Neredzamais bērns

Neredzamais bērns

PAVASARA DZIESMA

Kādā rāmā un dzidrā vakarā aprīļa beigās Susuriņš nāca no tik tāliem ziemeļiem, ka arī pats uz savas ziemeļpuses nesa sniega pārslas.

Augu dienu viņš bija soļojis pa neskartu klajumu un visu laiku virs galvas dzirdējis gājputnu klaigas.

Putni arī devās mājup no dienvidiem.

Iet bija viegli, jo mugursoma gandrīz tukša un itin nekas viņu nenomāca. Susuriņš jutās apmierināts ar mežu un laiku, un pats ar sevi. Kā rītdiena, tā vakardiena — abas atradās vienlīdz tālu, bet patlaban starp bērziem mirdzēja liegi sārta saule un gaiss bija dzestrs un maigs.

«Vakars kā radīts dziesmai,» Susuriņš domāja. «Dziesmai, kurā jāizteic viena daļa gaidu, divi daļas pavasara grūtsirdības, un pārējā daļā jāskan gavilēm par iespēju ceļot, būt vienam un justies labi pašam ar sevi.»

Šo melodiju viņš jau daudz dienu bija nēsājis zem cepures, bet lāgā neuzdrīkstējās celt gaismā. Tai vajadzēja vēl augt un kļūt par tik līksmu pārliecību, ka, pieskaroties vien mutes harmonikām, visi toņi skanētu īstajā vietā.

Ja sāktu par agru, varētu notikt, ka toņi skan ačgārni un nekāda labā dziesma neiznāk vai arī viņam pašam var zust patika un spēja uzņemt pareizo toni.

Melodija ir nopietna padarīšana, sevišķi, ja tai jābūt vienlaikus līksmai un skumjai.

Un, kad viņš nonāks Muminielejā un spēlēs uz tilta, kas ved pāri upei, tad trollis tūlīt sacīs, ka melodija ir jauka. Šausmīgi jauka.

Susuriņš apstājās sūnās un mirkli izjuta nepatiku. Trollis Mumins taču gaidīja viņu un briesmīgi pēc viņa ilgojās. Tas sēdēja mājās, gaidīja un brīnīdamies teica: «Protams, tu esi brīvs. Skaidrs, ka tu vari doties ceļā. Pēc manas saprašanas, dažreiz tev nepieciešama brīvība.»

Bet tai pašā laikā troļļa acis aiz vilšanās un nevarīgām ilgām bija tumšas.

«Ai-ai,» Susuriņš sacīja un soļoja tālāk. «Ai-ai-ai, viņš ir aplam jūtīgs, šis trollis. Es par viņu nedomāšu. Viņš ir labs trollis, bet es par viņu vairs nedomāšu! Šovakar esmu viens pats ar savu melodiju, un šis vakars nav rīts.»

Pēc neilga laiciņa Susuriņam izdevās pilnīgi aizmirst trolli. Viņš ošņāja pēc patīkamas apmešanās vietas un, izdzirdējis dziļāk mežā upītes burbuļošanu, tūlīt devās turp.

Pēdējais sārtais saules stars bija nodzisis no koku stumbriem, un iestājās pavasara krēsla, gausa un zila. Viss mežs bija zils, un bērzi kā balti pīlāri nira dziļāk un dziļāk mijkrēslī.

Upīte bija jauka.

Dzidra un brūna tā dejoja pār pērngadējo lapu kumšķiem, pār neizkusušiem ledus gabaliem, tā taisīja pagriezienu sūnās un uz galvas metās nelielā, baltsmilšainā ūdenskritumā. Brīžiem tā dziedāja mažorā un brīžiem pūlējās izlikties liela un draudīga, un tad izskaloja kaklu ar ledus ūdeni un smējās par visu.

Susuriņš stāvēja slapjajās sūnās un klausījās. «Upītei jāskan manā dziesmā. Varbūt kā piedziedājumam,» viņš prātoja.

Pēkšņi no aizdambējuma nokrita akmens un par veselu oktāvu pārmainīja upītes melodiju.

«Nemaz nav slikti,» Susuriņš apbrīnodams sacīja. «Tieši tā tam jābūt.»

«Visa dziesma jaunā toņkārtā — varen labi. Nez vai nevajadzētu veltīt upītei pavisam īpašu dziesmu.»

Viņš paņēma veco katliņu un pie ūdenskrituma piepildīja to ar ūdeni. Tad pagāja zem eglēm sameklēt kurināmo. Mežs no izkusušā sniega un pavasara lietus bija slapjš, un Susuriņš nometās zem biezas kritalas pameklēt sausu malku. Viņš pastiepa ķepiņu — un tieši tai mirklī kāds iekliedzās, aizšāvās garām zem eglēm un vēl krietni ilgi mežā klusi kliedza.

«Jā, jā,» Susuriņš savā nodabā noteica. «Rāpuļi un visādi ķipari ik krūmā. Tas skaidri manāms. Savādi, ka viņi tik nervozi. Jo sīkāki, jo spriganāki.»

Viņš izvilka lielu, sausu pagali, mazliet skaidu un mierīgā garā iekūra upītes līkumā uguni. Uguns tūliņ sāka degt, Susuriņš bija radis pats sev vārīt ēdienu. Citiem gan viņš nekad negatavoja pusdienas, ja nebija spiests to darīt, un par citu pusdienām bēdu neturēja. Dažs labs ēdot vienmēr mēdz pļāpāt.

Ļaudīm bija slieksme pēc krēsliem un galdiem, un ļaunākā gadījumā pat pēc servjetēm.

Viņš bija dzirdējis par kādu murmuli, kurš pirms pusdienām pat pārģērbjoties, bet tās droši vien bija tenkas.

Susuriņš izklaidīgi strēba savu šķidro viru, kamēr viņa acis atpūtās, raugoties zaļajā noriņā zem bērziem.

Melodija tagad bija pavisam tuvu, to vajadzēja tikai satvert. Bet viņš mierīgi varēja nogaidīt, melodija bija sagūstīta un nevarēja izgaist. Vispirms jānomazgā trauki, pēc tam jāsagatavo smēķis, un tikai tad, kad ugunskurā sāka kvēlot ogles un mežā sasaucās nakts dzīvnieki, bija laiks sacerēt dziesmu.

Ļekainīti Susuriņš pamanīja, skalodams upītē katliņu. Dzīvnieciņš tupēja upītes otrā malā zem kāda celma, blenzdams caur izspūrušo cekulu. Ļekainīša acis bija izbaiļu pilnas, bet ar lielu interesi sekoja katrai Susuriņa kustībai.

Divas biklas acis zem spalvu ērkuļa. Kā cilvēkam, ar kuru nemēdz rēķināties.

Susuriņš izlikās, ka nemaz nav pamanījis ļekainīti. Viņš sabikstīja ugunskuru un sakārtoja dažus egļu zarus, kur apsēsties. Paņēma pīpi un to lēnītiņām aizkūpināja. Viņš pūta smalkas dūmu vērpatiņas pret naksnīgajām debesīm un gaidīja savu pavasara dziesmu.

Bet tā nenāca. Toties viņš juta ļekainīša acis, kas visam sekoja, apbrīnoja katru viņa izdarību, un Susuriņu pamazām pārņēma pretīgums.

Viņš sasita ķepiņas un izsaucās: «Tiš!»

Tad ļekainītis izlīda ārā no savas paslēptuves un gaužām bikli sacīja:

— Ceru, ka neesmu tevi sabaidījis? Es zinu, kas tu esi. Tu esi Susuriņš.

Pēc šiem vārdiem mazais dzīvnieciņš devās uz upīti un brida tai pāri. Upe bija par lielu tik mazam ķiparam, un ūdens bija auksts. Pāris reižu viņam paslīdēja ķepiņas un viņš apvēlās, bet Susuriņš jutās tik nelāgi, ka pat nedomāja iet palīgā.

Beidzot krastā izrāpās kaut kas nožēlojams un tievs kā smildziņa un, zobus klabinādams, teica:

— Sveiks! Esmu tik laimīgs tevi sastapt.

— Sveiks! — Susuriņš dzedri attrauca.

— Vai drīkstu sasildīties pie tava ugunskura? — mazais ķipars atsāka, un viņa purniņš starot staroja. — Iedomājies, es tagad būšu tas, kas reiz sēdējis pie Susuriņa ugunskura. To neaizmirsīšu visu savu mūžu.

Ļekainītis pavirzījās tuvāk, uzlika ķepiņas uz mugursomas un svinīgi čukstēja:

— Vai tavas mutes harmonikas ir tur? Vai tās atrodas tur?

— Jā, — Susuriņš atbildēja diezgan strupi. Viņa vientulības melodija bija izgaisusi, visa noskaņa sabojāta. Viņš košļāja pīpi un stingi raudzījās uz bērziem, nekā tur nesaskatīdams.

— Mani tu netraucēsi, — ļekainītis naivi izsaucās. — Ja tu vēlētos spēlēt, es gribēju teikt. Tu pat iedomāties nevari, cik ļoti es ilgojos pēc mūzikas. Nekad to neesmu dzirdējis. Bet par tevi gan esmu dzirdējis. Par tevi man pastāstīja ežuks un pundurītis, un mana māmiņa ... Pundurītis pat esot tevi redzējis! Jā, tu nevari iedomāties ... šeitan reti kas notiek ... Un mēs tik daudz sapņojam ...

— Nu, kā tad tevi sauc? — Susuriņš ievaicājās. Vakars tik un tā bija sabojāts, tāpēc jau labāk kaut ko sacīt.

— Esmu tik maziņš, man vārda vēl nav, — ļekainītis strauji atteica. — Padomā, neviens līdz šim man to nav jautājis. Un tad ierodies tu, par kuru tik daudz esmu dzirdējis un pēc kura tik ļoti ilgojos, un vaicā, kā mani sauc. Kā tu domā ... ja nu tu varētu ... es gribēju teikt, vai tas tevi briesmīgi neapgrūtinātu izdomāt man vārdu, kas būtu tikai mans un neviena cita. Jau šovakar.

Susuriņš nez ko nomurmināja un uzvilka uz acīm cepuri. Kāds ar smailiem, gariem spārniem laidās pāri upei un, ielidodams mežā, skumji un gari novilka: Ti-ti-ū. Ti-ti-ū, ti-uu…

— Nekad tu nebūsi īsti brīvs, ja kādu pārlieku apbrīnosi, — Susuriņš pēkšņi sacīja.

— Es to zinu.

— Es saprotu, ka tu visu zini, — mazais ķipariņš čaloja un pievirzījās vēl tuvāk.

— Zinu, ka tu visu esi redzējis. Viss, ko tu saki, ir pareizi, un es allaž pūlēšos būt tikpat brīvs kā tu. Tagad tu dosies uz mājām, uz Muminieleju un atpūtīsies, un satiksi paziņas ... Ežuks stāstīja, tiklīdz trollis Mumins iznākot no ziemas guļas, viņš tūdaļ ilgojoties pēc tevis ... Vai tas nav jauki, ja kāds pēc tevis ilgojas, staigā apkārt un gaida, gaida?

— Es nāku tad, kad man patīk! — Susuriņš strauji izsaucās. — Varbūt vispār neatnāku. Varbūt aizeju pavisam uz citu pusi.

— Ai, tad nu gan viņš bēdāsies, — ļekainītis atbildēja.

Viņa kažociņš no siltuma pamazām izžuva un priekšā bija gaiši brūns un mīksts. Viņš atkal norādīja uz mugursomu un vaicāja:

— Varbūt tu ... Tu esi tik daudz ceļojis ...

— Nē. Ne tagad, — Susuriņš atteica. Un sarūgtināts sevī nodomāja: «Kāpēc viņi neļauj man vienam pašam pārdzīvot savus ceļojumus? Vai tad viņi nesaprot, ka, par tiem stāstot, es tos salaužu. Un tad viss izgaist, atceros tikai savus stāstus, kad mēģinu atminēties, kā tas bija.

Labu laiciņu valdīja klusums, un atkal iekliedzās naktsputns.

Tad ļekainītis piecēlās un klusā balsī sacīja:

— Jā, nu man jāiet uz mājām. Paliec sveiks.

— Sveiks, sveiks! — Susuriņš attrauca un saslējās. — Paklau, starp citu, vārdu tu dabūsi. Tu vari saukties par Ti-ti-ū. Ti-ti-uu, saproti, vārds ar līksmu sākumu un daudziem sērīgiem u beigās.

Ļekainītis stāvēja un raudzījās, un uguns atblāzmā viņa acis dzelteni zaigoja. Viņš pārdomāja savu vārdu, patīksminājās ar to, ieklausījās tajā, iejutās un beidzot pacēla purniņu pret debesīm un klusi izkliedza to tik sērīgi un jūsmīgi, ka Susuriņam saltas tirpas pārskrēja. Tad viršos pazibēja brūna astīte, un viss apklusa.

— Pē, — Susuriņš izsaucās un paspēra ar ķepiņu ugunskuru. Pēc tam izdauzīja pīpi. Beidzot viņš piecēlās un sauca:

— Vadzi! Nāc atpakaļ.

Bet mežā valdīja klusums.

— Nu jā, — Susuriņš sacīja. — Vienmēr jau nevar būt laipns un sabiedrisks. To vienkārši nepagūstu. Bet mazais ķipars taču dabūja vārdu.

Viņš no jauna apsēdās, ieklausījās upītes čalās un klusumā un gaidīja savu melodiju. Bet melodija nenāca. Viņš tūlīt saprata, ka melodija aizslīdējusi tālu tālu un nav vairs sasniedzama. Varbūt pat nemūžam. Viņa smadzenēs vienīgi virmoja ļekainīša straujā un biklā balss, kas čaloja, čaloja un čaloja.

— Šitādiem vajadzētu palikt mājās pie savām māmuļām, — Susuriņš pikti noteica un nolaidās garšļaukus uz egļu zariem. Pēc brītiņa viņš apsēdās un no jauna sauca mežā. Ilgi viņš klausījās, tad uzvilka cepuri pār purniņu un nolēma nosnausties.

Citurīt Susuriņš soļoja tālāk. Viņš jutās noguris un sliktā omā un tipināja uz ziemeļiem, nelūkodamies ne pa labi, ne pa kreisi, un neko lielu no melodijas zem cepures nejuta.

Viņš nespēja domāt ne par ko citu kā tikai par šo ļekainīti. Atcerējās katru viņa teikto vārdu, tāpat itin visu, ko pats bija sacījis, pārcilāja to tik ilgi atmiņā, kamēr kļuva nelabi un viņš jutās tik noguris, ka bija spiests apsēsties.

«Kas ar mani notiek,» Susuriņš pikts un samulsis domāja. «Tā vēl nekad neesmu juties, laikam gan būšu saslimis.»

Viņš piecēlās kājās, lēnītiņām devās tālāk un no jauna atkārtoja visu ļekainīša teikto, kā arī to, ko pats bija atbildējis.

Beigās viss sajuka. Ap pusdienas laiku Susuriņš pagriezās un sāka iet atpakaļ.

Pēc kāda laiciņa viņš jutās labāk. Viņš gāja arvien ātrāk un ātrāk, brīžiem paklupa un sāka skriet. Gar ausīm šalkoja mazas dziesmiņas, bet viņam nebija laika tajās ieklausīties. Novakarē viņš atkal atradās bērzu birzī un sāka saukt:

— Ti-ti-uu! Ti-ti-uu! — Naktsputni pamodās un atbildēja: ti-uu, ti-uu, bet ļekainītis neatsaucās.

Susuriņš izstaigāja birzi krustām šķērsām, viņš meklēja un sauca, kamēr iestājās krēsla. Virs kāda cirtuma pacēlās mēness, un Susuriņš stāvēja, tajā noraudzīdamies, pavisam pazaudējis jēgu un aplam samulsis.

«Man kaut kas jāvēlas. Ir taču jauns mēness,» viņš domāja.

Tūlīt viņš gribēja vēlēties, kā to allaž bija darījis: kādu jaunu dziesmu vai arī, kā citkārt, — jaunu ceļu.

Tomēr strauji mainīja nodomu un sacīja: «Vēlos atrast Ti-ti-uu.»

Tad viņš trīs reizes apgriezās riņķī, pārgāja pāri noriņai un paugurītim un iesoļoja mežā. Krūmos pazibēja kaut kas gaiši brūns un mīksts.

— Ti-ti-uu, — Susuriņš klusi sauca. — Esmu atgriezies, lai ar tevi parunātos.

— Sveiks! — Ti-ti-uu atbildēja un iznira no krūmiem. — Tas ir jauki, es tev parādīšu, ko esmu darinājis. Plāksnīti ar vārdu! Skaties! Mana paša vārds, kas karāsies pie durvīm, kad man būs pašam sava māja.

Ļekainītis pacēla priedes mizu, kurā bija iegriezta viņa mājas zīme, un runāja tālāk.

— Lieliska, vai ne? Visi to apbrīno.

— Smalka gan! — Susuriņš piekrita. — Un tu esi nodomājis iekārtot pats savu māju?

— Nu kā tad! — ļekainītis staroja. — Esmu aizgājis no mājām un uzsācis nopietnu dzīvi! Tas ir tik satraucoši! Saproti, kamēr es dabūju vārdu, tikai apkārt vien skraidīju un notikumi it kā virmoja ap mani, brīžiem tie bija bīstami, brīžiem nevainīgi, nekas nebija īstens, vai tu saproti?

Susuriņš gribēja iespraust kādu vārdiņu, bet ļekainītis tikai stāstīja tālāk:

— Tagad es esmu persona, un visiem notikumiem tagad ir sava jēga. Tie vairs nav vispārīgi, jo tagad viss notiek ar mani. Ti- ti-uu. Un Ti-ti-ū tos saskata vai nu tā, vai citādi — ja tu saproti, ko gribu sacīt.

— Protams, ka saprotu, — Susuriņš atbildēja. — Tas ir jauki.

Ti-ti-uu piekrizdams māja un atkal nez ko krūmos meklēja.

— Zini ko, — Susuriņš uzņēma valodu. — Es tomēr apciemošu trolli Muminu. Man pat liekas, ka es mazliet pēc viņa ilgojos.

— Ko? — Ti-ti-uu atvaicāja. — Trolli Muminu? Nu, protams.

— Un, ja vēlies, es tev ko uzspēlēšu. Vai kaut ko pastāstīšu, — Susuriņš trieca tālāk.

Ļekainītis pabāza galviņu no krūmiem un teica: — Ak pastāstīsi? Varbūt vakarā. Patlaban esmu aizņemts — tu taču mani atvainosi…

Gaiši brūnā astīte aizzibēja viršos, uz mirkli pazuda, tad mazliet tālāk izšāvās Ti-ti-ū austiņas, un viņš līksmi sauca:

— Dzīvo vesels un pasveicini trolli Muminu! Man jāsteidzas dzīvot, esmu zaudējis tik daudz laika! Un prom bija.

Susuriņš pakasīja galvu. — Ak šitā! Sitā gan, — viņš teica.

Tad uz muguras nogūlās sūnās un vērās pavasara debesīs, kas pašā augšā bija dzidri zilas, bet jūras zaļumā virs koku galotnēm. Kaut kur zem viņa cepures ieskanējās melodija, ietverdama sevī vienu daļu gaidu, divas daļas pavasara grūtsirdības un tam visam klāt gaviles, ka viņš atkal ir viens pats.

ŠAUSMU STĀSTS

Priekšpēdējais bailulis izlīda pa žogu ārā. Brīžiem viņš gulēja nekustīgi un raudzījās pa spraugām uz ienaidnieku, pēc tam līda tālāk. Viņa brālītis līda viņam iepakaļ.

Kad bailulis bija nonācis līdz sakņu dārzam, viņš apgūlās uz vēdera un ieritinājās salātos. Tā bija vienīgā iespēja. Ienaidnieks bija izsūtījis izlūkus, un daži no tiem laidelējās pa gaisu.

— Es topu melns, — brālītis teica.

— Ciet klusu, ja dzīvība tev dārga, — bailulis čukstēja. — Kāds tad tu domāji tapt Mangrovu purvā? Zils, vai?

— Tie ir salāti, — brālītis atteica.

— Tu drīz vecs kļūsi, ja turpināsi tādā pašā garā, — bailulis atcirta. — Tāds pats kā tētuks un māmiņa, un to tu esi pelnījis. Visu redzēsi un dzirdēsi, kā parasts; es gribēju sacīt, ne tu ko dzirdēsi, ne redzēsi, un tad ar tevi būs beigas.

— Mjā, — brālītis atteica un sāka ēst zemi.

— Tā ir saindēta — bailulis strupi brīdināja. — Viss, kas aug šajā zemē, ir saindēts.

Un tagad ienaidnieki tavas vainas dēj mūs pamanījuši.

Tieši virs viņiem pa zirņu lauku aizšāvās divi izlūki, bet bailulis viņus uz vietas, nogalināja. Aiz uztraukuma un piepūles elsdams un pūzdams, viņš aizklumburēja uz grāvi un tupēja tur kā varde. Viņš klausījās tik uzmanīgi, ka ausis kustējās un šķita, galva pārplīsīs. Citi izlūki izturējās klusi, tomēr tie rāmi līda pa zāli. Prērijas zāli. Viņi bija neskaitāmi.

— Dzi, es gribu iet uz mājām, — brālītis ierunājās, sēdēdams grāvmalē.

— Mājās tu vairs nemūžam netiksi, — viņa brālis drūmi atteica. — Tavas kājas nokaltīs prērijā, un tētuks un māmiņa raudās tik ilgi, kamēr noslīks, no visa pāri nepaliks nekas, itin nekas, un pēc tam pār visu gaudos hiēnas.

Brālītis atvēra muti, ievilka elpu un sāka brēkt.

Bailulis saprata, ka šis brēciens būs ilgstošs. Tāpēc viņš pameta brālīti un līda pa grāvi tālāk. Viņš galīgi bija pazaudējis ienaidnieka pozīcijas, pat vairs nezināja, kā tās izskatās.

Viņš jutās aplam pamests un pikti domāja: «Kaut tāda brālīša nemaz nebūtu! Brāļiem vajadzētu piedzimt lieliem vai vispār labāk nemaz nepiedzimt. Viņi nezina nenieka par karu. Viņus vajadzētu turēt kastē tik ilgi, kamēr viņi kaut ko saprot.»

Grāvis bija slapjš, bailulis piecēlās kājās un sāka brist. Grāvis bija dziļš un ļoti garš. Bailulis nolēma atklāt dienvidpolu un gāja tālāk, ilgi ilgi, gurdi gurdi, kamēr izbeidzās ūdens un barība un viņu diemžēl bija sakodis leduslācis.

Grāvis beidzot ielīda zemē, un dienvidpols tagad pilnīgi piederēja tikai bailulim.

Viņš bija nokļuvis staignājā.

Tas bija pelēks un tumši zaļš, vietumis spīguļoja melns ūdens. Visapkārt kā balts sniegs auga spilvas, un smarža bija tīkama, tvanīga.

«Staignājs ir aizliegts,» bailulis skaļi domā. «Tas ir aizliegts maziem bailuļiem, bet lielie uz turieni neiet. Taču tikai es viens pats zinu, kāpēc tas ir bīstams. Naktīs te brauc lieli spoku rati ar smagiem riteņiem. To rīboņa dzirdama tālu, bet neviens nezina, kas brauc.»

«Ak vai!» bailulis trīsēdams izsaucās. Viņš pa visu miesu sajuta saltas baiļu tirpas. Patlaban te nebija nekādu ratu, neviens nebija nekā par tiem dzirdējis. Bet, tiklīdz bailulis par tiem iedomājās, to rīboņa bija dzirdama. Kaut kur tālumā rati gaidīja tikai tumsas iestāšanos, lai ripotu uz priekšu.

«Man liekas,» bailulis sacīja, «man liekas, ka esmu bailulis, kas desmit gadus meklē savu māju. Un tagad nu šis bailulis jūt, ka viņa mājas tepat vien kaut kur ir.»

Viņš paošņāja uz visām pusēm un sāka iet. Visu laiku viņš domāja par purva odzēm un dzīvām sēnēm, kas lodā viņam nopakaļ — un tagad nu tās parādījās un sāka izaugt no sūnām augšup.

«Viņas ar joni var apēst brālīti,» viņš skumji domāja. «Varbūt to jau ir izdarījušas. Viņas ir itin visur. Baidos visļaunāko. Tomēr cerības nevar zaudēt, ir taču glābšanas ekspedīcijas.»

Viņš sāka skriet.

«Nabaga brālītis,» bailulis domāja. «Tik maziņš un tāds muļķītis. Ja purva odzes viņu aprīs, man vairs nebūs brālīša un tad es būšu mazākais...»

Viņš šņukstēja un joza tālāk, mati aiz bailēm bija sasvīduši, viņš brāzās pāri kalniņam, garām malkas šķūnītim, augšup pa kāpnēm un brēca, un brēca:

— Māmiņ! Tētuk! Brālītis ir aprīts.

Bailuļa māte bija liela un noraizējusies,

viņa vienmēr bija noraizējusies. Nu viņa pietrūkās kājās, visi zirņi no priekšauta aizripoja pa grīdu, un viņa sauca:

— Ej nu ej! Ko tu runā! Kur ir brālītis? Vai ta tu viņu nepieskatīji?

— Ak vai! — atteica bailulis un mazliet nomierinājās, — viņš iekrita staignājā kādā akacī. Un tūdaļ no alas izšāvās purva odze, aptinās ap brālīša apaļo vēderiņu un nokoda viņam degunu. Tā tas ir. Esmu vai prātu zaudējis, bet ko lai iesāk? Purva odžu ir daudz daudz vairāk nekā brālīšu.

— Odze!? — māmiņa iekliedzās.

Bet tētuks sacīja:

— Apmierinies. Viņš mānās. Tu redzēsi, ka viņš mānās. — Un tētuks aši paraudzījās ārā uz pakalniņu, lai nevajadzētu uztraukties, un patiesi brālītis sēdēja uz pakalniņa un ēda smiltis.

— Cik reižu neesmu tev teicis, ka nedrīkst mānīties! — tētuks aizrādīja, bet māmiņa vēl ieraudājās un teica:

— Vai nu viņu nevajadzētu mizot!

— Vajadzētu gan, bet es to patlaban nevaru izdarīt. Lai tikai apsola, ka mānīties ir neglīti, — tētuks sacīja.

— Es nemaz nemānījos, — bailulis tiepās.

— Tu teici, ka brālītis aprīts, bet viņš nav vis aprīts, — tētuks paskaidroja.

— Tas taču jauki, — bailulis attrauca. — Vai tad jūs nepriecājaties? Es esmu briesmīgi priecīgs, un tas ir tik labi. Tās purva odzes vienā rāvienā var aprīt nez ko, tik daudz jūs saprotat. Pāri nepaliek itin nekas, tikai tukšums, kur naktīs smej hiēnas.

— Mīlulīt. Mans mīlulīt, — māmiņa murmināja.

— Viss beidzies labi, — bailulis izlēma. — Vai pusdienās būs saldais ēdiens?

Tad tētuks pēkšņi saskaitās un teica:

— Tu nedabūsi saldo ēdienu. Tu vispār nekā nedabūsi, iekams nebūsi apjēdzis, ka mānīties nedrīkst.

— Nu skaidrs, ka nedrīkst. Tas taču ir nejauki, — bailulis piekrita.

— Nu tu redzi, kā tas ir. Lai nu bērns ēd vien, viņš taču nekā nesaprot, — māmiņa aizrādīja.

— Nu nē, — tētuks izlēma. — Ja esmu teicis, ka viņš paliks bez pusdienām, tad arī paliks.

Nabaga tētuks bija iedomājies, ka bailulis vairs nekad viņam neticēs, ja viņš ņems savus vārdus atpakaļ.

Un tā nu, kad rietēja saule, bailulim vajadzēja doties pie miera, un viņš bija gauži sarūgtināts par tēvu un māmiņu. Skaidrs, ka viņi bieži bija izturējušies muļķīgi, taču tā kā šovakar vēl nekad. Bailulis nolēma iet pats savu ceļu. Ne jau nu tādēļ, lai vecākiem spītētu, bet viņš piepeši jutās tik noguris gan pašu vecāku dēļ, gan tāpēc, ka viņi nespēja saprast un aptvert, kas ir svarīgs vai bīstams.

Viņi tikai pārvilka visam pāri svītru un teica, ka vienā pusē, lūk, esot viss tā, kā tam vajadzētu būt, bet otrā pusē vienīgi iedomas un blēņas.

«Gribētu redzēt viņus tieši pretī kādam briesmīgam hotomombam,» bailulis purpināja, tipinādams lejup pa kāpnēm, un izlavījās dārzā. «Ak, kā viņi tad brīnītos! Vai arī pret purva odzi. Vienu tādu varu viņiem aizsūtīt kārbā. Ar stikla vāciņu. Es jau nu gan negribu, lai viņus aprītu.»

Bailulis devās atpakaļ uz aizliegto staignāju, lai pierādītu pats sev, ka ir patstāvīgs. Staignājs tagad bija gandrīz melns, bet debesis zaļas. Tālu lejā pletās saulrieta dzidri dzeltenā lente, vērsdama staignāju briesmīgi lielu un skumju.

«Es nemaz nemānos,» bailulis teica un plundurēja tālāk. «Viss kā nākas. Ienaidnieks un hotomombs, un purva odzes, un spoku rati. Tieši tāpat kā, piemēram, egles un dārznieks, un vistas, un divritenis.»

Tad bailulis apstājās grīslī, izturējās pagalam klusi un klausījās.

Kaut kur tālu staignājā sāka ripot spoku rati, tie šķīla sarkanu gaismu pār viršiem, tie džinkstēja un knikstēja un paātrināja braucienu ašāk un ašāk.

«Tev vajadzēja izlikties, ka tādu ratu nemaz nav,» bailulis sevī noteica. «Nu tie ir klāt. Joz!»

Zem viņa ķepiņām ciņi šūpojās un slīdēja prom, no grīšļa kā acis raudzījās melni akači, un starp viņa ķepu pirkstiem spiedās rāva.

«Tu nedrīksti domāt par purva odzēm,» bailulis sevi pārliecināja, bet tūdaļ par tām domāja tik spēji un dzīvi, ka tās izlīda no savām alām un laizījās vien.

«Kaut būtu mazais apaļais brālītis,» viņš izmisis sauca. «Viņš domā ar vēderu un ēd zāģu skaidas un smiltis, un zemi, kamēr aizrijas. Reiz viņš mēģināja apēst savu balonu. Ja tas viņam būtu izdevies, mēs viņu nekad vairs neredzētu.»

Šīs iedomas bailuli itin kā apbūra, un viņš apstājās. Mazs, tukls brālītis šaujas tieši gaisā. Kājeles nevarīgi kuļājas ārā, un no mutes nokarājas aukla...

— Nē, nē!

Tālu purvā spīdēja kāds logs. Tie nebija nekādi spoku rati, dīvaini gan, tas bija tikai mazs kvadrātveida logs, kas visu laiku spīdēja.

«Tagad ej turp,» bailulis sev teica. «Ej lēnām un neskrej, jo tad tev uzmāksies bailes. Un nekā nedomā, tikai ej.»

Mājiņa bija apaļa, tātad tajā dzīvoja kāda bumbulīte. Bailulis pieklauvēja. Viņš klauvēja vairāk reižu, bet, kad neviens neatvēra, viņš gāja iekšā.

Iekšā bija silti un jauki. Uz palodzes stāvēja lampa, vērsdama nakti ogļu melnumā. Kaut kur tikšķēja pulkstenis, un augšā uz skapja gulēja gauži mazītiņa bumbulīte un raudzījās uz bailuli.

— Hei! — bailulis sacīja. — Izglābos pēdējā brīdī. Purva odzes un dzīvas sēnes. Tu pat iedomāties nevari.

Mazītiņā bumbulīte klusēdama viņu kritiski aplūkoja. Tad viņa teica:

— Esmu Mija. Esmu tevi redzējusi jau agrāk. Tu ganīji mazu, apaļu bailuli, visu laiku savā nodabā kaut ko purpināji un vicināji ķepiņas pa gaisu. Hahā.

— Nu un tad? — bailulis atcirta. — Kādēļ tu tupi uz šā skapja. Tas ir jocīgi.

— Dažam labam jā, — bumbulīte vilcinādamās atbildēja. — Dažam labam tas var likties jocīgi, bet tā ir vienīgā iespēja izglābties no šausmīga likteņa.

Viņa pārliecās pār skapja malu un čukstēja:

— Dzīvās sēnes jau nokļuvušas līdz priekšnamam.

— Koo? — bailulis vaicāja.

— No šejienes varu redzēt, ka tās sēž ārā pie durvīm, — bumbulīte stāstīja. — Viņas gaida. Tu rīkotos gudri, ja saritinātu tur to paklāju un aizliktu durvīm priekšā. Citādi viņas saraujas planas un ielien pa durvju apakšu.

— Vai tu runā patiesību? — bailulis vaicāja, un kaklā viņam iesprūda kamols. — Tās sēnes no rīta nemaz nebija. Es tās izdomāju.

— Ak šitā gan? — Mija augstprātīgi novilka. — Tās lipīgās? Tās, kuras biezas kā filcs aug un rāpjas uz cilvēkiem un līp klāt?

— Es nezinu. Es nezinu... — bailulis trīsēdams attrauca.

— Mana vecmāmuļa ir ļoti ļoti veca, — Mija pavirši izmeta. — Viņa atrodas priekšnamā. Vai, patiesību sakot, tas, kas no viņas vēl palicis. Viņa izskatās kā liela, zaļa gabana, tikai vienā galā rēgojas mati. Arī pie tām durvīm tu vari nolikt paklāju, kas zi, vai tas ko līdzēs.

Bailuļa sirds stipri dauzījās, un viņa ķepiņas bija tik stingas, ka tikai ar pūlēm varēja saritināt paklājus. Kaut kur mājā joprojām tikšķēja pulkstenis.

— Šī skaņa nāk no augošajām sēnēm, — mazā Mija skaidroja. — Tās augs un augs, kamēr durvis pārsprāgs, un tad tās rāpsies uz tevi.

— Ņem mani augšā uz skapja! — bailulis kliedza.

— Te nav vietas, — mazā Mija atbildēja.

Pie āra durvīm klauvēja.

— Dīvaini, — mazā Mija sacīja un nopūtās, — dīvaini, ka cilvēkiem patīk klauvēt, lai gan viņi var ienākt tāpat...

Bailulis aiztraucās pie skapja un mēģināja uzrāpties augšā.

Pie durvīm atkal klauvēja.

— Mija, pie durvīm klauvē! — mājā atskanēja kāda balss.

— Jā, jel jā! — Mija atsaucās. — Durvis nav aizslēgtas. Tā bija vecmāmuļa, — viņa paskaidroja. — Iedomājies tikai, viņa vēl var parunāt.

Bailulis blenza uz priekšnama durvīm. Tās lēnām vērās vaļā, parādījās maza, melna sprauga. Bailulis iekliedzās un palīda zem paklāja.

— Mija, — vecmāmuļa uzsauca, — cik reižu tev esmu sacījusi, ka durvis jāatver, ja kāds klauvē. Un kādēļ tu esi salikusi paklājus pie durvīm? Un kādēļ tu man neļauj mierīgi nosnausties?

Tā bija briesmīgi veca un nikna vecmāmuļa, ģērbusies platā, baltā naktskreklā. Viņa pārgāja pāri istabai, atvēra ārdurvis un teica:

— Labvakar.

— Labvakar, — atbildēja bailuļa tēvs, — piedodiet, ka traucēju. Vai jūs neesat redzējusi manu dēlu, otro, skaitot no mazākā...

— Viņš atrodas zem dīvāna! — Mija atsaucās.

— Nāc vien ārā, — tētuks sacīja. — Es uz tevi nedusmojos.

— Ak tad šitā, zem dīvāna! Tā gan, — vecmāmuļa gurdi noteica. — Protams, ir jauki, ja tevi apciemo mazbērni, un Mijiņa var ielūgt savus rotaļu biedrus. Bet es vēlētos, lai viņi rotaļājas dienā, nevis naktī.

— Man gauži žēl. Citureiz viņš ieradīsies priekšpusdienā, — bailuļa tēvs paskaidroja.

Bailulis izlīda no dīvāna apakšas. Viņš neskatījās uz Miju un arī uz viņas vecmāmuļu ne. Viņš devās tieši uz durvīm, ārā uz kāpnēm un tālāk tumsā.

Tētuks gāja viņam blakus, ne vārda neteikdams. Bailulis bija tā aizvainots, ka gandrīz vai raudāja.

— Tētuk. Šitā meitene... tu pat nenoģied, viņa teica.

— Nemūžam es tur vairs neiešu, — viņš pikti turpināja. — Viņa mani piemānīja. Viņa mānās! Viņa tik briesmīgi mānās, ka tieši nelabi kļūst!

— Es saprotu, — tētuks viņu mierināja. — Tas var būt briesmīgi nepatīkami.

Un tad viņi pārgāja mājās un apēda visu palikušo saldo ēdienu.

SVILPASTE, KAS TICĒJA KATASTROFAI

Reiz dzīvoja kāda Svilpaste, kas jūrā mazgāja savu lielo lupatu paklāju. Viņa to berza ar ziepēm un suku līdz pašai paklāja zilajai malai un nogaidīja ik devīto vilni, kas atbangoja tieši īstajā laikā, lai noskalotu ziepju putas.

Tad viņa mazgāja līdz nākamajai zilajai malai, un saule sildīja viņas muguru, un viņa iebrida ar tievajām kājām dzidrajā ūdenī un tikai berza un berza.

Bija liega un rāma vasaras diena, tieši kā radīta paklāju mazgāšanai. Lēnām un miegaini vēlās gāzmas, lai viņai palīdzētu, un ap Svilpastes sarkano cepurīti sanēja dažas kamenes, jo domāja, ka viņa ir puķe.

«Ko nu izliecieties,» Svilpaste drūmi domāja. «Es tomēr zinu, kā tas ir. Tāds miers vienmēr iestājas pirms katastrofas.»

Viņa bija nonākusi pie pēdējās zilās paklāja malas, ļāva, lai devītais vilnis to apšļāc, un tad ievilka visu paklāju jūrā izskalot.

Pakalniņš bija gluds un sārts zem ūdens, pa to šurp un turp dejoja saules mirguļi. Tie dejoja arī pāri Svilpastes kāju pirkstiem un visus desmit tos apzeltīja.

Svilpaste iegrima pārdomās. Varētu iegādāties jaunu cepurīti oranžā krāsā. Vai arī vecās cepurītes malas izrakstīt ar saules mirguļiem. Varbūt ar zeltu? Bet nekustīgie zelta raksti, protams, nebūs tādi. Un, starp citu, kāda nozīme jaunai cepurei, ja gaidāmas briesmas? Bojā jau var aiziet arī ar veco cepuri ...

Svilpaste izvilka krastā savu paklāju, izklāja to uz pakalniņa un pati īgni mīdījās pa to, lai notecētu ūdens.

Laiks bija neticami skaists, tīri nedabiski. Kaut kam jānotiek. Viņa to zina. Kaut kur aiz apvāršņa krājas kas tumšs un briesmīgs — tas pietūka, tas traucās šurp — straujāk un straujāk ...

«Nevar pat zināt, kas tas ir,» Svilpaste sevī čukstēja. «Visa jūra kļūst melna, murd, saule satumst...»

Svilpastes sirds dauzījās, un pār muguru slīdēja saltas tirpas, viņa apsviedās apkārt, itin kā aiz muguras būtu ienaidnieks. Jūra vēl arvien tāpat zaigoja, un viņas ūdeņos dejoja saules mirguļi, veidodami rotaļīgus astoņniekus, vasaras vējš mierinoši noglāstīja Svilpastes purniņu.

Bet nav nemaz tik viegli nomierināt Svilpasti, kuru pārņēmušas viņai pašai neizprotamas baismas.

Ar trīsošām ķepiņām viņa izplāja paklāju, lai tas izžūst, paķēra ziepes un suku un traucās uz mājām uzlikt tējas ūdeni. Pulksten piecos bija solījusies atnākt Lēnprāte.

Svilpastes māja bija liela un ne sevišķi skaista. Kāds, kurš gribējis tikt vaļā no vecām krāsu kārbām, māju no ārpuses bija nokrāsojis tumši zaļā, bet no iekšpuses brūnā krāsā. Svilpaste māju bez mēbelēm bija izīrējusi no kāda, kas bijis apgalvojis, ka viņas vecmāmiņa savā jaunībā parasti tur pavadījusi vasaras. Svilpaste bija gauži pieķērusies saviem radiem, un viņai šķita, ka jādzīvo šajā mājā, lai godātu vecmāmiņas piemiņu.

Pirmajā vakarā viņa bija sēdējusi uz kāpnēm un brīnījusies par vecmāmiņu, kas jaunībā laikam gan bijusi pavisam citāda. Nemaz nav saprotams, ka tāds, kas prot izjust dabas skaistumu, būtu varējis apmesties šajā liesajā, nejaukajā krastmalā. Neviena dārza, kur varētu palasīt ogas ievārījumiem. Neviena lapkoka, no kuriem varētu iznākt maza birzīte. Pat skats nebija pievilcīgs.

Svilpaste nopūtās un kā neziņā raudzījās uz zaļgano, krēslaino jūru, kuras bangas tvarstīja liedagu, cik tālu vien acs varēja saredzēt. Zaļa jūra, baltas smiltis un sarkanas aļģes. Ainava kā radīta katastrofai: neviena mierīga plankumiņa.

Vēlāk Svilpaste, protams, dabūja zināt, ka viss bijis pārpratums.

Gluži veltīgi viņa ievākusies šajā šausmīgajā mājā, kas atradās tik šausmīgā krastā. Viņas vecmāmiņa dzīvojusi citā mājā. Tā tas dzīvē dažkārt notiek.

Bet pa to laiku Svilpaste jau bija paguvusi visiem radiem aizrakstīt par jauno dzīves vietu un atzina, ka nebūtu pieklājīgi atkal pārvākties.

Radi sāktu domāt, ka viņa ir blandone.

Svilpaste tātad aizvēra aiz sevis durvis un mēģināja iekārtoties mājīgi. Viegli tas nebija. Griesti bija tik augsti, ka vienmēr atradās ēnā. Logi lieli un bargi, un nekādi mežģīņu aizkari nespēja tos vērst piemīlīgākus. Tie nebija logi, lai pa tiem skatītos ārā, bet gan no ārpuses iekšā — un Svilpastei tas nepatika.

Viņa pūlējās iekārtot mājīgus stūrīšus, bet tie neiznāca mājīgi. Sakārtotās mēbeles it kā pazuda. Krēsli meklēja patvērumu pie galda, dīvāns kā izbijies spiedās pie sienas, un spuldžu gaismas loki it kā pagaisa, tāpat kā tumšā mežā bailīgi pagaist kabatas spuldzītes gaisma.

Kā jau visām viņas dzimtas loceklēm, Svilpastei bija bezgala daudz dažādu nieciņu. Spogulīši un ģimenes fotogrāfijas samta vai gliemežvāku ietvaros, kaķēni un porcelāna murmuļi, salikti uz tamborētām sedziņām, skaisti zīdā vai sudrabā izrakstīti piemiņas vārdi, mazītiņas vāzītes un jauki ovāli tējas sildītāji — jā, visi tādi nieciņi, kas vērš dzīvi vieglāku, ne tik bīstamu un lielu.

Bet visas šīs skaistās, iemīļotās mantiņas šajā drūmajā mājā jūras krastmalā zaudēja savu piemīlību un jēgu. Svilpaste tās cilāja no galda uz sekreteru, no sekretera uz palodzi, taču nekur neatrada tām piemērotu vietu.

Tur nu atkal stāv šīs mantiņas. Tikpat samulsušas.

Svilpaste apstājās durvīs un, kā mierinājumu meklēdama, raudzījās uz mantiņām. Taču tās bija tikpat nevarīgas kā viņa pati. Viņa iegāja virtuvē un nolika uz mazgājamā galda ziepes un paklāju suku. Tad viņa iededzināja uguni zem tējas ūdens un uzlika uz galda smalkās tasītes ar apzeltītu malu. Viņa paņēma kūku trauku, veikli nopūta no tā malām drupačiņas un salika tajā kūkas, glāzētās virsū, lai iedvestu cieņu Lēnprātei.

Lēnprāte mēdza dzert tēju bez krējuma, tomēr Svilpaste uzlika uz galda vecmāmiņas sudraba gliemežveida krējumtrauku. Cukuru viņa iebēra mazā plīša groziņā, kura stīpiņa bija izrotāta ar pērlēm.

Kārtojot tējas galdu, viņa jutās pavisam mierīga un visas domas par katastrofu bija atvairītas.

Posts gan, ka šajā tuksnesīgajā nostūrī nevarēja sadabūt jaukas, gadījumam piemērotas puķes. Šīs te izskatījās kā sabozušies ceri, un to ziedi nemaz neharmonēja ar dzīvojamās istabas krāsu. Svilpaste īgni pagrūda vāzi un piegāja pie loga, lai vērotu Lēnprātes atnākšanu.

Tad viņa pēkšņi domāja: «Nē, nē! Es neraudzīšos pēc viņas. Gaidīšu, kamēr viņa pieklauvēs. Tad es žigli atvēršu, un mēs abas briesmīgi priecāsimies un tērzēsim, tērzēsim ... Ja es raudzīšos pēc viņas, liedags man varbūt liksies tukšs līdz pašai bākai. Bet varbūt es ieraugu mazu punktiņu, kas tuvojas, — un man nepatīk, ja lietas tuvojas — tuvāk, nepielūdzami tuvāk... un vēl nepatīkamāk būtu, ja šis punktiņš piepeši samazinātos un vispār pagaistu...»

Svilpaste sāka trīsēt. «Kas ar mani notiek,» viņa domāja. «Man jāparunā ar Lēnprāti. Varbūt viņa nav tā, ar kuru es gribētu par to runāt, bet cita neviena man nav.»

Pie durvīm pieklauvēja. Svilpaste izbrāzās priekšnamā un jau sāka čalot, kad vēl nebija ne durvis atvērusi.

... un kas par skaistu laiku! — viņa jūsmoja. — Jūra, iedomājieties, jūra ... tik zila, tik piemīlīga, neviena vilnīša! Kā jūs jūtaties? Ak, jūs izskatāties starojoša, tā jau es domāju... Bet vai zināt, ja tu cilvēks te dzīvo, un daba un viss ... tik daudz kas kārtojams, vai nav tiesa?

«Svilpaste ir vairāk satraukta nekā parasti,» Lēnprāte nodomāja, novilkdama cimdus (jo viņa bija īsta dāma), bet skaļi viņa teica:

— Jums taisnība, Svilpastes kundze.

Viņas apsēdās pie tējas galda, un Svilpaste tā priecājās par sabiedrību, ka kļuva izklaidīga un aplēja galddrānu.

Lēnprāte jūsmoja par kūkām un cukurtrauku, un visu, ko redzēja, bet par puķēm neteica ne vārda. Nu, protams, Lēnprāte taču bija labi audzināta, un jebkurš varēja redzēt, ka šīs mežonīgās, neglītās puķes nesaderējās ar tējas servīzi.

Pēc brītiņa Svilpaste beidza kult savus tukšos salmus, un, tā kā Lēnprāte arī nekā neteica, pamazām iestājās dziļš klusums.

Pēkšņi uz galdauta izdzisa saules atblāzma. Lielos, bargos logus aizklāja mākoņi, un abas dāmas dzirdēja, ka pār jūru slīd vējš. Tāltālu, pagaidām kā čuksts.

— Redzēju, ka Svilpastes kundze mazgājusi paklāju, — Lēnprāte ieteicās.

— Jā, jūras ūdens ļoti labs paklājiem, — Svilpaste atbildēja. — Krāsas neizplūst, un pēcāk smaržo tik svaigi…

«Jāpanāk, lai Lēnprāte mani saprastu,» viņa domāja. «Lai kāds saprot, ka es baidos, un man var pateikt: «Skaidrs, ka tev ir bail, es to tik labi saprotu.» Vai arī: «Bet, mīļā, no kā tad tu baidies? Tik lieliska, rāma vasaras diena. Nudien nav ko baiļoties.»»

— Šīs kūkas es cepu pēc vecmāmiņas receptes, — Svilpaste atkal ierunājās. Un tad viņa pārliecās pāri tējas galdam un čukstēja:

— Šāds miers nav dabisks. Tas nozīmē, ka notiks kaut kas šausmīgs. Dārgā Lēnprāte, ticiet man, mēs ar savām kūkām un tēju, un mūsu paklājiem esam tik niecīgas pret visu nozīmīgo. Zināt, un tomēr šo nozīmīgo allaž apdraud nepielūdzamais...

— Ak, — Lēnprāte atteica un samulsa.

— Jā, jā, nepielūdzamais, — Svilpaste aši nobēra. — Tas, ko nevar pielūgt, ar ko nevar apspriesties, nevar saprast un neko nevar vaicāt. Tas, kas nāk tur aiz tumšā loga, no tālienes, tāltālu no jūras, un aug un aug, un ko pamana tikai tad, kad ir jau par vēlu. Vai jūs, Lēnprāte, to esat izjutusi? Sakiet, ka jel reizi esat to pārdzīvojusi! Mīļā, labā, jel sakiet!

Lēnprāte bija tumši pietvīkusi, grozīja cukurtrauku un nožēloja, ka atnākusi.

— Nu jā, atvasarā vējš reizēm ir diezgan brāzmains, — viņa beidzot ierunājās.

Svilpaste jutās vīlusies un klusēja. Lēnprāte brītiņu pagaidīja, tad nervozi atsāka.

— Piektdien es žāvēju veļu un, ticat vai neticat, man vajadzēja skriet līdz pat žogam, jo vējš bija aiznesis manu labāko spilvendrānu. Kādu mazgāšanas līdzekli jūs lietojat, Svilpastes kundze?

— Neatceros, — Svilpaste atbildēja, un piepeši viņu pārņēma briesmīgs nogurums, tāpēc ka Lēnprāte negribēja viņu saprast. — Vai vēlaties vēl kādu tasi tējas?

— Nē, tencinu, — Lēnprāte attrauca.

— Apciemojums bija patīkams. Baidos, ka man laiks pamazām posties uz mājām.

— Nu jā, es saprotu, — Svilpaste atbildēja.

Arā bija iestājusies tumsa, un jūra šalkdama sitās pret krastu.

Bija par agru aizdegt lampu, lai neparādītu, ka baidās, bet savukārt pārāk krēslains, lai justos patīkami. Lēnprātes plānais deguns bija vēl vairāk saraukts nekā parasti, varētu domāt, ka viņa nejutās labi. Bet Svilpaste nemaz necentās palīdzēt viņai tikt uz mājām. Viņa neteica ne vārda, tikai klusēja un lauzīja sīkās drumslās savas glazētās kūkas.

— Ir gan nepatīkami, — Lēnprāte domāja un nemanot paņēma savu somu no sekretera un iesita to padusē. Arā pieņēmās spēkā dienvidrietumu vējš.

— Jūs runājāt par vēju, — Svilpaste pēkšņi sacīja, — par vēju, kas aizpūš veļu. Bet es runāju par cikloniem, par taifūniem, mīļā Lēnprāte. Par ūdens virpuļiem, viesuļiem, taifūniem un smilšu vētrām ... Par jūras bangām, kas aizskalo mājas ... Bet visvairāk es runāju pati par sevi, lai gan saprotu, ka smalki tas nav. Es zinu, ka notiks nelaime. Domāju par to visu laiku. Pat mazgājot savu lupatu paklāju. Vai jūs to varat saprast? Vai kaut ko tādu esat izjutusi?

— Ieteicams lietot etiķi, — Lēnprāte teica un blenza uz savu tējas tasi. — Lupatu paklāji saglabā krāsu, ja skalojamam ūdenim pielej mazliet etiķa.

Svilpaste sadusmojās, un tas bija tik neparasti. Viņa juta, ka kaut kādi jāsakaitina Lēnprāte, un darīja tā, kā viņai iekrita prātā: rādīja uz neglīto žuburu vāzītē un sauca:

— Paraugieties! Tas ir tik skaists! Tik labi harmonē ar servīzi!

Arī Lēnprāte sadusmojās, jo no visa tā bija nogurusi, viņa pietrūkās kājās un brēca:

— Itin nemaz! Tas ir par lielu un kuplu un pārāk košs, tas nemaz neder pie tējas galda!

Abas dāmas ardievojās. Svilpaste aizslēdza durvis un atgriezās dzīvojamā istabā.

Viņa jutās bēdīga un vīlusies un atzina, ka viņas tējas ielūgums nav izdevies. Mazais zars stāvēja vāzītē uz tējas galda pelēks un dzeloņains, un kā piebārstīts ar tumši sarkaniem ziediņiem. Pēkšņi Svilpastei likās, ka nevis ziedi nesaskanēja ar servīzi, bet pati servīze nesaskanēja ne ar vienu pašu priekšmetu. Viņa pārcēla vāzi uz palodzi.

Visa jūra bija pārvērtusies. Tā bija pelēka, ar baltiem zobiem, kas nikni kodās krastmalā. Debesis bija iesarkanas un smagas.

Svilpaste joprojām ilgi stāvēja pie loga un klausījās, ka pieņemas vējš.

Tad atskanēja tālrunis.

— Vai Svilpastes kundze? — piesardzīgi vaicāja Lēnprātes balss.

— Protams, ka es, — Svilpaste atbildēja.

— Te cits neviens nedzīvo. Vai jūs labi pārgājāt mājās?

— Protams, protams, — Lēnprāte atbildēja.

— Liekas, ka atkal mazliet pieņemas vējš. — Brītiņu viņa klusēja, tad laipni bilda: — Klausieties, Svilpastes kundze! Tās šausmas, par kurām jūs runājāt. Vai tādas bieži notikušas?

— Nē, — Svilpaste atbildēja.

— Tātad tikai reizēm?

— Patiesībā nekad. Tā ir tikai tāda sajūta, — Svilpaste atbildēja.

— Ai, — Lēnprāte atteica. — Es gribēju pateikties par tēju. Un tātad ar jums nekas nav noticis?

— Nē. Pateicos, ka piezvanījāt. Ceru, ka kādreiz tiksimies, — Svilpaste atbildēja.

— Es tāpat, — Lēnprāte atteica un nolika klausuli.

Svilpaste brītiņu pasēdēja saldama un raudzījās uz tālruni.

«Drīz vien mani logi kļūs tumši,» viņa domāja. «Tos varētu aizklāt ar segām. Spoguļus varētu apgriezt pret sienu.» Taču viņa nedarīja nekā, tikai sēdēja un klausījās vēja auros dūmenī. Vējš auroja gluži kā pamests zvēriņš.

Mājas dienvidpusē bumbulītes dukurītis sitās pret sienu, bet Svilpaste neuzdrīkstējās iziet ārā dukurīti noņemt. Māja viegli drebēja no vēja šalkām, varēja dzirdēt, ka vētra atspērās un brāzās pāri dārzam.

Arā nogāzās kāds ķieģelis un atsitās pret pakalniņu. Svilpaste sarāvās un piecēlās. Viņa žigli iegāja guļamistabā. Bet tā bija par lielu, tur nevarēja justies droši. Pieliekamais, tas gan bija diezgan mazs, lai justos drošībā. Svilpaste paķēra segu un drāzās pa gaiteni, ar kāju atspēra pieliekamā durvis un tad durvis cieši aizvēra. Te vētra nebija tik stipri sadzirdama. Arī loga te nebija, tikai neliels vēdlodziņš. Tumsā viņa taustījās garām kartupeļu maisam un, ietinusies segā, piespiedās pie sienas zem plaukta, uz kura atradās ievārījumu burkas.

Pamazām viņas fantāzija iztēloja pati savu negaisu, daudz tumšāku un postošāku nekā to, kas drebināja māju. Gāzmas vērtās par lieliem, baltiem pūķiem, pie apvāršņa kā melns pīlārs no ūdens iznira rūcošs ūdens virpulis, spožs pīlārs, kas brāzās pret viņu, tuvāk, aizvien tuvāk ...

Viņas pašas iztēlotais negaiss allaž bija pats briesmīgākais, tā jau tas vienmēr bijis. Un dziļi sevī Svilpaste mazliet lepojās ar savām katastrofām, kuras pieredzēja tikai viņa viena pati.

«Lēnprāte ir stulbene,» viņa domāja. «Muļķa sievišķis, kas nespēj domāt ne par ko citu kā tikai par tējas cepumiem un spilveniem. Viņa arī no puķēm nekā nesaprot. Tagad viņa sēž savās mājās un prāto, ka es nekad nekā neesmu piedzīvojusi. Es, kas ik dienas pieredzu pasaules bojā eju un tomēr joprojām apģērbjos, noģērbjos, ēdu un mazgāju traukus, un pieņemu viesus, it kā nekas nebūtu noticis.»

Svilpaste pastiepa uz priekšu purniņu, stingri palūkojās ārā tumsā un sacīja: «Es jums parādīšu.»

Ej nu sazini ko viņa ar to gribēja sacīt. Tad viņa palīda zem segas un ar ķepiņām aizspieda ausis.

Bet ārā pret pusnakti vētra pieņēmās, un pulksten vienos tās ātrums jau sasniedza 46 metrus sekundē.

Aptuveni ap pulksten diviem naktī vētra nogāza dūmeni. Viena tā puse nokrita ārpusē gar mājas sienu, bet otra iekrita pavardā. Pa jumta caurumu varēja saredzēt tumšās nakts debesis ar lieliem, slīdošiem mākoņiem. Un piepeši vētra ielauzās mājā, un aiz pavarda pelniem un plandošiem aizkariem, un galdautiem, un ģimenes fotogrāfijām, kas šāvās gar ausīm, nekā nevarēja saredzēt. Visas izbiedētās Svilpastes mantas dabūja dzīvību, tās čaukstēja, žvadzēja un klinkstēja, durvis aizsitās, un gleznas no sienas nokrita uz grīdas.

Dzīvojamās istabas vidū stāvēja Svilpaste, viņas kleita plandījās, un viņa mulsi domāja: «Tagad tas notiks. Tagad visam pienācis gals. Beidzot. Nu vairs ilgi nav jāgaida.»

Viņa paņēma tālruni, lai piezvanītu Lēnprātei un pateiktu ... nūjā, pateiktu kaut ko tādu, kas uz visiem laikiem satriektu Lēnprāti. Pateiktu pavisam mierīgi un uzvaroši.

Bet telefona vads bija pārrauts.

Svilpaste nedzirdēja nekā cita kā tikai vētru un kārniņus birstam no jumta. Ja es uzkāptu bēniņos, tad jumts aizlidotu. Ja paslēptos pagrabā, visa māja pār mani sagrūtu. Un, lai nu kā tas būtu, tā tomēr notiks.

Viņa paķēra kādu porcelāna kaķīti un cieši piespieda to sev klāt. Tad vētra atrāva logu un pār grīdu bira stikli. Pār mahagona mēbelēm šļāca lietus, un jaukā ģipša bumbulīte nogāzās no postamenta un sašķīda druskās.

Ar briesmīgu brīkšķi uz grīdas nokrita tēvoča lielā stikla lustra. Svilpaste dzirdēja, ka viņas mantas brēca un vaimanāja, sadauzītajā spogulī viņa uz mirkli saskatīja savu pašas purniņu un, nekā nedomādama, pietraucās pie loga un izlēca ārā.

Tur nu viņa sēdēja smiltīs. Juta, ka sejā sitas silts lietus, un ap viņu kā buras plandīja drēbes. Viņa cieši aizvēra acis un zināja, ka tagad atrodas pašu briesmu degpunktā, pilnīgi un bez palīdzības.

Vētra joprojām auroja, rāmi un neatlaidīgi. Taču visas bīstamās skaņas bija rimušas, viss, kas kauca, brikšķēja, brakšķēja un plīsa. Bīstamais nebija ne mājā, ne ārā.

Svilpaste piesardzīgi ieelpoja valgo aļģu smārdu un atvēra acis.

Tumsa vairs nebija tik melna, kāda tā bija dzīvojamā istabā.

Viņa redzēja gāzmas un bākas gaismu, kas lēnām slīdēja cauri naktij viņai garām, aizsoļoja pār smilšu kāpām, izgaisa pie apvāršņa un tad atkal atgriezās, nerimtīgā aplī slīdēja šī rāmā gaisma un uzraudzīja vētru.

«Agrāk es nekad netiku bijusi naktī ārā,» Svilpaste prātoja, «ja to zinātu māmuļa ...»

Viņa sāka rāpties pretī vējam uz liedaga pusi, lai pēc iespējas tiktu tālāk no murmuļa mājas. Ķepiņā viņa joprojām turēja kaķēnu, kuru aizsargājot pati nomierinājās. Nu viņa redzēja, ka visa jūra bija sakulta zilgani baltās putās. Vētra paķēra viļņu krēpes, un tās lidoja kā dūmi pār liedagu. Gaisā bija jūtama sāls garša.

Aiz viņas kaut kas plīsa, kaut kur mājā. Bet Svilpaste nepagrieza galvu. Viņa bija aizlīduši aiz kāda liela akmens un platām acīm raudzījās naktī. Viņai vairs nesala. Taču visdīvainākais, ka piepeši viņa jutās pavisam mierīga. Svilpastei tā bija neparasta izjūta, un tas bija tik patīkami. Un kādēļ lai viņa uztrauktos? Katastrofa jau beidzot pienākusi.

Pret rīta pusi vētra norima. Svilpaste to tikko manīja. Viņa sēdēja un prātoja pati par sevi, savām katastrofām, mēbelēm, kā lai visu atkal dabū savā vietā. Patiesībā nekas nebija noticis, vienīgi norauts dūmenis.

Taču sevī viņa juta, ka noticis pats svarīgākais viņas dzīvē. Viss ap viņu bija zvalstījies un apgriezies otrādi, un viņa nezināja, kā lai atkal visu dabū ierastās sliedēs.

Viņai likās, ka viņa — vecā Svilpaste izgaisusi, un nebija droša, vai pati vēlētos to atpakaļ. Bet ko iesākt ar visu to, kas agrākai Svilpastei bija piederējis?

Tas viss bija sadragāts, sasprādzis vai arī apbiris ar sodrējiem un samircis. Vai tiešām viņai mēnešiem ilgi būs jāsēž, jālīmē, jālāpa un jāmeklē pazudušās daļas ...

Mazgāt un gludināt, un pārkrāsot, un bēdāties, ka tik viegli nevar visu salabot, un zināt, ka tomēr paliek robi un ka agrāk viss bijis smalkāks... Ak nē! Un pēc tam visu šo postu tāpat sakārtot tajā pašā drūmajā istabā un mēģināt sevi pārliecināt, ka istaba bijusi mājīga.

— Nē! — to es nedarīšu! — Svilpaste izsaucās un piecēlās, viņas kājas bija notirpušas. — Ja es visu mēģināšu izkārtot tādu, kāds tas bijis agrāk, tad arī pati atkal kļūšu tāda. Mani atkal pārņems bailes... Es to jūtu. Un tad cikloni zagsies man pakaļ un taifūni, taifūni...

Viņa pirmo reizi paraudzījās uz murmuļa māju. Tā stāvēja, kā stāvējusi. Viss saplīsušais atradās iekšā un gaidīja, lai viņa par to parūpētos.

Neviena īstena Svilpaste nebūtu pametusi vētras varā savas skaistās, mantotās mēbeles... «Māte teiktu, ka ir taču tā saucamais pienākums,» Svilpaste sevī murmināja. Bija jau atausis rīts.

Apvārsnis austrumos gaidīja saullēktu. Pār jūru pūta biklas vēja brāzmas un slīdēja izklaidu mākoņi, kurus vētra bija pametusi. Garām aizdimdēja viegli pērkona grandi.

Laiks bija nemierīgs, un viļņi nezināja, kur dēties. Svilpaste šaubījās.

Un tad viņa ieraudzīja ūdens virpuli.

Tas it nemaz nebija līdzīgs Svilpastes melnajam spožajam ūdens pīlāram. Tas te bija īsts. Gaišs. Kā balta mākoņu vērpata, tas lejup griezās varenā spirālē un tur, kur ūdens cēlās no jūras augšup to sagaidīt, kļuva krīta balts.

Tas nerūca, tas netraucās. Tas bija pavisam kluss un lēnām virzījās pret krastu, un saullēktā rožaini sārtojās.

Virpulis bija neiedomājami augsts, bez trokšņa spēcīgi kā vilciņš ap savu asi griezdamies, tas nāca tuvāk un tuvāk...

Svilpaste nespēja pakustēties. Viņa stāvēja klusi, pagalam klusi, žņaudzīja porcelāna kaķēnu un domāja: «Ak mana skaistā, lieliskā katastrofa!»

Virpulis slīdēja pār liedagu netālu no Svilpastes. Baltais virpulis majestātiski aizslīdēja viņai garām, tagad tas bija smilšu pīlārs, ļoti rāmi tas pacēla murmuļa mājas jumtu un pazuda. Viņa redzēja savas mēbeles, kas uzšāvās augšup un izgaisa. Redzēja visas savas greznumlietiņas, kuras lidoja tieši uz debesīm: sedziņas un tējas sildītāji, un ģimenes fotogrāfijas, un vecmāmiņas krējuma trauks, un zīdā un sudrabā izrakstītie piemiņas vārdi — viss, viss, viss! Sajūsmināta viņa domāja: «Ak, cik skaisti! Ko gan es, nabaga mazā Svilpaste, varu iesākt pret lielajiem dabas spēkiem. Ko es pēc visa tā varu salabot? Itin nenieka! Viss kā izslaucīts un iztīrīts!»

Virpulis svinīgi soļoja tālāk pār zemi, saplaka, salūza un izšķīda. Tas vairs nebija vajadzīgs.

Svilpaste dziļi ievilka elpu. «Nu es vairs nekad nebaiļošos,» viņa pati sev sacīja. «Tagad esmu pavisam brīva. Tagad esmu gatava uz visu.»

Viņa nolika kaķēnu uz kāda akmens. Nakts laikā viena tā auss bija nošķelta, un uz purniņa vīdēja eļļa. Tas piešķīra kaķēnam cita izteiksmi, mazliet viltīgu un uzpūtīgu.

Saule kāpa augstāk. Svilpaste gāja lejup pa slapjajām smiltīm. Tur gulēja viņas lupatu paldājs. Jūra to bija izrotājusi ar aļģēm un gliemežvākiem, un neviens paklājs nav tik pamatīgi izmazgāts. Svilpaste mazliet iesmējās. Viņa paņēma paklāju ar abām ķepām un vilka to līdzi gāzmās.

Viņa ienira lielā, zaļā bangā, apsēdās uz paklāja un burāja šņācošajās, baltajās putās, un tad atkal grima un grima, līdz nokļuva pašā dzelmes dziļumā.

Gāzma pēc gāzmas, caurspīdīgas un zaļas, šļāca viņai pāri, un tad Svilpaste atkal pacēlās augšup pret sauli un spļaudījās, un smējās, un klaigāja, un dejoja pa gāzmām ar savu paklāju.

Tik līksma viņa vēl nekad nebija jutusies savā mūžā.

Lēnprāte jau labu brīdi bija Svilpasti saukusi, iekams tā viņu pamanīja.

— Kādas šausmas! Nabaga mīļā Svilpastes kundze! — Lēnprāte brēca.

— Labrīt! — Svilpaste atteica un izvilka krastmalā savu paklāju. — Kā jums klājas?

— Esmu galīgi izmisusi! — Lēnprāte izsaucās. — Kāda nakts! Visu laiku es tikai par jums vien domāju. Un es to redzēju. Redzēju, kad tā atnāca. Tā nudien bija īstā katastrofa.

— Kā tad tā? — Svilpaste nevainīgi vaicāja.

— Jums bija taisnība, ak jā, taisnība, — Lēnprāte vaimanāja. — Jūs taču teicāt, ka notiks katastrofa. Iedomājieties, visas jūsu skaistās mantas! Visa skaistā māja! Augu nakti mēģināju telefonēt, es tā biju uztraukusies, bet vējš bija nogāzis vadus.

— Jūs nu gan esat laipna, — Svilpaste atteica un izgrieza ūdeni no savas cepurītes. — Bet tas nudien bija lieki. Jūs jau zināt — pie skalojamā ūdens tikai mazliet jāpielej etiķis, tad lupatu paklāja krāsas neplūk! Nemaz nav vajadzīgs uztraukties!

Un Svilpaste apsēdās smiltīs un smējās tā, ka acīs sariesās asaras.

STĀSTS PAR PĒDĒJO PŪĶI PASAULĒ

Kādā ceturtdienā suņu dienu beigās lielajā lāmā, kas atradās pa labi no tēva šūpuļtīkla koka un bija pilna ar brūnu ūdeni, trollītis noķēra mazu pūķi.

Skaidrs, ka viņš nebija domājis ķert pūķi. Viņš tikai bija gribējis noķert dažus mazos kurkulēnus, kas šaudījās apkārt pa lāmas dūņām, lai pārbaudītu, vai viņi peldot kustina kājas un vai tiešām peld ačgārni. Bet, kad viņš pēkšņi pacēla gaisā stikla burku, tajā atradās kaut kas pavisam cits.

«Zvēru pie savas mūžīgās astes,» trollītis Mumins svinīgi čukstēja.

Viņš ar abām ķepiņām turēja burku un tikai blenza tajā.

Pūķis nebija lielāks par sērkociņu kastīti un, jauki kustinādams caurspīdīgos spārnus, kas bija tikpat skaisti veidoti kā zelta zivtiņas spuras, graciozi peldēja pa burku.

Taču neviena zelta zivtiņa nebija tā apzeltīta, kā šis miniatūrais pūķis. Tas dzirkstīja zeltā, tas bija zeltaini grubuļains saules mirdzā, tā galviņa bija gaiši zaļa un acis dzeltenas kā citrons. Ikvienai no sešām apzeltītajām kājiņām bija mazītiņa, zaļa ķepiņa, un astes galiņš zaļi vizēja. Pūķis bija brīnumains.

Trollītis Mumins uzlika burciņai vāciņu (ar gaisa caurumiņu) un piesardzīgi novietoja burciņu sūnās. Tad viņš apgūlās uz vēdera un aplūkoja pūķi tuvumā.

Pūķis piepeldēja pie stikla sienas un atvēra rīklīti, pilnu ar mazītiņiem, baltiem zobiņiem.

«Viņš ir pikts,» trollītis Mumins domāja. «Viņš ir pikts, lai gan briesmīgi maziņš. Ko man darīt, lai viņš mani iemīļotu … Un ko viņš ēd? Ko ēd pūķis!»

Noraizējies un satraukts viņš pacēla burku un sāka čāpot mājup, piesardzīgi, lai pūķis nepiesistos pie burkas stikla sienām. Viņš taču bija tik briesmīgi mazs un trausls.

«Es par tevi rūpēšos un tevi mīlēšu,» trollītis Mumins čukstēja. «Nakti tu varēsi gulēt uz mana spilvena. Kad paaugsies un mani iemīlēsi, varēsi kopā ar mani peldēt jūrā...»

Trollīša Mumina tēvs noņēmās pa savu tabakas lauku. Protams, ka viņam var parādīt pūķi. Bet varbūt labāk ne. Pagaidām. Dažas dienas, kamēr pūķis pieradīs, viņš jāpatur savā istabiņā. Kā noslēpums, gaidot pašu jaukāko: kad to varēs parādīt Susuriņam.

Trollītis Mumins cieši piekļāva burku sev klāt un pēc iespējas vienaldzīgāk devās uz virtuves kāpnēm. Citi sēdēja kaut kur verandā.

Tieši, kad trollītis ielavījās mājā, mazā Mija pabāza galvu, viņa bija paslēpusies aiz ūdens mucas un ziņkāri sauca:

— Kas tev tur ir?

— Nekas, — trollītis Mumins atteica.

— Tā ir burka, — Mija ieteicās un pastiepa kaklu. — Ko tu tajā nes? Kādēļ tu to slēp?

Trollītis Mumins šāvās augšup pa kāpnēm un iedrāzās savā istabā. Viņš nolika burku uz galda, ūdens aši saskalojās, un pūķis bija ar spārniem aizklājis galvu un saritinājies kamoliņā. Tagad viņš lēnām izstiepās un atieza zobus.

— Kaut kas tāds nekad vairs nenotiks, — trollītis Mumins apsolīja. — Piedod man, mīļais. — Viņš noskrūvēja burkas vāku, lai pūķis varētu palūkoties apkārt, un tad piegāja un aizbultēja durvis. No Mijas nekad nevarēja būt drošs.

Kad viņš atgriezās pie pūķa, tas bija izlīdis no burkas un sēdēja uz tās malas. Trollītis Mumins uzmanīgi pastiepa ķepiņu, lai pūķi noglāstītu.

Tad pūķis atvēra rīkli un izpūta nelielu dūmu mākonīti. Gluži kā liesma izšāvās un atkal pazuda sarkana mēle.

— Ai! — Trollītis Mumins izsaucās, jo bija apdedzinājies. Ne visai, bet tomēr.

Nu viņš vēl vairāk apbrīnoja pūķi.

— Vai tu dusmojies, ko? — viņš klusi vaicāja. — Vai tu esi briesmīgi baigs un ļauns, un negants, ko? Ak tu jaukais, mīļais, mazais kriksīt!

Pūķis šņāca.

Trollītis Mumins palīda pagultē un izvilka savu nakts kārbu. Tur atradās dažas mazliet sacietējušas pankūkas, pussviestmaizes un ābols. Trollītis visu to sagrieza mazos gabaliņos un nolika uz galda ap pūķi. Pūķis gabaliņus paoda, uzmeta trollītim nicinošu skatienu un piepeši neticami aši metās pret palodzi un uzbruka kādai treknai augusta mēneša mušai.

Muša beidza sīkt un sāka knirkšķēt. Pūķis bija iecirtis mušas pakausī savas mazās, zaļās ķepiņas un pūta mušai acīs dūmus.

Un tad baltie zobiņi noknakšķēja, rīklīte papletās, un augusta muša tajā pazuda. Pūķis rija un rija. Pēc tam nolaizījās, pakasīja sev aiz auss un ar vienu aci izsmejoši raudzījās uz trollīti.

— Tu nu gan vari! — trollītis Mumins izsaucās. — Ak tu mazais šņiku-šņaku!

Tajā brīdī lejā atskanēja Mumina māmuļas gongs, bija brokastlaiks.

— Tagad tu mani rātni pagaidi. Es būšu atpakaļ, cik vien ātri pagūšu, — trollītis Mumins sacīja.

Brīdi viņš pastāvēja un uzmeta pūķim, kas nemaz neizskatījās mīlīgs, ilgu pilnu skatienu. Tad čukstēja: «Mīļo draudziņ,» — aši notraucās lejup pa kāpnēm un iešāvās verandā.

Mija vēl nebija iebāzusi karoti biezputrā, kad jau uzņēma valodu:

— Dažs labs mēdz glabāt noslēpumus zināmās burkās.

— Turi muti, — trollītis Mumins atcirta.

— Varētu pat domāt, — Mija atsāka, — ka dažs labs uzglabā dēles, ķirmjus un varbūt pat lielus simtkājus, kas vienā minūtē pavairojas simtkārtīgi.

— Māmiņ, — trollītis Mumins ieteicās.

— Tu zini, ka es ilgojos pēc maza dzīvnieciņa, kas man pieķertos, un kāpēc tas...

— Tas — kas — bas — mas, — Mija izsaucās un burbuļoja glāzē pienu.

— Ko? — ievaicājās tēvs un pacēla acis no laikraksta.

— Trollītis Mumins atradis jaunu dzīvnieku. Vai viņš kož? — māmuļa vaicāja.

— Viņš ir pārāk mazs, lai iekostu tā, ka sajūt, — dēls nomurmināja.

— Un vai viņš drīz izaugs lielāks? — bumbulīte vaicāja. — Kad mēs viņu redzēsim? Vai viņš prot runāt?

Trollītis Mumins nekā neatbildēja. Tagad viss bija sabojāts. Patiesībā vajadzētu būt tā: vispirms tev ir noslēpums, un tad tu sagādā pārsteigumu.

Bet, ja nu tu dzīvo ģimenē, tad nenotiek ne viens, ne otrs. Tad viņi jau zina visu no paša sākuma, un tad nekas tev nevar sagādāt prieku.

— Kad būšu paēdis, esmu nodomājis aiziet lejā pie upes, — trollītis Mumins teica rāmi un nicinoši. Nicinoši kā pūķis. — Tu, māmiņ, piesaki, lai viņi neiet manā istabā. Par sekām es neatbildu.

— Labi, — māmuļa atteica un paraudzījās uz Miju. — Neviena dzīva radība nedrīkst ieiet tavā istabā.

Trollītis Mumins cienīgi apēda savu biezputru.

Tad viņš cauri dārzam devās uz tiltu.

Susuriņš sēdēja ārā pie telts un krāsoja korķa pludiņu. Trollītis Mumins paraudzījās uz Susuriņu un no jauna juta prieku par savu pūķi.

— Ai-ai-ai, nav viegli būt ģimenes cilvēkam, — viņš teica.

Susuriņš sēkdams piekrita, bet neizņēma no mutes pīpi. Brīdi viņi sēdēja draudzīgā un vīrišķīgā noskaņā.

— Ak tā, par itin neko, — trollītis Mumins piepeši ierunājās. — Vai tu kādreiz savos ceļojumos esi saticis pūķi?

— Tu taču negribi teikt salamandras, odzes vai krokodilus? — pēc ilga klusuma Susuriņš atvaicāja. — Tu, protams, domāji par pūķi. Nē. Tādu vairs nav.

— Varbūt, — trollītis Mumins lēnītiņām ierunājās, — varbūt kāds vēl palicis un sēž noķerts burkā.

Susuriņš pacēla acis un skadri raudzījās, viņš pamanīja, ka trollītis aiz sajūsmas un uztraukuma vai plīst. Tad viņš noraidoši bilda:

— Es tam neticu.

— Iespējams, ka viņš nav lielāks par sērkociņu kastīti un spļauj uguni, — trollītis Mumins stāstīja un nožāvājās.

— Tas nav iespējams, — Susuriņš atteica, jo zināja, kā jāsagatavo pārsteigums.

Viņa draugs paraudzījās gaisā un sacīja:

— Tīra zelta pūķis ar mazītiņām, zaļām ķepiņām, kurš varbūt kļūs briesmīgi padevīgs un sekos man it visur... Un tad viņš pietrūkās kājās un sauca:

— Es tādu esmu atradis! Esmu atradis sev mazu pūķīti!

Kamēr viņi soļoja mājup, Susuriņu pārņēma gan šaubas, gan pārsteigums, gan apbrīna. Viņš bija galīgi samulsis.

Viņi uzkāpa augšā, piesardzīgi atvēra durvis un iegāja istabā.

Ūdens burka joprojām stāvēja uz galda, bet pūķis bija pazudis. Trollītis Mumins meklēja pagultē, aiz kumodes, viņš rāpās itin visur, meklēja un sauca:

— Mīļo draudziņ... mīļais huti-huti,huti, mans jaukais zelta gabaliņ...

— Skat, tur viņš sēž uz aizkariem! — Susuriņš parādīja.

Pūķis tiešām sēdēja uz aizkariem pie pašiem griestiem.

— Kā gan viņš tur nokļuvis, — trollītis Mumins bailīgi izsaucās. — Padomā, ja nu viņš nokrīt lejā... Paliec klusu. Pagaidi... Nesaki ne vārda...

Viņš norāva gultas drānas un izklāja tās pie loga uz grīdas, tad paņēma murmuļa veco tauriņu tīklu un turēja to pūķim pie deguna.

— Hoplā! — viņš čukstēja. — Puki-ruki- muki... kusties lēnītiņām, pavisam lēnītiņām...

— Tu viņu aizbiedēsi, — Susuriņš ierunājās.

Pūķis atplēta rīkli un šņāca. Tad ietrieca zobus tauriņu tīklā un sāka rūkt kā mazs motors.

Pēc tam pēkšņi sāka lidot pa istabu gar pašiem griestiem.

— Viņš lido! Viņš lido! — Trollītis Mumins kliedza. — Mans pūķis lido!

— Nu, protams, — Susuriņš bilda. — Nelēkā tā. Stāvi rāmi.

Pūķis apstājās griestiem tieši pret pašu vidu, viņa spārni vibrēja ātri — kā nakts tauriņa spārni. Tad viņš aši nolaidās zemāk, iekoda trollītim ausī, tas iekliedzās, bet pūķis uzmetās uz Susuriņa pleca.

Viņš piekļāvās cieši pie Susuriņa auss un, aizvēris acis, sāka murrāt.

— Šitāds resgalis, — Susuriņš pārsteigts noteica. — Viņš ir gluži karsts. Ko viņš dara?

— Viņš mīl tevi, — trollītis Mumins atbildēja.

Pēcpusdienā no sava apciemojuma pie Mijas vecmāmiņas atgriezās Snorkes jaunkundze un, protams, tūlīt dabūja zināt, ka trollītis Mumins atradis pūķi.

Tas sēdēja uz kafijas galda blakus Susuriņa tasei un laizīja ķepiņas. Viņš itin visus, izņemot Susuriņu, bija sakodis un ikreiz, ja saniknojās, kaut kur iededzināja caurumu.

— Briesmīgi jauks! — Snorkes jaunkundze teica. — Kā viņu sauc?

— Nekāda īpaša vārda viņam nav. Tas ir tikai pūķis, — trollītis Mumins nomurmināja.

Piesardzīgi viņš pavirzīja savu ķepiņu pa galdautu, kamēr tā pieskārās pie vienas no mazajām, zeltītajām kājiņām. Žviks, pūķis pacēlās gaisā un šņāca, un izspļāva nelielu dūmu mākonīti.

— Vai, cik mīļš! — Snorkes jaunkundze izsaucās.

Pūķis pievirzījās vēl tuvāk Susuriņam un paoda viņa pīpi. Tur, kur pūķis bija sēdējis, galdautā palika apaļš, brūns caurums.

— Nez vai viņš var izdedzināt arī vaska drānu, — Mumina māmiņa ieteicās.

— Skaidrs, ka var, — mazā Mija paskaidroja. —- Ja viņš mazliet paaugsies, tad nodedzinās visu māju. Gan jūs redzēsiet!

Viņa paķēra kūkas gabaliņu, un pūķis tūdaļ kā maza zelta fūrija metās viņai virsū un iekoda ķepiņā.

— Ak tu velns! — Mija izsaucās un pavicināja servjeti pret pūķi.

— Ja tu tā runāsi, tad netiksi debesīs, — bumbulīte uz vietas aizrādīja, bet trollītis Mumins viņu pārtrauca un nikni sauca:

— Pūķis nav vainīgs! Viņš domāja, ka tu gribēji apēst mušu, kas sēdēja uz kūkas.

— Liecies mierā ar savu pūķi! — Mija atcirta, jo kodums tiešām sāpēja. — Starp citu, viņš nemaz nav tavs, viņš ir Susuriņa, jo pieķeras tam.

Kādu brīdi valdīja klusums.

— Par ko bērni ķīvējas? — vaicāja Susuriņš un piecēlās. — Pēc pāris stundām būs zināms, kas ir pūķa saimnieks. Nu, taisies prom! Laidies pie sava saimnieka!

Bet pūķis, kas bija nometies uz Susuriņa pleca, cieši pieķērās ar visām sešām ķepiņām un sīca gluži kā šujmašīna, Susuriņš paņēma pūķi saujā un pabāza to zem kafijas sildītāja.

Tad viņš atvēra stikla durvis un izgāja ārā dārzā.

— Viņš taču nosmaks, — trollis Mumins sacīja un mazliet pacēla uz augšu sildītāju. Pūķis zibensātrumā izšāvās ārā, pielaidās pie loga un, atspiedis ķepiņas pret rūtīm, raudzījās pa logu pēc Susuriņa. Pēc laiciņa pūķītis sāka dīkt, un viņa zeltainā krāsa kļuva pelēka līdz pašam astes galiņam.

— Pūķi jau aptuveni pirms septiņdesmit gadiem izzuduši no cilvēku apziņas, — piepeši ierunājās tēvs. — Es izlasīju Konversācijas vārdnīcā, ka visilgāk uzglabājusies emocionālā suga ar stipru dedzināšanas spēju. Tā esot aplam ietiepīga un nekad nemainot savus uzskatus.

— Paldies par kafiju, — trollītis Mumins teica un piecēlās. — Es iešu uz savu istabu.

— Mīlulīt, vai tavs pūķis paliks verandā? — vaicāja māmuļa. — Jeb vai tu ņemsi viņu sev līdzi?

Trollītis Mumins neatbildēja.

Viņš piegāja un atvēra durvis. Telpā nozibsnīja, kad pūķis izlaidās ārā, un Snorkes jaunkundze izsaucās:

— Ai! Tu viņu vairs nemūžam nenoķersi! Kādēļ viņš izturējās šitā? Es pat lāgā viņu nepaguvu apskatīt.

— Vari aiziet pie Susuriņa un pūķi pavērot. Viņš sēž uz Susuriņa pleca, — trollītis Mumins sirdīgi atbildēja.

— Manu mīlulīt! Mans mazais trollīti, — māmuļa sērīgi noteica.

Susuriņš vēl lāgā nebija izvilcis savu makšķeri, kad pūķis pietraucās un apsēdās uz viņa ceļgaliem. Viņš locīties locījās aiz prieka, ka atradis Susuriņu.

— Drīz uzlēks mēness, — Susuriņš teica un pagrūda ķiparu. — Tiš! Taisies, ka tiec! Laidies uz mājām!

Bet viņš jau zināja, ka nekas neiznāks. Pūķis nekad vairs viņu nepametīs. Un, ciktāl Susuriņš varēja atminēties, tad pūķis dzīvoja simts gadu.

Susuriņš noraizējies lūkojās uz mazo, spīdīgo radībiņu, kas visādi nopūlējās, lai viņam izpatiktu.

— Protams, ka tu esi skaists, — viņš teica. — Protams, būtu jauki tevi paturēt. Bet saproti taču, trollītis Mumins...

Pūķis nožāvājās. Viņš uzlaidās uz Susuriņa cepures un ieritinājās cepures skrandainajā malā atdusēties. Susuriņš nopūtās un meta auklu upē. Jaunais pludiņš zaigoja straumē spīdīgs un dzidri sarkans. Viņš zināja, ka trollītim Muminam šodien nebūs nekādas patikas makšķerēt. Kaut piķis parāvis visu šo negalu...

Stundas aizritēja.

Mazais pūķis aizlaidās un noķēra dažas mušas, pēc tam atkal atgriezās uz cepures gulēt. Susuriņš izvilka piecas raudas un vienu zuti, kuru tūlīt aizsvieda atpakaļ, jo tas neganti locījās.

Pievakarē pa straumi slīdēja laiva. Tajā sēdēja kāds jauns murmulis un airēja.

— Vai ķeras? — viņš vaicāja.

— Tā puslīdz, — Susuriņš atbildēja. — Vai tālu braukdams?

— Nu tā, tak jau kādu gabaliņu, — murmulis bilda.

— Padod šurp tīkliņu, tad dabūsi mazliet zivis. Ievīsti tās slapjā avīžu papīrā un vēlāk izcep uz karstām oglēm. Tad zivis garšos labi, — Susuriņš pamācīja.

— Un ko tu par to vēlies? — murmulis vaicāja, jo nebija radis par velti saņemt dāvanas.

Susuriņš pasmējās un noņēma cepuri, uz kuras gulēja pūķītis.

— Tagad — paklausies, — viņš teica. — Aizbrauc, cik tālu vien vari, un tad palaid to tur vaļā kādā jaukā vietā, kur ir daudz mušu. Cepuri saloki, lai tā izskatās kā ligzda, vislabāk zem kāda krūma, tad pūķim būs miers.

— Vai tas ir pūķis? Vai viņš kož? Cik bieži viņš jābaro? — murmulis aizdomu pilns vaicāja.

Susuriņš iegāja teltī un iznāca ārā, nesdams savu kafijas kannu. Viņš tajā ielika dažus zāļu kumšķus, tad piesardzīgi ielaida kannā pūķi un uzlika virsū vāku. Pēc tam teica:

— Iebāz pa kannas snīpi mušas un ielej mazliet ūdeni. Neuztraucies, ja kanna kļūst karsta. .Un tas tad būtu viss. Pēc pāris dienām, dari, kā tev sacīju.

— Tas nemaz nav tik niecīgs darbs par piecām raudām, — murmulis īgni atrūca un parāva tuvāk tīkliņu. Laiva sāka slīdēt pa straumi lejup.

— Neaizmirsti, ko teicu par cepuri. Pūķis gauži iemīļojis manu cepuri! — Susuriņš sauca.

— Jā jau, jā! — murmulis atbildēja un pazuda strauta līkumā.

«Viņam būs gana ko noņemties. Un to viņš pelnījis,» Susuriņš sevī nodomāja.

Trollītis Mumins ieradās tikai pēc saulrieta.

— Sveiks! — Susuriņš sauca.

— Sveiks, sveiks, — trollītis Mumins atbildēja. — Vai dabūji zivis?

— Maķenīt, — Susuriņš atbildēja. — Vai neatsēdīsies?

— Nēē, gāju tikai garām, — trollītis Mumins murmināja.

Iestājās klusums. Bet tas nebija parastais klusums, tas bija savāds, nomācošs. Beidzot trollītis Mumins vaicāja it kā pats sev:

— Vai viņš tumsā mirdz?

— Kas tad?

— Nu, skaidrs, ka pūķis. Manuprāt, būtu jauki izdibināt, vai šitāds knēvelis tumsā mirdz.

— To nudien nezinu, — Susuriņš atbildēja. —· Aizej mājās un paskaties.

— Es taču viņu izlaidu ārā! — trollītis Mumins izsaucās. — Vai tad viņš neatlaidās pie tevis?

— Nē, kur nu! — Susuriņš atteica un aizsmēķēja pīpi. — Šitādi mazi pūķēni dara, kas viņiem ienāk prātā. Gan šitā, gan tā, un, ja tie pamana kādu treknu mušu, tad aizmirst visu, par ko domājuši un jūsmojuši. Redzi, tā tas ir ar pūķiem. Uz viņiem nemaz nevar paļauties.

Trollītis Mumins ilgu laiku klusēja. Tad apsēdās zālē un sacīja:

— Laikam tev būs taisnība. Un labi vien, ka viņš aizlaidies. Jā. Varbūt tas ir vispareizākais. Nu paklausies. Tev taču jauns pludiņš! Ūdenī skaisti izskatās. Sarkans.

— Jā, sarkans, — Susuriņš atbildēja. — Es tev arī iztaisīšu tādu pašu. Rītdien tu taču nāksi makšķerēt?

— Skaidrs, — trollītis Mumins atbildēja. — Pats par sevi saprotams.

MURMULIS, KAS MĪLĒJA KLUSUMU

Reiz dzīvoja kāds murmulis, kas strādāja izpriecu laukumā, taču ne vienmēr tas nozīmē, ka tur briesmīgi jautri. Viņš izknieba caurumiņus biļetēm, lai apmeklētāji varētu papriecāties tikai vienu reizi, un šāda nodarbība var padarīt skumju, ja viņam ar to jānoņemas visu mūžu.

Murmulis knieba un knieba un sapņoja, ko viņš darīs, kad beidzot aizies pensijā.

Ja gadījumā kāds nezina, kas tas ir — aiziet pensijā — tas nozīmē, ka cilvēks, kas kļuvis pietiekami vecs, vienā mierā var darīt tieši to, uz ko viņam nesas prāts. Vismaz murmuļa radinieki to tā bija izskaidrojuši.

Murmulim bija briesmīgi daudz radu, vesela varza lielu, trokšņainu un pļāpīgu murmuļu, kas sita cits citam uz pleca un dārdoši skaļi smējās.

Tiem visiem kopīgi piederēja izpriecu laukums, un, starp citu, viņi pūta taures vai svaidīja veserus, stāstīja jocīgus notikumus un vispār biedēja ļaudis.

Tomēr nekā ļauna ar to viņi nedomāja.

Murmulim pašam nepiederēja itin nekas, jo viņš bija no sānu līnijas, proti, tikai attāls radinieks, un, tā kā viņš nekad neprata atteikt un spuroties pretī, tad viņam vajadzēja pieskatīt bērnus, griezt karuseli un, galvenais, kontrolēt biļetes.

— Tu esi vientuļš, un tev nav nekā, ko darīt, — laipni mēdza teikt citi murmuļi. — Tāpēc tev tikai nāks par labu mazliet palīdzēt un būt kopā ar citiem.

— Bet es nekad neesmu vientuļš, — murmulis mēģināja paskaidrot. — Es nepagūstu. Ir tik daudzi, kas mani grib sapurināt. Piedodiet, bet es tik labprāt gribētu...

— Būs jau labi, — radinieki teica un papliķēja viņa plecu. — Tā tam arīdzan jābūt. Nekāda vientulība, allaž rosība.

Murmulis turpināja kniebt biļetes un sapņoja par brīnumaino, kluso vientulību, cerēdams, ka ļoti drīz kļūs vecs.

Karuselis griezās riņķī, un taures skanēja, un delveri un cirslīši, un murmuļi ik vakaru klaigāja uz Kalnlejas sliežu ceļa. Milzis Edvards laimēja pirmo godalgu par porcelāna dauzīšanu, un ap sapņaino, skumjo murmuli ļautiņi dejoja un klaigāja, un smējās, un ķildojās, un ēda, un dzēra, un murmulis pamazām sāka baidīties no visiem, kas līksmoja un sacēla traci.

Viņš gulēja mazo murmulīšu istabā, kas bija gaiša un jauka dienas laikā, bet naktīs, kad mazuļi pamodās un brēca, viņš tos mierināja, spēlēdams leijerkasti.

Turklāt viņš it visur pielika roku un palīdzēja, kā jau pienākas mājā, kas pārpilna ar murmuļiem, un visu dienu līdz vēlam vakaram ap viņu drūzmējās murmuļi, visi labā omā, un stāstīja, ko viņi domā un kas viņiem patīk, un ko viņi dara vai iecerējuši darīt. Nekad tie viņam nedeva laika atbildei.

— Vai es drīz būšu vecs? — murmulis reiz pie pusdienas galda vaicāja.

— Vecs? Tu? — viņa tēvocis līksmi izsaucās. — Kur nu! Tikai sapurinies, cilvēks ir tik vecs, cik vecs viņš jūtas!

— Bet es jūtos šausmīgi vecs, — murmulis cerību pilns teica.

— Blēņas, — tēvocis atcirta. — Šovakar taisīsim uguņošanu, lai sevi uzmundrinātu, un ragu orķestris spēlēs līdz saullēktam.

Bet no uguņošanas nekas neiznāca, sāka līt lietus, lija visu nakti un nākamo dienu, un visu nedēļu.

Taisnību sakot, lietus lija veselas astoņas nedēļas bez pārtraukuma, kaut ko tādu neviens nekad nebija pieredzējis.

Izpriecu laukums novīta kā puķe un zaudēja krāsu. Tas saplaka, nobālēja, sarūsēja, saruka — un, tā kā tas bija celts uz smiltīm, tad pamazām viss sāka slīdēt un jukt.

Kalnlejas sliežu ceļš nopūzdamies apstājās, un karuselis griezās un griezās lielajās, pelēkajās pančkās un, klusi klinkstēdams, sāka slīdēt jaunajās lietus urgās. Visi mazuļi — knēveļi un ķipari, un cirslīši, un bumbulītes, un kā nu tos visus sauc, piespieda purniņus pie rūtīm un raudzījās, kā lietavas aizskaloja jūliju un krāsas, un mūziku.

Spoguļzāles saplīsa miljonos slapju lausku, un pāri tīrumiem aizslīdēja izmirkušās burvju mājas gaiši sārtās papīra rozes. Visā novadā skanēja mazuļu vaimanas.

Viņu tēvus un māmuļas pārņēma izmisums, jo mazuļiem vairs nebija ko darīt un viņi tikai sērot sēroja par zaudēto izpriecas laukumu.

Kokos saplaka karodziņi un tukšie baloni, jautrā māja bija dubļu pilna, un trejgalvainais krokodils devās uz jūru. Divas galvas viņš pameta, jo tās, izrādījās, bijušas pielīmētas.

Murmulēni par visu to gauži priecājās. Viņi stāvēja pie loga, smējās, rādīja ar pirkstiem, cits citu iedunkāja un sauca:

— Skaties! Tur aizslīd Arābijas Noslēpumu aizkars! Tur aizslīd dejas grīda! Tur plīvo Svilpastes šausmu mājas jumta piecas ādas lupatas! Vai tas nav lieliski!

Viņi nolēma ierīkot slidotavu, protams, kad ūdens būs sasalis, un mierināja murmuli, ka arī slidotavā viņš varēšot kontrolēt biļetes.

— Nē, — murmulis piepeši atcirta. — Nē, nē, nē! Es negribu. Es gribu kļūt pensionārs. Gribu darīt to, kas man tīk, un būt pilnīgi vientuļš kaut kur, kur valda klusums.

— Bet mīļais, vai tiešām tā ir tava nopietnība? — murmuļa brāļadēls vaicāja ārkārtīgi pārsteigts.

— Jā, vārds vārdā, — murmulis atbildēja.

— Bet kāpēc tu to neteici agrāk? — radinieki vaicāja. — Mēs domājām, ka tev ir jautri.

— Es neuzdrīkstējos, — murmulis viņiem atbildēja.

Tad viņi atkal sāka smieties un atzina, cik tas briesmīgi jocīgi, ka murmulis visu mūžu darījis to, kas viņam nepatīk tikai tāpēc, ka nav varējis atteikties.

— Nu, uz ko tad tev nesas prāts? — uzmundrinoši vaicāja viņa mātesmāsa.

— Es gribu darināt leļļu skapi, — murmulis čukstēja. — Skaistāko leļļu skapi pasaulē, ar daudziem stāviem. Māju ar daudzām istabām — nopietnām, tukšām un klusām istabām.

Tad murmuļi smējās locīdamies un vēderus turēdami. Viņi piegrūda cits citam pie sāniem un sauca: — Leļļu skapi! Vai dzirdat!

Viņš teica leļļu skapi! — Un viņi aiz smiekliem pat apraudājās un sacīja: «Mīļais, dari tieši to, kas tev patīk! Mēs tev atdosim vecmāmuļas veco parku, tagad tur laikam būs kluss kā kapā. Tur tu varēsi noņemties un darīt visu, kas tev tīk. Labas sekmes, un lai tev būtu jautri!

— Tencinu, — murmulis atbildēja un satrūkās. — Zinu, ka jūs vienmēr esat domājuši par mani labi.

Sapnis par leļļu skapi ar klusajām, skaistajām istabām izgaisa, murmuļi ar saviem smiekliem to bija iznīcinājuši. Bet īstenībā tā nebija viņu vainu. Viņi nudien justos apbēdināti, ja kāds teiktu, ka viņi murmulim kaut ko sagrāvuši. Ir taču šausmīgi bīstami stāstīt par saviem slepenajiem sapņiem mazliet par agru.

Murmulis gāja uz tēvamātes veco parku, kas tagad piederēja viņam. Atslēgu viņš nesa sev līdzi.

Parks bija slēgts kopš tās dienas, kad tēvamāte ar uguņošanu bija nodedzinājusi māju un ar visu ģimeni no turienes aizvākusies.

Tas bija noticis kopš senām dienām, un murmulim bija mazliet pagrūti atrast ceļu.

Mežs bija kļuvis biezs, un ceļi gulēja zem ūdens. Kamēr viņš tā soļoja, lietus norima tikpat pēkšņi, kā bija uznācis pirms astoņām nedēļām. Bet murmulis to nemanīja. Viņu nodarbināja sēras par zaudēto sapni: nu viņš vairs nevar darināt leļļu skapi.

Tad viņš starp kokiem pamanīja mūri. Vietvietām tas bija sagāzies, tomēr vēl arvien ļoti augsts. Režģu vārti sarūsējuši, un grūti bija tos atslēgt.

Murmulis iegāja parkā un aizslēdza aiz sevis vārtus. Pēkšņi viņš bija aizmirsis leļļu skapi. Pirmo reizi mūžā viņš bija atvēris sava paša durvis un tās aiz sevis aizslēdzis. Viņš bija mājās. Viņš vairs nedzīvoja pie citiem.

Lietus mākoņi pamazām pašķīrās, un parādījās saule. Slapjais parks ap murmuli garoja un zaigoja. Tas bija zaļš un bezrūpīgs. Briesmīgi ilgi to neviens nebija kopis un apgriezis kokus. Koku zari slīga līdz pašai zemei, un krūmāji pārgalvīgi kāpa augšup līdz koku galotnēm, un visapkārt krustām šķērsām burbuļoja strautiņi, kurus savā laikā vecmāmuļa bija likusi izrakt. Nu tie vairs nerūpējās par apūdeņošanu, bet tikai paši par sevi, taču daudzi mazie tiltiņi vēl turējās, lai gan ceļi jau sen aizauguši.

Murmulis metās šajā zaļajā, vēlīgajā klusumā, ievīstījās tajā, kūleņoja pa to un jutās jaunāks nekā jebkad agrāk.

«Ai, cik jauki beidzot būt vecam un pensionētam,» viņš domāja. «Ai, cik ļoti es mīlu savus radiņus! Un nu man vairs par tiem nav jādomā.»

Viņš brida pa augsto, spīdīgo zāli, viņš apskāva kokus un beidzot aizmiga kādā saulainā mauriņā parka vidū. Tur agrāk bija atradusies vecmāmuļas māja. Tagad lielā uguņošana bija beigusies. Nu te bija izauguši jauni koki, un tieši vecmāmuļas guļamistabas vietā auga varens mežrožu krūms ar tūkstošiem sārtu paaugļu.

Iestājās nakts ar daudzām lielām zvaigznēm, un murmulis joprojām mīlēja savu parku. Tas bija liels un noslēpumains, tajā varēja apmaldīties, taču tas nekā nenozīmēja, jo visu laiku tu tomēr esi savās mājās.

Murmulis klaiņāja un klaiņāja.

Viņš atrada tēvamātes veco augļu dārzu, kur juku jukām bija sakrituši āboli un bumbieri, un vienu mirkli murmulis iedomājās: «Žēl gan. Es pat pusi nevarēšu apēst. Vajadzētu...» Un tad, vientulības un klusuma apburts, viņš aizmirsa, ko bija domājis.

Viņam piederēja mēness mirdzums starp koku stumbriem, viņš iemīlējās skaistajos kokos, viņš vija vainagus no koku lapām un greznoja ar tiem savu galvu, un pirmajā naktī tikko uzdrīkstējās aizmigt.

Rītā iešķindējās vecais zvans, kas joprojām karājās pie režģu vārtiem. Murmulis kļuva nemierīgs. Tur ārā kāds bija un gribēja tikt iekšā, laikam kaut ko no viņa vēlējās. Piesardzīgi viņš līda pa krūmiem gar mūri un izturējās gauži klusi. Viņš pastiepa kaklu un ieraudzīja gluži mazītiņu cirslīti, kas stāvēja aiz vārtiem un gaidīja.

— Ej prom! — murmulis izbijies kliedza. — Te ir privātīpašums. Te dzīvoju es.

— To es zinu, — cirslītis atbildēja. — Mani sūta murmuļi, atnesu tev pusdienas.

— Ak tāā, laipni gan, — murmulis pārsteigts izsaucās. Viņš atslēdza vārtus un pa spraugu paņēma pretī grozu. Tad viņš vārtus atkal aizslēdza. Cirslītis palika stāvam un raudzījās parkā, laiciņu valdīja klusums.

— Un kā tu vispār jūties? — murmulis nepacietīgi vaicāja. Viņš stāvēja, mīdījās — un ilgojās atgriezties parkā.

— Nelāgi, — cirslītis vaļsirdīgi atbildēja. — Mēs visi jūtamies nelāgi. Mēs, kas esam maziņi. Mums vairs nav izpriecu laukuma. Mēs tikai sērojam.

— Ak vai, — murmulis bilda un raudzījās zemē. Viņš nevēlējās, ka viņu piespiež domāt par kaut ko skumīgu, tomēr bija paradis allaž paklausīt un tāpēc nevarēja aiziet.

— Tu, protams, arī bēdājies, — cirslītis līdzjūtīgi ierunājās. — Tu biji ieradis kontrolēt biļetes. Bet, redzēdams mazītiņu, skrandainu, netīru radībiņu, tu noknikšķināji tukšas knaibles. Tu ļāvi mums diviem, reizēm pat trim ieiet ar vienu biļeti.

— Tas notika tāpēc, ka es slikti redzu, — murmulis skaidroja. — Vai tad tu neiesi uz mājām?

Cirslītis pamāja, bet joprojām stāvēja. Viņš pat pienāca pie vārtiņiem un iebāza purniņu pa režģiem. — Tēvocīt, — viņš čukstēja. — Mums ir noslēpums.

Murmulis izbijies atvairījās, jo viņam nepatika ne citu noslēpumi, ne paļāvība. Taču cirslītis satraukts runāja tālāk:

— Mēs gandrīz visu esam izglābuši. Tas viss atrodas Svilpastes lādē. Tu nemaz nevari iedomāties, kā mēs rāvāmies — glābām un glābām, izlavījāmies nakti ārā un izvilkām visu no ūdens un no kokiem un susinājām, un rosījāmies, un sakārtojām, cik labi vien varējām.

— Ko tu ar to domā? — murmulis vaicāja.

— Izpriecu laukumu, protams! — cirslītis izsaucās. — Cik vien varējām atrast, pievācām visus atlikušos gabalus, un nu tu atkal varēsi kontrolēt biļetes.

— Ak vai, — murmulis šļupstēja un nolika grozu zemē.

— Smalki, vai ne! Nu tu gan esi pārsteigts, — cirslītis teica, iesmējās, pamāja un nozuda.

Nākamajā rītā murmulis bailīgi gaidīja pie vārtiņiem, un, kad parādījās cirslītis ar pusdienu grozu, murmulis tūlīt sauca:

— Nu? Kā labi veicās?

— Viņi negrib, — cirslītis satriekts atteica. — Viņi grib izpriecu laukuma vietā ierīkot slidotavu. Bet vairums no mums ziemā taču guļ savā migā, un kas tad mums dos slidas...

— Bēdīgi gan! — murmulis atvieglots izsaucās.

Cirslītis neatbildēja, viņš jutās vīlies. Nolika grozu zemē un aizgāja savu ceļu.

«Nabaga bērns,» murmulis nodomāja. «Jā jā.» Un tad viņš sāka prātot par lapu telti, ko bija nolēmis sev uzcelt uz vecmāmuļas mājas drupām.

Murmulis visu dienu nopūlējās un jutās ārkārtīgi jauki. Viņš darbojās, līdz satumsa un nekā vairs nevarēja redzēt, tad noguris un laimīgs aizmiga un nākamajā rītā pamodās vēlu.

Kad viņš atnāca pie vārtiem pēc ēdiena, cirslītis jau bija tur nolicis grozu. Uz groza vāka bija uzlikta vēstule, ko bija parakstījuši daudzi mazuļi. «Mīļais izpriecu tēvocīt,» murmulis lasīja. «Tu dabūsi itin visu, tāpēc ka esi tik labs, un varbūt mēs drīkstētu ieiet pie tevis un ar tevi parotaļāties, tāpēc ka tevi mīlam.»

Murmulis nesaprata nenieka, bet pakrūtē viņam sāka kņudēt baisma nojausma.

Un tad viņš redzēja. Pie režģu vārtiem mazuļi bija savākuši visu, ko bija izglābuši no sapostītā izpriecu laukuma. Tur bija krietni daudz mantu. Bet vairums saplēstas un nepareizi saliktas, tas viss izskatījās gauži ērmīgi — itin kā zaudējis jēgu. Pazaudēta, bet juceklīga koku, zīda gabalu, tērauda stiepļu, papīra un sarūsējušas dzelzs pasaule. Skumji un gaidu pilna tā raudzījās uz murmuli, un murmulis paniskās bailēs lūkojās uz to.

Tad viņš aizmuka parkā un noņēmās ar savu vientuļnieka būdiņu. Cēla un cēla, bet nekas labs nesanāca. Murmulis strādāja nepacietīgi, viņa domas bija citur, piepeši nogāzās jumts, un visa būdiņa saplaka.

— Ak nē, — murmulis teica. — Es negribu. Tieši tagad esmu iemācījies pateikt «nē». Esmu pensionārs. Daru to, kas man tīk. Un itin nekā cita.

Viņš to teica vairāk reižu un ik reizi draudošāk. Tad viņš piecēlās, izgāja cauri parkam, atslēdza vārtus un sāka vilkt iekšā visu šo svētīto drazgu.

Mazuļi sēdēja uz augstā, sadauzītā murmuļa parka mūra. Tieši kā pelēkie zvirbuļi, taču pavisam klusi.

Lāgiem kāds čukstēja: — Ko viņš dara tagad?

— Ššš, — cits atteica. — Viņš negrib tērzēt.

Murmulis bija sakāris laternītes un papīra rozes kokos un saplīsušās daļas iegrozījis starp koku stumbriem. Tagad viņš noņēmās ar to, kas kādreiz bijis karuselis. Nekādi nevarēja sadabūt kopā, jo puse daļu trūka.

— Te nekas nesanāks! — viņš pikti sauca. — Nu paraugieties! Lūžņas un grabažas! Nē! Jūs nedrīkstat nākt un palīdzēt.

Pār mūra vainagu nošalca uzmundrinājuma un simpātijas vēsma, bet neviens neteica ne pušplēsta vārdiņa.

Tagad murmulis mēģināja uzcelt karuseli. Zirgus viņš nostādīja zālē un gulbjus strautiņā, citas daļas grozīja gan šā, gan tā un strādāja tik dedzīgi, ka mati slējās stāvus. «Leļļu skapis!» viņš sarūgtināts domāja. «Vientuļnieka būdiņa. Iznāks tikai tingeltangelis uz mēslu kaudzes un kņada, un kliedzieni, kā tas bijis visā manā mūžā . . .»

Tad viņš paraudzījās augšup un sauca:

— Nesēdiet un neglūniet! Aizjoziet pie murmuļiem un pasakiet, ka es negribu rītu nekādas pusdienas! Labāk lai viņi atsūta naglas un veserus, un sveces, un virves, un dažas divu sprīžu platuma plankas un lai to dara žigli.

Mazuļi sajūsmā smējās un cilpoja projām.

— Nu, ko mēs teicām? — sauca murmuļi un iedunckāja cits citu. — Viņam ir garlaicīgi. Nabadziņš — ilgojas pēc izpriecu laukuma!

Un viņi atsūtīja divreiz vairāk, nekā murmulis bija lūdzis, un bez tam ēdienu veselai nedēļai, un desmit metrus sarkana samta, un garas zelta un sudraba papīra strēmeles, un drošības labad leijerkasti arī.

— Tad nē, jel nē! — murmulis sauca. — Mūzikas kasti es neņemšu. Itin nekā tāda, kas taisa troksni.

— Protams, ka ne, — bērni paklausīgi teica un palika ar leijerkasti aiz vārtiem. Murmulis cēla un cēla. Un, tā noņemoties, viņam pret savu gribu sāka likties, ka tas ir jauki. Kokos, vējā šūpodamies, mirdzēja tūkstošiem spoguļa lausku. Koku galotnēs murmulis ierīkoja mazus soliņus un mīkstas ligzdiņas, kur varēja sēdēt un, nevienam neredzot, dzert sulu vai arī gulēt. Stiprākajos zaros karājās šūpuļtīkli.

Grūti bija sakārtot Kalnlejas sliežu ceļu. Tam vajadzēja būt trīs reizes mazākam nekā agrākajam, jo maz kas bija palicis pāri. Taču murmulis sevi mierināja ar to, ka tagad neviens vairs neizbīsies un nekliegs. Un, ja arī nokritīs, tad ievelsies strautiņā, un tas jau tikai lielākoties uzjautrinās.

Viņš tusnīja un sēca. Kad vienu pusi bija uzcēlis, otra puse atkal nogāzās, un beidzot viņš nikni kliedza:

— Nāciet taču palīgā! Viens pats uzreiz nevar darīt desmit darbus!

Mazuļi nolēca no mūra un traucās, lai saturētu vajadzīgās daļas.

Tad viņi visi sāka celt un darboties, un murmuļi atsūtīja tik daudz ēdiena, ka bērni varēja palikt parkā visu dienu. Vakarā viņi atgriezās mājās, bet saullēktā visi jau stāvēja pie vārtiem un gaidīja. Kādā rītā viņi bija atvilkuši līdzi auklā piesietu krokodilu.

— Vai var būt drošs, ka viņš izturēsies klusi? — murmulis aizdomīgi vaicāja.

— Nu kā tad, — cirslītis attrauca. — Viņš neteiks ne pušplēsta vārdiņa. Tagad, kad viņš atbrīvots no divām citām galvām, viņš ir tik apmierināts un kluss.

Kādā dienā Svilpastes brāļadēls krāsnī atrada boačūsku. Tā kā čūska izturējās rāmi, viņš tūliņ aiznesa to uz tēvoča parku.

Visā apvidū vāca ērmīgas mantas murmuļa izpriecu parkam vai arī aizsūtīja kūkas, katlus, aizkarus, konfektes un ko nu varēja sadabūt. Bija tik parasts ik rītu ar bērniem nosūtīt kādu dāvanu, un murmulis ņēma pretī itin visu, kas tikai neradīja troksni.

Taču parkā drīkstēja ieiet vienīgi bērni.

Parks kļuva aizvien fantastiskāks. Pašā tā vidū atradās karuselis, raibs un greizs, tas bija līdzīgs milzīgai saburzītai, zālē iesviestai konfekšu turzai. Karuselī dzīvoja murmulis.

Bet pašā vidū auga mežrožu krūms ar saviem sārtajiem paaugļiem.

Un tad kādā skaistā, siltā vakarā viss bija gatavs.

Viss bija gatavs un negrozāms, un murmuli uz mirkli pārņēma piepildījuma skumjas.

Viņš bija aizdedzinājis laternītes un stāvēja, un aplūkoja savu darbu.

Lielajā, tumšajā kokā zaigoja spoguļstikls, sudrabs un zelts, viss bija pabeigts un gaidīja — aizsprosti un laivas, slidkalniņš, galds ar sulām, šūpoles, pīķi sviešanai, koks, kurā jārāpjas, ābele...

— Iedarbiniet, — murmulis teica. — Bet atcerieties, ka šeit nav izpriecu laukums, šeit ir klusuma parks.

Mazuļi klusi ienira burvībā, kuru paši bija palīdzējuši radīt.

Bet cirslītis pagriezās un vaicāja:

— Un tu nejūties apbēdināts, ka nevarēsi kontrolēt biļetes?

— Nepavisam, — murmulis atbildēja. — Es jau tik un tā knikšķinātu tukšas knaibles.

Viņš iegāja karuselī un aizdedzināja burvju mājas mēnesi. Tad viņš apgūlās Svilpastes šūpuļtīklā un pa kādu caurumu noraudzījās zvaigznēs.

Arā valdīja klusums. Viņš dzirdēja tikai strauta čalas un nakts vēju.

Pēkšņi murmuli pārņēma bailes. Viņš apsēdās un klausījās. Nevienas pašas skaņas.

— Bet ja nu viņiem nav jautri, — viņš noraizējies domāja. — Varbūt viņi var justies līksmi, tikai kliedzot līdz aizsmakumam... Varbūt viņi aizgājuši uz mājām.

Viņš uzlēca uz Lēnprātes kumodes un izbāza galvu ārā pa jumtu. Jā, bērni bija lejā. Visā parkā čaukstēja un mudžēja slepena un jūsmīga rosība. Kāds blīkšķis, apspiesti smiekli, viegli sitieni, it visur dipēja žigli soļi. Bērni jutās līksmi.

«Rītu,» murmulis izlēma, «rītu es viņiem teikšu, ka viņi var smieties un varbūt mazliet klusi padziedāt, ja vēlas. Bet vairāk gan ne. Noteikti ne.»

Viņš nokāpa no kumodes un apgūlās atkal šūpuļtīklā. Un diezgan ātri aizmiga, ne par ko neraizēdamies. Aiz slēgtajiem vārtiem stāvēja murmuļa tēvabrālis un mēģināja ielūkoties iekšā. «Neliekas, ka viņi tur justos sevišķi līksmi,» viņš domāja. «Bet līksme jau ir tāda, kādu tu pats to izjūti. Un mans nabaga radagabals allaž bijis maķenīt ērmīgs.»

Leijerkasti viņš paņēma līdzi uz mājām, jo viņam vienmēr patika mūzika.

STĀSTS PAR NEREDZAMO BĒRNU

Kādā tumšā un lietainā vakarā ģimene sēdēja pie galda verandā un tīrīja sēnes. Galds bija noklāts ar laikrakstiem, un galda vidū nolikta petrolejas lampa. Bet verandas kakti slīga tumsā.

— Mija salasījusi alksnenes, — tēvs ierunājās. — Pērngad viņa bija salasījusi mušmires.

— Cerēsim, ka nākamogad tās būs gailenītes vai vismaz ripenes.

— Dzīvot cerībās vienmēr ir labi, — mazā Mija bilda un guldzoši sevī nosmējās.

Viņi tīrīja joprojām rāmā klusumā.

Pēkšņi pie loga rūts viegli pieklauvēja, un tūliņ verandā ienāca Tuutika un nopurināja lietusmēteli. Tad viņa pavēra vēlreiz durvis un sauca: — Nāc vien, nāc!

— Ko tu atvedi? — trollītis Mumins vaicāja.

— Niniju, — Tuutika atbildēja. — Mazulīti sauc par Niniju. — Viņa joprojām turēja durvis vaļā un gaidīja. Neviens nenāca.

— Nu jā, — Tuutika sacīja un paraustīja plecus. — Viņa var palikt ārā, ja ir tik bikla.

— Bet vai viņa nesālīs? — troļļa Mumina māmuļa vaicāja.

— Nezinu, vai tam tik liela nozīme, ja cilvēks ir neredzams, — Tuutika teica un, pienākusi pie galda, apsēdās. Ģimene tikai tīrīja sēnes un gaidīja paskaidrojumu.

— Jums jau būs zināms, ka cilvēki viegli kļūst neredzami, ja viņus pārlieku bieži sabaida, — Tuutika skaidroja un apēda bērzlapju podiņu, kas izskatījās kā maza, jauka sniega bumbiņa. Šo Niniju pēkšņi sabiedēja kāda krustmāte, kas bija ņēmusi viņu savā gādībā, lai gan nemīlēja. Es to krustmāti satiku, viņa bija baiga. Ne jau nikna, to vēl varētu saprast. Bet salta kā ledus un ironiska.

— Ko nozīmē ironiska? — trollītis Mumins vaicāja.

— Redzi, iedomājies, ka tev paslīd kāja, jo esi uzkāpis uz sviesteni, un tu apsēdies uz notīrītajām sēnēm, — Tuutika skaidroja. — Dabiskākais būtu, ja tava māmuļa sadusmotos. Bet — ak nē! — viņa nesadusmojas, tikai saka: saprotu, tā tu iztēlojies deju, taču es būtu pateicīga, ja tu nedejotu pa ēdamlietām. Nu, aptuveni šitā.

— Pū, cik nejauki, — trollītis Mumins atteica.

— Jā, vai nav tiesa? — Tuutika piekrita. — Un tās krustmātes rīcība allaž bija tāda. Viņa ironizēja no rīta līdz vakaram, un tad beidzot mazulīte sāka bālēt un viņas apveidi kļuva neredzami. Piektdien viņu vispār vairs nevarēja saskatīt. Tā krustmāte tad viņu atdeva man, teikdama, ka viņa nudien nevarot rūpēties par tuviniekiem, kurus pat neredzot.

— Un ko tu darīji ar to krustmāti? — Mija jautāja, un viņas acis zvēroja. — Tu viņu pamatīgi iekaustīji?

— Tādiem ironizētājiem no tā ne silts, ne auksts nebūtu, — Tuutika atbildēja. — Es Niniju aizvedu pie sevis uz mājām. Un nu esmu viņu paņēmusi līdzi šurp, lai jūs viņu padarītu atkal redzamu.

Brītiņu valdīja klusums.

Tikai uz verandas jumta plakšķēja lietus. Visi blenza uz Tuutiku un prātoja.

— Vai viņa runā? — tēvs vaicāja.

— Nē. Bet krustmāte viņas kaklā pakārusi zvaniņu, lai zinātu, kur viņa atrodas.

Tuutika piecēlās un atkal atvēra durvis, — Ninij! — viņa sauca tumsā.

Verandā ieplūda dzedrais un valgais rudens gaiss, un gaismas trijstūris laukā apspīdēja slapjo zāli. Pēc brītiņa tur ārā sāka skanēt zvaniņš, kā šaubīdamies — skaņa nāca augšup pa kāpnēm un apklusa. Ne visai augstu no grīdas gaisā šūpojās mazs sudraba zvaniņš melnā lentē. Ninijai laikam bija ļoti tievs kakls.

— Nu tā, te nu būtu tava jaunā ģimene, — Tuutika teica. — Viņi dažkārt ir mazliet ērmīgi, bet visumā gauži jauki.

— Padod mazulītei krēslu. Viņa taču prot tīrīt sēnes? — tēvs vaicāja.

— Es par Niniju nezinu nenieka, — Tuutika apgalvoja. — Tikai paņēmu viņu līdzi. Patlaban man citas darīšanas. Apmeklējiet mani kādreiz, tad pastāstīsiet, kā jums veicas. Pagaidām — sveiki!

Kad Tuutika bija aizgājusi, visi sēdēja klusi klusi un blenza uz tukšo krēslu un sudraba zvaniņu. Pēc kāda brītiņa gaisā lēnītiņām pacēlās viena gailenīte. Neredzamas ķepiņas notīrīja skujas un zemi un beidzot sagrieza sēni mazos gabaliņos un iemeta tos traukā. Gaisā pacēlās cita gailenīte.

— Aizraujoši! — Mija jūsmīgi izsaucās. — Pamēģiniet viņai iedot ko ēst. Gribētu redzēt, vai manāms, kad ēdiens noslīd vēderā.

— Vai jūs varat saprast, ko darīt, lai viņa kļūtu atkal redzama, — tēvs noraizējies izsaucās. — Varbūt vajadzētu griezties pie ārsta?

— Pēc manām domām, tas neder, — māmuļa iebilda. — Varbūt viņa kādu laiciņu grib palikt neredzama. Tuutika teica, ka viņa esot bikla. Man šķiet, būs labāk, ja mazulīti liksim mierā, kamēr izdomāsim ko prātīgāku.

Un tā notika.

Māmuļa uzklāja Ninijai gultu tukšajā augšistabā austrumu pusē. Kad mazulīte devās augšup pa kāpnēm, aiz viņas skanēja sudraba zvaniņš, nez kāpēc tas māmuļai atgādināja kaķi, kas reiz bija mitis viņu mājā. Blakus gultai māmuļa nolika ābolu, glāzi ar sulu un trīs raibas konfektes, kādas vakarā parasti izdalīja visiem. Tad viņa aizdedzināja sveci un sacīja: — Tagad Ninijai jāguļ. Guli, cik vien ilgi vari. Brokasta kafiju es nolikšu zem kafijas sildītāja, un tā ilgi būs silta. Un, ja tevi pārņem bailes vai tu kaut ko vēlies, tad tikai nonāc lejā un pazvani.

Māmuļa redzēja, ka sega salocījās un mazliet pacēlās augšup. Spilvenā bija iespiesta bedrīte. Māmuļa nogāja lejā un uzmeklēja vecmāmiņas piezīmes «Nevainojama mājas dziedniecība: pret ļaunām acīm, līdzeklis pret grūtsirdību, pret saaukstēšanos». Nē, tas nederēja. Māmuļa šķirstīja un meklēja. Beidzot viņa atrada kādu piezīmi, ko vecmāmiņa bija ierakstījusi, kad viņas roka jau krietni vien trīsējusi: «Gadījumam, ja paziņas kļūst miglaini un grūti saredzami.» Nu jā. Paldies dievam. Māmuļa izlasīja recepti, kas bija diezgan sarežģīta. Tad viņa sāka maisīt Ninijai zāles.

Zvaniņš skanēdams slīdēja lejup pa kāpnēm, solīti pa solītim, un pēc katra solīša mazs starpbrīdis. Trollītis Mumins šo skaņu bija gaidījis visu rītu. Bet ne jau sudraba zvaniņš viņu šoreiz tā satrauca. Tās bija ķepiņas. Pa kāpnēm lejup slīdēja Ninijas ķepiņas, ļoti mazas un gauži bailīgas ķepiņas ar cieši saspiestiem pirkstiņiem. Redzamas bija tikai ķepiņas, un tas izskatījās baismi.

Trollītis Mumins paslēpās aiz krāsns un kā apburts raudzījās uz ķepiņām, kas tipināja pa verandu. Tagad viņa dzēra kafiju. Tasīte pacēlās un noslīdēja atpakaļ. Mazulīte ēda maizi ar marmelādi. Tasīte aizpeldēja pati uz virtuvi, nomazgājās un ierindojās bufetē. Ninija bija ļoti kārtīgs bērns.

Trollītis Mumins izšāvās dārzā un sauca: — Māmiņ! Viņa dabūjusi ķepiņas! Redzamas ķepiņas!

— Tā jau es domāju, — sēdēdama ābelē, māmuļa sacīja. — Vecmāmiņa bija gudra. Es darīju prātīgi, iemaisīdama Ninijas kafijā zāles.

— Lieliski! — tēvs izsaucās. — Un vēl jaukāk būs, kad viņa parādīs purniņu. Mani kaut kas nomāc, ja man jārunā ar neredzamām būtnēm. Un ar tādām, kas neatbild.

— Pst, — māmuļa brīdināja. Ninijas ķepiņas atradās zālē starp nokritušajiem āboliem.

— Dzi, Ninij! — sauca Mija. — Tu esi gulējusi kā murmulis. Kad tu parādīsi purniņu? Laikam tu izskaties briesmīgi neglīta, ja tev jāslēpjas.

— Ciet klusu, — trollītis Mumins brīdināja. — Viņa apvainosies. — Viņš aizklunkuroja pie Ninijas un teica:

— Neliecies par Miju ne zinis. Viņa ir dulbure. Pie mums tu esi drošībā. Tev pat vairs nav jādomā par to baigo krustmāti. Viņa nevar atnākt un tevi paņemt...

Tai mirklī Ninijas ķepiņas sāka bālēt, un zālē tās tik tikko varēja izšķirt.

— Mīlulīt, tu esi ēzelis, — māmuļa pikti teica. — Tik daudz tev taču jāsaprot, ka mazulītei nevar visu to būšanu atgādināt. Uzlasi ābolus un nerunā niekus.

Viņi lasīja ābolus.

Ninijas ķepiņas pamazām atkal kļuva redzamas, un tās kāpa kokā.

Bija jauks rudens rīts, ēnā purniņš mazliet sala, bet saulē bija gluži kā vasarā. Pēc nakts lietus viss bija slapjš un krāsas mirdzošas un spilgtas. Kad visi āboli bija novākti vai nopurināti, tēvs atnesa pašas lielākās ābolu dzirnaviņas un viņi sāka malt biezeni.

Trollītis Mumins grieza dzirnaviņas, māmuļa pildīja burkas, un tēvs tās aiznesa uz verandu. Mazā Mija sēdēja ābelē un dziedāja Lielo ābolu dziesmu.

Pēkšņi noklinkstēja.

Pašā dārza celiņa vidū gulēja liela biezeņa kaudze, kurā kā rasa mirdzēja stikla lauskas. Un tām blakus Ninijas ķepiņas, kas aši izbālēja un nozuda.

— Re nu, — māmuļa teica. — Tieši šo burku mēs mēdzām dot lapsenēm. Tagad mums to vairs nevajadzēs nest lejā uz pļavu. Un vecmāmiņa allaž mēdza sacīt, ja kas izaug no zemes, tam uz rudens pusi jādod dāvana.

No jauna parādījās Ninijas ķepiņas un virs tām tievas kājiņas. Virs kājām neskaidri rēgojās brūna brunču mala.

— Es redzu viņas kājas! — trollītis Mumins kliedza.

— Apsveicu, — mazā Mija atbildēja un lūkojās no koka lejup. — Nudien. Bet kādēļ tu staigā tādos kafijas brūnos lindrakos?

Māmuļa pamāja pati sev un iedomājās savu gudro vecmāmiņu un viņas mājas dziedniecību.

Augu dienu Ninija tipināja viņiem iepakaļ. Viņi gan pagrieza galvu uz zvaniņa skaņas pusi, bet pati Ninija viņiem vairs nelikās kaut kas sevišķs.

Novakarē viņi mazuli gandrīz bija aizmirsuši. Bet, kad visi jau bija apgulušies, māmuļa savā lādē sameklēja sārtu šalli un uzšuva mazu kleitiņu. Kad tā bija pabeigta, viņa to uznesa augšistabā austrumu pusē. Istabā svece jau bija izdzēsta. Māmuļa piesardzīgi uzlika kleitiņu uz krēsla. Pēc tam no atlikušās drēbes vēl apvīlēja platu lenti matiem.

Māmuļa jutās ārkārtīgi līksma. Bija gluži tāpat, it kā viņa atkal šūtu kleitas lellēm. Un jaukākais bija tas, ka nevarēja zināt, vai lellei ir dzelteni vai melni mati.

Nākamajā dienā kleita bija Ninijai mugurā. Mazuli tagad varēja redzēt līdz kaklam, viņa nonāca pie rīta kafijas, palocīja celīšus un pīkstēja: — Lielais paldies.

Ģimene bija briesmīgi pārsteigta un samulsusi, jo nespēja uzreiz atbildēt. Un turklāt nekad lāgā nevarēja zināt, uz kuru pusi lai skatās, runājot ar Niniju. Skatienu, protams, pavērsa virs zvaniņa, pieņemot, ka tur atradās Ninijas acis. Bet tad skatiens uzreiz noslīdēja lejup un apstājās pie kaut kā redzama. Radās jocīga sajūta.

Tēvs nokāsējās: — Tiešām jauki, — viņš uzņēma valodu, — ka Niniju šodien jau redzam vairāk. Jo vairāk mēs redzam, jo vairāk tas mūs iepriecina...

Mija skaļi smējās un dauzīja ar karoti pa galdu.

— Cik labi, ka tu esi sākusi runāt, — viņa teica. — Nez vai tu vari kaut ko pastāstīt. Vai proti kādu jauku rotaļu?

— Nē, — Ninija pīkstēja. — Bet esmu dzirdējusi, ka ir tādi bērni, kas rotaļājas.

Trollītis Mumins priecājās un līksmoja. Viņš nolēma iemācīt Ninijai visas tās rotaļas, kuras zināja pats.

Pēc kafijas visi trīs bērni nogāja lejā pie upes un uzsāka rotaļu. Taču ar Niniju nekas nesanāca. Viņa locīja celīšus un nopietni teica: «Jā, jā, protams, vai cik jauki, un es visu saprotu,» — bet bērni noteikti juta, ka viņa rotaļājās tikai aiz pieklājības un nemaz nav līksma.

— Paklau, skrien taču! Vai tu nemaz nevari palēkāt! — Mija kliedza.

Ninijas tievās kājiņas skraidīja un paklausīgi lēkāja, bet tad viņa atkal palika stāvam ar nolaistām rokām. Tukšais kakla izgriezums virs zvaniņa izskatījās dīvaini nevarīgs.

— Vai tad tu gaidi, lai tevi slavē, ko! —

Mija brēca. — Varbūt esi iedomīga! Vai gribi, lai es tevi iekaustu, ko?

— Labāk gan ne, — Ninija padevīgi pīkstēja.

— Viņa neprot rotaļāties, — trollītis Mumins pārsteigts murmināja.

— Viņa neprot dusmoties, — mazā Mija sacīja. — Un tur slēpjas visa nelaime. Paklau tu, — Mija turpināja un piegāja pie Ninijas un draudīgi viņā noraudzījās. — Tu nekad nedabūsi savu seju, ja neiemācīsies kauties. Tici man.

— Protams, — Ninija piekrita un piesardzīgi atkāpās.

Nekas labs neiznāca.

Beidzot bērni vairs nemācīja Ninijai rotaļas. Jautri stāsti viņai arī nepatika. Viņa nekad nesmējās īstajā vietā. Viņa vispār nesmējās. Un tas nomāca stāstītāju. Tad viņu lika mierā.

Dienas aizritēja, un Ninijai joprojām nebija sejas. Viņi pierada, ka gaiši sārtā kleitiņā viņa allaž tipināja aiz troļļa Mumina māmuļas. Tiklīdz viņa apstājās, arī sudraba zvaniņš vairs neskanēja, bet, ja māmuļa gāja tālāk, zvaniņš atkal skanēja. Gabaliņu virs kleitiņas gaisā šūpojās gaiši sārta lente. Tas izskatījās diezgan jocīgi.

Māmuļa joprojām Ninijai deva vecmāmuļas zāles, bet nekas nenotika. Tad viņa atmeta ar roku un domāja, ka cilvēki arī agrāk iztikuši bez galvas un varbūt Ninija nav visai glīta.

Tādējādi ikviens sevī iztēloja Ninijas izskatu, un dažreiz tas var uzjautrināt.

Kādā dienā visi devās cauri mežam uz krastmalu, lai, tuvojoties ziemai, izvilktu malā laivu. Ninija, kā parasti, tipināja aiz viņiem, bet, kad viņi nonāca pie jūras, viņa pēkšņi apstājās. Tad viņa nometās smiltīs un sāka vaidēt.

— Kas Ninijai noticis? Vai tev bail? — tēvs vaicāja.

— Varbūt viņa nekad agrāk nav redzējusi jūru, — māmuļa atteica un, noliekusies pie Ninijas, ar to sačukstējās. Tad atkal saslējās un sacīja:

— Jā, jūru viņa redzot pirmo reizi. Pēc viņas domām, tā esot pārlieku liela.

— No visiem muļķa bērniem... — mazā Mija izsaucās, bet māmuļa palūkojās uz viņu stingri un teica: — Tu pati esi muļķe. Tagad mēs vilksim laivu.

Viņi aizgāja pa steķiem līdz peldmājai, kur dzīvoja Tuutika, un pieklauvēja.

— Hallo, — Tuutika atsaucās. — Kā iet ar neredzamo bērnu?

— Viņai trūkst tikai purniņa, — tēvs atbildēja. — Patlaban viņa ir mazliet satraukta, bet tas pāries.

— Skaidrs, — Tuutika atbildēja.

Kad laiva bija izvilkta un gulēja ar gaisā paceltu ķīli, Ninija bija aiztipinājusi līdz jūrai un stāvēja slapjajās smiltīs. Viņi mazuli neievēroja.

Māmuļa apsēdās uz steķiem un raudzījās ūdenī. — Pū, cik tas izskatās auksts! — viņa teica. Tad viņa mazliet nožāvājās un piebilda, ka sen neesot noticis nekas tāds satraucošs.

Tēvs pamirkšķināja trollītim Muminam, briesmīgi savaikstījās un lēnītiņām lavījās aiz māmuļas muguras.

Protams, ka viņš nedomāja māmuļu iegrūst jūrā, kā to bija darījis jaunībā. Varbūt pat sabaidīt ne, tikai uzjautrināt bērnus.

Bet viņš vēl nebija ticis uz priekšu, kad pār steķiem pazibēja sarkans zibens un atskanēja kliedziens, arī tēvs briesmīgi iekliedzās, un viņa cepure iekrita ūdenī. Ninija bija iecirtuši savus neredzamos zobus tēva astē, un viņas zobi bija asi.

— Bravo, bravo! — Mija sauca. — Es pati to nebūtu izdarījusi labāk.

Ninija stāvēja uz steķiem ar uzrautu degunteli un niknu sejiņu zem sarkanu matu ērkuļa. Gluži kā kaķis viņa uzšņāca tēvam:

— Neuzdrošinies viņu iesviest lielajā, baismīgajā jūrā! — viņa kliedza.

— Viņu var redzēt! Viņu var redzēt! — trollītis Mumins sauca. — Viņa taču ir jauka!

— Pietiekami jauka, — Mumina tēvs atcirta un paraudzījās uz asti. — Tik muļķīgu, slikti audzinātu bērnu nekad neesmu redzējis — ar vai bez galvas!

Viņš nometās uz steķiem un ar spieķi mēģināja izzvejot savu cepuri.

Un, nez kā tas gadījās, viņš paslīdēja un uz galvas ievēlās ūdenī.

— Ai! Cik jauki! Nē, tas ir brīnišķīgi, — Ninija brēca.

Un viņa smējās tā, ka visi steķi notrīsēja.

— Agrāk viņa nekad nav smējusies, — ieminējās pārsteigtā Tuutika. — Pēc manām domām, jūs tā esat pārvērtuši mazuli, ka viņa ir izlaidīgāka par Miju. Tomēr galvenais, ka viņa kļuvusi redzama.

— Tas ir vienīgi vecmāmiņas nopelns, — māmuļa bilda.

BALTO ZALKŠU NOSLĒPUMS

Tas notika sensenis, tad, kad troļļa Mumina tēvs, nekā nepaskaidrodams un arī pats nesaprazdams, kādēļ tā dara, aizgāja no mājas.

Vēlāk māmuļa sacīja, ka viņš jau labu laiku bijis tāds dīvains, bet laikam jau nu ne dīvaināks, kā parasts. Tādas domas cilvēkam rodas vēlāk, kad pārsteigts un bēdu sagrauzts tas meklē kādu izskaidrojumu, lai sevi mierinātu.

Neviens pat lāgā nezināja, kad viņš bija aizgājis.

Susuriņš apgalvoja, ka viņš kopā ar murmuli gribējis izvilkt zvejas tīklu, bet murmulis teica, ka tēvs sēdējis uz verandas, kā parasts, un piepeši ieminējies, ka esot ļoti karsts, ka viņš mazliet garlaikojoties un ka esot jāizlabo steķi. Lai nu kā, bet steķus tēvs nebija izlabojis, jo tie bija tikpat greizi, kā bijuši. Arī laiva atradās turpat.

Tātad, lai kāds bijis viņa ceļa mērķis, gājis viņš kājām, nevis burājis. Un iet viņš, protams, varēja, uz kuru pusi vien vēlējās, visi ceļi tāli. Tādēļ nebija nekādas jēgas viņu meklēt.

— Viņš pārnāks tad, kad gribēs, to viņš vienmēr teicis un vienmēr arī izdarījis. Gan atgriezīsies arī šoreiz, — māmuļa prātoja.

Neviens neuztraucās, un tas bija labi. Viņi bija nolēmuši nekad ne par vienu neuztraukties; tādējādi viņi varēja saglabāt mierīgu sirdsapziņu un pēc iespējas brīvākās rokas.

Māmuļa bez kāda uztraukuma uzmeta jaunu adīkli, bet Muminu tēvs, kaut ko galvā ieņēmis, klīda tikai tālāk un tālāk.

Viņa domas saistījās ap zemesragu, kuru viņš bija ievērojis kādā izbraucienā. Zemesrags ietiecās tieši jūrā, debesis bija dzeltenas, un pievakarē sacēlās vējš. Viņš nekad tur nebija bijis un nezināja, kas atrodas viņā pusē. Ģimene gribēja atgriezties mājās un dzert tēju. Viņi allaž sadomāja braukt mājās nelaikā. Bet tēvs dirnēja krastmalā un raudzījās uz jūru. Tieši tad parādījās virkne mazu, baltu laiviņu ar stagburām un burāja uz atklāto jūru. — Tie ir baltie zalkši, — murmulis teica, un tas izskaidroja visu. Viņš to teica mazliet nicinoši, mazliet piesardzīgi, acīm redzami atturīgi. Tātad tas bija ārpus viņa redzes loka, pa daļai kaut kas bīstams un savādāks.

Un tad tēvu bija pārņēmušas nepārvaramas ilgas un grūtsirdība, un vienīgais, ko viņš skaidri zināja, bija tas, ka viņš negrib dzert tēju uz verandas. Ne tajā vakarā, ne vispār kādā vakarā.

Tas bija noticis sensenis, taču aina joprojām mita viņa atmiņā. Un tā kādā jaukā pēcpusdienā viņš devās projām.

Laiks bija karsts, un viņš gāja, kur deguns rādīja.

Viņš neuzdrīkstējās ne prātot, ne apdomāties, tikai soļoja pret saulrietu, cepuri uz acīm uzvilcis un klusi kaut ko svilpodams. Pauguri slīdēja augšup un lejup, koki devās atpakaļ uz pretējo pusi, un, jo tālāk viņš gāja, jo garākas stiepās ēnas.

Tieši tai brīdī, kad saule brida jūrā, tēvs nonāca garajā, oļainajā krastmalā, pie kuras nepieveda neviens ceļš un uz kurieni neviens nerīkoja izpriecas braucienus.

Šo krastmalu viņš nekad nebija redzējis, tā bija skumja un pelēka un īstenībā nozīmēja tikai to, ka te beidzas zeme un sākas jūra. Tēvs tomēr aizklunkuroja līdz ūdens malai un lūkojās jūrā.

Un, protams, — citādi tas jau nemaz nevarēja būt — krastmalā iznira maza, balta laiviņa un rāmi burāja pa vējam.

— Tur viņi ir, — tēvs mierīgi sacīja un sāka māt.

Laiviņā bija tikai trīs baltie zalkši, tie bija tikpat balti kā laiva un buras. Viens sēdēja pie stūres, bet divi ar muguru pret mastiem. Visi trīs raudzījās uz jūras pusi, un izskatījās, ka viņi būtu saķīvējušies. Bet Mumina tēvs bija dzirdējis, ka baltie zalkši nekad nestrīdoties, viņi esot ļoti klusi un tikai gribot nokļūt pēc iespējas tālāk. Vismīļāk līdz apvārsnim vai pasaules malai, kas laikam gan ir viens un tas pats. Vēl stāsta, ka baltie zalkši ne par ko citu neinteresējoties kā tikai par sevi un bez tam negaisa laikā kļūstot elektrizēti. Viņi esot bīstami tādiem, kas pavadot laiku tikai salonos un verandās un vienmēr nododoties tikai vienai un tai pašai nodarbībai.

Tas viss jau sensenis bija interesējis tēvu, bet, tā kā nav visai smalki runāt par baltajiem zalkšiem citādi kā tikai ar mājieniem, tad viņš arī nekad nebija varējis izdibināt, kā tas īsti ir.

Tagad viņš notrīsēja līdz pat astes galiņam un satraukts vēroja, ka laiva aizvien vairāk tuvojās. Viņi nemāja — kā gan baltie zalkši varētu darīt kaut ko tik ikdienišķu, — bet viņi brauca, lai uzņemtu tēvu, tas bija pavisam skaidrs. Klusi knirkšķēdama, laiva ieslīdēja oļos un apstājās.

Baltie zalkši pievērsa savas apaļās, blāvās acis troļļa Mumina tēvam. Viņš noņēma cepuri un sāka izskaidrot. Viņam runājot, zalkši ritmiski māja ar ķepiņām, tas tēvu samulsināja, un viņš sapinās garā skaidrojumā par apvārsni un verandu, un brīvību, un par tējas dzeršanu, ka tēju dzert nav nekādas patikas. Beidzot viņš apjucis apklusa, un balto zalkšu ķepiņas vairs nemāja.

«Kādēļ viņi nekā neteic,» tēvs nervozi domāja. «Vai tad viņi nedzird, ko es saku, jebšu domā, ka esmu jucis.»

Viņš pastiepa ķepu un izdvesa laipnu, jautājošu skaņu, bet baltie zalkši nekustējās. Viņu acis pamazām kļuva tikpat sārtas kā debesis.

Tad tēvs atrāva ķepu atpakaļ un neveikli palocījās.

Baltie zalkši tūliņ piecēlās un palocījās gauži svinīgi un visi trīs reizē.

— Pateicos, — tēvs sacīja.

Viņš vairs nemēģināja izskaidroties, bet iekāpa laivā un iegrūda to ūdenī. Debesis tagad bija svelmaini sārtas — kā toreiz. Laiva lēnītiņām attālinājās no krasta.

Troļļa Mumina tēvs nekad nebija juties tik labi un tā apmierināts ar visu. Patiesībā bija jauki, ka nekā nevajadzēja teikt un nekā paskaidrot ne sev pašam, ne kādam citam.

Varēja tikai sēdēt un lūkoties uz apvārsni un dzirdēt, kā zem laivas guldz viļņi.

Kad aiz viņu muguras izzuda krasts, virs jūras pacēlās apaļš, pilns dzeltens mēness. Tēvs nekad nebija redzējis tik lielu un vientuļu mēnesi. Un nebija arī apjautis, ka jūra var būt tik valdonīga un varena, kādu viņš to tagad ieraudzīja.

Pēkšņi viņam šķita, ka vienīgā pārliecinošā īstenība ir mēness un jūra, un laiva ar trim klusajiem, baltajiem zalkšiem.

Un, protams, apvārsnis — apvārsnis tur tālē ar brīnumainām dēkām un neminamiem noslēpumiem, kas viņu gaidīja tagad, kad viņš beidzot kļuvis brīvs.

Viņš nolēma izturēties tikpat klusi un noslēpumaini kā baltais zalktis. Cilvēki ciena tādu, kas nemēdz pļāpāt. Viņi domā, ka tāds cilvēks aplam daudz zina un viņa dzīve ir briesmīgi trauksmaina.

Tēvs pameta acis uz baltajiem zalkšiem, kas sēdēja laivā un mēnesnīcā airēja. Viņā modās vēlēšanās pateikt kaut ko biedrisku, kaut ko tādu, kas pierādītu, ka viņš visu saprot. Bet tad viņš šo domu atmeta. Starp citu, viņš nevarēja izdomāt nekā tāda, kas skanētu pieņemami — nu tā, diezgan labi.

Jā, ko bumbulīte bija teikusi par baltajiem zalkšiem? Kādreiz uz pavasara pusi pie pusdienas galda. Ka tie dzīvojot palaidnīgu dzīvi. Tad māmuļa izsaucās: — Nerunā blēņas! — Bet Miju tas ārkārtīgi interesēja, un viņa labprāt gribēja zināt, ko nozīmējot palaidnīga dzīve. Cik tēvs atcerējās, tad neviens lāgā neprata paskaidrot, kāda tā palaidnīgā dzīve ir. Laikam gan nevaldāma un visā visumā brīva.

Māmuļa pat bija apgalvojusi, ka, pēc viņas domām, palaidnīga dzīve nemaz neesot līksma, bet tēvs nebija par to īsti pārliecināts. — Tam ir kāds sakars ar elektrību, — bumbulīte droši noteica. — Un tādi radījumi varot lasīt cilvēku domas, bet tas nemaz nav smalki. — Pēc tam viņi bija sākuši runāt par kaut ko citu.

Tēvs uzmeta paviršu skatienu baltajiem zalkšiem. Viņu ķepiņas tagad atkal māja. «Ak vai, cik šausmīgi,» tēvs domāja. «Nevar taču būt, ka viņi tur sēž un ar ķepiņām lasa manas domas. Tagad viņi jūtas aizvainoti...» Izmisīgi viņš centās izdzēst domas, aizmest tās, aizmirst visu, ko kādreiz bija domājis par baltajiem zalkšiem, bet tas nebija tik viegli. Patlaban viņu cits nekas neinteresēja. Kaut jel viņš varētu tērzēt, tad nav jādomā.

Nekļuva arī labāk, ja atmeta dziļās un bīstamās domas un mēģināja paslēpties sīkās un parastās. Tad jau baltie zalkši sāks domāt, ka viņi alojušies un viņš īstenībā ir pavisam parasts verandu tēvs... Trollis Mumins cītīgi blenza jūrā, kur uz mēness celiņa iezīmējās neliela, melna klints.

Viņš pūlējās domāt pēc iespējas vienkāršāk: sala jūrā, virs salas mēness, un mēness peld jūrā — melns kā ogle, dzeltens un tumši zils. Beidzot tēvs nomierinājās, un baltie zalkši vairs nemāja ar ķepiņām.

Sala bija ļoti augsta, kaut arī maza.

Akmeņaina un tumša tā iznira no ūdens un stipri vien atgādināja kādas lielas jūras čūskas galvu.

— Vai mēs piestāsimies krastā? — tēvs vaicāja.

Baltie zalkši neatbildēja. Viņi izkāpa krastā, paņēmuši virvi, un noenkurojās kādā plaisā. Nelikdamies par tēvu ne zinis, viņi sāka kāpt augšup. Tēvs redzēja, ka viņi ošņāja un vēroja gaisu, viņi locījās un māja un, acīm redzot, bija iegrimuši dziļā sazvērestībā, kurā viņš nevarēja piedalīties.

— Dievs ar viņiem, — tēvs aizskarts noteica, izkāpa no laivas un sekoja zalkšiem. — Ja es vaicāju, vai piestāsimies krastā, un redzu, ka mēs to darām, tad taču jūs varējāt atbildēt. Pateikt tikai dažus vārdus, lai es vismaz justu, ka esmu sabiedrībā. — Tomēr viņš to teica gauži klusi, vairāk gan pats sev.

Stāvs un glums kalns, neparasta sala, kas skaidri rādīja, ka vēlas, lai to liek mierā. Tur nebija nevienas puķes, pat ne sūnu, itin nekā — tikai no jūras izniris kalns, dusmīgs.

Pēkšņi tēvs atklāja kaut ko briesmīgi nepatīkamu un dīvainu. Sala bija pārpilna ar sarkaniem zirnekļiem. Ļoti sīciņi, bet neskaitāmi tie mudžēja kā sarkans paklājs pār melno kalnu.

Neviens pats nestāvēja mierā, bet šaudījās apkārt, cik aši vien nesa kājeles, šķita, ka visa sala kustētos un rāptos mēnesnīcā.

Tēvs aiz pretīguma bija galīgi nomākts.

Viņš pacēla kājas, viņš aši glāba savu asti un to pamatīgi nopurināja, meta visapkārt skatienus, vai neieraudzīs kaut vienu vienīgu mazu plankumiņu, kur nebūtu zirnekļu, bet tāda neredzēja.

— Es nemaz negribu jūs mīdīt, — viņš murmināja. — Pasarg dievs, — ak, kāpēc es nepaliku laivā... To ir pārlieku daudz, tas jau vairs nav dabiski, ka to ir tik daudz un visi no vienas pašas sugas... visi pilnīgi līdzīgi...

Nevarīgi viņš palūkojās pēc baltajiem zalkšiem un ieraudzīja to siluetus augstu kalnā pret mēnesi. Viens no tiem bija kaut ko atradis, bet tēvs nevarēja saskatīt, ko īsti.

Starp citu, viņam tas bija vienaldzīgi. Viņš devās atpakaļ pie laivas, purinādams kājas kā kaķis. Zirnekļi sāka rāpties uz viņu, un tas viņu ārkārtīgi un nepatīkami satrauca.

Viņi rāpās arī pa virvi, gara sarkana verze, un sāka klaiņot pa margām.

Mumina tēvs apsēdās pēc iespējas tālāk pūpē.

«Tas jau ir kā murgs,» viņš domāja. «Tad cilvēks uztraucas no miega, pamodina māmuļu un saka: «Mīļā, cik tas baigi, cik tas bija baigi, zirnekļi — tu nevari pat iedomāties...»»

Un viņa atbild: «Ak vai, tu nabadziņš, bet tu taču redzi, te nav neviena paša, tas bijis tikai sapnis...»

Baltie zalkši lēnām atgriezās.

Tajā pašā mirklī ikviens zirneklītis aiz bailēm saslējās uz pakaļkājelēm, apgriezās un pa virvi traucās uz klinti.

Baltie zalkši iekāpa laivā un pagrūda to jūrā. Laiva ieslīdēja melnajā ēnā zem klints uz mēness celiņa.

— Paldies dievam, ka jūs atnācāt! — tēvs patiesi atvieglots izsaucās. — Lai nu tas būtu kā būdams, bet es nekad neesmu varējis ciest zirnekļus; tie ir tik mazi, un ar tiem nevar runāt. Vai jūs atradāt kaut ko jauku?

Baltie zalkši uzmeta viņam ilgu un dzeltenu mēness skatienu un klusēja.

— Es jums vaicāju, vai jūs atradāt kaut ko jauku? — tēvs atkārtoja, un viņa deguns pietvīka. — Ja jau tas ir kāds noslēpums, tad paturiet to pie sevis. Bet vismaz pasakiet, vai kaut ko atradāt.

Baltie zalkši klusēja un raudzījās uz viņu. Tad trollis Mumins pavisam pietvīka un brēca:

— Vai jums patīk zirnekļi? Vai jums tie patīk vai ne? Gribu to uz vietas zināt!

Ilgajā klusumā, kas iestājās, viens baltais zalktis paspēra soli uz priekšu un izpleta ķepas. Varbūt viņš kaut ko teica — jeb varbūt tas bija tikai vējš, kas šalkoja pār ūdeni.

— Atvainojiet, — tēvs nedroši sacīja, — es saprotu. — Pēc viņa domām, baltais zalktis bija paskaidrojis, ka tam pret zirnekļiem nav nekādas īpašas nostājas. Varbūt viņš arī bija žēlojies par kaut ko, kam nevar līdzēt. Par bēdīgo faktu, ka baltais zalktis un Mumina tēvs nevar viens otru saprast un sarunāties. Varbūt viņš jutās vīlies un domāja, ka tēvs izturējies bērnišķīgi. Trollis Mumins klusi nopūtās un nevarīgi vēroja baltos zalkšus. Tad viņš ieraudzīja, ko zalkši bija atraduši. Tas bija neliels bērzu tāss vīstoklītis, viens no tādiem, ko jūra satīņā un izmet krastā. Nekas cits. To attin kā dokumentu, tā iekšpuse ir balta un gluda kā zīds, bet, tiklīdz to palaiž vaļā, tas atkal saritinās. Tieši kā maza dūrīte, kas glabā sevī kādu noslēpumu. Muminu māmuļa tādas tāsis mēdza aplikt ap kafijas kannas rokturi.

Laikam gan šajā vīstoklītī glabājas kāds ļoti svarīgs noslēpums. Bet tēvu vairs nemocīja ziņkāre. Viņš mazliet sala un saritinājās laiva uz gulēšanu. Baltie zalkši aukstumu nejūt, tikai elektrību.

Un viņi nekad neguļ.

Troļļa Mumina tēvs atmodās rītausmā. Viņa mugura bija pavisam stīva, un viņš briesmīgi sala. Zem cepures malas viņš saskatīja margu gabaliņu un pelēkas jūras trijstūri, jūra cēlās un grima, un atkal cēlās. Viņu bija pārņēmis nelabums, un viņš nemaz nejutās kā tēvs, kas devies dēkās.

Viens baltais zalktis sēdēja uz airsola, sagriezies mazliet šķībi pret tēvu, un tēvs slepus viņu vēroja. Tagad zalkša acis bija pelēkas. Ķepiņas bija veidotas ļoti smalki, un tās kustējās lēnām kā naktstauriņa spārni. Varbūt tās tērzēja ar citiem zalkšiem vai varbūt kaut ko domāja. Viņa galva bija apaļa, bez jebkādas kakla iezīmes. «Gluži kā gara, balta zeķe,» Mumina tēvs domāja. «Mazliet nospūrusi lejā. Jeb varbūt arī kā baltu putu gumija.»

Tagad viņam kļuva pavisam nelabi. Viņš atcerējās savu vakarvakara uzvedību. Un zirnekļus. Pirmo reizi mūžā viņš redzēja, ka zirnekļi izbīstas.

— Ak vai, — tēvs murmināja. Viņš gribēja pacelties sēdus, bet ieraudzīja tāss vīstoklīti un tūdaļ sastinga. Ausis zem cepures sacēlās gaisā. Vīstoklītis atradās smeļamā kausā, kas bija nolikts uz airsola un līdzi laivai lēnām zvalstījās.

Mumintēvam aizmirsās viss nelabums. Viņa ķepiņas piesardzīgi virzījās tuvāk vīstoklim. Viņš aši palūkojās uz baltajiem zalkšiem, to acis, kā parasti, bija pievērstas apvārsnim. Nu viņš bija satvēris tāss vīstoklīti ķepiņā un lēnltiņām vilka sev klāt. Tai pašā mirklī viņš juta elektrisku triecienu, tas nebija spēcīgāks par to, kādu var dabūt no kabatas laternītes baterijas. Tomēr viņš to izjuta līdz pašam pakausim.

Brītiņu viņš gulēja pavisam rāmi, lai nomierinātos, pēc tam sāka lēnām attīt noslēpumaino dokumentu. Tā bija parasta balta bērza tāss. Nekāda dārgumu karte. Itin nekas.

Varbūt tā bija tikai vizītkarte, ko baltais zalktis pasvieda uz katru vientuļu salu, lai to atrastu citi baltie zalkši? Varbūt tas mazais elektriskais trieciens dod tādu pašu parastu pārdzīvojumu, kādu rada patīkama vēstule? Jeb varbūt zalkši prot lasīt neredzamu rakstu, par kādu parastiem troļļiem nav ne jausmas? Trollis Mumins vīlies ļāva tāss vīstoklītim atkal saritināties un pacēla acis.

Baltie zalkši rāmi lūkojās uz viņu. Mumintēvs pietvīka.

— Mēs taču atrodamies vienā laivā, — viņš teica. Un, negaidīdams atbildi, viņš paplēta ķepiņas, kā to bija darījuši baltie zalkši, nevarīgi, kā žēlodamies un nopūzdamies.

Tad ar vieglu šalku uzvilktajos mastos viņam atbildēja vējš. Jūra vēla ap viņiem savus pelēkos viļņus līdz pašai pasaules malai, un trollis Mumins ar zināmu grūtsirdību domāja: «Ja šitā ir palaidnīga dzīve, tad gribu apēst savu cepuri.»

Salas ir visai dažādas, bet, ja tās ir diezgan mazas un atrodas diezgan tālu jūrā, tad tās visas ir gaužām vientuļas un skumjas. Tikai vēja virzieni ap tām mainās, un dzeltenais mēness noriet, un jūra naktīs kļūst melna, bet salas ir nemainīgas, vienīgi dažkārt tās apmeklē baltie zalkši. Starp citu, tās gandrīz nemaz nevar saukt par salām. Tās ir šēras, klints bluķi, aizmirstas zemes strēles, kas varbūt iegrimst jūrā pirms saullēkta un naktīs iznirst, lai pavērtos apkārt. Par tām tik maz kas zināms. Baltie zalkši ikvienu no tām apciemoja. Dažreiz, viņus tur gaidot, gulēja mazs tāss vīstoklītis. Dažreiz neatradās itin nekas, sala izskatījās kā spīdīga roņa mugura, ap kuru skalojās viļņi; vai arī tās bija dažas saskaldītas augstu, sarkanu aļģu ņudzekļu apņemtas klintis. Bet uz katras salas augstu pašā smailē baltie zalkši pameta mazu, baltu tāss vīstokli.

— Tam ir sava nozīme, — troļļu tēvs domāja. — Kaut kas par visu svarīgāks. Un es esmu nolēmis sekot viņiem, kamēr noskaidrošu, kas tas īsti ir.

Viņi vairs nesatika sarkanos zirnekļus, taču trollis Mumins vienmēr palika laivā, kad viņi piestājās krastā. Jo salas viņā modināja atmiņas par citām salām, kas bija palikušas aiz muguras, par salām, uz kurām brauca izpriecās, par lekniem ģimenes līčiem, teltīm un sviesta trauciņiem, kurus nolika ēnā zem laivas, un smiltīs paslēptām sulas pudelēm, un peldbiksītēm, kas žāvējās uz kāda akmens... Protams, ka viņš itin nemaz neilgojās pēc šīs mierīgās verandas dzīves.

Viņā tikai aši iedzirkstījās kāda doma, kas viņu nomāca. Kaut kas pavisam niecīgs, ko vēlāk atkal aizmirsa.

Starp citu, tēva domu gaita bija kļuvusi gluži cita. Aizvien mazāk viņš prātoja par to, ko bija pieredzējis savā labajā un raibajā dzīvē, un tikpat maz domāja par to, ko viņam dos visas nākamās dienas.

Viņa domas slīdēja tāpat kā laiva, bez atmiņām un sapņiem, tās bija kā pelēkie, ritošie viļņi, kuriem nebija pat vēlēšanās nokļūt līdz apvārsnim.

Viņš vairs nemēģināja tērzēt ar baltajiem zalkšiem. Viņš blenza jūrā tāpat kā tie, viņa acis bija kļuvušas tādas pašas blāvas kā tiem un pieņēma debesu mainīgo krāsu. Kad pretī iznira jaunas salas, viņš pat nepakustējās, tikai aste paris reižu atsitās pret airsolu.

«Es baidos,» kādreiz, kad viņi slīdēja uz priekšu pa kādu garu, rāmu bangu, troļļu tevs nodomāja, «es baidos, vai nesāku kļūt līdzīgs baltajam zalktim.»

Todien bija ļoti karsts, un pret novakari virs jūras sacēlās migla. Tā bija smaga, dīvaina sarkandzeltena migla, — pēc tēva domām, tā šķita draudīga un it kā dzīva.

Jūras čūskas nošņācās un dažreiz iznira no ūdens, trollis Mumins lāgiem redzēja tās pazibam. Apaļa, tumša galva un baiļu pilnas acis, kas vērās pret baltajiem zalkšiem, tad strauja kustība ar asti un mežonīga bēgšana miglā.

«Viņas ir tikpat izbijušās kā zirnekļi,» tēvs domāja. «Visi baidās no baltajiem zalkšiem.»

Klusumu pārtrauca attāli pērkona grandi, pēc tam viss atkal bija kluss un nekustīgs.

Troļļu tēvam allaž bija šķitis, ka pērkona negaiss ir ārkārtīgi satraucošs. Tagad viņš nejuta itin nekā. Viņš bija pilnīgi brīvs, bet itin nekas vairs viņu nepriecēja.

Un tieši tajā mirklī no miglas iznira cita laiva, tajā bija liela kompānija. Pēkšņi troļļu tēvs jutās atkal kā īsts trollis, viņš vicināja ar cepuri, māja ar rokām un sauca. Svešā laiva īrās viņiem pretī. Laiva bija balta, un baltas bija buras. Arī tie, kas sēdēja laivā, bija balti...

— Ak šitā gan, — troļļu tēvs teica. Viņš redzēja, ka sēdētāji bija baltie zalkši, un tad viņš apsēdās un vairs nemāja.

Abas laivas slīdēja uz priekšu, nemaz nesasveicinādamās.

Un tad no tumšās miglas iznira laiva pēc laivas, gluži kā ēnas tās slīdēja uz vienu pusi un visās sēdēja baltie zalkši. Dažreiz septiņi, dažreiz pieci — vai vienpadsmit, reizēm pat viens vienīgs zalktis, bet katrā ziņā nepāra skaitlis.

Migla vēlās tālāk, tā aizslīdēja nokrēslā, kas arī bija sārti dzeltena. Visa jūra bija pilna ar laivām. Tās pavērsa ķīļus pret jaunu salu, garu, bez kokiem un bez kalniem.

Atkal nogranda pērkons. Tas atradās kaut kur tajā varenajā melnumā, kas cēlās augstāk un augstāk pie apvāršņa.

Laiva pēc laivas piestāja krastā un nolaida buras. Vientulīgais krasts tagad ņudzēt ņudzēja, pilns balto zalkšu, kas jau bija izvilkuši laivas un stāvēja un klanījās cits citam.

Cik vien acis saredzēja, visapkārt klaiņoja baltas, svinīgas radības un klanījās cita citai. Tās paklusi čukstēja un nepārtraukti māja ar ķepiņām. Ap tām čaukstēja piekrastes zāles.

Tēvs stāvēja mazliet savrup — izmisis viņš pūlējās atrast savus baltos zalkšus. Viņam tas bija ļoti svarīgi. Tie taču bija vienīgie, kurus viņš daudzmaz pazina .. .· Nu jā, pavisam maz. Bet tomēr.

Taču tie bija ņudzeklī pazuduši, viņš nevarēja saskatīt nekādu starpību, un pēkšņi viņu pārņēma tādas pašas bailes kā zirnekļu salā. Viņš uzvilka cepuri uz pašām acīm un pūlējās izskatīties draudošs un bezrūpīgs.

Cepure bija vienīgais noteiktais un absolūtais šajā dīvainajā salā, kur viss bija balts un čaukstošs, un nenoteikts.

Trollis Mumins vairs lāgā nepaļāvās pats uz sevi, bet cepurei viņš ticēja; tā bija melna kā ogle un noteikta, un tās iekšpusē troļļu māmuļa bija iekrāsojusi Tr. T. no Tr. M., lai šī cepure atšķirtos no visām citām augstajām cepurēm pasaulē.

Krastā bija piestājusies pēdējā laiva, to izvilka, un baltie zalkši vairs nečaukstēja. Viņi pievērsa savas sarkani dzeltenās acis tēvam visi uzreiz un tad tuvojās viņam.

«Viņi grib kauties,» troļļu tēvs domāja, un viņa galva tūliņ kļuva skaidra, un tajā modās interese. Tieši tajā brīdī viņā modās vēlēšanās kauties, vienalga, ar ko, tikai kauties un kliegt, un viņš bija pārliecināts, ka visi citi alojas un tāpēc pelnījuši pērienu.

Bet baltie zalkši nekad nekaujas, tāpat nerunā pretī un ne pret vienu nejūt nepatiku, vispār nekā nejūt.

Viņi pienāca cits pēc cita, lai palocītos, simtiem, un tēvs noņēma cepuri un locījās tik ilgi, kamēr galva sāka sāpēt, un viņam māja simtiem ķepiņu, līdz arī viņš pats aiz tīrā noguruma sāka māt pretī.

Kad viņam garām bija aizgājis pēdējais baltais zalktis, troļļu tēvs bija galīgi aizmirsis par savu vēlēšanos kauties. Viņš bija atkal laipns un pieklājīgs un sekoja pa čaukstošo zāli, turēdams ķepās cepuri.

Negaiss tagad bija savilcies augstu pie debesīm un slīga pār viņiem kā draudīga siena. Virs viņiem traucās vējš, ko viņi nevarēja just, dzenādams mazas, saraustītas mākoņu skrandas, it kā tās bailēs bēgtu.

Cieši pār jūru liesmoja zibens ašā un niķīgā gaismā — uzliesmoja un nodzisa, un no jauna uzliesmoja.

Baltie zalkši bija sapulcējušies salas vidū. Gluži kā jūras putni pirms negaisa viņi pagriezās pret dienvidiem, no kurienes nāca negaiss. Cits pēc cita viņi sāka spīdēt kā nakts spuldzītes, uzliesmoja taktī ar zibšņiem, un zāle ap viņiem čaukstēja, kā elektrības pielādēta.

Troļļa tēvs atgūlās atmuguriski un raudzījās krastmalas bālajā zālājā. Smalkas, gaišas lapas pret tumšajām debesīm. Mājās bija dīvāna spilvens, izrakstīts ar papardes lapām, to bija darinājusi māmuļa. Gaišzaļas lapas uz ogļu melna fona. Spilvens bija ļoti skaists.

Negaiss tuvojās. Tēvs juta ķepiņās vieglus triecienus un piecēlās sēdus. Gaisā bija manāms lietus.

Pēkšņi balto zalkšu ķepiņas sāka plīvot kā kodes spārni. Zalkši locījās šurp un turp, klanījās un dejoja, un pa visu vientuļo salu bija dzirdama smalka odu sīkoņa. Balto zalkšu gaudas, vientuļas un ilgainas, skanēja kā vējš pudeles kaklā. Tēvu pārņēma nevaldāma dziņa darīt tāpat. Locīties uz priekšu un atpakaļ, gaudot un locīties, un čabēt.

Viņa ausīs kaut kas iedūrās, un ķepiņas sāka māt. Viņš piecēlās un lēnītiņām devās pie zalkšiem. «Viņu noslēpumam ir kāds sakars ar negaisu,» viņš domāja. «Viņi meklē negaisu un ilgojas pēc tā...»

Tumsa slīga pār salu, un zibšņi šāvās tieši lejup, balti un draudīgi šņācoši. Tālē no jūras brāzās vējš, tuvāk un tuvāk, un tad sāka plosīties negaiss, tik nevaldāms negaiss, kādu tēvs nekad nebija pieredzējis.

Smagi akmens rati rībināja šurp un turp, šurp un turp, un vējš notrieca tēvu zālē.

Tur nu viņš sēdēja, pieturēdams cepuri un padots vētrai, te piepeši iedomājās: «Nē, kas gan man bija uznācis. Es taču neesmu baltais zalktis, es esmu troļļa Mumina tēvs... Kas man te darāms...»

Viņš palūkojās uz baltajiem zalkšiem un pēkšņi kā ar elektrisku skaidrību visu saprata. Ka baltajam zalktim vienīgi nevaldāms negaiss var iedvest dzīvību. Viņi bija spēcīgi pielādēti, bet nevarīgi ieslēgti. Viņi nekā nejuta, nekā nedomāja, tikai meklēja. Bet, tiklīdz viņi kļuva elektriski, tā sāka dzīvot, beidzot dzīvoja pilnasinīgi, ar dziļām, spēcīgām jūtām.

Laikam gan viņi ilgojās tieši pēc tā. Varbūt, salasījušies lielā vairumā, viņi pievilka negaisu...

«Tā tas laikam ir,» tēvs domāja. «Nabaga baltie zalkši. Bet es kvernēju savā līcī un domāju, cik viņi ir dīvaini un brīvir tāpēc ka viņi neteica ne vārda, bet tikai brauca tālāk. Viņiem nebija ko teikt un nebija kurp braukt...» Tai pašā brīdī mākoņi atvērās, lietus gāzās straumēm, spožs un balts zibeņu gaismā.

Tēvs pietrūkās kājās, un viņa acis kļuva zilākas nekā jebkad, un viņš kliedza:

«Es braukšu uz mājām! Tūdaļ braukšu uz mājām!»

Viņš pacēla gaisā purniņu un nemitīgi vilka cepuri uz ausīm. Tad traucās aši pie krasta, ielēca vienā no baltajām laivām, uzvilka buru un par spīti augstajiem viļņiem devās ceļā.

Viņš bija atguvis sevi, sava paša uzskatus par lietām un parādībām, un ilgojās būt mājās.

«Ak vai, ja tu nekad nevari būt priecīgs vai vīlies,» viņš domāja, kamēr laiva šāvās cauri negaisam, «tas nozīmē, ka tu nekad neko nevari mīlēt, nevari dusmoties uz to, ne arī piedot. Ja tu, cilvēks, nespēj gulēt vai salt, nespēj just, ka tev kaut kā trūkst, just vēdergraizes un pēc tam atkal būt vesels, svinēt dzimšanas dienas, dzert alu un mocīties ar sliktu sirdsapziņu...»

Un tā tālāk. Šausmīgi.

Viņš bija izmircis, bet jutās laimīgs un nemaz nebaiļojās no negaisa. Mājās viņi nekad neievilks elektrību, iztiks, kā parasti, ar petrolejas lampu.

Troļļa Mumina tēvs ilgojās pēc savas ģimenes un pēc savas verandas. Piepeši viņš nojauta, ka tikai tur viņš varēs justies īsteni brīvs un salkstošs, tieši tāds, kādam jābūt īstam tēvam.

CEDRIKS

Tagad ir grūti saprast, kā šo mazo dzīvnieciņu Snifu varēja pierunāt, lai viņš atdod Cedriku.

Pirmkārt, Snifs līdz šim nekad nekā nebija atdevis, drīzāk gan otrādi. Un, otrkārt, Cedriks tiešām bija brīnumains.

Cedriks nebija dzīvs, viņš bija lieta — bet kāda! Sākumā varēja domāt, ka runa ir par mazu plīša sunīti, diezgan apmuļļātu un aiz mīlestības applūkātu, bet, paraugoties uz Cedriku tuvāk, varēja redzēt, ka viņa acis bija gandrīz vai kā topāzi un pie kakla lentītes karājās mazs, īsts mēnessakmentiņš.

Turklāt viņa sejas izteiksme bija neatdarināma, neviens cits suns to nevarētu attēlot. Var jau būt, ka dārgakmeņi Snifam bija svarīgāki nekā sejas izteiksme, bet viņš tomēr mīlēja Cedriku.

Un, tikko to atdevis, viņš krita izmisumā. Viņš neēda, viņš negulēja, viņš nerunāja. Viņš tikai nožēloja.

— Mīļais, mazais Snif, ja nu tu tik briesmīgi mīlēji Cedriku, tad vismaz būtu to atdevis kādam, kas tev patīk, nevis Lēnprātes meitai, — troļļa Mumina māmuļa sacīja.

— Blēņas, — Snifs murmināja un ar savām nabaga saraudātajām un apsarkušajām acīm blenza grīdā, — pie visa vainīgs trollītis Mumins. Viņš teica, ja atdodot kaut ko tādu, ko ļoti mīlot, tad saņemot atpakaļ desmitkārtīgi un jūtoties brīnišķīgi. Viņš mani pievīla.

— Ak jā, tiesa, tiesa, — māmuļa piekrita. Viņa uzreiz neatrada nekā labāka, ko atbildēt. Viņai vajadzēja paprātot.

Iestājās vakars, un māmuļa iegāja savā istabā. Visi pateica labunakti un izdzēsa lampas. Tikai Snifs gulēja nomodā un raudzījās griestos, kur mēness gaismā šūpojās kāda liela zara ēna. Logs bija vaļā, jo nakts bija silta, un Snifs varēja sadzirdēt lejā pie upes Susuriņa mutes harmoniku skaņas.

Kad domas kļuva pārlieku smagas, Snifs izkāpa no gultas un aiztaustījās pie loga. Viņš norāpās lejup pa virvi un traucās cauri dārzam, kur gaiši zaigoja peonijas, bet visas ēnas bija melnas kā ogle. Augstu pie debesīm pacēlās tālais un bezpersoniskais mēness.

Susuriņš sēdēja ārā pie savas telts.

Šonakt viņš nespēlēja dziesmas, bet mazus gabaliņus, kas bija līdzīgi jautājumiem vai aprautām skaņām, kad nezina, ko atbildēt.

Snifs apsēdās Susuriņam blakus un bēdīgi raudzījās upes straumē.

— Sveiks! — Susuriņš izsaucās. — Tas ir labi, ka tu atnāci. Es tieši te sēdēju un domāju par kādu notikumu, kas tevi varētu interesēt.

— Šonakt mani nekas neinteresē, — Snifs izdvesa un saritinājās.

— Tā nav pasaka. Tas ir patiess notikums. Tas noticis ar manas māmiņas mātesmāsu, — Susuriņš sacīja.

Un tad Susuriņš sāka savu stāstu, tai pašā laikā kūpinādams pīpi un laiku pa laikam paplakšķinādams ar ķepiņām melnajā straumē.

Reiz dzīvoja kāda dāma, kas mīlēja savas mantas. Viņai nebija bērnu, kuri viņu varētu uzjautrināt vai sakaitināt, viņai nevajadzēja strādāt vai gatavot ēdienu, viņa neinteresējās, ko par viņu runāja cilvēki, un nebija bailīga. Arī rotaļas viņai nepatika. Vārdu sakot, viņai bija diezgan garlaicīgi.

Bet viņa mīlēja savas skaistās mantas, kas bija krātas visu mūžu, kārtoja tās un spodrināja, un tās kļuva skaistākas un skaistākas, un, ienākot viņas mājā, apžilba acis.

— Viņa nu gan bijusi laimīga, — Snifs piekrizdams pamāja. — Kādas viņai tās mantas bija?

— Ak jā, — Susuriņš murmināja. — Viņa bija tik laimīga, cik vien iespējams. Bet tu ciet klusu un ļauj man izstāstīt līdz galam. Klausies, kādā jaukā naktī manas māmiņas mātesmāsa, ēzdama tumšā pieliekamajā kotletes, norija lielu kaulu. Pēc tam viņa vairākas dienas jutās pavisam nelāgi un, kad nekļuva labāk, aizgāja pie ārsta. Ārsts dauzīja pa viņas muguru, izmeklēja viņu un kratīja, bet beidzot teica, ka kauls iesprūdis šķērsām. Tas bija loti nejauks kauls, un nekādi to nevarēja izņemt. Vārdu sakot, ārsts baidījās visļaunāko.

— Ej nu! — Snifs jau ieinteresēts izsaucās. — Viņš domāja, ka māmuļas mātesmāsa drīz nomirs, lai gan neuzdrīkstējās to sacīt.

— Aptuveni tā, — Susuriņš piekrita. — Bet manas māmiņas mātesmāsa nebija sevišķi bailīga, viņa tikai izprašņāja, cik laika viņai vēl atlicis, un tad devās mājās un sāka prātot. Dažas nedēļas nekā daudz nenozīmēja.

Piepeši viņa atcerējās, ka jaunībā bija iecerējusi izpētīt Amazones upi, iemācīties nirt dziļi jūrā un uzcelt lielu, jauku māju vientuļiem bērniem, aizbraukt pie vulkāna un sarīkot visiem saviem draugiem lieliskas dzīres. Bet tagad tas viss, protams, bija nokavēts. Draugu viņai arī nebija, jo visu mūžu viņa bija krājusi skaistas mantas, un tas prasa daudz laika.

Lai kā viņa prātoja, tomēr kļuva aizvien grūtsirdīgāka. Viņa staigāja pa istabām un meklēja mierinājumu pie savām brīnumainajām mantām, bet tās nespēja vērst viņu priecīgāku. Gluži otrādi, viņa tikai domāja, ka tas viss jāpamet pasaulē, kad viņa dosies uz debesīm.

Un domas sākt visu tur augšā no gala nez kāpēc viņu neielīksmoja.

— Nabaga kundze! — Snifs izsaucās. — Vai tad viņa nevarēja paņemt līdzi kādu mazu mantiņu?

— Nē, — Susuriņš atbildēja. — Tas ir aizliegts. Bet tagad ciet klusu un klausies. Kādā naktī viņa gulēja, blenza griestos un prātoja, prātoja. Visapkārt daudz skaistu mēbeļu, uz tām brīnišķīgi nieciņi, it visur mantas — uz grīdas, pie sienām, pie griestiem, skapjos un lādēs — un pēkšņi viņai sāka likties, ka visas šīs mantas, kas nedod ne mazākā mierinājuma, viņu smacē. Tad viņai ienāca prātā kāda doma. Šī doma bija tik jauka, ka māmuļas mātesmāsa sāka sevī smieties, viņa tūdaļ jutās tīri mundra un piecēlās, lai apdomātos.

Viņa bija izlēmusi, ka visu, kas viņai atrodas apkārt, atdos prom, lai istabās būtu vairāk gaisa. Tas ir nepieciešams, ja vēderā šķērsām guļ kauls un bez tam pati vienā mierā grib apcerēt Amazones upi.

— Cik muļķīgi, — Snifs vīlies bilda.

— Tas nemaz nebija muļķīgi, — Susuriņš atteica. — Viņa jutās ārkārtīgi jautri, tā sēdēdama un prātodama, ko katram dos.

Viņai bija daudz radu, un viņa pazina daudzus radījumus, saproti, tā jau var būt, lai gan draugu nav. Nu, viņa pēc kārtas domāja par ikvienu un kas kuram vislabāk patiks. Tā bija līksma rotaļa.

Starp citu, muļķe viņa nebija. Man viņa iedāvāja mutes harmonikas. Tev laikam nekad nav ienācis prātā, ka tās ir no zelta un žakarandas? Nu, labi. Viņa domāja tik gudri, ka ikviens saņēma tieši to, kas viņam vislabāk derēja un pec kā viņš visu laiku bija ilgojies.

Māmuļās mātesmāsa turklāt saprata, kā izdarīt pārsteigumu. Visu viņa aizsūtīja saiņos, un tiem, kas tos atraisīja, nebija ne mazākās nojausmas, kas sūta šo dāvanu (tie nekad nebija bijuši dāvinātājas mājā, jo viņa baiļojās, ka tie kādu mantiņu nesaplēš).

Viņu uzjautrināja domas par saņēmēja pārsteigumu, tā prātojumiem un minējumiem, un tad viņa jutās sevišķi apmierināta.

Apmēram kā tā lauma, kas viegli izpilda vēlmes un pēc tam aiztraucas prom.

— Bet es Cedriku neaizsūtīju sainītī, — Snifs izsaucās, izvalbījis acis. — Un es arī nemiršu!

Susuriņš nopūtās. — Tāds nu tu esi, — viņš bilda. — Bet pamēģini noklausīties labu stāstu, kas neskar tevi pašu. Un padomā arī mazliet par mani. Šo stāstu es paglabāju tieši tev, un dažreiz man patīk stāstīt. Nu, labi. Tai pašā laikā notika vēl kaut kas. Māmiņas mātesmāsa pēkšņi naktīs varēja gulēt, un dienās viņa sapņoja par Amazones upi un lasīja grāmatas par dziļjūras nirējiem, un zīmēja māju tiem bērniem, kurus neviens negribēja pieņemt. Viņa jutās līksma, tāpēc arī pati kļuva patīkamāka nekā parasti, un citiem ar viņu bija labi. Man krietni jāapskatās, — viņa domāja. — Pēkšņi man radušies draugi, un es nepagūšu sarīkot viņiem lielās dzīres, par kurām sapņoju jaunībā.

Un viņas istabās aizvien vairāk vēsmoja gaiss. Sainis pēc saiņa aizgāja savu ceļu, un, jo mazāk mantu palika, jo vieglāk bija elpot. Beidzot viņa staigāja pa savām tukšajām istabām un jutās kā balons, kā priecīgs balons, kas grasās pacelties gaisā...

— Uz debesīm, — Snifs drūmi piebilda.

— Paklausies...

— Nepārtrauc mani visu laiku, — Susuriņš viņu apsauca. — Manu, ka tu šim stāstam esi par mazu. Bet es tomēr turpināšu. Labi. Pamazām visas istabas kļuva tukšas, un māmiņas mātesmāsai bija palikusi tikai gulta.

Tā bija plata, tā saucamā «debesu gulta», un, kad ieradās viņas jaunie draugi, viņiem pietika telpas gultā, mazākie uzrāpās uz baldahīna. Viņi visi jutās ārkārtīgi jautri, un mājasmāte raizējās vienīgi, ka nepagūs sarīkot lepnās dzīres.

Viņi mēdza cits citam stāstīt baismīgus un jautrus notikumus, un kādā vakarā...

— Dzi, nu pietiek, — Snifs nikni sauca.

— Tu esi tieši tāds pats kā trollītis Mumins. Es zinu, kā viss notika. Viņa atdeva arī gultu un tad devās uz debesīm un jutās varen apmierināta, un man nevajadzēja atdot tikai Cedriku, bet visu, kas man pieder, un turklāt vēl nomirt!

— Tu esi ēzelis, — Susuriņš atcirta, — vai vēl ļaunāk. Tu sabojā katru stāstu. Es gribu pastāstīt, ka manas māmiņas mātesmāsa par šiem jocīgajiem stāstiem smējās tik skaļi, ka no viņas vēdera izlidoja ārā kauls un viņa atkal bija pilnīgi vesela.

— Tas taču nevar būt! Nabaga mātesmāsa! — Snifs sauca.

— Kādēļ tu viņu sauc par nabagu? — Susuriņš vaicāja.

— Nu, viņa taču bija atdevusi visu savu mantu, — Snifs attrauca. — Un gluži par veltiI Viņa nenomira! Vai pēc tam viņa visu atprasīja?

Susuriņš pakšķināja savu kaļķīti un sarauca uzacis.

— Ak tu mazais muļķa dzīvnieciņ, — viņš teica. — Viņa par to sacerēja jauku stāstu. Un tad sarīkoja dzīres. Un uzcēla vientuļiem bērniem māju. Izmācīties par nirēju — tam viņa bija par vecu, bet vulkānu viņa dabūja redzēt. Pēc tam viņa aizbrauca uz Amazones upi. Tas ir pēdējais, ko mēs par viņu dzirdējām.

— Ceļojums maksā naudu, — praktiskais Snifs teica. — Viņa taču visu bija izdāļājusi.

— Vai patiesi? — Susuriņš vaicāja. — Ja tu būtu klausījies uzmanīgi, tad zinātu, ka «debesu gulta» viņai palika, un tā, mīļais Snif, bija darināta no tīra zelta un piebāzta ar dimantiem un karneoliem.

Kas attiecas uz Cedriku, tad Lēnprāte, no topāziem darinādama savai meitai auskarus, Cedrikam pagatavoja melnas pogu acis. Snifs viņu atrada aizmirstu lietū un pārnesa mājās. Mēnessakmeni diemžēl bija aizskalojis lietus, un to vairs neatrada. Taču Snifs joprojām mīlēja Cedriku, kaut arī tikai pašas mīlestības dēļ. Un tas viņam savā ziņā dara godu.

EGLĪTE

Viens no murmuļiem stāvēja uz jumta un šķūrēja nost sniegu. Ķepiņās viņam bija dzelteni vilnas dūrainīši, un tie pamazām kļuva slapji un nepatīkami. Tad viņš tos nolika uz dūmeņa un šķūrēja tālāk bez tiem. Beidzot viņš bija attīrījis jumta lūciņu.

— Ak tad šeitan tā ir, — murmulis teica. — Un viņi tur lejā guļ. Guļ un guļ, un guļ. Kamēr dažs labs pūlas vaiga sviedros tikai tāpēc, ka tuvojas Ziemassvētki.

Viņš uzrāpās uz lūkas un, tā kā bija aizmirsis, vai tā iziet uz āru vai iekšu, uzmanīgi pamīņājās. Lūka uzreiz nogrima lejup, un murmulis ievēlās sniegā un tumsā, un visos tajos krājumos, ko Mumina ģimene bija salikusi bēniņos, lai vēlāk varētu tos izmantot.

Murmulis kļuva gauži nervozs, un turklāt viņš nebija visai drošs, kur nolicis savus dzeltenos dūrainīšus. Viņš bija sevišķi iemīļojis tieši šos dūrainīšus.

Tad viņš tipināja lejup pa kāpnēm, atrāva vaļā durvis un pikti sauca: — Tuvojas Ziemassvētki! Jūs man esat apnikuši ar savu gulšņāšanu, un tagad jebkuru brīdi var iestāties Ziemassvētki!

Lejā, kā parasti, ziemas miegā gulēja Mumina ģimene. Viņi jau bija gulējuši vairākus mēnešus un nodomājuši gulēt līdz pavasarim. Miegs bija viņus klusi un tīkami ieaijājis kādā garā, siltā vasaras pēcpusdienā. Pēkšņi trollīša Mumina sapņos sāka vēdīt nemiers un salts gaiss. Un nez kas rāva nost segu un kliedza, ka šī padarīšana viņam esot apnikusi un ka tuvojoties Ziemassvētki.

— Vai tad jau iestājies pavasaris? — trollis Mumins murmināja.

— Pavasaris? — murmulis nervozi atvaicāja. — Tie ir Ziemassvētki, vai tu saproti? Un es nekā neesmu iegādājies un nekā neesmu nokārtojis, un viņi mani atsūtīja, lai izrokot jūs no miega. Dūraiņi laikam gan pazuduši. Un visi skraida apkārt kā negudri, un nekas nav kārtībā...Pēc tam murmulis atkal uzklunkuroja augšup pa kāpnēm un izlīda ārā pa lūku.

— Māmuļ, mosties! — trollītis Mumins izbijies sauca. — Noticis kas baismīgs. Viņi to sauc par Ziemassvētkiem.

— Ko tu ar to gribi teikt? — māmuja vaicāja un pabāza ārā purniņu.

— Es lāgā nezinu, — viņas dēls atbildēja. — Bet nekas nav kārtībā, un nez kas pazudis, un visi skraida apkārt kā negudri. Varbūt atkal būs plūdi.

Piesardzīgi viņš paraustīja Snorkes jaunkundzi un čukstēja:

— Nesabaidies, noticis kaut kas briesmīgs.

— Mieru, — Mumina tēvs sacīja. — Vispirms jāsaglabā miers.

Un tad viņš piecēlās un uzvilka pulksteni, kas bija apstājies kādā oktobra dienā.

Viņi sekoja murmuļa slapjajām pēdām un izrāpās uz Muminu mājas jumta.

Debesis bija, kā parasti, zilas, tāpēc šoreiz nevarēja būt runa par vulkāna izvirdumu. Bet visa ieleja un pauguri, un koki, un upe, un arī māja — viss piesvaidīts ar slapju vati. Ārā bija auksts, vēl aukstāks nekā aprīlī.

— Vai tad to te sauc par Ziemassvētkiem? — tēvs izbrīnījies vaicāja. Viņš paņēma ķepās vati un raudzījās uz to. — Nez vai tā izaugusi no zemes, vai? — viņš prātoja. — Jeb vai nokritusi no debesīm. Ja tā kritusi uzreiz, tai vajadzēja būt ļoti nepatīkamai sajūtai.

— Bet, tētuk, — tas taču ir sniegs, — trollītis Mumins skaidroja. — Es zinu, ka tas ir sniegs un ar joni tas nekrīt lejā.

— Ak tā tu saki, bet katrā gadījumā patīkami tas nevar būt, — tēvs atteica.

Viņiem garām aizbrauca murmuļa mātesmāsa, vezdama uz ragaviņām eglīti.

— Re nu, beidzot jūs esat uzmodušies, — viņa vienaldzīgi noteica. — Pielūkojiet, ka līdz tumsai būtu sameklēta eglīte.

— Bet kādēļ? — Mumina tēvs vaicāja.

— Tagad man nav laika noņemties ar jums, — mātesmāsa atbildēja un traucās tālāk.

— Līdz tumsai, — Snorkes jaunkundze čukstēja. — Viņa teica, līdz tumsai. Baismīgais notiks vakarā...

— Laikam gan nepieciešama egle, lai tiktu sveikā cauri. Es ne velna nesaprotu, — tēvs purpināja.

— Es arī ne, — māmuļa padevīgi piebilda.

— Tikai paņemiet kaklautus un siltas kurpes, kad iesiet pēc tās egles. Es pa to laiku mēģināšu iekurt krāsni.

Tēvs nolēma par spīti draudošai katastrofai necirst nevienu no savām eglēm, jo tās gribējās saudzēt. Viņi pārrāpās pāri Lēnprātes žogam un izvēlējās lielu, skaistu egli, ar kuru viņa pati nekā nevarēja iesākt.

— Tu domā, mums vajadzētu zem tās paslēpties? — Trollītis Mumins vaicāja.

— Nezinu, — tēvs atbildēja un tikai cirta tālāk. — Es itin nekā nesaprotu.

Viņi jau bija nokļuvuši gandrīz līdz upei, kad pretī traucās Lēnprāte, apkrāvusies ar turzām un saiņiem.

Lēnprātes seja bija tumši pietvīkusi, un viņa pati tā satraukta, ka, paldies dievam, savu egli nepazina.

— Spiešanās un drūzmēšanās, — viņa kliedza. — Nevajadzētu pieļaut, ka šie slikti audzinātie ežuki... Kā es nupat teicu Misai, kauna lieta...

— Egle, — izsaucās troļļa Mumina tēvs un izmisis ieķērās Lēnprātes kažoka apkaklē.

— Ko tad ar egli dara?

— Ar egli? — izmisusi sauca Lēnprāte. — Ar egli? Ai, cik šausmīgi! Nē, tas nav paciešams! Tā taču jāuzpoš... kā gan es pagūšu...

Tad viņas sainīši izbira sniegā un cepure noslīdēja pār purniņu, un viņa aiz uztraukuma turpat vai sāka raudāt.

Mumina tēvs pašūpoja galvu un atkal uzvēla plecos egli.

Mājās māmuļa bija iztīrījusi verandu un nolikusi pa rokai glābšanas jostas un aspirīnu, un tēva bisi, un siltos apliekamos. Ko var zināt!

Ierāpies dīvāna stūrītī, sēdēja kāds ķipariņš un dzēra tēju. Viņš bija tupējis sniegā zem verandas un izskatījies tik nožēlojams, ka māmuļa bija ieaicinājusi viņu iekšā.

— Tā, te nu būs egle, — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Kaut jel mēs zinātu, kam tā vajadzīga. Lēnprāte apgalvoja, to vajagot uzpost.

— Tik lielu drēbju mums nav, — māmuļa noraizējusies atteica. — Diezin ko viņa ar to gribēja sacīt?

— Ai, cik skaista! — mazais ķipariņš izsaucās un aiz bikluma aizrijās ar tēju un nožēloja, ka vispār runājis.

— Vai tu zini, kā uzpost egli? — Snorkes jaunkundze vaicāja.

Ķipariņš gauži pietvīka un čukstēja: — Ar skaistām lietām. Cik vien skaisti iespējams. Esmu to dzirdējis. — Tad viņu atkal pārņēma biklums, viņš aizsedza sejiņu ar ķepiņām, apgāza tējas tasīti un pazuda ārā pa verandas durvīm.

— Palieciet brītiņu rāmi — es tagad domāju, — trollīša Mumina tēvs sacīja. — Ja egle jāuzpoš pēc iespējas skaistāk, tad gan nav domājams, ka no briesmām zem tās slēpjas, briesmas drīzāk jāmēģina savaldzināt. Nu es sāku visu saprast.

Viņi egli tūdaļ iznesa pagalmā un iesprauda to stingri sniegā. Un tad sāka to uzpost no augšas līdz apakšai ar skaistākām mantām, kādas vien varēja izdomāt.

Viņi izdekorēja egli ar vasaras puķu dobju gliemežvākiem un Snorkes jaunkundzes pērļu virkni. No salona lustras viņi noņēma kristāla karulīšus un sakarināja tos egles zaros, bet pašā galotnē piestiprināja sarkanu zīda rozi, ko māmuļa kādreiz bija dabūjusi no trollīša Mumina tēva.

Visi nesa ārā visskaistākās mantas, lai savaldzinātu ziemas neizprotamās varas.

Kad egle bija uzposta, murmuļa mātesmāsa atkal traucās garām ar ragaviņām. Tagad viņa brauca uz otru pusi un steidzās vēl vairāk.

— Paraugies uz mūsu egli! — trollītis Mumins izsaucās.

— Pasarg dievs, — murmuļa mātesmāsa attrauca. — Bet jūs jau allaž esat bijuši savādnieki. Man jāsteidzas... Jāpagatavo Ziemassvētku ēdiens.

— Ziemassvētku ēdiens? — trollītis Mumins pārsteigts vaicāja. — Vai tad tie ēd arīdzan?

Mātesmāsa viņā neklausījās. — Vai tad jūs domājat, ka var iztikt bez Ziemassvētku ēdiena? — viņa nepacietīgi attrauca un brāzās pret nogāzi.

Visu pēcpusdienu māmuļa rosījās un rosījās. Un tieši līdz ar krēslas iestāšanos Ziemassvētku mielasts bija gatavs un sakārtots ap egli mazos trauciņos. Tur bija augļu sula un rūgušpiens, un melleņu cepumi, un olu todijs, un daudz kas cits, kas garšoja Mumina ģimenei.

— Kā jums liekas, vai Ziemassvētki ir ļoti izsalkuši? — māmuļa satraukta prātoja.

— Laikam gan ne vairāk kā es, — tēvs ilgu pilnā balsī atteica. Viņš, uzvilcis segu līdz ausīm, sēdēja sniegā un sala. — Taču maziem knēveļiem jābūt ļoti ļoti pieklājīgiem pret vareniem dabas spēkiem.

Ielejā visos logos iedegās sveces. Tās mirdzēja iekšā zem kokiem un ikvienā mājā starp egļu zariem, un pār sniegu vēdīja plīvojoša gaisma. Trollītis Mumins paraudzījās uz savu tēvu.

— Nūjā, — tēvs atbildēja un pamāja.

— Drošības labad. — Un trollītis Mumins iegāja iekšā un salasīja visas sveces, kādas tik atrada.

Viņš tās sasprauda sniegā ap egli un piesardzīgi aizdedzināja, kamēr visas sveces dega, lai savaldzinātu tumsu un Ziemassvētkus. Pamazām ielejā iestājās klusums; visi laikam bija aizgājuši uz mājām un sēdēja un gaidīja, kas nu notiks. Tikai viena vienīga ēna vēl klaiņāja starp kokiem — tas bija murmulis.

— Dzi, — trollītis Mumins klusi sauca.

— Vai viņi nāks drīz?

— Netraucē mani! — murmulis pikti atbildēja, iebāzis purniņu kādā garā sarakstā, kurā gandrīz viss jau bija izsvītrots.

Viņš apsēdās pie vienas sveces un sāka aplēst. — Māmuļa, tēvs, Lēnprāte, — viņš čukstēja. — Visas māsīcas... vecākais ežuks... mazajiem nav vajadzīgs. Un pērngad no Snifa es nekā nesaņēmu. Misa un cirslīte, mātesmāsa... nē, es nudien zaudēšu prātu...

— Kas tev kaiš? — Snorkes jaunkundze bailīgi ievaicājās. — Vai kas noticis?

— Dāvanas, — murmulis izsaucās. — Ar katriem jauniem Ziemassvētkiem vajag aizvien vairāk dāvanu!

Viņš savā sarakstā ievilka drebulīgu svītru un burtoja tālāk.

— Pagaidi! — trollītis Mumins teica. — Paskaidro... Un tavi dūrainīši...

Bet murmulis pazuda tumsā, viņš, tāpat kā visi citi, aiz steigas vai prātu zaudēja, jo tuvojās Ziemassvētki.

Tad Mumina ģimene rāmi iegāja mājās, lai sameklētu dāvanas. Tēvs izvēlējās savu skaistāko līdaku spiningu ar jauku kārbiņu. Uz kārbiņas viņš uzrakstīja «Ziemassvētkiem» un nolika to sniegā. Snorkes jaunkundze novilka savu kāju pirkstu gredzenu un, mazliet nopūzdamās, ietina to zīda papīrā.

Tas, ko iesaiņoja trollītis Mumins, bija tik skaists un tik personisks. Neviens to nedrīkst redzēt. Pat ne vēlāk, pavasarī, — viņš bilda par savu dāvanu.

Tad viņi visi apsēdās sniegā un gaidīja katastrofu.

Laiks aizritēja, bet nekas nenotika.

Tikai mazais ķipariņš, kas bija dzēris tēju, parādījās aiz malkas šķūnīša. Viņš bija paņēmis līdzi visus savus tuviniekus un tuvinieku draugus, un visi bija tikpat maziņi un pelēki, un nožēlojami, un nosaluši.

— Priecīgus Ziemassvētkus! — ķipariņš bikli čukstēja.

— Tu tiešām esi pirmais, kas atzīst, ka Ziemsvētki ir priecīgi, — Mumina tēvs atteica. — Vai tev nemaz nav bail, kas notiks, kad tie ieradīsies?

— Tie jau ir klāt, — ķipariņš murmināja un apsēdās sniegā ar visiem saviem tuviniekiem. — Vai drīkstu paskatīties? Jūsu egle ir tik brīnumaini krāšņa.

— Un kur vēl ēdiens! — viens tuvinieks alkaini teica.

— Un īstas dāvanas, — kāds cits ieminējās.

— Visu mūžu esmu sapņojis redzēt šo krāšņumu tuvumā, — ķipariņš nobeidza un nopūtās.

Iestājās dziļš klusums. Rāmajā naktī nemierīgi dega sveces. Ķipariņš un viņa tuvinieki sēdēja gluži klusi. Bija jūtams, cik ļoti viņi visu apbrīnoja un alka, to juta aizvien stiprāk un stiprāk, līdz beidzot Mumina māmuļa pievirzījās mazliet tuvāk tēvam un čukstēja:

— Vai tev neliekas?

— Un kā vēl, — tēvs attrauca.

— Katrā gadījumā, — trollītis Mumins piebilda. — Un, ja Ziemassvētki sadusmosies, mēs varbūt varam paglābties verandā.

Tad viņš pievērsās ķipariņam un teica: — Lūdzu, tas viss pieder jums.

Ķipariņš nespēja ticēt savām ausīm. Viņš piesardzīgi tuvojās eglei, un aiz viņa nāca visa tuvinieku un draugu varza, visu spalvas aiz bijības trīsēja.

Līdz šim viņi nekad nebija pieredzējuši savus Ziemassvētkus.

— Tagad drošākais būs, ja dodamies prom, — trollīša Mumina tēvs satraukts bilda.

Aši viņi uzšāvās uz verandas un paslēpās pagaldē.

Nekas nenotika.

Pēc laiciņa viņi bailīgi paraudzījās ārā pa logu.

Ķipari tur ārā sēdēja un ēda, un dzēra, un atraisīja dāvanas, un jutās tik līksmi kā vēl nekad. Beidzot viņi uzrāpās eglē un visos zaros piestiprināja degošās sveces.

— Bet galotnē vajadzētu piespraust lielu zvaigzni, — ķipariņa tēvabrālis ieteicās.

— Vai tev tā liekas? — ķipariņš atbildēja un domīgi raudzījās uz Mumina māmuļas sarkano zīda rozi. — Starpība laikam nemaz nav tik liela, ja tikai izdoma pareiza?

— Mums vajadzēja pagādāt arī zvaigzni, — trollīša Mumina māmuļa čukstēja. — Bet tas jau nav iespējams! — Viņi pavērās augšup uz debesīm, kas bija tik tālas un tumšas, piebērtas ar neskaitāmām zvaigznēm, tūkstoš reižu vairāk, nekā vasarā. Un pati lielākā zvaigzne stāvēja tieši virs viņu egles galotnes.

— Jūtos mazliet miegaina, — trollīša Mumina māmuļa dvesa. — Man nav spēka prātot par to, ko tas viss nozīmē. Bet liekas, ka viss norit labi.

— Es katrā gadījumā vairs nebaidos no Ziemassvētkiem, — trollītis Mumins bilda. — Murmulis un Lēnprāte, un mātesmāsa to visu izpratušas pēc savas vīzes.

Tad viņi nolika murmuļa dzeltenos dūrainīšus uz verandas margām, lai viņš tos vieglāk ieraudzītu, un devās atkal pie miera — gaidīt pavasari.

NEREDZAMAIS BĒRNS

(Det osynliga barnet och andra berättelser )

Tūve Jansone

1962

No zviedru valodas tulkoja Elija Kliene, 1968