PŪĶA ZVAIGZNAJA INFRA

Mans uzvārds ir Čarutins. Tas jums, protams, pazīstams. Bet es neesmu slavenais Čarutins. Slavens bija mans vecvectēvs. Tāpēc jau ņēmu rokā spalvu, lai par viņu pastāstītu.

Pirmo reizi ar viņu tikos, kad man palika vienpadsmit gadu. Līdz tam laikam dzīvojām Maskavā, bet vectēvs — vasarnīcā, Kuibiševas jūras krastā. Mūsu . j gadsimta sākumā vēl pastāvēja manāma atšķirība starp pilsētu un laukiem. Pa pilsētu ielām, gaisu ar putekļiem un gāzēm piekūpinādamas, joņoja automašīnas. Asfalts vēl nebija uzlauzts, ķirši Gorkija ielā vēl neziedēja. Vakaros un pirms izejamām dienām maska-

vieši veseliem spietiem aizlidoja savus divsimt kilometrus, lai «paelpotu». Mana māte, kas pēc specialitātes bija ārste, nosprieda, ka man esot vājas plaušas un tāpēc cauru gadu jādzīvojot ārpus pilsētas. Māte man bija enerģiska sieviete, kurai vārdi saskanēja ar darbiem. Viņa piezvanīja vectēvam un saņēma uzaicinājumu … un dienu vēlāk taksometru helikopters izsēdināja mūs sniega klajumā pie kādas zilganpelēkas sētas.

Šķiet, pirmo reizi biju nokļuvis ārpus pilsētas ziemā. Mani pārsteidza februāra saulainās dienas krāšņums. Visa apkārtne vizuļoja zilganbaltos toņos. Zilganas debesis ar sniega mākoņiem. Sniega kupenas saules gaismā vizuļoja kā saberzts stikls, bet ēnā šķita kā neticami blīvs kobalts. Dārzā katrs zariņš ietērpies pūkainā sarmā. Cauri zaru vijumiem vīdēja zilgana's debesis un ar stikla ķieģeļiem apšūtas mazas vasarnīcas zilganās sienas. Sniegam čirkstot zem galošām, pa nostaigāto taciņu mums pretī nāca vecs liela auguma vīrs garu, zilganu sintētiskās sermuļādas kažoku mugurā. Tāda pati cepure galvā, bet mati gluži sirmi. Taisnību sakot, es nodomāju, ka arī tie ir sintētiski.

Tas tad bija Pavels Aleksandrovičs Čarutins, kas piedalījies pirmajā lidojumā uz Venēru, pirmajā lidojumā uz asteroīdu joslu, pirmajā ekspedīcijā uz Jupiteru, pirmajā — uz Saturnu, uz Neptūnu un tā tālāk, un tā tālāk . . .

— Kur te ir tas mūsu pilsētas bālģīmis? — viņš jautāja samtainā basa balsī. — Kā izaudzis! (Pieaugušie ir apbrīnojami vienādi: tie visi brīnās, ka bērni aug.) Tiešām, bāls gan. Bet mēs papūlēsimies, sasārti- nāsim viņam tos vaigus.

Un vectēvs uzsāka manis atkopšanas darbu. Katru rītu viņš mani modināja mazā gaismiņā, kad rūtis vēl bija gluži zilas un bālajās debesīs tikko aizmeties rītausmas svīdums. Mēs ar vectēvu minūtes četrdesmit piecas sparīgi nodevāmies kosmiskai rīta rosmei. Tā pasākts tālajos starpplanētu lidojumos, kad muskuļi ilgstošā bezsvara stāvokli atrofējas. Tad vectētiņš noberzē jās ar sniegu — to man, protams, neatļāva, —

un, ja māte vēl miegojās pa gultu, mēs ar lāpstām gājām uz siltumnīcu.

Siltumnīcā oda pēc visa kā — pēc mikluma, mēslojuma un parfimērijas veikala. Baltā ziema palika aiz durvīm. Pār slieksni pārkāpuši, mēs nokļuvām sutīgā vasarā. Par spīti gada laikam, te ziedēja agrās un vēlās puķes: kuplās dālijas, jasmīnu baltie ziedu kausiņi ar saldeno smaržu, ugunīgi oranžās kreses, kliņģerītes, kas bija tik violetas, ka šķita tintē iemērcētas, maigie ceriņu ķekari, izpūrušās asteres. Vectēvs smaidīdams klusi priecājās par spilgtajām krāsām. Reiz viņš nopūzdamies sacīja:

— Nekur nav tādu puķu kā uz Zemes! Bet kosmosa telpā vispār nav krāsu, tur viss ir melnbalts kā pagājušajā gadsimta fotogrāfijās: debesis melnas, pie tām zvaigžņu mirguļi. Acis garlaikojas. Vienīgi kabīnē ir gan zaļā, gan sarkanā, gan gaišzilā krāsa. Reizēm tīšām izkrāso košāk, uztaisa īstu varavīksni! Toties mūža novakarē man prieks par dzīvajām puķēm.

Jāpiebilst, ka vectēvs nebija diezin kāds labais dārzkopis. Viņš centās visu paātrināt, steidzināt augšanu, pirka dažādus ultraskaņas, augstfrekvences un elektriskos briedinātājus, un rajona dārzkopis tēvocis Seva, kas otrdienās atlidoja pie mums ar aeromugursomu, pārmeta:

— Pavel Aleksandrovič, jūs esat mācīts cilvēks, kā jūs nesaprotat, ka ikvienā darbā vajadzīga pakāpenība. Piemēra dēļ ņemsim bērnu: izlasiet viņam priekšā visas mācību grāmatas, tik un tā no viņa agronoms neiznāks. Tāpat kā jūsu kosmosa darbā nevar uzreiz no Zemes spert soli uz Jupiteru. Vajag lidot un lidot, vai, cik ilgi lidot! Tāpat ir ar augiem. Tiem jāuzkrāj spēki. Tie nevar tieši no pazemes bumbuļa izdzīt ziedu.

Vectēvs māja ar galvu: «Jā, jā, tas tiesa. No Zemes līdz Jupiteram, vai, cik ilgi ko lidot!» Bet desmit minūtes vēlāk, kad krusttēvs Seva, aeromugursomu aplicis, cēlās augšup dzidrajās debesīs un viņa kājas kūļādamās pazuda aiz priedēm, vectēvs no kāda tāla kakta izvilka atkal vienu aparātu.

— Kāpēc šis daikts nestrādā? — viņš rūca. — Instrukciju taču nav rakstījuši muļķi. Nu, pamēģināsim ar šo tulpi.

— Vectētiņ, kūp! Stublājs jau apdedzis!

Arī istabās mums bija daudz aparātu — visvisādi mājas dzīves jaunumi: pašdarbīgie logu un durvju atvērēji «sezam, atveries!», automāti — gaisa mitrinātāji, virtuves automāti, telefona automāti. Tā kā vectēvs, jaunu aparātu nopircis, to katrā ziņā izjauca un pats atkal salika, tie viņu daudzreiz iegāza. Pašdarbīgie atvērēji atrāva līdz galam logus pašā nakts vidū un vislielākajā salā; «Sezam, atveries!» noturēja mani bēniņos ieslēgtu četras stundas, bet mitrinātājs uzgāza mātei šļācienu taisni tobrīd, kad viņa bija uzģērbusi savu labāko kleitu, lai lidotu uz operu Ka- zaņā.

— Vectētiņ, jūs ar savām spēlītēm taisni kā mazs bērns! — pukojās māte. — Jūs ar Pavļiku abi labi — bāz tik maisā.

Vectēvs kaunīgi taisnojās:

— Ko lai dara, ieradums. Nomētājies pa kosmosu gadus septiņus vai visus desmit. Kad atgriezos uz Zemes — dzīves stils pavisam cits. Tāpēc steidzos panākt, izmēģināt visus jaunumus. Pat tos, kas vēl nav iegājušies. Atlikt nav iespējams — nākamais brauciens degungalā, atkal uz gadiem septiņiem.

Protams, no vectēva «spēlītēm» vislabākā bija mājas stenogrāfiste — milzīgs diktofons, kas aizņēma pusi kabineta. Uz diktofona pulētās virsmas laistījās zelta plāksnīte ar uzrakstu: «Vecajam kapteinim P. Čarutinam no draugiem kosmosiešiem». Un vectētiņš man pastāstīja, ka par kosmosiešiem savējo vidū cits citu saucot kādreizējie astronauti. Viņiem ir savi paradumi, ir pat sava himna, ko sacerējis nezināms dzejnieks garajās starpplanētu dežūras stundās.

Mūsu kapteiņi kā stari trauc, Kur tos zvaigžņots izplatījums sauc, i Atdzisušām svešām lodēm garām, J Zemes būtnēm kur nekas nav darāms. Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, i Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, ļ Kapteinis mūs vienus pametīs.

Taču mūsu brauciens neapstāsies; Citas kvēlas sirdis vietā stāsies. Ceļš uz zvaigznēm tālāk mērots tiks, Ja to mazā, gudrā Zeme liks.

Ar diktofonu vectētiņš strādāja katru dienu pēc brokastīm. Nostājies rupora priekšā, vecais vīrs vienmērīgā balsī, katru vārdu uzsvērdams, klāstīja savas atmiņas. Pulētajā kastē iedegās spuldzītes, sakarsa stieplītes, skaņa atveidojās magnetofona lentē, pārvērtās burtos, vārdi tika salīdzināti ar mašīnas atmiņu, izlabotas ortogrāfijas kļūdas, elektrona signāli šaudījās pa lenti un šauro rindiņu strēmelīti, kas līda ārā sānos, un automātiski uzlīmējās uz veltņa. Protams, tik sarežģītā gaitā ieviesās arī aplamības, sevišķi ar īpašvārdiem, kuru mašīnas atmiņā nebija. Un es ar labpatiku varēju pieķert mašīnu aplamībās. Tai nebija mazāk kļūdu kā man diktātā.

— Vectētiņ, mašīna «Pallādas» vietā uzrakstīja «palāta».

— Sēdi mierīgi, Pavļik, netraucē mani!

Taisnību sakot, man arī pašam negribējās no darba atrauties, jo vectētiņa stāstījumi bija tikpat kā piedzīvojumu stāstu krājums.

Elpu aizturējis, es klausījos par bīstamajiem lidojumiem uz Saturna putekļu gredzenu, par neticamo smaguma spēku uz Jupitera, par Marsa pavadoņiem, no kuriem ieskrienoties varot nolēkt. . .

Bet vislabāk vectētiņš aprakstīja (par ko jūs paši varat pārliecināties, viņa memuārus lasot) tuvošanos jaunai pasaulei. Šāds notikums daudzas reizes bija atkārtojies viņa dzīvē, un vienmēr tas viņu satrauca, pat atceroties vien.

Mērķis jau tuvu. Aiz muguras palikuši daudzie cerību un mēmā lidojuma mēneši vai pat gadi tukšajā izplatījuma telpā. Bet tad viens no visspožākajiem spīdekļiem iemirdzas kā pērlīte, pēc dienas tas jau ir zirnīša, tad ķirša un tad aprikoza lielumā. Tad pie debess juma jau karājas zelta ripa. Pār to slīd ēnas. Kas tur ir — mākoņi, jūras, bazalta līdzenumi? Ēnas ir robainas. Vai tie ir līči, meži, aizas vai stāvas sienas? Manāmas arī baltas svēdras. Vai tās būtu snie

gotas kalnu grēdas? Vai gaišu putekļu joslas, varbūt aizsalušas upes? Un vai tur ir augu valsts? Vai ir dzīvnieki? Bet varbūt tur mīt saprātīgas būtnes, kuras zina, ka divreiz divi ir četri un hipotenūzas kvadrāts ir vienāds ar katešu kvadrātu summu, būtnes, kuras sapratīs mūsu valodu un spēs paskaidrot savas domas?

— Vectētiņ, Pavļik, pusdienas atdziest, nāciet ēst!

— Es tūlīt pabeigšu, Katja.

— Kaunieties, vectētiņ! Ko bērns no jums lai mācās! Arī viņš skandina: «Pagaidi, māmiņ, esmu aizņemts.» Bet es, tā teikt, esmu ne vien māte, bet arī ārste, man nav nemaz tik patīkami trīsreiz sildīt pusdienas . ..

* *

No rīta pie telefona dežurēja automātiskais sekretārs. Uz katru zvanu tas mehāniski atbildēja: «Pavēla Aleksandroviča pašreiz nav. Piezvaniet pēc četriem. Kas viņam jāpasaka? Es pierakstīšu.» Pēc pusdienām aparātu atvienoja, vectētiņš noklausījās pierakstus, zvanīja pats, atbildēja uz vēstulēm. Viņš bija deputāts — pie viņa griezās par ceļiem, slimnīcām, bērnudārziem un klubiem. Viņš bija zinātnisko biedrību biedrs — viņa atsauksmei sūtīja zinātniskus un populārus manuskriptus, ierosinājumus un planētu apgūšanas projektus. Vārdu sakot, viņš bija slavens vīrs — viņam rakstīja jauni cilvēki, lūgdami padomu profesijas izvēlē, lūgdami palīdzību, lai tiktu darbā Kosmosa apgūšanas komitejā (gribētāju bija pārāk daudz).

Kā cienījamu vīru vectētiņu diezgan bieži aicināja uz Maskavu un citām galvaspilsētām, lai atzīmētu kādu svinīgu notikumu: heliostacijas atklāšanu, pieminekļa pamata likšanu, kāda zinātnieka jubileju. Viņam iznāca tikties ar visizcilākajiem zinātniekiem un sabiedriskajiem darbiniekiem, piedalīties vēsturiskos notikumos. Carutina paraksts bija uz Līguma par Planētu Savienības dibināšanu. Kopā ar vāciešiem, amerikāņiem, indiešiem un arābiem vectētiņš vagonetē bija vedis uz Miera martena krāsni pārkausēšanai beidzamos ložmetējus un šāviņus. Vectētiņš bija braucis

Draudzības vilcienā pa Beringa dambi no Aļaskas uz Čukotku, nospiedis pogu un iedarbinājis pirmo Antarktikas apsildīšanas iekārtu.

Man vectētiņš bija dzīva enciklopēdija, visu priekšmetu mācību grāmata un paraugs dzīvei. Māte apgalvoja, ka es esot viņam līdzīgs: tāds pats deguns un tāda pati piere. Bet mācījos viduvēji un glītrakstīšanā saņēmu trijniekus. Vai viduvējs skolnieks var kļūt par slavenu kosmonautu? Vai nebūtu jāpieņemas prātā? Ar vienpadsmit gadus veca zēna vaļsirdību es noprasīju: N

— Vectētiņ, vai tu vienmēr esi bijis slavens kopš pašas bērnības, vai arī tāds tu tiki vēlāk, pēc institūta beigšanas?

Un vecais vīrs, man galvu glaudīdams, nopietni atbildēja:

— Slavens, draudziņ, nekad neesmu bijis. Cilvēkiem interesants esmu nevis es, bet mans darbs. Katram laikmetam ir sava iecienīta profesija. Viduslaikos cieņā turēja bruņiniekus, arābu Austrumos — tirgoņus, citos laikos — jūrniekus, rakstniekus, lidotājus, izgudrotājus. Manas dzīves laikā visa cilvēce aizrāvās ar kosmosu. Man paveicās — mani norīkoja izlūkos. Mana grāmata nav Carutina iespaidi, nav Ca- rutina piedzīvojumi, bet kosmosa izlūka sīka atskaite. Mēs, kosmonauti, esam divdesmit pirmā gadsimta mīluļi, mūs vienmēr atceras, visur uzlūdz pašus pirmos, sēdina pirmajās rindās. Nevis nopelnu dēļ, bet tāpēc, ka mīl kā mazu bērniņu, kā skaistu meiteni.

Tādi paskaidrojumi tikai stiprināja manu godkāri. Ja tas nav nopelnu dēļ — jo labāk. Tātad par slavenību var kļūt arī ar trijnieku glītrakstīšanā.

— Vectētiņ, kad izaugšu liels, es arī būšu kosmo- sietis.

— Neieteicu, mīļais.

— Kāpēc, vectētiņ?

— Kad izaugsi — sapratīsi.

Man it kā atbildēdams, vectētiņš todien elektroste- nogrāfistei nodiktēja tādu tekstu (šo fragmentu vēlāk ievietoja II sējuma XXIV nodaļā):

«Man laimējies piedzimt lielo kosmisko atklā

jumu laikmeta rītausiņā. Esmu pirmā mākslīgā pavadoņa laikabiedrs. Manas dzīves rītausma sakrita ar astronautikas rītausmu. Kamēr es izaugu, Mēness jau bija apgūts. Jaunībā sapņoju tikties ar Venēru, brieduma gados ar Jupiteru, vecumā — ar sirmo Nep- tūnu. Tehnika īstenoja manus sapņus. Nepilna gadsimta laikā ātrums pieauga no 8 līdz 800 km/sek. Un cilvēces valdījumi neiedomājami palielinājušies: pagājušā gadsimta vidū cilvēces rīcībā bija tikai viena planēta, zemeslode ar seštūkstoš trīs simti kilometru lielu rādiusu, tagad šai sfērai ir četri miljardi kilometru liels rādiuss. Esam pieņēmušies spēkā un gudrībā, esam bagātinājuši fiziku, ģeoloģiju un astronomiju, arī bioloģiju, salīdzinot mūsu pasauli ar svešajām pasaulēm. Viens vienīgs sapnis nav piepildījies: neesam sastapuši sev līdzīgas būtnes prāta ziņā. Mēs neesam paguruši, prieks būtu turpināt meklējumus, bet tālāk nav kur iet. Priekšā starpzvaigžņu telpa, ko nespējam pārvarēt. Veiktas četras gaismas stundas, bet līdz tuvākajai zvaigznei ir četri gaismas gadi. Mūsu ātrums ir 800 km/sek. Vajadzīgs simtiem reižu lielāks ātrums. Uz citām saulēm tik drīz mēs nevarēsim doties, daži apgalvo, ka nekad. Fotonraķete un vēl drosmīgāki projekti pagaidām ir tikai projekti. Kosmisko atklājumu laikmets beidzies, labākajā gadījumā pārtraukts uz diviem trim gadsimtiem. Ir iestājusies atelpa — apgūšanas laiks. Nav nekā atklājama. Kosmonauti kļūst par kosmosa šoferiem. Mūsu tagadējais darbs ir nogādāt inženierus un tehniķus uz planētām.»

Es dzirdēju vectētiņu diktējam šo fragmentu un, protams, nekā nesapratu. Bet šais vārdos izpaudās īstais Pavels Čarutins. Iedomājieties, kāds liktenis! Kapteinis nonācis līdz tāluma robežai. Tālāk nav kurp lidot. Atklājumu pasauļu vairs nav, bet par kosmosa ormani negribas būt. Un vectētiņš pameta kosmosa ceļus. Atpūta, gods, mazbērni, memuāri un durvis «sezam, atveries!». Tā viņš savu dzīvi arī nodzīvotu, ja tajā nebūtu iejaucies Rādijs Grigorjevičs Blohins, pēc specialitātes tehniķis celtnieks, pēc aicinājuma — nemiera gars.

Pie -mums,/viņš ieradās jau vasarā. Zilganajām kupenām piedzītais līdzenums bija pārvērties par tveicīgu, meduS smaržas apdvestu āboliņa lauku, bet baltais klajums viņpus vasarnīcas pārvērties Kuibiševas jūrā. Pie dārza vārtiņiem stāvēdams, es klausījos viļņu šalkoņā. Citi bērni, bikses līdz ceļiem uzrotījuši, dziļdomīgi vēroja paštaisītos pludiņus, kas lēkāja žilbinošajā mirgā. Man briesmīgi gribējās viņiem piebiedroties, bet māte neļāva uz jūru iet. «Tu nedrīksti iet ūdenī, kamēr neesi iemācījies peldēt!» viņa sacīja.

Kādu dienu aiz priedēm atskanēja tarkšķis, parādījās kāda cilvēka kājas, un neveikli zemē nolaidies vīrs, aeromugursomu atsprādzēdams, noprasīja:

— Jaunais cilvēk, kur te ir Carutina vasarnīca?

Vēstuļu mums nāca veselām kaudzēm, bet nepazīstami apmeklētāji ieradās reti. Katram vis nebūs dūša divas vai trīs stundas lidot no Maskavas līdz vasarnīcai un atpakaļ, ja var aprunāties arī pa tālruni. Pie vectēva mēdza ierasties tikai senie kosmosa draugi, pie mātes — galvenokārt slimnieki. Es vērīgi noskatīju ciemiņu. Manā priekšā stāvēja izspūris un noguris maza auguma cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Kosmosā, es domāju, līdzi ņēma tikai tādus spēkavīrus kā mans vectēvs. Ciemiņam pogcaurumā nebija arī nozīmītes — zelta Saturna. Tādas nozīmītes piešķīra tiem, kuri bijuši ārpus Mēness orbītas. īstie kosmieši ceļojumu uz Mēnesi neuzskatīja par kosmisku. Manā laikā pedagogi strīdējās, vai neuzskatīt Mēnesi par daļu no Zemes — par septīto savrupo kontinentu un vai neizņemt to no astronomijas un nenodot ģeogrāfijai.

«Nozīmītes nav, tātad slimnieks,» es nodomāju un pateicu:

— Pieņemšana sāksies četros. Es jūs pavadīšu uz lapeni.

Katram gadījumam turējos pieklājīgā attālumā. Starp mātes slimniekiem varēja būt nenormālie. Pa- slepus, bailīgā ziņkārē es viņu vēroju. Protams, nenormāls. Skraida pa lapeni, žestikulē, apgāž kaktusa

podiņu, izber zemi, sarauš ar rokām un nepalūdz vis lāpstiņu.

— Jūs, slimais, neuztraucieties, — dūšu saņēmis, es teicu. — Ārste būs taisni četros.

Ciemiņš pacēla rokas pret debesīm.

— Jaunais cilvēk, kur jūs esat mani atvedis? Es prasīju pēc Čarutina vasarnīcas. Man vajadzīgs Pavels Aleksandrovičs, slavenais kosmonauts.

Līdz ausīm nosarcis, es viņu aizvedu uz vectēva kabinetu. Biju tā apjucis, ka atkal paspruka aplamība:

— Vectētiņ, pie tevis slimnieks!

Vecais vīrs saprata manu aplamību un pārvērta to jokā.

— Par ko tad jus sūdzaties? — viņš labsirdīgi apjautājās.

— Par ko es sūdzos? — iesaucās atnācējs. — Man ir gan par ko sūdzēties. Kaut vai par kurlumu, par speciālistu vispārējo kurlumu.

Rādijs Blohins bija no izmirstošās fantastu sugas. Lai būtu fantasts, vajadzīga lieliska veselība, mērķtiecība, neatlaidība, pašpaļāvība un galvenais . . . pilnīgs paškritikas trūkums. Tomēr starp viņiem gadās arī patiesi izgudrotāji. Diemžēl atšķirt tos ir tikpat grūti, kā starp simtiem iesācēju atrast īstu dzejnieku.

Ar zvaigznēm Blohinam tieša sakara nebija. Pēc izglītības celtniecības tehniķis viņš strādāja Galvenās starpplanētu stacijas būvdarbos Austrumāfrikā, Kili- mandžāro kalnā. Svešā jomā nokļuvušam speciālistam gribas visu pārtaisīt pēc sava prāta. Tai laikā — gadsimta sākumā —- jau bija skaidrs, ka neviena planēta nav apdzīvojama un gandrīz neviena nav derīga cilvēkiem. Tad Blohins ierosināja planētas pārgrupēt: Venēru un Marsu ievadīt Zemes orbītā, Marsam sagādāt mākslīgu atmosfēru, bet Venēras atmosfēru attīrīt no ogļskābās gāzes. Viņš ierosināja arī saskaldīt vairākās daļās lielās planētas — Saturnu, Urānu un Neptūnu, — lai samazinātu tur smaguma spēku, bet atskaldītos gabalus ar atomsprādzieniem tuvināt Saulei. Viņš bija iecerējis uz Tritona nometināt pētnieku koloniju un sūtīt tos starpzvaigžņu braucienā. Pēc viņa aprēķiniem, simttūkstoš gadus vēlāk Tritons

varētu apceļot visas tuvākās zvaigžņu sistēmas. Uz Jupitera paaugstināta smaguma spēka apstākļos viņš taisījās audzināt bērnus, lai nostiprinātos viņu jaunie kauli un lai visi bērni uz Zemes būtu īsti spēkavīri. Bet vecus cilvēkus viņš gribēja nometināt uz Mēness, kur kustēties vieglāk nekā uz Zemes.

Blohinam par brīnumu visus šos lieliskos projektus pastāvīgi noraidīja. Tos negribēja apspriest institūtos, negribēja publicēt žurnālos. Blohins nebija slinks un atlidoja uz Kuibiševas jūru pie mana vectēva . .. Un viņš saņēma šādu atbildi:

— Jūsu nelaime, Radij Grigorjevič, ir tā, ka jūsu domas šķirtas no jums paša. Jūs dzīvojat mūsu gadsimtā, bet domas kavējas jau divdesmit trešajā. Mums it. nemaz nav jāizklīst pa Saules sistēmu, jo tepat uz Zemes ir vaļa un plašums. Jūsu idejas būs vajadzīgas pēc divsimt gadiem. Droši vien jūs kļūsit lepns: vai redz, cik es esmu tālredzīgs. Taču velti. Nav nekāds nopelns nodoties pāragrām problēmām. Kad vajadzēs un būs iespējams, cilvēki izdarīs planētu rekonstrukciju. Tad viņi bez grūtībām pārdomās visu, kas tagad nodarbina jūs.

Blohins nebija vienis prātis ar vectēvu, bet neapvainojās. Domās dzīvot nākamajos gadsimtos viņam likās pagodinājums. Viņš turpināja atklāt Paveļam Aleksandrovičam savu projektu sīkumus. Vecais vīrs smīnēdams sagrāva viņa idejas, bet vienmēr ielūdza viņu uz nākamo svētdienu.

Laikam vectēvam patika nevis Blohina projekti, bet viņa straujā daba, jaunības degsme. Ar laiku Rādijs Grigorjevičs kļuva par mūsu mājas cilvēku, pavadīja te dienas un naktis, gāja uz siltumnīcu, klausījās vectēvu diktējam atmiņas un pie galda sprieda par orbītām, to slīpumiem, periodiem un ekscentricitātēm. Pat māte, nevarēdama vairs izturēt, reiz pie pusdienu galda sašuta: .

— Radij Grigorjevič, tomēr nav pieklājīgi — jūs sēžat blakus dāmai, kaut vai vienu cilvēcisku vārdiņu būtu bildis! Es taču nekā nesaprotu.

Blohins jocīgi piespieda rokas pie krūtīm.

— Katerina Kimovna, esiet augstsirdīga un piedo

diet, tā nav rupjība, bet nelaime. Visu mūžu neesmu saprasts. Lai gan jāteic, ka cilvēki vispār cits citu, nesaprot.

Tā bija viņa iemīļotā teorija — cilvēki nespējot cits citu saprast. Sievietes nesaprotot vīriešus, pieaugušie — bērnus, mākslas ļaudis — tehniķus, bet galvenais — speciālisti nesaprotot nespeciālistus.

— Ir gan tev Starpplanētu Komitejā nodarījuši pāri! — vīpsnāja vectēvs. — Es tak sapratu.

— Nē, arī jūs nesapratāt, — neatlaidās Blohins. — Jūs nesapratāt, ka projekts jāizstrādā nekavējoties.

— Bet es paskaidroju, kāpēc nav jāizstrādā. Tātad tu neesi mani sapratis.

* * *

Vienu laiku Blohins lidoja pie mums katru svētdienu, tad pazuda uz pāris mēnešiem un negaidot ieradās kādā darbdienas rītā.

Viņš iztraucēja svētās diktēšanas stundas, ieskrēja kabinetā un tikko apsveicinājies iesaucās:

— Pavel Aleksandrovič, lūdzu, uz mirklīti pārtrauciet!

Vectēvs negribīgi izslēdza stenogrāfisti. Es jutos vēl neapmierinātāks: Blohins mūs pārtrauca, kad tuvojāmies Neptūnam. — Vai jauns projekts? — vectēvs pacietīgi apjautājās.

— Nekāda projekta! — ciemiņš iesaucās. — Es nozvērējos — neviena projekta vairs. Tāpat vien daži jautājumi jums kā speciālistam.

— Lūdzu, — piekrita vectēvs. — Ja vien mācēšu, es atbildēšu.

— Pirmais jautājums, — iesāka Blohins. — Piemēram, ņemsim sfēru ar piecpadsmit gaismas gadu lielu rādiusu. Cik šai telpā ir Saulei līdzīgu spīdekļu?

Vectēvs paraustīja plecus.

— Uz šo jautājumu varētu atbildēt mans mazdēls. Tādi spīdekļi ir četri: Saule, Centaura Alfa, Sīriuss un Altairs. Var rēķināt arī piecus, jo Centaura Alfa sastāv no divām saulēm. Sīriusam un Altairam arī ir

divi pavadoņi, taču tie nav Saulei līdzīgi spīdekļi, bet «balti punduri».

— Lieliski! — viesis iesaucās gluži kā eksaminētājs, kas saņēmis pareizu atbildi. — Četri vai pieci — tam nav liela nozīme. Tagad otrs jautājums: cik tai pašā telpā ir mazu sauļu, kas mazākas par mūsējo savas piecas vai desmit reizes, — cik ir zempunduru un pundurzvaigžņu?

— Četrdesmit četras1 , — vectēvs atbildēja. — Bet to jau jūs pats zināt.

— Trešais jautājums, — Blohins turpināja, — cik tai pašā telpā pavisam mazu zvaigžņu, kas mazākas par «sarkanajiem punduriem» reizes desmit un lielākas par Jupiteru reizes desmit? Cik to ir — četri simti, četrsimt četrdesmit, pieci simti?

— Nevienas, — noteica vectēvs. — Tādu nav nemaz. Ja neskaita domājamos saules pavadoņus Gulbis 61 un citus …

— Kāpēc nav? — iekliedzās Blohins. — Vai nav, vai mēs tās nepazīstam? Tāda ir problēma. Lai to noskaidrotu, es turpināšu jautāt. Kāda ir Saulei līdzīgo zvaigžņu temperatūra? Pieci seši tūkstoši grādu un vairāk. — Nu viņš aizrāvies pats sev atbildēja.

— Kāda ir mazo sauļu — «sarkano punduru» temperatūra? Trīs vai divi tūkstoši grādu un mazāk. Kāda ir starpzvaigžņu un starpplanētu ķermeņu temperatūra? Acīm redzot, augstāka nekā planētām un zemāka nekā zvaigznēm — no absolūtās nulles līdz tūkstoš grādiem. Starp tām jābūt blāviem, tik tikko spīdošiem un pavisam tumšiem ķermeņiem: infrasarkanām zvaigznēm, radiozvaigznēm.

— Man jāatgādina, ka infrasarkanās zvaigznes astronomiem ir pazīstamas, — iebilda vectēvs.

— Skatoties, kādas, — strauji atspēkoja Blohins.

— Ir pazīstamas milzu zvaigznes, pundurzvaigznes pārāk mazas. Ir pazīstamas zvaigznes ar tūkstoš grādu temperatūru, bet nevis ar plus trīsdesmit. Ja temperatūra ir plus trīsdesmit, tad tiek izstaroti astoņi līdz divpadsmit mikronu gari viļņi. Tādi stari nav foto-

1 XX gadsimta vidū bija zināmas apmēram divdesmit. 100

grafējami. Uz Zemes tupot, tādi stari vispār grūti saskatāmi, jo tādus starus izstaro arī mūsu Zeme, gaiss un mēs paši. Mēs dzīvojam infrasarkanās liesmas jūrā. Vai tad, liesmā sēžot, iespējams saskatīt tālās zvaigznītes gaismu? Tas tikpat kā nodoties astronomijai, sēžot lielās Saules žilbinošajās liesmu mēlēs. Tādi ķermeņi ir, bet mēs tos neesam mēģinājuši atrast un tāpēc arī neatradām. Vajag meklēt, Pavel Aleksandro- vič. Kas nemeklē, tas neatrod.

Šo sarunu es atsaucu atmiņā pēc vectēva piezīmēm. Toreiz es nepaturēju prātā, tāpēc ka nesapratu. Man bija tikai viena doma: atkal ieradies šis nesavaldīgais cilvēks, šī uzmācīgā muša. Vectēvs ir pārāk pieklājīgs, lai to padzītu, viņš pacieš un klausās. Bet vectēvs ir milzis. Viņš atvēzēs roku un mušu nospiedīs. Nu, vectētiņ, piecelies un pasaki stipru vārdu! Viņš tomēr klusē. Vectētiņ, kas tev notika? Kāpēc neparādīji savu spēku? Es, tavs mazdēls, jūtos aizskarts.

Tad Blohins apklusa, nemierīgi un nogaidoši skatījās. Bet vectētiņš visu laiku staigāja pa istabu un murmināja:

Atdzisušām svešām lodēm garām, Zemes būtnēm kur nekas nav darāms.

— Tas tomēr, Radij, ir interesanti, — viņš piepeši sacīja. — Pasaule apgriezta ačgārni, planēta ar sildītāju no iekšpuses. Viss citādi nekā pie mums. Kā tu domā, vai dzīvība tur ir? Un dzīvības augstākās formas? Vai dzīvības augstākās formas var rasties mūžīgā tumsā?

Un, pēkšņi skaļi iesmējies, viņš uzsita Blohinam pa plecu:

— Kas zin, Radij, ka mēs ar tevi vēl neaizlaižam

kosmosā. Saki — vai tu lidotu meklēt savas infras?

* * *

Brīnišķīgais romāns ar turpinājumiem, ko es klausījos katru dienu, izbeidzās. Tagad elektrosteno- grāfiste rakstīja tikai vēstules. Izmantodams savu autoritāti, vectētiņš diktēja vēstules institūtiem, observatorijām, zinātniskajām biedrībām un vienkārši vecajiem kosmosa draugiem, lūgdams, uzstādams un pārliecinādams meklēt melnās saules, meklēt naktī no Mēness, meklēt ilgos kosmiskajos lidojumos . ..

Pamests paša ziņā, es, protams, sameklēju citādas izklaidēšanās. Tā vienā jaukā dienā māte mani noķēra jūras krastā ar makšķeri.

Viņa atkal parādīja savu straujo apņēmību. «Labāk lai dzīvs puika ar vājām plaušām nekā veselīgs, bet slīkonis!» viņa noskaldīja. Nākamajā rītā āboliņa pļavā nolaidās helikopters ar rūtainu apmali — tas bija aerotaksometrs. Pēc pusstundas es jau no gaisa vēroju ar stikla ķieģeļiem apšūto vasarnīcu un vecu

liela auguma vīru, kas ar roku man māja no lieveņa.

* * *

Biju tai vecumā, kad puikas svaidās no vienas aizraušanās otrā, kad grib visu zināt, visu izmēģināt, iekams pie kaut kā paliek. Skolā mums bija dzīvās dabas stūrītis ar zalkti, ezi, jūras cūciņām un baložiem. Es aizrāvos ar zooloģiju, un interese par kosmosu izkūpēja. Māte divreiz mēnesī aiz pieklājības zvanīja vectētiņam. Ja gadījos tuvumā, arī es piegāju pie tālruņa un pastāstīju, kā ēd un guļ jūras cūciņas. Par melnajām saulēm apjautāties es allaž aizmirsu. Vectētiņa ierašanās nāca mums pilnīgi negaidīta.

Reiz ziemā, no slidotavas pārnācis, es viņu atradu sēžam pie galda. Vectētiņš izskatījās lieliski: plecīgs un sārts. Likās, viņš pa šiem diviem gadiem kļuvis jaunāks. Ar pirkstiem pa galdu bungodams, viņš aizrautīgi stāstīja mātei:

— Vai tu saproties, Pavļika slimniekam taisnība. Vajadzēja tikai krietni saņemties. Gada laikā atklātas trīsdesmit divas infrasarkanās saules. Infras uzietas arī Līras, Strēlnieka, Mazā Lāča, Čūskneša, Tukana un Zelta Zivs zvaigznājos . . . Mēness observatorija pašreiz ierīko veselu nodaļu.

— Kad beigsies šī spēku un cilvēku izšķērdēšana? — māte iejautājās. — Labāk būtu vairāk pieņēmuši pagarinātās dienas audzinātājus skolās. Citādi

bērni pamesti savā vaļā — nepieskatiti skraida pa slidotavu un savainojas.

— Visinteresantākā no tām ir Pūķa zvaigznāja Infra, — vectēvs turpināja. — Virsmas temperatūra ir plus desmit pēc Celsija … Tā atrodas samērā tuvu — tikai septiņu gaismas diennakšu attālumā.

— Septiņas diennaktis! Ko tu neteiksi! Tik tuvu? — aiz pieklājības brīnījās māte.

— Protams, samērā tuvu, — vectēvs sadūšojās. — Attālumu no Mēness gaisma noskrien vienā sekundē, no Saules — astoņās minūtēs, no Neptūna — četrās stundās. No turienes turpat septiņās diennaktīs. Tas tomēr sasniedzams attālums. Mūsdienu raķete šo attālumu var veikt četrpadsmit gados. Četrpadsmit gadu turp, četrpadsmit — atpakaļ, uzkavēšanās tur — pusgadu vai gadu.

«Divdesmit deviņi gadi!» es nodomāju. «Pēc divdesmit deviņiem gadiem es jau būšu pusmūža vīrs. Visu dzīvi pavadīt raķetē! Interesanti, vai Rādijs Gri- gorjevičs pats piekritīs tādam lidojumam?»

— Bet kā tad ar tavu vasarnīcu, vectētiņ? — māte uzsāka pavisam ko citu. Skaitļus viņa vienmēr laida gar ausīm.

— Par vasarnīcu, Katja, pie tevis arī iegriezos. Vasarnīcu man vairs nevajag. Ja gribi, padzīvo tur. Ja ne, es to atdošu rajona padomēm.

— Vai tu, vectētiņ, pārcelsies uz Maskavu? Varbūt tev tiešām taisnība. Tīrs gaiss jau ir laba lieta, bet Maskavā medicīniskā apkalpošana ir daudz labāka. Ja gribi, dzīvo pie mums. Sameklēsim plašāku dzīvokli.

Vectētiņš izrieza krūtis. Viņa balss skanēja svinīgi:

— Dzīvoklis man jau ir, Katja. Valdība man parādījusi lielu godu. Esmu apstiprināts par priekšnieku ekspedīcijai uz Pūķa zvaigznāja Infru.

Māte saķēra sirdi.

— Atkal kosmosā! Tavos gados! Vectētiņ, vai tu bez prāta!

— Kādos manos gados? — vectētiņš mazliet apvainojās. — Man vēl nav astoņdesmit, oktobrī tikai būs.

Bet pēc statistikas vidējais vecums tagad ir deviņdesmit trīs ar pusi.

— Vai tiešām jauno trūkst? Lai Rādijs Grigorjevičs lido pats.

— Viņš lidos. Es ar lielām grūtībām panācu, ka viņu ieskaita komandā .. . Nu, vai tu ņemsi to vasarnīcu?

— Ja tu negribi šķirties no vasarnīcas, paturi sev.

— Uz divdesmit deviņiem gadiem?

Beidzot māte dzirdēja gadu skaitu.

— Vectētiņ, tu esi neprātīgs! Ko tu dari, kā tev trūkst? Protams, tu esi vientuļš, tev ir garlaicīgi, bet es taču lūdzu — nāc un dzīvo pie mums. Pavļikam vajadzīgs padomdevējs. Pašreiz viņš ir pārejas gados, māte viņam vairs nav autoritāte . . .

— Ko tu runā, Katja! Tādās lietās nevaru būt tev palīgs.

— Bet ja tu, vectetiņ, saslimsi? Jusu ārsti ir universāli, no visa kā pa druskai, bet pamatīgi nekā . . . Ne jums kardiologa, ne geriatra .. . Nē, kā nu gribi, es tevi nelaidīšu.

— Gribu redzēt, kā tu mani nelaidīsi! — vectēvs pasmaidīja. Bet, drošs paliek drošs, viņš sāka vilkt mugurā sintētiskās sermuliņādas kažoku.

Kad viņš bija aizgājis, māte vēl ilgi staigāja no kakta kaktā, klusi dudinādama:

— Zūd loģiskā domāšana . . . vecuma skleroze . . . Un tādu cilvēku — uz trīsdesmit gadiem . . . Veselības pārbaudi… Es to pieprasīšu … es rakstīšu…

Nekur viņa tomēr neaizrakstīja, un tai pašā gadā no Kilimandžāro startēja ekspedīcija uz Pūķa zvaigznāja Infru.

*

* *

Starp Lielā Lāča kausu un nespožo Mazā Lāča kausiņu stiepjas vājo zvaigžņu virkne. Ar zināmu iztēles piepūli tur saskatāms līkumainas čūskas rumpis ar pieceltu galvu. Tas tad ir Pūķa zvaigznājs. Visas savas apzinīgās dzīves laikā zvaigžņainajās naktīs esmu

raudzījies augšup, lai saskatītu Puķa rīkli. Uz turieni bija aizlidojis mans vectēvs.

Divdesmit deviņi gadi ir liels laika posms. Es izaugu, pabeidzu skolu, izraudzījos specialitāti. Es kļuvu par putnkopi — mans darbs dzīvās dabas stūrītī nebija bijis veltīgs. Mūsu institūts audzēja dekoratīvos putnus. Laikraksti tos dēvē par dziedošajām puķēm. Diezgan sarežģīts ceļš: paradīzes putnus krusto ar baložiem un cīruļiem. Nākas noņemties arī ar iedzimtības uzlabošanu. Bet rezultātā tagad katra dārza bērzos un priedēs, visās varavīksnes krāsās laistīdamies, dūdo sīki, pāviem līdzīgi putnēni.

Man jau bija ģimene (mana māte atzīst agras laulības). Nu man jau ir lieli bērni — dēls un divas meitas. Dēls diemžēl ir slimīgs — ar vājām plaušām. Vecmāmiņa visu laiku aprūpē viņu. Bet tā nu ir mūsu ģimenes nelaime. Meitenes gan ir jaukas, veselīgas un apdāvinātas. Abas teicamnieces — viena beidz mūzikas skolu, otra sapņo kļūt par putnkopi. Cer izaudzēt lakstīgalu ar krāšņām spalvām.

Darbs, rūpes, raizes. . . Divdesmit deviņos gados daudz kas aizmirstas. Protams, arvien retāk un retāk es raudzījos Pūķa zvaigznājā. Ar jaunu satraukumu klausījāmies pēdējās ziņas 2056. gadā (divdesmit devītajā pēc skaita). Ekspedīcija neatgriezās. Kāda nelaime to piemeklējusi ceļā? Kas to lai zina? Godīgi sakot, uz vectēva atgriešanos daudz vis necerēju. Saki ko sacīdams, astoņdesmit plus divdesmit deviņi — pamatīgs vecums.

Mēs tomēr apmetāmies vectētiņa vasarnīcā. Tepat tuvumā Uļjanovskā ir Dekoratīvo putnu institūts. Ar aeromugursomu divdesmit minūtes lidojuma. Labā laikā jauks ceļojums. Lietū, protams, par visu to ne- nošķendēties, līdz tiec virs mākoņiem.

Pēc noteiktā laika pagāja vēl trīs gadi. Reiz kādā vasaras vakarā es sēdēju ar Marinu (jaunāko meitu, nākamo putnkopi) pie dārza vārtiņiem. Tikko bijām atgriezušies no Vetlugas, kur ķērām putnus. Pārvolgā ir vēl tādi stūrīši. . . Meži, purvi, niedraines. Tu izliec cilpas, klausies putnu vīterošanā un vāri zivju

zupu. Nav ne laikrakstu, ne radio, ne cilvēku. It kā nemaz vēl nebūtu trešā gadu tūkstoša.

Tā mēs sēžam pie vārtiņiem. Dienā sasilusī pļava vēdīja silta medus smaržu. Samtainajā debess zilgmē lidinājās putniņi — dzeltenā, sārtā un apsūbējuša vara krāsā. Pēkšņi putni iespurdza krūmos, kaut kas ietark- šķējās … un maza auguma pasirms vīrs neveikli nolaidās pļavā.

— Vai te dzīvo Katerina Kimovna? — no aero- mugursomas atbrīvojies, viņš jautāja. — Es vēlētos viņu satikt.

Viņš runāja tā, kā runāja gadsimta pirmajā ceturksnī: izrunāja katru vārdu līdz galam, bez kādiem jaunmodes strupinājumiem un ar priedēkļiem, kas tagad teikumā šaudās, kā pagadās.

— Mana māte ar mazdēlu pašreiz ir Ēģiptē, — es atbildēju. — Vai jums vajag viņas adresi?

Atnācējs sniedza man roku.

— Pavļik!

Es iepletu-acis. (Jau turpat divdesmit gadus neviens mani nebija uzrunājis par Pavļiku.) — Kā tu esi izaudzis! Pavisam liels! Vai tu mani nepazīsti? Lai gan es pats sevi nepazīstu. Vai tu atceries: «Vectētiņ, pie tevis ieradies slimnieks?»

— Radij Grigorjevič? Pa kuru laiku … Vai vectētiņš arī atgriezies? Nu stāstiet, stāstiet visu pēc kārtas.

* * *

— Es tiem rakstniekiem sadotu pa sprandu, — tā Blohins sāka savu stāstu. —- Ir gan pindzelmaņi: kosmoss, varonība, kapteiņi kā ērgļi. Taisni vai jādomā, ka tur tīrā paradīze. Taču īstenībā tas ir cietums — trīsdesmit gadi stingrā izolācijā. Guļamistabiņa — trīsreiz trīs metri, guļamtīkls, galdiņš, skapītis. Aiz sienas — observatorija, mašīntelpa un puskilometrs degvielu tvertņu. Ja patīk — staigā gar šīm tvertnēm, ja patīk — uzmauc skafandru un met kūleņus kosmosa telpā. Tad atkal trīsreiz trīs metri, guļamtīkls, galdiņš un skapītis. Tumsa un zvaigznes, zvaigznes un tumsa. Pirmajas dienas, protams, nav garlaicīgi. Zeme, vērojot no kosmosa telpas, izskatās kā bumba pusdebess lielumā! Starts, rūkoņa, smagums, bezsvara stāvoklis. Tad plankumainais Mēness — otrs globuss. Kosmodroms paliek viņā pusē. Smaguma spēks sešreiz mazāks, vari lēkāt kā gumijas bumbiņa. Starta svinības. Uz Mēness tās rīko ļoti lepnas. Bet pēc nedēļas Zeme un Mēness šķiet kā vienkārši debess spīdekļi. Zvaigznes un tumsa. Skaties pa logu, cik gribi, nekā cita neredzi. Pulkstenim divdesmit četras iedaļas, citādi var kļūdīties. Diena vai nakts — nekādas atšķirības. Elektrība kabīnē dienu, elektrība nakti, Lielais Lācis dienā aiz loga, Lielais Lācis naktī. Klusums un miers. Lidojam. Stāvoklis •— vienmērīga un taisna kustība. Vienā stundā turpat pusotra miljona kilometru, diennaktī — trīsdesmit pieci miljoni. Žurnālā atzīmējam: divdesmit trešajā maijā — miljards kilometru no Zemes, pirmajā jūnijā šķērsojām Saturna orbītu. Šai sakarā — svinīgs mielasts. Dziedam un priecājamies. īstenībā viss ir tikai nosacītība, jo tukšums ir šaipus orbītas un tukšums aiz orbītas. Taisnību sakot, arī pašas orbītas nav. Arī Saturns redzams kā niecīgs spīdeklītis, tāpat kā no Zemes, jo planētas, ja varat iedomāties, gluži kā Saule ceļo pa Zodiaka zvaigznājiem ekvatora tuvumā, bet mēs lidojām it kā uz polu — uz Polārzvaigzni.

—- Varu iedomāties, kā jūs izstudējāt astronomiju! — piebilda Marina. Skolā, nabadzīte, ar šo priekšmetu nebija draugos.

— Ar ko tad vēl lai nodarbotos? — gandrīz dusmīgi iesaucās Blohins. — Uz Zemes brīvajā laikā es lasīju tehnikas jaunumus, kaut ko izdomāju. Bet tur kaut ko izdomāt nav nozīmes. Cilvēce ir tik varens kolektīvs, ka vienpatis to nespēj apsteigt. Manas zināšanas pašreiz taču trīsdesmit gadu vecas, arī idejas no tiem pašiem gadiem. Protams, kaut ko esmu iecerējis. Nupat pa ceļam iemetu acis «Mēness Vēstīs» un skatos, ka viss jau pārspēts. Vienīgā lietderīgā nodarbošanās ceļā — zvaigžņu attālumu katalogs. Vai jums, meitenīt, skolā nemācīja, ka zvaigžņu attālumu aprēķina pēc trijstūra. Trijstūra pamats — Zemes

orbītas diametrs, pamata galos izmēri divus leņķus — virzienus uz spīdekli. Pēc diviem leņķiem un malas aprēķina trijstūra augstumu — attālumu līdz zvaigznei. Taču augstums ir milzīgs, pamats ļoti niecīgs, iegūstam trijstūri, kura sānu malas ir ļoti garas salīdzinājumā ar pamatu. Kļūdas ir lielas. Šāds paņēmiens der tikai tuvākajām zvaigznēm. Mūsu raķetē pavisam kas cits. Mēs no Saules aizceļojām tūkstošreiz tālāk nekā Zeme, mūsu pamats ir tūkstošreiz lielāks, varam mērīt tūkstošreiz augstākus trijstūrus. Aptuveni runājot, varam aprēķināt visas teleskopā redzamās zvaigznes. Tā bija mūsu nodarbošanās visā ceļā: vajadzēja mērīt, aprēķināt, mērīt un atkal aprēķināt. Tad visu to ieraksta galvenajā grāmatā: kataloga numurs tāds un tāds, koordinātes tādas un tādas, spektra klase AO, attālums septiņi tūkstoši simt astoņpadsmit gaismas gadu. Kad visu to esi pierakstījis, gribas lapu izraut. Kam un kad būs vajadzīga šī saule ar spektra klasi AO? Kurš gribēs lidot septiņtūkstoš gaismas gadu tālumā? Septiņās gaismas diennaktīs paiet viss mūžs.

Tā aprit astoņas stundas — pilna darba diena, piedevām vēl četras stundas pirms vakariņām. Tik un tā nav ko darīt.

Jūsu vectēvs bija tāds meistars, kam darbs darbu dzina. Pat tur, raķetē, viņam pietrūka laika. Pēc pamošanās — krietnu stundu kosmiskā rīta rosme. Tad obligāta pastaiga kosmosa telpā, raķetes apskate no ārpuses un tad no iekšpuses. Darbs pie teleskopa. Pusdienas. Pēc tam stundas divas tiek diktētas atmiņas. Viņš diktēja man. Elektrostenogrāfisti mēs līdzi neņēmām, tai vajadzētu daudz vietas. Rakstīšanu mēs pabeidzām, man līdzi ir beidzamais sējums. Tam sekoja mikrogrāmatu lasīšana. Jūsu vectēvs lasīja taisni stundu un, tiklīdz stunda bija galā, lasīšanu katrā ziņā izbeidza. Taisnību sakot, niekošanās vien jau bija. Bet tai pašā laikā tā bija cīņa par možumu. «Katra diena jāsagaida ar nepacietību,» viņš diezgan bieži atgādināja. Es viņu atdarināju kā vien varēdams. Es sapratu, ka savādāk nedrīkst. Citādi var kļūt vienaldzīgs. Var uzbrukt slimības, laiskums un grūtsirdība.

Darbs liekas pretīgs un pienākumi iziet no prāta. Kosmosā notika arī traģēdijas: cilvēki kļuva nolaidīgi, zaudēja galvu un devās pat atpakaļ.

Garlaicība, mokpilna vienmuļība un tai pašā laikā — saspringtība. Gadiem ilgi nekas nenotiek, bet katru mirkli var gadīties katastrofa, jo tukšums it nemaz nav tukšs — tas pilns ar visvisādiem meteorītiem, ar meteorītu putekļiem. Pie mūsu ātruma bīstami ir pat gāzu mākoņi, kuros var ietriekties kā ūdenī. Kosmosa telpā sadūrāmies arī ar zinātnei vēl nepazīstamām blīvām zonām. Kad tajās iekļūst, viss sablīvējas, sažņaudzas, bet krūtīs smagums. Kāpēc, nevar saprast. Meteorītu putekļi saēd apšuvumu, metāls nogurst, rodas klejojošas strāvas. Pamazām, nemanāmi viss bojājas — bojājas korpuss, mehānismi, ierīces. Un vienā reizē sāk aizplūst gaiss vai arī neklausa vadības pults, vai niķojas automāti. Gadiem nekas nenotiek, bet tad piepeši. . . Tāpēc viens no mums katrā ziņā dežurē.

Nav nekā ļaunāka par šīm vientuļajām dežūras stundām. Gribas būt uz Zemes — pļavā ar ziedošām pīpenītēm un dziedošiem cīruļiem spožajā debess zilgmē. Gribas ļaudīs, gribas būt metro, stadionā. Lai apkārt būtu klaigas, nevis džinkstošs klusums, lai tevi ar elkoņiem bikstītu, lai apkārt virmotu ļaužu drūzma un katra seja tajā citāda un sveša. Lai visapkārt būtu sievietes. Es, atvainojiet, esmu jau gados un vecpuisis uz mūžu mūžiem. Sieviete ar mani nekādi nevar sadzīvot. Man riebīgs raksturs.

— Un nevienas sievietes jums nebija līdzi? — Marina jautāja.

— Kā tad nebija. Tik ilgos braucienos bieži vien izraugās vīrus un sievas. Vīrs parasti ir inženieris un fiziķis, sieva — bioloģe un ārste. Abi arī astronomi. Mums bija divi tādi pāri — Varencovi un Juldaševi. Bet trešais pāris —- mēs ar Paveļu Aleksandroviču — vecis un vientuļnieks. Tomēr nekā laba nav arī precētiem. Sievietes ilgojas pēc teātriem, nav sabiedrības, nav veikalu, jaunākās modes svešas. Bet visbēdīgākais — tās ir ilgas pēc bērniem. Taču bērnus ņemt līdzi ir bīstami: saspiestība, mākslīgā gaisma, bezsvara stāvoklis. Kas var zināt, vai kauli un muskuļi nobriedīs, vai bērns maz iemācīsies staigāt, kā nākas. Nekā, labāk neriskēt. Bet laiks iet.

— Trīsdesmit gadi! — Marina līdzjūtīgi nopūtās.

— Neteiksim, ka trīsdesmit, faktiski trīsreiz mazāk, — izlaboja Blohins. — Raķetē mēs bijām seši un gulējām pēc kārtas. Divus gadus dežurējam, četrus guļam. Es te domāju par mākslīgo miegu ar atdzisi- nāšanu. To dara ne tikai mums par prieku, bet arī lai varētu samazināt kravu. Četrus gadus cilvēks ne dzer, ne ēd un tikpat kā neelpo. Mēs nonākam ārpus Saules sistēmas, kosmosa telpa kļuvusi tīrāka, sadursmju draudu tikpat kā nav… un tad tūlīt divi pāri sagatavojas guļai. Trīs diennaktis viņi nekā neēd, tikai dzer, dzer un dzer; tad seko narkoze un — aukstā ūdenī iekšā. Miesas temperatūra pazeminās, tai ļauj kristies līdz plus diviem grādiem. Cilvēks sacietē kā akmens. Tad to ievietojam termostatā — stikla kastē ar automātiski regulējamu temperatūru. Grādiem jāseko ļoti rūpīgi. Kā tikai .temperatūra mazliet augstāka — baktērijas sāk aktivizēties, līdzko mazliet zemāka — asinis sasalst un ledus čagiņas saplosa audus. Drusciņ pat baigi: tu staigā un strādā, bet blakām tavi paša biedri ledus termosā. Vēlāk, protams, aprodi. Bet guļot nekā nejūt. Sākumā galva dulla un dūša nelaba — tas no narkozes. Tad viss satumst. .. bet turpat jau atkal plaukst gaisma. Tas nozīmē, ka pagājuši četri gadi un tevi atdzīvina. Tad ir visbīstamākais brīdis, jo galva atpūtusies, domas neparasti svaigas un tevi sagrābj ziņkāre: kurp mēs lidojam? Kas noticis pa šiem gadiem? Bet sirds atradinājusies pukstēt, tā nedrīkst pēkšņi mainīt režīmu. Es, piemēram, lēcienu pārcietu labi, bet jūsu vectēvs slikti. Kā nekā vecs cilvēks, un sirds notērēta. Pirmo reizi vēl nekas, bet pēc otrā miega — bija gan ģīboņi, gan graizes, gan samaņas zaudēšana. Aiša — mūsu vecākā ārste Aiša Juldaševa — stundas četras pūlējās gar viņu. Tomēr pamodās. Tad Aiša pateica, ka par trešo reizi viņa vairs negalvojot. Varbūt Paveļam Aleksandrovičam vajadzēšot paciesties un visu atceļa laiku — četrpadsmit gadu — bez nomaiņas dežurēt.

Mēs jau tuvojāmies mērķim, kad itin visus modi

nāja augšā un gulēt vairs neviens negāja. Četrpadsmit gadu bijām traukušies uz neredzamo punktu, līdz beidzot saskatījām mērķi — tumšu aplīti, kas aizklāja zvaigznes. Lieliski vīri tie Mēness astronomi! Mērķi mums bija norādījuši precīzi, un mēs bijām pielidojuši precīzi, lieki netērējot degvielu. Bet vienu nebija saskatījuši astronomi — ka Pūķa zvaigznāja īnfra nav vientuļš, bet dubultķermenis, divas melnas saules — A un B. A ir mazāka, B — mazliet lielāka. A ir tuvāk mums, B — drusciņ tālāk. «Drusciņ» pēc kosmiskajiem mērogiem. Vispār attālums starp tām ir lielāks nekā no Zemes līdz Saturnam.

Nepacietībā mēs trīcējām un drebējām un Pavels Aleksandrovičs vairāk par visiem, lai gan to neizrādīja. Tas taču bija viņa dzīves beidzamais trumpis, beidzamā cerība tikties ar kosmosa brāļiem. Vectētiņš jau bija sagatavojis visu savu arsenālu starpplanētu sarunām: gaismas signālus, lai paziņotu, ka divreiz divi ir četri, un infrasarkanos prožektorus gadījumā, ja turienes būtnēm ir pūces redze. Viņš sagatavoja arī kamertoņus, ja šīs būtnes būtu pilnīgi aklas. Sagatavoja arī ultraskaņu sirēnas, ja būtnes uztver ultraskaņu tāpat kā sikspārņi. Bija viņam arī ģeometrisku figūru zīmējumi un modeļi, ābece ar reljefām bildītēm, ko varētu ir apskatīt, ir aptaustīt.

Prātā stāv izšķirīgā diena — trešais augusts. No rīta laidām darbā bremzes. Sāka izpausties augša un apakša, gaisā uzdzinušās mantas krita uz grīdas. Pret dienas vidu Infras tumšais plankumiņš manāmi izpletās, aizsegdams zvaigzni pēc zvaigznes. Arvien vairāk un vairāk. Tad satumsa gandrīz puse debess. Sev priekšā ieraudzījām it kā karājamies kaut ko līdzīgu melnai bļodai. Mēs apstājāmies. Mūsu raķete kļuva par Infras pagaidu pavadoni.

Iedomājieties mūsu vilšanos. Mūsu astronomi mazdrusciņ bija kļūdījušies. Atmosfēras temperatūru bija noteikuši plus desmit grādus, bet patiesībā temperatūra bija mīnus seši. Tur atmosfērā bija visa kā: ir metāns, ir amonjaks, gluži kā uz Jupitera, ogļskābā gāze, tāpat kā uz Venēras, pārpilnām ūdeņraža un ūdens garaiņu — biezum biezi mākoņi. Zem tiem ledus,

sniega lauki un ledus blāķi. Bet pa ledus blāķiem izkāpelēt nebija ko domāt. Četrkārtīgs smagums, kājas nemaz nevarēja pacilāt, smagas kā svaru bumbas. Ledus biezums — desmitiem un simtiem kilometru. To mēs noteicām ar spridzināšanu.

Vajadzēja lidot četrpadsmit gadu, lai ieraudzītu parasto Arktikas nakti!

Mēs visi jutāmies sarūgtināti, bet Pavels Aleksan- drovičs vienkārši satriekts. Dzīves sapnis nebija piepildījies. Pēdējais mēģinājums sabrucis.

Tai reizē tad radās galīgais lēmums: doties arī uz Infru B.

— Pats par sevi saprotams! Tā taču turpat līdzās, — man paspruka.

— Nē, nav vis pats par sevi saprotams, Pavļik. Kosmosā ir savi aprēķini. Uz Zemes kilometri ir atkarīgi no kurināmā, bet tur valda tikai ātrumi. Kurināmo netērē visu laiku, tikai ieskrējienā un bremzējot. Visbiežāk kurināmā krājumus ņem līdzi diviem ieskrējieniem un diviem bremzējumiem. Ja lieku reizi kaut kur pieturam, tas nozīmē, ka pārtērējam kurināmo un atpakaļ būs jālido gausāk, ka atgriezīsimies gadus trīs vēlāk. Tad nu visādi taupījām, attīstījām mazāku ātrumu — ne lielāku par četrdesmit kilometriem sekundē. Pagājušā gadsimta beigās to uzskatīja par sasniegumu. Tā nu lēnītēm vilkāmies — turpat veselu gadu no Infras līdz Infrai. Gulēt arī neviens negāja — uz gadu vien nav vērts atdzesēties. Jūsu vectēvs nevarēja vien beigt atvainoties — vecais vīrs domāja, ka viņa dēļ bijām ar mieru uzkavēties. Taisnību sakot, visiem gribējās apmeklēt otru Infru. Kur trīsdesmit gadus no dzīves esi ^atdevis, tur ar vienu vai diviem gadiem vairs nerēķinās. Nevienam negribējās pagriezt muguru neizpētītajai pasaulei.

Iezīmējās arī otrs tumšais plankumiņš, aizsegdams visas tuvākās zvaigznes un aizklādams pusi debess. Mēs atkal piebremzējām, kļuvām par pagaidu pavadoni un nosūtījām izlūkraķeti tumsā. Paši jaušam, ka šoreiz tā nav akla tumsa. Zem mums visu laiku plaiksnīja rūsa — plosījās negaiss. Uzliesmojumu mirkļos bija redzami mākoņu apveidi. Automāts pa radio

ziņoja, ka temperatūra plus divdesmit četri. Varbūt tāpēc arī Zemes astronomi 'kļūdījās, ka sajauca ledainās Infras starus ar šīs — negaisa Infras stariem. Vidēji iznāca plus desmit grādu — tuvu īstenībai.

Kaut ko savos aprēķinos tomēr nebijām paredzējuši, un mūsu izlūkraķete pazuda. Acīm redzot, tā bija nogrimusi. Pēdējā brīdī uz ekrāna mēs ieraudzījām ūdens klajumu, augstus viļņus. Nosūtījām otru raķeti — tā vairākas reizes aplidoja ap Infru. Redzējām mākoņus, redzējām lietu līstam — gluži stāvus, nevis slīpi, kā parasti līst pie mums. Uz Infras itin viss taču četras reizes smagāks, pat ūdens pilīte. Atkal redzējām viļņus. Visapkārt jūra un tikai jūra, nevienas saliņas. Okeāns ir uz ekvatora, okeāns ir uz poliem. Nekādu ledāju. To var saprast. Uz Infras siltums izstaro no iekšienes, tāpēc klimats visur vienāds — kāds polu joslā, tāds tropu joslā. Silts itin visur.

Ledāju nav. Tik ūdens un ūdens. Nevienas pašas saliņas, kaut vai vulkāni būtu paslējušies. Okeāns un okeāns, viscaur okeāns. Nolaidām raķeti uz ūdens, izmērījām dziļumu. Vienā vietā rādīja septiņdesmit kilometru, kādā citā — tikai trīs. Bet cietzemes nekur.

Cik daudz pārsteigumu tai kosmosā! Tās ir tukšas valodas, ka tur valda vienmuļība un garlaicība. Uz ko mes bijām cerejuši? Ka uz šim Infram, tapat ka uz mūsu Zemes, ir okeāni un cietzeme. Ka saprātīgas būtnes (un sirds dziļumos visi cerējām ar šīm saprātīgajām būtnēm tikties), dabiski, var attīstīties tikai uz cietzemes. Mūsu zvaigžņu kuģis bija pielāgots tā, lai varētu nosēsties uz cietzemes. Vaļas brīžos taisījāmies pavērot arī okeānu — pamest krastu un nolaist okeāna dzīlēs nelielu batisfēru. Tomēr mūsu galvenais uzdevums bija izpētīt kontinentus.

Un pēkšņi viss izrādījās citādi. Cietzemes nav nemaz. Dzīvas būtnes, vai tās ir saprātīgas vai nesaprātīgas, meklējamas ūdenī. Varbūt nolaisties uz ūdens? Bet kā? Uz trim kājām? Varbūt pārbūvēt zvaigžņu kuģi? Uz Zemes tas viegli izdarāms: pārtaisa projektu un nodod pasūtījumu citai rūpnīcai. Bet mums strādāšana primitīva. Darbmašīnas pavisam maziņas, tikai sīkiem labojumiem. Vienīgais materiāls — tukšās tvertnes. Strādnieki — seši cilvēki, nevienam nav augstākās kvalifikācijas. Sēžam un visi seši domājam.

Labi, mēnešus trīs nojēgsimies, pielāgosim savu kuģi, ka tas var nolaisties uz ūdens. Bet uz Infras pievilkšanas spēks ir pamatīgs, lai paceltos un nolaistos, jāpatērē daudz kurināmā. Mēs izšķiedīsim kurināmo, un tas nozīmē, ka atceļā vajadzēs samazināt ātrumu. Tad līdz Zemei lidosim nevis četrpadsmit vai sešpadsmit gadus, bet divdesmit piecus. Liekus desmit gadus nepietiks ne pārtikas, nedz arī mūsu vecais vīrs tos nodzīvos. Nē, nolaisties nedrīkst. Varbūt ba- tisfēru vienkārši iemest ūdenī? Bet kāda tam jēga? Nelaime tā, ka zemūdens televizoru nevar izmantot — tam vajadzīgs kabelis. Uz Zemes tas nerada nekādu grūtību — izmaina konstrukciju un pasūtījumu aizsūta citai rūpnīcai. Bet pie mums strādāšana primitīva, seši strādnieki, mazās darbmašīnas tikai remontdarbiem. Tā ir pasaka par balto vistiņu.

Tātad iztiksim bez televizora. Iegremdēsim radioraidītāju. Bet radio ir skops. Tas var gan ziņot, kur silts, kur auksts, sniegt ziņas, ka līdzās ir blīvs ķermenis. Bet kas tas par ķermeni? Kāds tas izskatās? Vai tā ir klints, medūza vai valzivs?

Reiz, kad mums jau apnika galvas lauzīt, Pavels Aleksandrovičs sacīja:

«Izeja ir. Es jau ilgi domāju.»

Mēs visi saausījāmies: kas tā par izeju?

«Ar batisfēru jāiegremdē cilvēks,» viņš vienkārši pateica. «Cilvēks apskatīs pats savām acīm un pa radio pastāstīs.»

Mēs pasmaidījām, uzņemdami to kā joku. Cilvēku iegremdēt jau varētu. Tikai kā to dabūt atpakaļ. Uz ūdens tad jānosēdina zvaigžņu kuģis, lai uzņemtu ieni- rēju. Nosēdināt uz trim balstiem nevar, mainīt konstrukciju nav pa spēkam. Lai nosēstos, vajadzīgs kurināmais. Izšķiedīsim kurināmo — lidosim liekus desmit gadus. Desmit gadiem pietrūks pārtikas. Un diez vai vecais vīrs tik ilgi nodzīvos. Vārdu sakot, pasaka par balto vistiņu.

Automātiskās raķetes derīgā krava ir divsimt kilo- 114

gramu. Batisfēru tā iegremdēt varēs, bet pacelt nespēs.

«Neko darīt,» nosaka Pavels Aleksandrovičs. «Atpakaļ tikt cilvēks nevar.»

Aiša pirmā saprata, par ko ir runa.

«Jūs pats gribat. . .»

«Jā, es gribu,» viņu pārtrauca jūsu vectēvs. «Beidziet vicināt rokām, uzklausiet mierīgi. Jūs, Aiša, apgalvojāt, ka mani midzināt esot bīstami, ka es pēc katras iemigšanas riskējot nepamosties. Jūs laikam uzstāsit, lai es dežurētu nepārtraukti visus četrpadsmit gadus no vietas. Tagad man ir deviņdesmit pieci. Nav nekādas garantijas, ka nodzīvoju, līdz tiekam atpakaļ uz Zemes. Un, pat ja es nodzīvotu, kas mani tur sagaida? Saudzēt veselību, rīt zāles, slaucīt vasarnīcas celiņus, apgriezt krūmus? Bet es esmu vecs kosmietis. Mēs, kosmieši, dzīvojam un mirstam ceļā, debess takās.»

Juldaševa iebilda: «Nevajadzīga uzupurēšanās. Uz Zemes ir jāatgriežas, lai sniegtu ziņojumu …» — «Tiks sarīkota nākamā ekspedīcija,» apliecināja Toļa Va- rencovs. Bet Aiša pateica skaidri un gaiši: «Mēs jūs nelaidīsim, tas būtu noziegums.»

Bet vectēvs šai: «Jūs, Aiša, esat pilna ar medicīniskiem aizspriedumiem. Jums šķiet, ka cilvēks drīkst mirt tikai no slimības, pēc ārsta oficiālas atļaujas. Mums, kosmiešiem, ir savs dzīves rēķins. Mūsu dzīves mērs ir atklājumi un nevis gadi. Taisnību sakot, mana biogrāfija beigsies tad, kad griezīsimies atpakaļ uz Zemi. Tā arī tiks uzrakstīts: «Infras B atklāšana ir viņa pēdējais sasniegums.» Saprotiet — pēdējais! Infra B ir mana robeža, mana virsotne, un es pat nedabūšu zināt, vai te, Infras okeānā, eksistē dzīvība. Bet nākamā ekspedīcija uz Zemes atgriezīsies pēc gadiem četrdesmit, ne agrāk. Es esmu uzrakstījis savu pēdējo rindiņu un izlasījis pēdējo lappusi. Tad nu ļaujiet man ieņemt vēl vienu virsotni, ļaujiet dzīvot vēl četrdesmit gadu, ļaujiet ieskatīties nākamā gadsimta zinātnieku vēstījumos. Neliedziet man pussoli pāri manai robežai!

— Un jūs palaidāt veco vīru? Neviens nepieteicās viņa vietā? — iesaucās Marina.

Kas bija noticis ar manu kautrīgo meiteni?

Blohins pat nepaskatījās.

— Piecēlās Toļa Varencovs un gribēja jau piedāvāties, bet Gajina saķēra viņu aiz piedurknes. Es pastāvēju uz savu kandidatūru. Bet Pavels Aleksan- drovičs noraidīja. «Esmu izlēmis,» viņš sacīja. «Netērējiet laiku tukšiem strīdiem. Es pavēlu sākt iegremdēšanas priekšdarbus.»

— Un jūs, protams, piekritāt? — es nenocietos.

— Divas nedēļas mēs mēģinājām viņu pierunāt, — turpināja Blohins. — Strīdējāmies visu laiku, kamēr notika gatavošanās. Batisfērā bija daudz kas iekārtojams. Mēs konstruējām un centāmies atrunāt. Galu galā Pavels Aleksandrovičs strīdus aizliedza. «Jūs kavējat darbu,» viņš sacīja. «Jūs nevis pārdomājat visu, bet tērējat laiku un neļaujat arī man pārdomāt.»

Viņš tiešām bija visu paredzējis. Atstāja mums ļoti sīkus norādījumus visam atceļam. Visu paskaidroja akurāti, mierīgi, kā nodod saimniecību pēc saraksta. Viņš uzrakstīja atvadu vēstules draugiem uz Zemes. Sūtīja sveicienus Katerinai Kimovnai. Lūdza noskūpstīt Pavļiku uz pieres. Viņam bija aizmirsies, ka es to nevarēšu aizsniegt. Mums, kosmiešiem, Zemes laika tecējums apstājas, Dzimteni atceramies tādu, kādu to pametām. Tāpēc viņš lūdza noskūpstīt. Citu neko nenovēlēja. «Ja zēns būtu tiecies uz kosmosu,» viņš sacīja, «es viņam būtu devis padomu. Bet Zemes lietās Katerinai lielāka saprašana nekā man.»

Pēdējā vakarā viņš pavēlēja sarīkot atvadmielastu. Pats sastādīja ēdienu karti. Tika rādīta iemīļotā hro- nikālā filma «Maskavas ielās». Tai sekoja mūzika — Bēthovena devītā simfonija, kas jūsu vectēvam patika. Tā ir vētraina, tā ir cīņā saucēja. Dzērām šampanieti. Tā ir vesela problēma — bezsvara stāvoklī raķetē dzert šampanieti, kas manās aizklīst gaisā. Visi dziedājām dziesmu. Dziedājām -mūsu ceļa dziesmu:

Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, Kapteinis mūs vienus pametīs. Taču mūsu brauciens neapstāsies.. <

Raudāja Aiša, raudāja Gaļina, un Toļa visu laiku griezās sāņus un šņaukājās. Bet es biju mazliet noreibis un uzdrošinājos jautāt: «Vai tiešām jums, Pavel Aleksandrovič, nav baigi?» Viņš man atbild: «Mīļais Radij, protams, ir bail, un visvairāk baidos, vai tik neesmu visu to velti pasācis. Varbūt nekā cita neredzēšu kā vien melnu ūdeni… .» Bet es saķēru vina rokas: «Pavel Aleksandrovič, un ja nu tiešām tur nekā nav. Atsakieties no sava nodoma!»

— Vai atteicās? — Marina nopūtās.

— Vai magnetofons jums ir? — Blohins dzestri noprasīja.

* * *

Pēc dažiem mirkļiem, lentei klusi čaukstot, atskanēja pazīstama balss. It kā nebūtu ne desmitiem gadu, ne desmitiem miljardu kilometru. Es jutos kā puika, kas ierāpies dīvāna kaktiņā. Tāpat kā bērnībā pie- smakusī, dobjā balss, vārdus sjkaidri izrunādama, diktēja atmiņu kārtējo nodaļu.

— … Es izslēdzu prožektoru, — vectēvs ziņoja.

— Tumsa, bet ne absolūta. Visu laiku plaiksnās īsi, žuburoti zibeņi vai rūsa. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi kā palagi. Uz Jupitera ir tādi paši. Gar malām mākoņu aitiņas. Gaiss ir blīvs, gaisa straumju robežmalās īslaicīgi virpuļi.

— Tas nav pats sākums, — Blohins paskaidroja.

— Bet tur, iepriekšējā, visu laiku ir traucējumi.

Vectēva balsi brīžiem traucēja dārdoša rūkoņa, uli-

nāšana, svilpieni un kaucieni. Taisni kā nelabie dietu ap nāvei nolemto un priecātos par laupījumu. Bet vectēvs mierīgi stāstīja savu:

— Zemāk gaiss ir dzidrāks. Es redzu jūru. Tās virsma piķa melnumā. Viļņi nav lieli, tik tādi ņirbu vilnīši. Lēnām krītu lejup, gaiss ir ļoti blīvs. Pirksts man turas uz pogas, prožektorus reizēm ieslēdzu, reizēm izslēdzu. Neticams smagums, kustēties grūti, gluži kā Infras A ledājos. Pat mēli grūti pakustināt.

Tad pēkšņi prieka sauciens:

— Putni! Spīdīgi putni! Viens, tad vēl viens! Trīs uzreiz! Pavīdēja un pazuda. Vai televizors kaut ko tādu pamanītu? Tas jātver acīm. Es saskatīju. Galva apaja, rumpis resns. Spārniņi mazi un trīc. Tīri kā mūsu lidojošās zivtiņas. Var jau būt, ka tās ari ir zivis un nevis putni. Bet lidoja augstu. ,

Spēcīgs plīkšķis. Klusums.

— Vai troksni dzirdējāt? Es iekāpu ūdenī. Pamatīgi sasitos. Pat ceļgali nošņirkstēja. Sāp arī mugurkauls. Bet tam nav nozīmes. Es izslēdzu gaismu. Aprodu ar tumsu.

Mazliet vēlāk:

— Mīļais Radij, neesam velti lidojuši! Tā ir melna jūra — īsta zupa: viss mirguļo vienās uguntiņās — dzeltenās, zilganās, visbiežāk gan sarkanā. Es redzu zivis — vienām spīd žaunas, citām spuras. Šausmīgi ķēmi, bet ļoti atgādina mūsu dziļūdens zivis. Vide tāda pati: spiediens liels un ūdens melns. Kāda zivtele, laistīdamās varavīksnes krāsās, visu laiku lēkā. Kas tas par danci? Uzlaidīsim tai prožektoru. Kā tad, kaut kas jauns. Zivtele ieskrējusi zemūdens tīmeklim līdzīgā tīklā. Uz karstām pēdām klāt arī pats zirneklis. Riebīga aina: mute, maiss un taustekļi. Mute maucas zivij virsū kā cimds. Pazuda no redzes lauka. Vairs nav saskatāms.

Lēnām grimstu, apmēram divus metrus sekundē. Atkal izslēdzu prožektoru. Okeāna viņā pusē ugunīga viesuļvētra — spīdoši virpuļi, viļņi un mākoņi. Cik daudz te visādu sīkuļu! Tīri kā mūsu garneles. Jo dziļāk, jo biezāks. Uz Zemes ir otrādi — dzīlēs mīt mazāk. Tāpēc ka tur siltums plūst no augšas, te no apakšas.

Bet kas tad tas? Garš un tumšs, bez galvas un bez astes. Valis vai kašalots? Kustas ātri, aiz tā paliek mirdzoša strūkla. Iluminatoriem līdzīga uguntiņu virkne sānos. Vai tiešām zemūdene? Varbūt kaut kas cits, kas ne ar ko nav salīdzināms? Katram gadījumam signalizēju ar prožektoru: divi — divi — četri, divi — trīs — seši, divi — divi — četri.

Tas nelikās zinis. Aizklīda pa labi. Vairs neredzu.

Prožektors sataustījis okeāna dibenu. Savādas mezglainas saknes. Līdzīgas koraļļiem vai jūras lilijām. Es redzu resnus stublājus ar nokareniem kausiņveida dzinumiem, no kuriem dažs stingri atspēries pret okeāna dibenu. Mūsu jūras lilijām kausiņi vērsti uz augšu, tie uztver grimstošās barības vielas. Ko šie te meklē dūņās? Vai pūstošos atkritumus? Taču visi kausiņi pret dibenu neatmetas. Vai tiešām tie uztver siltumu? Bet tad tiem jābūt augiem. Augi bez gaismas? Neiespējami. Lai gan gaisma — infrasarkanā gaisma — plūst no okeāna dzelmes. Vai ar infrasarkano staru enerģiju var veidot olbaltumu, sašķelt ogļskābo gāzi? Redziet, kur slēpjas Zemes enerģētiķu problēma —- dzinējs, kas spēj izmantot istabas temperatūru. Šie augi katrā ziņā jānogādā uz Zemes. (Iedomājieties, dažus mirkļus pirms nāves cilvēks apcer zinātniskus tematus!) Es dabūju atelpu, — vectēvs turpināja. — Esmu iestrēdzis dzelmes brikšņos. Varu vērot nesteigdamies. Arvien vairāk pārliecinos, ka zem manis atrodas augi. Kāda resna bezacaina zivs zelē dzinumus. Vēl kāda cita — gara un ar milzīgiem zobiem — sagrāba resno un pašāvās augšup. Barības straume te plūst no apakšas uz augšu. Spēcīgie putni — pēdējā instance. Tomēr vēl kādi briesmoņi — bruņurupuča sajaukums ar astoņkāji. Par astoņkājiem es tos nosaucu salīdzinājuma pēc, īstenībā tie ir pieckāji. Pieci taustekļi — viens mugurpusē ir stūres airis, četri sānos. Galos uztūkumi ar piesūcekņiem. Vienā no priekšējiem taustekļiem — spēcīgs gaismas orgāns. Kaut kas līdzīgs lukturītim. Taisnais stars visu laiku šaudās pa stublājiem. Uz muguras nezvēram bruņas. Acis tam kā vēzim. Stobriņveida mute. Tik sīki es apstāstu tāpēc, ka šīs būtnes nāk man virsū. Pašreiz tās lūr taisni iluminatorā. Baiga sajūta — skatiens tām pilnīgi saprātīgs, acu zīlītē lēca, bet varavīksnene, gluži kā kaķim, fosforiscē bāli zaļu gaismu. Esmu lasījis, ka Zemes astoņkājim esot cilvēka skatiens, pats to redzējis neesmu un nevaru salīdzināt. Nezvēri .ir četri. Tie piepeldējuši pie batisfēras, visi pēc kārtas ielūkojas iluminatorā. Batisfēra nodrebēja. Vai tie to parāva? Parastā dzīvnieku loģika — ja kaut kas kust,

to vajag sagrābt un aprīt. Viegli sagrauzt manu tērauda čaulu tie gan nevarēs. Pagaidām paldies tiem — izkustināja mani no vietas. Citādi jau baiļojos, ka līdz pašām beigām vajadzēs sēdēt zemūdens mežā.

Okeāna dibens slīpi iet dziļumā. Biezoknim nav ne gala, ne malas. Bet savādi — augi stiepjas taisnās rindās kā augļu dārzā. Kaut kas liels un smags tūļīgi kust, nogriezdams veselus krūmus līdz pat saknei. Tavu rijīgu briesmoni — visu laiku šķin krūmus. Slikti redzu, šis dzīvais kombains lien kaut kur sānis. Priekšā klinšu grēda. Esmu garām. Melns bezdibenis. Batisfēra grimst. Spiediens pieaug. Ardievu! Sveiciniet Maskavu!

Mirkli klusums. Tad pēkšņi kliedziens, gandrīz kā vaids:

— Plaisa!!!

Skan spalgi sitieni arvien biežāk un biežāk. Acīm redzot, ūdens pilieni, kas spiedienā ielauzušies kamerā, viņu apšaudīja kā no šautenes.

Vectēvs ievaidējās. Iespējams, ka viņu bija ķērušas ūdens skrotis. Tad vectēvs ātri nobēra:

— Dzelmes dibenā ir celtnes. Pilsēta. Apgaismotas ielas. Kupoli. Bumbas. Peldoši torņi. Visās malās… Vai tiešām tā būtu …

Dārdoņa. Sāpju kliedzieni. Kaut kas noklunkst.

Tad līksms, skaļi svelpjošs un gari stiepts radio' traucējuma kauciens.

* *

Klusi zuzēdama, slīd mēmā lente. Marina slauka asaras. Mūsu vectēvs aizgājis bojā! Gājis bojā okeāna dzelmē, gājis bojā uz tik tālas, svešas, pat neredzamas saules.

Blohins izbeidza skumjo klusumu.

— Es saprotu, jūs viņu zaudējāt nupat, jums ir smagi. Bet mēs jau esam apraduši, pagājis tik daudz gadu. Sērojām, tad apradām. Man bija grūtāk nekā citiem, jo maiņā es paliku viens. Visus gadus gluži viens. Mērīju un rēķināju, rēķināju un mērīju. Nav neviena, ar ko vārdu pārmīt. Kā maniaks es sarunājos

ar aukstajā ūdenī guļošajiem. Kalendārā svītroju dienas. Gulēt likos agrāk, cerēdams sapņos skatīt Zemi.

Marina, asaras noraususi, pieskārās viņa piedurknei. Aiz žēluma pret dzīvo viņa pārvarēja skumjas par aizgājušo.

— Tas viss ir pagājis, — viņa noteica. — Tagad jūs esat mājā un draugu vidū. Te ir saule, mūzika, puķes un putni. Jūs cienīs, un par jums rūpēsies. Esmu pārliecināta, ka nāks sieviete, kas jūs novērtēs un iemīlēs.

Ko es dzirdu? Mana meita runā tādus vārdus!

Kā viņš paskatījās uz Marinu! Tik vienu skatienu uzmeta, un šai skatienā bija tik daudz iecietības, pat līdzjūtības, it kā nevis mēs viņu, bet viņš mūs žēlotu …

— Jūs, meitenīt, to nevarat saprast, — viņš augstprātīgi noteica. — Jūs esat mājas dzīvnieciņš, bet es — vecs kosmietis. Mēs dzīvojam un mirstam ceļā, debess takās. Pēc gada es lidošu atpakaļ uz Infru.

Var jau būt, ka nepietiek ar mūžu, Un, kad ceļš līdz mērķim atliks īss, Kapteinis mūs vienus pametīs. Taču mūsu brauciens neapstāsies, Citas kvēlas sirdis vietā stāsies.

Vai stāsies?

Un viņš aizgāja, skaļi dungodams:


Загрузка...