Otrais fonds

SATURS

I DAĻA. MEKLĒJUMI: MŪLIS.........................

1. DIVI VĪRI UN MŪLIS..................................

Pirmā interlūdija............................................

2. DIVI VĪRI BEZ MŪĻA.................................

Otrā interlūdija...............................................

3. DIVI VĪRI UN ZEMNIEKS..........................

Trešā interlūdija.............................................

4. DIVI VĪRI UN VECAJIE..............................

Ceturtā interlūdija.........................................

5. VIENS VĪRS UN MŪLIS.............................

6. VIENS VĪRS, MŪLIS - UN VĒL KĀDS..

Pēdējā interlūdija...........................................

II DAĻA. MEKLĒJUMI: FONDS......................

7. ARKĀDIJA.......................................................

8. SELDONA PLĀNS........................................

9. SAZVĒRNIEKI...............................................

10. KRĪZE tuvojas.............................

11. SLEPENĀ PASAŽIERE....................

12. LORDS.................................................

13. LĒDIJA.................................................

14. RAIZES................................................

15. ZEM REŽĢA.....................................

16. KARA SAKUMS...............................

17. KARŠ....................................................

18. RĒGU PASAULE...............................

19. KARA BEIGAS..................................

20. “ES ZINU..."........................................

21. ATBILDE, KAS APMIERINĀJA...

22. ATBILDE, KAS BIJA PATIESA.....

PROLOGS

Pirmā Galaktikas Impērija bija pastāvējusi desmitiem tūkstošu gadu. Tā bija aptvērusi visas Galaktikas planētas, pārvaldot tās ar centralizētu varu, kas reizēm bija tirāniska, reizēm labdabīga, reizēm pedantiska. Cilvēki bija aizmirsuši, ka vispār iespējama jebkāda cita pārvaldes forma.

To nebija aizmirsis vienīgi Hari Seldons.

Hari Seldons bija Pirmās Impērijas pēdējais izcilais zinātnieks. Viņš bija tas, kurš attīstīja psihovēstu-res zinātni līdz augstākajai pakāpei. Psihovēsture bija socioloģijas kvintesence; tā bija zinātne par cilvēka uzvedību, kas reducēta līdz matemātiskiem vienādojumiem.

Individuālas būtnes, Seldons secināja, ir neprognozējamas, taču cilvēku pūļu reakcijas ir iespējams aplūkot statistiski. Jo lielāks pūlis, jo lielāku precizitāti ir iespējams sasniegt. Un cilvēku masu apjoms, ar kādu Seldons strādāja, aptvēra visus Galaktikas iedzīvotājus, kas viņa laikā bija skaitāmi kvintiljonos.

Tā nu Seldons, par spīti jebkādam veselajam saprātam un plaši izplatītajai pārliecībai, paredzēja, ka spožā, šķietami nesatricināmā Impērija atrodas neatgriezeniskā norieta un pagrimuma stāvoklī. Viņš paredzēja (vai arī atrisināja vienādojumus un iztulkoja to simbolus, bet tas galu galā nozīmē to pašu), ka neiejaukšanās gadījumā Galaktika piedzīvos trīstūkstoš gadu ilgu posta un anarhijas periodu, iekams no drupām atkal pacelsies jauna, vienota valdība.

Viņš sāka rīkoties, lai mīkstinātu nelabvēlīgo situāciju - lai radītu apstākļus, kuros miers un civilizācija spētu atjaunoties viena gadu tūkstoša laikā. Rūpīgi un pārdomāti viņš izveidoja divas zinātnieku kolonijas, kuras nosauca par “Fondiem”. Viņš ar nolūku izvietoja tās “Galaktikas pretējos galos”. Viens no šiem Fondiem tika veidots atklāti, un par to zināja visa plašā sabiedrība. Otrā Fonda esamība tika noklusēta un palika noslēpums.

Grāmatās “Fonds” un "Fonds un Impērija” ir aprakstīti Pirmā Fonda vēstures pirmie trīs gadsimti. Pirmā Fonda sākums bija neliela Enciklopēdijas zinātnieku kopiena, kas nometināta tālā nomalē Galaktikas ārējā perifērijā. Tā periodiski piedzīvoja krīzes, kurās to apdraudēja tādi mainīgie lielumi kā cilvēku savstarpējās attiecības un konkrētā laika sociālās un ekonomiskās tendences. Fonda turpmākajai brīvībai un attīstībai bija norādīts tikai viens ceļš, un, virzoties pa šo ceļu, tam pavērās jauni attīstības apvāršņi. To visu bija izplānojis nu jau sen mirušais Hari Seldons.

Pirmais Fonds ar savu augsti attīstīto zinātni pārņēma apkārtējās barbariskās planētas. Tas stājās pretī anarhistu karavadoņiem, kuri atšķēlās no mirstošās Impērijas, un guva uzvaru. Tas stājās pretī pašas Impērijas atliekām ar tās pēdējo stipro Imperatoru un pēdējo stipro ģenerāli un guva uzvaru.

Un tad tas sastapās ar kaut ko tādu, ko Hari Seldons nevarēja paredzēt: ar neparastu spēku, kas iemiesojies vienā atsevišķā cilvēkā - mutantā. Radījums ar vārdu

Mūlis bija no dzimšanas apveltīts ar spēju apstrādāt cilvēku emocijas un veidot viņu prātus. Niknākie ienaidnieki pārtapa par viņa uzticīgiem kalpiem. Armijas nespēja, negribēja ar viņu cīnīties. Mūļa neparastais spēks pakļāva Pirmo Fondu un bīstami iedragāja Sel-dona teoriju.

Bet vēl palika mīklainais Otrais Fonds, visu meklējumu mērķis. Mūlim tas jāatrod, lai viņa Galaktikas iekarojums būtu pilnīgs. Tiem nedaudzajiem, kuri palikuši uzticīgi Pirmajam Fondam, tas jāatrod pavisam cita iemesla dēļ. Bet kur tas atrodas? To nezina neviens.

Tāds ir šis stāsts par Otrā Fonda meklējumiem.

I DAĻA. MEKLĒJUMI: MŪLIS

Mūlis. Pēc Pirmā Fonda krišanas sāka izpausties Mūļa režīma konstruktīvie aspekti. Pēc pārliecinoša pirmās Galaktikas Impērijas sabrukuma viņš bija tas, kurš pirmoreiz iekļāva vēsturē vienotu un pēc būtības patiesi impērisku kosmosa telpu. Kritušā Fonda agrākā komerciālā impērija bija sastāvējusi no daudzveidīgām, vāji saistītām pasaulēm, kaut arī tā balstījās uz psihovēstures paredzējumiem. To nevarēja pat salīdzināt ar stingri kontrolēto, Mūļa vadīto “Pasauļu Savienību”, jo īpaši tā dēvētās Meklējumu ēras laikā. ...

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA¹

.

1. DIVI VĪRI UN MŪLIS

Enciklopēdija ietver daudz vairāk ziņu par Mūli un viņa Impēriju, bet gandrīz neviena no tām nav būtiski saistīta ar pašreiz apspriežamo tematu, turklāt pa lielākai daļai tie ir sausi fakti, kas nav piemēroti mūsu šābrlža nolūkiem. Konkrētais Enciklopēdijas raksts apskata galvenokārt ekonomiskos apstākļus, kuri pavēra ceļu “Pirmā Savienības Pilsoņa” tapšanai - tāds bija Mūļa oficiālais tituls un šī notikuma ekonomiskās sekas.

Ja Enciklopēdijas raksta autors kādā brīdī ir juties pārsteigts par straujo tempu, kādā Mūlis piecu gadu laikā pacēlās no nekurienes līdz visaptverošas varas augstumiem, viņš to ir sekmīgi pratis noslēpt. Ja pēc tam viņu ne mazāk ir pārsteigusi ekspansijas apturēšana par labu iekarotās teritorijas piecu gadu konsolidācijai, arī to viņš nekādi nav licis manīt.

Tāpēc mēs pametīsim Enciklopēdiju un iesim paši savu ceļu ar savu izvēlēto mērķi, un pievērsīsimies Lielajam Starpposmam - laika periodam starp Pirmo un Otro Galaktikas Impēriju - šo piecu konsolidācijas gadu beigās.

Politiskā ziņā Pasauļu Savienība ir mierīga. Tās ekonomika ir plaukstoša. Tikai nedaudzi vēlētos mainīt Mūļa stingrās rokas mieru pret haosu, kas valdījis agrāk. Pasaulēs, kuras pirms pieciem gadiem ir pazinušas Fondu, valda mazliet nostalģiska noskaņa, bet tas arī ir viss. Fonda nederīgie vadoņi ir miruši; Fonda noderīgie vadoņi ir Jaunpievērsti.

Un Jaunpievērsto vidū pats noderīgākais ir Hans Pričers - tagad jau ģenerālleitnants.

Fonda laikos Hans Pričers bija kapteinis un pagrīdes Demokrātiskās Opozīcijas biedrs. Kad Fonds bez kaujas padevās Mūlim, Pričers cīnījās pret Mūli. Tas ir, līdz brīdim, kad tika Jaunpievērsts.

Šī pāreja pretējā nometnē nebija parasta pievēršanās jaunai ticībai, ko palaikam panāk augstāka vara. Hans Pričers to apzinājās pavisam skaidri. Viņš bija mainījies tāpēc, ka Mūlis bija mutants ar īpašām psihiskām spējām - viņš varēja iedarboties uz ikdienišķu cilvēku emocijām, pielāgojot tās savām vajadzībām. Bet Hanu Pričeru tas pilnīgi apmierināja. Tieši tā tam vajadzēja būt. Apmierinātība ar savu Jaunpievērstā stāvokli bija šīs iedarbības pirmais simptoms, taču Hanu Pričeru šis jautājums vairs neinteresēja.

Un pašlaik, kad kosmosa veterāns un bijušais Izlūkdienesta aģents atgriezās no savas piektās lielās ekspedīcijas Galaktikas bezgalībā ārpus Savienības, viņš gluži vai ar neviltotu prieku domāja par drīzumā gaidāmo audienci pie “Pirmā Pilsoņa”. Viņa skarbā seja, kuras vaibsti izskatījās kā iegrebti tumšā bezšķiedras kokā, šķiet, nespēja savilkties smaidā, neradot plaisas, un tās izteiksme allaž palika nemainīga, taču ārējās pazīmes nebija vajadzīgas. Mūlis spēja saskatīt otra iekšējās izjūtas līdz pat sīkākajai niansei - apmēram tāpat, kā ikdienišķs cilvēks spēj redzēt savilktu uzaci.

Pričers atstāja savu gaisa automobili pie vecajiem galma angāriem un atbilstoši prasībām iegāja pils teritorijā kājām. Viņš nogāja jūdzi pa iezīmēto ceļu, kas bija kluss un tukšs. Pričers zināja, ka visā plašajā pils teritorijā nav neviena sarga, neviena karavīra, neviena apbruņota uzrauga.

Mūlim aizsardzība nebija vajadzīga.

Mūlis spēja pats sevi aizsargāt labāk par visstiprāko sargu.

Pričera soļi klusi atbalsojās paša ausīs. Pretī viņam slējās pils mirdzošās, neticami gaišās un neticami stiprās metāla sienas ar pārgalvīgām, pretenciozi iespaidīgām, gandrīz kliedzošām arkām, kas raksturoja Vēlās Impērijas arhitektūru. Drūmi un majestātiski tās dominēja pār tukšo apkārtni un blīvi apdzīvoto pilsētu apvāršņa malā.

Pils iekšienē mājoja īpašais cilvēks - viens pats -, no kura pārdabiskajām psihes spējām bija atkarīga jaunā aristokrātija un visa Pasauļu Savienības uzbūve.

Masīvās, gludās durvis, ģenerālim tuvojoties, smagi atvērās, un viņš iegāja pilī. Platā, slīdošā lente uzveda viņu līdz liftam, kas bez trokšņa pacēlās augšup. Viņš apstājās pretī mazajām, necilajām durvīm, kas veda uz Mūļa istabu zem spoži mirdzošajām pils torņu smailēm.

Durvis atvērās...

Beils Čanniss bija jauns, un Beils Čanniss bija Nepievērstais. Vienkāršākā valodā runājot, Mūlis nebija ietekmējis viņa emocionālo stāvokli. Tas bija tieši tāds pats, kādu to sākotnēji bija veidojusi iedzimtība un turpmāk noslīpējusi vide. Un tas viņam bija pa prātam.

Vēl nesasniedzis trīsdesmit gadu vecumu, viņš bija galvaspilsētā iemantojis popularitāti un ievērību. Viņš bija izskatīgs un atjautīgs, un tas nodrošināja sabiedrības atzinību. Viņš bija gudrs un pašpārliecināts, un tas nodrošināja Mūļa atzinību. Gan ar vienu, gan ar otru Čanniss bija ļoti apmierināts.

Un tagad Mūlis pirmoreiz bija izsaucis viņu uz personīgu audienci.

Kājas nesa viņu pa garo, mirdzošo lielceļu tieši pretī putu alumīnija torņu smailēm, zem kurām reiz bija mājojis Kalgana vicerojs, kas valdīja seno imperatoru vārdā; zem kurām vēlāk bija mājojuši neatkarīgie Kalgana prinči, kas valdīja paši savā vārdā; un zem kurām tagad mājoja Savienības Pirmais Pilsonis, kas valdīja pār savu impēriju.

Čanniss klusi dungoja pie sevis. Par audiences iemeslu viņam nebija nekādu šaubu. Skaidrs, ka visa pamatā ir Otrais Fonds! Tas pats samilzušais rēgs, kas ar savu esamību vien bija apturējis Mūļa neierobežotās ekspansijas politiku un pārvērtis to piesardzīgā sastingumā. Oficiāli šo stāvokli sauca par “konsolidāciju”.

Bet tagad klejoja baumas - un baumas nav iespējams apturēt. Mūlis atkal gatavojot plaša mēroga uzbrukumu. Mūlis esot atklājis Otrā Fonda atrašanās vietu un došoties to iekarot. Mūlis esot panācis vienošanos ar Otro Fondu un sadalījis Galaktiku. Mūlis esot nospriedis, ka Otrais Fonds vispār neeksistē, un pārņemšot savā varā visu Galaktiku.

Nav jēgas uzskaitīt visas stāstu variācijas, kas klejoja pa gaiteņiem un priekštelpām. ŠI pat nebija pirmā reize, kad paklīdušas līdzīgas baumas. Tomēr pašlaik tās izklausījās nopietnākas un saturīgākas, un visas brīvās, atvērtās dvēseles, kas mēdza uzplaukt karā, militāros piedzīvojumos un politiskā haosā, bet vīta un nīkuļoja stabilitātē un sastingušā mierā, uzņēma tās ar neviltotām gavilēm.

Tāds bija arī Beils Čanniss. Viņš nebaidījās no mīklainā Otrā Fonda. Starp citu, viņš nebaidījās arī no Mūļa un lepojās ar šo īpašību. Varbūt daži, kuri ar nepatiku uzlūkoja tik jaunu un vienlaikus veiksmīgu cilvēku, klusībā cerēja, ka dzīvespriecīgais sieviešu mīlulis reiz smagi samaksās par atklāti paustajām zobgalībām attiecībā uz Mūļa fizisko ārieni un savrupo dzīvesveidu. Neviens neuzdrošinājās pievienoties viņa asprātībām, un tikai retais atļāvās par tām smieties, tomēr Beilam Čannisam nekas nenotika, un viņa labā slava tādējādi tikai vērtās plašumā.

Čanniss dungodams pieskaņoja savai melodijai paš-sacerētus vārdus. Tās bija bezsaturīgas vārsmiņas ar piedziedājuma rindām: “Savienība karā sauc, Otrais Fonds ir mūsu drauds!”

Viņš bija sasniedzis pili.

Masīvās, nopulētās durvis smagi atvērās, viņam tuvojoties, un viņš iegāja pilī. Platā, slīdošā lente uzveda viņu līdz liftam, kas bez trokšņa pacēlās augšup. Viņš apstājās pretī mazajām, necilajām durvīm, kas veda uz Mūļa istabu zem spoži mirdzošajām pils torņu smailēm.

Durvis atvērās...

Cilvēks, kura vienīgais vārds bija Mūlis un vienīgais tituls - Pirmais Pilsonis, lūkojās ārā pa vienpusēji caurspīdīgo sienu uz gaišo un krāšņo pilsētu apvāršņa malā.

Biezēja krēsla, un debesis cita pēc citas iemirdzējās zvaigznes, kas no pirmās līdz pēdējai bija viņam padevīgas un uzticīgas.

ŠI doma izvilināja smaidu, kurā pazibēja acumirklīgs rūgtums. Šo padevību un uzticību bija panākusi personība, kuru savām acīm bija skatījis tikai retais.

Mūlis nebija cilvēks, kura āriene varētu izraisīt patiku; tā varēja izraisīt tikai uzjautrinājumu vai izsmieklu. Nepilnu simt divdesmit mārciņu svars apvienojumā ar piecu pēdu un astoņu collu garumu iemiesojās ķermeni ar kaulainām, mietiem līdzīgām rokām un kājām, un auguma kārnumu vēl vairāk pasvītroja neveiklā stūrainlba. Turklāt kalsnā seja gandrīz pazuda aiz lielā, gaļīgā deguna, kas slējās trīs collu garumā.

Ar Mūļa komisko ārieni kontrastēja vienīgi viņa acis. Tajās jautās maigums - Galaktikas lielākajam iekarotājam visai dīvains maigums -, kas nekad īsti neizzuda.

Šajā pilsētā valdīja tieši tāda līksme, kādai pienākas valdīt greznas pasaules greznā galvaspilsētā. Viņš būtu varējis nodibināt savu galvaspilsētu uz Fonda, uz paša stiprākā no līdzšinējiem pakļautajiem ienaidniekiem, bet tas atradās pārāk tālu Galaktikas nomalē. Kalgans bija tuvāk centram un jau izsenis bija tradicionāli pazīstams kā aristokrātu izpriecu vieta, turklāt Mūlim tā bija stratēģiski izdevīgāka planēta.

Tomēr tradicionālās izklaides un līksmība, ko papildināja līdz šim nepārspēta labklājība, nesniedza viņam mieru.

Cilvēki no viņa baidījās, pakļāvās viņam un varbūt pat juta pret viņu cieņu - no pieklājīga attāluma. Bet kurš spēja uzlūkot viņu bez nicinājuma? Vienīgi viņa Jaunpievērstie. Un kāda vērtība bija to mākslīgajai lojalitātei? Tai trūka dzīvīguma. Viņš būtu varējis pieņemt jaunus titulus, uzspiest rituālus un izgudrot neskaitāmus izsmalcinājumus, bet arī tas neko nebūtu mainījis. Tad jau labāk - vismaz ne sliktāk - bija palikt vienkārši Pirmajam Pilsonim un slēpties no citu acīm.

Viņā uzbangoja spējš dumpības vilnis - spēcīgs un mežonīgs. Neviena Galaktikas daļa nedrīkst palikt ārpus viņa iekarojumiem! Piecus gadus viņš bija apracis sevi šeit, Kalgana klusumā, dzīvodams mūžīgajos, miglainajos, kosmiskajos draudos no neredzētā, nedzirdētā, nezināmā Otrā Fonda. Viņam bija trīsdesmit divi gadi. Viņš nebija vecs - bet jutās vecs. Par spīti savām mutanta psihiskajām spējām, viņa ķermenis bija fiziski vecs.

Ikviena zvaigzne! Ikviena zvaigzne, kuru viņš spēj saredzēt, un ikviena zvaigzne, kuru viņš nespēj saredzēt, pieder viņam! Tām visām ir jāpieder viņam!

Un jāatmaksā, jāatdara visiem. Cilvēcei, kas viņu nepieņēma. Galaktikai, kurā viņš nespēja iekļauties.

Virs galvas iezibējās vēsā brīdinājuma gaisma. Viņš redzēja cilvēku, kurš bija ienācis pilī, sekoja viņa gai-tai un vienlaikus, it kā vientulīgais mijkrēslis būtu pastiprinājis un saasinājis viņa mutanta uztveri, sajuta nācēja emocionālo noskaņojumu plūstam caur savu smadzeņu šķiedrām.

Viņš bez pūlēm pazina nācēju. Tas bija Hans Pricers.

Hans Pričers, kādreizējais Fonda kapteinis. Tas pats kapteinis Pričers, kuru bija ignorējuši un noniecinājuši trūdošās valdības birokrāti. Tas pats kapteinis Pričers, kuru viņš bija atpestījis no nenozīmīga spiega darba un izcēlis no dubļiem gaismā. Tas pats kapteinis Pričers, kuru viņš bija paaugstinājis vispirms par pulkvedi, pēc tam par ģenerāli un paplašinājis tā darbības lauku līdz Galaktikas mērogam.

Tagadējais ģenerālis Pričers, savu gaitu sākumā nesalaužams dumpinieks, tagad bija nesatricināmi lojāls Mūļa padotais. Un tomēr, par spīti visam, viņš bija lojāls nevis iegūto labumu dēļ, nevis pateicības dēļ, nevis godprātīgas parāda atmaksas dēļ - lojāls viņš bija tikai mākslīgas Jaunpievēršanas dēļ.

Mūlis labi pazina šo negrozāmo lojalitātes un mīlestības virskārtu, kurā atspoguļojās ikviens Hansa Pri-čera emociju virmojums, - virskārtu, kuru pats pirms pieciem gadiem bija izveidojis. Dziļi zem tās gulēja stūrgalvīga indivīda sākotnējās īpašības - neiecietība, nepakļāvība varai, ideālisms -, bet pat viņš, Mūlis, tās vairs lāgā nespēja saskatīt.

Durvis Mūlim aiz muguras atvērās, un viņš pagriezās atpakaļ. Siena zaudēja caurspīdīgumu un kļuva necaurredzama; violeto vakara krēslu nomainīja spoži balts kodolgaismas mirdzums.

Hans Pričers apsēdās norādītajā vietā. Mūļa privātajās audiencēs atnācēji nedz klanījās, nedz metās ceļos, nedz lietoja goda titulus. Mūlis bija vienkārši “Pirmais Pilsonis”. Viņu uzrunāja ar vārdu “ser”. Viņa klātbūtnē drīkstēja sēdēt, un atbilstošos apstākļos viņam drīkstēja pagriezt muguru.

Hana Pričera uztverē tas viss liecināja par Mūļa vareno, neapšaubāmo spēku. Viņam tas šķita pievilcīgi.

Mūlis teica: - Jūsu pēdējo ziņojumu es saņēmu vakar. Neslēpšu, ka tas uz mani atstāja mazliet nomācošu iespaidu, Pričer.

Ģenerālis sarauca pieri, uzacīm savelkoties cieši kopā. - Jā, to es varu iedomāties. Tomēr es neredzu, kā būtu varējis izdarīt citādus secinājumus. Nekāds Otrais Fonds gluži vienkārši neeksistē, ser.

Mūlis pārdomāja dzirdēto un lēni papurināja galvu, kā bija darījis jau daudz reižu. - Eksistē Eblinga Misa liecība. Vienmēr jāatceras, ka eksistē Eblinga Misa liecība.

Šis stāsts nebija jauns. Pričers pārliecināti teica: - Miss varbūt bija Fonda izcilākais psihologs, tomēr salīdzinājumā ar Hari Seldonu viņš bija tīrais bērns. Tajā laikā, kad viņš pētīja Seldona darbus, jūs kontrolējāt viņa smadzenes un viņš atradās mākslīgas stimulācijas iespaidā. Varbūt jūs iedarbojāties pārāk spēcīgi. Viņš varēja maldīties. Viņš noteikti maldījās, ser!

Mūlis nopūtās, un viņa sērīgā seja pastiepās augstāk virs tievā kakla. - Ja vien viņš būtu dzīvojis minūti ilgāk! Viņš grasījās man izstāstīt, kur atrodas Otrais Fonds. Viņš zināja, varat man ticēt! Man nevajadzēja atkāpties. Man nevajadzēja tik ilgi gaidīt. Pārāk daudz laika esmu pazaudējis. Pieci gadi pagājuši pa tukšo!

Pričers nespēja kritiski uzlūkot sava valdnieka vājuma izpausmes; to neļāva viņa psihes pakļautais stāvoklis. Tomēr viņš jutās drusku noraizējies un neomulīgi satraukts. - Bet kāds cits izskaidrojums šeit ir iespējams, ser? - viņš jautāja. - Piecas reizes es esmu devies ceļojumā. Jūs pats izplānojāt katru maršrutu. Un nevienu asteroīdu es neatstāju neizpētītu. Ir pagājuši trīssimt gadi, kopš Hari Seldons no vecās Impērijas nodibināja it kā divus Fondus, lai tie kļūtu par aizmetņiem jaunai Impērijai, kurai jāstājas vecās vietā. Simt gadus pēc Seldona Pirmais Fonds - kuru visi ļoti labi zināja - bija pazīstams visā Perifērijā. Simt piecdesmit gadus pēc Seldona - laikā, kad notika pēdējā kauja ar veco Impēriju, - tas bija pazīstams visā Galaktikā. Un tagad ir pagājuši trīssimt gadi, bet kur ir mistiskais Otrais Fonds? Par tādu nav dzirdēts nevienā Galaktikas stūrītī.

- Eblings Miss teica, ka tas esot paturēts noslēpumā. Vienīgi slepenība varot pārvērst tā vājumu spēkā.

- Tik pamatīga slepenība ir iespējama tikai tad, ja nekas tamlīdzīgs vispār neeksistē.

Mūlis pacēla galvu, un viņa lielo acu skatiens bija vērīgs un piesardzīgs. - Nē. Tas eksistē. - Viņš strauji izstiepa kaulaino pirkstu. - Mums ir mazliet jāmaina taktika!

Pričers sarauca pieri. - Vai jūs plānojat ceļot pats? Es laikam to neieteiktu.

- Nē, protams, ne. Jums vajadzēs vēlreiz doties ceļā - pēdējo reizi. Bet šoreiz jūs lidosiet apvienotā komandā kopā ar citu cilvēku.

Iestājās neilgs klusuma brīdis, un tad Pričers skarbi jautāja: - Ar ko, ser?

- Tas ir jauns cilvēks tepat no Kalgana. Beils Čan-niss.

- Es nekad neesmu par viņu dzirdējis, ser.

- Nē, droši vien neesat. Bet viņam ir ass prāts, un viņš ir godkārīgs. Turklāt viņš nav Jaunpievērstais.

Pričera garenais zods mirkli nodrebēja. - Es nesaprotu, kāda tam ir priekšrocība, ser.

- Priekšrocība ir, Pričer. Jūs esat attapīgs un pieredzējis cilvēks. Jūs esat man teicami kalpojis. Bet jūs esat Jaunpievērstais. Jūsu motivācija ir tikai mākslīgi uzspiesta, bezpalīdzīga lojalitāte pret mani. Zaudējot savas sākotnējās, iedzimtās vēlmes, jūs zaudējāt vēl kaut ko - kādu smalku dzinuli, kuru es nevaru aizvietot.

- Es neko tādu nejūtu, ser, - Pričers drūmi atbildēja. - Gluži labi atceros, kāds es biju tajā laikā, kad uzskatīju sevi par jūsu ienaidnieku. Tagad nejūtos ne par matu sliktāks.

- Protams, ne! - Mūļa lūpas savilkās smaidā. - Jūsu spriedums šajā jautājumā diez vai ir objektīvs. Taču šis Čanniss ir godkārīgs, bet tikai pats sevis dēļ. Viņš ir pilnīgi uzticams, bet viņa lojalitāte ir vienīgi pašam pret sevi. Viņš zina, ka viņa dzīves ceļu nosaku es, un ir gatavs visiem līdzekļiem stiprināt manu varu, lai šis ceļš būtu pēc iespējas ilgāks un ceļamērķis pēc iespējas krāšņāks. Ja viņš brauks kopā ar jums, viņa meklējumus veicinās tieši šis papildu stimuls - stimuls pašam sevis dēļ.

- Bet tādā gadījumā jūs tikpat labi varat atcelt manu Jaunpievērstā stāvokli, - Pričers joprojām neatlaidās, - ja uzskatāt, ka tas būtu man uzlabojums. Es taču vairs nevaru kļūt neuzticams!

- Par to nevar būt ne runas, Pričer. Kamēr jūs atrodaties mana rokas stiepiena vai mana blastera attālumā, jums vienmēr ir jābūt un jāpaliek absolūtam Jaunpievērstajam. Ja es šajā mirklī jūs atsvabinātu no tāda stāvokļa, jau nākamajā mirklī es būtu beigts.

Ģenerāļa nāsis sāpīgi notrīsēja. - Es jūtos ļoti apbēdināts, ka jūs tā domājat, ser.

- Man nebija nolūka jūs apbēdināt, taču jūs nevarat zināt, kādas būtu jūsu izjūtas, ja tās brīvi veidotu dabiskā motivācija. Cilvēka prāts pretojas kontrolei. Šī iemesla dēļ parasts hipnotizētājs nespēj hipnotizēt cilvēku pret viņa gribu. Es to spēju, jo neesmu hipnotizētājs, un, ticiet man, Pričer, - tā nepatika, kuru jūs nevarat izpaust un pat nezināt par tās esamību, ir tāda, ar kuru es negribētu sastapties.

Pričers nokāra galvu. Viņu pārņēma iekšēja bezcerība un pagurums. Sakopojis spēkus, viņš jautāja: - Bet kā jūs varat uzticēties tam cilvēkam? Tas ir, uzticēties visā pilnībā, tāpat kā man pēc Jaunpievēršanas?

- Visā pilnībā laikam nevaru gan. Tieši tāpēc jums jālido kopā ar viņu. Redziet, Pričer, - Mūlis atlaidās lielajā atpūtas krēslā, pret kura atzveltni viņa augums atgādināja dīvaini kustīgu zobu bakstāmo, - ja viņam reāli izdotos atrast Otro Fondu un viņš reāli aptvertu, ka tajā nometnē palikt ir izdevīgāk nekā manējā... Vai jūs saprotat?

Pričera acīs iemirdzējās dziļš, patiess gandarījums. - Tas jau ir labāk, ser.

- Tieši tā. Bet atcerieties, ka viņam jāļauj brīva vaļa, cik ilgi vien iespējams.

- Protams.

- Un... hm... Pričer! Tas jaunais cilvēks ir glīts, patīkams un lieliski prot iepatikties. Neļaujiet viņam sevi piemuļķot! Viņš ir bīstams un bez jebkādiem morāles principiem. Nestājieties viņam ceļā, ja neesat gatavs īstam pretsparam. Tas ir viss.

L

Mūlis atkal palika viens. Viņš izslēdza apgaismojumu, un pretējā siena atkal kļuva caurredzama. Tagad debesis bija kļuvušas violetas, un pilsēta pie apvāršņa atgādināja spožu gaismas plankumu.

Kā labā tas viss notiek? Un, ja viņš kļūtu par visas esamības valdnieku - kas notiktu tālāk? Vai tādi cilvēki kā Pričers tāpēc vairs nebūtu stalti, slaidi, pašpārliecināti un stipri? Vai Beils Čanniss tāpēc zaudētu savu glīto ārieni? Vai viņš pats, Mūlis, tāpēc kļūtu citāds nekā pašlaik?

Šīs nolādētās šaubas! Kāds īsti ir mērķis, kāds ir ilgotais ieguvums?

Virs galvas iezibējās vēsā brīdinājuma gaisma. Viņš redzēja cilvēku, kurš bija ienācis pilī, sekoja viņa gaitai un gandrīz pret savu gribu sajuta nācēja emocionālo noskaņojumu plūstam caur savu smadzeņu šķiedrām.

Viņš bez pūlēm pazina nācēju. Tas bija Beils Čanniss. Šajā personā Mūlis redzēja nevis vienveidīgu pakļāvību, bet spēcīga, neskarta un neapstrādāta prāta primitīvo daudzveidību, ko bija ietekmējusi vienīgi Visuma haotiskā dažādība. Tā viļņoja un bangoja. Virspusē virmoja piesardzība - plāna, gluda kārtiņa, bet slēptajos lokos zibēja cinisks, juteklisks raupjums. Un zem tā plūda spēcīga pašlabuma un pašmīlestības straume, ko vietvietām caurstrāvoja cietsirdīga humora vērpetes, bet vēl dziļāk melnēja nekustīga, neizmērojama godkāres dzelme.

Mūlis juta, ka varētu pasniegties un aizsprostot straumi, iztukšot dzelmi, pavērst viļņus citā virzienā, izsmelt esošo plūsmu un radīt jaunu. Bet kāds no tā būtu labums? Ja viņš piespiestu Čannisu dziļā bijībā un apbrīnā noliekt sprogaino galvu, vai tas mainītu viņa paša ķēmīgo izskatu, kas augu dienu liek slēpties savas absolūti pakļautās impērijas iekšienē?

Durvis viņam aiz muguras atvērās, un viņš pagriezās atpakaļ. Siena zaudēja caurspīdīgumu un kļuva necaurredzama; violeto vakara krēslu nomainīja spoži balts kodolgaismas mirdzums.

Beils Čanniss nepiespiesti apsēdās un teica: - Šis gods man nav gluži negaidīts, ser.

Mūlis paberzēja savu milzīgo degunu ar četriem pirkstiem reizē, un viņa pretjautājums skanēja mazliet aizkaitināti: - Kāpēc tā, jaunais cilvēk?

- Laikam jau ierunājās nojauta... Vai arī jāatzīstas, ka esmu klausījies baumās.

- Baumās? Par kurām no vairākiem dučiem jūs runājat?

- Par tām, kuras stāsta par Galaktikas Ofensīvas plāna atjaunošanu. Es loloju cerību, ka tās ir patiesas un varbūt es šajā pasākumā varētu ieņemt atbilstošu vietu.

- Tātad jūs domājat, ka Otrais Fonds eksistē?

- Kāpēc ne? Tas darītu dzīvi daudz interesantāku.

- Un jūs tur saskatāt arī savas intereses?

- Protams! Mani aizrauj tieši šī noslēpumainība! Vai tas nav lielisks temats pārspriedumiem un minējumiem? Avīžu pielikumi pēdējā laikā vairs neraksta gandrīz neko citu, un tas ir diezgan zīmīgi. “Kosmoss” pasūtīja vienam savam autoram spoku stāstu par pasauli, kuru apdzīvo tikai tīrā prāta būtnes, - proti, par Otro Fondu! Tās ir būtnes ar izcilu psihisko spēku, un šis spēks ir tiktāl attīstīts, ka ar savu enerģiju pārspēj visu, ko pazinusi fizikas zinātne. Viņi var sadragāt kosmosa kuģus no gaismas gadu attāluma, izraut no orbītām veselas planētas...

- Interesanti. Jā. Bet vai jums pašam ir kādi uzskati par šo tematu? Vai esat gatavs pieņemt tādu prāta spēka jēdzienu?

- Augstā Galaktika, nē taču! Vai jūs domājat, ka tādas būtnes paliktu dzīvot uz savas planētas? Nē, ser! Manuprāt, Otrais Fonds turpina slēpties tāpēc, ka tas ir vājāks, nekā mēs domājam.

- Tādā gadījumā man ir pavisam viegli paskaidrot turpmāko. Kā jums patiktu vadīt ekspedīciju, kura meklē Otrā Fonda atrašanās vietu?

Brīdi Čanniss izskatījās apmulsis, jo notikumi attīstījās mazliet straujākā tempā, nekā viņš bija paredzējis. Pavisam neraksturīgā kārtā viņa mēle bija kļuvusi stīva, un klusums ieilga.

Mūlis sausi sacīja: - Nu?

Čanniss sarauca pieri. - Protams, patiktu. Bet kurp lai es dodos? Vai jūsu rīcībā ir kāda informācija?

- Kopā ar jums brauks ģenerālis Pričers...

- Tātad es tomēr nevadīšu ekspedīciju?

- Par to spriediet pats, kad būšu pateicis visu līdz galam. Redziet, jūs neesat Fonda cilvēks. Jūs esat dzimis uz Kalgana, vai ne? Jā gan. Un tas nozīmē, ka jūsu zināšanas par Seldona Plānu varētu būt diezgan miglainas. Kad pirmā Galaktikas Impērija tuvojās sairumam, Hari Seldons un grupa psihovēsturnieku, analizējot vēstures gaitu ar matemātiskām ierīcēm, kādas šajos pagrimušajos laikos vairs nav pieejamas, nodibināja divus Fondus, katru savā Galaktikas malā, un darīja to ar mērķi, lai ekonomiskie un socioloģiskie spēki, kas lēnām attīstījās, liktu tiem izveidoties par Otrās Impērijas centriem. Hari Seldons plānoja, ka tas notiks tūkstoš gadu laikā - turpretī bez šiem Fondiem tas prasītu trīsdesmit tūkstošus gadu. Taču

viņš savos aprēķinos nevarēja paredzēt mani. Es esmu mutants, un psihovēstures zinātnei nebija iespējams iekļaut mani savos aprēķinos, jo tā strādā tikai ar liela cilvēku skaita caurmēra reakcijām. Vai jūs saprotat?

- Pilnīgi saprotu, ser. Bet kāds tam sakars ar mani?

- Driz sapratīsiet arī to. Es esmu nolēmis apvienot Galaktiku jau tagad - proti, sasniegt Seldona tūkstoš gadu mērķi trīssimt gados. Viens no Fondiem - fizikas zinātņu pasaule - joprojām plaukst un zeļ, un tas notiek manā vadībā. Labklājības un kārtības vidē, kāda valda Savienībā, viņu radītie kodolieroči ir attīstīti tiktāl, ka spēj Galaktikā paveikt jebko, un vienīgais izņēmums ir Otrais Fonds. Tāpēc man jāuzzina par to pēc iespējas vairāk. Ģenerālis Pričers ir cieši pārliecināts, ka Otrais Fonds vispār neeksistē. Taču es zinu, ka tā nav taisnība.

- Kā jūs to zināt, ser? - Čanniss uzmanīgi pavaicāja.

Un Mūļa vārdos piepeši iebrāzās sašutums. - Zinu

tāpēc, ka manis kontrolēto cilvēku prātos ir notikusi iejaukšanās! Neuzkrītoša! Izsmalcināta! Bet ne tik izsmalcināta, lai es to nepamanītu. Un šī iejaukšanās notiek arvien biežāk un izšķirošos brīžos ietekmē vērtīgāko cilvēku rīcību. Vai jūs vēl brīnāties par to, ka vairākus gadus es esmu piesardzīgi atturējies no aktīvas darbības?

Lūk, šeit parādās jūsu nozīme! Ģenerālis Pričers ir labākais vīrs, kāds man palicis, un tieši tāpēc viņš vairs nav drošībā. Protams, viņš pats to nezina. Bet jūs esat Nepievērstais, un tāpēc nepastāv risks, ka tūlīt tiksiet atklāts kā Mūļa cilvēks. Jūs varētu maldināt Otro Fondu ilgāk, nekā to spētu jebkurš no maniem vīriem, - un iespējams, ka ar to būtu diezgan. Vai jūs mani saprotat?

- Hm-m-m... Jā. Bet piedodiet, ser, ja es uzdošu jautājumus. Kādā veidā notiek šī iejaukšanās jūsu cilvēkos? Man būtu svarīgi pamanīt pārmaiņu ģenerālī Pričerā, ja tāda notiek. Vai viņi atkal kļūst nelojāli?

- Nē. Es jau teicu, ka tas notiek neuzkrītoši un izsmalcināti. Un tieši tāpēc to ir grūtāk pamanīt, un dažreiz man ir jānogaida, pirms rīkojos, jo es droši nezinu, vai konkrētais cilvēks ir vienkārši satraukts vai arī ir notikusi iejaukšanās viņa psihē. Viņu lojalitāte paliek neskarta, bet iniciatīva un atjautība tiek dzēsta. Manā rīcībā paliek nevainojams, šķietami nemainījies cilvēks, taču viņš ir kļuvis gluži nederīgs. Pēdējā gada laikā tāda apstrāde ir notikusi ar sešiem cilvēkiem. Ar sešiem maniem labākajiem vīriem! - Mūļa mutes kaktiņš noraustījās. - Pašlaik viņi ir atbildīgi par kaujas treniņu bāzēm, un es dedzīgi vēlos, kaut nerastos nekādi ārkārtas apstākļi, kuros viņiem būtu jāpieņem lēmumi.

- Bet ja nu, ser... ja nu vainīgs nemaz nav Otrais Fonds? Ja nu tas ir cits īpatnis, kas līdzīgs jums, vārdu sakot, vēl viens mutants?

- Plānošana notiek pārāk rūpīgi un pārāk ilgā laika posmā. Viens atsevišķs cilvēks būtu steidzīgāks. Nē, tā ir vesela pasaule, un jums jākļūst par manu ieroci cīņā ar to.

Čannisa acis iemirdzējās. - Ļoti priecājos par tādu iespēju! - viņš teica.

Bet Mūlis uztvēra sarunu biedra straujo emocionālo kāpumu. Viņš teica: - Jā, jūs droši vien domājat, ka veiksiet unikālu pakalpojumu, kas ir unikāla atalgojuma vērts, varbūt pat cerat ar laiku kļūt par manu pēcteci. Tas ir pilnīgi iespējams. Bet atcerieties, ka pastāv arī unikāli sodi! Manas emocionālās spējas neaprobežojas tikai ar lojalitātes radīšanu.

Skopais smaids viņa plānajās lūpās bija drūms, un Čanniss izbijies pielēca kājās.

īsu mirkli, tikai vienu zibenīgu mirkli Čanniss bija jutis, ka viņu caururbj skaudru bēdu šautra. Tā bija ietriekusies viņā, izraisot fiziskas sāpes, kas aptumšoja prātu, un pēc tam pazudusi bez pēdām. Pazudusi līdz ar visām citām jūtām, atstājot tikai satracinātu dusmu vilni.

- Dusmas jums nepalīdzēs, - Mūlis teica. - Jā, tagad jūs cenšaties tās apspiest, vai ne? Bet es tās redzu. Tāpēc vienkārši atcerieties: tamlīdzīga iedarbība var pastiprināties un turpināties. Ar emocionālo kontroli es esmu nogalinājis cilvēkus, un tāda nāve ir ļoti nežēlīga.

Pēc īsa brīža viņš piebilda: - Tas ir viss!

Mūlis atkal bija viens. Viņš izslēdza gaismas, un siena viņam pretī atkal kļuva caurspīdīga. Debesis pletās melnas, un kāpjošā Galaktikas Lēca klāja savu zvaigžņoto segu pāri kosmosa samtainajiem dziļumiem.

Un šo dūmakaino miglāju veidoja neskaitāmas zvaigznes, tik daudzskaitlīgas, ka saplūda cita ar citu, pārtopot vienā milzīgā gaismas mākoni.

Un tas viss piederēs viņam...

Tagad jāpaveic tikai vēl viens - pēdējais gatavošanās darbs, un viņš varēs doties pie miera.

PIRMĀ INTERLŪDIJA

Ritēja Otrā Fonda Izpildpadomes sesija. Mums tās ir tikai balsis. Ne konkrētā sapulces vieta, ne dalībnieku identitāte šajā brīdī nav svarīga.

Precīzi runājot, diez vai ir iespējams pat atbilstoši atainot jebkuru sesijas fragmentu - ja vien nevēlamies pilnīgi upurēt arī to mazumiņu saprotamības, ko mums ir tiesības gaidīt.

Šeit mēs sastopamies ar psihologiem - un tie nav vienkārši psihologi. Pareizāk būtu sacīt: zinātnieki ar psiholoģisku orientāciju. Proti, tie ir cilvēki, kuru zinātniskās filozofijas pamatkoncepcija ir vērsta pilnīgi citādā virzienā nekā visas mums pazīstamās teorijas. Tādu zinātnieku “psiholoģijai” kuru aksiomas veidojušās eksakto zinātņu novērojumu ceļā, ir ļoti attālināts sakars ar PSIHOLOĢIJU.

Apmēram tā varētu izteikties, skaidrojot aklajam krāsas, un neko saprotamāku es nevaru piedāvāt, jo pats esmu tikpat akls kā pārējie klausītāji.

Lietas būtība ir tāda, ka šīs sapulces dalībnieki pilnībā izprata cits cita prāta darbību, balstoties ne tikai uz vispārējo teoriju, bet arī uz šīs teorijas specifisko piemērojumu konkrētiem indivīdiem ilgstošā laika posmā. Sarunas, kādas pazīstam mēs, šeit bija liekas. Atsevišķs teikuma fragments varēja nozīmēt nevēlamu liekvārdību. Informācijas kodolu pārraidīja žests, sēciens, zīmīgs sejas vaibsts vai pat trāpīgi izvēlēta pauze.

Tāpēc nāksies izmantot patvaļību un brīvi pārvērst nelielu konferences daļu ļoti specifiskās vārdu kombinācijās, kādas lieto prāti, kuri kopš bērnu dienām ir orientēti uz eksakto zinātņu filozofiju, kaut arī tāds

attālināts tulkojums ietver risku pazaudēt smalkākās nianses.

Viena “balss” dominēja pār visām pārējām, un tā piederēja indivīdam, kurš pazīstams vienkārši ar apzīmējumu Pirmais Runātājs.

Viņš teica: - Šķiet, tagad ir pilnīgi skaidrs, kas apturēja Mūļa pirmo trako skrējienu. Es nevaru sacīt, ka šis gadījums dara godu mūsu... teiksim, mūsu prasmei pārvaldīt situāciju. Kā zināms, viņš gandrīz atklāja mūsu atrašanās vietu, iedvesdams augsti sakāpinātu smadzeņu enerģiju tāda tipa cilvēkā, ko uz Pirmā Fonda dēvē par “psihologu”. Šis psihologs tika nogalināts tieši tajā brīdī, kad tas grasījās pavēstīt savu atklājumu Mūlim. Apstākļi, kuri izraisīja šo nogalināšanu, bija tikai veiksmīga nejaušība, kas neiekļāvās nekādos aprēķinos pirms Trešās Fāzes. Lūdzu, turpiniet!

Balss modulācija norādīja uz Piekto Runātāju. Tas drūmā tonī sacīja: - Situācija nenoliedzami nonāca ārpus kontroles. Skaidrs, ka mēs esam ļoti vārīgi pret masveida uzbrukumu, jo īpaši pret uzbrukumu, kuru vada tāds psihisks fenomens kā Mūlis. Ļoti drīz pēc tam, kad viņš pirmoreiz kļuva slavens visā Galaktikā, iekarodams Pirmo Fondu, - proti, tikai pusgadu vēlāk -viņš jau bija uz Trantora. Vēl pēc pusgada viņš būtu varējis atrasties šeit, un mūsu sakāves iespēja būtu satriecoši liela - aptuveni 96,3 procenti vai, precīzāk runājot, 0,005 uz vienu vai otru pusi. Mēs esam aizvadījuši ievērojami daudz laika, analizējot spēkus, kuri viņu apturēja. Protams, mēs zinām, kāds bija Mūļa sākotnējais stimuls tik plašam un straujam karagājienam. Fiziskā kroplība un psihiskā unikalitāte izraisīja iekšējus kompleksus, kas redzami katram no mums.

Tomēr tikai pēc pārejas uz Trešo Fāzi - pēc notikuša fakta - mēs konstatējām iespēju, ka viņa darbībās vērojamo novirzi izraisījusi cita persona, kura pret viņu juta patiesas simpātijas. Un, tā kā šāda rīcības novirze ir atkarīga no attiecīgās personas klātbūtnes attiecīgajā brīdi, tad tiktāl var sacīt, ka viss notikušais bija laimīga nejaušība. Mūsu aģenti ir pārliecināti: Mūļa psihologu nogalināja tāda sieviete, kurai Mūlis uzticējās sentimentālu motīvu dēļ un kuras psihē viņš tāpēc neiejaucās vienkārši tāpēc, ka viņš šai sievietei patika.

Kopš šī notikuma - un, ja kāds vēlas uzzināt sīkākas detaļas, Centrālajā Bibliotēkā ir pieejams tā matemātiskās apstrādes apraksts -, kopš šī notikuma, kas mums bija nopietns brīdinājums, mēs esam atturējuši Mūli ar netradicionālām metodēm, ar kurām ik dienas riskējam iegāzt visu Seldona vēstures shēmu. Tas ir viss.

Pirmais Runātājs kādu laiku klusēja, ļaudams visiem dalībniekiem aptvert dzirdēto un izdarīt atbilstošus secinājumus. Pēc tam viņš teica: - Tātad mēs redzam, ka stāvoklis ir ārkārtīgi nestabils. Seldona sākotnējā shēma ir nonākusi līdz kritiskai robežai - un man diemžēl jāuzsver, ka mēs visā šajā lietā esam bijuši ārkārtīgi tuvredzīgi un pieļāvuši smagas kļūdas, - tāpēc tagad mums draud Plāna neatgriezenisks sabrukums. Laiks steidzas mums garām. Manuprāt, atlicis ir tikai viens risinājums, un pat tas ir riskants.

Mums jāļauj, lai Mūlis mūs atrod - zināmā mērā.

Iestājās vēl viens klusuma bridis, kurā viņš novērtēja klausītāju reakcijas, un tad piebilda: - Es atkārtoju -zināmā mērā!

2 DIVI VĪRI BEZ MŪĻA

Kuģis bija gandrīz gatavībā. Vēl tikai nebija skaidrības par galamērķi. Mūlis bija ierosinājis atgriezties uz Trantora - pasaulē, kura šodien bija milzīgākās cilvēcei zināmās Impērijas Galaktikas metropoles karkass, mirusi pasaule, kura savulaik bijusi visu zvaigžņu galvaspilsēta.

Pričers to vērtēja neatzinīgi. Tā bija novecojusi taka - zaudējusi dzīvības sulu.

Viņš sastapa Beilu Čannisu kuģa navigācijas telpā. Jaunā vīrieša cirtainie mati bija mazliet izjukuši, un viena cirta bija noslīdējusi uz pieres - gluži tā, it kā tīši būtu tur novietota, - un smaids atsedza vienādos zobus, kas tam teicami piestāvēja. Nopietnais ģenerālis sajuta neskaidru pretestību, iekšēju nocietināšanos pret šo cilvēku.

Čannisa pacilātība bija acīmredzama. - Pričer, tā nevar būt sagadīšanās!

- Es nesaprotu, par ko ir runa, - ģenerālis salti atbildēja.

- Ā... Nu tad pievelciet krēslu, veco zēn, un iedziļināsimies sīkāk! Es pārskatīju jūsu ekspedīciju piezīmes. Manuprāt, tās ir teicamas.

- Cik... patīkami, ka jūs tā sakāt.

- Tomēr es gribētu zināt, vai jūs esat nonācis pie tādiem pašiem secinājumiem kā es. Vai esat kādreiz mēģinājis analizēt šo problēmu deduktīvi? Saprotiet, nav jau nekādas vainas ķemmēt zvaigznes uz labu laimi, un savās piecās ekspedīcijās jūs esat apceļojis pamatīgas teritorijas. Tas ir skaidri redzams. Bet vai jūs esat parēķinājis, cik daudz laika vajadzēs, lai tādā tempā pārbaudītu visas mums zināmās pasaules?

- Jā. Vairākas reizes. - Pričers nejuta vēlēšanos būt pretimnākošs pret šo jaunekli, taču bija svarīgi slepus patapināt kādu drusciņu no viņa prāta - no nekontrolēta un tāpēc neprognozējama prāta.

- Nu tad uzskatīsim, ka mums ir analītiska pieeja šai lietai, un mēģināsim noskaidrot, ko īsti mēs meklējam!

- Otro Fondu, - Pričers drūmi atbildēja.

- Psihologu Fondu, - Čanniss izlaboja. - Psihologus, kuri ir tikpat vāji eksaktajās zinātnēs, cik Pirmais Fonds bija vājš psiholoģijā. Jūs nākat no Pirmā Fonda, turpretī es ne. Droši vien jūs saprotat, ko tas nozīmē. Mums jāatrod pasaule, kura valda ar psihisko spēju palīdzību, bet fizisko zinātņu jomā ir ļoti atpalikusi.

- Vai tāds pretstats ir neizbēgams? - Pričers rāmi atjautāja. - Mūsu pašu “Pasauļu Savienība” zinātnes jomā nebūt nav atpalikusi, kaut arī tās valdnieka spēku nosaka viņa psihiskās spējas.

- Tāpēc, ka viņš balstās uz Pirmā Fonda prasmēm, -atbilde skanēja mazliet nepacietīgi, - un tas ir vienīgais šādu zināšanu rezervuārs Galaktikā. Otrais Fonds noteikti dzīvo starp sabrukušās Galaktikas impērijas nedzīvajām drumslām. Tajās nekas nav atrodams.

- Tātad jūs uzskatāt, ka viņiem piemīt pietiekami liels psihiskais spēks, lai varētu pārvaldīt savas pasaules, un tajā pašā laikā viņi ir fiziski nevarīgi?

- Salīdzinoši fiziski nevarīgi. Viņi ir pietiekami spējīgi, lai aizsargātu sevi pret pagrimušajām kaimiņu teritorijām. Tomēr pret Mūļa atjaunoto spēku, kas balstās uz stabila kodolekonomikas pamata, viņi ir bezpalīdzīgi. Un vēl kas: kāpēc viņu atrašanās vieta ir tik pamatīgi noslēpta - gan sākumā, kad par to gādāja dibinātājs Hari Seldons, gan tagad, kad par to rūpējas viņi paši? Jūsu Pirmais Fonds neslēpa savu esamību un netika turēts noslēpumā ari pirms trīssimt gadiem, kad tā bāze bija neaizsargāta, savrupa pilsēta uz vientuļas planētas.

Taisnās līnijas Pričera tumšajā sejā izsmejoši noraustījās. - Un tagad, kad esat beidzis savu dziļo analīzi, vai jūs gribētu, lai es uzskaitu visas karalistes, republikas, planētvalstis un tādas vai citādas diktatūras, kas eksistē tur, kosmosa politiskajā plašumā, un atbilst jūsu aprakstam un turklāt vēl dažiem faktoriem?

- Tātad tas viss ir pārdomāts? - Čanniss nebūt nezaudēja savu bravūrību.

- Šeit jūs, protams, to neatradīsiet, bet mums ir sīki izstrādāts ceļvedis par visām Pretējās Perifērijas politiskajām kopām. Vai tiešām jūs iedomājāties, ka Mūlis varētu darboties gluži uz labu laimi?

- Tādā gadījumā sakiet, - jaunā cilvēka balsī ieskanējās jauns enerģijas pieplūdums, - ko jūs domājat par Tazendas Oligarhiju?

Pričers domīgi paberzēja ausi. - Par Tazendu? Jā, laikam es to zinu. Tas nav Perifērijā, vai ne? Man šķiet, ka viņi atrodas kaut kur virzienā uz Galaktikas centru, apmēram ceļa pirmajā trešdaļā.

- Jā. Un tālāk?

- Mūsu rīcībā esošie reģistri vēsta, ka Otrais Fonds atrodas Galaktikas pretējā galā. Pie Visuma, tas ir vienīgais fakts, pēc kura mums jāvadās! Kāds tam sakars ar Tazendu? Tās leņķiskā novirze no Pirmā Fonda radiāna taču ir tikai aptuveni simt desmit līdz simt divdesmit grādu. Krietni tālu no simt astoņdesmit!

- Reģistros ir minēts vēl kaut kas. Otrais Fonds tika nodibināts uz “Pēdējās Zvaigznes”.

- Tāds reģions Galaktikā nekad nav konstatēts.

- Tāpēc, ka tas bija vietējais nosaukums, un vēlāk to slepenības nolūkā neizplatīja tālāk. Vai varbūt šī paša iemesla dēļ to izgudroja tieši Seldons un viņa grupa. Tomēr starp “Pēdējo Zvaigzni” un Tazendu pastāv kāds sakars, vai jūs tā nedomājat?

- Vismaz nosaukumos es neredzu nekādu līdzību.

- Vai jūs esat tur bijis?

- Nē.

- Tomēr jūsu ekspedīciju pierakstos šī vieta ir pieminēta.

- Kur? Ak jā, bet mēs tur piestājām tikai tādēļ, lai papildinātu pārtiku un ūdeni. Tajā pasaulē nebija nekā ievērības cienīga.

- Vai jūs nolaidāties uz galvenās planētas? Uz tās, kur atrodas valdības centrs?

- To es īsti nezinu.

Čanniss pārdomāja dzirdēto, ģenerāļa ledainā skatiena pavadīts. Tad viņš teica: - Vai esat ar mieru kopā ar mani brīdi paskatīties uz Lēcu?

- Protams.

Lēca laikam bija pati jaunākā šodienas starpzvaigžņu kuģu ierīce. Patiesībā tas bija komplicēts dators, kas no jebkura Galaktikas punkta varēja ekrānā parādīt nakts debesu atveidojumu izvēlētajā vietā.

Čanniss pieregulēja koordinātas un izslēdza pilota kabīnes sienu apgaismojumu. Viņa seja rūsgani mirgoja Lēcas kontrolpults blāvi sarkanajā gaismā. Pričers sēdēja pilota krēslā, sakrustojis garās kājas, un viņa seja slēpās ēnā.

Lēnām aizritēja indukcijas posms, un uz ekrāna iemirdzējās gaismas punkti. Pēc tam tie pārtapa blīvā, spožā klaidā, ko veidoja dāsni apdzīvotu zvaigžņu grupējumi Galaktikas centra tuvumā.

- Šīs ir ziemas nakts debesis skatījumā no Trantora, -Čanniss paskaidroja. - Šis ir tas svarīgais apstāklis, kurš, cik man zināms, jūsu meklējumos līdz šim nav ņemts vērā. Jebkurai pārdomātai orientācijai ir jāsākas no Trantora, pieņemot to par nulles punktu. Trantors bija Galaktikas Impērijas galvaspilsēta. Galvenokārt zinātnes un kultūras nozīmē, nevis politiskajā ziņā. Un tāpēc jebkura aprakstoša nosaukuma jēgai deviņos gadījumos no desmit ir jāizriet no Trantora skatpunkta. Šajā sakarā der atcerēties, ka Seldona grupa strādāja tieši uz Trantora, kaut gan viņš pats bija no Helikona, tuvāk Perifērijai.

- Ko īsti jūs cenšaties man parādīt? - Pričera monotonā balss ledaini pārtrauca sarunu biedra augošo pacilātību.

- To jums paskaidros karte. Vai redzat šo tumšo miglāju? - Ekrānam pārslīdēja Čannisa rokas ēna, apslāpējot Galaktikas zvaigžņoto mirdzumu. Izstieptais pirksts apstājās pie maza, melna plankuma, kas atgādināja caurumu dzirkstošā gaismas audumā. - Zvaigznāju aprakstos to sauc par Pellota miglāju. Ieskatieties! Es tūlīt palielināšu attēlu.

Pričers jau agrāk bija vērojis Lēcas attēla palielinājumus, tomēr ik reizi viņam aizrāvās elpa. Viņš jutās tā, it kā stāvētu pie kosmosa kuģa viziplates un brāztos cauri baisi pieblīvētai Galaktikai, neieejot hi-pertelpā. Zvaigznes traucās viņiem pretī no kopējā centra, zibsnīdamas pavērsās uz āru un aizkūleņoja pāri ekrāna malām. Atsevišķi punkti sadalījās vairākos, pieauga arvien lielāki un ieguva lodes formu. Miglaini laukumi izplezdamies pārvērtās punktu miriādēs. Un visu laiku saglabājās kustības ilūzija.

Tikmēr Čanniss runāja tālāk: - Kā redzat, mēs virzāmies taisnā līnijā no Trantora uz Pellota miglāju, tātad faktiski joprojām skatāmies uz zvaigžņu orientāciju, kas ir ekvivalenta skatījumam no Trantora. Droši vien šeit pastāv neliela novirze gaismas gravitācijas dēļ, ko es nevaru aprēķināt, taču esmu pārliecināts, ka tā nav būtiska.

Ekrānu pamazām pārņēma tumsa. Palielinājuma tempam samazinoties, zvaigznes slīdēja pāri ekrāna četriem stūriem, kā sērīgas atvadas teikdamas. Arvien augošā miglāja malās žilbinošais zvaigžņu klāsts spoži uzplaiksnīja, vēstot par gaismu, kura slēpās aiz virpuļojošiem, nestarojošajiem nātrija un kalcija atomu fragmentiem, kas piepildīja kosmosa telpas kubikpar-sekus.

Un Čanniss turpināja: - Šī kosmosa apgabala iedzīvotāji ir nosaukuši to par “Muti” Un tas ir zīmīgi, jo pēc mutes tas izskatās tikai no Trantora orientācijas. - Viņš rādīja uz rievu Pellota miglājā, kuras apveidi atgādināja nelīdzenas, smīnošas mutes sānskatu. Spožais zvaigžņu mirdzums rievas iekšienē spilgti iezīmēja tās kontūras.

- Vērojiet “Muti”! - Čanniss teica. - Sekojiet “Mutei” virzienā uz gala sašaurinājumu, kur tā pārtop par tievu, sašķeltu gaismas svītru!

Attēls atkal mazliet palielinājās, un miglājs atvirzījās no “Mutes” līdz uz ekrāna bija redzama tikai šaurā josliņa. Čannisa pirksts tai sekoja līdz galam, tad turpināja slīdēt uz priekšu un apstājās vietā, kur vientulīgi mirdzēja viena atsevišķa zvaigzne. Tālāk pletās tikai nepārtraukts melnums.

- “Pēdējā Zvaigzne”, - jaunais cilvēks vienkārši sacīja. - Miglājs tajā vietā ir plāns, un šīs vienīgās zvaigznes gaisma lauž ceļu tikai vienā virzienā: tā apspīd Trantoru.

- Jūs mēģināt apgalvot, ka... - Mūļa ģenerālis iesāka, un aizdomas apslāpēja viņa balsi.

- Es nemēģinu. Tā ir Tazenda. Pēdējā Zvaigzne.

Kabīnē atkal iedegās gaisma. Lēca nodzisa. Pričers

trīs lielos soļos piegāja pie Čannisa. - Kas jūs noveda pie šīs domas?

Čanniss atlaidās krēslā ar dīvainu mulsuma izteiksmi sejā. - Tīrā nejaušība. Es labprāt palepotos ar savu prāta gudrību, taču tā bija tikai nejaušība. Bet, lai nu kā tas būtu noticis, viss saskan! Atbilstoši mūsu datiem Tazenda ir oligarhija. Tā pārvalda divdesmit septiņas apdzīvotas planētas. Tā nav zinātniski attīstīta. Un, pats galvenais, tā ir mazpazīstama pasaule, kas šī zvaigžņu reģiona vietējā politikā ievērojusi stingru neitralitāti un nav tiekusies pēc ekspansijas. Manuprāt, mums vajadzētu to apskatīt.

- Vai esat informējis par to Mūli?

- Nē. Un tagad to nedarīsim. Pašlaik mēs esam kosmosā un tūlīt veiksim pirmo lēcienu.

Negaidīti satriekts, Pričers pielēca kājās un metās pie viziplates. Kad tā bija noregulēta, viņa skatiens sastapa aukstu kosmosa telpu. Brīdi Pričers sastindzis raudzījās tajā un tad pagriezās atpakaļ. Viņa plauksta automātiski atrada cieto, ērto blastera laides izliekumu.

- Kurš deva pavēli?

- Pavēli devu es, ģenerāli. - Šī bija pirmā reize, kad Čanniss uzrunā lietoja viņa titulu. - Viss notika mūsu sarunas laikā, jūs droši vien nejutāt paātrinājumu, jo tas sākās tad, kad es palielināju Lēcas attēlu, un jūs, protams, noturējāt to par šķietamas zvaigžņu kustības ilūziju.

- Kāpēc? Ko tas viss nozīmē? Kāds tad īsti bija mērķis jūsu muļķīgajiem stāstiem par Tazendu?

- Tie nebija muļķīgi stāsti. Es runāju pilnīgi nopietni. Mēs lidojam turp. Mēs devāmies ceļā šodien, kaut arī paredzēts bija to darīt pēc trijām dienām. Ģenerāli, jūs neticat, ka Otrais Fonds eksistē, bet es ticu. Jūs vienkārši izpildāt Mūļa pavēles bez pārliecības, bet es redzu nopietnus draudus. Līdz šim brīdim Otrais Fonds ir ieguvis piecus sagatavošanās gadus. Es nezinu, kāda bijusi šī sagatavošanās, bet pilnīgi iespējams, ka viņiem uz Kalgana ir savi aģenti. Ja es glabāju sevī zināšanas par Otrā Fonda atrašanās vietu, viņi to var atklāt. Tad mana dzīve vairs nebūtu droša, bet es to mīlu un augstu vērtēju. Pat tādā gadījumā, ja risks ir diezgan niecīgs un apšaubāms, es labprātāk cenšos no tā izvairīties. Tāpēc par Tazendu nezina neviens cits kā vien jūs, un jūs par to uzzinājāt tikai tad, kad mēs jau bijām kosmosā. Un pat šajā situācijā ir jārēķinās arī ar kuģa apkalpi. - Čanniss atkal ironiski smaidīja un acīmredzami jutās pilnīgs situācijas noteicējs.

Pričera roka noslīdēja no blastera laides, un brīdi viņš juta ieurbjamies sevī neskaidras neapmierinātības adatiņu. Kas attur viņu no aktīvas darbības? Kas viņu ir sastindzinājis? Kādreiz taču viņš bija dumpīgs un priekšniecības neatbalstīts kapteinis Pirmā Fonda komerciālajā impērijā, un tolaik tieši viņš, nevis Čanniss drīzāk būtu izšķiries par tūlītēju un pārgalvīgu rīcību! Vai taisnība ir Mūlim? Vai viņa kontrolētais prāts ir tik ļoti nodevies pakļāvībai, ka zaudējis iniciatīvu? Pričers juta sevī briestam grūtsirdību, kas izraisīja dīvainu gurdumu.

- Labi pastrādāts! - viņš teica. - Tomēr esiet tik laipns un turpmāk pirms līdzīgu lēmumu pieņemšanas apspriedieties ar mani!

Viņa uzmanību piesaistīja zibošā signāluguns.

- Tā ir no mašintelpas, - Čanniss nevērīgi sacīja. - Viņiem bija jāsagatavojas lidojumam piecās minūtēs, un es pieteicu, lai dara man zināmu, ja rodas problēmas. Vai paliksiet tikmēr pie pults?

Pričers mēmi pamāja ar galvu un, palicis viens, ļāvās domām par nelaimēm, kādas sagaida, tuvojoties piecdesmit gadu slieksnim. Zvaigznes viziplatē bija izretinātas. Vienu attēla malu aizmigloja Galaktikas galvenā daļa. Kā būtu, ja viņš atsvabinātos no Mūļa ietekmes...

Bet tāda doma lika viņam šausmās sarauties.

Galvenais inženieris Hakslani skarbi paskatījās uz jauno vīrieti, kurš nenēsāja formas tērpu, bet izturējās ar flotes virsnieka un autoritatīvas personas pašpārliecību. Hakslani bija darbojies flotes dienestā kopš agras jaunības, un autoritatīvas personas viņa apziņā vienmēr saistījās ar konkrētām zīmotnēm.

Tomēr šo cilvēku dienestā bija pieņēmis Mūlis, un Mūlim, protams, piederēja pēdējais vārds. Pareizāk sakot, vienīgais vārds. To Hakslani nemēģināja apšaubīt pat zemapziņā. Emocionālā iedarbība bija laidusi dziļas saknes.

Viņš bez vārdiem pasniedza Čannisam mazo, ovālo priekšmetu.

Čanniss pasvārstīja to rokās un draudzīgi pasmaidīja.

- Jūs esat Fonda cilvēks, inženieri, vai ne?

- Jā, ser. Es dienēju Fonda flotē astoņpadsmit gadus, pirms varu pārņēma Pirmais Pilsonis.

- Tātad jums ir Fonda izglītība un pieredze?

- Esmu kvalificēts pirmās pakāpes tehniķis, beidzis Anakreona Centrālo skolu.

- Izklausās labi. Un šo priekšmetu jūs atradāt sakaru ķēdē, kur es liku jums ieskatīties?

- Jā, ser.

- Vai tas tajā iederas?

- Nē, ser.

- Kas tad tas ir?

- Hiperviļņu komunikators, ser.

- Ar to man nepietiek. Es neesmu Fonda cilvēks. Kas tas ir?

- Tā ir ierīce, kas ļauj izsekot kuģi cauri hipertelpai.

- Citiem vārdiem sakot, mums var sadzīt pēdas jebkurā vietā.

- Jā, ser.

- Labi. Šis ir nesen uzlabots variants, vai ne? To acīmredzot ir radījis kāds no Pētniecības institūtiem, ko nodibināja Pirmais Pilsonis?

- Domāju, ka jā, ser.

- Un tā darbība ir valsts noslēpums. Vai tiesa?

- Domāju, ka jā, ser.

- Un tomēr tas ir šeit. Interesanti!

īsu brīdi Čanniss ritmiski mētāja hiperviļņu komu-nikatoru no vienas plaukstas otrā. Tad viņš apņēmīgi pastiepa to uz priekšu. - Nu tad ņemiet to un ielieciet atpakaļ tieši tur, kur atradāt, un tieši tādā stāvoklī, kā atradāt. Vai skaidrs? Un pēc tam par to aizmirstiet! Pilnīgi un pavisam!

Galvenais inženieris apspieda gandrīz automātisko vēlmi salutēt un, spēji pagriezies, izgāja ārā.

Kuģis traucās cauri Galaktikai, ievilkdams starp zvaigznēm platu, punktētu līniju. Punkti apzīmēja aptuvenus laikposmus robežās no desmit līdz sešdesmit gaismas sekundēm, kas pavadītas parastā kosmosa telpā, un mijās ar daudzu parseku starpjoslām, kas atainoja Lēcienus cauri hipertelpai.

Beils Čanniss sēdēja pie Lēcas kontrolpults un, vērodams to, atkal neviļus izjuta gluži vai dievinošas apbrīnas uzplūdu. Viņš nebija Fonda cilvēks, un daudzveidīgo spēku iedarbināšana ar pagrieztas sviras vai nospiesta slēdža palīdzību viņam nebija ierasta un dabiska parādība.

Patiesībā Lēca nebija gluži ikdienišķs izgudrojums pat dzimušam Fonda cilvēkam. Tās neticami kompaktais korpuss ietvēra daudzas elektroniskas ķēdes, kas spēja precīzi sasaistīt simt miljonus atsevišķu zvaigžņu precīzās savstarpējās telpiskās attiecībās. Un, it kā ar to nebūtu diezgan, tā spēja pārvietot jebkuru Galaktikas Lauka fragmentu uz jebkuru no trim telpiskajām asīm vai rotēt jebkuru Lauka fragmentu apkārt centram. Tieši šī iemesla dēļ Lēca bija izraisījusi gandrīz vai apvērsumu starpzvaigžņu ceļojumos.

Šo ceļojumu agrīnajā posmā aprēķināt katru Lēcienu cauri hipertelpai nozīmēja veltīt tam darbu dienas vai pat nedēļas garumā, un lielāko daļu šī darba prasīja vairāk vai mazāk precīza "kuģa pozīcijas” aprēķināšana Galaktikas atskaites sistēmā. Būtībā tas nozīmēja, ka rūpīgi jānovēro vismaz trīs attāli izvietotas zvaigznes, kuru stāvoklis attiecībā pret brīvi izvēlēto Galaktikas koordināšu sistēmu ir zināms.

“Zināms” - tieši tur slēpās galvenā problēma. Ikvienam, kurš labi pārzina zvaigžņu lauku no viena noteikta atskaites punkta, zvaigznes ir tikpat individuālas kā cilvēki. Tomēr pietiek ar desmit parseku lēcienu, lai nepazītu vairs pat savu sauli. Tā var būt pat neredzama.

Atbilde, protams, bija spektroskopiskā analīze. Gadsimtiem ilgi galvenais starpzvaigžņu inženierijas objekts bija “gaismas signatūras” analīze, arvien sīkāk un pamatīgāk izpētot arvien lielāku zvaigžņu skaitu. Ar tās palīdzību, kā arī pašam Lēcienam kļūstot arvien precīzākam, veidojās standarta maršruti cauri Galaktikai, un starpzvaigžņu ceļojumi pakāpeniski kļuva par zinātnes, nevis radošas iedvesmas daļu.

Un tomēr pat Fonda apstākļos, ar uzlabotiem datoriem un jaunām metodēm mehāniskai zvaigžņu lauka skenēšanai, meklējot pazīstamu “gaismas signatūru” reizēm vajadzēja vairākas dienas, lai noteiktu triju zvaigžņu novietojumu un pēc tam izskaitļotu pozīciju pilotam iepriekš neiepazītos reģionos.

To visu mainīja Lēca. Pirmkārt, tai vajadzēja tikai vienu pazīstamu zvaigzni. Otrkārt, to spēja darbināt pat tāds kosmosa apguves iesācējs kā Čanniss.

Vistuvākā vērā ņemamu izmēru zvaigzne atbilstoši Lēciena aprēķiniem šobrīd bija Vinčetori, un viziplates centrā mirdzēja spoža zvaigzne. Čanniss cerēja, ka tā ir Vinčetori.

Lēcas lauka ekrāns atradās tieši blakus viziplates ekrānam, un Čanniss ar pirkstiem uzmanīgi uzspieda Vinčetori koordinātas. Ari šī ekrāna centrā mirdzēja spoža zvaigzne, taču citas saistības, šķiet, nebija. Viņš pieregulēja Lēcu gar Z-asi un palielināja Lēcas lauku tiktāl, lai fotometrs abas centrētās zvaigznes rādītu vienādā spožumā.

Čanniss meklēja viziplatē citu samērā lielu zvaigzni un lauka ekrānā atrada atbilstošu objektu. Lēni rotējot attēlu, viņš panāca līdzīgu leņķa novirzi. Tad viņš saviebās, neapmierināti savilka lūpas un atmeta rezultātu. Turpinot rotāciju, viņš ieregulēja šādā stāvokli nākamo spožo zvaigzni, tad vēl vienu. Un tad Čanniss pasmaidīja. Tas bija izdevies. Varbūt speciālistam ar saistību uztveres pieredzi būtu pieticis ar pirmo mēģinājumu, bet viņš izvēlējās trīs.

Regulēšana turpinājās. Pēdējā posmā abi lauki pārklājās un saplūda neprecīzā kopumā. Vairākums zvaigžņu bija tuvi dubultnieki. Bet smalkākais pieregulējums negāja ilgi. Dubultās zvaigznes saplūda kopā, palika viens lauks, un “Kuģa Pozīciju” tagad varēja nolasīt tieši no ierīču skalām. Visa norise bija prasījusi mazāk nekā pusstundu laika.

Čanniss atrada Hanu Pričeru viņa privātajā kajītē. Ģenerālis acīmredzami grasījās doties pie miera. Viņš paskatījās uz ienācēju.

- Vai ir kādi jaunumi?

- Nekā īpaša. Vēl viens lēciens, un mēs būsim uz Tazendas.

- Es zinu.

- Negribēju jūs traucēt, ja ejat gulēt, bet vai jūs izskatījāt filmu, kuru mēs paņēmām Kilā?

Hans Pričers uzmeta nevērīgu skatienu minētajam priekšmetam, kas melnā ietvarā gulēja uz viņa zemā grāmatplaukta. - Jā.

- Un ko jūs par to domājat?

- Es domāju tā: ja vēsture jebkad ir balstījusies uz zinātni, tad šajā Galaktikas reģionā tas noteikti nav noticis.

Čanniss plati pasmīnēja. - Es saprotu jūsu domu. Bezcerīgi, vai ne?

- Ja ir interese par valdnieku personīgajām hronikām, tad materiāla pietiek. Bet uz tām, visticamāk, nevar paļauties. Personību apraksti vēsturē tiek pasniegti vai nu melni, vai spodri balti - atkarībā no autora interesēm. Manuprāt, nekas no tā nav izmantojams.

- Bet tur ir stāstīts par Tazendu. Tieši uz to es gribēju norādīt, kad iedevu jums filmu. Neesmu atradis nevienu citu avotu, kurā tā būtu kaut vai pieminēta.

- Nu labi, labi. Viņiem ir bijuši labi valdnieki un slikti valdnieki. Viņi ir iekarojuši dažas planētas, uzvarējuši dažās kaujās, cietuši dažas sakāves. Tur nav nekā atšķirīga vai ievērības cienīga. Es lāgā neticu jūsu teorijai, Čannis.

- Bet jūs esat palaidis garām vairākus apstākļus. Vai nepamanījāt, ka viņi nekad nav veidojuši koalīcijas? Šis zvaigžņu kopas nostūris vienmēr ir turējies ārpus politikas. Kā jau teicāt, viņi ir iekarojuši dažas planētas. Bet pēc tam apstājušies, turklāt bez jebkāda nopietna zaudējuma. Iespaids ir tāds, ka viņi ir paplašinājušies tieši tik daudz, lai varētu aizsargāties, bet nepietiekami daudz, lai saistītu uzmanību.

- Nu labi! - Pričers vienaldzīgi atmeta. - Es neiebilstu pret nolaišanos uz Tazendas. Sliktākajā gadījumā tas būs tikai neliels laika zaudējums.

- Nu nē! Sliktākajā gadījumā tā būs pilnīga sakāve. Ja šis patiešām ir Otrais Fonds. Atcerieties: tā var būt pasaule, kurā mājo nezināms daudzums Mūļu.

- Ko jūs esat iecerējis darīt?

- Nolaisties uz kādas mazākas viņiem pakļautās planētas. Vispirms uzzināt par Tazendu visu iespējamo un pēc tam rīkoties atkarībā no apstākļiem.

- Labi. Man nav iebildumu! Bet tagad, ja atļausiet, es gribētu izslēgt gaismu.

Pamājis ar roku, Čanniss izgāja no kajītes.

Bet mazās istabiņas tumsā, vientulīgā lidojoša metāla salā, kas brāzās cauri Visuma bezgalībai, ģenerālis Hans Pričers gulēja nomodā, ļaudamies domām, kas veda viņu tālos iztēles līkloču ceļos.

Ja viss, ko viņš ar lielām pūlēm bija izpētījis un secinājis, atbilda patiesībai - un visi fakti, šķiet, sāka uz to norādīt -, tad Tazenda patiešām ir Otrais Fonds. To bija grūti apstrīdēt. Bet kā tas iespējams? Kā tas iespējams?

Vai tiešām Tazenda? Ikdienišķa pasaule? Necila, nenozīmīga pasaule? Impērijas drupās patvēries grausts? Šķemba starp daudzām šķembām? Viņš kā no tālienes atcerējās Mūļa sadrūmušo seju un saspringto balsi, kad tas runāja par vecā Fonda psihologu Eblingu Misu, par cilvēku, kurš - varbūt - bija atklājis Otrā Fonda noslēpumu.

Pričers atcerējās spriedzi Mūļa balsī, kad Pirmais Pilsonis teica: “Izskatījās, ka Miss ir gluži satriekts no pārsteiguma. Šķiet, kāds atklājums par Otro Fondu bija pilnīgi mainījis viņa iepriekšējos priekšstatus, aizvedis viņu pavisam citā virzienā, nekā viņš bija gaidījis. Ja vien es būtu spējis lasīt viņa domas, nevis emocijas! Bet emocijas bija nepārprotamas, un vairāk par visu tajās dominēja šis neaptveramais pārsteigums.”

Visa pamatā bija pārsteigums. Kaut kas pilnīgi negaidīts! Un tagad šis puika, šis smīnošais jauneklis, apmierināti čalo par Tazendu un tās ikdienišķo atpalicību! Un izskatās, ka viņam ir taisnība. Tā tam jābūt\ Citādi viss zaudē jēgu.

Pričera pēdējā apzinātā doma pirms iemigšanas uzvēdīja drūmu noskaņojumu. Atrastais hiperviļņu ko-munikators ētera sakaru kapsulā joprojām atradās turpat. Pričers pirms stundas bija to pārbaudījis, iepriekš pārliecinādamies, ka Čannisa nav tuvumā.

OTRĀ INTERLŪDIJA

īsu brīdi pirms Padomes Palātā sākās ikdienas darbs, Palātas priekštelpā notika neformāla tikšanās un izteikumi ātri mijās cits ar citu.

- Tātad Mūlis ir ceļā.

- Arī es esmu to dzirdējis. Risks! Milzīgs risks!

- Nebūs tik ļauni, ja viss risināsies atbilstoši izvēlētajām funkcijām.

- Mūlis nav parasts cilvēks, un ar viņa izredzētajiem nav viegli manipulēt tā, lai viņš to nepamanītu. Kontrolētos prātus ir grūti ietekmēt. Runā, ka dažus gadījumus viņš esot jau atklājis.

- Jā, bet to laikam nav iespējams novērst.

- Ar nekontrolētiem prātiem ir vieglāk. Bet tādu starp viņa padotajiem ar vērā ņemamu stāvokli ir loti maz...

Viņi iegāja Palātas zālē. Pārējie Otrā Fonda pārstāvji viņiem sekoja.

3 DIVI VĪRI UN ZEMNIEKS

Rosema bija viena no tām pierobežas pasaulēm, kuras Galaktikas vēsturē parasti paliek bez ievērības un reti mēdz demonstrēt sevi cilvēkiem, kuri dzimuši uz neskaitāmām laimīgākām planētām.

Galaktikas Impērijas pēdējā laikposmā tās tuksnesīgajos klajumos bija mitinājušies daži politieslodzītie, savukārt observatorija un neliels flotes garnizons gādāja par to, lai šī vieta nenonāktu pilnīgā pamestībā. Vēlāk, grūtajās trūkuma dienās un pat pirms Hari Sel-dona laika, vājākie cilvēki pagura no nedrošības un bailēm par nākotni, no domām par izlaupītām planētām un rēgainām īslaicīgu valdnieku virknēm, kuri alka baudīt varu dažus neauglīgus posta gadus, un bēga no apdzīvotajiem centriem, meklējot patvērumu Galaktikas tālākajos nostūros.

Rosemas saltajos klajumos izauga ciemati. Rosemas saule bija maza, sarkanīga skopule, kas siltumu centās paturēt pie sevis, un deviņus mēnešus gadā planētu klāja plāna sniega kārta. Vietējos apstākļos norūdītie labības graudi šajos sniegotajos mēnešos gulēja zemē, sastinguši ziemas miegā, un, līdzko negribīgie saules stari sasildīja gaisu līdz nepilniem piecdesmit grādiem, steidzās augt un briest gluži vai paniskā ātrumā.

Mazi, kazām lidzigi dzīvnieki skrubināja trūcīgos zālājus, ar sīkām trīsnagu pēdām kārpīdami sānis plāno sniega segu.

Tādā ceļā Rosemas iedzīvotāji sarūpēja sev maizi un pienu, bet, ja varēja atļauties nokaut kādu dzīvnieku, tika pat pie gaļas. Tumšie, draudīgie meži, kas bija iekarojuši vairāk nekā pusi no planētas siltākajiem apgabaliem, nodrošināja cietu smalkšķiedras koku mājokļu būvei. Šis koks, tāpat kā daļa zvērādu un izrakteņu, bija gana vērtīga prece pat eksportam, un laiku pa laikam šeit ieradās Impērijas kuģi, kas apmaiņai atveda zemkopības tehniku, kodolsildītājus un pat televīzijas aparātus. Tie nebūt nebija tik neiederīgi, kā varētu izklausīties, jo garā ziema zemkopjiem uzspieda ilgu un vientulīgu mazkustības periodu.

Impērijas vēstures plūdums Rosemas zemniekiem aizšalca garām. Palaikam tirdzniecības kuģi atmeta kādu īsu, nepacietīgu stāstu no ārpasaules; šad tad ieradās jauni bēgļi - reiz pat vienlaikus atlidoja un palika dzīvot samērā liela grupa -, un tādā kārtā vietējie ļaudis saņēma ziņas par Galaktiku.

Tieši tā rosemieši uzzināja par plašām kaujām, apkautiem iedzīvotājiem, tirāniskiem imperatoriem un dumpīgiem vicerojiem. Sēdēdami ciemata skvērā un sildīdamies vārgajā saulē, viņi dvesa nopūtas, kratīja galvas un, savilkuši zvērādu apkakles ciešāk ap bārdainajām sejām, filozofēja par cilvēku ļaunumu.

Pēc kāda laika tirdzniecības kuģi pārstāja braukt šurp, un dzīve kļuva grūtāka. Apstājās tīkama citzemju ēdiena, tabakas un tehnikas piegāde. Miglaini izteikumi, pa druskai savākti no raidījumiem vietējo televizoru hiperkanālos, vēstīja arvien satraucošākus jaunumus. Un beidzot pienāca vēsts, ka izpostīts un izlaupīts varenais Trantors. Visas Galaktikas lielā galvaspilsēta, krāšņā, dižā un nesalīdzināmā daudzstāvu pasaule, imperatoru mītne, bija sagrauta, iznīcināta un pārvērsta pilnīgā postažā.

Tas šķita gluži neaptverami, un daudziem Rosemas zemniekiem, kuri kaplēja savus tīrumus, šķita, ka pienācis gandrīz vai Galaktikas gals.

Un tad kādu dienu, atšķirībā no visām citām dienām, uz planētas atkal nolaidās kuģis. Ciematu sirmie vīri gudri māja ar galvu un, vecīgos plakstiņus cilādami, sačukstējās, ka kaut kas tamlīdzīgs esot noticis viņu tēvutēvu laikos, tomēr šis gadījums bija citāds.

Tas nebija Impērijas kuģis. Tā priekšgalu nerotāja Impērijas mirdzošā kosmosa kuģa un saules emblēma. Tas bija neveikls darinājums no vecu kuģu fragmentiem, un cilvēki, kuri ar to atlidoja, sauca sevi par Tazendas karavīriem.

Zemnieki jutās samulsuši. Viņi nekad nebija dzirdējuši par Tazendu, tomēr uzņēma atbraucējus atbilstoši tradicionālajiem viesmīlības likumiem. Svešinieki sīki iztaujāja viņus par planētas īpatnībām, iedzīvotāju daudzumu, pilsētu skaitu - ar šo vārdu zemnieki, visiem klātesošajiem par apjukumu, maldīgi saprata “ciematus” saimniekošanas formu un tamlīdzīgām detaļām.

Vēlāk atlidoja citi kuģi, un visā Rosemā tika pasludināta vēsts, ka tagad valdošā pasaule esot Tazenda, ka pa visu ekvatoru - proti, apdzīvoto planētas daļu -tikšot izvietoti nodokļu vācēju posteņi un katru gadu atbilstoši noteiktiem aprēķiniem tikšot ievākti norādītie labības un zvērādu daudzumi.

Rosemieši to uzklausīja ar svinīgu mulsumu, lāgā nesaprazdami, ko nozīmē vārds “nodokļi”. Kad pienāca ievākšanas laiks, viņi maksāja un apjukuši noskatījās, kā formās tērptie citplanētieši piekrauj savus lielos automobiļus ar viņu sarūpētajiem graudiem un zvērādām.

Šur un tur sapulcējās sašutušu zemnieku grupas un izvilka savus senos medību ieročus, taču tas nedeva nekādu rezultātu. Kad ieradās Tazendas vīri, viņi kurnēdami izklīda un nelaimīgi noskatījās, kā viņu grūtā cīņa par eksistenci kļūst arvien grūtāka.

Ar laiku izveidojās jauns līdzsvars. Tazendas pārvaldnieks dzīvoja skarbajā Džentri ciematā, kas visiem rosemiešiem bija slēgts un nepieejams. Valdnieks un viņam padotie ierēdņi bija rēgainas citpasaules būtnes, kas reti skāra vietējo zemnieku prātus. Nodokļu vācēji, Tazendas nolīgtie rosemieši, periodiski apceļoja zemnieku saimniecības, bet tie bija kļuvuši par ierastu parādību, un zemnieks iemācījās slēpt labību, aizdzīt lopus mežā un gādāt, lai viņa būda neliecinātu par nevēlamu pārticību. Ar trulu neizpratnes izteiksmi sejā viņš uzklausīja skarbos jautājumus par savu mantību un vienkārši norādīja uz to, kas redzams acu priekšā.

Pat šī pieticīgā mantība raucās mazumā, un nodokļi pazeminājās, it kā Tazendai kļūtu pārāk nogurdinoši izspiest grašus no tik trūcīgas pasaules.

Sāka attīstīties tirdzniecība, un Tazendai tas, iespējams, bija ienesīgāk. Rosemas iedzīvotāji vairs apmaiņā nesaņēma skaisti spodrinātās Impērijas preces, taču pat tazendiešu tehnika un tazendiešu ēdieni bija labāki par vietējiem ražojumiem. Turklāt sievietes varēja valkāt kaut ko izskatīgāku par pelēkajām, pašaustajām drānām, un tas bija ļoti svarīgs jauninājums.

Tā nu atkal Galaktikas vēsture rāmi aizslīdēja Rose-mai garām, un zemnieki turpināja sūknēt dzīvības sulu no cietās zemes.

Narovi nopūtās bārdā, iziedams no savas zemnieka mājas. Pār sasalušo zemi sijāja pirmais sniegs, un apmākušās debesis pletās pelēki sārtas. Viņš uzmanīgi paskatījās augšup un nosprieda, ka nopietna vētra pašlaik nav gaidāma. Varētu bez īpašām pūlēm aizbraukt uz Džentri un atbrīvoties no graudu pārpalikuma, pretī saņemot pietiekami daudz konservu, lai izvilktu garo ziemu.

Pagriezies atpakaļ, viņš pavēra durvis spraugā un ieaurojās: - Vai auto ir uzpildīts, puika?

No mājas iekšienes atsaucās cita balss, un uz sliekšņa parādījās Narovi vecākais dēls, kura īsā, sarkanīgā bārda vēl nebija zaudējusi zēnisko pūkainību.

- Auto ir uzpildīts, - viņš īgni teica, - un kustas ciešami, tikai asis ir sliktā stāvoklī. Tā nav mana vaina. Es jau tev teicu, ka tas jāved remontēt pie meistara.

Vecais vīrs atkāpās atpakaļ un sarauktām uzacīm nopētīja dēlu, tad izslēja apaugušo zodu. - Un vai tā ir mana vaina? Kur un kā es varu tikt pie meistara, kas to salabotu? Vai raža jau piecus gadus nav bijusi ļoti bēdīga? Vai mans ganāmpulks nav cietis no sērgas? Vai zvērādas ir nodīrājušās pašas?

- Narovi! - viņu pārtrauca labi pazīstama balss no istabas. Narovi norūca: - Tā, tā... Un tagad vēl tavai mātei jājaucas tēva un dēla darīšanās. Piebrauc mašīnu un skaties, lai piekabe ir kārtīgi piestiprināta!

Viņš sasita cimdotās plaukstas un vēlreiz paskatījās debesis. Blāvi rūsganie mākoņi biezēja, un pelēkās debesis, kas vīdēja retajās spraugās, nesolīja siltumu. Saule bija paslēpusies.

Kad Narovi grasījās novērst skatienu, viņa acis pēkšņi sastapa kaut ko negaidītu un pirksts gandrīz automātiski izslējās gaisā. Nebēdādams par auksto gaisu, viņš brīdi stāvēja atvērtu muti un tad sparīgi iekliedzās:

- Sieva! Vecā, nāc ātri šurp!

Logā parādījās sašutusi seja. Sievietes skatiens sekoja vīra izstieptajam pirkstam, un viņa ieelsojās. Nākamajā brīdī viņa ar kliedzienu metās lejā pa koka kāpnēm, pa ceļam paķerdama vecu apmetni un lina lakatu. Pavirši uzmetusi apmetni plecos un ietinusi galvu lakatā, sieviete izskrēja no mājas.

- Tas ir kuģis no kosmosa! - viņa izdvesa.

- Kas tad vēl cits? - Narovi nepacietīgi atmeta. - Mums brauc ciemiņi, vecā, ciemiņi!

Kuģis lēni nolaidās zemē uz kailā, sasalušā lauka Narovi saimniecības ziemeļu galā.

- Ko lai mēs darām? - sieviete ieelsojās. - Kā lai parādām šiem cilvēkiem viesmīlību? Vai varam aicināt viņus nakšņot uz mūsu klona grīdas un ēst pagājušās nedēļas plāceņa paliekas?

- Vai tad labāk lai viņi iet pie kaimiņiem? - Narovi bija aukstumā pietvīcis gluži sarkans, tomēr izrāva rokas no kažokādu patvēruma un satvēra sievu aiz stūrainajiem pleciem.

- Sieva, mīļā sirds, - viņš izgrūda, - tu nonesīsi lejā no istabas abus mūsu krēslus, tu gādāsi, lai nokauj treknāko kazlēnu un sašmorē ar kartupeļiem, tu izcepsi jaunu plāceni! Bet es iešu apsveikt šos dižos vīrus no kosmosa... un... un... - Viņš apklusa, atstūma pakausī cepuri un stomīgi pakasīja galvu. - Jā, es uznesīšu arī krūzi ar savu pašbrūvēto graudu šņabi! Kārtīgs dzēriens būs īsti vietā.

Sieva tikmēr bez skaņas vārstīja muti, nespēdama izteikt ne vārda. Arī tad, kad pirmais apjukums bija norimis, viņa tikai neskanīgi iestenējās.

Narovi pacēla pirkstu. - Sieva, atceries, ko pirms nedēļām teica mūsu Vecajie! Tu neatceries? Pakustini smadzenes! Vecajie staigāja no sētas uz sētu - paši staigāja pa mājām, vai tu apjēdz, ko tas nozīmē? - un stāstīja visiem: ja nolaižas kāds kuģis no kosmosa, par to tūlīt jāziņo viņiem, un tāda ir pārvaldnieka pavēlei Vai es lai tagad palaižu garām izdevību iegūt augstāku ļaužu labvēlību? Paskaties uz to kuģi! Vai tu esi kaut ko tādu redzējusi? Tie cilvēki no kosmosa ir bagāti un vareni! Pats pārvaldnieks izdod par viņiem stingras pavēles un liek Vecajiem aukstā laikā staigāt no sētas uz sētu! Varbūt visā Rosemā ir izplatīta ziņa, ka Tazendas valdnieki ir ļoti labvēlīgi pret šiem cilvēkiem - un tagad viņi ir nolaidušies tieši uz manas zemes!

Viņš gluži vai lēkāja aiz satraukuma. - Tagad jāizrāda īstena viesmīlība, lai viņi piemin mani pārvaldniekam ar labu vārdu, un mums būs viss, ko vēlamies!

Narovi sieva pēkšņi sajuta aukstumu spiežamies cauri plānajam mājas apģērbam. Steigdamās uz durvīm, viņa pār plecu iesaucās: - Nu tad pasteidzies!

Bet vīrs jau tobrīd, cik aši spēdams, steidzās pretī pamalei, kuras fonā iezīmējās lielā kuģa apveidi.

Ģenerālim Hanam Pričeram neradīja bažas ne apkārtējās pasaules aukstums, ne drūmie, tuksnesīgie klajumi, ne apvidus nabadzība, ne satraukumā nosvīdušais zemnieks.

Bažas viņam radīja tikai domas par izvēlētās taktikas pareizību. Viņi ar Čannisu šeit bija ieradušies divi vien.

Kosmosa telpā atstātais kuģis parastos apstākļos varēja tikt galā arī bez viņiem, tomēr Pričers nejutās īsti drošs. Atbildīgs par šo soli, protams, bija Čanniss. Pričers paskatījās uz jauno cilvēku, un tas viņam jautri pamirkšķināja ar aci, pamādams uz kažokādu aizkara spraugu, kurā pazibēja ziņkārīgas sievietes acis un pavērta mute.

Čanniss, šķiet, jutās pilnīgi brīvi, un Pričers konstatēja šo faktu ar dzēlīgu apmierinājumu. Šī spēlīte ilgi vairs neturpināsies pēc viņa prāta! Tomēr pašlaik abu vienīgā saikne ar kuģi bija raidītāju aproces uz plaukstu locītavām.

Tad zemnieciskais namatēvs izplūda platā smaidā, vairākas reizes paklanījās un eļļaini glaimīgā balsī teica: - Dižie kungi, es lūdzu jūsu atļauju pavēstīt, ka mans vecākais dēls - krietns, vērtīgs puisis, ko trūkums diemžēl man neļauj skolot tā, kā būtu pelnījusi viņa gaišā galva, - ir atnesis ziņu, ka drīzumā šeit ieradīsies mūsu Vecajie. Ļoti ceru, ka jūsu uzturēšanās šeit ir bijusi tik patīkama, cik ļāvuši nodrošināt mani pieticīgie līdzekļi, jo es esmu nabaga zemnieks, bet ikkatrs jums apliecinās, ka esmu strādīgs, godīgs un pazemīgs cilvēks.

- Vecajie? - Čanniss bezbēdīgi noprasīja. - Vai tie ir šī apgabala pārvaldītāji?

- Jā gan, dižie kungi, viņi visi ir krietni un godīgi vīri, un mūsu ciemats ir pazīstams visā Rosemā ar savu krietnumu un taisnīgumu, kaut arī dzīve šeit nav viegla un ieguvumi no laukiem un mežiem ir gauži niecīgi.

Varbūt jūs varētu ieminēties Vecajiem, dižie kungi, ka esmu parādījis ceļotājiem cieņu un godu, un varbūt viņi parūpēsies par jaunu auto mūsu saimniecībai, jo vecais vairs knapi kust un no tā ir atkarīga visa mūsu iztikšana.

Viņa pazemība pauda lielu dedzību, un Hans Pri-čers pamāja ar galvu, apliecinādams atturīgi žēlīgu pretimnākšanu, kāda piederējās viņiem piešķirtajai "dižo kungu” lomai.

- Ziņa par jūsu viesmīlību noteikti nonāks līdz Vecajo ausīm.

Kad abi beidzot uz brīdi bija palikuši divatā, Pričers uzrunāja šķietami pusaizmigušo Čannisu.

- Es neesmu sajūsmā par tikšanos ar šiem Vecajiem, - viņš teica. - Ko par to domājat jūs?

Čanniss izskatījās pārsteigts. - Neko. Par ko jūs raizējaties?

- Manuprāt, mums šeit ir nopietnāki uzdevumi, un nav nekādas vajadzības pievērst sev lieku uzmanību.

Čanniss klusā, vienmuļā balsī attrauca atbildi: - Varbūt mums tomēr ir jāriskē ar lieku uzmanību, lai paveiktu turpmāko. Mēs neatradīsim vajadzīgos cilvēkus, Pričer, ja tikai grābstīsimies pa tumsu. Cilvēki, kuri valda ar prāta viltību, ne vienmēr ir redzamākie un varenākie. Visticamāk, Otrā Fonda psihologi ir ļoti maza daļa no kopējās iedzīvotāju masas, tāpat kā jūsu Pirmajā Fondā tehniķi un zinātnieki bija ievērojamā mazākumā. Vienkāršie iedzīvotāji droši vien ir tādi, kādi ir, - ļoti vienkārši. Iespējams, psihologi ir pat labi noslēpti un tie, kuri ieņem valdošo stāvokli, varbūt visā nopietnībā uzskata sevi par īstajiem saimniekiem. Atbildi uz to mēs varam atrast tieši šeit, šajā sasalušās planētas kaktā.

- Es nudien neko nesaprotu.

- Viss taču ir skaidri redzams! Tazenda droši vien ir milzīga pasaule ar miljoniem vai simt miljoniem iedzīvotāju. Kā lai mēs viņu vidū pamanām psihologus un kā lai sūtām Mūlim neapstrīdamu ziņu, ka esam atraduši Otro Fondu? Bet šeit, šajā mazajā zemnieku pasaulē uz niecīgas, pakļautas planētas, visi Tazendas valdnieki, kā stāstīja namatēvs, mājo viņu lielākajā ciematā Džentri. Tur varētu būt tikai daži simti, Pričer, un starp viņiem noteikti ir viens vai vairāki Otrā Fonda cilvēki. Mēs vēlāk dosimies turp, bet vispirms tiksimies ar Vecajiem -tas ir pilnīgi loģisks solis mūsu ceļā.

Viņi atrāvās viens no otra, jo istabā atgriezās meln-bārdainais namatēvs, izskatīdamies manāmi satraukts.

- Dižie kungi, Vecajie ir jau klāt! Es vēlētos vēlreiz lūgt, lai jūs viņiem ar labu pieminētu manu vārdu... -Viņš iztapībā saliecās gandrīz līdz zemei.

- Mēs katrā ziņā jūs pieminēsim! - Čanniss apsolīja. - Vai šie ir jūsu Vecajie?

Jā, tie bija viņi. Trīs cilvēki.

Viens no viņiem paspēra soli tuvāk. Bijīgi paklanījies, viņš teica: - Mēs jūtamies pagodināti. Transports ir nodrošināts, cienītie kungi, un mēs ceram, ka iepriecināsiet mūs ar savu klātbūtni Sapulču Namā!

TREŠĀ iNTERLŪDiJA

Pirmais Runātājs skumīgi raudzījās nakts debesis. Garām zvaigžņu mirdzumam slīdēja izspūrušas mākoņu grīstes. Visums izskatījās naidīgs un agresīvs. Arī citkārt tas bija auksts un nemīlīgs, bet tagad tajā turklāt slēpās dīvainais radījums Mūlis un viss izplatījums šķita izstrāvojam arvien melnākus draudus.

Sapulce bija beigusies. Tā nevilkās ilgi. Bija izskanējušas šaubas un jautājumi, ko izraisījusi sarežģītā matemātiskā problēma: kā tikt galā ar grūti izprotamas psihes mutantu? Vajadzēja apsvērt visas ekstrēmās permutācijas.

Vai tagad bija radusies kāda skaidrība? Kaut kur šajā kosmosa reģionā - Galaktikas telpas sasniedzamā attālumā - kavējās Mūlis. Ko viņš darīs?

Ar Mūļa vīriem tikt galā nebija grūti. To reakcijas bija paredzamas un atbilstošas iecerētajam plānam.

Bet kā būs ar pašu Mūli?

4 DIVI VĪRI UN VECAJIE

Šī konkrētā Rosemas reģiona Vecajie nebija gluži tādi, kā varētu gaidīt. Viņi nebija parasts izredzēto pulciņš no zemnieku vidus - vecāki, pavēlošāki, skarbāki ļaudis.

Nē, tas nebija viss.

Šie vīri jau pirmajā tikšanās brīdī bija izturējušies ar neparastu pašcieņu un pauda to arvien izteiksmīgāk, radot iespaidu, ka tā ir pati galvenā viņu īpašība.

Vīri sēdēja ap ovālu galdu, atgādinot nopietnus, smagnējus filozofus. Lielākā daļa bija pārkāpuši spēka gadu slieksni, bet nedaudzajiem, kuri nēsāja bārdas, tās bija īsas un sakoptas. Tomēr vērā ņemams skaits izskatījās jaunāki par četrdesmit, un tas nepārprotami liecināja, ka apzīmējums “Vecajie” drīzāk ir goda nosaukums nekā tiešs norādījums uz nodzīvotajiem gadiem.

Abi kosmosa viesi sēdēja galda galā un, svinīgā klusumā tiesādami visai pieticīgu maltīti, kas šķita vairāk dekoratīva nekā barojoša, centās iejusties jaunajā, atšķirīgajā vidē.

Pēc maltītes un dažiem godpilniem teikumiem -pārāk īsiem un vienkāršiem, lai tos sauktu par runām, -kurus viesiem veltīja, pēc visa spriežot, paši godājamākie Vecajie, tikšanās gaisotne kļuva atbrīvotāka.

Vīri sapulcējās ap svešiniekiem, un tad sākās jautājumu krusa.

Viņi jautāja, vai grūti esot vadīt kosmosa kuģi, cik cilvēku tādam darbam vajagot, vai esot iespējams izgatavot labākus motorus viņu automobiļiem, vai taisnība, ka citās pasaulēs reti krītot sniegs, jo tādi stāsti esot dzirdēti par Tazendu, cik cilvēku dzīvojot viņu pasaulē, vai tā esot tikpat liela kā Tazenda, vai tā atrodoties tālu, kā tiekot austi viņu apģērbi un kas tiem piešķirot tādu metālisku spīdumu, kāpēc viņi nevalkājot zvērādas, vai viņi skujoties katru dienu, kas tas esot par akmeni Pričera gredzenā... Saraksts turpinājās ilgi.

Un gandrīz ikviens jautājums tika uzdots Pričeram: šķiet, viņam kā vecākajam šie vīri piedēvēja lielāku autoritāti. Pričers bija spiests atbildēt arvien sīkāk un pamatīgāk. Viņš jutās kā bērnu bara ielenkumā. Rose-miešu jautājumi pauda neizmērojamu un aizkustinošu apbrīnu. Viņu dedzīgā zinātkāre bija nenoliedzama un neatvairāma.

Pričers paskaidroja, ka kosmosa kuģus neesot grūti vadīt, ka apkalpes lielums varot būt dažāds - no viena cilvēka līdz daudziem -, ka viņš detaļās nepārzinot vietējo automobiļu motorus, bet esot pārliecināts, ka tos var uzlabot, ka klimats dažādās pasaulēs esot bezgala daudzveidīgs, ka viņa pasaulē dzīvojot simtiem miljonu cilvēku, bet tā esot daudz mazāka un nenozīmīgāka par dižo Tazendas impēriju, ka viņu drēbes aužot no silikona plastikāta, kam metālisku spīdumu piešķirot atbilstošs virsmas molekulu izvietojums, un tās varot mākslīgi apsildīt, tāpēc zvērādas neesot vajadzīgas, ka viņi skujoties katru dienu, ka akmeni viņa gredzenā saucot par ametistu. Saraksts turpinājās ilgi. Pričers juta, ka gluži negribot iesilst sirsnībā pret šiem naivajiem provinciāļiem.

Un pēc katras viņa atbildes Vecajo vidū uzviļņoja satrauktas čalas, it kā viņi pārspriestu iegūto informāciju. Sekot šim savstarpējām sarunām bija grūti, jo viņi pārgāja uz savu akcentu un Galaktikas kopējās valodas vietējo versiju, kas pēc ilgstošas nošķirtības no aktīvās plūsmas bija kļuvusi arhaiska. Kaut gan viņu strupos izteikumus nebija grūti saprast, tomēr kopējā jēga allaž palika neskaidra.

Beidzot Čanniss pārtrauca sarunas, teikdams: - Krietnie kungi, tagad jums brītiņu vajadzēs atbildēt uz mūsu jautājumiem, jo mēs šeit esam svešinieki un ļoti vēlētos uzzināt pēc iespējas vairāk par Tazendu!

Pēc tam iestājās visaptverošs klusums, un visi līdz šim runīgie Vecajie palika sēžam kā mēmi. Daudzās plaukstas, kas raitām un izsmalcinātām kustībām bija pavadījušas runas plūdus, piešķirdamas vārdiem plašāku jēgu un daudzveidīgākas nozīmes nianses, piepeši kļuva nekustīgas. Viri paslepšus skatījās no viena uz otru, acīmredzami vēlēdamies nodot sarunas grožus citam.

Tad steigšus iejaucās Pričers: - Mans biedrs to lūdz kā draudzīgu pakalpojumu, jo Tazendas slava ir zināma visā Galaktikā, un mēs noteikti vēstīsim pārvaldniekam par Rosemas Vecajo uzticību un mīlestību.

Neatskanēja neviena atvieglojuma nopūta, tomēr viru sejas kļuva gaišākas. Kāds no Vecajiem ar īkšķi un rādītājpirkstu noglauda bārdu, ar vieglu kustību izlīdzinādams nelielo vilni, un teica: - Mēs esam uzticami kalpi Tazendas dižajiem kungiem.

Pričera aizkaitinājums par Čannisa bravūrīgo tiešumu pierima. Viņš juta, ka vecums, kas pēdējā laikā šķita arvien uzbāzīgāk spiežamies kaulos, vēl nav laupījis viņam spēju nogludināt citu cilvēku aplamības.

Viņš turpināja: - Mūsu tālajā Visuma apgabalā pārāk maz ir zināms par Tazendas dižo kungu vēsturi. Mēs pieņemam, ka viņi šeit ir augstsirdīgi valdījuši jau ilgu laiku.

Atbildēja tas pats virs, kurš bija ierunājies iepriekš. Neuzkrītoši un automātiski viņš bija kļuvis par Vecajo runasvīru. Viņš teica: - Pat mūsu visvecākā cilvēka vectēvs neatceras laikus, kad dižo kungu šeit nebūtu bijis.

- Vai šajā laikā ir valdījis miers?

- Šajā laikā ir valdījis miers! - Sekoja īsa, stomīga pauze. - Pārvaldnieks ir stiprs un varens kungs, kas nevilcinātos sodīt nodevējus. Protams, mūsu vidū nav nodevēju.

- Droši vien pagātnē viņam ir vajadzējis sodīt kādu, kurš to ir pelnījis.

Sekoja vēl viena īsa, stomīga pauze. - Ne starp mums, ne mūsu tēviem, ne tēvu tēviem nekad nav bijis neviena nodevēja. Bet citās pasaulēs tādi ir bijuši, un tie ir nevilcinoties nopelnījuši nāvi. Mums par to nepatīk domāt, jo mēs esam vienkārši ļautiņi, trūcīgi zemnieki, un neiesaistāmies politikā.

Viņa balsi nepārprotami skanēja bažas, un visu pārējo acīs atspoguļojās nepārprotams uztraukums.

- Vai jūs varētu mums pateikt, kā lai mēs norunājam tikšanos ar jūsu pārvaldnieku? - Pričers laipni jautāja.

Gaisotni tūlīt piesātināja neveikls mulsums.

Pēc krietna brīža Vecajo runasvīrs teica: - Ā, vai jūs nezinājāt? Pārvaldnieks rit ieradīsies šeit. Viņš jūs gaidīja. Šis apmeklējums mums dara godu. Mēs... mēs ļoti ceram, ka jūs atzinīgi pavēstīsiet viņam par mūsu lojalitāti.

Pričera smaida savilktās lūpas tikko jaušami notrīsēja. - Viņš mūs gaidīja?

Vecais vīrs neziņā pārlaida skatienu pārējiem. - Nūjā... Mēs jau veselu nedēļu esam jūs gaidījuši.

Viesiem ierādītās telpas neapšaubāmi bija šīs pasaules greznība. Pričers bija pieredzējis sliktākus apstākļus. Čanniss pret savu apkārtni izrādīja pilnīgu vienaldzību.

Taču spriedzei abu starpā bija pavisam citādi iemesli. Pričers juta, ka tuvojas laiks pieņemt izšķirošu lēmumu, tomēr juta vēlēšanos vēl mazliet nogaidīt. Vispirms tikties ar pārvaldnieku nozīmētu bīstami paaugstināt šīs spēles riska pakāpi, tomēr uzvarēt šajā spēlē nozīmētu divkāršu ieguvumu. Pričeru kaitināja rieviņa starp Čannisa uzacīm un izsmalcinātā neziņas izteiksme, ar kādu jaunais cilvēks kodīja apakšlūpu. Viņam nepatika šī bezjēdzīgā spēle, un viņš ilgojās, kaut tā beigtos.

- Izskatās, ka viņi ir paredzējuši mūsu ierašanos, -Pričers teica.

- Jā, - Čanniss vienkārši atbildēja.

- Vai tik vien jūs varat pateikt? Vai jums nerodas nopietnāki secinājumi? Mēs ierodamies šeit un uzzinām, ka pārvaldnieks mūs jau gaida. Droši vien no pārvaldnieka mēs uzzināsim, ka mūs gaida arī pati Tazen-da. Kāda tad vairs ir vērtība visai šai mūsu misijai?

Čanniss pacēla skatienu, nepūlēdamies slēpt gurduma pieskaņu balsī. - Gaidīt mūs ir viens, bet zināt, kas esam un kāpēc ierodamies, ir kaut kas cits.

- Vai jūs cerat, ka izdosies to noslēpt no Otrā Fonda cilvēkiem?

- Ļoti iespējams. Kāpēc gan ne? Vai jūs gribat tik viegli padoties? Varbūt mūsu kuģis kosmosā tika pamanīts. Kas tur neparasts, ja teritorijai ir savi robežposteņi? Ar! tad, ja mēs būtu parasti svešinieki, viņiem par mums rastos interese.

- Tik liela interese, lai pārvaldnieks pats brauktu pie mums, nevis mēs pie viņa?

Čanniss paraustīja plecus. - Par to domāsim vēlāk. Vispirms paskatīsimies, kāds ir šis viņu pārvaldnieks!

Pričers pikti atieza zobus un sarauca pieri. Situācija vērtās arvien smieklīgāka.

Čanniss ar mākslotu dzīvīgumu turpināja: - Mēs skaidri zinām vismaz vienu. Tazenda ir Otrais Fonds, vai ari miljoniem liecību vienlaikus rāda aplamu ceļu. Kā jūs izskaidrojat milzīgās bailes, ko šie iezemieši acīmredzami jūt pret Tazendu? Es neredzu politiskas kundzības pazīmes. Viņu Vecajie, šķiet, satiekas pavisam brīvi, un neviens viņus netraucē. Nodokļi, par kuriem viņi runā, man nebūt neizklausās milzīgi un netiek pārmēru cītīgi iekasēti. Zemnieki daudz runā par nabadzību, bet izskatās spēcīgi un paēduši. Viņu mājas ir nemīlīgas un ciemati primitīvi, bet labi redzams, ka viņu vajadzībām ar to pietiek. Patiesību sakot, šī pasaule mani fascinē. Tā ir skarbāka par citām, ko es jebkad esmu redzējis, tomēr jūtu, ka šeit nav ciešanu un cilvēku vienkāršā dzīve pat dod viņiem mērenu piepildījumu, kāds nav raksturīgs attīstīto vietu izsmalcinātajiem ļaudīm.

- Tātad jūs esat zemniecisku tikumu cildinātājs?

- Lai zvaigznes mani sargā! - Tāda doma Čannisu acīmredzami uzjautrināja. - Es vienkārši norādu uz šo apstākļu nozīmīgumu. Acīmredzot Tazendai ir prasmīga pārvaldība - prasmīga citādā nozīmē, nevis tādā kā vecajai Impērijai vai Pirmajam Fondam, vai pat mūsu pašu Savienībai. Visas šis pārvaldības ir panākušas savu padoto mehānisku pakļāvību un lietderību uz citu, netaustāmu vērtību rēķina. Tazenda ir pratusi sagādāt apmierinātību un pietiekamību. Vai tad jūs neredzat, ka visai viņu pārvaldībai ir citāda ievirze? Tā ir nevis fiziska, bet psiholoģiska!

- Tiešām? - Pričers ļāva balsi ieskanēties ironijai. - Un milzīgās bailes, ar kādām Vecajie runāja par nodevības sodiem šajā labsirdīgo psihologu pārvaldībā? Kā tas saskan ar jūsu pieņēmumiem?

- Vai tad sodi skāra viņus pašus? Runa bija tikai par sodiem, ko saņēmuši citi. Šķiet, apziņa par sodiem ir viņiem tik dziļi iedvesta, ka paši sodi vispār nekad nav vajadzīgi. Viņu prātos ir tik sekmīgi ieguldīta vēlamā psiholoģiskā attieksme, ka uz šis planētas, visticamāk, nav neviena Tazendas karavīra. Vai tiešām jūs to nesaprotat?

- Varbūt sapratīšu, kad tikšos ar pārvaldnieku, -Pričers salti atbildēja. - Starp citu, kas notiktu, ja viņi iedarbotos uz mūsu mentalitāti?

- Pie tā jūs, domājams, esat pieradis! - Čanniss atmeta ar brutālu izsmieklu balsi.

Pričers manāmi nobālēja un ar piepūli aizgriezās projām. Todien viņi viens ar otru vairs nesarunājās.

Aukstās nakts bezvēja klusumā, ieklausījies aizmigušā ceļabiedra rāmajos elpas vilcienos, Pričers bez skaņas noregulēja savu rokas raidītāju uz ultraviļņu reģionu, kas Čannisa raidītājam nebija pieejams, un ar nedzirdamiem naga pieskārieniem sazinājās ar kuģi.

Atbilde pienāca ar īsām bezskaņas vibrācijām, kas gandrīz nepacēlās virs jutības sliekšņa.

Divas reizes Pričers jautāja: - Vai sakari ir nodibināti?

Divas reizes atskanēja atbilde: - Nē. Mēs visu laiku gaidām.

Viņš piecēlās no gultas. Istabā bija auksts, un viņš ietinās zvērādas segā, apsēdās krēslā un pievērsa skatienu neskaitāmajām zvaigznēm, kuru spožums un dažādība tik ļoti atšķīrās no Galaktikas Lēcas vienveidīgās miglas viņa dzimtās Perifērijas nakts debesis.

Tur, starp zvaigznēm, kaut kur slēpās atbilde sarežģītajām miklām, kuras viņu nomāca, un viņš bezgala ilgojās, kaut atrisinājums pienāktu drīzāk un darītu galu visiem šiem notikumiem.

Bridi viņš atkal kavējās domās, vai Mūlim ir taisnība - vai Jaunpievēršana ir laupījusi viņam stingro, noteikto pašpaļāvību? Vai tomēr vainīgs tikai vecums un pēdējo gadu pārmaiņas?

Patiesībā viņam bija vienalga.

Viņš jutās noguris.

Rosemas pārvaldnieks ieradās bez īpašām ārišķībām. Viņa vienīgais pavadonis bija formā tērpies vīrietis, kas sēdēja pie automobiļa kontrolpults.

Pats automobilis bija ārēji grezns, bet Pričers tūlīt redzēja, ka tam ir neprasmīga konstrukcija. Tas neveikli veica pagriezienus un vairākkārt noraustījās, pēc visa spriežot, pārāk straujas ātruma maiņas dēļ.

No automobiļa ārienes uzreiz kļuva skaidrs, ka tam tiek izmantota ķīmiska, nevis kodolizcelsmes degviela.

I'azendiešu ieceltais pārvaldnieks klusi izkāpa uz plānās sniega kārtas un devās uz priekšu starp divām godbijīgu Vecajo rindām. Viņš uz tiem neskatījās, bet ātri iegāja ēkā. Vecajie sekoja.

Abi Mūļa Savienības vīri vēroja viņus no sev ierādītajām istabām. Pārvaldnieks bija masīvas miesasbūves vīrietis, augumā diezgan drukns un mazs, un nevarēja lepoties ar iespaidīgu ārieni.

Bet kas par to?

Pričers lamāja sevi par padošanos nervozitātei. Protams, viņa seja palika ledaini mierīga. Viņš nepazemosies Čannisa acīs - tomēr viņš zināja, ka asinsspiediens ir paaugstinājies un rīkle kļuvusi sausa.

Šīs nebija fiziskas bailes. Pričers nelīdzinājās tiem trulajiem nabadzīgas iztēles cilvēkiem, kas atgādināja bezjūtīgus miesas klučus un bija pārāk neaptēsti, lai mācētu baidīties, tomēr fiziskas bailes viņš spēja izprast un apspiest.

Bet šīs bija citādas izjūtas. Citādas bailes.

Pričers aši paskatījās uz Čannisu. Jaunais vīrietis nevērīgi pētīja pirkstu nagus un dīki bakstīja kādu niecīgu asumu.

Pričerā uzbangoja spējš sašutuma vilnis. Ko tāds Čanniss sajēdz no psihiskas apstrādes?

Viņš nedzirdami ieelsojās un mēģināja atkāpties atmiņās. Kāds viņš bija, pirms Mūlis viņu no nelokāma demokrāta pārvērta citādā cilvēkā? To bija grūti atcerēties. Viņš nespēja iztēloties toreizējo garīgo stāvokli. Viņš nespēja izlauzties no ciešajām saitēm, kas viņu emocionāli saistīja pie Mūļa. Ar prātu viņš atcerējās, ka reiz mēģinājis izdarīt atentātu pret Mūli, taču ne ar kādu piepūli nespēja atsaukt toreizējās emocijas. Bet varbūt tā bija prāta diktēta pašaizsardzība, jo intuitīvā doma par šim varbūtējām emocijām - neiekļaujot detaļas, tikai apjaušot galveno plūsmu, - izraisīja pakrūtē nelabumu.

Ko tad, ja pārvaldnieks iedarbosies uz viņa prātu?

Ko tad, ja Otrā Fonda cilvēka neredzamie un netaustāmie garīgie taustekļi iespiežas viņa psihes emocionālajās iedobēs, sašķeļ tās un savieno pēc savas patikas...?

Pirmajā reizē tas nebija izraisījis nekādas sajūtas. Nebija sāpju, nebija psihiska satricinājuma, nebija pat pārrāvuma apjautas. Viņš vienmēr bija mīlējis Mūli. Ja kādreiz, ļoti sen - tas ir, pirms pieciem neilgiem gadiem, - bija laiks, kad viņš domāja, ka nemīl Mūli, ka ienīst viņu, tad tā bija tikai baismīga ilūzija. Doma par šo ilūziju viņu mulsināja.

Bet sāpju toreiz nebija.

Vai tikšanās ar pārvaldnieku atkārtos šo procesu? Vai viss iepriekšējais - visa viņa kalpošana Mūlim, visa viņa dzīves ievirze - saplūdis kopā ar miglaino citpa-saules sapni, kas saistījās ar demokrātijas vārdu? Ari Mūlis kļūs par sapni, un paliks tikai lojalitāte Tazen-dai...?

Pričers strauji aizgriezās.

Viņu mocīja spēcīgs nelabums.

Un tad viņam ausis ielauzās Čannisa spalgā balss: - Šķiet, pienācis laiks, ģenerāli!

Pričers pagriezās vēlreiz. Viens no Vecajiem bija klusi atvēris durvis un stāvēja uz sliekšņa. Viņa stāja pauda pašcieņu un rāmu godbijību.

Vīrietis teica: - Viņa ekselence Rosemas pārvaldnieks Tazendas lordu vārdā ar prieku piešķir atļauju audiencei un aicina viesus stāties viņa priekšā!

- Skaidrs! - Čanniss ar strauju kustību savilka siksnu ciešāk un sakārtoja virs galvas rosemiešu apmetņa kapuci.

Pričers sakoda zobus. Tagad sākas īstenā spēle!

Rosemas pārvaldnieka izskats neiedvesa bailes. Viņam nebija galvassegas, un plānie, gaišbrūnie, sirmot sākušie mati piešķīra sejai labsirdīgu izteiksmi. Sīku krunciņu ietvertās acis zem kaulainās pieres daļas raudzījās atnācējos ar vēsu aprēķinu, bet gludi skūtais zods bija neizteiksmīgs un noapaļots, un pseidozinātnes piekritēji, kuri mēdza noteikt raksturu pēc sejas uzbūves, atbilstoši tradicionālajam principam nosauktu to par vāju.

Pričers vairījās raudzīties pārvaldniekam acīs un pievērsa skatienu viņa zodam. Viņš nezināja, vai tas palīdzēs - un vai vispār jebkas varēja palīdzēt.

Pārvaldnieka balss skanēja spalgi un bezkaislīgi: - Esiet sveicināti Tazendā! Mēs uzņemam jūs ar mieru! Vai esat paēduši?

Viņa plauksta ar gariem pirkstiem un mezglotām vēnām gluži vai karaliski pamāja uz U veida galdu. Abi viri paklanījās un apsēdās. Pārvaldnieks ieņēma vietu U pamatnes ārmalā, viņi - loka iekšpusē; gar abām taisnajām malām divās rindās klusēdami sēdēja Vecajie.

Pārvaldnieks runāja īsiem, aprautiem teikumiem: slavēja Tazendas ievesto ēdienu, kas patiešām bija savdabīgs, tomēr kvalitātes ziņā īpaši nepārspēja Vecajo primitīvāko cienastu, pukojās par Rosemas laika apstākļiem un šķietami nevērīgi pieminēja kosmosa ceļojumu komplicētos aspektus.

Čanniss runāja maz. Pričers nerunāja nemaz.

Tad maltīte bija galā. Sīko augļu kompots bija notie-sāts, salvetes izlietotas un izmestas, un pārvaldnieks atlaidās dziļāk krēslā. Viņa mazās acis vērīgi zibēja.

- Es apjautājos par jūsu kuģi. Protams, es gribētu gādāt, lai tas tiek uzturēts kārtībā un saņem pienācīgu tehnisko apkopi. Man teica, ka tā atrašanās vieta neesot zināma.

- Taisnība, - Čanniss bezbēdīgi atbildēja. - Mēs to atstājām kosmosā. Tas ir liels kuģis, piemērots ceļojumiem caur naidīgiem apgabaliem, un mēs spriedām, ka tā atrašanās šeit, uz jūsu planētas, varētu izraisīt šaubas par mūsu mierīgajiem nodomiem. Nolēmām, ka labāk būs nolaisties divatā un ierasties pie jums neapbruņotiem.

- Draudzīga rīcība, - pārvaldnieks noteica, taču viņa balsi nebija pārliecības. - Jūs sakāt, ka tas ir liels kuģis?

- Tas nav karakuģis, jūsu ekselence.

- Hm-m-m... No kurienes jūs lidojat?

- No mazas pasaules Santanni sektorā, jūsu ekselence. Iespējams, ka jūs nezināt par tās esamību, jo tā nav nozīmīga vieta. Mēs meklējam iespējas nodibināt tirdzniecības sakarus.

- Tirdzniecības sakarus, jūs sakāt? Un ko jūs gribat pārdot?

- Visdažādākās ierīces, jūsu ekselence. Pretī saņemot produktus, koku, rūdu.

- Hm, hm-m... - pārvaldnieks šaubīgi novilka. - No tā es daudz neko nesaprotu. Varbūt ir iespējams iekārtoties tā, lai ieguvums būtu abpusējs. Varbūt pēc tam, kad būšu sīkāk izpētījis jūsu dokumentus - jo, saprotiet paši, mana valdība vēlēsies plašu informāciju, pirms spers nopietnu soli, - un būšu apskatījis jūsu kuģi, jums būs ieteicams doties uz Tazendu.

Uz šo ierosinājumu atbilde kavējās, un pārvaldnieka attieksme kļuva manāmi saltāka.

- Lai nu kā, man ir nepieciešams apskatīt jūsu kuģi.

- Diemžēl pašlaik kuģī notiek remontdarbi, - Čanniss bezrūpīgi atbildēja. - Ja jūsu ekselence neiebilstu pagaidīt, pēc četrdesmit astoņām stundām tas būtu jūsu rīcībā.

- Es neesmu pieradis gaidīt.

Pričers pirmoreiz paskatījās pārvaldniekam tieši acis, un viņam aizķērās elpa. Brīdi viņš jutās tā, it kā sliktu, bet tad sekmīgi novērsa skatienu.

Čanniss nesamulsa. - Kuģim nav iespējams nolaisties drīzāk kā pēc četrdesmit astoņām stundām, jūsu ekselence. Mēs esam ieradušies neapbruņoti. Vai jums ir iemesls apšaubīt mūsu godīgos nolūkus?

Iestājās ilgs klusums, un tad pārvaldnieks īdzīgi teica: - Pastāstiet man par pasauli, no kuras jūs nākat!

Tas bija viss. Pēc tam saruna beidzās. Nepatīkamas vārdu apmaiņas vairs nebija. Izpildījis savu oficiālo pienākumu, pārvaldnieks acīmredzami zaudēja interesi, un audience ar to bija galā.

Un, kad viss bija beidzies un Pričers atkal nokļuva savā istabā, viņš mēģināja atgūties un tikt skaidrībā par sevi.

Uzmanīgi, elpu aizturējis, viņš “iztaustīja” savas emocijas. Protams, pats viņš nekādu atšķirību nemanīja, bet varbūt pašam tas nemaz nav iespējams? Vai viņš bija jutis atšķirību pēc Mūļa Jaunpievēršanas? Vai ari toreiz viss nebija licies dabiski? Tā, kā tam vajadzēja būt?

Pričers nolēma eksperimentēt.

Ar saltu apņēmību viņš raidīja kliedzienu prāta klusajās šķirtnēs, un kliedziens skanēja: - Otrais Fonds ir jāatrod un jāiznīcina!

Un emocijas, kas pavadīja šo kliedzienu, bija nepārprotams naids. Tajā nebija ne mazākās šaubīšanās.

Pēc tam viņš nolēma nomainīt vārdus “Otrais Fonds” ar vārdu “Mūlis”, un tūlītējās izjūtas aprāva elpu un sastindzināja mēli.

Tātad tiktāl viss kārtībā.

Bet ja nu uz viņu ir iedarbojušies citādi - izsmalcinātākā veidā? Varbūt pārmaiņas ir ļoti niecīgas? Tādas, kuras viņš nespēj pamanīt, jo tieši to esamība ietekmē viņa spriedumu?

Kā lai to uzzina?

Tomēr viņš joprojām juta pilnīgu lojalitāti pret Mūli. Ja tā nav mainījusies, tad nekas cits galu galā nav svarīgi!

Viņš atkal pievērsās rīcībai. Čanniss kaut ko cītīgi darīja savā istabas galā. Pričers piespieda īkšķa nagu savam rokas raidītājam.

Saņemtā atbilde izraisīja viņā dziļa atvieglojuma vilni un uz mirkli laupīja spēkus.

Rāmā sejas izteiksme neļāva nojaust, ka viņš iekšēji gavilē. Kad Čanniss pagriezās pretī, Pričers zināja, ka šis farss ir tikpat kā galā.

CETURTĀ INTERLŪDIJA

Abi Runātāji sastapās uz ceļa un apturēja viens otru.

- Man ir ziņa no Pirmā Runātāja.

Otra acīs iezibējās tāda kā bažīga piesardzība. Krustpunkts?

- Jā! Kaut mums izdotos nodzīvot līdz rītausmai!

5 VIENS VĪRS UN MŪLIS

Čannisa izturēšanās veidā nekas neliecināja, ka viņš būtu pamanījis jebkādu niecīgu pārmaiņu Pričera attieksmē un abu savstarpējās attiecībās. Izslējies taisnāk uz cietā koka sola, viņš izstiepa kājas sev priekšā.

- Ko jūs domājat par pārvaldnieku?

Pričers paraustīja plecus. - It neko. Katrā ziņā viņš neizskatījās pēc garīga ģēnija. Ļoti nožēlojams Otrā Fonda pārstāvis, ja viņš ir tas, ko jūs domājat.

- Manuprāt, viņš tas nebija. īsti nesaprotu, ko domāt. Iztēlojieties, ka jūs esat Otrā Fonda cilvēks! -Čannisa sejā iegula domīga izteiksme. - Ko darītu jūs? Pieņemsim, ka jūs nojaušat mūsu ierašanās iemeslu. Kā jūs izturētos pret mums?

- Protams, mēģinātu mainīt jūsu psihi.

- Tāpat kā Mūlis? - Čanniss skarbi paskatījās uz viņu. - Ja viņi būtu mūs mainījuši, vai mēs to zinātu? Diezin vai... Bet ja nu viņi to nespēj, ja nu viņi ir tikai psihologi, kaut arī ļoti gudri?

- Tādā gadījumā viņi mūs ātri vien būtu nogalinājuši.

- Un mūsu kuģis? Nē! - Čanniss viszinīgi pacēla rādītājpirkstu. - Pričer, veco zēn, šis ir blefs! Nekas

cits tas nevar būt. Pat tad, ja viņi teicami pārvalda emocionālo kontroli, mēs - jūs un es - esam nenozīmīgas figūras. Viņiem ir jāclnās ar Mūli, un pret mums viņi ievēro tādu pašu piesardzību kā mēs pret viņiem. Manuprāt, viņi zina, kas mēs esam.

Pričers raudzījās viņā ar ledainu skatienu. - Ko jūs esat nolēmis darīt?

- Gaidīt! - Čanniss strupi atbildēja. - Lai viņi nāk pie mums! Viņi ir noraizējušies - varbūt mūsu kuģa dēļ, bet drīzāk gan Mūļa dēļ. Ar pārvaldnieku viņi izspēlēja blefu. Tas neizdevās. Mēs noturējāmies godam. Nākamais, kuru viņi sūtīs pie mums, būs īsts Otrā Fonda cilvēks, un viņš mums piedāvās kādu vienošanos.

- Un pēc tam?

- Un pēc tam mēs noslēgsim vienošanos.

- Nedomāju vis.

- Tāpēc, ka jūs to uzskatītu par nodevību pret Mūli? Tā tas nebūtu.

- Protams, ne, jo Mūlis tiktu galā ar jebkādām jūsu nodevībām un viltībām. Tomēr es joprojām esmu citādās domās.

- Tāpēc, ka mums, pēc jūsu domām, neizdotos piekrāpt Otrā Fonda cilvēkus?

- Pilnīgi iespējams. Bet tas nav iemesls.

Čanniss pievērsa skatienu priekšmetam, ko Pričers

cieši turēja rokā, un drūmi noprasīja: - Vai jūs gribat teikt, ka iemesls ir tas?

Pričers pacilāja savu blasteru. - Tieši tā. Jūs esat arestēts!

- Par ko?

- Par nodevību pret Savienības Pirmo Pilsoni.

Čanniss saknieba lūpas. - Kas te īsti notiek?

- Nodevība, kā jau teicu! Un es to izjaukšu.

- Kādi ir jūsu pierādījumi? Varbūt liecības, pieņēmumi, iedomas? Vai jūs esat jucis?

- Nē. Un jūs? Vai jūs domājat, ka Mūlis sūta nepieredzējušus zaļknābjus apšaubāmos dēku ceļojumos tāpat vien? Man jau tobrīd tas šķita dīvaini. Un šaubīdamies es zaudēju laiku. Kāpēc lai viņš sūtītu jūs? Tāpēc, ka jūs protat pievilcīgi smaidīt un labi ģērbties? Tāpēc, ka jums ir divdesmit astoņi gadi?

- Varbūt tāpēc, ka man var uzticēties. Vai tāpēc, ka jūs loģisku iemeslu dēļ vairs neesat noderīgs.

- Bet varbūt tāpēc, ka jums nevar uzticēties. Un izrādās, ka tas ir pavisam loģiski.

- Vai mēs te sacenšamies paradoksu spēlē vai ari skaidrojam, kurš spēj pateikt pēc iespējas mazāk, lietojot pēc iespējas vairāk vārdu?

Blasters izslējās viņam pretī, un aiz tā stāvēja Pricers. - Kājās! - viņš skarbi pavēlēja jaunajam cilvēkam.

Čanniss bez īpašas steigas paklausīja un juta blas-tera stobru atduramies pret savu siksnu, tomēr pakrūte viņam nesažņaudzās.

- Mūlis gribēja atrast Otro Fondu, - Pričers teica. - Viņam tas neizdevās, un man tas neizdevās, tātad noslēpums, kuru neviens no mums nespēja atklāt, ir ļoti labi noglabāts. Un atlika vairs tikai viena iespēja: atrast meklētāju, kurš jau zina slēptuves atrašanās vietu.

- Un tas esmu es?

- Acīmredzot jā. Tolaik es, protams, to nezināju, bet, kaut gan mans prāts vairs nav tik ass kā agrāk, tas tomēr rādīja pareizo virzienu. Cik viegli mēs atradām Pēdējo Zvaigzni! Cik brīnumaini jūs starp neaptverami daudzām iespējām izvēlējāties pareizo Lēcas Lauka Reģionu! Un, kad tas bija izdarīts, cik veiksmīgi mēs sākām novērot pareizo novērošanas vietu! Ek jūs, nejēga! Vai jūs mani tik zemu vērtējāt, ka nepajautājāt sev, vai es būšu gatavs norit visas šis neiespējami daudzās sakritības?

- Vai jūs gribat teikt, ka es esmu bijis pārāk veiksmīgs?

- Pārāk veiksmīgs, lai būtu uzticams cilvēks.

- Varbūt tāpēc, ka tik zemu vērtējāt manas veiksmes iespējas?

Blastera stobra spiediens kļuva stingrāks, tomēr augošās dusmas pretinieka sejā nodeva tikai saltais spīdums acis. - Tāpēc, ka jūs esat Otrā Fonda algotnis.

- Algotnis? - Čannisa balsi skanēja dziļš nicinājums. - Pierādiet!

- Vai arī atrodaties viņu psihiskajā kontrolē.

- Mūlim nezinot? Tas ir smieklīgi!

- Mūlim zinot. Tieši to es gribu teikt, jaunais nejēga! Mūlim zinot. Vai tiešām jūs iedomājaties, ka citādi jums būtu piešķirts kuģis? Jūs atvedāt mūs uz Otro Fondu, tieši tā, kā bija paredzēts!

- Man gribētos atrast kaut vienu saprāta graudu šajās muļķību pelavās! Vai drīkstu vaicāt, kāpēc man bija paredzēts visu to darīt? Ja es būtu nodevējs, kāpēc lai es vestu jūs uz Otro Fondu? Vai es nevarētu jautri vizināties šurp un turp cauri Galaktikai un neko neatrast, tāpat kā neatradāt jūs?

- Tas bija vajadzīgs kuģa dēļ. Un tāpēc, ka Otrā Fonda cilvēkiem ir nenoliedzami vajadzīgi kodolieroči pašaizsardzībai.

- Varējāt izdomāt kaut ko labāku! Viens kuģis viņiem neko nenozīmētu, un, ja Otrais Fonds iedomātos, ka tas palīdzēs iegūt zināšanas un pēc gada laist darbā kodolrūpnīcas, tad viņi nudien būtu nepārspējami vientieši. Atļaušos sacīt, gandrīz tikpat neaptēsti kā jūs!

- Jums būs izdevība paskaidrot to Mūlim.

- Vai mēs lidosim atpakaļ uz Kalganu?

- Tieši otrādi. Mēs paliksim šeit. Un apmēram pēc piecpadsmit minūtēm mums pievienosies Mūlis. Vai jūs domājat, ka viņš mums nesekoja, mans attapīgais, visgudrais iedomības pūsli? Jūs bijāt maldinoša ēsma ar pretēju darbību! Jūs neatvedāt upurus pie mums, toties atvedāt mūs pie viņiem.

- Vai drīkstu apsēsties? - Čanniss jautāja. - Es labprāt jums kaut ko paskaidrotu ar zīmējumu palīdzību. Lūdzu!

- Jūs paliksiet stāvam.

- Labi, savu sakāmo es varu pateikt, ari kājās stāvēdams. Vai jūs domājat, ka Mūlis mums sekoja tāpēc, ka sakaru ķēdē bija ievietots hiperviļņu komunikators?

Iespējams, blastera stobrs mazliet nodrebēja. Čanniss to nevarēja droši apgalvot. Viņš teica: - Jūs neizskatāties pārsteigts. Bet es ne mirkli nešaubos, ka tas jums ir pārsteigums. Jā, es par to zināju. Un tagad, kad esat pārliecinājies, ka es zināju to, ko, pēc jūsu domām, nezināju, es pastāstīšu jums kaut ko tādu, ko nezināt jūs, un es zinu, ka jūs to nezināt.

- Jūsu ievads ir pārāk garš, Čannis. Es būtu gaidījis, ka jūsu izdomas spējas darbosies raitāk.

- Šeit nav nekādas izdomas. Savējo vidū, protams, bija nodevēji jeb ienaidnieka aģenti, ja tāds apzīmējums jums patīk labāk. Bet Mūlis par viņiem uzzināja diezgan neparastā ceļā. Redziet, viņš secināja, ka daži no viņa Jaunpievērstajiem ir pakļauti psihiskai iedarbībai no citas puses.

Šoreiz blasters patiešām nodrebēja. Pavisam nepārprotami.

- Ieklausieties, Pričer! Tieši tāpēc viņam biju vajadzīgs es. Es biju Nepievērstais. Vai tad viņš pats jums neteica, ka viņam vajadzīgs Nepievērstais? Kaut arī neatklāja jums īsto iemeslu?

- Izgudrojiet kaut ko citu, Čannis! Ja es būtu nostājies pret Mūli, es to zinātu. - Pričers klusi un ātri iztaustīja savu apziņu. Tā bija tāda pati kā agrāk. Skaidrs, ka šis cilvēks melo!

- Jūs gribat teikt, ka joprojām jūtaties uzticīgs Mūlim. Varbūt tā ir. Jūsu lojalitāte nav ietekmēta. To būtu pārāk vienkārši konstatēt, un tieši tā sacīja Mūlis. Bet kā ir ar jūsu prāta spējām? Vai tās nav atslābušas? Vai kopš šī ceļojuma sākuma jūs visu laiku jūtaties kā parasti? Vai tomēr reizēm esat pamanījis sevi kaut ko savādu, it kā jūs vairs nebūtu tas pats cilvēks, kas agrāk? Padomājiet, ko jūs darāt: gribat nošaut mani, nenospiežot gaili?

Pričers tikko jaušami atvilka atpakaļ blastera stobru. - Ko jūs man mēģināt iestāstīt?

- To, ka jūsu apziņa ir pakļauta citai kontrolei. Tā ir ietekmēta. Jūs neredzējāt, kā Mūlis uzstādīja šo hiper-viļņu komunikatoru. Jūs neredzējāt, ka to būtu darījis kāds cits. Domāju, ka jūs to vienkārši atklājāt tāpat kā es un pieņēmāt, ka to ir uzstādījis Mūlis, un kopš tā laika esat pārliecināts, ka Mūlis mums seko. Taisnība, ierīce uz jūsu rokas spēj sazināties ar kuģi tādā viļņu diapazonā, kāds manam raidītājam nav pieejams. Vai domājat, ka es to nezināju? - Tagad Čanniss runāja ātri un dusmīgi. Viņa vienaldzības maska bija pārtapusi niknā sašutumā. - Bet tas nav Mūlis, kas mums seko! Tas nav Mūlis!

- Kas tad tas ir?

- Un kā jūs domājat? Jūsu hiperviļņu komunika-toru es atklāju jau pirmajā izlidošanas dienā. Bet man nenāca ne prātā, ka tas ir Mūļa darbs. Viņam nebija iemesla izmantot tādus apkārtceļus. Vai jūs neredzat, cik tas būtu muļķīgi? Ja es būtu nodevējs un viņš to zinātu, mani varētu pārvērst tikpat viegli kā jūs, un viņš izdabūtu no manis Otrā Fonda atrašanās vietas noslēpumu, nesūtot mani ceļojumā pa visu Galaktiku. Vai jūs spējat kaut ko noslēpt no Mūļa? Un, ja es šo atrašanās vietu nezinātu, es viņu nevarētu turp aizvest. Ne vienā, ne otrā gadījumā nebūtu jēgas mani kaut kur sūtīt.

Acīmredzot hiperviļņu komunikatoru ir uzstādījis kāds no Otrā Fonda aģentiem. Un tas pats cilvēks šobrīd mums seko pa pēdām. Un vai viņi jūs varētu piemuļķot, ja jūsu spožais prāts nebūtu apstrādāts? Vai jūs var saukt par normālu cilvēku, ja acīmredzamu muļķību jūs noturat par gudrību? Lai es vestu Otrajam Fondam kosmosa kuģi? Ko viņi iesāktu ar tādu kuģi?

Viņiem vajadzīgs esat jūs, Pričer! Jūs zināt par Savienību vairāk nekā jebkurš cits, ja neņem vērā Mūli, un atšķirībā no Mūļa jūs viņiem neesat bīstams. Tāpēc viņi iedvesa manī domu par meklējumu virzienu. Skaidrs, ka es pats nekad neatrastu Tazendu, taustoties pa Lēcu uz labu laimi. To es zināju. Bet es zināju arī to, ka mums seko Otrais Fonds, un zināju, ka viņi ir izplānojuši šo spēli. Kāpēc lai es nespēlētu līdzi? Tā bija blefu spēle. Viņiem vajadzēja mūs, un man vajadzēja viņu atrašanās vietu, un lai Visums aprij to, kurš paliks zaudētājos!

Bet zaudētāji būsim mēs, ja jūs turpināsiet turēt mani stobra galā. Un tā acīmredzami nebija jūsu vēlme. To panāca viņi! Dodiet man savu blasteru, Pričer, un stāsimies pretī turpmākajiem notikumiem abi kopā!

Pričers ar šausmām apjauta savu augošo apjukumu. Dzirdētais izklausījās ticams! Vai tiešām viņš varēja tik ļoti maldīties? Kāpēc viņu moka nemitīgas šaubas par sevi? Un kāpēc Čannisa stāsts izklausās tik ticams?

Ticams!

Vai varbūt iemesls ir viņa paša samocītais prāts, kas cenšas pretoties svešinieku iedarbībai?

Vai viņš ir kļuvis par dubultu personību?

Kā pa miglu viņš redzēja Čannisu stāvam sev pretī ar izstieptu roku un nākamajā mirklī saprata, ka atdos viņam blasteru.

Bet, kad viņa rokas muskuļi savilkās tā, kā tiem pienācās savilkties, aiz muguras nesteidzīgi atvērās durvis, un Pričers pagriezās atpakaļ.

* * *

Iespējams, Galaktikā mīt cilvēki, kurus var savstarpēji sajaukt pat mierīgos apstākļos, kad apziņa nav sasprindzināta. Un tikpat labi iespējams tāds apziņas stāvoklis, kad kļūdīties var pat ar gluži atšķirīgiem cilvēkiem. Taču Mūļa gadījumā nebija iespējama neviena no abu šo faktoru kombinācijām.

Pat Pričera mokošais izmisums nespēja nomākt atvēsinošo garīgās enerģijas vilni, kas acumirklī ieskāva viņu no galvas līdz kājām.

Fiziskā nozīmē Mūlis nespēja pārvaldīt nevienu situāciju. Tas nenotika arī šoreiz.

Viņš izskatījās diezgan smieklīgs zem daudzajām apģērba kārtām, kas darīja apjomīgāku viņa kārno ķermeni, tomēr nespēja piešķirt tam dabisku izskatu. Viņa seja bija daļēji ievīstīta apsegā, un milzu knābim līdzīgais deguns pietvīcis tumši sarkans.

Glābēja vīzijai tāda parādība izskatījās ārkārtīgi nepiemērota.

- Paturiet blasteru pie sevis, Pričer! - viņš teica.

Pēc tam viņš pievērsās Čannisam, kurš bija tikai

paraustījis plecus un apsēdies. - Izskatās, ka emocionālajā kontekstā šeit valda pilnīgs sajukums un vienas vienīgas pretrunas, - viņš teica. - Ko nozīmē izteikums, ka jums seko kāds cits, nevis es?

Pričers steigšus iestarpināja jautājumu: - Vai hiper-viļņu komunikators uz mūsu kuģa tika uzstādīts pēc jūsu rīkojuma, ser?

Mūlis pievērsa viņam saltu skatienu. - Protams! Vai to būtu iespējams izdarīt kādai citai Galaktikas apvienībai kā vienīgi Pasauļu Savienībai?

- Viņš teica...

- Viņš atrodas tepat, ģenerāli. Nav nekādas vajadzības runāt netieši. Vai jūs kaut ko teicāt, Čannis?

- Jā. Bet acīmredzot es maldījos, ser. Biju iedomājies, ka hiperviļņu komunikatoru ievietojis kāds Otrā Fonda aģents un viņi mūs atveduši šurp paši savos nolūkos, kuriem es biju gatavs stāties pretī. Turklāt man radās iespaids, ka ģenerālis ir nokļuvis viņu ietekmē.

- Izklausās, ka tagad jūs tā vairs nedomājat.

- Laikam gan ne. Ja tā būtu patiesība, jūs šeit nestāvētu.

- Nu tad mēģināsim tikt skaidrībā. - Mūlis novilka vairākas polsterētā, elektriski apsildītā apģērba kārtas. - Jūs taču neiebildīsiet, ja es apsēdīšos? Nu tā... pašlaik mēs varam justies pilnīgi droši un neviens mūs netraucēs. Neviens šī ledus gabala iedzimtais nejutīs vēlēšanos tuvoties šai vietai. Par to varat nešaubīties! -Viņa balsi skanēja drūms lepnums par savu spēku.

Čanniss neslēpa nepatiku. - Kāpēc vajadzīga tāda nošķirtība? Vai te kāds grasās piegādāt tēju un atsūtīt dejotājas?

- Diezin vai. Tātad kāda bija jūsu teorija, jaunais cilvēk? Otrā Fonda aģents ir izsekojis jūs ar ierīci, kas pieejama vienīgi man, un... kā jūs teicāt, kādā veidā atradāt šo vietu?

- Fakti diezgan skaidri liecina, ser, ka manā apziņā tika iedvestas dažas idejas...

- Un to izdarīja tie paši Otrā Fonda cilvēki?

- Neko citu es nevaru iedomāties.

- Tātad jums neienāca prātā vienkārša doma: ja Otrā Fonda cilvēks spētu piespiest, pavedināt vai pierunāt jūs doties uz Otro Fondu pats savu mērķu dēļ -un acīmredzot jūs iedomājāties, ka viņu metodes ir līdzīgas manējām, tomēr iegaumējiet, ka es varu iedvest tikai emocijas, nevis idejas, - ja viņš to spētu, tad nebūtu nekādas vajadzības izsekot jūs ar hiperviļņu komunikatoru?

Čanniss strauji pacēla galvu un viscaur nodrebēja, sastapdams sava pavēlnieka lielo acu skatienu. Pričers nosēcās, un viņa atslābinātā poza pauda acīmredzamu atvieglojumu.

- Nē, - Čanniss atbildēja, - tas man neienāca prātā.

- Un jūs neiedomājāties vēl kaut ko: ja viņiem vajadzētu jums sekot, tad viņi nespētu jūs vadīt, un bez vadības jūs diezin vai atrastu ceļu uz šejieni. Vai tas jums ienāca prātā?

- Nē.

- Un kāpēc ne? Vai jūsu intelekta līmenis ir noslīdējis līdz tīro minējumu pakāpei?

- Es varu atbildēt vienīgi ar pretjautājumu, ser. Vai jūs, tāpat kā ģenerālis Pričers, uzskatāt mani par nodevēju?

- Ja tā būtu, vai jūs varētu to atspēkot?

- Vienīgi tā, kā jau sacīju ģenerālim. Ja es būtu nodevējs un zinātu Otrā Fonda atrašanās vietu, jūs varētu iedarboties uz manu apziņu un uzzināt visu tiešā ceļā. Ja jutāt nepieciešamību man sekot, acīmredzot man iepriekš nebija tādu zināšanu un es nevaru būt nodevējs. Es atbildu uz jūsu paradoksu ar citu paradoksu.

- Un kāds ir secinājums?

- Ka es neesmu nodevējs.

- Tam man jāpiekrīt, jo jūsu argumenti ir neapgāžami.

- Vai tādā gadījumā drīkstu jautāt, kāpēc jūs pavēlējāt mūs slepeni izsekot?

- Tāpēc, ka visiem faktiem ir trešais izskaidrojums. Gan jūs, gan Pričers izskaidrojāt faktus katrs savā individuālā veidā, bet tas nav viss. Ja laipni atvēlēsiet man laiku, es visu paskaidrošu. Darīšu to īsi, tāpēc garlai-košanās nedraud. Apsēdieties, Pričer, un dodiet man savu blasteru! Nekādi uzbrukumi mums vairs nedraud. Ne no iekšpuses, ne no ārpuses. Pat no Otrā Fonda ne. Pateicoties jums, Čannis!

Istabu, tāpat kā visur Rosemā, apgaismoja elektrības sakarsēta stieple. Pie griestiem karājās viena vienīga spuldze, un tās blāvi dzeltenais spīdums meta uz grīdas trīs dažādas ēnas.

- Tā kā es jutu nepieciešamību izsekot Čannisu, -Mūlis teica, - skaidrs, ka es paredzēju gūt no tā kādu labumu. Tā kā viņš devās uz Otro Fondu ar apbrīnojamu ātrumu un noteiktību, mēs varam saprātīgi pieņemt, ka tieši to es biju gaidījis. Tā kā es nesaņēmu no viņa tiešas ziņas, acīmredzot tam bija kāds šķērslis. Tādi ir fakti. Čanniss, protams, zina atbildi. Arī es to zinu. Vai saprotat, Pričer?

Pričers stūrgalvīgi atbildēja: - Nē, ser.

- Tādā gadījumā es paskaidrošu. Tikai viens cilvēks varēja zināt Otrā Fonda atrašanās vietu un vienlaikus slēpt to no manis. Čannis, man jāteic, ka jūs neesat nodevējs; īstenībā jūs esat Otrā Fonda cilvēks.

Čanniss atspieda elkoņus pret ceļgaliem, saliecās uz priekšu un caur saspringtām lūpām pikti izgrūda: - Kādi ir jūsu tiešie pierādījumi? Dedukcija šodien jau divas reizes ir bijusi maldīga!

- Man ir arī tieši pierādījumi, Čannis. Tos iegūt nebija grūti. Es jums jau sacīju, ka uz man padoto cilvēku psihi ir iedarbojies spēks no ārpuses. Bija skaidrs, ka to izdarīt varēja vai nu a) Nepievērstais, vai b) cilvēks, kurš atrodas tuvu notikumu centram. Iespējamo personu loks bija plašs, tomēr tas nebija neierobežots. Jūs bijāt uzkrītoši veiksmīgs, Čannis. Jūs uzkrītoši patikāt citiem. Jūs uzkrītoši labi sapratāties ar visiem. Tas lika man padomāt...

Un tad es jūs izsaucu pie sevis un piedāvāju vadīt šo ekspedīciju. Tas jūs neiztrūcināja. Es vēroju jūsu emocijas. Jums neradās bažas. Jūs pārāk centīgi tēlojāt pašpaļāvību. Jebkurš patiesi saprātīgs cilvēks par tādu darba piedāvājumu būtu izjutis kaut vai drusciņu nedrošības. Tā kā jūsu apziņa neko tādu neuzrādīja, kļuva skaidrs, ka jūs vai nu esat nejēga, vai ari atrodaties citu spēku l

Pārbaudīt to bija pavisam vienkārši. Es notvēru jūsu apziņu atslābuma bridi, uz īsu mirkli iedvesu tajā bēdas un tūlīt tās izdzēsu. Pēc tam jūs tik meistarīgi notēlojāt dusmas, ka es gandrīz būtu gatavs apzvērēt, ka jūsu reakcija ir dabiska, - taču pirms tam notika vēl kaut kas. Tajā brīdī, kad es zibenīgi iedarbojos uz jūsu emocijām, vienu mirkli - pavisam īsu mirkli, pirms paguvāt attapties, - jūsu apziņa izrādīja pretestību. Tas bija viss, ko man vajadzēja uzzināt. Neviens man nespētu izrādīt pretestību, pat uz tik īsu mirkli ne, ja viņu nekontrolētu spēks, kas līdzvērtīgs manējam.

Čannisa balss skanēja klusi un pauda rūgtumu: - Un tālāk? Kas tagad notiks?

- Tagad jūs mirsiet un mirsiet kā Otrā Fonda cilvēks. Pats saprotat, ka tas ir pilnīgi neizbēgami.

Un atkal Čanniss raudzījās blastera stobrā. Šoreiz pret viņu to vērsa nevis Pričers, kura prātu ar negaidītu rīcību bija iespējams pavērst sev vēlamā virzienā, bet cilvēks ar tikpat noturīgu un ārējam spēkam nepadevīgu psihi kā viņējā.

Un laika sprīdis, kurā notikušo varētu labot, bija pārlieku īss.

Turpmākās norises diezin vai varētu aprakstīt cilvēks ar ikdienišķām maņām un ikdienišķu neprasmi pārvaldīt savas emocijas.

Galvenā notikumu būtība uzplaiksnīja Čannisa izjūtās īsajā bridi, kamēr Mūļa īkšķis tuvojās ieroča gailim.

Mūļa emocionālās uzbūves pamatā bija cieta un noslīpēta apņēmība, ko neiegrožoja ne mazākā vilcināšanās. Ja Čanniss pēc notikušā būtu vēlējies aprēķināt laiku no Mūļa lēmuma šaut līdz satricinājumam, kas to apturēja, viņš droši vien būtu sapratis, ka viņa rīcībā bijusi apmēram viena sekundes piektdaļa.

Tas bija ļoti maz.

Tajā pašā īsajā bridi Mūlis apjauta, ka Čannisa smadzeņu emocionālais potenciāls pēkšņi ir uzsitis augstu vilni, kaut gan viņš pats nekādu impulsu nejuta, turklāt vienlaikus no gluži negaidītas puses pār viņu nolija stindzinoši ledaina naida šalts.

Tieši šis jaunais emocionālais grūdiens atrāva Mūļa īkšķi no gaiļa. Nekas cits to nebūtu spējis izdarīt, un gandrīz vienlaikus ar šo neparedzēto kustību uzplaiksnīja atskārsme par jauno situāciju.

Acumirklīgā aina bija neatbilstoši īsa salīdzinājumā ar tās dramatisko nozīmīgumu. Mūlis, atrāvis pirkstu no gaiļa, degošām acīm raugās Čannisā. Čanniss stāv pretī sastindzis, vēl neuzdrošinādamies ievilkt elpu. Un Pričers kā paralizēts sēž krēslā; viņa krampjaini savilktie muskuļi, šķiet, tūlīt plīsis; katra šķiedra viņa ķermeni tiecas mesties uz priekšu; viņa pāršķiebtā seja beidzot ir zaudējusi iestudēto neitralitāti un sastingusi baisa naida maskā; viņa acis kā piekaltas veras tikai un vienīgi Mūlī.

Čanniss un Mūlis pārmija tikai dažus vārdus, un šie daži vārdi pilnībā atklāja emocionālās apziņas straumi, kas allaž bijusi tāda tipa cilvēku īstenā sazināšanās forma. Mūsu ierobežotās prāta spējas rada nepieciešamību gan tābrīža, gan turpmākos notikumus pārvērst ikdienišķos un saprotamos vārdos.

Čanniss saspringti teica: - Jūs atrodaties starp divām ugunim, Pirmais Pilsoni. Jūs nespējat kontrolēt divas apziņas vienlaicīgi - vismaz tādā gadījumā, ja viena no tām ir manējā. Tāpēc jums jāizvēlas. Pričers tagad ir atbrīvojies no jūsu ietekmes važām. Es tās pārrāvu. Viņš atkal ir vecais Pričers, tas pats, kurš reiz mēģināja jūs nogalināt: tas pats, kurš uzskata jūs par brīvības, krietnuma un svētuma ienaidnieku; turklāt viņš zina, ka piecus gadus esat turējis viņu pazemojošā bezpalīdzīga dievinātāja stāvoklī. Pašlaik es atturu viņu no rīcības, apspiežot viņa gribu, bet, ja jūs mani nogalināsiet, tas vairs nebūs iespējams, un viņš jūs nonāvēs ātrāk, nekā jūs pagūsiet pacelt blasteru vai pat iedarbināt savas spējas.

Mūlis to saprata gluži labi. Viņš nekustējās.

Čanniss turpināja: - Ja jūs mēģināsiet atgūt kontroli pār viņu, nogalināt viņu vai darīt jebko citu, jūs to neizdarīsiet tik ātri, lai aizkavētu manu nākamo soli.

Mūlis joprojām nekustējās. Vienīgi klusa nopūta liecināja, ka viņš aptver situāciju.

- Tāpēc metiet zemē savu blasteru! - Čanniss sacīja. - Atgriezīsimies iepriekšējās pozīcijās, un jūs varēsiet dabūt Pričeru atpakaļ.

- Es kļūdījos, - Mūlis beidzot teica. - Nedrīkstēju šajā sarunā pieļaut trešās personas klātbūtni. Nedrīkstēju iekļaut vēl vienu mainīgo lielumu. Acīmredzot tā bija kļūda, par kuru jāmaksā.

Viņš nevērīgi nometa blasteru un ar kāju aizspēra to istabas otrā malā. Tajā pašā brīdī Pričers sakņupa un ieslīga dziļā miegā.

- Kad viņš pamodīsies, viss būs pa vecam, - Mūlis vienaldzīgi izmeta.

Abu vīru saziņa kopš brīža, kad Mūļa īkšķis pieskārās blastera gailim, līdz brīdim, kad viņš nosvieda ieroci, bija ilgusi tikai pusotru sekundi.

Bet kaut kur pie pašām uztveres robežām Čanniss ļoti īsu, tikko notveramu mirkli pamanīja Mūļa apziņā uzplaiksnījām slepenu emocionālu zibsni. Un tas joprojām pauda nešaubīgu un pašpaļāvīgu triumfu.

6 VIENS VĪRS, MŪLIS - UN VĒL KĀDS

Ārēji tik atšķirīgie vīri bija šķietami atslābuši no sasprindzinājuma un izturējās gluži nepiespiesti, taču ikviens nervs, ikviens emocionālais detektors abos trīsēja kā nostiepta stīga.

Mūlis pirmoreiz daudzu gadu laikā bija zaudējis pārliecību par sevi. Čanniss savukārt zināja: kaut gan pašreizējā brīdī viņš spēj sevi aizsargāt, tas prasa lielu piepūli, turpretī Mūlim uzbrukums daudz pūļu neprasīs. Izturības sacensībā Mūlis noteikti gūs virsroku.

Taču par to nedrīkstēja domāt. Ļaut Mūlim nojaust savu emocionālo vājumu nozīmētu ielikt ieroci viņa rokās. Savādais, uzvarošais zibsnis Mūļa apziņā bija apliecinājis ļoti daudz.

Vajadzēja iegūt laiku...

Kāpēc pārējie kavējas? Kāds iemesls ir Mūļa pašpārliecībai? Ko pretinieks zina tādu, ko viņš, Čanniss, nezina? Apziņa, kuru viņš vēroja, neko neatklāja. Ja vien viņš spētu lasīt idejas! Un tomēr...

Čanniss skarbi apslāpēja savu domu virpuli. Svarīgs ir tikai viens: iegūt laiku...

- Tā kā pēc mūsu divcīņas par Pričeru jūs esat secinājis un es neesmu noliedzis, ka esmu Otrā Fonda

cilvēks, - Čanniss teica, - varbūt jūs man pastāstīsiet, kāpēc es atlidoju uz Tazendu.

- Nu nē! - Mūlis iesmējās spalgus, pašapzinīgus smieklus. - Es neesmu Pričers! Man jums nekas nav jāpaskaidro. Jūs uzskatījāt, ka jums ir savi iemesli. Lai kādi tie būtu, jūsu rīcība saskanēja ar maniem mērķiem, un vairāk neko man nevajadzēja.

- Tomēr jūsu stāstā ir balti laukumi. Vai Tazenda ir Otrā Fonda mājvieta, kuru jūs cerējāt atrast? Pričers daudz stāstīja par citiem jūsu meklējumiem un par jūsu psiholoģisko ieroci Eblingu Misu. Patiesībā viņš... hm, teiksim, mana nelielā pamudinājuma iespaidā... palaikam šo to izpļāpāja. Padomājiet vēlreiz par Eblingu Misu, Pirmais Pilsoni!

- Kāpēc lai es to darītu? - Kāda pašapziņa!

Čanniss juta, ka šī pašapziņa lauztin laužas uz āru,

it kā jebkādas sākotnējas bažas, ko Mūlis varētu būt jutis iepriekš, ar katru brīdi ietu mazumā.

Apņēmīgi apspiezdams izmisuma uzplūdu, viņš teica: - Vai tiešām tas jūs neinteresē? Pričers man stāstīja, ka Miss par kaut ko bijis ļoti pārsteigts. Viņš drudžaini steidzinājis pārējos, teicis, ka Otrais Fonds pēc iespējas drīzāk jābrīdina. Kāpēc? Kāpēc? Eblings Miss gāja bojā. Otrais Fonds nesaņēma brīdinājumu. Un tomēr Otrais Fonds pastāv.

Mūlis pasmaidīja, un viņa smaids pauda neviltotu apmierinājumu un cietsirdību. - Bet varbūt Otrais Fonds saņēma brīdinājumu. Kāpēc lai citādi Beils Čanniss būtu ieradies uz Kalgana apstrādāt manus cilvēkus? Kāpēc lai viņš būtu uzņēmies nepateicīgo uzdevumu pārspēt mani viltībā? Brīdinājums gluži vienkārši nāca par vēlu.

- Tātad jūs pat nezināt, kas ir Otrais Fonds? - Čan-niss ļāva vaļu nožēlas izpausmei. - Un neko nezināt par visu notikumu dziļāko būtību?

Iegūt laiku!

Mūlis uztvēra Čannisa nožēlu, un viņa acis naidīgi savilkās šaurāk. Viņš ar ierastu kustību paberzēja degunu un atcirta: - Nu tad priecājieties! Kas man būtu jāzina par Otro Fondu?

Čanniss atbildēja uzsvērti un nesteidzīgi, lietodams nevis emocionālus simbolus, bet parastus vārdus. - Cik man zināms, Eblingu Misu visvairāk mulsināja mīklainība, kas apvija Otro Fondu, - viņš teica. - Abas Hari Seldona nodibinātās vienības bija ļoti atšķirīgas. Pirmais Fonds sāka savu esamību ar spožu vērienu, kas divu gadsimtu laikā apžilbināja pusi Galaktikas. Otrais Fonds palika slēpjamies tumsas bezdibeni.

Jūs nesapratīsiet, kāpēc tā notika, ja nemēģināsiet iejusties mirstošās Impērijas laika intelektuālajā gaisotnē. Tas bija absolūto vērtību laiks, lielo vispārinājumu pabeigtības laiks - vismaz domāšanas līmenī. Protams, tā bija kultūras sairuma pazīme, jo ideju tālākai attīstībai ceļā bija uzcelti dambji. Tieši sacelšanās pret šiem dambjiem darīja Seldonu slavenu. Tieši viņa jauneklīgā radošuma pēdējā dzirksts izgaismoja Impērijas norietu un miglaini iezīmēja Otrās Impērijas rītausmu.

- Ļoti dramatiski! Un tālāk?

- Seldons izveidoja abus Fondus atbilstoši psiho-vēstures likumiem, taču viņš skaidrāk par visiem citiem apzinājās, ka pat šie likumi ir relatīvi. Viņš nekad neradīja pabeigtu produktu. Pabeigti produkti der tikai aprobežotiem prātiem. Viņa radītais atradās nepārtrauktā attīstībā, un Otrais Fonds bija šis attīstības instruments. Mēs, īslaicīgās Pasauļu Savienības Pirmais Pilsoni, mēs esam Seldona Plāna sargi. Vienīgi mēs!

- Vai jūs cenšaties ar runāšanu iedvest sev drosmi? - Mūlis nicinoši noprasīja. - Vai arī cerat atstāt iespaidu uz mani? Jo ne Otrais Fonds, ne Seldona Plāns, ne Otrā Impērija man nenozīmē pilnīgi neko un nemodina mani ne līdzjūtību, ne bijību, ne atbildību, ne jebkādas citas emocionālas izjūtas, ko jūs varbūt vēlaties mani iedvest. Un jebkurā gadījumā, nabaga nelga, runājiet par Otro Fondu pagātnē, jo tas ir iznicināts!

Kad Mūlis piecēlās no krēsla un tuvojās viņam, Čan-niss juta, kā pastiprinās viņa apziņai raidītais emocionālais potenciāls. Viņš visiem spēkiem turējās pretī, taču kaut kas nesaudzīgi lauzās viņā, tricinādams un locīdams viņa psihi - locīdams pēc sava prāta.

Aiz muguras viņam slējās siena, bet pretī stāvēja Mūlis, iespiedis kārnās rokas sānos un savilcis lūpas baisā smaidā zem milzīgā deguna.

- Jūsu spēle ir galā, Čannis! - Mūlis teica. - Tā ir galā jums visiem, kuri kādreiz dēvēja sevi par Otro Fondu. Kādreiz! Kādreiz! Ko jūs domājāt, visu šo ilgo laiku sēdēdams un pļāpādams ar Pričeru, kaut gan varējāt notriekt viņu zemē un atņemt viņam blasteru bez jebkādas īpašas piepūles? Atzīstieties, jūs gaidījāt mani, jūs gaidījāt, kad varēsiet tikties ar mani apstākļos, kuri man neizraisītu aizdomas!

Jums par nelaimi, man nekādas aizdomas nebija jāizraisa. Es jūs pazinu. Es jūs teicami pazinu, Beil Čannis no Otrā Fonda!

Bet ko jūs gaidāt tagad? Jūs joprojām izmisīgi man kaut ko stāstāt, it kā nieka vārdi un jūsu balss skaņa varētu pienaglot mani pie krēsla. Un visu laiku, kamēr runājat, jūsu apziņā kaut kas gaida, gaida un joprojām gaida! Bet neviens nenāks šurp. Neviens no tiem, kurus jūs gaidāt, neviens no jūsu sabiedrotajiem nenāks šurp! Jūs šeit esat viens, Čannis, un paliksiet viens! Vai zināt, kāpēc?

Tāpēc, ka jūsu Otrais Fonds, mani vērtējot, pilnīgi un galīgi pārrēķinājās. Es jau agri uzzināju viņu plānus. Viņi domāja, ka es sekošu jums uz šejieni un kļūšu viņiem par gardu mielasta kumosu. Jums vajadzēja kalpot par pievilinātāju - par pievilinātāju nožēlojamam, neattapīgam, vārgam mutantam, kas tik akli un dedzīgi traucas pēc varas, ka iekritīs bedrē atvērtām acīm! Bet vai es biju vārgs un akls mutants, vai es kļuvu par viņu gūstekni?

Interesanti, vai viņiem neienāca prātā, ka diez vai es lidošu šurp bez savas flotes - bez flotes, pret kuras artilēriju viņi ir pilnīgi un nožēlojami bezspēcīgi? Vai viņiem neienāca prātā, ka es negrasos ielaisties sarunās vai vilcināt laiku?

Mani kuģi pirms divpadsmit stundām devās uzbrukumā pret Tazendu, un viņu uzdevums ir tikpat kā paveikts. Tazenda guļ drupās, un tās apdzīvotie centri ir nolīdzināti ar zemi. Viņi neizrādīja nekādu pretestību. Otrais Fonds vairs neeksistē, Čannis, un es - neglītais, ērmīgais vārgulis - esmu Galaktikas valdnieks!

Čanniss spēja tikai nevarīgi papurināt galvu. - Nē... nē...

- Jā... jā... - Mūlis viņu izmēdīja. - Un, kaut arī jūs, visticamāk, esat pēdējais Otrā Fonda pārstāvis, kas vēl palicis dzīvs, arī tas nevilksies ilgi!

Sekoja īss, piesātināts klusuma brīdis, un Čanniss gandrīz iekliedzās asās sāpēs, svešajam spēkam urbjoties viņa apziņas dziļumos.

Mūlis atkāpās soli atpakaļ un nicīgi izmeta: - Veltīgi! Tu neizturēji pārbaudi. Tavs izmisums nav patiess. Tavas bailes nav visaptverošas, cildenas bailes par sava ideāla bojāeju; tās ir sīkas, maziskas bailes par paša personīgo bojāeju.

Un Mūļa vājā plauksta sagrāba Čannisa kaklu. Tvēriens nebija spēcīgs, bet Čanniss to nespēja nokratīt.

- Tu esi mana drošības ķīla, Čannis! Tu esi mans nodrošinājums pret maldiem, pret kļūdainiem vērtējumiem! - Mūļa acis urbās viņā kā naži. Uzstājīgas... Prasīgas...

- Vai es visu esmu pareizi aprēķinājis, Čannis? Vai esmu pārspējis gudrībā tavu Otro Fondu? Tazenda ir iznīcināta, Čannis, pilnīgi iznīcināta! Kāpēc tu joprojām tēlo izmisumu? Kur ir realitāte? Man jāzina realitāte un patiesība! Runā, Čannis, runā, stāsti patiesību! Vai tiešām es neesmu iespiedies tevī pietiekami dziļi? Vai briesmas joprojām pastāv? Runā, Čannis! Kur es esmu maldījies?

Čanniss juta, ka vārdi laužas ārā no mutes. Svešais spēks centās tos izvilkt pret viņa gribu. Viņš sakoda zobus, lai nelaistu tos pār lūpām. Viņš iekoda mēlē. Viņš sasprindzināja ikvienu rīkles muskuli.

Un tad tie izlauzās - mokošiem, varmācīgiem grūdieniem, plēsdami rīkli, mēli un zobus.

- Patiesību... - Čanniss izdvesa. - Patiesību...

- Jā, patiesību! Kas vēl nav izdarīts?

- Seldons nodibināja Otro Fondu šeit. Šeit, kā jau teicu. Es nemeloju. Psihologi atlidoja un pārņēma varu...

- Pār Tazendu? - Mūlis ienira vēl dziļāk Čannisa emociju dzīlēs, nežēlīgi un mokoši tās plosīdams. - Tazendu es esmu iznīcinājis. Tu zini, ko es gribu dzirdēt. Runā!

- Tā nav Tazenda. Es jau teicu, ka Otrā Fonda cilvēki varbūt vispār neieņem valdošu stāvokli. Tazenda ir tikai aizsegs... - Vārdi skanēja gandrīz nesaprotami; tie visiem spēkiem cīnījās pret katru Otrā Fonda cilvēka gribas atomu. - Rosema... Rosema... Rosema ir īstā pasaule...

Mūlis atlaida tvērienu, un Čanniss sabruka mokošu sāpju kaudzē.

- Un tu gribēji mani piemānīt? - Mūlis klusi jautāja.

- Es tevi piemānīju. - Tā bija Čannisa irstošās pretestības pēdējā dzirkstele.

- Bet ne uz ilgu laiku. Tas neglābs ne tevi, ne tavējos. Es uzturu sakarus ar savu floti. Un Tazendai sekos Rosema. Bet vispirms...

Čanniss juta, ka viņu ieskauj melna tumsa, un instinktīvi pacēla roku pie pagurušajām acīm, taču tas nepalīdzēja. Tumsa žņaudza un smacēja, un saplosītā, samocītā apziņa slīga atpakaļ, atpakaļ mūžīgā melnumā, un pēdējā aina viņa acu priekšā bija triumfējošais Mūlis - maikste ar garu, gaļīgu degunu, kas raustījās uzvaras smieklos.

Skaņa izgaisa. Mīlošā tvērienā ap viņu kļāvās tumsas rokas.

Tā beidzās ar sprakstu, kas atgādināja zibens uzliesmojumu, un Čanniss lēni atguvās. Aizmiglotajās acīs ar sāpīgu grūdienu atgriezās redze.

Viņam neciešami sāpēja galva, un piespiest tai plaukstu viņš spēja tikai ar mokošu piepūli.

Acīmredzot viņš bija dzīvs. Rāmi kā pūkas, ko satvērusi viegla vēja pūsma, viņa domas norima un sagula vietā. Viņš juta sevi ieplūstam mieru, un šis miers nāca no ārpuses. Lēni un ar pūlēm viņš pagrieza galvu, un pār viņu nolija spējš atvieglojuma vilnis.

Durvis bija atvērušās, un uz sliekšņa stāvēja Pirmais Runātājs. Čanniss mēģināja runāt, iesaukties, brīdināt, taču viņa mēle bija sastingusi, un viņš zināja, ka Mūļa īpašais spēks joprojām tur viņu ciešos žņaugos un apslāpē runas spējas.

Viņš vēlreiz pagrieza galvu. Mūlis joprojām bija turpat istabā. Viņa acis zvēroja un seja bija sašķiebta dusmās. Viņš vairs nesmējās, bet atieza zobus plēsonīgā smaidā.

Čanniss juta slīdam pār sevi Pirmā Runātāja dziedinošo garīgo spēku, bet nākamajā brīdī tīkamo mieru nomainīja saltas tirpas: viņa apziņa sastapās ar Mūļa pretestības sienu un atrāvās atpakaļ.

Mūļa skarbajā balsī skanēja niknums, kas dīvaini kontrastēja ar kalsno ķermeni. - Tātad vēl kāds ir ieradies mani apsveikt! - Veiklie asā prāta taustekļi izstiepās ārpus istabas un sniedzās tālāk... tālāk...

- Jūs esat viens, - viņš teica.

- Es esmu pilnīgi viens, - Pirmais Runātājs apstiprināja. - Man vajadzēja būt vienam, jo tieši es pirms pieciem gadiem kļūdījos, paredzēdams jūsu nākotnes darbības. Es būtu daļēji gandarīts, ja varētu labot šo kļūdu bez citu palīdzības. Diemžēl es nebiju rēķinājies ar jūsu Emocionālās Atgrūšanas Lauka spēku, kas aptver šo vietu. Man vajadzēja krietnu laiku, lai to pārvarētu. Apsveicu jūs par tik prasmīgu Lauka izveidi!

- Iztiksim bez apsveikumiem! - Mūlis naidīgi atcirta. - Nepūlieties sacīt man komplimentus! Vai esat ieradies tādēļ, lai pievienotu savas sašķaidītās smadzenes tām, ko atstās jūsu valstības sadragātais pīlārs?

Pirmais Runātājs pasmaidīja. - Šis cilvēks, kuru jūs saucat par Beilu Čannisu, nevainojami veica savu misiju, jo vairāk tāpēc, ka viņš ne tuvu nevar mēroties ar jūsu psihiskajām spējām. Protams, es redzu, ko jūs ar viņu esat izdarījis, tomēr pat tagad iespējams, ka mēs pilnībā atjaunosim viņa agrākos spēkus. Viņš ir drosmīgs cilvēks, ser. Viņš brīvprātīgi pieteicās šim uzdevumam, kaut gan mūsu matemātiskie aprēķini paredzēja, ka viņa psihe var saņemt milzīgu triecienu - daudz bīstamāku kaitējumu nekā fizisks sakropļojums.

Čannisa prāts pulsēja veltīgās pūlēs pateikt to, ko viņš gribēja, bet nespēja pateikt; izkliegt brīdinājumu, ko viņš gribēja, bet nespēja izkliegt. Viņš spēja vienīgi raidīt nepārtrauktu baiļu plūsmu - bailes, bailes...

Mūlis saglabāja mieru. - Jūs, protams, zināt, ka Ta-zenda ir iznīcināta.

- Zinu. Jūsu flotes uzbrukumu mēs paredzējām jau iepriekš.

- Jā, droši vien! - Mūlis drūmi izmeta. - Tomēr jūs to nenovērsāt, vai ne?

- Nē, mēs to nenovērsām. - Pirmā Runātāja emocionālā attieksme bija nepārprotama. Tā pauda nepatiku un sašutumu par sevi. - Un vispirmām kārtām tā bija mana vaina, nevis jūsējā. Pirms pieciem gadiem mēs nezinājām, cik liels ir jūsu spēks. Jau kopš paša sākuma - kopš brīža, kad jūs sagrābāt Kalganu, - mēs nojautām, ka jums piemīt spējas kontrolēt cilvēku emocijas. Tas mūs īpaši nepārsteidza, Pirmais Pilsoni, un tūlīt es jums paskaidrošu, kāpēc.

Tāda emocionālā iedarbība, kas ir jūsu un manos spēkos, savā būtībā nav jauna parādība. Patiesībā tās aizmetņi mājo cilvēka smadzenēs. Vairākums cilvēku spēj lasīt emocijas primitīvā līmenī, lietišķi asociējot tās ar sejas izteiksmi, balss intonāciju un tā tālāk. Daudziem dzīvniekiem šīs spējas piemīt augstākā pakāpē: viņi nereti vadās pēc ožas, un viņu emocijas, protams, nav tik komplicētas.

īstenībā cilvēkos mīt daudz lielākas spējas, taču tieša emocionālā kontakta spēks sāka vājināties līdz ar valodas attīstību jau pirms miljona gadu. Mūsu Otrā Fonda izcilais nopelns ir tas, ka šī aizmirstā maņa ir zināmā mērā atjaunota.

Tomēr mēs nepiedzimstam ar spēju to pilnībā izmantot. Miljons atrofijas gadu ir milzīgs šķērslis, un mums šī maņa ir jāizkopj, jāvingrina, tāpat kā mēs vingrinām muskuļus. Un šeit, lūk, ir galvenā atšķirība. Jūs piedzimāt ar šo spēju.

To visu mēs varējām aprēķināt. Varējām aprēķināt arī iespaidu, ko šāda maņa spēj panākt saskarē ar cilvēkiem, kuriem tā nepiemīt. Redzīgais aklo karaļvalstī! Mēs aprēķinājām pakāpi, līdz kādai jūs var pārņemt lielummānija, un domājām, ka esam gatavi gaidāmajai situācijai. Tomēr divu faktoru dēļ mēs nebijām gatavi.

Pirmkārt, tā bija jūsu maņas augstā pakāpe. Mēs spējam veidot emocionālu kontaktu tikai tiešā saskarsmē, vaigu vaigā, un tāpēc esam bezpalīdzīgāki pret fizisku iedarbību, nekā varētu domāt. Mūsu gadījumā ļoti svarīgs ir redzes attēls. Jums ir citādi. Jūs neapšaubāmi spējat kontrolēt cilvēkus un, vēl vairāk, īstenot personīgu emocionālo iedarbību arī tad, ja objekti nav redzami un dzirdami. To mēs atklājām pārāk vēlu.

Otrkārt, mēs nezinājām jūsu fiziskos trūkumus, vispirms jau to, kurš jums šķita sevišķi svarīgs un kura dēļ jūs pieņēmāt Mūļa vārdu. Mēs neparedzējām, ka jūs esat ne vien mutants, bet arī sterils mutants, un nerēķinājāmies ar to, ka jūsu mazvērtības komplekss ir radījis papildu psihisko traumu. Mēs paredzējām tikai lielummāniju, bet nerēķinājāmies ar izteikti psihopā-tisku paranoju.

Atbildība par šīm kļūdām gulstas tieši uz mani, jo es biju Otrā Fonda vadītājs tolaik, kad jūs iekarojāt Kal-ganu. Mēs atklājām šos faktorus tad, kad jūs iznīcinājāt Pirmo Fondu, bet tas bija pārāk vēlu, un šo kļūdu dēļ uz Tazendas ir miruši daudzi miljoni cilvēku.

- Un tagad jūs cerat labot savas kļūdas? - Mūļa plānās lūpas nicīgi savilkās, un no viņa strāvoja naids. - Ko jūs darīsiet? Uzbarosiet manu kārno ķermeni? Iedēstīsiet manī vīrišķo spēku? Izdzēsīsiet no manas pagātnes ilgos bērnības gadus atsvešinātā vidē? Vai jums rūp manas ciešanas? Vai jums rūp mani pārdzīvojumi? Es nenožēloju to, ko esmu darījis savā labā! Lai Galaktika aizstāvas pati, ja tā nenieka nepūlējās aizstāvēt mani, kad man tas bija vajadzīgs!

- Jūsu emocijas, protams, ir radījusi jūsu izcelsme un dzīves apstākļi, - Pirmais Runātājs teica, - un par tām jūs nevar nosodīt, tās var vienīgi mēģināt mainīt. Tazendas iznīcināšana bija neizbēgama. Pretējā gadījumā vairāku gadsimtu gaitā tiktu iznīcināta daudz lielāka Galaktikas daļa. Savu iespēju robežās mēs centāmies postu mazināt. Evakuējām no Tazendas tik daudz cilvēku, cik bija mūsu spēkos. Decentralizējām tās teritoriju. Diemžēl mūsu rīcība ne tuvu nebija pietiekama.

Bojā gāja miljoniem cilvēku - vai jūs par to nejūtat nekādu žēlumu?

- Absolūti nekādu. Tāpat kā nejūtu žēlumu pret tiem simt tūkstošiem, kuri tuvāko sešu stundu laikā ies bojā uz Rosemas.

- Uz Rosemas? - Pirmais Runātājs ātri pārjautāja.

Viņš pagriezās pret Čannisu, kas ar pūlēm bija uzslējies pussēdus, un iedarbināja savas psihiskās spējas. Čanniss juta, kā par viņu cīnās divi spēki, un tad ar īsu rāvienu pārtrūka kāda saite, jaujot vārdiem neveikli plūst pār viņa lūpām: - Ser, es esmu cietis pilnīgu neveiksmi! Viņš izvilka to no manis desmit minūtes pirms jūsu ierašanās! Es nebiju spējīgs pretoties, un man nav attaisnojuma. Viņš zina, ka Tazenda nav Otrais Fonds. Viņš zina, ka tā ir Rosema!

Un saite atkal sakļāvās.

Pirmais Runātājs sarauca pieri. - Skaidrs! Un ko jūs tagad plānojat darīt?

- Vai tiešām jums tas vēl jājautā? Vai tiešām jūs nespējat uztvert to, kas ir acīm redzams? Visu šo laiku, kamēr jūs man lasījāt lekciju par emocionālo kontaktu dabu, visu šo laiku, kamēr apmētājāt mani ar tādiem vārdiem kā lielummānija un paranoja, visu šo laiku es aktīvi darbojos! Es sazinājos ar savu floti un devu tai rīkojumus. Tuvāko sešu stundu laikā, ja vien kāda iemesla dēļ es neatsaukšu savu pavēli, tā bombardēs visu Rosemu, izņemot tikai šo vientuļo ciematu un simt kvadrātjūdžu teritoriju tam apkārt. Kad darbs būs galā, viņi nolaidīsies šeit. Jūsu rīcībā ir tikai sešas stundas, un sešās stundās jūs nevarat ne uzvarēt mani, ne izglābt pārējo Rosemu!

Mūlis izpleta rokas un vēlreiz iesmējās, bet Pirmais Runātājs, šķiet, ar grūtībām centās aptvert jauno situāciju.

- Kāda ir alternatīva? - viņš jautāja.

- Kāpēc lai te vispār būtu jebkāda alternatīva? Neviena alternatīva man vairs nevar dot nekādu labumu! Par rosemiešu dzīvībām man nav ne mazākās bēdas. Nu, varbūt, ja jūs ļautu maniem kuģiem nolaisties un pakļaut jūs visus - visus Otrā Fonda cilvēkus -tādai emocionālai apstrādei, kāda man būtu pa prātam, es varētu atsaukt bombardēšanas pavēli. Savā ziņā nebūtu slikti iegūt kontroli pār tik daudziem cilvēkiem ar augsti attīstītu intelektu. Tomēr tas prasītu ievērojamu piepūli, un rezultāts varbūt nemaz nebūtu tā vērts, tāpēc es neesmu noskaņots mudināt jūs uz tādu vienošanos. Nu, ko teiksiet, Otrā Fonda cilvēk? Kas ir jūsu rīcībā? Kādu ieroci jūs varat likt pretī manam prātam, kas ir vismaz tikpat spēcīgs kā jūsējais, un maniem kuģiem, kas ir stiprāki, nekā jūs jebkad esat iztēlojies sapņos?

- Kas ir manā rīcībā? - Pirmais Runātājs lēni atkārtoja. - Laikam nekas liels. Ja nu vienīgi kāda sīka zināšanu drumstala, kuras jums joprojām pietrūkst.

- Klājiet vaļā! - Mūlis smiedamies atsaucās. - Un dariet to pēc iespējas aizraujoši! Tik un tā jums neizdosies izlocīties!

- Nožēlojamais mutant, - Pirmais Runātājs teica, - man ne no kā nav jāizlokās. Pajautājiet pats sev: kāpēc uz Kalganu par pievilinātāju tika nosūtīts Beils Čanniss? Jā, Beils Čanniss ir jauns un drosmīgs, taču psihisko spēju ziņā atpaliek no jums gandrīz tikpat pamatīgi kā šis jūsu aizmigušais virsnieks Hans Pričers.

Kāpēc turp nelidoju es pats vai kāds cits no mūsu vadoņiem, kurš veiksmīgāk spētu ar jums mēroties?

- Varbūt tāpēc, ka jūs nebijāt pietiekami neaptēsts. - Atbildē skanēja neizmērojama pašpārliecība. - Un mēroties ar mani, visticamāk, nebija spējīgs neviens no jums.

- Patiesais iemesls ir loģiskāks. Jūs zinājāt, ka Beils Čanniss ir Otrā Fonda cilvēks. Viņš neprata no jums to noslēpt. Un jūs zinājāt arī to, ka esat daudz stiprāks par viņu, tāpēc nebaidījāties spēlēt viņa spēli un izlikties, ka viss notiek pēc viņa ieceres, jo jums jau pašā sākumā bija skaidrs, ka vēlāk tikpat viņu pārspēsiet. Ja uz Kalganu būtu aizlidojis es, jūs mani būtu nogalinājis, jo es jums nozīmētu patiesus draudus, bet, ja man būtu izdevies noslēpt savu identitāti, es nebūtu panācis, lai jūs sekojat man kosmosā. Jūs pievilināja vienīgi apziņa, ka jūsu pretinieks ir ievērojami vājāks. Un, ja jūs būtu palicis uz Kalgana, nekāds Otrā Fonda spēks jums neko nevarētu nodarīt, jo jūs sargāja jūsu vīri, jūsu tehnika un jūsu psihiskās spējas.

- Manas psihiskās spējas arī tagad nav mani atstājušas, slīpētais blēdi! - Mūlis attrauca. - Un mani vīri un mana tehnika atrodas pavisam tuvu!

- Taisnība, bet jūs neatrodaties uz Kalgana. Jūs esat šeit, Tazendas karalistē, kas jums loģiski tika aprakstīta kā Otrais Fonds - ļoti loģiski aprakstīta. Tas bija vajadzīgs, jo jūs esat gudrs cilvēks, Pirmais Pilsoni, un vienmēr sekosiet loģikai.

- Pareizi, un tā jūsu pusei bija īslaicīga uzvara, tomēr man pietika laika izdabūt patiesību no jūsu aģenta Čannisa un pietika arī gudrības paredzēt, ka tāda patiesība patiešām kaut kur slēpjas!

- Un mūsu puse, Nepietiekami Attapīgais Pilsoni, savukārt paredzēja, ka jūs varat spert šādu soli, tāpēc Beils Čanniss bija tam gatavs.

- Gatavs viņš nepavisam nebija, jo es atsedzu viņa smadzenes kailas kā noplūktu cāli! Tās gulēja manā priekšā kā uz delnas, un, kad viņš izpauda, ka Otrais Fonds esot Rosema, tā bija patiesība, jo es biju tiktāl saplacinājis un nogludinājis viņa apziņu, ka tajā nebija nevienas mikroskopiskas rieviņas, kurā varētu patverties kaut sīkākā melu drumstala!

- Arī taisnība. Tas vēl jo vairāk apliecina mūsu tālredzību. Es jums jau teicu, ka Beils Čanniss bija brīvprātīgais. Un vai zināt, kāds brīvprātīgais? Pirms viņš devās no mūsu Fonda uz Kalganu un pie jums, viņš pakļāva sevi radikālai emocionālai operācijai. Vai jūs domājat, ka mums būtu pieticis jūs vienkārši piemānīt? Un vai jūs domājat, ka Beils Čanniss ar neietekmētu psihi būtu spējīgs jūs piemānīt? Protams, ne, un tāpēc bija nepieciešams piemānīt pašu Beilu Čannisu, un viņš tam piekrita. Beilā Čannisā līdz pat dziļākajiem apziņas nostūriem tika iedvesta pārliecība, ka Otrais Fonds atrodas uz Rosemas.

Jau trīs gadus mēs, Otrais Fonds, esam stiprinājuši šķietamību, ka atrodamies šeit, Tazendas karalistē, un gatavībā gaidām jūsu ierašanos. Un mums tas ir izdevies, vai ne? Jūs izlauzāties līdz Tazendai un pēc tam līdz Rosemai, taču tālāk vairs netiekat.

Mūlis bija pielēcis kājās. - Jūs uzdrošināties apgalvot, ka arī Rosema nav Otrā Fonda atrašanās vieta?

Čanniss, gulēdams uz grīdas, juta, ka Pirmā Runātāja garīgais spēks pilnīgi pārrauj viņa iekšējās važas, un uzslējās sēdus. Viņam izlauzās skaļš, neticīgs kliedziens: - Tātad Rosema nav Otrais Fonds?

Visas viņa dzīves atmiņas, zināšanas un pieredze savērpās neaptveramā, juceklīgā virpuli.

Pirmais Runātājs pasmaidīja. - Redziet nu, Pirmais Pilsoni! Čanniss ir tikpat satriekts kā jūs. Protams, Rosema nav Otrais Fonds. Mēs taču neesam plānprātiņi, lai paši vestu savu izcilāko, stiprāko un bīstamāko ienaidnieku uz mūsu pasauli. Ak nē!

Lai jūsu flote bombardē Rosemu, Pirmais Pilsoni, ja jums tas vajadzīgs! Lai tā iznicina visu, ko spēj! Jo jūs varat nogalināt tikai Čannisu un mani, un tas ne mazākā mērā neuzlabos jūsu situāciju. Jo Otrā Fonda ekspedīcija uz Rosemu, kas ilga trīs gadus un darbojās šeit kā ciemata Vecajie, vakar iekāpa kuģī un pašlaik lido atpakaļ uz Kalganu. Protams, viņi pratis izvairīties no jūsu flotes un ieradīsies uz Kalgana vismaz dienu agrāk, nekā tur varētu nokļūt jūs, un tāpēc es jums to stāstu pavisam atklāti. Ja es neatsaukšu savu pavēli, jūs pēc atgriešanās pārliecināsieties, ka jūsu Impērija ir sadumpojusies, jūsu valstība ir sabrukusi, un lojāli jums būs palikuši vairs tikai viri no šejienes flotes! Viņi būs bezcerīgā mazākumā. Turklāt Otrā Fonda cilvēki būs kopā ar jūsu Kalgana mājas floti un gādās, lai jūs nevienu vairs nevarētu sev pievērst no jauna. Jūsu Impērijai ir pienācis gals, mutant!

Mūlis lēni nokāra galvu. Dusmas un izmisums ar katru bridi vairāk slāpēja viņa prāta aktivitāti. - Jā. Par vēlu... Par vēlu... Tagad es saprotu.

- Tagad jūs saprotat, - Pirmais Runātājs apstiprināja. - Un tagad vairs nesaprotat.

Izmisuma bridi, kad Mūļa apziņa īsu mirkli bija atstājusi vaļā ieejas durvis, Pirmais Runātājs - jau iepriekš sagatavojies un paredzējis gaidāmās sekas - bija ātri iespiedies tajā. Vajadzēja tikai niecīgu sekundes daļiņu, lai paveiktu pārmaiņu līdz galam.

Mūlis pacēla skatienu un jautāja: - Tātad es lidošu atpakaļ uz Kalganu?

- Noteikti. Kā jūs jūtaties?

- Ļoti labi. - Viņš sarauca pieri. - Kas jūs esat?

- Vai tam ir kāda nozīme?

- Protams, ne. - Atmetis šo domu, viņš pieskārās Pričera plecam. - Mostieties, Pričer, mēs lidojam mājās!

Pēc divām stundām Beils Čanniss bija tiktāl atspirdzis, lai spētu celties un staigāt. - Vai Mūlis nekad vairs neatcerēsies, kas noticis? - viņš jautāja.

- Nekad. Viņš ir saglabājis savas spējas un savu Impēriju, taču motivācija viņam tagad ir pilnīgi citāda. Otrā Fonda jēdziens ir pilnīgi izdzēsts no viņa apziņas, un viņu ir pārņēmis miers. Nedaudzos gadus, ko slimīgais fiziskais stāvoklis viņam vēl atvēlēs, viņš jutīsies daudz laimīgāks. Un, kad viņš būs miris, Seldona Plāns turpināsies - tādā vai citādā veidā.

- Un vai tiešām tā ir patiesība, - Čanniss nerimās, - vai tiešām tā ir patiesība, ka Rosema nav Otrais Fonds? Es varētu apzvērēt... nudien, es taču zinu, ka ir! Es neesmu jucis!

- Jūs neesat jucis, Čannis, tikai jūsu apziņa ir mainīta, kā es jau teicu. Rosema nav Otrais Fonds. Nāciet! Arī mēs atgriezīsimies mājās.

PĒDĒJA INTERLUDIJA

Beils Čanniss sēdēja mazā, balti flīzētā istabā un ļāvās pilnīgam atslābumam. Viņš jutās labi, dzīvodams tikai pašreizējam brīdim. Viņš redzēja sienas, logu un zāli aiz loga. Tās bija bezvārdu esamības. Tikai lietas. Viņš redzēja gultu, krēslu un grāmatas, kas rāmi atklāja skatienam lappusi pēc lappuses uz ekrāna gultas kājgalī. Viņš redzēja kopēju, kad tā atnesa ēdienu.

Sākumā viņš bija centies sasaistīt nejauši dzirdētas frāzes. Tās, ko bija izdevies uztvert no divu cilvēku sarunas.

Viens bija teicis: - Pašlaik ir pilnīga afāzija. Bijušais ir izdzēsts, un šķiet, ka bez nevēlamām sekām. Vajadzēs vēl tikai atjaunot viņa sākotnējo smadzeņu darbību.

Viņš mehāniski atcerējās skaņas, un nezināma iemesla dēļ tās izklausījās savādas - it kā tajās slēptos kāda nozīme. Bet nebija vērts par to domāt.

Patīkamāk bija gulēt uz bezvārda priekšmeta un vērot skaistās, mainīgās krāsas uz bezvārda sienas sev pretī.

Un tad kāds ienāca un kaut ko darīja ar viņu, un pēc tam viņš ilgi gulēja miegā.

Un, kad tas bija pagājis, gultu pēkšņi sauca par gultu, un viņš zināja, ka atrodas slimnīcā. Atmiņā uznirušie vārdi ieguva jēgu.

Viņš piecēlās sēdus. - Kas ar mani notiek?

Līdzās sēdēja Pirmais Runātājs. - Jūs atrodaties Otrajā Fondā un esat atguvis apziņu - savu sākotnējo apziņu.

- Jā! Jā! - Čanniss aptvēra, ka ir viņš pats, un nākamajā mirklī viņu pārņēma neaprakstāma pacilātība un līksme.

- Un tagad sakiet, - Pirmais Runātājs teica, - vai pašlaik jūs zināt, kur atrodas Otrais Fonds?

Ar milzu spēku Čannisam pāršalca patiesības vilnis, un bridi viņš nespēja atbildēt. Tāpat kā iepriekš Eblings Miss, viņš juta vienīgi visaptverošu, apdullinošu izbrīnu.

Beidzot viņš pamāja ar galvu. - Pie Galaktikas zvaigznēm, jā, tagad es zinu!

II DAĻA

MEKLĒJUMI: FONDS

Darella, arkadī. Rakstniece, dzimusi 11.5.362. F. Ē., mirusi 1.7.443. F. Ē. Kaut gan sākotnēji Arkādi Darella bija romānu rakstniece, visplašāko popularitāti viņa ieguva ar savas vecmāmiņas Beitas Darellas biogrāfiju. Informācija, kuru devusi vecmāmiņas tiešā pieredze, vairākus gadsimtus ir kalpojusi viņai par galveno izziņas avotu attiecībā uz Mūli un viņa laiku... Tāpat kā “Neatklātās atmiņas”, rakstnieces romāns “Vēl un vēlreiz” aizraujoši atspoguļo spožo Kalgana sabiedrību Starpposma perioda sākumā, un tā pamatā atbilstoši autores apgalvojumam ir viņas ceļojums uz Kalganu jaunības gados....

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA

.

7 ARKĀDIJA

Arkādija Darella enerģiski pavēstīja sava transkri-bētāja iemutnl:

- A. Darella. “Seldona Plāna nākotne”.

Pēc tam viņa apņēmīgi nodomāja, ka vēlāk, kad būs kļuvusi par ievērojamu rakstnieci, viņa visiem saviem darbiem pievienos vārdu “Arkadi”. Tikai Arkādi. Un bez uzvārda.

“A. Darella” bija bezgaumīgs apzīmējums, kas derēja tikai skolas domrakstiem kompozīcijas un retorikas mācībā. Tā pieklājās rakstīt ari visiem pārējiem skolēniem, izņemot Ālintu Dāmu, jo visa klase smējās, kad viņš skaļi izlasīja kombināciju A. Dams. Turklāt Arkādijas vārds viņai mazotnē bija dots tāpēc, ka tā savulaik sauca viņas vecvecmāmiņu; vecākiem nudien nav ne mazākās iztēles!

Tagad, kad viņai bija četrpadsmit gadu un divas dienas, varētu gaidīt, ka vecāki atzīs vienkāršo faktu, ka viņa ir pieaugusi, un piekritis viņas izvēlei lietot “Arkādi” vārdu. Viņa saknieba lūpas, domās iztēlojoties, kā tēvs mirkli atrauj skatienu no sava grāmatu projektora, lai pasacītu: “Ja tagad tu gribi izlikties, ka tev ir deviņpadsmit, Arkādij, ko tu darīsi, kad tev būs divdesmit pieci gadi un puiši domās, ka tev ir trīsdesmit?”

No savas vietas īpašajā atpūtas krēslā, izstiepusies šķērsām pāri tā parocēm un ērtajai iedobei, viņa redzēja savu atspulgu tualetes galdiņa spogulī. Skatu mazliet traucēja pašas pēda ar nevērīgi īkšķim uzmesto mājas kurpi, tāpēc viņa to pievilka klāt un apsēdās taisni, nedabiski izstiepdama kaklu, jo bija pārliecināta, ka tas viņu padara par pāris collām slaidāku un karaliskāku.

Kādu brīdi Arkādija domīgi pētīja savu seju - pārāk apaļa! Mazliet pavērusi zobus starp sakniebtām lūpām un izstiepusi vaigus, viņa secināja, ka seja kļūst nedabiski kalsna, vienalga, no kuras puses skatītos. Viņa ātri pārlaida lūpām mēli, mazliet paverot tās un piešķirot tām miklu maigumu. Pēc tam viņa teatrālā gurdumā nolaida plakstiņus - ek, piķis, kaut vien vaigi nebūtu tik muļķīgi sārti!

Piespiedusi pirkstus acu ārējiem kaktiņiem, viņa mēģināja pavilkt plakstiņus drusku augšup, lai panāktu mīklaini eksotisko gurdumu, kāds raksturīgs sievietēm no iekšējo zvaigžņu sistēmām, taču plaukstas traucēja redzēt un seja nebija īsti saskatāma.

Tad viņa izslēja zodu, notvēra savu atspulgu puspro-filā un, kaut gan acis bija mazliet saspringtas no sāniskā skatiena un kakla muskuļi drusku smeldza, sacīja balsī oktāvu zemāk par dabisko augstumu: - Nē, nudien, tēt, ja tu domā, ka man kaut mazmazdrusciņ rūp, ko domā daži muļķa puikas, tad...

Tajā brīdī viņa atcerējās, ka mikrofons plaukstā joprojām ir ieslēgts, un, īgni izmetusi: - Sasodīts! -, nospieda slēdzi.

Uz bāli violetās papīra lapas ar persiku krāsas līniju kreisajā pusē rindojās šādi vārdi:

“A. DARELLA, “SELDONA PLĀNA NĀKOTNE”

Nē, nudien, tēt, ja tu domā, ka man kaut mazmaz-drusciņ rūp, ko domā daži muļķa puikas, tad...

Sasodīts!”

Viņa pikti izvilka lapu no aparāta, un tās vietā ar klusu klikšķi iekrita cita.

Tomēr neapmierinātības izteiksme sejā drīz izgaisa, un meitenīgās lūpas savilkās apmierinātā smaidā. Viņa uzmanīgi nopētīja papīra lapu. Viss kārtībā! Tieši tas, kas vajadzīgs patiesai elegancei un šarmam. Un rokraksts piešķir īsto noskaņu.

Aparāts bija piegādāts pirms divām dienām par godu viņas pirmajai pieaugušas meitenes dzimšanas dienai. Viņa bija teikusi: “Bet, tēt, tāda ierīce ir katram -pilnīgi katram mūsu klasē, kurš kaut cik apzinās savu vērtību! Taustiņu aparatūru lieto vairs tikai daži veci nejēgas...”

Pārdevējs bija teicis: "Šis ir pats kompaktākais modelis un vienlaikus vislabāk piemērojams dažādām vajadzībām. Tas nodrošina nevainojamu pareizrakstību un interpunkciju atbilstoši teikuma saturam. Izglītībā tas ir neatsverams palīgs, jo māca skaidri runāt un pārvaldīt elpu, turklāt attīsta prasmīgu un elegantu izteiksmes veidu, kas savukārt nosaka pareizu pieturzīmju lietojumu.”

Un pat pēc tam tēvs bija mēģinājis dabūt viņai aparātu ar taustiņiem un drukātāju, it kā viņa būtu kaut kāda izkaltusi, vecmeitās aizķērusies skolotāja!

Tomēr beigu beigās piegādātais modelis bija tieši tāds, kā viņa vēlējās, kaut arī panākts ar lielāku činkstēšanu un dīkšanu, nekā piederētos cienījamam

četrpadsmit gadu vecumam, un tagad viņai priekšā gulēja pievilcīgā un ļoti sievišķīgā rokrakstā aprakstīta lapa ar elegantiem, gracioziem lielajiem sākumburtiem. Pat transkribētāja atveidotais “Sasodīts!” izstaroja savdabīgu šarmu.

Tomēr tekstu vajadzēja izlabot, un viņa apsēdās krēslā taisni, lietišķi novietoja pretī pirmo melnraksta variantu un atsāka skaidri un izteiksmīgi runāt. Viss bija, kā pienākas: vēders ievilkts, krūtis izslietas, elpa ritmiska un pārdomāta. Ar dramatisku pieskaņu balsi Arkādija sāka lasīt:

- “Seldona Plāna nākotne.

Esmu pārliecināta, ka Fonda pagātnes vēsture ir labi zināma mums visiem, kam laimējies izglītoties mūsu planētas prasmīgajā un teicamu pedagogu vadītajā skolu sistēmā.”

(Nav ne vainas! Tas labvēlīgi noskaņos to pretīgo veceni mis Erlkingu.)

“Šī vēsture lielā mērā ir Hari Seldona izcilā Plāna vēsture. Tie ir neatdalāmi jēdzieni. Taču šodien galvenais jautājums daudziem cilvēkiem ir tāds: vai šis Plāns turpinās īstenoties atbilstoši savai viedajai iecerei vai ari nožēlojami sabruks, vai varbūt ir sabrucis jau šobrīd?

Lai to saprastu, vispirms ir ieteicams īsumā pārskatīt galvenās Plāna idejas, ciktāl tās līdz šim izpētītas un darītas zināmas cilvēku sabiedrībai.”

(ŠI daļa solījās būt viegla, jo iepriekšējā semestri viņa bija apguvusi mūsdienu vēstures kursu.)

“Gandrīz pirms četriem gadsimtiem, kad Pirmā Galaktikas Impērija pārdzīvoja lejupslīdi, virzīdamās

pretī pirmsnāves paralīzei, kāds cilvēks - izcilais Hari Seldons - paredzēja tās gaidāmo galu. Izmantodams psihovēstures zinātni, kuras matemātiskā komplecē-tība sen ir aizmirsta...”

(īsu bridi viņa šaubīdamās apklusa. “Komplecētība” izklausījās pareizi, tomēr rakstītā formā vārds izskatījās kaut kā dīvaini. Ek, būs jau labi, aparāts taču nevar kļūdīties.)

“...viņš kopā ar saviem līdzbiedriem spēja aprēķināt lielo sociālo un ekonomisko strāvojumu gaitu, kas tolaik iezīmēja Galaktikas likteni. Viņi paredzēja, ka Impērija, atstāta savā ziņā, sabruks un pēc tam vismaz trīsdesmit tūkstošus gadu valdīs anarhija un haoss, iekams izveidosies jauna Impērija.

Novērst Lielo Kritienu bija par vēlu, taču pastāvēja iespēja vismaz saīsināt haosa starpposmu. Tāpēc Plāns tika izstrādāts tā, lai Otro Impēriju no Pirmās šķirtu tikai viens gadu tūkstotis. Pašlaik rit šī gadu tūkstoša ceturtais gadsimts, un daudzas cilvēku paaudzes ir dzīvojušas un mirušas, kamēr Plāns turpinājis savu neapturamo darbību.

Hari Seldons nodibināja divus Fondus Galaktikas pretējos galos un darīja to tādā veidā un tādos apstākļos, kas nodrošinātu vislabāko matemātisko risinājumu viņa psihovēsturiskajai problēmai. Vienā no tiem, tas ir, mūsu Fondā, kas nodibināts šeit uz Termina, koncentrējās Impērijas eksaktās zinātnes, un ar šo zinātņu palīdzību Fonds spēja atvairīt uzbrukumus no Impērijas tālāko nostūru barbariskajām karalistēm, kuras bija atdalījušās un kļuvušas neatkarīgas.

Fonds spēja ne vien atsist uzbrukumus, bet pat pakļaut šis īslaicīgās karalistes ar vairāku gudru un

drosmīgu vadoņu palīdzību. Tādi vīri kā Salvors Har-dins un Hobers Mallovs prata asredzigi interpretēt Plānu un izvadīt mūsu zemi cauri...”

(Šeit viņa atkal gribēja sacīt “komplecētībām” tomēr nolēma otrreiz neriskēt.)

“...sarežģītām situācijām. Visas mūsu planētas joprojām godina viņu piemiņu, kaut gan pagājuši jau vairāki gadsimti.

Laika gaitā Fonds izveidoja komerciālu sistēmu, kas kontrolēja lielu daļu no Galaktikas sivenniešu un anakreoniešu sektoriem un pat sakāva paliekas no vecās Impērijas, ko vadīja tās pēdējais ievērojamais ģenerālis Bels Raioss. Šķita, ka nekas vairs nevar apturēt Seldona Plāna darbību. Ikviena Seldona plānotā krīze bija iestājusies paredzētajā laikā un sekmīgi atrisināta, un līdz ar katru risinājumu Fonds bija spēris vēl vienu milzu soli pretī Otrajai Impērijai un mieram.

Un pēc tam...”

(Šajā vietā viņas elpa mazliet aizrāvās un vārdi šņācoši izskanēja caur zobiem, tomēr transkribētājs tos uzrakstīja tikpat mierīgi un glīti kā līdzšinējo tekstu.)

“...kad Pirmās Impērijas beidzamās atliekas bija pazudušas un sabrukušā milža drupas pārvaldīja tikai neprasmīgi karavadoņi...”

(Šo teikumu viņa bija aizņēmusies no pagājušajā nedēļā skatītā videotrillera, bet tas nebija bīstami, jo vecā mis Erlkinga klausījās vienīgi simfonijas un lekcijas, tāpēc viņa to neuzzinās.)

“...tad parādījās Mūlis.

Šis dīvainais cilvēks Plānā nebija paredzēts. Viņš bija mutants, kura dzimšanu nebija iespējams prognozēt. Viņam piemita neparasta un mīklaina spēja kontrolēt

un ietekmēt cilvēku emocijas un tādējādi pakļaut tos savai gribai. Zibenīgā ātrumā viņš kļuva par iekarotāju un Impērijas veidotāju, līdz beidzot sakāva arī pašu Fondu.

Tomēr viņam neizdevās iegūt visaptverošu varu, jo pirmajā vērienīgajā izrāvienā viņu apturēja izcilas sievietes gudrība un drosme...”

(Te nu atkal bija vecu vecā problēma! Tēvs noteikti uzstātu, lai viņa nekad neatgādina, ka ir Beitas Darellas mazmeita. Bet visi taču tikpat to zina, un Beita patiešām bija viena no izcilākajām pagātnes sievietēm, un viņa patiešām bija apturējusi Mūli saviem spēkiem, bez citu palīdzības!)

“...kaut gan viņas patiesais stāsts visā pilnībā ir zināms tikai pavisam nedaudziem.”

(Nav slikti! Ja tas būs jālasa priekšā klasei, pēdējo teikumu varētu izrunāt noslēpumainā intonācijā, un gan jau kāds apjautātos, kas tas ir par patieso stāstu, un tad... un tad, ja uzdod tik tiešu jautājumu, vienkārši vairs nav citas iespējas kā pastāstīt patiesību, vai ne? Domās viņa jau sacerēja aizvainotu un daiļrunīgu aizbildinājumu savam tēvišķi bargajam sencim.)

“...Pēc pieciem ierobežotas valdīšanas gadiem notika jauna pārmaiņa, kuras iemesli nav zināmi, un Mūlis atmeta visus turpmākos iekarojumu plānus. Pēdējos piecus gadus viņš aizvadīja kā gudrs un labdabīgs valdnieks.

Daži apgalvo, ka šo pārmaiņu Mūlī esot izraisījusi Otrā Fonda iejaukšanās. Tomēr nevienam nav izdevies precīzi noskaidrot šī Otrā Fonda atrašanās vietu, un neviens precīzi nezina tā funkcijas, tāpēc šī teorija ir palikusi bez pierādījuma.

Kopš Mūļa nāves ir izaugusi un aizgājusi vesela paaudze. Kāda būs turpmākā nākotne bez viņa iejaukšanās? Viņš apturēja Seldona Plānu un, šķiet, to pat sagrāva, tomēr drīz pēc viņa nāves Fonds atdzima no jauna, kā liesmainā Nova paceļas no mirstošas zvaigznes nedzīvajiem pelniem.”

(To viņa bija izdomājusi pati.)

"Un mūsu planēta Termins atkal ir kļuvusi par komerciālas federācijas centru un atjaunojusies gandrīz tikpat varena un bagāta kā pirms iekarojuma, turklāt tā ir vēl mierīgāka un demokrātiskāka nekā agrāk.

Vai tas bija izplānots? Vai Seldona dižais sapnis joprojām dzīvo, un vai pēc sešsimt gadiem izveidosies Otrā Galaktikas Impērija? Es tam ticu, jo...”

(Šī bija pati svarīgākā daļa. Mis Erlkingai allaž patika lieliem, sarkaniem burtiem uzkricelēt lapas malā pretīgas piezīmes apmēram tādā garā: “Bet tas ir tikai apraksts. Kāda ir tava personīgā attieksme? Padomā! Izpaud sevi! Ieskaties savā dvēselē!” Ieskaties savā dvēselē... Daudz nu gan viņa sajēdz par dvēseli, šī maikste ar dzelteno ģīmi, kas nav spējīga pat pasmaidīt!)

“...politiskā situācija nevienā laikmetā nav bijusi tik labvēlīga kā tagad. Vecā Impērija ir neatgriezeniski mirusi, un Mūļa valdīšanas periods pielika punktu ieilgušajai karavadoņu ērai. Galaktikas apkārtējo teritoriju lielākajā daļā valda civilizācija un miers.

Vēl vairāk: Fonda iekšējā gaisotne ir veselīgāka nekā jebkad. Despotiskos laikus pirms iekarojuma, kad valdīja mēri ar mantošanas tiesībām, ir nomainījušas agrākās demokrātiskās vēlēšanas. Neatkarīgo Tirgotāju dumpīgās pasaules ir aizgājušas pagātnē tāpat kā

netaisnība un nevienlīdzība, kas pavadīja bagātības uzkrāšanos nelielas cilvēku saujiņas rokās.

Tāpēc nav iemesla baidīties no nākotnes nelaimēm, ja vien taisnība nav minējumam, ka draudus rada pats Otrais Fonds. Tiem, kuri tā domā, nav nekādu pamatojumu vai liecību, un tos vada tikai miglainas bailes un māņticība. Es domāju, ka mums jātic sev pašiem, savai tautai un Hari Seldona Plānam, un šī ticība gaisinās no mūsu sirdīm un prātiem visas šaubas un...”

(Hm-m-m... Izklausās briesmīgi nodeldēti, bet nobeigumā taču kaut kas tāds tiek gaidīts.)

“...tāpēc es saku:...”

Šajā vietā Seldona Plāns apstājās, jo aiz loga tobrīd atskanēja kluss klauvējiens, un, kad Arkādija pagriezdamās atspiedās uz vienas krēsla paroces, viņa aiz stikla rūts ieraudzīja smaidošu seju, kuras simetriskos vaibstus interesanti akcentēja īsa, vertikāla līnija - lūpām piespiests pirksts.

Pēc neilgas pauzes, kuras uzdevums bija uzklāt sejai pārsteiguma izteiksmi, Arkādija piecēlās no krēsla, aizgāja līdz platajam logam, aiz kura bija parādījies piepešais rēgs, un, nometusies uz dīvāna zem palodzes, vērīgi paskatījās ārā.

Smaids sejā aiz loga ātri nodzisa. Vienas plaukstas pirksti cieši līdz baltumam bija ieķērušies palodzē, bet otra izdarīja ašu, lūdzošu kustību. Arkādija nesteidzīgi paklausīja un nospieda pogu, kura līdzeni ieslidināja loga apakšējo trešdaļu sienas atverē. Istabā ieplūda silta pavasara vēsma, sajaukdamās ar iekštelpu kondicio-nēto gaisu.

- Jūs netiksiet iekšā! - viņa pašapmierināti teica. - Visiem logiem priekšā ir drošības ekrāni, un iekļūt

var tikai savējie. Ja mēģināsiet līst tālāk, visā mājā atskanēs trauksmes signāli. - Pēc īsa klusuma brīža viņa piebilda: - Jūs izskatāties diezgan muļķīgi, karādamies tur, uz dzegas. Ja nebūsiet uzmanīgs, jūs kritīsiet un lauzīsiet kaklu. Un nolauzīsiet daudz vērtīgu puķu.

- Tad varbūt mēs varam vienoties, - sacīja vīrietis aiz loga, jo bija domājis tieši to pašu, tikai mazliet citādi izvietodams apzīmētājus, - ka jūs atvienojat drošības ekrānu un ielaižat mani istabā?

- Tas nebūtu gudri darīts, - Arkādija atbildēja. - Jūs droši vien esat sajaucis adreses, jo es neesmu no tām, kas tik vēlā stundā laiž savā... savā guļamistabā svešus vīriešus. - To teikdama, viņa pa pusei nolaida plakstiņus un palūkojās svešiniekā ar tumši kaismīgu skatienu - vai vismaz mēģināja tādu atdarināt.

No jaunā svešinieka sejas pazuda jebkādas jautrības pazīmes. Viņš nomurmināja: - Šī taču ir doktora Darella māja, vai ne?

- Kāpēc lai es jums to stāstītu?

- Ak, Galaktika! Tādā gadījumā palieciet sveika...

- Ja jūs lēksiet lejā, jaunais cilvēk, es pati iedarbināšu trauksmi. - (To viņa teica ar apzinātu un izsmalcinātu ironiju, jo Arkādijas vērīgajām acīm iebrucējs šķita vismaz trīsdesmit gadu vecs - tātad nepavisam ne jauns.)

Sekoja vēl viens klusuma brīdis. Tad vīrietis saspringtā balsī jautāja: - Nu labi, meitenīt, ja jūs negribat, lai es palieku šeit, un negribat, lai es eju projām, ko tad īsti jūs gribat?

- Acīmredzot jums būs jānāk iekšā. Doktors Darells patiešām šeit dzīvo. Es tūlīt atvienošu drošības ekrānu.

Piesardzīgi paskatījies apkārt, jaunais vīrietis pastiepa roku cauri loga ailai, tad pievilkās un pārkāpa pāri palodzei. Ar piktu, asu kustību nopurinājis ceļgalus, viņš pietvīkušu seju paskatījās uz Arkādiju.

- Vai jūs droši zināt, ka jūsu labā slava necietis, ja mani atradīs šeit?

- Jūsējā cietīs vairāk, jo, līdzko izdzirdēšu ārpusē soļus, es sākšu kliegt pilnā kaklā un teikšu, ka jūs te ielauzāties ar varu.

- Ak tā? - vīrietis savaldīgi atjautāja. - Un kā jūs izskaidrosiet atvienoto aizsargekrānu?

- На! Pavisam vienkārši. Kaut vai tāpēc, ka tāda šeit nemaz nebija.

Vīrieša acis aizkaitinājumā iepletās. - Tātad tas bija blefs? Cik tev gadu, bērniņ?

- To es uzskatu par ļoti nekaunīgu jautājumu, jaunais cilvēk. Un es neesmu pieradusi, ka mani sauc par “bērniņu”.

- Par to es nebrīnos. Jūs droši vien esat pārģērbusies Mūļa vecmāmiņa. Vai neiebildīsiet, ka tagad es pazūdu, pirms jūs sarīkojat linča tiesu ar mani galvenajā lomā?

- Es jums neieteiktu iet projām, jo mans tēvs jūs jau gaida.

Vīrieša skatiens atkal kļuva piesardzīgs. Savilcis augšup uzacis, viņš šķietami bezbēdīgi atjautāja: - Ak tā? Vai kopā ar tēvu ir vēl kāds?

- Nē.

- Vai pēdējā laikā viņu kāds ir apciemojis?

- Tikai tirgotāji. Un tagad jūs.

- Vai ir noticis jebkas neparasts?

- Vienīgi jūsu ierašanās.

- Aizmirstiet mani, labi? Nē, neaizmirstiet vis! Pasakiet, kā jūs zinājāt, ka jūsu tēvs mani gaida!

- Ā, pavisam vienkārši. Pagājušajā nedēļā viņš saņēma Personīgo Kapsulu ar personīgo kodu un pašok-sidējošu ziņojumu. Tukšo kapsulu viņš iemeta atkritumu iznicinātājā un vakar piešķīra Polijai - tā ir mūsu istabene - mēneša atvaļinājumu, lai viņa varētu apciemot māsu Termina Pilsētā, un šajā pēcpusdienā viņš uzklāja gultu brīvajā guļamistabā. Tāpēc es zināju, ka viņš gaida kādu, par kuru man nav jāzina. Parasti viņš man visu izstāsta.

- Skat, kā! Nudien brīnos, ka viņam tas jādara. Es teiktu, ka jūs visu uzzināt jau pirms viņa.

- Parasti jā. - Arkādija iesmējās. Viņa sāka justies arvien brīvāk. Viesis bija gan pavecs, tomēr diezgan izskatīgs - cirtainiem, brūniem matiem un dzīvi zilām acīm. Varbūt viņa kādreiz, kad būs pietiekami pieaugusi, satiks puisi, kurš izskatīsies līdzīgi.

- Un kā jūs zinājāt, ka viņš gaida tieši mani? -vīrietis jautāja.

- Kuru gan citu? Tēvs kādu gaidīja lielā slepenībā, un tad uzrodaties jūs, rāpjaties augšā un slapstāties gar logiem, nevis nākat pa durvīm, kā prātīgam cilvēkam vajadzētu darīt. - Arkādija atcerējās iecienītu frāzi un nevilcinādamās lika to lietā: - Cik vīrieši ir dumji!

- Tu esi varen augstās domās par sevi, bērniņ. Tas ir, jaunkundzi Bet varbūt jūs maldāties. Ja nu es teiktu, ka neko nesaprotu no jūsu stāsta un acīmredzot jūsu tēvs gaida nevis mani, bet kādu citu?

- О nē, tā es nedomāju. Es jūs aicināju iekšā tikai pēc tam, kad redzēju, ka jūs nometat zemē savu portfeli.

- Ko nometu?

- Savu portfeli, jaunais cilvēk! Es neesmu akla. Jūs to nenometāt netīšām, jo vispirms paskatījāties lejup, it kā gribētu pārliecināties, ka tas nokritīs tur, kur vajag. Pēc tam jūs sapratāt, ka tas nokritīs tieši pie krūmāja un nebūs redzams, tāpēc ļāvāt tam nokrist un vairs neskatījāties lejup. Un, tā kā jūs rāpāties pie loga, nevis gājāt uz durvīm, tas nozīmē, ka nejutāties īsti drošs un pirms ieiešanas mājā gribējāt drusku papētīt situāciju. Un pēc vārdu apmaiņas ar mani jums vairāk rūpēja portfelis nekā jūs pats, un tas nozīmē, ka portfeļa saturu jūs vērtējat augstāk nekā pats savu drošību, bet tas savukārt nozīmē, lūk, ko: kamēr jūs esat šeit iekšā un portfelis ir tur ārā, un mēs zinām, ka tas ir ārā, jūs esat gauži bezpalīdzīgs.

Viņa apklusa, lai ievilktu elpu, kas bija pailgi aizkavējusies, un vīrietis izmantoja pauzi, lai enerģiski paziņotu: - Bet pastāv arī tāda iespēja, ka es tepat uz vietas jūs nožņaudzu beigtu un dodos projām ar visu portfeli!

- Bet pastāv arī tāda iespēja, jaunais cilvēk, ka es izvelku no pagultes savu beisbola nūju, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no manis, un ņemiet vērā, ka es esmu ļoti stipra meitene!

Strupceļš. Beidzot “jaunais cilvēks” savaldījās un ar piespiestu pieklājību sacīja: - Ja jau mēs esam kļuvuši tik draudzīgi, laikam derētu iepazīties. Mani sauc Pel-leass Antors. Un kā sauc jūs?

- Arkād... Arkadī Darella. Patīkami iepazīties!

- Un tagad, Arkadī, vai jūs būsiet laba meitenīte un pasauksiet savu tēvu?

Arkādija aizsvilās. - Es jums neesmu nekāda meitenīte! Un jūs esat ļoti rupjš, turklāt vēl tādā bridi, kad lūdzat pakalpojumu!

Pelleass Antors nopūtās. - Nu labi. Vai jūs būsiet laba, laipna, mīļa vecenīte un pasauksiet savu tēvu?

- Ne jau tā tas bija domāts, bet es viņu pasaukšu. Tikai neceriet, ka es izlaidīšu jūs no acīm, jaunais cilvēk! - Un viņa sparīgi piecirta kāju pie grīdas.

Gaiteni atskanēja steidzīgi soļi, un pēc brīža atvērās durvis.

- Arkādij... - Sekoja spējš elpas vilciens, un doktors Darells noprasīja: - Kas jūs esat, ser?

Pelleass strauji izslējās, pauzdams acīmredzamu atvieglojumu. - Doktors Torans Darells? Mani sauc Pelleass Antors. Domāju, ka jūs esat saņēmis ziņu par mani. Vismaz tā apgalvo jūsu meita.

- Tā apgalvo mana meita? - Doktors Darells uzmeta Arkādijai bargu skatienu, kas nesekmīgi atlēca atpakaļ no bērnišķi nevainīgās sejas izteiksmes, ar kādu viņa uzņēma neizteikto pārmetumu.

Pēc īsa klusuma brīža doktors Darells sacīja: - Jā, es jūs gaidīju. Lūdzu, nāciet man līdzi lejā! - Pamanījis neuzkrītošu kustību, viņš apstājās, un tajā pašā brīdī iemeslu ieraudzīja ari Arkādija.

Viņa metās pie sava transkribētāja, taču tas neko vairs nelīdzēja: tēvs stāvēja tam blakus. Viņš laipni teica: - Tu visu šo laiku esi atstājusi savu aparātu ieslēgtu, Arkādij.

- Tēt! - meitene neviltotā izmisumā iespiedzās. - Lasīt otra cilvēka privātos pierakstus ir amorāli, jo sevišķi tad, ja tie ir sarunu pieraksti!

- Ak tā? - tēvs atjautāja. - Bet vai tādi “sarunu pieraksti”, kas radušies, runājot ar svešu cilvēku savā guļamistabā, nav amorāli? Es esmu tavs tēvs, Arkādij, un man tevi jāsargā no ļaunuma.

- Ak mūžs, tur taču nebija nekā tādai

Pelleass pēkšņi iesmējās. - Bija gan, doktor Darell! ŠI jaunā dāma centās mani apsūdzēt visos iespējamos grēkos, un es pieprasu, lai jūs to izlasāt - kaut vai tādēļ, lai neciestu mana labā slava!

- Ai... - Arkādija tik tikko valdīja asaras. Tēvs viņai neuzticas! Un šis nolāpītais transkribētājs... Ja tas stulbenis nebūtu līdis pie loga, viņa nebūtu aizmirsusi izslēgt mikrofonu. Bet tagad būs jāklausās tēva garie, draudzīgie sprediķi par to, ko jaunām dāmām pieklājas vai nepieklājas darīt. Patiesībā jau nebija nekā tāda, ko viņām pieklātos darīt, ja nu varbūt vien nosmakt un nomirt.

- Arkādij, - tēvs draudzīgā toni teica, - es esmu pārsteigts, ka jauna dāma...

Nu, lūk, tas taču bija skaidrs! Viss bija zināms jau iepriekš!

- ...var tik nepieklājīgi izturēties pret gados vecāku cilvēku.

- Bet kāpēc viņš līda pie mana loga un blenza istabā? Jaunai dāmai ir tiesības uz privātumu! Tagad man viss šis sasodītais sacerējums būs jāpārraksta no jauna!

- Tev neklājas spriest par viņa uzvedību un iemesliem, kāpēc viņš kāpa pie loga. Vienkārši nevajadzēja laist viņu iekšā. Vajadzēja tūlīt pasaukt mani. Jo vairāk tādā gadījumā, ja tu domāji, ka es viņu gaidu.

- Būtu pat labāk, ja tu nebūtu saticis šo nejēgu! -Arkādija pikti izgrūda. - Tādam, kas rāpjas pa logiem, nevis nāk pa durvīm, tikpat neko nevar uzticēt!

- Arkādij, neviens neprasa tavus spriedumus lietās, par kurām tu neko nezini.

- Zinu gan! Skaidrs kā diena, ka runa ir par Otro Fondu.

* * *

Iestājās klusums. Arkādija juta pakrūtē nervozu tirpoņu.

- Kur tu to dzirdēji? - doktors Darells laipni vaicāja.

- Nekur, bet kas tad cits liktu ievērot tādu slepenību? Un tev nav jāuztraucas, ka es varētu kādam to izstāstīt!

- Mister Antor, - doktors Darells teica, - esmu spiests jums atvainoties.

- Ak, tas nekas! - Antors šķietami nevērīgi atmeta. - Nav jūsu vaina, ja meitene ir pārdevusi dvēseli tumsas spēkiem. Bet, pirms aizejam, es gribētu uzdot viņai vienu jautājumu. Arkādijas jaunkundz...

- Ko jūs gribat?

- Kāpēc jūs domājat, ka iet pie loga ir aplami? Muļķīgāk nekā iet pa durvīm?

- Tāpēc, ka jūs demonstrējat to, ko gribētu noslēpt, nejēga! Ja man ir noslēpums, es nelīmēju ciet muti, lai visi zinātu, ka man ir noslēpums. Es runāju tikpat daudz, cik parasti, tikai par kaut ko citu. Vai jūs nekad neesat lasījis Salvora Hardina izteikumus? Vai jūs vispār zināt, ka viņš bija mūsu pirmais mērs?

- Jā, es to zinu.

- Nu, lūk, un viņš ir teicis, ka veiksmigi var būt tikai tādi meli, par kuriem nav jākaunas. Un vēl viņš ir teicis: ne visam jābūt patiesam, bet visam jāizklausās patiesam. Bet, ja jūs lienat mājā pa logu, tie ir meli, par kuriem jākaunas un kuri neizklausās patiesi!

- Un ko jūs būtu darījusi manā vietā?

- Ja es gribētu tikties ar kādu, lai pārrunātu sevišķi slepenu jautājumu, es būtu iepazinusies ar viņu atklāti un satiekoties apspriedusi tikai to, kas ir absolūti likumīgs. Un tad, kad visi to zinātu un uzskatītu mūsu pazīšanos par ikdienišķu un lietišķu, mēs varētu droši runāt par slepeniem jautājumiem, un nevienam vairs nenāktu prātā pievērst tam uzmanību.

Antors savādi paskatījās uz meiteni un pēc tam pievērsās doktoram Darellam. - Iesim! - viņš teica. - Dārzā guļ mans portfelis, un es gribu to paņemt. Pagaidiet! Vēl pēdējais jautājums. Arkādij, vai jums zem gultas patiešām glabājas beisbola nūja?

- Nē! Man tādas nav.

- На! Tā jau es domāju.

Pie durvīm doktors Darells apstājās un paskatījās atpakaļ. - Arkādij, - viņš teica, - kad tu pārrakstīsi savu sacerējumu par Seldona Plānu, neiepin tajā noslēpumainus mājienus par savu vecmāmiņu! Nav nekādas vajadzības šo apstākli vispār pieminēt.

Doktors Darells un Antors Pelleass klusēdami devās lejā pa kāpnēm. Tad viesis mazliet saspringtā balsī pajautāja: - Vai drīkstu jums kaut ko pavaicāt, ser? Cik viņai gadu?

- Aizvakar palika četrpadsmit.

- Četrpadsmit? Augstā Galaktika... Sakiet, vai viņa ir ieminējusies, ka domā kādreiz precēties?

- Nē. Vismaz man viņa neko tādu nav teikusi.

- Nu, ja viņa sadomās to darīt, nošaujiet viņu! Tas ir, to, kuru viņa gribēs precēt. - Viņš dedzīgi ieskatījās vecajam vīrietim acīs. - Es runāju nopietni. Dzīve kopā ar tādu sievieti, kāda viņa būs divdesmit gadu vecumā, būtu daudz briesmīgāka! Protams, es nepavisam negribu jūs aizvainot.

- Jūs mani neaizvainojāt. Es laikam saprotu, ko jūs ar to domājāt.

Augšstāvā abu vīriešu iejūtīgā vērtējuma objekts gurdā sašutumā apsēdās pie transkribētāja un vienmuļi noskandēja: - Seldonaplānanākotne. - Transkribētājs ar neizmērojamu pašapziņu pārvērta teikto elegantu, izsmalcināti veidotu virsraksta burtu virknējumā:

“SELDONA PLĀNA NĀKOTNE.”

Matemātika. Tam, ko Seldons savā laikā sauca par “savu mazo cilvēces algebru”, pamatā ir n-mainīgo lielumu analīzes un n-dimensiju ģeometrijas sintēze...

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA

8 SELDONA PLĀNS

Iztēlojieties šādu istabu!

Istabas atrašanās vieta šobrīd nav svarīga. Pietiek ar ziņu, ka tajā mājo Otrais Fonds un risinās tā galvenā darbība.

ŠI istaba daudzu gadsimtu gaitā bija kalpojusi par patvērumu tīrajai zinātnei, un tomēr tajā nebija nevienas no daudzajām ierīcēm, kas ilgstošu asociāciju gaitā ir kļuvušas par zinātnes neatņemamu sastāvdaļu. Tā bija zinātne, kas strādāja ar matemātiskiem jēdzieniem līdzīgi senseno rasu prātojumiem primitīvajos, aizvēsturiskajos laikos pirms tehnoloģijas dzimšanas, pirms Cilvēka iziešanas ārpus vienīgās, tagad nepazīstamās pasaules robežām.

Pirmkārt, šajā istabā - mentālās zinātnes pagaidām droši aizsargāts pret pārējās Galaktikas apvienota fiziskā spēka uzbrukumiem - atradās Interaktīvais Projektors, kas glabāja sevī neskartu un pilnīgu Seldona Plānu.

Otrkārt, šajā istabā atradās kāds cilvēks - Pirmais Runātājs.

Viņš bija divpadsmitais Plāna galveno sargu virknē, un viņa titula būtība izpaudās vienīgi tajā apstāklī, ka Otrā Fonda vadoņu sapulcēs viņš runāja pirmais.

Viņa priekštecis bija uzvarējis Mūli, tomēr vērienīgās cīņas gruveši joprojām apgrūtināja Plāna taku. Divdesmit piecus gadus viņš un viņa sabiedrotie bija pūlējušies panākt, lai stūrgalvīgu un nesaprātīgu cilvēku apdzīvotā Galaktika atgrieztos uz šīs takas. Uzdevums bija ārkārtīgi smags.

Pirmais Runātājs paskatījās uz tikko atvērtajām durvīm. Jau tobrīd, kad viņš istabas vienatnē bija apcerējis savu saspringtā darbā aizvadīto ceturtdaļgadsimtu, kas tagad lēni un neizbēgami tuvojās kulminācijai, viņa domas ar patiku bija kavējušās pie gaidāmā jaunatnācēja. Iespējams, ka tieši šis jauneklis, šis spējīgais students kādreiz pārņems notikumu vadību.

Jaunais cilvēks nedroši kavējās durvīs, un Pirmajam Runātājam vajadzēja paieties viņam pretī, draudzīgi uzlikt roku uz pleca un ievest istabā. Students bikli pasmaidīja, un Pirmais Runātājs teica: - Vispirms man jums jāpastāsta, kāpēc jūs esat šeit.

Stāvēdami katrs savā rakstāmgalda pusē, viņi uzlūkoja viens otru. Sākās saruna, kuru par sarunu neuzskatītu un nesaprastu neviens Galaktikas cilvēks, kurš pats nebūtu Otrā Fonda piederīgais.

Savas izcelsmes pirmsākumos runa bija līdzeklis, ar kuru Cilvēks mācījās nodot tālāk savas domas un emocijas, cīnīdamies ar daudzām nepilnībām. Patvaļīgi radīdams skaņas un skaņu kombinācijas, kurām jāatspoguļo konkrētas psihisko un garīgo norišu nianses, viņš izveidoja saziņas metodi, taču tās primitīvā, stūrainā neatbilstība pārvērta apziņas smalko tīklojumu rupjās, vienkāršotās rīkles skaņās.

Ieskatoties dziļāk, arvien dziļāk un dziļāk pagātnē, iespējams izsekot šai gaitai; un visas ciešanas, kādas

г

cilvēce jebkad pazinusi, sakņojas tajā vienīgajā apstāklī, ka neviens cilvēks Galaktikas vēsturē pirms Hari Sel-dona patiesībā nespēja saprast otru, un arī pēc viņa to spēja tikai retais. Ikvienu cilvēcisku radījumu ieskāva necaurejama, smacējoša migla, kurā mājoja tikai un vienīgi viņš pats. Retumis pienāca neskaidri signāli no citas noslēgtas kūniņas dzīlēm, kurās mājoja cits cilvēks, un ļāva tiem taustīties vienam pēc otra. Bet, tā kā viņi nepazina viens otru, nespēja saprast viens otru, neuzdrīkstējās uzticēties viens otram un jau kopš dzimšanas juta vientulības uzspiestos biedus un nedrošību, viņos saglabājās vajāta cilvēka bailes no otra cilvēka, mežonīgas būtnes agresivitāte pret otru būtni.

Desmitiem tūkstošu gadu garumā kājas bija stigu-šas un slīgušas dubļos - un vilkušas līdzi lejup prātus, kuri visu šo laiku būtu pelnījuši draudzēties ar zvaigznēm.

Drūmā neatlaidībā Cilvēks instinktīvi meklēja iespējas pārvarēt cietuma restes, ko uzspieda ikdienišķā runa. Semantika, simboliskā loģika, psihoanalīze - tie visi bija līdzekļi, ar kuriem iespējams pacelt valodu augstākā pakāpē vai arī sazināties bez tās.

Psihovēsture bija mentālās zinātnes sasniegums vai, precīzāk izsakoties, tās laika gaitā sasniegtais matemātiskais pilnveidojums. Attīstot matemātikas aspektus, kuri nepieciešami, lai izprastu neirofizioloģijas un nervu sistēmas elektroķīmijas faktus - kuri paši par sevi jāizpēta, jāizpēta līdz pašiem pirmsākumiem -, pirmoreiz radās iespēja patiesi attīstīt psiholoģijas zinātni. Un, vispārinot psiholoģijas zināšanas pārejā no indivīda uz grupu, arī socioloģija ieguva matemātisku pilnveidojumu.

Arvien lielākas grupas - miljardi, kas apdzīvoja planētas, triljoni, kas apdzīvoja Sektorus, kvadriljoni, kas apdzīvoja visu Galaktiku, - pārtapa nevis vienkārši cilvēciskās būtnēs, bet gigantiskos spēkos, kas pakļaujami statistiskai apstrādei, un tādējādi Hari Seldonam nākotne kļuva skaidra un nenovēršama, ļaujot izstrādāt Plānu.

Tā pati mentālās zinātnes pilnveidošanās, kas bija noteikusi Seldona Plāna attīstību, bija likvidējusi Pirmā Runātāja nepieciešamību sarunā ar Studentu izmantot ikdienas vārdus.

Ikviena reakcija uz stimulu, lai cik niecīga tā būtu, pilnībā uzrādīja visas sīkās pārmaiņas, visas vibrējošās straumes otra cilvēka prātā. Pirmais Runātājs nespēja instinktīvi sajust Studenta apziņas emocionālo saturu, kā to būtu varējis Mūlis - jo Mūlis bija mutants, apveltīts ar spēku, kuru līdz galam nespēja izprast neviens parasts cilvēks, pat Otrā Fonda pārstāvis ne, - taču intensīvu treniņu rezultātā viņš spēja tās atvasināt dedukcijas ceļā.

Bet, tā kā sabiedrībā, kuras sazināšanās pamats ir valoda, pēc būtības nav iespējams patiesi atspoguļot Otrā Fonda cilvēku savstarpējās komunikācijas metodi, turpmākajās lappusēs vieta tai netiks ierādīta. Pirmā Runātāja teiktais tiks attēlots ikdienišķas runas veidā, un, kaut gan tāda interpretācija bieži ir nepilnīga, konkrētajos apstākļos tas ir labākais paņēmiens, ko varam izmantot.

Tāpēc iztēlosimies, ka Pirmais Runātājs patiešām teica: “Vispirms man jums jāpastāsta, kāpēc jūs esat šeit," - nevis tikai atbilstoši pasmaidīja un atbilstoši pacēla pirkstu.

Tā nu Pirmais Runātājs sacīja: - Jūs daudzus gadus esat nopietni un pamatīgi studējis mentālās zinātnes. Jūs esat uzņēmis visu, ko spēja piedāvāt jūsu skolotāji. Jums un vēl dažiem līdzīgiem audzēkņiem ir pienācis laiks uzsākt Runātāja apmācību.

Rakstāmgalda pretējā pusē uzviļņoja satraukta pacilātība.

- Nē, nē, jums tas jāuztver bezkaislīgi. Jūs bijāt to cerējis. Jūs bijāt baidījies, ka tas nenotiks. Gan cerības, gan bailes savā būtībā ir vājības. Jūs zinājāt, ka tiksiet šādi paaugstināts, bet negribējāt to atzīt, jo šī doma varētu uzspiest jums iedomības zīmogu un līdz ar to mazināt jūsu piemērotību. Blēņas! Tikai bezcerīgs nejēga neapzinās, ka viņš ir gudrs. Jūs esat piemērots šādai pakāpei tieši tāpēc, ka pats to apzinājāties.

Sasprindzinājums rakstāmgalda pretējā pusē atslāba.

- Pilnīgi pareizi. Tagad jūs jūtaties labāk un esat nokratījis piesardzību. Tagad jūs spējat labāk koncentrēties un saprast. Atcerieties: lai gūtu patiesi labus rezultātus, nav nepieciešams uzspiest apziņai stingras, bremzējošas barjeras, kas asredzīgam pētniekam pastāsta tikpat daudz, cik atklāta mentalitāte. Daudz veselīgāk ir izkopt bērnišķu tiešumu, sevis apzināšanos un neiegrožotu pašizpausmi, kam nekas nav slēpjams. Mana apziņa jūsu skatienam ir pilnīgi atsegta. Gādāsim, lai tāds stāvoklis būtu abpusējs!

Viņš turpināja: - Būt Runātājam nav viegli. Pat psi-hovēsturniekam būt nav viegli, un ari vislabākais psi-hovēsturnieks ne vienmēr spēj būt Runātājs. Tur ir būtiska atšķirība. Runātājam ir ne vien jāpārzina Seldona Plāna matemātiskā komplicētība; viņam ir jādzīvo

līdzi Plānam un tā mērķiem. Viņam Plāns ir jāmīl; Plānam ir jābūt viņa elpai un dzīvībai. Vēl vairāk - viņam tas jāizjūt kā tuvs, reāls draugs. Vai jūs zināt, kas ir šis te?

Pirmā Runātāja plauksta uzmanīgi apstājās virs melnā, spīdošā kuba rakstāmgalda vidū. Priekšmetam nebija nekādu īpašu ārēju pazīmju.

- Nē, Runātāj, es nezinu.

- Vai esat dzirdējis par Interaktīvo Projektoru?

- Tas? - Pārsteigums.

- Vai jūs gaidījāt kaut ko izsmalcinātāku un iespaidīgāku? Tas ir gluži dabiski. Šo ierīci Impērijas periodā radīja Seldona laika cilvēki. Gandrīz četrsimt gadu tas ir teicami kalpojis mūsu vajadzībām, neprasot ne remontus, ne pieregulējumus. Un labi, ka tā, jo Otrajam Fondam nav speciālistu, kuri pārzinātu tā tehnisko pusi. - Viņš rāmi pasmaidīja. - Pirmā Fonda cilvēki droši vien spētu izgatavot dublikātu, bet viņi par to, protams, nedrīkst zināt.

Pirmais Runātājs nospieda sviru savā rakstāmgalda pusē, un istaba iegrima tumsā. Taču tas bija tikai mirklis, jo tūlīt ar pulsējošiem viļņiem atdzīvojās un iemirdzējās divas garākās istabas sienas. Vispirms tās ieskāva pērļains vienlaidu baltums, pēc tam šur un tur iezibējās pa tumšākam plankumam, un beidzot viņu priekšā rindojās melni, rūpīgi rakstīti vienādojumi, ko vietvietām šķērsoja sarkanas līnijas, kā sīkas urdziņas līkumodamas cauri melnajam mežam.

- Nāciet, manu zēn, tuvāk šai sienai! Jūs nemetīsiet ēnu. Šī gaisma no Interaktīvā Projektora izstaro citādi nekā parasts apgaismojums. Teikšu atklāti: man nav

ne mazākās jausmas, ar kādiem līdzekļiem tads efekts tiek panākts, bet ēnas nebūs. To es zinu.

* * *

Abi vīri stāvēja blakus, neparastās gaismas apmirdzēti. Katra siena bija trīsdesmit pēdu gara un desmit pēdu augsta. Sīko simbolu rindas nosedza ikvienu sienas laukumu.

- Tas nav viss Plāns, - Pirmais Runātājs teica. - Ja gribētu šajās divās sienās ietvert visu tā saturu, tad atsevišķie vienādojumi būtu jāsamazina līdz mikroskopiskam lielumam, bet tas nav vajadzīgs. Tas, ko jūs redzat pašlaik, atveido galvenās Plāna daļas līdz pašreizējam brīdim. Jūs par to esat mācījies, vai ne?

- Jā, Runātāj, esmu.

- Vai pazīstat kādu no šīm daļām?

Brīdi valdīja klusums. Students pastiepa pirkstu, un tūlīt vienādojumu virkne sāka slīdēt pa sienu lejup, līdz atsevišķās funkciju rindas, uz kurām viņš bija norādījis, atradās acu augstumā. Grūti bija noticēt, ka pirksta neilgā, aptuvenā kustība spēj panākt tik precīzu rezultātu.

Pirmais Runātājs klusi iesmējās. - Jūs pārliecināsieties, ka Interaktīvais Projektors ir pieskaņots jūsu prātam. Šī mazā ierīce jums var sagādāt vēl citus pārsteigumus. Ko jūs gribējāt sacīt par savu izvēlēto vienādojumu?

- Tas ir Rigella integrālis ar planetāro tendenču sadalījumu, kas norāda uz divu galveno ekonomisko šķiru esamību uz planētas vai varbūt uz Sektora un liecina par nestabilu emocionālo struktūru.

- Un vēl?

- Tas attēlo spriedzes robežu, jo šeit mēs redzam... - viņš norādīja uz sienu, un vienādojumi atkal sakustējās, - ... konverģējošas virknes.

- Labi, - sacīja Pirmais Runātājs. - Tagad sakiet, ko jūs par visu šo domājat! Vai tas nav gatavs, pabeigts mākslas darbs?

- Tieši tā!

- Nepareizi. Nav vis! - Tas izskanēja skarbi. - ŠI ir pirmā gudrība, kas jums jāizmet no galvas. Seldona Plāns nav ne pabeigts, ne pareizs. Tas ir tikai labākais, ko tobrīd bija iespējams paveikt. Vairāk nekā desmit paaudžu gaitā cilvēki ir lauzījuši galvu par šiem vienādojumiem, strādājuši ar tiem, sadalījuši tos līdz pēdējai decimāldaļai un atkal likuši kopā. Viņi ir darījuši vēl vairāk. Viņi ir vērojuši, kā aizrit gandrīz četri gadsimti, salīdzinājuši paredzējumus un vienādojumus ar realitāti un mācījušies arvien kaut ko jaunu.

Viņi ir iemācījušies vairāk, nekā jebkad zinājis Hari Seldons, un, ja mēs ar šim gadsimtos uzkrātajām zināšanām varētu atkārtot Seldona darbu, mēs to paveiktu labāk. Vai tas jums ir pilnīgi skaidrs?

Students izskatījās mazliet satriekts.

- Pirms jūs iegūsiet Runātāja pakāpi, - Pirmais Runātājs turpināja, - jums pašam vajadzēs pievienot Plānam savu oriģinālo ieguldījumu. Tā nav nekāda zaimošana. Katra sarkanā atzīme, ko jūs redzat uz sienas, ir kāda cilvēka ieguldījums pēc Seldona laika. Lūk... lūk... - Viņš palūkojās augšup. - Skatieties!

Visa siena šķita savērpjamies viņu acu priekšā.

- Šis te, - Pirmais Runātājs teica, - ir manējais.

Tieva, sarkana svītra meta loku ap divām sazarotām bultām, aptverot sešas kvadrātpēdas dedukciju

gar katru zaru. Starp abiem iezīmētajiem laukumiem stiepās vairākas sarkanas vienādojumu rindas.

- Var sacīt, ka tas nav daudz, - Pirmais Runātājs piebilda. - Šī atzīme izdarīta tādā Plāna vietā, kuras sasniegšanai vajadzēs tikpat daudz laika, cik pagājis kopš tā sākuma. Tas ir apvienošanās periods, kad paredzamā Otrā Impērija atrodas sāncensīgu personību rokās, un pastāv draudi to saskaldīt, ja cīņa būs pārlieku līdzīga, vai arī saspiest un sastindzināt, ja tā būs pārlieku nevienāda. Šeit ir apskatītas un izsekotas abas iespējas un norādīts veids, kā no tām abām izvairīties.

Tomēr tas viss ir tikai iespējamību līmenī, un varbūt eksistē vēl trešais ceļš. Tāda iespēja ir salīdzinoši maza -precīzi runājot, divpadsmit komats sešdesmit četri procenti -, taču līdz šim ir piepildījušās arī mazāk ticamas iespējas un Plāns ir īstenots tikai par četrdesmit procentiem. Šī trešā iespēja ir varbūtējs kompromiss starp divām vai vairākām konfliktējošām personībām. Es centos pierādīt, ka tas vispirmām kārtām izraisītu Otrās Impērijas stagnāciju un neizdevīgu saplūsmi, un ilgākā laika gaitā pilsoņu kari nodarītu lielāku postu nekā tad, ja kompromiss nekad nebūtu noticis. Par laimi, arī to bija iespējams novērst. Un tas bija mans ieguldījums.

- Ja drīkstu jūs pārtraukt, Runātāj, kā Plānā tiek ievadītas pārmaiņas?

- Par to gādā Interaktīvā Projektora aģentūra. Kad pienāks jūsu kārta, jūs pārliecināsieties, ka jūsu aprēķinus rūpīgi pārbaudīs piecas dažādas padomes, un jums tos vajadzēs aizstāvēt pret apvienotu un nesaudzīgu uzbrukumu. Pēc tam paies divi gadi, un jūsu sasniegumi atkal tiks pārbaudīti. Ne vienu reizi vien ir gadījies, ka šķietami teicama darba trūkumi atklājas tikai pēc vairākiem mēnešiem vai gadiem. Dažreiz kļūdas atklāj pats aprēķinu autors.

Ja pēc diviem gadiem un pēc nākamās pārbaudes, kas ir tikpat sīka un pamatīga kā pirmā, darbs joprojām tiek novērtēts atzinīgi un - vēl labāk - ja šajā starplaikā jaunais zinātnieks ir pievienojis savam veikumam jaunas detaļas un papildu liecības, viņa darbs tiek iekļauts Plānā. Tā bija manas karjeras kulminācija; tā būs arī jūsējā.

Interaktīvo Projektoru var pieskaņot jūsu prātam un visus labojumus un papildinājumus var izdarīt ar domu pārraidi. Nekas neliecinās, ka labojums vai papildinājums ir jūsējais. Visā Plāna vēsturē nav notikusi neviena personalizācija. Tas tiek uzlūkots par mūsu kopējo garadarbu. Vai saprotat?

- Jā, Runātāj!

- Nu tad pietiks. - Viņš enerģiskiem soļiem piegāja pie rakstāmgalda, un sienas atkal nodzisa, atstājot tikai parasto telpas apgaismojuma joslu gar augšējām malām. - Apsēdieties šeit, pie mana rakstāmgalda, un klausieties! Parastam psihovēsturniekam pietiek pārzināt biostatistiku un neiroķīmisko elektromatemātiku. Tie, kuri pārvalda tikai šīs jomas, var strādāt par statistikas speciālistiem. Taču Runātājam ir jābūt spējīgam apspriest Plānu, neiesaistot matemātiku. Ja ne gluži pašu Plānu, tad vismaz tā filozofiju un mērķus.

Pirmkārt, kāds ir Plāna mērķis? Lūdzu, pastāstiet man to saviem vārdiem un nepūlieties iesaistīt tēlainus izskaistinājumus! Varat ticēt, ka jūsu vērtējums nebūs atkarīgs no atbildes pulējuma un elegances.

Šī bija Studenta pirmā izdevība pateikt vairāk par vienu teikumu, un viņš brīdi vilcinājās pārtraukt sev atvēlēto gaidošo klusumu. Tad viņš nedroši iesāka:

- Vadoties pēc tā, ko esmu mācījies, es uzskatu, ka Plāna mērķis ir izveidot cilvēku civilizāciju, kuras pamatā būtu pilnīgi citāda orientācija, atšķirīga no visa, kas eksistējis jebkad agrāk. Tāda orientācija, kas atbilstoši psihovēstures atklājumiem nekad nevarētu rasties spontāni...

- Stop! - Pirmais Runātājs viņu enerģiski pārtrauca.

- Nelietojiet vārdu “nekad”! Tā ir lieka čalošana uz faktu rēķina. Psihovēsture būtībā pareģo tikai iespējamības. Konkrēta notikuma iespēja var būt ārkārtīgi niecīga, tomēr iespējamība vienmēr ir lielāka par nulli.

- Jā, Runātāj. Tātad, ja drīkstu izlabot, tāda orientācija, kurai ir ļoti niecīga iespēja rasties spontānā ceļā.

- Jau labāk. Kāda ir šīs orientācijas būtība?

- Tā piemīt civilizācijai, kuras pamatā ir mentālā zinātne. Visā zināmajā cilvēces vēsturē progress ir izpaudies galvenokārt fiziskās tehnoloģijas jomā, cilvēka iedarbībā uz apkārtējo nedzīvo pasauli. Sevis paša un sabiedrības pārvaldīšana ir bijusi pakļauta vai nu nejaušībai, vai intuitīvu ētisko sistēmu miglainiem meklējumiem, kas balstās uz iedvesmu un emocijām. Rezultātā nevienas civilizācijas stabilitāte nav bijusi augstāka par piecdesmit pieciem procentiem, turklāt cilvēkiem tās ir nesušas daudz ciešanu.

- Un kāpēc mūsu apspriežamā orientācija nemēdz veidoties spontāni?

- Tāpēc, ka skaitliski liela cilvēku daļa ir apveltīta ar spējām piedalīties fiziskās zinātnes progresā un gūst no tās lietišķus un taustāmus labumus. Bet tikai

niecīgai daļai piemīt spējas vadīt Cilvēku pa Mentālās Zinātnes labirintiem, un tās piedāvātie labumi, kaut gan ilgtspējīgāki, ir komplicētāki un grūtāk saskatāmi. Turklāt, tā kā šāda orientācija novestu pie labdabīgas diktatūras veidošanās, kuras priekšgalā atrastos garīgi spējīgākie cilvēki - būtībā augstāk attīstīta cilvēces pasuga -, tā izraisītu nepatiku citos un stabilitāti varētu noturēt tikai ar spēku, nospiežot pārējo cilvēces daļu līdz primitīvam līmenim. Tāds attīstības ceļš mums nav pieņemams, un no tā ir jāizvairās.

- Un kāds ir risinājums?

- Risinājums ir Seldona Plāns. Apstākļi ir ievirzīti un uzturēti tā, lai tūkstoš gadu pēc Plāna uzsākšanas, tātad sešsimt gadu no šodienas, būtu izveidojusies Otrā Galaktikas Impērija, kurā cilvēce ir gatava Mentālās Zinātnes vadībai. Tajā pašā laikposmā Otrais Fonds savā attīstībā būtu radījis psihologu grupu, kuri ir gatavi uzņemties vadību. Vai ari, kā es pats nereti esmu domās to formulējis, Pirmais Fonds nodrošina vienas politiskās vienības fizisko ietvaru un Otrais Fonds nodrošina gatavas valdošās šķiras mentālo ietvaru.

- Skaidrs. Diezgan atbilstoši sacīts. Vai jūs domājat, ka jebkāda Otrā Impērija, pat tāda, kas izveidojusies Seldona noteiktajā laikā, nozīmētu viņa Plāna piepildījumu?

- Nē, Runātāj, tā es nedomāju. Laikposmā no deviņsimt gadiem līdz tūkstoš septiņsimt gadiem pēc Seldona Plāna iedarbināšanas ir iespējama vairāku Otro Impēriju izveidošanās, taču tikai viena no tām ir īstā Otrā Impērija.

- Un, ja ņemam vērā to visu, kāpēc ir nepieciešams, lai Otrā Fonda eksistence tiktu slēpta - un vispirmām kārtām slēpta no Pirmā Fonda?

Students centās apjaust, vai jautājums ietver neizteiktu zemtekstu, taču tādu viņam neizdevās uztaustīt. Atbilde skanēja bažīgi: - Tā paša iemesla dēļ, kas liek slēpt no cilvēkiem Plāna sīkākās sastāvdaļas. Psihovēs-tures likumi pēc dabas ir statiski un zaudē spēku, ja indivīdu rīcība nav nejauša. Ja ievērojams cilvēku skaits uzzinātu galvenās Plāna sastāvdaļas, šīs zināšanas virzītu viņu rīcību un psihovēstures aksiomu izpratnē tā vairs nebūtu nejauša. Citiem vārdiem sakot, tā vairs nebūtu droši paredzama. Piedodiet, Runātāj, bet es jūtu, ka šī atbilde nav apmierinoša.

- Labi, ka jūs to jūtat. Jūsu atbilde ir ļoti nepilnīga. Slēpt ir nepieciešams pašu Otro Fondu, nevis tikai Seldona Plānu. Otrā Impērija vēl nav izveidojusies. Mūsu pašreizējā sabiedrība joprojām justu nepatiku pret psihologu valdošo lomu, baidītos no tās izvirzīšanās un cīnītos tai pretī. Vai to jūs saprotat?

- Jā, Runātāj, es to saprotu. Šis apstāklis nekad nav izcelts...

- Pārāk maigi sacīts! Tas nekad nav pieminēts nevienā mācību stundā, kaut gan tas būtu jāsecina pašam. Gan to, gan daudzus citus apstākļus mēs pārrunāsim tagad un tuvākajā nākotnē jūsu mācekļa kursa gaitā. Pēc nedēļas mēs tiksimies atkal. Es gribētu, lai līdz tam laikam jūs izdarāt secinājumus par kādu problēmu, kuru tūlīt jums izklāstīšu. Es negaidu pilnīgu un precīzu matemātisku izstrādi. Tāda pat ekspertam prasītu gadu, un jums ar nedēļu noteikti nepietiktu. Taču es vēlos dzirdēt atziņu par tendencēm un virzieniem.

Šeit jūs redzat atzarojumu Plānā, kas attiecas uz laiku pirms aptuveni piecdesmit gadiem. Tepat ir iekļautas arī nepieciešamās detaļas. Jūs redzēsiet, ka

izvēlētais ceļš pieņemtajā realitātē atšķiras no visiem plānotajiem paredzējumiem, un tā iespējamība bijusi mazāka par vienu procentu. Jūsu uzdevums ir aprēķināt, cik ilgi šī novirze var turpināties, pirms tā kļūst neatgriezeniska. Apsveriet arī iespējamās sekas, ja tā kļūtu neatgriezeniska, un piedāvājiet saprātīgu metodi, kā to novērst.

Students pārslēdza monitoru un saspringti lūkojās rindkopās, kas parādījās mazajā ekrāna lodziņā.

- Kāpēc jūs izvēlējāties tieši šo konkrēto problēmu, Runātāj? - viņš jautāja. - Šķiet, ka tai ir vairāk nekā tīri akadēmiska nozīme.

- Paldies, manu zēn. Jūs esat tieši tik attapīgs, kā es gaidīju. Šī problēma patiešām nav tikai teorētisks pieļāvums. Pirms nepilna gadsimta Galaktikas vēsturē ielauzās Mūlis, un desmit gadus viņš bija nozīmīgākais apstāklis Visuma norisēs. Viņa parādīšanās aprēķinos nebija iekļauta, un Plāns pret to nebija nodrošināts. Viņš nopietni iedragāja Plānu, tomēr šī ietekme nekļuva liktenīga.

Tomēr, lai apturētu Mūli, pirms šī ietekme kļūtu liktenīga, mēs bijām spiesti uzsākt aktīvu pretdarbību. Mēs darījām zināmu savas esamības faktu un, kas ir daudz ļaunāk, arī daļu no sava spēka. Pirmais Fonds tagad zina par mums, un šīs zināšanas lielā mērā nosaka viņu rīcību. Pavērojiet tās izpausmes izvirzītajā problēmā! Šeit. Un šeit.

Pats par sevi saprotams, ka jūs nedrīkstat nevienam to pieminēt.

Students aptvēra situāciju, un iestājās sasprindzināts, biedējošs klusums. Beidzot viņš teica: - Tātad Seldona Plāns ir cietis neveiksmi!

- Vēl ne. Pagaidām tā ir tikai iespējamība. Atbilstoši jaunākajam pētījumam panākumu izredzes joprojām ir divdesmit viens, komats, četri procenti.

9 SAZVĒRNIEKI

Doktors Darells un Pelleass Antors vakarus aizvadīja draudzīgās sarunās, bet dienas - patīkamās, maznozīmīgās aktivitātēs. To varēja uzlūkot par gluži ikdienišķu viesošanos. Doktors Darells iepazīstināja jauno cilvēku ar pārējiem, teikdams, ka viņu apciemojis radinieks no tālākas planētas, un trafaretais paskaidrojums gaisināja cilvēku interesi.

Tomēr šad un tad bezrūpīgajās sarunās izskanēja kādas personas vārds. Parasti tam sekoja klusu pārdomu brīdis. Doktors Darells dažreiz sacīja: - Nē. - Un dažreiz viņš sacīja: - Jā. - Saziņā pa publisko sakaru kanālu reizēm izskanēja nevērīgs aicinājums: - Vai jūs vēlētos iepazīties ar manu radinieku?

Tikmēr Arkādijas rosība izpaudās savdabīgākā veidā. Patiesībā viņas aktivitātes bija krietni netiešākas un balansēja uz godīguma robežas.

Piemēram, viņa panāca, lai skolasbiedrs Ālints Dams uzdāvina viņai paša rokām gatavotu, pilnībā nokomplektētu skaņu uztvērēju, izmantodama paņēmienus, kuri vēstīja nopietnas briesmas ikvienam vīriešu dzimuma pārstāvim, ar kuru viņai nākotnē varētu būt saskare. Neiedziļinoties sīkumos, var vienkārši sacīt,

ka Arkādija izrādīja tik aizrautīgu interesi par Ālinta izdaudzināto vaļasprieku - viņam mājās bija pašam sava darbnīca - un tik veikli pārspēlēja šo interesi uz Ālinta paša personu, jūsmīgi raugoties viņa apaļīgajā sejā, ka nelaimīgais jauneklis 1) metās sīki un aizrautīgi klāstīt viņai hiperviļņu motora darbības principus, 2) jutās gluži apskurbis no lielo, mirdzošo acu skatiena, kas maigi lūkojās viņā, un 3) iespieda viņas gaidošajās rokās savu izcilāko darinājumu, proti, jau minēto skaņu uztvērēju.

Savu labvēlību pret Ālintu Arkādija pēc tam atslābināja pietiekami nesteidzīgi un neuzkrītoši, lai nerastos nekādas aizdomas par to, ka tieši skaņu uztvērējs ir bijis viņas draudzīgās izturēšanās iemesls. Vairākus mēnešus Ālints laimīgi kavējās šī īsā perioda atmiņās, bet, tā kā turpinājums nesekoja, viņš beidzot padevās un ļāva tām aizslīdēt pagātnē.

Kad pienāca septītais vakars un Darella nama dzīvojamā istabā apsēdās pieci vīri, iebaudījuši maltīti un noilgojušies pēc tabakas, augšstāvā uz Arkādijas rakstāmgalda parādījās dīvainais, pašdarinātais Ālinta atjautības auglis.

Tātad viņi bija pieci. Protams, doktors Darells, iesirms kungs pedantiski kārtīgā apģērbā, izskatā mazliet vecāks par saviem četrdesmit diviem gadiem. Pelleass Antors, nopietns un vērīgs, jauneklīgu ārieni un nepārliecinātu izturēšanos. Un trīs jaunpienācēji: Džols Terbors, videoraidījumu režisors, masīvs vīrietis pilnīgām lūpām; doktors Elvets Semiks, Universitātes fizikas profesors emeritus, kalsns, grumbains cilvēks, kura apģērbs nepiekļāvās kārnajam augumam; Homirs

Munns, izstīdzējis bibliotekārs, kas pārējo vidū jutās uzkrītoši neveikli.

Doktors Darells runāja mierīgi, un viņa tonis bija lietišķs un ikdienišķs. - Šī sapulces mērķis, kungi, ir mazliet svarīgāks nekā parasta tērzēšana saviesīgā pasākumā. To jūs droši vien jau esat uzminējuši. Tā kā jūs esat izraudzīti apzināti, pamatojoties uz jūsu izcelsmi un biogrāfiju, jūs droši vien nojaušat arī paredzamās briesmas. Es necentīšos tās mīkstināt, bet uzsvēršu to, ka mēs visi esam nolemtības varā.

Jūs noteikti ievērojāt, ka neesat uzaicināti šurp slepenības aizsegā. Nevienam no jums netika norādīts ierasties nemanāmi. Logi nav noregulēti necaurskatāmā režīmā. Istabā nav nekādu aizslietņu vai aizsarg-ekrānu. Ja pievērsīsim sev ienaidnieka uzmanību, mums būs beigas, un vislabāk uzmanību var pievērst ar nedabisku un teatrālu slepenību.

{На, Arkādija nedzirdami izmeta, noliekusies pār nelielo kastīti, no kuras plūda balsis - tiesa, tās bija drusku čerkstošas.)

- Vai jūs to saprotat?

Elvets Semiks sašķieba apakšlūpu un atsedza zobus greizā, krunkainā grimasē, kas pavadīja katru viņa teikumu. - Diezgan, turpiniet! Pastāstiet mums par šo jauno cilvēku!

- Viņu sauc Pelleass Antors, - doktors Darells teica. - Viņš mācījās pie mana senā kolēģa Kleises, kurš pagājušajā gadā nomira. Pirms nāves doktors Kleise man atsūtīja Antora smadzeņu uzbūves diagrammu, izstrādātu līdz piektajam apakšlīmenim, un pašlaik tā tiek pārbaudīta un salīdzināta ar tā cilvēka smadzenēm, kurš sēž jūsu vidū. Jūs, protams, zināt, ka atdarināt

smadzeņu uzbūvi līdz tādai pakāpei nespēj pat Psiholoģijas Zinātnes speciālisti. Ja jūs tomēr to nezināt, jums atliek vienīgi man ticēt.

Terbors skeptiski savilka lūpas. - Ar kaut ko jau mums jāsāk. Nāksies vien jums ticēt, jo sevišķi tāpēc, ka pēc Kleises nāves jūs esat izcilākais elektroneiro-logs Galaktikā. Vismaz tā es esmu jūs raksturojis savā videoraidījumā, un es tam patiešām ticu. Cik jums gadu, Antor?

- Divdesmit deviņi, mister Terbor.

- Hm-m-rn... Un ari jūs esat elektroneirologs? Arī izcils?

- Es esmu tikai students. Bet studēju ļoti cītīgi, un man bijusi laime mācīties pie Kleises.

Sarunā iejaucās Munns. Sasprindzinājuma brīžos viņš mēdza drusku stostīties. - Es... Es g-gribētu... lai m-mēs ķeramies pie d-darba. Manuprāt, visi... p-pārāk daudz runā.

Doktors Darells savilka uzacis un paskatījās uz Munnu. - Tev taisnība, Homir. Sāciet, Pelleas!

- Uzreiz vēl ne, - Pelleass Antors lēni atbildēja. -Kaut gan es atzinīgi vērtēju mistera Munna aicinājumu, pirms darba sākšanas man ir vajadzīgi smadzeņu viļņu dati.

Darells sarauca pieri. - Kā to saprast, Antor? Par kādiem smadzeņu viļņu datiem jūs runājat?

- Par jūsu visu smadzeņu darbības diagrammām. Jūs saņēmāt manējo, doktor Darell. Man jāsaņem jūsējā un visu pārējo dati. Un mērījumi jāizdara man pašam.

- Viņam nav nekāda iemesla mums uzticēties, Darell, - sacīja Terbors. - Jaunajam cilvēkam ir tiesības to prasīt.

- Paldies! - Antors teica. - Ja tagad jūs pavadītu mūs uz savu laboratoriju, doktor Darell, mēs varētu sākt. Es atļāvos šorīt pārbaudīt jūsu aparatūru.

Elektroencefalogrāfija bija vienlaikus jauna un veca zinātne. Veca tādā nozīmē, ka zināšanas par dzīvu būtņu nervu šūnu radītajām mikrostrāvām bija daļa no milzīgā cilvēces zināšanu klāsta, kam izcelsme vairs nav izdibināma. Šīs zināšanas sakņojās sensenā cilvēku vēsturē.

Un tomēr tā bija arī jauna zinātne. Mikrostrāvu esamības fakts desmittūkstošiem gadu bija pasīvi eksistējis Galaktikas Impērijas zinību krātuvē līdzīgi daudziem citiem faktiem kā spilgta un savdabīga, bet gluži nelietderīga zināšanu daļa. Daži bija mēģinājuši klasificēt viļņus atkarībā no miega vai nomoda, miera vai satraukuma, veselības vai slimības, taču pat visplašākais iedalījums bija neglābjami atdūries pret neskaitāmiem izņēmumiem, kas izjauca iecerēto sistēmu.

Citi bija izvirzījuši domu, ka pastāv smadzeņu impulsu grupas, līdzīgas pazīstamajām asins grupām, un mēģinājuši pierādīt, ka ārējā vide nav noteicošais faktors. Tie bija rasu teorijas piekritēji, kas uzskatīja, ka cilvēci var sašķirot apakšgrupās. Tomēr tāda filozofija nespēja stāties pretī visaptverošajai saliedētības tieksmei, ko iemiesoja Galaktikas Impērija - vienota politiska kopa, kas aptvēra divdesmit miljonus zvaigžņu sistēmu, tostarp visu cilvēci no Trantora centrālās pasaules (kas šobrīd bija krāšņs un neticams atmiņu stāsts par izcilo pagātni) līdz pat Perifērijas vientuļākajam asteroīdam.

Turklāt sabiedrībā, kas nodevusies eksaktām zinātnēm un nedzīvai tehnoloģijai - un tieši tāda bija Pirmās Impērijas sabiedrība pastāvēja neskaidra, bet spēcīga socioloģiska tendence pretoties gara pasaules pētījumiem. Tādas aktivitātes neiemantoja cieņu, jo nesolīja tūlītēju ieguvumu, un saņēma trūcīgu finansējumu, jo nebija ienesīgas.

Pēc Pirmās Impērijas sabrukuma organizētā zinātne sadrupa fragmentos un aizslīdēja atpakaļ - atpakaļ, atpakaļ - līdz pat kodolspēka pamatelementiem un vēl tālāk, līdz ogļu un naftas ķīmiskajai enerģijai. Vienīgais izņēmums šajā procesā, protams, bija Pirmais Fonds, kurā zinātnes dzirkstele tika uzturēta dzīva, aktīva un gatava uzliesmot. Tomēr arī tur dominēja fiziskais aspekts un smadzenes bija svarīgas tikai kā ķirurģisku pētījumu objekts.

Hari Seldons pirmais izvirzīja domu, kas vēlāk kļuva par vispārpieņemtu patiesību.

“Nervu mikrostrāvas uztver ikvienu mainīgo impulsu un reakciju, gan apzinātu, gan neapzinātu,” viņš savulaik teica. "Smadzeņu viļņi, kas atveidoti uz rūtiņu papīra trīsošos kāpumos un kritumos, atspoguļo kopējo domu pulsāciju, ko raida miljardi šūnu. Teorētiski analīzei būtu jāatklāj subjekta domas un emocijas no pirmās līdz pēdējai. Tai būtu jāuzrāda jebkādas atšķirības un novirzes: ne vien tās, ko nosaka nozīmīgi fiziskie defekti - gan iedzimti, gan iegūti -, bet arī tās, ko izraisa mainīgi emociju stāvokļi, pat tik sīkas nianses kā, piemēram, pārmaiņa subjekta dzīves filozofijā.”

Tomēr pat Seldonam neizdevās tikt tālāk par teorētiskiem pieļāvumiem.

Taču tagad jau piecdesmit gadu Pirmā Fonda zinātnieki centās apgūt šo neticami plašo un komplicēto jauniegūto zinību krātuvi. Šajā nolūkā vispirmām kārtām, protams, tika izmantoti jauni tehnoloģiskie paņēmieni - piemēram, elektrodu pievienošana galvaskausa šuvēm ar jaunizveidotu metodi, kas ļāva rast tiešu kontaktu ar pelēkajām šūnām, pat nenoskujot attiecīgo galvas laukumu. Un bija arī reģistrators, kas automātiski fiksēja smadzeņu viļņu datus gan kā vienotu kopumu, gan kā atsevišķas sešu neatkarīgu mainīgo lielumu funkcijas.

Varbūt pats zīmīgākais apstāklis šajā laikā bija arvien augošā cieņa un bijība pret encefalogrāfiju un encefalogrāfijas speciālistiem. Doktors Kleise, izcilākais no viņiem, piedalījās zinātniskās konferencēs līdzvērtīgā statusā ar fizikas speciālistiem. Doktors Darells, kas gan vairs aktīvi neiesaistījās zinātniskajā darbā, bija pazīstams ar spožiem sasniegumiem encefalogrāfijas analīzē, un ne mazāk slavenu viņu darīja fakts, ka viņa māte bija iepriekšējās paaudzes cildinātā varone Beita Darella.

Tā nu doktors Darells šobrīd sēdēja krēslā, un pie viņa galvas viegli, gandrīz nejūtami kļāvās elektrodi, un vakuumā ietvertās adatas zibēja turp un atpakaļ. Reģistrators atradās viņam aiz muguras - jo labi zināms, ka kustīgās līnijas var izraisīt subjektā neapzinātu vēlmi tās kontrolēt un tādējādi ietekmēt rezultātu, - bet viņš zināja, ka centrālais displejs uzrāda izturēti ritmisku un gandrīz nemainīgu Sigma līkni, kas atbilst viņa spēcīgajam, disciplinētajam prātam. To apstiprinās un skaidrāk iezīmēs rādītāji uz palīgdispleja, kas apstrādā smadzenīšu viļņus. Būs asi, gandrīz nepārtraukti grūdieni no

priekšējās daivas un apslāpēta vibrācija no zemkārtas apvidiem, kam ir šaurs frekvenču diapazons... Savus smadzeņu viļņus viņš pārzināja tikpat nemaldīgi kā mākslinieks savu acu krāsu.

Kad doktors Darells piecēlās no guļamkrēsla, Pel-leass Antors neizteica nekādus komentārus. Jaunais cilvēks izņēma no aparāta visas septiņas diagrammas un pārlaida tām ātru, asredzīgu skatienu kā cilvēks, kurš precīzi zina, ko meklē, kaut arī tā būtu ļoti sīka, gandrīz neredzama nianse.

- Lūdzu, tagad jūs, doktor Semik!

Semika vecīgā, dzeltenīgā seja bija nopietna. Elek-troencefalogrāfija viņam bija mūža nogales zinātne, kuru viņš pārzināja vāji un uzlūkoja pat ar slēptu nepatiku kā jaunmodīgu izlēcienu. Viņš zināja, ka ir vecs un ka smadzeņu viļņi to uzrādīs. Par to liecināja arī grumbas sejā, salīkusī stāja, roku trīcēšana - bet tās bija tikai ķermeņa fiziskās izpausmes. Smadzeņu viļņu diagramma varēja liecināt, ka novecojis ir arī viņa prāts. Semiks to uztvēra kā mulsinošu un neaicinātu iebrukumu cilvēka pēdējā aizsardzības cietoksnī - viņa prātā.

Viņam pievienoja elektrodus. Procedūra no sākuma līdz beigām, protams, bija pilnīgi nesāpīga. Viņš juta tikai pavisam vieglas trīsas, kas nesniedzās pat līdz maņu slieksnim.

Nākamais bija Terbors, kas visas piecpadsmit minūtes sēdēja mierīgi un vienaldzīgi, un viņam sekoja Munns, kas sarāvās pēc pirmā elektrodu pieskāriena un visu norises laiku grozīja acis, itin kā gribēdams pavērst tās uz aizmuguri un vērot notikušo cauri pakausim.

- Un tagad... - iesāka Darells, kad viss bija galā.

- Un tagad vēl kaut kas, - Antors teica ar tādu kā vainas pieskaņu balsi. - Šajā mājā ir vēl viens cilvēks.

Darells sarauca pieri. - Mana meita?

- Jā. Varbūt jūs atceraties, ka es vēlējos, lai viņa šovakar paliek mājās.

- Jūs gribat izdarīt viņai encefalogrāfisku analīzi? Augstā Galaktika, kāpēc?

- Bez tās es nevaru turpināt.

Darells paraustīja plecus un devās augšā pa kāpnēm. Arkādija bija laikus saņēmusi brīdinājumu, un, kad tēvs iegāja viņas istabā, skaņu uztvērējs bija noslēpts un viņa lūkojās ienācējā rātnām, nevainīgām acīm. Ja neņem vērā identifikācijas un reģistrācijas vajadzībām izdarītos smadzeņu uzbūves pamatmērījumus tūlīt pēc viņas dzimšanas, šī bija pirmā reize, kad viņas galvai pieskārās elektrodi.

- Vai drīkstu paskatīties? - Arkādija jautāja un pastiepa roku, kad procedūra bija galā.

- Tu tur neko nesapratīsi, Arkādij, - doktors Darells atbildēja. - Vai tev nebūtu laiks doties gulēt?

- Jā, tēt, - viņa paklausīgi atbildēja. - Arlabunakti, kungi!

Uzskrējusi augšstāvā un veikusi pavisam nelielus sagatavošanās darbus, Arkādija ielēca gultā. Alinta skaņu uztvērējs blakus spilvenam ļāva justies gluži kā grāmatfilmas varonei, un “spiegošanas” ekstāzē viņa jūsmīgi tvēra ikvienu notikuma mirkli.

Pirmie vārdi, kurus Arkādija dzirdēja, izskanēja no Antora mutes, un tie bija tādi: - Analīzes, kungi, visas ir apmierinošas. Arī bērnam viss kārtībā.

Bērnam, Arkādija noskurinājās un raidīja Antoram tumsā saniknotu skatienu.

Antors atvēra portfeli un izņēma no tā vairākus dučus lapu ar smadzeņu viļņu diagrammām. Tie nebija oriģināli. Un portfelis nebija aprīkots ar parastu atslēgu. Ja to turētu nevis īpašnieka, bet svešinieka plauksta, portfeļa saturs ātri un klusi pārvērstos pelnos. Arī tad, kad pieraksti bija izņemti, tiem pēc pusstundas vajadzēja tikpat neatgriezeniski izgaist.

Taču to īsajā pastāvēšanas laikā Antors ātri paskaidroja: - Te man ir vairāku otršķirīgu Anakreona valdības darbinieku smadzeņu viļņu diagrammas. Šis ir psihologs Lokrisas Universitātē, šis ir Sivennas rūpnieks. Un šeit jūs varat redzēt pārējos!

Vīri saspiedās ciešāk kopā. Visi, izņemot Darellu, redzēja tikai drebelīgas līnijas uz pergamenta. Turpretī Darellam tās kliedza pretī tūkstoš mēlēs.

Antors norādīja uz kādu no līknēm. - Es gribu pievērst jūsu uzmanību, doktor Darell, relatīvi nemainīgajam apgabalam starp sekundārajiem tau viļņiem priekšējā daivā, kas visām šīm diagrammām ir kopējs. Vai jūs varētu ar manu Analītisko Mērītāju pārbaudīt šo atzinumu, ser?

Analītisko Mērītāju varētu uzskatīt par attālu radinieku - kā debesskrāpi būdai - tādai bērnudārza rotaļlietai kā logaritmiskais lineāls. Darells to pielietoja ar ilgu gadu pieredzes veiklību. Ar brīvu roku uzskicējis rezultātus, viņš secināja to pašu, ko Antors: priekšējās daivas apvidos, kuriem vajadzēja uzrādīt spēcīgus impulsus, atklājās tikai neizteiksmīgi, nemainīgi laukumi.

- Kā jūs to izskaidrojat, doktor Darell? - Antors jautāja.

- īsti nesaprotu. Pirmajā brīdī vienkārši šķiet, ka tas nav iespējams. Pat amnēzijas gadījumos notiek apspiešana, nevis izzušana. Varbūt te ir notikusi radikāla smadzeņu ķirurģija?

- Jā, noteikti kaut kas ir izgriezts! - nepacietīgi iesaucās Antors. - Bet ne jau fiziskā nozīmē. Ziniet, to var būt izdarījis Mūlis. Viņš varēja pilnīgi noslāpēt spēju just konkrētas emocijas vai attieksmi un atstāt šādu gludu laukumu. Vai arī...

- Vai arī to ir izdarījis Otrais Fonds. Vai tā jūs domājat? - Terbors jautāja un lēni pasmaidīja.

Nebija īstas vajadzības atbildēt uz šo gluži retorisko jautājumu.

- Kas jums izraisīja šīs aizdomas, mister Antor? -jautāja Munns.

- Man ne. Doktoram Kleisem. Viņš vāca smadzeņu viļņu diagrammas tāpat kā Planetārā policija, tikai ar citādu ievirzi. Viņš specializējās uz intelektuāļiem, valdības ierēdņiem un redzamākajiem uzņēmējiem. Redziet, viens ir skaidrs: ja Otrais Fonds virza Galaktikas vēstures gaitu - mūsu vēsturi -, tad viņiem tas jādara pēc iespējas neuzkrītoši un izsmalcinātiem paņēmieniem. Ja viņi darbojas caur cilvēku apziņu, un tā tas noteikti ir, tad izvēlas cilvēkus, kuriem ir ietekme -kultūrā, rūpniecībā, politikā. Tāpēc doktors Kleise pievērsās tieši tiem.

- Jā, bet vai tam ir kāds apstiprinājums? - iebilda Munns. - Kāda ir šo cilvēku uzvedība? Es runāju par tiem, kuriem ir šie gludie laukumi. Varbūt tā ir pilnīgi normāla parādība? - Mazliet bērnišķi zilās acis cerīgi lūkojās pārējos, tomēr uzmundrinājumu nesastapa.

- Es atstāju to doktora Darella ziņā, - Antors teica. - Pajautājiet viņam, cik reižu viņš savu vispārējo studiju laikā ir redzējis šo parādību vai lasījis par to iepriekšējās paaudzes literatūras aprakstos. Un tad pajautājiet, cik lielas ir iespējas to konstatēt gandrīz katrā tūkstotī no doktora Kleises pētītajiem gadījumiem.

- Manuprāt, nav nekādu šaubu, - domīgi sacīja Darells, - ka šīs ir mākslīgas mentalitātes. Tās ir ietekmētas. Patiesībā man bija jau zināmas aizdomas...

- Es zinu, doktor Darell, - Antors teica. - Un zinu arī to, ka jūs savā laikā strādājāt kopā ar doktoru Kleisi. Es gribētu dzirdēt, kāpēc jūs pārtraucāt šo sadarbību.

Jautājums īstenībā nebija naidīgs. Varbūt tas bija vienkārši piesardzīgs, tomēr pēc tā iestājās pailgs klusuma brīdis. Darells pēc kārtas pārlaida skatienu visiem saviem viesiem un beidzot skarbi atbildēja: - Tāpēc, ka Kleises cīņai nebija jēgas. Viņš sacentās ar pārāk stipru pretinieku. Viņš atklāja to, ko mēs - viņš un es - zinājām jau iepriekš: to, ka mēs neesam noteicēji paši par sevi. Un es negribēju to zināt! Man svarīga bija mana pašcieņa. Man patika domāt, ka mūsu Fonds ir savas kolektīvās dvēseles vadonis, ka mūsu senči nav karojuši un miruši tukšu mērķu dēļ. Es domāju tā: vienkāršāk ir no tā novērsties, kamēr nav pilnīgas pārliecības. Amats man nebija vajadzigs, jo manas mātes ģimenei uz visiem laikiem piešķirtā valdības pensija spētu apmierināt manas nepretenciozās vajadzības. Mājas laboratorija man neļautu garlaikoties, un dzīve tik un tā reiz beigsies... Un tad Kleise nomira.

Semiks atsedza zobus un teica: - Es neko nezinu par šo Kleisi. No kā viņš nomira?

- Nomira, un viss! - Antors atmeta. - Viņš zināja, ka mirs. Pirms pusgada viņš man teica, ka esot piekļuvis pārāk tuvu...

- Un tagad mēs esam p-piekļuvuši p-pārāk tuvu, vai ne? - sausām lūpām jautāja Munns, un viņa ādamābols noraustījās.

- Jā, - Antors bezkaislīgi atbildēja, - bet tas tikpat bija jau noticis. Ar mums visiem. Tieši tāpēc jūs esat izraudzīti. Es esmu doktora Kleises students. Doktors Darells bija viņa kolēģis. Džols Terbors savos raidījumos nosodīja mūsu aklo ticību Otrā Fonda glābēja rokai, līdz valdība viņu apklusināja - jāpiebilst, ar kāda ietekmīga finansista starpniecību, un šī finansista smadzenes uzrāda to, ko Kleise dēvēja par Apstrādāto Laukumu. Homiram Munnam pieder vislielākā mājas kolekcija “muliāna” - tā es atļaujos apzīmēt savāktos datus par Mūli, un viņš ir publicējis vairākus rakstus ar minējumiem par Otrā Fonda dabu un funkcijām. Doktors Semiks ir devis lielu ieguldījumu encefalogrāfiskās analīzes matemātikā, kaut gan diezin vai paredzēja, ka viņa matemātiskos atklājumus var pielietot šajā jomā.

Semiks plati iepleta acis un guldzoši, saraustīti iesmējās. - Nē, jaunais cilvēk! Es analizēju intranuk-leārās kustības, tā dēvēto n-ķermeņu problēmu. Ence-falogrāfijā es orientējos ļoti vāji.

- Tātad mēs saprotam stāvokli. Skaidrs, ka valdība šajā ziņā neko nespēj darīt. Grūti pateikt, vai mērs vai kāds no viņa administrācijas apzinās situācijas nopietnību. Bet vienu es zinu: mums pieciem nav, ko zaudēt, bet iegūt mēs varam daudz. Katra jauna zināšanu deva var paplašināt mūsu pētījumu loku drošā virzienā. Kā paši saprotat, šis ir tikai sākums.

- Cik plaši ir notikusi šī Otrā Fonda infiltrācija? -jautāja Terbors.

- Es nezinu. Man nav atbildes. Visas infiltrācijas, kuras esam atklājuši, ir bijušas valsts ārējās malās. Centrālā pasaule, iespējams, vēl nav skarta, taču arī tas nav skaidri zināms, citādi es jūs nebūtu pārbaudījis. Aizdomas sevišķi krita uz jums, doktor Darell, jo jūs pametāt pētījumus kopā ar doktoru Kleisi. Starp citu, Kleise nekad jums to nepiedeva. Es pieļāvu, ka jūs ir mainījis Otrais Fonds, taču Kleise vienmēr apgalvoja, ka jūs vienkārši esot gļēvulis. Piedodiet, doktor Darell, ka es jums to saku, taču man ir svarīgi izskaidrot stāvokli. Es personīgi laikam saprotu jūsu attieksmi, un, ja tas bija gļēvums, tad tomēr piedodams.

Pirms atbildes doktors Darells dziļi ievilka elpu. - Es aizbēgu! Sauciet to, kā vēlaties. Tiesa, es centos saglabāt draudzību ar Kleisi, bet viņš ne reizes man neatrakstīja un nepiezvanīja līdz pat dienai, kad atsūtīja man jūsu smadzeņu viļņu datus, un tas notika nepilnu nedēļu pirms viņa nāves...

- Atvainojiet! - iejaucās Homirs Munns ar tādu kā nervozu dramatismu. - Es t-tomēr lāgā nesaprotu, k-ko mēs šeit d-darām. Ja t-tikai runājam, runājam un runājam, tad mēs esam nožēlojami s-sazvērnieki. B-bet es nesaprotu, ko citu mēs varam d-darīt. Tas ir ļoti b-bērnišķīgi. V-visi šie smadzeņu v-viļņi un g-gudrā runāšana. V-vai jums ir k-kaut viens ierosinājums, ko d-darīt?

Pelleasa Antora acis iemirdzējās. - Jā, ir! Mums jāsavāc vairāk informācijas par Otro Fondu. Tas ir pirmais, kas nepieciešams. Mūlis pirmos piecus varas gadus aizvadīja, meklēdams tieši šo informāciju, un cieta

neveiksmi - vai vismaz tā mēs esam radināti domāt. Bet pēc tam viņš pārtrauca meklējumus. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam neizdevās? Bet varbūt tāpēc, ka izdevās?

- Atkal runāšana! - Munns rūgti izmeta. - K-kā lai mēs t-to uzzinām?

- Vispirms labāk paklausieties! Mūļa galvenā mājvieta atradās uz Kalgana. Pirms Mūļa valdīšanas laika Kalgans nebija daļa no Fonda komerciālās ietekmes sfēras, un tāds tas nav arī tagad. Pašlaik Kalganu pārvalda vīrs, vārdā Stetins, ja vien līdz rītdienai pilī nenotiks jauns apvērsums. Stetins dēvē sevi par Pirmo Pilsoni un uzskata sevi par Mūļa pēcteci. Ja tajā pasaulē pastāv kāda tradīcija, tad tā ir saistīta ar Mūļa izcilību un pārcilvēka spējām, turklāt tā ir sakāpināta līdz māņticībai. Līdz ar to Mūļa vecā pils ir pārvērsta gluži vai par svētnīcu. Neviens tajā nedrīkst ieiet bez īpašas atļaujas, un iekštelpās nekas nav mainīts.

- Nu un?

- Nu, un kāpēc radies tāds stāvoklis? Šajos laikos nekas nenotiek bez iemesla. Ja nu tā nav tikai māņticība, kas liek saglabāt Mūļa pili nepieejamu un neskartu? Ja nu par to ir gādājis Otrais Fonds? īsāk sakot, ja nu Mūļa piecu gadu meklējumu rezultāti slēpjas tieši pils iekšienē?

- Ek, b-blēņas!

- Kāpēc ne? - Antors neatlaidās. - Visā savā pastāvēšanas laikā Otrais Fonds ir slēpies un ļoti maz iesaistījies Galaktikas notikumos. Es zinu, ka no mūsu viedokļa loģiskāk liktos pili nojaukt vai vismaz iznīcināt datus. Bet neaizmirsīsim šo izcilo psihologu psiholoģiju! Viņi ir seldoni, viņi ir mūļi, un viņi darbojas netiešā veidā, ar apziņas starpniecību. Viņi neko

nenojauks un neiznīcinās, ja var sasniegt savu mērķi, ietekmējot apziņas stāvokli. Vai saprotat?

Tūlītējas atbildes nebija, un Antors turpināja: - Un tieši jūs, Munn, esat tas, kas var sagādāt mums vajadzīgo informāciju.

- Es? - Pārsteiguma sauciens atgādināja kliedzienu. Munna skatiens drudžaini zibēja no cita uz citu. - Es neko tamlīdzīgu nevaru! Es neesmu rīcības cilvēks, es neesmu t-telefilmu varonis! Es esmu b-bibliotekārs. Ja varu jums palīdzēt kā bibliotekārs, labi, es riskēšu sadurties ar Otro Fondu, bet es nelidošu kosmosā t-tik... t-tik neprātīga mērķa dēļ!

- Nomierinieties un paklausieties! - Antors pacietīgi teica. - Mēs ar doktoru Darellu esam vienisprātis: tieši jūs esat īstais cilvēks! Tā ir vienīgā iespēja rīkoties dabiski un neuzkrītoši. Jūs sakāt, ka esat bibliotekārs. Lieliski! Kāda ir jūsu galvenā interešu joma? Muliāna! Jums jau tagad pieder vislielākā materiālu kolekcija par Mūli, kāda atrodama Galaktikā. Būtu tikai dabiski, ja jūs vēlētos to paplašināt, un jums tas izdotos dabiskāk nekā jebkuram citam. Tieši jūs varētu lūgt atļauju ieiet Kalgana Pilī, neizraisot aizdomas par slēptiem nolūkiem. Varbūt jums atteiks, taču jūs neturēs aizdomās. Turklāt jums pieder vienvietīgs kosmosa kuģis. Ir zināms, ka ikgadējā atvaļinājuma laikā jūs ceļojat uz citām planētām. Jūs esat bijis pat uz Kalgana. Saprotiet, jums taču jādara tikai tas pats, ko esat darījis līdz šim!

- Bet es taču nevaru v-vienkārši t-teikt: “Esiet t-tik laipni un ielaidiet mani jūsu s-svētākajā v-vietā, mister P-Pirmais P-Pilsoni!”

- Kāpēc gan ne?

- Augstā Galaktika, tāpēc ka viņš man to neļaus!

- Tas ir iespējams. Tādā gadījumā jūs vienkārši lidosiet atpakaļ un mēs izdomāsim kaut ko citu.

Munns bezpalīdzīgā protestā lūkojās apkārt. Viņš juta, ka tiek ierauts pasākumā, kurā nepavisam negrib iesaistīties. Bet neviens nepalīdzēja viņam tikt no tā vaļā.

Tā nu beigu beigās doktora Darella namā tika pieņemti divi lēmumi. Pirmais - ar ļoti negribīgu Munna piekrišanu - bija bibliotekāra lidojums uz Kalganu, līdzko sāksies viņa vasaras atvaļinājums.

Otrais bija pilnīgi nesankcionēts lēmums, ko pieņēma pilnīgi neoficiāla sapulces dalībniece, izslēgdama skaņu uztvērēju un laizdamās novēlotā naktsmiegā. Pie šī otrā lēmuma mēs atgriezīsimies vēlāk.

10. KRĪZE TUVOJAS

Uz Otrā Fonda bija pagājusi nedēļa, un Pirmais Runātājs atkal smaidīdams raudzījās Studentā.

- Acīmredzot jūs esat atnesis man interesantus rezultātus, citādi jūsos nebūtu tik daudz slēptu dusmu.

Students uzlika plaukstu uz līdzatnestā aprēķinu tīstokļa un jautāja: - Vai varat droši apgalvot, ka šī ir reāla problēma?

- Priekšnosacījumi atbilst patiesībai. Es neko neesmu sagrozījis.

- Tādā gadījumā man jāpieņem rezultāti, un es tos negribu pieņemt.

- Gluži dabiski. Bet kāds tam sakars ar to, ko jūs gribat vai negribat? Pastāstiet, kas jūs tik ļoti nomāc! Nē, nē, nolieciet savus secinājumus malā. Es tos analizēšu vēlāk. Pagaidām parunājiet ar mani! Ļaujiet man vērtēt jūsu izpratni.

- Labi, Runātāj... Kļūst skaidri redzams, ka Pirmā Fonda pamatpsiholoģijā ir notikusi pamatīga un visaptveroša pārmaiņa. Kamēr viņi zināja par Seldona Plāna esamību, nezinādami tā detaļas, viņi jutās pārliecināti par panākumiem, tomēr šo pārliecību pavadīja nenoteiktība. Viņi zināja, ka viss atrisināsies veiksmīgi, taču

nezināja, kad un kādā veidā. Tāpēc valdīja nepārtraukta spriedzes un neziņas gaisotne - un tieši to Seldons vēlējās. Citiem vārdiem sakot, varēja paļauties uz to, ka Pirmais Fonds darbosies ar maksimālu jaudu.

- Tēlains salīdzinājums, - Pirmais Runātājs atzīmēja, - bet es saprotu jūsu domu.

- Turpretī tagad, Runātāj, viņi zina par Otrā Fonda esamību, turklāt zina diezgan daudz; tas vairs nav tikai sens un neskaidrs Seldona izteikums. Viņi nojauš, ka tā uzdevums ir sargāt Plānu. Viņi zina, ka pastāv apvienība, kura vēro katru viņu soli un neļaus viņiem iet bojā. Tāpēc viņos zūd mērķtiecība un viņi ļauj sev peldēt pa straumi. Jā, atkal tēlains salīdzinājums.

- Tas nekas, turpiniet!

- Un tieši šī pūliņu atmešana, šī augošā pasivitāte, šī ļaušanās rāmam mieram un ārdošām hēdonisma tieksmēm ved pretī Plāna sabrukumam. Viņi ir jāpiespiež aktivizēties.

- Vai tas ir viss?

- Nē, tas nav viss. Lielākās iedzīvotāju daļas reakcija ir tāda, kā es aprakstīju. Bet mazākuma reakcija slēpj sevī nevēlamas iespējas. Zināšanas par mūsu aizsardzību un kontroli var nelielā cilvēku daļā izraisīt nevis pasīvu apmierinātību, bet naidīgumu. Tas izriet no Korillova teorēmas...

- Jā, jā. Es zinu šo teorēmu.

- Piedodiet, Runātāj. No matemātikas ir grūti izvairīties. Lai nu kā, sekas ir tādas, ka Otrā Fonda pūliņi tiek ne vien vājināti, bet daļēji vērsti pret mums pašiem, turklāt tas notiek diezgan aktivi.

- Vai tagad tas ir viss?

- Vēl jāmin viens faktors, kura iespējamība ir samērā zema...

- Labi! Un kas tas ir?

- Kamēr Pirmā Fonda enerģija tika veltīta vienīgi Impērijai, kamēr tā vienīgie ienaidnieki bija milzīgi, vecmodīgi karkasi, kas palikuši pāri no pagātnes drupām, cilvēkiem acīmredzami rūpēja galvenokārt fiziskās, eksaktās zinātnes. Tagad, kad mēs esam kļuvuši par jaunu un ievērojamu daļu viņu vidē, pastāv iespēja, ka viņu nostādne mainīsies. Nav izslēgts, ka viņi mēģinās kļūt par psihologiem...

- Šī pārmaiņa ir jau notikusi, - Pirmais Runātājs vēsi noteica.

Studenta lūpas sakniebās bālganā svītrā. - Tad visam ir beigas. Tā ir galvenā nesaderība ar Plānu. Runātāj, vai es to būtu zinājis, ja būtu dzīvojis... ārpusē?

Pirmā Runātāja balss skanēja nopietni. - Jūs jūtaties pazemots, jaunais cilvēk, jo domājāt, ka zināt un saprotat ļoti daudz, bet piepeši atklājat, ka neesat zinājis pavisam acīmredzamas lietas. Jūs domājāt, ka esat viens no Galaktikas Valdniekiem, bet piepeši atklājat, ka esat soli no iznīcības. Gluži saprotams, ka jums rodas nepatika pret ziloņkaula torni, kurā esat dzīvojis, pret nošķirtību, kādā esat mācījies, pret teorijām, ar kurām esat audzināts.

Arī es esmu pazinis tādas izjūtas. Tas ir normāli. Tomēr bija svarīgi, lai savos veidošanās gados jums nebūtu tieša kontakta ar Galaktiku, lai jūs paliktu šeit, kur saņemat visas zināšanas tīrā veidā un jūsu prāts tiek atbilstoši asināts. Mēs būtu varējuši parādīt jums šo... šo Plāna daļējo neveiksmi jau agrāk, pasargājot jūs no pašreizējā trieciena, bet tad jūs nebūtu pilnībā

izpratis visas kopsakarības tā, kā tās izprotat tagad. Tātad jūs šai problēmai neredzat nekādu risinājumu?

Students papurināja galvu un bezcerīgi atbildēja: - Nekādu!

- Nu, par to es nebrīnos. Paklausieties, ko es jums teikšu, jaunais cilvēk! Jau vairāk nekā desmit gadu mēs virzāmies pa noteiktu ceļu. Tas nav parasts ceļš: tas mums ir uzspiests pret mūsu gribu. Tas ietver maz ticamas iespējas, bīstamus pieņēmumus... Reizēm mēs esam bijuši spiesti pat nodarboties ar individuālām reakcijām, jo tā ir bijusi vienīgā iespēja, kaut gan jūs zināt, ka psihostatistika pēc savas būtības zaudē jēgu, ja to piemēro mazākam skaitam, nevis planētas mēroga aprēķiniem.

- Vai mums ir panākumi? - Students izdvesa.

- Pagaidām uz to nav atbildes. Līdz šim mēs situāciju esam saglabājuši stabilu, bet pirmo reizi Plāna vēsturē ir parādījusies iespēja, ka to var sagraut atsevišķa, parasta indivīda negaidītās darbības. Nelielam cilvēku skaitam mēs esam ietekmējuši apziņu līdz vajadzīgajam stāvoklim; mums ir savi aģenti, taču viņu rīcība ir stingri izplānota. Viņi nedrīkst improvizēt. Tas jums jāsaprot. Un es neslēpšu ļaunāko: ja tiks atklāta mūsu esamība šeit, šajā pasaulē, bojā ies ne tikai Plāns, bet arī mēs paši kā fiziskas būtnes. Kā redzat, mūsu risinājums nav sevišķi drošs.

- Bet tas mazumiņš, ko jūs izklāstījāt, vispār neizklausās pēc risinājuma, tas drīzāk ir izmisīgs minējums.

- Nē. Pareizāk būtu teikt: saprātīgs minējums.

- Kad iestāsies ši krīze, Runātāj? Kad mēs zināsim, vai esam bijuši veiksmīgi?

- Noteikti tuvākā gada laikā.

Students bridi pārdomāja dzirdēto, tad pamāja ar galvu un paspieda Runātājam roku. - Lai nu kā, labi, ka es to zinu!

Viņš pagriezās un izgāja no istabas.

Pirmais Runātājs klusēdams noskatījās, kā loga rūtis kļūst caurskatāmas. Aiz milzīgajiem ēku siluetiem pletās rāmas, bagātīgi zvaigžņotas debesis.

Gads aizritēs ātri. Vai pēc tam kāds no viņiem, no Seldona gudrības mantiniekiem, vēl būs dzīvs?

11. SLEPENĀ PASAŽIERE

Līdz vasaras sākumam pagāja mazliet vairāk par mēnesi. Proti, līdz brīdim, kad Homirs Munns bija uzrakstījis fiskālā gada pēdējo finanšu atskaiti, pārliecinājies, ka valdības norīkotais pagaidu bibliotekārs pietiekami labi pārzina amata smalkākās nianses - to diemžēl nevarēja sacīt par iepriekšējā gada aizvietotāju un veicis nepieciešamos priekšdarbus, lai viņa nelielais kosmosa kuģis “Unimara”, kas bija nosaukts par godu delikātai un romantiskai epizodei viņa dzīvē pirms divdesmit gadiem, izkustētos no ziemas miera.

Munns aizceļoja no Termina, īgnas grūtsirdības pārņemts. Neviens nebija ieradies ostā viņu pavadīt. Tas bija gluži dabiski, jo neviens nebija viņu pavadījis arī iepriekšējo gadu ceļojumos. Munns labi zināja, ka ļoti svarīgi ir darīt visu, lai šis ceļojums nekādi neatšķirtos no viņa agrākajiem lidojumiem, tomēr nespēja nokratīt neskaidru aizvainojuma apjautu. Viņš, Homirs Munns, varonīgi riskē ar dzīvību, mezdamies prātam neaptveramā dēkā, un tomēr ir pamests viens!

Vismaz tā domāja viņš pats.

Un maldījās, jo nākamajā dienā izcēlās liels juceklis gan uz “Unimaras” gan doktora Darella ārpilsētas namā.

Hronoloģiskā ziņā tas vispirms sākās doktora Da-rella namā un sākās ar istabeni Poliju, kuras atvaļinājuma mēnesis nupat bija beidzies. Aizelsusies un izbiedēta viņa noskrēja lejā pa kāpnēm.

Sastapusi krietno doktoru, Polija bezcerīgi pūlējās izpaust savas izjūtas vārdos un, kad tas neizdevās, iespieda viņam rokās papīra aploksni un kubveida priekšmetu.

Negribīgi tos paņēmis, doktors Darells jautāja: - Kas noticis, Polij?

- Viņa ir projām, doktor!

- Kas ir projām?

- Arkādija!

- Kā to saprast: projām? Kur viņa palikusi? Par ko jūs runājat?

Polija piecirta kāju pie grīdas. - Kā lai es zinu? Viņa ir projām, un pazudis ir arī čemodāns un daļa viņas drēbju, un, re, te ir vēstule! Izlasiet taču, nestāviet kā sasalis! Ak jūs, vīrieši!

Doktors Darells paraustīja plecus un atvēra aploksni. Vēstule nebija gara, un pašrocīgi bija uzvilkts tikai stūrainais paraksts “Arkadī”; pārējais teksts bija rakstīts Arkādijas transkribētāja izsmalcinātajā, graciozajā rokrakstā.

“Mīļo tēt!

Man būtu pārāk sāpīgi atvadīties no Tevis personīgi. Es būtu raudājusi kā maza meitenīte, un Tev būtu kauns par mani. Tāpēc es rakstu šo vēstuli, jo gribu pateikt, cik ļoti man tevis pietrūks, kaut arī es pavadīšu brīnišķīgu vasaras brīvlaiku kopā ar tēvoci Homiru. Es pratīšu nevainojami gādāt par sevi un drīz atkal

atgriezīšos mājās. Tikmēr atstāšu Tev kādu savu lietu. Vari to pagaidām paturēt.

Tava mīlošā meita

Arkadī.”

Doktors Darells izlasīja vēstuli vairākas reizes, un apjukums viņa sejā ar katru reizi pieauga. - Vai jūs to izlasījāt, Polij? - viņš stīvi noprasīja.

Polija tūlīt ieņēma aizsardzības pozīciju. - To nu jūs man nevarat pārmest, doktor! Uz aploksnes ir rakstīts “Polijai”, un es nevarēju zināt, ka tā vēstule iekšā ir rakstīta jums. Es neesmu nekāda okšķere, doktor, un visus šitos gadus, kopš pie jums strādāju...

Doktors Darells mierinādams pacēla roku. - Ir jau labi, Polij! Tas nav svarīgi. Es tikai gribēju zināt, vai jūs saprotat, kas ir noticis.

Viņš centās ātri aptvert stāvokli. Nebija jēgas teikt Polijai, lai viņa to aizmirst. Pretiniekam vārds “aizmirst” ir tukša skaņa; tāds padoms tikai piešķirtu notikušajam lielāku nozīmi un izraisītu gluži pretēju efektu.

Tāpēc viņš teica: - Ir nu gan dīvaina meitene! Ļoti romantiski noskaņota. Kopš mēs nolēmām, ka Arkādija šajā vasarā dosies kosmosa ceļojumā, viņa nudien dzīvo kā pa mākoņiem.

- Un kāpēc man neviens neko nav teicis par tādu kosmosa ceļojumu?

- Mēs to izplānojām tad, kad jūs bijāt atvaļinājumā, un pēc tam aizmirsām jums pastāstīt. Viss kārtībā, nekas sevišķs nav noticis.

Tagad Polijas sākotnējās izjūtas pārtapa svētā sašutumā. - Ak nekas sevišķs nav noticis? Tas nabaga bērns ir aizlidojis ar vienu pašu koferi, bez pieklājīgām drēbēm un bez pavadoņa! Cik ilgi viņa būs projām?

- Es jūsu vietā par to neraizētos, Polij. Uz kuģa viņai būs pietiekami daudz apģērbu. Viss ir nokārtots. Esiet tik laipna un paziņojiet misteram Antoram, ka es gribu viņu redzēt! Ak jā, un vai šis ir tas priekšmets, ko Arkādija man atstājusi? - Viņš pagrozīja savādo kubu plaukstās.

Polija izaicinoši atmeta galvu. - To nu es nezinu! Vēstule bija uzlikta tam virsū, un vairāk es neko nevaru pateikt. Ko tu neteiksi, aizmirsāt man pastāstīt! Ja viņas māte būtu dzīva...

Darells ar rokas mājienu viņu pārtrauca. - Lūdzu, pasauciet misteru Antoru!

Antora nostāja šajā jautājumā pilnīgi atšķīrās no Arkādijas tēva viedokļa. Pirmos izteikumus viņš pavadīja ar dūru vīstīšanu un matu plēšanu un pēc tam ļāva vaļu niknumam.

- Augstā Visuma vārdā, ko jūs vēl gaidāt? Ko mēs abi vēl gaidām? Meklējiet monitorā kosmosa ostu un lieciet viņiem sazināties ar “Unimaru”!

- Mieru, Pelleas, viņa ir mana meita.

- Bet tā nav jūsu Galaktika!

- Nomierinieties! Arkādija ir gudra meitene, Pelleas, un viņa visu ir rūpīgi pārdomājusi. Labāk mēģināsim izsekot viņas domu gaitai, kamēr notikušais vēl ir svaigā atmiņā. Vai jūs zināt, kas šis ir par priekšmetu?

- Nē. Vai nav vienalga, kas tas ir?

- Nav vis, jo tas ir skaņu uztvērējs.

- Šis te?

- Tas ir pašgatavots, bet darbojas. Es to pārbaudīju. Vai jūs nesaprotat? Tādā veidā viņa mums darīja zināmu, ka ir noklausījusies mūsu sarunas un plānus. Viņa ir uzzinājusi, kurp Homirs Munns dodas un kāpēc viņš to dara. Un nolēmusi, ka būs aizraujoši lidot viņam līdzi.

- Augstais Visums! - jaunais vīrietis novaidējās. - Otrajam Fondam būs iespēja pārtvert un apstrādāt vēl vienu apziņu!

- Bet Otrajam Fondam nav nekāda iemesla a priori turēt aizdomās četrpadsmitgadīgu meiteni vai uzskatīt viņu par bīstamu, ja vien mēs paši nepievērsīsim viņai uzmanību, piemēram, atsaucot kuģi atpakaļ no kosmosa tikai tādēļ, lai atgrieztu viņu mājās. Vai esat aizmirsis, ar ko mums ir darīšana? Un cik maz vajadzīgs, lai atklātu mūsu darbošanos? Un cik bezpalīdzīgi mēs būtu pēc tam?

- Bet mēs taču nedrīkstam atstāt visu nesaprātīga bērna ziņā!

- Viņa nav nesaprātīgs bērns, un mums nav izvēles. Viņai nebija vajadzības rakstīt vēstuli, tomēr viņa to darīja, lai atturētu mūs no gājiena uz policiju un pazuduša bērna meklējumiem. Viņas vēstule dod mājienu, ka visu šo notikumu var parādīt gluži nekaitīgā gaismā: Munns ir laipni piedāvājis vecam draugam paņemt līdzi viņa meitu līdzi neilgā brīvdienu ceļojumā. Un kāpēc gan ne? Viņš ir mans draugs gandrīz divdesmit gadu. Viņš pazīst Arkādiju kopš dienas, kad es atvedu viņu šurp no Trantora un viņai bija trīs gadi. Tāda situācija izskatās ļoti dabiska un patiesībā pat varētu mazināt aizdomas. Spiegs diezin vai vadātu sev līdzi četrpadsmitgadīgu meiteni.

- Mjā... Un ko darīs Munns, kad atradīs Arkādiju?

Doktors Darells tikko jaušami sarauca uzacis. - To es nevaru pateikt... bet pieļauju, ka Arkādija pratīs tikt ar viņu galā.

Tomēr nams tajā naktī šķita ļoti vientulīgs, un doktors Darells secināja, ka Galaktikas liktenim vairs nav lielas nozīmes, ja apdraudēta ir viņa miesīgās meitas īsā, neaprēķināmā dzīve.

Satraukums uz “Unimaras” sita daudz augstāku vilni, kaut gan skāra mazāku cilvēku skaitu.

Sēdēdama bagāžas telpā, Arkādija atklāja, ka viņai, pirmkārt, labi noder pieredze un, otrkārt, traucē pieredzes trūkums.

Sākotnējo paātrinājumu, tāpat kā vieglo nelabuma sajūtu, kas pavadīja pirmo šķebinošo lēcienu cauri hipertelpai, viņa pārlaida stoiskā mierā. Kā vienu, tā otru viņa bija iepazinusi agrākajos kosmosa lēcienos un bija tiem gatava. Turklāt viņa zināja, ka kuģa bagāžas telpās darbojas ventilācija un varbūt pat iespējams ieslēgt sienu apgaismojumu. Tomēr no apgaismojuma Arkādija atteicās, jo tas, pēc viņas domām, laupītu notikumam krietnu daļu romantikas. Viņa sēdēja tumsā, kā pienākas sazvērniecei, centās elpot pēc iespējas klusi un klausījās sīko trokšņu jūklī, kas ieskāva Homiru Munnu.

Tie bija necili trokšņi, tipiski vienatnē esošam vīrietim. Kurpju švīkstoņa, auduma čaboņa, saskaroties ar metālu, polsterēta krēsla iečīkstēšanās zem cilvēka svara, kontrolpaneļa asie kliksti, viegls plaukstas sitiens pa fotoelementu.

Un tomēr Arkādiju pārsteidza negaidīts pieredzes trūkums. Grāmatfilmās un videofilmās slepenajiem līdzbraucējiem, šķiet, bija neierobežotas spējas ilgstoši palikt nemanītiem. Protams, vienmēr pastāvēja risks kaut ko apgāzt, saceļot troksni, vai nošķaudīties -videofilmās šķavas bija pašsaprotama, gandrīz neatņemama notikumu daļa. To visu Arkādija zināja un centās būt uzmanīga. Viņa saprata arī to, ka nepatīkamus brīžus var sagādāt slāpes un tukšs vēders. Pret tādu iespēju viņa bija nodrošinājusies ar līdzpaņemtajām konservu kārbām. Tomēr daži būtiski apstākļi filmās nekad netika pieminēti, un Arkādija satriekta atklāja, ka slēpties bagāžas telpā, par spīti vislabākajiem nodomiem, viņa spēj tikai ierobežotu laiku.

Turklāt tādā vienvietīgā kosmosa kuģī kā “Unimara” bija tikai viena dzīvojamā istaba, tāpēc zuda pat riskantā iespēja izlavīties no bagāžas telpas, kamēr Munns kavētos citur.

Viņa izmisīgi gaidīja skaņas, kas liecinātu par Mun-na došanos pie miera. Kāds atvieglojums būtu noskaidrot, vai viņš krāc! Tomēr Arkādija vismaz zināja, kur atrodas guļvieta, un pazina matrača čīkstošo protestu zem klātpieliktā svara. Tam sekoja dziļš elpas vilciens un pēc tam žāvas. Arvien garākus klusuma brīžus pārtrauca atsevišķi gultas kraksti, gulētājam sakustoties vai mainot stāvokli.

Bagāžas telpas durvis viegli un klusi padevās pirksta spiedienam, un viņa pastiepa kaklu...

Istabā atskanēja skarba un nepārprotami cilvēciska skaņa.

Arkādija sastinga. Klusumu! Drusciņ, drusciņ vēl klusumu!

Viņa mēģināja izbāzt pa durvīm acis, nepakustinot galvu, taču tas neizdevās. Galva tiecās acīm līdzi.

Protams, Homirs Munns bija nomodā - viņš bija lasījis grāmatu guļvietas rāmajā, nekliedētajā apgaismojumā un tagad platām acīm blenza tumsā, ar vienu roku slepeni taustīdamies zem spilvena.

Arkādija strauji atrāva galvu atpakaļ. Nākamajā brīdī gaisma nodzisa un tumsā spalgi atskanēja Munna trīcošā balss: - Man ir b-blasters, un, zvēru pie G-galak-tikas, es šaušu!

Viņu pārtrauca Arkādijas nelaimīgais sauciens: - Tā esmu tikai es! Nešaujiet!

Var tikai pabrīnīties, cik vārīgs zieds ir romantika. To var pilnīgi sabojāt blasters, ko sažņaudzis rokā nervozs īpašnieks.

Atkal iedegās gaisma - šoreiz visā kuģī -, un Munns izslējās gultā sēdus. Iesirmie mati uz kalsnajām krūtīm un retie vienas dienas rugāji uz zoda piešķīra viņam pavisam neatbilstošu apšaubāma tipa izskatu.

Arkādija iznāca no slēptuves, mēģinādama nogludināt metālisko virsjaku, kurai pēc garantijas pienācās būt neburzīgai.

Apdullis no piepešā satricinājuma, Munns gandrīz izlēca no gultas, bet tad attapās un uzrāva palagu līdz pleciem. - K-kas... k-ko...? - viņš gārdzoši izdvesa un sastinga pilnīgā nesaprašanā.

Arkādija pazemīgi teica: - Lūdzu, atvainojiet mani uz mirkli! Man jānomazgā rokas. - Viņa zināja kuģa telpu izvietojumu un aši aizsteidzās vajadzīgajā virzienā. Kad viņa ar atjaunotu drosmi atgriezās istabā, Munns stāvēja pretī, ietinies rītasvārkos, kuru paba-lojušais audums krasi kontrastēja ar viņa spilgtajām izjūtām.

- Pie V-visuma melnajiem caurumiem, ko t-tu d-dari šeit, uz kuģa? K-kā tu t-te nokļuvi? Ko es t-tagad ar t-tevi lai daru? Kas t-te vispār notiek?

Tā kā jautājumu straume varēja būt nebeidzama, Arkādija viņu saudzīgi pārtrauca: - Es gribēju lidot jums līdzi, tēvoci Homir.

- Kāpēc? Uz kurieni?

- Jūs lidojat uz Kalganu, lai vāktu informāciju par Otro Fondu.

Munns izdvesa nesakarīgu vaidu un pilnīgi sašļuka, īsu brīdi Arkādija ar šausmām nodomāja, ka viņš kritīs histērijā un dauzīs galvu pret sienu. Viņš joprojām žņaudza rokā blasteru, un Arkādijai, to redzot, pakrūtē sagriezās salts nelabums.

- Uzmanieties... Neuztraucieties... - Vairāk neko viņa nespēja pateikt.

Tomēr pēc brīža Munns itin ciešami savaldījās un nosvieda blasteru uz gultas ar tādu sparu, ka tam būtu vajadzējis nostrādāt un izšaut kuģa korpusā caurumu.

- K-kā tu šeit iekļuvi? - viņš lēni noprasīja, itin kā uzmanīgi pieturēdams katru vārdu ar zobiem, lai tas netrīcētu pirms izlaušanās no mutes.

- Tas bija viegli. Es vienkārši atnācu uz angāru ar čemodānu un teicu: “Mistera Munna bagāža!” Tas vecis tikai parādīja ar īkšķi, kurp jāiet, un pat nepacēla galvu.

- Tagad man jāved t-tevi atpakaļ, p-pati saproti! -Homirs teica, un piepeši viņā uzzibēja neviltota prieka dzirksts. Visuma vārdā, tā nu nebija viņa vaina!

- To jūs nedrīkstat darīt, - Arkādija rāmi atbildēja. - Tas piesaistītu uzmanību.

- Ko?

- Jūs taču saprotat. Jūsu brauciens uz Kalganu tika izplānots tieši tāpēc, ka no jūsu puses būtu dabiski lūgt atļauju ieskatīties Mūļa pierakstos. Un jums jāizturas tik dabiski, lai jūs nepiesaistītu ne mazāko uzmanību. Ja lidosiet atpakaļ kopā ar meiteni, kura slepus ielavījusies kuģi, jūs varat nokļūt pat televīzijas ziņās.

- No k-kurienes tev radās šis iedomas par K-kal-ganu? Tas ir... b-bērnišķlgi! - Munna iebildumi bija tik samāksloti, ka diezin vai pārliecinātu pat nezinošu cilvēku, nemaz nerunājot par Arkādiju, kas bija nevainojami informēta.

- Es to noklausījos ar skaņu uztvērēju, - viņa atbildēja ar neveiksmīgi slēptu lepnumu. - Es zinu visu par jūsu ieceri, tāpēc jums atliek vienīgi ļaut man braukt līdzi.

- Un t-tavs tēvs? - Munns izspēlēja stiprāko kārti. - Viņš d-droši vien d-domā, ka tu esi nolaupīta... v-var-būt mirusi!

- Es atstāju vēstuli. - Arkādijas kārts bija vēl stiprāka. - Viņš droši vien saprot, ka nevajag celt traci vai darīt citas aplamības. Gan jūs drīz saņemsiet no viņa kosmogrammu.

To Munns spēja izskaidrot vienīgi ar burvestību, jo divas sekundes pēc Arkādijas vārdiem atskanēja signāls, vēstot par pienākušu ziņojumu.

- Tas noteikti ir mans tēvs, - Arkādija teica, un viņai bija taisnība.

Ziņa bija īsa un adresēta Arkādijai. Teksts bija tāds: “Paldies par jauko dāvanu, kuru Tu teicami prati izmantot. Lai Tev jauks ceļojums!”

- Redziet nu! - Arkādija teica. - Norādījumi ir skaidri.

Homirs Munns itin sekmīgi pierada pie Arkādijas klātbūtnes. Drīz viņš par to pat jutās priecīgs. Pēc kāda laika viņš nesaprata, kā būtu varējis bez šīs meitenes iztikt. Viņa bez mitas čaloja! Viņa izstaroja pacilātību! Un, pats galvenais, viņa it nemaz neraizējās! Viņa zināja, ka Otrais Fonds ir ienaidnieks, tomēr tas viņu neuztrauca. Viņa zināja, ka uz Kalgana vajadzēs stāties pretī naidīgi noskaņotai administrācijai, bet nevarēja vien sagaidīt šo brīdi!

Varbūt tāpēc, ka viņai bija četrpadsmit gadu.

Lai nu kā, nedēļām ilgais ceļojums tagad nozīmēja drīzāk sarunas, nevis grūtsirdīgu gremdēšanos sevī. Protams, tās nebija augsti intelektuālas sarunas, jo galvenokārt risinājās ap to, kā vislabāk tikt galā ar Kalgana Lordu. Šie prātojumi bija naivi un uzjautrinoši, tomēr izskanēja ar pārliecību un emocionālu degsmi.

Homirs pat atklāja, ka ir spējīgs smaidīt, klausoties un brīnoties, no kuras vēsturiskās daiļliteratūras pērles Arkādija ir piesavinājusies savu sagrozīto priekšstatu par lielo Visumu.

Pienāca vakars pirms pēdējā lēciena. Galaktikas tālo apvidu blāvi vizošajā plašumā mirdzēja Kalgana spožā zvaigzne. Kuģa teleskopā tā izskatījās kā izplūdis, zaigojošs plankums ar nenosakāmu diametru.

Arkādija sēdēja ērtākajā krēslā, pavilkusi zem sevis sakrustotas kājas. Viņa bija ģērbusies Homira biksēs un kreklā, kas viņai mazliet spieda. Savu sievišķīgāko apģērbu viņa bija izmazgājusi un izgludinājusi, lai varētu uzvilkt pirms nolaišanās.

- Kad būšu pieaugusi, es rakstīšu vēsturiskus romānus, - viņa pavēstīja. Līdz šim ceļojums Arkādijai bija

ļoti pa prātam. Tēvocis Homirs labprāt viņā klausījās, un saruna mēdz būt daudz patīkamāka, ja klausītājs ir patiesi gudrs cilvēks un stāstīto uztver nopietni.

Viņa turpināja: - Es esmu izlasījusi kaudzēm grāmatu par visiem izcilajiem cilvēkiem Fonda vēsturē. Par tādiem kā Seldons, Hardins, Mallovs, Deverss un citi, jūs jau zināt. Esmu pat izlasījusi lielāko daļu no tā, ko jūs esat rakstījis par Mūli, tikai man nepatīk lasīt tās vietas, kur Fonds cieš sakāvi. Vai jums arī nav patīkamāk lasīt tādas vēstures grāmatas, kurās ir izlaistas muļķīgās, neveiksmīgās daļas?

- Jā, ir gan, - Munns nopietni apstiprināja. - Bet tā vairs nebūtu godīga v-vēsture, Arkadī, vai nav tiesa? Akadēmisku atzinību nevar iegūt, ja notikumus neataino visā p-pilnībā.

- Ek, blēņas! Kāda nozīme ir akadēmiskai atzinībai? - Tēvocis Homirs viņai patika arvien labāk. Viņš jau vairākas dienas sauca viņu par Arkadī. - Manas grāmatas būs interesantas un plaši pazīstamas, un cilvēki tās pirks! Kāda jēga rakstīt to, ko neviens nepērk, un autors paliek nepazīstams? Man nevajag, lai mani pazīst tikai daži veci profesori. Es gribu, lai mani pazīst visi!

Arkādijas ieplestās acis mirdzēja priekā par savu nākotnes vīziju, un viņa iekārtojās krēslā vēl ērtāk. - Paklausieties, tiklīdz man izdosies pierunāt tēvu, es lidošu uz Trantoru, lai iegūtu galvenos materiālus par Pirmo Impēriju! Vai jūs zinājāt, ka es esmu dzimusi uz Trantora?

Homirs to zināja, tomēr atjautāja: - Patiešām? -, pauzdams piedienīgu pārsteigumu. Arkādija to atalgoja ar starojošu un mazliet klīrīgu smaidu.

- Jā, jā! Mana vecmāmiņa... nu, Beita Darella, jūs noteikti esat dzirdējis par viņu... kopā ar vectētiņu reiz bija aizlidojuši uz Trantoru. īstenībā tieši tur viņi apturēja Mūli, kad tam pie kājām jau bija visa Galaktika; un ar! mans tēvs un māte pēc apprecēšanās aizceļoja uz turieni. Es tur piedzimu. Nodzīvoju uz Trantora līdz mātes nāvei, bet tolaik man bija tikai trīs gadi, tāpēc es neko daudz neatceros. Vai jūs esat bijis uz Trantora, tēvoci Homir?

- Nē, neesmu vis. - Atspiedies pret auksto starpsienu, Homirs izklaidīgi klausījās. Kalgans bija jau pavisam tuvu, un viņš juta sevī atkal ieplūstam neomulīgo satraukumu.

- Vai tā nav ārkārtīgi romantiska pasaule? Tēvs stāsta, ka Stannela V valdīšanas laikā tur esot bijis vairāk iedzīvotāju nekā tagad desmit pasaulēs kopā! Tā esot bijusi milzīga metāla pasaule, viena milzum liela pilsēta un visas Galaktikas galvaspilsēta! Viņš man ir rādījis fotogrāfijas, ko pats uzņēmis uz Trantora. Tagad planēta ir sagrauta drupās, bet joprojām satriecoša! Man šausmīgi gribētos to redzēt vēlreiz. Patiesībā... Tēvoci Homir!

-Jā?

- Vai mēs nevarētu aizbraukt turp, kad būsim beiguši darbu uz Kalgana?

Homira sejā atplaiksnīja agrākās bailes. - K-ko? Liecies nu mierā! Šis ir lietišķs p-pasākums, nevis izprieca. To tu neaizmirsti!

- Arī tas būtu lietišķs pasākums, - Arkādija lūdzoši iebilda. - Uz Trantora droši vien varētu atrast neticamu daudzumu informācijas. Vai jūs tā nedomājat?

- Nē, nedomāju vis. - Homirs piecēlās kājās. - Un tagad nāc nost no d-datora! Mums jāveic pēdējais lēciens, un p-pēc tam tu iesi gulēt. - Nolaišanās solīja vismaz vienu ieguvumu: viņam bija bezgala apnicis gulēt uz mēteļa, kas noklāts uz metāla grīdas.

Aprēķini nebija sarežģīti. “Kosmosa ceļojumu rokasgrāmatā” maršruts no Fonda uz Kalganu bija aprakstīts pietiekami skaidri. Sekoja acumirklīgs grūdiens bezlaika lidojumā cauri hipertelpai, un pēdējais gaismas gads palika ceļotājiem aiz muguras.

Tagad Kalgana saule patiešām bija saule - liela, spoža un dzeltenbalta, neredzama aiz iluminatoriem, kas apspīdētajā pusē bija automātiski aizvērušies.

Līdz Kalganam bija atlikusi vairs tikai viena nakts.

12. LORDS

Kalganam neapšaubāmi bija pati savdabīgākā vēs-tūre visu pārējo Galaktikas pasauļu vidū. Termina planētas vēsture, piemēram, bija gandrīz nepārtraukta augšupeja. Savukārt Trantora vēsture - kādreizējā Galaktikas centra vēsture - bija gandrīz nepārtraukta lejupslīde. Bet Kalgans...

Sākumā, divus gadsimtus pirms Hari Seldona dzimšanas, Kalgans kļuva slavens kā Galaktikas izpriecu pasaule - turklāt tāda izpriecu pasaule, kas izklaidi padarīja par industriju.

Un tā bija stabila industrija. Pati stabilākā industrija visā Galaktikā. Kad visur citur Galaktikas civilizācija lēnām tuvojās bojāejai, Kalganu neskāra gandrīz nekādas katastrofas pazīmes. Lai kā mainījās Galaktikas tuvāko sektoru ekonomika un socioloģija, tajos vienmēr saglabājās izredzētais slānis - sabiedrības elite, un izredzētību allaž ir pavadījusi vēlme un iespēja pavadīt laiku izpriecās un dzīves priekos.

Tā nu Kalgans ilgstoši un veiksmīgi gādāja par šīs elites labsajūtu, apkalpojot Impērijas galma izsmalcinātos un iesmaržinātos švītus un viņu spožās, baudkārās dāmas; skarbos un rūdītos karavadoņus, asiņainos

karos pakļauto pasauļu dzelžainos valdniekus un viņu nekautrās prostitūtas; Fonda greznos un korpulentos biznesmeņus un viņu izlaidīgās un alkatīgās mīļākās.

Kalganam nebija svarīgi, kas viņi ir un kādi viņi ir, jo viņiem visiem bija nauda. Un, tā kā Kalgans apkalpoja visus, tā kā pieprasījums pēc Kalgana piedāvātajiem priekiem bija nepārtraukts, tā kā Kalganam pietika gudrības neiesaistīties nekādā pasaules politikā un nepieslieties nevienai nometnei, tas plauka un zēla, kad citi vīta, un mielojās, kad citi savilka jostas.

Tāds stāvoklis saglabājās līdz Mūļa ziedu laikiem. Pēc tam arī Kalgans padevās iekarotājam, kurš bija vienaldzīgs pret izpriecām un jebko citu, izņemot iekarojumus. Mūlim Kalgans nozīmēja to pašu, ko jebkura cita planēta.

Tādējādi Kalgans nonāca dīvainā Galaktikas metropoles lomā un kļuva par tādu kā piedzīvotāju dižākajai Impērijai, kāda pastāvējusi kopš pašas Galaktikas Impērijas beigām.

Pēc tam sekoja Mūļa piepešā nāve un līdzi tai straujš lejupkritiens. No Savienības atšķēlās Fonds. Vienlaikus un drīz pēc tam atdalījās Mūļa pārvaldīto teritoriju lielākā daļa. Piecdesmit gadus vēlāk par šo neilgo varas periodu bija palikušas tikai miglainas atmiņas, kas atgādināja opija izraisītu sapni. Kalgans nekad vairs neatguva agrāko lomu. Tas nespēja atjaunot bezrūpīgās izpriecu pasaules stāvokli, jo varas izraisīta apmātība nemēdz izzust bez pēdām. Turpmāk Kalganu cits pēc cita pārvaldīja vadoņi, kurus Fonds sauca par Kalgana Lordiem, bet kuri paši sevi dēvēja par Galaktikas Pirmajiem Pilsoņiem, atdarinot Mūļa vienīgo goda nosaukumu un tādejādi uzturot ilūziju, ka ari viņi ir izcili karavadoņi.

Pašreizējais Kalgana Lords savā statusā bija pavadījis piecus mēnešus. Sākotnēji viņš to bija ieguvis gan sava ieņemamā amata dēļ, būdams Kalgana flotes vadonis, gan iepriekšējā lorda nožēlojamas nepiesardzības dēļ. Tomēr neviens kalganietis nebija tik neapdomīgs, lai mēģinātu pārāk sīki iedziļināties šīs norises likumībā. Visiem taču zināms, ka tā mēdz notikt un visprātīgāk ir to pieņemt un samierināties.

Tomēr šāda pēctecība, kurā vietu saglabāja stiprākie, turklāt nevairīdamies no asinīm un nežēlības, palaikam pašķīra ceļu arī spējīgajiem. Lords Stetins bija gana prasmīgs valdnieks, kas nepakļāvās citu ietekmei.

Lords Stetins mēdza sagādāt grūtības viņa eminencei Pirmajam Ministram, kurš ar godājamu neitralitāti bija kalpojis gan iepriekšējam, gan pašreizējam lordam un, ja dzīvotu pietiekami ilgi, tikpat godājami kalpotu arī nākamajam.

Viņš mēdza sagādāt grūtības arī Lēdijai Kallijai, kas Stetinam bija tuva draudzene, tomēr ne tik tuva, lai varētu lepoties ar sievas statusu.

Tovakar visi trīs bija sapulcējušies Lorda Stetina privātajās istabās. Pirmais Pilsonis, masīvs un iespaidīgs, ģērbies savā iecienītajā admirāļa formas tērpā, sarauktu pieri sēdēja uz cieta krēsla tik stīvi, it kā pats būtu veidots no sēdekļa plastmasas. Viņa Pirmais Ministrs Levs Meiruss raudzījās valdniekā ar izklaidīgi neitrālu skatienu, un viņa slaidie pirksti nervozi un ritmiski glaudīja dziļo rievu, kas stiepās pār kalsno, iekritušo vaigu no izliektā deguna līdz iesirmās bārdas

līnijai. Lēdija Kallija bija graciozi iekārtojusies uz biezā, pūkainā pārklāja, kas sedza putuplasta dīvānu, un viņas pilnīgās, kaprīzi uzmestās lūpas tikko jaušami trīcēja neapmierinātībā par uzmanības trūkumu.

- Ser, - sacīja Meiruss, lietodams vienīgo piemēroto uzrunu lordam, kurš dēvēja sevi par Pirmo Pilsoni, - jums derētu tālredzīgāk ielūkoties vēstures nepārtrauktībā. Milzīgās pārvērtības jūsu paša dzīvē ir vedinājušas jūs domāt, ka civilizācijas gaita tikpat viegli pakļaujas piepešām pārmaiņām. Taču tā nav.

- Mūlis pierādīja pretējo.

- Bet kurš var atdarināt Mūli? Atcerieties, ka viņš nebija ikdienišķs cilvēks! Turklāt ari viņa panākumi nebija bezgalīgi un neierobežoti.

- Mincīt! - pēkšņi izdvesa Lēdija Kallija, bet Pirmā Pilsoņa neiecietīgais žests viņu tūlīt apklusināja.

- Nejaucies, Kallij! - Lords Stetins noskaldīja. - Meirus, es esmu noguris no bezdarbības. Mans priekštecis aizvadīja dzīvi, spodrinādams floti kā smalku mūzikas instrumentu, lai tai nebūtu līdzīgas visā Galaktikā. Un nomira, atstājis šo krāšņo spēku guļam dīkā. Vai es lai to turpinātu? Es, flotes admirālis?

Cik ilgs laiks vajadzīgs, lai mašīna sarūsētu? - viņš turpināja. - Pašlaik tā tikai tukšo valsts kasi un neko nedod pretī! Virsnieki alkst pēc uzvarām, matroži alkst pēc laupījuma. Viss Kalgans ilgojas pēc Impērijas un triumfa atdzimšanas! Vai jūs spējat to saprast?

- Tie ir tikai vārdi, - sacīja Meiruss, - tomēr es saprotu jūsu domu. Uzvaras, laupījums, triumfs - tas viss dod prieku, kad ir iegūts, bet ceļš uz to bieži ir riskants un nekad nav patīkams. Pirmais sajūsmas vilnis var nebūt ilgs. Un visa vēstures gaita ir apliecinājusi, ka Fondam uzbrukt nav gudri. Pat Mūlis būtu rīkojies gudrāk, ja no tā būtu atturējies...

Lēdijas Kallijas zilās, neizteiksmīgās acis bija pieplūdušas asarām. Pēdējā laikā Mincītis reti pievērsa viņai uzmanību, un tieši tagad, kad bija apsolījis pavadīt vakaru kopā ar viņu, vajadzēja uzrasties šim nejaukajam, kārnajam, sirmajam vecim, kurš vienmēr skatījās drīzāk viņai cauri, nevis uz viņu! Un Mincītis to pieļāva! Lēdija Kallija neuzdrīkstējās protestēt; viņa baidījās pat no šņuksta, kas lauzās uz āru.

Un Stetins tagad runāja tonī, kuru viņa ienīda: valdnieka balss skanēja skarbi un neiecietīgi. - Jūs esat tālas pagātnes vergs! Fondam ir plašāka teritorija un lielāks iedzīvotāju skaits, taču viņi nav vienoti un sašķelsies pēc pirmā trieciena. Šodien viņi turas kopā tikai inerces pēc, un es esmu pietiekami stiprs, lai šo inerci sadragātu. Jūs hipnotizē senās dienas, kad kodolenerģija piederēja vienīgi Fondam. Viņi spēja izvairīties no mirstošās Impērijas pēdējiem triecieniem un pēc tam sastapās tikai ar aprobežotu karavadoņu anarhiju, kas Fonda kodolkuģiem spēja likt pretī vienīgi vecus karkasus un pagātnes lauskas.

Bet Mūlis to visu mainīja, mans mīļais Meirus! Viņš izplatīja Galaktikā zināšanas, kuras Fonds bija slēpis pie sevis, un zinātnes monopols ir zudis uz visiem laikiem. Tagad mūsu spēki ir līdzvērtīgi.

- Un Otrais Fonds? - Meiruss vēsi atjautāja.

- Un Otrais Fonds? - Stetins tikpat vēsi atkārtoja. - Vai jūs zināt tā mērķus? Viņiem vajadzēja piecus gadus, lai apturētu Mūli, ja vispār tas bija izšķirošais faktors, par ko daudzi šaubās. Vai tad jūs nezināt, ka krietna daļa Fonda psihologu un sociologu uzskata:

Seldona Plāns kopš Mūļa parādīšanās ir pilnīgi sabrucis? Un, ja Plāna vairs nav, tad pastāv tukšums, kuru es varu aizpildīt tikpat labi kā jebkurš cits!

- Mūsu zināšanas šajos jautājumos nav pietiekamas, lai attaisnotu risku.

- Varbūt mūsu zināšanas ne, bet uz šīs planētas ir ieradies kāds Fonda pārstāvis. Vai jūs to zināt? Viņu sauc Homirs Munns, un, ja nemaldos, viņš ir rakstījis apcerējumus par Mūli un paudis tajos tieši to pašu domu: Seldona Plāns vairs neeksistē.

Pirmais Ministrs pamāja ar galvu. - Es esmu dzirdējis par viņu vai, pareizāk, par viņa rakstiem. Ko viņš šeit grib?

- Viņš lūdz atļauju ieiet Mūļa pili.

- Patiešām? Gudrāk būtu atteikt. Nav tālredzīgi tricināt ticējumus, kuri satur kopā mūsu planētu.

- Es par to padomāšu, un vēlāk atgriezīsimies pie šis sarunas.

Meiruss paklanījās un izgāja no istabas.

- Vai tu dusmojies uz mani, Mincīt? - Lēdija Kallija asarainā balsī jautāja.

Stetins saniknots pagriezās pret viņu. - Vai es neesmu tev teicis, lai tu citu klātbūtnē nesauc mani tajā smieklīgajā vārdā?

- Kādreiz tev tas patika.

- Bet tagad vairs nepatīk, un gādā, lai tas vairs neatkārtotos!

Viņš drūmu skatienu raudzījās Kallijā, pats nesaprazdams, kāpēc viņu vēl piecieš. Tukša, pakļāvīga būtne, kam tīkami pieskarties; tiesa, viņas jūsmīgā pieķeršanās bija ērta pārmaiņa skarbajā ikdienas dzīvē.

Tomēr pat šī pieķeršanās bija kļuvusi apnicīga. Turklāt viņa sapņoja par laulībām, par Pirmās Lēdijas stāvokli.

Smieklīgi!

Šai situācijai nebija nekādas vainas, kamēr viņš bija tikai admirālis, taču Pirmajam Pilsonim un nākotnes iekarotājam vajadzēja vairāk. Viņam vajadzēja mantiniekus, kuri varētu saliedēt viņa turpmākās pārvaldības teritorijas. Mūlim nebija pēcnācēju, tāpēc viņa Impērija beidzās līdz ar šī dīvainā pārcilvēka dzīvi. Viņam, Stetinam, vajadzēja sievieti no vēsturiski ievērojamas Fonda dzimtas, kas ļautu savienot dinastijas.

Kas mani kavē atbrīvoties no Kallijas jau tūlīt, viņš sev ērcīgi jautāja. Tas nebūtu grūti. Viņa drusku pačink-stētu... Tomēr Stetins atmeta šo domu. Reizēm Kallija tomēr bija itin noderīga.

Viņas oma sāka uzlaboties. Sirmās Bārdas iespaids bija atkāpies, un Mincīša akmeņainie vaibsti šķita atmaigstam. Kallija sakustējās un maigi tiecās viņam pretī.

- Tu taču nerāsies uz mani, vai ne?

- Nē. - Stetins izklaidīgi paplikšķināja viņai pa plecu. - Bet tagad brītiņu pasēdi un paklusē, labi? Es gribu kaut ko pārdomāt.

- Par to cilvēku no Fonda?

-Jā.

- Mincīt? - Sekoja klusuma brīdis.

- Nu, kas ir?

- Mincīt, tu teici, ka tam atbraucējam līdzi esot maza meitene. Vai es varētu ar viņu satikties, kad viņi atnāks šurp? Es nekad neesmu...

- Bet kāpēc tu domā, ka es aicināšu viņu kopā ar to skuķi? Vai mana pieņemšanas zāle ir kāda meiteņu skola? Nepļāpā blēņas, Kallij!

- Bet es varētu ņemt viņu savā ziņā, Mincīt! Tev tas nekādas rūpes neprasītu. Saproti, es ļoti reti redzu bērnus, un tu jau zini, kā es tos mīlu.

Stetins paskatījās uz viņu ar ironisku smīnu. Parastais gājiens! Es mīlu bērnus, es gribu bērnus, proti, tavus bērnus, proti, tavus likumīgos bērnus, proti, laulību. Viņš iesmējās.

- Šis konkrētais bērns ir skaista četrpadsmit vai piecpadsmit gadu veca meitene, - viņš teica. - Droši vien augumā tikpat gara kā tu.

Kallija brīdi izskatījās satriekta. - Bet varbūt tomēr? Varbūt viņa man pastāstītu par Fondu? Man vienmēr ir gribējies aizlidot uz turieni. Mans vectēvs bija Fonda cilvēks. Vai tu varētu mani kādreiz turp aizvest, Mincīt?

Šī doma Stetinam izraisīja smaidu. Varbūt patiešām varētu - kā iekarotājs! Iztēles aina izraisīja viņā labvēlīgu pacilātību, kas ieplūda vārdos: - Labi, labi, aizvedīšu! Un tu varēsi tikties ar to meiteni un čalot par Fondu, cik sirds vēlas. Tikai ne manā klātbūtnē, pati saproti!

- Es tevi netraucēšu, goda vārds! Aizvedīšu viņu uz savām istabām. - Kallija atkal jutās laimīga. Pēdējā laikā viņai reti izdevās panākt savu. Viņa aplika rokas Stetinam ap kaklu un pēc īsa savaldības brīža juta, ka saspringtie muskuļi atslābst. Viņš rāmi nolaida lielo galvu uz Kallijas pleca.

13. LĒDIJA

Arkādija triumfēja. Cik brīnišķi dzīve bija mainījusies kopš dienas, kad aiz viņas loga parādījās Pelle-asa Antora muļķīgā seja! Un tikai tāpēc, ka viņai bija pieticis izdomas un drosmes darīt to, ko vajadzēja darīt!

Tagad viņa bija uz Kalgana. Viņa bija apmeklējusi lielo Centrālo Teātri - pašu lielāko Galaktikā - un personīgi redzējusi dažas skatuves zvaigznes, kuru slava bija sasniegusi pat tālo Fondu. Viņa bija viena pati iepirkušies Ziedu Takas veikalos - Visuma krāšņākajā un modernākajā iepirkšanās centrā. Un pati izvēlējusies pirkumus, jo Homirs no tā neko nesajēdza. Pārdevējas neizteica nekādus aizrādījumus par garajām, mirdzošajām kleitām ar vertikālām joslām, kas ļāva izskatīties slaidai, un Fonda nauda bija noderīga tālu aiz planētas robežām. Homirs viņai bija iedevis desmit kredītu banknoti, un, pārvērsta Kalgana “kalganīdos”, tā bija pārtapusi fantastiski biezā žūksnī.

Viņa bija pat mainījusi frizūru - pakausi īsāki mati, un katrā galvas pusē pa zaigojošai cirtai. Turklāt pēc apstrādes mati izskatījās zeltaināki nekā jebkad: tie burtiski mirdzēja!

Bet tas, kas notika pašlaik, pārspēja visu iepriekšējo. Protams, Lorda Stetina pils neizskatījās tik krāšņa un grezna kā teātris vai tik vēsturiska un noslēpumaina kā Mūļa vecā pils - tiesa, līdz šim viņi bija redzējuši tikai tās vientulīgos torņus neilgā lidojumā pār planētu -, tomēr šeit dzīvo īsts Lords! ŠI doma skurbināja un žilbināja.

Un tas vēl nebija viss. Šobrīd viņa atradās vaigu vaigā ar Lorda Mīļāko. Arkādija domās redzēja šo vārdu ar lielo burtu, jo zināja, kāda loma šādām sievietēm bijusi vēsturē un kādu spožumu un varu tās iemiesojušas. Patiesībā viņa ari sevi bija nereti iztēlojusies par lidzlgu visvarenu un mirdzošu būtni, taču uz Fonda pašlaik mīļākās nebija modē, turklāt tēvs to droši vien nepieļautu pat tad, ja tāda iespēja rastos.

Tiesa gan, Lēdija Kallija īsti neatbilda Arkādijas priekšstatam par šo lomu. Pirmkārt, viņa bija diezgan resna un, otrkārt, nemaz neizskatījās ļauna vai draudīga. Tāda ikdienišķi pabalojusi, tuvredzīga sieviete. Ari balss viņai bija spiedzīga, bez valdzinoša piesma-kuma, un...

- Vai tu gribētu vēl tēju, bērns?

- Labprāt izdzeršu vēl vienu tasi, paldies, jūsu gaišība! - Bet varbūt pareizi bija “jūsu augstība”?

Ar lietpratējas žēlīgo pašpārliecību Arkādija turpināja: - Jums ir ļoti skaistas pērles, godātā kundze. -(Saliekot kopā visus apstākļus, “godātā kundze” šķita visatbilstošākā uzruna.)

- Ā, vai tu tā domā? - Kallija izskatījās itin iepriecināta. Viņa noņēma pērļu virteni un viegli pašūpoja to rokā. - Vai tu gribētu tās sev? Vari ņemt, ja vēlies!

- Ai, bet... Vai jūs to domājat nopietni? - Arkādija attapās, kad krelles jau bija viņas plaukstā, bet tad sērīgi sniedza tās atpakaļ. - Tēvam nepatiks.

- Tavam tēvam nepatiks šīs pērles? Bet tās patiešām ir skaistas!

- Nē, viņam nepatiks, ka es esmu tās pieņēmusi. Nedrīkst pieņemt no citiem dārgas dāvanas, tā viņš saka.

- Ak tā? Bet... bet šī man ir dāvana no Mine... no Pirmā Pilsoņa. Vai tu domā, ka nebija pareizi to pieņemt?

Arkādija pietvīka. - Tā es nedomāju...

Bet Kallijai šis temats jau bija apnicis. Viņa ļāva krellēm nokrist zemē un teica: - Tu man solīji pastāstīt par Fondu. Lūdzu, dari to tagad!

Un piepeši Arkādija samulsa. Ko lai stāsta par pasauli, kura ir garlaicīga līdz izmisumam? Viņai Fonds nozīmēja mazpilsētu, ērtu māju, kaitinošu nepieciešamību mācīties, rāmu un vienmuļu ikdienu. - Manuprāt, Fonds ir tieši tāds, kādu to rāda grāmatfilmās, -viņa nenoteikti atbildēja.

- A, tu skaties grāmatfilmas? Kad es mēģinu to darīt, man tūlīt sāk sāpēt galva. Bet zini, man ļoti patīk videostāsti par jūsu Tirgotājiem. Tādi lieli, mežonīgi vīrieši. Bezgala aizraujoši! Vai tavs draugs misters Munns arī ir viens no viņiem? Viņš gan neizskatās necik mežonīgs. Tirgotāji parasti ir bārdaini, runā dobjā, zemā balsī un valdonīgi izturas pret sievietēm, vai nav tiesa?

Arkādija pieklājīgi pasmaidīja. - Tā ir vēsture, cienītā kundze. Fonda sākuma posmā Tirgotāji bija celmlauži, kas paplašināja robežas un izplatīja civilizāciju pārējā Galaktikā. Par to mēs mācījāmies skolā. Bet tas laiks ir pagājis. Mums vairs nav Tirgotāju, ir tikai korporācijas un apvienības.

- Patiešām? Cik žēl! Bet ko tad dara misters Munns, ja viņš nav Tirgotājs?

- Tēvocis Homirs ir bibliotekārs.

Kallija aizsedza muti ar plaukstu un ieķiķinājās. - Tātad viņš rūpējas par grāmatfilmām! Ak mūžs! Manuprāt, tā ir ļoti muļķīga nodarbošanās pieaugušam cilvēkam.

- Viņš ir ļoti labs bibliotekārs, godātā kundze. Uz Fonda šī profesija ir ļoti augstā cieņā. - Viņa nolika mazo, varavīkšņoto tējas tasi uz galda pienbaltās virsmas.

Namamātes seja pauda patiesu iejūtību. - Mīļais bērns, es nepavisam negribēju tevi aizvainot. Viņš noteikti ir ļoti inteliģents cilvēks. To es redzēju, līdzko ieskatījos viņam acīs. Tās bija tik... inteliģentas. Un nav šaubu, ka viņš ir arī drosmīgs, ja jau grib redzēt Mūļa pili.

- Drosmīgs? - Arkādijas sirds tramīgi iedrebējās. Kaut ko tādu viņa bija ļoti gaidījusi. Intriga! Intriga! Visiem spēkiem tēlodama vienaldzību un nevērīgi aplūkodama pirkstu nagus, viņa jautāja: - Kāpēc noteikti jābūt drosmīgam, ja grib redzēt Mūļa pili?

- Vai tad tu nezini? - Kallija plati iepleta acis un pieklusināja balsi. - Tai ir uzvelts lāsts! Mūlis mirstot piekodināja, lai neviens tajā neejot iekšā, iekams nebūšot nodibināta Galaktikas Impērija. Neviens kalganie-tis neuzdrošinās spert kāju pat pils dārzos.

Arkādija pārdomāja dzirdēto. - Bet tā taču ir māņticība...

- Tā vis nesaki! - Kallija satraukti protestēja. - Min-cītis arī domā tāpat. Bet viņš apgalvo, ka jāļaujot cilvēkiem tam ticēt, lai labāk varētu pār tiem valdīt. Tomēr es esmu ievērojusi, ka viņš pats nekad tur neiet. Tāpat kā Talloss, Pirmais Pilsonis pirms Mincīša. - Tad viņa kaut ko iedomājās un atkal iedegās ziņkārībā: - Bet kāpēc misters Munns grib redzēt Mūļa pili?

Tajā brīdī Arkādija saprata, ka radusies iespēja īstenot savu rūpīgi pārdomāto plānu. No lasītajām grāmatām viņa zināja, ka valdnieka mīļākā iemieso patieso spēku un ka viņas rokās ir noteicošā ietekme. Tāpēc, ja tēvocis Homirs cietīs neveiksmi sarunā ar Lordu Stetinu - un par to Arkādija nešaubījās -, viņai jānovērš šī neveiksme ar Lēdijas Kallijas palīdzību. Tiesa gan, Lēdija Kallija bija diezgan grūti izprotama. Viņa nepavisam neatstāja gudras sievietes iespaidu. Tomēr, kas zina, - vēsture taču daudzkārt ir apliecinājusi...

- Tam ir nopietns iemesls, godātā kundze... bet vai jūs saglabāsiet to noslēpumā?

- Es zvēru! - Kallija atsaucās un pārmeta krustu virs kuplajām, baltajām krūtīm.

Arkādijas domas par teikuma tiesu apsteidza izteiktos vārdus. - Redziet, tēvocis Homirs ir ievērojama autoritāte attiecībā uz Mūli. Viņš par to ir sarakstījis daudz grāmatu un uzskata, ka visa Galaktikas vēsture ir mainījusies kopš dienas, kad Mūlis iekaroja Fondu.

- Ak vai!

- Viņš domā, ka Seldona Plāns...

Kallija sasita plaukstas. - Par Seldona Plānu es zinu! Videofilmas par Tirgotājiem katru reizi stāsta par Seldona Plānu. Tam bija paredzēts gādāt, lai Fonds vienmēr uzvarētu. Tas bija it kā saistīts ar zinātni, bet to es nekad neesmu sapratusi. Es vienmēr nogurstu un kļūstu nemierīga, kad jāklausās skaidrojumi. Bet turpini vien, mīļais bērns! Tavi skaidrojumi ir citādi. Tu visu pasaki ļoti saprotami.

- Nu, tātad jums ir skaidrs, - Arkādija turpināja, - ka tobrīd, kad Mūlis iekaroja Fondu, Seldona Plāns pārstāja darboties un kopš tā laika vairs nav īstenojies. Un kas tādā gadījumā veidos Otro Impēriju?

- Otro Impēriju?

- Jā, tāda kādreiz ir jānodibina, bet kā tas notiks? Tā, redziet, ir lielākā problēma. Un vēl pastāv Otrais Fonds.

- Otrais Fonds? - Kallija bija pilnīgā nesaprašanā.

- Jā, tie ir vēstures plānotāji, kuri iet Seldona pēdās. Viņi apturēja Mūli, jo tas bija parādījies nelaikā, bet tagad viņi, iespējams, atbalsta Kalganu.

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka Kalgans pašlaik var piedāvāt vislabākās iespējas kļūt par jaunās Impērijas kodolu.

Lēdija Kallija ļoti miglaini tuvojās atskārsmei. - Tu gribi teikt, ka Mincītis būs tas, kurš veidos jauno Impēriju?

- Pavisam droši to apgalvot nevar. Tēvocis Homirs tā domā, bet pirms galīgā secinājuma viņam jāizskata visi Mūļa reģistri.

- Ai, cik tas viss ir sarežģīti! - Lēdija Kallija izdvesa šaubu pilnā balsī.

Arkādija padevās. Viņa bija darījusi visu, kas viņas spēkos.

Lords Stetins jutās saērcināts. Tikšanās ar Fonda nīkuli bija veltīgi nosists laiks. Vēl sliktāk - tā bija aizskārusi viņa pašlepnumu. Viņš, divdesmit septiņu pasauļu neierobežotais valdnieks, Galaktikas varenāko militāro spēku pavēlnieks, Visuma grandiozāko mērķu īstenotājs, spiests kult tukšus salmus ar kaut kādu grāmatu tārpu!

Sasodīts!

Un tagad viņam vajadzētu pārkāpt Kalgana ieražas? Ļaut svešiniekam ielauzties Mūļa pilī, lai kāds nejēga varētu uzrakstīt vēl vienu grāmatu? Zinātnes vārdā! Svētās zinātnes vārdā! Augstā Galaktika! Vai tiešām kāds visā nopietnībā ir uzdrošinājies mest viņam sejā tādus vārdus? Turklāt - to iedomājoties, viņam uzmetās zosāda, - nedrīkst aizmirst arī seno lāstu. Protams, viņš pats tam neticēja; tādām blēņām netic neviens saprātīgs cilvēks. Tomēr, lai atļautos izaicināt likteni, ir vajadzīgs svarīgāks iemesls nekā kura katra muļķa iegriba!

- Un ko tev vajag? - viņš uzbrēca, un Lēdija Kallija izbiedēta atkāpās durvju ailā.

- Vai tu esi aizņemts?

- Jā, es esmu aizņemts!

- Bet te taču neviena nav, Mincīt. Vai tiešām es nevaru īsu mirkli ar tevi parunāt?

- Augstā Galaktika! Ko tu gribi? Saki ašāk!

Kallija sastomījās. - Tā meitene man teica, ka iešot

uz Mūļa pili. Varbūt mēs varētu iet kopā ar viņiem? Tur jābūt satriecoši skaisti!

- Ak viņa tā teica? Nu tad zini: nekur viņa neies un mēs arī neiesim. Un tagad pazūdi! Tu man esi apnikusi.

- Bet, Mincīt, kāpēc viņa neies? Tā meitene teica, ka tu izveidošot Impēriju!

- Man pilnīgi vienalga, ko viņa... Ko tu teici? - Ste-tins strauji piegāja Kallijai klāt un satvēra viņas roku virs elkoņa tik stingri, ka pirksti dziļi iespiedās mīkstajā miesā. - Ko viņa tev sacīja?

- Man sāp, Mincīt! Ja tu tā skatīsies uz mani, es nevarēšu atcerēties, ko viņa teica.

Stetins atlaida Kallijas roku, un viņa brīdi stāvēja, berzēdama sarkanos nospiedumus, tad iečinkstējās: - Viņa man lika apsolīt, ka es nevienam nestāstīšu!

- Slikti! Bet man tu pastāstīsi. Tūlīt!

- Nu... viņa teica, ka Seldona Plāns esot mainījies un kaut kur esot vēl viens Fonds, kas rūpējoties, lai tu izveidotu Impēriju. Tas bija viss. Nu, vēl viņa teica, ka misters Munns esot ļoti ievērojams zinātnieks un Mūļa pilī atradīšot visus vajadzīgos pierādījumus. Tas gan ir pilnīgi viss, ko viņa man pastāstīja. Vai tu dusmojies?

Bet Stetins neatbildēja. Viņš steigšus izgāja no istabas, un Kallija palika stāvam, sērīgi lūkodamās viņam nopakaļ ar padevīga teļa skatienu. Nepilnas stundas laikā tika izdotas divas pavēles ar Pirmā Pilsoņa oficiālo zīmogu. Pirmā no tām lika nosūtīt kosmosā piecsimt karakuģu ar uzdevumu, ko formāli apzīmēja par “kara spēlēm”. Otrā pavēle skāra tikai vienu cilvēku, izraisot viņā pilnīgu apjukumu.

Homirs Munns bija sakravājies un gatavojās doties projām, kad viņu sasniedza otrā pavēle. Protams, tā bija oficiāla atļauja ieiet Mūļa pilī. Viņš to izlasīja vairākas reizes, nejuzdams ne mazāko iepriecinājumu.

Turpretī Arkādija gavilēja. Viņa zināja, kas noticis.

Vai vismaz iedomājās, ka zina.

14. RAIZES

Polija klāja brokastgaldu, ar vienu aci vērodama ziņu raidītāju, kas klusi drukāja kārtējo dienas ziņu izlaidumu. Vērot ar vienu aci nebija sarežģīti, un viņas darāmais tāpēc necieta. Tā kā visas maltītes sastāvdaļas bija rūpīgi iepakotas vienreizējas lietošanas traukos un kārbās, Polijas brokastlaika pienākums bija tikai izvēlēties ēdienus, nolikt tos uz galda un pēc tam novākt pārpalikumus.

Pārlaidusi skatienu ziņām, viņa noklakstināja mēli un pēc īsa pārdomu brīža klusi ievaidējās.

- Ai, cik cilvēki ir ļauni! - viņa noteica, un doktors Darells uz to atbildēja ar neskaidru rūcienu.

Polijas balsī ieskanējās griezīgāki toņi, kā automātiski notika ikreiz, kad viņa izvēlējās apraudāt cilvēces ļaunumu. - Tie briesmīgie kalganieši! - Pēdējo vārdu viņa izrunāja stiepti un ar īpaši uzsvērtu sašutumu. - Nu, kāpēc viņi tā dara? Vai tad nevarētu dzīvot mierā? Bet nē, viņiem mūžīgi jāmeklē nepatikšanas! Paskatieties uz šo virsrakstu: “Pūļa nekārtības pie Fonda konsulāta.” Ak, kaut es varētu pateikt viņiem kādu biezu vārdu! Parastā cilvēku nelaime: viņi neko neatceras. Vienkārši neko neatceras, doktor Darell! Viņiem

galīgi nav atmiņas. Nav tak necik sen, kopš bija pēdējais karš pēc Mūļa nāves - protams, es tolaik biju vēl maza meitene un tas bija viens briesmīgs laiks! Mans tēvocis gāja bojā, nenodzīvojis līdz trīsdesmit, tikai divus gadus kā precējies un ar mazu meitiņu. Es vēl tagad viņu atceros - gaišmatains vīrietis ar bedrīti uz zoda. Man kaut kur ir viņa trīsdimensiju kuba bilde... Un tagad mazajai meitenītei pašai ir dēls, kas dienē uz kuģiem, un skaidrs: ja kaut kas notiks... Atceros, mums bija bombardēšanas patruļas un visi vecie vīri pēc kārtas gāja sargāt gaisa telpu, un es domāju: ko gan viņi spētu izdarīt, ja kalganieši būtu atlidojuši līdz mums? Māte mums, bērniem, stāstīja par pārtikas normām, cenām un nodokļiem. Knapi savilkām galus... Varētu domāt, ja cilvēkiem būtu cik necik prāta, viņi tak negribētu to piedzīvot atkal, viņi pat negribētu par to dzirdēt! Bet laikam jau tie nav vienkāršie cilvēki, kuri to grib; pat kalganieši, jādomā, labprātāk dzīvotu mājās pie ģimenēm, nevis meklētu galu muļķīgos karakuģos. Pie vainas ir tas briesmīgais Stetins! Kāpēc gan tādiem ir atļauts dzīvot? Nomušīja to večuku... kā viņu sauca, to iepriekšējo? ...Tallosu un tagad grib būt kungs un pavēlnieks pār visiem.

Un es nesaprotu, kāpēc viņš grib karot ar mums! Tāpat tak skaidrs, ka viņš zaudēs, tāpat kā visi agrākie. Varbūt tas pieder pie Plāna, bet man reizēm liekas, ka tas ir nejauks Plāns, ja liek tik daudz karot un nonāvēt; tiesa gan, es nesaku neviena slikta vārda par Hari Sel-donu, jo viņš par to visu noteikti zināja daudz vairāk nekā es, un droši vien man, muļķei, neklātos par viņu šaubīties. Un vēl pie vainas ir tas otrs Fonds! Viņi jau nu varētu apturēt Kalganu tūliņ uz vietas, un viss beigtos

labi! Beigu beigās viņi tikpat to izdarīs, un vai tad nav labāk pasteigties, kamēr nav nodarīts lielāks posts?

Doktors Darells pacēla galvu. - Vai jūs kaut ko teicāt, Polij?

Polijas acis plati iepletās, tad iegailējās dusmās un savilkās šauras. - Nē, nē, doktor, itin neko! Kas tad man var būt sakāms? Šinī mājā drīzāk drīkst nosmakt nekā pasacīt kādu vārdu. Skraidi tik turpu un atpakaļ, dari šito un dari to, bet nedomā atplest muti! - Un viņa šņukstēdama izskrēja no istabas.

Polijas aizvainojums uz doktoru Darellu atstāja tikpat niecīgu iespaidu kā viņas runāšana.

Kalgans! Muļķības! Parasts fiziski apbruņots ienaidnieks. Ar tādiem viņi vienmēr ir tikuši galā.

Tomēr grūti bija nokratīt domas par kārtējo nejēdzīgo krīzi. Pirms septiņām dienām mērs bija piedāvājis viņam kļūt par Pētījumu un Attīstības nodaļas administratoru. Viņš bija apsolījis šodien dot atbildi.

Bet...

Darells neomulīgi sagrozījās. Kāpēc tieši viņš? Tomēr atteikties būtu sarežģīti. Tas izskatītos dīvaini, un viņš neuzdrīkstējās radīt dīvainu iespaidu. Kāda viņam galu galā daļa par Kalganu? Viņam bija tikai viens ienaidnieks. Viņam vienmēr ir bijis tikai viens ienaidnieks.

Kamēr dzīva bija sieva, viņš ar prieku bija vairījies no sava uzdevuma, slēpies no tā. Ai, šīs garās, rāmās dienas uz Trantora starp pagātnes gruvešiem! Sagrautas pasaules klusums un aizmirstība, atkāpšanās no visa!

Bet viņa bija mirusi. Tikai nepilni pieci gadi bija aizvadīti tajā pasaulē, un pēc tam viņš bija sapratis,

ka spēj dzīvot, tikai cīnoties pret šo noslēpumaino un biedējošo ienaidnieku, kas grāva viņa vīrišķo pašcieņu, kontrolējot viņa likteni; pret to, kas viņa dzīvi pārvērta nožēlojamā cīņā, kurai jau iepriekš zināms iznākums; pret to, kas pārvērta Visumu nīstamā un iznīcinošā šaha spēlē.

Sauciet to par sublimāciju, ja gribat; arī viņš pats to sauca šai vārdā, tomēr cīņa piešķīra viņa dzīvei jēgu un nozīmi.

Viss sākās Santanni Universitātē, kur viņš bija apvienojis spēkus ar doktoru Kleisi. Tur bija aizvadīti pieci auglīga darba gadi.

Un tomēr Kleise bija tikai datu apkopotājs. Viņš nespēja sekmīgi pildīt patieso misiju. Un tad, kad Darells bija sapratis, kas ir galvenais, viņš zināja, ka pienācis laiks aiziet.

Kaut arī Kleise strādāja slepenībā, viņam tomēr bija vajadzīgi cilvēki, kuri strādātu viņa labā un kopā ar viņu. Viņam bija padotie, kuru smadzenes viņš izmantoja savam mērķim. Viņu atbalstīja universitāte. Un visas tās bija vājās vietas.

Kleise to nespēja saprast, un viņš, Darells, nespēja paskaidrot. Viņi šķīrās kā ienaidnieki. Tā tam bija jānotiek. Viņam vajadzēja aiziet kā sakautajam - drošības labad, jo kāds to varēja novērot.

Kleise strādāja ar grafikiem un tabulām, bet Darells -ar matemātiskiem jēdzieniem, kuriem risinājumus meklēja citiem neredzamos prāta dziļumos. Kleise sadarbojās ar daudziem, Darells strādāja viens. Kleise darīja savu darbu universitātē, Darells - ārpilsētas mājas noslēgtībā.

Un mērķis vairs nebija tālu.

Otrā Fonda pārstāvis smadzeņu uzbūves ziņā nav parasts cilvēku sugas eksemplārs. Varbūt to nespēj konstatēt ne gudrākais fiziologs, ne talantīgākais nei-roķīmiķis, bet atšķirība nenoliedzami eksistē. Un, tā kā šī atšķirība eksistē prāta jomā, tad tieši tur tā ir jāatrod.

Pētot tādu cilvēku kā Mūlis - un Otrā Fonda pārstāvjiem neapšaubāmi piemīt Mūļa spējas, vai nu tās būtu iedzimtas, vai iegūtas, - kurš ir spējīgs uztvert un kontrolēt citu emocijas, viņa smadzenēs jāuztausta nepieciešamā elektroniskā ķēde un jāiegūst no tās visi sīkākie dati ar encefalogrāfu, kuram neko nav iespējams noslēpt.

Un tagad Kleise ir atgriezies viņa dzīvē sava jaunā, dedzīgā audzēkņa Antora personā.

Maldi! Maldi! Viņš nāk ar diagrammām un tabulām, kurās reģistrēti ietekmēto cilvēku smadzeņu signāli. Darells bija apguvis šo prasmi jau pirms daudziem gadiem, bet kāda tam jēga? Jāuztausta ir nevis instruments, bet roka, kura to vada. Tomēr nācās piekrist un pievienoties Antoram, jo tas bija neuzkrītošāks ceļš.

Un tā paša iemesla dēļ tagad vajadzēs kļūt par Pētījumu un Attīstības nodaļas administratoru. Atkal tas pats neuzkrītošais ceļš! Jāpaliek sazvērniekam sazvērestības vidū.

Brīdi viņā uzzibēja mulsinošā doma par Arkādiju, un viņš centās to nokratīt. Ja viņš strādātu vienatnē, nekas tamlīdzīgs nebūtu noticis. Ja viņš strādātu vienatnē, apdraudēts nebūtu neviens cits kā vienīgi viņš. Ja strādātu vienatnē...

Viņā brieda dusmas - dusmas uz mirušo Kleisi, uz dzīvo Antoru, uz visiem šiem nejēgām, kuri ticēja, ka dara labu...

Bet Arkādija taču pratīs parūpēties par sevi! Viņa ir gudra un attīstīta meitene.

Viņa pratīs parūpēties par sevi!

Šie vārdi kā uzmundrinājums skanēja viņa galvā.

Bet vai tiešām pratīs?

Tobrīd, kad nomāktais doktors Darells stāstīja sev, ka viņa to pratīs, Arkādija sēdēja Galaktikas Pirmā Pilsoņa kabineta saltajā, nemīlīgajā priekštelpā. Viņa tur sēdēja jau pusstundu, un viņas skatiens lēni slīdēja pār kailajām sienām. Ierodoties šeit kopā ar Homiru Munnu, viņa bija ieraudzījusi pie durvīm divus bruņotus sargus. Iepriekšējās reizēs tādi tur nebija redzēti.

Pašlaik Arkādija sēdēja uzgaidāmajā telpā viena, un viņai šķita, ka no visiem istabas stūriem strāvo nedraudzīgs saltums. Arī to viņa izjuta pirmoreiz.

Kāds tam varētu būt iemesls?

Homirs bija kabinetā pie Lorda Stetina. Kas noticis, kas nav kārtībā?

Šīs domas Arkādiju tracināja. Grāmatās un videofilmās galvenais varonis līdzīgās situācijās nevilcinoties izdarīja secinājumus un allaž bija gatavs negaidītiem pavērsieniem, bet viņa... Viņa vienkārši sēž! Šeit var notikt jebkas. Jebkas! Bet viņa vienkārši sēž!

Jādomā vēl un vēlreiz. Jāpārcilā atmiņā viss notikušais. Varbūt atausīs kāda skaidrība.

Divas nedēļas tēvocis Homirs bija dzīvojis gandrīz tikai Mūļa pilī. Vienreiz ar Stetina atļauju viņš bija paņēmis Arkādiju sev līdzi. Pils bija liela, drūma un masīva, un šķita, ka tā saraujas no dzīvības pieskāriena, ka tā vēlas tikai dusēt savās krāšņajās atmiņās, ka tā atbild uz ienācēju soļiem ar dobju dunoņu vai negantu klaboņu. Viņai tur nebija paticis.

Daudz pievilcīgākas bija pilsētas platās, dzīvespriecīgās ielas, teātri un izrādes; šī pasaule, kas bija ievērojami trūcīgāka par Fondu, daudz vairāk tomēr atvēlēja ārējam krāšņumam.

Homirs atgriezās vakaros, dziļas bijības pārņemts. “Es tur jūtos kā sapņu pasaulē,” viņš mēdza sacīt. “Ja vien es varētu nojaukt šo pili pa vienam akmenim, citu pēc citas atdalīt putuplasta kārtas, aizvest to visu mājās uz Terminu! Kas tas būtu par izcilu muzeju!

Viņš šķita zaudējis sākotnējo nepatiku. Viņš bija aizrāvies un dedzības pārņemts. Par to Arkādiju pārliecināja viena pilnīgi droša pazīme: visu šo laiku Homirs Munns ne brīdi nestostījās.

Reiz viņš teica: “Tur glabājas ģenerāļa Pričera pierakstu kopsavilkumi...”

“Es viņu zinu. Pričers bija Fonda renegāts, kurš ķemmēja Galaktiku, meklēdams Otro Fondu, vai ne?” “Renegāts gluži ne, Arkadī. Mūlis viņu pārveidoja.” “Bet tas taču ir viens un tas pats.”

"Tā Galaktikas ķemmēšana, kā tu izsakies, bija bezcerīgs pasākums. Seldona Konvencijas sākotnējos reģistros, ar kuriem pirms piecsimt gadiem tika nodibināti abi Fondi, Otrais Fonds ir pieminēts tikai vienu reizi. Tur teikts, ka tas atrodas Galaktikas pretējā galā uz Pēdējās Zvaigznes. Nekas vairāk Pričeram un Mūlim nebija zināms. Viņi nebūtu varējuši identificēt Otro Fondu pat tad, ja to izdotos atrast. Kāds neprāts!” “Bet tur ir pieraksti...” pēc brīža viņš čukstus sacīja pats sev, taču Arkādija uzmanīgi klausījās. “Šķiet, tie aptver vairākus tūkstošus pasauļu, bet pētīšanai pieejamās pasaules varēja būt aptuveni miljons. Un mūsu stāvoklis nav vieglāks...”

“Cs-s-st!” Arkādija viņu bažīgi pārtrauca.

Homirs sastinga un lēnām atguvās. “Jā, nerunāsim par to,” viņš nomurmināja.

Un tagad Homirs bija kopā ar Lordu Stetinu, un Arkādija viena gaidīja ārpusē, juzdama sirdī briestam raizes bez jebkāda redzama iemesla. Tieši tas biedēja visvairāk. Tas, ka raizēm itin kā nebija iemesla.

Arī Homirs aiz kabineta durvīm jutās slīgstam nenosakāmu bažu purvā. Viņš visiem spēkiem pūlējās novērst stostīšanos, taču iznākums, protams, bija tāds, ka viņš nespēja no vietas skaidri izrunāt pat divus vārdus.

Lords Stetins bija ģērbies pilnā formas tērpā, sešas pēdas un sešas collas garš, masīviem žokļiem un skarbiem vaibstiem ap muti. Varenās dūres sparīgi bungoja pavadījumu augstprātīgajiem vārdiem.

- Tātad jūsu rīcībā ir bijušas divas nedēļas, bet jūs nākat pie manis ar tukšu čalošanu! Diezgan, ser, stāstiet visļaunāko! Vai manu floti sasitīs drupās? Vai man jākaro gan ar Pirmā Fonda vīriem, gan ar Otrā Fonda rēgiem?

- Es... Es atkārtoju, g-godātais Lord, k-ka neesmu p-pareģis. Es... esmu p-pilnīgā nesaprašanā.

- Varbūt jūs gribat doties atpakaļ, lai brīdinātu savus tautiešus? Pie Melnā Kosmosa visu šo tēlošanu! Es gribu dzirdēt patiesību, vai arī izdabūšu to kopā ar tavām zarnām!

- Es runāju t-tikai p-patiesību, godātais Lord, un g-gribu atgādināt, k-ka es esmu Fonda p-pilsonis. J-ja m-mani aizskarsiet, t-tam b-būs nevēlamas sekas.

Kalgana Lords dārdoši iesmējās. - Ar tādiem draudiem var baidīt bērnus! Vai iebiedēt idiotus! Pietiks, mister Munn, es esmu jums izrādījis milzīgu pacietību. Esmu divdesmit minūtes klausījies jūsu garlaicīgajās blēņās, kuru sacerēšanai jūs droši vien esat veltījis dažu labu bezmiega nakti. Tās bija veltīgas pūles! Es zinu, ka jūs šeit neesat vienkārši tādēļ, lai rakņātos pa Mūļa atdzisušajiem pelniem un tīksminātos par dažām atrastām oglītēm, - jums šeit ir citi uzdevumi, par kuriem jūs man neesat stāstījis! Vai tā nav patiesība?

Homirs Munns nekādi nespēja apslāpēt šausmas, kas tajā brīdī iedegās viņa acis, viņš pat nespēja ievilkt elpu. Lords Stetins to redzēja un tik sparīgi uzsita Fonda viesim pa plecu, ka tas salīgojās kopā ar visu krēslu.

- Nu tā! Un tagad runāsim atklāti. Jūs pētāt Sel-dona Plānu. Jūs zināt, ka tas vairs nav spēkā. Varbūt jūs zināt ari to, ka pašreizējais uzvarētājs esmu es - es un mani mantinieki. Attopieties taču, cilvēk, un saprotiet: nav nekādas nozīmes tam, kurš dibina Otro Impēriju, nozīme ir tikai pašai Impērijai! Vēsture neizvirza mīluļus. Vai jūs baidāties man atbildēt? Pats redzat, ka es zinu jūsu misiju!

- K-ko jūs g-gribat? - Munns piespiesti izdvesa.

- Es gribu, lai jūs paliekat šeit. Negribu, lai Plānu sabojātu pārmērīga pašpārliecība. Jūs no šim lietām saprotat vairāk nekā es; jūs varat pamanīt sīkas novirzes, ko es palaistu garām. Neuztraucieties, beigās jūs saņemsiet savu atlīdzību, jūs dabūsiet taisnīgu daļu no ieguvuma! Ko jūs varat gaidīt no Fonda? Lai tas novērš neizbēgamu sakāvi? Lai paildzina karu? Vai varbūt jūsos deg patriotiska vēlme mirt par savu tēvzemi?

- Es... es... - Munns bezcerīgi izgrūda un apklusa. Viņš vairs nespēja neko pateikt.

- Jūs paliksiet šeit! - Kalgana Lords pašapzinīgi pavēstīja. - Jums nav izvēles. Pagaidiet! - viņš piebilda, kā tikko iedomājies vēl kaut ko. - Man ir ziņas, ka jūsu līdzbraucēja esot Beitas Darellas pēctece.

Homirs pārbijies izgrūda: - Jā! - Pašreizējā stāvokli viņš spēja runāt vairs tikai kailu patiesību.

- Vai tiesa, ka Darellus uz Fonda uzskata par ievērojamu dzimtu?

Homirs pamāja ar galvu. - V-viņi nepieļautu, ka t-tai nodara ļaunumu.

- Ļaunumu! Neesiet taču tāds nejēga, cilvēk, man ir pavisam citādi nodomi. Cik viņai gadu?

- Četrpadsmit.

- Skat, kā! Pilnīgi skaidrs, ka ne Otrais Fonds, ne pats Hari Seldons nespēj apturēt laika gaitu vai liegt meitenēm tapt par sievietēm.

To teicis, viņš apgriezās uz papēža apkārt un aizso-ļoja līdz durvīm, ko slēpa biezs aizkars, un ar negantu sparu atgrūda tās vaļā.

- Pie augstā Visuma, kas tev lika vilkties uz šejieni? -viņš nodārdināja pērkondimdošā balsi.

Lēdija Kallija izbijusies samirkšķināja acis un tikko dzirdami atbildēja: - Es nezināju, ka tev ir apmeklētāji.

- Jā, ir gan! Par to mēs parunāsim vēlāk, bet tagad pazūdi, un pēc iespējas ātrāk!

Lēdijas Kallijas biklie, ašie soļi aizskanēja projām pa gaiteni.

Stetins atgriezās agrākajā vietā. - Viņa ir aizkavējusies palieka no epizodes, kura ievilkusies pārāk ilgi. Bet drīz tas beigsies. Četrpadsmit gadu, jūs teicāt?

Homirs raudzījās Kalgana Lordā ar jaunām, vēl lielākām šausmām.

Arkādija satrūkās, dzirdēdama klusi atveramies durvis un vienlaikus ar acs kaktiņu pamanīdama tajās ašu, nervozu kustību. Saliektais pirksts, kas drudžaini aicināja viņu pie sevis, krietnu brīdi palika bez ievērības, bet tad baltais, drebošais stāvs saasināja meitenes modrību, un, sekodama piesardzības balsij, viņa uz pirkstgaliem aizsteidzās nācējai pretī.

Abu klusie soļi aizšalca pa gaiteni kā iebiedēts čuksts. Lēdija Kallija bija sažņaugusi viņas roku sāpīgā tvērienā, un neizprotama iemesla dēļ Arkādija necentās atbrīvoties. Vismaz no Lēdijas Kallijas viņa nejuta bailes.

Bet ko tas viss nozīmēja?

Viņas iegāja buduārā, viscaur rožsārti pūkainā telpā, kas atgādināja cukurvati. Lēdija Kallija apstājās ar muguru pret durvīm.

- Šis ir mans privātais ceļš... no manas istabas uz viņa kabinetu, - Lēdija Kallija teica. - Uz viņa kabinetu! - Viņa pastiepa īkšķi, un trīcošā kustība lika domāt, ka pati doma par viņu vieš dvēselē nāves bailes. - Cik labi, ka man tā laimējās... ļoti laimējās... - Zilās acis bija plati ieplestas un kļuvušas gluži melnas.

- Vai jūs varētu paskaidrot... - Arkādija bikli iesāka.

Kallija drudžaini rosījās. - Nē, bērns, nē! Mums

nav laika. Velc nost savas drēbes! Lūdzu! Lūdzu! Es tev dabūšu citas, un viņi tevi nepazīs.

Ieskrējusi ģērbistabā, viņa sāka sviest apģērbus bezveidīgās kaudzēs uz grīdas, izmisīgi meklēdama kaut

г

ко piemērotu meitenei, lai tās izskats nevedinātu uz lētu iepazīšanos.

- Ņem, šīs derēs! Ar tām jāiztiek. Vai tev ir nauda? Te būs, ņem visu... un šos arī! - Lēdija Kallija steigšus ņēma nost savus auskarus un gredzenus. - Brauc mājās, brauc mājās uz savu Fondu!

- Bet Homirs... mans tēvocis? - Arkādija nevarīgi protestēja, taču viņas balsi apslāpēja salkani smaržīgās, krāšņās drānas ar iestrādātām metāla joslām, ko Kallija stūma viņai pār galvu.

- Viņš nebrauks. Mincītis paturēs viņu šeit uz visiem laikiem, bet tu nedrīksti palikt! Ai, mīļā, vai tad tu nesaproti?

- Nē. - Arkādija uz brīdi piespieda viņu apstāties. - Es nesaprotu!

Lēdija Kallija cieši saspieda viņas plaukstas. - Tev jālido atpakaļ un jābrīdina savējie, ka gaidāms karš! Vai tas nav skaidrs? - Šķita, ka dīvainā kārtā šausmu vilnis pavisam neraksturīgi apskaidrojis viņas domas un vārdus. - Nāc ātrāk!

Ātrāk projām pa citām durvīm! Garām ierēdņiem, kas pavadīja viņas ar pārsteigtiem skatieniem, tomēr neredzēja iemeslu aizturēt sievieti, kurai pavēlēt drīkstēja vienīgi Kalgana Lords. Kad abas izsteidzās pa ārdurvīm, sargi sasita papēžus un pacēla ieročus goda sveicienā.

Pie ārējiem vārtiem, aiz kuriem dunēja trokšņi, zibēja cilvēki un traucās automobiļi, Arkādija beidzot ievilka elpu, un viņai šķita, ka no brīža, kad baltais, saliektais pirksts aicināja viņu pie sevis, ir aizritējusi vesela mūžība, kaut gan patiesībā bija pagājušas tikai divdesmit piecas minūtes.

Viņa paskatījās atpakaļ, baiļu un žēluma pārņemta.

- Es... es nezinu, kāpēc jūs to darāt, godātā kundze, bet paldies... Kas notiks ar tēvoci Homiru?

- Es nezinu! - Kallija izmisusi atsaucās. - Ej drīzāk projām! Skrien uz kosmosostu! Nekavējies! Varbūt viņš pašlaik tevi jau meklē!

Tomēr Arkādija vilcinājās. Pamest tēvoci Homiru? Turklāt tagad, kad apkārt beidzot vēdija svaigs gaiss, viņai radās aizdomas. - Bet kāpēc jums par to jāuztraucas?

Lēdija Kallija iekoda apakšlūpā un nomurmināja:

- Es nevaru tev paskaidrot, tu esi pārāk jauna! Tas būtu nepiedienīgi. Bet tu drīz būsi pieaugusi, un es... es satiku Mincīti, kad man bija sešpadsmit gadu. Saproti, es nevaru pieļaut, lai tu paliec tuvumā! - Viņas skatiens bija reizē nokaunējies un naidīgs.

Aptvērusi mājienu, Arkādija sastinga. - Bet kas notiks ar jums, kad viņš to atklās? - viņa čukstus izdvesa.

- Es nezinu! - Lēdija Kallija iešņukstējās un pus-skriešus metās atpakaļ pa plato ceļu, kas veda uz Kal-gana Lorda savrupnamu.

Tomēr Arkādija vēl sekundi palika stāvam uz vietas, jo pēdējā brīdī bija ieraudzījusi kaut ko negaidītu un neparastu. Pirms Lēdija Kallija aizsteidzās, viņas izbiedētajās, drudžainajās acīs bija uzzibsnījis salts uzjautrinājums.

Dziļš, necilvēcīgs uzjautrinājums.

Tas bija tikai zibenīgs mirklis, tomēr Arkādija nešaubījās, ka ir to redzējusi.

Un tad viņa metās skriet, neprātīgi skriet, ar acīm meklējot neaizņemtu kabīni, kurā varētu nospiest pogu un izsaukt publiskā transporta līdzekli.

Viņa bēga nevis no Lorda Stetina, nevis no viņa vai vajātājiem, ko viņš varētu raidīt pa pēdām, nevis no visām viņa divdesmit septiņām pasaulēm, kuras varbūt šobrīd, sakļāvušās vienā milzu kopumā, dzenas pakaļ viņas ēnai.

Viņa bēga no trauslas sievietes, kura bija palīdzējusi viņai tikt projām. No sievietes, kura bija apveltījusi viņu ar naudu un rotaslietām un riskējusi ar dzīvību, lai viņu pasargātu. No būtnes, kura - to Arkādija tagad zināja pavisam skaidri - bija Otrā Fonda sieviete.

Gaisa taksometrs ar klusu troksni nolaidās pieturvietā. Vēja vilnis noglauda Arkādijas seju un sapurināja matus zem mīkstās kažokādas kapuces, ko viņai bija iedevusi Lēdija Kallija.

- Kurp brauksim, jaunkundz?

Arkādija visiem spēkiem pūlējās runāt dobjāk, lai balss neizklausītos bērnišķīga. - Cik kosmosostu ir šajā pilsētā?

- Divas. Kuru jūs vēlaties?

- Kura ir tuvāk?

Šoferis izbrīnījies paskatījās uz viņu. - Kalgana Centrālā, jaunkundz.

- Lūdzu, uz otru! Man ir nauda. - Viņai rokā bija divdesmit kalganīdu banknote. Arkādijai tas neko neizteica, bet taksometra šoferis apmierināti pasmaidīja.

- Kā vēlaties, jaunkundz! Gaisa taksometri var aizvest uz jebkuru vietu.

Arkādija piespieda vaigu pie atvēsinošā sēdekļa pārvalka, no kura vēdīja tikko jaušama pelējuma smaka. Lejā lēni slīdēja garām pilsētas ugunis.

Ko lai dara? Ko lai dara?

Tajā brīdī Arkādija saprata, ka ir maza, dumja meitene, kas nošķirta no tēva un jūtas nelaimīga un izbiedēta. Acīs kāpa asaras, un dziļi kaklā brieda nevarīgs, nedzirdams kliedziens, kas sagādāja fiziskas sāpes.

Viņa nebaidījās no tā, ka Lords Stetins varētu viņu panākt. Lēdija Kallija gādās, lai tas nenotiktu. Lēdija Kallija! Veca, resna, dumja sieviete, kas tomēr kaut kā prata noturēt savu pavēlnieku. Ai, tagad taču skaidrs! Tagad Wss bija skaidrs.

Ak, mazā, gudrā Arkādija! Cik gudra viņa bija jutusies, dzerdama tēju kopā ar Kalliju! Dusmās uz sevi Arkādijai aizžņaudzās kakls. Tējas dzeršana bija sarīkota ar gudru nodomu, un pēc tam tikpat gudri panākts, lai Stetins tomēr atļautu Homiram iekļūt Vecajā Pilī. Tā pati dumjā Kallija bija to gribējusi un parūpējusies, lai mazā, gudrā Arkādija sagādātu pārliecinošu ieganstu, kas neizraisītu pretiniekos aizdomas un tomēr ļautu pašai pēc iespējas stāvēt malā!

Bet kāpēc tad viņa ir brīvībā? Homirs taču ir paturēts gūstā...

Un ja nu...

Un ja nu iemesls ir panākt, lai viņa atgrieztos uz Fonda kā ēsma, kam jāievilina citi... viņu rokās?

Tātad uz Fonda atgriezties nedrīkst!

- Kosmososta, jaunkundzi - Gaisa taksometrs bija apstājies. Cik savādi! Viņa pat nebija pamanījusi nolaišanos.

Kāda nereāla sapņu pasaule!

- Paldies! - Arkādija iespieda viņam rokā naudaszīmi, neredzošu skatienu iztrausās pa durvīm un skriešus metās projām pa atsperīgo ietvi.

Gaismas. Bezrūpīgi vīrieši un sievietes. Lieli, mirdzoši ziņojumu paneļi ar kustīgām šautrām, kas norādīja uz katru atlidojušo un aizlidojošo kosmosa kuģi.

Kurp lai dodas? Vienalga kurp! Skaidrs bija vienīgi tas, ka viņa nelidos uz Fondu. Jebkur citur, tikai ne atpakaļ.

Ai, paldies Seldonam par īso izklaidības mirkli, par pēdējo sekundes daļiņu, kad Kallija bija pagurusi spēlēt savu lomu, jo darīšana taču bija tikai ar bērnu, un ļāvusi izlauzties uzjautrinājuma staram!

Un tajā brīdī Arkādija aptvēra vēl kaut ko. Kaut ko tādu, kas bija kņudinājis un urdījis prāta dzīles jau kopš lidojuma sākuma. Kaut ko tādu, kas uz visiem laikiem pārvilka svītru viņas četrpadsmit gadiem.

Un viņa saprata, ka jāpazūd.

Šobrīd nav nekā svarīgāka! Kaut arī viņi atklātu ikvienu sazvērnieku uz Fonda, kaut arī viņi apcietinātu tēvu, nedrīkst, neparko nedrīkst riskēt un brīdināt citus! Nedrīkst riskēt ar savu dzīvību, nedrīkst uzņemties pat niecīgāko risku, lai glābtu visu Termina valstību. Viņa ir pati svarīgākā būtne Galaktikā. Viņa ir vienīgā svarīgā būtne Galaktikā.

Stāvēdama pie biļešu automāta un prātodama, kurp doties, Arkādija to apzinājās pilnīgi skaidri.

Jo visā Galaktikā viņa bija vienīgā būtne - ja neņem vērā viņus pašus kas zināja Otrā Fonda atrašanās vietu.

Trantors. Līdz Lielā Starpposma vidum Trantors bija kļuvis par ēnu. Bezgalīgo gruvešu vidū dzīvoja neliela zemnieku kopiena...

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA

15. ZEM REŽĢA

Nekas nespēj līdzināties rosīgai kosmosostai blīvi apdzīvotas planētas galvaspilsētas nomalē. Majestātiskas milzu mašīnas atpūšas savās ligzdās. Ja izvēlēsieties piemērotu laiku, varēsiet vērot iespaidīgo skatu, kā milzu kuģis nolaižas lejup, vai aizturētu elpu nolūkoties vēl aizraujošākā ainā, kad gaisā kā zibens uzšaujas tērauda bumba. Visas šis norises paiet gandrīz bez trokšņa. Dzinējspēks ir kluss nukleonu vilnis, kas pārgrupējas blīvākos veidojumos...

Nule pieminētais aptver deviņdesmit piecus procentus no kosmosostas platības. Visas šis daudzās kvadrātjūdzes ir atvēlētas lidaparātiem, cilvēkiem, kuri tos apkalpo, un skaitļotājiem, kuri apkalpo gan vienus, gan otrus.

Tikai pieci procenti no kosmosostas platības ir atvēlēti neskaitāmajiem cilvēkiem, kuriem šī vieta kalpo par izejas vārtiem uz visām Galaktikas zvaigznēm. Protams, tikai nedaudzi no anonīmā, daudzgalvainā pūļa jebkad kavējas domās par tehnoloģisko struktūru, kura veido kosmosa kuģu ceļus. Varbūt dažs palaikam bažīgi noskurinās, iedomādamies par neskaitāmajām lidojošā tērauda tonnām, kas tuvojas ostai un no

attāluma izskatās pēc niecīga punktiņa. Ja nu kāds no šiem masīvajiem cilindriem novirzītos no vadošā stara un triektos lejā pusjūdzi tālāk no paredzētās nolaišanās vietas - varbūt pat cauri plašās uzgaidāmās telpas stiklveida jumtam no cilvēku tūkstošiem paliktu pāri tikai organisku tvaiku strūkliņa un plāna fosfātu kārta...

Bet nekas tamlīdzīgs taču nevar notikt, jo darbojas plaša drošības sistēma un tikai nožēlojami neirotiķi spēj veltīt kaut mirkli laika tik aplamām iedomām!

Tomēr interesanti, par ko šie cilvēki domā? Jo tas nav tikai bezmērķīgs pūlis. Tas ir pūlis ar konkrētu mērķi. Šis mērķis strāvo gaisā virs lidlauka un piesātina atmosfēru. Cilvēki stājas rindās, vecāki uzmana bērnus, bagāža virzās uz novietnēm precīzi noteiktās devās - cilvēki kaut kur dodas.

Tad nu iedomājieties, kādā psiholoģiskā izolācijā no šī satriecoši mērķtiecīgā pūļa atrodas viena atsevišķa būtne, kura nezina, uz kurieni doties, tomēr skaudrāk par jebkuru citu ceļotāju apzinās nepieciešamību doties projām un aizceļot jebkur, vienalga kur! Vai gandrīz jebkur!

Neziņas pārņemtam cilvēkam nav vajadzīga ne telepātija, ne jebkādas vienkāršākas prātu saskares metodes, lai justu saspringto gaisotni, kas iedveš izmisumu.

Iedveš? Lej aumaļām, izmērcē un draud noslīcināt.

Arkādija Darella, ģērbusies svešās drēbēs, stāvēja uz svešas planētas svešā situācijā, kas šķita patapināta no svešas dzīves, un bezgala vēlējās paslēpties mātes klēpja drošībā. Viņa pat īsti nezināja, ko vēlas. Viņa zināja tikai to, ka visa šī atklātā pasaule nozīmē lielas briesmas. Viņa vēlējās nokļūt kādā tālā, nepieejamā

vietā, kādā neizpētītā Visuma nostūrī, kur neviens neiedomātos viņu meklēt.

Tā nu viņa tur stāvēja - četrpadsmitgadīga meitene ar astoņdesmitgadnieces gurdumu un piecgadnieces bailēm.

Kurš svešinieks starp šiem simtiem, kas spraucās viņai garām - gluži fiziski spraucās, jo viņa juta to pieskārienus, - ir Otrā Fonda cilvēks? Kurš svešinieks būtu gatavs viņu uz vietas iznīcināt tikai tāpēc, ka viņa vienīgā zina bīstamo, neizpaužamo noslēpumu - Otrā Fonda atrašanās vietu?

Balss, kura ielauzās viņas domās, izklausījās kā pērkona dārds un sastindzināja kaklā iestrēgušo kliedzienu.

- Paklau, jaunkundz, - tā ērcīgi uzsauca, - vai jūs pirksiet biļeti vai tāpat vien stāvēsiet?

Arkādija attapās, ka ir apstājusies pretī biļešu automātam. Tajā vajadzēja ielikt atbilstošas vērtības naudaszīmi, kas pazuda aparātā. Pēc tam bija jānospiež poga zem galamērķa apzīmējuma, un pēc brīža automāts izmeta biļeti kopā ar precīzu atlikumu - to aprēķināja elektroniskā skenēšanas ierīce, kas nekad nekļūdījās. Norise bija pavisam vienkārša, un nebija nekāda iemesla piecas minūtes stāvēt aparāta priekšā.

Arkādija iemeta spraugā divsimt kredītu naudaszīmi un pēkšņi pamanīja pogu ar apzīmējumu “Tran-tors”. Trantors, mirušās Impērijas mirusī galvaspilsēta, planēta uz kuras viņa dzimusi! Kā sapnī Arkādija nospieda pogu. Nekas nenotika, tikai acu priekšā zibēja sarkani cipari: 172.18 - 172.18 -172.18 -

Tā bija iztrūkstošā summa. Arkādija iemeta vēl divsimt kredītu zīmi. Pretī izslīdēja biļete. Kad viņa tai pieskārās, tā atdalījās, un tūlīt pēc tam izbira naudas atlikums.

Paķērusi to visu, Arkādija skriešus metās projām. Brīdi viņai piespiedās aizmugurē stāvošais vīrietis, kurš acīmredzot nepacietīgi gaidīja savu kārtu, bet meitene parāvās sānis un neatskatīdamās aizskrēja tālāk.

Bet kurp gan varēja aizbēgt? Visapkārt bija ienaidnieki.

Gluži neapzināti viņa vēroja milzīgos, mirdzošos uzrakstus, kuri zibēja gaisā: Stefani, Anakreons, Fermas... Parādījās arī Termina vārds, un Arkādija sajuta ilgas, tomēr neuzdrīkstējās...

Par nelielu summu viņa būtu varējusi noīrēt ziņojumu ierīci, kurā iespējams uzstādīt jebkādu vēlamo galamērķi un kurš, ielikts kabatā, piecpadsmit minūtes pirms kosmosa kuģa pacelšanās dotu signālu vienīgi viņai. Taču tādi aparāti der tikai cilvēkiem, kuri atrodas drošībā un vispār ir spējīgi par tiem iedomāties.

Un tad, pūlēdamās vienlaikus skatīties visos virzienos, Arkādija ieskrēja kādam taisni vēderā. Atskanēja izbiedēts sēciens, un viņas elkoni satvēra stingra plauksta. Arkādija izmisīgi pūlējās izrauties, bet elpas trūkums bija laupījis balsi, un baiļu kliedziena vietā viņa spēja izdvest tikai aizžņaugtu, nevarīgu smilkstu.

Svešinieks stingri turēja viņu un gaidīja. Arkādija lēnām atguva redzes spējas un sadūšojās viņu nopētīt. Vīrietis bija augumā neliels un diezgan korpulents. Viņam bija balti, kupli, atpakaļ atsukāti mati ar tādu kā pompadūra efektu, kas dīvaini kontrastēja ar zemnieciski apaļo, sārto seju.

- Kas noticis? - viņš beidzot jautāja, acīm zibot neslēptā ziņkārē. - Tu izskaties nobijusies.

- Piedodiet! - Arkādija drudžaini izgrūda. - Man jāiet. Lūdzu, laidiet!

Taču svešais tam nepievērsa nekādu uzmanību. - Uzmanīgāk, meitenīt! - viņš teica. - Tu nometīsi savu biļeti. - Viņš izņēma to no Arkādijas nevarīgajiem, bālajiem pirkstiem un nopētīja ar nepārprotami apmierinātu sejas izteiksmi.

- Tā jau es domāju, - viņš noteica un tad pēkšņi ieaurojās kā vērsis: - Mammūūū!

Nākamajā bridi viņam blakus stāvēja sieviete -drusku mazāka, drusku apaļāka un drusku sārtāka. Aptinusi ap pirkstu noklīdušu sirmu matu šķipsnu, viņa pabāza to zem visai vecmodīgas cepures.

- Papu! - viņa pārmetoši teica. - Kāpēc tu cilvēkos tā bļausties? Visi skatās uz tevi kā uz jukušu. Tu taču neesi savos laukos!

Viņa sirsnīgi uzsmaidīja sastingušajai Arkādijai un piebilda: - Viņam ir lāča manieres. - Tad balss atkal kļuva skarbāka: - Papu, laid taču meiteni vaļā! Ko tu dari?

Bet Papus tikai pavicināja viņai pretī Arkādijas biļeti. - Skaties! - viņš teica. - Meitene lido uz Tran-toru!

Mammas seja iemirdzējās piepešā priekā. - Tu esi no Trantora? Papu, laid vaļā viņas roku, es tev teicu! -Viņa apgāza uz sāniem savu pieblīvēto čemodānu un ar saudzīgu, bet apņēmīgu kustību piespieda Arkādiju apsēsties. - Sēdi un atpūtini savas mazās kājiņas! - viņa teica. - Kuģis aties tikai pēc stundas, un visus solus ir aizņēmuši guļoši klaidoņi. Tātad tu esi no Trantora?

Arkādija dziļi ievilka elpu un padevās. Viņa aizsmakušā balsi piebilda: - Es esmu tur dzimusi.

Mamma līksmi sasita plaukstas. - Mēs esam bijuši šeit jau mēnesi, bet neesam satikuši nevienu no mūsu puses! Cik patīkami! Tavi vecāki...? - Viņa aplaida apkārt meklējošu skatienu.

- Es neesmu kopā ar vecākiem, - Arkādija piesardzīgi paskaidroja.

- Tu ceļo viena? Tik jauniņa meitene? - Mammas balsī ieskanējās gan sašutums, gan līdzjūtība. - Kā tad tā?

- Mamma! - Papus paraustīja viņu aiz piedurknes. - Paklausies, ko es teikšu! Te kaut kas nav kārtībā. Man viņa izskatās ļoti pārbijusies. - Kaut gan viņš acīmredzot gribēja runāt čukstus, Arkādija skaidri dzirdēja katru vārdu. - Es redzēju, kā viņa skrien un nemaz neskatās uz ceļu! Nepaguvu parauties sānis, un viņa man uzskrēja tieši virsū. Zini ko? Man šķiet, ka viņai ir nepatikšanas.

- Apklusti, Papu! Tev jebkurš var uzskriet virsū. -Tomēr viņa apsēdās Arkādijai blakus uz čemodāna, kas nevarīgi iečīkstējās zem papildu svara, un aplika roku ap meitenes drebošajiem pleciem. - Vai tu no kāda bēdz, mīlulīt? Nebaidies, stāsti droši! Es tev palīdzēšu.

Arkādija ieskatījās sievietes laipnajās, pelēkajās acis un juta, ka viņai trīc lūpas. Kāda iekšēja balss viņai stāstīja, ka šie ir cilvēki no Trantora, ar kuriem viņa var lidot kopā, kuri viņai palīdzēs svešajā vietā, līdz viņa izdomās, ko darīt un kurp ceļot tālāk. Bet cita iekšēja balss, krietni skaļāka par pirmo, nesakarīgi un saraustīti stāstīja, ka viņa neatceras savu māti, ka viņa ir līdz nāvei pārgurusi, cīnoties ar Visumu, ka viņa grib tikai saritināties mazā kamoliņā un just ap sevi stipras, gādīgas rokas, ka viņas māte, ja būtu dzīva, tad varētu... tad varētu...

Un pirmo reizi šajā vakarā Arkādija ļāva vaļu raudām. Viņa raudāja kā mazs bērns un jutās atvieglota; viņa cieši iekrampējās vecmodīgajā kleitā un izmērcēja to slapju, bet maigās rokas spieda viņu sev klāt un glāstīja viņas matus.

Papus bezpalīdzīgi stāvēja, raudzīdamies abās sievietēs un neveikli taustīdamies pēc mutautiņa, un, kad tas atradās, Mamma izrāva to viņam no rokas un ar bargu skatienu pavēlēja viņam uzvesties klusu. Cilvēku pūļi slīdēja garām mazajam pulciņam ar atsvešināta pūļa dabisko vienaldzību. Būtībā viņi bija vieni.

Beidzot asaras mitējās, un Arkādija vārgi pasmaidīja, susinādama sarkanās acis ar Mammas iedoto mutautiņu. - Ak šausmas! - viņa čukstus izdvesa. - Es...

- Kuš! Kuš! Nevajag runāt! - Mamma viņu satraukti apklusināja. - Vienkārši pasēdi un atpūties! Atgūsti elpu. Pēc tam pastāstīsi, kas tev atgadījies, un mēs noteikti atradīsim izeju, un viss nokārtosies.

Arkādija ar pūlēm sakopoja domas. Nē, patiesību stāstīt viņa nedrīkst. Patiesību stāstīt nedrīkst nevienam... un tomēr viņa jutās pārlieku pagurusi, lai izdomātu ticamus melus.

- Man tagad ir labāk, - viņa nočukstēja.

- Tas ir labi, - sacīja Mamma. - Tagad pastāsti, kas tev par nepatikšanām! Vai tu neesi izdarījusi neko sliktu? Mēs tev, protams, palīdzēsim jebkurā gadījumā, bet izstāsti mums patiesību!

- Mēs vienmēr palīdzēsim draugam no Trantora, - Papus vēlīgi piebilda. - Vai ne, Mamma?

- Apklusti, Papu! - skanēja atbilde, bet tajā nebija piktuma.

Arkādija taustījās pa savu somiņu. Vismaz tā piederēja viņai par spīti steigšus samainītajam apģērbam no Lēdijas Kallijas skapjiem. Atradusi meklēto, viņa pasniedza to Mammai.

- Te ir mani dokumenti, - viņa bikli teica. Spīdīgo, sintētisko karti ierašanās dienā viņai bija izsniedzis Fonda vēstnieks un parakstījis attiecīgais Kalgana ierēdnis. Tā bija liela, grezna un iespaidīga. Mamma to bezpalīdzīgi aplūkoja un iedeva Papum, kurš izlasīja rakstīto, izteiksmīgi savilcis lūpas.

- Tātad tu esi no Fonda? - viņš jautāja.

- Jā. Bet es esmu dzimusi uz Trantora. Redziet, te ir rakstīts...

- Ā! Izskatās, ka viss ir kārtībā. Ak tad tevi sauc Arkādija, ko? Uz Trantora tas ir iecienīts vārds. Bet kur ir tavs tēvocis? Te rakstīts, ka tu ceļojot tēvoča Homira Munna pavadībā.

- Viņš ir arestēts, - Arkādija drūmi atbildēja.

- Arestēts! - abi iesaucās vienā balsī. - Par ko? -noprasīja Mamma. - Vai viņš kaut ko ir nogrēkojies?

Arkādija papurināja galvu. - Es nezinu. Mēs vienkārši aizlidojām ceļojumā. Tēvocim Homiram bija kaut kādas darīšanas ar Lordu Stetinu, bet... - Baiļu trīsas viņai nebija jātēlo. Tās padevās nepiespiesti.

Papus neslēpa bijību. - Ar Lordu Stetinu! Tad jau tavs tēvocis ir ievērojams vīrs!

- Es nezinu, par ko viņi sprieda, bet Lords Stetins gribēja, lai es palieku tur... - Arkādija centās atcerēties Lēdijas Kallijas pēdējos vārdus, kuri bija sacīti viņas pārliecināšanai. Tā kā tagad viņa zināja, ka Lēdija Kal-lija ir bijusi prasmīga aktrise, šis stāsts varēja noderēt vēlreiz.

Arkādija apklusa, un Mamma ar interesi jautāja: - Un kāpēc tieši tu?

- Es nezinu. Viņš... viņš gribēja ēst vakariņas ar mani divatā, bet es atteicos, jo gribēju, lai piedalās ari tēvocis Homirs. Tad viņš uz mani tā savādi paskatījās un nelaida vaļā manu plecu...

Papus stāvēja ar pavērtu muti, bet Mamma pēkšņi pietvīka un kļuva nikna. - Cik tev gadu, Arkādij?

- Gandrīz četrpadsmit ar pusi.

Mamma strauji ievilka elpu. - Kāpēc tādiem cilvēkiem ir ļauts dzīvot? Ielu suņi ir labāki! Un tagad tu bēdz no viņa, vai ne, mīļā?

Arkādija pamāja ar galvu.

- Papu, ej tūlīt uz informācijas biroju un noskaidro precīzi, cikos atlidos kuģis uz Trantoru! Pasteidzies!

Bet Papus paspēra soli un apstājās. Virs galvas atskanēja skaļa, metāliski dimdoša balss, un pieci tūkstoši acu pāru satraukti paskatījās augšup.

- Kungi un dāmas! - balss valdonīgi teica. - Lidosta ir aplenkta, jo tajā tiek meklēts izbēdzis noziedznieks. Neviens nedrīkst ne ienākt, ne iziet. Meklēšana noritēs ļoti ātri, un tās laikā nepacelsies un nenolaidīsies neviens kuģis, tāpēc jūs nenokavēsiet savus lidojumus. Es atkārtoju vēlreiz: neviens nenokavēs lidojumu! Tūlīt virs jums nolaidīsies režģis. Neviens nedrīkst iziet no sava kvadrāta līdz režģa pacelšanai, citādi mēs būsim spiesti izmantot neironu pletnes.

īsajā brīdī, kamēr balss valdonīgi piepildīja kos-mosostas uzgaidāmās telpas augsto kupolu, Arkādija nebūtu spējusi pakustēties pat tad, ja viņai pretī lidotu bumba, kurā koncentrējies viss Galaktikas ļaunums.

Runa varēja būt tikai par viņu. Nebija pat vajadzības izteikt šo domu precīzos vārdos. Bet kāpēc...?

Kallija bija organizējusi viņas bēgšanu. Un Kallija bija Otrā Fonda pārstāve. Kāpēc tad sākusies meklēšana? Vai Kallija būtu cietusi neveiksmi? Vai Kallija varēja ciest neveiksmi? Vai varbūt šī bija daļa no plāna, kura sarežģītās detaļas viņa nespēja aptvert?

Vienu apdullinošu mirkli viņa gribēja pielēkt kājās un iekliegties, ka padodas, ka ies meklētājiem līdzi, ka... ka...

Bet tad Mammas plauksta cieši saspieda viņas roku. - Ātrāk! Ātrāk! Skrienam uz dāmu istabu, kamēr viņi nav sākuši pārbaudi!

Arkādija nesaprata. Viņa spēja tikai akli sekot. Abas spraucās cauri pūlim, kas stāvēja uz vietas, sastindzis nelielos pulciņos, kamēr balss virs galvas dārdināja pēdējos vārdus.

Režģis slīdēja lejup, un Papus lūkojās tajā, pavēris muti. Viņš par to bija dzirdējis un lasījis, bet nekad nebija redzējis savām acīm. Gaisā mirdzēja krusteniski, blīvi izvietoti stari, un tīmekļa zibšņi spilgti izgaismoja visu telpu.

Režģis bija apzināti izveidots tā, lai vienmēr lēni slīdētu no augšas lejup, atgādinot krītošu tīklu un radītu cilvēkos psiholoģiski baiso slazda iespaidu.

Tagad tas bija vidukļa augstumā, un kvēlojošos starus citu no cita katrā virzienā šķira desmit pēdu atstatums. Savā simt kvadrātpēdu laukumā Papus attapās viens, taču blakus esošie kvadrāti bija pārpildīti. Viņš jutās uzkrītoši nošķirts no citiem, tomēr zināja, ka nedrīkst ieplūst tuvējā pulciņa tīkamajā anonimitātē, jo tas nozīmētu šķērsot kādu no spožajām līnijām, līdz ar to iedarbinot trauksmi un saņemot neirona pletnes cirtienu.

Viņš gaidīja.

Virs spokaini mēmā, gaidošā pūļa galvām viņš juta tālīnu kustību: tur policistu ķēde virzījās pāri plašajai kosmosostas teritorijai, citu pēc cita izgaismodama režģa kvadrātus.

Pagāja krietns brīdis, līdz viņa apgaismotajā laukumā ienāca formā tērpts ierēdnis un rūpīgi pierakstīja oficiālajā reģistrā kvadrāta koordinātas.

- Dokumentus!

Papus pasniedza prasīto, un policists pārskatīja tos ar pieredzējuša ierēdņa aci.

- Jūs esat Prims Palvers, Trantora pilsonis, un esat uzturējies uz Kalgana vienu mēnesi. Atbildiet: jā vai nē?

- Jā, jā.

- Kāds bija jūsu Kalgana apmeklējuma mērķis?

- Es esmu mūsu lauksaimniecību kooperatīva tirdzniecības pārstāvis. Mēs pārrunājām nosacījumus ar Kalgana Lauksaimniecības departamentu.

- Hm-m-m... Vai jūs esat kopā ar sievu? Kur viņa ir? Viņa ir minēta jūsu dokumentos.

- Mana sieva, lūdzu, ir... - Viņš pastiepa pirkstu attiecīgajā virzienā.

- Hanto! - policists nodārdināja, un viņam blakus nostājās vēl viens uniformēts ierēdnis.

Pirmais sausi noteica: - Augstā Galaktika, vēl viena dāmīte atejā! Tā jau var izgāzt sienas. Pieraksti viņas vārdu! - Policists pastiepa pirkstu pret dokumenta aili, kurā bija ierakstīts Mammas vārds.

- Vai vēl kāds ceļo kopā ar jums?

- Mana brāļameita.

- Papīros viņa nav minēta.

- Viņa ieradās atsevišķi.

- Kur viņa ir? Nē, nav svarīgi, es zinu. Pieraksti arī brāļameitas vārdu, Hanto! Kā viņu sauc? Raksti: Arkādija Palvere. Jūs palieciet tepat, Palver! Pirms prom-iešanas mēs atnāksim aprunāties ar jūsu sievu.

Papus gaidīja veselu mūžību. Pēc ilga, ilga laika viņam tuvojās Mamma, cieši turēdama pie rokas Arkādiju, un viņām sekoja abi policisti.

Kad viņi iegāja Papus kvadrātā, viens no kārtībsar-giem noprasīja: - Vai šī bļaustīgā vecene ir jūsu sieva?

- Jā, ser, - Papus samierinoši atbildēja.

- Nu tad iestāstiet viņai, ka tas nebeigsies labi, ja viņa atļausies tā runāt ar Pirmā Pilsoņa policiju! - Policists nikni izslēja plecus. - Vai šī ir jūsu brāļameita?

- Jā, ser.

- Tad dodiet šurp viņas dokumentus!

Skatīdamās vīram tieši acīs, Mamma tikko manāmi,

bet apņēmīgi papurināja galvu.

Pēc neilga klusuma brīža Papus ar vārgu smaidu atbildēja: - To es laikam nevarēšu.

- Kā to lai saprot: nevarēšu? - Policists skarbi pastiepa plaukstu. - Dodiet šurp!

- Diplomātiskā imunitāte, - Papus klusi sacīja.

- Ko tas nozīmē?

- Es jums jau paskaidroju, ka esmu sava lauksaimniecību kooperatīva tirdzniecības pārstāvis. Kalgana valdība man ir izsniegusi oficiāla ārzemju pārstāvja pilnvaru, un mani dokumenti to apliecina. Es jums tos parādīju un negribu, lai mani vēl ilgāk apgrūtina.

Policists īsu mirkli apstulba, bet tad izslējās atkal. - Man jāpārbauda jūsu dokumenti. Tāda ir pavēle.

- Taisieties, ka tiekat! - viņu pārtrauca skarbs Mammas sauciens. - Ja vajadzēs, mēs paši jūs pasauksim, bet tagad pazūdiet... ute tādsl

Policists saknieba lūpas. - Paturi viņus acīs, Hanto! Es iešu pasaukt leitnantu.

- Kaut tu kaklu nolauztu! - Mamma nosauca viņam pakaļ. Netālu atskanēja smiekli, bet tie tūlīt aprāvās.

Pārbaude tuvojās beigām. Pūlis bija kļuvis bīstami nemierīgs. Kopš režģa nolaišanās bija pagājušas četrdesmit piecas minūtes, un tik ilgai gaidīšanai allaž var būt nevēlamas sekas. Tāpēc leitnants Diridže steigšus lauza ceļu uz biezā gaidītāju pūļa vidieni.

- Vai šī ir tā meitene? - viņš gurdi noprasīja un, pārlaidis Arkādijai skatienu, secināja, ka viņa atbilst aprakstam. Tādas klapatas viena bērna dēļ!

- Lūdzu, uzrādiet viņas dokumentus! - leitnants teica.

- Es jau paskaidroju... - Papus iesāka.

- Es zinu, ko jūs paskaidrojāt, un lūdzu jums piedošanu! - leitnants viņu pārtrauca. - Tomēr man ir jāpilda pavēle. Ja vēlaties, varat vēlāk iesniegt protestu. Bet pagaidām, ja citādi nevarēs, būšu spiests pielietot spēku.

Iestājās klusums, un leitnants pacietīgi gaidīja.

Tad Papus piesmakušā balsī teica: - Dod man savus dokumentus, Arkādij!

Arkādija izmisusi papurināja galvu, bet Papus iedrošinādams atkārtoja: - Nebaidies! Dod tos šurp!

Arkādija bezpalīdzīgi ielika dokumentus Papum plaukstā. Papus tos atšķīra un uzmanīgi pārskatīja, tad atdeva gaidītājam. Leitnants rūpīgi pārskatīja tos vēlreiz. Pacēlis skatienu, viņš labu brīdi lūkojās uz Arkādiju un tad ar ašu kustību aizsita vāciņus.

- Viss kārtībā! - viņš teica. - Ejam, vīri!

Policisti devās projām, un pēc nepilnām divām minūtēm režģis bija pazudis. Balss virs galvas paziņoja, ka atjaunojies iepriekšējais stāvoklis. Atsvabinātais pūlis trokšņaini sakustējās.

- Bet kā... kā...? - Arkādija čukstus jautāja.

- Cst! - Papus viņu apsauca. - Nesaki neko! Iesim uz kuģi! Tam drīz jānolaižas pieturvietā.

Un tad visi trīs sēdēja kuģī. Viņu rīcībā bija privāta kajīte un atsevišķs galdiņš ēdamistabā. No Kalgana viņus šķīra jau divi gaismas gadi, un Arkādija beidzot uzdrošinājās vēlreiz uzdot savu jautājumu.

- Bet viņi taču meklēja mani, mister Palver, un viņiem noteikti bija iedots sīks apraksts! Kāpēc viņi ļāva man iet?

Papus, tiesādams rostbifu, plati pasmaidīja. - Tas bija pavisam vienkārši, bērns. Ja gadiem ilgi jāsadarbojas ar aģentiem, pircējiem un konkurentu kooperatīviem, cilvēks iemācās dažus svarīgus trikus. Es esmu tos mācījies jau vairāk nekā divdesmit gadu. Redzi, bērns, kad leitnants atvēra tavus dokumentus, viņš tajos ieraudzīja sīki salocītu piecsimt kredītu banknoti. Pavisam vienkārši, vai ne?

- Es jums to atdošu... Goda vārds, man ir daudz naudas!

- Labi, labi! - Papus platajā sejā parādījās samulsis smaids, un viņš atmeta ar roku. - Meitenei no mūsu planētas...

Arkādija vilcinājās. - Bet ja nu viņš būtu paņēmis naudu un tomēr mani aizturējis? Un varbūt vēl apsūdzētu jūs kukuļdošanā?

- Un atteiktos no piecsimt kredītiem? Es šos cilvēkus pazīstu labāk nekā tu, meitenīt!

Tomēr Arkādija zināja, ka cilvēkus viņš nepazīst labāk. Šos cilvēkus ne! Naktī, gulēdama savā guļvietā, viņa vēlreiz visu rūpīgi pārdomāja un skaidri zināja, ka neviens kukulis nebūtu policijas leitnantu kavējis viņu aizturēt, ja šī rīcība nebūtu izplānota jau iepriekš. Šie cilvēki negribēja viņu notvert, kaut gan ārēji it kā darīja visu, lai tas izdotos.

Kāpēc? Tādēļ, lai viņa tiktu projām? Turklāt uz Trantoru? Vai labsirdīgais, neaptēstais pārītis, ar ko viņa tagad ceļoja kopā, ir tikai ierocis Otrā Fonda rokās, tikpat bezpalīdzīgs kā viņa pati?

Tā noteikti ir!

Bet ja nu nav?

Pilnīga bezcerība... Kā iespējams cīnīties pret šo spēku? Jebkas, ko viņa darītu, būtu tieši tas, ko šie visvarenie briesmoņi ir vēlējušies!

Un tomēr man viņi jāpārspēj, Arkādija sev teica.

Jāpārspēj. Jāpārspēj! Jāpārspēj!!

16. KARA SĀKUMS

Laikmetā, par kuru šobrīd ir runa, Galaktikas iedzīvotājiem zināmu vai nezināmu iemeslu dēļ Starpga-laktikas Standarta Laiks par savu pamatvienību, proti, sekundi, uzskata laiku, kurā gaisma noceļo 299 776 kilometrus. 86 400 sekundes ir patvaļīgi pielīdzinātas vienai Starpgalaktikas Standarta Dienai, savukārt 365 dienas - vienam Starpgalaktikas Standarta Gadam.

Kāpēc tieši 299 776? Un kāpēc 86 400? Un kāpēc 365?

Tradīcija, saka vēsturnieki, ja viņiem uzdod šo jautājumu. Dažādu svarīgu un noslēpumainu skaitlisko sakarību dēļ, saka mistiķi, kultu piekritēji, numerologi, metafiziķi. Tāpēc, ka cilvēces sākotnējai, dzimtajai planētai bija savi dabiskie rotācijas un apgriezienu periodi, no kuriem šīs sakarības tika atvasinātas, saka pavisam nedaudzi aptaujātie.

Skaidri to nezināja neviens.

Tomēr datums, kurā Fonda karakuģis “Hobers Mal-lovs” sastapās ar “Bezbailīgā” vadīto Kalgana eskadronu un pēc atteikšanās ielaist savā kuģī izlūku patruļu tika satriekts druskās, bija 185. 11 692. G. Ē. Proti, tā bija Galaktikas ēras 11 692. gada 185. diena, kopš tronī

sēdās tradicionālās Kamblu dinastijas pirmais Imperators. Šis datums bija ari 185. 455. S. Ē. - skaitot no Seldona dzimšanas vai arī 185. 376. F. Ē. - skaitot no Fonda dibināšanas. Uz Kalgana to apzīmēja kā 185. 76. P. Ē. - skaitot no Pirmā Pilsoņa titula ieviešanas, kam pamatu lika Mūlis. Protams, ikvienā gadījumā gads ērtības labad bija iegrozīts tā, lai dienas skaitlis paliktu nemainīgs neatkarīgi no konkrētās ēras faktiskās sākuma dienas.

Un piedevām visam pārējam neskaitāmie Galaktikas pasauļu miljoni lietoja neskaitāmus miljonus vietējā laika apzīmējumu, kuri balstījās uz viņu konkrēto debess kaimiņu apgriezieniem.

Bet, lai kuru apzīmējumu jūs izvēlētos - 185, 11692-455-376-76 vai jebko citu -, tā bija diena, kuru vēlāk minēja vēsturnieki, stāstīdami par Stetina kara sākumu.

Tomēr doktors Darells par visiem šiem apzīmējumiem nejuta ne mazāko interesi. Viņam tā vienkārši un absolūti precīzi bija trīsdesmit otrā diena, kopš Arkādija aizlidojusi no Termina.

Tikai retais spēja iedomāties, kāds gribasspēks Da-rellam bijis vajadzīgs, lai visu šo laiku saglabātu ārēju mieru un nosvērtību.

Tomēr Elvets Semiks bija pārliecināts, ka spēj to iztēloties. Viņš bija vecs vīrs un labprāt mēdza sacīt, ka viņa neironiskie apvalki esot tiktāl pārkaļķojušies, ka domāšanas procesi kļuvuši stīvi un nepadevīgi. Viņš vedināja tam ticēt un labprāt pat veicināja vispārējo, noniecinošo atziņu par savu gara spēju atmiršanu, pats par to aktīvi zobodamies. Taču viņa šķietami aizmiglotās acis joprojām bija asas un redzīgas, un viņa prāts joprojām glabāja pieredzi un dzlvesgudrlbu, kaut ari nespēja tik ātri darboties.

Viņš tikai savilka čokurā vecīgās lūpas un noprasīja: - Kāpēc tu nemēģini kaut ko darīt?

Darellam tas bija kā fizisks dūriens, un viņš sāpīgi sarāvās. - Pie kā mēs palikām? - viņš ērcīgi noprasīja.

Semiks pievērsa viņam nopietnu skatienu. - Tev vajadzētu kaut ko darīt meitenes labā. - Starp puspa-vērtajām lūpām spīdēja reti, dzeltenīgi zobi.

Bet Darells vēsi atbildēja: - Jautājums ir šāds: vai tu vari dabūt Saimsa Molfa rezonatoru ar vajadzīgo diapazonu?

- Es jau teicu, ka varu, bet tu neklausījies.

- Piedod, Elvet. Tā nu tas ir. Tas, ko mēs apspriežam pašlaik, ikvienam Galaktikas cilvēkam var būt daudz svarīgāks nekā jautājums par Arkādijas drošību. Vai vismaz ikvienam, izņemot Arkādiju un mani, un es gribu pievienoties vairākumam. Cik liels būs tas re-zonators?

Semiks nejutās pārliecināts. - Es nezinu. Tu vari pameklēt katalogos.

- Nu, bet aptuvenais svars? Tonna? Mārciņa? Kāds garums?

- Ā, es domāju, ka tu gribi precīzus skaitļus. Diezgan sīks krāms. - Viņš norādīja uz īkšķa augšējo locītavu. - Apmēram tāds.

- Labi, vai tu vari izgatavot kaut ko tamlīdzīgu? -Viņš ātri uzšvikāja kaut ko klēpi uz bloknota lapas un iedeva to vecajam fiziķim, kas to nopētīja ar šaubpilnu sejas izteiksmi un pēc tam iesmējās.

- Vai zini, manos gados smadzenes mēdz pārkaļ-ķoties. Ko tu centies panākt?

Darells vilcinājās. Tajā bridi viņš izmisīgi ilgojās pēc fizikas zināšanām sarunu biedra smadzenēs, lai nevajadzētu formulēt savas domas vārdos. Taču ilgošanās nepalīdzēja, un viņš paskaidroja.

Semiks kratīja galvu. - Tev būs vajadzīgi hiperviļņu komunikatori. Tie ir vienīgie, kas strādā pietiekami ātri. Un tos vajadzēs milzum daudz.

- Bet vai to var izgatavot?

- Jā, protams.

- Vai tu vari dabūt visas detaļas? Tas ir, bez liekiem skaidrojumiem? Sava kārtējā darba ietvaros?

Semiks savilka lūpas. - Piecdesmit hiperviļņu ko-munikatorus? Tādu daudzumu es neizlietotu visā savā mūžā.

- Mēs pašlaik strādājam pie aizsardzības projekta. Vai tu nevari izdomāt kaut ko nekaitīgu, kam tie būtu vajadzīgi? Nauda mums ir.

- Hm-m-m... Varbūt es kaut ko izdomāšu.

- Cik mazu tu vari izveidot šo ierīci?

- Hiperviļņu komunikatori var būt ļoti mazi... vēl ir vadi... mikroshēmas... Augstais Visums, tev te ir simtiem ķēžu!

- Es zinu. Cik liels būs viss aparāts?

Semiks norādīja ar rokām.

- Par lielu, - Darells teica. - Man tas jānēsā pie siksnas.

Viņš lēni saburzīja skici blīvā kamolā. Kad tas bija pārvērties cietā, dzeltenā lodītē, viņš to iemeta pelnu traukā, kur to aprija mazs, balts zibsnis, saārdot molekulas.

- Kas pie tevis ir atnācis? - viņš jautāja.

Semiks pārliecās pār rakstāmgaldu un ieskatījās mazajā, pienbaltajā ekrānā virs durvju signāla. - Tas jaunais cilvēks, Antors. Un viņam kāds ir līdzi.

Darells atbīdīja krēslu atpakaļ. - Pagaidām ne vārda pārējiem par šo lietu, Semik! Tās ir bīstamas zināšanas, ja uzodis viņi. Pilnīgi pietiek, ja uz spēles ir divas dzīvības.

Pelleass Antors iesteidzās Semika vecīgā kabineta klusumā kā pulsējošas aktivitātes virpulis. Telpas rāmi nekustīgajā gaisotnē Antora vaļīgās, vasarīgās piedurknes joprojām šķita plīvojam āra vējā.

- Doktors Darells, doktors Semiks, - viņš iepazīstinot teica. - Un Orums Diridže.

Otrs atnācējs bija gara auguma vīrietis. Garais, taisnais deguns piešķīra viņa kalsnajai sejai drūmu izteiksmi. Doktors Darells pastiepa roku.

Antors tikko jaušami pasmaidīja. - Policijas leitnants Diridže, - viņš papildināja un pēc tam zīmīgi piebilda: - No Kalgana.

Darells pievērsa svešajam ciešu, bargu skatienu. - Policijas leitnants Diridže no Kalgana, - viņš atkārtoja, izteiksmīgi izrunādams katru vārdu. - Un jūs atvedāt viņu šurp. Kāpēc?

- Tāpēc, ka viņš bija pēdējais cilvēks uz Kalgana, kurš redzēja jūsu meitu. Mieru, cilvēk!

Triumfu Antora sejā strauji nomainīja bažas, un viņš metās vidū starp abiem vīriešiem, ar spēku cenzdamies noturēt Darellu. Lēni, bet ne visai saudzīgi viņš piespieda doktoru apsēsties atpakaļ krēslā.

- Ko jūs darāt? - Antors atgrūda no pieres brūno matu šķipsnu, apmetās uz rakstāmgalda malas un domīgi palika sēžam, šūpodams kāju. - Es domāju, ka esmu atvedis jums labas ziņas!

Darells vērsās tieši pie policista. - Ko tas nozīmē, kāpēc viņš sauc jūs par pēdējo cilvēku, kurš redzējis manu meitu? Vai mana meita ir mirusi? Lūdzu, stāstiet visu bez aplinkiem! - Viņa seja bija balta kā papīra lapa.

Leitnants Diridže bezkaislīgā balsi paskaidroja: - Viņš teica “pēdējais cilvēks uz Kalgana”. Jūsu meita vairs nav uz Kalgana. Par turpmāko man nekas nav zināms.

- Paklausieties! - iejaucās Antors. - Es tūlīt paskaidrošu. Piedodiet, ja paziņoju savu vēsti pārāk dramatiski, doktor! Jūs pret notikušo izturaties ar tik necilvēcīgu mieru, ka aizmirstas, vai jums vispār ir jūtas. Pirmkārt, leitnants Diridže ir mūsējais. Viņš ir dzimis uz Kalgana, bet viņa tēvs bija Fonda cilvēks, ko uz turieni aizveda Mūļa dienests. Es galvoju par leitnanta lojalitāti Fondam. Lūk, un es sazinājos ar viņu dienu pēc tam, kad mums pārtrauca pienākt ikdienas ziņojumi no Munna...

- Kāpēc? - Darells viņu nikni pārtrauca. - Man šķiet, mēs cieši nolēmām, ka šajā sakarā nespersim nevienu soli! Jūs riskējāt gan ar viņu dzīvībām, gan mūsējām!

- Tāpēc, - Antors tikpat nikni atcirta, - ka es šajā spēlē esmu iesaistīts ilgāk nekā jūs! Tāpēc, ka man uz Kalgana ir kontaktpersonas, par kurām jūs neko nezināt. Tāpēc, ka es rīkojos, dziļāku zināšanu vadīts, vai saprotat?

- Manuprāt, jūs esat pilnīgi jucis.

- Vai jūs beidzot paklausīsieties?

Pēc īsas pauzes Darells nolaida skatienu.

Antora lūpas savilkās greizā smaidā. - Labi, doktor! Atvēliet man dažas minūtes! Stāstiet viņam, Diridže!

Leitnants Diridže nepiespiesti turpināja: - Cik man zināms, doktor Darell, jūsu meita ir uz Trantora. Vismaz Austrumu kosmosostā viņa nopirka biļeti uz Trantoru. Viņa bija kopā ar kādu Trantora tirdzniecības pārstāvi, kurš apgalvoja, ka tā esot viņa brāļameita. Izskatās, ka jūsu meitai ir neparasts radinieku loks, doktor. Tas viņai bija otrais tēvocis divu nedēļu laikā! Tas virs pat mēģināja mani piekukuļot un droši vien domā, ka tieši tāpēc viņiem izdevās aizlidot. - Diridže drūmi pasmaidīja.

- Kāda viņa izskatījās?

- Fiziski cietusi nebija, cik varēju spriest no ārienes. Tikai pārbijusies. Par to nav jābrlnās. Viņai uz pēdām bija visa policijas nodaļa. Joprojām nezinu, kāpēc.

Šķiet, Darells pēc ilgāka laika pirmoreiz ievilka elpu. Viņš juta, ka rokas trīc, un ar pūlēm centās tās savaldīt. - Tātad viņa ir dzīva un vesela. Tas tirdzniecības pārstāvis... kas viņš bija? Atgriezīsimies pie viņa! Kāda ir viņa loma šajos notikumos?

- Par to man nav ne jausmas. Vai jūs kaut ko zināt par Trantoru?

- Es kādreiz esmu tur dzīvojis.

- Tagad tā ir lauksaimniecības pasaule. Viņi eksportē galvenokārt dzīvnieku barību un graudus. Augsta kvalitāte! Viņi tos tirgo visā Galaktikā. Uz Trantora atrodas daži desmiti lauksainiecības kooperatīvu, un katram no tiem ir savs starpplanētu pārstāvis. Lietpratīgi darboņi; es zinu šī konkrētā cilvēka biogrāfiju. Viņš jau agrāk ir ceļojis uz Kalganu, parasti kopā ar sievu. Krietns un godīgs vīrs. Pilnīgi nekaitīgs.

- Hmm... - Antors novilka. - Arkādija ir dzimusi uz Trantora, vai ne, doktor?

Darells pamāja ar galvu.

- Tātad viss saskan. Viņa gribēja aizbēgt - ātri un pēc iespējas tālāk -, un gluži saprotams, ka pirmais prātā uzpeldēja Trantors. Vai jūs tā nedomājat?

- Kāpēc viņa nelidoja atpakaļ uz šejieni? - jautāja Darells.

- Varbūt viņai sekoja, un viņa nolēma, ka derētu jaukt pēdas.

Doktoram Darellam vairs nebija spēka turpināt izjautāšanu. Labi, lai meita paliek drošībā uz Trantora, ja šajā tumšajā, baisajā Galaktikā vispār jebkur iespējams būt drošībā. Neredzošām acīm viņš taustījās uz durvju pusi. Kad Antors viegli pieskārās viņa rokai, Darells apstājās, taču nepagriezās atpakaļ.

- Vai neiebildīsiet, ja es iešu kopā ar jums, doktor?

- Lūdzu! - viņš automātiski atbildēja.

Līdz vakaram doktora Darella ārējās, citu skatieniem un saskarsmei pieejamās izpausmes atkal bija pilnīgi nocietinājušās. Viņš atteicās no vakariņām un ar drudžainu apņēmību atsāka pēdu pa pēdai virzīties dziļāk encefalogrāfiskās analīzes komplicētajā matemātikas labirintā.

Tikai neilgi pirms pusnakts viņš atkal iegāja dzīvojamā istabā.

Pelleass Antors joprojām sēdēja turpat, darbodamies ar videoaparāta pulti. Izdzirdējis soļus, viņš paskatījās pār plecu atpakaļ.

- Ā! Jūs vēl neguļat? Es jau stundām cenšos sameklēt videokanālos kaut ko vairāk par kārtējām ziņām. Šķiet, “Hobers Mallovs” ir lidojumā aizkavējies, un ar kuģi ir pārtrūkuši visi sakari.

- Tiešām? Vai viņiem ir kādi minējumi?

- Un kā jūs domājat? Droši vien Kalgana nelietības. Tika vēstīts, ka galvenajā kosmosa sektorā, no kura pienāca pēdējās ziņas par “Hoberu Mallovu”, esot redzēti Kalgana kuģi.

Darells paraustīja plecus, un Antors neziņā paberzēja pieri.

- Paklausieties, doktor, - viņš teica, - varbūt jums vajadzētu lidot uz Trantoru?

- Kāpēc?

- Tāpēc, ka šeit no jums nav nekāda labuma. Jūs neesat savā ādā. Un citāds nevarat būt. Uz Trantora jūs varētu paveikt kaut ko derīgu. Vecajā Impērijas Bibliotēkā atrodas visi Seldona komisijas darbības pieraksti...

- Nē! Bibliotēka ir izpētīta no viena gala līdz otram, un tas neko nav palīdzējis.

- Eblingam Misām tas savā laikā palīdzēja.

- Kā jūs to zināt? Jā, viņš teica, ka esot atradis Otro Fondu, un pēc dažām sekundēm mana māte viņu nogalināja, lai viņš nevilšus neatklātu tā atrašanās vietu Mūlim. Bet saprotiet pats: līdz ar to viņa likvidēja iespēju jebkad uzzināt, vai Eblings Miss patiešām bija to noskaidrojis. Nevienam citam taču nekad nav izdevies uztaustīt patiesību, pētot šos materiālus.

- Neaizmirstiet, ka Eblings Miss strādāja Mūļa intensīvas psihiskās iedarbības iespaidā!

- Ari to es zinu, bet Eblinga Misa prāts tā paša iemesla dēļ tajā laikā vairs nebija normālā stāvokli. Vai mēs zinām, kā darbojas smadzenes, kad tās nonākušas cita cilvēka emocionālā kontrolē, vai varam spriest par to spējām un trūkumiem? Lai nu kā, es negrasos lidot uz Trantoru!

Antors sarauca pieri. - Bet kāpēc tā jāsatraucas? Tas bija tikai ierosinājums... Bet, augstais Visums, es nudien jūs nesaprotu! Jūs izskatāties par desmit gadiem vecāks. Skaidri redzams, ka jūs ciešat elles mokas. Jūs neko vērtīgu šeit nedarāt. Es jūsu vietā lidotu turp un sameklētu savu meitu.

- Pilnīgi pareizi! Tieši to es visvairāk gribētu darīt. Un tieši tāpēc to nedarīšu. Paklausieties, Antor, un mēģiniet saprast! Jūs spēlējaties - mēs abi spēlējamies -ar kaut ko tādu, ko mums nav ne mazāko iespēju uzveikt. Vēsā prātā, ja jums kādreiz tāds ir, jūs gluži labi to saprotat pats, lai ko domātu savos donkihotisma uzplūdos.

Piecdesmit gadu mēs esam zinājuši, ka Otrais Fonds ir Seldona matemātikas patiesais pēctecis un lolojums. Tas nozīmē - un arī to jūs zināt -, ka viss, kas notiek Galaktikā, ir iekļauts viņu apsvērumos. Mums dzīve ir nejaušu notikumu virkne, uz ko mēs atbildam ar improvizāciju. Viņiem visa dzīve ir mērķtiecīga norise, uz ko jāatbild ar iepriekš izskaitļotiem aprēķiniem.

Tomēr viņiem ir savas vājās vietas. Viņu darbs ir statistisks, un patiesi neizbēgama ir tikai masu rīcība. Kāda loma iepriekš paredzētajā vēstures gaitā ir man kā indivīdam, to es nezinu. Varbūt man nav noteiktas lomas, jo indivīdus Plāns atstāj nenoteiktības un brīvas izvēles varā. Tomēr es esmu svarīgs, un viņi - saproti, viņi - varbūt ir vismaz izskaitļojuši manu varbūtējo reakciju. Tāpēc es neuzticos saviem impulsiem, savām vēlmēm, savām varbūtējām reakcijām.

Tāpēc es izvēlos piedāvāt viņiem maz ticamu reakciju. Palikšu šeit, par spīti tam, ka izmisīgi vēlos doties projām. Bet tas nenotiks! Tieši tāpēc, ka es to izmisīgi vēlos.

Jaunais vīrietis sāji pasmaidīja. - Jūs pats sava prāta darbību varbūt nepazīstat tik labi, kā to pazīst viņi. Mēģiniet iztēloties, ka viņi, jūs pazīdami, balstās uz to, ka jūsu domas - tikai domas - ir tieši šī maz ticamā reakcija, jo viņi jau iepriekš zina, kādā virzienā darbosies jūsu prāts.

- Tādā gadījumā nav vairs nekādas izejas. Jo, ja es sekošu jūsu nupat norādītajai domu gaitai un lidošu uz Trantoru, arī to viņi, iespējams, būs paredzējuši. Tas ir bezgalīgs divkārša, trīskārša, daudzkārša apmāna loks. Lai cik tālu es tam izsekotu, manas iespējas ir tikai lidot vai palikt. Sarežģītais gājiens aizvilināt manu meitu pāri visai Galaktikai nevar būt izplānots tādēļ, lai piespiestu mani palikt uz vietas, jo es noteikti būtu palicis uz vietas, ja viņi nebūtu darījuši neko. Tas var būt iecerēts vienīgi tādēļ, lai piespiestu mani doties projām, un tāpēc es palikšu tepat.

Turklāt ne jau viss, Antor, notiek pēc Otrā Fonda prāta, un ne jau visi notikumi ir viņu iestudēti! Ļoti iespējams, ka ar Arkādijas aizceļošanu viņiem nebija nekāda sakara, un viņa varbūt mierīgi dzīvos uz Tran-tora, kad mēs, visi pārējie, būsim miruši.

- Nē, - Antors skarbi iebilda. - Tagad jūs esat uz aplama ceļa.

- Vai jums ir cits skaidrojums?

- Jā, ir, ja vien jums labpatiks klausīties.

- Labi, raujiet vaļā! Pacietības man netrūkst.

-- Nu tad klausieties: cik labi jūs pazīstat pats savu meitu?

- Cik labi vispār viens indivīds var pazīt otru? Droši vien manas zināšanas ir nepietiekamas.

- Es varu sacīt to pašu, varbūt ar mani ir vēl bēdīgāk. Bet es vismaz redzēju viņu, tā sakot, ar svaigu aci. Pirmais punkts: viņa ir neapvaldīta un romantiska būtne, vienīgais bērns akadēmiķim, kurš noslēdzies savrupā pasaulē, augusi nereālā video un grāmatfilmu piedzīvojumu pasaulē. Viņa dzīvo dīvainās, pašradītās fantāzijās par spiegošanu un intrigām. Otrais punkts: viņa ir gudra un attapīga, vismaz pietiekami gudra, lai apvestu mūs ap stūri. Viņa rūpīgi izplānoja veidu, kā noklausīties mūsu pirmo konferenci, un viņai tas izdevās. Viņa rūpīgi izplānoja ceļojumu uz Kalganu kopā ar Munnu, un viņai tas izdevās. Trešais punkts: viņa akli apjūsmo savu vecmāmiņu, jūsu māti, kas pieveica Mūli.

Vai tiktāl es nemaldos? Ļoti labi. Tālāk: atšķirībā no jums es esmu saņēmis sīku ziņojumu no leitnanta Diridžes, turklāt uz Kalgana man ir diezgan plašs informācijas tīkls, un visi avoti vēsta to pašu. Piemēram, mēs zinām, ka Homirs Munns pēc sarunas ar Kalgana Lordu nesaņēma atļauju ieiet Mūļa pilī, bet šis atteikums tika atcelts pēc Arkādijas tikšanās ar Lēdiju Kal-liju, ļoti tuvu Pirmā Pilsoņa draudzeni.

- Un kā jūs to visu zināt? - Darells viņu pārtrauca.

- Viena iemesla dēļ. Kad policija saņēma pavēli atrast Arkādiju, dienesta pienākums Diridžem lika izjautāt Munnu. Protams, mūsu rīcībā ir pilns jautājumu un atbilžu pieraksts.

Un tad vēl pati Lēdija Kallija! Klīst baumas, ka Stetins esot zaudējis interesi par viņu, tomēr fakti to neapstiprina. ŠI sieviete ne vien sekmīgi saglabā savu stāvokli, ne vien pamanās panākt, lai Lorda atteikums Munnam pārtop par atļauju, bet pat neslēpti sarīko Arkādijas bēgšanu. Ducis karavīru, kas apsargā Stetina namu, liecināja, ka pēdējā vakarā viņas abas ir redzētas kopā. Tomēr Lēdija Kallija paliek nesodīta! Par spīti faktam, ka Arkādijas meklējumi tika veikti ar acīmredzamu centību.

- Un ko jūs esat secinājis no visas šīs nesakarlbu virknes?

- Ka Arkādijas bēgšana bija apzināti sarīkota.

- Kā jau es teicu.

- Ar vienu piebildi. Arkādija noteikti saprata, ka tā ir sarīkota; Arkādija, atjautīgā meitene, kas visur saskatīja intrigas, redzēja ari šo, un viņas domu gaita bija tāda pati kā jūsējā. Viņi grib, lai Arkādija lido atpakaļ uz Fondu, un tāpēc viņa dodas uz Trantoru. Bet kāpēc tieši uz Trantoru?

- Nu, kāpēc?

- Tāpēc, ka savulaik turp devās Beita, Arkādijas apjūsmotā vecmāmiņa, kad viņai vajadzēja bēgt. Apzināti vai neapzināti Arkādija atdarināja viņu. Tāpēc man rodas jautājums: vai Arkādija bēga no tā paša ienaidnieka?

- No Mūļa? - Darells ar pieklājīgu dzēlibu atjautāja.

- Protams, ne. No mentalitātes, ar kuru viņa nespēja cīnīties. Viņa bēga no Otrā Fonda vai no ietekmes, kuru varbūt sastapa uz Kalgana.

- Par kādu ietekmi jūs runājat?

- Vai jūs domājat, ka Kalgans ir pasargāts no šiem visaptverošajiem draudiem? Mēs abi esam nonākuši pie secinājuma, ka Arkādijas bēgšana bija apzināti sarīkota. Vai ne? Viņu meklēja un atrada, bet Diridže ļāva viņai aizbēgt. Diridže, vai saprotat? Bet kāpēc tas varēja notikt? Tāpēc, ka viņš ir mūsu cilvēks. Bet kā viņi to zināja? Diezin vai varēja paļauties uz to, ka viņš izrādīsies nodevējs! Ko jūs sakāt, doktor?

- Tagad jūs mēģināt man iestāstīt, ka viņi patiešām gribēja Arkādiju pārtvert. Atklāti sakot, jūs mani esat nogurdinājis, Antor. Beidziet savu stāstu, jo es gribu iet gulēt.

- Mans stāsts tūlīt būs galā. - Antors pasniedzās pēc nelielas fotoreģistru kaudzītes iekšējā kabatā. Tās bija jau pazīstamās encefalogrāfijas diagrammas. - Lūk, te ir Diridžes smadzeņu viļņi, - viņš nevērīgi teica. - Reģistrēti pēc viņa atgriešanās.

Pat ar neapbruņotu aci Darells redzēja to, kas jāredz, un viņa seja kļuva pelnu pelēka. Viņš paskatījās augšup. - Diridže tiek kontrolēts!

- Tieši tā. Viņš ļāva Arkādijai aizbēgt nevis tāpēc, ka ir mūsu cilvēks, bet tāpēc, ka atrodas Otrā Fonda ietekmē.

- Pat pēc tam, kad uzzināja, ka viņa lido uz Trantoru, nevis uz Terminu?

Antors paraustīja plecus. - Psihes apstrāde prasīja, lai viņš ļauj Arkādijai aizbēgt. Viņam nebija iespējams to mainīt. Saprotiet, viņš bija tikai instruments! Galvenais ir tas, ka Arkādija izvēlējās mazāk ticamu ceļu un, domājams, atrodas drošībā. Vismaz tik ilgi, kamēr Otrais Fonds pielāgo savus plānus jaunajai situācijai, ņemot vērā apstākļu maiņu.

Viņš apklusa. Uz videoekrāna iezibējās gaismas signāls. Tas bija pieslēgts neatkarīgai ķēdei un vēstīja, ka pienākušas ārkārtas ziņas. Arī Darells to redzēja un ar mehānisku, sen ierastu kustību ieslēdza aparātu. Teikums tobrīd bija pusē, bet jau pirms tā beigām viņi zināja, ka atrasts “Hobers Mallovs” pareizāk sakot, tā vraks, un pirmo reizi pēc gandrīz piecdesmit gadiem Fonds atkal ir ierauts karā.

Antors klausījās ar skarbu seju un sakostiem zobiem. - Nu tā, doktor, jūs visu dzirdējāt! Kalgans ir devies uzbrukumā, un Kalganu kontrolē Otrais Fonds. Vai jūs sekosiet savai meitai un lidosiet uz Trantoru?

- Nē. Es riskēšu. Palikšu šeit.

- Doktor Darell! Jūs neesat tik attapīgs kā jūsu meita. Man nav skaidrs, ciktāl jums var uzticēties. - Brīdi viņš raudzījās Darellā ar ciešu, caururbjošu skatienu un tad, neteicis vairs ne vārda, piecēlās un devās projām.

Darells palika sēžam, neziņas pārņemts un tuvu izmisumam.

Atstāts savā nodabā, videoaparāts turpināja raidīt satrauktu skaņu virkni, drudžainās detaļās aprakstot pirmo stundu karā starp Kalganu un Fondu.

17. KARŠ

Fonda mērs bezcerīgi berzēja matu gredzenu, kas ieskāva kailo galvvidu. Viņš nopūtās. - Visi šie izšķiestie gadi, vējā palaistās iespējas! Es nevienu negrasos apsūdzēt, doktor Darell, bet mēs esam pelnījuši sakāvi.

- Es neredzu iemeslu zaudēt pašpaļāvību, ser, -Darells klusi atbildēja.

- Zaudēt pašpaļāvību! Zaudēt pašpaļāvību! Galaktikas vārdā, doktor Darell, kāds pamats ir justies citādi? Paskatieties šurp...

Pa pusei ar varu viņš aizvilka Darellu pie caurspīdīgā olveida priekšmeta, kas ērti gulēja uz nelielā spēka lauka balsta. Pēc mēra pieskāriena ovālā objekta iekšpuse izgaismojās, atveidojot precīzu Galaktikas dubult-spirāles trīsdimensiju modeli.

- Dzeltenā krāsā ir iezīmēti Visuma apgabali, kurus kontrolē Fonds, - mērs uztraukts skaidroja. - Sarkanā teritorija ir tā, kuru iekarojis Kalgans.

Darells redzēja koši sarkanu lodi, kuru aptvēra plati izvērsta, dzeltena dūre, norobežojot to no visām pusēm un atstājot brīvu vienīgi ceļu uz Galaktikas centru.

- Galaktogrāfija ir mūsu lielākā nelaime! - mērs teica. - Mūsu admirāļi necenšas slēpt Fonda gandrīz

bezcerīgo stratēģisko stāvokli. Ieskatieties! Ienaidniekam ir iekšējās sakaru līnijas. Ienaidnieka spēki ir koncentrēti un vienlīdz ērti var karot visos virzienos. Aizsardzība viņiem prasītu minimālu piepūli. Turpretī mēs esam izkliedēti. Vidējais attālums starp apdzīvotajām sistēmām Fonda iekšienē ir gandrīz trīsreiz garāks nekā Kalgana gadījumā. Lai nokļūtu, piemēram, no Lokri-sas uz Santanni, mums būtu jāveic divtūkstoš piecsimt parseku ceļojums, turpretī viņiem tas nozīmētu tikai astoņsimt parseku, ja paliekam savās līdzšinējās teritorijās...

- Es visu to saprotu, ser, - sacīja Darells.

- Bet nesaprotat, ka tas var nozīmēt sakāvi!

- Karā svarīgs ir ne tikai attālums. Es palieku pie tā, ka mēs nevaram zaudēt. Tas ir pilnīgi neiespējami.

- Un kāpēc jūs tā domājat?

- Tāpēc, ka tas atbilst manai Seldona Plāna izpratnei.

- Ā! - Mērs nicīgi savilka lūpas, un viņa kopā saņemtās plaukstas aiz muguras nervozi noraustījās. - Tātad arī jūs paļaujaties uz Otrā Fonda mistisko palīdzību!

- Nē. Es paļaujos tikai uz palīdzību, ko sola neiz-bēgamība, drosme un neatlaidība.

Un tomēr aiz apņēmīgās pašpaļāvības maskas viņu urdīja jautājumi...

Ja nu...

Ja nu Antoram tomēr ir taisnība un Kalgans ir tiešais ierocis psihes burvju rokās? Ja nu viņu mērķis ir sakaut un iznīcināt Fondu? Nē! Tas būtu bezjēdzīgi!

Un tomēr...

Viņš rūgti pasmaidīja. Atkal un atkal tas pats! Centieni lūkoties cauri masīvam granītam, kas ienaidniekam ir labi caurredzams...

Situācijas galaktogrāfisko patiesību redzēja arī Ste-tins.

Kalgana Lords stāvēja pretī tādam pašam Galaktikas modelim, ko pētīja Fonda mērs un Darells. Tikai atšķirībā no mēra raižpilnā vaiga Stetina seju apmirdzēja smaids.

Masīvo augumu savukārt apmirdzēja iespaidīgais admirāļa formas tērps. Slīpi pār krūtīm no labā pleca līdz viduklim stiepās koši sarkanā Mūļa Ordeņa lente, ko Stetinam bija piešķīris iepriekšējais Pirmais Pilsonis -tas pats, kura vietā viņš bija stājies pusgadu vēlāk, izmantojot dažus piespiedu līdzekļus. Uz viņa kreisā pleca zaigoja Sudraba Zvaigzne ar dubultkomētām un zobeniem.

Kalgana Lords uzrunāja sešus augstākās virsniecības vīrus, kuru formas tērpi bija tikai drusciņ pieticīgāki par viņējo, un premjerministru - kalsnu, sirmu vīrieti, kura pelēcīgo ietērpu aptumšoja pārējo spožums.

- Manuprāt, lēmums ir skaidrs! - Stetins teica. - Mēs varam atļauties nogaidīt. Viņiem katra novilcināta diena būs jauns morālais trieciens. Ja viņi mēģinās aizsargāt visu savu teritoriju, viņiem būs jāizvietojas retos atstatumos, un mēs varēsim pārraut ķēdi divos triecienos vienlaikus - šeit un šeit! - Viņš norādīja vietu uz Galaktikas modeļa, kur no sarkanās lodes stiepās divas spoži baltas šautras, šķērsojot aptverošo dzelteno loku un abās pusēs nodalot Terminu no pārējās teritorijas. - Tādējādi mēs sašķelsim viņu floti trijās daļās, kuras pa vienai būs viegli sakaut. Ja viņi mēģinās koncentrēt spēkus, tad labprātīgi atdos divas trešdaļas no savas valstības, riskējot ar iespējamiem nemieriem.

Iestājās klusums, kuru pārtrauca vienīgi premjerministra spiedzīgā balss. - Sešu mēnešu laikā Fonds kļūs par sešiem mēnešiem stiprāks, - viņš teica. - Mēs visi zinām, ka viņiem ir lielāki resursi, viņu flote ir skaitliski pārāka un viņu cilvēkresursi ir praktiski neizsmeļami. Varbūt tūlītējs uzbrukums tomēr būtu drošāks.

Tā bija pati neietekmīgākā balss šajā telpā. Lords Stetins pasmaidīja un pacēla roku noraidošā žestā. - Seši mēneši vai pat gads, ja vajadzēs, mums nemaksās neko! Fonda vīri nespēs sagatavoties, viņi ir ideoloģiski nevarīgi. Viņu filozofija balstās uz ticību, ka Otrais Fonds viņus izglābs. Bet šoreiz tas nenotiks, vai ne?

Pārējie vīri neomulīgi sakustējās.

- Manuprāt, jums trūkst pašpārliecības! - Stetins salti atzīmēja. - Vajadzēs vēlreiz atcerēties mūsu aģentu ziņojumus no Fonda teritorijas vai atkārtot secinājumus, ko izdarījis misters Homirs Munns, Fonda aģents, kurš tagad ir mūsu... nu, teiksim, dienestā. Starpbrīdis, kungi!

Stetins atgriezās savās privātajās istabās, un viņa sejā joprojām kavējās sastindzis smaids. Reizēm viņš bija neizpratnē par šo Homiru Munnu. Savāds bezgribas radījums, kas nepavisam neattaisnoja sākotnējās cerības. Un tomēr viņš glabāja sevī milzumu interesantas informācijas, kura izklausījās pārliecinoša - it sevišķi Kallijas klātbūtnē.

Viņa smaids kļuva platāks. No tās resnās muļķes tomēr bija savs labums! Vismaz no Munna viņa ar savu Iišķību izdabūja vairāk nekā viņš ar saviem paņēmieniem,

turklāt tas prasīja mazāk pūļu. Varbūt varētu atdot viņu Munnam? Stetins sarauca pieri. Ek, Kallija! Kallija ar savu muļķīgo greizsirdību! Ja būtu izdevies paturēt pie sevis Darellu meiteni... Kāpēc viņš nebija apgriezis Kal-lijai sprandu par toreizējām izdarībām?

Uz to viņam nebija skaidras atbildes.

Varbūt tāpēc, ka viņa labi sapratās ar Munnu. Un Munns viņam bija vajadzīgs. Turklāt tieši Munns bija apliecinājis, ka vismaz pēc Mūļa pārliecības Otrais Fonds vispār neeksistē. Kalgana admirāļiem bija vajadzīga šī pārliecība.

Viņš labprāt būtu vēlējies pavēstīt šos pierādījumus plašākai publikai, taču pagaidām gudrāk šķita ļaut Fondam saglabāt ticību neesošai palīdzībai. Vai tikai to neteica tieši Kallija? Jā gan, tā bija viņa! Kallija teica...

Ek, blēņas! Viņa neko prātīgu nevarēja pateikt.

Un tomēr...

Stetins papurināja galvu, cenzdamies nokratīt neskaidrību, un pārgāja pie citām domām.

18. RĒGU PASAULE

Trantors bija pasaule, kurā krāsmatas jaucās ar atdzimšanu. Kā apdzisis dārgakmens Galaktikas centrā starp mulsinoši daudzām saulēm - starp zvaigžņu kopām un puduriem, kas ar bezmērķīgu dāsnumu pulcējās cits pie cita, - tas pārmaiņus sapņoja par pagātni un par nākotni.

Reiz bija laiks, kad no Trantora metāla pārsega līdz zvaigžņu valstības tālākajām malām stiepās neredzami kontroles pavedieni. Tā bija viena milzīga pilsēta, kurā mājoja četrsimt miljardi administratoru. Tā bija varenākā galvaspilsēta, kādu vēsture jebkad pazinusi.

Bet pienāca diena, kad arī to sasniedza Impērijas noriets, un Lielajā Sirojumā pirms simt gadiem Trantora irstošais spēks sabruka pavisam un izgaisa bez pēdām. Metāla kupols, kas ieskāva planētu, saņēma nāvējošu triecienu, sačokurojās un sabruka, atstājot tikai izkaisītas, izsmejošas atlūzas no agrākās diženī-bas.

Dzīvi palikušie sadalīja metāla plātnes gabalos un pārdeva citām planētām apmaiņā pret sēklām un lopiem. No jauna skatienam atklājās dzīvinošā zeme, un planēta atgriezās savā pirmatnējā stāvokli. Arvien

plašākās teritorijās attīstījās primitīva lauksaimniecība, un Trantors pamazām aizmirsa savu daudzveidīgo un diženo pagātni.

Pareizāk sakot, varētu aizmirst, ja pret debesīm mēmā, majestātiskā klusumā joprojām neslietos drūmas, iespaidīgas šķembu kaudzes.

* * *

Arkādija ar saviļņojumu sirdī vēroja metāla valni, kas stiepās gar apvārsni. Ciemats, kurā dzīvoja Palveri, viņas acīs bija tikai mazu, primitīvu māju puduris. No visām pusēm to ieskāva plaši, zeltaindzelteni kviešu lauki.

Bet tur, tālu pamalē, dzīvoja pagātnes atmiņas, kas joprojām mirdzēja un pretojās rūsai, un spoži iekvēlojās ikreiz, kad tās skāra Trantora saules stari. Reiz viņa bija aizgājusi turp - tikai vienu reizi dažu mēnešu laikā kopš ierašanās uz Trantora. Viņa bija uzkāpusi uz gludās vienlaidu virsmas un aizturētu elpu iegājusi klusajos, putekļu klātajos graustos, kur caur pussagruvušu mūru un starpsienu plaisām atturīgi spraucās āra gaisma.

Tās bija sastingušas sirdssāpes. Tie bija zaimi.

Viņa bija metusies projām, soļiem metāliski šķindot, un nemitējusies skriet līdz brīdim, kad kājas atkal klusi atsitās pret mīkstu zemi.

Un pēc tam viņa bija tikai ar ilgām lūkojusies uz apvārsni. Viņa vairs nebija uzdrošinājusies traucēt sērojošo varenību.

Arkādija zināja, ka viņa šajā pasaulē ir dzimusi -kaut kur netālu no vecās Impērijas Bibliotēkas, kas bija īstenā Trantora sirds. Tā bija pati izcilākā vieta, visu svētumu svētums! Vienīgā celtne, kas izturējusi Lielo Sirojumu un gadsimta garumā saglabājusies vesela un neskarta, mezdama izaicinājumu pārējam Visumam.

Tur Hari Seldons ar līdzbiedru grupu bija audis savu neaptveramo tīklu. Tur Eblings Miss bija izdarījis satriecošu atklājumu un pārsteigumā sēdējis kā sastindzis, līdz tika nogalināts, lai neizpaustu noslēpumu tālāk.

Tur, Impērijas Bibliotēkā, desmit gadus bija dzīvojuši viņas vecvecāki, līdz nomira Mūlis un viņi varēja atgriezties uz atdzimušā Fonda.

Tur, Impērijas Bibliotēkā, bija atgriezies viņas tēvs kopā ar savu jauno sievu, lai atkal meklētu Otro Fondu, taču tas nebija izdevies. Tur bija dzimusi viņa pati, un tur bija mirusi viņas māte.

Arkādija būtu gribējusi vēlreiz aizbraukt uz Bibliotēku, bet Prīms Palvers bija tikai noraidoši purinājis apaļo galvu. “Līdz turienei ir tūkstošiem jūdžu, Arkadī, un šeit visu laiku ir daudz darba. Turklāt nav labi traucēt tās vietas mieru. Tu jau zini, ka tā ir svētnīca...”

Bet Arkādija zināja, ka viņš vienkārši negrib tuvoties Bibliotēkai, ka viņam ir tādas pašas izjūtas, kādas vērpās ap Mūļa veco pili. Tagadnes pigmeju māņticīgās bailes no pagātnes milžu atstātām relikvijām.

Tomēr nebūtu jauki tāpēc turēt greizu prātu uz šo jocīgo vīreli. Arkādija uz Trantora bija pavadījusi jau vairāk nekā trīs mēnešus, un visu šo laiku viņi abi -Papus un Mamma - bija izturējušies pret viņu ar lielu sirsnību...

Un ko viņa varēja dot pretī? Tikai iesaistīt šos lādzīgos cilvēkus paredzamajā, lielajā iznīcībā! Vai viņa bija brīdinājusi Palverus, ka viņai varbūt draud bojāeja? Nē!

Viņa ļāva tiem uzņemties bīstamo sargu un aizstāvju lomu.

Arkādiju durstīja mokoši sirdsapziņas pārmetumi. Bet kāda viņai ir izvēle?

Viņa negribīgi devās lejā pa kāpnēm brokastīs. Jau no attāluma viņa dzirdēja balsis.

Prīms Palvers, grozīdams tuklo kaklu, aizspraudīja salveti aiz krekla apkakles un ar neslēptu labpatiku pasniedzās pēc savas olu porcijas.

- Es vakar biju pilsētā, Mamm, - viņš teica, darbodamies ar dakšiņu un ar pamatīgu kumosu gandrīz noslāpēdams vārdus.

- Un kas tad jauns notiek pilsētā, Papu? - Mamma vienaldzīgi pavaicāja, apsēzdamās pie galda, un, pārlaidusi tam ašu skatienu, atkal piecēlās, lai paņemtu sāli.

- Ek, nekā laba jau nav! Nolaidās kuģis no Kalgana puses un atveda turienes avīzes. Tur iet vaļā karš.

- Karš? Ak šitā gan! Nu tad lai viņi lauž kaklus, ja pašiem nav ne kripatas prāta! Vai tu beidzot saņēmi savu algas čeku? Papu, man tev jāatgādina vēlreiz: pabrīdini veco Koskeru, ka viņa kooperatīvs nav vienīgais pasaulē! Pietiek, ka viņi tev maksā tādus grašus, ko man kauns pieminēt savām draudzenēm, bet lai vismaz dara to tad, kad nākas!

- Nākas, nākas, atkal jau sākas! - Papus aizkaitināts atmeta. - Paklau, nebāzies virsū ar šīm blēņām taisni brokastlaikā, citādi man kumoss sprūst kaklā. - Tiesādams grauzdiņu ar sviestu, viņš izteiksmīgi norīstījās, bet pēc tam turpināja pielaidīgākā tonī: - Karš notiek starp Kalganu un Fondu, un viņi ālējas jau divus mēnešus.

г

Viņš iesita ar vienu plaukstu pa otru, izsmejoši atdarinādams kosmosa kauju.

- Hmm... Un kā veicas?

- Fondam iet slikti. Tu jau redzēji, kas notiek uz Kalgana: karavīri uz katra soļa. Viņi bija gatavi. Toties Fonds nebija gatavs un, re, kā dabūja pa mizu!

Mamma pēkšņi nometa dakšiņu un iešņācās: - Muļķis!

- Ko?

- Stulbenis! Nekad nevari pievaldīt savu garo mēli! Viņa pastiepa pirkstu, un Papus, paskatījies pār

plecu atpakaļ, ieraudzīja Arkādiju, kas sastingusi stāvēja durvīs.

- Vai Fonds karo? - viņa jautāja.

Papus bezpalīdzīgi paskatījās uz Mammu un pamāja ar galvu.

- Un viņi zaudē?

Papus vēlreiz pamāja ar galvu.

Juzdama kaklā mokošu kamolu, Arkādija lēni tuvojās galdam. - Vai viss jau ir beidzies? - viņa čukstus izdvesa.

- Beidzies? - Papus ar mākslotu izbrīnu atkārtoja.

- Kurš teica, ka beidzies? Karā vienmēr viss var mainīties. Un... Un...

- Apsēdies, mīlulīt! - Mamma saudzīgi mudināja.

- Pirms brokastīm nevajag sarunāties! Ar tukšu vēderu cilvēks nav vesels.

Bet Arkādija nepievērsa viņai uzmanību. - Vai kal-ganieši ir uz Termina?

- Nē, - Papus nopietni atbildēja. - Šīs ir pēdējās nedēļas ziņas, un Termins joprojām pretojas. Pavisam godīgi. Es runāju patiesību. Un Fonds joprojām ir stiprs. Vai gribi, lai iedodu tev avīzes?

-Jā!

Arkādija lasīja, pa vidu mēģinādama kaut ko ieēst, un acis viņai pieplūda asarām. Santanni un Korella padevušās... bez cīņas. Fonda flotes eskadrons ielenkts Ifni reto sauļu sektorā un iznīcināts gandrīz līdz pēdējam kuģim...

Un Fondam tagad palicis tikai agrākais kodols četru karalistu sastāvā - sākotnējā valsts, kura izveidota pirmā mēra Salvora Hardina vadībā! Tomēr Fonds vēl karo... vēl viss nav zaudēts... bet, lai kas notiktu, jāpadod ziņa tēvam! Kaut kā jāatrod iespēja sazināties. Jāatrod!

Bet kā? Kā lai to izdara, ja viņus šķir karš?

Pēc brokastīm Arkādija jautāja Papum: - Vai jūs drīz atkal dosieties komandējumā, mister Palver?

Papus zvilnēja lielā atpūtas krēslā mājas priekšā, baudīdams sauli. Starp viņa tuklajiem pirkstiem kūpēja resns cigārs, un viņš atgādināja svētlaimīgu mopsi.

- Komandējumā? - viņš laiski atkārtoja. - Kas to lai zina? Ir tak jaukas brīvdienas, un mans atvaļinājums vēl nav beidzies. Kāpēc mums jārunā par komandējumiem? Vai tevi kaut kas nomāc, Arkādi?

- Mani? Nē, man šeit patīk. Jūs abi ar misis Palveri esat ļoti labi pret mani.

Papus atmeta ar roku, nevērīgi atvairīdams komplimentu.

- Es domāju par karu, - Arkādija teica.

- Bet nevajag par to domāt! Ko tu vari tur līdzēt? Ja neko nav iespējams mainīt, tad nevajag mocīt sevi ar domāšanu.

- Bet man jādomā par to, ka Fonds ir zaudējis lielāko daļu no savām lauksaimniecības pasaulēm. Viņiem tur droši vien ir samazinātas ēdiena devas.

Papus neomulīgi sagrozījās. - Neraizējies! Viss nokārtosies.

Bet Arkādija neklausījās. - Es prātoju, kā varētu nogādāt viņiem pārtiku. Ziniet, pēc Mūļa nāves, kad Fonds sacēlās, Termins kādu laiku bija tikpat kā izolēts, un ģenerālis Hans Pričers, kas neilgi ieņēma Mūļa vietu, izveidoja aplenkumu. Ēdiens strauji izsika, un mans tēvs stāstīja, ka viņa tēvs stāstījis, ka palikuši tikai aminoskābju koncentrāti, kam bijusi atbaidoša garša. Iedomājieties, viena ola esot maksājusi divsimt kredītu! Un tad viņi vienā bridi pārrāva aplenkumu, un pārtikas kuģi no Santanni izlauzās cauri. Tas noteikti bija briesmīgs laiks. Un tagad droši vien atkal notiek tas pats.

Bridi valdīja klusums, un tad Arkādija turpināja: - Ziniet, es esmu gatava derēt, ka Fonds šobrīd par pārtiku būtu gatavs maksāt kontrabandas cenu. Divreiz, trīsreiz vairāk! Padomājiet, ja kāds no Trantora kooperatīviem būtu gatavs uzņemties tādu darbu, varbūt tas zaudētu dažus kuģus, bet visādā ziņā kļūtu par miljonāriem jau pirms kara beigām! Senajos laikos Fonda Tirgotāji ar to nodarbojās visu laiku. Ja kaut kur izcēlās karš, viņi riskēja un devās pārdot, kas kuram vajadzīgs. Neticami, bet reizēm viņi vienā ceļojumā nopelnīja pat divus miljonus kredītu! Tāda peļņa! Un tikai par to, ko spēja sakraut vienā kuģi.

Papus sakustējās. Viņa cigārs bija nodzisis, bet viņš to nepamanīja. - Darījums ar pārtiku, ko? Hm-m-m... Bet Fonds atrodas ļoti tālu.

- Jā, es zinu. No šejienes laikam tas nebūtu iespējams. Ar parasto kuģi jūs droši vien varētu aizlidot tikai līdz Masenai vai Smušikam, un pēc tam vajadzētu nolīgt mazu izlūkkuģi vai kaut ko tamlīdzīgu, lai izslīdētu cauri frontes līnijai.

Papus domīgi rēķināja, laizdams plaukstu caur matiem.

Pēc divām nedēļām sagatavošanās darbi bija paveikti. Mamma nemitīgi vaimanāja - vispirms par nepārvaramo stūrgalvību, ar kādu Paps devās pretī pašnāvībai. Pēc tam par neticamo stūrgalvību, ar kādu viņš atteicās ņemt Mammu līdzi bīstamajā ceļojumā.

- Mamma, beidz gražoties kā veca mamzele! - Papus teica. - Es nevaru ņemt tevi līdzi. Tas ir vīrieša darbs. Vai nezini, kas ir karš? Izklaide? Bērnu spēlīte?

- Tad kāpēc jālido tev? Vai tu esi vīrietis, vecais nejēga, kas ar vienu kāju jau kapā? Lai brauc kāds no jaunajiem, nevis tāds resns plikpauris kā tu!

- Es neesmu plikpauris! - Papus cienīgi atbildēja. - Matu man pietiek. Un kāpēc lai es nevarētu saņemt komisijas maksu? Kāpēc lai tā tiktu kādam jaunam zaļknābim? Saproti taču, tie var būt miljoni!

To Mamma saprata un padevās.

Arkādija tikās ar Papu īsi pirms lidojuma.

- Vai jūs lidosiet uz Terminu? - viņa jautāja.

- Kāpēc ne? Tu pati teici, ka viņiem tur vajadzīga maize, rīsi un kartupeļi. Es vienošos ar viņiem, un viņi tos dabūs.

- Tad es... gribētu lūgt vēl kaut ko. Ja lidosiet uz Terminu, vai jūs varētu... tikties ar manu tēvu?

Papus seja savilkās krunciņās, un tajā iemirdzējās patiesa sirsnība. - Ak, un man tik ilgi vajadzēja gaidīt, līdz tu to pateiksi! Protams, es tikšos ar viņu! Pateikšu viņam, ka tu esi drošībā un viss ir labi, un, kad karš beigsies, aizvedīšu tevi atpakaļ.

- Paldies! Es jums izstāstīšu, kā viņu atrast. Viņu sauc doktors Torans Darells, un viņš dzīvo Stanmarkā. Tas ir pavisam netālu no Termina Pilsētas, un turp var aizlidot ar nelielu maršruta lidmašīnu. Adrese ir Kanāla iela 55.

- Pagaidi, es pierakstīšu.

- Nē, nē! - Arkādija strauji izstiepa roku. - Jūs neko nedrīkstat rakstīt! Jums viss jāpatur galvā un jāatrod viņš bez citu palīdzības!

Papus izskatījās samulsis. Tad viņš paraustīja plecus. - Nu labi, lai tā būtu! Tātad Kanāla iela 55, Stan-marka, netālu no Termina Pilsētas, un tur var nokļūt ar lidmašinu. Vai pareizi?

- Jā, bet ir vēl kaut kas.

- Un kas tas būtu?

- Vai jūs nodosiet viņam kādu ziņu no manis?

- Protams.

- Es jums to iečukstēšu ausī.

Papus pielieca tuklo vaigu Arkādijai tuvāk, un viņa ausi sasniedza kluss čuksts. Viņš plati iepleta apaļās acis.

- Vai to tu gribi viņam paziņot? Bet tur taču nav nekādas jēgas!

- Tēvs sapratis, ko tas nozīmē. Pasakiet tikai, ka tas nāk no manis un es teicu, ka viņš sapratīs. Bet atkārtojiet tieši tā, kā es sacīju! Neko nepārgroziet! Vai atcerēsieties?

- Kā to var aizmirst? Trīs īsi vārdi. Klausies...

- Nē, nē! - Arkādija satraukumā palēcās. - Neatkārtojiet! Nekad neatkārtojiet to nevienam citam! Tikai un vienīgi manam tēvam. Apsoliet!

Papus vēlreiz paraustīja plecus. - Lai notiek! Es apsolu!

- Labi, - Arkādija sērīgi noteica, lūkodamās, kā Papus aiziet projām pa ceļu pretī gaisa taksometram, kam jāaizved viņš uz kosmosostu, un domās jautāja sev, vai ir parakstījusi viņa nāves spriedumu. Vai kādreiz vēl izdosies viņu redzēt?

Viņa tikko spēja saņemties, lai ieietu atpakaļ mājā, kur rosījās laipnā, labsirdīgā Mamma. Varbūt tad, kad viss būs galā, viņai pienāktos pašai sevi nonāvēt par to, ko viņa nodarījusi šiem krietnajiem cilvēkiem.

Kvoristonas KAUJA. Tā risinājās 1.3.377. F. Ē. starp Fonda un Kalgana Lorda Stetina spēkiem. Šī bija pēdējā nozīmīgā kauja Starpposma laikā....

GALAKTIKAS ENCIKLOPĒDIJA

19. KARA BEIGAS

Džols Terbors, ģērbies gaisa spēku formas tērpā, jutās itin apmierināts ar savu jauno kara korespondenta lomu. Viņš priecājās par iespēju atkal pacelties gaisā, un viņa nikno bezpalīdzību par bezcerīgo cīņu ar Otro Fondu daļēji gaisināja pacilātība par kauju ar reāliem kosmosa kuģiem un parastiem karotājiem.

Tiesa gan, Fondam šī kauja nevainagojās ar dižām uzvarām, taču uz to varēja raudzīties filozofiski. Pēc sešiem mēnešiem Fonda stabilais kodols tomēr bija neskarts un flotes stabilais kodols joprojām bija spējīgs karot. Kopš kara sākuma tas bija papildināts ar jauniem spēkiem, kļuvis skaitliskā ziņā gandrīz tikpat stiprs un tehniskā ziņā stiprāks nekā pirms sakāves Ifni sektorā.

Un tajā pašā laikā tika nostiprināta planētas aizsardzība, bruņotie spēki bija labāk apmācīti, no administratīvās pārvaldes bija izspiesta prāva tiesa liekā ūdens, un būtiska kalganiešu flotes daļa tika novirzīta uz “iekaroto” teritoriju pārņemšanu.

Pašlaik Terbors kopā ar Trešo floti atradās Ana-kreona sektora malējos apgabalos. Atbilstoši savai taktikai padarīt šo par “mazā cilvēka karu” viņš intervēja Fennelu Līmoru, trešās klases inženieri un brīvprātīgo.

- Pastāstiet mazliet par sevi, kareivi! - Terbors teica.

- Daudz nav, ko stāstīt. - Līmors pamīņājās uz vietas un pasmaidīja bālu, biklu smaidu, it kā redzēdams daudzus miljonus acu pāru, kas šobrīd noteikti viņu vēro. - Es esmu no Lokrisas. Mani pieņēma darbā par nodaļas vadītāju gaisa kuģu rūpnīcā; tas ir amats ar labu atalgojumu. Esmu precējies, un man ir divi bērni, abas meitenes. Sakiet, vai varu nodot viņām sveicienu... ja nu viņas varbūt pašlaik klausās?

- Droši, kareivi! Video ir jūsu rīcībā.

- O, paldies! Sveika, Milla, ja tu gadījumā klausies! -viņš piesmacis izgrūda. - Man iet labi. Kā klājas Sanni? Un Tommai? Es visu laiku par jums domāju un varbūt tikšu atvaļinājumā, kad mēs atgriezīsimies ostā. Es saņēmu jūsu pārtikas paciņu, bet sūtu to atpakaļ. Mēs šeit regulāri dabūjam ēdienu, bet mums ir ziņas, ka civiliedzīvotājiem ar ēdamo esot paknapi. Laikam tas pagaidām ir viss.

- Nākamreiz, kad būšu uz Lokrisas, kareivi, es iegriezīšos pie viņām un pārliecināšos, ka tur pietiek ēdamā. Labi?

Jaunais vīrietis plati pasmaidīja un pamāja ar galvu. - Paldies, mister Terbor! Par to es būtu ļoti pateicīgs.

- Norunāts. Nu tad varbūt pastāstiet... Jūs esat brīvprātīgais, vai ne?

- Protams. Ja man kāds uzbrūk, es negaidu, kad citi mani stums un bīdīs. Es iestājos armijā tajā pašā dienā, kad pienāca ziņa par “Hoberu Mallovu”.

- Teicams cīņas spars! Vai esat daudz piedalījies karadarbībā? Redzu, ka jums ir piešķirtas divas kauju zvaigznes.

- Phe! - jaunais kareivis nospļāvās. - Tās nebija kaujas, tā bija pakaļdzīšanās! Kalganieši nekaro, kamēr vien izredzes nav pieci pret vienu vai pat vairāk viņu labā. Un pat tad viņi tikai spiežas virsū un cenšas nošķelt mums kuģi pēc kuģa. Mans brālēns karoja Ifni sektorā, un viņš bija uz kuģa, kuram izdevās tikt projām, - uz vecā “Eblinga Misa”. Viņš stāsta, ka tur viss noticis tieši tāpat. Pretinieku galvenā flote cīnījusies tikai pret viena mūsu spārna divīziju, un pat tad, kad mums palikuši tikai pieci kuģi, viņi tikai draudīgi mīņājušies, nevis karojuši. Tajā kaujā mēs notriecām divreiz vairāk kuģu nekā viņi!

- Tātad jūs domājat, ka mēs šajā karā uzvarēsim?

- Protams, mēs taču vairs neatkāpjamies! Pat tad, ja kļūtu pavisam drūmi, esmu pārliecināts, ka īstajā bridi iesaistītos Otrais Fonds. Mums joprojām ir Seldona

Plāns - un arī viņi to zina.

>

Terbora lūpas sakniebās. - Tātad jūs paļaujaties uz Otro Fondu?

Kareivja atbildē skanēja patiess izbrīns. - Vai tad uz to nepaļaujas visi?

Jaunākais virsnieks Tipellums pēc videopārraides iegāja Terbora kabinetā. Viņš pastiepa korespondentam cigareti un atgrūda atpakaļ formas cepuri, kas tik tikko turējās uz pakauša.

- Mēs notvērām gūstekni! - viņš pavēstīja.

- Ak tā?

- Kaut kāds dīvainis! Apgalvo, ka esot neitrāla persona, un klaigā par diplomātisko neitralitāti, varat iedomāties? Man šķiet, mūsu vīri nesaprot, ko ar viņu darīt. Viņu sauc Palvro vai Palvers, vai kaut kā tamlīdzīgi, un viņš stāsta, ka esot no Trantora. Kosmosa vārdā, es nesaprotu, kas viņam meklējams karadarbības zonā!

Bet Terbors bija uzslējies guļvietā sēdus un aizmirsis, ka nupat grasījās nosnausties. Viņš gluži labi atcerējās savu pēdējo sarunu ar Darellu, kas notika nākamajā dienā pēc kara pasludināšanas, kad viņš gatavojās braukt projām.

- Prims Palvers, - viņš teica. Tas nebija jautājums.

Tipellums apklusa un ļāva dūmu strūkliņai izplūst

gar mutes kaktiņu. - Jā, - viņš apstiprināja. - Pie Visuma, kā jūs to zināt?

- Nav svarīgi. Vai es varu ar viņu tikties?

- Pie Visuma, ne jau es esmu lēmējs! Vecais lika atvest viņu pie sevis uz nopratināšanu. Visi domā, ka viņš ir spiegs.

- Pasaki vecajam, ka es to vīru pazīstu, ja vien viņš ir tas, par ko uzdodas! Es uzņemšos atbildību.

Kapteinis Diksils uz Trešās flotes flagmaņkuģa ar neatslābstošu uzmanību vēroja Lielo Detektoru. Neviens kuģis nevarēja palikt nepamanīts, jo tas neizbēgami bija kodolizstarojumu avots - pat tad, ja gulēja nekustīgi kā inerta masa, - un katrs šādu izstarojumu centrālais punkts uzplaiksnīja trīsdimensiju laukā kā maza dzirkstele.

Ikviens Fonda flotes kuģis bija reģistrēts un zināms, un tagad, kad bija notverts sīkais spiegs, kas dēvēja sevi par neitrālu personu, neviena nepiederīga dzirkstele detektorā vairs nebija manāma. Svešais kuģis bridi bija izraisījis trauksmi kapteiņa kabīnē. Tas brīdināja, ka varbūt steidzami jāmaina taktika. Citādi...

- Vai esat pārliecināts, ka viss ir kārtībā? - kapteinis jautāja.

Komandieris Cenns pamāja ar galvu. - Es vedīšu savu eskadronu cauri hipertelpai: rādiuss 10,00 par-seku; tēta 268,52 grādi; fl 84,15 grādu. Atgriešanās izejas punktā 13.30. Kopējā prombūtne 11,83 stundas.

- Labi. Tātad mēs paļaujamies uz absolūtu precizitāti telpas un laika ziņā. Vai skaidrs?

- Jā, kaptein. - Komandieris paskatījās rokas pulksteni. - Mani kuģi būs gatavi līdz 01.40.

- Labi! - kapteinis Diksils teica.

Kalganiešu eskadrons pašlaik neatradās detektora diapazonā, bet drīz tam vajadzēja tur parādīties. To bija apstiprinājusi neatkarīga informācija. Bez Cenna eskadrona Fonda spēki būtu ievērojamā skaitliskā mazākumā, taču kapteinis bija pārliecināts par izdošanos. Pilnīgi pārliecināts.

Prims Palvers sadrūmis lūkojās apkārt. Vispirms viņa skatiens pārslīdēja garajam, kalsnajam admirālim, pēc tam visiem pārējiem uniformās tērptajiem vīriem un beidzot apstājās pie pēdējā - pie tā, kurš bija teicis, ka vēloties runāt ar viņu. Lielais, korpulentais vīrietis bija bez kaklasaites, ar vaļēju krekla apkakli, un nemaz neizskatījās līdzīgs saviem biedriem.

Džols Terbors teica: - Es pilnīgi apzinos stāvokļa nopietnību un risku, admirāli, bet ticiet: ja atļausiet man dažas minūtes parunāt ar šo cilvēku divatā, es, iespējams, varēšu novērst pašreizējo neskaidrību.

- Vai ir kāds īpašs iemesls, kāpēc jūs nevarat viņu izjautāt manā klātbūtnē?

Terbors spītīgi savilka lūpas. - Admirāli, - viņš sacīja, - kopš es esmu norīkots uz jūsu kuģiem, Trešā flote ir saņēmusi teicamas atsauksmes. Ja vēlaties, varat nostādīt aiz durvīm sargus un atgriezties šeit pēc piecām minūtēm. Bet es lūdzu no jums šo nelielo pretimnākšanu un galvoju, ka jūsu publiskās attiecības tāpēc necietis. Vai jūs mani saprotat?

Admirālis saprata.

Palicis ar Palveru divatā, Terbors pagriezās pret viņu un teica: - Aši sakiet, kā sauc meiteni, kuru jūs aizvedāt līdzi!

Bet Palvers tikai lūkojās viņā apaļām, apstulbušām acīm un papurināja galvu.

- Neniekojieties! - Terbors teica. - Ja neatbildēsiet, jūs uzskatīs par spiegu, un kara laikā spiegus nogalina bez tiesas.

- Arkādija Darella! - Palvers izdvesa.

- Skaidrs! Ļoti labi. Vai viņa ir drošībā?

Palvers pamāja ar galvu.

- Par to jābūt pilnīgai skaidrībai, citādi jūs gaida nepatikšanas.

- Viņa ir sveika un vesela un atrodas drošībā, -Palvers nobālis atbildēja.

Kajītē atgriezās ģenerālis. - Nu?

- Šis cilvēks nav spiegs, ser. Varat ticēt tam, ko viņš stāsta. Es galvoju par viņu.

- Nopietni? - Admirālis izbrīnījies savilka uzacis. - Tātad viņš tiešām pārstāv Trantora lauksaimniecības kooperatīvu, kurš grib slēgt līgumu ar Terminu par graudu un kartupeļu piegādi? Nu labi, bet atlaist viņu mēs pašlaik nevaram.

- Kāpēc ne? - Palvers aši pavaicāja.

- Tāpēc, ka šobrīd notiek kauja. Kad tā būs galā - ja būsim palikuši dzīvi mēs jūs nogādāsim uz Terminu.

Kalgana flote, kas traucās cauri kosmosam, atklāja Fonda kuģus no neticama attāluma un pati tika pamanīta. Zibēdami kā jāņtārpiņi abu Lielajos Detektoros, pretinieki cauri izplatījumam tuvojās viens otram.

Fonda admirālis sarauca pieri un teica: - Šis noteikti ir viņu galvenais trieciens. Skatieties, kāds milzīgs skaits! - Pēc brīža viņš piebilda: - Bet ar mums viņi galā netiks, kamēr vien varam paļauties uz Cenna eskadronu.

Komandieris Cenns bija devies ceļā pirms vairākām stundām, līdzko tika pamanīta ienaidnieka tuvošanās. Tagad vairs nebija nekādas iespējas mainīt plānu. Vai nu tas izdosies, vai neizdosies - taču admirālis jutās pilnīgi mierīgs. Tāpat kā virsnieki. Tāpat kā kareivji.

Viņi atkal vēroja jāņtārpiņus.

Tie dzirkstoši zibēja kā nāves dejā, veidodami precīzus zīmējumus.

Fonda flote lēni slīdēja atpakaļ. Pagāja vairākas stundas, un tā mainīja virzienu, aizvilinot ienaidnieku sānis - vispirms mazliet, pēc tam arvien vairāk.

Kaujas plāna vadoņi domās redzēja noteikta plašuma telpu, kura jāaizpilda kalganiešu kuģiem. Fonda kuģi izslīdēja no šīs telpas; kalganieši ielidoja tajā. Tie, kuri atgriezās ārpusē, tika intensīvi un nesaudzīgi apšaudīti. Tie, kuri palika iekšienē, netika aizskarti.

Visu izšķīra Lorda Stetina karotāju nevēlēšanās uzņemties iniciatīvu - no viņu vēlmes palikt tur, kur tiem neuzbruka.

Kapteinis Diksils stīvi paskatījās rokas pulksteni. Tas rādīja 13.10.

- Mums palikušas divdesmit minūtes, - viņš teica.

Blakus stāvošais leitnants saspringti pamāja ar

galvu. - Pagaidām viss izskatās labi, kaptein. Mēs esam aplenkuši vairāk nekā deviņdesmit procentus no viņu kuģiem. Ja izdosies tos tā noturēt...

- Jā! Ja izdosies...

Fonda kuģi atkal ļoti lēni virzījās uz priekšu. Pietiekami lēni, lai nemudinātu kalganiešus atkāpties, bet pietiekami ātri, lai atturētu tos no uzbrukuma. Pretinieks izvēlējās nogaidīt.

Minūtes ritēja.

Pulksten 13.25 septiņdesmit piecos Fonda kuģos atskanēja admirāļa signāls, un tie ar maksimālo ātrumu brāzās pretī Kalgana flotes priekšējām līnijām, trīssimt kuģu pārspēkam. Iekvēlojās kalganiešu aizsargvairogi, raidot intensīvus enerģijas starus. Visi trīssimt kuģi koncentrēja spēkus vienā virzienā - pret neprātīgajiem uzbrucējiem, kas nāca virsū nesaudzīgi un bezkaislīgi, un...

Pulksten 13.30 no nekurienes iznira piecdesmit kuģi komandiera Cenna vadībā un vienotā lēcienā šķērsoja hipertelpu, traucoties uz iepriekš aprēķinātu vietu iepriekš aprēķinātā laikā. Ar negantu sparu tie ieņēma nesagatavoto kalganiešu aizmuguri.

Lamatas nostrādāja nevainojami.

Skaitliskais pārsvars joprojām bija Kalgana pusē, taču viņi to vairs neapzinājās. Vispirms pretinieka kuģi mēģināja izlauzties no aplenkuma, bet, kad ķēde tika pārrauta, tie kļuva vēl vieglāk ievainojami, jo bēgdami triecās cits citam virsū.

Pēc neilga laika kauja līdzinājās drīzāk žurku medībām.

No trīssimt Lorda Stetina kuģiem, no kalganiešu flotes kodola un lepnuma, uz Kalgana atgriezās labi ja sešdesmit, un daudzi no tiem bija bezcerīgā stāvoklī. Fonds no simt divdesmit pieciem kuģiem bija zaudējis astoņus. Bija aizvadīta jaunā, 377. gada trešā diena.

Prīms Palvers nolaidās uz Termina pašā svinību karstumā. Svētku gaviles viņam traucēja koncentrēties, tomēr līdz aizceļošanai viņš bija izpildījis divus uzdevumus un uzklausījis vienu lūgumu.

Divi izpildītie uzdevumi bija tādi: 1) viņš bija noslēdzis līgumu, saskaņā ar kuru Palvera kooperatīvs apņēmās nākamajā gadā katru mēnesi nosūtīt divdesmit kuģu kravas ar dažādām pārtikas precēm par karalaika cenu, turklāt, pateicoties nesenajai kaujai, bez karalaikam atbilstošā riska, un 2) viņš bija nodevis doktoram Darellam Arkādijas ziņu no trim īsiem vārdiem.

Kādu brīdi doktors Darells bija pārsteigts raudzījies viņā ieplestām acīm un pēc tam izteicis savu lūgumu. Proti, aizvest Arkādijai atbildi. Palveram tā patika: tā bija vienkārša atbilde ar saprotamu jēgu un skanēja tā: “Tagad atgriezies mājās. Briesmas vairs nedraud.”

Lords Stetins vārījās bezcerīgās dusmās. Noskatīties, kā viņa rokās salūst visi ieroči, redzēt, kā viņa militārās varenības stingrais audums izirst kā satrunējusi skranda, - tas jebkuru flegmatisma iemiesojumu pārvērstu liesmojošā vulkānā! Taču izejas nebija, un viņš to zināja.

Viņš jau vairākas nedēļas nebija labi gulējis. Viņš trīs dienas nebija skuvies. Viņš bija atcēlis visas pieņemšanas. Viņa admirāļi bija pamesti savā ziņā, un Lords Kalgans skaidrāk par skaidru apzinājās, ka itin drīz un bez jebkādām turpmākām sakāvēm sāksies dumpji viņa paša valstības iekšienē.

Premjerministrs Levs Meiruss nebija nekāds atbalsts. Viņš stāvēja pretī mierīgs un nepiedienīgi vecs, ar kalsno, nervozo pirkstu, kā allaž, braucīdams rievu no deguna līdz zodam.

- Dari taču kaut ko! - Stetins viņam uzkliedza. - Mēs esam sakauti, vai tu to saproti? Sakauti! Un kāpēc? Es nezinu, kāpēc! Skaidri un gaiši: es nezinu, kāpēc! Vai tu to zini?

- Laikam zinu, - Meiruss rāmi atbildēja.

- Nodevība! - Šis vārds izskanēja klusi, un tikpat klusi tam sekoja nākamie vārdi: - Tu zināji par nodevību, bet neko nesacīji! Tu kalpoji tam stulbenim, kuram es atņēmu Pirmo Pilsonību, un esi gatavs kalpot jebkuram stulbenim, kurš nāks manā vietā. Ja tā, tad es tev izraušu zarnas un sadedzināšu tās tavā acu priekšā!

Meiruss saglabāja nesatricināmu mieru. - Es centos darīt jums zināmas savas šaubas, turklāt nevis vienreiz, bet daudzkārt. Es pastāvīgi jūs brīdināju, bet jums labāk patika uzklausīt citu padomus, jo tie baroja jūsu patmīlību. Viss ir noticis nevis tā, kā es baidījos, bet vēl ļaunāk. Ja arī tagad jūs nevēlaties klausīties, ser, tad tā arī pasakiet, un es došos projām. Un, kad pienāks laiks, vienošos ar jūsu pēcteci, kura pirmais solis neapšaubāmi būs miera līguma noslēgšana.

Stetins sarkanām acīm blenza uz viņu, lēni sažņaugdams un atlaizdams masīvās dūres. - Runā, glumais tārps! Runā!

- Es jums nereti esmu teicis, ser, ka jūs neesat Mūlis. Jūs varat valdīt pār kuģiem un šaujamieročiem, bet jūs nevarat valdīt pār savu padoto prātiem. Vai jūs aptverat, ser, pret ko jūs cīnāties? Jūs cīnāties pret Fondu, ko neviens nav sakāvis, pret Fondu, ko sargā Seldona Plāns, pret Fondu, kam lemts veidot jaunu Impēriju!

- Nekāda Plāna nav! Vairs nav! To teica Munns.

- Tādā gadījumā Munns maldījās. Un, pat ja viņš nemaldītos, ko tas mums dotu? Jūs un es, ser, mēs neesam tauta. Kalgana ļaudis, tāpat kā tie, kuri mīt Kal-ganam piederošajās pasaulēs, un tāpat kā tie, kuri apdzīvo visu šo Galaktikas apgabalu, cieši un nešaubīgi tic Seldona Plānam. Gandrīz četri vēstures gadsimti ir nostiprinājuši mācību, ka Fondu nav iespējams sakaut. To nav spējušas ne karalistes, ne karavadoņi, ne vecā Galaktikas Impērija.

- Mūlis to izdarīja.

- Tieši tā, jo viņš bija fenomens ārpus aprēķiniem, bet jūs tāds neesat. Vēl ļaunāk: tauta zina, ka jūs tāds neesat. Tāpēc jūsu kuģi dodas kaujā, jau iepriekš neapzināti baidīdamies no sakāves. Pār viņiem plešas Plāna neredzamais tīkls, tāpēc viņi ir piesardzīgi, pirms uzbrukuma lūkojas apkārt un vilcinās mazliet par ilgu. Bet pretējā pusē šis pats neredzamais tīkls iedveš ienaidniekam paļāvību, gaisina bailes, uztur cīņas garu pat pēc pirmajām sakāvēm. Un kāpēc ne? Fonds ari citkārt vispirms ir cietis sakāves, bet beigās vienmēr uzvarējis.

Bet kā ir ar jūsu cīņas garu, ser? Jūs no visām pusēm apņem ienaidnieka teritorija. Jūsu domīnijās neviens nav iebrucis, un iebrukums tām joprojām nedraud, tomēr jūs esat sakauts. Jūs pat neticat uzvaras iespējai, jo zināt, ka tādas nav.

Tāpēc padodieties, citādi jūs notrieks uz cejiem! Padodieties labprātīgi, un varbūt izdosies saglābt atlikušo. Jūs esat paļāvies uz metālu un fizisku spēku, un zināmu laiku tie ir jūs balstījuši. Jūs esat noniecinājis gara un morāles lomu, un jūsu balsti ir sabrukuši. Tagad uzklausiet manu padomu! Jūsu gūstā ir Fonda cilvēks Homirs Munns. Atbrīvojiet viņu! Sūtiet viņu atpakaļ uz Terminu, un viņš aizvedīs turp jūsu miera piedāvājumu.

Stetins nošņirkstināja zobus aiz nobālušajām, sakniebtajām lūpām. Bet kāda viņam bija izvēle?

Jaunā gada astotajā dienā Homirs Munns aizlidoja no Kalgana. Kopš viņa aizceļošanas no Termina bija pagājuši vairāk nekā seši mēneši, un tajā laikā bija uzliesmojis un norimis karš.

Viņš bija ieradies viens, bet aizlidoja eskorta pavadībā. Viņš bija ieradies kā vienkārša privātpersona, bet aizlidoja kā neoficiāls, tomēr faktisks miera sūtnis.

Un visvairāk bija mainījušās viņa sākotnējās bažas par Otro Fondu. Tas viņu no sirds uzjautrināja, un viņš ar triumfu visos sīkumos iztēlojās, kā pasniegs šo pēdējo atklāsmi doktoram Darellam, jaunajam, enerģiskajam, lietpratīgajam Antoram, visiem pārējiem...

Viņš zināja. Viņš, Homirs Munns, beidzot zināja patiesību.

20. “ES ZINU...”

Pēdējie divi Kalgana kara mēneši Homiram nelika garlaikoties. Savā neparastajā Ārkārtas Mediatora birojā viņš bija kļuvis par starpzvaigžņu notikumu centru, un šī loma viņam gluži neviļus sagādāja prieku.

Lielas kaujas vairs neatsākās - dažas nejaušās sadursmes nebija vērts pieminēt un topošajos miera līguma noteikumos Fondam reti radās vajadzība piekāpties. Stetins saglabāja savu posteni, bet vairāk gandrīz neko. Viņa flote tika izformēta, viņa ārējie īpašumi ieguva neatkarību un drīkstēja balsot pēc pašu izvēles par agrākā statusa atgūšanu, par pilnīgu neatkarību vai par konfederāciju Fonda sastāvā.

Karš formāli beidzās uz viena no asteroīdiem Termina zvaigžņu sistēmā, kur atradās Fonda vecākā kara flotes bāze. Levs Meiruss Kalgana vārdā parakstīja līgumu, un Homirs Munns ar interesi vēroja notiekošo.

Visu šo laiku viņš ne reizes nebija ticies ar doktoru Darellu vai kādu no pārējiem biedriem. Taču tam nebija nozīmes. Ziņa, kas jāpavēsta, nekur nepazudīs - un šī doma katru reizi lika Homiram pasmaidīt.

Doktors Darells atgriezās uz Termina dažas nedēļas pēc uzvaras dienas - 377. gada 62. dienā, un tajā pašā

vakarā viņa nams kļuva par pulcēšanās vietu pieciem vīriem, kuri pirms desmit mēnešiem bija izstrādājuši savus pirmos plānus.

Viņi nesteidzīgi paēda vakariņas un kavējās pie vīna glāzes, itin kā tīši vilcinādamies atgriezties pie sava vecā temata.

Sarunu uzsāka Džols Terbors, ar vienu aci cītīgi raudzīdamies savas vīna glāzes tumšsarkanajās dzīlēs. Viņš drīzāk nomurmināja nekā sacīja: - Nu, Homir, redzams, ka jūs tagad esat varens virs. Teicami tikāt galā!

- Es? - Munns skaļi un jautri iesmējās. Kaut kāda iemesla dēļ viņš jau mēnešiem nebija stostījies. - Man tur nebija nekādu nopelnu. Visu to nostrādāja Arkādija. Starp citu, Darell, kā viņai klājas? Runā, ka viņa lidojot atpakaļ no Trantora.

- Pareizi runā, - Darells klusi atbildēja. - Šīs nedēļas laikā viņas kuģim paredzēts nolaisties uz Termina. -Valguma aizmiglotām acīm viņš paskatījās uz pārējiem, bet dzirdēja tikai samulsušus, bezsaturīgus prieka izsaucienus. Vairāk neko.

- Tātad viss patiešām ir beidzies, - sacīja Terbors. - Kurš gan to būtu varējis paredzēt pagājušajā pavasarī? Munns ir bijis uz Kalgana un atgriezies mājās. Arkādija ir bijusi uz Kalgana un šobrīd lido atpakaļ. Augstais Visums, mēs esam pat karojuši un uzvarējuši! Stāsta, ka plašākos vēstures pavērsienus varot paredzēt iepriekš, bet nudien jāteic: visi šie nesenie notikumi, kas pilnīgi apdullināja mūs, dzīvos aculieciniekus, nekādi nevarēja iekļauties iepriekšējos paredzējumos.

- Muļķības! - pikti iesaucās Antors. - Un kāds jums vispār iemesls triumfēt? Jūs runājat tā, it kā mēs patiešām būtu uzvarējuši karā, kaut gan patiesībā esam tikai sakāvuši sīkmanīgu ķildnieku, kas diemžēl novērsa mūsu domas no īstenā ienaidnieka!

Iestājās neveikls klusums, kurā atšķirīgu niansi ienesa vienīgi Homira Munna tikko jaušamais smaids.

Antors ar sažņaugtu dūri nikni iesita pa sava krēsla paroci. - Jā, es runāju par Otro Fondu! To neviens vairs pat nepiemin, un, kā liecina mani vērojumi, tiek pieliktas visas pūles, lai par to nedomātu! Vai tāpēc, ka maldinošā uzvaras gaisotne, kas pārņēmusi šo idiotu pasauli, ir tik pievilcīga, ka jums radusies vēlēšanās tajā iesaistīties? Nu tad lēkājiet aiz sajūsmas, metiet kūleņus un staigājiet uz rokām, sitiet cits citam uz pleca un metiet pa logiem konfeti saujas! Dariet, ko gribat, tikai izšaujiet šo bezjēdzīgo pulveri - un tad, kad būsiet atjūgušies un atguvuši veselo saprātu, nāciet atpakaļ, un apspriedīsim problēmu, kura šobrīd ir tāda pati kā pagājušajā pavasarī, kad jūs te sēdējāt un blisinājāt acis, baiļodamies no nezin kā! Vai tiešām jūs domājat, ka Otrā Fonda Prāta Meistari vairs nav bīstami tāpēc vien, ka esat sakāvuši kaut kādu stulbu kosmosa kuģu īpašnieku?

Pietvīkušu seju un palicis bez elpas, viņš brīdi apklusa.

Tad klusi ierunājās Munns: - Vai tagad jūs ļausiet man teikt kādu vārdu, Antor? Vai tomēr gribat turpināt uzstāties satracināta konspiratora lomā?

- Saki, kas tev sakāms, Homir, - Darells teica, - bet pacentīsimies visi atturēties no pārliecīgas daiļrunības! Tā ir ļoti laba savā vietā un laikā, bet šobrīd tā mani tikai garlaiko.

Homirs Munns atlaidās dziļāk atpūtas krēsla atzveltnē un rūpīgi piepildīja glāzi no līdzās noliktās karafes.

- Mani sūtīja uz Kalganu, - viņš teica, - lai es izpētītu visu iespējamo, kas atrodams reģistros Mūļa pili. Tam es iztērēju vairākus mēnešus. Par to es negaidu nekādus cildinājumus. Kā minēju jau iepriekš, atļauju iekļūt vecajā Mūļa pili man nodrošināja tieši Arkādijas attapīgā iesaistīšanās. Tomēr neapstrīdams paliek fakts, ka šo mēnešu laikā es esmu ar cītīga darba augļiem ievērojami papildinājis savas iepriekšējās zināšanas par Mūļa dzīvi un viņa laiku, pētīdams būtiski svarīgas liecības, kuras nevienam citam nav bijušas pieejamas, - un atļaušos piebilst, ka ari manas iepriekšējās zināšanas nebūt nebija mazas. Tāpēc man ir nesalīdzināmi lielāka iespēja izvērtēt patiesos draudus no Otrā Fonda puses nekā šim mūsu emocionāli satracinātajam draugam.

- Ak tā gan! - Antors indīgi iestarpināja. - Un kāds tad ir šo draudu vērtējums no jūsu viedokļa?

- Apaļa nulle.

Sekoja īss klusuma bridis, ko pārtrauca Elveta Se-mika pārsteigtā, neticīgā balss: - Vai jūs gribat teikt, ka tādu draudu nemaz nav?

- Protams! Mīļie draugi, nekāda Otrā Fonda vispār nav!

Antora plakstiņi lēni nolaidās un seja kļuva bāla un neizteiksmīga.

Munns turpināja, ar patiku izjuzdams sev pievērsto uzmanību: - Vēl vairāk: tāda nekad nav bijis.

- Kāds ir tavs pamatojums tik pārsteidzošam secinājumam? - jautāja Darells.

- Atļauj iebilst: tas nebūt nav pārsteidzošs, - Munns atbildēja. - Jūs visi zināt stāstu par to, kā Mūlis meklēja Otro Fondu. Bet vai jūs zināt, cik intensīvi bija šie meklējumi, vai nojaušat, cik tie bija mērķtiecīgi? Mūļa rīcībā bija milzu resursi, un viņš tos noteikti netaupīja. Viņš bija ļoti mērķtiecīgs - un tomēr cieta neveiksmi. Otrais Fonds netika atrasts.

- Diez vai bija daudz cerību to atrast, - nervozi iestarpināja Terbors. - Otrais Fonds prata pasargāt sevi no ziņkāriem prātiem.

- Pat tad, ja ziņkārais prāts pieder Mūlim ar mutanta mentalitāti? Diezin vai! Bet neapspriedīsim detaļas, jo es nevaru piecās minūtēs izklāstīt jums piecdesmit sējumos ietvertu ziņojumu saturu. Saskaņā ar miera līguma nosacījumiem tie visi ar laiku būs pieejami Seldona Vēstures muzejā, un ikviens no jums varēs nodoties nesteidzīgai izpētei, tāpat kā to darīju es. Bet tur jūs atradīsiet tieši to pašu nepārprotamo atzinumu, ko tikko dzirdējāt no manis. Otrais Fonds neeksistē un nekad nav eksistējis!

- Bet kas tādā gadījumā apturēja Mūli? - iejaucās Semiks.

- Augstā Galaktika, un kā domājat jūs paši? Viņu apturēja nāve, tāpat kā tā apturēs mūs visus. Šī laikmeta lielākā māņticība ir tā, ka Mūļa visaptverošo iekarotāja karjeru neizprotamā kārtā apturējušas kādas mistiskas, par viņu varenākas būtnes. Tādus maldus ir izraisījis pilnīgi ačgārns skatījums.

Galaktikā taču ikvienam ir labi zināms, ka Mūlis bija unikāls īpatnis gan fiziskā, gan garīgā ziņā. Viņš nomira drīz pēc trīsdesmit gadu vecuma, jo viņa kroplīgais ķermenis ilgāk vairs nespēja uzturēt savu dilstošo mehānismu. Vairākus gadus pirms nāves viņš bija invalids. Pat vislabākajā stāvoklī viņa veselība bija tāda kā ļoti vārgam ikdienišķam cilvēkam. Tiktāl viss būtu skaidrs. Tātad viņš iekaroja Galaktiku un pēc kāda laika, atbilstoši dabas likumiem, nomira. Jābrīnās, ka viņš nodzīvoja kaut vai tik ilgi. Draugi, tas viss ir skaidrs kā uz delnas! Jums vajadzīga tikai pacietība, lai to aptvertu. Jums jāmēģina paraudzīties uz faktiem no jauna skatpunkta!

- Nu labi, Munn, mēs pamēģināsim, - Darells domīgi sacīja. - Tas būs interesants process, un, ja cita labuma nebūs, tas vismaz trenēs mūsu domāšanu. Bet ko tu saki par psihiski ietekmētajiem cilvēkiem, kuru smadzeņu darbības diagrammas Antors mums atnesa apmēram pirms gada? Palīdzi mums atrast tajos jaunu skatpunktu!

- Tas ir pavisam vienkārši. Cik sen zinātne pazīst encefalogrāfisko analīzi? Vai, citiem vārdiem sakot, cik attīstīta ir neironu ceļu izpēte?

- Šajā ziņā mēs esam tikai sākumā. To es neapstrīdu, - Darells atbildēja.

- Pareizi! Cik droši mēs tādā gadījumā varam būt, ka tam, ko jūs ar Antoru nosaucāt par Apstrādāto Laukumu, ir nekļūdīgs izskaidrojums? Jums ir teorijas, bet cik tās ir pamatotas? Vai tās ir pietiekami pamatotas, lai pierādītu sveša, visvarena spēka eksistenci par spīti visām noliedzošajām liecībām? Nezināmo vienmēr ir vieglāk izskaidrot, balstoties uz pārcilvēcisku, no mums neatkarīgu gribu.

Tā ir labi pazīstama cilvēku īpašība. Galaktikas vēsture pazīst daudzus gadījumus, kad izolētas planētu sistēmas ir atgriezušās pirmatnējos mežoņu laikos, un ko mēs no tā varam mācīties? Visos šajos gadījumos mežoņi piedēvē sev neizprotamos dabas spēkus - vētras, epidēmijas, sausumu - justspējigām būtnēm, kas ir varenākas un neatkarīgākas par cilvēku.

Ja nemaldos, to sauc par antropomorfismu, un šajā ziņā mēs esam mežoņi, turklāt paši to veicinām. Mēs ļoti maz zinām par cilvēka psihi un par visu nesaprotamo vainojam pārcilvēkus - šajā gadījumā Otro Fondu, balstoties uz mājienu, ko mums pametis Sel-dons.

- Ā! - iesaucās Antors. - Tātad jūs tomēr atceraties Seldonu! Man radās iespaids, ka jūs viņu esat piemirsis. Seldons patiešām teica, ka pastāv Otrais Fonds. Pievienojiet to savam skatpunktam!

- Un jūs esat pārliecināts, ka zināt visus Seldona mērķus? Vai jūs zināt, kādi nepieciešamie lielumi bija iekļauti viņa aprēķinos? Otrais Fonds varbūt bija ļoti nepieciešams biedēklis ar gluži konkrētu mērķi. Kā mēs, piemēram, uzvarējām Kalganu? Ko jūs tur sacījāt savā pēdējā rakstu sērijā, Terbor?

Terbors sakustējās. - Jā, es saprotu, uz ko jūs tēmējat. Es biju uz Kalgana kara beigās, Darell, un skaidri varēja redzēt, ka kalganiešu cīņas gars ir noslīdējis neticami zemu. Es lasīju viņu ziņas, un... patiesībā viņi jau bija noskaņojušies uz sakāvi. Viņu sparu bija pilnīgi atslābinājusi doma, ka beigu beigās Otrais Fonds tik un tā uzvarēs - protams, vienotā frontē ar Pirmo.

- Pilnīgi pareizi, - Munns apstiprināja. - Es tur pavadīju visu kara laiku. Teicu Stetinam, ka Otrā Fonda nav, un viņš man ticēja. Viņš jutās drošs. Taču nekādi nebija iespējams piepeši mainīt visu iedzīvotāju pārliecību un piespiest tos neticēt tam, kam tie visu mūžu ticējuši, tāpēc beigu beigās šis mīts Seldona kosmosa šaha spēlē izrādījās pat ļoti noderīgs.

Bet Antors piepeši iepleta acis un ar dzēlīgu skatienu ieurbās Munna sejā. - Un es saku, ka jūs melojat.

Homirs nobālēja. - Es uzskatu, ka man nav jāuzklausa tāds apvainojums un nepavisam nav uz to jāatbild.

- Es to teicu bez jebkāda nodoma aizskart jūs personīgi. Jūs vienkārši nespējat nemelot un pats to neapzināties. Un tomēr jūs melojat.

Semiks uzlika grumbaino plaukstu uz jaunā cilvēka piedurknes. - Ievelciet elpu, jaunekli!

Antors to nokratīja, nepūlēdamies būt saudzīgs.

- Jūs visi man esat līdz kaklam! - viņš izmeta. - Es šo cilvēku savā mūžā esmu redzējis labi ja reizes sešas, bet viņa pārmaiņa man lektin lec acīs! Jūs, pārējie, esat pazinuši viņu gadiem ilgi, tomēr neko neredzat. Tas var pilnīgi padarīt traku! Vai šo vīru, kurā jūs klausījāties, sauc Homirs Munns? Viņš nav tas Homirs Munns, kuru es pazinu agrāk!

Satriekto izsaucienu jūklim pāri pacēlās Munna balss: - Vai jūs gribat teikt, ka es esmu viltvārdis?

- Parastajā nozīmē varbūt ne! - Antors atsaucās, pārkliegdams troksni. - Bet viltvārdis tik un tā! Apklustiet, jūs visi! Es pieprasu, lai man ļauj runāt!

Zvērojošais skatiens piespieda pārējos paklausīt.

- Vai kāds no jums atceras Homiru Munnu tādu, kādu viņu atceros es? Noslēgto bibliotekāru, kuram katrs vārds padevās ar grūtībām, cilvēku, kurš runāja nervozi un saspringti un pastāvīgi mulsa un stostījās? Vai šis cilvēks ir viņam līdzīgs? Viņš runā tekoši, viņš ir

pašpārliecināts, viņam ir drošas teorijas, un, pie Kosmosa, viņš nestostās! Vai šis ir tas pats cilvēks?

Pat Munns izskatījās samulsis, un Pelleass Antors turpināja: - Tad varbūt mēs varētu viņu pārbaudīt?

- Kā? - jautāja Darells.

- Un to vaicājat jūs? Tas taču ir skaidrāks par skaidru! Jums ir viņa encefalogrāfiskā analīze, kas izdarīta pirms desmit mēnešiem, vai ne? Atkārtojiet to un salīdziniet rezultātus!

Viņš pastiepa pirkstu pret sadrūmušo bibliotekāru un noskaldīja: - Varu galvot, ka viņš atteiksies to darīt!

- Es neatsakos! - Munns izaicinoši atbildēja. - Es esmu tas pats cilvēks, kas vienmēr esmu bijis.

- Vai jūs pats to varat zināt? - Antors nicinoši atmeta. - Es pateikšu vēl vairāk! Es šeit neuzticos nevienam. Gribu, lai šī analīze tiek izdarīta visiem! Tikko ir bijis karš. Munns ir dzīvojis uz Kalgana, Terbors ir kuģi lidojis cauri visām kara teritorijām. Ari Darells un Semiks ir bijuši projām - man nav ne jausmas, kur. Vienīgi es esmu palicis šeit, drošā nošķirtībā, un es nevienam no jums vairs neuzticos! Un, lai spēle būtu godīga, es ļaušu izdarīt pārbaudi ari sev. Vai esam vienojušies? Ja ne, tad es tūlīt jūs pametu un eju pats savu ceļu!

Terbors paraustīja plecus un teica: - Man nav iebildumu.

- Kā jau sacīju, arī man nav, - piebilda Munns.

Semiks pacēla roku, bez vārdiem apliecinādams

piekrišanu, un Antors gaidīja Darella atbildi. Beidzot arī Darells pamāja ar galvu.

- Es būšu pirmais, - Antors teica.

Adatas taustīja sarežģīto ceļu caur smalki sazarotajiem labirintiem, un jaunais neirologs sastindzis sēdēja krēslā ar atlaižamu atzveltni, aizvēris plakstus un iegrimis domās. Darells izņēma no dokumentu plaukta mapi ar Antora agrākajiem encefalogrāfijas datiem. Viņš parādīja analīzi Antoram.

- Šis ir jūsu paraksts, vai ne?

- Jā, jā. Tā ir mana diagramma. Salīdziniet!

Skeneris izgaismoja uz ekrāna veco un jauno attēlu.

Katrā diagrammā bija redzamas visas sešas līknes, un tumsā skarbi un skaidri atskanēja Munna balss: - Paskatieties šurp! Te ir pārmaiņa!

- Tie ir priekšējās daivas primārie viļņi, - sacīja Darells. - Tas neko nenozīmē, Homir. Šie papildu izciļņi, uz kuriem tu rādi, ir tikai dusmu izpausmes. Svarīgs ir pārējais.

Viņš pieskārās kontrolpogai, un visi seši pāri saplūda kopējā attēlā, līnijām sakrītot. Par dubulto attēlu liecināja vienīgi primāro viļņu padziļinājumi.

- Vai esat apmierināti? - Antors noprasīja.

Darells īsi pamāja ar galvu un apsēdās viņa vietā.

Pēc tam to pašu darīja Semiks, un viņam sekoja Ter-bors. Klusumā atklājās diagrammu līknes, klusumā tās tika salīdzinātas.

Munns apsēdās krēslā pēdējais. Brīdi vilcinājies, viņš teica ar izmisuma pieskaņu balsī: - Ievērojiet, ka es ilgi gaidīju savu kārtu un esmu sasprindzis! Ceru, ka tiks pieļautas attiecīgas novirzes.

- Protams! - Darells nomierinoši atbildēja. - Tavas apzinātās emocijas var ietekmēt vienīgi primāros viļņus, un tam nav nozīmes.

Turpmākais notika pilnīgā klusumā, un šķita, ka aizrit daudzas stundas...

Un tad, salīdzinot diagrammas, tumsā atskanēja Antora piesmakuši balss: - Protams, protams, tas ir tikai jūtu uzplūds! Kā jau viņš mums teica! Nekādas ārējas iedarbības, muļķīga antropomorfiska iedoma... bet paskatieties šurp! Sagadīšanās, vai ne?

- Ko jūs runājat? - Munns iekliedzās.

Darella plauksta cieši turēja bibliotekāra plecu. - Mieru, Munn, tikai mieru... tu esi ietekmēts. Viņi ir iedarbojušies uz tevi.

Tad iedegās gaisma, un Munns lūkojās apkārt ar izmisušu skatienu, visiem spēkiem pūlēdamies pasmaidīt.

- Tu taču nerunā nopietni! Tu to saki tīšām! Tu gribi mani pārbaudīt.

Bet Darells tikai papurināja galvu. - Nē, nē, Homir. Tā ir patiesība.

Bibliotekāra acīs pēkšņi sakāpa asaras. - Es nejūtos citādi. Es nespēju noticēt! - Tad viņš ar niknu pārliecību iesaucās: - Jūs visi esat sametušies uz vienu roku! Tā ir sazvērestība!

Darells pacēla roku saudzīgā žestā, bet Munns to atgrūda sānis. - Jūs plānojat mani nogalināt! Pie Kosmosa, jūs plānojat mani nogalināt!

Antors ar vienu lēcienu bija viņam blakus. Nokrak-stēja kauli, un Homirs ļengani saguma ar sasalušu baiļu izteiksmi sejā.

Antors drebēdams piecēlās. - Derētu viņu sasiet un aizbāzt muti, - viņš teica. - Vēlāk izdomāsim, ko ar viņu iesākt. - Viņš atmeta atpakaļ garos matus.

- Kā jūs uzminējāt, ka ar Munnu kaut kas ir noticis? - jautāja Terbors.

Antors izsmejoši paskatījās uz viņu. - Tas nebija grūti. Redziet, es zinu, kur īstenībā atrodas Otrais Fonds.

Ja triecieni bieži seko cits citam, to iedarbība samazinās.

Semiks gluži rāmi apvaicājās: - Vai jūs to droši zināt? Mēs tikai pirms brīža piedzīvojām šo pārsteigumu ar Munnu...

- Tas nav gluži tas pats! - Antors attrauca. - Darell, todien, kad sākās karš, es ar jums runāju ļoti nopietni. Centos jūs pierunāt lidot projām no Termina. Ja būtu varējis jums uzticēties, es jau toreiz būtu pastāstījis to, ko stāstīšu tagad.

- Vai jūs gribat sacīt, ka esat zinājis atbildi jau veselu pusgadu? - Darells smaidīdams jautāja.

- Es esmu to zinājis kopš dienas, kad dzirdēju par Arkādijas aizceļošanu uz Trantoru.

Pārsteigts un izbiedēts, Darells pielēca kājās. - Kāds tam sakars ar Arkādiju? Ko jūs gribat sacīt?

- Neko tādu, kas nebūtu skaidri redzams, savelkot kopā visus mums zināmos notikumus. Arkādija dodas uz Kalganu un pēc tam bailēs bēg uz Galaktikas senseno centru, nevis atgriežas mājās. Leitnantam Diridžem, mūsu labākajam aģentam uz Kalgana, tika ietekmēta psihe. Homirs Munns aizlidoja uz Kalganu, un arī viņam tika ietekmēta psihe. Mūlis iekaroja Galaktiku, bet dīvainā kārtā viņš savu štābu iekārtoja uz Kalgana, un man gribot negribot rodas jautājums: vai viņš bija iekarotājs vai varbūt tikai ierocis? Ik uz soļa mēs sastopam Kalganu, Kalganu un tikai Kalganu -pasauli, kura nez kā saglabājās neskarta cauri visām karavadoņu cīņām vairāk nekā gadsimta gaitā.

- Tātad kāds ir jūsu secinājums?

- Tas ir skaidrāks par skaidru! - Antora acis kvēloja dedzīgā pārliecībā. - Otrais Fonds atrodas uz Kalgana!

Sarunā iejaucās Terbors: - Es biju uz Kalgana, An-tor. Biju tur pagājušajā nedēļā. Ja tur atradās Otrais Fonds, tad es esmu jucis! Tomēr es personīgi domāju, ka jucis esat jūs.

Jaunais vīrietis satracināts vērsās pret viņu. - Tādā gadījumā jūs esat aptaukojies idiots! Kādu jūs iztēlojaties Otro Fondu? Kā ģimnāziju? Vai jūs iedomājaties, ka radiācijas lauku staru kūļi kosmosa kuģu nolaišanās vietās zaļi sarkaniem burtiem izgaismos vārdus “Otrais Fonds”? Paklausieties taču, Terbor! Lai kas viņi būtu, tā ir cieši vienota oligarhija! Tā ir meistarīgi noslēpta pasaule gan uz viņu izvēlētās planētas, gan visā kopējā Galaktikā!

Terbora žokļu muskuļi krampjaini noraustījās. - Man nepatīk jūsu attieksme, Antor.

- Ak, kā gan es to pārcietīšu! - skanēja sarkastiska atbilde. - Paskatieties sev apkārt, paskatieties uz Terminu! Šis ir pats centrs, kodols, sākotnējā vieta, kur tapa Pirmais Fonds ar savām bagātīgajām fizikas zināšanām. Un cik daudzi no iedzīvotājiem šeit ir fiziķi, eksakto zinātņu pārstāvji? Vai jūs prastu darbināt Enerģijas Pārraides Staciju? Cik daudz jūs zināt par hiper-kodola dzinēja darbību? Cik? Reālais zinātnieku skaits uz Termina - pat uz Termina! - ir mazāks par vienu procentu no iedzīvotāju skaita.

Un ko tādā gadījumā lai saka par Otro Fondu, kuram jāpaliek noslēpumā? Tur speciālistu noteikti ir vēl mazāk, un tie paši tiek slēpti pat no savas pasaules!

- Pagaidiet! - Semiks viņu piesardzigi pārtrauca. - Mēs nupat sakāvām Kalganu...

- Sakāvām gan. Sakāvām gan, - Antors izsmejoši atkārtoja. - Ai, kā mēs svinam šo uzvaru! Pilsētas joprojām ir izgaismotas, cilvēki joprojām rīko uguņošanas, no televizoru ekrāniem joprojām skan urrā saucieni! Bet tagad, tagad, kad atsākušies Otrā Fonda meklējumi, sakiet: kas ir pēdējā vieta, kur mēs vai jebkurš cits iedomātos to meklēt? Protams! Kalgans!

Jūs zināt, ka neko lielu mēs viņiem patiesībā nenodarījām. Iznīcinājām dažus kuģus, nogalinājām dažus tūkstošus, sadragājām viņu Impēriju, pārņēmām daļu no viņa komerciālās un ekonomiskās jaudas - bet tas viss ir tīrais nieks! Varu derēt, ka neviens no Kalgana īstenās valdošās šķiras necieš ne mazākās neērtības. Gluži otrādi: viņi tagad ir pasargāti no ziņkārības. Bet ne no manas ziņkārības! Ko jūs sakāt, Darell?

Darells paraustīja plecus. - Izklausās interesanti. Es mēģinu sasaistīt to ar ziņu, kuru pirms diviem mēnešiem saņēmu no Arkādijas.

- Ā, jūs saņēmāt ziņu? - Antors pārjautāja. - Un kāda tā bija?

- Es neesmu īsti skaidrībā. Trīs īsi vārdi. Bet ļoti interesanti.

- Paklausieties! - iejaucās Semiks, un raizes viņa balsī mijās ar zinātkāri. - Es visā šajā lietā tomēr kaut ko nesaprotu.

- Un ko tieši?

Semiks rūpīgi izvēlējās vārdus, un vecīgā augšlūpa pēc katra vārda parāvās augšup, it kā viņš raidītu tos ārā pa vienam un diezgan negribīgi. - Homirs Munns pirms brīža teica, ka Hari Seldons esot izplatījis viltus ziņu, stāstīdams, ka ir nodibinājis Otro Fondu. Tagad jūs apgalvojat, ka tā tomēr nav, ka Seldons nemeloja, vai ne?

- Tieši tā, viņš nemeloja. Seldons teica, ka ir nodibinājis Otro Fondu, un tā bija patiesība.

- Labi, bet viņš sacīja vēl kaut ko. Viņš sacīja, ka esot nodibinājis divus Fondus Galaktikas pretējos galos. Tad nu sakiet, jaunais cilvēk, vai šī bija viltus ziņa -jo Kalgans neatrodas Galaktikas pretējā galā!

Antors izskatījās aizkaitināts. - Tas ir mazsvarīgs apstāklis. Pilnīgi iespējams, ka tas bija aizsegs, lai pasargātu viņa cilvēkus. Un vispār padomājiet... Kādam mērķim reāli varētu kalpot Prāta Meistari, kuri nometināti Galaktikas pretējā galā? Kāda ir viņu funkcija? Palīdzēt nosargāt Plānu. Kas ir galvenie Plāna virzītāji? Mēs, Pirmais Fonds. Kur viņi vislabāk var mūs novērot, lai īstenotu savu mērķi? Galaktikas pretējā galā? Smieklīgi! Īstenībā viņi atrodas pavisam netālu, un tas ir daudz saprotamāk.

- Man patīk šis arguments, - Darells teica. - Tam ir sava jēga. Skatieties, Munns jau kādu brīdi ir atguvis samaņu, un es ierosinu atbrīvot viņu no saitēm. Nekādu reālu ļaunumu viņš taču nevar nodarīt.

Antors gribēja protestēt, bet Homirs enerģiski māja ar galvu. Pēc īsa brīža viņš tikpat enerģiski berzēja plaukstu locītavas.

- Kā tu jūties? - Darells jautāja.

- Draņķīgi, - Munns pikti atbildēja, - bet tas nekas. Es kaut ko gribu pajautāt šim jaunajam spīdeklim. Esmu noklausījies, kas viņam sakāms, un tagad lūdzu atļauju uzzināt, ko mēs darīsim turpmāk.

Iestājās savāds, stāvoklim neatbilstošs klusums.

Munns rūgti pasmaidīja. - Labi, pieņemsim, ka Otrais Fonds patiešām atrodas uz Kalgana. Kas ir viņu cilvēki uz Kalgana? Kā jūs cerat viņus atrast? Kā domājat viņus uzrunāt, ja tiešām atradīsiet?

- Ā! - atsaucās Darells. - Lai cik savādi, uz to es varu atbildēt. Vai gribat dzirdēt, ko mēs ar Semiku pēdējā pusgada laikā esam darījuši? Tas ir vēl viens iemesls, Antor, kāpēc es visu šo laiku katrā ziņā gribēju palikt uz Termina.

- Vispirmām kārtām, - pēc brīža viņš turpināja, - es strādāju pie encefalogrāfisko analīžu izpētes krietni mērķtiecīgāk, nekā jūs varētu nojaust. Atklāt Otrā Fonda prātus ir sarežģītāks uzdevums nekā vienkārši atrast Apstrādāto Laukumu, un faktiski man nebija panākumu. Tomēr es tiku samērā tuvu mērķim.

Vai kāds no jums zina, kā darbojas emocionālā kontrole? Kopš Mūļa laikiem tas ir bijis iecienīts temats rakstnieku vidū, un par to ir sacerētas, sarunātas un sarakstītas neskaitāmas muļķības. Visbiežāk tā tiek uzlūkota par kaut ko mistisku un okultu. Tas, protams, neatbilst patiesībai. Ikvienam ir zināms, ka smadzenes ietver lielu skaitu sīku elektromagnētisku lauku. Ikvienas īslaicīgas emocijas ietekmē šos laukus visai sarežģītos veidos, un domāju, ka arī to jūs visi zināt.

Tagad iedomāsimies prātu, kurš spēj uztvert šos mainīgos laukus un pat rezonēt ar tiem. Proti, galvas smadzenēs var eksistēt īpašs orgāns, kas spēj pārņemt ikvienu lauka modeli, ko ir uztaustījis. Kā tieši tas notiek, par to man nav ne jausmas, taču tas nav svarīgi. Piemēram, ja es būtu akls, es tomēr spētu apgūt fotonu un enerģijas kvantu būtību un saprastu, ka tādas enerģijas fotona absorbcija spēj izraisīt ķīmiskas pārmaiņas kādā ķermeņa orgānā tiktāl, ka šis fotons kļūst pamanāms. Bet tādā ceļā es, protams, nespētu iepazīt krāsu. Vai jūs spējat sekot manai domai?

Antors pārliecināti pamāja ar galvu; pārējo sejas pauda šaubas.

- Tāds hipotētisks Prāta Rezonanses Orgāns, kurš noregulē sevi atbilstoši citu prātu raidītajiem laukiem, ir spējīgs veikt to, ko vienkāršā valodā dēvē par "emociju lasīšanu” vai pat “domu lasīšanu”, kas pēc būtības ir sarežģītāks process. Ejot soli tālāk, mēs itin viegli varam iztēloties līdzīgu orgānu, kurš ir spējīgs uzspiest šādu regulējumu citam prātam. Ar savu spēcīgāko lauku tas var ietekmēt cita prāta vājāko lauku - tāpat kā spēcīgs magnēts ietekmē atomu dipolus tērauda stieni, kas pēc tam saglabājas magnetizēts.

Es atrisināju Otrā Fonda matemātiku tādā nozīmē, ka izstrādāju funkciju, kura ļautu paredzēt nepieciešamo neitronu ceļu kombināciju tikko aprakstītā orgāna radīšanai, - bet diemžēl ši funkcija ir pārāk komplicēta, lai to aprēķinātu ar šobrīd mums zināmajām matemātikas metodēm. Ļoti bēdīgi, jo tas nozīmē, ka es nekad nespēšu atklāt Prāta Meistaru tikai ar viņa encefalogrāfiskā modeļa palīdzību.

Bet es varēju izdarīt kaut ko citu. Ar Semika palīdzību es konstruēju ierīci, ko varētu saukt par Psihes Aizsargekrānu. Mūsdienu zinātnei ir pa spēkam radīt enerģijas avotu, kurš spēj pavairot elektromagnētiskā lauka encefalogrāfiskos atveidojumus. Vēl vairāk: to ir iespējams izveidot tā, lai tas darbotos pilnīgi pēc nejaušības principa un ap konkrēto prātu radītu savdabīgu “troksni” vai “slāpētāju”, kas norobežo citus prātus, ar kuriem tas varētu saskarties.

Vai jūs joprojām mani saprotat?

Semiks guldzoši pasmējās. Viņš bija palīdzējis radīt šo ierīci, nezinot, kam tā kalpos, tomēr klusībā bija centies minēt, un minējums izrādījās pareizs. Vecajam zēnam aiz ādas aizvien ir kāda slēpta viltība!

- Es domāju, ka saprotu, - sacīja Antors.

- Šo ierīci ir samērā viegli izgatavot, - Darells turpināja, - un manā rīcībā bija visi Fonda resursi, jo darbs noritēja kara pētījumu aizsegā. Un tagad tāda barjera aptver mēra birojus un likumdošanas iestādes. Un gandrīz visas mūsu svarīgākās rūpnīcas. Arī šo ēku. Tagad tās ir labāk pasargātas. Laika gaitā mēs jebkuru vietu varēsim padarīt pilnīgi drošu pret Otrā Fonda vai jebkādu varbūtējo Mūļa ietekmi. Lūk, tā!

Viņš pabeidza savu stāstu ar vieglu plaukstas uzsitienu pa galdu.

Terbors izskatījās gluži apstulbis. - Tad jau viss ir galā. Pie dižā Seldona, viss ir galā!

- Tā es neteiktu, - sacīja Darells. - Viss vēl nav beidzies.

- Kā tā, nav beidzies? Kas tad vēl atlicis?

- Tas, ka mēs joprojām neesam noskaidrojuši Otrā Fonda atrašanās vietu!

- Ko tas nozīmē? - Antors ieaurojās. - Vai jūs gribat teikt, ka...

- Jā, tieši to es gribu teikt! Otrais Fonds neatrodas uz Kalgana.

- Kā jūs to zināt?

- Pavisam vienkārši! - Darells atmeta. - Redziet, es zinu, kur patiesībā atrodas Otrais Fonds.

21. ATBILDE, KAS APMIERINĀJA

Terbors spēji iesmējās, un dobjās, dunošās smieklu šaltis atbalsojās pret sienām, pakāpeniski aizplūstot klusumā. Viņš nevarīgi papurināja galvu un novilka: - Augstā Galaktika, un tā tas turpinās visu nakti! Mēs nemitīgi izdomājam pretiniekus un tad tos satriecam! Mēs izklaidējamies, bet nekur netiekam. Augstais Visums! Varbūt visas planētas ir Otrais Fonds? Varbūt viņiem nemaz nav savas planētas, tikai pa visām planētām izkaisīti savi cilvēki? Un kāda tam vispār nozīme, ja Darells apgalvo, ka mums esot teicama aizsardzība?

Darells drūmi pasmaidīja. - Ar teicamu aizsardzību nepietiek, Terbor. Mana Psihes Aizsargekrāna ierīce ne tuvu nav teicama, un pat tad, ja būtu, tā mums palīdzētu tikai noturēties uz vietas. Mēs nevaram mūžīgi palikt stāvam, vīstīt dūres un drudžaini skatīties visos virzienos pēc nezināma ienaidnieka. Mums jāzina ne vien, kā uzvarēt, bet arī, ko sakaut. Jo tomēr eksistē savdabīga pasaule, kurā mīt ienaidnieks.

- Nenovirzieties no temata! - Antors gurdi aizrādīja. - Kāda ir jūsu informācija?

- Arkādija man atsūtīja ziņu, - Darells teica, - un, kamēr nebiju to saņēmis, es neredzēju acīmredzamo.

Bet ziņa bija pavisam vienkārša: “Aplim nav gala.” Vai saprotat?

- Nē! - Antors spītīgi atcirta, un tas acīmredzami bija sacīts citiem.

- Aplim nav gala, - Munns domīgi atkārtoja, savilcis pieri krokās.

- Jā! - Darells nepacietīgi attrauca. - Man tas bija skaidrs. Sakiet, kāds ir vienīgais droši zināmais fakts par Otro Fondu! Es jums to pateikšu! Mēs zinām, ka Hari Seldons to izveidoja Galaktikas pretējā galā. Homira Munna teorija ir tāda, ka Seldons ir melojis par Otrā Fonda esamību. Pelleasa Antora teorija ir tāda, ka šajā ziņā Seldons ir teicis patiesību, bet melojis par Fonda atrašanās vietu. Bet es jums saku, ka Seldons nemeloja nevienā ziņā; viņš stāstīja pilnīgu patiesību.

Bet kas ir pretējais gals? Galaktika ir saplacināts, lēcai līdzīgs veidojums. Tās šķērsgriezums veido apli, un aplim nav gala, kā to bija pareizi sapratusi Arkādija. Mēs - mēs, Pirmais Fonds, atrodamies uz Termina šī apļa malā. Tātad pēc definīcijas var uzskatīt, ka mēs atrodamies Galaktikas vienā galā. Tagad ejiet pa šī apļa malu un atrodiet pretējo galu! Ejiet, ejiet, ejiet, un nekādu pretējo galu jūs neatradīsiet. Jūs vienkārši atgriezīsieties sākuma punktā... Un tieši tur jūs atradīsiet Otro Fondu.

- Tur? - Antors atkārtoja. - Vai tas nozīmē šeit?

- Jā, tas nozīmē šeit! - Darells enerģiski atsaucās. - Kur gan citur tas varētu būt? Jūs pats teicāt: ja Otrā Fonda cilvēki būtu Seldona Plāna sargi, diez vai viņi būtu nometināti Galaktikas tālākajā malā, tā dēvētajā pretējā galā, kur atrastos pilnīgā izolācijā. Jūs spriedāt, ka ticamāks un saprātīgāks ir Kalgana attālums.

Bet es saku, ka ari tas ir pārāk tālu! Neviens attālums nav pietiekami saprātīgs. Un kur viņi varētu justies visdrošāk? Kurš iedomātos meklēt viņus šeit? Te darbojas sensenais princips: visredzamākā vieta izraisa vismazākās aizdomas.

Kāpēc nabaga Eblings Miss bija tik pārsteigts un satriekts, kad atklāja Otrā Fonda atrašanās vietu? Visu laiku viņš bija to izmisīgi meklējis, lai brīdinātu par Mūļa tuvošanos, un tad atklāja, ka Mūlis ar vienu paņēmienu ir jau sagrābis abus Fondus. Un kāpēc paša Mūļa meklējumi bija neveiksmīgi? Skaidrs, kāpēc! Tas, kurš meklē neuzvaramu biedu, diez vai to meklēs jau sakautu pretinieku vidū. Tāpēc Prāta Meistari starplaikā mierīgi varēja izstrādāt plānu, kā apturēt Mūli, un viņi to apturēja.

Tas viss ir tracinoši vienkārši! Te nu mēs esam ar saviem slepenajiem plāniem un shēmām, pārliecināti, ka esam saglabājuši noslēpumu, bet visu šo laiku atradušies ienaidnieka cietokšņa pašā centrā un sirdī! Cik uzjautrinoši!

Neticības izteiksme Antora sejā nebija pazudusi. - Vai tiešām jūs ticat šai teorijai, doktor Darell?

- Es tiešām tai ticu.

- Tādā gadījumā jebkurš mūsu kaimiņš, jebkurš garāmgājējs uz ielas var būt Otrā Fonda supercilvēks, kura prāts pēta jūsējo un vēro, kā pulsē jūsu domas!

- Tieši tā.

- Un visu šo laiku viņi bez iejaukšanās ļāva mums darboties?

- Bez iejaukšanās? Kurš teica, ka bez iejaukšanās? Jūs pats tikko apliecinājāt, ka notikusi iedarbība uz Munna psihi. Kāpēc jūs domājat, ka mēs aizsūtījām

Munnu uz Kalganu tikai pēc savas brīvās gribas un ka Arkādija noklausījās mūsu plānu un devās viņam līdzi tikai pēc savas brīvās gribas? На! Iespējams, ka iejaukšanās ir notikusi bez pārtraukuma. Un kāpēc lai viņi darītu vairāk, nekā ir darījuši? Viņiem daudz izdevīgāk ir mūs maldināt nekā vienkārši apturēt.

Antors iegrima saspringtās domās un atgriezās īstenībā ar neapmierinātu sejas izteiksmi. - Tad man tas nepavisam nepatīk. Jūsu Psihes Aizsargekrāns nav ne graša vērts! Mūžīgi sēdēt mājā mēs nevaram, bet, līdzko iziesim ārā, zinādami to, ko iedomājamies zinām, mēs būsim pagalam. Ja vien jūs neesat gatavs uzkonstruēt mazu aparātiņu ikvienam Galaktikas iedzīvotājam.

- Jā, Antor, bet mēs neesam gluži bezpalīdzīgi. Otrā Fonda cilvēkiem ir īpaša maņa, kuras mums nav. Tas ir viņu spēks, bet arī viņu vājums. Piemēram, vai eksistē tāds uzbrukuma ierocis, kurš iedarbotos uz normālu, redzīgu cilvēku, bet būtu bezspēcīgs pret aklo?

- Protams! - nevilcinādamies atbildēja Munns. - Gaisma, kas iespīd acīs.

- Pilnīgi pareizi! - Darells apstiprināja. - Spilgta, spēcīga, žilbinoša gaisma.

- Nu un tad? - Terbors neizpratnē jautāja.

- Analoģija taču ir nepārprotama! Man ir Psihes Aizsargekrāns. Tas rada mākslīgu elektromagnētisko modeli, kurš Otrā Fonda cilvēka prātam nozīmētu to pašu, ko mums nozīmē gaismas stars. Bet Psihes Aizsargekrāns ir kā kaleidoskops. Tas kustas ātri un nepārtraukti, ātrāk, nekā spēj izsekot prāta uztvere. Tad nu iztēlojieties to kā zibošu gaismu, tādu, no kā jums pēc ilgāka laika sāk sāpēt galva. Tad pastipriniet šo gaismu jeb šo elektromagnētisko lauku līdz apžilbinošam efektam, un tas izraisīs sāpes, neizturamas sāpes. Bet tikai tiem, kuriem piemīt atbilstošas maņas, nevis tiem, kuriem tādu nav.

- Patiešām? - Antora balsi pirmoreiz ieskanējās entuziasms. - Vai jūs esat to izmēģinājis?

- Pret ko? Skaidrs, ka es neesmu to izmēģinājis. Bet tas darbosies.

- Tad sakiet, kur atrodas kontrolpults Laukam, kurš aptver šo māju? Es to gribētu apskatīt.

- Lūdzu! - Darells pameklējās žaketes kabatā. Viņš izvilka nelielu priekšmetu, kas gandrīz neizspiedās no kabatas, un pasvieda melno, slēdžiem aprīkoto cilindru Antoram.

Antors to uzmanīgi aplūkoja un paraustīja plecus.

- Es tomēr netieku gudrāks. Paskaidrojiet man, Darell, ko es nedrīkstu aiztikt? Es negribētu netīšām izslēgt mājas aizsargsistēmu.

- To jūs neizdarīsiet, - Darells vienaldzīgi atbildēja.

- Kontrolpoga ir bloķēta. - Viņš nevērīgi pamāja uz pārslēgu, kas nebija izkustināms.

- Un kas ir šis slēdzis?

- Tas maina modeļa pārvietošanās ātrumu. Un ar šo, lūk, var mainīt intensitāti. Tieši par to es nupat runāju.

- Vai drīkst...? - Antors jautāja, uzlicis pirkstu uz intensitātes slēdža. Pārējie ciešā lokā sastājās viņam apkārt.

- Kāpēc ne? - Darells paraustīja plecus. - Mūs tas nevar ietekmēt.

Lēni, gandrīz vai nedroši, Antors pagrieza slēdzi vispirms vienā, pēc tam otrā virzienā. Terbors nošņirk-stināja zobus; Munns ātri mirkšķināja acis. Šķita, ka viņi saasinājuši visas savas maņas, lai sajustu impulsu, kurš viņus nespēja ietekmēt.

Beidzot Antors paraustīja plecus un iemeta kon-trolpulti Darellam klēpi. - Nu labi, es ceru, ka varam paļauties uz jūsu vārdiem! Bet, kad es pagriezu slēdzi, diezgan grūti bija noticēt, ka kaut kas vispār notiek.

- Kā gan citādi, Pelleas Antor! - Darells ar saspringtu smaidu atbildēja. - Tas priekšmets, ko es jums iedevu, bija neīsts. Redziet, te man ir otrs! - Pasitis vaļā žaketi, viņš parādīja siksnai piestiprinātu kontrolpulti, ļoti līdzīgu tai, kuru nupat bija pētījis Antors.

- Skatieties! - Darells teica un ar zibenīgu kustību pagrieza intensitātes slēdzi līdz maksimālajai robežai.

Ar nedabisku, spalgu kliedzienu Pelleass Antors saļima uz grīdas. Raustīdamies gluži kā agonijā, viņš ar nobālušiem pirkstiem drudžaini plēsa matus.

Munns parāva augšup kājas, lai izvairītos no saskaršanās ar drebošo ķermeni, un viņa acīs atspoguļojās neslēptas šausmas. Semiks un Terbors sēdēja kā pārakmeņojušies, sastingušiem vaibstiem un nobālušām sejām.

Darells drūmi pagrieza slēdzi atpakaļ. Antors vēlreiz nevarīgi noraustījās un palika nekustigi guļam. Viņš bija dzīvs, un viņa elpa plūda asiem grūdieniem.

- Noguldīsim viņu uz dīvāna! - Darells teica un satvēra jaunā vīrieša galvu. - Palīdziet man viņu pacelt!

Terbors saņēma Antoru aiz kājām. Šķita, ka viņi ceļ ļenganu miltu maisu. Pēc krietna brīža Antora elpa kļuva rāmāka, acu plakstiņi nodrebēja un atvērās. Viņa seja bija spokaini dzeltena, mati un āda slapji no sviedriem un balss izklausījās ieplaisājusi un nepazīstama.

- Nevajag! - viņš izgrūda. - Nevajag! Nedariet to vēlreiz! Jūs nezināt... Jūs nezināt... Āāā! - Tas bija ilgs, drebošs vaids.

- Nedarīsim, - sacīja Darells, - ja pastāstīsiet mums patiesību. Jūs esat Otrā Fonda cilvēks, vai ne?

- Dodiet ūdeni! - Antors lūdza.

- Atnesiet ūdeni, Terbor! - Darells teica. - Un paķeriet arī viskija pudeli!

Ielējis Antoram mutē mazu glāzīti viskija un divas lielas glāzes ūdens, viņš atkārtoja jautājumu. Jaunais vīrietis šķita atbrīvojamies no sasprindzinājuma.

- Jā, - viņš gurdi atbildēja. - Es esmu Otrā Fonda cilvēks.

- Un Otrais Fonds atrodas šeit, uz Termina?

- Jā, jā! Viss, ko jūs teicāt, ir taisnība, doktor Darell.

- Labi! Tagad izstāstiet mums, kas notika pēdējā pusgada laikā. Runājiet!

- Es gribu gulēt, - Antors vārgi nočukstēja.

- Pēc tam! Tagad stāstiet!

Atskanēja dreboša nopūta. Tad Antors klusi un steidzīgi sāka runāt. Pārējie pieliecās tuvāk, lai saklausītu viņa vārdus. - Stāvoklis kļuva bīstams. Mēs zinājām, ka Termins un fizikas zinātnieki arvien vairāk interesējas par smadzeņu viļņu shēmām un tuvojas laiks, kad tie radīs kaut ko līdzīgu Psihes Aizsargekrānam. Un pastiprinājās naidīgas jūtas pret Otro Fondu. Mums bija tas jāaptur, neiznīcinot Seldona Plānu.

Mēs... mēs centāmies kontrolēt šo kustību. Mēģinājām tajā iesaistīties. Tas gaisinātu aizdomas pret mums un pavērstu pūliņus citā virzienā. Lai vēl vairāk novērstu uzmanību, mēs provocējām Kalganu uzsākt karu. Tāpēc es aizsūtīju Munnu uz Kalganu. Stetina šķietamā mīļākā bija mūsu cilvēks. Viņa parūpējās, lai Munns rīkotos pēc mūsu ieceres...

- Kallija ir...! - iekliedzās Munns, bet Darells ar rokas mājienu lika viņam apklust.

Antors turpināja, nepievērsdams starpsaucienam uzmanību: - Arkādija devās viņam līdzi. To mēs nebijām ieplānojuši... visu nevar paredzēt... tāpēc Kallija aizsūtīja viņu uz Trantoru, lai nebūtu turpmākas iejaukšanās. Tas ir viss...Var tikai piebilst, ka mēs zaudējām.

- jūs centāties aizdabūt mani uz Trantoru, vai ne? -Darells jautāja.

Antors pamāja ar galvu. - Man vajadzēja dabūt jūs projām no ceļa. Pārāk skaidri bija redzams, ka jūsu prāts sāk triumfēt. Jūs veiksmīgi risinājāt psihes aizsardzības problēmas.

- Kāpēc jūs nepakļāvāt mani savai kontrolei?

- Nedrīkstēju... es to nedrīkstēju. Man bija jāievēro norādījumi. Mēs strādājām saskaņā ar Plānu. Rīkojoties uz savu roku, es būtu visu sabojājis. Plāns var paredzēt tikai iespējamības... jūs to zināt... tāpat kā Seldona Plāns. - Viņa vārdi lauzās pār lūpām izmisīgiem grūdieniem un reizēm izklausījās gluži nesakarīgi. Viņš drudžaini mētāja galvu no vienas puses uz otru. - Mēs strādājām ar indivīdiem... nevis ar grupām... iespējamības bija niecīgas... nezināmas. Turklāt... ja pakļautu jūs kontrolei... ierīci izgudrotu kāds cits... nebija nozīmes... kontrolēt vajadzēja laiku... tas ir sarežģītāk... Pirmajam Runātājam ir pašam savs plāns... visas detaļas nezinu... tikai... neizdevās... āāā... - Viņš apklusa.

Darells viņu sparīgi sapurināja. - Vēl jūs nedrīkstat aizmigt! Cik jūsējo ir pavisam?

- Ko? Kā jūs teicāt... āāā... diezgan maz... jūs brīnīsieties... piecdesmit... vairāk nevajag.

- Vai visi ir šeit uz Termina?

- Pieci... seši ārpusē... tā kā Kallija... gulēt!

Viņš spēji sakustējās, it kā sakopodams visus spēkus, un runa kļuva skaidrāka. Tas bija pēdējais mēģinājums attaisnot sevi un mazināt sakāvi.

- Beigās es gandrīz jūs uzveicu! Būtu izslēdzis aizsardzību un ticis jums klāt. Tad jūs redzētu, kurš ir noteicējs! Bet jūs iedevāt neīstu pulti... visu laiku turējāt mani aizdomās...

Un tad viņš iegrima miegā.

- Cik sen jūs turējāt viņu aizdomās, Darell? - Ter-bors jautāja ar bijību balsi.

- Kopš brīža, kad viņš ieradās šajā namā, - Darells klusi atbildēja. - Viņš teica, ka nākot no Kleises. Bet es pazinu Kleisi un zināju, ar kādām izjūtām mēs šķīrāmies. Viņš bija fanātiķis attiecībā uz Otro Fondu, un es viņu pametu. Man bija saprātīgāki mērķi, un es uzskatīju, ka labāk un drošāk ir pašam veikt neatkarīgus pētījumus. Bet Kleisem es to nedrīkstēju sacīt, un viņš tikpat nebūtu klausījies. Viņa acīs es biju gļēvulis un nodevējs, varbūt pat Otrā Fonda aģents. Viņš bija cilvēks, kurš nepiedod, un kopš tās dienas gandrīz līdz viņa nāvei mums nebija nekādu sakaru. Un tad pēkšņi, pašās dzīves beigās, viņš man atraksta vēstuli - kā vecam draugam -, lai es uzņemot darba grupā viņa labāko un daudzsološāko audzēkni un atsākot agrākos pētījumus!

Tur kaut kas nebija kārtībā. Kā gan Kleise būtu varējis darīt kaut ko tādu, ja nebūtu ietekmes no ārpuses?

Un es sev jautāju, vai ši pasākuma vienīgais mērķis nav padarīt Otrā Fonda aģentu par manu uzticības personu. Izrādījās, ka tā ir...

Viņš nopūtās un uz mirkli aizvēra acis.

- Ko mēs ar viņiem visiem darīsim? - Semiks stomīgi pajautāja. - Ar tiem... Otrā Fonda cilvēkiem?

- Es nezinu, - Darells skumīgi atbildēja. - Varbūt mēs varētu viņus izraidīt. Piemēram, uz Zoranelu. Viņus varētu nometināt tur un ap planētu ierīkot Psihes Aizsargekrānu. Varētu nošķirt vīriešus no sievietēm vai, vēl labāk, visus sterilizēt... un pēc piecdesmit gadiem Otrais Fonds kļūtu par pagātni. Bet varbūt humānāk būtu viņus visus aizsūtīt vieglā nāvē.

- Kā jūs domājat, - jautāja Terbors, - vai mēs varētu apgūt viņu īpašās spējas? Vai tomēr tās viņiem ir iedzimtas tāpat kā Mūlim?

- Es nezinu. Domāju, ka tās ir izkoptas ilgstošu treniņu gaitā, jo encefalogrāfija liecina, ka cilvēka smadzenes glabā tādas slēptas potences. Bet kāpēc jūs to gribētu? Viņiem tas nepalīdzēja.

Darells sarauca pieri.

Vairāk neko viņš neteica, taču domas viņā nedzirdami kliedza.

Viss bija noticis pārāk viegli - pārāk viegli. Šie neuzvaramie pretinieki bija satriekti, krituši kā nelietīgi grāmatu varoņi, un viņam tas nepatika.

Augstā Galaktika! Kā cilvēks var zināt, ka viņš nav raustāma lelle? Kad cilvēks var zināt, ka viņš nav raustāma lelle?

Arkādija lidoja mājup, un viņš izmisīgi novērsa domas no tā, ar ko beigu beigās nāksies sastapties.

Viņa bija mājās nedēļu, tad divas, un Darells joprojām nespēja nokratīt saspringtās, mokošās domas. Kā gan lai viņš to varētu? Prombūtnes laikā meita grūti izprotamu pārvērtību ceļā bija pārtapusi no bērna par jaunu sievieti. Arkādija bija viņa saikne ar dzīvi, viņa saikne ar saldi sāpīgo laulību, kas bija ilgusi tikai nedaudz vairāk par medusmēnesi.

Un tad kādā vēlā vakarā viņš pavaicāja, cik nevērīgi vien spēdams: - Arkādij, kas lika tev domāt, ka uz Termina atrodas abi Fondi?

Viņi tikko bija atgriezušies no teātra un sēdējuši labākajās vietās, kur katra rīcībā bija savs trīsdimensiju tālskatis; par godu šim notikumam Arkādija bija tērpusies jaunā kleitā un jutās pacilāta.

Brīdi viņa ieplestām acīm raudzījās tēvā, tad bezrūpīgi atmeta: - Ā, es nezinu, tēt! Man vienkārši tas ienāca prātā.

Doktora Darella sirdi sažņaudza ledaina roka.

- Padomā! - viņš teica. - Tas ir ļoti svarīgi. Kas lika tev domāt, ka abi Fondi atrodas tieši uz Termina?

Arkādija viegli sarauca pieri. - Nu, es tikos ar Lēdiju Kalliju. Sapratu, ka viņa ir Otrā Fonda sieviete. Arī Antors teica to pašu.

- Bet Kallija dzīvoja uz Kalgana, - Darells neatlaidās. - Kā tu nonāci pie domas par Terminu?

Arkādija pirms atbildes vairākas minūtes domīgi klusēja. Kāpēc viņa bija tā nospriedusi? Kas viņai bija licis tā domāt? Viņu pārņēma biedējoša apjauta, it kā atbilde būtu tepat blakus, tomēr nedotos rokā.

- Viņa daudz ko zināja... - Arkādija teica. - Lēdija Kallija zināja... un zināšanas noteikti bija ieguvusi no Termina. Vai tas neizklausās ticami, tēt?

Bet tēvs tikai noraidoši papurināja galvu.

- Tēt! - Arkādija iesaucās. - Es vienkārši zinājul Jo vairāk par to domāju, jo pārliecība kļuva stiprāka. Tas vienkārši bija skaidrs.

Darella skatienā jautās drūma bezcerība. - Tas nav labi, Arkādij. Tas nav labi. Tur, kur ir saskare ar Otro Fondu, intuīcija kļūst aizdomīga. Tu taču to saproti, vai ne? Tā varēja būt intuīcija - bet tā varēja būt arī Kontrole!

- Kontrole? Tu gribi sacīt, ka viņi mani ir ietekmējuši? Ai, nē! Tas nevar būt! - Viņa lēni kāpās atpakaļ. - Bet vai tad Antors neteica, ka tā ir taisnība? Viņš to apstiprināja! Viņš apstiprināja visu! Un tu patiešām atklāji, ka viņi visi ir šeit, uz Termina. Vai tā nebija? Vai tā nebija? - Arkādijas elpa plūda strauji un saraustīti.

- Es zinu, bet... Arkādij, vai tu ļausi izdarīt sev encefalogrāfisko smadzeņu analīzi?

Viņa izmisusi papurināja galvu. - Nē, nē! Man bail!

- No manis, Arkādij? Tev ne no kā nav jābaidās. Bet mums ir jāzina. Tu taču saproti, vai ne?

Pēc tam Arkādija pārtrauca viņu tikai vienu reizi. Viņa krampjaini ieķērās tēvam rokā un turēja to, līdz bija pievienots pēdējais vads. - Bet ja nu es tiešām esmu mainījusies, tēt? Ko tad tev vajadzēs darīt?

- Man neko nevajadzēs darīt, Arkādij. Ja tu būsi mainījusies, mēs brauksim projām. Mēs atgriezīsimies uz Trantora, tu un es... un nebēdāsim vairs ne par kādām Galaktikas problēmām.

Nekad vēl Darells nebija pieredzējis, ka analīze noritētu tik lēni un prasītu no viņa tik daudz spēka. Kad tā bija galā, Arkādija palika sakņupuši sēžam un neuzdrīkstējās pacelt skatienu. Un tad viņa izdzirdēja tēva smieklus, kas izteica visu. Viņa pielēca kājās un metās tēta izplestajās rokās.

Viņi cieši turēja viens otru, un Darella vārdi bira neapvaldītā straumē: - Mūsu mājai ir uzstādīta maksimālā Psihes Aizsargekrāna aktivitāte, un tavi smadzeņu viļņi ir normāli! Mēs patiešām esam viņus pieveikuši, Arkādij, un tagad varam dzīvot tālāk!

- Tēt, - viņa ieelsojās, - vai tagad mēs varam ļaut, lai mums piešķir medaļas?

- Kā tu zināji, ka es esmu no tām atteicies? - Darells atkāpās soli atpakaļ un ieskatījās meitai acīs, tad atkal iesmējās. - Nav svarīgi, tagad tu zini visu! Labi, tu varēsi saņemt medaļas, stāvēt uz paaugstinājuma un klausīties runas.

- Un vēl, tēt?

-Jā?

- Vai tu varētu turpmāk saukt mani par Arkadī?

- Bet... Lai notiek, Arkadī!

Darellā pamazām ieplūda izcilās uzvaras apziņa un pārņēma viņu no galvas līdz kājām. Fonds - Pirmais Fonds - tagad vienīgais Fonds - bija pilnīgs Galaktikas valdnieks. Nekāda barjera vairs neslējās starp viņiem un Otro Impēriju - Seldona Plāna galīgo piepildījumu.

Vajadzēja tikai to sasniegt...

Pateicoties...

22. ATBILDE, KAS BIJA PATIESA

Neatklāta telpa neatklātā pasaulē!

Un cilvēks, kura plāns bija vainagojies ar panākumiem.

Pirmais Runātājs paskatījās uz Studentu. - Piecdesmit vīriešu un sieviešu, - viņš teica. - Piecdesmit mocekļu! Viņi zināja, ka tas nozīmē nāvi vai mūža ieslodzījumu, un viņus pat nebija iespējams noregulēt pret spēku zaudējumu, jo tādu noregulējumu varētu atklāt. Tomēr viņi nezaudēja spēkus. Viņi īstenoja mūsu plānu, jo mīlēja Lielo Plānu.

- Vai viņu skaits nevarēja būt mazāks? - Studenta balsī ieskanējās šaubas.

Pirmais Runātājs lēni papurināja galvu. - Tā bija pati zemākā robeža. Mazākam skaitam nebūtu izdevies uzturēt pārliecību. Patiesībā objektīvie apstākļi prasīja, lai viņu būtu septiņdesmit pieci un tādējādi paliktu rezerve kļūdai. Bet lai nu tas paliek! Vai jūs esat izpētījis rīcības kursu, kuru Runātāju Padome izstrādāja pirms piecpadsmit gadiem?

- Jā, Runātāj.

- Un salīdzinājis to ar faktiskajām norisēm?

- Jā, Runātāj. - Pēc īsas pauzes viņš piebilda: - Es biju ļoti pārsteigts, Runātāj.

- Es zinu. Pārsteigums ir neizbēgams. Ja jūs zinātu, cik daudzi pie tā strādāja un cik daudz mēnešu - pat gadu - vajadzēja, lai izkoptu to līdz pilnībai, jūs nejustos tik ļoti pārsteigts. Tagad izstāstiet man notikušo -bet ar vārdiem! Es gribu dzirdēt, kā jūs transformējat matemātikas formulas.

- Jā, Runātāj. - Jaunais vīrietis sakopoja domas. - Galvenā būtība bija šāda: mums vajadzēja, lai Pirmā Fonda cilvēki būtu pilnīgi pārliecināti, ka ir atraduši un iznicinājuši Otro Fondu. Tādējādi notiktu atgriešanās sākotnējā, iecerētajā stāvoklī. Termins atkal par mums neko nezinātu un neiekļautu mūs nekādos savos aprēķinos. Mēs atkal esam noslēpti un varam justies droši - un samaksājuši par to ar piecdesmit saviem cilvēkiem.

- Un kāds bija Kalgana kara mērķis?

- Parādīt Fondam, ka viņi spēj sakaut fizisku ienaidnieku un iznicināt kaitējumu, ko viņu pašcieņai un pašpārliecībai nodarīja Mūlis.

- Šajā aspektā jūsu analīze tomēr ir nepilnīga. Neaizmirstiet, ka Termina iedzīvotāji mūs uzlūkoja ar izteikti dalītām jūtām. Viņi ienīda un apskauda mūsu iedomāto pārākumu un tomēr pašsaprotami paļāvās uz mūsu aizsardzību. Ja mēs būtu “iznicināti” pirms kara ar Kalganu, visu Fondu būtu pārņēmusi panika. Viņiem vairs nebūtu pieticis drosmes stāties pretī Stetinam, ja uzbrukums būtu noticis pēc tam, bet uzbrukums neapšaubāmi būtu noticis. Vienīgi visaptverošā, pacilātā pārliecībā par uzvaru “iznicināšana” varēja noritēt ar vismazākajiem zaudējumiem. Pat gadu vēlāk cīņas degsme un pārliecība par uzvaru jau varētu būt bīstami noplakusi.

Students pamāja ar galvu. - Saprotu. Tātad vēstures gaita tagad bez atkāpēm turpināsies Plāna norādītajā virzienā.

- Ja ceļā nestāsies citi nejauši un individuāli apstākļi, - Pirmais Runātājs atgādināja.

- Un tāpēc turpināsim pastāvēt mēs, - sacīja Students. - Tikai... Tikai... Šobrīd man raizes dara viena atšķirīga nianse mūsu pašreizējā situācijā. Pirmā Fonda rīcībā ir palikusi Darella jaunā ierīce - Psihes Aizsarg-ekrāns, spēcīgs ierocis pret mums. Tā ir pārmaiņa, kuras agrāk nebija.

- Trāpīgs novērojums. Taču viņiem vairs nav pretinieka, pret kuru to izmantot. Psihes Aizsargekrāns ir kļuvis par nelietderīgu instrumentu, tieši tāpat kā encefalogrāfiskā analīze: arī šī pētniecības metode kļūs neauglīga, kad to vairs nebalstīs draudošās briesmas no mūsu puses. Daudzsološāki atkal kļūs citi zināšanu aspekti, kuri piedāvās svarīgākus un redzamākus ieguvumus. Tāpēc šī pirmā mentālo zinātnieku paaudze uz Pirmā Fonda būs arī pēdējā - un pēc simt gadiem Psihes Aizsargekrāns būs kļuvis par gandrīz aizmirstu pagātni.

- Hmm... - Students apsvēra dzirdēto. - Jums acīmredzot ir taisnība.

- Bet pats galvenais, ko es gribu uzsvērt, jaunais cilvēk, - lai nākotnē palīdzētu jums sekmīgi darboties Padomē, ir tas, cik milzīga uzmanība bija jāveltī visiem sīkajiem papildu apstākļiem, kurus mēs pēdējos desmit-arpus gados bijām spiesti iekļaut savā plānā vienkārši tāpēc, ka strādājām ar indivīdiem. Piemēram, izstrādāt paņēmienus, kā Antoram izraisīt aizdomas pret sevi tā, lai tās nobriestu īstajā brīdī, taču tas nebija pārāk sarežģīti.

Vajadzēja manipulēt ar gaisotni tā, lai uz Termina neviens pirms laika neiedomātos, ka viņu meklējumu centrs varētu būt pats Termins. Šo atklāsmi vajadzēja iepotēt jaunajai meitenei Arkādijai, kuras domas ņemtu vērā tikai un vienīgi viņas tēvs. Pēc tam viņu vajadzēja nogādāt uz Trantoru, lai viņai nerastos nekāda iespēja priekšlaikus sazināties ar tēvu. Viņi abi bija kā hiper-kodoldzinēja divi poli, kas nespēj darboties viens bez otra. Un slēdzis, kas izveido kontaktu, bija jānospiež precīzi īstajā brīdī. Par to es parūpējos!

Un ļoti svarīgi bija atbilstoši ievirzīt pēdējo, izšķirošo kauju. Fonda floti vajadzēja piesātināt ar nesatricināmu ticību uzvarai, savukārt Kalgana karotājiem jāiedveš gatavība bēgšanai. Arī par to es parūpējos!

- Man šķiet, Runātāj, - Students domīgi teica, - ka jūs... ka mēs visi... paļāvāmies uz to, ka doktoram Darellam neradīsies aizdomas. Proti, viņš nenojautīs, ka Arkādija ir ierocis mūsu rokās. Pēc maniem personīgajiem aprēķiniem pastāvēja apmēram trīsdesmit procentu iespējamība, ka viņam tādas aizdomas tomēr radīsies. Kas būtu noticis tādā gadījumā?

- Mēs bijām parūpējušies arī par to. Kas jums ir mācīts par Apstrādātajiem Laukumiem? Kas tie ir? Skaidrs, ka tie nav apliecinājumi jaunas emocionālas ievirzes radīšanai. Tādu ietekmi ir iespējams īstenot, neatstājot pēdas un nepieļaujot risku, ka to var atklāt ar izsmalcinātas, komplicētas encefalogrāfiskās analīzes palīdzību. Redziet, te darbojas Leferta teorēma. Diagrammās redzamā daļa ir cita: proti, iepriekšējās emocionālās ievirzes zudums, tās likvidēšana. Tai jābūt redzamai. Un Antors, protams, parūpējās par to, lai Darellam būtu pietiekamas zināšanas par Apstrādātajiem Laukumiem.

Tomēr svarīgs ir vēl kāds apstāklis. Kādā gadījumā ir iespējams pakļaut indivīdu Kontrolei, bet neļaut to ieraudzīt? Tādā gadījumā, ja iepriekšējas emocionālās ievirzes vispār nav, un tātad nekas nav jālikvidē! Citiem vārdiem sakot, ja indivīds ir jaunpiedzimis bērns, kura prāts ir kā balta lapa. Tāds bērns šeit, uz Trantora, bija Arkādija Darella pirms piecpadsmit gadiem, kad mūsu plāna struktūrā tika ievilkta pirmā līnija. Viņa nekad neuzzinās, ka ir bijusi pakļauta Kontrolei, un tas viņai nāks tikai par labu, jo vairāk tāpēc, ka šī Kontrole sekmēja vērtīgas un inteliģentas personības veidošanos.

Pirmais Runātājs īsi iesmējās. - Savā ziņā vispārsteidzošākā ir bijusi visu šo notikumu slēptā ironija! Četrsimt gadu garumā neskaitāmus cilvēkus ir maldinājuši Seldona vārdi: “Galaktikas pretējā galā”. Viņi ir piešķīruši šai problēmai savu konkrēto, eksaktās zinātnēs balstīto domu, mērījuši attālumus ar lineāliem un transportieriem un beigu beigās nonākuši vai nu pie perifērijas punkta, kas atrodas simt astoņdesmit grādos pa Galaktikas apmali, vai arī atpakaļ sākotnējā vietā.

Tomēr mūsu lielākais risks slēpās faktā, ka fizikālajā domāšanas aspektā tiešām pastāvēja iespējams risinājums. Kā jūs zināt, Galaktika nav vienkārši saplacināts, olai līdzīgs veidojums; arī Perifērija nav noslēgta līkne. Patiesībā tā ir dubulta spirāle, kurā vismaz astoņdesmit procenti iedzīvotāju mīt uz Galvenā Zara. Termins atrodas spirāles galējā ārmalā, un mēs atrodamies otrā pusē - tātad kas ir spirāles pretējais gals? Centrālie reģioni.

Bet tas nav svarīgi. Tas ir nejaušs risinājums, un tam nav būtiskas nozīmes. Risinājumu bija iespējams atrast uzreiz, ja vien meklētāji būtu atcerējušies, ka Hari Seldons bija sociālo zinātņu pārstāvis, nevis fiziķis, un atbilstoši ievirzījuši savu domāšanu. Ko “pretējie gali” var nozīmēt sociologam? Pretējās malas uz kartes? Protams, ne! Tā būtu tikai mehāniska interpretācija.

Pirmais Fonds atradās perifērijā, kur sākotnējā Impērija bija visvājākā, kur tās ietekme uz civilizāciju bija visniecīgākā, kur tās bagātība un kultūra gandrīz neeksistēja. Un kur atrodas Galaktikas pretējais sociālais gals? Protams, vietā, kur sākotnējā Impērija bija visstiprākā, kur tās ietekme uz civilizāciju bija visspēcīgākā, kur tās bagātība un kultūra bija vispieejamākā.

Šeit! Centrā! Uz Trantora, Seldona laikmeta Impērijas galvaspilsētā!

Tas bija nenovēršami. Hari Seldons atstāja pēc sevis Otro Fondu, lai tas saglabātu, uzlabotu un vērstu plašumā viņa darbu. Tas ir bijis zināms vai vismaz nojaušams apmēram piecdesmit gadu. Un kur šo misiju vislabāk varētu īstenot? Uz Trantora, kur Seldona grupa bija strādājusi jau iepriekš un kur bija apkopoti desmitiem gadu vākti dati. Un Otrā Fonda uzdevums bija aizsargāt Plānu no ienaidniekiem. Arī tas bija zināms! Un kur atradās Termina un Plāna vislielāko draudu avots?

Šeit! Šeit, uz Trantora, kur Impērija, pat atrazdamās sabrukuma fāzē, vēl trīs gadsimtus bija spējīga iznīcināt Fondu, ja vien būtu nolēmusi to darīt.

Un tad, kad Trantors pirms gadsimta krita, tika izlaupīts un pilnīgi iznīcināts, mēs spējām pasargāt savu galveno mītni, un Impērijas Bibliotēka kopā ar tās apkārtni bija vienīgā vieta uz visas planētas, kura palika neskarta. Galaktikai tas bija labi zināms, taču pat šis šķietami uzkrītošais mājiens tai paslīdēja garām.

Tieši šeit, uz Trantora, mūsu esamību atklāja Eb-lings Miss, un tieši šeit mēs parūpējāmies, lai viņš savu atklājumu nenodotu tālāk. Šī iemesla dēļ mums vajadzēja iegrozīt apstākļus tā, lai parasta Fonda meitene uzvarētu Mūļa neaptveramo mutanta spēku. Protams, tāds notikums būtu varējis pievērst aizdomas planētai, uz kuras tas norisinājās... Tieši šeit mēs pētījām Mūli un izplānojām viņa sakāvi. Tieši šeit piedzima Arkādija un aizsākās notikumu virkne, kura panāca izcilo atgriešanos pie Seldona Plāna.

Un visas šis vārīgās vietas, visi šie acīmredzamie misēkļi mūsu noslēpuma aizsargsienā palika nepamanīti tāpēc, ka Seldons bija runājis par “pretējo galu” pats savā izpratnē, bet viņi bija to iztulkojuši paši savā izpratnē.

Pirmais Runātājs jau sen bija pārstājis sarunāties ar Studentu. Patiesībā viņš ļāvās pats savai iekšējai atklāsmei, stāvēdams pie loga un lūkodamies brīnumainajā debesu mirdzumā - milzīgajā Galaktikā, kas tagad bija drošībā uz visiem laikiem.

- Hari Seldons nosauca Trantoru par “Pēdējo Zvaigzni”, - viņš čukstus teica. - Un kāpēc gan neatraisīt kādu drusciņu poētiskas iztēles? No šīs klints reiz tika vadīts Visums; šeit saplūda visi zvaigžņu pavedieni. “Visi ceļi ved uz Trantoru,” vēsta sens sakāmvārds, un šī ir vieta, kur beidzas visas zvaigznes.

Pirms astoņiem mēnešiem Pirmais Runātājs bija lūkojies uz šim pašām blīvajām zvaigžņu kopām, kas visblīvāk koncentrējās ap centrālo reģionu milzīgajā matērijas puduri, kuru Cilvēks dēvē par Galaktiku, un toreiz viņa seju bija apēnojušas bažas. Tagad tās bija izgaisušas, un Visumā ar drūmu gandarījumu raudzījās apaļā, sārtā Prīma Palvera seja - Pirmā Runātāja seja.

PAR AUTORU

Aizeks Azimovs sāka rakstīt savas "Fonda” sērijas grāmatas divdesmit viena gada vecumā, pat nenojauzdams, ka tās reiz kļūs par zinātniskās fantastikas pamatakmeni. Savas leģendārās karjeras laikā Azimovs sarakstīja vairāk nekā 470 grāmatas par visdažādākajiem tematiem - no zinātnes līdz Šekspīram un vēsturei -, tomēr visplašāko atzinību viņš iemantoja ar saviem godalgotajiem zinātniskās fantastikas sacerējumiem, kuru vidū ir “Robotu”, “Impērijas” un “Fonda” sērijas. Amerikāņu rakstnieku-fantastu apvienība ir piešķīrusi viņam Zinātniskās Fantastikas Lielmeistara nosaukumu. Gandrīz 50 gadu ilgā laikposmā Azimovs ir izklaidējis un izglītojis visdažādākā vecuma lasītājus. Rakstnieks miris 1992. gada aprīli septiņdesmit divu gadu vecumā.

Aizeks Azimovs OTRAIS FONDS

Apgāda vadītāja Vija Kilhloka Projekta vadītāja Bārbala Simsone Tulkotājas redakcijā

Apgāds Zvaigzne ABC, SIA, K. Valdemāra ielā 6, Rīgā, LV-1010. Red. nr. L-3861.

A/s “Poligrāfists”, K. Valdemāra ielā 6,

Rīgā, LV-1010.