Negaidītais

Kas gan var būt vieglāk nekā redzēt skaidri saskatāmo, darīt to, kas parasts? Dzīve mūsdienu cilvēku saista pie sastingušām formām, bet civilizācijas attīstība šo tieksmi vēl pastiprina, tādēļ mūsu dzīvē pārsvaru ņem parastais un kaut kas negaidīts notiek gaužam reti. Bet lāgiem negaidītais tomēr mūs pārsteidz. Un dažreiz tas apsviež otrādi visu dzīvi, un nespēcīgie tad aiziet bojā. Viņi nespēj saskatīt to, kas nav skaidri saredzams, neproi ātri izlemt un, nokļuvuši jaunos, neparastos apstākļos, zaudē galvu. īsi sakot, ja viņu vecais, iebrauktais dzīves ceļš apraujas, viņi aiziet bojā.

Taču ir cilvēki, kam izdodas pastāvēt. Atsevišķas, piemēroties spējīgas personības prot izglābties no boja ejas, kad apstākļu vara viņus izmet no ierastās, pazīstamās gultnes, piespiežot viņus iet jaunu, nezināmu ceļu.

Ta notika ar Edīti Vitlsiju. Viņa bija dzimusi Anglijā, uz laukiem, kur dzīve rit pēc sensenas kārtības, bet viss negaidītais ir patiesi tik negaidīts un neparasts, ka tiek uzskatīts par netikumisku. Pēc tās pašas kopš senseniem laikiem iedibinātās kārtības viņa agri izgāja darbā un kļuva par kādas cienījamas dāmas istabeni.

Civilizācijas attīstība noved pie tā, ka mūsu dzīves ritms, pakļaujoties stingriem likumiem, savā vienveidībā pielīdzināms mašīnas darbībai. Viss nevēlamais tiek izmests, viss neizbēgamais priekšlaikus paredzēts. Mēs pat lietū vairs nesamirkstam un salā nedrebināmies, un nāve — drausmā, nelūgtā viešņa — mums vairs neuzglūn uz katra soļa: tā mūsu laikos ir pārvērsta par krāšņu, labi iestudētu izrādi, kas beidzas" ģimenes ligzdā, kur pat durvju viras ir rūpīgi ieeļļotas, lai rūsa tās nesaēstu, un telpas tiek regulāri vēdinātas, lai uz marmora nenosēstos putekļi.

Tādā dzīvē iegāja Edīte Vitlsija. Nekas tur nenotika. Par vienīgo notikumu varbūt varēja uzskatīt vienīgi to, ka tad, kad Edītei jau bija pilni divdesmit pieci gadi, viņai vajadzēja pavadīt savu kundzi ceļojumā pa Savienotajam Valstīm. Dzīves parastā gultne tikai mazlietiņ mainīja virzienu. Gultne palika tā pati — gluda un līdzena. Braucot pa to kā pa labu ceļu, Edīte un viņas kundze, nekā neparasta nepiedzīvojušas, šķērsoja Atlantijas okeānu tvaikonī, kas nepavisam nebija jūras bezgalīgajos plašumos svaidīts kuģītis, bet drīzāk līdzinājās daudzstāvu viesnīcai, kura mierīgi un atri virzījās uz priekšu, ar savu vareno stāvu samaļot bangojošās jūras viļņus, ar savu nesatricināmo mieru atgādinot milzu dzirnakmeņus. Arī otrpus okeāna turpinājās tas pats līdzenais ceļš — gaužām respektējams, labi iekārtots, ar viesnīcām katrā piestātnē un viesnīcām uz riteņiem starp piestātnēm.

Čikāgā, kur viņas kundze interesējās par dzīves vienu pusi, Edīte iepazinās ar tās pašas dzīves otru pusi un šeit pirmo reizi ieraudzīja iespēju stāties cīņā ar negaidīto un šajā cīņā uzvarēt. Uzteikuši savai kundzei darbu, Edīte Vitlsija kļuva par Edīti Nelsoni. Hansu Nelsonu, imigrantu, pēc tautības zviedru un pēc amata namdari, urdīja tas mūžīgais nemiers, kas daudzus dzen bez mitas meklēt piedzīvojumus. Viņš bija stiprs, muskuļains vīrs. Iztēles trūkumu viņam aizstāja milzīga uzņēmība, bet mīlestības un pieķērības spēks atbilda fiziskajam spēkam.

— Saraušu labi dūšīgi, iekrāšu naudu un braukšu uz Kolorādo, — viņš paziņoja Edītei otrā dienā pēc kāzām. Un gadu vēlāk viņi tiešām atradās Kolorādo, kur Hanss Nelsons pirmo reizi sastapās ar zelta meklētājiem un kļuva par zelta drudža upuri. Dzīdamies pēc zelta, viņi šķērsoja Ziemeļu un Dienvidu Dakotu, Aidaho un Aus- trumoregonu un nokļuva līdz Britu Kolumbijas kalnu virsotnēm. Gan ceļā, gan atpūtā Edīte Nelsone bija vīram blakus, dalījās ar viņu panākumos, trūkumā un darbā. Pilsētnieces tipināšanu viņa apmainīja pret kalnu iedzīvotājas brīvo, plato soli. Viņa iemācījās bezbailīgi raudzīties acīs briesmām un uz visiem laikiem atbrīvojās no paniskajām bailēm, kas uzmācas, ja cilvēks neizprot ap- stakļus, un pārvērš pilsētniekus par stulbu aitu baru, kas šausmās spiežas cita pie citas un pazemīgi gaida savu likteni vai ari meklē glābiņu bēgšanā, cita citu no- spiezdamas un sētin nosēdamas ceļu ar līķiem.

Ar negaidīto Edīte Nelsone sastapās katrā ceļa līkumā, un viņas skatiens iemācījās atšķirt ne tikai saredzamo, bet arī apslēpto. Šī sieviete, kas senāk nekad nebija vārījusi ēst, iemācījās uzraudzēt miklu bez rauga vai ierauga un izcept maizi virs ugunskura parastajā pannā. Kad viņi bija apēduši pēdējo speķa šķēli un notērējuši pēdējo miltu krūzīti, Edīte Nelsone tomēr nezaudēja galvu: no veciem mokasīniem un neģērētas ādas siksnām viņa savārīja kaut ko līdzīgu ēdienam, kas viņiem palīdzēja kaut ka izvilkt dzīvību un kaut ka kulties uz priekšu. Viņa iemācījās tikpat labi kā vīrietis uzkraut zirgam nastas (uzdevums, kas pilsētniekam patiesi nav pa spēkam) un zināja, ar kādiem mezgliem sasienams katrs sainis. Viņa prata ar slapjiem žagariem iekurt ugunskuru, kad lietus gāza ka no spaiņa, turklāt ne mirkli nezaudēdama labo omu. īsi sakot, Edīte Nelsone iemācījās godam izkļūt no vissarežģītākajām situācijām. Taču Lielais Negaidītais viņai vēl tikai uzglūnēja, līdz pienāks brīdis mēroties spēkiem.

Zeltraču straume traucās uz ziemeļiem, uz Aļasku. Kā jau varēja gaidīt, Hanss Nelsons ar sievu ari iekļuva šajā virpulī un atjēdzās tikai Klondaika. 1897. gada rudens viņus pārsteidza Daijā, bet viņiem nebija naudas, lai nogādātu mantas pāri Cilkutas grēdai un dotos lejup pa upi uz Dausonu. Hanss Nelsons atgriežas pie sava agrākā amata un krietni pastrādāja zeltraču ciemata Skagveja celšanā, kurš aši izauga ka no zemes gluži kailā vietā.

Hanss Nelsons bija palicis pie pašas apsolītās zemes sliekšņa, un tā viņu vilināja visu ziemu. Visspēcīgāk vilināja Letnijas līcis, un 1898. gada vasarā Nelsonu pāris garā sivašu kanoe slīdēja gar līkumoto krastu. Laivā bez viņiem vēl bija trīs baltie un vairāki indiāņi. Indiāņi izsēdināja viņus krastā vientuļā vietā, simtiem jūdžu no Letnijas līča, izkrava mantas un devas atpakaļ uz Skag- veju, bet trīs baltie vīri palika kopa ar Nelsoniem, jo visi nu bija viena zeltraču grupa. Visi ar vienādu tiesu piedalījās izdevumos, un arī ieguvumu tika nolemts sadalīt vienlīdzīgi. Edīte Nelsone uzņēmās pavāra pienākumus, un viņai bija tiesības uz tādu pašu daļu kā vīriešiem.

Vispirms viņi nogāza dažas egles un uzcēla būdu, ko sadalīja trīs telpas. Saimniecību vajadzēja vadīt Edītei Nelsonei. Viru uzdevums bija meklēt zeltu, ko viņi arī darīja, un to atrast, kas arī izdevās. Starp citu, ieguvums nebija pārāk liels: viņiem gadījās diezgan nabadzīgas atradnes, un grūtās darba dienas beigās katram tika piecpadsmit līdz divdesmit dolāru. Aļaskas īsā vasara togad noturējās ilgāk nekā parasti, un zeltrači dienu pēc dienas atlika atgriešanos uz Skagveju, bet pēc tam jau bija par vēlu. Sakumā viņi vienojās ar indiāņiem, kas ik rudeni brauca gar krastu ar savām precēm. Sivaši gaidīja baltos cilvēkus līdz pēdējam brīdim, bet tad aizbrauca vieni paši. Nu neatlika nekas cits kā gaidīt na- kamo izdevību. Pa to laiku atradnes bija izsmeltas un sagatavoti malkas krājumi ziemai.

Atvasara negribēja un negribēja beigties, bet tad pēkšņi ar vēja auriem un puteņiem Aļaskā ielauzās ziema. Tā piezagas naktī, un, kad zeltrači no rīta pamodās, aiz logiem gaudoja vējš, pār zemi brāza putenis un lāmās ūdens bija pārvilcies ar ledu. Tikko viena vētra beidzās, sākās jauna, bet īsajos starplaikos valdīja klusums, kurā ielauzās vienīgi bangu dārdoņā tuksnesīgajā krastā, kur smiltīs kā balta sarma nogūla jūras sāls svēdra.

Būdas iemītniekiem neklājās slikti. Zeltrači bija savākuši zeltu par astoņiem tūkstošiem dolāru, sūdzēties nevarēja. Vīrieši sev sameistaroja slēpes, gāja medībās un papildināja pārtikas krājumus ar svaigu gaļu, bet vakaros nodevās bezgalīgai vista un pedro spēlei.

I\ad darbi raktuvēs beidzās, Edīte Nelsone krāsns kurināšanu un trauku mazgāšanu nodeva vīru ziņā, bet pati lāpīja viņiem zeķes un laboja virsdrēbes.

Būdā nekad nedzirdēja nopietnus strīdus vai sīkmanīgu ķildošanos, un tas iemītnieki paši bieži vien cits citam sacīja, ka šiem esot laimējies. Hanss Nelsons bija labsirdīgs un saticīgs cilvēks, bet Edītē viņu jau kopš pazīšanas sākuma bija sajūsminājusi spēja labi satikt ar cilvēkiem. Harkijs, garš, kalsns teksasietis, gan bija noslēgtas dabas cilvēks un klusētājs, taču apbrīnojami miermīlīgs. Viņš cieši ticēja, ka zelts pazemē nemitīgi vairojas, un, kamēr neviens to necentās apstrīdēt, viss bija labi. Ceturtais būdas apdzīvotājs Maikls Dennins ar savu īru humoru palīdzēja visiem uzturēt možu garu un jautrību. Tas bija varena auguma vīrs platiem pleciem, viņš spēja pēkšņi iedegties dusmās par tīrajiem niekiem, turpretī nekad nezaudēja aukstasinību grūtos brīžos. Pēdējais — piektais, Dečijs, bija, ka mēdz teikt, visas sabiedrības dvēsele. Viņš labprāt ļāva par sevi pazoboties un bija gatavs uz visu, lai tikai pārējos uzjautrinātu. Likās, viņa dzīves mērķis bija smīdināt cilvēkus. Dzīvi būdā ne reizes neaptumšoja cik necik nopietnas domstarpības. Ziemeļu īsajā vasarā katrs zeltracis bija kļuvis par tūkstoš sešsimt dolāru īpašnieku, un viņi jutās apmierināti un turīgi.

Bet tad viņus pārsteidza Negaidītais. Viņi tikko bija apsēdušies pie brokastīm. Pulkstenis bija astoņi (pēc darbu izbeigšanās atradnēs zeltrači brokastis ēda vēlāk), tomēr uz galda vēl dega pudeles kaklā iestiprināta svece. Edīte un Hanss sēdēja viens otram pretī. Starp viņiem ar muguru pret durvīm — Harkijs un Dečijs. Den- nins vēl nebija atnācis.

Hanss Nelsons palūkojās uz tukšo krēslu, nogrozīja galvu un, neveikli mēģinādams pajokot, noteica:

— Dennins taču vienmēr ir pirmais pie galda! Dīvaini gan. Ka tikai nabadziņam nav piemetusies kāda indeve!

— Kur Maikls palicis? — apvaicājās Edīte.

— Piecēlās melnā naktī un nezin uz kurieni aizgāja, — atbildēja Harkijs.

Dečija sejai pārslīdēja viltīgs smaids. Viņš centās izrādīt, ka zina, kādēļ Dennins nav atnācis brokastīs, bet, kad pārējie sāka viņu izprašņāt, kļuva noslēpumains. Edīte piecēlās, pavēra vīriešu guļamistabas durvis un atgriezās. Hanss uzmeta viņai jautājošu skatienu. Viņa papurināja galvu.

— Vēl nekad viņš nav nokavējis ēdiena reizi, — viņa piebilda.

— Nekā nesaprotu, — Hanss brīnījās, — viņam tak vienmēr ir vilka ēstgriba.

— Posts un bēdu dienas! — satriekts sacīja Dečijs, galvu vārdiem līdzi klanīdams.

Biedra pazušana jau sāka visus uztraukt.

•— Nelaime gan! — nerimās Dečijs.

— Kas noticis? — visi kā viena balsī jautāja.

— Nabaga Maikls! — noskanēja drūma atbalss.

— Kas viņam lēcies? — noprasīja Harkijs.

— Nabaga Maikls paspējis aizmirst, kas ir izsalkums, — turpināja Dečijs. — Galīgi pazaudējis ēstgribu. Ēšana viņu vairs neinteresē.

— Nu, paskatoties uz viņu, to vis nevarētu sacīt: kā liek pie bļodas, tā stūķē iekšā kā gubenī, — piebilda Harkijs.

— Ko nu, to viņš tikai tapat pieklājībās pēc, lai nc- apvainotu misis Nelsoni, — Dečijs bez kavēšanās atrada atbildi. — Liecieties mierā, es zinu labāk.. Nē, drausmīgi gan! Kāpēc viņš nesēž pie galda? Tāpēc, ka ir aizgājis. Bet uz kurieni aizgajis? Aizgājis dzenāt rokā ēstgribu. Bet kā to dara? Bizo basām kājām pa sniegu. iVlan lai neviens nestāsta! Visi bagātnieki skraida basām kājām pa sniegu, kad grib sadzīt pēdas pazudušai ēstgribai. Maiklam pieder tūkstoš sešsimt dolāru, viņš kļuvis bagāts. Un tāpēc pazaudējis ēstgribu. Nu viņš dzenas tai pakaļ. Ja neticat, paveriet durvis, gan ieraudzīsiet sniegā Maikla pliko kāju ieminumus. Bet ēstgribu nekur nemanīsiet. Un no tā ceļas viss posts. Kad Maikls būs noķēris ēstgribu, viņš to aprīs viena kumosā un nāks mājās brokastīs.

Visi smējās, klausoties Dečija tērgāšanā. Smiekli vēl nebija apklusuši, kad atvērās durvis un ienāca Dennins. Roka viņš turēja divstobreni. Visu skatieni pievērsās viņam, bet viņš pacēla bisi pie pleca un divas reizes no vietas izšāva. Pēc pirmā šāviena Dečijs sabruka uz galda, ar galvu apgāzdams kafijas krūzīti un ar dzelteno matu kodeļu iekrizdams putras šķīvī; viņa piere piespieda šķīvja malu pie galda, un tas saslējās augšup četrdesmit piecu grādu leņķī. Kad nogranda otrais šāviens, Harkijs bija paguvis pietrūkties kājās. Viņš sabruka uz grīdas, izgārdza: — Ak dievs! — un saļima.

Ta atnaca Negaidītais. Hanss un Edīte sēdēja sastinguši. Viņi bija ka pieauguši pie krēsliem un ka apmāti skatījās uz slepkavu. Dūmos, kas piepildīja istabu, viņi tikko varēja saredzēt. Un pilnīgajā klusumā bija dzirdams vienīgi, kā no apgāztās krūzītes uz grīdas tek kafija. Dennins atlieca stobru un izmeta tukšās čaulītes; vienā rokā turēdams bisi, viņš otru iebaza kabatā, meklēdams patronas.

Viņš jau saka tās likt stobrā, kad Edīte Nelsone atjēdzās. Skaidrs, ka tagad Dennins gatavojas nošaut viņu un Hansu. Negaidītais šoreiz izpaudās tik neiespējama, drausmīgā veidā, ka uz dažām sekundēm pilnīgi apstulboja Edīti un paralizēja viņas gribu. Taču viņa tūliņ atjēdzas un stājās tam pretī. Jā, viņa metās cīņā ar Negaidīto, kaķa lēcienā uzklupa slepkavam un ieķērās abām rokām viņam apkaklē. Viņa sadūrās ar slepkavu krūti pret krūti un ar savu svaru piespieda to neviļus pakāpties atpakaļ. Neizlaizdams ieroci no rokas, Dennins mēģināja sievieti nokratīt. Bet tas nebija viegli izdarāms. Viņas spēcīgajam, muskuļainajam augumam piemita kaķa veiklība. Nosvērusies ar visu ķermeņa smagumu uz vieniem sāniem, viņa bezmaz nogāza Denninu uz grīdas. Bet viņš izslējās un mežonīgi cirtās uz otru pusi, un parāva Edīti līdzi. Kājas viņai uzlidoja gaisā, apmetot loku, bet, pirkstus vaļā nepalaizdama, viņa krampjaini turējās Denninam apkaklē. Uztriekusies virsū krēslam, viņa pakrita, norāva Denninu līdzi, un, viens otram drēbēs ieķērušies, viņi sāka vārtīties pa grīdu.

Hanss Nelsons cīņu ar Negaidīto saka pussekundes vēlāk nekā sieva. Viņa organismam nebija tik ātras uztveres, smadzenes un nervi reaģēja gausāk, un pagāja lieka pussekunde, pirms viņš atskārta, kas noticis, izšķīrās un sāka darboties. Edīte jau bija piekltipusi Denninam pie rīkles, kad Hanss pielēca kājās. Viņam nepiemita spēja visu vēsi apsvērt; viņā virsroku ņēma neprata dusmas, zvēra niknums. Pielēcis kājas, viņš izgrūda tadu kā sē- cienu, kā rūcienu. Dennins jau rāva Edīti sānis, kad Hanss rēkdams metās pie viņiem un pieskrēja klat, kad abi jau vārtījās pa grīdu.

Hanss picklupa pie nokritušā Dennina un sāka kā ārprātīgs apstrādāt viņu ar dūrēm. Viņš sita un sita kā ar āmuru pa laktu, un, kad Edīte juta, ka Dennins kļūst šļaugans, viņa atlaida sažņaugtos pirkstus un aizrapoja mala. Uz grīdas gulēdama un smagi elsodama, viņa vēroja cīņu. Sitienu krusa joprojām kapāja Denninu, bet viņš, likās, to nemaz nejuta. Viņš pat nepakustējās. Beidzot Edīte apjēdza, ka Dennins zaudējis samaņu. Viņa uzkliedza Hansam:

— Beidz!

Uzkliedza vēlreiz, bet Hanss nedzirdēja. Tad viņa sagrāba vīru aiz rokas, taču viņš arī to nelikās manām.

To, ko Edīte darīja pēc tam, viņai nemācīja saprāts. Uz tādu rīcību viņu nemudināja ne žēlsirdība, ne bauslis «Tev nebūs nokaut!». Neizskaidrojama tieksme pēc likuma taisnības, rases ētika, kas viņā sakņojās kopš bērnības, lika Edītei Nelsonei mesties starp vīru un Denninu un ar savu augumu aizsegt neaizsargāto slepkavas ķermeni. Edīte atgrūda Hansu no Dennina, un viņš tai paklausīja, kā nikns, bet pakļāvīgs suns paklausa saimniekam, kas viņu dzen projām. Jā, Hanss Nelsons bija līdzīgs ķēdes sunim: niknums, kas viņā plosījās, zvēriskā rēcienā izlauzās no krūtīm, un viņš vairākkārt no jauna mēģināja uzbrukt upurim. Taču Edīte ikreiz aši aizsedza Denninu ar savu augumu. Viņa stūma Hansu aizvien tālāk nost no Dennina. Nekad viņa viru nebija redzējusi tādā stāvoklī. Viņai kļuva drausmi. Pat Dennins cīņas karstumā nebija viņai iedvesis tādas šausmas. Viņa nespēja ticēt, ka šis niknuma ārprāta pārņemtais radījums ir viņas virs, ka tas ir Hanss, un nodrebēja neizprastās baismās, it kā ieraudzījusi plēsīgu zvēru, kas teju, teju iekodīsies viņai rokā. Kādu brīdi Hanss vēl svārstījās — te rāvās uz priekšu spīvā stūrgalvībā no jauna mesties virsū upurim, te atkāpās, bīdamies iesist sievai. Taču viņa tikpat stūrgalvīgi stājās viņam ceļā, līdz beidzot virs atguva saprātu un sāka pierimt.

Viņi piecēlās kājās. Hanss grīļodamies pakāpās atpakaļ un atspiedās pret sienu; seja viņam krampjaini raustījās, dobjie rēcieni, kas lauzās pār lūpām, pamazām noklusa. Sākās reakcija. Edīte, rokas lauzīdama, stavēja istabas vidū, smagi elsoja un drebēja kā drudzī.

Hanss truli blenza vienā punktā, bet Edītes skatiens aši pārskrēja pār istabu, it kā gribētu uztvert un saglabāt pēdējo sīkumu. Dennins gulēja nepakustēdamies. Viņam blakus neprātīgajā kautiņā apgaztais krēsls. Dennins bija uzkritis virsū divstobrenei, kas rēgojās zem gulētāja. Abas patronas, ko viņš nebija paguvis ielikt stobrā, mētājās uz grīdas. Harkijs gulēja zemē sakņupis tai vietā, kur viņu pārsteidza lode, bet Dečijs joprojām sēdēja, nolicis ar galvu pār galdu, ar matu kodeļu putras šķīvī. Edītes uzmanību piesaistīja stāvus saslējies šķīvis. Kādēļ tas nekrīt? Cik nejēdzīgi! Ja arī nogalināts cilvēks, tas nenozīmē, ka putras šķīvim jāslienas ar malu gaisā!

Edīte pavērsās pret Denninu, taču neviļus viņas skatiens atgriezās pie šķīvja. Patiesi — cik nejēdzīgi! Edītei pēkšņi uzmācās nepārvarama vēlēšanās smieties. Bet tad viņa sāka izjust klusumu, kas valdīja istabā, un aizmirsa šķīvi. Gribējās vairs tikai vienu: lai jel kas pārtrauktu mokošo klusumu. Izlijusi kafija vēl joprojām pilēja no galda uz grīdu, un pilienu vienmuļā pakšķēšana padarīja klusumu vēl neciešamāku. Kādēļ Hanss klusē? Kādēļ viņš nekā nedara? Edīte paskatījās uz viņu, gribēja kaut ko sacīt, bet mēle neklausīja, kakls bija sāpīgi aizžņaugts, mute izkaltusi. Klusēdama viņa skatījās uz Hansu, un Hanss skatījās uz viņu.

Piepeši klusumā ielauzās spalgs, metālisks troksnis. Edīte iekliedzās un uzmeta mirkli galdam. Šķīvis bija nokritis zemē. Hanss dziļi nopūtās, it kā pamodies no miega. Nokritušā šķīvja radītais troksnis atsauca viņus dzīvē, jaunā nepazīstamā pasaulē. Tepat būdā pēkšņi bija radusies šī jaunā pasaule, kurā viņiem nu turpmāk vajadzēs dzīvot un darboties. Vecā pazudusi uz visiem laikiem. Nākotnē viss būs jauns un nezināms. Negaidītais bija izdzēsis perspektīvu, padarījis vērtības nevērtīgas un, ietinis visu savā burvestības gaismā, sajauca reālo ar nereālo, sapina visu ērmotā, ņudzeklīgā vērpetē.

— Ak dievs, Hans! — beidzot ierunājās Edīte.

Hanss klusēdams palūkojās viņa plaši ieplestām

šausmu pilnām acīm. Lēnām viņš pārlaida skatienu istabai, it ka ieraudzījis to visu pirmo reizi, tad uzlika galva cepuri un devās uz durvju pusi.

— Kurp tu iesi? — Edite, šausmu pārņemta, ieprasījās.

Viņš jau bija satvēris durvju rokturi un, pagriezies uz

iešanu, atbildēja sievai:

— Kapus rakt.

— Neatstāj, Hans, mani vienu… — viņas skatiens ātri pārskrēja pār visu, kas istabā, — ar šiem …

— Agrāk vai vēlāk — tikpat būs jārok, — viņš atteica.

— Tu taču vēl nezini, cik kapu būs jārok, — viņa, bezmaz raudādama, pretojās un, pamanījusi, ka vīrs sak svārstīties, piebilda: — Vēlāk iesim abi kopā, es tev palīdzēšu.

Hanss piegāja pie galda un automātiski noknieba svecei nodegušo dakti. Pēc tam viņi abi kopā sāka apskati. Dečijs un Harkijs bija nošauti uz vietas un izskatījās drausmīgi, jo slepkava bija šāvis no neliela atstatuma. Denninam Hanss atteicās pieskarties, un Edītei vajadzēja vienai pieiet tam klāt.

— Dzīvs, — viņa sacīja vīram.

Tas arī piegāja un ieskatījās slepkavain sejā.

— Ko tu saki? — Edīte jautāja, uztverdama vira neskaidru murdoņu.

— Velns un elle, kāpēc es viņu nepiebeidzu! — Hanss sacīja.

Edīte, ceļos nometusies, noliecās pār Denninu.

— Ej prom! — Hanss pēkšņi uzsauca aizsmakušā, dīvaini pārvērstā balsī.

Viņa iztrūkusies uzmeta vīram īsu skatienu. Pacēlis no zemes divstobreni, kas Denninam bija izkritusi no rokām, Hanss ielika tajā patronas.

— Ko tu gribi darīt? — Edīte iekliedzās, pielēkusi kājās.

Hanss klusēja, bet viņa redzēja, ka tas paceļ ieroci pie pleca, un, strauji satvērusi stobru, pavērsa to pret griestiem.

— Ej prom! — Hanss aizsmakušā balsī viņai uzkliedza.

Viņš centās izraut sievai bisi, bet viņa, piegājusi tuvāk, abām rokām apskāva vīru.

— Hans, Hans, atjēdzies! — viņa lūdzās. — Tu esi kā bez prāta, Hans!

— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju, — Hanss atteica, — un es nošaušu viņu.

— Tā nedrīkst, — Edīte pretojās. — Pastāv taču likums.

Hanss atbildes vietā tikai nicinoši saviebās, it kā teikdams: «Likums? Sinī dieva aizmirstajā pasaules malā?» — un truli, stūrgalvīgi atkārtoja:

— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju.

Sieva centās viņu pārliecināt, bet Hanss uz visiem viņas iebildumiem atkārtoja tikai vienu un to pašu:

— Viņš nonāvēja Dečiju un Harkiju.

Taču Edīte nespēja sevī pārvarēt to, kas viņā bija ieaudzināts kopš bērnības, ko viņa bija iezīdusi ar mātes pienu. Bijība pret likumu viņai bija asinīs, un viņa spēja rīkoties vienīgi tā, kā pavēl likums. Viņai pat prāta neienāca, ka varētu rīkoties arī citādi. Hanss, kas pats gribēja stāties likuma vieta, viņas acīs kļuva par tādu pašu noziedznieku ka Dennins.

— Ja pret ļaunumu vērsīsies ar jaunu ļaunumu, tad drīz vispār nebūs vairs nekā laba, — viņa centās pārliecināt vīru. — Ir tikai viens ceļš, kā sodīt Denninu, un tas ir nodot viņu tiesai.

Beidzot Hanss piekāpās.

— Labi, — viņš sacīja, — dari, kā zini. Bet piedzīvosi, ka jau rit viņš nogalinās arī mūs abus.

Viņa papurināja galvu un pastiepa roku pēc divstob- renes. Hanss jau grasījās atdot viņai ieroci, bet tad atkal saminstinājās.

— Ļauj labāk tomēr viņu nošaut!

Edīte atkal papurināja galvu, un viņš atdeva tai bisi. Taja brīdī durvis atvērās un nepieklauvējis būdā ienāca indiānis. Kopā ar viņu ietriecās vējš un sniega virpulis. Edīte un Hanss pagriezās. Hanss joprojām turēja rokā divstobreni. Aina, kas pavērās nelūgtajam ciemiņam, to nepavisam nesamulsināja. Viņa skatiens vienā mirklī ietvēra Harkija un Dečija līķus un nesamaņā guļošo Denninu. Indiāņa sejā nepavīdēja ne izbrīns, ne ziņkārība. Harkija līķis aizšķērsoja viņam ceļu, bet viņš nelikās to manām. Seja palika pilnīgi vienaldzīga, it kā uz grīdas nekā nebūtu.

— Liels vējš, — indiānis uzbilda sveiciena vietā. — Kā labi klājas? Viss labi?

Hanss, joprojām sažņaudzis rokās divstobreni, saprata, ka indiānis, redzēdams izkropļotos miroņus, par slepkavu uzskata viņu, un lūdzoši uzlūkoja sievu.

— Sveicināts, Neguk, — Edīte ierunājās ar pūlēm, drebošā balsī. — Nē, nav labi. Liela nelaime.

— Uz redzēšanos, iešu tālāk. Es ļoti steidzos, — atteica indiānis, tomēr nepavisam neizrādīdams, ka steidzas, kārtīgi pārkāpa pari asins peļķei uz grīdas, atvēra durvis un aizgāja.

Hanss un Edīte saskatījās.

— Viņš domā', ka to esam izdarījuši inēs, — aizžņaugtā balsī sacīja Hanss, — ka to esmu izdarījis es.

Edīte mirkli klusēja, tad īsi un lietišķi noteica:

— Lai domā, ko grib! Par to vēlāk. Tagad jārok kapi! Bet vispirms jāsasien Dennins, lai neaizbēg.

Hanss negribēja Denninam pieskarties, un Edīte viena pati cieši sasaistīja viņam rokas un kājas, tad kopā ar Hansu izgāja bezgalīgajā, sniegainajā plašumā.

Zeme bija sasalusi, ar lauzni neko nevarēja izdarīt. Viņi savāca zarus, atraka sniegu un sakūra ugunskuru.

Veselu stundu viņi kurināja uguni, līdz beidzot zeme par dažu collu tiesu atkusa. Tai vietā viņi izraka bedri un no jauna kurināja uguni. Tā pamazītēm viņi rakās dziļumā — ne vairāk kā divas trīs collas stundā.

Tas bija smags, mokošs darbs. Sniega virpuļi neļāva ugunskuram kārtīgi iedegties, bet vējš, pūzdams cauri apģērbam, stindzināja locekļus. Viņi strādāja klusēdami. Vējš neļāva muti pavērt. Viņi pārmija tikai dažus vārdus, cenzdamies uzminēt, kas varējis pamudināt Denninu uz noziegumu, tad, šausmu pārņemti, atkal klusēja. Pusdienlaikā Hanss, paskatījies uz būdas pusi, paziņoja, ka esot izsalcis.

— Nē, nē, pagaidi, Hans, — Edīte lūdzās. — Es nespēju iet viena pati iekšā un vārīt pusdienas, kamēr viņi visi ir tur.

Divos pēcpusdienā Hanss piedāvājās iet viņai līdzi, taču sieva viņu pierunāja vēl brīdi pastrādāt, un ap pulksten četriem kapi bija izrakti. Divas seklas bedres, ne dziļākas par divām pēdām, tomēr pietiekamas, lai tur varētu aprakt mirušos. Satumsa vakars. Hanss paņēma nartas, un abi miroņi naktī un putenī sāka ceļojumu uz savām saltajām kapenēm. Bēru gājiens nebija nekāds lepnais. Nartas dziļi grima kupenās un bija ļoti smagi velkamas. Hanss un Edīte, kopš vakardienas neēduši, pārmocījušies, pārguruši un izsalkuši tikko turējās kajas. Viņiem trūka spēka pretoties vēja brāzmām, kas viņus bezmaz gāza gar zemi. Dažā kupenā nartas apsviedās, un tad ikreiz vajadzēja baismo kravu no jauna dabūt uz tām virsū. Pēdējie simt soļi veda augšup pa stāvu nogāzi, un viņi metās četrrāpus kā suņi, ar rokām dziļi kārpīdamies irdenajā sniegā. Smagā krava vilka atpakaļ, un slīdēdami un klupdami viņi divi lāgi novēlās pa nogāzi lejā; iejūgs, nartas, dzīvie un mirušie sakrita drausmā ņudzeklī.

— Rīt es šeit uzsliešu stabiņu ar viņu vārdiem, — Hanss sacīja, kad kapi bija aizbērti.

Edīte raudāja un tikai ar mokām piespiedās trīcošā balsī noskaitīt lūgsnu; visu atlikušo ceļu Hanss viņu gandrīz nesus nesa uz mājām.

Dennins bija atžilbis. Veltīgi pūlēdamies atbrīvoties, viņš vārtījās pa grīdu. Kad Hanss un Edīte iegāja būdā, viņš uzmeta tiem dusmās liesmojošu skatienu, bet neteica ne vārda. Hanss vēlreiz paziņoja, ka ir nedomā pieskarties slepkavam, un drūmi noskatījās, kā Edīte to vilkšus velk uz otru istabu. Taču, lai kā viņa mocījās, tomēr viņai pietrūka spēka iecelt Denninu gultā.

— Ļauj, es viņu nošaušu, un būs miers, — Hanss sacīja, pēdējo reizi mēģinadams sievu pierunāt.

Bet Edīte tikai purināja galvu un atkal noliecās pār Denninu. Viņai par brīnumu ķermenis šoreiz viegli pacēlās, un viņa saprata; ka Hanss padevies un palīdz. Pēc tam viņi sāka piekopt virtuvi, taču asiņu traipi uz grīdas joprojām brēktin brēca par notikušo traģēdiju, tādēļ Hanss paņēma ēveli, noēvelēja grīdu un skaidas sadedzināja krāsnī.

Ritēja diena pec dienas — puskrēsla un klusumā, kurā dārdēja vienīgi bangas, kas sitās pret apledojušo krastu. Ha nss pa klaušīgi darīja visu, ko Edīte lika. Viņa lieliska uzņēmība bija pilnīgi zudusi. Dennina likteni Edīte pārņēma savās rokās, jo Hanss vairs nevēlējās nekur iejaukties.

Slepkava tomēr viņiem bija nemitīgs drauds. Varēja pienākt mirklis, kad viņam palaimētos atbrīvoties no siksnām, ar kurām bija sasiets, tādēļ tie nekad nenolaida no viņa acu. Viens ar pielādētu divstobreni rokā pastāvīgi sēdēja pie slepkavas gultas. Sākumā Edīte bija noteikusi astoņu stundu sardzi, tomēr redzēja, ka tāda slodze nav pa spēkam, un viņi sāka nomainīt viens otru ik pa četrām stundām. Sardze ilga bez pārtraukuma visu diennakti, bet vajadzēja taču arī vārīt ēdienu, nest malku… Viss laiks viņiem pagāja, apsargājot Denninu.

Pēc Neguka kļūmīgās iegriešanās būdā indiāņi centās tai iet apkārt ar līkumu. Edīte aizsūtīja Hansu pie viņiem: viņa gribēja, lai indiāņi aizved Denninu ar kanoe līdz tuvākajai balto apmetnei vai fāktorijai. Bet Hanss izstaigājas bez panākumiem. Tad Edīte pati devās pie Neguka. Neguks — maza sivašu ciema galva, pārpilns atbildības par sava ciema ļaužu likteni, — nopietni īsos vārdos paskaidroja Edītei savu viedokli.

— Baltajiem cilvēkiem uzbrukusi nelaime, — viņš sacīja, — sivašiem nelaime nav uzbrukusi. Mana tauta palīdzēs tavai tautai, uzbruks nelaime manai tautai. Kad balto cilvēku nelaime satiksies ar sivašu nelaimi un būs viena nelaime, tad tā būs liela nelaime, tik liela, ka pateikt nevar, tik liela, ka gala nav. Un tas būs pavisam slikti. Mana tauta Jauna nedara. Kāpēc tai jāiet palīgā tavai tautai, lai iznāk nelaime?

Un Edīte Nelsone bez panākumiem atgriezās savā drausmīgajā būdā, lai atkal četras stundas sēdētu sardzē. Gadījās, ka, sēžot ar pielādētu divstobreni uz ceļiem preti gūsteknim, acis sāka vērties ciet, plakstiņi liptin lipa kopā un neatvairāmi mācās virsū snaudiens. Taču ikreiz viņa salēcās, kā dunku dabūjusi, un drudžaini sagrāba ciešāk ieroci, vienlaikus uzmetot baiļpilnu skatienu slep- kavam. Šīs pēkšņās pamošanās ļoti bojāja nervus un nesolīja nekā laba. Tomēr arī tad, kad snaudiens nemāca, vajadzēja tikai Denninam zem segas pagrozīties, un Edīte negribot sāka drebēt un satvēra ciešāk ieroci, tik briesmīgi viņa bijās slepkavas.

Jebkuru mirkli varēja uznākt nervu sabrukums, un viņa to saprata. Sākās ar spiedienu uz acu āboliem. To vaļēja novērst, vienīgi aizverot acis. Drīz viņa sāka nervozi bez vajadzības mirkšķināt plakstus, un tur nekas nebija līdzams. Bet visvairāk Edīti nomocīja tas, ka viņa nespēja aizmirst notikušo. Likās, laiks ne par mata platumu nav pavirzījies uz priekšu kopš ta baigā rīta, kad Negaidītais ielauzās būdā un pārvērta visu dzīvi. Spiesta diendienā rūpēties un gādāt par slepkavu, viņa, zobus sakodusi, centas sevi savaldīt.

Ar Hansu bija citādi. Viņu mocīja tikai viena vienīga doma: Dennins jānogalina. Un ikreiz, kad viņš baroja gūstekni vai dežurēja pie tā, Edīte trīcēja bailēs, ka viņš asiņainajam sarakstam varētu pievienot vēl vienu upuri. Hanss nemitīgi lādēja Denninu un izturējās pret to Joti rupji. Viņš gan centās slēpt slepkavošanas māniju, kas viņu bija pārņēmusi, un lāgiem sacīja sievai:

— Pagaidi'vien, gan tu pati mani lūgsies, lai es viņu nobeidzu, bet tad man vairs negribēsies rokas smērēt.

Dažu labu reizi, aizgājusi no sargposteņa, Edīte slepšus piezagās pie durvīm un redzēja, ka abi vīrieši kā plēsīgi zvēri ar acīm vai aprij viens otru; Hansa sejā atspoguļojās slepkavības alkas, bet Dennina seja — sprostā iedzīta zvēra neprātīgais niknums un izmisums.

— Hans! — viņa tad uzsauca. — Atjēdzies!

Nodrebējis viņš it kā atmodās, un skatienā pavīdēja apjukums un bailes, bet nekad tur neparadījas nožēla.

Tā arī Hanss kļuva par daļu problēmā, ko Negaidītais lika risināt Edītei Nelsonei. Sākumā tas bija nozīmējis vienīgi izrīkoties ar slepkavu pēc likuma, ko Edīte saprata tā, ka Denninam jābūt viņu gūsteknim, kamēr viņi varēs to nodot varas iestādēm, kas spriedīs tiesu. Bet nu vajadzēja domāt arī par Hansu, jo Edīte redzēja, ka uz spēles ir vīra saprāts un dvēseles glābšana. Turklāt drīz vien viņa atskārta, ka arī pati — viņas spēks un izturība — kļuvusi par problēmas sastāvdaļu. Saspīlējums bija pārlieku smags. Rokas viņai sāka raustīties un drebēt, viņa nespēja pacelt pie lūpām karoti, neizlaistot zupu, bet kreisā roka vispār negribēja vairs klausīt. Edīte baidījās, ka nesākas kaut kas līdzīgs svētā Vita dejai. Ar šausmām viņa iedomājās, ka drīz var kļūt par kropli.

Kas notiks, ja viņa neizturēs? Un viņa sastinga šausmās, kad iedomājās ainu: Hanss un Dennins vieni paši šai budā.

Ceturtajā dienā Dennins sāka runāt.

— Ko jūs gribat ar mani darīt? — viņš jautāja un atkārtoja šo jautājumu katru dienu.

Edite ikreiz atbildēja, ka ar viņu rīkosies pēc likuma, un savukārt vaicāja viņam:

— Kādēļ tu to darīji? — taču atbildes nesagaidīja. Sis jautājums Denninā vienmēr izraisīja dusmu lēkmi, un viņš sāka kā negudrs plosīties un mētāties pa gultu, cenzdamies saraut siksnas, ar kurām bija sasiets. Viņš draudēja Edītei, solīdamies izrēķināties ar viņu, tiklīdz izdosies atbrīvoties … Un agrak vai vēlāk viņam tas izdošoties. Šādos mirkļos Edīte uzvilka bises gaili, gatava nošaut viņu uz vietas, ja viņš tiešam sarautu siksnas, bet pati trīcēja aiz saspīlējuma un bailēm, juzdama, ka galva reibst un kaklā kāpj nelabums.

Taču pamazām Dennins kļuva runīgāks. Acīm redzot, viņš bija paguris dienām nogulēt bez kustībām. Viņš sāka lūgties Edīti, lai viņu atbrīvojot, dievodamies un zvērēdams pie visa, ko vien spēja izdomāt. Viņš neaiztikšot ne Edīti, ne Hansu, pats kājām aiziešot gar krastu un pieteikšoties varas iestādēm. Visu savu tiesu zelta atstāšot Hansam un Edītei, gluži viens aiziešot ledus tuksnesī, neviens viņa vairs nedabūšot redzēt, nedz par viņu dzirdēt. Viņš esot pat gatavs nogalināties, lai tikai viņam atraisot rokas. Parasti šī lūgšanās pārgāja nesakarīgā burkšķēšanā un murgos. Edītei ikreiz likās, ka Denninam sākas nervu lēkme, bet viņa tikai purināja galvu, liegdama brīvību, kuru viņš tik kaislā izmisumā lūdzās.

Taču pagāja nedēļas, un Dennins pamazām pierima. Nogurums darīja savu.

— Ak, cik noguris es esmu, cik noguris! — viņš murmināja, mētādamies pa gultu kā niķīgs bērns. Pagāja vēl nedēļa, un Dennins ka apmāts saka lūgties, lai viņu nogalina. — Nošauj mani! — viņš plijās virsū Edītei vai arī lādēdamies lūdzās Hansu darīt galu viņa mokām, teikdams, ka vēloties vienīgi mieru.

Saspīlējums kļuva nepanesams. Edītes nervi bija kā nostiepta stīga, un viņa ik mirkli gaidīja katastrofu. Viņa nespēja ne mirkli atpūsties aiz bailēm, ka Hanss var padoties savai mānijai un, izmantodams brīdi, kad viņa

būs aizmigusi, nogalināt Denninu. Bija pienācis janvāris, bet viņi zināja, ka paies vēl vairāki mēneši, iekams kāds tirgotāju šoneris iegriezīsies viņu līcī. Ari pārtika gāja uz beigām, jo viņi taču nebija domājuši, ka vajadzēs pārziemot būdā, un Hanss nevarēja iet medībās, lai papildinātu pārtikas krājumus. Dienu un nakti viņi bija piesieti pie mājas, sargajot gūstekni.

Vajadzēja par kaut ko izšķirties, un Edīte to saprata. Viņa vēlreiz apsvēra problēmu, tomēr nespēja pārvarēt bijību pret likumu, bijību, ko bija mantojusi no senčiem, nespēja atteikties no principiem, pēc kuriem bija audzināta, kuri bija viņai asinīs. Un garās bezmiega naktīs, sēžot ar divstobreni blakus Denninam, kas nemierīgi grozījās savās cisās, un klausoties vēja auros aiz loga, Edīte pratoja par socioloģijas problēmām un izveidoja pati savu teoriju par likumu evolūciju. Beidzot viņa izsecināja, ka likums nav nekas cits kā zināmas cilvēku grupas gribas izpausme. Nav nozīmes, cik šī grupa liela. Ir nelielas grupas, piemēram, Šveice, — sprieda Edite, — un lielas kā, piemēram, Savienotās Valstis. Lai arī grupa būtu pavisam maza, būtība paliek ta pati. Kaut arī valstī ir tikai desmit tūkstoši iedzīvotāju, šo cilvēku griba valstī tomēr būs likums. Bet, ja nu reiz tā, tad arī tūkstoš cilvēku var izdot likumu. Un, ja to var tūkstotis, kādēļ lai nevarētu simts? Un, ja var simts, kādēļ ne piecdesmit? Kādēļ ne pieci? Kādēļ ne divi?

Šis secinājums viņu iztrūcināja, un viņa to izklāstīja Hansam. Hanss uzreiz neaptvēra teikto, bet, tiklīdz doma viņam kļuva saprotama, viņš tūliņ sāka minēt pārliecinošus piemērus. Viņš stāstīja par zeltraču sapulcēm, kurās sanāk ļaudis no visām atradnēm, izdod likumu un piešķir tam spēku. Var sanākt kaut vai desmit, piecpadsmit cilvēku, sacīja Hanss, tomēr vairākuma griba ir likums visiem, un, kas to neievēro, tiek sodīts.

Beidzot Edīte saprata, kas viņai darāms: Dennins jāpakar. Hanss bija vienis prātis ar viņu. Viņu mazajā grupā vairākums bija viņi abi. Denninam jāmirst, jo tāda ir vairākuma griba. Edīte cik spēdama centās ievērot noteikto formu, bet grupa bija tik maza, ka viņiem abiem vienlaikus vajadzēja būt gan lieciniekiem, gan tiesnešiem, gan zvērinātajiem un … pat bendēm.

Edīte noskaitīja Maiklam formālu apsūdzību par Dečija un Harkija noslepkavošanu. Gūsteknis, gultā gulēdams noklausījās liecinieku — vispirms Hansa, tad Edītes — liecību. Pats viņš atteicās runāt, negribēdams savu vainu ne noliegt, ne atzīt, un uz Edītes jautājumu, ko viņš varot teikt sev par attaisnojumu, atbildēja ar klusēšanu. No vietas neizkustēdamies, Hanss un Edīte — šoreiz kā zvērinātie — taisīja spriedumu: Maikls Dennins atzīts par vainīgu slepkavībā. Pēc tam Edīte, nu jau tiesneša lomā, pasludināja spriedumu. Balss viņai drebēja, plakstiņi raustījās, kreisā roka trīcēja, taču viņa norunāja visu līdz galam.

— Maikl Dennin, saskaņā ar tiesas spriedumu jūs esat notiesāts ar nāvi pakarot, spriedums izpildāms triju dienu laikā.

Tāds bija spriedums. Gūsteknim izlauzās atvieglojuma nopūta; pēc tam viņš, izaicinoši iesmējics, noteica:

— Lieliski! Vismaz nolādētie dēļi man vairs nespiedīs sānus. Paldies kaut vai par to!

Kad sods bija piespriests un pasludināts, visiem kļuva it kā vieglāk. Visvairāk pārvērtās Dennins. No viņa līdzšinējā drūmuma un rupjības vairs nebija ne vēsts: viņš tērgaja ar saviem cietumsargiem, lāgiem pat pilnīgi bez bravūras un dzēlībām. Edīte lasīja viņam priekšā bībeli, un viņš uzmanījas, lai ne vārdiņš nepaslīdētu garām. Viņa lasīja Jauno derību, un slepkava vērīgi klausījās līdzību par pazudušo dēlu un ļaundara lūgšanu pie krusta.

Vienu dienu pirms soda izpildīšanas Edīte vēlreiz uzdeva Denninam mūžīgo jautājumu:

— Kādēļ tu to darīji?

Un viņš atbildēja:

— Pavisam vienkārši. Es domāju …

Edīte negaidot viņu pārtrauca, palūdza mazliet pagaidīt un skrēja pie Hansa. Tas pēc sardzes gulēja un, kad sieva viņu pamodināja, murdēdams apsēdās uz gultas malas un berzēja acis.

— Ej, — Edīte viņam sacīja, — un atved Neguku un vēl kādu indiāni! Maikls ir gatavs atzīties. Paņem līdzi bisi un atved viņus šurp kaut ar varu!

Pēc pusstundas Neguks un viņa radinieks Hedikvans ienāca istaba, kur gulēja uz nāvi notiesātais. Viņi bija nākuši nelabprat. Hanss ar divstobreni rokā noslēdza gājienu.

— Neguk, — sacīja Edite, — mēs nedarīsim ļaunu ne tev, ne taviem ļaudīm. Mums no jums nekā nevajag, tikai sēdiet, klausieties un centieties visu saprast.

Tā uz nāvi notiesātais Maikls Dennins publiski atzinās savā noziegumā. Viņš runāja, Edīte pierakstīja viņa liecību, indiāņi klausījās, bet Hanss stāvēja sardzē pie durvīm, lai lieciniekiem neienāktu prāta aizbēgt.

Dennins teica, ka piecpadsmit gadu nav bijis savā dzimtajā pusē un visus šos gadus vēlējies tikai vienu: iegūt pēc iespējas vairāk naudas, atgriezties mājās un apgādāt savu veco māti, lai tā lidz mūža beigām vairs grūtu dienu neredz.

— Bet vai ar tūkstoš sešsimt dolāriem var ko prātīgu iesākt? — Dennins turpināja. — Man vajadzēja dabūt visu zeltu, visus astoņus tūkstošus. Tad es būtu varējis atgriezties mājās kā bagāts vīrs. Ko vairāk, es nodomāju, apšaušu visus, bet Skagvejā paziņošu, ka to izdarījuši indiāņi, un braukšu uz mājām, uz Īriju. Domāts, darīts — gribēju nošaut jūs visus pēc kārtas… Jā, laikam kumoss bija par lielu, kā būtu teicis Harkijs, un es aizrijos. Ta ir visa mana atzīšanās. Velns man sajauca prātu, tagad, dievs dos, izpirkšu savu grēku.

— Neguk un Hedikvan, vai jus dzirdējāt, ko teica baltais cilvēks? — Edite noprasīja indiāņiem. — Es viņa vārdus pierakstīju uz ša papīra, bet jums te jāpavelk krustiņi. Kad atnāks baltie cilvēki, viņi paskatīsies uz papīru un redzēs, ka jūs esat dzirdējuši ša vīra vārdus.

Abi indiāņi pievilka krustiņus blakus savam vārdam, saņēma uzaicinājumu rit ierasties kopā ar citiem ciema iedzīvotājiem, lai būtu par lieciniekiem tam, kas notiks, un pēc tam tika palaisti mājās.

Denninam atbrīvoja rokas, lai viņš varētu parakstīt atzīšanos. Pēc tam istabā iestājās klusums. Hanss nemierīgi soļoja šurp un turp. Arī Edīte jutās nelāgi. Dennins, uz muguras gulēdams, vērās griestu nomelnējušajās sijās.

— Jā, nu man vajadzēs savu grēku izpirkt, — viņš nopurpināja, tad, pagriezies pret Edīti, palūdza: — Palasi man vēl no tās gramatas! — Un pēc tam jokodams piebilda: — Tad nolādētā gulta tik traki negriež sānos.

Diena, kad Denninu veda uz soda vietu, bija padevusies skaidra, salta. Termometrs noslīdēja līdz divdesmit pieciem grādiem zem nulles, ledains vējš, lodādams zem apģērba, stindzināja līdz kauliem. Dennins pirmo reizi pēc vairākiem mēnešiem piecēlās no gultas. Muskuļi tik ilgi nebija darbināti, ķermenis tā atradinājies no vertikāla stāvokļa, ka viņš tikko spēja noturēties kājās: viņš streipuļoja no vienas puses uz otru, lāgiem pat klupa, tādās reizēs cenzdamies ar saistītajam rokām satvert Edīti.

— Skat, akurāt kā piedzēris, — viņš pasmējās, bet pēc mirkļa piebilda: — Ek, labi gan, ka viss cauri. Tā nolādētā gulta mani gandrīz vai nobeidza.

Kad Edīte uzlika viņam galvā cepuri un nolaida ausu aizsegus, viņš iesmiedamies pajautāja:

— Kālab tad tā?

— ārā salst.

— Un nabaga Maikls Dennins var nosaldēt ausis? Bet vai pēc desmit minūtēm viņam tas nebūs sasodīti vienalga?

Pirms beidzamā — baismīgā pārbaudījuma Edīte bija sasprindzinājusi gribu lidz pēdējai iespējai un centās noturēties mierīga, taču Dennina vārdi smagi iedragāja viņas savaldību. Lidz šim brīdim viņa bija dzīvojusi kā miega, it kā nereālā rēgu pasaulē, bet nu Dennina izteiktā rupjā patiesība viņu pamodinaja — un visi notikumi parādījās pavisam citādā gaisma. Viņas satraukums nepalika apslēpts arī Denninam.

— Es ar savu stulbo runāšanu laikam tevi sabudi- nāju, — viņš nožēlodams sacīja. — Bet es jau tikai pajokoju, dieva vārds. Šodien Maiklam Denninam ir liela diena un viņš ir līksms kā cīrulis.

Viņš sāka svilpot, bet trellis drīz vien visai neskanīgi pārtrūka.

— Žēl, ka nav mācītāja, — viņš domīgi ieteicās, bet tūliņ steidzās piebilst: — Nekas, Maikls Dennins ir vecs zaldāts, kam nepiestāv ilgoties pēc mīkstiem pēļiem, kad kara ceļš zem kājām.

Gūsteknis bija tik novārdzis, tā atradinājies staigāt, ka vēja brāziens to bezmaz nogaza no kājām, tikko viņš bija pārkāpis pār slieksni. Hanss un Edīte gāja viņam katrs savā pusē un viņu balstīja, bet viņš gvelza jokus, cenzdamies abus uzmundrināt. Tikai uz mirkli viņš kļuva nopietns, kad, aprāvies pusvārdā, ņēmās skaidrot, kā viņa zelta tiesu nosūtīt mātei uz Īriju.

Uzkāpuši lēzenā pakalnā, viņi nonāca nelielā klaju- miņā starp kokiem. Tur sniega ap mucu, kas bija nostādīta ar dibenu uz augšu, puslokā pulcējās indiāņi, kurus bija atvedis Neguks un Hedikvans. Visi ciema ļaudis, pat zīdaiņi un suņi, bija sapulcināti noskatīties, kā baltie cii- veki izpildīs savu likumu. No ugunskuriem izkausētā sniegā turpat netālu rēgojās pasekla bedre, ko Hanss bija izracis sasalušajā zemē.

Dennins lietišķi apskatīja visu: kapu, mucu, pār zaru pārmesto virvi; pārbaudīja virves resnumu un zaru stiprumu.

— Vareni, Hans! Ja man to visu būtu vajadzējis sarīkot priekš tevis, es nebūtu izdarījis labāk.

Viņš skaļi iesmējās par savu joku, bet Hansa kā mironim bālā seja bija drūma un sastingusi — varēja domāt, ka vienīgi pastarās tiesas bazūnes spētu satricināt šo akmeņaino stingumu. Hanss turējās, cik spēja, bet viņam bija neizsakāmi smagi. Tikai tagad viņš saprata, cik grūti ir aizraidīt savu tuvāko uz viņu sauli. Edīte to bija sapratusi daudz agrāk, bet no tā viņai uzdevums vieglāks nekļuva. Ari šai bridi viņa baiļojās, ka nepietiks spēka izturēt lidz galam. Ik pa brīdim viņu sagrāba nepārvaramas alkas raudāt, kliegt, nokrist sniega un ierakties tur ar seju vai skriet projām — tikai skriet un skriet, kurp acis rāda… Vienīgi drausmīgi sasprindzinot visus dvēseles spēkus, viņai izdevās sevi piespiest atnākt šurp, turēties stingri un darīt to, kas jādara. Visu laiku viņa klusībā pateicās Denninam, redzēdama, kā tas cenšas viņai palīdzēt.

— Pieturi, — Dennins sacīja Hansam, rāpdamies uz mucas.

Ticis augšā, viņš pieliecās, lai Edītei vieglāk uzmaukt viņam cilpu kakla, pēc tam izslējās taisni un gaidīja, kamēr Hanss piestiprinās virvi pie zara virs viņa galvas.

— Maikl Dennin, vai tu vēlies kaut ko sacīt? — Edīte jautāja skaidri un skanīgi, kaut gan balss viņai drebeja.

Dennins pamīņājās uz mucas, pārlaizdams mulsu skatienu apakšā stāvētājiem — kā cilvēks, kas pirmo reizi mūžā gatavojas teikt runu, un nokremšļojās.

— Esmu priecīgs, ka tam visam reiz būs gals, — viņš sacīja. — Jūs esat izturējušies pret mani kā īsti kristīgi ļaudis, un es no sirds jums pateicos par labu, ko esat man darījuši.

— Lai dievs pieņem grēkus nožēlojuša grēcinieka dvēseli! — noteica Edīte.

Un, kā atbalsodams viņas satraukumā trīcošo dzidro balsi, Dennins dobji atkārtoja:

— Lai dievs pieņem grēkus nožēlojuša grēcinieka dvēseli!

— Ardievu, Maikl! — kliegšus izkliedza Edite, un šajā saucienā izskanēja viss viņas izmisums.

Ar visu auguma svaru viņa uzgula mucai, tomēr nespēja to apgāzt.

— Hans! Ātrāk! Palīdzi! — viņa vārgi iesaucās.

Spēki zuda, bet muca nekustējās. Hanss piesteidzās

viņai palīgā un izsita mucu Maiklam Denninam no kāju apakšas.

Edīte pagriezās ar muguru pret pakārto un aizspieda ar pirkstiem ausis. Tad viņa sāka smieties — skadriem, aizsmakušiem, metāliskiem smiekliem. Viņas smiekli Hansu satrieca lidz sirds dziļumiem: nekā drausmīgāka par tiem viņš savā mūžā nebija dzirdējis. Tas, no kā Edīte Nelsone visu laiku tik ļoti baidījās, bija noticis. Taču pat šai brīdi, raustīdamās histērijā, viņa saprata, kas ar viņu notiek, un priecājās, ka spējusi izturēt lidz galam. Grīļodamās viņa piespiedās pie Hansa.

— Ved mani uz mājam, Hans, — viņa tikko dzirdami sacīja. — Un ļauj man atpūsties! Ļauj atpūsties, atpūsties, atpūsties…

Balstīdamās uz Hansa rokas, kas viņu turēja un vadīja viņas nedrošos soļus, Edite sāka iet pa sniegu uz priekšu. Bet indiāņi palika un svinīgā klusumā vēroja, kā darbojas balto ļaužu likums, kas liek cilvēkam dejot gaisā.