilvēks sakrustoja rokas kaulainā X formā un atbildēja: - Es neko nezināt par to, ko tu sak’. - Un pameta skatuvi.

- Ko nu? - Bronvīne vaicāja.

- Turpināsim meklēt, - Emma attrauca.

- Un ja nu mēs neatradīsim mis Paceplīti? - Enohs vaicāja.

- Mēs turpināsim meklēt, - Emma nošņāca caur sakostiem zobiem. - Vai visiem skaidrs?

Visiem tas bija pilnīgi skaidrs. Mums nebija īpašas izvēles. Ja šoreiz neizdosies - ja mis Paceplītes te nebūs vai neatradīsim viņu pietiekami drīz tādā gadījumā visi mūsu pūliņi izrādīsies velti un mis Peregrine būs zudusi tieši tāpat kā tad, ja mēs nemaz nebūtu devušies uz Londonu.

No šī tingeltangeļa mēs izgājām tāpat, kā bijām ienākuši, nomākti pagājām garām jau tukšajām skatuvītēm, garām

parastā paskata zēnam un izgājām laukā no teltenes dienasgaismā. Stāvējām pie ieejas neziņā par to, ko iesākt tālāk, kad parastā paskata zēns, pavēris telts sānus, arī izlīda laukā. - Kas pa lietiņ’? - tas jautāja. - Izrāde negāja pie sirds?

- Tā bija.... tīri neko, - es izspēru un atmetu ar roku kā atgaiņājoties.

- Nebij gana īpatni? - puika neatlaidās.

Tas piesaistīja mūsu uzmanību. - Ko tu teici? - Emma pārjautāja.

- Pie Veiklinga un Rūkerija, - viņš norādīja mums garām uz laukuma tālāko nostūri. - Tur ir īstā izrāde. - Un, piemiedzis mums ar aci, zēns atkal nozuda teltenē.

- Tas gan izklausījās noslēpumaini, - Hjū piezīmēja.

- Vai viņš teica īpatni? - Bronvīne painteresējās.

- Kas ir Veiklings un Rūkerijs? - es pavaicāju.

- Tāda vieta, - Horācijs atbildēja. - Iespējams, kaut kur tepat cilpā.

- Varētu būt divu ielu krustojumā, - prātoja Emma un pavilka malā teltenes sānu, lai pavaicātu zēnam, vai to viņš bija gribējis teikt, bet puika jau bija prom.

Tā mēs izspraucāmies cauri pūlim uz laukuma tālāko stūri, uz kurieni zēns bija norādījis, pēdējo vāro cerību stariņu saistot ar pāris savādi nosauktām ieliņām, par kuru eksistenci nebijām īpaši droši.

Divus kvartālus aiz laukuma skatītāju saceltais troksnis pieklusa un tā vietā valdīja rūpnieciska dunoņa un klaboņa. Bagātīgā ceptas gaļas un dzīvnieku izkārnījumu smārda vietā tur smirdēja daudz pretīgāk un gluži neaprakstāmi. Šķērsojuši dubļainu Stiksas upes parodiju, kuru no abām pusēm ieskāva mūri, mēs nonācām rūpnīcu un darbnīcu rajonā, kur dūmeņi spļāva debesīs melnus mākoņus, un tur arī atradām Veiklinga ielu. Nomērojām to visā garumā, meklējot krustojumu ar

Rūkerija ielu, līdz atdūrāmies strupceļā pie liela, plata notekgrāvj а -Enohs pieļāva, ka tā varētu būt Flītas upe, - tad apmetām loku un atgriezāmies tur, no kurienes bijām nākuši. Kad bijām pagājuši garām Veiklinga ielas sākumam, tā izliecās un nogriezās, līdz rūpnīcu un darbnīcu namus nomainīja nemājīgu kantoru ēkas un nepievilcīgas mājas ar bezpersoniskām fasādēm bez uzrakstiem. Šī apkaime gluži vai ar nolūku bija radīta tā, lai saglabātu anonimitāti.

Netīkamā sajūta, kas jau bija manī ieperinājusies, kļuva neciešama. Ja nu mēs bijām piemānīti un atvilināti šurp, lai mums uzbruktu no slēpņa vietā, kur neviens to neredz?

Iela vēlreiz nogriezās un iztaisnojās, un tad es nejauši uzdūros Emmai, kas, ejot pa priekšu, pēkšņi bija apstājusies.

- Kas tev lēcies? - es pajautāju.

Atbildes vietā viņa tikai uz kaut ko norādīja. Priekšā ielas T veida krustojumā bija sapulcējies cilvēku bariņš. Lai gan karnevāla laukumā bija valdījis lipīgs karstums, šie ļaudis bija satinušies mēteļos un šallēs. Viņi drūzmējās ap kādu māju un, atgāzuši galvas, mēmi vēroja kaut ko tieši tāpat, kā to darījām mēs. Pati māja nebija nekas īpašs - četri stāvi, no kuriem trijos augšējos bija tikai šauru, noapaļotu lodziņu rindas, tā atgādinot vecu kantoru ēku. Patiesībā tā nemaz neatšķīrās no apkārtējām celtnēm, ar vienu izņēmumu - tā bija viscaur ledus klāta. Ledus ieskāva nama logus un durvis. Lāstekas kā ilkņi nokarājās no katras palodzes un dzegas. Sniegs vēlās laukā pa mājas durvīm un milzīgās kupenās krājās uz ietves. Šķita, ka ēka kļuvusi par sniegputeņa upuri, turklāt no iekšpuses.

Es pavēros uz sniega apputinātu ielas nosaukuma zīmi: R-KERIJA IE-.

- Es zinu, kas šī ir par vietu! - Melīna iesaucās. - Te atrodas īpatņu arhīvs, kur glabājas visa oficiālā informācija par mums.

- Kā tu to zini? - Emma neticēja dzirdētajam.

- Mis Strazda mani gatavoja, lai es varētu šeit strādāt par tiesībsardzes otro asistenti. Eksāmeni ir ļoti grūti. Es mācos jau divdesmit vienu gadu.

- Vai tai ir jābūt iekaltai ledū? - Bronvīne gribēja zināt.

- Vismaz es par to neko nezinu, - Melīna atbildēja.

- Šeit ari ik gadu sapulcējas Imbrīņu padome uz Nolikuma galīgās redakcijas pieņemšanu, - Milards piebilda.

- Imbrīņu padome sanāk šeit? - Horācijs pārjautāja. - Tik briesmīgi necilā vietā. Es gaidīju kādu pili vai ko tamlīdzīgu.

- Šai vietai nav jāizceļas uz apkārtnes fona, - Melīna skaidroja. - Tai vispār nav jābūt pamanāmai.

- Tādā gadījumā viņiem nepavisam nav izdevies to noslēpt, - Enohs piezīmēja.

- Kā jau teicu, parasti tā nav ledus klāta.

- Kā tev šķiet, kas te varētu būt noticis? - es pavaicāju.

- Nekas labs, - Milards norūca. - Katrā ziņā nekas labs.

Protams, mums vajadzētu pieiet tuvāk un nopētīt māju, bet

tas jau nenozīmēja, ka mums kā muļķiem uzreiz jāmetas tajā iekšā. Palikām nostāk un vērojām pa gabalu. Ļaudis nāca un gāja. Kāds paraustīja durvis, bet tās bija aizsalušas. Ziņkārīgo bariņš maķenīt saruka.

-Tik-tak, tik-tak, - Enohs atgādināja. - Mēs zaudējam laiku.

Izspraukušies cauri dažiem palikušajiem skatītājiem, nostājāmies uz apledojušās ietves. Ēka izstaroja saltumu, un nodrebinājušies mēs sabāzām rokas dziļāk kabatās. Bronvīne mēģināja atvērt durvis ar spēku, un tās acumirklī atsprāga vaļā, eņģēm aizejot pa gaisu, bet vestibils, kas pavērās mūsu acu priekšā, bija pilnībā ledus pārņemts. Ledus pletās no sienas līdz sienai, no grīdas līdz griestiem un dziļāk namā, veidojot zilganu un miglainu kontūru. Tas pats bija sakāms par logiem. Es noskrubināju sasalušo kārtu no vienas, pēc tam no otras rūts, un caur tām bija redzams tikai ledus. Gluži it kā kaut kur šīs mājas dziļumos būtu dzimis kāds ledājs, kura sastingušās mēles spraucas laukā pa katru pieejamo spraudziņu.

Izmēģinājām visus veidus, kā iekļūt iekšā, kādi vien ienāca prātā. Apgājām apkārt visai mājai, meklējot kādas nenoblo-ķētas durvis vai logu, bet visas iespējamās ieejas bija ledus pilnas. Paņēmām akmeņus un ķieģeļus, kas mētājās apkārt,

un mēģinājām sašķaidīt ledu, bet tas bija gluži vai pārdabiski ciets - pat Bronvīnei izdevās ieurbties ne dziļāk par dažām collām. Milards atsauca atmiņā Pasakas, cenšoties atcerēties kādu minējumu par šo ēku, bet prātā nenāca nekas - neviens noslēpuma atminējums.

Visbeidzot nolēmām izšķirties par apzinātu risku. Nostājāmies puslokā ap Emmu, lai noslēptu viņu citu skatieniem; meitene uzkarsēja plaukstas un pielika pie ledus sienas, kas piepildīja vestibilu. Pēc minūtes plaukstas sāka iegrimt ledū un izkusušais ūdens peļķītē krājās mums pie kājām. Tomēr process bija neciešami lēns, un pēc piecām minūtēm Emma bija tikusi tikai līdz elkoņiem.

- Šādā tempā paies visa nedēļa, lai mēs iekļūtu tikai vestibilā, - viņa secināja un atrāva rokas no ledus.

- Vai tu domā, ka mis Paceplīte tiešām varētu būt tur iekšā? - Bronvīne pajautāja.

- Viņai tur jābūt, - Emma stingri noteica.

- Man šāda optimisma epidēmija šķiet aizvien mulsinošāka. - Enoha skepse nemazinājās. - Ja ari mis Paceplīte ir tur iekšā, viņa ir sasalusi ragā.

Emma viņu pārtrauca: - Sēras un žēlabas! Postaža un bēdas! Man tā šķiet, ka tu būtu laimīgs, ja pasaule rīt vienkārši pārstātu eksistēt un tu varētu atzīmēt: - Es taču jums teicu!

Enohs pārsteigts pavērās uz Emmu un nesatricināmi atbildēja: -Ja vēlies, dzīvo fantāziju pasaulē, mīļā, bet es esmu reālists.

-Ja tu kaut reizi piedāvātu ko citu, ne tikai kritiku, - Emma pārmeta, - ja tu kaut reizi ierosinātu ko tādu, ko varētu likt lietā krīzes apstākļos, nevis tikai raustītu plecus neveiksmes un nāves gaidās, es, iespējams, ari varētu paciest tavu nemitīgi drūmo noskaņojumu! Bet tā, kā ir patlaban...

- Mēs taču esam izmēģinājuši visu ko! - Enohs spēra pretī. - Ko gan vēl es varētu likt priekšā?

- Ir kaut kas tāds, ko mēs neesam izmēģinājuši, - Olīvija iebilda, noraugoties uz mums no augšas.

- Un kas tas būtu? - Emma gribēja zināt.

Olivija izlēma labāk parādīt, nevis stāstīt. Pametusi šķērs-ieliņu, viņa tuvojās cilvēku pulciņam, pavērsās ar seju pret ēku un sāka kliegt, cik vien bija viņas spēkos: - Sveika, mis Paceplīte! Ja esat tur iekšā, lūdzu, iznāciet laukā! Mums nepieciešama jūsu...

Pirms Olīvija paspēja pabeigt teikumu, Bronvīne jau bija sagrābusi viņu, un pēdējie vārdi izskanēja spēcīgās meitenes padusē. - Vai tu esi zaudējusi prātu? - Bronvīne nesa Olīviju pie mums, pasitusi padusē. - Tevis dēļ mūs visus atradīs!

Nolikusi mazo meiteni zemē, viņa jau grasījās turpināt rāties, kad pār Olīvijas seju sāka plūst asaras. - Kāda vairs nozīme tam, ka mūs atradīs? - viņa sacīja. - Ja nevaram sameklēt mis Paceplīti un izglābt mis Peregrīni... kāda starpība, vai mums tūlīt uzbruks vesela nebūtņu armija vai ne?

Kāda kundze atrāvās no cilvēku bariņa un tuvojās mums. Viņa bija paveca, ar gadu saliektu muguru. Kundzes seju daļēji noslēpa apmetņa kapuce. - Vai mazajai nevajag palīdzēt? -sieviete vaicāja.

- Ar viņu viss ir kārtībā, paldies, - Emma noraidoši attrauca.

- Tā nav taisnība! - Olīvija iebilda. - Nekas nav kārtībā! Mēs tikai gribējām dzīvot mierā uz savas salas, un tad atnāca ļaunie un nodarīja pāri mūsu direktorei. Tagad mēs tikai vēlamies viņai palīdzēt, bet nespējam izdarīt pat to!

Olīvija nokāra galvu un sāka rūgti raudāt.

- Tādā gadījumā, - sieviete turpināja, - jums ir traki paveicies, ka atnācāt tieši pie manis.

Olīvija pavērās augšup, nošņaukājās un pavaicāja: - Kāpēc?

Un tad sieviete izgaisa.

Tā vienkārši.

Viņa izzuda no savām drēbēm, un tukšais virsvalks pēkšņi sašļuka uz ietves, gaisam noplaukšķot. Bijām pārlieku satriekti, lai kaut ko teiktu, bet tad pēkšņi no pamestā apģērba gabala krokām izlēca sīks putniņš.

Es stāvēju kā sastindzis, nebūdams pārliecināts, vai apjēdzu notiekošo.

- Vai kāds zina, kas tas par putnu? - Horācijs painteresējās.

- Manuprāt, tas ir paceplītis, - Milards pavēstīja.

Putniņš sasita spārnus, palēcās gaisā un aizlidoja, nozūdot

aiz mājas stūra.

- Viņu nedrīkst pazaudēt! - Emma iesaucās, un mēs visi metāmies apkārt mājai pakaļ putnam, klūpot un slīdot uz ledus, un nonācām sniega pieputinātā šķērsieliņā, kas stiepās starp apledojušo un nākamo ēku.

Putnu nekur neredzēja.

- Sasodīts! - Emma norūca. - Kur tas palika?

Un tad mums zem kājām atskanēja savādi trokšņi: metāliska klabēšana, balsis, tāda kā ūdens tecēšana. Paspēruši sniegu malā, ieraudzījām ķieģeļu sienā koka durvis - iespējams, ieeju ogļu pagrabā.

Durvis nebija aizslēgtas. Mēs atrāvām tās vaļā. Iekšā bija redzami pakāpieni, kas veda lejup tumsā. Tos klāja ātri kūstošs ledus, un izkusušā ūdens straume skaļi ietecēja neredzamā renstelē.

Emma pieplaka pie zemes un sauca tumsā: - Hallo? Vai tur kāds ir?

- Ja jūs nākat, tad dariet to ātri! - atbildēja balss no tālienes.

Emma pārsteigumā pielēca kājās, tad iekliedzās: - Kas jūs esat?

Mēs gaidījām atbildi. Tās nebija.

- Kāpēc mēs kavējamies? - Olīvija nepacietīgi ierunājās. - Tā ir mis Paceplīte!

- To mēs nevaram zināt. - Milards bija skeptisks. - Mēs nezinām, kas šeit noticis.

- Lai notiek, es noskaidrošu, - Olīvija paziņoja un, pirms kāds paspēja viņu apturēt, bija jau nozudusi aiz pagraba durvīm, nolēkusi lejā un viegli piezemējusies uz grīdas. - Es vēl esmu dzīva! - no tumsas kā ķircinoties atskanēja viņas balss.

Un tā mēs nokaunējušies sekojām Olīvijai un rausāmies lejā pa kāpnēm, kur atradām biezajā ledū izcirstu gaiteni. No griestiem pilēja ledains ūdens un nebeidzamā straumē tecēja lejā pa sienām. Tur nebija pavisam tumšs; no ejas aiz priekšā vīdošā pagrieziena mirgoja vāra gaisma.

Dzirdējām tuvojamies soļus. Mūsu acu priekšā sienu noklāja ēna. Tad no gaiteņa līkuma iznira apmetni tērpta figūra un gaismā iezīmējās tās siluets.

- Sveiki, bērni, - figūra sacīja. - Es esmu Balensiaga Pacep-līte un ļoti priecājos jūs šeit redzēt.

Es esmu Balensiaga Pacephte.

Šо vārdu skaņa ausim šķita kaut kas līdzīgs korķa izsprāgšanai no pudeles spiediena rezultātā. Vispirms bija dzirdama sākotnējā noplūde - elsas, apjukuma pilni smiekli tam sekoja prieka eksplozija. Mēs ar Emmu lēkājām un apskāvāmies; Horācijs metās ceļos un cēla rokas pret debesim mēmās urravās. Olivija bija tik satraukta, ka pacēlās gaisā ar visām smagajām kurpēm kājās un stostīdamās murmināja: - Mēs-mēs-mēs... mēs domājām, ka nekad vairs... nekad vairs neredzēsim nevienu imbrlni!

Beidzot apjēdzām, ka vēl pavisam nesen mis Paceplīte mums bija vien abstrakta imbrine no maz zināmas cilpas, bet nu viņa bija pārtapusi mitoloģiskā simbolā: pēc mūsu rīcībā esošās informācijas, viņa bija vienīgā brīvā un pilnasinlgā im-brlne - dzīvs cerības simbols, pēc kā mēs visi bijām tik ļoti izslāpuši. Un te nu tā atradās - mūsu acu priekšā, tik cilvēcīga un trausla. Es viņu pazinu pēc Edisona rādītās fotogrāfijas, tikai nu kundzes sirmajos matos vairs nebija tumšu pavedienu. Viņas pieri izvagoja dziļas rūpju rievas un kā garas iekavas stiepās lejup no mutes kaktiņiem; imbrines pleci bija sagumuši tā, it kā viņa būtu nevis vienkārši veca, bet gan sabrukusi zem nepanesamas nastas - viņu spieda pie zemes viss mūsu izmisīgo cerību smagums.

Imbrīne novilka kapuci no galvas un sacīja: - Ari es ļoti priecājos jūs satikt, dārgie, bet jums tūliņ pat jānāk iekšā, jo tur ārā nav droši.

Viņa pagriezās un aizkliboja tālāk pa eju. Mēs izkārtojāmies rindā cits aiz cita un sekojām kundzei pa apledojušo tuneli, kā pīlēnu rinda seko savai mātei, velkot kājas pa zemi un smieklīgi balansējot ar rokām, lai nepaslīdētu. Tāda bija imbrīnes vara pār brīnumainajiem bērniem: jau tikai viņas klātbūtne -kaut ari mēs tikai nupat bijām satikušies - acumirklī atstāja uz mums nomierinošu iespaidu.

Grīda tiecās augšup, un, pagājuši garām klusām, ar ledus bārdām apaugušām kurtuvēm, nonācām lielā telpā, kas bija piekrauta ar ledu no grīdas līdz griestiem un no sienas līdz sienai, izņemot eju, kurā mēs stāvējām un kura bija izcirsta tieši istabai pa vidu. Ledus bija biezs, bet dzidrs, un dažviet bija redzams pat divdesmit līdz trīsdesmit pēdu dziļumā ar pavisam nelieliem traucējumiem. Šķita, ka šī telpa savulaik bijusi apmeklētāju pieņemšanas zāle: krēslu rindas taisnām atzveltnēm bija pavērstas pret masīvu galdu un dažiem kartotēkas skapīšiem - visu klāja tonnām ledus. No neaizsniedzamu logu rindas, aiz kuriem kā neizteiksmīgi pelēka svītra aizstiepās iela, spīdēja zilgana, filtrēta gaisma.

Simtiem tukšpauru varētu nedēļu skaldīt šo ledus blāķi un netikt mums klāt. Ja nebūtu ieejas tuneļa, šo vietu varētu uzskatīt par ideālu cietoksni. Vai arī par ideālu cietumu.

Pie sienām karājās desmitiem pulksteņu, to sastingušie rādītāji ziņoja par dažādu laiku. (Varbūt, lai sekotu laikam dažādās cilpās?) Virs tiem uzraksti ar bultām norādīja uz noteiktu kabinetu atrašanās vietu:

4- ĪSLAICĪGO LIETU APAKŠSEKRETARIĀTS i GRAFISKO IERAKSTU GLABĀTAVA NEKONKRĒTI STEIDZAMI JAUTĀJUMI -+

LIETU SAREŽĢĪŠANAS UN NOVILCINĀŠANAS NODAĻA -»

Caur pavērtajām Īslaicīgo lietu apakšsekretariāta durvīm es ieraudzīju kādu ledū kaltu cilvēku. Tas bija sasalis saliektā pozā, it kā ledus būtu sastindzinājis tā ķermeni mirklī, kad vīrietis centās atraut pēdas no zemes. Viņš bija tur atradies jau labu laiku. Noskurinājies novērsu skatienu.

Tunelis noslēdzās ar izsmalcinātu, balustrādēm rotātu kāpņu telpu, kur nebija ledus, bet gan netverami daudz papīra lapu. Uz kāda no zemākajiem pakāpieniem stāvēja meitene un vēroja, kā mēs nobremzējam un bez ipaša entuziasma slidināmies uz viņas pusi. Viņas garie mati bija nopietni pāršķirti celiņā tieši pa vidu un brīvi krita līdz pat gurniem, apaļās bril-lītes nemitīgi nācās bīdīt atpakaļ uz deguna, un plānās lūpas radīja iespaidu, ka to īpašniece ne reizi mūžā nav pasmaidījusi.

- Alteja! - mis Paceplīte skarbi uzsauca. - Šeit nedrīkst klaiņot apkārt, kamēr ieeja ir atvērta. Kas tik te nevar ieklīst!

- Jā, kundze, - meitene atsaucās un viegli palieca galvu sānis. - Kas tie tādi, direktores kundze?

- Tie ir mis Peregrines aizbilstamie. Es tev stāstīju par viņiem.

- Vai tie atnesa ko ēdamu? Vai zāles? Vai vispār kaut ko noderīgu? - Meitene runāja mokoši nesteidzīgi, viņas balss bija tikpat kokaina kā sejas izteiksme.

- Vairs nekādu jautājumu, iekams nebūsi aizvērusi durvis! - mis Paceplīte noskaldīja. - Ātri!

-Jā, kundze. - Meitene uzsvērti nesteidzīgi aizvilkās prom pa tuneli, velkot rokas gar sienām.

- Es atvainojos, - mis Paceplīte piebilda. - Alteja negrib būt spītīga, viņa tikai pēc dabas ir ietiepīga. Bet viņa neļauj nākt tuvumā vilkiem un ir mums ārkārtīgi vajadzīga. Pagaidīsim šeit, līdz Alteja atgriežas.

Mis Paceplīte apsēdās uz zemākā pakāpiena, un, kad viņa kustējās, es gluži vai dzirdēju vecos kaulus krakšķam. Es nesapratu, ko viņa domāja ar vārdiem neļauj vilkiem nākt tuvumā, bet man bija pārlieku daudz citu jautājumu, ko uzdot, tāpēc šo varēja atlikt uz vēlāku laiku.

- Mis Paceplīte, kā jūs zinājāt, kas mēs esam? - Emma pavaicāja. - Mēs taču neko neteicām.

- Imbrinei tas ir jāzina, - viņa attrauca. - Mani vērotāji sēž kokos no šejienes līdz pat īru jūrai. Turklāt jūs jau esat slaveni! Tikai vienas imbrines aizbilstamajiem ir izdevies pilnībā un visiem izbēgt no nebūtņu nagiem, un tā ir mis Peregrine. Bet man nav ne jausmas, kā jūs veicāt tik tālu ceļu un netikāt sagūstīti un kā, pie visiem īpatņiem, jūs atradāt mani!

- Kāds zēns no karnevāla norādīja mums ceļu šurp, - Enohs paskaidroja un līmeniski pacēla plaukstu līdz zodam. - Aptuveni tik garš. Ar muļķīgu cepuri galvā...

- Viens no mūsu novērotājiem, - mis Paceplīte pamāja ar galvu. - Bet kā jūs atradāt viņu?

- Mēs noķērām vienu no jūsu spiegu baložiem, - Emma lepni atbildēja, - un tas atveda mūs līdz šai cilpai. - (Par to, ka mis Peregrine šo putnu nožmiedza, viņa neko neminēja.)

- Mani baloži! - mis Paceplīte iesaucās. - Bet kā jūs uzzinājāt par viņiem? Un vienu pat noķērāt...?

Tad Milards spēra soli uz priekšu. Lai nenosaltu, viņš bija aizņēmies Horācija apmetni no maskēšanās istabas, un, lai gan mis Paceplīte nešķita izbrīnīta, redzot mēteli karājamies gaisā, neredzamais zēns viņu pārsteidza, sākdams runāt: - Es izskaitļoju jūsu putnu atrašanās vietu pēc īpatņu pasakām, bet pirmoreiz mēs par viņiem dzirdējām jūsu zvērnīcā kalna galā no kāda pretencioza suņa.

- Bet manas zvērnīcas atrašanās vieta nevienam nav zināma!

Tobrīd mis Paceplīte jau bija tik šokēta, ka gandrīz nespēja parunāt, un, tā kā ikviena mūsu atbilde izraisīja tikai jaunus jautājumus, izklāstījām imbrinei visu notikušo tik ātri, cik varējām, sākot ar mūsu izglābšanos no salas sīkajās laiviņās.

- Mēs tik tikko nenoslīkām! - Olīvija iesaucās.

- Un tukšpauri mūs gandrīz nošāva, uzspridzināja un aprija, - Bronvīne piebilda.

- Un mēs tik tikko negājām bojā zem metrovilciena, - papildināja Enohs.

- Un mūs gandrīz nosita kāds galdiņš, - Horācijs uzmeta telekinēzes pārzinātājai nešpetnu skatienu.

- Mēs esam veikuši tālu ceļu caur bīstamu teritoriju, -Emma turpināja, - tikai lai sameklētu kādu, kas varētu palīdzēt mis Peregrlnei. Mēs stipri ticējām, ka šis cilvēks varētu būt jūs, mis Paceplīte.

- Patiesībā mēs uz to paļāvāmies, - Milards rezumēja.

Pagāja daži mirkļi, līdz mis Paceplīte atguva spēju runāt

un, piesmakuši no aizkustinājuma, sacīja: - Brīnišķīgie, drosmīgie bērni! Jūs esat brīnums, ikviens no jums, un iespēju saukt jūs par saviem aizbilstamiem ikviena imbrlne uzskatītu par veiksmi. - Viņa notrausa asaru ar apmetņa piedurkni. - Esmu ļoti noskumusi par to, kas notika ar jums un mis Pe-regrlni. Es viņu labi nepazinu, jo esmu jau pavisam veca, bet vienu gan jums apsolu: mēs viņu atgūsim! Viņu un visas mūsu māsas!

Atgūsim?

Un tobrīd es aptvēru, ka mis Peregrine joprojām ir noslēpta Horācija maisā. Mis Paceplīte vēl nebija viņu redzējusi!

Ari Horācijs atcerējās: - Bet viņa taču ir tepat! - Viņš nolika maisu zemē un atsēja.

Jau nākamajā mirkli mis Peregrine izstreipuļoja laukā, apdullusi pēc tik ilga tumsā pavadītā laika.

- Seno ļaužu vārdā! - mis Paceplīte iesaucās. - Bet... es dzirdēju, ka nebūtnes viņu sagūstījuši!

- Mis Peregrine bija sagūstīta, - Emma apstiprināja, - bet pēc tam mēs viņu atbrīvojām!

Mis Paceplīte bija tik satraukta, ka pielēca kājās bez spieķa un man nācās pieturēt viņu aiz elkoņa, lai imbrlne nenoveltos uz sāniem. - Alma, vai tā tiešām esi tu? - mis Paceplīte noelsa un, atkal atguvusi līdzsvaru, metās uz priekšu, lai apskautu mis Peregrini. - Sveika, Alma! Vai tā tiešām esi tu?

- Tā ir viņa! - Emma sacīja. - Tā ir mis Peregrine!

Mis Pacepllte turēja putnu izstieptas rokas attālumā un grozīja uz visām pusēm, bet mis Peregrine nepārstāja knosīties.

- Tā, tā, tā, - mis Pacepllte murmināja zem deguna, piemiegusi acis un cieši sakniebusi lūpas. - Jūsu direktorei kaut kas ir lēcies.

- Viņa tika savainota, - Olivija izstāstīja. - Un ir smagi cietusi.

- Viņa vairs nespēj atgriezties cilvēka veidolā, - Emma piebilda.

Mis Pacepllte skumji pamāja ar galvu, it kā pati jau būtu to sapratusi. - Cik sen?

- Trīs dienas, - Emma paskaidroja. - Kopš brīža, kad mēs viņu atbrīvojām no nebūtnēm.

Un es turpināju: - Jūsu suns mūs brīdināja: ja neatgriezīsim viņu cilvēka ādā pavisam drīz, tas vairs nenotiks nekad.

- Tā ir, - mis Paceplīte apstiprināja. - Edisonam šajā ziņā ir pilnīga taisnība.

- Viņš ari teica, ka palīdzēt varot tikai imbrine, - atcerējās Emma.

- Arī tas ir tiesa.

- Viņa ir pārvērtusies, - sacīja Bronvīne. - Un vairs nav savā ādā. Mums jāatgūst vecā labā mis P.l

- Mēs nedrīkstam pieļaut, lai tas nenotiktu! - piebilda Ho-rācijs.

- Nu? - Olīvija uzstāja. - Lūdzu, esiet tik laipna un pārvērtiet viņu atkal par cilvēku!

Mēs bijām ielenkuši mis Paceplīti un izdarījām gluži vai taustāmu spiedienu.

Viņa salika plaukstas kopā, kā lūdzot, lai mēs apklustam.

- Kaut tas būtu tik vienkārši un tik ātri izdarāms! Paliekot putna veidolā pārlieku ilgi, imbrīnes sastingst kā tādi sasaluši muskuļi. Ja mēģināsim mis Peregrīni pārvērst atpakaļ pārāk strauji, viņa salūzis. Viņa jāatgriež vecajā veidolā ar masāžas palīdzību un jāstrādā ļoti maigi, gluži kā ar mālu. Ja veltīšu šim darbam visu nakti, iespējams, līdz rītam būšu tikusi galā.

-Ja viņa tik ilgi izvilks, - Emma nočukstēja.

- Lūgsim Dievu, lai izturētu, - sacīja mis Pacepllte.

Pie mums nesteidzīgi atgriezās garmatainā meitene, velkot plaukstas gar ejas sienām. Visur, kur viņa pieskārās, slāni pēc slāņa veidojās jauns ledus. Tunelis viņai aiz muguras jau bija sašaurinājies līdz pēdas platumam, pavisam drīz tas sakļausies ciet un iemūrēs mūs visus.

Mis Paceplīte pamāja meitenei. - Alteja, tūliņ uzskrien augšā pa kāpnēm un liec medmāsai sagatavot operāciju zāli! Un man vajadzēs visus manus ārstnieciskos līdzekļus.

- Vai ar medicīnas līdzekļiem jūs domājāt uzlējumus, izvilkumus vai suspensijas?

- Visu! - mis Paceplīte atkliedza. - Un ātri, mums ir neatliekams gadījums!

Tad es redzēju, kā meitene pamana mis Peregrīni un viņas acis mazliet ieplešas - tā bija līdz šim redzamākā Altejas reakcija -, un viņa nozuda kāpnēs.

Šoreiz jau skriešus.

Kamēr kāpām augšā pa kāpnēm, es pieturēju mis Paceplīti aiz rokas. Ēkai bija četri stāvi, un mēs virzījāmies uz pašu augšējo. Ja neskaita kāpņu telpu - vienīgo, kas mājā bija atstāta brīva, - visi citi stāvi bija aizsaluši, istabas un gaiteņus piepildīja ledus. Mēs faktiski kāpām augšup pa gigantiska ledus kuba izdobto serdeni.

Es ielūkojos dažās aizsalušajās istabās, kurām steidzāmies garām. Piebriedušas ledus mēles bija izrāvušas durvis no eņģēm, un gar ieplaisājušajām aplodām manīju kratīšanas pēdas: apgāztas mēbeles, vaļā atrautas atvilktnes, ar papīriem piebārstītas grīdas. Pret kādu rakstāmgaldu bija atsliets automāts, tā saimnieks bija sastindzis kustībā. Kāds īpatnis bija pakritis kaktā; siena viņam virs galvas bija ložu kārtas sacaurumota. Šie cilvēki bija sastinguši kā Pompeju upuri, tikai ledū, nevis pelnos.

Bija grūti noticēt, ka par visu redzēto bija atbildīga viena vienīga meitene. Ja neskaita imbrines, Alteja bija viena no spēcīgākajiem īpatņiem, kādu jebkad biju redzējis. Pacēlis skatienu, pēdējā brīdī pamanīju, kā viņa nozūd augšējā kāpņu laukumiņā, bezgalīgajām krēpēm plīvojot aiz muguras kā neskaidram pēctēlam.

Es nolauzu no sienas lāsteku. - Vai tiešām viņa to visu panāca? - es jautāju, grozot ledus gabalu rokā.

- Tā tiešām bija, - mis Paceplīte apstiprināja, man blakus elsodama. - Viņa ir - pareizāk gan jāsaka, bija - sarežģīša-nas un novilcināšanas lietu ministra mācekle, un dienā, kad nebūtnes ielauzās ēkā, šeit dežurēja. Tobrīd viņa vēl pilnībā neapzinājās savas spējas un bija pieradusi tikai pie tā, ka rokas izstaro pārdabisku aukstumu. Ja ticētu pašas Altejas teiktajam, viņas spējas esot noderīgas karstās vasaras dienās, bet meitene nekad tās nebija iztēlojusies kā aizsardzības ieroci - līdz brīdim, kad divi tukšpauri viņas acu priekšā sāka aprīt viņas ministru. Nāvīgi pārbijusies, Alteja pamodināja sevī līdz šim neapzinātus spēka krājumus un sasaldēja telpu - un tukšpau-rus - un pēc tam ari visu namu, turklāt tas viss notika tikai dažu minūšu laikā.

- Minūšu! - Emma iesaucās. - Neticami!

- Es gan būtu gribējusi būt klāt un pati to redzēt, - mis Paceplīte piebilda, - tomēr tādā gadījumā viņi, visticamāk, būtu mani sagūstījuši tāpat kā visas citas imbrines, kas šeit atradās: mis Naitdžāru, mis Žubīti un mis Vārnu.

- Vai tad ledus neapturēja briesmoņus? - es painteresējos.

- Tas apturēja daudzus, - mis Paceplīte atbildēja. - Es pieļauju, ka daži joprojām ir tepat - sasaluši dažādos ēkas nostūros. Tomēr, par spīti zaudējumiem, nebūtnes galu galā panāca to, pēc kā bija ieradušies. Pirms sasala visa ēka, viņi paguva izdabūt imbrines laukā pa jumtu. - Mis Paceplīte nožēlā nopurināja galvu. - Zvēru pie savas dzīvības, kādu dienu es personiski pavadīšu līdz ellei ikvienu, kas nodarījis pāri manām māsām!

- Tad jau sanāk, ka no Altejas spēka nav bijis nekādas jēgas, - Enohs secināja.

- Alteja nespēja izglābt imbrines, bet viņa radīja šo paslēptuvi, un ari tas ir gana svētīgi, - mis Paceplīte paskaidroja. - Ja tās nebūtu, mums nebūtu, kur patverties. Dažas pēdējās dienas es to izmantoju kā operāciju bāzi un nogādāju šurp tos, kas izdzīvojuši uzbrukumos cilpām, ja tādus izdodas atrast. Šis ir mūsu cietoksnis - vienīgā īpatņiem drošā vieta visā Londonā.

- Un kā jums, kundze, veicies jūsu centienos? - Milards painteresējās. - Tas suns teica, ka jūs nācāt šurp, lai palīdzētu savām māsām. Vai esat guvusi kādus panākumus?

- Nē, - mis Paceplīte nočukstēja. - Mani centieni nav guvuši panākumus.

- Mis Paceplīte, varbūt Džeikobs var jums palīdzēt, - ierosināja Olīvija. - Viņš ir ļoti īpašs.

Mis Paceplīte iesānis pavērās uz mani. - Vai tiešām? Un kādas ir jūsu īpašās spējas, jaunais cilvēk?

- Es redzu tukšpaurus, - mazliet apjucis sacīju. - Un jūtu tos.

- Un reizēm viņš tos nogalina, - Bronvīne piebilda. - Ja mēs nebūtu atraduši jūs, mis Paceplīte, Džeikobs bija gatavs palīdzēt mums palavīties garām tiem tukšpauriem, kas apsargā soda cilpas, lai mēs varētu izglābt kādu no sagūstītajām imbri-nēm. Patiesībā varbūt viņš varētu jums palīdzēt...

- Cik jauki! - mis Paceplīte sacīja. - Bet manas māsas netiek turētas soda cilpās vai vispār kaut kur Londonā, par to es esmu pārliecināta.

- Vai tiešām viņu tur nav? - es pārjautāju.

- Nē, nav un nekad nav bijušas. Visas tās runas par soda cilpām bija vien safabricētas blēņas, lai ievilinātu slazdos tās imbrines, kuras briesmoņiem neizdevās sagūstīt iebrukumu laikā. Konkrētāk - mani. Un tā gandrīz ari notika. Es kā muļķe ieskrēju viņu lamatās. Galu galā soda cilpas ir cietumi! Man paveicās, ka tiku brīvībā un par to liecina vien dažas rētas.

- Kur tad imbrines tika sagūstītas? - Emma pajautāja.

- Pat ja zinātu, es to neteiktu, jo jums tas nav jāzina, - mis Paceplīte atbildēja. - Brīnumaino bērnu pienākums nav bažīties par imbrīņu labklājību, gluži pretēji - mums ir jāgādā par jums.

- Bet, mis Paceplīte, tas gan nav īsti godīgi, - Milards iesāka, tomēr imbrīne viņu asi pārtrauca: - Es negribu par to vairs dzirdēt ne vārda! - Un ar to arī saruna beidzās.

Es biju šokā par šādu pēkšņu izvairīšanos, īpaši, ņemot vērā faktu, ka mis Peregrīnei būtu jāpaliek līdz mūža nogalei iesprostotai putna ādā, ja mēs nebūtu satraukušies par viņas labklājību un riskējuši ar savu dzīvību, lai nogādātu viņu šeit. Tāpēc šādas rūpes patiesi šķita mūsu pienākums, ja reiz bija skaidrs, ka imbrines nav paveikušas visu, lai viņu cilpas netiktu iekarotas. Man nepatika uzklausīt šādu noraidošu attieksmi, un, spriežot pēc Emmas sarauktās pieres, arī viņa nebija sajūsmā. Tomēr mēs uzvestos neiedomājami nepieklājīgi, ja atklāti to pateiktu, tāpēc atlikušo ceļu augšup veicām neveiklā klusumā.

Nonācām augšējā kāpņu laukumiņā, kur ledus klāja tikai dažas durvis. Mis Paceplīte izņēma mis Peregrīni Hovardam no rokām un sacīja: - Nāc, Alma, paskatīsimies, kā varam tev palīdzēt.

Kādās atvērtās durvīs piesarkušu seju, krūtīm smagi cilājoties, parādījās Alteja. - Jūsu kabinets ir pilnībā sagatavots, kundze. Viss ir tā, kā jūs lūdzāt.

- Labi, labi, - mis Paceplīte atteica.

-Ja varam jums kā palīdzēt, - Bronvīne iesāka, - jebkādi...

- Man nepieciešams vien laiks un klusums, - mis Paceplīte atbildēja. - Jaunie cilvēki, es izglābšu jūsu imbrini. Pat ja man pašai būtu jāzaudē dzīvība. - Viņa aizgriezās un ienesa mis Peregrīni telpā, kur jau gaidīja Alteja.

īsti nezinot, ko lai iesāk, mēs sapulcējāmies aiz durvīm, kas nebija līdz galam aizvērtas. Pa kārtai ielūkojāmies iekšā pa spraugu. Omulīgi iekārtotajā istabā, ko neskaidri izgaismoja

eļļas lampas, mis Paceplīte sēdēja šūpuļkrēslā un turēja mis Peregrīni klēpī. Alteja stāvēja kājās un pie laboratorijas galda jauca kopā šķidrumus no dažādām pudelītēm. Ik pa brīdim meitene paņēma jaunu pudelīti un to saskaloja, tad piegāja pie mis Peregrines un pabāza to viņai zem knābja tā, kā paģībušajiem mēdz tuvināt ožamo sāli. Tikmēr mis Paceplīte nepārstāja šūpoties, glāstīt mis Peregrines spalvu un klusi dziedāt ritmisku šūpuļdziesmu:

- Eft kaa vangan soorken, eft ka vangan soorken, malaaya...

- Tā ir seno īpatņu valoda, - Milards čukstēja. - Nāc mājās, nāc mājās... Atceries, kas esi patiesībā... vai kaut kā tamlīdzīgi.

Mis Paceplīte to sadzirdēja, pavērās uz mums un pamāja, lai ejam prom. Alteja pienāca un aizvēra durvis.

- Tad jau skaidrs, ka mēs šeit neesam gaidīti, - Enohs norūca.

Pēc trim dienām, kuru laikā direktore bija bijusi pilnībā atkarīga no mums, mēs pēkšņi bijām kļuvuši lieki. Lai gan bijām pateicīgi mis Paceplītei, viņa mums lika mazliet justies kā bērniem, kas aizdzīti gulēt.

- Mis Paceplīte zināt, ko darīt, - mums aiz muguras kāds ierunājās ar krievu akcentu. - Labāk atstāt visu viņas ziņā.

Pagriezušies mēs ieraudzījām bezgala kārno vīrieti no karnevāla, kas tur stāvēja, sakrustojis kaulainās rokas.

-Jūs! - iesaucās Emma.

- Te nu mēs atkal tiekamies, - salokāmais cilvēks sacīja balsī, kas bija zema kā okeāna dzelme. - Mani saukt Sergejs Andropovs, un es esmu īpatņu pretošanās armijas komandieris. Nāciet, parādīt jums māju.

- Es zināju, ka viņš ir īpatnis! - Olīvija iesaucās.

- Nē, nezināji vis, - Enohs iebilda. - Tu tikai domāji, ka viņš tāds ir.

- Es zināt, ka jūs īpatņi, jau tobrīd, kad pirmoreiz jūs ieraudzīt, - paziņoja salokāmais cilvēks. - Kā jums izdevās tik ilgi palikt nenoķertiem?

- Tāpēc, ka mēs esam viltīgi, - Hjū atbildēja.

- Viņš gribēja teikt, ka mums ir paveicies, - es izlaboju.

- Bet galvenokārt mēs esam vienkārši izsalkuši, - Enohs nerimās. - Vai jums te ir kaut kas ēdams? Es varētu apēst pat emurafi.

Dzirdot pieminam ēdienu, mans vēders ierūcās kā nevaldāms zvērs. Mēs nebijām neko ēduši kopš brauciena vilcienā uz Londonu, kas šķita eonām gadu sena pagātne.

- Protams, - salokāmais cilvēks atbildēja. - Nāciet!

Mēs sekojām viņam pa vestibilu.

- Pastāstiet par savu īpatņu armiju, - Emma lūdza.

- Mēs sakaut briesmoņus un atgūt to, kas pieder mums. Sodīt viņus par mūsu imbrīņu nolaupīšanu. - Vīrietis atvēra kādas durvis, kas no vestibila veda izpostītā kabinetā, kur ļaudis gulēja, aizmiguši uz grīdas un zem rakstāmgaldiem. Laipojot starp gulētājiem, es ieraudzīju dažus karnevālā sastaptos: parastā paskata zēnu un čūsku dīdītāju meiteni ar spurainajiem matiem.

- Vai viņi visi ir īpatņi? - es painteresējos.

Salokāmais cilvēks apstiprinoši pamāja ar galvu. - Izglābti

no citām cilpām, - viņš piebilda un pieturēja durvis mūsu priekšā.

- Un jūs? No kurienes nākat jūs? - Milards gribēja zināt.

Salokāmais cilvēks ieveda mūs citā vestibilā, kur varējām

parunāt, netraucējot guļošos. Šajā telpā dominēja divas milzīgas, ar desmitiem putnu goda zīmju greznotas koka durvis. - Es nākt no sasalušā tuksneša zemes viņpus Ledus klājam. Pirms simtiem gadu, kad rasties pirmie tukšpauri, pirmajai viņi uzbrukt manai mājai. Un pilnībā izpostīt. Nogalināt visus ciemata iedzīvotājus. Vecu sievieti. Mazu bērnu. Visus. - Viņš savicināja gaisā roku kā cērtot. - Es paslēpties sviesta ķērnē un elpot pa salmu stiebru, kamēr tajā pašā mājā nogalināt mans brālis. Pēc tam es nākt uz Londonu un izglābties no tukšpau-riem. Bet ari viņi nākt šurp.

- Cik briesmīgi! - Bronvīne iesaucās. - Jūtu jums līdzi.

- Vienu dienu mēs atriebt, - vīrietis sadrūmis piebilda.

- To jūs jau teicāt, - iejaucās Enohs. - Cik tad liela ir jūsu armija?

- Tagad seši, - salokāmais cilvēks norādīja uz telpu, no kuras nupat bijām izgājuši.

- Seši cilvēki?! - Emma nesaprata. - Jūs runājāt par viņiem...

Es nezināju, smieties vai raudāt.

- Kopā ar jums sanākt septiņpadsmit, mūsu skaits strauji pieaugt.

- Nu, nu, nu, - es iebildu. - Mēs neesam nākuši šurp, lai iestātos jūsu armijā.

Vīrietis uzmeta man skatienu, kas varētu sastindzināt elli, tad novērsās un atvēra divviru durvis.

Mēs viņam sekojām un iegājām lielā istabā, kuras vidū stāvēja masīvs, ovāls galds; tā virsma bija nopulēta kā spogulis.

- ŠI ir Imbriņu padomes saietu vieta, - salokāmais cilvēks paziņoja.

Visapkārt no sienām uz mums vērās slavenu senu īpatņu portreti. Tie nebija vis ierāmēti, bet gan uzgleznoti tieši uz mūra ar eļļas krāsām, ogli un vaska krltiņiem. Man vistuvāk atradās seja ar lielām, vērīgām acīm un pavērtu muti, kurā darbojās īsta ūdens strūklaka. Ap muti holandiešu valodā bija uzrakstīta devīze. Milards, nostājies man blakus, to pārtulkoja:

- No mūsu senču mutes plūst gudrības strūklaka.

Turpat blakus bija lasāms jau cits uzraksts, šoreiz latiņu valodā: -Ardet nec consomitur, - Melīna nolasīja. - Sadedzināti, bet ne iznicināti.

- Cik precīzi, - Enohs sacīja.

- Nespēju noticēt, ka patiesi esmu nonākusi šeit, - Melīna piebilda. - Esmu daudz lasījusi par šo vietu un sapņojusi par to tik ilgus gadus.

- Tā ir tikai istaba, - Enohs norūca.

- Tev - varbūt. Man tā ir visas īpatņu pasaules sirds.

- Izrauta sirds, - ierunājās kāda nepazīstama balss, un pagriezies es ieraudzīju mums tuvojamies klaunu - to pašu, kurš mūs bija izsekojis karnevālā. - Mis Kovārne stāvēja šajā pašā vietā, kad viņu nolaupīja. Mēs atradām uz grīdas viņas spalvu kaudzīti. - Runātājam piemita amerikāņu akcents. Viņš apstājās dažu pēdu attālumā un tur arī palika, kaut ko košļādams, iespraudis roku sānos. - Tie ir viņi? - klauns pavaicāja salokāmajam cilvēkam, norādījis uz mums ar tītara kāju. - Mums nepieciešami karotāji, nevis mazi bērni.

- Man ir simt divpadsmit gadu! - Melīna iebilda.

- Kā tad. Esmu to jau kaut kur dzirdējis, - klauns novilka. - Starp citu, es jau tirgus laukumā sapratu, ka esat īpatņi. Jūs esat visskaidrāk pamanāmais brīnumaino ļaužu bariņš, kādu man jebkad nācies redzēt.

- Es viņiem teicu to pašu, - sacīja salokāmais cilvēks.

- Nespēju aptvert, kā viņiem izdevies noiet visu šo garo ceļu no Velsas un netikt noķertiem, - klauns piebilda. - Patiesībā tas ir aizdomīgi. Vai tiešām neviens no jums nav nebūtne?

- Kā jūs uzdrošināties! - Emma protestēja.

- Mūs tiešām sagūstīja, - Hjū lepni paziņoja, - bet tie briesmoņi, kas to izdarīja, nenodzīvoja pietiekami ilgi, lai kādam par to pavēstītu.

- Kā tad, un es esmu Bolīvijas karalis, - paziņoja klauns.

- Es nemeloju! - Hjū nodārdināja, stipri pietvīcis.

Klauns pacēla gaisā rokas. - Labi, labi, tikai nomierinies, puis! Esmu pārliecināts, ka Paceplīte nebūtu jūs laidusi iekšā, ja kāds no jums nebūtu īsts. Labāk būsim draugi. Uzēdiet kādu tītara kāju!

Mūs nevajadzēja aicināt divreiz. Bijām pārlieku izsalkuši, lai ilgāk apvainotos.

Klauns aizveda mūs pie galda, kas vai lūza no ēdamā: tur bija tādi paši vārīti rieksti un cepta gaļa kā tā, kas mūs kārdināja karnevālā. Mēs sapulcējāmies ap galdu un bezkaunīgi stūķējām ēdienu aiz vaigiem. Salokāmais cilvēks notiesāja piecus ķiršus un nelielu maizes kancīti un tad paziņoja, ka nekad agrāk nav tik ļoti pārēdies. Bronvlne gan staigāja šurpu turpu gar telpas sienu, graužot nagus, jo bija pārāk satraukta, lai ēstu.

Kad bijām paēduši un pārvērtuši galdu par apgrauztu kaulu un mērces traipu postažu, klauns atslīga krēslā un paziņoja: - Nu tā, brīnumainie bērni, kā tad ir patiesībā? Kāpēc esat nākuši šurp tik tālu no pašas Velsas?

Emma noslaucīja lūpas un atbildēja: - Lai palīdzētu savai imbrīnei.

- Un kad būsiet palīdzējuši? - klauns turpināja. - Ko pēc tam?

Lai gan biju aizņemts, ar maizes drupačām uzslaukot mērces paliekas, tobrīd pavēros uz runātāju. Jautājums bija tik tiešs un tik skaidri uzdots - tik acīm redzams -, ka nespēju aptvert, kāpēc neviens no mums to līdz šim nebija izteicis.

- Nerunājiet tā, - Horācijs iebilda, - jūs piesauksiet mums nelaimi.

- Paceplite spēj darīt brīnumus, - klauns apgalvoja. - Par to varat būt droši.

- Kaut jums būtu taisnība! - Emma piebilda.

- Skaidrs, ka man ir taisnība. Kādi tad ir jūsu plāni? Acīmredzot jūs paliksiet šeit un palīdzēsiet mums cīnīties. Bet kur jūs nakšņosiet? Ne jau pie manis, man ir vienvietīga istaba. Izņēmumus es pieļauju ļoti reti. - Viņš pavērās uz Emmu un sarauca uzaci. - Ar uzsvaru uz reti.

Acumirkli visi šķita aizņemti, pētot portretus pie sienām vai kārtojot apkaklīti. Izņemot Emmu, kuras seja iekrāsojās zaļganā toni. Iespējams, mums piemita iedzimts pesimisms un veiksmes izredzes šķita tik niecīgas, ka nebijām vīžojuši pat padomāt par to, ko iesāksim, ja patiesi izdosies atveseļot mis Peregrini. Vai ari beidzamo dienu nemitīgās un nomācošās grūtības nebija atstājušas šādām pārdomām ne mirkli. Lai vai kā, klauna jautājums bija pārsteidzis mūs nesagatavotus.

Ja nu mums tas tiešām izdotos? Ko mēs darītu, ja mis Peregrine tūlīt pat ienāktu šajā istabā agrākajā veidolā?

Beigu beigās Milards rada atbildi. - Pieļauju, ka mēs dotos atpakaļ uz rietumiem, no kurienes esam nākuši. Mis Peregrine varētu mums radīt jaunu cilpu. Tādu, kur mūs neviens neatrastu.

- Un tas ir viss? - klauns nesaprata. - Jūs paslēptos? Un kā tad pārējās imbrīnes - tās, kurām ir paveicies mazāk? Kā tad mana imbrine?

- Visas pasaules glābšana nav mūsu pienākums, - Horācijs paziņoja.

- Mēs necenšamies glābt visu pasauli. Tikai īpatņu valstību.

- Arī tas nav mūsu pienākums. - Šķita, ka Horācija pārliecība sarūk un viņš sāk aizstāvēties, nokaunējies par to, ka ticis piespiests to atzīt.

Klauns paliecās krēslā uz mūsu pusi un nelaipni viņu uzlūkoja. - Kura pienākums tad tas ir?

- Droši vien kāda cita, - Enohs atbildēja. - Tādu cilvēku, kas ir labāk apbruņoti un sagatavoti šādai cīņai...

- Pirmais, ko briesmekļi izdarīja pirms trim nedēļām, bija uzbrukums īpatņu mājas sardzei. Nepagāja pat diena, kad tie jau bija izdzenāti uz visām debespusēm. Tā kā sargu vairs nav un ari mūsu imbrīnes ir sagūstītas, kurš pasargās īpatņu valstību no bojāejas, ko? Tādi kā jūs un es, tā, lūk. - Klauns nometa tītara kāju zemē. - Tādi gļēvuļi kā jūs man riebjas. Esmu zaudējis apetīti.

- Viņi noguruši, ilgu ceļu iet, - iebilda salokāmais cilvēks. - Ļaut viņiem atpūsties.

Klauns pacēla gaisā pirkstu kā skolotājs. - Kā tad! Par visu ir jāmaksā. Man vienalga, vai jūs te paliksiet tikai stundu vai veselu mēnesi, bet, kamēr esat šeit, jums ir jābūt gataviem cīnīties. Jā, jūs izskatāties pēc nožēlojamas bērnu saujiņas, taču esat brīnumaini, tāpēc zinu, ka jums piemīt apslēptas spējas. Parādiet, ko protat!

Viņš pieslējās kājās un tuvojās Enoham, izstiepis roku, it kā grasītos meklēt īpašās spējas zēna kabatās. - Ei tu, dari, ko spēj!

- Lai to parādītu, man vajadzīgs kāds mirušais, - sacīja Enohs. - Un tu vari par tādu kļūt, ja piedursi man kaut pirkstu!

Klauns pievērsās Emmai. - Un kā tad ar tevi, mīļumiņ? -Emma pacēla gaisā pirkstu un uzšķīla tā galā liesmu, kas uzplauka kā svecīte uz dzimšanas dienas tortes. Klauns iesmējās un piebilda: - Tev ir humora izjūta! Tas man patīk. - Viņš devās pie neredzīgajiem brāļiem.

- Viņu galvas ir saistītas, - Melina paziņoja un nostājās starp klaunu un brāļiem. - Zēni redz ar ausim un vienmēr zina, ko domā otrs.

Klauns sasita plaukstas. - Beidzot kaut kas noderīgs! Viņi būs mūsu novērotāji. Vienu aizsūtīsim uz karnevālu, bet otru atstāsim te. Ja tur notiks kaut kas nelāgs, mēs uzreiz par to uzzināsim!

Klauns paspraucās garām Melīnai. Brāļi bailēs atkāpās.

- Viņus nedrīkst šķirt! - Melina iebilda. - Džoelam-un-Pite-ram nepatīk, ja tos šķir.

- Viņiem nepatīk arī neredzami beigti briesmekļi, kas dzenas pakaļ, - klauns iebilda un vilka vecāko brāli nost no jaunākā. Zēni sadevās rokās un skaļi iekaucās, klakšķinādami mēles un nevaldāmi izvalbīdami acis. Es jau grasījos iejaukties, kad brāļi palaida viens otru vaļā un sāka kliegt divtik skaļi un tik spalgi, ka šķita - man galva pārsprāgs. Šķīvji uz galda sašķīda lauskās, visi paslēpās zem galda un aizspieda ausis. Man šķita, ka dzirdu sasalušajos apakšstāvos parādāmies plaisas.

Kad atbalss pagaisa, Džoels-un-PIters drebēdami pieplaka viens otram uz grīdas.

- Paskaties, ko tu nodarīji! - Melina uzkliedza klaunam.

- Augstie dievi, cik iespaidīgi! - klauns iesaucās.

Bronvlne sagrāba klaunu vienā rokā un pacēla to gaisā.

- Un, ja jūs turpināsiet mūs pazemot, es iztriekšu jūsu galvu cauri sienai, - viņa mierīgi pabeidza sakāmo.

- Lūdzu... piedodiet, - klauns kvieca caur sažņaugto balseni. - Vai... liksiet mani... zemē?

- Laid to klaunu vaļā, Vīne, - Olivija ierosināja. - Viņš jau atvainojās.

Bronvlne negribīgi nolaida klaunu uz grīdas. Tas sāka klepot un ar plaukstām gludināt drēbes. - Šķiet, ka nebūšu jūs pienācīgi novērtējis, - viņš ierunājās. - Jūs būsiet labs papildinājums mūsu armijai.

- Es jau teicu, ka mēs negrasāmies stāties jūsu stulbajā armijā, - es atgādināju.

- Un kāda gan jēga cīnīties? - Emma mani atbalstīja. - Jūs pat nezināt, kur imbrīnes tiek turētas.

Salokāmais cilvēks izslēja locekļus virs krēsla un nostājās pār mums. - Jēga ir tāda: ja briesmoņi dabūt visas pārējās im-brines, viņi kļūt neapturami, - vīrietis paskaidroja.

- Man šķiet, ka viņi jau ir diezgan neapturami, - es iebildu.

-Ja tos uzskatāt par neapturamiem, jūs vēl neko īsti neesat

redzējuši, - klauns nepiekrita. - Un, ja iztēlojaties, ka tie liks jūs mierā, kamēr jūsu imbrine ir brīvībā, jūs esat vēl lielāki muļķi, nekā man šķita.

Horācijs piecēlās kājās un nokremšļojās. - Jūs nupat atklājāt visļaunāko notikumu attīstības iespēju. Pēdējā laikā man nācies dzirdēt pagalam daudz sliktāko scenāriju, bet neesmu dzirdējis kaut vienu argumentu, kas apliecinātu vislabāko iznākumu.

- 0, tās tik varētu būt pasakas! - Klauns iesmējās. - Aiziet, jauko zēn, paklausīsimies, kas tev sakāms!

Horācijs dziļi ievilka elpu un saņēmās drosmi. - Briesmoņi kāroja pēc imbrlnēm un tagad ir tās dabūjuši - gandrīz visas. Kaut vai tikai tava argumenta atspēkošanai teikšu, ka nekas vairāk nebūtnēm nav vajadzīgs. Tagad viņi var īstenot savus neģēlīgos plānus. Un to viņi ari dara: pārtop supernebūtnēs jeb pusdievos vai kas nu viņi kāro būt. Un pēc tam viņiem vairs nebūs vajadzīgas ne imbrīnes, ne brīnumainie bērni, ne laika cilpas, tāpēc tie varēs kļūt par pusdieviem kaut kur citur un atstāt mūs mierā. Un tad viss ne tikai nokārtosies. Viņi būs labāki nekā iepriekš, jo neviens vairs nemēģinās mūs apēst vai nolaupīt mūsu imbrines. Tad beidzot pēc tik ilga laika mēs varētu doties atvaļinājumā uz ārzemēm kā agrāk un nedaudz apskatīt pasauli. Mēs varētu spert kāju tur, kur nav tik auksts un debesis nav apmākušās trīssimt dienas gadā. Tādā gadījumā - kāda gan jēga palikt šeit un cīnīties? Mēs tikai metīsimies uz viņu zobeniem, lai gan viss var itin jauki nokārtoties arī bez mūsu iejaukšanās.

Kādu brīdi nevienam nebija, ko teikt. Tad klauns sāka smieties. Viņš smējās un smējās, cepures pušķiem sitoties pret sienu, līdz beigu beigās novēlās no krēsla.

Tad ierunājās Enohs: - Man vienkārši trūkst vārdu. Pagaidiet, nē, man ir gan, ko teikt! Horācij, tās ir satriecošākās, naivākās un gļēvulīgākās fantāzijas, kādas man jelkad nācies dzirdēt.

- Bet tas ir iespējams, - Horācijs uzstāja.

- Jā. Tikpat reāli kā pasakas, ka mēness veidots no siera. Sasodīts, tas vienkārši nav iespējams!

- Šo strīdu es varēt izbeigt tūlīt pat, - iejaucās salokāmais cilvēks. - Jūs gribēt zināt, ko briesmoņi mums izdarīt, kad viss būt viņu varā? Nāciet, es parādīt...

- Tikai ar stipriem nerviem, - klauns piebilda, pavēries uz Olīviju.

-Ja viņi spēs to pārdzīvot, to varēšu ari es, - meitene sacīja.

- Es jūs brīdināju. - Klauns paraustīja plecus. - Nāciet man līdzi!

- Es neietu tev līdzi pat tad, ja būtu jābēg no grimstoša kuģa, - noteica Melīna, palīdzot trīcošajiem neredzīgajiem brāļiem piecelties kājās.

- Tad palieciet te, - klauns attrauca. - Visi citi, kas nav ar mieru nogrimt līdz ar kuģi, sekojiet man!

Ievainotie gulēja dažādās gultās uz ātru roku izveidotā slimnīcas palātā, un tos pieskatīja medmāsa ar izvalbītu stikla aci. Pavisam bija trīs pacienti, ja par tādiem šos cilvēkus vispār varēja nosaukt: vīrietis un divas sievietes. Vīrietis gulēja uz sāniem, daļējā nemaņā kaut ko čukstēja un siekalojās. Viena no sievietēm truli blenza griestos, bet otra grozījās zem palaga un murgojot klusi vaidēja. Daži bērni noraudzījās uz pacientiem no gaiteņa, turoties pa gabalu, - ja nu šie ļaudis sasirguši ar kādu lipīgu kaiti.

- Kā viņi justies šodien? - salokāmais cilvēks pajautāja medmāsai.

- Sliktāk, - sieviete atbildēja, šaudoties no gultas uz gultu.

- Tagad viņi turas tikai ar miegazālēm, pretējā gadījumā viņi visu laiku kliegtu.

Cilvēkiem nebija acīm redzamu ievainojumu - ne asiņainu apsēju, ne ieģipsētu locekļu. Traukos nepilēja sarkanīgs šķidrums. Telpa drīzāk atgādināja psihiatriskās klīnikas, nevis traumu nodaļas papildu palātu.

- Kas viņiem kaiš? - es painteresējos. - Vai viņi tika savainoti uzbrukuma laikā?

- Nē, viņus šurp atveda mis Paceplīte, - medmāsa atbildēja.

- Viņa tos atrada pamestus kādā slimnīcā, ko nebūtnes bija pārvērtuši tādā kā medicīnas laboratorijā. Šos nabaga radījumus izmantoja kā izmēģinājumu trusīšus prātam neaptveramos eksperimentos. Te jūs redzat rezultātu.

- Mēs sameklējām viņu vecās slimības vēstures, - klauns papildināja. - Nebūtnes tos nolaupīja pirms vairākiem gadiem. Šie cilvēki jau sen tika uzskatīti par mirušiem.

Medmāsa nocēla no sienas virs čukstošā vīrieša galvas planšeti. - Šis te ir Benterets. Viņš esot pārvaldījis simt valodas, bet tagad spēj tikai bezgalīgi atkārtot vienu vārdu.

Es pielavījos tuvāk un nopētīju vīrieša lūpas. - Zvaniet, zvaniet, zvaniet, - viņš nebeidza atkārtot bez skaņas. - Zvaniet, zvaniet, zvaniet.

Bezjēdzīgi. Viņš bija zaudējis prātu.

- Šī te meitene, - medmāsa ar planšeti norādīja uz vaidošo pacienti, - kā liecina slimības vēsture, pratusi lidot, bet es neesmu ne reizi redzējusi viņu kaut collu paceļamies no gultas. Kas attiecas uz trešo, viņai jābūt neredzamai. Bet viņa ir pavisam skaidri saskatāma.

- Vai viņi tika spīdzināti? - Emma pavaicāja.

- Noteikti. Spīdzināšanas rezultātā viņi ir kļuvuši ārprātīgi! - klauns atcirta. - Tos mocīja tik ilgi, līdz viņi aizmirsa, ka ir brīnumaini!

- Mani varētu spīdzināt visu dienu bez pārstājas, - Mi-lards noteica. - Es nekādā gadījumā neaizmirstu savas īpašās spējas.

- Parādiet viņiem rētas, - klauns sacīja medmāsai.

Sieviete piegāja pie nekustīgi gulošās pacientes un pavilka

nost palagu. Šauras, sarkanas rētas klāja viņas vēderu, kaklu un stiepās zem zoda, katra aptuveni cigaretes garumā.

- Es diez vai tos sauktu par spīdzināšanas pierādījumiem, - Milards skeptiski iebilda.

- Kā tad jūs to nosauktu? - medmāsa sadusmojās.

Izlicies nedzirdam jautājumu, Milards pavaicāja: - Ir vēl

kādas rētas, vai arī tas ir viss?

- Nē, vairāk gan nekā īpaša nav, - medmāsa atbildēja un parāva malā palagu, atsedzot sievietes kājas. Mēs ieraudzījām rētas ceļa bedrītē, augšstilba iekšpusē un uz pēdām.

Milards pieliecās tuvāk un nopētīja pēdu. - Dīvaina vieta, jums tā nešķiet?

- Ko tu gribi teikt, Mīli? - Emma pajautāja.

- Kuš! - iejaucās Enohs. - Lai viņš tēlo Šerloku, ja vēlas. Man tas šķiet samērā uzjautrinoši.

-Varbūt iegriezīsim viņam desmit vietās? Tad redzēsim, vai viņš to uzskatīs par spīdzināšanu! - klauns izmeta.

Milards šķērsoja istabu un piegāja pie čukstošā vīrieša gultas. - Vai drīkst viņu izmeklēt?

- Esmu pārliecināta, ka viņam nebūs iebildumu.

Milards noņēma palagu no vīrieša kājām. Uz katras kailās pēdas vīdēja tāda pati rēta kā nekustīgi gulošajai sievietei.

Medmāsa pievērsās meitenei, kas grozījās gultā. - Ja tā nav spīdzināšana, kas tad tas ir?

- Izpēte, - Milards atbildēja. - Griezumi ir precīzi, ķirurga veikti. Tie nav izdarīti, lai radītu sāpes. Iespējams, ir izmantota pat anestēzija. Nebūtnes kaut ko meklē.

- Ko tieši? - Emma vaicāja, lai gan šķita, ka viņa baidās dzirdēt atbildi.

- Ir kāds sens teiciens par īpatņa pēdām, - Milards atgādināja. - Vai kāds no jums to atceras?

Horācijs nocitēja: - īpatņa pēda ir durvis uz viņa dvēseli. To gan mēdz teikt maziem bērniem, lai pārliecinātu uzvilkt apavus, kad viņi dodas ārā rotaļāties.

- Iespējams, bet varbūt tā gluži nav, - Milards secināja.

- Nemuļķojies nu! Vai tu domā, ka viņi meklēja...

- Šo cilvēku dvēseles. Un atrada.

Klauns skaļi iesmējās. - Kādas muļķības! Vai tikai tāpēc, ka tie zaudējuši savas spējas, jūs secināt, ka viņiem atņemtas otrās dvēseles?

- Zināmā mērā. Mums ir skaidrs, ka briesmoņi interesējas par otro dvēseli jau gadiem ilgi.

Tobrīd man atmiņā atausa saruna ar Milardu, kad mēs braucām vilcienā: - Bet tu pats man teici, ka mums ļauj iekļūt cilpās īpatņa dvēsele. Tātad, ja šiem cilvēkiem dvēseles vairs nav, kā viņi ir nonākuši šeit?

- Nu tu ķeries pie beidzamā salmiņa, - ierunājās Emma. - Manuprāt, tu jau ej par tālu, Milard!

- Ļaujiet man pateikt līdz galam, tikai vienu mirkli! - Milards neatstājās, jau nervozi staigādams šurpu turpu pa palātu. - Diez vai būsiet dzirdējuši par kādu parasto, kurš būtu pa īstam iegājis cilpā?

- Neesmu, jo nevienam nav noslēpums, ka tas nav iespējams, - attrauca Enohs.

- Gandrīz tā, - Milards iebilda. - Tas nav viegli un jauki, bet vienreiz tas ir atgadījies. Nelegāla mis Peregrines brāļa eksperimenta rezultātā, kas, pēc manām domām, notika, pirms viņš sajuka prātā un izveidoja šķeltnieku grupu, kas pārtop par nebūtnēm.

- Kāpēc tad mēs neko neesam par to dzirdējuši? - Enohs pajautāja.

- Tāpēc, ka tas ir ārkārtīgi pretrunīgs fakts, kas tika acumirklī noklusināts, lai neviens nemēģinātu ko tādu atkārtot. Jebkurā gadījumā izrādās, ka ir iespējams ievest parastu cilvēku cilpā, bet viņam ir jāpalīdz ar spēku, un to var izdarīt tikai kāds, kam piemīt imbrīnes spējas. Bet, tā kā parastajiem nav otras dvēseles, viņi nespēj tikt galā ar cilpas mantotajiem paradoksiem un viņu smadzenes pārvēršas putrā. Viņi jau mirklī, kad nonāk cilpā, pārtop par nemaņā esošiem dārzeņiem, kas tikai siekalojas. Līdzīgi tiem, ko redzam savu acu priekšā.

Sekoja mirklis klusuma, līdz mēs aptvērām Milarda sacīto. Tad Emma pielika plaukstas pie lūpām. - Sasodīts! Viņam ir taisnība.

- Tā nu tas ir, - klauns secināja. - Tādā gadījumā situācija ir vēl ļaunāka, nekā mēs domājām.

Jutu, kā no telpas pazūd gaiss.

- Neesmu pārliecināts, ka visu līdz galam sapratu, - Horā-cijs paziņoja.

- Viņš teica, ka briesmekļi ir nolaupījuši šo cilvēku dvēseles! - Olīvija iekliedzās, raudādama metās pie Bronvīnes un noslēpa seju viņas mētelī.

- Šie īpatņi nav zaudējuši savas spējas, - Milards piebilda. - Tās tika viņiem nolaupītas - atņemtas - līdz ar dvēseli, kas pēc tam tika iebarota kādam tukšpaurim. Tas ļāvis tukšpau-riem attīstīties tiktāl, ka tie jau spēj iekļūt cilpās. Šo pārmaiņu rezultātā notikusi arī viņu nesenā ielaušanās ipatņu valstibā, mudinot briesmoņus sagūstīt vēl vairāk īpatņu, kuru dvēseles varētu izoperēt, tā attīstot vēl vairāk tukšpauru, un tā tālāk -kā apburtajā lokā.

- Tad jau viņi dzenas ne tikai pēc imbrinēm, - Emma secināja, - bet ari pēc mums un mūsu dvēselēm.

Hjū stāvēja pie čukstošā vīra gultas kājgaļa, un ap saimnieku dusmīgi zumēja pēdējā bite. - Tad tā viņi izrīkojās... ar tiem brīnumainajiem bērniem, ko gadu gadiem tika nolaupījuši? Man šķita, ka bērni tikai kļuva par barību tukšpauriem... Bet tas jau ir nesalīdzināmi ļaunāk.

- Kurš gan uzdrošināsies apgalvot, ka viņiem nav prātā izoperēt ari imbriņu dvēseles? - Enohs sacīja.

Viņa vārdi radīja īpaši netīkamus saltus drebuļus. Klauns, pievērsies Horācijam, jautāja: - Kāds tagad būtu tavs ļaunākais scenārijs, draugs?

- Nekaitiniet mani! - Horācijs atcirta. - Es kožu.

- Ejiet visi laukā! - atskanēja medmāsas rīkojums. - Ar dvēseli vai bez tās, bet šie ļaudis ir slimi. Šeit nav īstā vieta ķildām.

Mēs paklausīgi izgājām vestibilā.

- Labs ir, jūs sagādājāt mums šausmu izrādi, - Emma vērsās pie klauna un salokāmā cilvēka, - un mēs esam no tiesas nobijušies. Tagad pasakiet, ko jūs vēlaties!

- Pavisam vienkārši, - salokāmais cilvēks iesāka. - Mēs gribēt, lai jūs palikt un cīnīties ar mums.

- Mums tikai likās, ka jāparāda jums, cik lielā mērā tas ir jūsu pašu interesēs, - klauns pabeidza un uzsita Milardam pa muguru. - Bet šis jūsu draugs to paveica daudz labāk, nekā mēs jebkad spētu.

- Lai mēs paliktu te un cīnītos - par ko? - Enohs painteresējās. - Imbrīnes pat neatrodas Londonā - tik daudz mis Paceplīte mums pateica.

- Aizmirstiet par Londonu! Londonas vairs nav! - klauns iesaucās. - Šeit cīņa ir galā. Mēs esam zaudējuši. Tiklīdz mis Paceplīte būs izglābusi šajās drupās pēdējo īpatni, mēs sakravāsim mantas un dosimies uz citām zemēm, citām cilpām. Tur laukā jābūt ari citiem izdzīvojušajiem, tādiem pašiem īpatņiem kā mēs, kuros joprojām kvēl gatavība cīnīties.

- Mēs izveidosim armiju, - piebilda salokāmais cilvēks. -īstu.

-Ja runājam par to, kā noskaidrot, kur tiek turētas imbrī-nes, - klauns turpināja, - problēmu nav. Mēs noķersim kādu nebūtni un spīdzināsim, līdz viņš mums to pateiks. Liksim parādīt šo vietu Dienu kartē.

- Vai jums ir Dienu karte7 - Milards pārvaicāja.

- Divas. īpatņu arhīvs atrodas tepat lejā, ja kas.

- Tās nudien ir labas ziņas, - Milards sacīja, aizrautības uzlādēts.

- Noķert nebūtni nemaz nav tik viegli, - Emma norādīja. - Un tie, protams, melo. Meli viņiem padodas vislabāk.

- Tad mēs noķersim divus un salīdzināsim viņu melus, -klauns lika priekšā. - Tie sāks te apkārt ošņāties pavisam drīz, un, tiklīdz nākamreiz kādu ieraudzīsim, - bladāc! Mēs to grābsim ciet.

- Kāpēc jāgaida? - Enohs nesaprata. - Vai tad mis Paceplīte neteica, ka nebūtnes atrodas arī šajā pašā mājā?

- Ir gan, tikai sasaluši, - klauns atbildēja. - Beigti kā durvīs iesistas naglas.

- Tas nenozīmē, ka tos nav iespējams nopratināt, - Enohs atgādināja, un viņa sejā atplauka smaids.

Klauns pievērsās salokāmajam cilvēkam. - Šie dīvaiņi man sāk iepatikties aizvien vairāk.

- Tad jau jūs palikt pie mums? - salokāmais vaicāja. - Palikt te un cīnīties?

- Tā es gan neteicu, - Emma iebilda. - Dodiet mums laiku par to apspriesties.

- Kas gan te būtu, par ko apspriesties? - klauns izmeta.

- Protams, cik vien ilgi jums nepieciešams, - salokāmais cilvēks bija ar mieru un aizvilka klaunu sev līdzi uz otru vestibila galu. - Nāc, es pagatavot kafiju.

- Labs ir, - klauns negribīgi sacīja.

Mēs sastājāmies bariņā tāpat kā daudzreiz kopš nepatikšanu sākuma, tikai šoreiz vairāk nevis klaigājām, cits citu pārtraucot, bet runājām pēc kārtas. Visa notikušā smagums bija gādājis par nopietnu noskaņojumu.

- Es uzskatu, ka mums būtu jācīnās, - paziņoja Hjū. - Kopš zinām, ko briesmekļi var nodarīt, es nespētu sev piedot, ja mēs atgrieztos pie vecās dzīves un mēģinātu izlikties, ka nekas tamlīdzīgs nav noticis. Cīņa ir vienīgā godājamā izvēle.

- Arī izdzīvošana ir godājama, - Milards iebilda. - Divdesmitajā gadsimtā mums līdzīgie izdzīvoja tāpēc, ka slēpās, nevis cīnījās, tādēļ, iespējams, labākais, ko varam darīt, būtu noslēpties.

Tad Bronvīne uzrunāja Emmu: - Es gribu zināt tavas domas.

-Jā, es ari gribu zināt, ko teiks Emma, - Olīvijā piebilda.

- Es ari, - Enohs apstiprināja, pārsteigdams mani.

Emma ievilka garu elpu un tad sacīja: - Es briesmīgi jūtu

līdzi citām imbrinēm. Viņām ticis nodarīts pāri, tas ir noziegums, un mums līdzīgo nākotne varētu būt atkarīga no viņu glābšanas. Bet, apdomājot visu, palieku uzticīga ne jau citām imbrinēm un citiem brīnumainajiem bērniem. Es palieku uzticīga sievietei, kurai esmu dzīvību parādā, - mis Peregrinei un tikai mis Peregrinei. - Emma apklusa un pamāja ar galvu, it kā pārbaudot un apstiprinot pašas izrunāto vārdu jēgu. - Un, kad, ar putna palīgu, viņa atgūs savu īsto būtību, es darīšu visu, ko viņa uzskatīs par nepieciešamu. Ja viņa liks cīnīties, es cīnīšos. Ja viņa gribēs mūs noslēpt kādā cilpā, es piekritīšu ari tam. Tā vai citādi, mana pārliecība nekad nav mainījusies: mis Peregrine zina vislabāk.

Pārējie apdomāja dzirdēto. Visbeidzot ierunājās Milards: - Ļoti gudri teikts, mis Blūma.

- Mis Peregrine zina vislabāk! - Olīvijā iegavilējās.

- Mis Peregrine zina vislabāk! - Hjū atbalsoja.

- Man nospļauties, ko saka mis Peregrine, - iejaucās Horā-cijs. - Es cīnīšos.

Enohs caur smiekliem iekāsējās: - Tu?

- Visi uzskata mani par gļēvuli. Šī man ir iespēja pierādīt, ka viņi kļņdās.

- Neriskē ar dzīvību tikai tāpēc, ka par tevi kāds pāris reižu ir pasmējies, - Hjū aizrādīja. - Kāda kuram daļa, ko domā citi?

- Ne jau tikai tas, - Horācijs turpināja. - Vai atceraties vīziju, kas man parādījās vēl Kēmholmā? Es redzēju vietu, kur tiek turētas imbrīnes. Es nevarēju to parādīt kartē, bet esmu pārliecināts, ka to pazītu, ja vien ieraudzītu. - Viņš uzsita sev pa pieri ar rādītājpirkstu. - Tas, kas man ir šeit, varētu paglābt mūsu draugus no lielām nepatikšanām. Un atsvabināt ari citas imbrīnes.

- Ja daži cīnīsies, bet citi paliks malā, - ierunājās Bron-vīne, - es pasargāšu tos, kas paliks te. Sargāšana vienmēr ir bijis mans pienākums.

Un tad Hjū pagriezās pret mani un jautāja: - Ko teiksi tu, Džeikob? - Man mute acumirklī izkalta.

-Jā, - Enohs pievienojās, - kā būs ar tevi?

- Nu... - es vilcinājos. - Es...

- Izmetīsim loku, - Emma ierosināja un ieķērās man elkonī. - Mums abiem ir jāparunā.

Mēs nesteidzīgi kāpām lejup pa pakāpieniem un neteicām ne vārda, iekams nebijām nonākuši apakšstāvā pie izliektās ledus sienas, ko Alteja bija uzaudzējusi iepretim ieejas tunelim. Apsēdāmies viens otram blakus un ilgi vērāmies ledū uz tajā iesprostotajām formām, ko dziestošā gaisma darīja neskaidrākas un spokainākas. Tās bija kā senas olas, kas iestigušas zilganā dzintarā. Mēs sēdējām, un pēc klusuma, kas biezēja starp mums, kļuva skaidrs, ka gaidāma smaga saruna, ko negribējās sākt nevienam no mums.

Visbeidzot ierunājās Emma: - Nu?

Es iesāku: - Es, tāpat kā visi citi, gribu zināt, kā domā tu.

Emma iesmējās tā, kā cilvēki smejas, kad nejūtas jautri, bet gan neveikli, un atbildēja: - Neesmu gan pilnībā pārliecināta, ka tu to gribi.

Viņai bija taisnība, bet es tik un tā neatkāpos: - Lūdzu!

Emma uzlika plaukstu uz mana ceļa, pēc tam atrāva. Viņa nespēja izlemt. Man krūtīs sastinga smagums.

- Manuprāt, tev ir pienācis laiks atgriezties mājās, - viņa beigu beigās sacīja.

Es apjuku. Pagāja kāds brīdis, līdz pārliecināju pats sevi, ka Emma to beidzot ir pateikusi. - Es nesaprotu, - nomurmināju.

- Tu pats teici, ka esi sūtīts šurp kaut kāda iemesla dēļ, -Emma ātri nobēra, veroties sev klēpī, - un tas bija palīdzēt mis Peregrīnei. Tagad šķiet, ka viņa varētu būt glābta. Ja biji viņai kaut ko parādā, esi to atmaksājis. Tu esi mums palīdzējis vairāk, nekā jebkad apjēgsi. Bet tagad tev ir laiks doties mājās. -Viņas vārdi steidzās, it kā tie būtu kā sāpe, ko meitene ilgi nēsājusi sevī, un tagad viņa justos atvieglota, ka beidzot tikusi no tās vaļā.

- Šeit ir manas mājas, - es teicu.

- Nē, nav vis, - Emma uzstāja un pavērās manī. - īpatņu valstība iet bojā, Džeikob. Tā ir kā zaudēts sapnis. Un, pat ja mums brīnumainā kārtā izdotos pacelt ieročus pret briesmek-ļiem un uzvarēt, mums paliktu vien ēna no kādreiz bijušā, sagrautas krāsmatas. Tev ir mājas - un tās nav izpostītas - un dzīvi vecāki, kas tevi mīl tur, citā dimensijā.

- Es jau tev teicu. Man tas nav vajadzīgs. Es izvēlējos šo te.

- Tu apsolīji un esi solījumu pildījis. Bet tagad visam pienācis gals un tev ir laiks atgriezties mājās.

- Izbeidz to atkārtot! - es kliedzu. - Kāpēc tu mani atgrūd?

- Tāpēc, ka tev ir īstas mājas un īsta ģimene, un, ja tev šķiet, ka kāds no mums būtu izvēlējies šo pasauli, nevis visu, kas pieder tev, - ka mēs jau sen nebūtu atteikušies no cilpām, garās dzīves un īpašajām spējām, lai tikai īsu brīdi izbaudītu to, kas ir tev, - tad tu tik tiešām dzīvo fantāziju pasaulē. Es kļūstu pavisam slima, pat iedomājoties, ka tu varētu no tā visa atteikties, turklāt - kā vārdā?

- Tevis dēļ, idiote! Es mīlu tevi!

Nespēju noticēt, ka esmu to pateicis. Ari Emma to nespēja -viņa palika ar muti vaļā. - Nē, - viņa teica, grozīdama galvu, it kā šādi būtu iespējams izdzēst manis teikto. - Nē, tas mums nekādi nepalīdzēs.

- Bet tā ir patiesībai - es uzstāju. - Kā tev šķiet, kāpēc es paliku te, nevis devos mājup? Ne jau sava vectēva vai kādas stulbas pienākuma apziņas dēļ - nebūt ne - vai tāpēc, ka ienīstu savus vecākus vai neprastu novērtēt savas mājas un visu to labo, kas mums bijis. Es paliku tevis dēļ!

Kādu bridi Emma nebilda ne vārda, tikai māja ar galvu. Tad viņa novērsās no manis un izbrauca ar pirkstiem cauri matiem, atsedzot baltu cementa putekļu svītru, kas acumirkli padarīja viņu vecāku. - Es pati esmu vainīga, - Emma beigu beigās teica. - Es nekādā gadījumā nedrīkstēju tevi noskūpstīt. Laikam ļāvu tev noticēt kaut kam tādam, kas nav patiesība.

Es sarāvos kā dzelts un instinktīvi atrāvos no Emmas kā sargādamies. - Nesaki man to, ko nedomā! - es iesaucos. - Varbūt man nav īpaši lielas randiņu pieredzes, bet neizturies pret mani kā pret nožēlojamu lūzeri, kurš ir bezspēcīgs skaistas meitenes priekšā. Tu nepiespiedi mani te palikt. Es paliku, jo tā gribēju un tāpēc, ka manas jūtas pret tevi ir patiesākas par visu, ko jebkad esmu jutis. - Ļāvu šiem vārdiem kādu bridi plesties starp mums, lai izbaudītu to patiesumu, un tad piebildu: - Tu jūti to pašu, es zinu.

- Piedod, - Emma iesāka. - Lūdzu, piedod, tas bija nežēlīgi, un es nedrīkstēju tā teikt. - Acīs iemirdzējās asaras, un viņa tās notrausa ar delnu. Emma centās turēties stipra kā klints, bet nu jau uzliktā maska sāka brukt. - Tev taisnība, - viņa turpināja. - Tu man esi loti mīļš. Tāpēc es nespēju noraudzīties, kā tu izšķied savu dzīvi pa tukšo.

- Es to neizšķiežu!

- Nolādēts, Džeikob, izšķied gan! - Emma bija tik ļoti iekarsusi, ka netīši uzšķīla pirkstos liesmu. Par laimi, viņa jau bija tos atrāvusi no manas kājas. Meitene sakļāva plaukstas, noslāpēja liesmu un tad piecēlās kājās. Rādot uz ledu, Emma sacīja: - Vai redzi to augu tur puķupodā uz rakstāmgalda?

Es to redzēju un pamāju ar galvu.

- Tagad tas ir zaļš, jo ir iesaldēts. Bet iekšēji augs ir beigts. Un, tiklīdz ledus izkusis, tas acumirkli kļūs brūns un sabirzis. -Emma ieskatījās man acis. - Es esmu kā tas augs.

- Neesi vis. - Es nespēju pieņemt viņas sacīto. - Tu esi... ideāla.

Emmas seja sastinga piespiedu pacietībā, it kā viņa kaut ko skaidrotu bērnam ar grūtu galvu. Tad viņa atkal apsēdās, saņēma manu delnu un pielika pie sava maigā vaiga. - Šis te, -meitene turpināja, - nav īsts. Patiesībā tā neesmu es. Ja tu mani redzētu tādu, kāda esmu īstenībā, tu mani vairs negribētu.

- Man par to visu nospļauties...

- Es esmu veca sieviete! - Emma iesaucās. - Tu domā, ka esam līdzīgi, bet mēs tādi neesam. Tā, kuru tu mīli, patiesībā ir vecene, veca grabaža, kas tikai slēpjas meitenes ķermenī. Tu esi jauns vīrietis - puika, bērns salīdzinājumā ar mani. Tu nekad nevarētu saprast, ko nozīmē nemitīgi atrasties tik tuvu nāvei. Un tev tas ari nav jāsaprot. Nevēlos, lai tas jebkad notiktu. Tev vēl visa dzīve priekšā, Džeikob. Es savu jau esmu nodzīvojusi. Un kādu dienu - iespējams, pavisam drīz - es nomiršu un pārtapšu par pīšļiem.

Emma to pavēstīja tik vēsi un galīgi, ka es sapratu: viņa ir pārliecināta par sacīto. Viņai bija sāpīgi par to runāt, tieši tāpat kā mani sāpināja uzklausīšana, bet es zināju, kāpēc mana draudzene tā rīkojas. Viņa centās mani glābt pēc savas izpratnes.

Tik un tā es jutos briesmīgi, daļēji ari tāpēc, ka Emmai bija taisnība. Ja mis Peregrine atlabs, es būšu paveicis to, ko biju apņēmies: atminējis sava vectēva noslēpumu: atdevis mis Pere-grinei savas ģimenes parādus un padzīvojis neparastu dzīvi, par kādu vienmēr biju sapņojis, - kaut uz īsu bridi. Un tas nozīmētu, ka man palicis viens vienīgs pienākums - pret vecākiem.

Runājot par Emmu, man bija pavisam vienalga, ka viņa ir vecāka par mani un citāda nekā es, bet mana draudzene bija izlēmusi pretēji, un šķita, ka nebūs iespējams pārliecināt viņu mainit domas.

- Kad viss būs beidzies, - viņa atsāka runāt, - varbūt es aizrakstišu tev vēstuli un tu man atbildēsi. Un varbūt kādu dienu atbrauksi mani apraudzīt.

Vēstuli. Es atcerējos noputējušo kārbu, pilnu ar vectēva vēstulēm, ko biju atradis Emmas istabā. Vai ari es nozīmēšu viņai tikai to? Vecs vīrs otrā okeāna krastā? Atmiņas? Un tobrīd es atskārtu, ka grasos iet vectēva pēdās tā, kā iepriekš nebūtu varējis iedomāties. Es tik ārkārtīgi lielā mērā izdzīvoju viņa dzīvi. Un, kas zina, kādu dienu mana paškontrole pārlieku atslābs, es būšu vecs, bremzēts un prātu zaudējis vecis, kas nomirs tāpat kā viņš. Un Emma dzīvos tālāk bez manis, bez mums abiem, un tad pienāks diena, kad varbūt kāds cits atradīs viņas skapi jau manas vēstules - tās glabāsies kastītē blakus vectēva sūtītajām -, un šis cilvēks domās par to, ko esmu Emmai nozīmējis.

- Ja nu tev mani vajadzēs? - es neatkāpos. - Ja nu tukš-pauri atgriezīsies?

Emmas acīs mirdzēja asaras. - Mēs kaut kā tiksim galā, -viņa atbildēja. - Klau, es vairs nespēju ilgāk par to runāt. Godīgi sakot, man nešķiet, ka sirds spēs to izturēt. Labāk iesim augšā un pavēstīsim pārējiem tavu lēmumu, labi?

Mans žoklis saspringa, Emmas nelokāmais spiediens mani sāka tracināt. - Es vēl neko neesmu izlēmis. Tu gan.

- Džeikob, es tikai pateicu tev...

- Pareizi, tu man pateici. Bet es vēl neesmu pieņēmis lēmumu.

Emma sakrustoja rokas uz krūtīm. - Tādā gadījumā es pagaidīšu.

- Nē, - es paziņoju un pieslējos kājās. - Man kādu brīdi jāpaliek vienam.

Un es kāpu augšā pa kāpnēm viens pats.

Es klusi gāju pa gaiteņiem. Apstājos pie im-brīņu saieta telpas un kādu bridi ieklausījos balsu murdoņā aiz durvīm, bet iekšā negāju. Ieskatījos medmāsas kabinetā un ieraudzīju viņu snaužam uz sola starp gultām, kurās dusēja īpatņi bez otras dvēseles. Pavēru šaurā spraugā mis Paceplītes istabas durvis un redzēju viņu šūpojam klēpī mis Peregrīni un maigi bužinām ar pirkstiem putna spalvas. Bet neteicu nevienam ne vārda.

Klīzdams pa tukšajām zālēm un izrakņātajiem kabinetiem, mēģināju iztēloties, kā tagad izskatās manās mājās, - ja reiz biju tik tuvu atgriešanās iespējai. Ko es teiktu saviem vecākiem? Visticamāk, neteiktu neko. Viņi man tik un tā neticētu. Es paziņotu, ka biju sajucis prātā, uzrakstīju tēvam vēstuli ar vistrakāko notikumu pārstāstu, tad uzkāpu uz kuģa un aizbēgu uz cietzemi. To mēdz saukt par stresa reakciju. Manai rīcībai piedēvētu kādu izgudrotu garīgu kaiti un piemērotu attiecīgas zāles. Vainotu Dr. Golanu par ierosinājumu, ka es varētu doties uz Velsu. To Dr. Golanu, kuru viņi, protams, nekad vairs nesatiks. Mani vecāki nospriestu, ka viņš ir aizlaidies no pilsētas, jo izrādījies krāpnieks, šarlatāns, kam nedrīkstēja uzticēties. Un es atkal būtu tas pats nabaga Džeikobs, bagātais, daudz cietušais, garīgi traumētais bērns.

Izklausījās pēc ieslodzījuma ar tiesas spriedumu. Un tomēr, ja galvenais iemesls, kādēļ man būtu jāpaliek īpatņu valstībā, mani vairs negribēja, es nepazemošos un neturēšos pie viņas ar varu. Ari man bija savs lepnums.

Cik ilgi es izturētu Floridā, kad nu biju izbaudījis šādu -brīnumu pilnu dzīvi? Es vairs nepavisam nebiju tik parasts kā agrāk, un, ja bija taisnība tiem, kas sacīja, ka es nekad neesmu bijis parasts, tagad biju par to pārliecinājies. Es biju mainījies. Un tas vismaz deva man cerību, ka pat parastos apstākļos tomēr varētu atrast iespēju dzīvot neparastu dzīvi.

Jā, labākais lēmums būtu aizbraukt. Nudien, vislabākais. Ja šī pasaule iet bojā un to nav iespējams glābt, kas tad man šeit atliek? Bēguļot un slēpties, līdz vairs nebūs neviena droša patvēruma, nevienas cilpas, kur mani draugi varētu uzturēt savu mākslīgo jaunību? Noskatīties, kā viņi mirst? Turēt Emmu apskāvienos, kamēr viņa manās rokās sačokurojas un sairst?

Tas mani nogalinātu daudz ātrāk nekā tukšpauri.

Tāpēc, jā, es došos projām. Saglābšu to, kas palicis no manas vecās dzīves. Palieciet sveiki, īpatņi! Ardievu, īpatņu valstība!

Tā būs labāk.

Es turpināju klīst pa ēku, līdz nonācu vietā, kur istabas bija tikai daļēji sasalušas un ledus pletās vien līdz pusei sienas -gluži kā ūdens grimstošā kuģī, kas pēkšņi apstājies, atstājot rakstāmgaldu virsmas un lampu abažūrus virspusē kā nedrošus peldētājus. Aiz ledus klātajām rūtīm rietēja saule. Ēnas rotāja sienas un pulcējās kāpņu telpās; gaisma dziestot kļuva aizvien zilāka un izkrāsoja visu apkārtējo piesātinātā jūras zilā kobaltā.

Man ienāca prātā, ka šis, iespējams, ir mans beidzamais vakars īpatņu valstībā. Pēdējais vakars kopā ar labākajiem draugiem, kādi man jebkad ir bijuši. Mans pēdējais vakars kopā ar Emmu.

Kādēļ gan es to aizvadu vienatnē? Tāpēc, ka man ir skumji, Emma ir aizvainojusi manu pašlepnumu un man ir jācieš.

Diezgan!

Tomēr mirklī, kad pagriezos, lai izietu no istabas, mani atkal pārņēma vecā, tik ļoti pazīstamā sajūta.

Tukšpauris.

Es apstājos, gaidot nākamo sāpīgo dūrienu kuņģī. Man vajadzēja vairāk informācijas. Sāpju intensitāte norādīja uz to, cik tuvu tukšpauris atrodas, bet lēkmju biežums - par tā spēku. Toreiz, kad mums pakal dzinās divi tukšpauri, sajūta izpaudās kā ilgstošas, nepārtrauktas spazmas, bet tagad pagāja ilgāks laiks - gandrīz minūte -, līdz sāpes atkārtojās, un šoreiz jau pavisam vāji. Nebiju pat pārliecināts, vai vispār vēl kaut ko sajūtu.

Lēnītēm izlavījos laukā no istabas un virzījos tālāk pa zāli. Ejot garām nākamajām durvīm, mani piemeklēja vēl viens sāpīgs dūriens, šoreiz jau asāks, tomēr joprojām samērā vājš.

Mēģināju uzmanīgi un klusi atvērt durvis, bet tās bija aizsalušas. Es sāku tās raustīt, sist ar dūrēm, tad spēru, līdz beidzot durvis atsprāga vaļā un manā priekšā pavērās ieeja telpā ar ledu, kas sniedzās līdz krūtīm. Es piesardzīgi piegāju pie ledus un pavēros tam pāri. Lai gan gaismas bija ļoti maz, es uzreiz ieraudzīju tukšpauri. Tas tupēja uz grīdas, iekalts ledū līdz pat ogļmelnajiem acāboliem. Virs ledus slējās tikai bries-mekļa galvas virspuse; viss pārējais - bīstamās ķermeņa daļas, pavērtie žokļi, visi zobi un mēles - bija ledū kalts.

Radījums bija tik tikko dzīvs, tā sirds pukstēja pavisam lēni, varbūt tikai reizi minūtē. Katrs vārgais sirdspuksts atbalsojās manī kā sāpīgs dzēliens.

Es stāvēju istabas durvīs un blenzu uz tukšpauri apstulbis un riebuma pārņemts. Radījums bija nesamaņā, kustēties nespējīgs, pavisam viegli ievainojams. Būtu tik viegli uzrāpties uz ledus un iecirst lāstekas asmeni tukšpaura galvā, un, ja vien kāds cits zinātu par tā atrašanos šeit, tas nešaubīgi būtu rīkojies tieši tā. Bet kaut kas mani atturēja. Šis radījums tobrīd nevienu neapdraudēja. Ikviens tukšpauris, ar ko biju sastapies, atstāja manī paliekošas pēdas. Naktīs es murgoju par to trūdošajām sejām. Drīz es atgriezīšos mājās, kur vairs nebūšu Džei-kobs - tukšpauru slakteris. Arī šo es nevēlējos ņemt sev līdzi. Tas vairs neattiecās uz mani.

Es izlavījos no telpas un aizvēru durvis.

Kad atgriezos saietu telpā, ārā jau bija gandrīz satumsis un istabā valdīja melna tumsa. Tā kā mis Paceplīte nejāva iedegt gāzes lampas, baidoties, ka kāds varētu tās pamanīt no ielas, visi bija sapulcējušies ap lielo, ovālo galdu ar dažām iedegtām svecēm. Daži sēdēja uz krēsliem, citi, sakrustojuši kājas, tupēja uz galda un sarunājās pieklusinātās balsīs, kaut kam pievērsuši skatienu.

Kad smagās durvis iečīkstējās, visi pagriezās un pavērās uz mani: - Mis Paceplīte? - Bronvīne cerīgi pavaicāja, izslējās un arī pašķielēja uz mani.

- Tas ir tikai Džeikobs, - konstatēja kāda cita ēnā grimstoša figūra.

Pēc vilšanās pilnu nopūtu kora Bronvīne sacīja: - Ak jā, sveiks, Džeikob! - Un atkal pievērsās galdam.

Kad tuvojos pārējiem, manas acis sastapa Emmas skatienu. Nenovērsies es tajās pamanīju kaut ko trauslu un neaizsargātu. Man šķita - bailes, ka esmu izlēmis tieši tā, kā viņa bija lūgusi. Tad meitenes acis satumsa, un viņa atkal novērsās.

Zināmā mērā biju cerējis, ka Emmai varētu būt kļuvis manis žēl un viņa jau pavēstījusi citiem, ka dodos prom. Bet tā, protams, nebija, jo es vēl nebiju pateicis viņai. Tomēr šķita, ka Emma jau zina, jo bija saskatījusi atbildi manā sejā, kamēr šķērsoju istabu.

Bija skaidrs, ka pārējie neko nenojauš. Viņi bija tik ļoti pieraduši pie manas klātbūtnes, ka pat nedomāja, vai vērts par to satraukties. Es saspringu un pievērsu klātesošo uzmanību sev.

- Acumirkli, - ierunājās balss ar izteiktu akcentu, un es ieraudzīju sveču gaismā čūsku dīdītāju meiteni un viņas pitonu. Abi skatījās uz mani. - Tas tur puika nupat izlēja samazgu spaini pār vietu, no kurienes es nāku. - Viņa pievērsās vienīgajam pie galda noliktajam tukšajam krēslam un turpināja: - Mēs to saucam par Simhaladvipu - Lauvu mītni.

Krēslā sēdošais Milards atbildēja: - Es atvainojos, bet šeit ir skaidriem, kaligrāfiskiem burtiem rakstīts: Serendipas zeme. īpatņu kartogrāfi, kas zīmēja šo karti, nemēdza neko izgudrot!

Tad es piegāju mazliet tuvāk un ieraudzīju strīda objektu. Tā bija Dienu karte, lai gan daudz lielāka formāta par to, kuru mēs bijām zaudējuši jūrā. Šī praktiski noklāja visu galdu un bija tik bieza kā ķieģelis. - Es pazīstu savu zemi! Un to sauc par Sim-haladvipu! - čūsku dīdītāja nepiekāpās. Pitons atritinājās no viņas kakla un metās šķērsām pāri galdam, lai ar purnu trāpītu pa karti, tā norādot uz asaras formas saliņu pie Indijas krastiem. Šajā kartē Indiju gan sauca par Malabaru, un salu, ko es pazinu kā Šrilanku, klāja simpātisks uzraksts Serendipas zeme.

- Strīdēties ir bezjēdzīgi, - Milards piebilda. - Dažām vietām ir tikpat daudz nosaukumu, cik iedzīvotāju. Tagad, lūdzu, liec savai čūskai atkāpties, lai tā nesaburza papīru.

Čūsku dīdītāja nokrekšķējās un kaut ko pačukstēja; pitons atkāpās un atkal apvijās viņai ap kaklu. Es tikmēr nespēju novērst skatienu no atlanta. Jau tas, ko bijām zaudējuši, šķita gana iespaidīgs, lai gan atvērtā veidā biju to redzējis tikai vienu reizi, turklāt naktī un raustīgajā oranžīgo liesmu gaismā pie degošās brīnumaino bērnu mājas krāsmatām. Šim atlantam bija pavisam citāds mērogs. Tas bija ne vien nesalīdzināmi apjomīgāks, bet ari tik bagātīgi izrotāts, ka pārējie sējumi šķita kā ādā iesiets tualetes papīrs. Krājuma lapas klāja krāsainas kartes, tas bija gatavots no izturīgāka materiāla nekā papīrs -iespējams, no teļa ādas - un ar zeltu klātām šķautnēm. Lappušu malas klāja bagātīgas ilustrācijas, karšu leģendas un lodziņi ar paskaidrojumiem.

Pamanījis, ka esmu pienācīgi novērtējis atlantu, Milards vaicāja: - Satriecoši, vai ne? Izņemot varbūt vienīgi īpatņu kodeksu, šis kartes izdevums varētu būt smalkākā grāmata visā īpatņu valstībā. Vesela kartogrāfu, mākslinieku un izdevēju komanda ir veltījusi tā radīšanai visu mūžu, un runā, ka dažas no kartēm zīmējis pats Perplekss Anomālis. Esmu vēlējies to redzēt savām acīm jau kopš bērna kājas. Cik es esmu laimīgs!

- Nudien, vareni! - es teicu, kā ir.

- Milards mums nupat rādija savas iecienītākās vietas, -ieminējās Olīvija. - Man vislabāk patīk bildes.

- Es centos novērst viņu smagās domas un darīt gaidīšanu vieglāku, - Milards paskaidroja. - Nāc, Džeikob, palīdzi man pāršķirt lappuses!

Lai nebojātu Milarda prieku ar skumjiem paziņojumiem, nolēmu mazliet nogaidīt. Es nekur nepazudīšu vismaz līdz rītam, un gribējās izbaudīt kopā ar draugiem vēl dažas minūtes bez smaguma. Iekārtojos blakus Milardam un pabīdīju pirkstus zem atlanta lapas, kas bija tik liela, ka to pāršķīrām četrrocīgi.

Mēs pārliecāmies pār karti. Tā mani apbūra, īpaši attālās un mazāk zināmās vietas. Eiropa un daudzās tajā esošās cilpas bija smalki izzīmētas, bet tālākos apgabalos vīdēja vispārīgāki zīmējumi. Plaši Āfrikas līdzenumi vispār bija atstāti tukši. Terra incognita. Tas pats bija attiecināms uz Sibīriju, kaut gan Dienu kartē Krievijas Tālajiem Austrumiem bija pašiem savs nosaukums: Plašā Tālā Nomale.

- Vai tur ir kādas cilpas? - Olīvija gribēja zināt un norādīja uz klajumu, kas aizņēma lielu daļu Ķīnas. - Vai arī tur dzīvo brīnumaini bērni, tādi kā mēs?

- Noteikti, - Milards apgalvoja. - Brīnumaino būtību nosaka gēni, nevis ģeogrāfija. Bet liela īpatņu valstības daļa vēl nemaz nav izpētīta.

- Kāpēc?

- Mēs laikam esam bijuši pārlieku aizņemti ar cīņu par izdzīvošanu.

Tobrīd es aptvēru, ka cīņa par izdzīvošanu ir krietni svarīgāka par daudz ko citu, turklāt izpēte un iemīlēšanās nebūt nav mazsvarīgākie faktori.

Mēs pāršķīrām vēl vairākas lappuses, meklējot baltos plankumus. Tādu bija daudz, un visiem bija savādi nosaukumi: Sērīgā Smilšu Karaliste, Dusmās Radītā Zeme, Zvaigžņu Augstiene... Es izrunāju šos nosaukumus klusu pie sevis, izbaudot to garšu.

Kartes nostūros slēpās biedējošas vietas, ko dēvēja par Tukšumiem. Pašos Skandināvijas tālajos ziemeļos pletās Ledus Tukšums. Borneo vidienē - Smacīgais Tukšums. Arābijas pussalas lielāko daļu aizņēma Nežēlīgais Tukšums. Patagonijas galējais dienvidu punkts bija nodēvēts par Drūmo Tukšumu. Dažas vietas vispār neparādījās kartē. Piemēram, Jaunzēlande, Havaju salas, Florida, kas tik tikko bija iezīmēta kā knibulis Amerikas pakājē.

Veroties Dienu kartē, savādas ilgas manī modināja pat vietas, kas izklausījās visdrūmākās. Atmiņā nāca senaizmirstas pēcpusdienas, ko biju pavadījis kopā ar vectēvu, pētot vēsturiskas kartes žurnālā National Geographic - kartes, kas tapušas ilgi pirms lidmašīnu un satelītu izgudrošanas, kad augstas izšķirtspējas kameras vēl nevarēja ielūkoties vissīkākajos pasaules nostūros un kaktiņos. Kad par mums tik pazīstamām krasta līnijām vēl tikai izteica minējumus. Kad ledainu jūru un draudīgu džungļu dziļumi un dimensijas tika izzīlētas, vadoties pēc baumām un leģendām, kā ari nesakarīgiem ekspedīciju rīkotāju minējumiem, kuri bija šajos braucienos zaudējuši pusi komandas.

Kamēr Milards iedziļinājās kartes vēsturē, es ar pirkstiem izstaigāju plašu un cilvēka kāju neskartu tuksnesi kaut kur Āzijā. Kur spārnotā radījuma lidojums nebeidzas. Manā priekšā pletās pasaule, kas vēl tikai bija jāatklāj, un es biju skāris vien pašu tās virsmu. Mani pārņēma nožēla, bet arī kaunpilna atvieglojuma izjūta. Es atkal ieraudzīšu mājas un galu galā -savus vecākus. Un, iespējams, šī sensenā tieksme pētīt pētīšanas pēc tik tiešām ir bērnišķīguma pazīme. Nezināmais vilina ar romantiku, kas mazinās, tiklīdz kāda vieta ir atklāta, iezīmēta kartē un iegrāmatota, pārtopot vien par putekļiem klātu faktu kādā sējumā, kur noslēpumi jau zuduši. Tāpēc varbūt tiešām būtu labāk atstāt kartē dažus baltos plankumus. Tā, lai pasaule varētu saglabāt kaut nedaudz maģijas, nevis tiktu piespiesta atklāt visus noslēpumus līdz pēdējam.

Varbūt tiešām būtu labāk šad un tad brīnīties.

Un tad es viņiem visu pateicu. Nebija jēgas gaidīt vēl ilgāk. Es tikai izmetu: - Es aizeju. Kad viss būs galā, atgriezīšos mājās.

Sekoja šoka pilns klusuma bridis. Visbeidzot Emma notvēra manu skatienu, un es ieraudzīju viņas acis sakrājušās asaras.

Tad Bronvīne piecēlās no galda un apķērās man ap kaklu.

- Brāl, mums tevis pietrūks, - viņa teica.

- Es ari ilgošos pēc jums. Vairāk, nekā iespējams izteikt vārdiem.

- Bet kāpēc? - Olivija jautāja un pielidoja man iepretī acīm.

- Vai es tevi pārāk bieži kaitināju?

Uzlicis plaukstu uz meitenes galvas, es nostūmu viņu atpakaļ uz zemes. - Nekādā ziņā, ar tevi tam nav nekāda sakara. Olīvij, tu biji lieliska.

Emma panācās uz priekšu. - Džeikobs ieradās šeit, lai palīdzētu mums. Bet viņam jāatgriežas savā vecajā dzīvē, kamēr tā vēl viņu gaida.

Šķita, ka bērni mani saprot. Neviens nedusmojās. Izskatījās, ka vairums patiesi priecājas par mani.

Tad mis Paceplīte pabāza galvu istabā, lai īsumā pavēstītu jaunumus, ka viss ir izdevies brīnišķīgi. Mis Peregrine jau sākot atlabt. Līdz ritam viņa būšot pavisam vesela. Un nākamajā mirkli mis Paceplīte jau bija prom.

- Paldies dieviem, - sacīja Horācijs.

- Paldies putniem, - Hjū piebalsoja.

- Paldies dieviem un putniem, - Bronvīne rezumēja. - Visiem putniem un visiem kokiem visos mežos.

- Paldies ari Džeikobam, - teica Milards. - Ja nebūtu viņa, mēs nekādā gadījumā nebūtu tikuši tik tālu.

- Mēs pat nebūtu spējīgi aizbēgt no salas, - Bronvīne atzina. - Džeikob, tu esi tik daudz darījis mūsu labā!

Visi pa kārtai pienāca man klāt un apskāva. Tad bērni pagāja malā, un bija palikusi vien Emma. Viņa mani apskāva pēdējā - ilgi un saldsērīgi. Tas tik ļoti līdzinājās ardievām.

- Lūgums tev doties projām bija grūtākais, ko man dzīvē nācies izteikt, - meitene sacīja. - Man prieks, ka tu izlēmi tāpat. Diez vai man pietiktu spēka lūgt tev to vēlreiz.

- Tas ir neciešami! - es iesaucos. - Kaut būtu tāda pasaule, kur mēs varētu mierīgi būt abi kopā!

- Tā gan, - Emma nočukstēja. - Tā gan, tā gan.

- Es gribētu...

- Izbeidz! - Emma mani pārtrauca.

Tomēr es pateicu līdz galam: - Es gribētu, kaut tu varētu nākt man līdzi uz mājām!

Emma novērsa skatienu. - Tu zini, kas ar mani notiktu, ja es tā darītu.

- Zinu.

Emma nevarēja ciest ilgas atvadas. Es jutu, kā viņa noslēdzas, cenšoties paturēt sāpes sevī. - Tā, - meitene lietišķi ierunājās. - Loģistika. Kad mis Peregrine būs pārvērtusies par cilvēku, viņa izvedis tevi cauri karnevālam atpakaļ pazemē, un, izgājis cauri maskēšanās telpai, tu nonāksi tagadnē. Vai tālāk tiksi pats?

- Domāju gan, - es atbildēju. - Piezvanīšu saviem vecākiem vai došos uz policijas iecirkni - kaut kā tā. Līdz šim brīdim mans ģīmis jau noteikti ir izkarināts ikvienā Lielbritānijas nostūri - es savu tēti pazīstu. - Es īsi iesmējos, jo pretējā gadījumā būtu izplūdis asarās.

- Tad jau labi, - viņa teica.

- Tad jau labi, - es atkārtoju.

Mēs skatījāmies viens uz otru, vēl īsti nebūdami gatavi šķilties, bet ari nezinot, ko citu iesākt. Mani pārņēma vēlme noskūpstīt Emmu, bet es savaldījos. Tas vairs nebija atļauts.

- Tu aiziesi, - viņa turpināja. - Ja par mums vairs neko nedzirdēsi, tas nekas. Pienāks diena, kad varēsi pastāstīt par mums citiem. Varēsi izstāstīt par mums saviem bērniem. Vai mazbērniem. Un mēs nebūsim pavisam aizmirsti.

Tobrīd man kļuva skaidrs, ka ikviens mūsu turpmāk izteiktais vārds nodarīs sāpes, uzsūks un iezīmēs šī mirkļa sāpes un man jāraujas prom tūlīt vai arī ciešanas nebeigsies nekad. Tāpēc es skumji pamāju ar galvu, vēlreiz apskāvu Emmu un noslēpos kādā kaktā, lai izgulētos, jo biju ļoti, ļoti pārguris.

Pēc īsa brīža arī pārējie ievilka istabā matračus un segas un iekārtojās uz guļu man visapkārt. Mēs saspiedāmies cieši kopā, lai neļautos ložņājošajam aukstumam. Tomēr, kad pārējie jau laidās miegā, es sapratu, ka nespēju iemigt, lai cik noguris būtu, tāpēc piecēlos, kādu brīdi staigāju pa telpu un pa gabalu vēroju bērnus.

Kopš mūsu ceļojuma sākuma es biju iepazinis tik daudz emociju - prieku, bailes, cerības, šausmas -, bet līdz šim nekad nebiju juties vientuļš. Bronvīne mēdza mani saukt par brāli, taču tobrīd tas vairs nešķita pareizi. Labākajā gadījumā es biju viņu attāls radinieks. Emmai bija taisnība: es nekad nespēšu saprast. Viņi bija tik veci un tik daudz pieredzējuši. Un es biju no citas pasaules. Bija pienācis laiks atgriezties.

Beigu beigās mani iemidzināja ledus čīkstēšana un krakšķē-šana apakšējos stāvos un bēniņos virs mums. Ēka bija dzīva.

Tonakt es redzēju savādus un satrauktus sapņus.

Es atkal esmu atpakaļ mājās un daru ierastas lietas. Iekožos ātrās ēdināšanas ieskrietuvē pirktā hamburgerā - lielā, brūnā un taukainā. Neprātīgā ātrumā vizinos ar Rikija Crown Victoria, čerkstošajam radio skaļi rēcot. Pie pārtikas veikala tiekos ar saviem vecākiem. Klīstu pa garajām, pārlieku izgaismotajām ejām, un tur ir arī Emma. Viņa atvēsina rokas zivju letes ledū, un uz grīdas līst izkusis ūdens. Viņa mani nepazīst.

Tad es jau esmu pie arkādes, kur nosvinējām manu divpadsmito dzimšanas dienu, un šauju ar plastmasas bisi. Ķermeņi šķīst uz visām pusēm kā asins pielieti baloni.

Džeikob, kur tu esi?

Nu jau es atrodos skolā. Skolotājs raksta uz tāfeles, bet viņa vārdiem nav jēgas. Nākamajā mirklī visi jau ir pielēkuši kājās

un metas laukā. Ir noticis kaut kas slikts. Skaļš troksnis pieņemas spēkā un pieklust. Visi stāv kā iemieti un veras debesīs.

Gaisa uzbrukums.

Džeikob, Džeikob, kur tu esi?

Sajūtu roku uz pleca. Tas ir kāds vecs vīrs. Viņam nav acu. Viņš atnācis, lai nolaupītu mani. Tas nav cilvēks, bet monstrs.

Es skrienu. Dzenu rokā savu veco suni. Pirms daudziem gadiem kucīte aizmuka no manis. Tā skrēja pa ceļu, velkot sev pakaļ pavadu, līdz tā ieķērās kādā koka zarā, kad kucīte mēģināja noķert vāveri. Viņa nožņaudzās. Mēs divas nedēļas klīdām pa apkārtni un saucām viņu. Atradām pēc trim nedēļām. Vecā labā Okšķere!

Sirēna dārd jau apdullinoši. Es skrienu, man blakus piestāj mašīna, un es tajā iekāpju. Salonā sēž mani vecāki, ģērbušies oficiālās drēbēs. Viņi neskatās uz mani. Durvis tiek nobloķētas. Mēs braucam uz priekšu, un ārā ir smacējoši karsts, tomēr sildītājs ir ieslēgts un logi - aizvērti. Radio skaļi krakšķ kā starp stacijām.

Mammu, kurp mēs braucam?

Viņa neatbild.

Tēti, kāpēc mēs te apstājāmies?

Mēs esam jau izkāpuši un ejam pa ielu, un es atkal spēju paelpot. Skaista, zaļa vieta. Smaržo pēc nesen nopļautas zāles. Melnā tērpti cilvēki pulcējas ap zemē izraktu bedri.

Uz paaugstinājuma tiek atvērts zārks. Es ieskatos tajā. Zārks ir tukšs, tā dibenā uz baltā satina plešas vien tumšs, eļļains traips. Ātrāk aizveriet vāku! Caur spraugām un rievām spraucas melnas darvas burbuļi un pil zālē, iesūcoties zemē.

Džeikob, kur tu esi? Saki kaut ko!

Uz kapakmens stāv rakstīts: ĀBRAHAMS EZRA PORTMENS. Un es jau veļos iekšā izraktajā kapā. Tumsa cenšas mani aprit, es turpinu krist, un bedrei nav dibena. Beidzot esmu nonācis kaut kur pazemē, kur viens pats klīstu pa tūkstošiem savstarpēji saistītu tuneļu; es maldos, man salst tik ļoti, ka neesmu drošs, vai āda nesasals un kauli nesasprāgs. No visām pusēm uzglūn un mani vēro dzeltenas acis.

Es sekoju kādai balsij. Jakub, nāc šurp! Nebaidies!

Tunelis strauji tiecas augšup. Tā galā spīd gaisma, un tieši atvērumā stāv jauns vīrietis un mierīgi lasa grāmatu. Viņš izskatās ļoti līdzīgs man, gandrīz tāds pats kā es. Varbūt tas ari esmu es - nospriežu, bet tad svešinieks ierunājas, un jau skan mana vectēva balss. Man tev kaut kas jāparāda.

Es uz īsu brīdi pamostos tumsā un apjaušu, ka esmu sapņojis, bet nesaprotu, kur atrodos. Zinu tikai to, ka vairs neesmu gultā, nedz ari saietu telpā kopā ar pārējiem. Esmu nonācis kaut kur citur, telpa visapkārt ir pavisam tumša, zem kājām stindzina ledus, un vēderā sāpīgi dur...

Džeikob, nāc šurp! Kur tu esi?

Tā jau ir balss no ārpuses turpat vestibilā - īsta balss, nevis sapņa atskaņa.

Un tad jau es atkal esmu atgriezies sapni un atrodos ārpus boksa ringa virvēm, un laukumā ēnu un gaismas saspēlē mans vectēvs stājas pretī tukšpaurim.

Viņi met lokus viens ap otru. Mans vectēvs ir jauns un veikls, kailām krūtīm. Vienā rokā viņš ir sagrābis nazi. Tukš-pauris ir saliecies un sagriezies greizs, tā mēles lokās gaisā, no pavērtajiem žokļiem uz ringa seguma pil tumšs šķidrums. Tas izmet vienu mēli uz priekšu, un mans vectēvs no tās izvairās.

Neturies pretī sāpēm, tās kaut ko nozīmē, saka mans vectēvs. Tās tev kaut ko pavēsta. Pieņem tās, ļauj sāpēm tevi uzrunāt. Sāpes saka: sveiks, es neesmu atrauts no tevis; es esmu tukšpauris, bet arī daļa no tevis.

Tukšpauris atkal cērt ar mēli vectēvam. Arī to viņš ir gaidījis un jau iepriekš metas sāņus. Tad tukšpauris uzbrūk trešo reizi, un mans vectēvs metas uz priekšu ar nazi. Tukšpaura melnās mēles gals nokrīt uz paklāja un nošķelts raustās zemē.

Tie ir stulbi radījumi. Ļoti viegli iespaidojami. Runā ar tiem, Jakub. Un mans vectēvs sāk runāt, bet ne angļu valodā. Tā nav ari poļu valoda vai jebkura cita mēle, kādu esmu dzirdējis ārpus sapņiem. Tā atgādina tādu kā gārgšanu rīklē, bet skaņas rodas kaut kur citur, nevis rīklē vai mutē.

Radījums vairs nekustas, tas tik tikko šūpojas - gluži kā nohipnotizēts. Joprojām runājot biedējošajā nesaprotamajā valodā, vectēvs nolaiž nazi un lavās briesmonim klāt. Jo tuvāk viņš tiek, jo pakļāvīgāks top tukšpauris, līdz beidzot tas sabrūk ceļos uz paklāja. Man šķiet, ka tas aizvērs acis un aizmigs, bet tad piepeši tukšpauris izraujas no burvestības, metas uz priekšu un ar visām mēlēm caurdur vectēvu. Vectēvs krīt zemē, un es lecu pāri virvēm pie viņa. Tukšpauris aizbēg. Vecais vīrs guļ uz muguras, es nometos ceļos viņam blakus un pielieku plaukstu pie vectēva pieres. Viņš man kaut ko čukst, uz lūpām burzguļo asinis, un es pieliecos tuvāk, lai sadzirdētu. - Tev ir dots vairāk nekā man, Jakub, viņš saka. Tev ir dots vairāk, nekā es jebkad esmu sasniedzis.

Es jūtu, kā vectēva sirds pukst aizvien lēnāk. Es to nez kāpēc dzirdu - paiet vairākas sekundes, līdz atskan nākamais sirdspuksts. Tad paiet jau desmitiem sekunžu. Un tad...

Džeikob, kur tu esi?

Jau atkal esmu spēji pamodies. Tagad telpā ir gaiši. Ir rīts, tikai pats tā zilais sākums. Esmu nometies ceļos uz ledus līdz pusei pilnajā istabā; mana plauksta neatdusas uz vectēva pieres, bet gan uz iesprostotā tukšpaura galvas - uz tā lēnajām rāpuļa smadzenēm. Radījuma pavērtās acis raugās manī, un es nenovēršos. Es tevi redzu.

- Džeikob! Ko tu dari? Es tevi visur izmeklējos!

Tā bija izmisušās Emmas balss no vestibila. - Ko tu dari? - viņa atkārtoja, neredzot tukšpauri. Emma nezināja par tā klātbūtni.

Es atrāvu roku no briesmoņa galvas un atkāpos. - Nezinu. Laikam esmu mēnessērdzīgs.

- Nav svarīgi, - Emma mani pārtrauca. - Ātri nāc šurp, mis Peregrine tūlīt pārvērtīsies!

Nelielajā istabā bija saspiedušies visi bērni un visi dīvaiņu izrādes dalībnieki. Bāli un sanervozējušies viņi spiedās pie sienām un tupēja zemē plašā lokā ap abām imbrinēm kā azartspēļu cienītāji nelegālu gaiļu cīņu arēnā. Mēs ar Emmu iejukām pūlī un iespiedāmies kaktiņā, piekaluši skatienus gaidāmajai izrādei. Telpā valdīja nekārtība: šūpuļkrēsls, kur mis Paceplite visu nakti bija sēdējusi kopā ar mis Peregrīni, bija apgāzts uz sāniem, galds ar pudelītēm un menzūrām steigā piebīdīts pie sienas. Uz tā stāvēja Alteja un kārts galā turēja tiklu, gatava kuru katru bridi laist to vaļā.

Telpas centrā uz grīdas atradās mis Paceplite un mis Peregrine. Mis Paceplite bija nometusies ceļos un ar piekūnu audzētāju cimdos tērptajām rokām piespiedusi mis Peregrīni pie grīdas dēļiem. Viņa nosvīdusi skandēja vārsmas senajā īpatņu valodā, bet mis Peregrine ķērca un vicināja asos nagus. Tomēr, lai cik spēcīgi mis Peregrine rāvās laukā, mis Paceplite viņu nelaida vaļā.

Nakti bija pienācis mirklis, kad mis Paceplltes maigi masējošie glāsti jau sāka atgādināt cīņas sporta iesildīšanās un eksorcisma seansa apvienojumu. Putna dvēsele bija pārņēmusi mis Peregrines būtību tik lielā mērā, ka tā neļāvās tikt padzīta bez cīņas. Abas imbrines bija guvušas nelielus savainojumus: pa visu telpu mētājās mis Peregrines spalvas, un mis Paceplltes seju šķērsoja gara, asiņaina vāts. Skats bija satraucošs, un daudzi bērni to vēroja šokā pavērtām mutēm. Nepieradinātais putns ar mežonīgām acīm, ko mis Paceplite spieda pie zemes, visai maz atgādināja mums pazīstamo imbrini. Šķita neticami, ka tik vardarbīgas ainas rezultātā varētu atdzimt vecā mis Peregrine, bet no Altejas lūpām nenozuda smaids. Meitene mums iedrošinoši pamāja, kā sacīdama: - Gandrīz jau esam galā, vēl tikai mazliet cīņas parterā!

Būdama tik trausla un cienījamos gados, mis Paceplite tomēr uzbruka mis Peregrinei visnotaļ aktīvi. Tomēr, kad putns ieknāba mis Paceplītei, viņas tvēriens atslāba, un mis Peregrine, spēcīgi sasitusi spārnus, gandrīz izrāvās brīvībā. Bērni atsaucās skaļiem kliedzieniem un elsām. Bet mis Paceplite izrādījās veiklāka. Viņa metās uz priekšu un paguva noķert mis

Peregrīni aiz kājas un no jauna piespiest pie grīdas. Bērni to sagaidīja ar vēl skaļākām elsām. Mēs nebijām raduši redzēt šādu apiešanos ar mūsu imbrīni, un Bronvīnei no tiesas bija jāaptur Hjū, lai viņš nemestos aizstāvēt savu direktori.

Nu jau abas imbrīnes šķita pagalam zaudējušas spēkus, tomēr mis Peregrine - vairāk. Es manīju viņas spēkus gaistam. Šķita, ka imbrīnes putna daba piekāpjas cilvēciskās būtības priekšā.

- Saņemieties, mis Paceplite! - Bronvīne uzmundrināja.

- Jūs to spējat, mis Paceplite! - Horācijs piebalsoja. - Atgrieziet viņu mūsu valstībā!

- Lūdzu! - ierunājās Alteja. - Mums nepieciešams absolūts klusums.

Pēc ilgāka brīža mis Peregrine pārstāja pretoties; viņa gulēja zemē, spārnus izpletusi, un kampa pēc gaisa. Mis Paceplite palaida putnu vaļā un atsēdās uz papēžiem.

- Tas notiks tūlīt, - viņa sacīja. - Un es nevēlos, lai kaut viens no jums uzreiz mestos uz priekšu un ķertos viņai klāt. Jūsu imbrīne, visticamāk, būs ļoti apjukusi, un vispirms viņai vajag ieraudzīt mani un sadzirdēt manu balsi. Man viņai jāpaskaidro, kas noticis. - Tad mis Paceplite salika plaukstas lūgšanā un klusi nomurmināja: - Atgriezies pie mums, Alma! Aiziet, māsiņ! Atgriezies pie mums!

Alteja nokāpa no galda. Meitene paņēma palagu, atlocīja un nostiepa iepretim mis Peregrinei, lai aizsegtu viņu mūsu skatieniem. Pārvēršoties no putna cilvēka ādā, imbrīnes ir kailas, un šādi tika radīta nosacīti privāta telpa.

Mēs, elpu aizturējuši, nepacietībā gaidījām. Aiz palaga atskanēja savādu trokšņu virkne: kāds izpūta gaisu, vienreiz asi sasita plaukstas, un tad mis Paceplite pielēca kājās un grīļīgi atkāpās.

Viņas sejā bija vērojams pārbīlis. Imbrīne pavērtu muti, tāpat kā Alteja, stāvēja un blenza uz iznākumu. Un tad mis Pa-ceplīte sacīja: - Nē, tas nevar būt. - Alteja sagrīļojās un paģība, izlaižot palagu no rokām. Mēs ieraudzījām uz grīdas cilvēka augumu, taču tā nebija sieviete.

Tas kails gulēja, saritinājies līkumā, uzgriezis mums muguru. Tad cilvēks sakustējās, iztaisnojās, līdz beidzot nostājās uz kājām.

- Vai tā būtu mis Peregrine? - Olīvija pajautāja. - Viņa iznākusi diezgan jocīga.

Skaidrs, ka tā nebija mis Peregrine. Cilvēks, kas atradās mūsu priekšā, nemaz neatgādināja mūsu imbrini. Tas bija neliela auguma panīcis vīrelis ar mezglainiem ceļiem, papliku galvvidu un degunu, kas atgādināja palietotu zīmuļa dzēšam-gumiju. Viņš bija pavisam kails un no galvas līdz kājām noklāts ar lipīgu, caurspīdīgu želeju. Kamēr šokētā un saniknotā mis Paceplīte blenza uz to un tvēra pēc kā stabila, pie kā pieturēties, visi pārējie sāka klaigāt: - Kas jūs esat? Kas jūs tāds? Ko jūs esat nodarījis mis Peregrinei?!

Vīrietis pavisam lēnītēm pielika plaukstas pie sejas un izberzēja acis. Un tad viņš tās pirmoreiz atvēra.

Redzokļi bija balti un tukši.

Dzirdēju kādu iekliedzamies.

Un tad vīrietis teica pavisam mierīgi: - Mani sauc Kols. Un jūs visi tagad būsiet mani ķīlnieki.

- Ķīlnieki! - salokāmais cilvēks iesmējās. - Kā lai to saprot, ka mēs esam ķīlnieki?

Emma uzkliedza mis Paceplītei: - Kur ir mis Peregrine? Kas ir šis cilvēks, un ko jūs esat nodarījuši mis Peregrinei?

Šķita, ka mis Paceplīte ir zaudējusi spēju runāt.

Kad apjukums pārvērtās sašutumā un dusmās, mēs apbērām mazo vīreli ar jautājumiem. Viņš tos uztvēra ar mazliet garlaikotu sejas izteiksmi, nostājies istabas vidū un atturīgi sakrustojis plaukstas priekšā intīmajai zonai.

- Vispār jau, ja jūs ļautu man runāt, es visu paskaidrotu, - viņš teica.

- Kur ir mis Peregrine?! - Emma atkārtoti izkliedza, drebot aiz niknuma.

- Tikai mieru, - Kols iesāka, - viņa ir drošībā pie mums. Mēs viņu sagūstījām jau sen, vēl uz jūsu salas.

- Tad jau tas putns, ko izglābām uz zemūdenes, - es secināju, - bija...

- Tas biju es, - Kols pabeidza.

- Tas nav iespējams! - Mis Paceplīte beidzot bija atguvusi balsi.. - Nebūtnes nevar pārvērsties par putniem!

- Tas ir tiesa - vispārīgos vilcienos. Bet Alma, redziet, ir mana māsa, un, lai gan man nav īpaši paveicies un es neesmu mantojis nevienu no viņas spējām manipulēt ar laiku, man nudien piemīt viņas visnepraktiskākā iezīme - spēja pārvērsties par mazu, negantu plēsīgo putnu. Man gluži lieliski izdevās iejusties viņas ādā - kā jums šķiet? - Kols viegli paklanījās. - Un tagad - vai drīkstu jūs patraucēt un palūgt kādas bikses? Esmu neizdevīgā situācijā salidzinājumā ar jums.

Viņa lūgums palika nesadzirdēts. Tikmēr man galvā šaudījās visdažādākās domas. Atcerējos, kā mis Peregrine reiz minēja, ka viņai ir divi brāļi. Vispār jau es biju redzējis viņu fotogrāfiju, kad visi trīs vēl atradās mis Eivosetas paspārnē. Tad es pārslēdzos uz laiku, ko bijām pavadījuši kopā ar putnu, kuru uzskatījām par mis Peregrini; atcerējos visu pārciesto, visu redzēto. Būri iesprostoto mis Peregrini, ko Golans iemeta okeānā. Tā bija īstā imbrine, savukārt izglābām mēs viņas brāli. Tagad radās lielāka skaidrība par mis Peregrines pēdējā laika nežēlīgo rīcību - tā nemaz nebija mis Peregrine -, tomēr mani joprojām nomocīja simtiem neatbildētu jautājumu.

- Kāpēc jūs visu šo laiku palikāt putna ādā? - es gribēju zināt. - Tikai lai novērotu mūs?

- Lai gan bija neapstrīdami aizraujoši ilgstoši vērot jūsu bērnišķīgos strīdus, es tomēr cerēju, ka jūs varētu man palīdzēt pabeigt dažus iesāktus darbus. Biju visnotaļ pārsteigts, kad jūs laukos nogalinājāt manus vīrus. Jūs pierādījāt, ka esat diezgan spējīgi. Skaidrs, ka pēc tam mani ļaudis būtu varējuši drāzties šurp un jūs sagūstīt jebkurā mirklī, bet man šķita prātīgāk ļaut jums kādu laiku peldēt pa straumi un pavērot,

vai jūsu izdomas spējas mūs neaizvedis pie vienīgās imbrines, kurai nemitīgi bija izdevies no mums izbēgt. - To pateicis, Kols pievērsās mis Paceplītei un plati pasmaidīja. - Sveika, Balensi-aga! Man liels prieks tevi atkal redzēt.

Mis Paceplīte novaidējās un vēcinājās ar plaukstu.

- Idioti! Kretīni! Stulbeņi! - iekliedzās klauns. - Jūs viņu atvedāt tieši pie mums!

- Un kā jauks bonuss nāca iegriešanās jūsu zvērnīcā, - Kols turpināja. - Mani cilvēki ieradās drīz pēc mūsu aiziešanas; tās emurafes un boksera izbāztās galvas fantastiski izskatīsies virs mana kamīna!

- Tu esi briesmonis! - mis Paceplīte noķērca un atzvēlās pret galdu, jo sievietes kājas ļodzījās.

- Ak mans putns! - plaši pavērtām acim iesaucās Bronvīne. - Fiona un Klēra!

-Jūs drīz vien viņas atkal satiksiet, - Kols piebilda. - Abas atrodas manā drošā uzraudzībā.

Viss sāka noskaidroties pavisam briesmīgā šī vārda nozīmē. Kols zināja, ka mis Paceplītes zvērnīcā viņš būs gaidits, ja noslēpsies mis Peregrines tēlā, un, kad izrādījās, ka viņas nav mājās un nav iespējams šo imbrini sagūstīt, tieši viņš mūs mudināja doties mis Paceplītei pakaļ uz Londonu. Kopš paša sākuma viņš ar mums tika manipulējis neskaitāmos veidos - kopš mirkļa, kad izvēlējāmies bēgt no salas un es nolēmu pievienoties īpatnajiem bērniem. Pat pasaka par akmens milzi, ko izvēlējāmies pirmajā vakarā mežā un ko nolasīja Bronvīne, bija manipulācijas rezultāts. Kols gribēja, lai mēs atrodam mis Paceplītes cilpu un domājam, ka paši esam uzminējuši tās noslēpumu.

Tie no mums, kuri netrīcēja šausmās, kvēloja niknumā. Daži kliedza, ka Kols būtu jānogalina, un aizrautīgi meklēja asus priekšmetus, ar ko to izdarīt; tikmēr tie daži, kas nebija zaudējuši veselo saprātu, centās draugus atturēt. Visu šo laiku Kols stāvēja un mierīgi nogaidīja, lai satraukums pierimst.

- Vai drīkst? - viņš ierunājās. - Es gan neaizrautos ar domām par manis nogalināšanu. Jūs to, protams, varētu izdarīt, un neviens jūs neapturētu. Bet jums klāsies daudz labāk, ja es būšu neskarts, kad ieradīsies mani vīri. - Kols izlikās, ka ielūkojas neesošā rokas pulksteni. - Nūja, - viņš turpināja, - kuru katru brīdi tiem jābūt klāt. Jā, tūlīt, viņi jau aplenc ēku un pārņem ikvienu iespējamo izejas punktu, ieskaitot jumtu. Un, ja drīkstu piebilst, viņi ir piecdesmit seši, turklāt bruņoti līdz zobiem. Arī pāri zobiem. Vai esat jebkad redzējuši, ko miniautomāts var nodarīt bērna lieluma cilvēka ķermenim? - Kols pavērās uz Olīviju un piebilda: - Tas pārvērstu tevi kaķa barībā, mīļā.

- Tu blefo! - iesaucās Enohs. - Tur ārā neviena nav!

- Ticiet man, ir gan. Viņi mani rūpīgi vēro kopš brīža, kad mēs pametām jūsu mazo, depresīvo saliņu, un mirklī, kad Ba-lensiaga atklājās, es nosūtīju viņiem signālu. Tas bija jau pirms vairāk nekā divpadsmit stundām, un ar to ir vairāk nekā pietiekami, lai sapulcinātu cīņas spējīgu karaspēku.

- Ļauj man par to pārliecināties, - sacīja mis Paceplīte un devās uz imbrīņu saieta telpu, kur logi bija aizsaluši no ārpuses un tikai dažos bija izkausēti sīki caurumi un pierīkoti spoguļi, kas ļāva palūkoties lejup uz ielu.

Kamēr gaidījām imbrīnes atgriešanos, klauns un mazā čūsku dīdītāja apsprieda labākos veidus, kā varētu spīdzināt Kolu.

- Es saku, ka vispirms jānomauc viņam kāju nagi, - ierosināja klauns. - Pēc tam varētu iedurt acīs karstus iesmus.

- Tur, no kurienes es nāku, - ierunājās čūsku dīdītāja, - par nodevību soda, nosmērējot ar medu, piesienot pie vaļējas laivas un atstājot peldam stāvoša dīķa ūdens vidū. Mušas to apēdīs dzīvu.

Kols stāvēja, grozīja galvu uz visām pusēm un garlaikots staipīja rokas. - Atvainojiet, bet pēc tik ilga putna miesās pavadīta laika muskuļos mēdz iemesties krampji, - viņš teica.

- Vai jūs domājat, ka mēs jokojamies? - klauns jautāja.

- Es domāju, ka jūs esat amatieri, - Kols atbildēja. - Ja jūs atrastu dažus jaunus bambusa dzinumus, es jums parādītu patiesi briesmīgus paņēmienus. Tomēr, lai cik patīkami tas būtu, es jums patiesi iesaku izkausēt šo ledu, jo tā jūs pasargātu mūs no lielām nepatikšanām. Es to saku jūsu pašu labā - vienkārši no visas sirds bažījoties par jūsu labsajūtu.

- Kā tadl - Emma atcirta. - Kur bija jūsu bažas, kad zagāt īpatņu dvēseles?

- Ak jā. Mūsu trīs pionieri. Viņu upuris bija vajadzīgs, mani dārgie, tikai un vienīgi progresa vārdā. Redziet, mēs tikai cenšamies attīstīt īpatņu sugu.

- Cik smieklīgi! Jūs neesat nekas cits kā vien pēc varas izslāpušu sadistu bars!

- Es zinu, ka jūs visi esat diezgan aprobežoti un neizglītoti, - Kols turpināja. - Bet vai tad imbrīnes jums nemācīja mūsu cilvēku vēsturi? Mēs, īpatņi, savulaik klīdām pa zemi kā dievi! Giganti - karali un pasaules īstenie valdnieki! Bet gadu simtu un tūkstošu gaitā esam briesmīgi degradējušies. Esam sajaukušies ar parastajiem tik lielā mērā, ka mūsu īpatno asiņu tīrība ir gandrīz pilnībā atšķaidīta. Un paskatieties tagad uz mums - cik zemu esam krituši! Mēs slēpjamies šādos īslaicīgos patvērumos bailēs no tiem pašiem cilvēkiem, pār kuriem mums būtu jāvalda, iesprostoti nepārejošā bērnībā, ļaujot pār mums valdīt uzbāzīgu būtņu apvienībai - šīm sievietēm! Vai neredzat, kā viņas ir mūs pazeminājušas? Vai jūs par to nekaunaties? Vai maz aptverat, kāda vara mums piederētu pēc tiesas un taisnības? Vai nejūtat sevī plūstam milžu asinis? - Kols jau sāka zaudēt savaldību un piesarka. - Mēs necenšamies iznīcināt īpatņu valstību, bet gan gribam to glābt!

- Vai tiešām? - klauns novilka, tad piegāja pie Kola un iespļāva tam sejā. - Jums gan radies sagrozīts priekšstats par notiekošo.

Kols noslaucīja spļaudekļus ar delnas virspusi. - Es zināju, ka ir bezjēdzīgi mēģināt jūs vest pie prāta. Imbrīnes jau simtiem gadu barojušas jūs ar meliem un propagandu. Manuprāt, labāk būs atņemt jums dvēseles un sākt visu no jauna.

Mis Paceplīte atgriezās pie mums. - Viņš runāja taisnību. Tur laukā ir kādi piecdesmit kareivji. Un visi bruņoti.

- Ak vai, ak vai! - iekaucās Bronvīne. - Ko lai mēs tagad iesākam7

- Padodieties, - Kols ierosināja. - Un esiet mierīgi.

- Kāda starpība, cik viņu ir! - iejaucās Alteja. - Viņiem nekad neizdosies izlauzties cauri manam ledum.

Ledus! Biju par to gandrīz piemirsis. Mēs taču atradāmies ledus cietoksnī!

- Tieši tā! - Kols atplauka. - Viņa runā pilnīgi pareizi. Tie netiks iekšā. Tāpēc jau ir ātrs un nesāpīgs veids, kā visu paveikt. Tikai labprātīgi uzreiz sāc kausēt ledu, vai arī mēs liksim lietā ilgo, spītigo, lēno, garlaicīgo un skumjo veidu, ko sauc par aplenkumu un kas nozīmē, ka mani vīri nedēļām un mēnešiem ilgi ārā stāvēs uz vakts, bet mēs paliksim te iekšā un klusi nomirsim badā. Varbūt jūs padosieties, kad būsiet gana izmisuši un izsalkuši? Vai ari apēdīsiet cits citu kā kanibāli. Jebkurā gadījumā - ja maniem vīriem būs jāgaida pārlieku ilgi, viņi, kad iekļūs iekšā - bet tā neizbēgami notiks -, spīdzinās līdz nāvei ikvienu no jums, kas būs palicis dzīvs. Un, ja mums jāizvēlas lēnais, garlaicīgais un skumjais ceļš, tādā gadījumā es palūgšu - bērnu dēļ - atnesiet man kādas bikses!

- Alteja, atnes tam tur kādas bikses, nolādēts! - ierunājās mis Paceplīte. - Tikai nekādā gadījumā nekausē ledu!

-Jā, kundze, - Alteja atbildēja un aizgāja.

- Tagad tā, - mis Paceplīte pievērsās Kolam. - Mēs rīkosimies šādi. Tu liksi saviem vīriem, lai ļauj mums droši iziet no šejienes, vai ari mēs tevi nogalināsim. Ja mums tas būs jādara, vari būt drošs, ka mēs to arī darīsim un izmetīsim tavu smirdīgo līķi ārā pa caurumu ledū pa gabaliņam vien. Lai gan esmu pārliecināta, ka taviem cilvēkiem tas diez ko nepatiks, mums būs ļoti daudz laika izgudrot nākamo soli.

Kols paraustīja plecus un attrauca: - Labi, kā teiksi.

- Tiešām? - mis Paceplīte pārvaicāja.

- Man šķita, ka izdosies jūs nobiedēt, - viņš turpināja, - bet tev taisnība - es tomēr negribētu, lai mani nogalina. Tāpēc vediet mani pie viena no tiem caurumiem ledū, un es uzsaukšu saviem vīriem, kā tu teici.

Alteja atgriezās ar biksēm, ko pameta Kolam, un tas apģērbās. Mis Paceplīte norādīja, ka Bronvinei, klaunam un salokāmajam cilvēkam jāapsargā Kols, un apbruņoja tos ar lāstekām. Nomērķējuši asos galus uz vīrieša muguru, viņi devās uz vestibilu. Mēs visi sekojām. Bet, līdzko pie ieejas mazajā, tumšajā kabinetā pirms imbriņu saieta telpas izveidojās sastrēgums, viss nogāja greizi. Kāds paklupa uz matrača un nokrita. Tad es tumsā izdzirdēju skaļu kņadu. Emma uzšķīla gaismu īstajā bridi, lai paspētu pamanīt, kā Kols velk Alteju aiz matiem. Meitene spārdījās un vicināja rokas, bet Kols piespieda viņai pie rīkles noasinātu lāsteku un uzkliedza: - Stāviet, kur esat, vai es to ietriekšu viņai vēnā!

Mēs sekojām Kolam drošā attālumā. Viņš aizvilka Alteju, kas sīvi pretojās, līdz saietu telpai, tad ciešā tvērienā piespieda ar lāpstiņām pie ovālā galda, turot lāsteku kādu collu no meitenes acs, un iebrēcās: - Tādas ir manas prasības!

Pirms Kols paspēja izdarīt ko vairāk, Alteja tomēr izsita lāsteku viņam no rokas. Tā aizlidoja pa gaisu un ar aso galu ieurbās Dienu kartes lappusēs. Kamēr vīrietis joprojām stāvēja, pārsteigumā pavēris muti, meitenes roka pietuvojās viņa bikšu priekšai, un viņa pavērtajās lūpās jau vidēja šoks.

- Aiziet! - Emma noaurojās un kopā ar mani un Bronvlni caur koka durvīm metās pie Kola. Taču, kamēr mēs skrējām uz priekšu, šķita, ka lielās telpas attālums ir sarucis, un vienā mirkli Altejas un Kola cīniņā bija noticis pavērsiens: Kols palaida meiteni vaļā un novēlās uz galda, izstieptām rokām sniedzoties pēc lāstekas. Alteja nokrita kopā ar viņu, tomēr nelaida vīrieti vaļā. Nu jau viņa bija abām rokām saķērusi tā augšstilbu. Ledus garoziņa ātri pārklāja Kola ķermeņa apakšdaļu, paralizējot to un vienlaikus piekaļot pie vīrieša kājas Altejas plaukstas. Viņam izdevās ar vienu pirkstu apķert lāsteku un tad jau sagrābt to saujā. Pēc tam Kols, rēcot aiz piepūles un sāpēm, izrāva lāsteku no kartes un pagrieza ķermeņa augšdaļu tā, lai asais gals būtu nomērķēts uz Altejas muguru. Kols brēca, lai meitene laiž viņu vaļā un izkausē ledu, vai ari viņš ietrieks lāsteku tās miesā.

Mēs jau atradāmies pavisam tuvu, kad Bronvlne notvēra mani un Emmu un neļāva virzīties tālāk.

Kols kliedza: - Izbeidz! Tūlīt izbeidz! - Viņa seja saviebās sāpēs; ledus jau stiepās pāri viņa krūtīm un pleciem. Pēc dažām sekundēm apledojušas būtu ari rokas un plaukstas.

Alteja neapstājās.

Un tad Kols to izdarīja - viņš ietrieca lāsteku meitenei mugurā. Alteja sāpju šokā saspringa, tad ievaidējās. Mis Paceplite metās pie meitenes, saukdama viņu vārdā, bet ledus, kas bija noklājis jau gandrīz visu Kola ķermeni, sāka ļoti strauji atkāpties. Kad mis Paceplite pieskrēja klāt, viņš jau gandrīz bija atbrīvojies no stinguma. Taču sāka kust ari viss apkārt esošais ledus - tas ruka un atkāpās tikpat ātri kā Altejas dzīvība. Ledus ūdens no bēniņiem pilēja un tecēja zemē no griestiem, tāpat kā Altejas asinis pilēja no viņas ķermeņa. Viņa šķirās no dzīvības, saļimusi mis Paceplītes rokās.

Bronvlne vienā mirkli bija uz galda, ar vienu roku sagrābusi Kolu aiz rīkles, bet ar otru saberzusi sniegā viņa ieroci. Mēs dzirdējām, kā ari apakšējos stāvos kūst ledus, un tad jau tas bija pazudis no logu rūtīm. Mēs metāmies pie tiem, lai pavērtos laukā, un ieraudzījām ūdeni, kas straumēm plūda no logiem uz ielu, kur kareivji pelēkās kamuflāžas uniformās ķērās pie laternu stabiem un ūdens hidrantiem, lai ledus ūdens viļņi tos neaiznestu prom.

Un tad mēs saklausījām viņu zābaku zoles klaudzam uz kāpnēm zem mums un uz jumta mums virs galvas, un jau nākamajā mirkli tie iebrāzās vestibilā, kliedzot un vicinot ieročus. Daži no vīriešiem bija uzlikuši nakts redzamības brilles, un visi bija apkārušies ieročiem: kompaktiem automātiem, pistolēm ar lāzera tēmēkli, kaujas nažiem. Tikai trijatā kareivjiem izdevās atraut Bronvīni no Kola, kurš gārdza caur gandrīz saspiesto elpvadu: - Vediet tos prom, un nekādas žēlastības!

Mis Paceplite kliedza un lūdza, lai pakļaujamies. - Dariet, ko jums liek, vai ari viņi nodarīs jums pāri! - Bet viņa neatkāpās no Altejas ķermeņa, tāpēc iebrucēji vispirms ķērās pie viņas. Tie aizrāva Alteju prom un notrieca mis Pacepllti zemē. Tad viens no zaldātiem izšāva griestos automāta kārtu, lai mūs nobiedētu. Kad ieraudzīju, ka Emma jau grasās ar plaukstām iedegt ugunīgu lodi, es sagrābu viņas roku un lūdzos: - Nedari tā, lūdzu, nedari tā! Viņi tevi nogalinās! - Tad šautene ietriecās man krūtīs, un es gārgdams novēlos zemē. Viens no kareivjiem sasēja man rokas aiz muguras.

Dzirdēju, kā viņi mūs saskaita. Kols skaļi nosauca mūsu vārdus, lai pārliecinātos, ka pat Milards ir pieskaitīts, jo pēc trim kopā ar mums pavadītām dienām viņš jau pazina mūs visus, zināja par mums visu.

Mani pierāva kājās, un mēs visi tikām izgrūsti pa durvīm vestibilā. Man blakus kājas vilka Emma. Viņai matos sūcās asinis, un es pačukstēju: - Lūdzu, dari, kā viņi liek! - Lai gan meitene pati to neapjauta, es zināju, ka viņa mani sadzirdēja. Emmas sejā plosījās niknums, bailes un šoks, un, manuprāt, arī nožēla par visu, kas man nupat tika atņemts.

Grīdas un kāpnes apakšējos stāvos bija pārvērtušās ledainā upē un virpuļojošu ūdenskritumu kaskādē. Izeja varēja atrasties tikai augšā. Mūs grūda augšup pa kāpnēm, iekšā pa durvīm un tālāk spilgtā dienasgaismā jau ārā uz jumta. Visi bijām izmirkuši, pārbiedēti un pārsaluši un cietām klusu.

Visi, izņemot Emmu. - Uz kurieni jūs mūs vedat? - viņa noprasīja.

Kols pienāca meitenei pavisam tuvu un ņirdzīgi ielūkojās acīs, bet kāds kareivis turēja meiteni aiz roku dzelžos saslēgtajām rokām. - Uz kādu ļoti īpašu vietu, - Kols teica, - kur zudībā neies ne pile no jūsu īpatnajām dvēselēm.

Emma sāpēs sarāvās. Kols iesmējās un aizgriezās, tad izstaipījās un nožāvājās. No vīrieša lāpstiņām spraucās laukā mezgloti izvirzījumi, tādi kā amputētu spārnu aizmetņi. Tas bija vienīgais pierādījums, ka šis samaitātais vīrietis varētu būt jebkādi saistīts ar imbrīnēm.

No kādas citas ēkas jumta atskanēja klaigas. Vēl citi zaldāti. Tie būvēja starp ēkām paceļamu un nolaižamu tiltu.

- Ko iesāksim ar beigto skuķi? - vaicāja viens no kareivjiem.

- Cik žēl laist tādu labumu postā! - Kols noklakšķināja ar mēli. - Man tik ļoti patiktu pusdienās notiesāt viņas dvēseli. Pati par sevi īpatņa dvēsele nekādi negaršo, - viņš pievērsās mums. - Dabiskā veidā tā nedaudz atgādina želeju un pastu, bet, sakulta kopā ar lāsi pikantās mērces un uzklāta uz baltās gaļas, tā ir samērā ēdama.

Un tad viņš smējās ļoti skaļi un ilgi.

Kamēr mūs citu pēc cita aizveda pa plato paceļamo tiltu, es sajutu krūtīs pazīstamo kņudoņu. Pagaidām tā bija vāja, bet nesteidzīgi un neatlaidīgi pieņēmās spēkā - tukšpauris jau bija atkusis un palēnām atguva dzīvību.

No cilpas mūs zem paceltiem stobriem izveda desmit kareivji. Tie dzina mūs garām karnevāla teltīm, ērmu izrādēm un ballītes apmeklētājiem, kas nemitējās uz mums blenzt, garām žurku midzeņiem pilnajām ieliņām un kioskiem, kur mūs skatieniem pavadīja pārdevēji un skrandaini bērni. Tad mūs veda cauri maskēšanās telpai, garām mūsu novilkto un pamesto drēbju kaudzēm un iekšā metro. Pa ceļam zaldāti mūs iedunkāja un uzrēca, lai stāvam klusu (lai gan ilgu laiku neviens nebija izdvesis ne skaņu), neceļam galvas augšā un turpinām iet ierindā cits aiz cita, vai arī dabūsim ar pistoli.

Kols bija mūs pametis. Viņš bija palicis ēkā kopā ar kareivju lielāko daļu, lai visu uzslaucītu. Tas, kā es nopratu, nozīmēja cilpas pārmeklēšanu - ja nu kāds noslēpies vai noklīdis. Kad redzējām Kolu pēdējo reizi, viņš āva kājās modernas kurpes, apvilka armijas frenci un paziņoja, ka viņam esot apriebies redzēt mūsu sejas, bet viņš sagaidīšot mūs otrā pusē, lai ko tas nozīmētu.

Izgājuši cauri maskēšanās telpai, mēs atkal nonācām jaunākos laikos, tomēr ne tajā tuneļu versijā, kuru es jau pazinu.

Šoreiz kā sliedes, tā savienojumi bija veidoti no metāla un tuneļos dega citāda gaisma - ne vairs līdz baltkvēlei nokaitētas kvēlspuldzes, bet mirgojošas fluorescējošas caurules neveselīgi zaļā krāsā. Tad mēs izgājām no tuneļa un uzkāpām uz perona, un es sapratu, kāpēc: mēs vairs neatradāmies deviņpadsmitajā gadsimtā, pat ne divdesmitajā. Patvērumu meklējošo bēgļu pūlis bija prom, stacijas ēka - gandrīz pamesta. Vairs nebija arī apaļo kāpņu, pa kurām bijām nokāpuši lejā. To vietā darbojās eskalators. Virs perona karājās LED ekrāns ar skrejošo lenti, kas vēstīja: LĪDZ NĀKAMĀ VILCIENA PIENĀKŠANAI - 2 MINŪTES. Pie sienas karājās kādas filmas plakāts, kuru es biju noskatījies vasarā tieši pirms vectēva nāves.

1940. gads bija palicis mums aiz muguras. Es biju atgriezies mūsdienās.

Daži bērni to pamanīja, un viņu sejās atspoguļojās pārsteigums un izbailes, it kā tie baidītos strauji novecot dažu tuvāko minūšu laikā, bet man šķita, ka pārsteigums par negaidīto ceļojumu uz mūsdienām nebija lielāks par šoku, kāds viņus bija pārņēmis pēkšņās sagūstīšanas laikā. Bērni bažījās, ka viņiem izoperēs dvēseles, nevis par to, ka paši nosirmos vai pārklāsies vecuma plankumiem.

Zaldāti sadzina mūs perona vidū un lika gaidīt vilcienu. Mums tuvojās cietas zābaku zoles. Es uzdrošinājos pavērties pār plecu un ieraudzīju tuvojamies kādu policistu. Viņam sekoja un no eskalatora nokāpa vēl trīs.

- Ei, policija! - Enohs iekliedzās.

Kāds kareivis ieblieza Enoham pa vēderu, un zēns sāpēs saliecās.

- Vai viss kārtībā? - vaicāja tuvāk stāvošais policists.

- Viņi mūs saņēma gūstā! - paziņoja Bronvīne. - Patiesībā tie nav karavīri, bet...

Un tad ari viņa saņēma spērienu pa vēderu; šķita gan, ka meitenei nesāp. No turpmākas runāšanas viņu atturēja pats policists, kurš noņēma spoguļstiklu saulesbrilles, atklājot spoži baltus acābolus. Bronvīne parāvās malā.

- Neliels ieteikums, - policists ierunājās. - Neviens jums nepalīdzēs. Mēs esam visur. Samierinieties ar to, tā būs vieglāk.

Staciju sāka piepildīt parastie cilvēki. Karavīri mūs ielenca un iekļāva ciešāk no visām pusēm, iepriekš noslēpuši ieročus.

Stacijā šņākdams pienāca ļaužu pilns vilciens. Tā elektriskās durvis atvērās un izspļāva laukā saujiņu pasažieru. Zaldāti sāka mūs stumt uz tuvāko vagonu, bet policisti devās pa priekšu un izdzenāja iekšā palikušos pasažierus. - Ejiet uz citu vagonu! - tie rūca. - Kāpiet ārā! - Pasažieri neapmierināti kurnēja, bet pakļāvās. Tomēr aiz mums uz perona stāvēja vēl citi ļaudis, kas mēģināja iekāpt šajā vagonā, un dažiem apsargiem nācās novērsties no mums, lai tos atgaiņātu. Un tad jau sajukums bija gana liels - durvis vērās ciet, bet policisti tās pieturēja, līdz iekaucās brīdinošā sirēna. Zaldāti mūs spieda uz priekšu tik stipri, ka Enohs paklupa, un ķēdes reakcijā nokrita arī pārējie bērni, bet salokāmais cilvēks, kura delnas bija tik kaulainas, ka tam bija izdevies nomaukt roku dzelžus, nolēmis bēgt, metās skriet.

Atskanēja šāviens, tad otrs, salokāmais cilvēks paklupa un novēlās zemē. Pūlis panikā atsprāga malā. Ļaudis kliedza un metās rāpus, lai paglābtos no lodēm, un agrākais mērenais juceklis jau bija pārtapis absolūtā haosā.

Pēc tam mūs atkal stūma un grūda iekšā vilcienā. Emma man blakus pretojās, tāpēc zaldāts, kas viņu stūma, pieplaka viņai pavisam tuvu. Jau nākamajā mirklī meitenes roku dzelži iekvēlojās spilgti oranži, viņa pastiepa rokas atpakaļ un saķēra karavīru. Tas kliegdams sabruka zemē, viņa kamuflāžas uniformā bija izdedzināts dūres lieluma caurums. Tad kareivis, kurš stūma mani, pacēla šauteni un jau grasījās belzt Emmai pa kaklu, kad manī nostrādāja intuīcija un es iegrūdu plecu vīrieša mugurā.

Zaldāts paklupa.

Emma izkausēja savus roku dzelžus, un tie novēlās zemē kā deformēta ugunīga metāla masa. Mans karavīrs jau pavērsa ieroci pret mani un naidīgi uzrēca, taču, pirms tas paspēja izšaut, Emma jau bija pietuvojusies no mugurpuses un apķērusi plaukstām vīrieša seju. Meitenes pirksti bija tik karsti, ka iekusa kareivja vaigos kā siltā sviestā. Viņš nometa ieroci un kliegdams sabruka.

Tas viss notika ļoti strauji - tikai dažu sekunžu laikā.

Tad mums tuvojās vēl pāris zaldātu. Gandrīz visi pārējie jau atradās vilcienā, izņemot Bronvīni un neredzīgos brāļus, kam tā arī neuzlika roku dzelžus un kas vienkārši stāvēja, sadevušies rokās. Sapratusi, ka kuru katru brīdi mūs nošaus, Bronvīne paveica to, ko es citos apstākļos no viņas nekad nebūtu gaidījis: viņa stipri iepļaukāja vecāko zēnu, tad paķēra jaunāko un strauji izrāva no brāļa tvēriena.

Brīdī, kad abu saikne pārtrūka, brāļi iekliedzās tik vareni, ka sacēlās vējš. Tas izbrāzās caur staciju kā tīras enerģijas viesulis. Mēs ar Emmu tikām aizpūsti atpakaļ, zaldātu briļļu stikli sašķīda drumslās, skaņas frekvence sasniedza tādus augstumus, ka manas ausis to vairs neuztvēra, un es dzirdēju vien griezīgu, spalgu: - Ēēēēēēē...

Manu acu priekšā izbira vilciena logu rūtis, LED ekrāni sasprāga smalkos šķembu asmeņos, un gaismas caurulīšu stikla korpusi pie griestiem eksplodēja. Tā mēs uz mirkli nonācām piķamelnā tumsā; pēc tam jau iedegās avārijas apgaismojuma histēriski sarkanās spuldzes.

Biju pakritis uz muguras, vējš bija aizsitis man elpu, un ausīs zvanīja. Kāds mani aiz apkakles vilka kājās prom no vilciena, un es īsti nespēju pakustināt rokas un kājas, lai pietiekami labi turētos pretī. Cauri zvanīšanai ausīs saklausīju izmisīgas balsis kliedzam: - Skrien, skrien taču!

Pie skausta sajutu kaut ko aukstu un slapju un tad jau tiku ievilkts telefona būdiņā. Tur bija ari Emma, pusnemaņā ierāvusies pašā kaktiņā.

- Savāc kājas! - es dzirdēju aiz muguras pazīstamu balsi, un manā priekšā iznira neliels, spalvains kunkulis ar uzrautu purnu un izvirzītu apakšžokli.

Suns. Edisons.

Es ievilku kājas būdiņā - man pietika prāta kustēties, bet neizdvest ne skaņas.

Pēdējais, ko redzēju ellīgi sarkanajā uzliesmojumā, bija mis Paceplīte, kuru kāds iegrūda vagonā; tad durvis aizvērās. Visi mani draugi sarāvušies bija pieplakuši pie izsistajiem vagona logiem viņai blakus baltacainu vīru ielenkumā zem paceltiem automātu stobriem.

Tad vilciens rēkdams aiztraucās tumsā un prom bija.

Es atjēdzos, kad kāda mēle laizīja man seju.

Suns.

Telefona būdiņas durvis bija aizvērtas, un mēs visi trīs, cieši saspiedušies, sēdējām uz grīdas.

- Tu zaudēji samaņu, - suns teica.

- Viņus aizveda, - es sacīju.

-Jā, bet mēs nevaram te palikt. Viņi atgriezīsies, lai atrastu tevi. Mums jāiet prom.

- Diez vai spēšu nostāvēt kājās.

Sunim bija griezta brūce uz purna un trūka ari gabala no vienas auss. Lai ko viņš būtu darījis, lai šeit nokļūtu, ari šis dzīvnieks bija pabijis ellē.

Sajutu pie kājas kņudēšanu, taču biju pārmēru pārguris, lai paskatītos, kas tur ir. Galva likās smaga kā blāķis.

- Tikai nelaidies atkal miegā, - suns teica, tad pievērsās Emmai un nolaizīja viņas seju.

Atkal kņudoņa. Šoreiz es pārnesu svaru uz sāniem un pastiepu roku.

Tas bija mans telefons. Tas vibrēja. Nespēju noticēt. Es izvilku aparātu no kabatas. Baterija bija gandrīz izlādējusies, signāls skanēja tik tikko dzirdami. Uz ekrāna bija rakstīts: TĒTIS (177 NEATBILDĒTI ZVANI).

Ja nebūtu tik nestabils uz kājām, es, iespējams, neatbildētu. Kuru katru bridi varēja parādīties kāds virs ar ieroci un visam

pielikt punktu. Nebūt nebija piemērotākais brīdis sarunai ar tēvu. Bet es nedomāju sakarīgi, un ik reizi, kad tālrunis zvanīja, vecais Pavlova instinkts lika man atbildēt.

Es nospiedu atbildes pogu. - Hallo?

Otrā galā atskanēja aizelsies kliedziens. Tad vārdi: - Džei-kob? Vai tas esi tu?

- Tas esmu es.

Laikam izklausījos briesmīgi. Mana balss skanēja drīzāk kā vārgs čuksts.

- Ak mans Dievs, mans Dievs! - iesaucās tētis. Viņš nebijā cerējis dzirdēt manu atbildi. Varbūt bija jau atmetis cerību, uzskatīja mani par mirušu un šoreiz zvanīja, tikai refleksīva sēru instinkta dzīts, kuram nespēja turēties pretī. - Nezinu... kur tu... kas notika... Kur tu esi, dēls?

- Ar mani viss ir kārtībā, - es atbildēju. - Esmu dzīvs. Londonā.

Nezinu, kāpēc piebildu beidzamos vārdus. Laikam šķita, ka esmu tētim vismaz nedaudz patiesības parādā.

Tad izklausījās, ka tēvs atraujas no klausules un kādam uzsauc: - Tas ir Džeikobs! Viņš ir Londonā! - Tad viņš atkal runāja ar mani: - Mēs jau domājām, ka esi miris.

- Zinu. Nē, es gribēju teikt, ka neesmu pārsteigts. Piedod, ka tā aizgāju. Ceru, ka pārlieku tevi nenobiedēju.

- Tu mūs pārbiedēji līdz nāvei, Džeikob. - Tēvs nopūtās, un šajā ilgajā, trīsošajā skaņā apvienojās atvieglojums, nespēja noticēt un izmisums. - Mēs ar mammu ari esam Londonā. Pēc tam kad policija nevarēja tevi atrast uz salas... Lai nu kā, tam vairs nav nozīmes. Tikai pasaki, kur tu esi, un mēs aizbrauksim tev pakaļ!

Emma sakustējās. Viņa atvēra acis un pavērās uz mani aizmiglotām acīm, it kā būtu noslēpusies dziļi sevi un vērtos mani cauri jūdzēm tālām smadzenēm un ķermeni. Tad ierunājas Edi-sons: - Labi, ļoti labi, tagad tikai neģībsti! - Un sāka laizīt meitenes delnu.

Es sacīju klausulē: - Es nevaru tikties, tēt. Nedrīkstu jūs iejaukt tajā visā.

- Ak Dievs, es zināju. Tu lieto narkotikas, vai ne? Klau, lai ar ko tu būtu sasējies, mēs varam palīdzēt. Mums nav jāiejauc tajā policija. Mēs tikai gribam, lai tu atgriezies.

Tad man galvā uz mirkli viss satumsa, un, kad atkal nācu pie samaņas, kuņģī tik spēji iesāpējās, kas es nometu klausuli.

Edisons sarāvās un palūkojās augšup uz mani. - Kas ir?

Un tobrīd es ieraudzīju pie būdiņas stikla no ārpuses piespiežamies garu, melnu mēli. Tai ātri vien pievienojās otra un trešā.

Tukšpauris. Atkusušais briesmeklis. Tas bija mums sekojis.

Suns to neredzēja, bet no manas sejas izteiksmes viegli noprata. - Tas ir viens no viņiem, vai ne?

Es bez skaņas atbildēju: - Jā. - Un Edisons ierāvās kaktā.

- Džeikob? - klausulē metāliski atbalsojās tēta balss. - Džei-kob, kur tu paliki?

Mēles sāka tīties ap būdiņu un ieskaut mūs no visām pusēm. Es nezināju, ko darīt, tikai biju pārliecināts, ka kaut kas ir jādara, tāpēc izkustināju pēdas, atspiedos ar plaukstām pret sienām un ar spēku piecēlos kājās.

Un tad es nonācu aci pret aci ar tukšpauri. No atvērtās, pārpilnās mutes kā vēdeklis pletās mēles. Briesmoņa acis bija melnas un raudāja vēl melnākas asaras; tās blenza uz mani cauri stiklam tikai no pāris collu attāluma. Tukšpauris ierēcās tik zemā, dziļā balsī, ka no tā manas iekšas sagāja receklī un es gandrīz vai sāku vēlēties, kaut briesmonis mani vienkārši nobeigtu, lai visām šim sāpēm un šausmām beidzot pienāktu gals.

Suns ierējās Emmai tieši sejā. - Mosties! Mums tevi vajag, meitenīt! Uzšķil uguni!

Bet Emma nebija spējīga ne parunāt, ne nostāvēt, un mēs atradāmies vieni paši metro pazemes stacijā - izņemot divas sievietes lietusmēteļos, kuras muka prom, aizspiedušas degunus, lai nejustu tukšpaura baiso smirdoņu.

Un tad visa telefona būdiņa līdz ar mums sāka līgoties uz vienu un otru pusi, un es dzirdēju pēdējās skrūves, kas

vēl turēja būvi pie zemes, ievaidamies un lūstam. Tukšpauris lēnītēm pacēla mūs gaisā - vispirms collas sešas, tad pēdu, divas - un atkal trieca pret zemi. Būdiņas stikli sasprāga gabalos un izbira pār mums.

Un tad mani no tukšpaura vairs nešķīra nekas. Ne colla, ne stikla rūts. Tā mēles ielīda būdiņā, apvijās ap manu roku, vidukli, pēc tam ari ap kaklu un spieda to aizvien ciešāk, līdz es vairs nespēju paelpot.

Tobrīd sapratu, ka esmu miris. Un, tā kā biju miris, es vairs neko nespēju mainīt, tāpēc pārstāju cīnīties. Es atslābināju visus muskuļus, aizvēru acis un ļāvos sāpēm, kas uzsprāga vēderā kā raķetes uguņošanā.

Un tad notika kaut kas dīvains: sāpes atslāba. Tās mainījās un pārtapa. Es tajās ieplūdu, sāpes mani ieskāva, un aiz to kailās virsmas es atklāju kaut ko mierīgu un maigu.

Čukstu.

Es atkal atvēru acis. Šķita, ka tukšpauris sasalis blenž manī. Es raudzījos viņam pretī un vairs nebaidījos. No skābekļa trūkuma man metās raibs gar acīm, taču sāpes nejutu.

Tukšpaura tvēriens ap manu kaklu atslāba. Pirmoreiz pēdējo minūšu laikā ievilku elpu klusi un mierīgi. Un tad čuksts, ko biju sadzirdējis dziļi sevī, cēlās augšup no vēdera, ieplūda rīklē un izskanēja pār lūpām. Šī skaņa neizklausījās pēc valodas, lai gan tā jēgu es nešaubīgi zināju.

Nost.

No manis.

Tukšpauris atrāva savas mēles. Tās visas nozuda milzīgajā mutē, un žokļi aizvērās. Galva viegli pieliecās gluži kā padevīgā žestā.

Un tad tas apsēdās.

Emma un Edisons, sēžot uz grīdas, pavērās uz mani, pārsteigti par pēkšņi iestājušos mieru. - Kas nupat notika? - suns pajautāja.

- Vairs ne no kā nav jābaidās, - es atbildēju.

- Vai tas ir prom?

- Nē, bet tas vairs nedarīs mums pāri.

Edisons nevaicāja, kāpēc es to zinu, tikai, mana balss toņa pārliecināts, saprotoši pamāja ar galvu.

Es atvēru būdiņas durvis un palīdzēju Emmai pieslieties stāvus. - Vai tu varēsi paiet? - es vaicāju. Viņa apķēra mani ap vidukli un atbalstījās, tad mēs kopīgi spērām pirmo soli. - Es tevi nepametīšu, - es piebildu, - patīk tev tas vai ne.

Emma iečukstēja man ausī: - Es tevi mīlu, Džeikob.

- Es tevi arī mīlu, - es tāpat čukstus atbildēju.

Tad pieliecos, lai paceltu klausuli. - Tēti?

- Kas tas bija par troksni? Kas tur ir kopā ar tevi?

- Tas esmu es. Viss kārtībā.

- Nē, nav vis kārtībā. Paliec, kur esi!

-Tēt, man jāiet. Lūdzu, piedod!

- Pagaidi, nenoliec klausuli! - viņš iesaucās. - Tu esi apjucis, Džeik.

- Nē, es esmu tāds pats kā vectēvs. Man piemīt tas pats, kas viņam.

Otrā galā iestājās pauze. Tad tēta balss: - Lūdzu, nāc mājās!

Es ievilku elpu. Man bija pārlieku daudz sakāmā un nemaz nebija laika, lai to pateiktu. Būs vien jāpietiek ar šo:

- Ceru, ka reiz pienāks diena, kad varēšu atgriezties mājās. Bet vispirms man šis tas jāizdara. Es tikai gribu, lai tu zinātu, ka es mīlu tevi un mammu un ka es nedarīšu neko tādu, kas jūs sāpinātu.

- Arī mēs tevi mīlam, Džeik. Un, ja ir runa par narkotikām vai ko tamlīdzīgu, mums vienalga. Mēs tevi atkal savedīsim kārtībā. Kā jau teicu, tu esi apjucis.

- Nē, tēt, es esmu īpatnis.

Tad es noliku klausuli un, ierunājies valodā, par kuru nezināju, ka to protu, pavēlēju tukšpaurim piecelties kājās.

Tas arī piecēlās - paklausīgs kā ēna.